Print Friendly, PDF & Email

Kas notika?

2017. gada 14. decembrī Saeima pieņēma Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas paredz, ka 2018. gada laikā Latvija pakāpeniski pāriet uz jaunu veselības aprūpes finansēšanas modeli. Tas paredz, ka viens procentpunkts no katra iedzīvotāja valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām jāatdod veselības budžetam. Tiem, kuri nemaksā nodokļus, ir iespējas veikt brīvprātīgās iemaksas Valsts kasē. Šādā veidā no 2018. gada valstī pakāpeniski sāks ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, un valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu pieejamība tiek sasaistīta ar sociālā nodokļa nomaksu.

Kāpēc sasaista nodokļu nomaksu ar veselības sistēmu?

Pie jauna veselības aprūpes finansēšanas likuma izstrādes Veselības ministrija ķērās ar diviem uzdevumiem — nodrošināt, ka daļa sociālo iemaksu nonāk veselības budžetā, un veicināt «visas sabiedrības solidāru iesaisti atbildīgā nodokļu maksāšanā», kā tas teikts likumā.

Novirzot vienu procentpunktu no katra iedzīvotāja valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, veselības nozare 2018. gadā varētu iegūt 85 miljonus eiro (Veselības ministrijas aprēķini), 2019. gadā veselības budžetu plānots papildināt ar 99,6 miljoniem, 2020. gadā — ar 105, 5 miljoniem eiro. 2018. gadā visa nauda, kas veselības budžetā ieplūdīs no nodokļiem, tiks izmantota mediķu algu palielināšanai: ārstiem no 859 līdz 1125 eiro, medicīnas māsām no 537 līdz 677 eiro, viņu palīgiem no 400 līdz 450 eiro).

Taču, sasaistot sociālās iemaksas ar veselības budžetu, likumdevēji paredz, ka valsts apmaksātā veselības aprūpe turpmāk būs pieejama tikai sociālā nodokļa maksātājiem. No 1,9 miljoniem Latvijas iedzīvotāju 815 tūkstošus Centrālās statistikas pārvalde uzskaitījusi kā darba devējus vai ņēmējus, kuri maksā nodokļus. Valsts pati uzņēmusies apdrošināt ļoti plašu sabiedrības loku.

Valsts apdrošinātās personas

  • Bērni līdz 18 gadu vecumam
  • Bāreņi un bez vecāku aprūpes palikušie līdz 24 gadu vecumam
  • Skolēni, pilna laika studenti, apmaiņas programmu skolēni un studenti
  • Bezdarbnieki
  • Orgānu donori
  • Personas, kas cietušas Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanā
  • Personas, kas saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu
  • Nodokļu maksātāju laulātie, kas rūpējas par bērnu līdz septiņu gadu vecumam vai vismaz trīs bērniem līdz 15 gadu vecumam
  • Sociālo aprūpes iestāžu klienti un sociālās aprūpes pakalpojumu saņēmēji
  • I, II grupas invalīdi, no 2021. gada arī III grupas invalīdi
  • Pensionāri
  • Politiski represētie un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki
  • Cilvēktirdzniecības upuri
  • Audžuģimenes

Kas pienākas sociālā nodokļa nomaksātājiem un tiem, kuru veselību apdrošina valsts?

  • ģimenes ārsta sniegtā veselības aprūpe
  • zobārstniecības palīdzība bērniem
  • ārstu speciālistu sniegtā aprūpe
  • Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) palīdzība
  • palīdzība Steidzamās medicīniskās palīdzības punktos (traumpunktos)
  • diagnostiskie izmeklējumi
  • ārstniecība dienas stacionārā
  • stacionārā aprūpe (neatliekamā medicīniskā palīdzība slimnīcās, observācijas gultas, plānveida stacionārā palīdzība, neatliekamā medicīniskā palīdzība ambulatori slimnīcas uzņemšanas nodaļā)
  • valsts kompensējamie medikamenti

Pārējiem, saskaņā ar jauno veselības aprūpes finansēšanas likumu, pienākas tikai pati nepieciešamākā medicīniskā palīdzība:

  • neatliekamā medicīniskā palīdzība
  • dzemdību palīdzība
  • zobārstniecības palīdzību akūtos gadījumos
  • ģimenes ārsta pakalpojumi
  • tādu slimību ārstēšana, kas saistīti ar apdraudējumu veselībai ( vēl jāprecizē Ministru kabinetam).

Tātad, ja ārpus obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas palikušajam ir, piemēram, onkoloģiska, sirds un asinsvadu slimības, epilepsija, kas nerada apdraudējumu sabiedrībai, viņam jāspēj pašam segt visus ārstēšanās izdevumus.

Kam valsts apmaksātā medicīna nepienākas?

Visiem, kas nav sociālā nodokļa maksātāji un kas nav valsts apdrošinātās personas. Likumdevēji uzskata, ka šādā veidā tiks veicināta cilvēku ieinteresētība kļūt par nodokļu nomaksātājiem. Taču, vai tā tiešām būs, nav izpētīts.

Likumprojekta anotācijā bija atsauce uz 300 000 iedzīvotājiem, kuriem pēc jaunā likuma pieņemšanas vajadzētu rasties interesei par iespējām pievienoties valsts veselības aprūpes sistēmai. Taču tas ir tikai ļoti aptuvens Latvijas Darba devēju konfederācijas pieņēmums par ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri brauc ārstēties uz dzimteni. Cik patiesībā emigrējušo latviešu ārstējas Latvijā un vai viņi maksā tikai pacienta līdzmaksājumus vai arī sedz visas faktiskās ārstēšanās izmaksas, nav izpētīts.

Līdz pat trešajam lasījumam jaunais likums no valsts veselības aprūpes pakalpojumu groza izstūma visus trešās grupas invalīdus, kuri nestrādā un nav reģistrēti kā bezdarbnieki. Tika pieņemts, ka, lai gan III grupas invalīdiem ir samazinātas darba spējas, strādāt viņi var. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, Latvijā ir 47,6 tūkstoši III grupas invalīdi, no viņiem 24,1 tūkstoši strādā un ir sociāli apdrošināti. Divi tūkstoši saņem bezdarbnieka pabalstu, un bezdarbnieku veselību apdrošinās no valsts budžeta. Bet 21,5 tūkstoši paliek kā nodokļu nemaksātāji.

Taču pēc Tiesībsarga biroja ierosinājuma pirms trešā lasījuma valsts apdrošināto grupā no 2021. gada nolēma iekļaut arī III grupas invalīdus. Tiesībsargs Saeimas deputātiem aizrādīja, ka likums, izslēdzot no valsts medicīnas III grupas invalīdus, būtu pretrunā ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, kas noteic, ka personām ar invaliditāti ir tiesības uz visaugstāko iespējamo veselības aprūpes līmeni bez diskriminācijas invaliditātes dēļ.

Bez valsts veselības apdrošināšanas palikuši mikrouzņēmumu darbinieki. Pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem, 2017. gadā mikrouzņēmumos nodarbināti 66 089 darbinieki, no kuriem 20 081 kā darba ņēmēji citā uzņēmumā vai pašnodarbonātie ir sociāli apdrošināti. Tātad 46 tūkstošiem mikrouzņēmuma darbiniekiem, ja vien viņi nav kādā no valsts apdrošināto kategorijām, var palikt bez veselības apdrošināšanas. Tiesībsargs Juris Jansons uzskata, ka tas nav sociāli atbildīgi — izstumt no veselības aprūpes sistēmas cilvēkus, kuri taču strādā valsts atzītos nodokļu režīmos. Taču Veselības ministrijā aizrāda, ka veselības aprūpes finansēšanas likums ir saistīts ar likumu par valsts sociālo apdrošināšanu. Tā kā mikrouzņēmumu darbinieki neiestājās, lai šajā likumā tiktu iekļauti to vidū, kas maksā sociālo nodokli un tādējādi ir sociāli apdrošināti, tad viņi ir palikuši arī bez valsts veselības apdrošināšanas.

Latvijā ir arī 7500 cilvēki, kas strādā savā vai citu saimniecībā un kuru darbs nav atmaksāts. Arī viņiem valsts veselības apdrošināšana nepienākas.

Vai valsts veselības apdrošināšanu var nopirkt?

Jā, jo veselības aprūpes finansēšanas likums paredz visiem iespēju ar brīvprātīgām iemaksām Valsts kasē piekļūt valsts apmaksātajam medicīnas pakalpojumu grozam. 2018. gadā Valsts kasē jāiemaksā 1% no divpadsmitkārtīgas minimālās mēneša darba algas (51,6 eiro), 2019. gadā — 3% (154,8 eiro), 2020. gadā — 5% (258 eiro). 2018. gadā iemaksas ir iespējams veikt reizi mēnesī, bet no 2019. gada — tikai reizi gadā. Tā kā Nacionālais veselības dienests būs atbildīgs par šīs naudas administrēšanu, tāpēc tam būs arī jāgādā, lai visi zina, uz kādu kontu nauda pārskaitāma.

Neatbildēts paliek jautājums, vai iedzīvotāji, kuriem veselības apdrošināšanas sistēmai būs jāpievienojas pašiem, spēs šo maksājumu veikt, norāda tiesībsargs Jansons. Viņš uzskata, ka ir «absolūti nepamatota un nesamērīga» ieplānotā likme 3% un 5%, kamēr pārējie nodokļu maksātāji veselības budžetam atvēl 1% no saviem nodokļiem. Veselības ministrijā skaidro, ka brīvprātīgās iemaksas lielākas nekā sociālā nodokļa maksātājiem ir tāpēc, lai veicinātu interesi strādāt darbu, par kuru tiek nomaksāti pilnīgi visi nodokļi.

Vai jaunais likums ietekmēs ēnu ekonomiku?

Kā atzīst Latvijas Darba devēju konfederācijā, kas bija viena no jaunā likuma iniciatorēm, ēnu ekonomiku likums faktiski neietekmēs. Tas ir saistīts ar Pasaules Bankas aprēķiniem, ka Latvijā tikai ap 4 — 5% aplokšņu algu saņēmēju nemaksā nekādus nodokļus. Vairums darba devēju, kas maksā aplokšņu algas, piekto vai ceturto tās daļu izmaksā oficiāli un samaksā no šīs daļas arī visus nodokļus. Tā kā veselības aprūpes finansēšanas likums nešķiro nodokļu maksātājus pēc iemaksu daudzuma, tad pietiek, ja sociālajos nodokļos samaksāts kaut vai viens eiro, lai cilvēkam būtu pieejami valsts apmaksātie pakalpojumi.

Veselības ekonomistu asociācija uzskata, ka jaunā likuma sekas ir neparedzamas. Jo nav iespējams noteikt, kā valsts apmaksāto pakalpojumu liegšana daļai sabiedrības ietekmēs tās veselību. Iespējams, ka daļā sociāli neaizsargātākās sabiedrības palielināsies saslimstība ar hroniskajām slimībām, kā arī palielināsies invalīdu skaits.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu