Maskavas forštate – vai jaunais “klusais centrs”

Ir izveidojusies īpatnēja situācija – apsaimniekotāji, attīstītāji, nepārprotami ar likumdošanas atvēlētajām iespējām un sekojoši banku labvēlību, savās iespējās ir pacelti pāri īpašniekiem. Pilsētās ēku īpašnieki ir tie, kas maksā nodokļus, no viņiem tiek prasīta atbildība un viņi ness sodu bardzību, tai pat laikā īpašnieku ietekme aizstāvot savas tiesības ir niecīga, ja neteiktu, ka politisko partiju interese par namīpašumu un īres tirgu kā perspektīvu nacionālo nozari ir nekāda.
Kādas ir šīs politikas sekas dzīvē? Sabiedrība ir ieinteresēta, grib redzēt sakoptu, renovētu, mūsdienu prasībām atbilstošu vēsturisko pilsētvidi, apbūvi, tai pat laikā vēsturiskie īpašnieki nodokļu un apgrūtinājumu, likumdošanas žņaugos nīkuļo, palielināto nodokļu un graustu sodu piespiesti atdod īpašumu zem tirgus vērtības. Vēsturiskais īpašums tiek uzkrāts tiesu izpildītāju un uzpircēju rokās.
Tad ir jārunā par kapitālu un tā izcelsmi, kas nāk iekšā, pret kuru likumdošana, bankas ir labvēlīgi, kuru rokās ir nesamērojami resursi, t.sk. administratīvie. Kāda būs pilsēta, kuru šis kapitāls būvēs un kas būs tie iedzīvotāji, kas tur dzīvos? Ir jābūt naivam un apkārt notiekošo neredzošam, lai cerētu sagaidīt nacionālu, vismaz reģionālu, tradīcijās sakņotu būvniecību ar respektu pret kultūrvēsturisko mantojumu un vietējiem iedzīvotājiem.
Nacionālo nozari, kā pilsētās, tā laukos atdodam ārzemju kapitālam.
Ir pēdējais laiks dialogā iesaistīties profesionāļiem.