Kategorijas: Viedoklis

Iedzīvotāji vēlas lepoties ar sasniegto tautsaimniecībā, ne tikai sportā

Latvijas simtgades gadā Baltic International Bank Latvijas barometrs ir ieskatījies pēdējo desmit gadu nogrieznī, mēģinot noskaidrot, kādus notikumus iedzīvotāji šajā laika posmā uzskata par svarīgākajiem.

Jāteic gan, ka 2008. gads, kas kalpo kā atskaites robeža, pats par sevi ir bijis ļoti mainīgs. 2008. gada sākumā Latvijas tautsaimniecība turējās vēl samērā spēcīgās pozīcijās, bet pārkaršanas svilums jau bija labi jūtams, un krīze klauvēja pie durvīm. Acīmredzot iedzīvotājiem šie notikumi jau šķiet palikuši kaut kur tālā pagātnē, jo vien 9% no respondentiem kā lielāko sarūgtinājumu ir pieminējuši 2008. gada aktualitāti – Parex bankas krahu.

Tiesa, 22% respondentu ir atzīmējuši atbilžu variantu “Parex, Latvijas krājbankas, ABLV bankas likvidāciju”, tāpēc summāri šis notikums varētu arī būt nozīmīgāks par 25% aptaujāto minēto demogrāfisko situāciju. Tomēr neapšaubāmi sāpīgākais notikums ir bijusi Zolitūdes traģēdija, kuru minējuši 76% aptaujāto.

Ar pārliecinošu pārsvaru priecīgāko notikumu sacensībās zelta un sudraba medaļas saņēmuši ar sportu saistīti notikumi: Kristapa Porziņģa iekļūšana NBA līgā (24%) un Māra Štromberga izcīnītais zelts Pekinas olimpiādē (23%). Latvijas iedzīvotāju mīlestība pret sportu izpaužas kaislīgi un dažādos veidos, ko labi var redzēt sociālo mediju ierakstos – gan līksmojot vai pārdzīvojot par sportistu sniegumiem, gan pašiem aktīvi sportojot. Fotogrāfijas ar maratonskrējienu balvām ir teju tikpat plaši pārstāvētas kā ainas ar tautastērpos ģērbtiem dalībniekiem un skatītājiem Dziesmu un deju svētkos. Nemaz nerunājot par citiem nacionālajiem “sporta veidiem” – lielāko beku, skaistāko Lieldienu olu, krāšņāko Līgo svētku vaiņagu vai Ziemassvētku eglīšu sacensībām.

Neraugoties uz to, ka iepriekšējā desmitgadē vairāk prieka nesuši sportiski panākumi un ar ekonomiku saistīts notikums “Latvijas pievienošanās eirozonai” ieņem tikai godpilno ceturto vietu, tomēr jautājumā “Kam Latvijā jānotiek, lai Jūs pēc 10 gadiem teiktu, ka lepojaties ar valsti?” dominē tieši ar tautsaimniecību un iedzīvotāju labklājību saistītas gaidas – sasniegts ES vidējais labklājības līmenis (55%), ir sasniegti stabili ekonomiskie rādītāji ekonomikā (53%), ir labāka sociālā atbalsta sistēma (51%).

Diemžēl man ir jāsarūgtina aptaujas dalībnieki, jo sapnis par ES vidējā labklājības līmeņa sasniegšanu desmit gados nav sasniedzams.

2017. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta sasniedza 67% no ES vidējā rādītāja. Pat tad, ja Latvijā tiktu īstenotas radikālas un efektīvas reformas valsts pārvaldē, izglītībā, nodokļu politikā u.c., augļi būtu plūcami ilgākā laikā, ar desmit gadiem nepietiktu.

Turklāt svarīgi ir arī šādu sasniegtu mērķi noturēt, darboties ilgtspējīgi, nevis tikai strauji kāpināt ienākumus bez tikpat spēcīga ražīguma izaugsmes atbalsta. Pretējā gadījumā mēs nebūsim neko mācījušies no iepriekšējās desmitgades notikumiem – tautsaimniecības pārkaršanas un tai sekojošās krīzes.

Tomēr rīkoties, lai tuvinātos bagātāko valstu labklājības līmenim, noteikti vajag. Šajā ziņā ir jāatrod līdzsvarots un spēcīgs ceļavējš – kompromiss pa vidu starp piesardzīgā latvieša “Lēnāk brauksi – tālāk tiksi” un ar sportista entuziasmu stiprināto “Gāzi grīdā!” moto.

 

Autore ir Latvijas Bankas ekonomiste

Atbalsts sportam šodien – sabiedrības labklājība nākotnē

Lai gan visiem patīk runāt par profesionālo sportu, augstiem sasniegumiem un medaļām, viena no Latvijas Futbola federācijas (LFF) galvenajām prioritātēm ir tā saucamais grassroots jeb tautas futbols. Jo vairāk zēnu un meiteņu dažādās vecuma grupās mums izdosies pievērst futbolam, jo lielāka iespēja realizēt mūsu stratēģiskos mērķus: vēlamies ne tikai sasniegt lieliskus rezultātus starptautiskā līmenī, bet arī veidot veselīgu, fiziski aktīvu un izglītotu sabiedrību un veicināt sociālo integrāciju. Bažas raisa jautājums, vai ar pastāvošo treneru atalgojuma sistēmu un infrastruktūras trūkumu šie mērķi vispār ir sasniedzami.

Valda uzskats, ka sportistam, lai sasniegtu labus rezultātus, ir jābūt gudram, inteliģentam, un tas dos pārsvaru pār pretinieku. Mēs bieži aizmirstam, ka šī teorija darbojas arī pretējā virzienā – fiziski aktīvs dzīvesveids un laba veselība palīdz būt produktīviem jebkurā dzīves jomā.

Tāpēc, manuprāt, sportam ir jābūt vienai no valsts prioritātēm. Izglītības un zinātnes ministrijai, kas ir atbildīga par sporta nozari un tās attīstību Latvijā, patlaban ir citas būtiskas prioritātes, un sports paliek otrajā un varbūt pat trešajā plānā.

To diemžēl jūtam ikdienā. Pēc aptauju datiem vairāk nekā trešā daļa Latvijas bērnu vismaz pēdējā gada laikā nav nodarbojušies ne ar vienu komandu sporta veidu. Mēs kļūstam aizvien fiziski neaktīvāki. Skola mums ieaudzina akadēmiskās zināšanas, bet tāpat arī veido – vai neveido – vēlmi būt fiziski aktīviem. Var atrast pietiekami daudz iemeslu, lai sēdētu mājās uz dīvāna un neko nedarītu, lai nepiedalītos sporta stundās. Tāpēc mums ir svarīgi veidot sportošanas kultūru, tai skaitā sniedzot atbalstu sporta pedagogiem, kuri motivē un iedvesmo bērnus un jauniešus piekopt fiziski aktīvu dzīvesveidu.

Trenera vai sporta skolotāja lomu bērna un jaunieša dzīvē ir grūti pārvērtēt. Bieži vien vecākiem nepietiek laika, lai veltītu laiku bērniem, un treneris, lai cik tas banāli skanētu, kļūst par “audzinātāju”, kurš ieaudzina vērtības un ierāda virzienu dzīvē. Ja treneris ir pārguris un pārstrādājies citos darbos, atnākot uz treniņu, viņš emocijas izgāž uz bērniem, radot ne visai patīkamu vidi, kurā bērnam negribēsies uzturēties. Trenerim ir jābūt tādam, kurš ar savu entuziasmu, enerģiju un mīlestību pret savu nodarbošanos spēj ieinteresēt un aplipināt bērnu.

Nereti mēs labprāt kā paraugu piesaucam skandināvus – viņiem pašos pamatos ir atšķirīga pieeja. Piemēram, Zviedrijā un Islandē bērnus lielākoties trenē brīvprātīgie, teiksim, vecāki, kas tīrā prieka pēc darba dienas beigās nāk nodarboties ar to, kas viņiem patīk. Viņi nedomā, kā ar futbola treniņiem nopelnīt, jo viņiem tāpat ir viss, kas vajadzīgs, sociālās garantijas un finansiālā situācija nodrošina pietiekami labu dzīves līmeni.

Lai gan futbolu iespējams uzspēlēt gandrīz jebkur, lai varētu ar to nopietni nodarboties, vajadzīga atbilstoša infrastruktūra – tāpat kā jebkurā citā sporta veidā. Mēs ļoti izjūtam gan infrastruktūras, gan kvalificētu treneru trūkumu, it sevišķi reģionos. Infrastruktūras attīstībā pēdējo 10 gadu laikā, veiksmīgi sadarbojoties ar pašvaldībām, esam ieguldījuši vairāk nekā 20 miljonus eiro, taču, futbolam kļūstot aizvien masveidīgākam, arī prasības palielinās.

Pēdējā laikā daudz runājam par tautas sportu, taču šobrīd reālas atbalsta programmas ir tikai augstu sasniegumu sportam. Futbols ir masveidīgākais sporta veids bērnu un jauniešu vidū Latvijā, tomēr neizmantotais potenciāls joprojām ir milzīgs.

Šobrīd futbols bauda milzīgu popularitāti visjaunākajās vecuma grupās – pirmsskolas vecumā un sākumskolas posmā, taču, bērniem sasniedzot 13 gadu vecumu, nepietiekamas infrastruktūras un treneru skaita dēļ daudzi pārstāj nodarboties ar futbolu. Veidojas tāda kā masveidīga piramīdas apakša un elitāra virsotne, kur trenējas un spēlē paši labākie, bet pa vidu – nesakārtota zona, kam ļoti trūkst labas pārvaldības. Jārēķinās arī ar sabiedrības maksātspēju – ne visi  vecāki var atļauties apmaksāt treniņus. Protams, ja bērns ir talantīgs, atsevišķi klubi izrāda pretimnākšanu, bet iespējai trenēties jābūt visiem vienlīdzīgai – ne tikai pagalmā, kur vārti iekārtoti starp diviem mietiņiem.

LFF sadarbībā ar UEFA patlaban veic Latvijai būtisku pētījumu, piesaistot 13 vadošās Eiropas universitātes, lai noskaidrotu kādu atspaidu tautsaimniecībā ienes ieguldījumi sportā. Pētījums no dažādiem skatu punktiem parāda futbolā ieguldīto līdzekļu lietderību un atgriezenisko saikni, ietekmējot veselības jomu, fiziskās aktivitātes rādītājus, kriminogēno situāciju un valsts labklājību kopumā. Viens no secinājumiem – jo ekonomiski sarežģītāka situācija valstī, jo lielāka ir sporta ieguldījumu nestā atdeve. Tāpēc jāsaprot, ka sports ir visas valsts un sabiedrības labklājību veicinošs faktors, arī tiem, kuri uzskata, ka sports viņus nekādi neietekmē. Ir jāpārvērtē prioritātes Latvijas sportā, galveno uzsvaru liekot uz tautas sportu un sportisku sabiedrību kopumā. Rezultātus elites sporta segmentā neviens nav atcēlis, taču, tikai pārskatot sporta pārvaldes un atbalsta sistēmu, novirzot fokusu uz tautas futbolu, ilgtermiņā mēs varēsim pamatoti plānot panākumus elites sporta segmentā un ne tik daudz paļauties uz veiksmes faktoru.  Tikai fundamentāli sakārtojot sporta pamatnostādnes, pievēršot pastiprinātu uzmanību treneriem un treneru izglītībai un nodrošinot visiem pieejamu sporta infrastruktūru, mēs varēsim nākotnē runāt par veselīgu un fiziski aktīvu sabiedrību.

 

Autors ir Latvijas Futbola federācijas prezidents

Kā Veselības ministrija izsaimnieko veselības aprūpei piešķirtos nepietiekamos līdzekļus

21. jūlijā Nacionālais Veselības dienests paziņoja it kā labu ziņu, ka valsts sāk apmaksāt tik vajadzīgos PET izmeklējumus pacientiem ar ļaundabīgiem audzējiem. Tas tiešām ir svarīgs izmeklējums!

Taču šīs ZZS vadītās Veselības ministrijas vēlme un spēja putināt galvenās valsts veselības iestādes ir neticama! Tā nedod līdzekļus Latvijas onkoloģijas centram, lai nopirktu PET aparatūru, tā tagad apmaksās šos izmeklējumus uzreiz trijām privātām kompānijām!

Latvijā ar šīm trim PET ierīcēm to tagad būs vairāk nekā citās trūcīgās ES valstīs uz vienu miljonu iedzīvotāju.

Taču pats šausmīgākais ir tas, ka pacientam no Latvijas onkoloģiskā centra būs jākratās šo iestāžu virzienā ar autobusu… Vai kāds no šiem lēmējiem ir ārstējis vēža slimnieku? Vai tie ir cilvēki, kuriem vizināšanās pa Rīgu ir patīkama, iespējama un izturama? Vai nebūtu labāk, ka šī ierīce atrastos tur, kur ārstējas 80% no Latvijas pacientiem ar ļaundabīgiem audzējiem?

Nacionālais veselības dienests viena PET izmeklējuma veikšanai no valsts budžeta līdzekļiem samaksās 1085 eiro. Vācijā tas izmaksā 1000 eiro, Anglijā – 1030 eiro. Latvijā ārsti saņem vismaz 3 – 5 reizes mazāk nekā šajās valstīs. Tad kāpēc tādas cenas? Valstīs, piemēram, kā Dienvidkorejā, Meksikā, ja pacients to dara par savu naudu, viņam jāmaksā ap 800 eiro.

Konservatīvi rēķinot, dienā viens PET/CT var veikt astoņus testus, mēnesī – 224, tātad no valsts var saņemt 224 000 eiro mēnesī. Tātad šāda peļņas iespēja ir atņemta valsts nozīmes slimnīcām, bet uzdāvināta privātiem investoriem! Kas veica šos aprēķinus? Šī apartūra nemaksā tik dārgi. Šeit ir 2018. gada izmaksas.

Kas saņems šo fenomenālo peļņu par katru testu? Te ir apraksts par cenu un tās veidošanos.

Sākot no 21. jūlija mēģinu dabūt kaut kādas atbildes no Nacionālā Veselības dienesta, ir pagājuši gandrīz trīs mēneši, atbildes nāk lēni un negribīgi. Esmu saņēmis skaidrojumu (PET VMNVD), ka cena tika aprēķināta.

Kā redzams pievienotajā dokumentā, ļoti dārgs ir PET lietojamais izotops. Uzdevu jautājumu, kāpēc tāda cena, ja Holandē, Groningenas universitātes klīnikā izmaksas ir līdz 237 eiro “including the European regulation procedure, the cost for 370 MBq (18)F-FDG patient dose, 3 h EOS without delivery cost, ranges between 155 and 177 Euro/dose for two production runs and between 210 and 237 Euro/dose for one production run” – gandrīz četras reizes mazākas. Atbildi neesmu saņēmis jau gandrīz mēnesi!

Vai tiešām VM nav neviena, kam rūp nodokļu maksātāju naudas tērēšana? Kāpēc mēs privātajām iestādēm gribam pārmaksāt par šo testu situācijā, kad neskaitāmi ārsti strādā slimnīcā un par stundu saņem 6,5 eiro? Tas ir iemesls, kāpēc mūsu mazais veselības budžets ir tērēts neefektīvi.

Es aicinu šo jautājumu deputātiem, topošajiem politiķiem, kā arī žurnālistiem uzdot Veselības ministrijai un ZZS, un nepieļaut kārtējo naudas izsaimniekošanu!

 

Autors it ārsts, profesors, Teksasas Universitate Southwestern

Simulācijās balstīta izglītība medicīnā ir jāatbalsta valstiski

Kvalitatīva veselības aprūpe ir svarīgs priekšnosacījums ilgtspējīgas valsts attīstībai, jo ne tikai gudra, bet arī vesela sabiedrība var investēt tautsaimniecībā, zinātnē, pētniecībā un inovācijās arvien lielāku finansējumu. Kvalitatīva veselības aprūpe ir gan šīs dienas operatīva nepieciešamība, gan arī eiropeiskas sabiedrības izaugsmes nosacījums. Lai to panāktu, nepieciešams pietiekams un stabils finansējums, kvalitatīvi aprīkotas ārstniecības iestādes un visa centrā jābūt labi izglītotam un pienācīgi atalgotam darbiniekam. Tātad cilvēkam, kam ir augstākajiem profesionālajiem standartiem atbilstošas zināšanas, prasmes un kompetences, jo tieši viņš rūpēsies par medicīnas iestāžu modernizāciju un jaunām ārstniecības metodēm.

Kvalificētam speciālistam nepieciešama mūsdienu starptautiskajām prasībām atbilstoša izglītība. Veselības aprūpē šāda izglītība nav iedomājama bez simulāciju izmantošanas.

Pirms vairākiem gadiem tradicionālo studiju laikā jaunietis pēc kvalitatīvas teorētisko zināšanu apguves uzreiz nokļuva pie pacienta slimnīcā, bet tagad neatņemama nozīme studiju procesā ir prasmju un iemaņu apguvei, izmantojot datorizētas mulāžas, kas dod iespēju mācīties bez jebkādiem riskiem, kā arī droši attīstīt jaunas kompetences, izvairoties no riskiem, kas skar pacienta veselību.

Lai varētu nodrošināt mūsdienīgu un modernu izglītību, piecu gadu laikā Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) ir investējusi vairāk nekā piecus miljonus eiro studiju procesā, kas balstīts stimulācijās, – gan pašu pelnītos līdzekļus, gan Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu. Esam izstrādājuši sistēmu simulācijām pirmsklīnikā, komandu un procesu simulācijām un simulācijām reālā slimnīcā. RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā, kas tika atklāts 2013. gadā, ir ieguldīti gandrīz trīs miljoni eiro. Tajā prasmes apguvuši un nostiprinājuši vairāk nekā 15 000 studentu un rezidentu. Zobārstniecības fakultātes pirmsklīnikā, kurā investēti 1,6 miljoni eiro, līdz šim apmācīti sešsimt studentu. Sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti izveidotā mācību centra Doctors Safe Train attīstībā, kurā, imitējot reālu darbību operāciju zālē, tiek izmantoti dzīvie audi, RSU ir ieguldījusi 50 tūkstošus eiro. Šajā centrā zināšanas un prasmes ieguvuši un pilnveidojuši vairāk nekā tūkstotis rezidentu un ārstu, un tā ir visas Latvijas priekšrocība Baltijas mērogā, kas būtu stratēģiski jāstiprina. Uz simulācijām balstītu izglītību esam attīstījuši arī RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un Liepājas filiālē, kur studē medicīnas māsas un ārsta palīgi.

Pirmsklīnikā RSU studentiem notiek obligāti apgūstamo manipulāciju treniņš, kā arī komandu un procesu simulācija, kurā piedalās vairāki cilvēki. Svarīgākais te ir komandas saskaņotais darbs, katram veicot savu, jau apgūtu manipulāciju vienotā darbības algoritmā. Savukārt simulācijas klīnikās ir paredzētas ne tikai studentiem, bet arī pieredzējušiem ārstiem, medicīnas māsām un atbalsta personālam, kuri ir sava darba profesionāļi, bet vēlas atjaunot prasmes vai tās uzlabot, piemēram, pēc atvaļinājuma vai tad, kad jāapgūst jaunas metodes.  Piemēram, mūsdienās būvējot modernu slimnīcu ASV, pirmais ir simulāciju stāvs ar mācību operāciju zālēm, ievadnarkozes telpām, reanimācijas nodaļām, bet otrajā stāvā ir īsta slimnīca ar pacientiem. Ārsti un medicīnas māsas vispirms iziet cauri simulācijas procesam un tikai tad nonāk reālajā vidē pie pacienta klīnikā.

RSU uzskata, ka nepietiek tikai ar dažādu simulācijas metožu ieviešanu, jo nepieciešams ik dienu sekot jaunākajām tendencēm, tehniskajām iespējām, kas nepārtraukti attīstās. Bieži vien konkrēta simulācija noveco piecu gadu laikā un ir jāievieš uz jaunākajiem atklājumiem balstītas un modernākas tehnoloģijas. Pašlaik RSU veido mācību centrus trīs universitāšu slimnīcās – Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tajos ne tikai studenti un rezidenti, bet arī pieredzējuši ārsti ikdienā varēs trenēt savas ārstniecisko manipulāciju prasmes. Mēs aktīvi atbalstām nepieciešamību izveidot līdzīgus centrus četrās reģionālajās slimnīcās – Daugavpilī, Valmierā, Liepājā un Ventspilī. Lai mūsu izglītība turpinātu būt tikpat konkurētspējīga starptautiskā mērogā, kā līdz šim, RSU simulāciju programmas un metodes tiek sinhronizētas ar ārvalstu universitātēm, piemēram, Vācijā un Skandināvijā.

Simulāciju izmantošana studentu sagatavošanā un arī jau pieredzējušo ārstu prasmju pilnveidē ir pašsaprotams process pasaules vadošajās klīnikās. Piemēram, viens no izcilākajiem RSU absolventiem, Latvijas Ārstu un zobārstu apvienības valdes loceklis, Kardiotorakālās nodaļas vadītājs McGuire Richmond VA Medicīnas centrā Ričmondā (ASV) Dr. Gundars J. Katlaps ir uzsvēris, ka “simulācijās balstīta izglītība ir neatņemama mūsdienu medicīnas sastāvdaļa. Jaunās tehnoloģijas ir pavērušas vēl nebijušus apvāršņus gan studentu sagatavošanai, gan jau pieredzējušo ārstu praktisko iemaņu pilnveidei visa mūža garumā. Ir komplicētas un inovatīvas manipulācijas, ko līdz perfekcionismam var noslīpēt, visai komandai izmantojot simulāciju tehnoloģijas un atrodot efektīvāko ārstu komandas rīcības algoritmu. Dažādu simulācijas veidu pareizi plānota ieviešana veselības izglītības un aprūpes sistēmā varētu dot ievērojamu uzlabojumu pacientu drošībā ilgtermiņā”.

Neskatoties uz pasaules praksi, simulācijās balstītas izglītības ieviešana Latvijā ne tikai saturiski, bet arī finansiāli līdz šim ir bijusi tikai pašas RSU pārziņā. Valstij nav bijuši līdzekļi, lai finansētu simulāciju sistēmu. Tāpēc jau tuvākajā laikā ir jāspēj izmantot Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi, kā arī jāmeklē vēl citas finansējuma iespējas, lai studenti turpinātu saņemt modernu un kvalitatīvu izglītību. Turklāt pacientu drošības vārdā simulācijās balstīta apmācība ir jāiekļauj ārstu mūžizglītībā kā obligāts nosacījums, un tas ir jāatbalsta valstiski!

 

Autors ir Rīgas Stradiņa universitātes rektors profesors

Valsti neinteresē samazināt HIV izplatību

“Jā, jums ir HIV. Jā, tā ir hroniska infekcijas slimība, kas neārstēta graus jūsu veselību un visu laiku pastāvēs iespēja inficēt citus cilvēkus. Bet – nē, nē, mēs to neārstēsim. Pagaidīsim, kad jums būs daudz sliktāk, kad būs inficēti vēl kādi cilvēki – nu varbūt tad.”

Tieši tāda ir valsts pašreizējā attieksme pret HIV ārstēšanu.

Kaut arī Latvija ir palikusi vienīgā valsts Eiropas Savienībā ar HIV ārstēšanas ierobežojumiem, kaut arī ārstēto pacientu skaits aug ļoti lēni, kaut arī HIV infekcija neārstēta turpina Latvijā strauji izplatīties, valsts institūcijas joprojām nesaredz iespēju atcelt HIV ārstēšanas ierobežojumus. Tas ir nesaprotami, absurdi un pat ciniski, jo 2018. gadam tieši HIV ārstēšanai papildus tika piešķirti 4,2 miljoni eiro, bet cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, skaits, kas neatbilst ārstēšanas kritērijiem, gada pirmajā pusē ir bijuši tikai 32 cilvēki. Bet atbilde no valsts puses skan – nē, mēs to nevaram atļauties.

Tad man ir vienkāršs jautājums – vai valsts vispār vēlas ierobežot HIV infekcijas izplatību?

Atgādināšu, ka HIV ir infekcijas slimība, un Latvijā vidēji katru gadu tiek konstatēti 350 jauni HIV gadījumi. Ar šo skaitli esam “pirmrindnieki” Eiropā, sasniedzot lielāko jauno HIV gadījumu skaitu pret iedzīvotāju skaitu. HIV ārstēšana ir labākā profilakse, jo efektīvi un savlaicīgi ārstētam pacientam vīrusu slodze strauji samazinās un kļūst nenosakāma, un viņš vairs nevar nodot slimību citiem cilvēkiem. Protams, ārstēšana ir jāturpina visas dzīves garumā, apzinīgi jālieto ārsta nozīmētie medikamenti – tā ir pacienta līdzestība* ārstēšanā.

Taču kāda līdzestība var veidoties cilvēkam, kas tiek atraidīts pašā kritiskākajā brīdī – uzreiz pēc diagnozes uzzināšanas. Pasaules pētījumi rāda, ka tieši nekavējoties pēc HIV diagnozes apstiprināšanas uzsākta ārstēšana ir efektīvākā, jo cilvēks, tikko uzzinājis par savus slimību, ir psiholoģiski gatavs to ārstēt. Atliekot ārstēšanu, viņš, ļoti ticams, veselības aprūpes sistēmai pazudīs un tajā uzradīsies pēc ilga laika jau smagā slimības formā. Taču visu šo laiku būs turpinājis izplatīt infekciju.

Šogad pirmajos septiņos mēnešos ārstēto HIV pacientu skaits ir audzis tikai par 86 pacientiem (!), kopumā sasniedzot 2418 ārstētu pacientu skaitu, ziņo Nacionālais veselības dienests.

Ņemot vērā, ka Latvijā ir vairāk nekā 5,5 tūkstoši diagnosticētu dzīvu HIV pacientu, tas nozīmē, ka vairāk nekā 3000 HIV vīrusa nēsātāju netiek ārstēti un netiek arī meklētas jaunas iespējas ārstēto cilvēku skaitu palielināt.

Pašlaik kopumā HIV/AIDS jomā nav jūtamas pozitīvās izmaiņas, uz kādām cerējām 2018. gada sākumā. Ārstēto pacientu skaits palielinās nepiedodami maz, joprojām ir spēkā ārstēšanas ierobežojumi, RAKUS stacionāra “Latvijas Infektoloģijas centrs” kapacitāte nav palielināta, un hroniskiem pacientiem joprojām ir mēnešiem jāgaida rindā pieraksts pie ārsta infektologa. Es pat nerunāšu pat tādiem “sīkumiem” kā HIV pacientu reģistra neesamība un nesakritības valsts institūciju datos par šo jomu.

Pārstāvot HIV pacientu intereses un tiesības, esam nopietni satraukti par HIV infekcijas NEierobežošanu Latvijā un sabiedrības veselību kopumā.

 

Autors ir HIV pacientu biedrības “AGIHAS” valdes priekšsēdētājs

*Līdzestība – emocionālā līdzās būšana, kontakts un sadarbība, ko ārsts un pacients kopīgi īsteno ārstēšanās procesa gaitā

Jāļauj skolotājiem strādāt pa jaunam

Ne jau tikai skolotāja profesija nešķiet prestiža, bet gan izglītība kā institūcija kopumā. Vienīgi sabiedrības un skolēnu izpratne par to tiek projicēta uz skolotāju. Lielākā daļa skolu Latvijā joprojām ir ļoti konservatīvas. Tas, kas notiek skolās, bieži neatbilst aktuālajām sociālajām prasībām. Skolotājs tajās darbojas stingrā sistēmā, viņš ir pakļauts rāmjiem un ierobežojumiem, kas apslāpē gan viņa, gan rezultātā arī skolēnu radošumu.

Taču izglītība ir instruments, kas palīdz mums kļūt par sociāli rīcībspējīgām būtnēm, tādēļ skolotāja profesija ir ļoti būtiska. Tieši pedagogs palīdz attīstīties visiem iespējamiem bērnu talantiem. Man ir liels prieks, ka pārmaiņas skolās jau ir sākušās – tajās ienāk aizvien vairāk inovāciju, arī profesijas saturs mainās, kļūstot aizvien mūsdienīgāks. Skola2030 nesīs principiālas konceptuālas pārmaiņas – skolotājiem būs lielākas iespējas un arī lielāka atbildība. Izglītības standarti definēs tikai iznākumu, bet procesu, kā līdz tam nonākt, regulēs skolotājs. Būtiskākais ir nonākt pie mērķa – skolēna ar 21. gadsimtam atbilstošām prasmēm.

Skolotājs nav brīnumdaris

Ja skolā neiemāca to, kas ir nepieciešams dzīvē, arī tas var ietekmēt skolotāja prestižu, jo viņš taču ir tas, kurš bērniem palīdz apgūt zināšanas, prasmes un attieksmes. Taču jāaizdomājas tālāk par redzamo līniju – patlaban skolotājs neveido mācību saturu, viņa darbības ir stingri reglamentētas.

Taču var būt arī citādāk – spilgts piemērs ir Somija, kurā skolotāja prestižs ir ļoti augsts, kaut gan tā nav augstāk atalgotā profesija. Šajā valstī pedagogiem ir daudz lielāka rīcības brīvība, ko skaidri parāda valstī populārais  sauklis – mēs ticam skolotājiem (In Teachers We Trust)!

Latvijā neuzticēšanās ir liela problēma – mēs neuzticamies ne tikai skolotājiem, bet arī valdībai, ārstiem, policistiem un viens otram. Jautājums, vai mēs vispār uzticamies paši sev?

Skolotājiem ir jāuzticas, viņi ir profesionāļi, taču tajā pašā laikā nevajag jaukt uzticēšanos un pārāk augstas ekspektācijas (gaidas). Ja uz skolotāju liktās gaidas ir neadekvāti augstas, tās var neattaisnoties, un neuzticība tikai pieaugs. Neizvirzīsim neiespējamo – skolotāji nav brīnumdari, ja nu vienīgi Cūkkārpas skolā no grāmatas par Hariju Poteru.

Nejaucies, kad pieaugušie runā

No skolotājiem nevar pieprasīt to pašu, ko pirms desmitiem gadu, jo bērni mūsdienās ir mainījušies. Demokrātiskā sabiedrībā ir notikusi arī audzināšanas liberalizācija. Skolotāju un arī vecāku vērtība aizvien vairāk līdzsvarojas ar  bērnu.  Aizvien vairāk runājam un apzināmies bērnu tiesības, noliekot tās līdzās vecākiem un skolotājiem. Paaudze, kas tagad ir pieaugušie, savulaik tika audzināti ar mērķi disciplinēt, savukārt mūsdienu bērnu audzināšana ir vērsta uz viņu vajadzību apmierināšanu. Pilnīgi loģiski, ka šādi audzināti bērni nav orientēti uz disciplīnu un nav tik paklausīgi. Viņiem bieži vien nav saprotama frāze – nejaucies, kad pieaugušie runā, ko mūsu paaudze bērnībā dzirdēja ļoti bieži un uztvēra par normu.

Arī jaunākie pētījumi par autoritātes izpratnes pārmaiņām liecina, ka mūsdienu bērni autoritātēm izvirza pavisam citus kritērijus. Ja kādreiz autoritāte bija cilvēks ar augstāku izglītību vai kāds, no kura baidījās un respektēja, tad tagad autoritāte ir cilvēks, kurš runā vienā valodā ar bērniem un izprot viņu problēmas.

Jāmainās ne tikai izglītības sistēmai

Ja izglītības sistēmā konceptuālās pārmaiņas tiks īstenotas pēc būtības, tad uzlabosies arī pedagogu profesijas prestižs. Skola2030 ir kā start-up uzņēmums, kurā iesaistīti visi izglītības sistēmā strādājošie. Turklāt jāmainās ne tikai izglītības sistēmai, bet arī vecākiem – nevar pieprasīt no skolotājiem to, ko pieprasīja pirms divdesmit un trīsdesmit gadiem. Liela daļa vecāku joprojām vēlas, lai skola bērnu disciplinē. Tādejādi veidojas pretruna starp skolas mērķiem un audzināšanas mērķiem ģimenē. Sistēmai ir jāmainās visos līmeņos, un ar projektu Skola2030 tas beidzot notiek. Mums jāļauj skolotājiem strādāt pa jaunam! Jāļauj visiem pilnveidoties un būt radošiem!

 

Autore ir Neatkarīgās izglītības valdes locekle, profesore

Latvia and the financial crisis – 10 years later

10 years down the road since the financial crisis. Where are we now?

The Great Financial Crisis is very much associated with the spectacular bankruptcy of Lehman Brothers on 15 September 2008, i.e. exactly 10 years ago these days, although the crisis started earlier, see e.g. this (very) detailed timeline.

As we know, the crisis spread from USA to Europe and certainly also to Latvia where a massive credit boom and real estate boom had fueled exceptionally high growth rates. Between 2003 and mid-2007 growth rates were never below 6% on an annual basis and for the whole period of 2005 Q3 through 2007 Q3, growth rates were consistently in double digits, see Figure 1.

Figure 1: Economic growth in Latvia, 1996 Q1 – 2018 Q2, seasonally adjusted data

Source: Eurostat

Latvia enjoyed uninterrupted growth for 35 quarters (1999 Q3 through 2008 Q1) although a slowdown started at the end of 2007, see Figure 2 that zooms in on the slowdown and the subsequent recession.

Figure 2: Economic growth in Latvia, 2007 Q1 – 2010 Q4, seasonally adjusted data

Source: Eurostat

When credits stopped flowing, construction came to a halt, real estate business went south, banking was hurt and eventually the whole economy. Main events may be the nationalization of Parex in November 2008 and the IMF-EU assistance programme of December 2008.

Employment went off a cliff as unemployment skyrocketed – between April 2008 and April 2010, a mere two years, 243,400 jobs were lost, a staggering 22.5% of employment at its peak, see Figure 3.

Figure 3: Employment in Latvia. Number of employed persons (1000s), 2002-I – 2018-VII

Source: Central Statistical Bureau

Due to poor demographics and not least migration, employment never recovered and never will; employment will forever remain far below its level 10 years ago and the Latvian economy will forever be transformed.

The recession was ultra-deep but relatively short. Growth resumed at the end of 2010 and since then the economy has seen uninterrupted growth up until today, a period of so far 31 quarters, i.e. a period not much shorter than the ‘fat years’.

Time to expect another crisis? I would argue, not at all – there is no credit boom at all at the moment and almost all indicators are well-balanced at the moment. Just one exception: The labour market. Employment may not at all have returned to its pre-crisis level but unemployment has – almost eight years of growth together with poor demographics and outward migration has reduced the unemployment rate considerably, see Figure 4.

Figure 4: Unemployment rate in Latvia among 15 – 74 year olds, 2002-I – 2018-V

Source: Central Statistical Bureau

At 7.4% the unemployment rate is at its lowest since July 2008 and for only 26 months during the big boom was it ever lower.

In short, the labour market has tightened considerably and labour shortages now and in the immediate future should be the country’s main economic problem for now. This may reduce growth rates but there is no reason for why it should cause a recession.

In short, except for the labour market, Latvia in 2018 is much different from Latvia in 2008. We should be happy about that.

 

Morten Hansen is Head of Economics Department at Stockholm School of Economics in Riga and a member of the Fiscal Discipline Council.

Points of view expressed here are not necessarily those of the Fiscal Discipline Council.

Latvijas PEN: Žurnālistu vajāšana ir drauds vārda brīvībai

Latvijas PEN organizācija 10. septembrī publiskoja atbalsta vēstuli Latvijas žurnālistiem, kurā pauž satraukumu par bīstamu tendenci, kas novērojama priekšvēlēšanu laikā Latvijā: sūdzību iesniegumus drošībsargājošajām iestādēm par žurnālistu publiskotu informāciju.

Pārpublicējam no portāla Satori.lv Latvijas PEN biedru vēstuli.

“Vairāku politisko spēku pārstāvji ir vērsušies drošībsargājošās iestādēs ar sūdzībām pret žurnālistiem, kas priekšvēlēšanu laikā veic savu darbu, vēršot sabiedrības uzmanību uz iespējamiem politiķu pārkāpumiem vai neētisku rīcību. Mūsuprāt, nemitīga sūdzību iesniegšana un krimināllietu uzsākšana tiek izmantota kā sistemātiska taktika ar mērķi traucēt žurnālistu darbu.

Sūdzības Drošības policijā un Valsts policijā par žurnālistēm no Re:Baltica iesnieguši Aldis Gobzems un Artuss Kaimiņš. Arī pilsētas mērs Nils Ušakovs ir uzsācis krimināllietu, iesniedzot divas sūdzības pēc žurnālistu Ingas Spriņģes un Sanitas Jembergas raksta “Ko Ušakovs tev nestāsta”.

Šī tendence ir bīstama un apdraud vārda brīvību Latvijā. Tā ir neadekvāta varas demonstrēšana, mēģinot norādīt cilvēkiem, kuru darba pienākums ir pētīt, analizēt un rakstīt, ka viņi var tikt apklusināti. Šādi tiek traucēts žurnālistu darbs un atņemts laiks, kuru varētu veltīt kvalitatīvas informācijas sagatavošanai. Mēģinājumi ierobežot vārda un izteiksmes brīvību kavē mūsu sabiedrības pieaugšanu un attīstību.

Latvijas PEN saskata, ka šāda iejaukšanās žurnālistu darbā notiek egoistisku mērķu vārdā. Uzņemties atbildību par savu rīcību ir ārkārtīgi grūti un mūsu sabiedrībā, kas orientēta uz veiksmīguma glorifikāciju, arī nepatīkami. Tomēr atbildības uzņemšanās, spēja atzīt savas kļūdas un izvērtēt, ko varētu darīt, lai turpmāk tās neatkārtotu, ilgtermiņā stiprinātu mūsu nāciju kā demokrātisku un līdzvērtīgu cilvēku sabiedrību.

Latvijas PEN aicina topošos un esošos politisko spēku pārstāvjus atteikties no vēlmes uzvarēt par katru cenu un spēt uzņemties atbildību, cienot vārda brīvību un žurnālistu darba autonomiju.”

Vēstuli parakstījuši:

Inga Gaile

Ilmārs Šlāpins

Andris Zeibots

Edvards Kuks

Dace Rukšāne

Iļja Marija Boļšakovs

Iveta Ratīnika

Raimonds Ķirķis

Ieva Lešinska

Lauris Veips

Solvita Zariņa

Maira Dobele

Dace Meiere

Ieva Melgalve

Alīse Nīgale

Dainis Deigelis

Elvīra Bloma

Gundega Repše

Henriks Eliass Zēgners

Alise Zariņa

Pauls Bankovskis

Gunta Paavola

Kārlis Vērdiņš

Aiva Birbele

Irina Cigaļskaja

Artis Ostups

Anna Belkovska

Aivars Madris

Raimonda Arāja

Kārlis Arājs

Lemberga kundzības spožums un posts

Ventspils pilsēta nereti tiek atzīta par labi pārvaldītu. Tās infrastruktūra un sakoptība nenoliedzami atstāj labu iespaidu, ostas pilsētā parādās jaunas ražotnes, ir atbalsts izglītībai, kultūrai un sportam. Tas priecē daudzus. Tiek izteikts ne viens vien atzinīgs vārds, arī pilsētas vadība nebeidz cildināt savu veikumu.

Un tomēr. Kas patiesībā notiek aiz šīs ārēji salīdzinoši pievilcīgās izkārtnes, salūtiem un ziedu paklājiem, ja Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs gadiem ilgi atrodas uz smagos noziegumos apsūdzēto sola, ir ticis izgaismots kā viens no Rīdzenē apspriestās valsts nozagšanas plānotājiem?!… Cik tiesiski, efektīvi, atklāti un sabiedrības interesēm atbilstoši tiek pārvaldīta pilsēta, ja tās vadītājs tiesai nav spējis uzrādīt pretargumentus, kas pīšļos ātri satriec pret viņu celtās apsūdzības!? Vai ir iespējams būt lieliskam pilsētas vadītājam, kas reizē ierauts ostas pilsētas saimnieciskajos un ietekmes skandālos? Galu galā, par kāda tipa menedžeri ir runa, ja Rīgas apgabaltiesai ir nācies Lembergam piemērot drošības līdzekli, aizliegumu ieņemt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amatu!

Pilsēta tiešām ir nozagta

Mana gadu ilgā opozīcijas jeb mazākuma deputāta pieredze Ventspils pilsētas domē ļauj apgalvot, ka iepriekš minēto Lemberga “menedžmenta sasniegumu” uzskaitījums ir nepilnīgs. Tam jāpievieno arī fakts, ka, apejot tiesas aizliegumu, viņš ir spējis prettiesiski sagrābt Ventspils mēra amatu. Tas ir iespējams vienīgi tad, ja tiesiskas valsts pārvaldes skatījumā, ostas pilsēta ir nozagta. Pašvaldības administrācija, darbinieki, pretēji cunftes godam, ir tikai paklausīgas marionetes autoritārā režīma rokās, bez ierunām pilda ikkatru Lemberga un viņa organizētās noziedzīgās Ventspils pilsētas domes vadības grupas norādi.

Ikviens mazākuma deputātu mēģinājums aizrādīt uz nepieciešamību respektēt demokrātiskas valsts tiesiskuma, taisnīguma vai labas pārvaldības principus sastopas ar vietvalža komentāru: “Te ir Ventspils! Te nav Rīga un te nav Brisele!”. Patoloģisks naids pret citādi domājošiem, prettiesiski preventīvi paņēmieni oponentu ierobežošanai tiek lietoti pret ikvienu, kas potenciāli varētu apdraudēt autoritārā pilsētas vadītāja trīsdesmit gadu ilgušo kundzību.

Režīma izgaismošanai talkā jāņem tiesa

Protams, A. Lembergs šādu režīmu nevar uzturēt viens. Ir nepieciešami atbalstītāji, grupa, kurā pilnībā iekļaujas pašvaldības administrācijas vadība. Tas gan neatbilst pat minimāliem tiesiskas, sevi cienošas ES un OECD valsts pārvaldes standartiem. Kā zināms, ierēdņiem valsts darbā savu interešu nav. Taču Ventspilī administrācijai interese ir. Tā ir pilsētas mēra amatu sagrābušā Aivara Lemberga interese saglabāt neierobežotu, autoritāru, neleģitīmu varu un ietekmi. Tas ir postošs process, kas degradē vispārcilvēcīgas vērtības un izpratni par varas ētiku un morāli.

Lai to pierādītu, ir jāvēršas tiesā.  Uz četru Ventspils pilsētas domes mazākuma deputātu – Ģirta Valda Kristovska, Daces Kornas, Aivja Landmaņa un Ivara Landmaņa pieteikumu pamata administratīvā tiesā pašreiz skata jau divas lietas, prasības atcelt un apturēt Ventspils pilsētas domes prettiesiskas darbības un lēmumus! Runa ir par ļaunprātību, par dienesta stāvokļa izmantošanu, tajā skaitā A. Lemberga meliem, par deputātu subjektīvo tiesību aizskārumu, tādejādi nodarot būtisku kaitējumu valsts pārvaldei! Minētajiem mazākuma deputātiem pašvaldības vadība ir prettiesiski liegusi iespēju piedalīties atsevišķās svarīgās pašvaldības darba institūcijās, liedz domes rīcībā esošu informāciju un citus likumā paredzētos, deputātu darbībai atvēlētos pašvaldības resursus. Tas tiek darīts ar mērķi maksimāli ierobežot konkrētu deputātu pilnvērtīgas darbības iespējas pašvaldībā.

Pretlikumīga pašvaldības pārvaldes organizācija

Darbs Ventspils pilsētas domē ir organizēts tā, lai autoritārā vadītāja merkantilos mērķus un iegribas varētu maksimāli droši sasniegt. To var patraucēt opozīcija, kuras uzdevums demokrātijā ir valdošā spēka darbības kontrole. Lai no tās izvairītos, mazākuma deputāti tiek izolēti, to darbībai tiek likti šķēršļi. Šim uzdevumam ir pakļauta Ventspils pilsētas pašvaldības darba organizācija. Tā neatbilst ne likuma “Par pašvaldībām” mērķiem, ne arī valsts pārvaldes likumā noteikto principu garam!

Likums nepārprotami nosaka ievēlēto deputātu proporcionālu, līdzvērtīgu pārstāvniecību pašvaldības komitejās, kuru nevar apiet. Tāpēc Ventspils pilsētas domē, lai nepieļautu mazākuma deputātu dalību lēmumu sagatavošanā, to detalizētā apspriešanā, pašvaldības darbības smagumcentrs ir pārnests uz pašvaldības 26 komisijām un pāris padomēm. To ietvaros, kā apgalvo A.Lembergs, var darīt, ko un kā vēlas. Ja viņa vadītās partijas “Latvijai un Ventspilij” vairākuma deputātiem katram vidēji ir atvēlētas 5 vietas komisijās un padomēs, tad nevienā no tām, ignorējot Satversmē noteikto mazākuma deputātu līdztiesības principu, nav iekļauti trīs mazākuma deputāti Ģirts Valdis Kristovskis, Aivis Landmanis un Ivars Landmanis.

Mazākuma deputātu neitralizācija

Atsevišķu deputātu selektīva neiekļaušana Ventspils pilsētas pašvaldības komisijās, padomēs, valdēs un darba grupās, ir ne tikai proporcionalitātes un labas pārvaldības principa pārkāpšana, bet arī Kristovska un brāļu Landmaņu subjektīvo deputātu tiesību aizskārums. To praktizējot pašvaldības vairākums prettiesiski nodrošina, ka pilsētas pārvaldei būtiskus lēmumus sagatavo bez minēto mazākuma deputātu līdzdalības.

Rezultātā Ventspils pilsētas domes vai komiteju sēdēs vairākuma deputāti jautājumus skata vairs tikai formāli, tehniski balsojot. Turpretī mazākuma deputātu centienus kaut ko precizēt, uzdot kādu jautājumu, pašvaldības politiskā un administratīvā vadība, partiju “Latvijai un Ventspilij” pārstāvošie vairākuma deputāti uzņem neiecietīgi, ar augstprātīgu aroganci, pārmetumiem opozīcijai par domes darbinieku dārgā laika tērēšanu, dažkārt pat Lemberga Rīdzenes sarunu tipa rupjību. Kā nu ne, ja A. Lemberga “organizētā grupa”, speciālisti, domes sēdēs apspriežamos jautājumus detalizēti jau ir apsprieduši savā lokā pašvaldības komisijās un padomēs, arī valdēs un darba grupās! Tas ir, prom no mazākuma deputātu acīm, ārpus to demokrātiskas kontroles iespējām.

Komisijas kā “tiešās demokrātijas” kroplība!

Ventspils pilsētas domes sēdēs un komitejās, kur būtu jāatrodas domes darba smaguma centram, pat finansiāli ietilpīgu un politiski jūtīgu jautājumu apspriešanai plāno tikai trīs minūtes. Interesanti, ka likumā “Par pašvaldībām” noteikto darba pamatinstitūciju – domes sēžu un komiteju maznozīmīgumu Ventspils pilsētas pašvaldības vērtību skalā var noteikt pēc deputātu darba samaksas. Par dalību šādās sēdēs deputātam pienākas nepilni divi eiro. Turpretī par darbu pašvaldības komisijā tās locekļa darbs finansiāli tiek atalgots pārdesmit reižu vairāk!

Un te nevajadzētu pārprast! Šā raksta mērķis nav žēlošanās par mazākuma deputātu  darba samaksu. Tomēr šie statistikas cienīgie fakti uzskatāmi izgaismo un raksturo Ventspils pilsētas domes vadības pārliecību, ka vērtīgs ir tieši komisiju, nevis komiteju darbs, tas ir, tieši pretēji, kā tas izriet no likuma “Par pašvaldībām”. Reizē tā ir “lēta un izdevīga” spēle ar sabiedrību. Pilsētas iedzīvotājiem un speciālistiem pašvaldības 26 komisijās un 2 padomēs ir atvēlēts vairāk nekā simts vietu. Šādu devību Ventspils pilsētas pašvaldība un tās Likumības komisija cildina kā izcilu “tiešās demokrātijas” paraugu! Taču šādi veidotu komisiju kropluma patiesais mērs ir darba liegšana tajās trīs mazākuma deputātiem, kas demokrātiskās vēlēšanās saņēmuši ventspilnieku trešdaļas balsu!…

Režīms savas izredzes balsta totalitārismā

Kāpēc Ventspils pilsētas politiskais vairākums piekopj šādu prettiesisku ačgārnību, kāpēc veido greizo spoguļu pašvaldību? Tā rokās ir demokrātisks un likumīgs vairākuma balsošanas instruments, kas atrisina ikviena, tajā skaitā strīdīga jautājuma izlemšanu! Turklāt mazākuma deputāti atbalsta visu saprātīgo, ventspilnieku interesēm atbilstošo lēmumu pieņemšanu! Ņemot vērā šos aspektus, valdošajam vairākumam nebūtu nepieciešams meistarot greizas pārvaldes konstrukcijas!

Atbilde rodama faktā, ka Lembergs ir autoritārs kombinators. Viņš ne tuvu nav valstsvīrs, kas savus mērķus sasniedz ar demokrātiskiem, atklātas un taisnīgas politiskās cīņas paņēmieniem. Viņš un līdzgaitnieki no partijas “Latvijai un Ventspilij” varas pozīciju noturēšanu saredz paņēmienos, kas autoritārā režīma prettiesiski neierobežotu ietekmes handikapu, informācijas monopolu un varas priekšrocības ir nodrošinājis jau trīsdesmit gadu garumā. Šajā laikā, jo īpaši privatizācijas gados, ir nostiprinājusies nesodāmības sajūta un tieksme Lemberga grupas kundzību, varas labumus baudīt un praktizēt pēc iespējas ilgāk.

VARAM bezdarbība

Tiesiskuma deficītam Ventspils pilsētas pašvaldībā būtu jābūt Vides aizsardzības un reģionālās aizsardzības ministrijas rūpju bērnam. Tās uzdevums ir uzraudzīt pašvaldību darbības tiesiskumu. Šā gada februārī, pēc mazākuma deputātu Ģ.V.Kristovska, D.Kornas, A.Landmaņa un I.Landmaņa uzrādīto pašvaldības ļaunprātību analīzes, VARAM atzina, ka Ventspils pilsētas domes pārvalde neatbilst likumā “Par pašvaldībām” noteiktajām normām. Ministrija par to pat bija aizrādījusi Ventspils pilsētas domes vadībai. Tomēr dīvainā kārtā bez mazākās ievērības VARAM atstāja tieši mazākuma deputātus diskriminējošo neiekļaušanu pašvaldības komisiju, padomju vai darba grupu darbā, kas bija četru Ventspils pilsētas mazākuma deputātu iesnieguma galvenais aspekts!

Diemžēl tādejādi pašvaldību darbības likumību kontrolējošā ministrija pielaidīgi izdabāja Ventspils pilsētas domei. Tā vietā, lai panāktu likumā noteikto normu, taisnīguma un labas pārvaldības ievērošanu, VARAM deklarēja, ka, lai arī notiekošais ostas pilsētas pašvaldībā neatbilst likuma normām, uz to tomēr varot pievērt acis, ja to pieņem kā pašvaldības paražu vai tradīciju.

Tā ir savdabīga un ciniska likumības interpretācija, kas reizē raksturo arī ministra Kaspara Gerharda (NA) bezzobainās politikas būtību. Vērts atgādināt, ka šā gada martā ministrs skaļi pieteica prasību izslēgt nedemokrātiskās normas no pašvaldību nolikumiem! Diemžēl tās izpilde pilnībā ir atstāta pašplūsmai. Mēs, mazākuma deputāti kā mutiski, tā arī rakstiski, esam vairākkārt ministru lūguši viņa paša iniciētajai nedemokrātisko normu “izravēšanai” precizēt saturu un uzlikt konkrētu termiņu. Taču tas netiek darīts. Pat vēl vairāk. Nesen apmeklējot Ventspils pilsētas domi, ministrs Kaspars Gerhards tikās ar pašvaldības vadību, paslavēja to, taču atteica tikšanos mazākuma deputātiem, kuru likuma garantētās subjektīvās tiesības ir aizskartas. Tas ir neticams ministra necienīgs vietējo tradīciju respektēšanas paraugs, patiesa iztapība autoritārā vietvalža Lemberga priekšā!

Pašvaldības deputāta tiesības

Līdz ar to rodas fundamentāls jautājums, kā pašvaldības pārkāpuma gadījumā rīkoties deputātam, ja VARAM ļaujas mērķtiecīgai bezdarbībai, iztop pārkāpuma veicējam?! Faktiski par tādu var uzskatīt pat VARAM 2017. gada rudenī ieteikto – griezties administratīvajā tiesā, zinot, ka šī tiesa pašvaldību pārkāpumus pret deputātiem neskata.

Neskatoties uz to, 2017. gada novembrī veicu pirmo mēģinājumu un vērsos Administratīvajā rajona tiesā ar lūgumu vērtēt Ventspils pilsētas pašvaldības atteikumu man izsniegt deputāta darbam nepieciešamo informāciju, liegumu izteikties pašvaldības oficiālajā interneta vietnē, tās apmaksātajos medijos, kas ekskluzīvi atļauts domes priekšsēdētāja amatu prettiesiski sagrābušajam A. Lembergam un viņa domubiedriem. Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu nams, uzskatot, ka deputāts ir valsts dienesta sastāvdaļa, manu prasību nepieņēma nevērtējot pārkāpumu pēc būtības. Tika apliecināts, ka deputātam, kuram sabiedrība deleģējusi konkrētas funkcijas valsts pārvaldē, nav iespēju, nepastāv efektīvs tiesisks mehānisms, kā risināt situācijas, kad prettiesiski tiek liegts pildīt deputāta pienākumus.

Norādot uz šo pretrunu, ar blakus sūdzību vērsos Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā. Augstākā tiesa blakus sūdzību atzina par pamatotu. Tā tika skatīta mutvārdu procesā šā gada 25. aprīlī. Tiesas sēdes laikā Ventspils pilsētas dome centās nevis attaisnot savus konkrētos pārkāpumus, bet gan pārliecināt tiesu, ka tai nav tiesību mazākuma deputāta Ģ.V.Kristovska prasību skatīt. Tā teikt, Lemberga kliķe un VARAM šo deputātu varētu arī turpmāk itin veiksmīgi pieskatīt!

Augstākās tiesas zālē nešķita, ka pašvaldība spēj tiesnešus pārliecināt. Taču uz tiesas lēmumu joprojām nākas gaidīt, jo lietas unikalitātes un nozīmīguma dēļ nolemts to pieņemt administratīvo tiesnešu kopsapulcē šā gada rudenī. Lēmums, visticamāk, pateiks, ka konkrētā pašvaldības pārkāpuma pret deputātu novēršana ir tiesas kompetencē… Dīvaini, ka mūsu valstī līdz šim šāds pārkāpumu novēršanas mehānisms bijis liegts! Drīz būs pagājis gads, kopš nācies cīnīties par šī valsts pārvaldes trūkuma novēršanu. Visu šo laiku Ventspils pilsētas dome ir pavadījusi zem tiesas zobena, tomēr savu ļaunprātību pret deputātu Ģirtu Valdi Kristovski tā nav pat mēģinājusi novērst.

Satversmes tiesas spriedums apliecina mazākuma deputātu prasību pamatotību

Šā gada 29. jūnijā Satversmes tiesa lietā par Salaspils novada domes pastāvīgo komiteju izveidi nāca klājā ar virkni atzinumu. Tika nepārprotami norādīts, ka pašvaldības iedzīvotāju interešu pārstāvība uzliek pašvaldības domei pienākumu nodrošināt visiem deputātiem vienlīdzīgas tiesības līdzdarboties domes darbā. Tika uzsvērts, ka pašvaldības domei ir pienākums ievērot proporcionalitātes principu, organizējot domes darbu komitejās un komisijās, ka atkāpes no proporcionalitātes nevar tikt attaisnotas ar politisku izšķiršanos.

Tātad Satversme tiesa pateica to, kas ir saprotams demokrātiskās, tiesiskās un labas pārvaldības kategorijās domājošiem ļaudīm, arī vadītājiem. Tā pārapstiprināja tos tiesiskos argumentus, kādus mēs, mazākuma deputāti, bijām desmitiem reižu daudzinājuši Ventspils pilsētas pašvaldības vadībai, partijas “Latvijai un Ventspilij” vairākuma deputātiem, to “kabatas” Likumības komisijai. Vairs nevarēja būt šaubu, ka Ventspils pilsētas domes ļaunprātībām pret mazākuma deputātiem strauji tuvojas gals. Turklāt Satversmes tiesa bija atzinusi, ka tiesiskas valsts princips un Satversmes 101. pants prasa pašvaldības aizskarto deputāta subjektīvo tiesību aizsardzības mehānismu, ka uz deputāta pieteikuma pamata to nodrošina administratīvā tiesa. Tas nozīmē, ka arī Augstākās tiesas administratīvo tiesnešu kopsapulcei iepriekš pieminētajā gadu ilgajā lietā vairs atliek tikai nodublēt Satversmes tiesas atzinumu.

Ventspils pilsētas dome ignorē Satversmes tiesas spriedumu

Atsaucoties uz Satversmes tiesas 29. jūnija spriedumu, jūlija vidū mazākuma deputāti vērsās pie Ventspils pilsētas domes lūdzot nekavējoties atcelt prettiesiskos lēmumus un iekļaut viņus Ventspils pilsētas pašvaldības komisijās un padomēs. Taču pašvaldības izpildirektors Aldis Ābele šā gada 30. jūlijā atsūtīja kārtējo satriecoši bezkaunīgo atbildi. Tika norādīts, ka esošais pašvaldības komisiju sastāvs jau nodrošina Ventspils pilsētas pašvaldības kvalitatīvu un caurskatāmu darbību. Komisijas locekļu sastāvs iesot noteikts, ievērojot normatīvajos aktos noteiktos pārvaldes principus, un tādejādi pašvaldība savā darbībā vadās saskaņā ar labas pārvaldības principu!

21. augusta iesniegums Administratīvajā tiesā

Pēc šādas Ventspils pilsētas domes atbildes saņemšanas mazākuma deputāti Ģ.V.Kristovskis, D.Korna, A.Landmanis un I.Landmanis rokas nenolaida. Sagatavoja pieteikumu Administratīvajai tiesai, lūdzot atcelt Ventspils pilsētas domes 2017. gada 29. septembra prettiesisko lēmumu par komisijām un padomēm. Augusta beigās Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu nams paziņoja par lietas ierosināšanu. Ņemot vērā Satversmes tiesas neseno atzinumu, ir sagaidāms, ka prettiesisko Ventspils pilsētas domes lēmumu par komisiju un padomju izveidi atcels. Tiks nostiprināti pierādījumi, ka Ventspils pilsētas pašvaldības vadība ir ļaunprātīgi izmantojusi dienesta stāvokli, nodarot būtisku kaitējumu valsts varai, pašvaldības pārvaldes kārtībai, mazākuma deputātu subjektīvām tiesībām.

Par šādiem pārkāpumiem iestājas atbildība. Kāda, to rādīs laiks. Tomēr jau pašreiz ir skaidrs, ka nedemokrātiska, prettiesiska un autoritāra vara ir neleģitīma. Tā ir A. Lemberga un viņa organizētās grupas kundzības patiesais pamats. Ventspils menedžera spožums un posts.

 

Autors ir Ventspils pilsētas domes deputāts

Pieci iemesli, kādēļ komercīpašumu segments pašlaik ir uz viļņa

Šogad aktivitāte komercīpašumu tirgū darījumu skaita ziņā ir sasniegusi pēdējo gadu laikā neredzētus augstumus. Notiek daudzi darījumi ar biroju telpām, tirdzniecības platībām, noliktavu ēkām, ražošanas telpām, viesnīcām un citiem komercobjektiem, kas ģenerē naudas plūsmu. Ir atdzīvojies arī zemes tirgus, kas parasti ir vispasīvākā komercīpašumu niša. Līdz ar to varam droši teikt, ka komercobjektu sektors ir uz viļņa! Tam pamatā ir daudzu apstākļu sakritība, bet šajā rakstā vēlos izcelt piecus, manuprāt, būtiskākos.

  1. Tirgū pašlaik ir daudz brīvas naudas. Lielajiem uzņēmumiem un investīciju fondiem ir uzkrāts kapitāls, ko tie grib ieguldīt. Redzam, ka darījumos pircēji nāk ar ievērojamu sava kapitāla līdzdalību – daudz augstāku, nekā tas bija pirmskrīzes posmā (jaunā tirdzniecības centra Akropole darījumā tie bija 40%, citos darījumos pat 50% un vairāk).
  2. Aizdevumu procentu likmes joprojām ir ļoti zemas. Tas veicina investoru interesi ieguldīt komercīpašumos, jo tie spēj nest lielāku ienesīgumu salīdzinājumā ar depozītu vai obligācijām. Taču jāpatur prātā, ka neviens nav atcēlis investīciju jomas pamatlikumu: lai iegūtu lielāku ienesīgumu, ir jāuzņemas lielāks risks.
  3. Lielie spēlētāji ir ‘izgājuši medībās’. Īpaši aktīvi ir investīciju fondi – igauņu Eften, lietuviešu Lords LB, skandināvu East Capital un Northern Horizon, kā arī vietējie fondi, piemēram, SG Capital. Starp citu, priecājos beidzot arī komercīpašumu segmentā redzēt, ka Latvijas ekonomikā tiek ieguldīts Latvijas iedzīvotāju uzkrātais pensiju 2. līmeņa kapitāls.
  4. Latvijā joprojām ir zems hipotekāro kredītu apjoms pret iekšzemes kopproduktu. Vienlaikus pieaug pirktspēja un padomju laiku dzīvojamais fonds vairs nespēj apmierināt cilvēku prasības pēc dzīves kvalitātes. Tādēļ attīstītāji Rīgā saredz augstu potenciālu dzīvojamās apbūves attīstīšanai. Vienlaikus ir jautājums – vai tiek būvēti projekti, kas ir pieejami vietējiem pircējiem? Cik daudz Latvijā ir cilvēku, kas var atļauties dzīvokli par 2500 eiro kvadrātmetrā? Rīgā vidējā alga ir gandrīz 1100 eiro – šī ir aptuvenā summa, ko vidējais rīdzinieks var atļauties maksāt par kvadrātmetru.
  5. Būvniecības sektors ir atguvis (un jau izsmēlis!) savu kapacitāti. Pirms diviem gadiem, kad būvkompānijas ziņoja par apgrozījuma kritumu 25-50% apmērā, situācija bija depresīva. Taču pērn un šogad nozare ir attīstījusies lēcienveidīgi +30% 2017. gadā un vēl +30% šā gada pirmajā pusē. Redzam lielus projektus – būvējas jauni tirdzniecības centri Akropolis, IKEA, paplašinās esošie – Origo, Alfa, Spice.

Ir investori, kas naktī vēlas gulēt mierīgi, tādēļ iegulda zema riska projektos, bet ir tādi, kas gribēs ieguldīt arī augstāka riska aktīvos. Tas pats ir arī nekustamā īpašuma projektiem. Piemēram, var finansēt jau gatavu biroju ēku ar drošu ilgtermiņa nomas līgumu starptautiskai kompānijai, un var iedot naudu jauna ofisa būvniecībai, kur nav zināms vai vispār kādam būs interese telpas īrēt. Pirmajā gadījumā procentu likme būs ap 3%, otrā – ap 5%. Bankas labprātāk izvēlēsies pirmo darījumu.

Ekonomista un filozofa Ādama Smita teorija saka, ka tirgus ir pašregulējošs. Ja ir brīva niša, kāds to aizņems. Tāpēc ir gana liela izvēle arī no alternatīvajiem finansējuma avotiem. Augstāka riska projektos finansējumu var piesaistīt, izlaižot obligācijas, kur procentu likme būs 5-10% gadā, izmantojot pūļa finansējumu (crowdfunding) ar likmēm no 10-15%, vai pie privātajiem investoriem, kas sagaidīs 20-30% atdevi.

Šeit nonākam pie svarīga jautājuma: kāda ir banku atbildība šajos apstākļos? Bankas ar savu kreditēšanas politiku spēj veicināt kāda ekonomikas sektora uzkaršanu vai pat pārkaršanu – esam jau guvuši sāpīgas un dārgas mācības iepriekšējās krīzes laikā. Tāpēc banku uzdevums ir šajā karstajā laikā saglabāt vēsu galvu, piemēram, nefinansējot pārvērtētus aktīvus un izvairoties no projektiem, kur trūkst klienta līdzdalības ar finansējumu vai klientam nav pieredzes konkrētajā jomā.

Pieņemot kredītlēmumu par komercīpašuma finansēšanu, bankai ir divi svarīgākie jautājumi: kam mēs aizdodam naudu (kas ir uzņēmuma īpašnieki, kāda ir viņu kapitāla izcelsme, kāda ir viņu pieredze un reputācija), un kā mēs naudu saņemsim atpakaļ? Banku pieredze pēc krīzes rāda, ka dabūt naudu atpakaļ no nelikvīdiem aktīviem, piemēram, zemes gabaliem, viesu namiem, nepabeigtām būvēm, ir ļoti dārgi, ilgi un sarežģīti.

 

Autors ir SEB bankas valdes loceklis, lielo uzņēmumu apkalpošanas biznesa vadītājs