Print Friendly, PDF & Email

Kas noticis?

2017. gada 1. oktobrī Katalonijā notika referendums, kurā atdalīšanos no Spānijas atbalstīja apmēram 40% balsstiesīgo iedzīvotāju. Spānijas centrālā vara šo referendumu uzskata par nelikumīgu, bet starptautiskā sabiedrība konfliktu sauc par Spānijas iekšējo lietu. Kāda ir Katalonijas neatkarības kustības vēsture un kādi attīstības scenāriji iespējami tālāk?

Kas vispār ir Katalonija?

Katalonija ir viens no lielākajiem un turīgākajiem Spānijas 17 autonomajiem apgabaliem. Tajā dzīvo aptuveni 7,5 miljoni cilvēku, bet galvaspilsētā Barselonā — 1,6 miljoni. Apgabalā ir trīs oficiālās valodas: katalāņu, spāņu un oksitāņu valodas araniešu dialekts, kurā runā nepilni pieci tūkstoši iedzīvotāju.

No 1162. līdz 1469. gadam katalāņu valodai un kultūrai bija galvenā loma Aragonas kroņa konfederācijā, kurā ilgu laiku ietilpa arī Valensija, Maļorka, Sicīlija, Sardīnija un Provansa. 1469. gadā Aragona apvienojās ar Kastīliju, izveidojot jaunu monarhiju – mūsdienu Spānijas priekšteci.

Neatkarību un republiku Katalonija pēc tam ir mēģinājusi deklarēt vairākkārt, līdz šim pēdējoreiz 1934. gadā 6. oktobrī. Jau nākamajā dienā Spānijas valdība sagrāva pretestību un arestēja republikas prezidentu Ļuisu Kompaņsu, dažus gadus vēlāk izpildot viņam nāvessodu.

Vai katalāņi paši ir par neatkarību?

Katalonijā liels atbalsts neatkarībai bija jau 20. gadsimta sākumā, kas noveda pie pārliecinošās Katalonijas Kreiso republikāņu partijas uzvaras pašvaldību vēlēšanās 1931. gadā, kam sekoja neveiksmīga neatkarības deklarācija. Vēlāk, Spānijas militārās diktatūras laikā, katalāņu valoda, kultūra un neatkarības kustība tika smagi apspiesta, un daudzi cilvēki no nabadzīgākajiem Spānijas un Latīņamerikas reģioniem pārcēlās uz Kataloniju. Apgabala iedzīvotāju skaits laikā no 1940. līdz 2010. gadam palielinājās par aptuveni 260 %, un liela daļa no migrantiem katalāniski neprata un neiemācījās runāt.

Pēc diktatora Fransisko Franko nāves notikušajā referendumā Katalonijas iedzīvotāji 1978. gadā pārliecinoši atbalstīja jauno konstitūciju, kas cita starpā piesauca “spāņu nācijas nesaraujamo vienotību”. Lai arī Katalonijā šajā laikā darbojās vairākas neatkarību atbalstošās organizācijas, vēl 2005. gadā Katalonijas Viedokļu pētījumu centra aptaujās tikai aptuveni 13% cilvēku atbalstīja neatkarību, savukārt 40% vēlējās, lai Katalonija paliek par autonomo apgabalu.

Lielākais atbalsts neatkarībai šajās aptaujās bija 2013. gadā, kad atsevišķu Katalonijas valsti vēlējās 47-48% aptaujāto cilvēku, bet vēl 21-22% gribēja, lai apgabals kļūst par federālu zemi ar plašāku autonomiju. Pēdējo trīs gadu laikā atbalsts neatkarībai Katalonijā kritās, un līdz šim pēdējā aptaujā to vēlējās 34,7 % cilvēku, kamēr 21,7 % atbalstīja federālas zemes statusu, bet 30,5 % – pašreizējo autonomā apgabala statusu.

Cik liela šobrīd ir Katalonijas autonomija?

Katalonijas valdībai ir liela autonomija veselības aprūpes, kultūras, vides un urbānās attīstības jomās. Tai ir sava policijas vienība Mossos d’Esquadra, kas rūpējas par iekšējo drošību. Katalonijai arī ir liela autonomija izglītībā – mācības skolās pamatā notiek katalāņu valodā, kamēr, piemēram, Basku zemes un Valensijas apgabalos vecāki var izvēlēties skolas valodu. Tiesa, iespēja mācīties attiecīgi basku un katalāņu valoda ir pieejama ne visur.

