Kategorijas: Viedoklis

Politiskās ietekmes risks uz valsts kapitālsabiedrībām

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) valdības deklarācijā iekļautais punkts par pakāpenisku valsts kapitālsabiedrību pārvaldes centralizāciju, nododot to vienas institūcijas atbildībā, rada riskus atsevišķa politiskā spēka ietekmei uz visiem valsts uzņēmumiem.

OECD vadlīnijas, uz kurām atsaucās valdības deklarācijas autori, nosaka, ka valsts politikas mērķiem ir jābūt tādiem, kas rada labumu plašākai sabiedrībai attiecīgajā valsts uzņēmumu jurisdikcijā. Tajā pašā laikā lēmums pakāpeniski nodot valsts kapitāldaļu funkciju vienai institūcijai Latvijas politiskajā situācijā var radīt apstākļus, kad valsts uzņēmumi tiks izmantoti viena politiskā spēka interesēs. Tas var veicināt situāciju, kad lēmumi par to attīstību un nākotni netiek pieņemti kapitālsabiedrību un visas valsts labā, bet ir izdevīgi tikai šauram cilvēku lokam, tādējādi veicinot necaurspīdīgu to pārvaldību.

Piedāvātais modelis nerisina pašreizējās valsts kapitālsabiedrību pārvaldības problēmas, piemēram, konkrētajai politiskajai partijai pietuvinātu cilvēku, nevis profesionāļu iecelšanu atbildīgos amatus. Tāpat nav skaidrs, vai un kā šāda sistēma uzlabos situāciju publisko iepirkumu jomā, un situācijā, kad valsts kapitālsabiedrību pārvalde ir koncentrēta vienuviet, drīzāk tiks veicināta labvēlīga augsne korupcijas riskiem.

Valsts kapitālsabiedrību pārvalde ir decentralizēta tādās ekonomiski attīstītās valstīs kā Somija un Japāna. Esošajā politiskajā situācijā, kāda pašlaik ir mūsu valstī, lēmums par pāriešanu uz centralizētu valsts kapitālsabiedrību pārvaldi, būtu sasteigts.

Kopumā ideja par kapitālsabiedrību pārvaldības funkciju centralizāciju ir pareiza, tomēr patlaban noteikti neesam tādā brieduma pakāpē, lai šis lēmums novērstu esošās problēmas.

 

Autore ir Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja

Tiesāšanās kā spēle

Ir dažādi veidi, kā apgūt jaunas lietas – lasot atbilstošu literatūru, klausoties ekspertu stāstījumā, vai vērojot no malas, bet viena no vērtīgākajām un iedarbīgākajām metodēm ir praktiska mācīšanās, kad apgūstamā viela tiek apgūta interaktīvi, piemēram, izspēles veidā. Šādi, piemēram, ir iespējams apgūt tiesību zinātnes. Tās ir nozīmīgas topošajiem juristiem, kas spēj sniegt papildu kompetenci un ticību saviem spēkiem, veidojot pieredzi nākotnes profesijā.

Atšķirība starp jaunajiem juristiem un jau pieredzējušiem, ilgus gadus praktizējošiem speciālistiem, noteikti ir, tas ir nenoliedzami. Esmu diezgan daudz par to domājis un salīdzinājis. Pirmais, ko redzu, – ļoti straujā tehnoloģiju attīstība. Pat iespējas, kas bija pirms 10 gadiem, ir nesalīdzināmas ar patlaban pieejamajām. Informācija, kas saistīta ar studiju procesu, agrāk nebija tik viegli pieejama. Tas vairoja studentu darbspēju attīstību, kad bija nepieciešams sevi motivēt, lai atrastu vajadzīgo. Jo vairāk tu ieguldi, jo vairāk iegūsti.

Iespējams, ka jaunie juristi vairs nav tik rūdīti, kā tie, kuri mācījās pirms 10 un 20 gadiem, jo mācību process tagad kļuvis pieejamāks – tas nav slikti, bet dažkārt izpaliek ieguldījums sevī pašā. Ļoti daudziem redzami robi vispārējā izglītībā, vispārējās zināšanās un loģiskajā domāšanā brīdī, kad viņi sāk studijas.

Mūsdienās daudziem jaunajiem studentiem vairāk jāpiedomā pie motivācijas stiprināšanas un konkrēta mērķa izvirzīšanas.

Ir jāspēj noticēt tam, ka nav nekā neiespējama, un jāatceras, ka būt zinošam ir stilīgi un ilgtermiņā arī izdevīgi. Studenti tagad ir aktīvāki un savstarpēji saliedētāki, kas arī skaidrojams ar ļoti ātru informācijas apmaiņas iespējamību. Domu apmaiņa notiek zibenīgi. Ja students spēs informācijas pieejamību pavērst savā labā, tad iespējas augt ir neizmērojamas, bet jāsaprot, ka tas ir vajadzīgs viņiem, ne augstskolu docētājiem. Jo vairāk pieejamo avotu, jo students kļūst izklaidīgāks – dažkārt viņi lielajā plūsmā vienkārši apjūk.

Izspēles sniedz ieguldījumu gan studentu, gan docētāju izaugsmē

Tiesu izspēles, piemēram, Kārļa Dišlera Konstitucionālās tiesas procesa izspēles jaunajiem juristiem noteikti sniedz dažādus ieguvumus. Gan man, gan citiem ir būtiski, lai studenti sevi varētu salīdzināt ar citu augstskolu pārstāvjiem, lai būtu iespēja pārbaudīt savas spējas uz citu fona. Tas ir ļoti nozīmīgi arī viņiem pašiem, tā ir zināšanu attīstīšana, jo, gatavojoties izspēlēm, studenti lasa, pēta, veido sadarbību ar docētājiem – tas noteikti veido zināšanas attiecīgajā jomā.

Tāpat arī mums – docētājiem, izspēles savā ziņā kalpo kā ieskats tajā, vai darbā ar saviem studentiem visu darām pareizi. Gadiem ejot, atskatāmies atpakaļ un vērtējam, vai ieguldītais darbs spējis sasniegt pašu galveno – studentu. Varam salīdzināt savu darbu ar citu augstskolu docētājiem, dalīties pārdomās un idejās, vienmēr uzskatu, ka būtiski ir izveidot saikni starp studentu un docētāju, lai lekcijas raisītu viņos interesi. Tādā veidā labi rezultāti sasniedzami ātrāk. Izspēles noteikti raksturojamas kā komandas darbs, kur tiek veidota sadarbība starp studentu un docētāju.

Reālajai dzīvei gatavi studenti

Dišlera izspēles ir spilgts pasākums. Situācijas, kas paredzētas risināšanai, vienmēr bijušas ļoti pārdomātas. Tās noteikti palīdz veiksmīgāk izprast ar izspēļu tematiem saistītos jautājumus, kā arī labāk orientēties mūsdienu aktualitātēs. Sacensības rīko profesionāli un pieredzējuši jomas speciālisti, kas pierāda izspēļu kvalitāti.

Lielākā daļa juristu ir praktiķi. Tie, kas piedalās un iesaistās šādās aktivitātēs, noteikti ir konkurētspējīgāki par tiem, kas studiju laikā šādas iespējas nav izmantojuši. Brīdī, kad ar to būs jāsaskaras reālās dzīves situācijās, viņi būs gatavi un kompetenti. Būtiski ir iegūt sev to apziņu, ka ir jāiesaistās, jādara nedaudz vairāk kā tikai sēdēt skolas solā. Tie, kuriem piemīt šī domāšana, ir soli priekšā citiem.

Arī starptautiskā līmenī notiek šāda veida sacensības, kur piedalās labākie no visas Eiropas, pat pasaules. Tā ir lieliska iespēja, lai pierādītu sevi uz starptautiskās skatuves, reizē nesot Latvijas vārdu pasaulē. Lai citi redz, ka arī Latvijā aug gudri un spējīgi jaunie speciālisti. Izspēles varam salīdzināt ar cita veida sacensībām, kad notiek cīņa ārpus ierastā laukuma, tā ir kā iziešana no komforta zonas, līdzīgi kā sporta pasākumos un turnīros. Jau izsenis sacensības bija domātas ne tik daudz pretinieka sagraušanai, kā labākai sevis iepazīšanai, lai spētu sevi nostādīt ekstrēmā situācijā un turpinātu attīstīties.

Diskusiju cīņa augstskolu starpā

Uzskatu, ka studentiem ir jāsniedz iespējas sacensties un salīdzināt sevi ar citiem. Jāmācās gan baudīt uzvaras prieku, gan sajust zaudējuma rūgtumu, bez tā dzīvē un karjerā neiztikt. Dzīvē ir būtiski uzturēt sevi tonusā. Jāveido tādas izspēles, kur rezultāti ir izrēķināmi, nevis atkarīgi no citu subjektīva viedokļa.

Uzskatu, ka vēl viens aktuāla un ieviešama mācību metode  būtu studentu debates, kur situāciju virzītu moderators. Diskusiju cīņa starp augstskolām, kurā studenti aktīvi iesaistās un pārrunā mūsdienu sabiedrībā aktuālus un nozīmīgus jautājumus. Tas vairotu mūsu studentu zināšanas plašā jomu klāstā un būtu lietderīgi ne tikai juristiem, bet arī citu profesiju pārstāvjiem. Mums ir jādomā par studentiem, kuri ir topošie Latvijas nākotnes veidotāji.

 

Autors ir biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes docētājs

Pēdējie var būt pirmie…

Topošais ministru prezidents sevi pasniedz kā Latvijas patriotu un pieredzējušu politiķi. Visticamāk, viņam ir labi zināms, ka Latvija ir starp pēdējām ES dalībvalstīm inovācijas indeksa (Innovation Index), konkurētspējas indeksa (Competitiveness Index) un pētniecības izcilības indeksa (Research Excellence indicators) reitingos, un ceram, ka viņam ir pastāstīts, ka no Latvijas ir aizbraukuši vismaz 300 000 iedzīvotāju darba spējīgā vecumā un tas ir vismaz 20%. Neviens nebēg no labklājības valsts. Neviens nebēg no labklājību baudošām Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Austrijas un laikam arī no Igaunijas. Šīs valstis atrodas minēto kvalitātes rādītāju sarakstu pirmajās vietās.

