Kategorijas: Vēsture

Andropova ēna pār Latviju

1983. gadā VDK īstenoja pēdējo lielāko pretpadomju operāciju

Pēc krāšņajām valsts simtgades zalvēm šogad 15. decembrī būtu atzīmējams vēl viens notikums: 35 gadi kopš Latvijas pretestības kustības dalībnieka Gunāra Astras pēdējā vārda, kuru viņš teica Latvijas PSR Augstākajā tiesā un kura tek-stu jau dažas dienas vēlāk pārraidīja Rietumu radiostacijas. Šā pēdējā vārda nozīmi apliecina kaut vai tas, ka šodien, 30 gadus pēc Astras nāves un vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pēc PSRS sabrukuma, to joprojām atceras, citē un izceļ kā nozīmīgu. Pat rets literārs sacerējums var lepoties ar tādu publicitāti. Tādēļ ir vērts atcerēties, kas toreiz — 1983. gadā — notika.

Biogrāfija

1982. gada 10. novembrī nomira viens no ilggadīgākajiem PSRS vadītājiem Leonīds Brežņevs. PSKP CK ģenerālsekretārs nekad nebija izcēlies ar īpaši augstām intelektuālām spējām, taču mūža pēdējos gados pilnībā bija pārvērties par karikatūru — pat uz papīra priekšā uzrakstītas runas viņš nolasīja ar lielām grūtībām, tā kļūstot par simbolu visai tā laika vecīgajai PSRS augstākās varas elitei. Šī valdošās elites intelektuālā degradācija bija kļuvusi tik acīmredzama, ka veidojās paradoksāla situācija — kamēr PSRS avīzes, televīzija un citi masu informācijas līdzekļi turpināja atkārtot visiem sen apnikušos štampus par Brežņevu un pārējo Politbiroju kā «Ļeņina darba turpinātājiem», vienkāršie padomju cilvēki par to visu paklusām smējās un stāstīja anekdotes.

Tomēr viens cilvēks šajā Brežņeva līdzgaitnieku kohortā, lai arī nebija daudz jaunāks un fiziski veselāks, tomēr jūtami atšķīrās no pārējiem. Un politiskās nozīmes ziņā viņš 1982. gadā bija izvirzījies par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem (ja ne pašu ietekmīgāko) Padomju Savienībā. Viņa vārds bija Jurijs Andropovs.

1914. gadā Stavropoles guberņā dzimušais Andropovs 1930. gadā iestājās komjaunatnē, 1939. gadā — Vissavienības Komunistiskajā (boļševiku) partijā (tā toreiz sauca PSKP) un ātri vien pievērsās karjerai partijā. No 1954. līdz 1957. gadam Andropovs bija PSRS sūtnis Ungārijā, un tieši viņa darbību šajā valstī uzskata par pagrieziena punktu viņa turpmākajā karjerā. 1956. gada rudenī Budapeštā sākās studentu nemieri, kas drīz vien pārauga par sacelšanos visā Ungārijā. Promaskaviskā valdība, pat neraugoties uz Ungārijā dislocētā PSRS karaspēka atbalstu, strauji zaudēja kontroli pār notikumiem. Oktobra beigās Ungārijā tika izveidota jauna valdība ar Imri Naģu priekšgalā, kas pieprasīja izvest no Ungārijas padomju armiju, deklarēja Ungārijas izstāšanos no Varšavas pakta un pasludināja Ungārijas neitralitāti. Šajā situācijā Andropovs nodemonstrēja īsti makjavelliskas spējas. Tieši viņš esot pārliecinājis Imri Naģu, ka PSRS karaspēks neiebruks Ungārijā, un vienlaikus aktīvi centās pārliecināt PSRS vadību par šāda iebrukuma nepieciešamību. Rezultāti ir zināmi. Ungārijas revolūcija tika noslīcināta asinīs, bet Imre Naģs — pakārts.

Acīmredzot PSRS vadītāji augstu novērtēja Andropova lomu šajos notikumos, jo pēc atgriešanās no Ungārijas sākās straujš viņa karjeras kāpums PSKP Centrālās komitejas aparātā. Jau 1962. gadā Andropovs ieņēma PSKP CK sekretāra amatu, kas tolaik nozīmēja piederību augstākajai PSRS varas elitei.

Starp citu, Andropovs bija arī ilggadīgs PSRS Augstākās Padomes deputāts. Šodien jau aizmirsts ir fakts, ka no 1962.  līdz 1966. gadam viņš šajā tīri dekoratīvajā institūcijā formāli pārstāvēja Latvijas PSR…

1967. gada maijā Juriju Andropovu iecēla par PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju. Šajā amatā viņš pavadīja 15 gadus — līdz 1982. gada maijam. Tik ilgi Padomju Savienības drošības iestāžu vadībā nebija atradies neviens cits. Tieši šajā laikā Andropovs nostiprināja gan savas pozīcijas PSRS varas augstākajā elitē (1973. gadā viņš kļuva arī par Politbiroja locekli), gan arī ievērojami palielināja VDK lomu PSRS pārvaldes aparātā. Vēlākais «perestroikas arhitekts» Aleksandrs Jakovļevs atceras, ka Brežņevam paticis laiku pa laikam izteikt indīgas piezīmes gandrīz par visiem saviem līdzgaitniekiem. Vienīgie izņēmumi bijuši Mihails Suslovs, kuru pamatoti uzskata par Brežņeva laika «pelēko kardinālu». Otrs bijis Andropovs. 1982. gada janvārī Suslovs nomira, bet novembrī nomira arī pats Brežņevs. Ceļš uz PSRS vadītāja amatu bija vaļā. 1982. gada novembrī Andropovs kļuva par PSKP CK ģenerālsekretāru, t. i., faktisko Padomju Savienības vadītāju — ar ilggadīga PSRS galvenā čekista pieredzi un reputāciju.

«Disciplīna»

Nākamajās dienās pēc Brežņeva nāves Latvijas kompartijas CK ziņoja Maskavai, ka «republikas darbaļaudis» pārdzīvo «smago zaudējumu». Izskanēja pat vēstījumi, ka «Leonīda Iļjiča Brežņeva vārds uz mūžiem paliks latviešu tautas sirdīs kā iedvesmojošs piemērs pašaizliedzīgai kalpošanai dzimtenei». Šodien izklausās smieklīgi, bet tolaik šādi izteikumi ietilpa kompartijas radītās jaunvalodas «obligātajā repertuārā».

«Republikas darbaļaudis» partijas dokumentos ne tikai sēroja par mūžībā aizgājušo Brežņevu, bet  arī ar «dziļu gandarījumu» uzņēma Jurija Andropova ievēlēšanu par PSKP CK ģenerālsekretāru. Šādiem paziņojumiem tolaik bija tikai rituāls raksturs. Lai ko atskaitēs «republikas darbaļaužu» vārdā rakstīja LKP vadība, ne «republikas darbaļaudīm», ne arī pašai LKP vadībai nebija praktiski nekādu iespēju ietekmēt to, kurš kļūs par jauno Kremļa saimnieku. Un visi to zināja.

Andropovs kļuva par PSRS vadītāju salīdzinoši nepateicīgā laikā — valsts ekonomika jau labu laiku turējās virs ūdens, galvenokārt pateicoties labvēlīgai konjunktūrai naftas tirgū. Neraugoties uz pastāvīgajām slavas dziesmām presē, radio un televīzijā par kārtējiem PSRS sasniegumiem lauksaimniecībā, rūpnieciskajā ražošanā un visās citās jomās, faktiski PSRS ekonomika jau gadiem atradās diezgan dziļā krīzē, un vismaz daļēji šo problēmu apzinājās arī Kremlī.

Kļuvis par PSRS vadītāju, Andropovs jau vienā no pirmajām runām PSKP CK plēnumā 1982. gada 22. novembrī cita starpā uzsvēra, ka «enerģiskāk jāizvērš cīņa pret jebkādiem partijas, valsts un darba disciplīnas pārkāpumiem». Maz ticams, ka tolaik kāds šai frāzei pievērsa īpašu uzmanību — partijas vadoņu runas parasti bija tik garlaicīgas un vienveidīgas, ka vairums PSRS iedzīvotāju par tām neinteresējās vai izmantoja kā izejmateriālu jaunu anekdošu sacerēšanai. Tomēr arī vēlākajās runās Andropovs vairākkārt mēdza piesaukt «disciplīnu», bez kuras attīstība neesot iespējama. Acīmredzot «disciplīna» visas valsts mērogā Andropovam izskatījās pēc līdzekļa, ar kuru varētu atrisināt ja ne visas, tad vismaz lielākās PSRS problēmas.

Ārēji vismaz dažās jomās «disciplīnas» ieviešana likās visai attaisnojama. Tolaik cilvēki darba laikā darbavietās bieži rīkoja tā sauktās «pīppauzes». Dzeršana Padomju Savienībā bija sasniegusi tādus apmērus, ka daudziem ierašanās darbā vairāk vai mazāk iereibušā (vai pat galīgi piedzērušā) stāvoklī bija kļuvusi par ikdienu. Vara šādas parādības vēlējās ierobežot un samazināt. Problemātiski bija tas, ka varas pārstāvji paši nereti kultivēja šādu dzīvesveidu un vairums nespēja saprast šo parādību cēloņus. Tos vislabāk raksturoja kārtējā padomju anekdote: viņi izliekas, ka mums maksā, mēs izliekamies, ka strādājam.

«Disciplīnas» ieviešanu ietekmēja arī Padomju Savienībai raksturīgie pārspīlējumi. Ja reiz priekšniecība devusi uzdevumu «disciplīnu» ieviest, tad noteikti ir jāatrod tās pārkāpēji. Rezultātā «disciplīnas» ieviešana praksē brīžiem sasniedza visai groteskas formas — miliči un citi varas pārstāvji sāka darba laikā veikalos un kafejnīcās tvarstīt cilvēkus, kuri neatradās savās darbavietās un tātad pārkāpa «darba disciplīnu».

Tomēr kārtību un «disciplīnu» vajadzēja iedibināt arī «ideoloģiskajā frontē». Jau 1982. gada beigās, drīz pēc Andropova kļūšanas par PSRS vadītāju, VDK un kompartijas ideoloģiskais aparāts sāka gatavoties vērienīgai «Rietumu specdienestu graujošās darbības» un «sevišķi bīstamu valsts noziedznieku» atmaskošanai.

«Disciplīnas» ieviešana

Lai arī mūsu rīcībā joprojām ir maz dokumentu par Andropova laika represiju kampaņas gatavošanu padomju Latvijā, ir skaidrs, ka būtiskākie lēmumi tapa jau 1982. gada beigās. 28. decembrī vienlaikus LKP CK oficiozā Cīņa un Latvijas komjaunatnes CK laikrakstā Padomju Jaunatne tika publicēts raksts Pieķerti nozieguma vietā — pastāsts par to, kā Rietumu specdienesti, izmantojot latviešu «reakcionāro emigrantu» organizāciju Gaismas akcija, nodarbojas ar «ideoloģiskām diversijām» pret Padomju Savienību un tādēļ tos gaida «pieķeršana nozieguma vietā». Tolaik PSRS prese ik pa laikam «atmaskoja» Rietumu specdienestu viltīgās intrigas pret Padomju Savienību, un šīs «atmaskošanas» parasti parādījās tieši tad, kad partijas vai VDK priekšniecībai vajadzēja ideoloģiski pamatot savas iekšpolitiskās vai ārpolitiskās aktivitātes.

Praktiskas darbības «disciplīnas» ieviešanā VDK sāka 1983. gada janvārī. Vispirms 5. janvāra pēcpusdienā Jaunjelgavā notika kratīšana Eliasa Tumeļkāna dzīvoklī, kur čekisti atrada dažus Gaismas akcijas dokumentus. Tumeļkānu aizveda uz VDK Stučkas rajona nodaļu un divas stundas pratināja par kratīšanā atrastajiem materiāliem. Tās pašas dienas vakarā Rīgā VDK operatīvie darbinieki aizturēja Tumeļkāna paziņu Ģedertu Melngaili. Viņa galvenais «noziegums» bija sakaru uzturēšana ar Zviedrijā dzīvojošo Gunāru Rodi, kurš 1962. gadā bija notiesāts tā sauktās «Baltijas federācijas» prāvas ietvaros un turpmākos 15 gadus (līdz 1977. gadam) pavadījis ieslodzījumā. Pēc atbrīvošanas viņš kādu laiku strādāja uzņēmumā Латпищемаш un tur iepazinies ar Melngaili. Tomēr, pēc partijas un VDK priekšniecības domām, 15 gadi «labošanas darba kolonijās» un cietumos Rodi nebija «izlabojuši», tādēļ 1978. gadā viņu izraidīja no PSRS. Gunārs Rode apmetās uz dzīvi Zviedrijā, bet Ģederts Melngailis turpināja ar viņu uzturēt sakarus un sūtīt uz Zviedriju informāciju par stāvokli okupētajā Latvijā. Tā kā šī informācija ievērojami atšķīrās no tā, ko drukāja Cīņā, Melngaili 1983. gada janvārī arestēja.

Tomēr tā bija tikai prelūdija. 1983. gada 6. janvāra agrā rītā vairāki desmiti rīdzinieku un arī citās Latvijas pilsētās dzīvojošo pamodās no uzstājīgiem klaudzieniem vai zvaniem pie durvīm. Kad pamodinātie saimnieki atvēra durvis, viņu mājās iegāzās VDK darbinieku brigādes un sāka kratīšanu. Tās turpinājās vairākas stundas vai pat visas dienas garumā, bet Gunāra Astras mājās Lucavsalā kratīšana notika līdz pat nākamās dienas pēcpusdienai. Vēl dažu citu dzīvokļos vai darbavietās kratīšanas notika arī 7. janvārī.

Traģiski kratīšana beidzās Alfrēdam Lēvaldam. Jānis Rožkalns atmiņās raksta: «Ap plkst. 6.30 no rīta Alfrēdu un viņa sievu pārsteidza čekas brigāde, pēc stundas viņam kļuva slikti ar sirdi, ap deviņiem viņš jau bija miris. Tas gan netraucēja turpināt kratīšanu. Neskatoties uz nupat mirušā cilvēka klātbūtni, čekisti turpināja rakāties pa viņa personīgajām mantām un kratīšanu izbeidza tikai sešos vakarā. Pēc tam, pilnīgi ignorējot jebkādas cilvēcības normas, čekisti līdz pusnaktij turpināja pratināt tikko mirušā Lēvalda sievu Austru. Lai arī viņa pratināšanas laikā nenomirtu ar sirdstrieku, čekisti viņu turēja nepārtrauktā ārsta uzraudzībā. Tikko asinsspiediens sāka kāpt, tā viņa saņēma kārtējo zāļu devu.»

Vairums no izkratīto dzīvokļu saimniekiem tika aizvesti uz Valsts drošības komiteju un nopratināti, bet divi — Lidija Doroņina (Lasmane) un Jānis Vēveris — tika arestēti. Kopumā no 5. līdz 7. janvārim notika vismaz 24 dokumentāri pierādāmas kratīšanas (ļoti iespējams, ka to skaits bija lielāks), vismaz 30 cilvēki tika nopratināti un trīs — arestēti. Visās kratīšanās, pratināšanās un arestos bija iesaistīti vismaz 70 LPSR Valsts drošības komitejas darbinieku. Lai arī šie skaitļi nešķiet grandiozi salīdzinājumā ar Staļina laika čekas vērienu, PSRS pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs tik liela mēroga operācijas tika veiktas diezgan reti.

Mājiens Rietumiem

Ziņas par šo vērienīgo LPSR VDK akciju drīz vien sasniedza Rietumus, turklāt par to parūpējās pati Valsts drošības komiteja. 1982. gada Ziemassvētkos uz Latviju ciemos pie radiem bija atbraukusi Zviedrijas latviete Baiba Vītoliņa ar meitu Ilgu. Janvāra sākumā viņām vajadzēja atgriezties Zviedrijā. Taču pirms pašas prombraukšanas abas pēkšņi aizturēja VDK darbinieki. Čekisti uzvedās demonstratīvi brutāli, Baibai Vītoliņai paziņoja, ka drošības komitejai «viss zināms» un «visi pārējie jau ir atzinušies». Viņas meitu Ilgu, kas tolaik bija nepilngadīga, turēja un pratināja atsevišķā telpā, iestāstīja, ka māte jau arestēta. Nav grūti iedomāties 16 gadus vecas meitenes reakciju uz šādiem paziņojumiem, turklāt vēl atrodoties svešā valstī. Šādā atmosfērā abas Zviedrijas latvietes pavadīja divas dienas, līdz 9. janvāra rītā viņām paziņoja par izraidīšanu no Latvijas uz «mūžīgiem laikiem» un ļāva atgriezties Zviedrijā.

Domājams, tā bija speciāla akcija ar nepārprotamu aprēķinu, ka pēc atgriešanās māte un meita izstāstīs Latvijā piedzīvoto un notikušais tiks plaši tiražēts. Varam tikai minēt, kāds bija šīs «spēka demonstrācijas» mērķis. Visticamāk, ar to cerēja mazināt Rietumu trimdas latviešu vēlmi apmeklēt Latviju un tādā veidā ietekmēt kontaktu intensitāti starp Latviju un pārējo pasauli. Vēl viens iemesls varēja būt uzskatāmi nodemonstrēt ārzemju latviešiem, ka pat citas valsts pilsonība nespēs viņus pasargāt no VDK «garajām rokām».

Kratīšanas un aresti

Baiba Vītoliņa un viņas meita tika cauri ar salīdzinoši vieglu izbīli un jau pēc pāris dienām varēja atgriezties drošībā Zviedrijā, taču to nevar teikt par Latvijā palikušajiem cilvēkiem. 1983. gada 5.—6. janvārī arestētos un izkratītos turpmākajos mēnešos atkal un atkal sauca uz pratināšanām, pratināmo skaits palielinājās. Notika arī jaunas kratīšanas un jauni aresti — tā paša gada 28. martā VDK arestēja Gunāru Freimani, 11. aprīlī Intu Cālīti, 20. aprīlī Jāni Rožkalnu. Sākotnēji šīs darbības notika vienas krimināllietas ietvaros, taču maijā lieta tika sadalīta četrās atsevišķās krimināllietās.

26. aprīlī Rēzeknē VDK arestēja Jāni Barkānu par to, ka viņš ilgstoši bija pieprasījis varas ie-
stādēm atļaut viņam izbraukt uz dzīvi ārzemēs un piedāvājis savam paziņam Ogrē izlīmēt pretpadomju satura lapiņas. Augusta beigās VDK arestēja jūrnieku Borisu Grezinu, kas mēģināja uz radio Svoboda redakciju Vācijā nosūtīt savus «pretpadomju» dzejoļus. Visbeidzot 15. septembrī arestēja Gunāru Astru un atkārtoti izkratīja viņa dzīvokli.

Līdz gada beigām LPSR Augstākā tiesa izskatīja visu arestēto krimināllietas un gandrīz visi tika sodīti ar ieslodzījumu PSRS «labošanas darba kolonijās».

Savukārt Ģederta Melngaiļa sakarus ar Gunāru Rodi un Melngaiļa «nepareizos» politiskos uzskatus interpretēja kā psihiskas saslimšanas pazīmi un piesprieda piespiedu ārstēšanu «sevišķa režīma ārstniecības iestādē». Viņu nosūtīja uz Blagoveščenskas speciālo psihiatrisko slimnīcu Tālajos Austrumos. Acīmredzot ne tikai tādēļ, ka apstākļus tajā uzskatīja par sevišķi briesmīgiem, bet arī lai pilnībā izslēgtu jebkādus iespējamos Melngaiļa kontaktus ar Rietumu pasauli.

Kas bija šie cilvēki, kurus Andropova laikā VDK arestēja un pret kuriem ierosināja krimināllietas? Latvijā tie bija, izsakoties tālaika leksikā, parasti darbaļaudis — šoferis, elektriķis, melnstrādnieks vai pensionārs. Saskaņā ar «marksisma ļeņinisma» pamatdogmām viņi pārstāvēja tieši to «šķiru», kurai šķietami visdedzīgāk vajadzēja atbalstīt padomju varu. Daļa šādu vienkāršu darbu bija izvēlējušies apzināti, jo tajā pastāvēja mazāka ideoloģiskā kontrole un melnā darba darītājus tik ļoti neuzmanīja. Tiesa, skatoties plašāk, visas PSRS mērogā, aina nebija tik viennozīmīga. Andropova organizētā «disciplīnas» ieviešana notika ne tikai Latvijā, bet arī pārējā Padomju Savienībā. Piemēram, Lietuvā arestēto starpā bija arī katoļu priesteri Alfonss Svarinsks un Sigits Tamkevičs — no komunistu ideoloģijas viedokļa pavisam neuzticama «šķira».

Lai nu kā, Andropovs jau sen bija nācis pie pārliecības, ka visi PSRS pilsoņi, kas «atšķēlušies» no «partijas un tautas vienotības», patiesībā ir «imperiālistu» īstenotās «ideoloģiskās diversijas» upuri vai līdzdalībnieki un čekistu uzdevums ir palīdzēt ikvienam «paklupušajam» padomju cilvēkam «nostāties uz pareizā ceļa».

«Pretpadomju aģitācija»

Kā 80. gadu pirmajā pusē izpaudās «pretpadomju aģitācija un propaganda» — nodarījums, par kuru cilvēkus uz ilgiem gadiem ieslodzīja lēģeros vai psihiatriskajās slimnīcās? Tā varēja būt jau minētā «nepareizo» grāmatu lasīšana un pārfotografēšana. Tā varēja būt arī «naidīgo» ārzemju radiostaciju (Amerikas balss, Brīvā Eiropa u. c.) klausīšanās un raidījumu ierakstīšana magnetofona lentē.

Kas šajās grāmatās un radioraidījumos bija tik pretpadomisks? Piemēram, vairākās grāmatās un citos drukas materiālos, kā arī radioraidījumu ierakstos, kurus VDK «izņēma» kratīšanu laikā, bija informācija par Molotova—Ribentropa paktu un tā slepenajiem protokoliem, par cenzūru un represijām Padomju Savienībā, par PSRS agresīvo ārpolitiku utt. — tātad fiksēti vai aprakstīti vēsturiski fakti. Taču komunistu propaganda jebkādus totalitārajam režīmam neglaimojošus faktus noliedza un alternatīvu informāciju pasludināja par «pretpadomju aģitāciju un propagandu». Pat līdz tādam absurdam, ka Gunāra Freimaņa dzejoļus, kurus viņš mēdza deklamēt šaurā paziņu lokā, arī pasludināja par «pretpadomju aģitāciju». Patiesībā par «pretpadomju aģitāciju un propagandu» varas institūcijas varēja pasludināt jebkuru kritisku vai pat tikai ironisku informāciju par PSRS vai Komunistisko partiju, t. sk. pat anekdotes.

Atgriežoties pie Andropova metodēm, jāatceras, ka būtisks Andropova jaunievedums bija tā sauktā «brīdināšana». Tas bija viens no VDK «profilaktisko» pasākumu veidiem, kuru ieviesa 1972.—1973. gadā tieši pēc Andropova iniciatīvas. Valsts drošības komitejai tika dotas tiesības «brīdināt» jebkuru cilvēku par to, ka viņa rīcība var radīt kaitējumu PSRS «valsts drošības interesēm». Faktiski tā bija sava veida iebaidīšana. Cilvēkam uzskatāmi nodemonstrēja, ka orgāniem par viņu «viss ir zināms» un, ja cilvēks neierobežos savas «valsts drošības interesēm kaitīgās» aktivitātes, viņu iesēdinās. Bez iepriekš minētajiem deviņiem cilvēkiem, kurus Andropova laikā Latvijas PSR notiesāja par «pretpadomju aģitāciju un propagandu», vēl vismaz 25 cilvēkiem čeka izteica «brīdinājumu». Savukārt parastajā kārtībā «profilaktēto» skaits noteikti bija vēl lielāks.

Liecinieki

Nedrīkst aizmirst arī par lieciniekiem, kuriem nācās «izbaudīt» VDK pratināšanu, dažiem arī kratīšanu. Kādreizējais padomju disidents Vladimirs Bukovskis savās atmiņās rakstījis, ka liecinieks PSRS laika politiskā lietā dažkārt pēc būtības vairāk līdzinājies aizdomās turamajam. Un dažās lietās patiesi ir grūti izprast, kādēļ viens cilvēks kļuvis par apsūdzēto, bet cits par liecinieku. Taču tieši tāds bija VDK aprēķins. Arestēt vienu cilvēku un likt manīt otram, ka arī viņu jebkurā brīdī var arestēt. Kas to lai zina, cik daudz labu draugu Valsts drošības komiteja tolaik sanaidoja, piespiežot liecināt vienam pret otru. Arī tā bija viena no VDK metodēm — cilvēkam radīt aizdomas, ka viņa draugs, paziņa vai kolēģis sadarbojas ar «orgāniem». Skaldi un valdi…

Kopumā 1983. gada politiskajās prāvās liecinieku statusā tika pratināti vismaz 288 cilvēki. Dažiem vēlāk tika izteikti «brīdinājumi» par darbībām, kas kaitē PSRS «valsts drošības interesēm». Un var tikai minēt, cik daudziem vēlāk nācās darbavietās taisnoties par pazīšanos ar «nepareizajiem» cilvēkiem, par «nepareizas» literatūras lasīšanu utt.

Post factum

Par Andropova laika politisko represiju akcijas oficiālu noslēgumu acīmredzot var uzskatīt 1984. gada janvāra vidū Cīņā un VDK kontrolētajā Dzimtenes Balsī ievietoto rakstu Gaismas akcijas tumšie darbi. Tajā doti jau ierastie mājieni par Gaismas akcijas saistību ar ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldi, represiju kampaņā notiesātie nosaukti par «atkritēju saujiņu», kas «musinājuši gāzt sociālistisko iekārtu» un tā tālāk.

Trīs nedēļas vēlāk šīs 1983. gada represiju kampaņas arhitekts Andropovs nomira. Viņa pēctecis Konstantīns Čerņenko jau ievēlēšanas brīdī bija tik vārgs, ka viņam vairs nebija ne enerģijas, ne arī spējas izvērst kādas nopietnas kampaņas, tādēļ politisko represiju jomā visā PSRS iestājās zināms pieklusums.

Iespējams, citos apstākļos daļa no 1983. gadā arestētajiem būtu tikuši cauri salīdzinoši vieglāk — kādu varbūt «profilaktētu», vēl kādu «brīdinātu», un ar to jautājums būtu izsmelts. Taču 1983. gadā no Maskavas bija dots norādījums — ieviest «disciplīnu». Un čekisti to arī ieviesa — ar savām metodēm. Savulaik Mordovijas lēģeros septiņus gadus pavadījušais dzejnieks Voldemārs Zariņš teicis:

Tas ir ļoti slikti, ko liek, to dara, ko liek, to dara.
Ir tādi vientieši, lēnprāši, ko liek, to dara, ko liek, to dara.
Un tad licējs ir prom — pazudis, izgaisis, pārģērbies…
Atbildi nu, mazais cilvēk, par lieliem darbiem.


Gints Zelmenis (1975) ir vēstures zinātņu doktors, strādā Latvijas Nacionālajā arhīvā. Vairāku arhīva dokumentu digitalizācijas projektu idejas autors un vadītājs: www.archiv.org.lv/astra/, www.archiv.org.lv/1983/, www.archiv.org.lv/velesanas1940/

Zemnieku pilis

Devusies ceļā pagājušā gada 18. novembrī, entuziastu grupa līdz valsts simtgadei uzkāpa 113 Latgales pilskalnos, atklāja arī vienu jaunu. Šajā gadā Latvijā sasniegts atrasto pilskalnu rekords

Nomaļš apvidus Silmalas pagastā starp Preiļiem un Rēzekni. Nekāda marķējuma. Tikai karte var dot mājienu, kurā vietā jāpiestāj auto. Pēc 10 minūšu gājiena pāri rudenīgam laukam garām eglīšu jaunaudzei sasniedzam meklēto objektu. Lošu vai Losu pilskalns ir glīti apaļš, 12 metrus augsts paugurs ar priežu skupsnu galotnē. Aprakstīts pagājušā gadsimta sākumā, nosaukts tuvējās sādžas un nosusināta ezera vārdā.

Nezinātājs valsts nozīmes arheoloģiskajam piemineklim mierīgi paies garām. Nekā sensacionāla te arī nav. Klajākā, līdzenā vietā uz kalna — milzīgs, apsūnojis akmens. Bedres — iespējams, plosījušies mantrači. Pilskalnu kultūrslānī atrodamās trauku paliekas neesot iekārojams ķēriens, viņus vairāk interesē senču kapulauki. Taču Lošu pilskalnu, tāpat kā daudzus citus, apvij teikas par paslēptu senatnes bagātību.

Valdis Mičulis, neformālais ekspedīcijas vadītājs, lasa fragmentu no Jura Urtāna 1995. gadā izdotās grāmatas Latvijas austrumu daļas jaunatklātie pilskalni. Pirmās ziņas par Lošu pilskalnu 1936. gadā sniedzis F. Svīkša. Tas uzmērīts un plašāk aprakstīts tikai 1990. gadā. Spriežot pēc pakājē atrastajām bezripas keramikas lauskām, pildījis savas funkcijas no 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 2. gadu tūkstoša sākumam.

Mūsu ceļotāju grupa nav maza — 25 cilvēki, gan pieaugušie, gan bērni. Valda sieva Ieva kalna galā paceļ pie vaiga līdzi nesto vijoli. Klusa tautas melodija aizplūst pāri vietai, kur tagad kāds tikai iztēlē var saskatīt senču koka pili un nocietinājumus, kas apkārtējo ciemu iedzīvotājiem kalpoja par patvērumu uzbrukuma gadījumā. Līdzbraucēji atrod iepriekš sagatavotu lapu ar pilskalna nosaukumu. Izritina Latgales zili baltajās krāsās drukātu plakātu ar uzrakstu 100 Latgolys pilskolni. Fotografējas.

Sameklēja internetā

Valdis ir zemnieks tepat netālu, Riebiņu novadā, Stabulnieku pagastā, audzē aitas. Viņa sieva — ārste ģenētiķe, katru otro nedēļu pavada galvaspilsētā. Trīs bērni mācās Preiļos. Starp Rīgu un Latgali kursē arī Valda māsas Ligitas ģimene, kam ir māja kaimiņos. Ligita ar vīru Teni Niguli bija pirmais atbalsts, kad vasarā pirms gada dzima doma par pilskalnu ekspedīciju. Abi strādā poligrāfijas nozarē, interesējas par Latvijas senvēsturi.

«Vienu vakaru sēdējām un, godīgi sakot, mazliet iesmējām par simtgades projektiem. Kas tik nav izdomāts!» smaidot atceras Valdis. «Runājām, ka mums arī kaut ko vajadzētu. Mētājām idejas. Nobraukt pa 100 upēm ar laivām? Uzkāpt 100 Latvijas pilskalnos? Sākām skaitīt — Latgalē vien ir 140. Kāpēc braukt pa visu Latviju, ja varam izpētīt vienu reģionu?» Atbilstoši laikmeta prasībām uztaisījuši feisbuka lapu — varbūt vēl kāds grib pievienoties. Jau pirmajā braucienā pieslēdzies sens draugs folkloristu kustībā rīdzinieks Juris Zalāns ar sievu Dainu un dēlu, kurš ir vienā vecumā ar Mičuļu un Niguļu atvasēm.

«18. novembris, bet tik auksts! No rīta salām,» ekspedīcijas sākumu piemin Valdis. «Pirmais bija Asotes pilskalns pie Jēkabpils. Tad — Dzirkaļu, Gavartines jeb Ģedušu, Dzeņu un Jersikas. Pieci pilskalni vienā braucienā. Tādā ritmā mums gāja diezgan ilgi — ziemā īsas dienas, nevarēja paspēt vairāk. Pavasarī sanāca seši, septiņi, pat astoņi.» Lai arī katru nedēļas nogali viņi nevarēja veltīt jaunajam hobijam, kas realizēts tikai par saviem līdzekļiem, simtais, Grumušku pilskalns sasniegts jau oktobrī. «Šampanieti šāvām. Kā tad ne! Bija bungas un daudz kas,» iesmejas Valdis.

Mūsu novembra brauciena pirmais — Lošu — pilskalns ceļotājiem izrādās pēc skaita jau 109. Tās dienas kopējā bilance — 113: vēl arī Ladušu jeb Gorodines, Balteņu, Vecslobodas, Liepu kalna jeb Lipušku pilskalns.

Mičuļu un Niguļu ģimenes ar bērniem pabijušas visos ekspedīcijas pieturas punktos, pārējie interesenti pa kādam izlaiduši, taču katrā reizē klāt nācis jauns ceļotājs. Pievienojušies pat viesi no Vācijas, Amerikas, Spānijas, Somijas!

Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru Juri Urtānu ar Latgales pilskalnu entuziastiem šovasar kopā saveda Valda Mičuļa uzaicinājums apskatīt vēl nereģistrētu pilskalnu Kalniešu pagastā pie Krāslavas. Kad Urtāns, kurš ir arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes eksperts, jūnija beigās apstiprināja vēsturiskā objekta autentiskumu un sāka gatavot reģistrācijas dokumentus, Valdis aizveda turp visu savu komandu.

Izrādās, kļūt par jauna pilskalna atklājēju ir vieglāk nekā kādreiz. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras mājaslapā patlaban tiek publicēti ar aerolāzerskenēšanas metodi LIDAR (Light Detection And Ranging) iegūtie zemes virsmas modeļi. Šādās kartēs it kā noņemta zemsedze — koki un krūmi —, reljefs izskatās kā plastilīnā veidots. Kalni, bumbu bedres, kara ierakumi, lielāki akmeņi. «No augšas pētot, var labi redzēt visus pauguriņus. Kuram ir grāvji apkārt, tas ir aizdomīgs, jābrauc skatīties!» iesaucas Valdis. Internetā atrasto pilskalnu Kalniešu pagastā apvij vairāki koncentriski apļi, grāvji un uzbērumi. Ja nebūtu LIDAR modeļa, šīs formas skaidrāk iezīmētos tikai ziemā, kad kokiem nobirušas lapas. «Tur pat ir dabas mikroliegums, atrasti aizsargājami augi. Tātad biologi bijuši, apsekojuši, bet nav pamanījuši pilskalnu. Tuvāko māju saimnieks teica — jā, grāvji kaut kādi ir, bet viņš nezinot, ko tas nozīmē. Nezināja, ka viņa zemē ir pilskalns!» noelšas novadpētnieks.

Juris Urtāns apliecinājis — Mičuļa pieņēmumi ir pareizi. Viņi kalnā uzgājuši arī māla lauskas. «Ļoti īpašs,» ierunājas ceļabiedrs Juris Zalāns. «Tam pat nebija vārda. Kartē norādīts kā Kozlova gora. Iespaidīgi trīs, vienā galā pat piecu rindu vaļņi, pašā augšā redzama tāda kā uzejas vieta. Protams, pilskalns ir ieaudzis mežā, bet koki ir lieli, nav riebīgi džungļi. Pakājē — upīte, tās bieži atrodamas pie pilskalniem, stāva grava.» Valdis Mičulis, vadoties pēc tuvākās sādžas nosaukuma, pilskalnam piedāvāja vārdu «Daudzišu Kazu kalns».

Zalāns, kam ir vēsturnieka izglītība, runā kompetenti. «Apmeklējot pilskalnus, it sevišķi kopā ar bērniem, ātri rodas jautājums — kalns ir, bet kas tad ar tām pilīm, kādas tās bijušas un kāpēc? Protams, koka konstrukcijas nav saglabājušās, jāņem talkā iztēle. «Pilskalnu pilis» bijušas dažādas, nav viena veida, kā tās aprakstīt. Pilskalnu laiks Latvijas teritorijā ir ilgs — vairāk nekā divi gadu tūkstoši. Šajā laikā mainījās cilvēku dzīvesveids, ieradumi, tehnoloģijas, arī būvniecība. Visi pilskalni netika apdzīvoti vienlaikus. Bija lieli un labi nocietināti administratīvie un saimnieciskie centri, bet bija arī nelielas grūti pieejamas patvēruma vietas, kas izmantotas īslaicīgam glābiņam no ienaidniekiem. Katram pilskalnam ir savs liktenis — ir vēl labi saglabājušies, bet ir arī krietni postīti un pat pilnībā iznīcināti. Arī tādi, kas vēstures gaitā izmantoti citiem nolūkiem — ierīkotas kapsētas, vietas zaļumballēm vai ierakumi kara laikā.» Apmeklējot agrāk zināmo Buivīšu pilskalnu Nīcgales pagastā, Daugavpils novadā, viņi uzdūrās cilvēku kauliem. Tieši tā, pilskalns ar pamestu kapsētu! Grūti pateikt, vai pīšļus no zemes izcēluši mantrači vai lapsas, kuru alas bija tuvumā. «Neesam inspektori, tikai ziņojam, ko esam redzējuši. Bija pat nesaprašanās, ka varbūt mēs to esam izrakuši, bet nē — tādu to vietu atradām,» stāsta ceļotāji. «Neviens tur nebija gadiem neko kopis.»

Misija — kā Kolumbam

Ieauguši krūmos un paslēpušies mežu dziļumos, daudzi Latvijas pilskalni pamazām izgaist no tautas atmiņas. Pat tie, kas iepriekš bijuši apsekoti, ceļu kartēs var būt iezīmēti nepareizi. Reizēm entuziasti lielus gabalus nostaigājuši velti. Jautājuši vietējiem un tik un tā kļūdījušies. Ne nosaukuma, ne norāžu. Netālu dzīvojošie, kas dzirdējuši ļaužu nostāstus par pilskalnu, reizēm to sajauc ar citu kalnu.

Kā viņi var zināt, ka ir nonākuši īstajā vietā? «Jo vairāk informācijas, jo mazāk kļūdu,» lietišķi atbild ceļotāji. Labāki rezultāti gūti, vadoties pēc teritoriālā plānojuma kartēm, kas tagad internetā pieejamas visiem pagastiem. Rūpīgi marķētu pilskalnu ar vēsturiskās informācijas plāksni pat svešvalodās, kāds sagaidīja, piemēram, Vecslobodā Rēzeknes novadā, nav bijis daudz. Šāda slepenība daudzās vietās pat likusi justies kā pirmatklājējiem. «Esam iemācījušies atpazīt pilskalnus dabā,» lepojas Ieva Mičule. «Man lielākais atklājums, ka tie ir tik dažādi un interesanti,» piebilst vīrs Valdis. «Turklāt esam apskatījuši, izbraukājuši visu Latgali.»

Kultūrvēsturnieks Juris Urtāns, kuram privatizācijas laikā izdevās iegūt īpašumā mežā ieaugušo Dzirkaļu pilskalnu Krustpils novadā, grāmatā Atrast pilskalnu uzsver, ka jauni atklājumi ir iespējami. Telefonsarunā viņš atgādina, ka pilskalnu atklāšanas kustību 18. gadsimtā sāka baltvācieši, šos objektus nosaucot par «zemnieku pilīm».

Šobrīd Latvijā valsts aizsardzībā ņemti 475 pilskalni. Arī Atmodas laiks bija brīdis, kad cilvēku vēlme apceļot zināmos un uziet jaunus pilskalnus bija izteikta. 80. gados līdzīgās ekspedīcijās kā Mičuļa komanda gāja grupa, kas sevi dēvēja par Liepājas optimistiem.

Tolaik gada laikā vidēji izdevās atrast divus pilskalnus, pēc tam — vienu pilskalnu reizi divos gados. Taču simtgade iezīmēsies ar jaunatklāšanas bumu — apsekoti 10, bet pieteikti vēl vairāk! Par to atzinība pienākas entuziastiem un arī jaunajām tehnoloģijām. LIDAR metode un kartes, kas vairākus gadu desmitus izmantotas zinātnes un militārām vajadzībām, tagad nodotas publiskai lietošanai, apstiprina Juris Urtāns. Arī viņš ar domubiedriem bez liekas publicitātes 10 gadus brauc pilskalnu ekspedīcijās. Agrāk cilvēki, meklējot pilskalnus, brida cauri purviem un mežiem, tagad var sākotnēji pētīt datorā. Vēl nav publiskoti Ziemeļaustrumlatgales aerolāzerskenēšanas attēli, bet jau tagad ir skaidrs, ka tur gaida atklājumi.

Profesors secina, ka jaunu pilskalnu atklāšana parasti uzskatāma par kolektīvu pasākumu. Kādam ir ziņas, ka šāds objekts varētu būt, cits to atrod, vēl kāds, zinošāks, apstiprina tā autentiskumu. Ja pilskalnam nav nosaukuma, atradējam, tāpat kā Kolumba laikos, pienākas gods to dot. Parasti izmanto tuvākās apdzīvotās vietas vai kādas ūdenstilpes vārdu.

Latgales centrālajā daļā pilskalnu blīvums ir lielāks nekā citviet Latvijā, plašākā skaitā tie fiksēti arī Kurzemē uz rietumiem no Ventas, Vidzemē gar Gauju, Sēlijā (jeb Augšzemē) pie Ilūkstes. Taču jaunu pilskalnu reģistrēšana esot arī kritēriju jautājums. Lietuvā, kur teritorija ir lielāka un izvērtēšanas kritēriji brīvāki, par pilskalniem tiek uzskatīti ap 926 objekti. Pat līdz paradoksam: uz Lietuvas un Latvijas robežas esošs kalns, kas mūsu pusē nes Petruku Karātavu kalna, bet otrā — Užubaļu pilskalna vārdu, Lietuvā ir ņemts valsts aizsardzībā, bet Latvijā nav. Igaunijā atklāto pilskalnu skaits ir mazākais Baltijas valstīs — tikai 130.

100 Latgolys pilskolnu ekspedīcijas iniciators Valdis Mičulis gan uzsver, ka Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm Nacionālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautie pilskalni bieži vien ir aizmirsti. «Novados tagad ir izveidoti tūrisma maršruti un velotakas, kas iet garām pilskalnam, bet tas maršrutā nav iekļauts. Tūrisma informācijas centrā Rēzeknē paņem jebkura maršrutu karti — tur ir atzīmētas vietas, kur var paēst, pārnakšņot, iznomāt laivu vai uztaisīt kādu keramikas podu. Tur, kur no tevis iekasēs naudu, viss ir norādīts. Bet tur, kur vari uzkāpt kalnā un nevienam nav jāmaksā, tas nav pat pieminēts. Jā, mēs ceram, ka nākotnē pie visiem Latvijas pilskalniem būs vismaz norādes.»

Lai paceltu tautas pašapziņu, uzsvērtu, ka reiz mums ir bijis kaut kas tik varens, vajadzētu izveidot Latvijas pilskalnu topu, kur ir labi saglabājušies vaļņi un terases, ierunājas ekspedīcijas dalībnieks Tenis Nigulis. «Vari izbraukt, piemēram, maršrutu pa Latgali, redzēt 30 pilskalnus, kas saglabājušies ar visiem nocietinājumiem!»

Katram satiktajam Latgales pilskalnu entuziastam, tāpat kā profesoram Urtānam, droši vien ir savs tops. Lai arī 18. novembrī Daugavpils novada Ambeļu klubā ar dziesmām, dejām un fotoizstādi nosvinējuši pilskalnu apceļošanas noslēguma pasākumu, ziemas saulgriežos 22. decembrī viņi plāno uzkāpt vēl dažos pilskalnos. Ekspedīciju nākamvasar turpināšot Vidzemē.

Foto — Ieva Puķe un Juris Zalāns, no ekspedīcijas 100 Latgolys pilskolni arhīva

Benjamiņi. Savādais pāris

Leģendārais žurnāla Atpūta un avīzes Jaunākās Ziņas izdevēju tandēms — miljonāri Antons un Emīlija Benjamiņi —, bez šaubām, ir slavenākie un kolorītākie pirmskara Latvijas uzņēmēji, kurus laikabiedri dēvēja par savādo pāri

Nostāsti vēsta, ka Antons Benjamiņš (1860—1939), jaunības dienās no nabaga lauku skolotāja pārkvalificēdamies žurnālistikā, svēti nosolījies kļūt par miljonāru. Viņa nākamā sieva, par 21 gadu jaunākā Emīlija Elka (1881—1941), dzimusi Simsone, ar tik skaļiem paziņojumiem klajā nekad nav nākusi, taču pie turības tikt vēlējās varbūt pat vairāk. Kad abi, vēl pat nebūdami precējušies, 1911. gadā sāka veidot savu nākamo «Benjamiņu impēriju», Emīlija bija apsviedīga, enerģiska un laikrakstu administrēšanā pieredzējusi dāma. «Veikalvede», kā rakstīja Mariss Vētra, bet Antonam jau bija krietns stāžs žurnālistikā un redaktora darbā. Abi viens otru lieliski papildināja.

«Kapeikas avīze»

Ir dažādas liecības par to, kā tapa tolaik inovatīvā Jaunāko Ziņu koncepcija. Nedraugi melsa, ka Benjamiņš, Emīlijas sakūdīts, idejas nošpikojis no bijušā kompanjona, poligrāfijas uzņēmēja Haima Blankenšteina, ar kuru kopā izdevis avīzi Rīta Vēstnesis, un viņu būtībā apkrāpis, pārvilinot darbiniekus. Kad 1911. gada 8. decembrī Rīgā 7000 eksemplāru metienā septiņas reizes nedēļā sāka iznākt avīze Jaunākās Ziņas, visi bija pārsteigti par tās cenu — nieka kapeika par četrām lappusēm! Uz sešām lappusēm iznākošais, tolaik populārais Dzimtenes Vēstnesis maksāja piecas kapeikas. Konkurenti smējās, ka «kapeikas avīze» nespēšot pastāvēt, jo par to naudu jau nevar ne papīra, ne redakcijas izmaksas segt. Taču Benjamiņa un viņa jaunās kompanjones Emīlijas vadībā avīze uzņēma apgriezienus un ij negrasījās bankrotēt. Pirmā pasaules kara priekšvakarā jau ar 50 000 metienu tā varēja lepoties kā otrā populārākā avīze latviešu publikā.

Kas bija viņu biznesa noslēpums? Ne tikai lētums, vispusīgais saturs vai tas, ka laikraksts iemanījās iznākt pāris stundas pirms konkurentiem (20. gadsimta sākumā dienas avīzes parasti iznāca ap pusdienlaiku). Benjamiņš izmantoja jaunu koncepciju, proti, avīzi uzturēja reklāmas un sludinājumi. Sākotnēji no četrām lappusēm tie aizņēma vienu, bet vēlāk, lappušu skaitam pieaugot, vairāk lappušu. Benjamiņu konkurenti un kritizētāji 20.—30. gadu Latvijā, piemēram, Aizkulises un Pēdējā Brīdī, tamdēļ vēlāk mēdza ironiski, bet ar skaudības pieskaņu saukt Jaunākās Ziņas par «sludinājumu lapu». Sludinājumu vākšanā avīzes sākumos nepārspējama esot bijusi Emīlija. Vēlāk viņa atminējās: «Es pārzināju visas firmas, un firmas pazina mani. Es pati visus sludinājumus sarunāju.»

Ne tik spoži sākotnēji klājās otram Benjamiņu projektam — ilustrētajam žurnālam Atpūta. Arī tas sāka iznākt 1911. gadā divas reizes mēnesī, taču izturēja tikai līdz 1912. gada sākumam. Savu vietu preses tirgū Atpūta atrada pēc kara, kad 1924. gadā žurnāla izdošana atsākās. Kā ļoti vispusīgs izdevums visai ģimenei tas ātri kļuva par visvairāk lasīto Latvijā un, tālāk raugoties, par vienu no zaudētā Latvijas valstiskuma simboliem padomju okupācijas gados.

Ironiskā kārtā Pirmais pasaules karš, kas daudzus izputināja, Benjamiņiem kopumā nāca tikai par labu. Protams, arī viņi revolūcijas juku dēļ zaudēja cara Krievijas vērtspapīros ieguldīto naudu, taču uzņēmēji prata no jukām gūt arī labumu. Atšķirībā no citām avīzēm, kas evakuējās uz Krieviju, Jaunākās Ziņas turpināja iznākt Rīgā gandrīz visu kara laiku. Konkurences nebija, un Benjamiņi kļuva par līderiem. Turklāt iespieda arī tajā periodā vienīgo avīzi krievu valodā Rižskoje Utro. Kad sākās karš, Benjamiņš norīkoja žurnālistus ziņot par karalaukos notiekošo. 1917. gadā Jaunāko Ziņu metiens sasniedza 97 tūkstošus.

Vēl viena lieta, kas palīdzēja ātrāk kļūt miljonāriem, — Benjamiņi vēl pie cara iekārtas bankā paņēma vairāku miljonu rubļu aizņēmumu. Pēc impērijas sabrukuma to atdot vairs nenācās. Rezultātā tieši kara un juku laikos uzņēmējiem izdevās sakrāt kapitālu, ko tie 1918. gada vasarā ar steigu ieguldīja nekustamajos īpašumos, iegādājoties tipogrāfijas un redakcijas telpas Kalēju ielā un rakstāmlietu veikalu Audēju ielā 12.

Spožums un gals

Kamēr citiem izdevējiem tāds statuss palika kā tāls sapnis, Benjamiņus jau 1925. gadā sabiedrībā sāka godāt par miljonāriem. Dzēlīgās Aizkulises, kam nevar pārmest simpātijas šiem uzņēmējiem, togad saistībā ar Antona Benjamiņa 65 gadu dzimšanas dienu rakstīja: «Bet Benjamiņš un Emīlija Elks labi zināja, ka viņi viens bez otra nav nekas, un stipri viens pie otra turējās. Šo divu cilvēku enerģijai pateicoties, Jaunākās Ziņas pārvērtās par lielāko un iespaidīgāko avīzi Latvijā.»

1928. gadā Benjamiņi iegādājās 1876. gadā celto lieltirgotāju Pfābu namu Krišjāņa Barona ielā 12. Lai kas tajā turpmākajās desmitgadēs saimniekoja, to tik un tā arī mūsdienās tautas mutē dēvē par «Benjamiņu namu». Viņiem piederēja vasarnīca Jūrmalā un Valdeķu muiža pie Kandavas, vēl īres nami un ar poligrāfiju saistīti uzņēmumi Rīgā.

Laikabiedri apgalvo, ka Antons bijis skops un varējis arī neturēt solījumus. Konkurenti uzjautrinājās, kad 1925. gada septembrī miljonārs Benjamiņš 5. Rīgas aizsargu pulkam tā dibināšanas dienā dāvinājis tintnīcu 3,5 latu vērtībā… Emīlija bijusi vēl skopāka, turklāt viņai patika izrādīt varu un tikt apbrīnotai. 20. gadu ekonomiskās krīzes gados krāsainās ilustrācijas Atpūtai tika vienkārši pārkopētas no franču un vācu izdevumiem, par tiem nemaksājot. Tiesa, Benjamiņi latviešu avīžniecībā nebija vienīgie, kas tā rīkojās. Taču tajā pašā laikā ražošanā un iekārtās tika ieguldīts nemitīgi. Benjamiņu uzņēmumam bija Vācijā pirktas modernākās un jaudīgākās iespiedmašīnas visā Baltijā. Ne velti Jaunāko Ziņu poligrāfiskā kvalitāte 30. gados bija manāmi augstāka nekā, sacīsim, «attīstītā sociālisma» padomju Latvijas avīzēm pat 40 gadus vēlāk.

Benjamiņiem labi padevās kadru piesaiste, šajā virzienā tika mērķtiecīgi strādāts. 30. gados avīzes labā, neskaitot ārštata ziņotājus, strādāja vairāk nekā 30 profesionālu žurnālistu, bet kopējais uzņēmuma personāla daudzums tuvojās 500. No «Latvijas preses karaļa» algu saņēma tādi literatūras izcilnieki kā Antons Austriņš, Jānis Grīns, Jānis Akuraters, Pāvils Rozītis, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Vilis Plūdonis, Ādolfs Erss, Jēkabs Janševskis, Jānis Ziemeļnieks, protams, arī vēlāk bēdīgi slavenais Vilis Lācis.

Ziedu laikos avīze iznāca sešas reizes nedēļā uz 16—24 lappusēm darbdienās un 40—50 lappusēm sestdienās (brīvdienu numurā sludinājumu bija īpaši daudz). Avīzes cena 6—10 santīmi numurā tādam apjomam bija ļoti zema. Arī 32 lappuses biezā, krāsainā un bagātīgi ilustrētā Atpūta maksāja ļoti demokrātiski — 30 santīmu. Žurnāla metiens 30. gadu beigās sasniedza 70 tūkstošus eksemplāru. Jaunākās Ziņas — pat līdz 250 tūkstošiem.

Visi zināja, ka Benjamiņu peļņa ir milzīga, bet tās apmērus var tikai minēt, jo latus pārvērta «ejošākās» valūtās un noglabāja Šveices un citās rietumvalstu bankās. Melsa, ka 30. gadu sākumā uz ārzemēm pārvesta summa ekvivalenta 400 tūkstošiem ASV dolāru. Un tas bija tikai sākumā. Konkurenti regulāri atgādināja, ka Benjamiņi, slēpjot ienākumus ārzemēs, izvairās no kapitāla nodokļa maksāšanas dzimtenē. Taču konkurentus pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma slēdza, un Benjamiņu turība auga vēl straujāk. Atšķirībā no citiem viņi bija pratuši ar Kārli Ulmani vienoties par spēles noteikumiem, un Jaunākās Ziņas turpināja iznākt līdzās autoritārā režīma sponsorētajiem izdevumiem.

Antons Benjamiņš 78 gadu vecumā nomira savā muižiņā Valdeķos 1939. gada 14. jūnijā plaušu karsoņa komplikāciju dēļ. Emīlijas Benjamiņas mūžs noslēdzās nesalīdzināmi skarbāk. Vispirms viņa piedzīvoja sava uzņēmuma galu, bet precīzi divus gadus pēc vīra aiziešanas mūžībā viņu 1941. gada 14. jūnijā deportēja. Arheologs, tajā pašā dienā deportētais Vladislavs Urtāns, atmiņās raksta, ka Benjamiņa nonākusi Soļikamskas apkaimes nometnēs un līdz pēdējam brīdim cerējusi, ka viņas protežētais Vilis Lācis to izpestīs. Nometnes sargiem lūgusies, ka atdošot visas Šveices bankā glabātās bagātības valstij. Lai tikai atbrīvojot. Sargi Emīliju uzskatīja par jukušu. Emīlija Benjamiņa nomira no dizentērijas 1941. gada 22. septembrī Permas apgabala Ussoļlaga Surmogas nometnē.

Viduslaiki pie Saeimas

Arheoloģisko izrakumu laikā pie Jēkaba katedrāles atrasto apbedījumu daudzums šokēja pat pieredzes bagātus arheologus. Izmantojot bioarheoloģijas metodes, sākts pētīt, kāda bijusi latviešu draudzei piederīgo dzīve viduslaikos. Unikāla informācija — pārliecināts arheologs Artūrs Tomsons

Pagrabā, kur atrodas Latvijas vēstures institūta Bioarheoloģisko materiālu krātuve, no garās rindās savirknētiem melniem maisiem rēgojas desmitiem sadzeltējušu, ap pustūkstoti gadu vecu kaulu. Te ir simtiem šādu maisu. Zinātniskai izpētei atvestais materiāls ir niecīgi mazs salīdzinājumā ar to, kas tika uziets vasarā, kad, gatavojoties pāvesta Franciska vizītei, Svētā Jēkaba katedrālē tika veikts remonts. Tā laikā mazajā Klostera ielā, kas atrodas starp parlamenta un baznīcas ēkām, uzgāja viduslaiku kapsētu — gandrīz 300 apbedījumu.

Arheologiem tas pārsteigumu neradīja, jo viduslaikos ap visām baznīcām bija kapsētas. Taču neviens negaidīja, ka pie paša dievnama sienas atklāsies tā dēvētie kaulu kambari, kuros, atbrīvojot vietu jauniem apbedījumiem, kādreiz sarindotas agrāk apbedīto cilvēku mirstīgās atliekas. Kambaros tika atrastas ap 3500 — 4000 mirstīgo atlieku.

Arheoloģiskās izpētes dēļ būvdarbi draudēja ieilgt, kas būvniekos un arī pāvesta vizītes rīkotājos radīja spriedzi. Taču tagad arheologi var sākt pētīt atrasto materiālu. «Iegūtā informācija ir unikāla Vecrīgas vēstures rekonstruēšanā,» saka arheologs Artūrs Tomsons.

Jēkaba baznīca bija pirmais latviešu luterāņu draudzes dievnams Rīgā, un atrastais kalpo kā jaunas liecības par viduslaiku Rīgas latviešu dzīvi.

15. gadsimta riņķsakta ar ažūri veidotu stilizētas āboliņa lapas motīvu un dzīvnieka naga piekars, kas apkalts ar bronzu. Foto — Edmunds Brencis

«Skats iespaidīgs»

Apbedījumiem būvstrādnieki uzdūrās jūnijā, kad Jēkaba katedrālē pilnā sparā ritēja cokola restaurācija un ārējo inženiertīklu izbūve. Rīgas dome katedrāles remontam bija atvēlējusi 32,6 tūkstošus eiro. Lai tas tiktu pabeigts līdz pāvesta vizītei 24. septembrī, kavēšanās nebija pieļaujama.

Taču, tiklīdz tika uzieti apbedījumi, sāka arheoloģisko izpēti. «Vajadzēja iedomāties, ka pie baznīcas varētu būt bijusi senā kapsēta. Tādas bija pie visām baznīcām,» saka vēstures zinātņu doktors Artūrs Tomsons, kurš sākotnēji kā arheologs bija pieaicināts novērot būvdarbus, bet pēc apbedījumu atrašanas uzņēmās vadīt arheoloģiskos izrakumus un izpēti. Drīz kļuva skaidrs, ka arheoloģijas un ģeogrāfijas studentiem Tomsona vadībā būs jāstrādā ar divu veidu apbedījumiem: kaulu kambariem un  apbedījumiem senajā kapsētā. Kaulu kambari veidoti no tūkstošiem cilvēku kaulu, kas pārapbedīšanā sablīvēti cits citam blakus un virsū. «Skats iespaidīgs!» atzīstas arheologs.

Savukārt XIV — XVI gadsimta kapsēta atradās tieši zem Klostera ielas bruģakmeņiem un apkārtējo namu pagrabiem. Apbedījumu piedevu, kā jau kristiešiem, nav daudz, taču uzietās — pakavsaktas, riņķa saktas, kauri gliemežvāki, zvārgulīši un piekariņi — ļāva minēt, ka zemē, visticamāk, guldīti latvieši.

Jēkaba baznīca, kuras celtniecība sākta 1225. gadā, vēsturiski ir pirmais latviešu draudzes dievnams Rīgā un latviešu draudzei piederēja līdz pat 1582. gadam, kad Rīgu pakļāvušais Polijas karalis Stefans Batorijs to atdeva Romas katoliskajai Baznīcai. 1586. gadā Rīgas rāte padzina katoļu priesterus no Jēkaba baznīcas, taču tikai uz trim gadiem. Tātad gandrīz visu XVI gadsimtu, kamēr vēl dievnams kalpoja luterāņu vajadzībām, kapsētā guldīja latviešus.

«Nereti pēc kauliem redzams, ka apbedītie dzīves laikā ir darījuši fiziski smagu darbu,» saka Tomsons. Spriežot pēc skeletiem, daudzi vīrieši bija augumā raženi, vidēji pat 1,80 metru, lai gan viduslaikos vidējais vīrieša garums bija metri 1,67 — 1,68, sievietēm tas nepārsniedza 1,60. Tikai apskatot izrakumos atrasto, Tomsons secina, ka apbedījumos vīriešu ir vairāk nekā sieviešu un ka sievietes mirušas jaunas — aptuveni 30 gadu vecumā. Starp apbedītajiem daudzi bērni. Viduslaikos puse nomira, nesasnieguši pieauguša cilvēka vecumu. Mirušie tāpat kā Doma un Pētera baznīcas kapsētās guldīti cieši viens otram blakus — augot iedzīvotāju skaitam Rīgā, tās teritorijā aizvien vairāk vietas vajadzēja dzīvajiem.

Atrastas arī daudz čuguna un svina ložu, kas, pēc arheologa Tomsona domām, ir palikušas zemē kopš poļu — zviedru  (1600 — 1629) un Lielā Ziemeļu kara (1700 — 1721) laikiem. «Kultūras slāņa virskārtā atradās tipisks pilsētas jauno laiku materiāls, kas satur liecības no laika, kad XVII gs. apbedīšana kapsētā beidzās un izveidojās tagadējā Klostera iela. Virskārtā atradām glazētas keramikas un krāsns keramikas fragmentus, nažus, naglas, grāmatu apkalumus, uzpirksteņus, adatas, glāžu rokturus un daudz zirgu pakavu. Ir arī labi saglabājies jātnieka piesis,» stāsta Tomsons. Visas senlietas tiks nodotas Nacionālajam vēstures muzejam. Savukārt liela daļa no atrastā materiāla aizvesta uz Latvijas vēstures institūta Bioarheoloģisko materiālu krātuvi zinātniskai izpētei. Tā var palīdzēt izprast, kādus darbus latvieši viduslaiku Rīgā strādāja, ko ēda un cik ilgi dzīvoja.

«Mūsdienu arheoloģijā svarīga ir ne tikai informācija, ko var iegūt no priekšmetiem, bet no visa atradumu konteksta. Šajā gadījumā izcils informācijas avots ir cilvēku paliekas, kas, izmantojot mūsdienu metodes, sāk «runāt»,» saka Tomsons, kurš Latvijas Universitātes studentiem lasa arī lekcijas par bioloģisko antropoloģiju.

Dzīve smaga, nāve ātra

Pieredzējusi bioarheoloģe Gunita Zariņa, kura iedzīvotāju demogrāfiju no VII līdz XVIII gadsimtam pēta jau vairāk nekā 20 gadus, spriež, ka Jēkaba baznīcas kaulu kambaros uzietais materiāls varētu būt ievērojamākais, kāds jebkad Rīgā un Latvijā ir atrasts.

Rīgā līdz šim lielākie kaulu kambari skatīti pirms 12 gadiem, kad izrakumi notika pie Ģertrūdes baznīcas. Ārpus Rīgas nebija nepieciešamības veidot kaulu kambarus — laukos bija daudz zemes kapsētām. «Taču uz kaulu kambariem arheoloģijā skatās ļoti rezervēti, jo tie ir pārapbedījumi, kuru rezultātā, piemēram, bērnu apbedījumi ir gandrīz zuduši. Esmu pārsteigta par lielo skaitu, bet zinātniskai izpētei visi indivīdu kauli nav nepieciešami,» skaidro Gunita Zariņa. Tāpēc gandrīz viss kambaros atrastais tiks guldīts atpakaļ zemē. Bioarheoloģiskai izpētei par vērtīgākiem atzīti Klostera ielā atrastie apbedījumu materiāli. No tiem var secināt par cilvēku vecumu, dzimumu, arī sociālo un veselības stāvokli.

«Jauni viņi visi ir miruši, vecumā starp 25 un 35 gadiem,» tādi ir Zariņas pirmie secinājumi. Jau pētot Pēterbaznīcas un Doma baznīcas viduslaiku kapsētas apbedījumus, secināts, ka dzīve laikā no XIV līdz XVII gadsimtam nebija gara: vīrieši dzīvoja vidēji 40, sievietes — 35 gadus. Tas bijis vidējais mūža ilgums, ja datos neierēķina bērnus, kuru mirstība viduslaikos sasniedza 45-50%.

Turklāt laikā, kad apbedīti latvieši pie Jēkaba baznīcas, ļaudis dzīvoja par diviem trim gadiem mazāk nekā iepriekšējos gadsimtos. «Tas ir saistīts ar aktīvu karadarbību šajā laika posmā,» Zariņa norāda uz Livonijas karu. Vīrieši bieži miruši, spriežot pēc kaulu rētām, vardarbīgā nāvē. Sievietēm dzīve kļuva pārlieku smaga, uzņemoties pārtikas sagādi sev un vairākiem bērniem. Vecumā ap 30 tipiskai viduslaiku latvietei bija pieci seši bērni un dramatisks zobu stāvoklis — mutē varēja nebūt neviena dzerokļa. «Milzu dzemdību slodze,» paskaidro Zariņa.

Jau iepriekš atklāts, ka ar mātes pienu bērni baroti pusotru, divus gadus. Tas noskaidrots, pētot ķīmisko elementu stabilos izotopus zobos. Laikā, kamēr cilvēks uzturā lieto mātes pienu, viņa zobos lielā daudzumā uzkrājas slāpekļa izotops. Pētot viduslaiku apbedījumu materiālu, konstatēts, ka aptuveni divu gadu vecumā tas strauji samazinās. Vēsturniekiem ir divi izskaidrojumi, kāpēc bērni zīdīti tik ilgi. Pirmkārt, barošana no krūts atviegloja ēdiena sagādi bērniem. Bet, otrkārt, laktācijas periodā sievietei samazinās iespēja atkal kļūt grūtai. Taču ilgais laktācijas laiks arī noplicināja kalcija daudzumu sievietes organismā, pasliktināja viņas kaulu un zobu veselību. «Sieviešu dzīves ilgums viduslaikos ir apmēram sešus gadus īsāks nekā vīriešiem,» secinājusi Zariņa.

Izsekojot ķīmisko elementu uzkrāšanās ķēdei, esot iespējams secināt, kāds uzturs lietots. Jēkaba baznīcas kapsētas apbedījumos tas vēl nav pētīts, taču no Pētera un Doma baznīcas apbedījumiem secināts, ka vācu izcelsmes rīdzinieki biežāk un vairāk nekā zemnieki laukos tika pie gaļas un zivīm. Taču latviešiem, visticamāk, ikdienas maltītēs bija graudu putras un pākšaugi. Zariņa atgādina, ka viduslaikos ne tikai Latvijā, visā Eiropā trūka pārtikas. Mazajā ledus laikmetā, kas Eiropā ilga no XIV līdz XIX gadsimtam, bada gadi bija biežāk nekā ražas gadi. Mūžīgā pusbadā un arī bez ārstu palīdzības pat spēkpilni vīri pēkšņi varēja nomirt ar plaušu karsoni. Ligas nepietiekamā uztura dēļ Latvijā beigušās tikai XIX gadsimta vidū, kad zemnieki iemācījās lietot kartupeļus. «Kartupeļi izaug gandrīz jebkuros apstākļos, tajos ir daudz C vitamīna, ēst var katru dienu, un, kamēr tos ēd, var izdzīvot,» īsi rezumē Zariņa.

Interesantākais vēl priekšā

Lielā mirstība saistīta arī ar faktu, ka iedzīvotāju skaits viduslaiku Rīgā strauji auga, kamēr pilsēta saglabāja savas robežas un sanitārie apstākļi kļuva aizvien drausmīgāki.

Pilsētas veidošanās sākuma gados Rīgā bija ap tūkstoti cilvēku, XIII gadsimtā skaits dubultojās, bet XVI gadsimtā sasniedza aptuveni 12 — 16 tūkstošus. Tolaik Rīga bija viena no lielākajām Baltijas jūras piekrastes pilsētām. Bet pilsētas mūru ieskautā teritorija kopš XIV gadsimta nebija mainījusies — tā joprojām bija ap 28 hektāriem liela. Tātad cilvēki pilsētā dzīvoja lielā šaurībā, kurā tika turēti arī lopi. Lai gan vasarās tos dzina ganībās ārpus pilsētas, naktīs un aukstajos gada mēnešos govis, cūkas, aitas un kazas mitinājās pilsētas kūtīs, kas atradās līdzās dzīvojamiem namiem. Rīdziņas upē nokļuva liela tiesa atkritumu, fekāliju, un vienlaikus tā bija viena no dzeramā ūdens ieguves vietām. Šādos apstākļos pilsētā slimības izplatījās ātrāk nekā laukos. Zariņa ir pārliecināta — tas apstiprināsies arī Jēkaba baznīcas apbedījumu izmeklēšanā.

Viņa gan norāda, ka pēc kaulu materiālu izpētes var spriest tikai par slimībām, kas atstāj redzamas pēdas kaulu sistēmā. Piemēram, mazasinība un tuberkuloze izmaina kaulu struktūru vai formu. Par slimībām, kuru izraisītāji ir baktērijas, varot tikt skaidrībā tikai pēc šo baktēriju DNS noteikšanas. «Ja apbedījumos izdodas atrast, piemēram, mēra vai lepras baktērijas,» precizē Zariņa. «Ir kāds paradokss — pārslimotās slimības biežāk konstatē turīgajiem pilsētas iedzīvotājiem. Jo viņiem bija pietiekami labi sadzīves apstākļi, lai ilgāk nekā zemnieki varētu ar slimībām sadzīvot.»

Pie Jēkaba baznīcas atrastais kaulu materiāls vēl tiks pētīts dažādos aspektos. «Ja būs zināma DNS, tad kādreiz varbūt varēs noteikt, no kurienes tad nāca rīdzinieki — no Zemgales vai Latgales, cik daudz viņu vidū bija lībieši, zemgaļi, sēļi, latgaļi un kurši,» saka pieredzējusī bioarheoloģe Gunita Zariņa. Taču noskaidrot to varēšot tikai daudzu gadu laikā.

Desmitgades stils. 2010—2018

Par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi. Eiropu līdz pamatiem ir satricinājuši ne tikai terorakti Parīzē, Briselē un vairākās Vācijas pilsētās, bet arī Brexit. Latvija valsts simtgadi sagaida, pārdzīvojusi Saeimas atlaišanu un oligarhu norietu, cenšoties atbalstīt vietējos ražotājus gan biznesā, gan sadzīvē un joprojām apskaužot kaimiņus igauņus par ekonomisko sakārtotību. Tikmēr ārvalstnieki pērk īpašumus Latvijā, lai iegūtu uzturēšanās atļaujas.

Mazi brūži un kafijas meistari
Craft jeb amata alus kustības aizsācējs Latvijā ir Valmiermuižas alus darītava, kas alu brūvē kopš 2009. gada, bet 2011. gadā atver veikalu Rīgā. Līdz 2018. gada beigām Latvijā darbojas vairāk nekā 50 lielāku un mazāku alusdarītavu. Savukārt par izsmalcinātas kafijas kultūras karognesējiem kļūst Innocent Cafe, kuri uz Latviju atved zīmolu Illy. Modē nāk mokas kanniņas, franču preses un kafijas karafes. Un arī tepat Latvijā grauzdēta kafija; tāda top gan Andrito grauzdētavā, gan Rocket Bean Roastery.


Bārda un brilles
Sākotnēji hipsterus raksturo tikai ārējas pazīmes — vintage kleitas meitenēm, šauras bikses, pavalkāti džemperi, apaļas brillītes un garas bārdas puišiem. Vēlāk parādās arī viņu iecienītākās izklaides vietas Rīgā — hipsterus var sastapt kafijotavās (parasti ar Apple klēpjdatoru priekšā), klubā Piens un Kaņepes Kultūras centrā ar tinamās tabakas dozi kabatā. Bet no ārējām dzīvesstila pazīmēm arī hipsteru kultūra izaug līdz veselas paaudzes vērtību izpratnei — samazināt patēriņa kultu un dzīvot ekoloģiski atbildīgāk. Daudzas ceļojumu meklēšanas vietnes Rīgu min kā hipsteru galvaspilsētu.


Dukuru fenomens
Desmit gadus pasaules skeletona elitē dominē latvietis Martins Dukurs — divkārtējs olimpiskais vicečempions, astoņkārtējs pasaules kausa izcīņas uzvarētājs, pieckārtējs pasaules un deviņkārtējs Eiropas čempions. Viņam uz papēžiem neatlaidīgi min arī vecākais brālis Tomass. Bet abu tēvs Dainis Dukurs ir ne tikai treneris, bet tiek uzskatīts par skeletona aizsācēju Latvijā.


Atvadas no lata
Kad 2014. gada 1. janvārī Latvija pievienojas eirozonai, uz brīdi šķiet, ka naudas kontā ir vairāk. Latvijas lats ir bijusi viena no vērtīgākajām valūtām pasaulē, viens eiro ir 0,702804 latus vērts, tāpēc algu un arī cenu skaitļi kļūst lielāki. Lai pircēju apjukumu neizmantotu nadzīgi tirgotāji, tiek realizēta kampaņa Godīgs eiro ieviesējs, kas aicina ziņot par negodprātīgiem uzņēmumiem. Tomēr iedzīvotāji vēl ilgi turas pie saviem vērtības noteikšanas kritērijiem — cits pārrēķina piena pakās, cits vīna pudelēs, bet vēl kāds salīdzina ar benzīna litra cenu.


Gaismas salas
2014. gadā atklātā Gaismas pils tapusi vairāk nekā 20 gadus un raisījusi plašas diskusijas gan augsto izmaksu, gan trimdas arhitekta Gunāra Birkerta vērienīgā projekta dēļ. Tomēr iedzīvotāju interese ir liela — jau 2017. gadā ēka sagaida miljono apmeklētāju. Modernas sabiedriskās ēkas top arī citās Latvijas pilsētās — pirmo augstas kvalitātes akustisko koncertzāli Gors atklāj Rēzeknē 2013. gadā, pēc vērienīgas pārbūves gadu vēlāk klausītājus gaida Vidzemes koncertzāle Cēsis, bet vēl pēc gada durvis ver Lielais dzintars Liepājā.


Bēgļu laivas
Latviju līdz ar pārējo pasauli satriec skati no Vidusjūras piekrastes, kur pludmales smiltīs izskalotas lielākoties no kara Sīrijā bēgošo cilvēku mirstīgās atliekas. 2015. gadā tiek lēsts, ka migrācijas vilnī iesaistīti ap 60 miljoniem cilvēku. Arī Latvijai jāatver durvis patvēruma meklētājiem. Valdība lemj par papildu pabalstu piešķiršanu, bet nacionāli noskaņotie politiskie spēki iebilst pret bēgļu uzņemšanu. Iedzīvotāju kustība Gribu palīdzēt bēgļiem mēģina nodrošināt bēgļus ar mājvietām un sadzīvē nepieciešamākajām precēm. Tomēr liela daļa no patvēruma meklētājiem Latviju neizvēlas par galamērķi un no šejienes dodas uz pārtikušākām valstīm.


Karjera sociālajos tīklos
Kad 13 gadus vecā skolniece Evelīna Pārkere 2014. gada martā YouTube sāk publicēt video par to, kā labāk krāsoties, viņas pielūdzēju loks ir visai šaurs. Piecu gadu laikā Evelīnas sekotāju skaits sociālajos tīklos sasniedzis Latvijai ievērojamu daudzumu — 62 tūkstošus YouTube un 89,9 tūkstošus Instagram. Visveiksmīgākais šajā platformā ir Kristaps Porziņģis, kuram seko vairāk nekā miljons lietotāju. Ar interneta zvaigznēm rēķinās arī reklāmdevēji. Ne tikai bezmaksas preču piedāvājumi, bet arī finansiāli izdevīgi līgumi par darbību sociālajos tīklos ļauj pelnīt, un Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, veidojas «influenceri» jeb iedvesmotāji.

Modē latviešu dizains
Līdzās starptautiskiem panākumiem Latvijas modes dizaineri piedzīvo arī nebijušu interesi pašu mājās. Latviešu titulētākais modes duets MAREUNROL’S 2012. gadā pirmoreiz tiek iekļauti Parīzes modes nedēļas oficiālajā programmā, Katja Šehurina 2011. gadā atver sava zīmola KATYA KATYA veikalu Londonā, modes eksportā sevi pierāda modes mākslinieces Keta Gūtmane, Baiba Ripa, Elīna Dobele un citi. Savukārt pircējus Latvijā iepriecina iespēja iegādāties vietējo dizaineru radīto preci arī par demokrātiskām cenām — spilgts piemērs ir raibie QooQoo un ZIB legingi.

37,8 °C
2014. gada 4. augustā Ventspilī tiek sasniegts jauns gaisa temperatūras rekords Latvijā

Ekopārtikas bums
Cilvēki sāk aizdomāties par to, no kurienes nāk pārtika, kas ir uz viņu galda. Populāri kļūst ekoveikali (pirmais un lielākais ir veikalu tīkls Biotēka), kuros pārdod bioloģiski audzētu pārtiku, ekoloģiskas saimniecības preces un kosmētiku. Cenas gan tajos ir augstākas nekā lielveikalos. Lai bez starpniekiem atbalstītu vietējos zemniekus, 2010. gadā Rīgā tiek izveidots pirmais tiešās pirkšanas pulciņš. Šobrīd darbojas 15 pulciņi Rīgā un vēl 12 Latvijas pilsētās. Kopš 2018. gada galvaspilsētā ir arī trīs beziepakojuma veikali.


Vegānfestivāls
Tūkstošgades sākumā izpratne par vegānu pārtiku lielākoties aprobežojas ar sojas kotletēm un biešu šnicelēm Hare Krišna centrā Barona ielā. Tomēr ideja par ēdienu, kurā izmantoti tikai augu valsts produkti, aizrauj aizvien vairāk cilvēku. Ar vegāniskām receptēm blogā Krustnagliņa dalās Katrīna Mame, tiek atvērta vegānu kafejnīca Terapija, paplašinās arī citu kafejnīcu piedāvājums, un atsevišķus plauktus vegāniskai pārtikai var atrast arī lielveikalos. 2017. gada augustā biedrība Dzīvnieku brīvība sarīko pirmo Vegānfestivālu.


Koka Rīga
Brāļu Kārļa un Mārtiņa Dambergu izlolotais Kalnciema kvartāls ir gardēžu, kultūras baudītāju un senās koka arhitektūras mīļotāju iecienīta «sala» Pārdaugavā. Ik sestdienu vietējie un Rīgas viesi pulcējas zemnieku un amatnieku tirgū, bet vasarās uzplaukst brīvdabas kultūra — notiek koncerti, kino seansi, street food festivāli. 18 gadu laikā te atjaunots unikāls koka arhitektūras ansamblis, brāļiem pieder septiņas ēkas, kurās ikdienā rit vairāku uzņēmumu darbs. Kvartāls ir arī populārs un starptautiski pazīstams tūrisma objekts, kas iekļauts pašu Dambergu veidotajā vietnē Markethopper, kas apvieno vairākus simtus pasaules interesantāko tirgu.

Kopstrādes telpa Darbavieta

Ārpus birojiem
Daudzi tehnoloģiju un saziņas ātruma iedvesmoti augstskolu beidzēji vairs nevēlas pārsēsties biroja krēslā un strādāt no deviņiem līdz pieciem. Pirmā kopstrādes telpa Rīgā ir 2011. gadā atvērtā Birojnīca Berga Bazārā, kas piedāvā dienas biļeti par trim vai nedēļas par 10 latiem. Kopstrādes telpās strādā dizaineri, tulkotāji, rakstnieki un programmētāji, kuri vēlas kontrolēt savu laiku un sadarboties ar pašu piesaistītiem klientiem. Bet tie, kam izdevies izštukot kādu inovatīvu ideju, dibina jaunuzņēmumus (angliski start-up). Iecienītāko zīmolu topā šogad iekļuvuši tādi vietējie jaunuzņēmumi kā Printify, Monetizr un Mintos.

Dirty Deal Teatro aktieri Jurijs Djakonovs, Madara Botmane, režisors Valters Sīlis, 2011. gads

Politiskais teātris
Radošās brīvības meklējumos jaunie teātra profesionāļi veido neatkarīgās apvienības. 2007. gadā dibinātais Dirty Deal Teatro un kopš 2009. gada strādājošais Ģertrūdes ielas teātris ir izauklējuši pieprasītus režisorus — te iestudē Vladislavs Nastavševs, Elmārs Seņkovs un Dmitrijs Petrenko, arī radošais tandēms Jānis Balodis un Valters Sīlis, kuri veido drosmīgas un novatoriskas izrādes. 2013. gadā par izrādi lekciju Nacionālās attīstības plāns Jānis Balodis saņem Spēlmaņu nakts žūrijas specbalvu par pilsonisko atbildību un spēju pārvērst valdības dokumentu atraktīvā izrādē. Jaunākais papildinājums — 2018. gada oktobrī Rīgas cirkā darbu sākusi apvienība Kvadrifrons.


Dators bez pogām
2010. gada 3. aprīlī tirgū ienāk un plašu popularitāti iegūst Apple skārienjutīgais planšetdators iPad.


Elektroauto
2010. gada decembrī pasaule ierauga pirmo moderno, tikai ar elektrību darbināmo automobili Nissan Leaf. Līdz 2018. gada 1. oktobrim Latvijā reģistrēti tikai 405 vieglie elektroauto.


Dabīgā kosmētika
No ļoti prozaiskas vajadzības — atrast kosmētiku, kas palīdzētu cīnīties ar alerģiju un patiktu pašām, rodas četru sieviešu izlolotā ideja par MÁDARA Cosmetics. 2006. gadā uzņēmums bija dabiskās kosmētikas pionieris Latvijā, ko novērtēja arī citur pasaulē. Bet desmit gadus vēlāk, 2017. gadā uzņēmuma akcijas sāka kotēt biržā Nasdaq Riga. Klientu atzinību apliecina pēdējos gados divkāršotā peļņa un eksports uz 120 pasaules valstīm.


Atkal rindas
Likās, ka latviešu publiku no stāvēšanas rindās būs atradinājis padomju deficīts. Tomēr pie pirmā Rīgas H&M veikala pirms atklāšanas 2012. gada 15. septembrī cilvēki ir gatavi pat nakšņot, lai saņemtu atlaides un dāvanas. Kopš 2018. gada 30. augusta, kad Latvijā atklāja Baltijā lielāko veikalu IKEA,  pie mums nopērkamas arī lētas un modīgas skandināvu mājlietas.


Kultūra atdzīvina ēkas
Pilsētvides entuziasti noslēdz izdevīgus līgumus ar pamesto ēku īpašniekiem vai apsaimniekotājiem par namu ilgstošu izmantošanu, pašu spēkiem tos labiekārto, un pamestajās ēkās parādās kultūras iestādes — Kaņepes Kultūras centrs bijušajā Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas ēkā Skolas ielā,  mākslas centrs Totaldobže VEF kvartālā. Ar galvaspilsētas pamesto ēku apguvi visvērienīgāk nodarbojas iniciatīvas Free Riga cilvēki, kas iedzīvinājuši ēkas Maskavas un Dzirnavu ielā, nesen arī Tallinas ielas kvartālu.

Foto — LETA, Ir arhīvs, Katya Katya, Zofa, Kalnciema kvartāls, Darbavieta.instagram, Madara Cosmetics

Desmitgades stils. 2000—2009

Šajā un nākamajā nedēļā — par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi. Jaunā tūkstošgade pasaulē nes vairākas būtiskas izmaiņas — pēc 11. septembra teroraktiem mainās izpratne par brīvību un drošību, tiek ieviesta Eiropas vienotā valūta, un saziņa aizvien vairāk tiek pārnesta virtuālajā vidē. Bet kopš 2004. gada Latvija ir pilntiesīga ES dalībvalsts.


No Rīgas līdz Lisabonai
Tagad no Rīgas līdz Lisabonai var aizbraukt, neizņemot no kabatas pasi. Pēc pievienošanās Šengenas zonai 2007. gada decembrī Latvijas pilsoņi var brīvi ceļot pa vairāk nekā 20 Eiropas valstīm, jo robežkontrole zonas iekšienē netiek veikta, savukārt nepilsoņi var saņemt vienotu Šengenas vīzu. Pāriet Latvijas robežu ar Lietuvu vai Igauniju drīkst jebkur, un daudzviet robežpunkti stāv tukši. Nereti gadās situācijas, kad ārkārtas pārbaude tomēr tiek veikta, bet pases ceļotājam nav līdzi.


Īrijas latvieši
Pēc Eiropas Savienības paplašināšanas 2004. gadā pirmās darba tirgu jauno dalībvalstu iedzīvotājiem atver Īrija, Lielbritānija un Zviedrija. Šajās valstīs veidojas lielākās austrumeiropiešu kopienas, un Īrijas vārds uz visiem laikiem iegūst citādu toņkārtu latviešu valodā. Aizbrauc gan avantūristi un laimes meklētāji, gan gādīgi ģimenes tēvi un naudas trūkuma nogurdinātie. Bet pēc 2009. gada finanšu krīzes labākas dzīves un darba meklējumos uz citām ES dalībvalstīm pārceļas arī tie, kam kredītu slogs kļuvis par smagu.

No Latvijas aizbraukuši


Treknie gadi
Tūkstošgades sākumā strauji pieaug izsniegto hipotekāro kredītu skaits. Finanšu burbulis aug, un dažu gadu laikā dzīvokļu cenas galvaspilsētā pieckāršojas. Apkārt Rīgai aug jauni ciemati, un arhitekti sāk celt trauksmi par būvniecības cenas un kvalitātes nesamērību. Tomēr daudziem šķiet, ka cenu kāpums ir neapturams un jāpaspēj ielēkt kaut pēdējā vilcienā. Kad globālā finanšu krīze saspridzina burbuli un 2008. gada nogalē bankrotē viena no lielākajām valsts bankām Parex banka, pārkarsusī ekonomika atdziest un īpašumu vērtība strauji krīt. Taču kredītus neviens negrasās atlaist.


Nevis humpalas, bet vintage
Tūkstošgades sākumā līdz Latvijai no Rietumiem atceļo mākslīgi saplēstu džinsu mode. Tobrīd gan vēl neviens nenojauta, ka dažus gadus vēlāk lietotu apģērbu stils kļūs par ikdienas nepieciešamību — krīzes dēļ jāmeklē drēbes, kas reiz jau kādam piederējušas. Tikai nu vairs tās nesauc par humpalām, bet gan  par vintage. Vispirms cilvēki, cītīgi izšķirojuši vecāka gadagājuma radinieku skapjus, pulcējas stilīgos vintage tirdziņos, bet vēlāk Rīgā atklāj arī vairākus veikalus, kuros tirgo speciāli atlasītas un izmeklētas retrodrēbes.


Telefons bez pogām
2007. gadā tirdzniecībā nonāk pirmais iPhone — telefons ar datoram līdzīgu funkcionalitāti, kas, lai gan nav pasaulē pirmais viedtālrunis, dizaina un ērtās lietojamības dēļ izraisa apvērsumu telekomunikāciju tirgū. Ierastie mobilie telefoni ar podziņām pamazām aiziet turpat, kur jau desmit gadus agrāk devušies peidžeri.


VVF
Neviens cits politiķis atjaunotās Latvijas vēsturē nav izpelnījies tik lielu popularitāti kā Vaira Vīķe-Freiberga. Viņas prezidentūras gados (1999—2007) un ne bez Vīķes-Freibergas cītīga darba Latvija iestājas gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Viņas runas ir iedvesmojošas, piedalīšanās starptautiskajos pasākumos un pašcieņas pilnās tikšanās ar lielvalstu vadītājiem raisa cilvēkos lepnumu, un, prezidentei pametot augsto amatu, cilvēki pateicībā Dainu kalnā no ziediem izveido viņai saules ornamentu.


Veselīgi un pārsauļoti
Latviju pārņem fitnesa klubu un mākslīgā iedeguma bums. Par spīti pētnieku brīdinājumiem, ka cilvēkiem, kas kaut reizi dzīvē izmantojuši solāriju, melanomas attīstības risks pieaug par 20%, palielinās pārsauļotu skaistuļu skaits. 2009. gadā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra klasificēja solārijus kā 1. grupas — tātad visriskantāko — kancerogēnu. Latvijā ādas vēža gadījumu skaits joprojām palielinās un jau vairākus gadus ieņem pirmo vietu starp visiem onkoloģijas veidiem.


Ai, vanna!
Eirovīzijas dziesmu konkurss pie televizoru ekrāniem pulcē tūkstošus, un gandrīz tikpat lielas kaislības raisa tās dziesmas izvēle, kas pārstāvēs Latviju. Pirmo reizi uz konkursu aizsūtām savu supergrupu Prāta vētra, kas 2000. gadā konkursā iegūst 3. vietu, bet divus gadus vēlāk triumfs — Marijas Naumovas dziedātā I wanna, ko papildina pārģērbšanās šovs, uzvar konkursā! 2003. gadā Eirovīzijas fināls notiek Rīgā.


Par populāru joku 2008. gadā kļūst finanšu ministra Ata Slaktera klamzīgā angļu valoda un apgalvojums «Nothing special», atbildot uz Bloomberg TV jautājumu, kāpēc Latviju ir skārusi krīze un kāpēc valdībai ir jālūdz palīdzība starptautiskajiem aizdevējiem.


Draugu būšana
Gandrīz vienā laikā ar pasaulē populārāko sociālo tīklu Facebook dibināts arī latviešu analogs — portāls Draugiem.lv. Tā lietotāju skaits 2007. gadā pārsniedz miljonu, lai gan portālā izveidot savu profilu var tikai tie, kas saņēmuši ielūgumu no jau esoša lietotāja. Kad tas izdarīts, pārējiem draugiem var izrādīt bildītes ar piedzīvojumiem un dalīties ar dienasgrāmatas ierakstiem. Draugiem.lv popularitātes dēļ Facebook Latvijā sākumā ir maz lietotāju.


Laukumā Zemene
2004. gads futbolā ir īpašs. Pirmkārt, Latvijas izlase pirmoreiz piedalās Eiropas čempionātā. Otrkārt, profesionālu futbola spēli pirmoreiz Latvijā pārtrauc gandrīz kaila meitene, kas tērpusies tikai kedās un apakšbiksēs. Zemene, kā jaunā dāma sevi dēvē, pārskrien pāri laukumam Latvijas un Portugāles izlašu spēles laikā un kļūst par slavenību. Tikai vēlāk atklājās, ka viņas skrējiens bijusi daļa no reklāmas kampaņas.


Pilns komplekts
No olimpiskajām spēlēm Sidnejā 2000. gada vasarā Latvijas delegācija pirmoreiz pārved mājās pilnu medaļu komplektu. Par izturīgāko vīru noteikti uzskatāms Aigars Fadejevs, kurš iegūst sudrabu 50 kilometru soļojumā, savukārt stiprākais ir džudists Vsevolods Zeļonijs, kurš izcīna bronzu. Tomēr vislielāko prieku sagādā 22 gadus vecais vingrotājs Igors Vihrovs, kurš pirmais, startējot zem neatkarīgās Latvijas karoga, nopelna zelta medaļu. Veiksmīgs ir starts arī 2004. gada spēlēs Atēnās, kur Latvijai četras sudraba godalgas, bet vēl pēc četriem gadiem Pekinā — vēlreiz pilns komplekts! Šoreiz par pasaulē pirmo olimpisko čempionu savā disciplīnā kļūst BMX riteņbraucējs Māris Štrombergs.


Garais Andris
Par agrāk Latvijas sportā vēl nepieredzētu līguma summu — 62 miljoniem dolāru par turpmākajiem sešiem gadiem — 2008. gadā jaunu vienošanos ar Goldensteitas Warriors parakstīja Andris Biedriņš, kas bija pirmais pasaules spēcīgākajā basketbola līgā NBA draftētais latviešu sportists. Līdz tādām summām netika ne hokejists Arturs Irbe, kas Nacionālajā hokeja līgā sāka spēlēt jau 1991. gadā, ne arī otrs hokejists Sandis Ozoliņš, kas uz Ameriku devās gadu vēlāk.


Revidenta
resnīši
Latviešu resnīši ir iekarojuši pasauli! Jaunā Rīgas teātra izrāde Revidents, kurā aktieri uz skatuves kāpj, iepakoti tauku mētelīšos, sagādā Alvim Hermanim prestižu režijas balvu Zalcburgas teātra festivālā un paver JRT durvis uz plašo pasauli. Ar viesizrādēm teātris šajos gados apbraukājis gandrīz visu pasauli. Arī pašu mājās JRT ir kvalitātes zīme, ko neviens pat necenšas apšaubīt. Skatītāji ātri izpērk biļetes, un pēc ilgiem laikiem pie kāda teātra kases Latvijā atkal veidojas rindas.


Kaperi un parmezāns
Rindas nav tikai pie teātra. Kad 2003. gadā līdzās Stacijas laukumam atklāj skandināvu zīmola Stockmann veikalu, uz atvēršanu pulcējas prāvs interesentu pulks. Tur nopērkami ne tikai līdz tam neredzētu zīmolu apģērbi, bet arī vēl nenogaršoti pārtikas produkti. Stockmann pirmoreiz Latvijā var nopirkt tādas mūsdienās populāras lietas kā kaperi un parmezāns. Līdzās veikalam atrodas arī kinoteātris, kas ļauj baudīt īsti rietumniecisku izklaides un iepirkšanās pieredzi.


Zivs uz paklājiņa
Latviešu virtuves apvāršņi plešas neredzētā ātrumā. Tūkstošgades sākumā modē nāk Āzijas virtuve un katrai sevi cienošai namamātei jāapgūst ne tikai vokpannas, bet arī bambusa paklājiņa lietošana, lai mājas apstākļos varētu sarullēt vienādus suši rullīšus. Sākotnēji visas japāņu uzkodai nepieciešamās sastāvdaļas sameklēt nav viegli un ir arī diezgan dārgi.


Pirmais praids
2005. gada vasarā Latvijā tiek sarīkots pirmais geju un lesbiešu gājiens Rīgas praids 2005, kas bija iecerēts kā krāšņs un dzīvespriecīgs pasākums vienlīdzības sludināšanai. Taču pēc tiesā izcīnītas atļaujas gājiena dalībniekus ielās sagaida ne tikai skatītāji, bet arī mobilas protestētāju grupas. Vēl asāka reakcija ir pēc gada — drošības apsvērumu dēļ gājiens nenotiek, ir tikai dievkalpojums Anglikāņu baznīcā un konference, bet dalībnieki tiek apmētāti un apsaukāti. 2007. gadā praids notiek slēgtā Vērmanes dārzā. Ar sarežģījumiem un policijas apsardzībā praids norisinās arī 2008. gadā, bet  2009. gadā Rīgā notiek pirmais Baltijas praids.


Lidot var ikviens
Iedzīvotāju lidošanas paradumus izmaina Īrijas lielākā aviosabiedrība Ryanair. Kopš ienākšanas Latvijas tirgū 2004. gadā līdz 2015. gadam kompānija uz un no mūsu valsts pārvadājusi vairāk nekā astoņus miljonus pasažieru. Zemo cenu aviokompānija piedāvā iespēju iegādāties lidojumus pat par dažiem santīmiem.


Interneta dienasgrāmatas
Ja tev ir, ko teikt, un gribas dalīties arī ar citiem, vairs nav jāmeklē darbs medijos vai augstskolā. Aizvien lielāku popularitāti gūst blogi jeb interneta dienasgrāmatas. Jau 2002. gadā Latvijā ir izveidota pirmā tīmekļa žurnālu vietne Sviesta ciba, kurā blogot var anonīmi, veidojot apstiprinātu lasītāju loku. Taču atpazīstamībā cibotājus noteikti pārsit desmitgades nogalē populārāko individuālo blogu autori. Īpašu ievērību iegūst tie, kuri atraduši specifisku nišu. Piemēram, žurnāliste Agnese Kleina blogo par modi.


Slavenību kalve
Kurš gan gribēs dienām ilgi skatīties uz ieslēgtiem cilvēkiem? Izrādās — daudzi! 2001. gadā pirmais realitātes šovs Latvijā Barbarossa pulcē 12 jauniešus, kas slēgtā telpā pavada 82 dienas. Viņiem jāpilda dažādi uzdevumi, lai cīnītos par galveno balvu — sešiem tūkstošiem latu. Bet dažus gadus vēlāk milzu popularitāti gūst talantu šovi. Talantu fabriku absolvējis arī viens no mūsdienās populārākajiem dziedātājiem Dons.

Foto — LETA, Getty, Gints Mālderis

Desmitgades stils. 1990—1999

Nākamajās divās nedēļās — par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi. Pēc neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā mūsu valsts šajā desmitgadē tiek pie sava parlamenta, prezidenta, dokumentiem un naudas. Sākumā gan tās ir gaužām maz. Dzīvot jaunos apstākļos ir jāiemācās. Tikai 90. gadu otrajā pusē pa īstam sākam pierast pie brīvā tirgus labumiem.


Online
Arī Latvija pieslēdzas globālajam tīmeklim. 1990. gadā internets pieejams tikai Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta ēkā. Bet jau 1992. gada 2. oktobrī darbu sāk pastāvīgs interneta pieslēgums Rīga—Tallina. Līnijas ātrums — 2400 kb/s. Privātu datoru ir maz. Tāpēc pirmie interneta plašumos var ienirt tie, kam tas pieejams darbavietā.
90. gadu otrajā pusē populāri kļūst datorsaloni.

1994. gadā Rīgas Piena kombināts sāk
ražot biezpiena sieriņu Kārums

 

Džemperis žurnālā Mūsmājas

Pašadīti džemperi, džinsi un krosenes
90. gadu modi mēdz dēvēt par bezgaumīgāko populārās kultūras vēsturē. Tikko neatkarību ieguvušajā Latvijā tā ienāk, deficīta un naudas trūkuma pastarpināta. Žurnālos tiek publicētas ne tikai krāšņas stila lapas, bet arī piegrieztnes, kas ļauj uzšūt modīgus minisvārkus vai uzadīt milzu džemperus, ko šķietami nevērīgi pievilkt pie platiem džinsiem ar augstu jostasvietu un milzu zābakiem. Pamazām rodas priekšstats arī par biznesa etiķeti un lietišķo stilu, bet ikdienas gaitās populāri ir sporta apģērbi un apavi.


Jaunās pases — tikai pilsoņiem
No 1992. gada 6. jūnija Latvijas pilsoņi var iegūt jaunās, Vācijā drukātās pases, kuru dizaina autors ir mākslinieks Laimonis Šēnbergs. Pirmais, kam svinīgā ceremonijā to pasniedz, ir 98 gadus vecais aktieris un latviešu strēlnieks Ēvalds Valters. Jau 1991. gada oktobrī Augstākā Padome ir pieņēmusi lēmumu pilsonību piešķirt 1940. gada pilsoņiem un viņu pēctečiem, savukārt 1994. gadā Saeima pieņem likumu, kas pakāpeniski ļauj nepilsoņiem naturalizēties.


Vairāk nekā skaļi
Kad Prāta vētras dziesma Jo tu nāc iegūst 9. vietu 1992. gada Mikrofona aptaujā, jelgavniekus pazīst retais. Maz zināma grupa, ko izveidojuši pieci bērnības draugi, kas piestrādā kur nu kurais — cits par mājturības skolotāju, cits par operatoru televīzijā. Seko albums Vairāk nekā skaļi, hiti — Ziema un vēlāk arī Lidmašīnas, līgums ar Mikrofona ierakstiem un dalība mūziklā Šveiks. Kad 1999. gadā iznāk Prāta vētras ceturtais studijas albums Starp divām saulēm, tā jau ir populārākā grupa Latvijā.

Vidējā darba samaksa uz rokas (eiro)
1994 — 86
1999 — 146


Godmaņa krāsniņa
Atdalījusies no PSRS, Latvija ieslīga dziļā krīzē, ieskaitot nespēju samaksāt Krievijas pacelto cenu par energoresursiem. Daudzviet tiek atslēgta centrālapkure, kā risinājumu tā laika premjers Ivars Godmanis iesaka iedzīvotājiem ierīkot individuālas dzīvokļu apsildes sistēmas, kas ātri vien iegūst iesauku Godmaņa krāsniņas.

Milzu mobilie un mini peidžeri
«Labdien! Vai varētu palūgt Jāni pie telefona?» Šis jautājums zaudē aktualitāti, jo 90. gados pasauli pāršalc jaunas telekomunikāciju iespējas. Pirmie mobilie telefoni ir lieli un neparocīgi, bet jau 1992. gada sākumā tiek dibināts uzņēmums Latvijas Mobilais telefons un oktobrī uzstādīta pirmā mobilo sakaru bāzes stacija Latvijā. Abonentu skaits vēl ir neliels, un arī izmaksas augstas. Populārāks ir peidžers — neliela ierīce, kurā iespējams saņemt ziņas, ko kāds cits nosūtījis, piezvanot uz telefonu centrāli. Atbildēt nav iespējams, bet par visu svarīgo ierīces saimnieks ir informēts.


Nacionālais putns
1995. gadā tiek izveidota jauna aviosabiedrība airBaltic, kurā Latvijas valstij pieder 51% akciju. Tā paša gada 1. oktobrī pirmajā reisā no Rīgas uz Stokholmu dodas lidmašīna, kurā ir 33 sēdvietas. Strauju paplašināšanu un avioparka atjaunošanu uzņēmums sāk 1999. gadā, bet šobrīd lido uz vairāk nekā 60 galamērķiem.

Repšiki un lati
Gorbačova reformu izraisītā inflācija strauji uzņem tempu pēc PSRS sabrukuma, preču un pakalpojumu cenas aug rekordlielā ātrumā. Hiperinflācijas rezultātā sāk pietrūkt skaidras naudas. Tāpēc 1992. gadā parādās Latvijas rublis, ko tauta par godu Latvijas Bankas prezidentam Einaram Repšem iesauks par «repšikiem». Tas ļauj samazināt milzīgo inflāciju, kas 1992. gadā sasniegusi pat 951 procentu. 1993. gada 5. martā pirmās apritē nonāk piecu latu banknotes. Lai saņemtu kādu no pieclatniekiem, jāšķiras no 1000 rubļiem.


Finanšu nedienas
Kredīti, noguldījumi un naudas maiņa ir jauna sfēra, kurā orientēties spēj retais. 90. gados gan rodas, gan sabrūk vairākas jaunas finanšu organizācijas. Lielāko sitienu atjaunotās Latvijas ekonomikai sagādā Bankas Baltija bankrots 1995. gadā. Kamēr valdība un Latvijas Banka plāno, kā grūtībās nonākušo banku glābt, tās vadītājs Aleksandrs Lavents sāk bankas iztukšošanu, par ko vēlāk sēžas uz apsūdzēto sola gadiem ilgā prāvā. Bankas klientu zaudējumi tā arī pilnībā netiek kompensēti.


Vēsturiskās ēkas
No 1990. līdz 1995. gadam notiek vērienīga Nacionālās operas nama rekonstrukcija. Kolektīvs atgriežas uz Baltā nama skatuves ar Jāņa Mediņa operu Uguns un nakts, ko iestudē jaunais režisors Alvis Hermanis. Gadu vēlāk par operas direktoru kļūst Andrejs Žagars, kurš ieved Latvijas operu starptautiskajā apritē. Kad operas rekonstrukcija noslēgusies, Rātslaukumā sākas vērienīga celtniecība — pēc vēsturiskā parauga top Melngalvju nams, kas tika sagrauts Otrā pasaules kara laikā. Jaunuzcelto ēku atklāj 1999. gadā.


Neatkarīgi mediji
Par jaunizveidotajai demokrātijai būtiskās neatkarīgās žurnālistikas pirmo aizmetni kļūst laikraksts Diena, kas dibināts 1990. gadā. Bet gadu vēlāk ambicioza meitene no Liepājas Santa Dansberga izdod pirmo sieviešu ikmēneša žurnālu Latvijā. No tā izaug valsts lielākā izdevniecība. Radioviļņos pirmā privātā stacija tiek izveidota 1993. gadā — Radio SWH piedāvā aktuālāko mūziku un pašu veidotu programmu. Tikmēr TV ekrānos viena no pirmajām privātajām televīzijām ir Andreja Ēķa vadībā tapusī Picca TV. 1996. gadā, apvienojot Picca TV un NTV-5, top kanāls LNT. Bet no 1999. gada Latvijā pieejams arī interneta medijs — portāls Delfi joprojām ir viena no visvairāk apmeklētajām interneta vietnēm valstī.

23 Latvijas iedzīvotājiem kopā ar vairāk nekā 800 cilvēkiem liktenīga kļūst 1994. gada 28. septembra nakts, kad Baltijas jūras dzelmē pazūd prāmis Estonia. Tā ir traģiskākā katastrofa Eiropā pēc Otrā pasaules kara


Uz veikalu pēc izklaides
Daudzfunkcionālu iepirkšanās centru, kuros iespējams pavadīt visu dienu, Padomju Savienībā nebija. Arī 90. gadu sākumā hiperinflācija un naudas trūkums liedza domāt par izklaidēm lielveikalos. Bet jau desmitgades nogalē Rīgā top vairāki šādi centri, kuros iespējams ne tikai iepirkties, bet arī paēst, izklaidēt bērnus un pavadīt laiku. Centrā tiek atjaunots un paplašināts Rīgas Centrālais universālveikals, krastmalā 1998. gada septembrī atklāj daudzfunkcionālo tirdzniecības centru Mols, bet līdzās Centrālajai stacijai top Origo.

20,7 %
Bezdarba līmenis 1996. gadā


Runājošā rotaļlieta
1998. gada Ziemassvētkos pasaule iepazīst pūkaino un apburošo zvēriņu Fērbiju, kas māk atbildēt uz sava saimnieka jautājumiem. Lai gan rotaļlietas cena ir augsta, sākot no 35 dolāriem, par tādas iegūšanu sapņo arī daudzi latviešu bērni.


Pielipt pie televizora
Darbdienu vakaros nezvaniet, jāskatās Foresteru modes skates! 90. gadu sākumā milzu popularitāti gūst televīzijas seriāli, kas ļauj to varoņus satikt biežāk nekā savus radiniekus. Visi mīl Viktoriju Rufo šuvējas Marijas lomā seriālā Vienkārši Marija un par dzīvi Ziemeļamerikas modes pasaulē spriež pēc minētās Foresteru ģimenes seriālā Hameleonu rotaļas, ko LTV rāda rekordilgus 16 gadus.


Nost ar lieko svaru!
1996. gadā Latvijā ienāk pasaulē zināmā Svara vērotāju kustība. Katrs, kurš grib notievēt, savās raizēs vairs nav viens. Par noteiktu samaksu organizācija piedāvā doties uz regulārām sanāksmēm, pārrunāt liekā svara problēmas un saņemt vērtīgus padomus. Turpat notiek arī publiska svēršanās. 2008. gada nogalē organizācija paziņo par aiziešanu no Baltijas.


Raibā virtuve
1994. gadā netālu no Brīvības pieminekļa atklāj pirmo McDonald’s, bet Elmārs Tannis kopā ar partneriem izveido picēriju Pica Lulū. Ar citādu virtuvi iepazīstina Anglijā uzaugušais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, kurš izveido izsmalcinātu restorānu Vincents un 1995. gadā sāk televīzijas raidījumu Kas var būt labāks par šo? Tikmēr Lido attīsta tradicionālu virtuvi, piedāvājot iepriekš neredzētu formu — bistro ar atvērta tipa virtuvi. Iet tik labi, ka 1999. gadā Lido īpašnieks Gunārs Ķirsons atklāj tautiskā stilā ieturētu ēdināšanas un izklaides kompleksu Krasta ielā.

Valsts īpašuma sadalīšana
1992. gada nogalē sākas privatizācijas process. Lai nodrošinātu taisnīgu valsts īpašumu sadali, tiek emitēti īpaši vērtspapīri — sertifikāti, kuru nominālvērtība ir 28 lati jeb 5600 Latvijas rubļu. Pastāvīgajiem iedzīvotājiem sertifikātus piešķir par Latvijā nodzīvoto laiku, bet pilsoņiem daudzumu aprēķina pēc labvēlīgāka koeficienta. Par sertifikātiem iedzīvotāji var privatizēt arī mājokļus. Taču drīz sākas to masveida uzpirkšana, jo daudzi vēlas iegūt skaidru naudu, bet uzņēmēji — par sertifikātiem privatizēt valsts uzņēmumus. Gada laikā gandrīz puse no vērtspapīriem vairs nepieder sākotnējiem īpašniekiem.


Reketieri
Līdz ar uzņēmējdarbību 90. gados uzplaukst arī rekets. Gandrīz katram uzņēmējam jāiesaistās sarunās par «jumta» nodrošināšanu — treniņtērpos ģērbušies puiši, kas braukā mašīnās ar aptumšotiem stikliem un lepojas ar ieročiem, sola aizsardzību pret citiem sev līdzīgiem. Skaļākā tiesas prāva pret reketieriem sākas 1994. gada aprīlī, kad policija aiztur Ivanu Haritonovu un viņa līdzgaitniekus. Tā ilgst četrus gadus, un 1998. gadā Haritonovu notiesā un atzīst par vainīgu izspiešanā.


Ūdens ar piegādi
No krāna ūdeni vairs nedzer neviens! Vismaz smalkā birojā noteikti ne. Pēc Amerikā noskatīta principa arī Latvijā uzņēmums Venden sāk tirgot avota ūdeni 18,9 litrus lielās pudelēs, kuras novieto uz speciāla statīva. Ūdeni piegādā uz mājām vai biroju, un, kad lielā pudele izdzerta, to var apmainīt pret pilnu. Arī veikalos parādās dažādu izmēru dzeramā ūdens pudeles.

Foto — AFI, Fotoblog.lv, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Desmitgades stils. 1980—1989

Nākamajās trijās nedēļās — par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi. Pie varas PSRS nāk Mihails Gorbačovs un sākas slavenā pārbūve. Kas iecerēts kā impērijas restrukturizācija, kļūst par tās galu. Kad milzu naglu padomju zārkā iedzen atomelektrostacijas katastrofa Černobiļā, pārmaiņas ir nenovēršamas. Arī latvieši pulcējas demonstrācijās un kopā ar pārējiem baltiešiem sadodas rokās Baltijas ceļā.

Brīvā tirgus aizmetņi
Gorbačova būtiskākā ieviestā pārmaiņa PSRS tautsaimniecībā ir privātās uzņēmējdarbības legalizācija. 80. gadu vidū viena no populārākajām iepirkšanās vietām galvaspilsētā ir Čiekurkalna tirgus, kurā tirgojas mājražotāji un amatnieki, kas pašdarinātajiem apģērbiem nereti piešuvuši arī ārzemju firmas zīmes. Starp viņiem ir arī spekulanti, kas tirgo gan ārzemju džinsus, gan citas deficītas importa mantas. No 1987. gada sākuma tiek pieļauta arī sadzīves pakalpojumu, plaša patēriņa preču un sabiedriskās ēdināšanas kooperatīvu izveide. Latvijā togad reģistrēti 60 kooperatīvi ar 672 strādājošajiem.


Tukšie plaukti
80. gadu vidū Rīgā bez problēmām varēja iegādāties tikai maizi un olas, pat piens bieži vien bija deficīta prece, to slepenajās sarakstēs atzina vietējās amatpersonas. Daudzi joko, ka desu veikalā varēs dabūt tikai uz vēlēšanām. Veikalu plaukti kļūst aizvien tukšāki, līdz 1989. gadā tiek ieviesti taloni dažādu sadzīves un pārtikas preču iegādei. Ar tiem pērk ziepes, cukuru, alkoholu un vēlāk arī benzīnu. Pat ja konkrētā prece nav nepieciešama, praktiskais padomju pilsonis talonu vējā nelaiž, mājās tiek veidoti krājumi.


Latvijas Tautas fronte
1988. gada 1. un 2. jūnijā Rīgā notiek leģendārais Radošo savienību plēnums, kurā Mavriks Vulfsons pirmoreiz LPSR vēsturē no tribīnes netieši runā par okupāciju. Pārmaiņas, kas sākušās, ir neapturamas. Plēnumā tiek pieminēta arī domubiedru grupas virzītā ideja par Tautas frontes izveidošanu, kas tajā vēl negūst dzirdīgas ausis. Tomēr sabiedrības un vēlāk arī valdošās varas (kura spiesta atzīt neformālo organizāciju augošo ietekmi) atbalstam pieaugot, 8. un 9. oktobrī notiek Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Organizācija iestājas par Latvijas radikālu pārbūvi, pamatojoties uz demokrātiska sociālisma principiem.

Padomju pastmarka Atturība — dzīves norma

Pret žūpošanu
Viena no Gorbačova reformām, kas būtiski skar arī Latvijas iedzīvotājus, ir pret­alkohola kampaņa, kas sākas 1985. gadā. Situācija plašajā padomju zemē ir dramatiska. 1984. gadā uz vienu iedzīvotāju, ieskaitot zīdaiņus, gadā tiek realizēti 10,5 litri absolūtā alkohola. Tāpēc tiek samazināts alkohola ražošanas apjoms un ierobežota tā realizācija, alkohola tirdzniecība atļauta tikai darbadienās no plkst. 14 līdz 19. Tiek likvidēti arī speciālie veikali un bufetes, kuros iepirkties varēja tikai varai pietuvinātas personas. Taču šo iestāžu krājumi nepazūd — parastajos veikalos pēkšņi parādās dažādi importa dzērieni. Zeļ arī nelegālā alkohola ražošana. LKP CK pirmais sekretārs Boriss Pugo ziņo uz Maskavu — iedzīvotāji brīvo laiku sākuši izmantot ievārījumu gatavošanai, jo būtiski audzis pieprasījums pēc cukura.

Netapušais metro
Rūpes par vides aizsardzību Padomju Savienībā nav tikai ekoloģiska, bet arī nevardarbīgas pretošanās kustība. 1987. gadā Rīgā tiek dibināts Vides aizsardzības klubs. Pirmoreiz padomju iekārtā arī iedzīvotāju viedoklis tiek ņemts vērā, un plašas tautas demonstrācijas aptur gan Rīgas metro, gan Daugavpils hidroelektrostacijas būvniecību. Vērienīgie projekti nozīmētu ne tikai būtisku kaitējumu videi, bet vēl vienu imigrācijas vilni. 1988. gada aprīlī mītiņā pret metro celtniecību piedalās vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku. Presē par vides aizsardzības jautājumiem raksta Dainis Īvāns un Artūrs Snips, kuri aktīvi iestājas pret HES celtniecību.


Brūkošās impērijas dokumentālists
Skaudri, precīzi un bez didaktikas kinorežisors un operators Juris Podnieks dokumentē brūkošās Padomju Savienības realitāti. Viņa kamera fiksē sarežģītos latviešu karavīru stāstus filmā Strēlnieku zvaigznājs (1982) un mākslinieka likteni Veļ Sīzifs akmeni (1985). Bet sprādzienam līdzīgs efekts ir 1986. gada filmai Vai viegli būt jaunam?, kura seko līdzi vairāku jauniešu likteņiem. Filmu izrāda pārpildītos seansos visā Padomju Savienībā, un Podniekam piešķir Lielo Kristapu. Bet par brūkošās impērijas pieminekli kļūst viņa monumentālā daudzsēriju filma Mēs. Tā parāda nemierus Uzbekistānā, zemestrīci pārdzīvojušos Armēnijā, streikojošos strādniekus Jaroslavļā, iedzīvotāju atgriešanos Černobiļā, Gorbačova konfliktu ar Jeļcinu un citas laikmeta zīmes.


Leģendārie koncerti
Traģiski beidzas grupas Pērkons koncerts 1985. gada 6. jūlijā Ogrē. Rokmūzikas uzkurināti jaunieši atceļā uz Rīgu izdemolē vilcienu. Vairākiem par to jāsēžas uz apsūdzēto sola, bet grupai aizliedz uzstāties. No visiem paraugprāvā tiesātajiem tikai vienam — Raimondam Ploriņam — piespriež reālu cietumsodu, jaunā vīrieša sagrautajam liktenim līdzi seko arī Jura Podnieka filma Vai viegli būt jaunam? Mazāk dramatiski notikumi saistīti ar citiem brīvības vēsmu apdvestiem koncertiem — pārpildītā Mežaparka estrādē 1989. gadā pirmoreiz dzimtenē uzstājas trimdas latviešu grupa Čikāgas piecīši.

Čikāgas piecīši Mežaparka estrādē 1989. gadā

 


Tirāžas rekords
1980. gadā, kad izjūk instrumentālā grupa Arka un aiziet tās līderis Juris Kulakovs, top ansamblis Zodiaks, par kura vadītāju kļūst Jānis Lūsēns. Šajā pašā gadā viņi ieraksta instrumentālo albumu Disco Alliance un top par absolūtiem latviešu popmūzikas rekordistiem — ieraksts tiek pārdots aptuveni 20 miljonu eksemplāru tirāžā. Albums iegūst milzīgu jaunatnes atzinību, arī Vācijas Demokrātiskās Republikas un Polijas diskotēkās ir topa pirmajā desmitniekā. Grupas skanējums ļoti atšķiras no tā, kas skan visapkārt, tomēr tajā jūtama neslēpta franču grupas Space ietekme. Izceļas arī mākslinieces Frančeskas Kirkes veidotais albuma vāks.

Dziesmu saraksts no žurnāla Liesma

Būsim pazīstami
1981. gadā par radio raidījuma Būsim pazīstami vadītāju kļūst diskotēkas Maratons diskžokejs, medicīnas students Arvīds Mūrnieks. Viņa vadītajā pārraidē katru nedēļu skan populāra ārzemju mūzika, tiek apspriesta mode un 80. gados publiskajā telpā pēkšņu aktualitāti guvusī seksualitātes tēma. Skatītāji var balsot par populārākajām dziesmām, un redakcijā pienāk kaudzēm vēstuļu. Padomju jaunieši ir izslāpuši pēc aktuālās mūzikas, un raidījums strauji kļūst populārs, vienīgi dažādos valsts svētkos vai atceres dienās kapitālistisko Rietumu mūziku atskaņot ēterā nav ļauts.

Konkursā Miss Rīga – 88

Pirmais skaistumkonkurss
1988. gadā tautu gandrīz karojošās nometnēs sašķeļ nepieredzēts notikums — Latvijā notiek pirmais skaistumkonkurss. Vieni nosoda veidu, kādā jaunās meitenes sacenšas, izrādot nevis savas spējas un talantus, bet pievilcību, savukārt otri priecājas par latviešu daiļavām. Taču interese par konkursu Miss Rīga — 88 ir visiem, un tā uzvarētāja Sintija Jenerte uz vairākiem gadiem kļūst par vietējo slavenību.

Auskars vienā ausī
Arī padomju sievietes 80. gados tērpjas aizvien ekstravagantāk, pat ja šāds stils pieprasa ne vienu vien radošu risinājumu. Piemēram, lai uzšūtu desmitgades pirmajā pusē modē nākušās bieza lina auduma kleitas, tiek izmantoti pasta maisi, ko var nopirkt par rubli gabalā. Modē nāk arī rotāšanās — klipšu vietā auskari, kaklā jākarina no Dienvidslāvijas atceļojuši kuloni, bet pie krūtīm jāsprauž zaigojošas brošas. 80. gadu nogalē vismodīgākā dāmu frizūra ir īsi asimetriski apgriezti mati, ko papildina liels auskars vienā ausī. Bet uz ielas nevar nepamanīt dažādām subkultūrām piederīgus jauniešus — starp viņiem īpaši izceļas panki.

1981. gadā pie skatītājiem nonāk leģendārā Jāņa Streiča filma Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kurā savu pēdējo kinolomu nospēlē Lilita Bērziņa


Pagrīdes seansi
Jau 80. gadu sākumā Padomju Savienībā videokasetēs nonāk ārzemju filmas. Starp tām gan augstvērtīgi kinodarbi, gan pornofilmas un asa sižeta cīņas filmas jeb bojeviki. Tomēr videomagnetofons ir retajam, tāpēc tiek rīkoti pagrīdes seansi, kuros vienā vakarā var noskatīties līdz pat piecām filmām. Ieeja — parasti pieci rubļi no personas. Bet par 200 rubļiem var izīrēt gan filmas, gan pašu aparatūru uz vairākām dienām. Arī milicija nesnauž un mēdz ierasties seansos, par kuriem ziņojuši kaimiņi vai citi acīgi interesenti. Konfiscētās filmas izvērtē īpaša komisija, kas nosaka to potenciālo kaitīgumu.

1981. gada jūlijā pāri Daugavai tiek atklāts 312 metrus garais Vanšu tilts


Kopotie raksti
Namatēva un namamātes inteliģenci vairs nav grūti noteikt, atliek tikai uzmest aci viņu grāmatplauktam un novērtēt, vai tajā pietiekami rūpīgi sakārtoti kopoto rakstu sējumi. Izdevniecība Liesma izdot gan ārzemju, gan vietējo autoru darbus, kurus iegūt savā īpašumā ir goda lieta. Par lasīšanu varēs domāt pēc tam. Latviešu grāmatplauktos rindojas Onorē de Balzaka, Džeka Londona, Viļa Lāča un citu autoru darbu apkopojumi. No 1981. līdz 1989. gadam tiem pievienojas arī Latvijas padomju enciklopēdijas zaļās muguriņas.

2 666 567
visu laiku augstākais iedzīvotāju skaits Latvijā (1989), latviešu īpatsvars tikai 52%.


Dzeltenie ikarusi
Autovadītāju dzīve kļūst aizvien sarežģītāka. 80. gadu sākumā tiek ieviestas standartizētas ceļazīmes, turklāt nu arī ārpus pilsētas ir noteikti braukšanas ātruma ierobežojumi. Bet tiem, kuriem sava auto nav, viss pa vecam — jākāpj dzeltenajā ikarusā, un tas aizvedīs, kur nepieciešams. 1986. gadā Ungārijā ražotie autobusi galvaspilsētā kursē 50 dažādos maršrutos.

Skopais brauciens uz ārzemēm
Vēl 70. gados vislielākās iespējas tikt uz kapitālistiskajām rietumvalstīm ir pašdarbības kolektīviem, kultūras un zinātnes darbiniekiem, kuriem gan jāpierāda sava uzticība dzimtenei. Taču 80. gadu vidū līdz ar Gorbačova nākšanu pie varas parādās iespēja arī individuāli apciemot ārzemēs dzīvojošos radus vai draugus, ja vien saņemts no viņiem attiecīgs uzaicinājums. Maiņas nauda ir stingri limitēta, tāpēc bez gādīgiem sagaidītājiem otrpus dzelzs priekškaram ir grūti iztikt. Sākas aktīva ceļošana, trimdā nonākušo radu apciemošana.

Foto — LNB/Zudusī Latvija, Raimonds Rencis, Sergejs Akuraters, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LNB Reto grāmatu un rokrakstu krājums

Desmitgades stils. 1970—1979

Nākamajās četrās nedēļās — par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi. 70. gadus raksturo arvien lielāka nesakritība starp padomju valsts centralizētajiem plāniem, kuros apjomi aizvien tiek kāpināti, un iedzīvotāju reālo dzīves līmeni. Tomēr pa dzelzs priekškara spraugām iepūš Rietumu vēsmas — PSRS nonāk gan 100 rubļu vērtas džinsa bikses, gan ārzemju videoklipi un Pepsi-Cola.

Lepnais žigulis
Neilgi pēc tam, kad par godu Ļeņina 100. dzimšanas dienai 1970. gadā ir saražots pirmais žigulis VAZ 2101, šis pārticības un veiksmes simbols parādās arī Rīgas ielās. Lai gan ne tik prestižs kā Volga, automobilis tik un tā ir grūti iegūstama prece — nepieciešams stāties garā rindā, ko organizē darbavietas arodbiedrība, vai īpašas veiksmes gadījumā saņemt ārpuskārtas iespēju iegādāties auto par priekšzīmīgu darbu. Tomēr mašīna nav lēts prieks — žigulis maksā vairāk nekā piecus tūkstošus rubļu, bet Volga vēl dārgāk.

Pepsi Tallinā
Gandrīz visās Rīgas nomalēs izpletušies guļamrajoni un rodas vajadzība pēc dažādiem sadzīves pakalpojumiem un atbilstošas infrastruktūras, kas atrastos līdzās dzīvojamajām mājām. Lai apmierinātu pieaugošās iedzīvotāju vajadzības, tiek izstrādāts universālveikalu projekts. Pirmais jaunā parauga veikals, kurā norēķini notiek nevis vairs atsevišķajos stendos, bet pie kādas no 14 veikala kasēm par visiem pirkumiem kopā, tiek uzcelts 1974. gadā Juglā. Vēlāk šis veikals Tallina ir arī pirmā vieta, kur Latvijā nopērkama Igaunijā ražotā Pepsi-Cola.

Viesnīcas Latvija būvniecība

Debesskrāpji
Rīgas panorāma mainās. 1970. gadā Pēterbaznīcas torņa smailē tiek uzsēdināts zelta gailis, bet citviet galvaspilsētā pret debesīm sāk tiekties kantaini debesskrāpji. 60. gadu nogalē nojauktā Piena restorāna vietā vairāk nekā desmit gadus top viesnīcas Latvija tipveida ēka, ko tautā paspēj nodēvēt par Zilo briesmoni, Ķīpsalā uzceļ Preses namu, bet otrā pusē Daugavai slej Lauksaimniecības ministrijas ēku. Visbeidzot 1979. gadā Daugavas viducī tiek izraudzīta vieta vērienīgā televīzijas kompleksa būvniecībai.


Trīsriteņi bērniem
Ne vienam vien padomju bērnam pirmā pieredze ceļu satiksmē saistās ar velosipēdu Spārīte. Nelielais trīsritenis, kura ražošanu Daugavpils Pievadķēžu rūpnīca sāk 1974. gadā, ir paredzēts bērniem līdz sešu gadu vecumam, bet uz tā aizmugurē ierīkotajiem pasažieru pārvadāšanai paredzētajem kāpšļiem jaunie cilvēki iemanās uzrausties vēl krietni pēc skolas gaitu sākuma. Ritenis ir aprīkots arī ar ērtu groziņu un taurīti.

Estrādes zvaigznes
Šis ir latviešu estrādes zelta posms, kura priekšgalā ir maestro Raimonds Pauls. Jau kopš Rīgas estrādes orķestra (REO) laikiem viņš sadarbojas ar izciliem solistiem Margaritu Vilcāni, Ojāru Grīnbergu, Zdislavu Romanovski. Mikrofona aptaujas priekšgalā katru gadu  ir vairākas maestro dziesmas — Baltā saule uzvar 1970. gadā, Teic, kur zeme tā — 1971. Bet slavas pašā virsotnē Paulu uznes viņa dibinātais ansamblis Modo, kurā duetā dzied Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Mikrofona aptaujā 1976. gadā viņi plūc laurus, izpildot kompozīciju Tava balss jeb Mēmā dziesmu.

Rietumu mūzika
Rīgas sabiedriskās dzīves hits 70. gadu nogalē ir diskotēkas Poligrāfiķu klubā. Tās notiek divreiz nedēļā no plkst. 19 līdz 22. Par jaunāko Rietumu mūzikā diskžokeji pēc īpašas atļaujas saņemšanas var uzzināt Viļa Lāča bibliotēkas mūzikas nodaļā, kurā ar dažu nedēļu nokavēšanos pienāk žurnāli Melody Maker un Billboard. Mūziku spēlē no magnetofona lentēm — gan populārajām 500 m, kurās var ierakstīt pa albumam katrā pusē, gan mazākām un ērtākām. 1978. gadā mūzikas aprite tiek atvieglota, kad VEF sāk ražot pirmos kasešu magnetofonus Sigma.


Imanta Kalniņa fenomens
Komponista melodijas nodungot māk gandrīz katrs. Grupas Menuets, kas 1971. gadā ieguvusi otro vietu Liepājas dzintarā, un Liepājas teātra dziedošo aktieru dziedātās komponista dziesmas kļuvušas par folkloru. Bet garmatainais un brīvdomīgais komponists pēc aiziešanas no darba Liepājas teātrī un viņa rokenrola ansambļa 2xBBM aizlieguma 70. gadu sākumā mitinās laukos Vecpiebalgā. Menueta muzikālais vadītājs Jānis Blūms komponista vārda dienā 1. jūlijā tur rosina sarīkot brīvdabas koncertu, kurā dziedātu tikai Kalniņa dziesmas. 1976. gadā netālu esošajā Jāņaskolā notiek pirmās Imantdienas, ko vēlākajos gados padomju vara aizliegs.

Varavīksnes tilts
1974. gadā no Latvijas radio uz televīziju pārceļas Alda Ermanbrika leģendārais raidījums Varavīksne. Kopš pirmsākumiem tajā klausītājus iepazīstina ar mūziku, kas PSRS slēgtajā informatīvajā telpā nav brīvi pieejama. Piemēram, izveido radiouzvedumu pēc populārā mūzikla Vestsaidas stāsts motīviem. Televīzijā tieši šajā raidījumā tiek parādīti pirmie ārzemju videoklipi, kurus igauņu videoinženieri kopē no Somijas televīzijas. Varavīksnē atskan arī PSRS popularitāti ieguvušās grupas ABBA un Boney M.

Modes skices žurnālā Zvaigzne 1978. gadā

Latvijā ražo džinsus
Svarīgākais apģērbs, kas var piederēt sevi cienošam jaunietim, ir džinsi. Saprotot, ka džinsu modi tik viegli apturēt neizdosies un pa dažādiem kanāliem kārotās bikses tik un tā nonāk padomju zemēs, 70. gados tiek sākta džinsa auduma ražošana Latvijā. Rīgas Modeļu nams izstrādā dažādu džinsa tērpu paraugus — piedāvājot ne tikai bikses, bet arī svārkus, kleitas un žaketes. Tomēr tie negūst popularitāti, nespēj sacensties ar spekulantu tirgotajiem aizokeāna ražojumiem.

Dailes teātra atklāšana

Dailes jaunā ēka
Par īpašu notikumu kļūst Dailes pārcelšanās uz jauno ēku Brīvības, tolaik Ļeņina, ielā. Viss teātra kolektīvs uz to pārceļas kopējā gājienā, ko pavada skatītāju tūkstoši. Martas Staņas funkcionālisma stilā projektētā ēka ir drosmīgs un tehnoloģiski izaicinošs projekts, kas diemžēl būvniecības laikā vairākkārt tiek mainīts. Tikai pēc trupas ievākšanās ēkā atklājas gan akustikas, gan redzamības problēmas, tomēr Dailes teātra skatuve un skatītāju zāle ar gandrīz 1000 vietām joprojām ir lielākā Latvijā.


Sargā dabas bagātības
1973. gada 14. septembrī tiek atklāts pirmais nacionālais parks Latvijā. 54 kilometrus garais Gaujas Nacionālais parks radīts, lai veicinātu labvēlīgus apstākļus dabas un vēsturisko vērtību saglabāšanai, kā arī attīstītu tūrismu. Sākotnēji parkā ietilpst iecienītie Siguldas un Turaidas maršruti, bet vēlāk tos papildina arī dabas takas Līgatnē.

Veikals Briči Daukstu pagastā 1970. gadā

Pārtikas deficīts
70. gados pasliktinās pārtikas apgāde. Lai gan lauksaimniecības apjomi pieaug, izaudzētais reti nonāk vietējo virtuvēs un vēderos. Lielāko daļu saražotā iepērk valsts un izved ārpus Latvijas. Arī lauksaimniecība tiek integrēta PSRS kopējā saimniecībā, un Latvija, lai gan oficiāli ir ražošanas veiksmes stāsts, resursu ziņā tiek noplicināta. Pārtikas deficītu palīdz risināt individuālās palīgsaimniecības, kurās izaudzētais pabaro arī pilsētu iedzīvotājus. 70. gadu sākumā PSRS valdība pat pieņem slepenu lēmumu palielināt individuālajiem patērētājiem pārdodamās lopbarības apjomu. No 1975. gada iet plašumā tā sauktie pasūtījumu galdi, kuros iespējams iegādāties preces kompleksi, deficīta mantas jāpērk kopā ar tām, kuras neviens no brīva prāta neņem.

PSRS ievieš obligāto vidējo izglītību

Piena gardumi
Tieši šajā desmitgadē Latvijas iedzīvotāju ledusskapjos pirmoreiz nonāk vairāki gardumi no piena, bez kuriem vēl mūsdienās nav iedomājama latviskā garša. 1974. gadā tiek radīts kausētais siers Dzintars, kas noder gan ikdienas ēdienreizēs, gan svētku galdā. Bet mazie pilsoņi vairāk priecājas, ka Latvijā beidzot tiek ražots kārums šokolādes glazūrā — Eskimo saldējums. Par 16 kapeikām var nopirkt trīsstūrveida tetrapaku piena. Arī tas ir jaunums, jo līdz tam pienu pārdeva tikai pudelēs.


Austrumnieciskie Rīdzinieki
1970. gadā parfimērijas un kosmētikas rūpnīca Dzintars sāk ražot vīriešu odekolonu Rīdzinieks. Broņislavas Švarcmanes radītais aromāts, kura pamatā ir austrumnieciskās apelsīnu ziedu un bergamotes notis kļūst par vienu no iecienītākajiem kungu vidū. Bet dāmas pēc īstām Rīdziniecēm varēja smaržot arī iepriekš — šāda nosaukuma sieviešu smaržas popularitāti bija ieguvušas 60. gados.

Baiba Indriksone un Olga Dreģe filmā Vella kalpi

Kino modē — izklaide
Padomju kinorepertuārā aizvien biežāk parādās izklaidējošas filmas, kam vairs nav jāpilda ideoloģiskās funkcijas. Īpašu mīlestību izpelnās kinolentes, kurās izdevies atbrīvoties arī no skatītāju pamācīšanas. Vairāk nekā 30 miljoni padomju kinoteātros noskatās Rīgas kinostudijā tapušo filmu Vella kalpi (1970) un tās turpinājumu, bet pēc 1975. gada filmas Mans draugs — nenopietns cilvēks nevienam vairs nav šaubu par režisora Jāņa Streiča vietu Latvijas un arī PSRS kinodižgaru Olimpā. Latvijas skatītāju sirdis 1973. gadā iekaro Gunāra Pieša filma Pūt, vējiņi!, kas runā gan par ētiskām vērtībām, gan nacionālo kultūru.

Jeļena
Populārākais meitenēm dotais vārds Latvijā  70. gados. Otrajā vietā ir Inga.

Šariks un Lesija
Visā Padomju Savienībā milzu popularitāti iemanto poļu daudzsēriju mākslas filma Četri tankisti un suns, kas vēsta par viena tanka ekipāžas piedzīvojumiem Otrā pasaules kara laikā. Pilntiesīgs komandas dalībnieks ir vācu aitu suns Šariks, kurš palīdz pārējiem izkulties no dažādām ķibelēm. Vēsturiskā patiesība seriālā ir sagrozīta, ļaujot skatītājiem iztēloties padomju kareivjus par visas Eiropas atbrīvotājiem un glābējiem, bet filmas varoņus cilvēki iemīļo, un ne vienā vien sētā turpmāk skraida mazāki un lielāki Šariki. Gandrīz tikpat daudz, cik Lesiju, kad zilajos ekrānos parādās šāda nosaukuma seriāls.

Foto — LNB/Zudusī Latvija, Kārlis Roze, Anatolijs Kotins, LETA, Latvijas Radio arhīvs, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Kuzņecovi no Latgales priekšpilsētas

Līdzās VEF un Vilhelma Ķuzes šokolādes fabrikai Kuzņecovu porcelāna ražotne bija Latvijas lepnums un pirms padomju okupācijas arī otrais lielākais darba devējs valstī

Latvijas rūpniecības vēsturi grūti iedomāties bez kādreiz slavenās Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas. No pirmsākumiem līdz padomju okupācijai no paaudzes paaudzē to vadīja vecticībnieku Kuzņecovu dzimta — uzņēmīgi, čakli un 20.—30. gadu Latvijai neapšaubāmi lojāli ļaudis. Dzimtu 20. gadsimta 40. gados izklīdināja un iznīcināja padomju represijas, savukārt agrākās ražotnes vietā Maskavas ielā 257/259 tagad slejas izklaides centra Akropole korpusi.

No Maskavas guberņas Gžeļas ciema apkaimes nākušais krievu uzņēmējs Sidors Kuzņecovs porcelāna un fajansa fabriku S. T. Kuzņecovs (gadiem ritot, iniciāļi uzvārda priekšā mainījās) Rīgas Maskavas forštatē izveidoja 19. gadsimta 40. gadu sākumā. Kopumā Kuzņecoviem līdz Pirmā pasaules kara sākumam visā cara Krievijā piederēja septiņas rūpnīcas. Rīgā esošā orientējās uz eksportu. 19. gadsimta 70. gados Kuzņecovs kļuva par pirmo fabriku Rīgā, kur nodarbināto skaits pārsniedza tūkstoti. 1908. gadā 2500 strādnieku ražoja vairāk nekā 22 miljonus trauku gadā. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara darbinieku skaits Rīgā sasniedza jau 4000. Kuzņecovs savā jomā bija līderis visas milzīgās valsts apmērā. Matvejs Kuzņecovs, kurš vadīja porcelāna impēriju no 1864. gada līdz 1911. gadam, lika uzsvaru uz masveida produkciju. Turklāt ražoja ne tikai traukus, bet arī klozetpodus, pisuārus, izlietnes, elektroizolatorus un citus mājoklī izmantojamus izstrādājumus. Šo posmu pārsvītroja Pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā visas iekārtas 140 vagonos evakuēja uz Iekškrieviju, kur arī palika.

Jauns sākums

Plašās Kuzņecovu dzimtas pārstāvji atkal Rīgā sāka pamazām pulcēties no 1918. gada. Rūpnīcas mūri Latvijas galvaspilsētā bija vienīgais, kas tiem palika, kad lielinieki atņēma visus īpašumus Krievijā, turklāt vairākus Kuzņecovus paguva represēt kā «Latvijas spiegus». Tukšie fabrikas korpusi bija daļēji sagrauti karā, un, kā toreiz apgalvoja, ražošanu Kuzņecovi esot atsākuši lielākoties pēc bijušo fabrikas strādnieku lūguma. Arī tie pēc bēgļu gaitām pakāpeniski atgriezās Rīgā.

Paņēmis kredītu, oficiāli uzņēmums atsāka darbību 1920. gada 1. oktobrī. Visus vadošos posteņus pēc tradīcijas ieņēma dzimtas locekļi — 1911. gadā mirušā Matveja Kuzņecova dēli Nikolajs, Georgijs, Sergejs, Mihails, Aleksandrs un meita Jeļena. Sākumā viss ražošanas process bija tikai roku darbs. Strādāts tika 2—3 dienas nedēļā, taču 1921. gadā M. S. Kuzņecovs jau spēja piedāvāt savus izstrādājumus Rīgas izstādē. Prese atzina, ka trauki izstrādāti «rūpīgi», tomēr agrākās kvalitātes vēl neesot. Katrā ziņā gan tad, gan vēlāk Kuzņecovu dzimta tika cienīta par to, ka piederēja pie tās agrāko fabrikantu grupas, kura pēc kara uzņēmās atjaunot ražošanu faktiski no nulles.

Lai atgūtos, Kuzņecovi sāka ražot un piedāvāt tirgū arī tecilas, galodas un dzirnakmeņus, arī īpašas, pēc diplomētā ķīmiķa Mihaila Kuzņecova tehnoloģijas izstrādātas, ar nedegošu šķidrumu Fluidols piesūcinātas izolācijas plāksnes no presēta kūdras, zāģu skaidu, sūnu un smilšu maisījuma. Paralēli ritēja lobēšanas process politiskajā līmenī. Piemēram, 1923. gadā Kuzņecovi nopūlējās, lai valdība nesamazinātu augstās ievedmuitas ārvalstu porcelāna un fajansa traukiem. Pretējā gadījumā fabrika būšot jāslēdz un vairāki simti strādnieku jāatlaiž. Bet strādnieku skaits jau bija ap 400. Strādājošo skaita ziņā Kuzņecovs toreiz starp rūpniecības uzņēmumiem ieņēma pirmo vietu Latvijā. Turklāt 20. gadu vidū tas bija atzīts par vienu no eksportspējīgākajiem. Agrāk noieta tirgus bija plašā Krievija, tagad preces virzīja turp, kur Kuzņecovu vēl atcerējās, — uz Igauniju, Lietuvu, Poliju, Somiju. Izejvielas agrāk pārsvarā ieveda no Krievijas, jaunajos apstākļos bija jāpārorientējas uz Latgales un Jelgavas apkaimes mālu, kā arī uz izejvielu importu no Anglijas, Vācijas un Zviedrijas.

Daži, piemēram, keramiķis Rūdolfs Pelše, 20. gadu sākumā gan kurnēja, ka rūpnīcas porcelāna un fajansa produkcija «ir krievu garā izstrādāta tirgus prece un nekas vairāk». Kuzņecoviem pārmeta «stingru turēšanos pie vecu vecajām tradīcijām» un sargāšanos no «latviešu nacionāliem iespaidiem», taču no biznesa viedokļa tobrīd laikam tas bija pareizi — vēl neizlutinātajam pēckara pircējam vajadzēja lētu, vienkāršu, parasti no Rietumu paraugiem špikotu porcelāna, fajansa, pusfajansa vai māla izstrādājumu.

Uzņēmuma attieksme pret māksliniecisko izpildījumu un apgleznošanas sižetiem mainījās, tiklīdz radās latviešu mākslinieki, kas spēja piedāvāt kvalitatīvu sniegumu un apgleznojumu sižetus — te jāmin 30. gados populārie Romans Suta, Ansis Cīrulis, Niklāvs Strunke, Jēkabs Bīne. Kopš 1936. gada iedibinājās pastāvīga Kuzņecova sadarbība ar Mākslas akadēmiju.

Bez konkurentiem

Ap 1927. gadu fabrika bija tiktāl atspērusies, ka saražoja 1800 tonnu porcelāna un fajansa izstrādājumu. Neapšaubāmi, ražošanu sargājošas bija augstās ievedmuitas importa produkcijai. Kuzņecovi apgādāja ar traukiem visu Latviju un varēja pat atļauties diktēt spēles noteikumus, jo nopietnu konkurentu nebija visā Baltijas reģionā, ja vien neskaita J. C. Jessen Jaunmīlgrāvī. Produkcija nu ceļoja ne tikai uz Eiropas valstīm, bet arī uz Indiju un ASV.

Pasaules ekonomiskā krīze Kuzņecovam secen tomēr nepagāja — sākās atlaišanas. 1931. gada septembrī strādnieki neizmaksāto algu dēļ sāka streiku un meklēja palīdzību valdībā. Turklāt 1933. gada janvāra beigās naktssargu nevērības dēļ fabrikā izcēlās ugunsgrēks, kas nodarīja lielu postu — sabojāja telpas, iekārtas un gatavo produkciju 120 000 latu kopvērtībā. Varbūt tāpēc 1934. gadā Kuzņecova trauku cenas tika paaugstinātas par 10%.

Namamātes tagad ar vēl lielāku nepacietību gaidīja tradicionālās izpārdošanas, kas notika divas reizes gadā un ilga nedēļu. Servīžu apgleznojumu motīvi ik gadu mainījās, tāpēc uzņēmums visas agrākās kolekcijas laida izpārdošanā. 30. gados līdz ar pirktspējas pieaugumu vispār daļēji atteicās no agrākās masveida produkcijas politikas. Ne velti, ja valstij vajadzēja smalku dāvanu ārvalstu amatpersonām, pašmāju prominencei vai servīzi valsts reprezentācijai, to pasūtīja pie Kuzņecova. Tā Rīgas pilsēta 1937. gadā sumināja ģenerāli Jāni Balodi ar 240 priekšmetu servīzi, ko apgleznoja Vilis Vasariņš. Labāko latviešu mākslinieku apgleznoti Kuzņecova trauki pārstāvēja Latviju un plūca laurus starptautiskās izstādēs Parīzē un Briselē.

Jā, šis bija krievisks uzņēmums, kura īpašnieki pastāvīgi atbalstīja krievu reliģisko, kultūras un sabiedrisko dzīvi Rīgā un kura cehos latviešu valodu lāgā nevarēja dzirdēt, taču šefdirektoram Nikolajam Kuzņecovam ļoti veiksmīgi izdevās «izstūrēt» arī pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma, kad daudzus uzņēmumus «latviskoja», faktiski piespiežot agrākajiem īpašniekiem tos pārdot valstij. Kuzņecovi 1932. gadā laikus daļu akciju pārdeva latviešu uzņēmējam Mārtiņam Kalniņam un ievēlēja viņu par sabiedrības valdes priekšsēdētāju. Ikreiz, kad Kuzņecovu apmeklēja Ulmaņa valdības ministri, un tas notika visai bieži, pie fabrikas vārtiem gaidīja lozungs «Mūsu darbs Latvijai» un strādnieku koris dziedāja patriotiskas dziesmas. Tāpat Kuzņecovs regulāri ziedoja traukus gan skolām un iestādēm, gan «izdalīšanai pēc Valsts prezidenta ieskata».

Pienākot padomju okupācijai, Kuzņecovs ar 630 strādniekiem bija otrais lielākais darba devējs Latvijā, atpaliekot vienīgi no gumijas ražotāja Kvadrāts, kam bija 750 darbinieku. Staļina režīms pret Kuzņecoviem izturējās īpaši nežēlīgi — 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju tika deportēti kopumā deviņi šīs dzimtas pārstāvji, turklāt vienu no Kuzņecoviem čekisti 27. jūnijā nošāva Centrālcietuma pagalmā. Izsūtīja arī Mārtiņu Kalniņu ar ģimeni. Nacionalizētā fabrika padomju okupācijas gados turpināja darbu kā Rīgas porcelāna rūpnīca, bet 21. gadsimta sākumā pārstāja kūpēt arī tās skursteņi.

Foto no preses izdevumiem