Autors un viņa AKKA/LAA 17

Jānis Saliņš, F64
Magda Papēde
Print Friendly, PDF & Email

Katrā valstī ir tāda autortiesību aģentūra, kādu autori pelnījuši

Skaitļu virkne 4146 – 298 – 20 izveidojās pēc pajukušās Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) kopsapulces 8.jūlijā. Tā kā uz biedru kopsapulci ieradās tikai 20 AKKA/LAA biedri, sapulci nācās pārcelt uz vēlāku termiņu.

AKKA/LAA esot 298 biedri. Iespējams, ka uz atkārtoto sapulci, kas notiks 29.jūlijā, viņu interese piedalīties būs lielāka, jo AKKA/LAA jau ir paziņojusi, ka atkārtotā sapulce un padomes pārvēlēšana notiks neatkarīgi no klātesošo skaita. Kas gan nemaina apstākli, ka par biedriem ir kļuvuši tikai nedaudz vairāk kā 7% no kopumā 4146 AKKA/LAA pārstāvētajiem Latvijas autoriem.

Būt vai nebūt biedram
Lai uzticētu kolektīvā pārvaldījuma organizācijai AKKA/LAA savu autortiesību administrēšanu, nav jābūt tās biedram. Pietiek noslēgt pārstāvniecības līgumu. Atsevišķos Autortiesību likumā paredzētos gadījumos nav vajadzīgs pat līgums, jo likums AKKA/LAA piešķir pilnvaras darboties pilnīgi visu autoru vārdā.

Taču tikai biedra statuss ļauj kontrolēt AKKA/LAA darbību no iekšienes, līdzdarbojoties svarīgu lēmumu pieņemšanā. Biedru kopsapulce ievēl AKKA/LAA padomi, kas nodrošina biedru interešu ievērošanu kopsapulču starplaikos. Padome izlemj daudzus svarīgus finanšu jautājumus, piemēram, lemj par AKKA/LAA budžetu, apstiprina tarifus par darbu izmantošanu un nosaka iekasēto autoratlīdzību sadalīšanas un izmaksāšanas principus.

Administratīvie izdevumi
Pie finanšu jautājumiem pieder arī nesen publiski aktualizējies jautājums par AKKA/LAA administratīvo izdevumu apmēru. Administratīvie izdevumi biedrībai rodas no autortiesību pārvaldīšanas, proti – līgumu slēgšanas ar autoriem, licenču izsniegšanas darbu izmantotājiem, darbu izmantošanas uzskaites un nesankcionētas izmantošanas kontroles, kā arī iekasētās autoratlīdzības sadalīšanas un izmaksāšanas.

Administratīvajos izdevumos ietilpst viss, ko biedrība tērē tās vajadzībām. Šie izdevumi tiek segti to faktiskajā apmērā no iekasētajām autoratlīdzībām. Saskaņā ar autoru un AKKA/LAA starpā noslēgto līgumu administratīvie izdevumi nedrīkst pārsniegt 25% no iekasētajām summām. Tikai pēc administratīvo izdevumu atlīdzināšanas atlikusī nauda tiek sadalīta konkrētiem autoriem. Tātad autoru interesēs ir pēc iespējas zemāki AKKA/LAA administratīvie izdevumi, jo tas tieši ietekmē viņiem izmaksājamo autoratlīdzības summu.

Autora individuālā atbildība
Pēc tam, kad dienu pirms Līgo svētkiem blogā http://ciparunieze.wordpress.com/ parādījās uzskatāma diagramma par to, ka AKKA/LAA administratīvie izdevumi 2009.gadā palikuši 2008.gada līmenī, kaut gan iekasētās autoratlīdzības summa samazinājusies par 20%, būtu sagaidāms, ka autori teciņiem vien dosies uz kopsapulci, lai noskaidrotu, kas par lietu, jo īpaši, ja ņem vērā, ka šāda iespēja viņiem pēdējo reizi bija pirms trīs gadiem.

Par iemesliem, kāpēc uz kopsapulci tomēr ieradās vien divdesmit biedri, var vienīgi izteikt minējumus. Varbūt autori ir apmierināti ar AKKA/LAA darbu un uzticas tās lēmumiem. Varbūt tieši pretēji – autori nemaz nav apmierināti, taču neredz jēgu kopsapulcei un neierašanos uztver kā sava veida protesta izpausmi. Tādā gadījumā tas gan būtu jādara zināms publiski, jo citādi šī ziņa līdz adresātiem nemaz nenonāk. Taču varbūt iemesls kopsapulces ''bastošanai'' ir pavisam triviāls – vasaras tveice.

Jebkurā gadījumā šķiet, ka autori nenovērtē savu lomu un atbildību AKKA/LAA darbībā. Lai arī AKKA/LAA sabiedrībā tiek pozicionēta kā organizācija pati par sevi, tas tā nebūt nav. Atbilstīgi likumam AKKA/LAA ir autoru dibināta biedrība, tātad AKKA/LAA ir paši autori, un tās pieņemtie lēmumi pastarpināti ir arī autoru lēmumi. Tā arī ir galvenā atbilde uz jautājumu, kam un kādā veidā ir jākontrolē AKKA/LAA izdevumu apmērs un darbinieku algas.

Apstāklim, ka AKKA/LAA atrodas faktiskā monopolstāvoklī, šajā gadījumā ir sekundāra nozīme. Kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ir dabisko monopolu iezīmes, tāpēc pie katras problēmas atsaukšanās uz šo faktu pie risinājuma neved. Daudz svarīgāk ir meklēt mehānismus, kā AKKA/LAA darbību padarīt efektīvāku un caurskatāmāku tajos faktiskajos apstākļos, kādi eksistē mazajā Latvijas tirgū. Konkrētajā gadījumā pārspīlēti būtu arī prasīt striktāku uzraudzību no Kultūras ministrijas puses – kāpēc valstij būtu jātērē savi resursi privātas organizācijas izdevumu kontrolēšanai, ja paši autori tik vieglprātīgi izturas pret savu tiesību un pienākumu realizāciju?!

Mazas organizācijas priekšrocības
Eiropas mērogā AKKA/LAA ir maza kolektīvā pārvaldījuma organizācija gan iekasēto autoratlīdzību ziņā, gan pēc pārstāvēto biedru skaita. Lielajām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, piemēram, vācu GEMA, ir jāizdomā mehānismi, lai ierobežotu savu vairāk nekā 60 tūkstošu biedru līdzdalību, sadalot biedrus īstajos un asociētajos. Tikai īstajiem biedriem ir pilnvērtīgas tiesības piedalīties kopsapulcēs, kamēr asociētie biedri var ievēlēt dažus kopējus delegātus. Kritērijs nošķiršanai īstajos un asociētajos biedros ir autora finansiālais ienesīgums.

Latvijā autoram nekādu ierobežojumu kļūt par kolektīvā pārvaldījuma organizācijas biedru nav. Lai arī saskaņā ar statūtiem galīgo vārdu par jaunu biedru uzņemšanu saka AKKA/LAA padome, domājams, ka autora pieteikuma noraidīšanas gadījumā viņam būtu labas izredzes panākt savu taisnību tiesā, atsaucoties uz AKKA/LAA faktisko monopolstāvokli tirgū.

Latvijas problēma ir tieši pretēja Vācijas problēmai – mums ir jādomā, kā panākt aktīvāku autoru iesaistīšanos AKKA/LAA darbībā, lai novērstu tās institucionalizēšanos un nodrošinātu, ka tā tiešām ir autoru biedrība. Ideālā gadījumā autoriem būtu visas iespējas izveidot savām vajadzībām vispiemērotāko kolektīvā pārvaldījuma organizāciju. Kaut gan jau tagad, pārfrāzējot citu zināmu teicienu, var sacīt, ka autoriem ir tāda AKKA/LAA, kādu viņi ir pelnījuši.

Magda Papēde, juriste, Freiburgas universitātes Juridiskās fakultātes doktorante Vācijā.

Komentāri (17)

mazais peliš 15.07.2010. 13.16

Interesants, saistošs faktoīds:
ASV producentu asociācija RIAA no 2006. līdz 2008. gadam iztērējusi $64 miljonus par juristu konsultācijām un tiesas procesiem, lai atgūtu $1,6 miljonus piedzītajos zaudējumos no nelegālu mūzikas ierakstu izplatītājiem. (http://bit.ly/9V48pq)

Neesmu dzirdējis ne par vienu valsti (un vispār es interesējos par šo tematu), kurā šāda tipa organizācija darbotos veiksmīgi un sekmētu industrijas progresu, kur nu vēl darbotos mākslinieku interesēs vai būtu sniegusi kādus ievērojamus uzlabojumus patērētājiem. Pagaidām nekas cits neatliek, kā vien atbalstīt The Pirate Bay čaļus.

+9
-3
Atbildēt

1

    Egija Gitendorfa > mazais peliš 15.07.2010. 14.54

    Galvenais, ka organizācijas administrācija paņem savu krējumu, viss pārējais – nepieciešamības imitācija.

    +4
    -2
    Atbildēt

    0

aivarstraidass 16.07.2010. 10.41

Alternatīvām organizācijām tomēr ir radīti šķēršļi ienākšanai tirgū. Piemēram, tieši AKKA/LAA ar H.Demakovas un D.Pavļuta svētību saņem valsts nodevas par atmiņas nesējiem.

Pirms 10 gadiem tipisks CD matricu pircējs tiešām iededzināja uz tām mūziku. Šobrīd atmiņas nesējus izmanto daudz kam citam – un vairs nav skaidrs, kādēļ programmētājam, kurš saviem failiem izgatavo rezerves kopijas vai instalē Linux, amatierfotogrāfam, kurš iegādājas zibatmiņas, būtu jānorēķinās ar AKKA/LAA?

Ja nu valstij gribas uzlikt šo nodevu (faktiski – akcīzes nodokli), varbūt paši atmiņas nesēju pircēji var izvēlēties, kam pārskaitīt šo naudu – varbūt vienkārši ieskaitīt to valsts budžetā? Vai, teiksim, atbalstīt Latvijas Atvērtā Koda asociāciju vai kādu sabiedriskā labuma NVO.

+6
0
Atbildēt

0

KasparKondrat 15.07.2010. 13.28

Autoriem ir tāda AKKA/LAA, kādu viņi ir pelnījuši… dikti jau skarbs, bet laikam jau patiess secinājums. 🙁

+7
-3
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu