Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Kā ''breksits'' sākās?

Referendumā 2016.gada 23.jūnijā 51,9% piedalījušos nobalsoja par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības. 2017.gada 29.martā Lielbritānijas valdība oficiāli iedarbināja Lisabonas līguma 50.pantu par izstāšanās sarunu sākšanu ar ES.

Atbilstoši līgumam Lielbritānijai divu gadu laikā — līdz 2019.gada 29.martam — ir jāvienojas par turpmākām attiecībām ar ES. Termiņu var pagarināt, ja par to vienojas visas 28 valstis. Jebkāda vienošanās ar Lielbritāniju būs jāratificē katrai no pārējām 27 ES dalībvalstīm. Taču pašlaik Lielbritānija arvien ir ES dalībvalsts, un tai ir gan dalībvalsts tiesības, gan pienākumi.

Sarunas ar ES par izstāšanos Lielbritānija sāka 2017.gada jūnijā. Kaut gan sākotnēji daži politiķi prognozēja, ka tās varētu pabeigt jau līdz 2018. gada decembrim, premjerministre Terēze Meja ir izteikusies, ka process var nebūt pilnīgā pabeigts arī divu gadu laikā.

Kāpēc notika tautas nobalsošana?

Lielbritānija 1973.gadā pievienojās Eiropas Ekonomikas Kopienai, Eiropas Savienības priekštecei, un dalību tajā apstiprināja referendumā 1975.gadā. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados galvenie iebildēji pret dalību bija Leiboristu partijas un arodbiedrību pārstāvji. Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem, par galvenajiem eiroskeptiķiem kļuva jaundibinātā Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UKIP) un arvien lielākā skaitā Konservatīvās partijas biedri.

Debates par dalību ES pastiprinājās globālās ekonomiskās krīzes un Eiropas imigrantu krīzes iespaidā. 2012.gadā premjerministrs Deivids Kamerons noraidīja aicinājumus pēc referenduma par izstāšanos no ES, taču pieļāva šāda referenduma iespēju nākotnē. 2013.gadā Kamerons apsolīja jaunas sarunas par Lielbritānijas dalības nosacījumiem ES un tām sekojošu referendumu par valsts dalību ES, ja viņa Konservatīvā partija uzvarēs 2015.gada vēlēšanās.

Pēc konservatīvo uzvaras vēlēšanās 2015.gada maijā Kamerons apstiprināja solījumu par sarunām un referendumu. Leiboristu partija bija pret referendumu, Liberāli demokrātiskā partija prasīja pasludināt referendumu tikai tādā gadījumā, ja tiktu mainīti līguma nosacījumi ar ES. Savukārt UKIP, kas vēlēšanās bija ieguvusi 12,6% balsu, un vēl dažas partijas atbalstīja referendumu. Premjerministrs Kamerons 2016.gada februārī paziņoja referenduma datumu.

Referendumā 23.jūnijā, kurā piedalījās 71,8 procenti balsstiesīgo Apvienotās Karalistes pilsoņu, par izstāšanos balsoja 51,9 procenti, pret — 48,1 procents. Taču dažādās valsts daļās rezultāti bija krasi atšķirīgi. Ziemeļīrijā un Skotijā pārliecinošs vairākums balsoja pret izstāšanos, savukārt Anglija un Velsa bija par.

Ko nozīmē izstāšanās?

Referendums bija konsultatīvs, nevis juridiski saistošs, tomēr valdība apņēmās respektēt tā iznākumu.

Nākamajā dienā pēc referenduma Kamerons, kas bija aktīvi aicinājis balsot par palikšanu ES, paziņoja, ka atkāpsies no premjerministra amata. 13. jūlijā viņa vietā par premjerministri kļuva Terēze Meja. Viņa bija mēreni atbalstījusi Lielbritānijas palikšanu ES, taču pēc referenduma paziņoja, ka tautas griba ir jārespektē, tāpēc nebūs ne otra referenduma, ne mēģinājumu palikt ES, un “breksits nozīmē breksitu”.

Ko īsti tas nozīmē un kā tieši notiks, neviens neņemas droši prognozēt. Turklāt līdztekus sarunām ar ES Lielbritānijai būs jārunā par apmēram 750 līgumiem ar 168 valstīm, ar kurām Eiropas Savienība noslēgusi Lielbritānijai saistošas vienošanās 46 gadu laikā, kopš tā ir dalībvalsts.

Izstāšanās stingrākie atbalstītāji ir par “cietu” breksitu — Lielbritānijas pilnīgu aiziešanu no ES un tās kopējā tirgus un muitas savienības, kā arī robežu slēgšanu un darba tirgus regulējuma pārņemšanu. Ekonomiskās attiecības ar citām valstīm Lielbritānija veidotu, balstoties uz Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem.

Savukārt “mīkstā” breksita atbalstītāji runā par variantiem, kādos Lielbritānija varētu palikt ES kopējā tirgū apmaiņā pret atvieglojumiem iebraucējiem no ES, kā arī muitas savienībā, kas ļautu saglabāt preču, taču ne darbaspēka brīvu pārvietošanos.

Kā rit sarunas?

ES galvenā sarunu vedēja Mišela Barnjē un ministra jautājumos par izstāšanos no ES Deivida Deivisa 19. jūnijā sāktās sarunas pašlaik notiek par trim galvenajiem blokiem — par finanšu norēķinu jeb Lielbritānijas maksājumu ES atbilstoši tās saistībām, par Ziemeļīrijas robežu ar ES dalībvalsti Īriju, par Lielbritānijas pilsoņu ES un ES pilsoņu Lielbritānijā tiesībām.

Lielbritānija vēlētos runāt galvenokārt par nākotnes tirdzniecības attiecībām ar ES pēc izstāšanās. Taču ES nostāja ir nesākt sarunas par sadarbību nākotnē, kamēr nav panākts vērā ņemams progress jautājumos par izstāšanos.

Vācijas kanclere Angela Merkele un Eiropadomes prezidents Donalds Tusks jau uzreiz pēc referenduma pērn jūnijā paziņoja, ka Lielbritānija varēs palikt Eiropas kopējā tirgū tikai ar nosacījumu, ka pieņems ES četras brīvības — preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīvu pārvietošanos.

Lielbritāniju var sagaidīt līdz 60 vai pat 100 miljardiem eiro liels rēķins par izstāšanos no ES, ko veidotu britu maksājumi nākotnes projektos un programmās, tai skaitā struktūrfondos, kurus Lielbritānija kopā ar pārējām dalībvalstīm apņēmusies finansēt, un arī atsevišķi Vācijas, Francijas un Polijas finansiāli prasījumi. Britu valdības juristi iebilst, ka nav neviena līguma vai likuma, kas Lielbritānijai liktu izpildīt šādas saistības. Meja ir piedāvājusi, ka Lielbritānija varētu samaksāt 20 miljardus divu gadu pārejas posma laikā.

ES turpina prasīt, lai ES pilsoņu tiesības Lielbritānijā arī pēc izstāšanās paliek Eiropas Savienības tiesas jurisdikcijā. Lielbritānija vēlas pēc pārejas posma beigšanās aiziet no ES tiesas tiešas jurisdikcijas un ierosina veidot jaunu starptautisku tiesu institūciju, kurā būtu Lielbritānijas un ES tiesneši, taču ES šādu ideju noraida.

Gan Tusks, gan Deiviss ir secinājuši, ka nopietns progress šajās sarunās nav panākts.

Tāpēc līdzās “cietā” un “mīkstā” breksita variantiem ir arī iespēja, ka 2019. gada 29. martā Lielbritānija izstāsies no ES bez vienošanās par izstāšanās nosacījumiem un turpmākajām attiecībām. Premjerministre Meja ir teikusi, ka “nekāds darījums ir labāks par sliktu darījumu”. Tusks šādu iznākumu dēvē par vissliktāko visiem, taču pirmām kārtām Lielbritānijai pašai.

Vai Lielbritānija var arī neizstāties?

Uzreiz pēc referenduma pērnvasar Lielbritānijas palikšanas ES atbalstītāji apšaubīja tā leģitimitāti. Viņu argumenti — tas nav bijis juridiski saistošs, rezultāts nav bijis pārliecinošs, bet izstāšanās kampaņa izmantojusi viltus argumentus un populistisku un pat klaji melīgu demagoģiju, kas bijusi pretrunā ar valsts un tās pilsoņu interesēm. Palaikam izskanējuši priekšlikumi rīkot atkārtotu referendumu vai apturēt izstāšanās procesu.

Arī ES dominē pārliecība, ka Lielbritānijas lēmums bija kļūda. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers ir nodēvējis to par “traģēdiju”. Bet Eiropadomes prezidents Tusks oktobrī lika noprast, ka starp iespējamajiem breksita sarunu iznākuma scenārijiem ir arī Lielbritānijas palikšana ES: “Tas patiesībā ir Londonas ziņā, kā tas beigsies — ar labu vienošanos, bez vienošanās vai bez breksita.”

Lielbritānijā tiesību eksperti diskutē, vai ir juridiski iespējams apturēt izstāšanās procesu, taču šāds lēmums būtu pirmām kārtām politisks, tātad tam būtu jābūt plašam atbalstam sabiedrībā un politiskajās partijās. Papildus argumentus par labu pagājušā gada referenduma iznākuma pārskatīšanai varētu sniegt pēdējā laikā pieaugošās liecības par Krievijas iejaukšanos referendumā, tajā skaitā arī iespējamo nelikumīgo finansējumu izstāšanās atbalstītāju kampaņai.

Taču ES amatpersonas un dalībvalstu politiķi ir vienisprātis, ka lēmumi par turpmākajām attiecībām ar ES ir pirmām kārtām Lielbritānijas pašas ziņā.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu