Katram sava nodevības nokrāsa 41

VDK dokumentu pētniece Solveiga Krūmiņa-Koņkova. Foto: Jānis Pipars
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Tikai šogad februārī VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas seši pētnieki sāka darbu Satversmes aizsardzības birojā (SAB) ar ierobežotas pieejamības dokumentiem. Tajā skaitā bija arī vairāk nekā 4000 aktīvo aģentu kartotēka, kas sabiedrību interesē, iespējams, visvairāk.

Valdības izveidotā komisija darbu pēc nepilniem četriem gadiem tagad ir beigusi un tās starpatskaite vairāku simtu lappušu garumā ar daudziem pētījumu pielikumiem un likumprojektiem jūnijā tika iesniegta Latvijas Universitātē (LU). Tā jau saņēma pirmo kritiku no Saeimas darba grupas vadītāja Ritvara Jansona (NA) – pilns komisijas gala ziņojums vēl nemaz nav gatavs, deputāti līdz 19. jūnijam nebija saņēmuši no komisijas konkrētas rekomendācijas, kuri dokumenti un kādos termiņos būtu publicējami. Tikmēr šonedēļ ceturtdien Saeima konceptuāli atbalstīja deputātu sagatavotos likuma grozījumus, kas paredz VDK dokumentu publisku pieejamību pētniecībai no 2019. gada 1. maija atbilstoši Arhīva likuma nosacījumiem.

VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas locekle, filozofe Solveiga Krūmiņa-Koņkova bija nelielās pētnieku grupas vadītāja darbam SAB. Ko viņa noskaidroja, pētot ierobežotas pieejamības dokumentus?

 

VDK dokumentu izpētes komisija pēc ilgām peripetijām ar SAB šogad februārī sāka darbu ar ierobežotas pieejamības dokumentiem, arī sabiedrību interesējošo čekas aģentu kartotēku. Jūs komisijas vadība bija deleģējusi par nelielās pētnieku grupas vadītāju. Ko tas nozīmē?

Darba grupas vadītāja SAB biju vairāk formāli. Mēs katrs strādājām autonomi, mazās grupiņās. Reglamentā bija vajadzīgs [noteikt grupas vadītāju], un acīmredzot mans akadēmiskais statuss bija piemērots. Mēs arī esam parakstījuši dažādus saistību rakstus ar SAB, līdz ar to ir jāpiedomā, ko drīkstam plašāk stāstīt.

Daļa no komisijas gala ziņojuma ir publicēta medijos, taču lasot nerodas pārliecība, ka ir skaidri atbildēts uz visiem jautājumiem, kurus valdība uzdeva, veidojot komisiju. Viena atbilde gan ir skaidra — par VDK dokumentu autentiskumu.

Var droši teikt: mēs pārliecinājāmies, ka šie dokumenti ir oriģināli — dokumentu grupa, kas saistīta ar VDK aģentu kartotēku. Tas bija komisijas pamatuzdevums. Likumā ir paredzēta kartotēkas publiskošana, līdz ar to bija jautājums, vai šie dokumenti ir autentiski. Jo pirmais iebildums no sabiedrības un daudzu ieinteresēto cilvēku puses, kas izskan, — tur ir viltoti dokumenti.

Protams, tur ļoti daudz kas ir pazaudēts vēsturiskajās kataklizmās. Mēs arī skaidri zinām, ka bija PSRS VDK pēdējā vadītāja pavēle iznīcināt 5. daļas [cīņai ar ideoloģisko diversiju] dokumentus — tos, kas sabiedrību interesē visvairāk, kur kaimiņš ziņoja par kaimiņu, par «nepareizām» politiskām idejām vai rīcību. Šo dokumentu lielākā daļa ir apzināti iznīcināta vēl padomju laikā. Tāpēc ir problēma — mēs varam nosaukt cilvēkus, kas 5. daļā aktīvi darbojās, bet pierādīt, ko viņi darīja, būs sarežģīti. Lielākā daļa teiks: mēs esam nevainīgi. Tāpēc ir ļoti labi, ka saglabāti aģentu reģistrācijas žurnāli, operatīvās izstrādes žurnāli, kur var šos aģentus atrast un paskatīties, kad viņi ir vervēti, kāda VDK daļa vervējusi, kas bijis vervētājs. Šajā ziņā ļoti nozīmīga ir datubāze Delta, kurā ir saglabājušies aģentu ziņojumi. Arī šī datubāze ir tīrīta 80. gadu beigās, un nozīmīgākie ziņojumi no tās ir apzināti izdzēsti. Šī datubāze var būt ļoti vērtīga, lai pierādītu, ka viena vai otra cilvēka sadarbība ar VDK nav bijusi tik nevainīga, kā viņš to grib stādīt priekšā.

Komisijai bija arī jādod zinātniski pamatots slēdziens par kārtību, kādā nosaka sadarbību ar VDK. Kā to noteikt?

Publiskojot PSRS VDK instrukciju — kā notiek aģentu vervēšana, kādi nosacījumi ir jāizpilda, pēc kādiem principiem tika veidota aģentūra —, komisija jau iepriekš mēģinājusi atklāt vienu no mītiem. Latviski iztulkota arī aģentu vervēšanas anketa, kas publicēta žurnālā Rīgas Laiks. Vienkārši nav iespējams nejauši ielikt [aģenta] kartīti. Uz katras kartītes ir informācija par diviem [VDK] cilvēkiem — viens, kurš vervēja, neparakstās, bet ir zināms šā cilvēka uzvārds. Otrs ir daļas vadītājs vai vietnieks, kas ar parakstu apliecina, ka informācija ir pietiekama, lai atzītu — cilvēks ir piekritis sadarboties. Protams, var iedomāties, ka ierindas vervētāji mēģinājuši kaut kādā veidā ielikt fiktīvas kartītes, bet šaubos, vai šīs salīdzinoši augstās amatpersonas — visbiežāk apakšpulkveža, pulkveža pakāpē — būtu apzināti parakstījušas viltotas kartītes. Tas tomēr viņiem draudēja ar nepatikšanām. Un, paskatoties instrukcijas, tur ir skaidri uzrakstīts — aģentūrai nav jābūt daudzskaitlīgai, nav jāpilda piecgades plāns. Aģentūrai jābūt mazai, efektīvai, lai tā darbotos un izpildītu prioritāros uzdevumus. Līdz ar to nebija tā, ka kāds bija milzīgi ieinteresēts veidot «mirušo dvēseļu» kartotēkas.

Cita lieta, ka aktīvo aģentu kartotēkā var redzēt personas, kurām tur [pēc pašas VDK instrukcijas] nevajadzēja vairs būt, bet kuras nav izņemtas ārā. Proti, vienai daļai kartīšu bija uzraksts «pastāvīgā glabāšanā». Tās bija personas ar nopelniem valsts drošībā — lielākoties pēckara aģenti, kas piedalījās nacionālo partizānu iznīcināšanā. Bija saglabātas arī kartītes par mirušiem cilvēkiem. Jautājums — kāds bija iemesls šo kartīti saglabāt?

Bieži tika aktivizēti aģenti, kuriem kartītes nebija — tās bija izņemtas un iznīcinātas, tā sauktie arhīva aģenti. Tā ka var teikt — aģentu loks, kas reāli darbojās, bija krietni lielāks. 80. gadu beigās tika iznīcinātas lietas visiem tiem cilvēkiem, kas ieņēma augstākus posteņus kompartijas nomenklatūrā, Augstākajā Padomē, Ministru Padomē. Viņu kartītes jūs neatradīsit. Bieži tautā baumo — viņam tur bija jābūt. Ja šie cilvēki padomju varā ieņēma augstus amatus, visticamāk, viņu kartīšu nebūs. Ja viņi ir vēl dzīvi, var atviegloti uzelpot.

Neatbildēts jautājums — kā viņiem ar sirdsapziņu? Ja cilvēks tiešām uzskata, ka neko nav izdarījis un var mierīgi gulēt, viņam nav nevienam jālūdz piedošana, tad…

Vai komisija var dot kādu instrukciju valdībai un deputātiem — pēc kādiem punktiem sadarbību ar VDK var noteikt?

Pirmais, kas bija komisijai jāpasaka: viss šis arhīvs ir jāpublisko, jānodod Nacionālā arhīva pārraudzībā, kur pētniekiem ir iespēja veikt padziļinātus pētījumus. Četri [komisijai dotie] gadi zinātniskai izpētei bija absolūti nepietiekami, nerunāsim nemaz par šo īso posmu, kad mums bija iespēja strādāt SAB. Turklāt katrs pētnieks savā zinātniskajā darbā nodarbojies salīdzinoši šaurā jomā. Ir ļoti maz cilvēku, kuri var pārredzēt visu ainu. Tāpēc tagad varam pateikt — šie dokumenti ir jānodod arhīvam un jāsāk tos padarīt pieejamus sabiedrībai. Bet arī jāpasaka, ka būs vajadzīgi komentāri — publiskošana neparāda konkrētās personas vainu, to var pierādīt tikai tālāka izpēte.

27 gadus esam izlikušies, ka viss ir kārtībā. Šajā laikā daudzi cilvēki, kuru vārdi parādīsies [kartotēkā], ir aizgājuši mūžībā. Līdz ar to pietrūkst paša svarīgākā — viņu liecības. Pat ja šis stāsts būs attaisnošanās vai piedošanas lūgšana, tas ir svarīgs. Mēs viņiem esam lieguši šo iespēju. Ja tas [kartotēkas publiskošana] būtu darīts pašā sākumā, domāju, ka arī sabiedrība šodien nebūtu sadalījusies divās pretējās nometnēs. Jaunākajai paaudzei ir citāds skats uz šīm lietām, es teiktu — dažos gadījumos pat melnbalts. Taču jebkurai sadarbībai ir sava nodevības nokrāsa, motivācija. Cilvēki, kuri dzīvoja padomju laikā, varbūt labāk saprot toreizējo situāciju. Tie, kas skatās uz nezināmu vēsturi, redz citādi. Tā ir problēma, kāpēc nevar turpināt [kartotēku] noslēpt vēl uz 70 gadiem. Tad jāpadara tas par vēsturisku faktu un jānoliek malā — jāsaka, ka tagad sākam savu vēsturi no baltas lapas. Bet tā nav izeja. Lai kāda šī patiesība būtu, ir jānāk brīdim, kad parādām, ka esam pietiekami stipri.

Pēdējā komisijas konferencē uzstājās kolēģis no Vācijas, ilgus gadus viņš ir pētījis Stasi aģentūru. Viņš teica, ka demokrātiskas valsts nākotne nav iespējama bez aģentu saraksta publiskošanas. [Ja nepubliskojam kartotēku], tad pietiek izlikties, ka esam demokrātiska valsts. Mūsu domāšana ir totalitāra, kādu esam saņēmuši mantojumā. Tad tas ir godīgi jāpasaka.

Komisijai bija jāsniedz arī zinātniski pamatots atzinums, kādas tiesiskās sekas var radīt VDK dokumentos ietvertā informācija.

Tas jau ir izdarīts mūsu kaimiņvalstīs, arī Vācijā, Polijā. Būs daļa cilvēku, kas tiesas ceļā mēģinās pierādīt, ka sadarbība nav notikusi. Tās ir viņu tiesības.

Taču komisijas loceklis, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns atzina, ka Latvijā likums šajā jautājumā ir bezjēdzīgs — sadarbību faktiski nav iespējams pierādīt.

Tieši tāpēc komisija piedāvā mainīt likumu. (Komisija ir sagatavojusi Atklātības likumprojektu, kas paredz VDK dokumentu publiskošanu un pakāpenisku digitalizāciju Nacionālajā arhīvā, to pabeidzot ne vēlāk kā līdz 2028. gada 4. maijam — red.)

Komisija saprot — VDK ir tikai izpildorgāns, galvenā atbildīgā ir Komunistiskā partija. Tāpēc jāpublisko partijas nomenklatūras lietas, lai sabiedrība redzētu, kas VDK deva pavēles. Tas ir pirmais un vieglāk izdarāmais uzdevums, jo šīs lietas atrodas Nacionālajā arhīvā.

Šo dokumentu publiskošana liks ar citām acīm paskatīties arī uz bijušā Latvijas kompartijas sekretāra un Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova darbību un lomu Atmodas laikā.

Droši vien, un ne tikai. Šie dokumenti daudz ko pateiks. Varbūt liks justies neērti, jo viens vai otrs cilvēks, kuru uzskatījām par elku, zaudēs skaisto tēlu. Bet lielā mērā mums daudz ko nāksies pārrakstīt, un daudz kas nebūs tik skaisti kā mīts, ko pēdējos gadus esam veidojuši.

Jūsu pētnieciskā interese ir reliģiskās organizācijas. Gala ziņojumā minēts, ka bijuši 77 aģenti no dažādām Latvijas reliģiskajām organizācijām.

Jā, tā ir mana pētniecības joma neatkarīgi no darba komisijā. Par aģentiem — varbūt kādu neesmu pieskaitījusi, taču šie skaitļi tikai var pieaugt, samazinājuma nebūs. Tie attiecas uz [mācītāju] loku, kuru ir viegli identificēt. Problēmas ir ar draudžu vecākajiem vai locekļiem, kas nav tik viegli identificējami. Tāpēc šo cilvēku loks varētu būt lielāks. Kā jau teicu, neparādās tie, kuri ir viena vai otra iemesla dēļ izņemti no kartotēkas — vai nu viņi ir miruši, vai bijuši dubultaģenti.

Ko šajā gadījumā nozīmē dubultaģents?
Cilvēks, kas vielaicīgi bija VDK aģents, bet viņš varēja arī sadarboties ar kādu ārzemju izlūkdienestu. Runājot par it kā ļoti neitrālo baznīcas jomu, kurā grūti iedomāties kādus džeimsus bondus, datu bāzē ir kāds teikums: par aģentu tādu un tādu interesējās ārzemju izlūkdienests. Tā ka tīri teorētiski mēs varam pieņemt, ka šādi aģenti ir bijuši. Un ir vairākas kartītes manu kolēģu [pētītajās] jomās, kurās ir ieraksts — tas ir dubultaģents. 80. gados par šādu darbību vairs nedraudēja cietumsods, bet ir vairākas pastāvīgās glabāšanas kartītes, kurās redzam, ka cilvēks ir dubultaģents. Pēc tam viņš ir arestēts un, visticamāk, arī notiesāts. Aiz katra aģenta ir savs stāsts.

Interesanti, ka ir arī aģenti “varoņi”. Aģents, kurš izmantojis savas profesionālās zināšanas un ar lidmašīnu aizbēdzis uz Zviedriju. Pēc tam bija lielas nepatikšanas tiem, kas viņu vervēja. Baznīcu krimināllietās esmu lasījusi arī par cilvēkiem, kas sākuši [ar VDK] sadarboties pēc kara, acīmredzot baiļu iespaidā vai draudēts ar arestiem, pēc tam viņi parunājuši ar kolēģiem, kuri teikuši — tu nedrīksti to darīt [ziņot VDK]. Ir gadījums, ka cilvēks pēc kara aizgājis uz VDK un viltīgi izmantojis iespēju — kad vervētājs nolicis uz galda dokumentus, paņēmis tos un saplēsis. Pēc tam viņš gan ir notiesāts, ka nodevis slepenu informāciju, proti, pastāstījis citiem, ka viņš sadarbojies. Arī tādi gadījumi ir.

Aģentu kartītēm otrā pusē ir piezīmes — jūsu kolēģis stāstīja, ka bijis kāds cilvēks, kas vervēts pat divas reizes, bet uzraksts vēstīja: nav sadarbojies. Vai šīs piezīmes var kalpot par pamatu, lai noteiktu katra sadarbības pakāpi?

Jā, kartītes otrā pusē ir informācija par aģenta virzību. Jo ir aģenti, kuri sākumā vervēti pilsētas vai rajona daļā, pēc tam savas profesijas vai cita iemesla dēļ bijuši vairāk noderīgi kādām VDK prioritātēm. Tad kartītes otrā pusē ir ieraksts, ka aģents no tāda datuma pārvests uz prioritāro 2. daļu vai vēl kādu citu. 80. gadu beigās parādās tādi uzraksti — tikai personisks kontakts. Proti, šis aģents nekad nav rakstījis ziņojumus, tātad tos meklēt ir bezjēdzīgi, ar viņu notikusi tikai saruna. Kādi šādā situācijā var būt pierādījumi? Pati kartīte ir pierādījums. Tie ir cilvēki aktīvo aģentu kartotēkā, un tie, kas dažādu iemeslu dēļ ir tur atstāti, kas bija vervēti 80. gados, daži arī 1991. gadā…

1991. gadā!?

Jā, arī tādi ir. Tie tika uzskatīti par aktīviem aģentiem. Kā viņi reāli sadarbojās, ja nerakstīja ziņojumus, bija absolūti neaktīvi? Visticamāk, viņus izņēma no šīs kartotēkas, bet tikpat labi var atrast ierakstus, ka cilvēks izņemts no kartotēkas, jo pārmērīgi lietojis alkoholu. Tas arī traucēja aģenta darbu. Vai [izņemšanas] iemesls — izbrauc uz ārzemēm. Vienai daļai redzam, ka viņiem bijusi personiskā lieta, bijusi darba lieta, un nav tā, ka viņš neko nav darījis.

Tas gan nav [norādīts] uz visām kartītēm, tāpēc pētniekam jāskatās arī reģistrācijas žurnālos, operatīvo lietu žurnālos, kur var redzēt, kad cilvēks vervēts, kas vervējis, kāda ir tālākā virzība.

Lai arī viena daļa lietu, varbūt pašas nozīmīgākās, tika izvestas un tās glabājas Maskavas arhīvā Krievijā, šiem cilvēkiem tagad vajadzētu justies neomulīgi. Presē ir bijusi informācija, ka Krievija arī grasās publiskot ziņotāju vārdus un lietas, kas glabājas Krievijā. Nedomāju, ka būtu patīkami lasīt šādu informāciju jau ar Krievijas interpretāciju. Diezin vai tā būtu labvēlīga Latvijai.

Minējāt, ka aģenti vervēti arī 1991. gadā un kartīti nevarēja ielikt kartotēkā tikai statistikas dēļ. Maija sākumā raidījums Nekā personīga stāstīja par kinorežisori Dzintru Geku, kura stāstīja, ka līdz 2002. gadam nav zinājusi par savas kartītes esamību, to 1990. gada maijā esot ievietojis VDK darbinieks.

Pēdējā laikā varam dzirdēt dažādus apgalvojumus. Esmu dzirdējusi par baltu lapu, kas ir parakstīta, bet turpat [VDK] žurnālā var redzēt ierakstu, ka [par šo personu] ir viens sējums. Tie ir divi pretēji viedokļi. Viens ir tas, ko redzam dokumentu klāstā — kā jau teicu, VDK instrukcijas neparedzēja, ka ir kaut kas jādara tikai statistikai. Un ir konkrēta cilvēka viedoklis.

Ir dzirdēts arī cits viedoklis — no katra aģenta prasīts noteikts ziņojumu skaits un, tā kā nebija īsti, ko ziņot, ziņojumi tika sacerēti. To var redzēt arī Deltā, ka dažkārt ziņojumi ir muļķīgi pat no tā laika skatpunkta. Deltā ir atzīme par nozīmību — tur ir rakstīts, ka tie uzskatīti par nenozīmīgiem.

Pašlaik šie [attaisnošanās] stāsti vairojas. Pieļauju, katrs atradīs savu attaisnojumu, kāpēc viņš tur iekļuva, lielākā daļa izrādīsies nevainīgi un nejauši iekļuvuši. Tā ir viņu patiesība. Ja viņi ir pārliecināti, ka tā tas ir, ja nevienam piedošana nav jālūdz, tad lai dzīvo ar savu patiesību. Es nevaru uzspiest savējo. Šie dokumenti ir vēsturiskas liecības, un dokumentus var dažādi interpretēt. Pierādījumu meklēšana nav vienkāršs darbs. Tur vajadzīgi liecinieki, kuri negrib liecināt, un daudzos gadījumos vairs neizdosies kaut ko pierādīt. Bet fakts ir tāds, ka vienreiz šai lietai ir jāpieliek punkts un jānocērt saikne ar pagātni.

Arī katram cilvēkam tā ir saikne ar pagātni, kas lielai daļai liek dzīvot bailēs, ka vārdi kļūs zināmi. Cilvēkam, kas nepārtraukti baidās, ir ļoti grūti dzīvot.

Vēl ir mīts, kas tagad tiek tiražēts, — tajā laikā sadarbojās visi. Nebija tā. Zinu no savas pieredzes, kad mani draugi vai paziņas, kurus VDK uzrunāja un kuri atteicās, bija spiesti aiziet no universitātes, pilnībā mainīt savu dzīvi, lai nepieļautu, ka viņus VDK varētu izmantot. Ja tagad saka, ka visi bija ziņotāji, tas padara par līdzvainīgiem arī tos, kuri darīja visu, lai ar viņiem tas nenotiktu. Tas nav godīgi ne pret viņiem, ne arī pret upuriem.

Viens piemērs ziņojumam, kas saistīts ar manu studiju laiku. Filozofijas studenti padomju perioda beigās tika sagatavoti ideoloģiskai cīņai, kā obligātā literatūra bija jālasa dažādu buržuāzisko filozofu teksti, arī Nīče. Nīče mums patika, meitenes rakstīja Ziemassvētku kartītes ar Nīčes tekstiem un sūtīja draugiem. Mums tas likās normāli, par to nevajāja. Un tagad es lasu Deltas ziņojumā — kāds no kolēģiem vēsturniekiem ir rakstījis ziņojumu par saviem kursabiedriem, kas lasījuši Nīči. Tas notika laikā, kad vēl mācījos. Tur gan ir piezīme, ka ziņojums nav nozīmīgs. Bet tajā ir nosaukti konkrēti vārdi. Tad man ir jādomā — ja VDK darbiniekiem būtu licies citādi, kas notiktu ar tiem, kuru vārdi bija nosaukti Nīčes lasītāju vidū? Kādas sekas viņu dzīvē tas atstātu? Kāpēc mēs nedomājam par šiem cilvēkiem? Aiz katra ziņojuma ir konkrēts cilvēks. Upuris un tas, kurš viņu nodeva, ir savā starpā saistīti. Tā ir ilūzija, ka neesi nevienam kaitējis. Tajā laikā katrs apzinājās, ar ko var beigties pieminēšana ziņojumā VDK.

Pašlaik mēs vairāk aizstāvam tos, kas bija [ziņotāji], pat ja viņi nenodeva. Bet viņi bija gatavi nodot. Ja sabiedrība attaisno tos, kuri bija gatavi nodot, tas nozīmē — mēs pieņemam, ka uz nodevību esam gatavi arī šodien.

Vai tiešām sabiedrībā jūtat šādu tendenci?

Tie ir signāli, kas parādās. Sabiedrība pašlaik lielā mērā tiek gatavota tam, ka tas, kas ir noticis, patiesībā nekā nav bijis. Bija fakts mūsu vēsturē, bija kangaru pulciņš, bet tas nav nekas nozīmīgs.

Vai tas, jūsprāt, tiek gatavots, lai nepubliskotu čekas dokumentus?

Nē, dokumentus vairs nevar nepubliskot. Tas ir paredzēts likumā. Jautājums — kādā kārtībā tas notiek. Traģiskākais būtu, ja sabiedrībā sāktos kaut kādas izrēķināšanās. Bet mūsu kaimiņi ir publiskojuši [VDK dokumentus] un nekas tāds nav noticis.

Domāju, ka sabiedrība ir krietni gudrāka un saprātīgāka nekā mēģinām iztēloties. Tā spēj izvērtēt. Ja runājam par manu pētījumu lauku, pašiem cilvēkiem jau ir šie [čekas ziņotāju] saraksti — gadiem veidoti. Viņus zina nosaukt i bez publiskošanas. Bet tai pašā laikā cilvēki ļoti precīzi spēj novērtēt to labo, ko šie [ziņotāji] ir darījuši. Domāju, ka sabiedrība spēs nošķirt viena cilvēka slikto nodarījumu no labā. Līdz ar to viņi būs gatavi piedot un arī attaisnot. Bet ir vajadzīgs, lai cilvēks pats ir gatavs atzīt sev, ka viņa dzīvē viss nav bijis kārtībā.

Man tomēr ir jāatsaucas uz pāvestu Francisku, kas cita sakarā ir teicis, ka nodevība nepadara brīvu. Tas, ka tu to slēp, nepadara brīvu — visu laiku ir jābaidās, ka ir tavā pagātnē kaut kas, kas var padarīt tevi par tādu, kāds negribi būt.

2016. gadā kopā ar bijušo LU rektoru Ivaru Lāci komisijas rīkotā konferencē ar savu stāstu par mēģinājumu viņu savervēt klajā nāca katoļu kardināls Jānis Pujats. Vai jūsu pētījums atklāja viņa ciešāku saikni ar VDK, vai arī tas palika tā, kā viņš stāstīja — esot uzrunāts kā pagrīdes kustības dalībnieks un baznīcas nelegālās literatūras veidotājs.

Tas prasa dziļāku izpēti, kas šajā laikā nebija iespējama. Pašlaik tas ir viņa stāsts, lai tas tāds arī ir. Nevaru teikt citu.

Komisijas rīkotajā konferencē jūnijā pieminējāt arī 1986. — 1987. gadu un toreizējo jauno luterāņu mācītāju grupu jeb kustību Atdzimšana un atjaunošanās. Kā aģentus minējāt Helsinki-86 grupas dalībniekus Armandu Akmentiņu un Ivaru Žukovski, kurš bija neatkarīgā žurnāla Auseklis redaktors, arī politikas virtuvē vēlāk labi zināmo Normundu Lakuču.

Arī šie ir tikai vārdi, tie prasa atgriezties un pētīt. Ar viņiem ir dažādi. Ja runājam par Armandu Akmentiņu (mācītājs, gāja bojā autokatastrofā 1990. gadā — red.), Deltas ziņojumos [redzams, ka] līdzdalīgi ir vēl vairāki aģenti. Ziņojumi ir par konkrētu situāciju, un ziņojuma beigās ir vesels aģentu sarakstiņš. Domāju, varēja arī kļūdīties ar segvārdiem, tāpēc pateikt, ka cilvēks bija ar tādu un tādu segvārdu, var tad, ja identificē arī pārējos, kas bija iesaistīti šajos notikumos. Tas nav iespējams, jo pagaidām nekādu citu pierādījumu nav. Tas cilvēku loks, kas bija iesaistīts jauno mācītāju kustībā, spriežot pēc Deltas datubāzes, ir krietni plašāks nekā viens vai divi cilvēki.

Pēdējā komisijas konferencē vācu pētnieks Helmūts Millers-Ensbergs minēja, ka Vācijā vairāk aģentu bijuši vīrieši nekā sievietes, kas bija tikai 17%. Vai kaut kas tamlīdzīgs atklājas arī mūsu aģentu kartotēkā?

Totalitāro seku dokumentācijas centrā ir sīka statistika. Cik man bija iespēja izpētīt — jā, tā tas ir. [Iespējams,] sievietes ir emocionālākas, pļāpīgākas, vieglāk ietekmējamas. Var panākt, ka viņas atzīstas sadarbībā. Sievietes tika vervētas, lai izmantotu kontaktos ar ārzemniekiem.

Otra lieta, kas likās pārsteidzoša, — bija pat aģentu paaudzes: aģenti bija abi brāļi vai tēvs un dēls, vai vīrs un sieva. Tas VDK bija paredzēts noteiktu uzdevumu veikšanai. Jāskatās, kādā nodaļā vai daļā šie aģenti bijuši — izlūkošanā vai pretizlūkošanā ir cita pakāpe un citi uzdevumi, tur aģentu izvēlei bija īpaša nozīme. Bet 5. daļā bija tie aģenti, kuri informēja par pretpadomju politisko noskaņojumu. 80. gadu beigās tika meklētas visas iespējas, [lai noskaidrotu], kas notiek nacionālistiskajās grupās, un katrai daļai bija savi uzdevumi.

Mums liekas, ka svarīgs ir aģents. Bet svarīgs bija uzdevums. Aģentus izvēlējās atbilstoši rīcībai, kas bija jāveic. Un aģents pat varēja nezināt, kāds bija šis virsuzdevums, jo katram [veicamais] uzdevums bija neliels, lielo ainu pārredzēja pati VDK. Piemēram, tie paši arhīva aģenti — kāpēc viņi aktivizējās? Viņi varēja nezināt lielo uzdevumu, jo viņam bija maziņš uzdevums — jāsavāc informācija par konkrētu cilvēku. Deltas datubāzē bieži parādās ziņojumi par konkrētu personu, kas vienā brīdī likās svarīga, ziņojumi par ārzemniekiem. Kāpēc vajadzēja vākt informāciju, aģents varēja arī nezināt. Faktiski aģents bija skrūvīte vienā milzīgā un sarežģītā tīklā.

Vēl vācu pētnieks minēja, ka Vācijā bijuši arī bērni aģenti. Vai Latvijā bija kas līdzīgs?

Gluži bērni ne, bet, ja pareizi atceros, bija daži profesionāli tehnisko skolu audzēkņi.

Vai viņi bija aģenti?

Jā. Ko viņi tur ziņoja… Varēja būt, ka šī skola atradās tuvu kādam objektam ar īpašu drošības režīmu — militārajai bāzei vai karaspēka daļai, vai, piemēram, Salaspils atomreaktoram. Šis objekts tika apsargāts un attiecīgi izvēlējās arī aģentu, [lai uzzinātu], vai ar objektu viss ir kārtībā, vai tur nestaigā nepiederošas personas. Un skolēni tad ir vislabākie ziņotāji, jo klāt nāk vēl slepenā darba romantika. Faktiski šis [skolēnu] skaitlis ir niecīgs, nebija šādas prakses. Visticamāk, tie jaunieši tolaik bija pilngadīgi. Mēs to neesam pētījuši. Bija arī studenti.

Savā laikā arī mūsu kursā runāja — vienam kursā ir jābūt [ziņotājam], kā var nebūt. Domāju, ka tā varēja būt arī viena no iebaidīšanas metodēm, sakot, ka katrā kursā jābūt pa stukačam. Ja tā būtu, tad aģentu loks būtu krietni apjomīgāks.

Tas laiks bija sarežģīts. Katrs cilvēks nonāca izvēles priekšā, bet arī katrā ģimenē bija iemācīts, kas ir labs un kas ir slikts. Tas nāca jau no vecmāmiņām un vectētiņiem, kas dzīvojuši pirmskara laikā un prata mazbērniem ielikt motivāciju, zināt robežu, kuru nedrīkst pārkāpt. Ka nodevība, ziņojumu rakstīšana, nosūdzēšana ir slikti. Vismaz man tā bija.

VDK vervēja cilvēkus, kurus varēja šantažēt. Daļa nāca no loka, kas padomju laikā bija tiesāti par valsts nodevību. Cik daudz šādu cilvēku parādās kartotēkā?

Pēc instrukcijas, šis cilvēku loks bija VDK interesants, tajā bija jāvervē aģenti. Var saprast —  cilvēki, kuri ir izgājuši vienreiz lēģeru ellei cauri, zināja: ja viņi atteiksies, var tur atgriezties. Pieredzētā atmiņas VDK bija vislabākais motivators. Neko citu VDK nevajadzēja — tikai to atgādināt. Bija cilvēki, kas saprata, ka to neizturēs, un, iespējams, nākamā doma viņiem bija — mēģināšu nevienam neko sliktu nenodarīt. Pieļauju, daudzi tā arī mēģināja. Liela daļa bija to, kuri atgriezās no lēģeriem 50. gadu beigās. Lielākā daļa viņu šodien vairs nav, aizgājuši mūžībā, un mēs esam zaudējuši iespēju paprasīt viņiem pašiem, kāpēc viņi piekrita [sadarboties]. Šos cilvēkus es pat iekšēji attaisnoju, jo nav teikts, ka mēs viņu situācijā nerīkotos tieši tāpat.

Man mazāk saprotams ir motīvs — gribējās braukt uz ārzemēm un piekritu. Vai gribējās labāku draudzi, jo mācītājam nebija stabila atalgojuma un tas bija atkarīgs no ziedojumiem draudzē. Palasot reliģisko lietu pilnvaroto ziņojumus, kas ir atklāti, var redzēt — tiem, kas brauca uz ārzemēm vai uzņēma ārzemju delegācijas Latvijā, bija bonusi, nodokļu atvieglojumi, automašīnas. Bija pat gadījumi, kad pilnvarotais palīdzēja kādam iekārtot meitu prestižākā mācību iestādē. Man to ir grūti pieņemt.

Nav daudz tādu cilvēku, kas ir stukači pēc rakstura. Bet esmu lasījusi pēckara laika arhīvā tādus ziņojumus. Tas ir pretīgi. Cilvēks nodod otru tāpēc, ka baidās — konkursā uz vietu tas otrs būs stiprākais. Un viņš nodod, pēckara laikā skaidri zinot, ka šo cilvēku arestēs. Par šo [nodoto] kungu mēģināju atrast informāciju, bet neko neatradu — viņš ir pazudis vēsturē. Bet būtu bijis talantīgs, harismātisks mācītājs. Kāds gribēja ieņemt viņa vietu un nodeva. Šiem cilvēkiem neredzu nekādu attaisnojumu. Pieļauju, ka kartotēkā tādi bija arī radošās inteliģences vidū, kuri nebija pietiekami talantīgi un tā pagrūda talantīgos. Tas ir Mocarta un Saljēri sindroms. Katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi, un pirmām kārtām jādod cilvēkiem iespēja pašiem izstāstīt savu stāstu, lai cik neticams tas liktos.

Kā var dot iespēju, ja cilvēki paši to nevēlas?

Kartotēkas publiskošana, pat ja tā tiek glabāta Nacionālajā arhīvā un ir pieejama tikai pētniekiem, arī ir motivators padomāt. Tas ir jautājums par izvēli. Tāpat kā bija ļoti sarežģīta izvēle starp labu un ļaunu kādreiz, tā tagad izvēle ir sarežģīta, bet tā ir jāveic. Tas, kas tagad notiek, ir sava veida pamudinājums — varam saukt to par piespiešanu veikt izvēli, saņemt drosmi. Man ir cieņa pret Georgu Andrejevu, viņš to spēja pateikt atklāti. Cieņa pret bijušo Universitātes rektoru Ivaru Lāci, jo viņš to izdarīja.

Kādu nākotni redzat paveiktajam pēc zinātniskās izpētes komisijas darba beigām?

Labākais, kas varētu būt, ir veidot nopietnu zinātnisku institūciju, kas [VDK dokumentu] izpēti varētu veikt profesionāli, nodarbotos tikai ar to. Lai izveidotu kaut minimāli pilnīgu ainu, tas ir ļoti laikietilpīgs uzdevums. Tāpēc man smaidu izsauc piedāvājums — izpētīt katru gadījumu atsevišķi un tikai tad publiskot [aģentu kartotēku]. Tur ir darbs 100 gadiem!

Kad mēs tagad runājam par aģentiem, lielākoties domājam sabiedrībā atpazīstamus cilvēkus. Bet ir daudz vienkāršu darba darītāju — inženieris, kas nonāca darbā slepenā uzņēmumā, un viņam bija jāsniedz ziņojumi. Kur mēs šodien atradīsim ziņas par viņiem? Bet viņi, tāpat kā prominences, bija cilvēki, kuri pelnījuši, lai viņu gadījums tiktu izpētīts un arī attaisnots. Visi cilvēki ir līdzvērtīgi. Izpētīt var tikai ilgākā laikā. Citās valstīs šos jautājumus risina pētniecības centri, ir nopietns valsts finansējums un tas ir zinātnieku primārais un vienīgais uzdevums. Latvijā tā nav. Tas ir nākamais solis, kas jādara.

Taču jāskatās arī, lai patiešām notiktu nopietna zinātniska pētniecība. Tas, ko mēs izdarījām, bija — ieskrējām tēmā un ļoti īsā laikā mēģinājām apzināt visu ainu. Tagad, palasot pirmos pētījumus, man tie būtu jāpārraksta, jo ir mainījusies informācija un arī viedoklis par daudzām lietām. Tagad redzu plašāk.

Komentāri (41)

rinķī apkārt 22.06.2018. 11.41

Lai kā tur būtu, ar tiem aģentiem, taču viens taču ir skaidrs – tā ir aizejošā paaudze, kurai vēl aktīvie mūža gadi ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Ar to es negribu teikt, ka aiz līdzjūtības “ētiski”būtu noklusēt bijušo aģentu personības, tās ir jāatklāj pilnībā, taču daudz svarīgāk par aģentu personvārdiem ir Latvijas sabiedrības jaunajai paaudzei saglabāt nezūdošu, aktuālu kopainu par visu ļaunumu, kuru sev atnesa līdzi Kremļa okupanti. Stučīšana jau bija tikai viens no okupācijas režīma darbības segmentiem. Varētu domāt, ka ar Okupācijas muzejā atrodamajiem materiāliem, ar zināmajiem sēru datumiem, ar skolu mācību programmām uc pietiek, lai pret Kremli un šī ļaunuma pārnēsātājiem ārpus Krievijas Latvijas ļauži justu patiesu riebumu, taču redzam, ka patiesība par pēcokupācijas notiekošajiem procesiem šodienas Latvijā ir pavisam cita. Sproģa gadījumā pat šokējoša.

+10
-2
Atbildēt

1

    tonijs > rinķī apkārt 22.06.2018. 16.35

    Un kas tur Sproģa gadījumā šokējošs? Ja latvieši var ar krieviem un cittautiešiem kopā dzīvot, strādāt, atpūsties, tad kāpēc nevarētu kopā taisīt politiku? Krievi ir dažādi un daži no viņiem vēl lielāki Latvijas patrioti par NA biedriem. Interesanti, vai tie, kas te komentāros iztaisās par lieliem patriotiem un rusofobiem, tādi ir arī dzīvē? Nesveicinās ar nelatviešiem-kaimiņiem, neremontē mašīnu pie krievu tautības meistara, aizliedz bērniem spēlēties ar krievu bērniem? Visticamāk nē, tāpēc jūs esat liekuļi.

    +1
    -7
    Atbildēt

    2

    altinyildiz > tonijs 23.06.2018. 10.48

    Homo sapiens nekad nelietos apzīmējumu “rusofobs”, jo, loģiski, nicinājums un pretīguma sajūta nevar tikt uzskatīti par fobijām. Par Sproģi jautājumu nav, tas līdzīgi, kā Pujāts, Vanags, Brūvers, Baštiks, Šmits, Ludvigs un krievu sātanistu sektas priesteri, ir čekas melnsvārcis.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    rinķī apkārt > tonijs 22.06.2018. 16.50

    Tonij, stāsts nav par krieviem un viņu gēniem. Stāsts ir par NATO, par ES , par atjaunoto LR , kas ir šo organizāciju dalībvalsts ar saviem pienākumiem, stāsts ir par uzsākto izglītības likuma realizāciju un valsts valodu utt Un jautājums ir, kas ir SC visā šajā kontekstā ?

    +6
    0
    Atbildēt

    2

    tonijs > rinķī apkārt 22.06.2018. 21.20

    Stāsts ir arī par krieviem, jo SC ir politiska apvienība, kas aizstāv savu vēlētāju, vairumā krievu intereses. SC nav valsts ienaidnieki, un viņu vēlētāji nav ne okupanti, ne arī kolonisti. Lielo cīņu par neatkarības atgūšanu mēs uzvarējām un tagad Latvijā nav tādas organizācijas vai partijas, kas (bez ārēja atbalsta) to varētu apdraudēt. Valsts valodas pozīcijas ir nostiprinātas un stabilas. Arī cittautieši grib dzīvot tiesiskā, ekonomiski attīstītā un ekoloģiski tīrā valstī. Tādā, kurā mierīgi sadzīvo vairākas tautības. Manuprāt, SC mierīgi varētu uzticēt pāris portfeļus valdībā (teiksim, satiksmi, labklājību), nekāds sliktums no tā nerastos.

    0
    -6
    Atbildēt

    4

    kolpants > tonijs 24.06.2018. 21.30

    Manuprāt, SC mierīgi varētu uzticēt pāris portfeļus valdībā (teiksim, satiksmi, labklājību), nekāds sliktums no tā nerastos.
    Да конечно))) А вдруг, ВДРУГ, окажется, что министры окажутся нормальными (ну не хуже сегодняшних, такие же бестолковые и вороватые), но не будут в сторону Москвы тянуть, к России присоединять и т.д.
    И что же тогда предложит своим избирателям НО и теперь уже и Единство? Чем пугать будет? Достаточно вспомнить истерию НО, когда в прошлые выборы Единство вначале по глупости заявило, что не против ЦС в коалиции. Правда, потом тоже поняли, что лишают себя важных пунктов в будущем.

    +1
    -2
    Atbildēt

    1

    WAT > kolpants 25.06.2018. 19.42

    Kolpant, nevajag, SC tiek finansēta no moskovītiem, un pats galvenais kūrēta, moskovīts ir gatavs daudz ko ziedot lai ES,NATO,OECD valstī būtu viņu valdīšana. Smalki jeņķi iznesās, akceptēja SC pretenzijas valdīt, pat savu PRistus iedeva, bet tajā pašā laikā ar lembergistu ciešu atbalstu, atņēma melno finansējumu no nerezidentiem, redz kā tagad Ņilušas PR specs Točs Lemberga mīlulīti Danu lād un gāna, līdz ar Vājoni un Kučinski, pa saviem mēdijiem, līdz ar visu pārējo pretdarbību ( vēlētāju deorientācija, ar mērķi sadrumstalot lojālistu elektorātu, ar funktieri lai liela daļa LR lojālo partiju savāc tuvu 5%, bet nepārlien pāri). Kamēr SC būs monoetnisks kodols( īkšķulellītes neskaitās) un tāds pats elektorāts, kuru balsta moskovītu mēdiju vide, un ekonomiskās saites.
    Naudai diemžēl ir sava mentalitāte.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    altinyildiz > tonijs 23.06.2018. 11.03

    “Arī cittautieši grib dzīvot tiesiskā, ekonomiski attīstītā un ekoloģiski tīrā valstī.”
    ————–
    Un tai pašā laikā lietot absolūtā ļaunuma atribūtu, pirms 250 gadiem masona Lomonosova, izveidoto vergu saziņai domāto līdzekli, krievu, tā saucamo valodu, pareizāk teikt “feņu”, piekopt Bizantijas sātanisko ideoloģiju, svinēt visdrausmīgā izdzimteņa asiņaino uzvaru pār cilvēcību un veselo saprātu, kas trešdaļu cilvēces noveda pie bada un vājprātīgu sadistu diktāta un zemei, kur viņi parazitē, atnesa visneiedomājamākās ciešanas un censties civilizētiem latviešiem uzspiest savu nekultūru?

    0
    0
    Atbildēt

    0

    WAT > tonijs 25.06.2018. 19.30

    Nu, nu SC var uzticēt, Rīgas sistēmu izskatās Tonijs nav redzējis, kā uzticēsi tā tiks savākti visi drošibas un ekonomikas posteņi un čau, L(PS)Rv2

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    rinķī apkārt > tonijs 22.06.2018. 21.52

    Kādas tieši ir Latvijas krievu īpašās intereses? Vari nodefinēt?

    +4
    0
    Atbildēt

    2

    tonijs > rinķī apkārt 22.06.2018. 22.31

    Nevaru, neesmu Latvijas krievs. Paskaties SC programmu.

    0
    -4
    Atbildēt

    1

    vitalisvita > tonijs 22.06.2018. 23.43

    Nevaru, neesmu Latvijas krievs. Paskaties SC programmu.
    ————————————————-
    Lai zinātu, ko grib “Saskaņa”, ir uzmanīgāk jāapskata Māra Bišofa karikatūra. Tur redzams, ka tiek meklēti (un šķiet, ka ir jau arī atrasti) mūsu kārtējie viļi lāči un kirhenšteini. Un šķiet, ka “čekas maisu” kontingents tas tā kā nebūtu…he he!.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    altinyildiz > rinķī apkārt 23.06.2018. 10.32

    Krievu intereses Latvijā Nr1, lai šeit nebūtu latviešu un to šobrīd veiksmīgi īsteno SC paģeļņiki, Vienotība, un ja tiks pie varas, turpinās arī tās čekas taisītais klons, JKP

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

    andrejs > rinķī apkārt 23.06.2018. 15.55

    stāsts nav par krieviem
    ———————
    tas ir Kremlis, kas vainīgs….
    p.s. Saskaņa iesniegusi prasību tiesā, lai atceltu izglītības reformu
    p.p.s Vai atšķirība starp kremliniem un putinistiem ir līdz galam noskaidrota

    +2
    0
    Atbildēt

    0

tara 22.06.2018. 13.22

Tāpēc jāpublisko partijas nomenklatūras lietas, lai sabiedrība redzētu, kas VDK deva pavēles.
___
Lūk šim apgalvojumam es piekrītu par 100%. Taisnīgums tiks atjaunots tikai tad, kad zināsim lēmumu pieņēmējus, ne vien izpildītājus.

+7
-1
Atbildēt

1

    mumss > tara 23.06.2018. 12.29

    Taisnība, ka jāpublisko partijas nomenklatūras lietas. Tajā pat laikā zemāka līmeņa partijas vadoņi (rajona komitejas vai lielas rūpnīcas sekretāri, lielo augstskolu vadība) nekādu lielu patstāvību izpaust nevarēja . Savukārt nelielo partijas biroju sastāvs (skola, bibliotēka, poliklīnika, universālveikals, dzelzceļa mezgls) būtiski ietekmēja dzīvi savā vidē (prēmijas, karjeras kāpnītes, ārzemju braucieni, dzīvokļu izkārtošana, elementāri atvaļinājumu grafiks u.tml.). Taču arī tur iespraucās VDK darbinieki (parasti zema ranga) un vāca ziņas par aizdomīgiem pasākumiem, nevēlamām dziesmām saiešanās un pie galda, ārzemju radu sūtījumu saturu (tas gan jau bija izkontrolēts pasta speciālajā nodaļā), pat par jaunu anekdošu parādīšanos un avotiem utt. Tā kā tīkls bija pamatīgs un lielo politiku tas ietekmēja tikai vienvirziena secībā (LKP CK > attiecīgā nodaļa> rajona komiteja > attiecīgais inspektors / referents vai kā nu kuro reizi kurā vietā bija izkārtots). Un šo hierarhiju pilnīgi skaidri un ar militāru disciplīnu apkalpoja VDK augstākā un vietējā vidējā līmeņa kadri. KADRI – ziņotāji jau bija ārpus tās tiešās struktūras, to bija daaaudz. Un arī tie bija dažādi: pēc ikviena ārzemju brauciena, piemēram, starptautiska kora konkursa vai sporta sacensībām KĀDAM bija jāraksta atskaite (un te varēja izpausties gan individuālais prāts vai stulbums, prasme apiet atvarus vai dumji iekrist uz it kā nevainīgu precizējošu jautājumu, ļauties subjektīvai nepatikai pret kolēģi vai būt tolerantam un godīgam). Individuālie ārzemju komandējumi (ārsti, eksakto zinātņu speciālisti, mūziķi [!] , rakstnieki) pilnīgi noteikti bija jāatspoguļo, taču bieži vien tikai pašam savā institūcijā (akadēmija, radošās savienības utt.) un tos parasti rakstīja un lasīja formāli (izņēmums noteikti varēja būt ar militāro jomu netieši saistītie – konstruktori, fiziķi, astronomi [!], pat formastērpu dizaineri…). Tā kā ar vienkāršu faktu, ka tas vai cits bijis rajona komitejas, vai, nedod Die’s, CK loceklis, nekas netiks atrisināts. Vēl ļoti svarīga bija cenzūra (Galvenā pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē , kuru tieši kūrēja CK), bez kuras nevarēja nodrukāt ne sērkociņu kastītes šilti, ne reizrēķina tabulu skolnieku burtnīcu pēdējā vākā… Lūk, tā jau ir pētīta, bet ļoti daudz ko tur izpētīt nevarēja, jo viena no pašām galvenajām metodēm (visos līmeņos) bija mutvārdu sarunas, rīkojumi (~ieteikumi~!), konsultācijas (!). `Tikai neko nerakstiet!` – uz jautājumu par kādu sūdzību bija klasiskā atbilde.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Jānis Lakijs 23.06.2018. 10.29

Sestdien, 23. jūnijā, Polijas laikraksts “Gazeta Polska Codziennie” publicējis žurnālistes Olgas Alehno rakstu par krievu propagandas ietekmi Latvijā. Pārtulkoju raksta fragmentu, kurš šķita visinteresantākais ar Anda Kudora apgalvojumu, ka “latvieši ir lielāki krievu kultūras fani nekā Latvijas krievi”. Tāda ir “mūsu elites” pārliecība. “Elite” laikam nesaprot, ka propaganda bez kultūras ir bezspēcīga.
=======
Kremļa acs skatās uz Latviju
(…)
Ar Austrumeiropas Pētniecības centra (APPC) vadītāju Andi Kudoru gandrīz divas stundas sarunājamies šīs domnīcas birojā Rīgā. Lai gan aiz loga gāž lietus, telpā virmo dedzīgas emocijas.
“Kremļa ļaudis saka: “Latvieši ir rusofobi.” Nē, mēs tādi neesam. Mēs esam krievu kultūras fani. Varbūt pat lielāki fani nekā daudzi krievi, kuri dzīvo Latvijā. Pārbaudīsim zināšanas, parunāsim par krievu kultūru, tad redzēsim, kurš ir rusofobs un kurš nav,” apgalvo mūsu satrauktais sarunu biedrs.
Kudors, kurš ir arī Latvijas Ārlietu ministrijas Ārpolitikas adomes loceklis un pasniedzējs Latvijas Universitātē, jau daudzus gadus analizē Krievijas propagandas ietekmi Baltijas valstīs. Tieši šī propaganda, līdz ar sociālajiem solījumiem, gadu no gada nodrošina augstu atbalsta līmeni partijai “Saskaņa”.
“Te nav runa par valodu vai etnisko piederību. Te ir runa par politiku un vērtību nodošanu tālāk,” uzsver analītiķis. Kudors uzskata, ka šajā jomā visefektīvākais Kremļa instruments joprojām ir tradicionālie plašsaziņas līdzekļi. Galvenokārt daudzie krievu televīzijas kanāli, kas darbojas Latvijā un reizēm vienkārši retranslē saturu no Krievijas. Kudors no galvas uzskaita visus nosaukumus un finansēšanas shēmas no Maskavas. Lai gan tās ir labi zināmas, Latvijā tās netiek aizliegtas. Kāpēc?
“Pirmkārt, mums nav pietiekama Rietumvalstu atbalsta,” atzīst mūsu sarunu biedrs. Otrais iemesls ir iekšējais. “Šis ir vēlēšanu gads. Ja latvieši slēgs krievu televīzijas programmas vai vismaz izņems tās no kabeļtelevīzijas tīklu pamatpaketēm, tad tādas partijas kā Latvijas Krievu savienība (LKS) un “Saskaņa” izmantos to, lai pievērstu sev uzmanību,” viņš paskaidro. Sarunas noslēgumā Kudors kārtējo reizi apliecina, ka ir optimists un cer, ka tomēr izdosies atņemt apraides tiesības vismaz diviem trim viskaitīgākajiem telekanāliem.
(…)
– Olga Alehno, “Gazeta Polska Codziennie”, 23.-24.06.2018, Nr. 144, 6. lpp.
https://gpcodziennie.pl/92378-okokremlapodgladalotwe.html
=======
Pārējie poļu žurnālistes sarunu biedri šajā rakstā ir Latvijas Radio žurnālists Uģis Lībietis, Iveta Kažoka no “Providus”, Inga Sprinģe no “Re:Baltica” un Sanita Jemberga no IR.

+7
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu