Pauls Raudseps

Kāpēc Ziemeļkoreja ir tik biedējoša?

Ziemeļkoreja jeb Korejas Tautas Demokrātiskā Republika ir starp pasaules noslēgtākajām un nabadzīgākajām valstīm. Tajā valdošais totalitāri komunistiskais režīms tika dibināts pēc Otrā pasaules kara beigām, kad karu zaudējušās Japānas okupēto zemi sadalīja pa 38.paralēli divās pārvaldes zonās – ziemeļus kontrolēja Padomju Savienība, bet dienvidus – ASV. Ziemeļos Staļins par valsts vadītāju iecēla partizānu komandieri Kimu Irsenu. Viņa izveidotā staļiniskā sistēma ar spēcīgu personības kultu un koncentrācijas nometnēm bez būtiskām izmaiņām pārdzīvoja gan paša nāvi 1994.gadā, gan viņa dēla Kima Čenira aiziešanu mūžībā 2011.gadā.

2017. gada 17.decembris. Cilvēki klanās un noliek ziedus pie Kima Čenira un Kima Irsena bronzas statujām Phenjanā, atzīmējot līdera Kima Čenira nāves 6. gadadienu. Foto: AP/LETA

Ar brutālām metodēm to turpina Irsena mazdēls Kims Čenuns. Režīms iedzīvotājos pastāvīgi uzkurina bailes no ārējiem ienaidniekiem, un milzīgi resursi tiek tērēti militārām vajadzībā, turklāt kopš deviņdesmito gadu sākuma par oficiālo ideoloģiju kļuvusi songun, kas padara militāro spēkus par valsts galveno prioritāti. Lai gan valsts iedzīvotāju skaits ir ap 25 miljoniem, bruņotajos spēkos dien 1,2 miljoni un Ziemeļkorejai ir ceturtā lielākā armija pasaulē. Neefektīvā, militarizētā plānveida ekonomika pat novedusi pie bada, no kura starp 1994. un 1998.gada miruši simtiem tūkstoši, varbūt pat pāris miljoni cilvēku.

Kā attīstījusies Ziemeļkorejas kodolprogramma?

1950.gadā Ziemeļkoreja uzbruka Dienvidkorejai. Pēc trīs gadus ilguša kara frontes līnija nostabilizējās netālu no tās pašas 38.paralēles, kura jau 1945.gadā tika nozīmēta kā robeža starp abām pussalas daļām. 1953.gadā tika parakstīts pamiers starp Ziemeļkoreju, tās pusē karojošo Ķīnu, un Apvienoto Nāciju spēkiem, kas ASV vadībā aizstāvēja Dienvidkoreju, tomēr līdz pat šodienai nav noslēgts miera līgums un formāli karš nav beidzies.

Kopš tā laika Dienvidkoreja kļuvusi par vienu no pasaules attīstītākajām valstīm, bet Ziemeļkorejā Kimu ģimenes režīms ieguldījis visu spēkus sevis saglabāšanā. Ilgus gadus tas galvenokārt paļāvās uz PSRS, kas sniedza Phenjanai gan plašu militāru, gan ekonomisku palīdzību. Tāpēc eksperti uzskata, ka būtisku impulsu Ziemeļkorejas vēlmei kļūt par kodolvalsti deva Padomju Savienības sabrukums 1991.gadā. Tā rezultātā Kims Irsens zaudēja savu galveno aizstāvi un sāka meklēt citu drošības garantu.

Jau sešdesmitajos gados Ziemeļkoreja ar PSRS palīdzību uzbūvēja atomreaktoru, un lai gan 1985.gadā Phenjana parakstīja Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, deviņdesmito gadu sākumā tā atteicās ļaut starptautiskiem inspektoriem veikt līgumā paredzētās pārbaudes.

2006.gadā Ziemeļkoreja paziņoja par pirmo veiksmīgo kodolieroča izmēģinājumu, 2009.gadā – otro. 2011.gadā pie varas nāca Kims Čenuns un Ziemeļkorejas kodolprogrammas attīstība paātrinājās. 2013.gadā Phenjana veic jau trešo kodolieroča izmēģinājumu, bet 2016.gada janvārī Ziemeļkoreja paziņoja, ka veiksmīgi detonējusi vairākkārt spēcīgāku ūdeņraža bumbu. Kopš tam notikuši vēl divi kodolieroču izmēģinājumi – 2016.gada septembrī un 2017.gada septembrī, katrs spēcīgāks par iepriekšējo. Pēdējā izmēģinājuma sprādziena spēks tiek lēsts starp 100 un 370 kilotonnām. 1945.gadā Hirosimai uzmestās atombumbas sprādziena spēks bija ap 15 kilotonnu.

Stokholmas Starptautiskais miera pētījumu institūts lēš, ka Ziemeļkorejai varētu būt ap desmit kodolieroču un ka tā spēj saražot apmēram piecus gadā.

Cik tālu lido Ziemeļkorejas raķetes?

Lai gan to nav iespējams pārbaudīt, Phenjana apgalvo, ka izmēģinājumos pārbaudītas kodolgalviņas, kuras iespējams ievietot starpkontinentālajās raķetēs, un Ziemeļkoreja uzrādījusi arī vērā ņemamu progresu šo raķešu attīstībā.

1998.gadā Phenjana pirmo reizi izmēģināja ballistisku raķeti, kura pārlidoja pāri Japānai. Starptautiska spiediena rezultātā sekoja raķešu pārbaudes moratorijs līdz 2005.gadam, taču pēc tam Ziemeļkoreja veica vairākas gan veiksmīgas, gan neveiksmīgas raķešu pārbaudes.

Straujš programmas paātrinājums sākās 2014.gadā, kad tika izšautas 19 raķetes. Līdz tam laikam Ziemeļkoreja nebija vienā gadā izšāvusi vairāk par 8 raķetēm. 2015.gadā tika veikti 15 testi, 2016.gadā 24 un līdz 2017.gada novembra beigām – 23. Šajā gadā Ziemeļkoreja pirmo reizi izmēģināja raķetes, kuras, iespējams, varētu sasniegt ASV teritoriju. Maijā tika izmēģināt Hwasong 12 raķete, kura varētu sasniegt ASV kara bāzi Guamas salā Klusajā okeānā, un pēc vairāku aizvien spēcīgāku raķešu pārbaudēm 29.novembrī tika izmēģināta Hwasong 15 raķete, kura sasniedz 4,500 km augstumu virs zemes. Ar lēzenāku trajektoriju tā teorētiski varētu trāpīt mērķim pat 13 000 km attālumā, tātad tās darbības rādiuss ietvertu visas Amerikas Savienotās Valstis. Tiesa, nav zināms, vai raķete spētu nogādāt līdz mērķim kodolgalviņu un cik precīzi to ir iespējams tēmēt, turklāt šķiet, ka izmēģinājumā tā neizturēja atgriešanos zemes atmosfērā.

Ko pasaule darījusi, lai ierobežotu Ziemeļkorejas kodolprogrammu?

Starptautisko sabiedrību Ziemeļkorejas centieni kļūt par kodolvalsti sāka nopietni satraukt 1993.gada pavasarī, kad Phenjana atteicās dot Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras inspektoriem pieeju iespējamām kodolmateriālu uzglabāšanas vietām un draudēja atteikties no Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) uzliktajām saistībām. Sākās intensīvas sarunas starp Ziemeļkoreju un ASV, kuru rezultātā 1994.gada oktobrī, dažus mēnešus pēc Kima Irsena nāves, abas valstis parakstīja “vienošanās rāmi”. Tajā Ziemeļkoreja apņēmās demontēt savus kodolreaktorus un pieļaut inspekcijas, pretī saņemot degvielas piegādes, palīdzību tādu atomreaktoru celtniecībā, kurus nevar izmantot kodolieročos izmantotā plutonija ražošanai, un ASV apņemšanos virzīties uz politisko un ekonomisko attiecību normalizāciju.

Sekoja ilgstošas sarunas, kuru laikā Amerikā nostiprinājās aizdomas, ka Ziemeļkoreja faktiski slepus turpina kodolieroču attīstības programmu. 2001.gadā demokrātu Bilu Klintonu Baltajā namā nomainīja republikānis Džordžs Bušs un 2002.gadā viņš Ziemeļkoreju kopā ar Irānu un Irāku nosauca par “ļaunuma asi” – par valstīm, kas cenšas iegūt masu iznīcināšanas līdzekļus. Ziemeļkoreja savukārt formāli atsauca savu līdzdalību KNL, no jauna iedarbināja vienu reaktoru un paziņoja, ka tās rīcībā ir kodolieroči.

Buša administrācija nolēma atgriezties pie sarunu galda, un 2005.gadā kopā ar Dienvidkoreju, Japānu, Ķīnu un Krieviju panāca vienošanos ar Ziemeļkoreju par atteikšanos no kodolieročiem.

Šķietamais progress ātri beidzās. 2006.gada oktobrī Ziemeļkoreja veiksmīgi izmēģināja pirmo atombumbu. Tā nebija spēcīga – tikai ap vienu kilotonnu – tomēr tagad citām valstīm bija jārēķinās, ka Ziemeļkoreja jau faktiski ir kodolvalsts un ka jāpanāk tās atteikšanās nevis no attīstības programmas bet no eksistējošiem ieročiem.

Pēc 2006.gada izmēģinājuma ANO pirmo reizi noteica sankcijas un ierobežoja militārās tehnikas un luksusa preču eksportu uz Ziemeļkoreju. Tās nelīdzēja – 2009.gadā Ziemeļkoreja veica otro atombumbas izmēģinājumu. Uz šo un arī uz sekojošajiem bumbu un raķešu izmēģinājumiem ANO reaģējusi ar papildus sankciju noteikšanu, taču tas nav ietekmējis Phenjanu. Pret tiešām iedarbīgām ekonomiskām sankcijām konsekventi iebildušas Krievija un Ķīna, kuras negrib veicināt sev salīdzinoši draudzīga režīma sabrukumu. Prezidenta Obamas administrācija mēģināja atsākt sarunas ar Ziemeļkoreju, bet arī tas nedeva rezultātu.

Kopš stāšanās ASV prezidenta amatā 2017.gada janvārī Donalds Tramps ir ļoti agresīvi izteicies par Ziemeļkoreju. Piemēram, 2017.gada augustā viņš paziņoja, ka tai pāri gāzīsies “uguns un niknums, kādu pasaule nekad nav pieredzējusi”, ja tā turpinās apdraudēt Ameriku. Tas nav atturējis Phenjanu no izmēģinājumu turpināšanas. Tiesa, Amerikas stratēģija šobrīd nav skaidra, jo augustā aizsardzības ministrs Matiss reportieriem teica, ka “diplomātiski risinājumi nekad nebūs izsmelti”, un decembrī valsts sekretārs Tilersons paziņoja, ka ir gatavs uzsākt sarunas ar Phenjanu “bez priekšnoteikumiem”.

Kā varētu izcelties karš?

Ne sankcijas, ne diplomātija nav līdz šim darbojušās, un Tramps ir apsolījis, ka nepieļaus Ziemeļkorejai attīstīt spēju veikt kodoluzbrukumu Amerikai. Trampa agresīvā retorika un ziņas, ka, pēc CIP aprēķiniem, Phenjana viņa noteikto sarkano līniju varētu šķērsot jau 2018.gada pavasarī, ir radījusi nozīmīgas bažas par militāra konflikta izcelšanos starp ASV un Ziemeļkoreju.

Iespējamie scenāriji ir trīs. Pirmie divi saistīti ar ASV apsteidzošiem uzbrukumiem, lai novērstu Ziemeļkorejas kodolprogrammas apdraudējumu Amerikai.

Pirmais scenārijs – režīma galvas nociršana. ASV vai Dienvidkorejas specvienības vai tehnoloģiski augsti attīstīti un precīzi ieroči atrod un nogalina Kimu Čenunu un citus režīma līderus, un jaunā valsts vadība piekrīt prasībām atteikties no kodolprogrammas. Ekspertu vērtējumā izredzes šādu scenāriju veiksmīgi izpildīt ir niecīgas – Kims prot sevi pasargāt.

Otrais scenārijs – ķirurģiski precīzi uzbrukumi kodolieroču ražošanas un uzglabāšanas vietām. Arī šo uzdevumu veiksmīgi izpildīt būtu ļoti grūti, jo ieroču programma nav sakoncentrēta vienuviet, tā ir spēcīgi nocietināta vai arī pārvietojama, un tās atjaunošanai nepieciešamās zināšanas nav iespējams iznīcināt. Turklāt šāds trieciens, visdrīzāk, izraisītu ārkārtīgi asiņainu Phenjanas pretuzbrukumu.

Ziemeļkorejai ir vairāk nekā 21 000 artilērijas ieroču – lielākais skaits pasaulē – un Dienvidkorejas galvaspilsēta Seula ar saviem 25 miljoniem iedzīvotāju atrodas mazāk par 60 km no Ziemeļkorejas teritorijas. Eksperti turklāt uzskata, ka Phenjanas rīcībā ir ļoti lieli ķīmisko ieroču krājumi. Ja Kims liktu pret Seulu raidīt viesuļuguni, bojā varētu iet simtiem tūkstoši cilvēku. Viņam ir arī raķetes, kuras varētu sasniegt Japānas lielākās pilsētas.

Trešais scenārijs – nejauša konflikta eskalācija. ASV ir gandrīz 30 000 militārpersonu Dienvidkorejā un vēl gandrīz 50 000 Japānā, un reģionā ir izvietoti nozīmīgi aviācijas un jūras spēki. Savukārt Dienvidkorejas bruņotajās spēkos ir 650 000 cilvēku. Abas valstis bieži rīko kopīgas mācības, kuras vienmēr izsauc ļoti agresīvu retoriku no Ziemeļkorejas puses. Savukārt Kims nevairās ik pa brīdim bīstami izaicināt savu dienvidu kaimiņu – 2010.gadā Ziemeļkoreja ar artilēriju apšaudīju Dienvidkorejai piederošu salu, nogalinot četrus cilvēkus, un 2015.gadā raidīja artilērijas lādiņus pāri demilitarizētai zonai, kas atrodas starp abām valstīm. Saspīlētajā gaisotnē nav neiespējams, ka viena vai otra puse uzsāk karu pārpratuma rezultātā, lai apsteigtu šķietamu gatavošanos uzbrukumam no otras puses.

Kādas būtu kara sekas?

ASV un Dienvidkoreja karu noteikti uzvarētu, taču sekas būtu katastrofālas. Simtiem tūkstoši, varbūt pat vairāk nekā miljons mirušo. Smagi iedragāta Dienvidkoreja – viena no pasaules nozīmīgākajām ekonomikām, starp kuras vadošajiem uzņēmumiem ir pasaulē slavenie Samsung, Hyundai un LG. Nepieciešamība gādāt par 25 miljoniem ziemeļkorejiešu, kuru valsts un ekonomiskā sistēma būtu sagrauta. Nav izslēgts, ka pussalas ziemeļos turpinātos partizānu pretestība jaunajai iekārtai. Turklāt ļoti grūti ir prognozēt Pekinas reakciju uz šādu konfliktu. 1950.gadā tā izglāba Ziemeļkoreju no sakāves, un Ķīna noteikti negrib pie savas zemes robežas redzēt Amerikas sabiedroto.

Vai būs karš?

Kims nav pašnāvnieks, savukārt par spīti Trampa kareivīgajai retorikai, ne Pentagona, ne Valsts departamenta vadība nevēlas karu. Novembrī ASV gaisa spēku komandieris ģenerālis Haitens (Hyten), kura pakļautībā atrodas stratēģiskie raķešu spēki, publiski pateica, ka viņš neizpildītu nelikumīgu Trampa pavēli izmantot kodolieročus.

Tomēr konflikta izcelšanās varbūtība ir krietni virs nulles. Bijušais NATO virspavēlnieks, admirālis Džeimss Stavridiss (James Stavridis) 2017.gada septembrī lēsa – ir 10% varbūtība, ka starp ASV un Ziemeļkoreju izcelsies kodolkarš, un 20 līdz 30% varbūtība, ka notiks militāras sadursmes, kurās netiks izmantoti kodolieroči.

 

Raksts tapis ar VKKF atbalstu