Pirms desmit gadiem tika veikta apjomīga izpēte (ap 1000 lpp.) par publiskās un privātās partnerības (PPP) iespējām sociālajā aprūpes centrā Ķīši. Toreiz bija plāns pēc viena projekta iedzīvināšanas līdzīgu modeli ieviest pārējos vai vismaz kādā no 33 aprūpes centriem. Proti, nodot privātā sektora rokās jomu, kurā valsts pati nespēj tikt galā.
Tika veikts apjomīgs izpētes projekts ar pasaules līmeņa speciālistu piesaisti (piemēram, COWI un PWC) kā arī vietējo PPP speciālistu piesaisti. Kopā tika iztērēti vārāk kā 200 000 eur.
Diemžēl projektu nācās nolikt plauktā kā nerealizējamu, jo projekta izpētes rezultātā tika konstatēts, ka ir nepieciešams papildus finansējums ap 20% apmērā, kuru valsts nav spējīga nodrošināt.
Viens no piedāvātajiem risinājumiem bija ES finanšu līdzekļu pārdale no citām nozarēm. Bija arī citi risinājumi, bet visi kā viens atdūrās pret vienaldzību no Labklājības ministrijas (LM) puses. Sākot ar sociālo departamentu un beidzot ar augstāko līmeni. To es varu apgalvot, jo pats vadīju šo projektu.
Ir pagājuši desmit gadi un atkal lasu rakstu par to pašu tēmu ar tām pašām problēmām. Arī ar tiem pašiem LM “speciālistiem”, kuri jau toreiz strādāja maksimālu vienaldzību.
Skumīgi, ka pat pēc desmit gadiem ne LM pati, ne tās “speciālisti” joprojām nav spējīgi piedāvāt risinājumus nozares sakārtošanai. Lai gan pašos ministrijas plauktos ir atrodamas ļoti vērtīgas idejas.
Komentāri (1)
A.Zagorskis 29.11.2018. 21.31
Pirms desmit gadiem tika veikta apjomīga izpēte (ap 1000 lpp.) par publiskās un privātās partnerības (PPP) iespējām sociālajā aprūpes centrā Ķīši. Toreiz bija plāns pēc viena projekta iedzīvināšanas līdzīgu modeli ieviest pārējos vai vismaz kādā no 33 aprūpes centriem. Proti, nodot privātā sektora rokās jomu, kurā valsts pati nespēj tikt galā.
Tika veikts apjomīgs izpētes projekts ar pasaules līmeņa speciālistu piesaisti (piemēram, COWI un PWC) kā arī vietējo PPP speciālistu piesaisti. Kopā tika iztērēti vārāk kā 200 000 eur.
Diemžēl projektu nācās nolikt plauktā kā nerealizējamu, jo projekta izpētes rezultātā tika konstatēts, ka ir nepieciešams papildus finansējums ap 20% apmērā, kuru valsts nav spējīga nodrošināt.
Viens no piedāvātajiem risinājumiem bija ES finanšu līdzekļu pārdale no citām nozarēm. Bija arī citi risinājumi, bet visi kā viens atdūrās pret vienaldzību no Labklājības ministrijas (LM) puses. Sākot ar sociālo departamentu un beidzot ar augstāko līmeni. To es varu apgalvot, jo pats vadīju šo projektu.
Ir pagājuši desmit gadi un atkal lasu rakstu par to pašu tēmu ar tām pašām problēmām. Arī ar tiem pašiem LM “speciālistiem”, kuri jau toreiz strādāja maksimālu vienaldzību.
Skumīgi, ka pat pēc desmit gadiem ne LM pati, ne tās “speciālisti” joprojām nav spējīgi piedāvāt risinājumus nozares sakārtošanai. Lai gan pašos ministrijas plauktos ir atrodamas ļoti vērtīgas idejas.
0