Pauls Raudseps 17. oktobris 11.34

Kas noticis?

Jau vismaz kopš 2007.gada ik pa brīdim uzvirmo diskusijas — ko darīt ar Latvijas vadošo mobilo operatoru LMT un lielāko fiksēto telekomunikāciju uzņēmumu Lattelecom? 2017. gadā šis jautājums atkal aktualizējās, un 5. oktobrī Ekonomikas ministrijā iesniedza valdībai savus priekšlikumus.

Kur ir problēma?

Divi lielākie telekomunikāciju uzņēmumi Latvijā — Lattelecom un LMT — ir vienlaikus konkurenti un savdabīgi Siāmas dvīņi. Tiem abiem ir ne tikai tie paši īpašnieki — Latvijas valsts un zviedru telekomunikāciju uzņēmums Telia, bet vienlaikus Lattelecom ir arī LMT līdzīpašnieks.

Kad abi uzņēmumi izveidojās deviņdesmito gadu sākumā, nebija ne konflikta par tirgu, ne būtiskas īpašnieku pārklāšanās. Tolaik mobilie sakari bija mobilie sakari un fiksētie telefonsakari fiksētie — katram sava niša. Ne vienam, ne otram uzņēmumam nešķita svarīgs internets, kur nu vēl satura ražošana.

25 gadus vēlāk mobilie sakari dominē pār fiksētajiem, abi uzņēmumi cenšas piesaistīt patērētājus savam interneta paveidam — Lattelecom optiskajiem kabeļiem, LMT 4G bezvada internetam, un abi kļuvuši par aktīviem satura piedāvātājiem — LMT ar straumētiem pasākumiem, Lattelecom ar savu TV kanālu.

Vienlaikus abu uzņēmumu vērtība samazinās, bet telekomunikāciju infrastruktūras attīstība nākotnē prasīs lielas investīcijas.

Kā radās dīvainā īpašnieku struktūra?

Ārvalstu kompāniju īpašumtiesības sākotnēji nebija tik koncentrētas. Dibināšanas brīdī Lattelekom (par Lattelecom tas pārsaucās 2006. gadā) bija simtprocentīgs Latvijas valsts uzņēmums. 1994. gadā 49% tā akciju nopirka TILTS Communications, kurā 70% piederēja Lielbritānijas uzņēmumam Cable & Wireless, bet 30% Somijas Telecom Finland.

LMT dibināja 1991. gada oktobrī, un pirmsākumos tā īpašnieki no Latvijas puses bija Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (23%), valsts uzņēmums VEF (23%) un Lattelekom (5%), bet no ārzemēm — 24,5% Telecom Finland un 24,5% Zviedrijas Telia.

Taču laika gaitā viss saplūda kopā. 1997. gadā Privatizācijas aģentūra noteica, ka 18% VEF piederošās akcijas tika pārdotas Lattelekom, bet 5% palika pašas aģentūras pārvaldībā. Jau nākamajā gadā Cable & Wireless pārdeva visas savas TILTS akcijas Sonerai, kā bija pārdēvēts Telecom Finland, savukārt 2003. gadā Sonera apvienojās ar Telia.

No tā brīža abiem uzņēmumiem faktiski bija tikai divi īpašnieki, lai gan formālie akciju turētāji — LVRTC, TILTS Communications A/S, Sonera Holding B.V. un Telia Company AB — ir vairāki.

Kāpēc Telia ir neapmierināta?

Jau kopš ārvalstu uzņēmumu sakoncentrēšanās Telia rokās, šī kompānija nav apmierināta ar Lattelecom un LMT īpašumstruktūru. Tīri aritmētiski skaitot, Telia vismaz LMT būtu uzskatāms par vairākuma īpašnieku, jo tam pieder ne tikai 49% caur simtprocentīgi kontrolētām meitas firmām, bet arī puse no Lattelecom 23%. Tomēr reāli uzņēmumu vadību ieceļ un stratēģiju gandrīz pilnībā veido Latvijas puse. Turklāt Telia labprāt ienāktu Latvijā ar savu zīmolu, taču rokas sasien saistības ar jau esošajiem ieguldījumiem abos telekomunikāciju uzņēmumos.

Tāpēc jau vairāk nekā desmit gadus ilgst centieni šo mezglu atpiņķerēt.

Vai kāds šo problēmu jau agrāk centies risināt?

Ir bijuši vismaz četri mēģinājumi būtiski pārveidot LMT un Lattelecom īpašuma struktūru.

2007. gada pavasarī tā laika Lattelecom valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis piedāvāja Latvijas valdībai darījumu, kurā paša vadīta investoru grupa atpirktu no valsts fiksēto sakaru milzi un līdzīpašnieks Telia iegādātos 100% īpašumtiesības mobilajā operatorā LMT. Drīz pēc stāšanās amatā 2007. gada nogalē Ivara Godmaņa valdība šo iespēju noraidīja, kā arī tam sekojošo Telia piedāvājumu atpirkt no valsts tai piederošās akcijas abos uzņēmumos par aptuveni 500 miljoniem latu (711 miljoni eiro).

2013. gada vasarā jautājums atkal uzpeldēja, kad Ekonomikas ministrija izstrādāja slepenu ziņojumu par LMT pievienošanu Lattelecom. 2014. gada janvārī Valda Dombrovska valdība to pieņēma zināšanai, tātad faktiski noraidīja. Savukārt Telia piedāvājumu apvienot abus uzņēmumus Māra Kučinska valdība noraidīja 2016. gada aprīlī, taču vienlaikus nolēma pasūtīt pētījumu, kas izvērtētu abu uzņēmumu nākotnes attīstības izredzes un sniegtu padomu, ko ar tiem darīt.

Ko iesaka piesaistītie eksperti?

2017. gada augustā konsultāciju uzņēmums KPMG prezentēja Latvijas valdības pasūtīto pētījumu par LMT un Lattelecom nākotni. Tajā atkal ieteikta abu uzņēmumu apvienošana, taču ar būtisku atšķirību no iepriekšējiem plāniem — ne Latvijai, ne Telia jaunajā veidojumā nebūtu vairākuma. Apvienotajā uzņēmumā abi līdzšinējie īpašnieki saņemtu vienādu akciju skaitu, katram starp 30 un 40 procentiem, bet atlikušās akcijas tiktu pārdotas biržā finanšu investoriem.

Argumenti par labu uzņēmumu apvienošanai ir līdzīgi jau agrāk dzirdētajiem. Telekomunikāciju uzņēmumu tirgus vērtība krīt. Apvienošanās ļautu ietaupīt kopumā ap 100 miljoniem eiro, kas savukārt palielinātu apvienotā uzņēmuma vērtību. Integrētais uzņēmums spētu investēt vismodernākajās tehnoloģijās un patērētājam sniegt daudzveidīgāku piedāvājumu.

Savukārt uzņēmuma iekļaušana biržā dotu iespēju piesaistīt papildu kapitālu attīstībai, ļautu uzņēmumam attīstīties ārpus Telia zīmola un atvieglotu valdībai iespēju nākotnē vajadzības gadījumā daļēji vai pilnībā pārdot savas daļas. Savukārt no nedraudzīgiem pircējiem uzņēmumu pasargātu ne tikai nesen pieņemtās izmaiņas Nacionālās drošības likumā, bet arī atjaunots akcionāru līgums starp Latviju un Telia.

Kādi ir apvienošanas riski?

Apvienošanās pretiniekiem, starp kuriem redzamu vietu ieņem arī LMT vadītājs kopš tā dibināšanas Juris Binde, norāda uz vairākiem riskiem, no kuriem nozīmīgākais ir darījuma ietekme uz telekomunikāciju pakalpojumu cenām. Pēc KPMG aprēķina apvienotais uzņēmums aizņemtu nedaudz vairāk par pusi Latvijas telekomunikāciju tirgus, un ir izskanējušas bažas, ka tik liels tirgus spēlētājs varētu ierobežot konkurenci un līdz ar to novest pie augstākām cenām. Tiesa, atbilstoši KPMG datiem telekomunikāciju pakalpojumu cenas daudz lielākā mērā ietekmē valsts iedzīvotāju pirktspēja, nevis tirgus koncentrācija. Turklāt, lai gan Latvijas tarifi absolūtos skaitļos ir starp zemākajiem Eiropā, salīdzinājumā ar iedzīvotāju pirktspēju mēs maksājam vairāk nekā vairākumā Eiropas valstu.

Kas notiks, ja valdība neko nedarīs?

Ir arī riski, kas saistīti ar nekā nedarīšanu. Uzņēmumu vērtība krīt un tas atspoguļo tendences nozarē, kuras kopējā vērtība kopš 2007. gada samazinājusies par 36%. Valdība nekad vairs nesaņems tik labu piedāvājumu kā 2007. gadā, kad Telia bija gatava par pusi no LMT un Lattelecom samaksāt gandrīz tika pat daudz, cik šobrīd ir vērti abi uzņēmumi.

Savukārt neapvienoto uzņēmumu peļņu varētu apdraudēt cita integrēta operatora ienākšana tirgū. Jāpiebilst, ka šāda konkurenta parādīšanās iespēju iezīmē ASV investīciju fonda Providence Equity aktivitātes, kas kopš pērnās vasaras iegādājies mobilo operatoru Bite, ieguldījis interneta un kabeļtelevīzijas operatorā Baltcom un nopircis kompāniju MTG, kam pieder telekanāli TV3, LNT un radio Star FM.

Trešais drauds ir tehnoloģiskā atpalicība. Telia jau ir paziņojis — ja netiks mainīta esošā īpašuma struktūra, tas vairs nebūs gatavs atbalstīt lielos ieguldījumus, kas nepieciešami jaunajā 5G mobilo tehnoloģiju infrastruktūrā.

Telia arī vēstulē Latvijas valdībai paziņojusi — ja netiks apvienoti abi uzņēmumi, tas sāks gatavoties savu daļu pārdošanai.

Raksts tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.