Bibliotekārs mūsdienās ir universālais kareivis

nu un ja runa ir par virsrakstu – tad pārfrazējot – nu baigi švakais tas Latvijas kareivis ir bruņots, baigi švaki

gluži kā Burkā kundze no smalkā stila varu atkārtot, ka savulaik man bija iespēja pabūt vairākās Zviedrijas bibliotēkās un es tajās var teikt apstulbu – sākot jau ar darbalaikiem un beidzot ar “bruņojumu” ….

nemaz nerunājot par, to, ka mums ir miljoni, ko maksāt mūsu nabaga literāturās tulkošanai svešvalodās, kamēr pašvaldībām nav nauda mazo bibliotēku uzturēšanai un tās pa kluso tiek slēgtas – un pašus literātus tas patiesi neuztrauc – lai slēdz, galvenais, ka viņu darbiņus tulkos par valsts naudu un nu viņi būs maigie mākslinieki …. nu tā – padomāšu – gan jau vēl kāda žultiņa būs palikusi ….

Savulaik gāju uz Tornīti. Tur gan vienmēr bija aizņemti datori, līdz ar to man radās priekšstats, ka uz tās bibliotēkas lasītavu iet pamatā tie, kuriem mājās nav datora. Bērni – jaunieši vienmēr trokšņoja. Pati lasītava bija ļoti nabadzīga. Bija patiešām ļoti maza periodikas izvēle. Pāris reizes “trāpījos” bibliotēkā, kad tur uzstājās rakstnieces. Mani aicināja pievienoties – divreiz pasēdēju, paklausījos, bet … publikā 99% bija sirmas kundzes un līdz ar to visa saruna bija tāda – kā saka vienos vārtos . Nebija interesanti.

Grāmatas, ko lasīt pietika. Ja nebija tas, ko vēlējos , vienmēr bija kādas citas. Bet – manuprāt, darbs Latvijas bibliotēkās ir organziēts ļoti nelabvēlīgi pašiem lasītājiem. Piemēram. Drīkst ņemt vienā reizē 10 grāmatas, bet tās drīkst lasīt tikai mēnesi. Pēc tam jāpagarina. Bet pagarināt drikst tikai 2X. Biju paņēmusi lasīt Kuzminas Annas grāmatu par Rūdolfu Blaumani. Lasīju lēni un ar baudu. Protams, ka 2 mēnešu laikā nepaspēju izlasīt. Bet bibliotēkā man to gramatu atteicās pagarināt un neļāva ņemt otrreiz – it kā nodot un tad ņemt atpakaļ. Tā grāmata izskatījās nelasīta, bet jau pāris gadi kā izdota. Es saprotu, ka kaut kādus bestsellerus var neļaut lasīt ilgāk, bet tādas – nevienam nevajadzigas grāmatas ? un ja arī vajadzētu -es piedāvāju sav telefona numuru ka es atnestu, ja kāds pēkšni to gribētu lasīt. Nē -tā nedrikstot.

Gētes institūtā Safranska grāmatu – gan drīkstēju lasīt veselu gadu. Un tāda bibliotēka ir
tikai viena, kamēr mums Rīgā tādu ir vairākas. Kāpēc?

Ņemot vērā bibliotēku darba laiku – līdz 19;00 , ņemot vērā attālumus īdz bibliotēkai, uzskatu, ka ir domāts, lai būtu ērti un labi bibliotēkāriem, bet ne gluži – lasītājiem.