Tā ir aksioma, ka tautas labklājība valda tikai tajās valstīs, kurām ir izcils zinātnes un universitāšu līmenis, un tās iegulda šajās jomās 5-10 reizes lielāku % no iekšzemes kopprodukta nekā Latvija.

Topošais premjers kādā intervijā sapņaini runā, ka būtu labi redzēt Latvijas universitātes pirmajā reitingu simtā. Tas nav un nekad nebūs iespējams ar pašreizējo finansējumu un zinātnieku skaitu valstī, kurš “per capita” ir vairāk nekā divas reizes mazāks kā vidējā Rietumeiropas provincē un četras reizes mazāks nekā Somijā. Sarunās par valdības deklarāciju publiskā telpā ir izskanējis – “nāves ieleja zinātnē”. Tas savukārt garantē vāju, bez nopietnas konkurences ievēlētu profesūru universitātēs. Rezultātā sabiedrība saņem augstskolu absolventu ar zemu kvalifikāciju, uzņēmējiem trūkst augstākās raudzes novatoru un Latvijas eksporta konkurētspēja (gan kvalitātē, gan kvantitātē) augstas pievienotās vērtības produktu tirgū neizbēgami kritīs. Nav pamata sagaidīt, ka augs skolotāju līmenis un tautas kopīgais saprāts.

Tā nav šī raksta autoru oriģināla prognoze. Par šo prognozi tika samaksāta, no zinātnieku skatu punkta, liela nauda TECHNOPOLIS ekspertiem, kuri to pateica 2014. gada aprīlī savā vērtējuma ziņojumā par Latvijas inovāciju sistēmu[1]. Iepriekšējām valdībām par šajā ziņojumā teikto nebija nekāda interese. Pozitīvi domājot, pieņemsim, ka vainas varbūt ir tikai vājās angļu valodas prasmes un ne “čekas maisi”, jo latviski šis dokuments netika tulkots. Pirmo reizi Latvijas vēsturē mums var būt premjers, kuram angļu valoda ir mīļa no bērna kājas un lietām vajadzētu iet augšup!

Liktenis ir izvēlējies Krišjāni Kariņu topošās valdības misijai, kas var tikt ierakstīta kā Latvijas atjaunotnes un  izaugsmes laikmeta sākums tās pastāvēšanas 101. gadā.

Valdības darbs ir jāsāk ar precīzi mērķētiem soļiem krīzes menedžmentā zinātnē, viedu un stratēģiski precīzu tālāku rīcību.

Mazskaitlīgajai Latvijas zinātnes saimei simtgades gadā izdevās kārtējo reizi pierādīt savu izcilību NEATKARĪGU starptautisku ekspertu vērtējumā divos Latvijas zinātnes padomes rīkotos fundamentālo pētījumu konkursos un ES struktūrfondu (ERAF) lietišķo pētījumu konkursā, kuri noslēdzās aizvadītā gada otrajā pusē. Projektu pieteikumi ir sarindoti pēc kvalitātes. Finansējuma ir pieticis mazāk par 15% projektu, bet zem svītras ir palikuši vēl vismaz 15% izcilu projektu, kuru finansēšana dos vairāk nekā vajadzīgo “starta šāvienu” izrāvienam no krīzes un liks lietā aizvien vēl vāji noslogoto zinātnes infrastruktūru un aprīkojumu, kas ir ticis atjaunots ar simtos miljonu eiro vērtu ES struktūrfondu ieguldījumu pēdējos 10-15 gados.

Ministru prezidenta kandidātam un tā nominētam valdības sastāvam ir jāpieņem politiski drosmīgs, vienlaicīgi precīzs un administratīvo resursu taupošs lēmums, kura ekonomiskā atdeve būs mērāma simtos miljonu eiro jau tuvākos gados, t.i., valdības deklarācijas zinātnes sadaļā ir jāievieš īsa preambula un papildus punkts konkrētas situācijas izmantošanai un tā arī nedaudz jāpapildina, lai palielinātu tās konstruktīvismu vidējā termiņa skatījumā. Te priekšlikums deklarācijas tekstam:

EUROSTAT un OECD statistika uzrāda Latvijas tautsaimniecības  neapmierinošo konkurētspēju (Baltijas valstīs, Baltijas jūras reģionā, ES un pasaulē) augstākās raudzes zināšanu un augstas pievienotās vērtības tehnoloģiju radīšanā un to eksporta apjomā. Latvija ir starp pēdējām ES dalībvalstīm 2016. un 2017.gadā ar inovāciju, konkurētspējas un pētniecības izcilības rādītājiem. Summējoties ar citiem faktoriem, tas rada krīzes situāciju, jo zinātne un pētniecība ir valsts labklājības un drošības nepieciešamais nosacījums, tās starptautiskās atzinības un eksportspējas garants un tamdēļ ir paredzēts:

  • Nekavējoties, attiecīgi ietaupot laiku un administratīvos resursus, atrast papildus finansējumu vēl 40 neatkarīgā starptautiskā ekspertīzē izcili vērtētiem Latvijas zinātnes padomes  fundamentāli lietišķo projektu otrās kārtas projektiem no nacionālā budžeta rezerves fonda un, detaļas izvērtējot, ES struktūrfondu pieejamību finansēt vēl 40 ERAF 1.1.1.pasākuma “Praktiskās ievirzes pētījumi” starptautiski izcili vērtētu projektu, kas kopā nodrošinās 400 darba vietas augstas klases zinātniekiem, piesaistīs jaunos zinātniekus un būtiski paaugstinās par ES struktūrfondu naudu radītās infrastruktūras un iepirktā aprīkojumu noslodzi un izmantošanas efektivitāti.
  • Turpināt pilnveidot zinātnes finansējuma sistēmu, izvērtējot un būtiski samazinot nesakarīgu birokrātisko prasību slogu, kas bez papildus ieguldījumiem cels kvalitāti un starptautisko konkurētspēju.
  • Sekojot viedās specializācijas stratēģijai, veicināt uzņēmēju un zinātnisko institūciju sadarbību, sekmēt zinātnes darba rezultātu komercializāciju, vērstu uz tautsaimniecības attīstību, stiprinot universitāšu lomu šajā procesā.
  • Nodrošināt pilnvērtīgu valsts pasūtījumu zinātnē, ieviešot jaunas valsts pētījumu programmas visās nozarēs ilgtermiņa izaugsmei un efektīvai resursu izmantošanai.
  • Konsolidēt zinātnes un inovāciju finansēšanas sistēmas institucionālo modeli.
  • Izveidot valsts atbalstītu programmu, lai novērstu topošo krīzi zinātnieku un tehnisko darbinieku skaitā ar rekrutēšanu un repatriēšanu no ārpus Latvijas, kā arī iesaistot diaspora zinātniekus Latvijas zinātnes veicināšanā.

Papildus skaidrojumā ir vērts minēt, ka situācija minētos konkursos ir sekojoša:

  • Nebaidoties par nešaubīgi augsto kvalitāti, var finansēt vēl vismaz 50 augsti, starptautiskā ekspertīzē novērtētus LZP fundamentālo pētījumu projektus. Tika pieteikti 306 projekti; patlaban finansēts tikai 41 (13%); kvalitātes slieksni pārsnieguši 234 projekti. Papildus finansējums dos iespēju iesaistīt fundamentālos pētījumos vēl apmēram 200 zinātnieku no trim paaudzēm (pieredzējuši zinātnieki, jaunie zinātnieki un studenti) un sākt virkni augstākās raudzes pētījumu jau 2019. gada vasaras vidū. Vajag tuvu 10 miljoniem eiro no valdības rezerves fondiem 2019.-2021. gadā.
  • Vajag paredzēt no eventuāliem ietaupījumiem ES struktūrfondos vēl 20 miljonus eiro, lai triju gadu laikā finansētu vēl 40 starptautiski izvērtētus ERAF konkursa projektus tikko noslēgtā ERAF projektu konkursā, kur kopskaitā bija 186 pieteikumi. Tiek finansēti apmēram 40, bet vērtējuma kvalitātes slieksni pārsniedza 133 projekti.  40+40 finansēti projekti būs vērā ņemams ieguldījums lietišķos pētījumos un Latvijas high-tech industrijas izaugsmē. Un radīs vēl 200-300 darba vietas zinātnē.

Turklāt ir jāņem vērā, ka iepriekšējās valdības ir atstājušas mantojumā neizpildītus darbus, kurus nosaka nacionālās attīstības plāns NAP2020:

  • Palielināt ieguldījumu zinātnē un inovācijā no 0,52% no IKP 2013. gadā uz 1,5% no IKP līdz 2020. gadam. Ilgtermiņa mērķis ir sasniegt 3% no IKP līdz 2030. gadam. NAP2020 vidusposmu vērtējums rāda, ka 2017. gadā šis procents nav daudz mainījies.
  • Palielināt zinātnes personāla skaitu Latvijā līdz 2020. gadam līdz  7000.  Praksē situācija ir slikta un skaitļi ir šādi: 2015. gadā – 5570, 2016. gadā – 5120 un 2017. gadā – 5378. Zinātnieku skaits ir krities, nevis cēlies.

Jaunajam premjeram un valdībai ķeroties pie darba, ir ļoti laba iespēja parādīt, ka politikā mainās un tiks ņemti vērā gan TEHNOPOLIS ekspertu vērtējumi[2], gan tas, ka Latvijā zinātne aizvien ir krīzes stāvoklī. Līdzās tam vajag radikāli uzlabot situāciju un mērķtiecīgi atbalstīt iniciatīvas augstākās raudzes inovāciju jomā, jo tas ir vienīgais ceļš, kā uzņēmumi Latvijā var kļūt par nopietniem lieliem spēlētājiem pasaules tirgū. Pagaidām ceļā uz to ir tikai daži uzņēmumi un starp tiem, daudziem par pārsteigumu (apgāžot valdošo teoriju, ka Rīga un Pierīga ir viss un pārējā teritorija nav nekas, un to var administrēt, kā kuram Rīgā ienāk prātā) ir Light Guide Optics International ar meitas kompānijām Vācijā, ASV, Baltkrievijā. Uzņēmuma dinamiski augošais apgrozījums pārsniedz 20 miljonus eiro. Starp vairākām citām valstīm nopietni plāni ir Ķīnā.

Ar dažiem uzņēmumiem ir par maz, un, ja jaunā valdība šajā jomā nebūs rīcībspējīga, tad Latvijā sasniegt ES vidusmēra tehnoloģisko inteliģentumu un tam līdzi nākošo labklājību ir nesasniedzams sapnis un nesaprātīgi fantazējumi.

Jaunajam premjeram un topošai valdībai ir vēl otra veiksmes iespēja. Ir priekšnoteikumi, lai varētu sākt risināt šo problēmu ar pirmajiem valdības lēmumiem, kuru pieņemšana dos pirmo uzrāvienu praktiski bez papildu līdzekļu piesaistes un bez nevajadzīgas birokrātijas.

Proti:

  • ar 25 000 – 50 000 eiro neatmaksājumu dotāciju no ES struktūrfondiem ir jāatbalsta apmēram 25 mazie vai vidējie uzņēmumi (MVU), kuri ir guvuši finansējumu vai kvalitātes sertifikātu ar divu ES komisāru parakstiem  H2020 SME Instrument konkursa pirmajā kārtā, lai viņi varētu veidot konkurēt spējīgus otrās kārtas SME projektus;
  • Apjomā līdz 2,5 miljoniem eiro ir jādot neatmaksājama dotācija otrās kārtas projekta realizācijai pieciem Latvijas uzņēmumu projektiem, kuri ir saņēmuši jau minēto ES sertifikātu par projekta vērtējumu – vismaz 13 punkti no 15;
  • Ir jāturpina līdzīgi atbalstīt uzņēmumus, kuri sasniegs šos kvalitātes kritērijus nākamos 8 SME Instrument konkursos līdz H2020 programmas beigām.

Minētie projektu pieteikumi ir saņēmuši neatkarīgu starptautisku ekspertu vērtējumu un nav nekādas vajadzības sākt jaunus izvērtējumus. Šāds valdības lēmums būs uzmundrinoša ziņa uzņēmējiem un apliecinājums, ka valdība ir viņu pusē. ES Komisija ir pieņēmusi visus nepieciešamos lēmumus, un nav vairs nekādu administratīvi tiesisku barjeru Strukturfonu izmantošanai šādu inovāciju atbalstam.

Otrās kārtas projekts paredz inovatīva prototipa tālāku izstrādi, lai sāktu to tiražēt pēc komerciāliem pasūtījumiem un finansēt vajadzīgās marketinga un publicitātes darbības. Augstu vērtējumu H2020 konkursā var saņemt tikai tie projekti, kuru tirgus pētījumi rāda, ka uzņēmums piecu gadu laikā pēc projekta izpildes beigām pacels savu apgrozījumu vismaz līdz 25 miljoniem eiro gadā. T.i., jaunā valdība, pieņemot lēmumu par apmēram 10 miljonu eiro ieguldījumu minēto piecu projektu realizācijā, būs panākusi, ka nākamo Saeimas vēlēšanu gadā high-tech uzņēmumu apgrozījums Latvijā papildus pieaugs par vismaz 100 miljoniem eiro.

Zinot uzņēmumu pašreizējo aktivitāti un arī panākuma varbūtības procentu (pirmās kārtas konkursos jau ir startējuši vairāk nekā 170 Latvijas uzņēmumu un otrās kārtas konkursos vairāk nekā 40 uzņēmumu, un tie sacenšas ar apmēram 15 000 augstākās raudzes uzņēmumiem visā ES. ES finansējums Latvijā – 13 pirmās kārtas projektiem un trīs otrās kārtas projektiem. Igaunijā un Lietuvā attiecīgi 39/13 un 24/3), var paredzēt, ka vēl vismaz 10 projekti saņems ES H2020 finansējumu vai arī to vērtējums pārsniegs 13 punktus no 15, kas ļaus saņemt Latvijas struktūrfondu finansējumu. Tas nozīmē vēl vismaz 200 miljonu eiro apgrozījuma pieaugumu pēc 5 – 6 gadiem un vairāk nekā ducis augstākās raudzes uzņēmumu, starp kuriem valdībai vajadzētu saskatīt Latvijas Nokia vai SKYPE ar apgrozījuma perspektīvu uz simtiem miljonu eiro.

Vēlam jaunai valdībai prātu sākt ar efektīviem lēmumiem, kuri ātri nodrošina starta uzrāvienu, un viedumu, pieņemot stratēģiski gudrus lēmumus visā pastāvēšanas laikā.

 

Autori ir Vidvuds Beldavs, Rīgas Fotonikas Centra valdes priekšsēdētājs, un Dr.Phys. Arnolds Ūbelis, LU Nacionālās zinātnes platformas FOTONIKA-LV zinātniskais sekretārs

[1] TECHNOPOLIS,  20 January 2014 Latvia Innovation System Review, http://izm.izm.gov.lv/upload_file/2014/Latvia-systems-review_2014.pdf.

TECHNOPOLIS  experts highlight that research community of Latvia is exhausted in permanent competition for decades, see p.22:

……Only 17% of research funding is institutional, making Latvia’s one of the most highly ‘contested’ systems in the world.  While there is no clear international benchmark for what the proportion of institutional funding should be, there is some consensus that 50% is the minimal viable level.  The Finnish Research and Innovation Council recently observed that the share of competitive funding in the university research system has recently approached that value and that  to do any further would be dangerous 32 .  Low relative levels of institutional funding are normally argued to undermine continuity, the ability to invest in facilities and equipment and therefore ultimately quality.  A degree of institutional funding stability is also a requirement in order to establish good links with industry.  Without this, it is hard to be a credible research partner for the longer term.  

Latvia, the success story nation, is on the brink of disaster according to TECHNOPOLIS experts, see citation from page 41 of evaluation summary report[1]:

…….7.4 Policy implications . The biggest question is, as earlier indicated, the absolute lack of money.  This is completely understandable in the current economic context.  However, the plain fact is that you cannot build and sustain a modern economy without making a significant expenditure on research and higher education.  If you fail to make this investment, the supply of high-quality human resources to society and industry is too small and those people who could be driving socio-economic development and growth tend to drift abroad.

The production of knowledge is of course one very important reason for funding research; but the production of human capital is probably an even more important reason for doing so.  Lack of human capital means not only that the country has difficulties in exploiting its own knowledge production but also, crucially, that it is hard to exploit the more than 99% of new knowledge that is generated abroad.  Without these capabilities, the country will enter a declining spiral that infects the performance of the economy as a whole. …..End of citation.

[2] TECHNOPOLIS experts are warning on dangerous  challenges  of implementation in chapter 6.1. 7  of mentioned report:

…..The difficult financial climate, short-term planning within the state, insufficient  administrative capacity and the low political priority of innovation and research and a heavily bureaucratic tradition all make it hard to implement research and innovation policy in Latvia.   …..  Bureaucratic restrictions impede the use of new funding instruments.  For example, the legal form of the competence centres meant that they had initially to launch formal competitive procurement processes in order to buy simple input such as chemicals; inability to use ERDF-funded university equipment in connection with  commercialization…..

Finally among others the following finding of TECHNOPOLIS experts is more threatening:

….But the most powerful reason behind these issues of implementation seems to be a lack of political commitment to the idea that research and innovation are important drivers of development and growth!!!

“Sistēmas bērnam” lielākais ļaunums ir pieaugušais

Mūsu sabiedrībā arvien aktīvāk tiek pievērsta uzmanība jautājumiem, kas skar bērnu nama bērnus un jauniešus jeb “sistēmas bērnus”. Iedzīvotāju uzmanības lokā nonākuši vairāki atklāti bijušo “sistēmas bērnu” skaudrie stāsti. Tiek rīkotas informatīvas kampaņas, lai rosinātu adoptēt vai pieņemt ģimenē audžubērnu. Tomēr realitāte ir cita. Adžuģimenes nereti iedzen bailes “sistēmas bērniem” pret pieaugušajiem, bērnu nama bērniem tiek uzlikts “zīmogs” uz mūžu, sociālā sistēma nespēj sniegt pilnvērtīgu atbalstu bērnu nama jauniešiem, kuri sasnieguši pilngadību un uzsāk patstāvīgu dzīvi.

Šie bērni ir pilnīgi vieni mūsu sabiedrībā, un šo situāciju mainīt var radot milzīgas izmaiņas sistēmā, bet visupirms jāsāk ar sabiedrības izglītošanu.

Svētku laiks izteikti liecina par to, ka daudzi vēlas palīdzēt “sistēmas bērniem” ar materiāliem labumiem. Tas, protams, ir apsveicami, ka pievēršam bērnu namu bērniem uzmanību un izrādām šādi savas rūpes, bet ticiet man, visvairāk viņiem ir vajadzīga uzmanība, praktisks padoms! Esmu viesojusies bērnunamos, un tur dāvanu bieži vien ir pārpārēm, taču mīlestības trūkums, laika veltīšana ir daudzkārt vērtīgāka par naudiskajām lietām.

Vai “sistēmas bērniem” ir dzīve pēc pilngadības?

Kā zināms, pilngadību sasniegušajiem bērnunama bērniem institūcija ir jāpamet. Diemžēl lielākā daļa šo jauniešu psiholoģiski un ekonomiski nav gatavi uzsākt savu dzīvi. Viņu nākotne un dzīve pēc ārpusģimenes aprūpes iestādes ir visnotaļ neskaidra. Lai gan pašvaldībai ir pienākums piešķirt šiem jauniešiem mājokļus, zinu gadījumus, kad šie dzīvokļi ir ļoti sliktā stāvoklī, turklāt nav labiekārtoti.

Atbilstoši normatīvajam regulējumam jaunieši saņem vienreizēju atbalstu mīkstā inventāra iegādei, kura summa nedrīkst būt mazāka par 250 eiro. Saprotam – lai iekārtotu mājokli, ar to nepietiek! Pozitīvi, ka tiek sniegts vismaz kaut kāds atbalsts. Emocionālajā plānā šie jaunieši paliek pilnīgi vieni, nav atbalsta sistēmas, kas palīdzētu viņiem “nostāties uz kājām”. Sociālie darbinieki nespēj izsekot līdzi katram jaunietim, kurš iznācis no bērnunama. Turklāt paši jaunieši vēršas atbildīgajās institūcijās pēc palīdzības ļoti retos gadījumos. Bieži vien draugi ir vienīgie padomdevēji. Taču nav pieaugušo, kam uzticēties, paprasīt padomu.

Mājokļa jautājums kā neiespējamā misija

Valsts atbalsts “sistēmas bērniem” pēc pilngadības sasniegšanas ir niecīgs. Ir pašvaldības, kas īrei piešķir vien 100 eiro gadā. Reti kuram izīrētājam radīsies vēlme saistīties ar “sistēmas bērnu”, kuram trūkst naudas. Jauniešu atbalsta organizācija Mentor Latvia un Labklājības ministrija 2018. gadā uzsāka projektu, kas sniedz mājokļa un mentoru atbalstu jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes. Projektā “Mentoru un mājokļa atbalsts jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes” seši jaunieši pusgadu saņem finansiālu atbalstu pirmā mājokļa izdevumu segšanai.

Latvijā šāds projekts ir jaunums, un tajā piedalījās arī mana mentorējamā jauniete, kura uzsākusi patstāvīgu dzīvi pēc dzīvošanas audžuģimenē. Kopā meklējām īres dzīvokli Tukumā, kas brīžiem šķita teju kā nesiepējamā misija. Projekts paredz, ka ar dzīvokļa izīrētāju jāslēdz trīspusējs līgums, uz ko mēs saņēmām daudz atteikumu. Daudzi, uzzinājuši, ka potenciālā izīrētāja piedalās šādā atbalsta projektā un nāk no audžuģimenes, nevēlējās nekādas saistības. Diemžēl šiem cilvēkiem ir automātiski aizspriedumi, saprotot, ka iesaistīti “sistēmas bērni”. Vai tiešām arī “sistēmas bērni” nav pelnījuši kaut vienu iespēju? Kā tad lai viņi veido savu  dzīvi, ja mūsu attieksme ir tik aizspriedumaina? Tikai caur paziņām un pēc ilgāka ieguldītā laika atradām jaunietei lielisku divistabu dzīvoklīti, kur meitene jūtas kā mājās.

Izmaiņas sistēmā

Uzskatu, ka ar steigu ir jāmaina esošā sistēma, kas saistīta ar “sistēmas bērniem” un bērniem no audžuģimenēm! Pirmkārt, ir jārod risinājums mājokļa jautājumam tieši “sistēmas bērniem”, kuri sāk savu dzīvi pēc bērnu nama. Vai tie ir labāki dzīvokļi, vai lielāki īres naudu pabalsti, to nepieciešams izvērtēt. Otrkārt, ir nepieciešams lielāks materiālais atbalsts jauniešiem patstāvīgas dzīves uzsākšanā pabalstu veidā īpaši pirmajā periodā. Treškārt, šiem jauniešiem ir jāpiesaista kāds cilvēks, kurš varētu atbalstīt jaunieti dažādu ikdienas jautājumu risināšanā – ne tikai uz papīra, bet realitātē, lai šis atbalsts darbotos! Manuprāt, ierēdņiem, kuri darbojas šajā jomā nereti būtu vērtīgi aizbraukt uz bērnunamiem un citām aprūpes iestādēm un saprast īsto ainu, izdarīt secinājumus par esošo sistēmu.

Mums ir jārunā un vēlreiz jārunā par visām šīm problēmām skaļi! Gan par notiekošo bērnunamos, gan audžuģimenēs, gan par to, ar kādiem izaicinājumiem ikdienā sastopas “sistēmas bērni”. Ir nepieciešamas izglītojošas kampaņas, kas skaidro sabiedrībai šos jautājumus vēl un vēl. Jau skolās vajadzētu mācīt un stāstīt par šīm lietām. Pozitīvi, ka pēdējo gadu laikā “sistēmas bērnu” tematikai un notiekošajam bērnunamos arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība, tomēr ar to vien ir par maz. Sabiedrībai jāmaina attieksme pret šiem bērniem un jāatbrīvojas no aizspriedumiem, savukārt sistēmai – jāmainās!

 

Autore ir pedagoģe, trīs bērnu, no kuriem divi ir adoptēti, māmiņa un biedrības “Mentor Latvia” mentore jaunietei no audžuģimenes

Barikāžu dalībnieks: Baiļu nebija, bija pienākums pret valsti

Barikādes ir latviešu tautai nozīmīgs un vēstures lappusēs spilgts laiks – brīdis, kad cilvēki vienojās kopīgam mērķim, dienu un nakti sargājot savu Latviju. Liela kopības izjūta bija viens no galvenajiem virzītājspēkiem. Tieši tādas vienotības un ticības kopīgam mērķim pietrūkst mūsdienu sabiedrībai.

Kopības sajūta kā galvenais virzītājspēks

Atskatoties uz pieredzēto no šodienas skatu punkta, izpratne par notikumiem ir citādāka. Toreiz lēmums piedalīties barikādēs bija kolektīvs un līdz galam neapzināts. Liela daļa no mums nespētu precīzi paskaidrot, kāpēc mēs gājām, bet visiem bija sajūta, ka tas ir vajadzīgs, ka ir jāiet un jāpulcējas. Liela kopības sajūta bija viens no galvenajiem virzītājspēkiem. Mūsdienās mēs katrs dzīvojam pārliecībā, ka esam neatkarīgi un brīvi, nemaz neapjaušot, cik lielā mērā mūs ietekmē apkārtējā vide, kas veido izpratni par valstī notiekošajiem procesiem.

Barikāžu notikumos piedalījās dažādi cilvēki, katrs nācis no savas vides, ar saviem uzskatiem un pārliecību. Lai gan Augstākās Padomes vadība cilvēkus aicināja nepulcēties, tam neviens nepakļāvās. Sākotnēji tā bija pašu iniciatīva – kāds bija kaut ko dzirdējis, cits redzējis – viss kopā radīja sajūtu, ka ir jārīkojas. Tā bija pārliecība, ka došanās uz barikādēm ir pareizā rīcība. Uzreiz pēc barikāžu notikumiem sāku dienēt jaunizveidotajā Patruļdienesta bataljonā jeb kā vēlāk mūs sāka dēvēt 1. Policijas bataljonā.

Baltās beretes pret OMON kaujiniekiem

1991. gadā 30. aprīlī Svētā Jēkaba katedrālē uzticību neatkarīgajai Latvijas valstij un tautai zvērēja 1. Policijas bataljona kaujinieki — pirmā bruņotā vienība, kas aizstāvēja valstiskās neatkarības atjaunošanas centienus. Vienībā dienēja motivēti cilvēki, kuri nacionālās neatkarības ideju un cīņu pret noziedzību uzskatīja par vienu no saviem galvenajiem pamatpienākumiem. Absolūtais vairākums no bataljona kaujiniekiem 1991. gada janvāra dienās atradās pie Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Ministru Padomes ēkas, pie televīzijas ēkas un torņa Zaķusalā, kā arī pie citiem svarīgiem objektiem. Liela daļa cilvēku barikāžu laikā bija paši par sevi, jo nebija ne konkrēta rīcības plāna, ne izveidotas struktūras. Pirmajās dienās darbība netika koordinēta, tikai pēc tam parādījās ēdināšanas un medicīnas punkti ievainotajiem. Viss notika lielas iniciatīvas rezultātā.

Foto no personīgā arhīva

Neilgi pēc šaušanas Bastejkalnā saņēmām izsaukumu, ka Augstākās Padomes ēkas trešajā stāvā pulcējas bijušie armijnieki un specvienībās puiši. Tika veidota vienība, un es izmantoju iespēju, lai pieteiktos. Interesanti, ka mana profesija tolaik bija saistīta ar pavisam ko citu – biju elektriķis LPSR Kultūras ministrijas restaurācijas pārvaldes elektriķu brigādē, kuru vadīja mans tēvs. Vēlāk mūs iesauca par Baltajām beretēm, kā pretstatu OMON kaujiniekiem, kuri bija iesaukti par Melnajām beretēm. Neilgi pēc pieteikšanās sākās arī apmācības, dežūras un treniņi, dažkārt bija pat astoņi treniņi nedēļā. Paralēli tam tikām norīkoti Brīvības pieminekļa apsardzes posteņos, kā arī veikt citus svarīgus uzdevumus gan noziedzības apkarošanā, gan amatpersonu apsardzē.

Bailes nejutām

Barikāžu dalībnieku noskaņojumu varētu raksturot kā pienākuma sajūtu – pienākumu pret neatkarīgu valsti, pienākumu pret sevi un līdzcilvēkiem. Protams arī pacilātība un patriotisms. Baiļu nebija, es tās neizjutu, iespējams, lielā kopības sajūta un apkārtējie notikumi tās nomāca.

Bailes sāku izjust bataljona sastāvā, kad 1991. gada 2. augustā PSRS desantnieku svētkos Jūrmalā sastapāmies aci pret aci ar OMON kaujiniekiem, kur katra mazākā provokācija varēja radīt ļoti negatīvas sekas. Patiesībā bailes sajutu tikai nākamajā dienā pēc notikušā, kad sāku aptvert to, kā viss varēja izvērsties. Kamēr neesi notikumu epicentrā, īsti neapzinies lietu nopietnību. Reālo situāciju apjauta tie, kuri jau kādreiz bija piedzīvojuši kara apstākļus. Negribētu teikt, ka bijām vieglprātīgi, noteikti nē, bet domāšana atšķīrās.

Foto no personīgā arhīva

Barikādes vienoja dažādus iedzīvotāju slāņus

Pie ugunskuriem un smagās tehnikas ielenkumā sēdēja gan parasti strādnieki, lauksaimnieki un pārdevēji, gan uzņēmēji, ārsti un baņķieri. Valdīja liela kopības izjūta, neviens nešķiroja kāda kuram ietekme vai cik naudas makā – visiem bija vienots mērķis! Nebija nozīmes arī tam, kādā valodā runā un kas esi pēc tautības. Mūsdienu Latvijā ko tādu ir grūti iedomāties. Protams, arī toreiz bija cilvēki, kuri centās izmantot kopējos notikumus personiska labuma gūšanai, to mēs izmainīt nevaram.

Diemžēl, laikam ejot, mūsu sabiedrība ir sašķēlusies. Tā dzīvot nav pareizi! Mums ir jāciena savi līdzcilvēki un jāpalīdz vienam otram, lai kopīgi varētu augt. Mums jāatceras, ka svarīgākās vērtības ir tās, kuras par naudu nav iespējams nopirkt. Un vēl, mēs noteikti nedrīkstam ļauj aizmirst par šiem, mūsu tautai nozīmīgajiem, notikumiem. Par tiem ir jārunā, jāstāsta nākamajām paaudzēm. Tā ir daļa no vēstures. Taču vienlaikus mēs nedrīkstam spekulēt ar pagātni – mums jākļūst apzinīgākiem.

 

Autors ir barikāžu dalībnieks, Biznesa augstskolas “Turība” absolvents

Biedrības “Delna” rekomendācijas valdības deklarācijai

Biedrība “Sabiedrība par atklātību – Delna” jau 20 gadus Latvijā pārstāv starptautisko pretkorupcijas organizāciju Transparency International. Delna izsaka gandarījumu par publiskotajiem valdības deklarācijas punktiem, kas paredz Moneyval prasību izpildi un valsts budžeta finansējuma palielināšanu politiskajām partijām. Lai panāktu vēl būtiskākas pārmaiņas, iesakām papildināt šos punktus ar efektīviem, visaptverošiem pasākumiem, kas vērsti uz korupcijas izskaušanu.

Pēc pētījumu centra RAND Europe aprēķiniem, Latvija korupcijas dēļ katru gadu zaudē 3 līdz 5 miljardus eiro, kas ir 15 līdz 19% no iekšzemes kopprodukta. Transparency International publicētajā ikgadējā Korupcijas uztveres indeksā Latvijai 2017. gadā tika piešķirti 58 punkti, kas ir sliktāk nekā Lietuvai (59) un Igaunijai (71). Turklāt tas nozīmē, ka neesam sasnieguši KNAB izstrādātajās Korupcijas novēršanas un apkarošanas pamatnostādnēs nosprausto valsts mērķi – 2017. gadā indeksā sasniegt 60 punktus. Pēdējo četru gadu laikā Latvija pakāpusies tikai par 5 punktiem. Atbilstoši plānošanas dokumentiem, 2020. gadā Latvijai jāsasniedz 70 punkti, taču šķiet, ka līdzšinējā tempā to nesasniegsim.

2018. gada Ārvalstu investoru padomes publicētajā investīciju vides indeksā Latvijas pievilcība novērtēta viduvēji – ar 2,5 punktiem no 5. Korupcija publiskajā sektorā un ēnu ekonomika ir galvenās problēmas investoru skatījumā, un “būt godīgam [Latvijā] nav izdevīgi”.

Cīņa ar naudas atmazgāšanu ir īpaši svarīga Latvijas finanšu sektora reputācijas atjaunošanai, izbēgšanai no ekonomiskās stagnācijas un valsts drošībai. Moneyval prasību izpildē viens no izšķirošajiem jautājumiem būs Latvijas spēja uzraudzīt ABLV bankas likvidāciju, tāpēc Delna aicina valdību:

1. Nodrošināt, lai FKTK izstrādātā metodoloģija aizdomīgu darījumu identificēšanai ABLV likvidācijas procesā, neļautu no bankas aizplūst nelegāli iegūtiem līdzekļiem.

2. Sniegt visu iespējamo atbalstu Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam, Ekonomisko noziegumu apkarošanas policijai un citām tiesībsargājošajām iestādēm to kapacitātes celšanai, lai nodrošinātu spējas kvalitatīvi pārstrādāt no ABLV ienākošo informāciju.

Delna ierosina valdības deklarāciju papildināt ar astoņiem punktiem:

1. Stiprināt tiesībsargājošo iestāžu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas spējas, lai sekmētu lielo korupcijas shēmu un ekonomisko un finanšu noziegumu atklāšanu un iztiesāšanu. Jāceļ izmeklēšanas iestāžu un prokuratūras kapacitāte, piešķirot tādus budžeta līdzekļus, lai iestādes nodrošinātu cilvēkresursus, infrastruktūru un apmācības, kas ļautu strādāt efektīvāk.

2. Veicināt sabiedrības informētību par pretkorupcijas politikas ieviešanu. Vismaz reizi gadā valdības līmenī būtu pārskatāms un novērtējams pretkorupcijas politikas progress, publicējot rezultātus sabiedrībai ērti uztveramā veidā. Svarīgi, ka procesā tiek veicināta sadarbība starp pretkorupcijas iestādēm, lēmumu pieņēmējiem un privāto sektoru.

3. Nodrošināt kvalitatīvas un efektīvas trauksmes celšanas sistēmas ieviešanu līdz ar Trauksmes celšanas likuma stāšanos spēkā (01.05.2019.). Būtu svarīgi piešķirt finansējumu starptautiskajiem standartiem atbilstošas valsts līmeņa trauksmes celšanas sistēmas izstrādei un valsts iestāžu vadītāju un darbinieku apmācībām iekšējo sistēmu izstrādei un darbam ar saņemtajiem ziņojumiem.

4. Pieņemt lobēšanas atklātības likumu un ieviest lobēšanas reģistru. Likumam jāiekļauj plaša lobētāja definīcija, jānosaka par pienākumu atklāt lobētājus un jānodrošina vienlīdzīgas iespējas piekļuvei lēmumu pieņemšanas procesam. Lobēšanas reģistram jābūt atvērto datu formātā un pieejamam bez maksas. Reģistrā jāiekļauj informācija par lobētāja identitāti un mērķi, labuma guvēju, institūciju vai lēmumu pieņēmēju un lobēšanas aktivitāšu veidu un biežumu. Būtu jāatklāj arī lēmumu pieņēmējiem nodotā dokumentācija, izmaksas un finansējuma avots.

5. Padarīt atklātāku pašvaldību darbu un sabiedrības iespējas to kontrolēt. Jāievieš pašvaldību līmeņa referendumi, lai pašvaldību iedzīvotājiem būtu iespēja ietekmēt pašvaldības lēmumus. Jāierobežo iespējas pašvaldībām izmantot administratīvos resursus negodīgai priekšvēlēšanu konkurencei vai tam, lai no mediju tirgus izspiestu neatkarīgus medijus. Pašvaldību mēriem jānosaka divu termiņu (astoņu gadu) ierobežojums atrasties amatā.

6. Uzlabot valsts iepirkumu sistēmu. Jāsamazina iespējas iepirkumus piemērot viena pretendenta vajadzībām vai, slēdzot līgumu, mainīt sākotnējā iepirkuma nosacījumus. Jārod iespēja iekļaut pretendentam kritērijus, kas pierāda, ka uzņēmums neatbalsta ēnu ekonomiku, ir korporatīvi sociāli atbildīgs (ilgtspējīgs) – ievēro cilvēktiesības, ieviesis pretkorupcijas pasākumus. Publisko iepirkumu speciālisti jāapmāca par korupcijas riskiem iepirkumos un jāpilnveido trauksmes celšanas kanāli, lai uzņēmēji un iestāžu darbinieki varētu paziņot par aizdomīgiem gadījumiem. Lai publiskajā sektorā noslēgtie līgumi stātos spēkā, kā priekšnoteikums jāievieš to publicēšana internetā.

7. Padarīt efektīvāku un profesionālāku tiesu darbu. Jāievieš rezultatīvo rādītāju sistēma, kas sniegtu ieskatu tiesu darba efektivitātē un lietderībā un ļautu atbilstošāk plānot nepieciešamos uzlabojumus. Sabiedrībai atvērto datu formā jāpiedāvā pēc iespējas izsmeļoši dati par tiesu un tiesnešu noslodzi, tiesu procesu termiņiem, kā arī pieņemtajiem lēmumiem. Lai samazinātu tiesvedību skaitu, jāpalielina tiesiskās drošības prasības tiesiskiem darījumiem, piemēram, plašāk izmantojot notariālos aktus. Jāpilnveido tiesnešu vērtēšanas standarts, kvalitātes kritēriji un termiņi, kuru laikā jāapmeklē apmācības.

8. Veicināt informācijas atklātību. Valsts pārvaldē kādai iestādei jānosaka atbildība rūpēties par informācijas atklātību – šajā iestādē varētu apstrīdēt nepamatotus informācijas izsniegšanas atteikumus. Iestāžu mājaslapās jāpublicē saraksts ar informāciju, kam iestāde ir noteikusi ierobežotas pieejamības statusu. Jānosaka par pienākumu internetā publicēt Ministru kabineta sēžu dalībnieku vārdus un praksē jānodrošina, ka tiek publiskoti Ministru kabineta sēžu sabiedrības līdzdalības rezultāti (dalībnieku saraksti, priekšlikumi, iebildumi, to noraidīšanas vai pieņemšanas pamatojums u.c.).

Papildus Delna aicina valdību atzīt pilsoniskās sabiedrības vērtību demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā, deklarējot atbalstu nevalstiskajām organizācijām. Tajā skaitā palielināt NVO fonda finansējumu un mainīt esošo nodokļu regulējumu, lai tas motivētu sabiedrību ziedot nevalstiskajām organizācijām. Nodokļu atlaides un citi stimuli ir izšķirīgi svarīgi veselīgas pilsoniskās sabiedrības attīstībai un tās ieguldījumam dzīves kvalitātes uzlabošanā un cīņā ar korupciju Latvijā.

Valdis Liepiņš, Sabiedrības par atklātību – Delna padomes priekšsēdētājs
Liene Gātere, Sabiedrības par atklātību – Delna direktore

Atskats nākotnē

Laiks šajās dienās rit strauji. Tomēr, iespējams, tā ir vēl mazliet palicis, lai pirms vēlēšanu konfrontācijas un asumiem paustu arī kādu personisku viedokli. Galu galā, Latvijas likteņus Eiropas Savienībā es esmu komentējis vismaz jau kopš 2003. gada ES referenduma kampaņas laikiem – reizēm nopietni, reizēm ne pārāk. Tā nav nejaušība. Es nekad neesmu bijis nevienas ES institūcijas darbinieks, nedz arī algots propagandists. Vienkārši par to bija svarīgi runāt: kas tad lielos vilcienos atšķir mūsdienu Eiropu no starpkaru Eiropas, un mūsdienu Latviju – no pirmā neatkarības perioda Latvijas? Kas toreiz nogāja šķībi, kad jau pēc neilga demokrātiskā optimisma perioda Eiropa tik ātri varēja nonākt divu asiņainu totalitāru režīmu varā, un Latvija – zaudēt savu neatkarību? Paralēles ar šodienu nebūt nav tik banālas, kā varētu likties: arī toreiz bija gan ekonomiskās problēmas, gan dažādi demagogi un pašpasludinājušies “tautas vadoņi”, gan ārzemju propaganda jeb, kā šodien saka, “maigā vara”. Kā tas beidzās, zinām labi.

Eiropas Savienība ir veidojusies kā atbilde uz šīm starpkaru laika problēmām. Neapšaubāmi, tā ir cilvēku radīta organizācija, kurai, kā visam cilvēku veidotajam, piemīt savi būtiski trūkumi. Taču svarīgi vispirms ir vienoties par pašu principu: vai mēs graujam iepriekš uzcelto, vai koriģējam kursu un dodamies uz priekšu?

Manā skatījumā Latvijas interesēs ir efektīva, cieši integrēta un demokrātiska Eiropa. Un šāda Eiropa nav vis Latvijas suverenitātes ienaidnieks, bet tās priekšnoteikums un garants.

Eiropas Savienība nekad nav bijusi īpaši ideoloģiska organizācija. Tās spēks slēpjas tajā, ko tā dara – nevis tajā, ko eirokrāti runā. Tieši tādēļ arī katram, kurš grib pārstāvēt Latviju ES, būtu vispirms jārunā par konkrētiem darbiem un iecerēm – tā vietā, lai biedētu savus līdzpilsoņus ar dažādām fantasmagorijām. Reālistiski raugoties, es redzu trīs šādas, visnotaļ praktiskas jomas. Nosacīti sauksim tās par solidāru izaugsmi, drošību un vērtībām.

Skaidrs, ka Latvijas loģiska prioritāte tuvākajā laikā joprojām būs kohēzija: proti, sociāli ekonomisko atšķirību mazināšana starp dalībvalstīm. Izaugsme Eiropā ir iespējama tikai solidāri, novēršot “priviliģēto” un “atpalikušo” reģionu veidošanos. Mēs joprojām esam tālu no kohēzijas mērķiem, un prognozes ir izrādījušās pārlieku optimistiskas. “Latvijas aploksne” ir cieta, skaudra nepieciešamība. Taču, manuprāt, iepriekšējās septiņgades pieredze rāda, ka ir jākoriģē kohēzijas naudas izmantojums. Daudzie infrastruktūras objekti ir laba lieta, taču Latvijai ir vajadzīgas investīcijas cilvēkkapitālā. Skaidrs, ka par šo izmantojumu daudzkārt izlemj arī Rīgā, nevis tikai Briselē.

Mums pietiek pustukšu, bet apkurināmu celtņu; mums vajag izglītotus un konkurētspējīgus cilvēkus, kuri savu nākotni saista ar Latviju.

Otrkārt, laikā, kad nezini, kādu dokumentu rīt no rīta parakstīs ASV prezidents, Eiropai ir jādomā par savu drošību. Tas nav stāsts par Eiropas armiju un atteikšanos no NATO. Tas vispirms ir stāsts par kopīgu robežsardzi paplašināta Frontex ietvaros, ES valstu bruņoto spēku savstarpēju savietojamību un jaunajiem draudiem – kiberspiegošanu, terorismu un cīņu pret melu propagandu. Patvēruma meklētāju jautājumu noteikti nerisina kvotas; taču tā ir jārisina solidāri. Aiz šī jautājuma raisītām savstarpējām aizdomām un neuzticības nebūt ne vienmēr slēpjas galēji labējo vēlme manipulēt ar bailēm. Tās pamatā ir ļoti atšķirīga izpratne par draudiem ES dalībvalstu starpā – kas ir risināms tikai nepārtrauktā, intensīvā dialogā. Tas pats attiecas arī uz attiecībām ar Krieviju, par kuras nodomiem Eiropā joprojām daudziem ir ilūzijas. Kas šeit ir alternatīva ES vienotībai? Padošanās Kremļa vēlmei šķelt Eiropu, lai varētu paplašināt savu ietekmi? Atteikšanās no ES solidaritātes un pilnīga atkarība no ASV, kur prezidents ik dienas apsver ASV aiziešanu – no Dienvidkorejas, no Sīrijas, un kaut kad, iespējams, arī no NATO?

Visbeidzot, vērtības. Patiesībā ir maldīgi iedomāties, ka ES kādam “uzspiest” noteiktas vērtības, kādam atņemt viņa dzīvesveidu vai reliģiju. Taču ir dažas lietas, kuras pēckara Eiropā ir izveidojušās kā nosacījums valstu un nāciju savstarpējai saskarsmei – nu, gluži kā tas, ka mēs atkritumus beram konteineros, nevis pa logu kaimiņam uz balkona. Pie tām pieder tiesiskums, mediju brīvība, cilvēktiesības, dzimumu līdztiesība un totalitārisma nosodījums. Mēs reizēm mēdzam iedomāties, ka šie principi ir tikai kaut kāds aizsegs dažu Eiropas valstu elišu savtīgām interesēm – taču tā ir fundamentāla kļūda. Galu galā, kādas mums Eiropā būtu tiesības nosodīt Krievijā notiekošo un uzlikt šai valstij sankcijas, ja mēs neticētu savām vērtībām? Mēs varam iestāties par šo pamatvērtību īpašu interpretāciju Latvijas kontekstā – un mums ir jāvar to arī saprotami paskaidrot partneriem.

Taču apgalvojums, ka mums visi šie Eiropas pēdējo 70 gadu ideāli ir vienaldzīgi, ka mēs gribam dzīvot savā 19. gadsimtā, ka mēs paši sev būsim alfa un omega un nevienā neklausīsimies, radīs mums pašiem tikai zaudējumus.

No tā nu Latvijai nav iegūstams nekas – pat tad, ja mums pievienosies vēl kāds pārītis valstu. Ne jau tādēļ mēs tik daudz pūļu savulaik pielikām, lai iestātos ES. Tolaik mēs uzsvērām, ka mums ir līdzīgas vērtības – un vismaz manā skatījumā te nekas nav mainījies. Pie šīm vērtībām, cita starpā, pieder arī nacionālo kultūru plurālisms – un es, piemēram, domāju, ka ES nākotnē noteikti vajadzētu investēt vairāk dalībvalstu kultūrpolitikā. Piem., ja mēs jau tagad drusku saņemam ES naudu savas literatūras tulkošanai uz “lielajām” valodām, tad būtu vajadzīgs arī pretējais virziens – tulkošanai uz nelielajām ES valodām. Tas ir svarīgi, lai ļaudis ar savām dalībvalstu nacionālajām kultūrām un valodām nejustos apdraudēti savā identitātē. Taču, ja kādam tiešām liekas, ka ES savās dalībvalstīs vajadzētu pieciest atklātu ksenofobiju, homofobiju un diskrimināciju, tad es iesaku viņam padomāt vēlreiz. Sākt vajadzētu ar vienkāršo jautājumu: kādēļ mēs šeit vispār esam kopā?

Visbeidzot, mans starts Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir arī mēģinājums mainīt diskursu un sarunas toņkārtu – jo īpaši, par sāpīgajiem ES jautājumiem, kā nevienlīdzība, imigrācija un emigrācija, un tamlīdzīgi. Līdz šim, šeit ir dominējušas divas pieejas: vai nu birokrātiski oficiozā, kas tikai reti nokļūst līdz cilvēku apziņai, vai labēji konservatīvā, kas ES grūtības klaji izmanto savās interesēs. Eiropai beidzot būtu jākļūst saprotamai – bez liekas glances un falša ideālisma, bet arī bez rīdīšanas un klajas eirofobijas.

 

Autors ir Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts

Skolēniem jāsaprot, ka internets nav tikai sociālie tīkli

Skolēnu plašās zināšanas par interneta un mobilo lietotņu izmantošanu ikdienā ir diezgan liels mīts. Dažbrīd jauniešiem zināšanas par interneta iespējām beidzas ar dažu populārāko sociālo tīklu lietošanu, taču, tiklīdz informācija jāmeklē mācību vajadzībām, rodas problēmas.

Runājot par pusaudžu pārlieku lielo aizraušanos ar internetu un mobilo ierīču lietošanu, mēs nereti pārspīlējam, sakot, ka “viņi jau zina visu” un māk ar interneta resursiem rīkoties daudz labāk nekā viņu vecāki vai skolotāji. Iesaistot mācību procesā digitālos rīkus, nākas secināt, ka daļai skolēnu zināšanas par internetu un mobilajām ierīcēm beidzas ar dažu populārāko sociālo tīklu lietošanu.

Tai pašā laikā, aicinot skolēnus mācību stundās, piemēram, atrast internetā kādu informācijas resursu, kas saistīts ar apgūstamo vielu, redzu apjukumu un neizpratni, nespēju izvēlēties vajadzīgos atslēgas vārdus un formulēt to, ko tad vēlas atrast. Tad ir jāmāca un jāskaidro, ka, mainot atslēgas vārdus un frāzes, var atrast vairāk, labāk un ātrāk.

Interneta un mobilo ierīču lietošanai jābūt jēgpilnai

Neesmu pret mobilajām ierīcēm skolā. Ar saviem skolēniem esam vienojušies, ka stundu laikā, ja tas nepieciešamas mācību procesā, telefonu un internetu drīkst izmantot. Atļauju izvēlēties – rast atbildi uz jautājumu grāmatā vai meklēt internetā. Bet, kā jau minēju – ne vienmēr skolēnu spējas ir pietiekamas, lai digitālajā vidē atrastu sev nepieciešamo informāciju.

Mobilo ierīču iespēju izmantošanu mācu arī, iesaistot skolēnus, piemēram, tiešsaistes viktorīnās. Mums klasē katram nav pieejams dators, tādēļ šādu uzdevumu var izpildīt ar mobilā telefona palīdzību. Turklāt šāds zināšanu pārbaudes veids arī man – skolotājai, ietaupa laiku, jo daļu atbilžu izanalizē programma un man nav jāveic katra skolēna iesniegtā darba labošana.

Pēc dalības programmas “Mana Latvija.lv. Dari digitāli!” digitālo aģentu mācībās saviem skolēniem stāstīju ne tikai par drošību internetā, bet arī par tādām ikdienišķām lietām, kā, piemēram, pieteikšanās Eiropas veselības apdrošināšanas kartei (EVAK) internetā. Jāsaka, ne vienam vien bija pārsteigums, cik daudz dažādu ikdienā aktuālu jautājumu var atrisināt ar elektronisko pakalpojumu starpniecību, neizejot no mājas vai mūsu gadījumā – skolas.

Mācēt analizēt informāciju un iekļauties pasaulē

Skolotājam 21. gadsimtā ir jābūt ļoti elastīgam. Lai cik trafareti tas skanētu, bet ir jāspēj iet līdzi laikam. Vairs nevar strādāt ar metodi “mācību grāmata, krīts, tāfele, uzdevumu burtnīca”. Jā, šāda metode ir izmantota gadu desmitiem, bet tagad skolās ir cita paaudze, ar citu uztveres un uzmanības līmeni, kas šādai metodei vairs nepakļaujas.

Visapkārt ir milzum daudz informācijas, tādēļ skolēniem ne tikai jāmāk lasīt vai skatīties, bet arī analizēt informācijas avotu un “atsijāt pelavas no graudiem”. Darbojoties ar digitālajiem resursiem, allaž skolēniem mācu, ka ir jāpārbauda informācijas avots – kas ziņas sniedzis, cik nopietna ir vietne, kurā informācija atrasta, kādas ir atsauksmes par šo avotu. Un tikai tad var vērtēt, vai šī informācija ir vai nav noderīga.

Tas pats attiecas uz skolotājiem – mums jāspēj atrast informāciju, kas var būt noderīga mācību procesā. Jāmāk to sagrupēt un izmantot stundās. Un nevar aprobežoties tikai ar savu pasniedzamo mācību priekšmetu – bērniem jāmāca arī dzīves gudrība, jāmāca pasaules redzējums, vērtības. Mums jāmāk caur savu mācību priekšmetu parādīt, ka mēs nedzīvojam pasaulē vieni paši, ka mēs esam daļa no visas lielās pasaules. Un tā tikai šķiet, ka ar savām darbībām mēs neko nevaram ietekmēt, jo esam sīki un nepamanāmi – patiesībā varam!

Būt daļai no digitālās sabiedrības

Lielākā problēma, manuprāt, ir cilvēku, arī skolēnu, bailes no “tā nezināmā”, ar to es domāju interneta iespēju plašumus. Atzīšos, arī man nav gājis gludi, apgūstot dažādas tiešsaistes vietnes un darbības. Tomēr uzskatu, ka pedagogam ir jāattīstās un jāspēj “turēt līdzi” šodienas paaudzei, tādēļ apzināti esmu meklējusi iespēju apmeklēt dažādas mācības par jauno tehnoloģiju izmantošanu, interneta iespējām un elektroniskajiem pakalpojumiem.

Ikdienā es visus maksājumus veicu tikai caur internetbanku, lidmašīnas biļetes pērku internetā, ienākumu deklarāciju aizpildu elektroniski utt. Tādēļ pieteikšanās būt par digitālo aģentu man likās pašsaprotama – es varu un vēlos palīdzēt saviem skolēniem un arī viņu vecākiem apgūt digitālās iemaņas.

Digitālo aģentu mācības man atklāja daudz jauna – gan drošību internetā (lai gan šķita, ka zinu visu nepieciešamo), gan par iespēju interneta lapās izmanto “inkognito” režīmu, gan par valsts elektronisko pakalpojumu portāla latvija.lv milzīgo elektronisko pakalpojumu klāstu. Jā, ikdienā mēs izmantojam vien dažus no tiem, taču ir vērts zināt par šādu resursu un to apgūt! Tāpat mani ļoti uzrunāja elektroniskais paraksts – secināju, ka man noteikti to vajag! Tā atkal būs iespēja apgūt ko jaunu.

Spert pirmo soli digitālajā pasaulē

Lielākais šķērslis elektronisko pakalpojumu un vispār interneta iespēju izmantošanā noteikti ir daudzu iedzīvotāju zemās datorprasmes. Cilvēki baidās kļūdīties, baidās no nosodījuma, tādēļ izvēlas labāk “turēties pa gabalu” no datora. Pati esmu palīdzējusi aizpildīt ienākuma deklarāciju cilvēkam, kurš ir ar mieru sēdēt blakus un stāstīt nepieciešamo informāciju, bet nekādā ziņā pats neaizpildīs elektronisko pieteikumu, jo baidās.

Šādos gadījumos digitālais aģents var būt tas, kurš iedrošina spert to “pirmo soli nezināmajā”. Pirmo reizi parādīt, otro reizi aizpildīt kopā, trešo reizi, iespējams, cilvēks jau mēģinās pats. Ja neizdosies – būs blakus zinošs cilvēks, kas palīdzēs un izskaidros.

Mans vēlējums – uzdrošināties, izmēģināt, un galvenais – nebaidīties kļūdīties, jo tikai no kļūdām jau mēs mācāmies. Būt drosmīgam, iziet no komforta rāmīšiem, ilggadēja pieraduma, mainīt domāšanu. Skan dzirdēti? Jā, bet tāda ir šodienas realitāte.

 

Autore ir Bērzpils vidusskolas latviešu valodas skolotāja

Pilsoniskās sabiedrības priekšlikumi Rīgas domei par Skanstes tramvaja līniju

ES Kohēzijas fonda finansētā Skanstes tramvaja projekta pilsoniskā apspriešana 2018. gada 20. decembrī

PRIEKŠLIKUMI

2018. gada 20.decembrī biedrība “Rīgas Apkaimju alianse”, “Lielo kapu draugu” kustības aktīvisti, “Par kokiem Rīgā” kustības aktīvisti, apvienība “Pilsēta cilvēkiem”, Brasas apkaimes biedrība un Torņakalna attīstības biedrība, kā arī kustība “Rada Brasa” un biedrība Vides aizsardzības klubs kopā ar sabiedrības pārstāvjiem un RD opozīcijas deputātiem rīkoja pilsonisko sabiedrisko apspriešanu Skanstes alias Kapu tramvaja projektam. Rīgas domes (RD) pozīcijas deputāti, domes priekšsēdētājs un Satiksmes komisijas priekšsēdētājs, neskatoties uz to, ka tika aicināti, uz apspriešanu neieradās.

Patlaban Rīgas būvvalde ir izsniegusi būvatļaujas visiem tramvaja līnijas posmiem, un ir paredzēta projekta izstrāde. Neskatoties uz šī projekta pretrunīgo reputāciju un sistēmiskās korupcijas riskiem SIA “Rīgas satiksme”, būvatļauja tika piešķirta, neveidojot sabiedrisko apspriešanu. To, ka apspriešana nav paredzēta, apstiprināja arī SIA “Rīgas satiksme” amatpersonas RD Satiksmes un transporta lietu komitejas sēdē.

Saskaņā ar 2011. gada 1. marta Rīgas domes saistošo noteikumu Nr.114 “Rīgas pilsētas pašvaldības nolikums” 156.punktu publiskā apspriešana obligāti jārīko par pašvaldības attīstības programmu un teritorijas plānojumu. Šīs apspriešanas īpašo kārtību nosaka “Teritorijas attīstības plānošanas likums” un “Būvniecības likums”. Saskaņā ar “Teritorijas attīstības plānošanas likuma” 4. panta pirmo daļu teritorijas attīstību plāno, iesaistot sabiedrību.  Plānošanas līmenim atbilstošai institūcijai ir pienākums nodrošināt informācijas un lēmumu pieņemšanas atklātumu, kā arī noskaidrot sabiedrības viedokli un organizēt sabiedrības līdzdalību attiecīgās teritorijas attīstības plānošanā, sniedzot pēc iespējas plašu un saprotamu informāciju.

Saskaņā ar “Būvniecības likuma” 14. panta piekto daļu, ja blakus dzīvojamai vai publiskai apbūvei ir ierosināta tāda objekta būvniecība, kurš var radīt būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu), bet kuram nav piemērots ietekmes uz vidi novērtējums, būvvalde nodrošina būvniecības ieceres publisku apspriešanu un tikai pēc tam pieņem lēmumu par ierosinātā objekta būvniecības ieceri.

Pamatojoties uz augstāk minēto, tika lemts, par alternatīvas pilsoniskās sabiedriskās apspriešanas rīkošanu. Pilsoniskās sabiedriskās apspriešanas laikā, kā arī priekšlikumu sagatavošanas periodā pēc tās, tika izteikti sekojoši priekšlikumi.

I Par sabiedriskās apspriešanas praksi Rīgas pašvaldībā:

1. veikt grozījumus Rīgas pašvaldības nolikumā, paredzot obligātu, iepriekšēju (noteikumos nosakot noteiktu termiņu, piemēram, gadu iepriekš) pirmsprojekta sabiedrisko apspriešanu gadījumos, kad paredzēti infrastrukūras un satiksmes uzlabošanas projekti, izmantojot pilsētas un valsts budžeta līdzekļus. Tas attiecināms arī uz projektiem, kuru realizācijai ir paredzēts investoru fianasējums, kas paredz soda sankcijas projekta nosacījumu nepildīšanas gadījumā;

2. izveidot sabiedrisko organizāciju un pilsonisko aktīvistu grupu elektronisko pastu reģistru, ko RD un tās pārraudzības institūcijas izmanto, apziņojot potenciālos sabiedrisko apspriešanu dalībniekus, ne vēlāk kā divas nedēļas pirms plānotās apspriešanas;

3. pārskatīt Rīgas pašvaldības nolikumu, kas šobrīd atļauj pārmērīgu informācijas ierobežošanu būtiskos pilsētas infrastruktūras projektos;

4. publiskas lietošanas infrastruktūras (t.sk. satiksmes infrastruktūras) būvniecības ieceru dokumentācijai jābūt pieejamai ikvienam, vēlams būvvaldes mājaslapā. To vajadzētu nostiprināt likumos vai MK noteikumos, kuri reglamentē būvniecības procesu.

II Par projekta riskiem:

5. ņemot vērā pretrunas projekta pieteikuma dokumentos, caurspīdīguma un atklātības trūkumu projekta veidošanas laikā un sistēmiskās korupcijas riskus SIA “Rīgas satiksme”, Skanstes alias Kapu tramvaja projekts ir
jāatceļ un piešķirtie ES līdzekļi jāpārdala citiem projektiem;

6. nekavējoties jāizskata jauni tramvaja maršruti un esošo maršrutu pagarināšanas varianti pilsētā, ņemot vērā reālās Rīgas iedzīvotāju vajadzības.

III Par transporta organizāciju Pērnavas ielas – Brasas – Skanstes apkaimē

A Prasām publisku skaidrojumu par sekojošiem punktiem:

7. SIA “Rīgas Satiksme” un šī projekta lobējošās ministrijas, proti, Satiksmes ministrija (SM) nekad nav  skaidrojušas, pēc kādiem kritērijiem tika izvēlēts šis maršruts, ja vienīgā ES Kohēzijas fonda prasība bija klimata
izmaiņu ietekmēšana. Tieši SM pievienoja prasību par degradētajām teritorijām, nepievienojot analīzi, kāpēc tas tika veikts un kāpēc tieši un tikai Skanste atbilst šīm prasībām;

8. nav skaidrs, vai pieejamie projekta plāni projekta pēdējā variantā, (prezentēts RD Satiksmes un transporta lietu komitēs izbraukuma sēdē 2018.gada 12.decembī), satur izmaiņas, kas atbilstu vislabākajai praksei satiksmes organizācijā;

9. ņemot vērā Rīgas brīvostas pārvaldes plānus par tiltu uz Kundziņsalu, kas tiks lietots konteineru transportēšanai tiešā savienojumā no Austrumu maģistrāles, rodas jautājums, vai vispār ir lietderīgi saglabāt maģistrālu autotransporta artēriju Rīgas vēsturiskā centra perifērijā Pērnavas – Senču – Zirņu ielas maršrutā;

B Aicinām veikt sekojošus pasākumus:

10. ir jāmaina sarkano līniju novietojums memoriālā ansambļa Lielo kapu perimetrā. Nav pieļaujams, ka sarkanās līnijas atrodas kapu teritorijā. Tās Rīgas apbūves plānošanas dokumentos nav labotas, neskatoties ar skaidro regulējumu Rīgas vēsturiskā centra apbūves likumā;

11. jau šobrīd iespējams izveidot jaunus sabiedriskā transporta maršrutus ar autobusiem un mikroautobusiem, kas kursē paredzētajā tramvaja maršrutā. Maršrutu noslodze parādītu reālo vajadzību pēc tramvaja līnijas izbūves, skolēniem un banku darbiniekiem pārvietojoties no Brasas, Andrejsalas puses un Grīziņkalna uz Skanstes apkaimi, kā arī no Brasas un Andrejsalas gala uz Grīziņkalna slidotavu, sporta parku, Daugavas stadionu. Atgādināsim, ka reālā pasažieru plūsma šajā maršrutā nekad nav tikusi modelēta.

Pilsoniskās apspriešanas gaitā tika īpaši uzsvērta atklātības un pilsoniskās iesaistes aspekti būtisku pilsētvides projektu veidošanā. Atklātībai un informācijas pieejamībai pirms projekta plānu veidošanas un apspriešanas jābūt obligātām šādu projektu prasībai.

Cieņā,

Alija Turlaja,“Rīgas Apkaimju alianses” valdes priekšsēdētāja,

Rita Našeniece, “Lielo kapu draugi”,

Mihails Simvulidi, apvienības “Pilsēta cilvēkiem” valdes loceklis,

Valdis Gavars, Torņakalna attīstības biedrības valdes priekšsēdētājs,

Inese Auziņa, kustības “Rada Brasa” dibinātāja,

Māra Melnbārde, Brasas apkaimes biedrības valdes priekšsēdētāja,

Lolita Tomsone, “Par kokiem Rīgā”

Aplami uzskatīt, ka jaunieši var mācīties tikai klasē skolotāja vadībā

Lai gan Latvijas vispārizglītojošajās skolās audzēkņu skaits ik gadu pārsniedz 200 000 (2017./2018. gadā – 205 113 izglītojamie, 2016./2017. gadā – 204 265 izglītojamie, 2015./2016. gadā – 202 715 izglītojamie[1]), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD dati liecina, ka Latvijā 10% sieviešu un gandrīz 20% vīriešu 25-34 gadu vecumā nav ieguvuši vidējo izglītību. Šis rādītājs pārsniedz vidējo OECD līmeni, turklāt jāpiebilst, ka Lietuvā šis rādītājs ir divreiz mazāks. Lai arī ir virkne darbu dažādās nozarēs, kuros nav nepieciešama vidējā izglītība, šie rādītāji liecina, ka valstī nepieciešams pilnveidot iespējas un instrumentus, lai nodrošinātu vidējās izglītības ieguvi tiem cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ to nevar izdarīt tradicionālā veidā.

Iemesli, kādēļ jaunieši nevar iegūt vidējo izglītību tradicionālā veidā ir ļoti dažādi – daļai to liedz veselības stāvoklis, komunikācijas problēmas vai mācīšanās traucējumi, kā rezultātā parastās skolas viņiem nav piemērotas. Vēl ir liela daļa jauniešu, kuri ir profesionāli sportisti vai mūziķi un viņu ikdiena ir piesātināta ar treniņiem, mēģinājumiem, koncertiem un sacensībām, tostarp ārpus valsts, kas nav savienojams ar skolas apmeklēšanu klātienē.

Ir arī tādi, kuri nevēlas lieki tērēt laiku katru dienu astoņas stundas pavadot skolas skolā gan sev interesējošos, gan neinteresējošos mācību priekšmetos, īpaši gadījumos, ja uz skolu jāmēro ļoti liels attālums. Individuāli saplānots mācību laiks var būt daudz efektīvāks. Par vidējās izglītības iegūšanu nereti interesējas arī pieaugušie, kuri savulaik ir pārtraukuši mācības, bet vēlāk tomēr sapratuši, ka izglītība ir nepieciešama, bet darbs neļauj ik dienas sēdēt skolas solā.

Profesionālās izglītības pilnveide

Ilgstoši darbojoties tālmācības nozarē, var secināt, ka liela daļa cilvēku, kuri savulaik uzskatījuši, ka vidējā izglītība viņiem nav nepieciešama, pēc kāda laika tomēr maina savas domas. Tie ir jau pieminētie pieaugušie cilvēki, kuri izlēmuši, ka tomēr vēlas karjeras izaugsmes iespējas, kā arī daļa profesionālo vidusskolu audzēkņu, kuri nav apmierināti ar izvēlēto profesiju.

Zīmīgi, ka daļa jauniešu ir gatavi pamest mācības arī 4. kursā, kad atlikuši vairs tikai noslēguma pārbaudījumi, un viņi diemžēl nesaņem nekādu apliecinājumu par izglītību, tikai sekmju izrakstu. Manuprāt, šajā jomā būtu jāveic izmaiņas, jo cilvēks tomēr ir ieguldījis laiku un resursus izglītības ieguvē.

Latvija kā labais piemērs Vācijai un citām valstīm

Viens no instrumentiem, kas var sekmēt vidējo izglītību ieguvušo skaita pieaugumu, ir tālmācība, kas tagad strauji attīstās visā pasaulē. Pirms desmit gadiem mēs bijām vienīgie ar aptuveni 530 audzēkņiem, taču patlaban Latvijā darbojas vairākas šāda veida skolas, bet pasaulē kopumā tālmācības ceļā iespējams apgūt ne tikai vidējo, bet arī augstāko izglītību līdz pat doktora grādam.

Konkurence sekmē kvalitāti un šajā nozarē no Latvijas labās prakses piemērus aizgūst pat Islande, Spānija un Vācija. Protams, zināšanu konkurētspēja ir atkarīga no katra audzēkņa paša spējām un vēlmes mācīties. Grūti komentēt par visām skolām, kas nodrošina tālmācību, taču mūsu veiktais pētījums, kurā piedalījās absolventi, liecina, ka 54,5% no viņiem turpina izglītības iegūšanu augstākās izglītības iestādēs ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs.

Spēja mācīties patstāvīgi

Izvēloties tālmācību, pašam ir jāvēlas mācīties, lai sasniegtu labus rezultātus. Jauniešiem ar mācīšanās traucējumiem vai zemu stresa noturību, tā ir piemērota alternatīva, jo video lekciju var skatīties tajā dienas posmā, kad koncentrēšanās spējas ir visaugstākās, arī ieskaites var kārtot mierīgā atmosfērā, ierastā vidē bez lieka stresa un satraukuma. Tāpat lekcijas var skatīties atkārtoti, iespējams, sadzirdot un uzzinot to, kas ir palaists garām pirmajā reizē.

Ir aplami uzskatīt, ka jaunieši var mācīties tikai klasē, skolotāja pavadībā. No 15 vai 16 gadu vecuma lielākā daļa bērnu un jauniešu ir pilnībā spējīgi mācīties patstāvīgi, nemaz nerunājot par pieaugušiem cilvēkiem. Iespējams, daudzviet Latvijā, kur tiek samazināts skolu skaits un bērniem jāmēro aizvien tālāks ceļš, tālmācība varētu kalpot kā risinājums, jo internets pie mums ir labākā kvalitātē, nekā ceļi. Turklāt tālmācībā iesaistītie pedagogi, uzkrājot pieredzi, gadu no gada uzlabo īpaši veidotos mācību līdzekļus.

Informācijas trūkums

Desmit gadu laikā Latvijā ir daudz paveikts tālmācības attīstībai, taču joprojām ir virkne mājas darbu, kas vēl jāpaveic. Ja kādreiz par šādu iespēju zināja vien retais, tagad tā gūst arvien lielāku popularitāti, taču noteikti būtu jāiegulda darbs pie informācijas izplatīšanas. Tālmācība nav domāta visiem, taču dzīvē gadās dažādas situācijas, un informācija par šādām iespējām kādreiz var lieti noderēt.

Izglītības satura reforma nesīs būtiskas pārmaiņas visā vispārējās izglītības sistēmā, un ceru, ka būs uzlabojumi arī tālmācības nozarē, lai nākotnē būtu iespējams vēl aktīvāk iesaistīt skolēnus, un redzēt, kā viņi mācās, veidojot atgriezenisko saiti.

Noteikti gribētos uzlabot arī sadarbību ar izglītības politikas veidotājiem, jo nereti ierēdņi, kuri veido attiecīgos Ministru kabinetu noteikumus, īsti neapzinās vai nenovērtē, kas ir tālmācība, un kāda ir potenciālā mērķauditorija. Bet, ja pirms desmit gadiem tālmācība kā izglītības ieguves forma bija tikai pieminēta Izglītības likumā, tad tagad tālmācība ir minēta gandrīz visos izglītības jomas normatīvajos dokumentos. Noteiktai cilvēku grupai noteiktās situācijās tālmācība ir lieliska iespēja iegūt izglītību un līdz ar to paaugstināt savas dzīves kvalitāti.

 

Autors ir Rīgas Tālmācības vidusskolas direktors

[1] Izglītības un zinātnes ministrijas statistikas dati