Romāns Skuja, simtgadīgs mācītājs

90 -o gadu sākumā Kuldigas pusē bija tāds mācītājs Rolavs. Kauns atzīties, bet viņa vārdu neatceros. Viņam bija pāri 90 gadiem. Bet ne par to runa. Satiku viņu vairākās bērēs un piemiņas pasākumos un man viņš atgādināja cilvēku, kurš ar vienu savu daļu – savu būtību jau ir citā pasaulē. Bet ne tādā nozīmē, ka viņš nesaprastu kaut ko, bet ka viņš – arī Sibīriju izcietis bija kaut kādā ziņa vienaldzīgs pret tobrīd notiekošo. Piemēram, atceros tantes bēres decembrī – biju roņādas zābakos, aitādas kažokā, dzēru balzamu un tik un tā nosalu tā, ka pirkstus nevarēju pakustināt. Viņš – Rolavs vienā mantijā un sarkans nosalis, bet iet un dara un saka savu sakāmo it kā tāds sals viņam bijis nebijis.
Un vēl – viņš bija viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurā saskatīju pilnīgu paļāvību uz to Kungu un lietu kārtību, cilvēks kurš pieņēmis visu kā ir un vien gaida, kad varēs šo – visu kā ir pamest.
Tāds mūsu Buda.