Centrālā Spānijas valdība galvenokārt kontrolē apgabala militāro, aizsardzības, imigrācijas un ārpolitiku. Tā arī daļēji pārdala Katalonijas nodokļu ieņēmumus: apgabals patur pusi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un PVN, kā arī daļu no transporta, kapitāla, akcīzes un citiem nodokļiem. Uzņēmumu ienākumu nodokli pilnībā iekasē Madride. Šo ieņēmumu pārdali tad izlemj Spānijas valdība. Saskaņā ar Spānijas Kases datiem, pēdējos gados Katalonija no Madrides vidēji ir saņēmusi par 10 miljardiem eiro jeb pieciem procentiem no IKP mazāk nekā tā ir iemaksājusi valsts kasē.

Kā Katalonija nonāca līdz 1. oktobra referendumam?

2006. gada jūnijā referendumā tika pieņemts jaunais Katalonijas Autonomijas statūts, kuru apstiprināja arī abas Spānijas parlamenta palātas. Tomēr 2010. gadā Spānijas Konstitucionālā tiesa to atzina par pretlikumīgu, liekot izsvītrot vai pārveidot 41 pantu, ieskaitot pašdefinēšanos par “nāciju”, kā arī nodokļu un naudas pārdales sistēmas pārmaiņas. Tas aizsāka plašus protestus visā Katalonijā un neoficiālus, simboliskus neatkarības balsojumus daudzās apgabala pilsētās.

Katalonijas vadītājs Karless Pudždemons. Foto: EPA/LETA

2006. gadā Katalonijā notika neoficiāls “pilsoniskās līdzdalības procesa” balsojums, kurā piedalījās 42 % apgabala balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 81 % atbalstīja Katalonijas pārtapšanu neatkarīgā valstī. Iekšējo nesaskaņu dēļ Katalonijas parlamenta koalīcija pēc tam sabruka, un 2015. gadā notika jaunas vēlēšanas, kurās neatkarības atbalstītāji ieguva vairākumu parlamentā. Stājoties amatā, jaunais Katalonijas prezidents Karlass Pudždemons izlaida zvēresta daļu par uzticību Spānijas karalim un konstitūcijai. 2016. gadā viņš paziņoja, ka parlaments organizēs referendumu par apgabala neatkarību “ar vai bez Spānijas iestāžu piekrišanu”.

Kas notika referendumā?

Tā kā Spānijas Konstitucionālā tiesa Katalonijas neatkarības referendumu bija atzinusi par pretlikumīgu, Madride septembra beigās Katalonijā iesūtīja vairākus tūkstošus militārās policijas jeb Civilās gvardes pārstāvju, lai nepieļautu tā norisi. Tika veikti reidi gan valsts, gan privātajās iestādēs, kā arī aizturēti vairāki Katalonijas parlamenta pārstāvji.

Spānijas nacionālās gvardes policisti neļauj Katalonijas iedzīvotājiem piedalīties neatkarības referendumā. Foto: AFP/LETA

1. oktobrī policijai bija uzdots slēgt vēlēšanu iecirkņus vai nepieļaut to atvēršanu, kā arī izņemt no tiem urnas ar biļeteniem. Vairākās vietās notika sadursmes ar vēlētājiem, un 844 cilvēki griezās pie ātrās palīdzības dienestiem. Spānijas Iekšlietu ministrija ziņoja, ka ievainojumus guva arī 431 policists.

Saskaņā ar Katalonijas parlamenta datiem, par spīti šiem traucējumiem, referendumā piedalījās 43 % balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 92 % nobalsoja par neatkarību.

Katalonijas neatkarības referenduma biļeteni. Foto: AP/LETA

Kāda ir situācija Spānijā pēc referenduma?

Vēl pirms balsojuma beigām Spānijas amatpersonas paziņoja, ka “nekāds referendums nav noticis”, un policija ir rīkojusies “proporcionāli un mierīgi”. Tas sadusmoja daudzus Katalonijas iedzīvotājus, jo balsojuma apturēšanai policija izmantoja arī gumijas lodes un stekus. Televīzijā tika rādīti arī videomateriāli, kuros redzams, kā policisti sit un sper vēlētājiem. Nākamajās dienās Katalonijā notika plaši protesti pret Civilās gvardes agresivitāti.

Vēlāk visā Spānijā, Barselonu ieskaitot, tika sarīkotas lielas demonstrācijas pret apgabala neatkarību. Ārpus Katalonijas, atskaitot Basku zemi un katalāniski runājošās Baleāru salas, iedzīvotāji pret referendumu lielākoties ir noskaņoti negatīvi.

Neatkarības referenduma dalībnieki klausās Katalonijas premjerministra runu. Foto: AFP/LETA

10. oktobrī Katalonijas prezidents Karlass Pudždemons parakstīja neatkarības deklarāciju, taču tūlīt pat apturēja tās stāšanos spēkā, lai “mēģinātu situāciju atrisināt pārrunu ceļā”. Spānijas valdība ir likusi Pudždemonam atsaukt deklarāciju, pretējā gadījumā draudot ar pilnīgu varas pārņemšanu Katalonijā. 16. oktobrī Spānijas tiesa arestēja divu lielu neatkarību atbalstošo organizāciju vadītājus Žordi Sančesu un Žordi Kušaru par policijas darba traucēšanu, sarīkojot lielas demonstrācijas 20. un 21. septembrī.

Ko saka starptautiskā sabiedrība?

Pirms balsojuma gandrīz visas starptautiskās organizācijas un valstu pārstāvji uzsvēra, ka referendums un Katalonijas neatkarības process ir Spānijas iekšējā lieta. Vairums arī sacīja, ka Katalonijas parlamentam ir jārīkojas saskaņā ar Spānijas konstitūciju. ANO atteicās piedalīties balsojuma novērošanā.

Nākamajā dienā pēc referenduma Eiropas Komisija izplatīja paziņojumu, kurā referendums tika nodēvēts par nelikumīgu. Iepriekš gan Eiropas Komisijas, gan Eiropas Parlamenta prezidenti bija sacījuši, ka neatkarības gadījumā Katalonija nepaliktu Eiropas Savienības sastāvā.

Vairāku ES dalībvalstu valdību pārstāvji, ieskaitot Beļģijas premjerministru Šarlu Mišelu un Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kā arī daži ANO pārstāvji pēc 1. oktobra nosodīja policijas vardarbību referenduma laikā un aicināja problēmas risināt dialoga ceļā.

Vai Katalonijai ir likumīga iespēja kļūt neatkarīgai?

Saskaņā ar Spānijas konstitūciju, vienīgais oficiālais Katalonijas ceļš uz neatkarību ir attiecīga likumprojekta pieņemšana, kas tad būtu jāatbalsta divām trešdaļām Spānijas Senāta un Kongresa deputātu. Tam sekotu referendums visā Spānijas teritorijā, kurā iedzīvotāju vairākumam būtu jāatbalsta apgabala neatkarība, lai to būtu iespējams pasludināt.

Katalonijas valdība šādu iespēju ir nodēvējusi par nedemokrātisku un praktiski neīstenojamu. 6. septembrī pieņemtajā referenduma likumā Katalonijas parlaments atsaucās uz Apvienoto Nāciju Statūtos minētajām “tautu pašnoteikšanās tiesībām”. Tas izraisīja joprojām nerimstošas diskusijas, vai šīs tiesības ir atzīstamas tikai autoritatīvos un koloniālos režīmos, vai tomēr būtu attiecināmas arī uz Spāniju, lai gan Katalonija referendumā atbalstīja pašreizējo konstitūciju.

Kas var notikt nākamajos mēnešos?

Jau 6. oktobrī Spānijas valdība pieņēma likumu, kas atviegloja uzņēmumu oficiālās adreses maiņu no Katalonijas uz citiem apgabaliem, lai neatkarības gadījumā tie joprojām paliktu Eiropas Savienībā. Gandrīz uzreiz to izmantoja vairāki lieli uzņēmumi, ieskaitot apgabala lielāko banku CaixaBank. Iespējams, pateicoties šim likumam, galvenais Spānijas biržas indekss Ibex 35 pēc referenduma ir turējies visnotaļ stabilā līmenī, atlabstot no 4. oktobrī sasniegtā zemākā līmeņa vairāk nekā pusgada laikā.

Ja Pudždemons neatsauks neatkarības deklarāciju, kas arī netiek gaidīts, Madride ir pieļāvusi iespēju izmantot konstitūcijā aprakstīto īslaicīgo apgabala autonomijas atcelšanu, piemēram, iesaldējot tā finanses. Lai to nepieļautu, Katalonija tad varētu apturēt maksājumus valsts kasē. Šāda rīcība visdrīzāk nozīmētu lielāku policijas iesaistīšanos un jaunas masu demonstrācijas.

Konfliktam ieilgstot, kā arī gadījumā, ja policija vēlreiz atklāti pielietos vardarbību, Eiropas vai starptautiskās organizācijas tomēr varētu uzņemties starpnieka lomu, no kuras tās līdz šim ir izvairījušās. Kā iespējamais kompromisa variants ilgtermiņā tiek minēta lielāka apgabala autonomija, kas vismaz uz laiku varētu mazināt spriedzi Spānijā. Pagaidām Madride gan saka, ka dialogs ir iespējams “tikai likuma ietvaros”, tas ir, izslēdzot jebkādas sarunas par neatkarību vai oficiālu referendumu.

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.