Kategorijas: Vēsture

Desmitgades stils. 1930—1939

Nākamajās astoņās nedēļās — par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi. Trīsdesmitie gadi Eiropā ir autoritārisma laikmets. Vācijā pie varas nāk nacisti, bet kaimiņos Krievijā aug Padomju Savienība. Arī Latvija iekļaujas šajā vilnī un kopš 1934. gada 15. maija ir autoritāra valsts. Sākas ulmaņlaiki

Trīs dāmas pastaigā Mežaparkā 1939. gadā


Dāmu platie pleci
Holivudas filmu ietekmē arī Latvijā dāmas ballēs dejo garās kleitās ar atkailinātām mugurām, bet ikdienas modē garie tērpi tā arī nav atgriezušies. Ideālais svārku garums joprojām ir nedaudz pāri celim, taču jostasvieta ir augstāka un plecu daļa kļuvusi izteiksmīgāka — modē ir viegls polsterējums un garas piedurknes. Attīstoties dažādām audumu tehnoloģijām, dāmas tiek arī pie modīgiem peldēšanas un sportošanas tērpiem.


Neīstie brāļi
«Kas ir bagāts, tas ēd cepešus ik dienas. Kas ir nabags, tas var noslaucīt tik slienas.» Duets Brāļi Laivinieki ar saviem nedaudz satīriskajiem tekstiem un liriskajām melodijām 30. gadu Latvijā bauda nedalītu popularitāti. Fricis Kuģis un Kārlis Grūbe-Bedriņš uzstājas naktslokālos, labdarības pasākumos un koncertos. Bet no 1933. gada skan arī latviešu mājās, jo dueta skaņdarbus sāk atskaņot Rīgas radiofons. Līdz pat 1940. gadam viņi regulāri ieraksta savas dziesmas Bellacord studijā, kas ļāvis mūziķu daiļradei saglabāties līdz mūsdienām.


Brīvības cīņu piemiņa
Latvijas Republikas proklamēšanas 17. gadskārtā, 1935. gada 18. novembrī, atklāj par tautas ziedojumiem tapušo Brīvības pieminekli. Ideja iemūžināt Brīvības cīņu dalībnieku piemiņu pieder Zigfrīdam Annai Meierovicam, kurš rosināja projektu konkursu par pieminekļa izveidi neilgi pēc valsts nodibināšanas. Tajā uzvarēja Kārļa Zāles projekts Mirdzi kā zvaigzne! Brīvības cīņām veltīts arī bronzā lietais piemineklis Vienoti Latvijai jeb Latgales Māra Rēzeknē, ko atklāj 1939. gadā.

Pļaujas svētki Koknesē 1935. gada 13. oktobrī. Goda viesis — Kārlis Ulmanis

Svētki lauksaimniekiem
Lauksaimniecība 30. gados ir viena no vislabāk attīstītajām tautsaimniecības nozarēm. Lai atzīmētu arāju grūto darbu, tiek iedibināta jauna tradīcija — Pļaujas svētki. Pirmie tiek sarīkoti 1935. gadā Koknesē un pulcē vairāk nekā 140 tūkstošus cilvēku. Klāt, protams, ir arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš pats nācis no lauksaimnieku vides.

Kravas automašīna ar sviesta mucām, 1936

Sviesta lielvalsts
Brīvās Latvijas veiksmes stāsts ir eksports. Jau pirms Ulmaņa apvērsuma valdība pieņēma likumus importa regulācijai, tomēr pēc 1934. gada 15. maija likumi kļuva vēl bargāki. Savukārt eksports tika veicināts. Eksportēja bekonu, linus, finieri. Bet vispopulārākā prece nenoliedzami bija sviests. 1938. gadā Latvija bija 4. vietā Eiropā un 6. vietā pasaulē sviesta eksporta jomā.


Zvejnieka dēls
Viena no pretrunīgākajām Latvijas literatūras personībām Vilis Lācis 30. gadu sākumā ir maz zināms rakstnieks, kurš tikko izdevis pirmo romānu Atbrīvotais zvērs, bet desmitgades noslēgumā jau ir kļuvis par vienu no valsts zināmākajiem literātiem. Tas noticis, lielā mērā pateicoties preses magnātei Emīlijai Benjamiņai, kura protežē Lāci un laikrakstā Jaunākās Ziņas turpinājumos publicē viņa romānu Zvejnieka dēls.

1 877 400 ha
Lauksaimniecības kultūru sējumu platība 1938. gadā. Salīdzinājumam 2016. gadā. — 1 233 900

Pilsētnieki nevēlas bērnus
Satraucošs ir Latvijas iedzīvotāju dabiskā pieauguma kritums. Uz lauku iedzīvotāju rēķina 30. gados tas joprojām ir pozitīvs, tomēr aizvien krītas. Vidēji sievietei vairs ir tikai divi bērni, lai gan pilnīgai tautas atjaunošanai būtu nepieciešami 3,5. Sievietes negrib dzemdēt, bet vīrieši negrib uzņemties atbildību. Lai to mainītu, nepieciešams mainīt ļaužu uzskatus, raksta laikraksts Rīts. «Kā aizkavēt dzimstības samazināšanos un pavairot dzemdību skaitu? Dziļākais dzimstības samazināšanās cēlonis meklējams dzīves uzskatā. Jāapkaro materiālistiskais un egoistiskais dzīves uzskats, kas liek domāt tikai par sevi, savām izpriecām.»

Rinda aiz kino durvīm
1930. gada 3. martā kinoteātrī Palladium tiek pirmizrādīta nebijuša mēroga filma — pēc Andreja Pumpura eposa uzņemtais mēmais kinodarbs Lāčplēsis. Laimdotas lomā mirdz Lilita Bērziņa, bet filmas budžets ir ievērojams — 40 tūkstoši latu, ceturto daļu no tiem piešķīrusi valdība. Biļetes visiem nepietiek, un daudzi paliek aiz durvīm. Līdz nākamajai līdzīga vēriena filmai — pēc Viļa Lāča tautā populārā romāna Zvejnieka dēls uzņemtās kinolentes (pirmās latviešu skaņufilmas) tapšanai — paiet vēl gandrīz desmit gadu. Pirmizrāde notiek neilgi pirms Latvijas okupācijas

Herberta Cukura lidmašīna

Ceļamies gaisā!
Pirmās brīvvalsts laikā milzīgu popularitāti bauda aviācija. Lieliski konstruktori lidaparātus būvē trijās dažādās rūpnīcās. VEF vien Kārļa Irbītes vadībā ražo 19 dažādu lidmašīnu modeļus. Gan Spilvē, kur 1938. gadā tiek atklāta moderna stacijas ēka, gan citviet Latvijā tiek rīkoti aviācijas svētki, un iedzīvotāji aizrautīgi seko līdzi tādu dēkaiņu kā vēlāk bēdīgi slavenais Herberts Cukurs lidojumiem. Kad izdodas sasniegt Gambiju, viņa popularitāte ir tik liela, ka lidojuma galamērķim par godu nosauc gan kafejnīcas, gan papirosu marku.

Herberta Cukura maršruts uz Gambiju

 

Ķeguma HES būvnieku virtuves strādnieces

Būvniecības bums
Starpkaru periodā populāra ir ideja par latviskas arhitektūras radīšanu. Būvniecībā dominē klasiskas formas ar etnogrāfiskiem elementiem. Celtniecībā valdošais stils 30. gados joprojām ir funkcionālisms, tomēr autoritārisma periodā aizvien lielāka nozīme ir neoeklektismam. Pirmais spilgtākais tā paraugs ir Ķemeru sanatorijas un viesnīcas komplekss, ko veido Eižens Laube, ietekmīgākais arhitekts Ulmaņa režīmā. Līdz pat Otrajam pasaules karam valsts aktīvi finansē celtniecību. Uzceltas vai pārbūvētas daudzas nozīmīgas sabiedriskās ēkas, skolas un uzņēmumi. Viens no tiem ir Ķeguma HES projekts. 1939. gada 15. oktobrī rīdzinieki pirmoreiz saņēma tur saražoto elektrību.


Latvijā ražots Ford
Paaugstinoties dzīves līmenim, 30. gados aug pieprasījums pēc auto, ko nespēj apmierināt importētie spēkrati. Tāpēc 1937. gadā tiek panākta vienošanās ar Ford Motor Company, kas atļauj Rīgā ražot automobiļus pēc viņu licences. Rūpniecības akciju sabiedrība Vairogs izveido speciālu nodaļu, ko nosauc Ford—Vairogs, un tā paša gada septembrī no ražotnes izbrauc pirmie spēkrati.

Anna
30. gadi ir pēdējā pagājušā gadsimta desmitgade, kad populārākais meitenēm dotais vārds Latvijā  ir Anna. Vīriešiem gan nemainīgi visu 20. gadsimtu līderis ir Jānis.


Baļļu sezona
Rudenī, kad pēc vasaras laukos vai, vēl labāk, Jūrmalā rīdzinieki atgriežas pilsētā, sākas baļļu sezona. Sezonu ierasti sāk valsts dzimšanas dienas balle novembrī, bet slavenākā un greznākā no visām bija Preses balle. Piemēram, 1934. gada ballē Virsnieku namā dejoja 1500 cilvēku


Spiegu fotoaparāts
Mūsdienās nevienu vairs nepārsteidz fotoaparāts, ko iespējams paslēpt plaukstā, bet 30. gados Valtera Capa izgudrojums — miniatūrais fotoaparāts Minox — ir īsta revolūcija. 1937. gadā to sāk ražot Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF) un aktīvi reklamē gan Eiropas, gan aizokeāna tirgos. Tomēr lielāko nozīmi mazā ierīce iegūst Otrā pasaules kara laikā, kad to izmanto daudzu valstu izlūkdienestu darbinieki, tautas mutē Minox uz visiem laikiem nokristot par spiegu fotoaparātu.


Ātrais Jānis
«Ak, kaut man Daliņa kājas būtu,» dzied kupletists Jānis Āre. Dziedoņa vārdabrālis soļotājs Jānis Daliņš ir viens no sava laika zināmākajiem sportistiem. Valmierietim, startējot zem Latvijas karoga, pirmajam ir izdevies iegūt medaļu olimpiskajās spēlēs. 1932. gadā Losandželosā viņš izcīna sudrabu. Bet kopumā karjeras laikā ir sasniedzis vairāk nekā 40 Latvijas un septiņus pasaules rekordus dažādās soļošanas disciplīnās. Par godu ātrajam Jānim Vilhelma Ķuzes fabrika ražo īpašas konfektes, ko tā arī nosauc — Veltījums Daliņam.


Pirmie čempioni
Kad Latvijas izlase 1935. gadā dodas uz pirmo Eiropas čempionātu basketbolā, viņus Rīgas stacijā pavada tikai daži žurnālisti, bet sagaida jau līdzjutēju pūlis. Līdz pat mūsdienām tas ir Latvijas izlases vienīgais tāda līmeņa panākums grozabumbas sacensībās, un basketbola vēsturē tieši Valdemāra Baumaņa vadītā komanda paliks ierakstīta kā pirmie čempioni.

Studenti apvienojas
Starpkaru periodā uzplaukst studentu korporāciju kustība. Sākotnēji tā uzskatīta par vācisku tradīciju, bet brīvvalsts laikā šīs organizācijas ir nacionāli noskaņotas, tāpēc pēc Ulmaņa apvērsuma to darbība turpinās. Attīstās gan pirms Pirmā pasaules kara dibinātās organizācijas, gan veidojas jaunas. 30. gados lielākā daļa latviešu studentu ir kādas korporācijas biedri. Turklāt aktīvi darbojas arī studenšu korporācijas, kas pirmajos brīvvalsts gados nereti saņēmušas nicīgu attieksmi, tomēr spējušas pierādīt savu līdzvērtību vērienīgākajām studentu korporācijām. Vienīgi Latvijā un Igaunijā dāmu korporācijas darbojas pēc tāda paša principa kā vīriešu — tās apvienojušās Studenšu Prezidiju konventā.

Foto — LNB/Zudusī Latvija

Nosaukti vārdā

Par 1941. gada jūnijā Rīgas Centrālcietumā nošautajiem cilvēkiem bija tik vien zināms kā šausminošas bildes un daudz mītu. Vēsturniece Inese Dreimane skrupulozā pētījumā ir precizējusi, ka čekisti nošāva 99 cilvēkus. Arī to, kas viņi bija

Klikšķinot uz blāvajām fotogrāfijām, Inese Dreimane bez pūlēm sauc vārdus un stāsta par viņiem. Kārlis Valdmanis, šoferis, 1941. gada jūnijā bija atbraucis no Abrenes uz Rīgu apciemot māsu. Arnolds Čuibe, Skolu departamenta direktors, un viņa dēls ar tādu pašu vārdu, bijis arhitekts. Apcietināti, iespējams, par pīpēšanu uz balkona uzlidojuma laikā. Robežsargs Frīdrihs Puriņš, kura sievu un desmitgadīgo dēlu nogalināja čekas kaujinieku uzbrukumā Masļenku robežsargiem. Arvīds Mednis, pēc viņa nāves bāreņos palika septiņgadīgs puika. Vēsturniece zina visu 99 noslepkavoto vārdus. Lai tos atklātu, pētnieciskajam darbam bija jāvelta četri gadi.

Uziets ekshumācijas protokols

Dreimane ir pirmā vēsturniece, kas pētījusi čekistu pastrādātās slepkavības Centrālcietumā drīz pēc Vācijas armijas iebrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā. Karaspēks tuvojās strauji, Rīga bija ieņemta jau 1. jūlijā. Īsajā laikā no 27. līdz 29. datumam arī notika slepkavības Centrālcietumā. Par tām bija zināms. Kā ironizē vēsturniece, Latvijā nav gandrīz neviena pieaugušā, kurš nebūtu redzējis bildes, kas vācu okupācijas laikā tika publicētas grāmatā Baigais gads. 1942. gadā to izdeva propagandas nolūkos, tāpēc grāmatā redzami ekshumēto cilvēku briesmīgi tuvplāni, lai izceltu čekistu zvērības. Taču nogalināto skaits nav norādīts.

Līdz šim valdīja pieņēmums, ka pēc Valsts drošības tautas komisāra Semjona Šustina parakstīta saraksta tika nošauti 78 cilvēki. Taču Inese secinājusi, ka vairāki uzvārdi minēti divreiz un faktiski no šī saraksta nogalināti 66 cilvēki. Cik zināms, sievietes netika nogalinātas. Tātad Vikipēdijā un daudzās publikācijās minētais skaitlis «78» nav pareizs. Tā sākās viņas pētījums.

Inese nolēma pārbaudīt, vai Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvā neglabājas Centrālcietuma pagalmā nošauto ekshumācijas protokols. Pirmā atbilde bija — nē, nav! Taču vēlāk protokols atradās. «Bija vienpadsmit vakarā, un es aiz sajūsmas kliedzu,» Inese atceras, kā saņēma e-pastu ar protokola skenējumu.

Protokolā fiksēts, ka 4. jūlijā atraktas divas bedres, no kurām viena bija 8 x 8, bet otra — 5 x 6 metrus liela. Lielākajā atrada 62 cilvēku mirstīgās atliekas, otrajā — 36. Un vēl vienā bedrē tika uziets viena cilvēka ķermenis. Precīzi arī aprakstītas ložu atstātās brūces, miesas bojājumi, drēbes, kādās cilvēki aprakti.

Taču, saprotot, ka ekshumēti 99 cilvēki, bija skaidrs, ka nošautie nav tikai Šustina sarakstā minētie. Kas vēl? Inese atcerējās par Okupācijas muzeja krājumos glabāto dokumentu, uz kura rakstīts «Personu saraksts, kas apcietinātas par kontrrevolucionāru darbību karadarbības periodā». 1941. gada 28. jūnijā datētajam dokumentam bija trīs paraksti, no kuriem pirmais pieder Valsts drošības tautas komisariāta, tātad čekas, toreizējam izmeklēšanas daļas priekšniekam Jānim Vēveram. Sarakstā bija 34 uzvārdi, no kuriem divi atkārtojās. Nekā cita, tikai vārdi. Lasot tos, Ineses atmiņā uzplaiksnīja vārdi, kurus bija pamanījusi digitalizētajos kara gadu laikrakstos. Precīzāk — sludinājumi, kuros tuvinieki meklēja padomju okupācijas laikā pazudušos, un sēru vēstis. Tos pārbaudot, viņa pamanīja, ka publicēta ziņa par brāļu Bruku bērēm. Abi bija arī Vēvera sarakstā. Atklājot vēl dažas kopsakarības starp «krievu laikā» pazudušajiem un Vēvera sarakstā minētajiem, Inese secināja, ka uzgājusi otru dokumentu, kurā uzskaitīti nāvei nolemtie.

Mīti bez pamatojuma

Par nozīmīgāko pierādījumu Inese uzskata ekshumācijas protokolu. Tas izšķīdina mītus, kas radušies nacistu okupācijas gados un vēlāk padomju laikā. «Visiem ir iedzīts galvā, ka 1941. gadā ekshumētie tika fotografēti tikai vācu antisemītiskās propagandas dēļ. Tās ir muļķības!» saka Inese, atgādinot, ka slepkavības vietas fotogrāfijas vajadzīgas nozieguma izmeklēšanai, apsūdzībai un tiesai. Līdz pat 1942. gadam, kad tika izdota grāmata Baigais gads, neviens laikraksts nepublicēja līķu tuvplānus.

Protokolā fiksēts, ka ekshumācija notikusi pēc Latvijas Republikas kriminālprocesa likuma un to vadīja latvieši, kuru vidū bija pulkvedis Ernests Kreišmanis, prokurori Oskars Zutis un Alfrēds Mačs, Centrālcietuma priekšnieka vietas izpildītājs Ēvalds Ruska, tiesu ārsti Jānis Kocers un Pauls Cukurs. Tātad ekshumāciju neveica vācieši.

Vēsturniece var aizsvilties, dzirdot šausmu stāstus par to, kā čekisti pirms nošaušanas ieslodzītajiem dīrājuši ādu, izrāvuši acis un nogriezuši mēles. «Lai izprastu, vai cilvēki cietumā mocīti, no ekshumācijas protokoliem izrakstīju, kādi vēl miesas bojājumi konstatēti bez lodes šāvumiem,» zinātnieces pieeja bija racionāla. No 99 nogalinātajiem miesas bojājumi fiksēti desmit cilvēkiem. Vairumā gadījumu zemādas asins izplūdumi, kas radušies sitienu dēļ, arī sašķaidīts žoklis, salauzts deguns, izkustējušies zobi, pārsista acs. «Piemēram, Rihardam Krau-jam bijis sašķaidīts apakšžoklis un izsista lielākā daļa zobu.» Un nopūšoties Inese  turpina: «Krauja arestēts kopā ar dēlu, kuram toreiz bija 15 gadu. Zēns palika dzīvs.» Bet dēla Valda liecībās, kas pierakstītas kara laikā, nekur nav norādīts, ka tēvs būtu cietumā piekauts. Vēl vairāk — nevienā liecībā, kuras sniedza dzīvi palikušie ieslodzītie, nav pieminēta spīdzināšana. Kad Inese protokolā izlasīja, ka Indriķim Stallītim ekshumācijā konstatēta cauršauta potīte, vēsturniece iedomājās — vai viņš nav sašauts, lai nebēgtu? Izlasot par citām traumām, Inese izvirzījusi hipotēzi, ka cilvēki pirms nāves ir pretojušies nošaušanai. «Nav gājuši nāvē labprātīgi,» viņa saka.

Kas viņi bija?

Kā vēsturniece identificēja nošautos? Šis stāsts ir sarežģītāks, jo ar dokumentiem vien nepietika. Piemēram, Kārļa Valdmaņa atpazīšanai palīdzējusi māsas Lūcijas Teihmanes-Valdmanes kara laikā sniegtā liecība. «Kārlis bija Abrenes izpildkomitejas šoferis, kurš bija atbraucis ciemos pie māsas,» stāsta Inese. Arestēts par to, ka uzkāpis uz mājas jumta paskatīties, vai Vecrīga vācu uzlidojuma laikā nav aizdegusies. Ar to pietika, lai kāds viņu denuncētu čekai kā spiegu.

Tikai pēc ekshumācijas protokolā aprakstītajām pazīmēm izdevās identificēt divus cilvēkus: leitnantu Voldemāru Žani Braši un Kārli Cīruli no Kuldīgas. Starp čekas krimināllietām uzieta Brašes lieta, kurā rakstīts, ka viņš dezertējis no sarkanās armijas un slēpies Vecumnieku pagasta zemnieku sētā kā laukstrādnieks. Kad saimniekus 14. jūnijā deportēja, pagasta komjauniešu vadītājs gribējis noskaidrot laukstrādnieka personību. «Viņu sāka tvarstīt, un Braše komsorgu nošāva. Bet arī pats tika ievainots — arestēšanas brīdī viņam vēderā bija divas šautas brūces.» Savukārt Cīruli atpazīt palīdzējusi radiniece, kura pievērsa uzmanību protokolā kāda nošautā aprakstā minētajām baltajām lina biksēm ar iniciāļiem.

«Varu nosaukt visu nošauto vārdus. Nevaru pilnīgi visiem sazīmēt atbilstošo aprakstu ekshumācijas protokolā,» saka Dreimane. Viņa gan atzīst, ka, salīdzinot visus avotus — protokola aprakstus, kara laikā pierakstītās liecības par Centrālcietumā izdarītajiem noziegumiem un publikācijas presē, tuvinieku sniegtās ziņas un pat mājas grāmatās fiksēto, brīžiem iestājusies sajūta, ka vairs nekas nav saprotams. «Tā bija zīme, ka esmu uz pareizā ceļa. Tikai pētījuma sākumā var šķist, ka viss ir skaidrs,» saka Inese.

Ilgu laiku viņa nesaprata, kāpēc nesakrīt Šustina un Vēvera sarakstos uzskaitīto un identificēto cilvēku skaits. Viena trūka. Kurš tas ir? Līdz Inese apjauta, ka no tiem cilvēkiem, kas jūnija vidū aizvesti no Bauskas apriņķa uz Rīgas Centrālcietumu, visi palikuši dzīvi, bet viens — Manfrēds Timmermanis — uzskatīts par bezvēsts pazudušu. «Savukārt Vēvera sarakstā bija minēts kāds Alfrēds Timmermanis. Un tad es ar šausmām sapratu, ka Manfrēds Timmermanis, lai gan nebija nevienā sarakstā, nošauts vārda līdzības un uzvārda sakritības dēļ,» stāsta Inese. Tātad viena cilvēka vietā nošauti divi.

Atņemti aizmirstībai

Manfrēds mira bez iemesla, tāpat kā pārējie. Lai gan čekistu sastādītajos dokumentos ir apsūdzības formulējums, demokrātiskā sabiedrībā to nevar uzskatīt par vainas pierādījumu. Nogalinātie cilvēki ir beztiesas slepkavības upuri.

Starp nošautajiem ir Alfrēds Strautkalns, kurš apcietināts pēc strīda ar komunistiski noskaņotu sētnieci. Tēvs un dēls Čuibes, tāpat kā atvaļinātais Latvijas armijas kapteinis Eduards Mārtiņš Rinks, denuncēti par pīpēšanu vācu lidmašīnu uzlidojuma laikā. Salīdzinot apsūdzību formulējumus un rakājoties pa mājas grāmatām, vēsturniece uzgāja, ka, piemēram, kaimiņi Kazimirs Burneiko un Minna Ellerbuša arestēti par to, ka it kā viens otram nodevuši no avīzēm izgrieztas svastikas. Kazimirs ir starp nošautajiem, Minna palika dzīva. «Vēvera sarak-stā ir arī Ivars Matrosovs, cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem. Nevaru atrast ne ziņas, ko tādu šis cilvēks būtu varējis izdarīt, lai viņu nošautu,» saka vēsturniece.

Vairāk nekā pusei no Centrālcietumā bojāgājušajiem — 59 — Inese ir atradusi fotogrāfijas, kas tapušas dzīves laikā. «Gribēju atņemt cilvēkus aizmirstībai,» saka Inese Dreimane.

Viņa ir zinātniece, kas rūpīgi meklē, pēta un analizē faktus. Racionāla — par visu, kas nesasniedz pierādāmā robežas, runā ar sarkasmu. Tomēr izlemj pastāstīt par sapni, ko redzējusi, kad 2013. gada nogalē Okupācijas muzejā kopā ar kolēģiem sāka strādāt pie Stūra mājas projekta, kas paredz izpētīt čekas darbību Latvijā. «Biju Centrālcietuma pagalmā izrakņātā bedrē un dzirdēju aiz muguras balsi: «Kā mani sauc? Kas mēs esam? Nosauc mūsu vārdus!» atceras Dreimane. «Pamodos ar riebīgu sajūtu, ka es taču nezinu, kā nošautos sauc. Neviens to nezina. Pētījumu sāku ar domu, ka man ir jānosauc šie vārdi. To es esmu izdarījusi.»

Nonāvētie. Daži no centrālcietumā nogalinātajiem


Sergejs Aleksejevs
(1898). Krievs. Jesena porcelāna fabrikas mehāniķis. Precējies. Apcietināts 1941. gada 23. jūnijā kopā ar četriem kolēģiem it kā par «sakāvniecisku aģitāciju». Visi pieci fabrikas darbinieki nogalināti.


Voldemārs Žanis Braše
(1906). Latvietis. Zemgales divīzijas štāba virsleitnants. Sagūstīts pēc apšaudes 1941. gada 18. jūnijā un ievietots Rīgas Centrālcietuma slimnīcā ar divām šautām brūcēm sirds apvidū. Nošauts.


Kazimirs Burneiko
(1910). Latvietis. Masieris. Apcietināts kopā ar dzīvokļa kaimiņieni Minnu Ellerbušu par svastikas glabāšanu. Nošauts.


Ādolfs Cirs
(1887). Latvietis. Rīgas Aviācijas pulka darbnīcu mehāniķis. Apcietināts kā aizsargu organizācijas dalībnieks kopā ar trim kolēģiem. Visi nogalināti.


Stēns Frīss Gībelhausens
(Steen Friis Giebelhausen; 1879). Norvēģis. Uzņēmējs un sudrablapsu fermas īpašnieks. Nošauts.


Daniels Indricāns
(1900). Latvietis. Fabrikas Vairogs kalējs uzsitējs. Nogalināts ar šāvienu pakausī.


Ivans Matrosovs
(1900). Krievs. Gadījuma darbu strādnieks. Domājams, bija ar nelielu garīgo atpalicību. Nošauts.


Arvīds Mednis
(1899). Latvietis. Akciju sabiedrības Dzirnavnieks šoferis mehāniķis. Atraitnis, viens rūpējās par septiņus gadus veco dēlu Ivaru. Šustina sarakstā minētā apsūdzība: «Spiegu organizācijas dalībnieks.» Nogalināts ar šāvienu pakausī.


Nikolajs Dannenbergs
(1900). Latvietis. Virpotājs. Šustina sarakstā minētā apsūdzība: «Aktīvs Kronštates dumpja dalībnieks, un pēc tam aizbēga uz Somiju.» Nošauts.


Antons Džeriņš
(1907). Latvietis. Rīgas ostas mehāniķis. Apcietināts 1941. gada 22. vai 23. jūnijā. Apsūdzība: «Rīgas ielās 23. jūnijā kliedza: «Lai dzīvo Hitlers», šādā veidā aicinot pretpadomju garā noskaņotas personas sniegt palīdzību Hitleram.» Cietumā sajuka prātā. Nošauts.


Hiršs Feldhūns
(1920). Ebrejs. Zobu tehniķis. Apcietināts 1941. gada jūnijā un nošauts. Feldhūna ģimene gāja bojā nacistu okupācijas laikā.


Pēteris Frišenfelds
(1869). Latvietis. Namīpašnieks. Apcietināts 1941. gadā. Apsūdzība: «Būdams neapmierināts ar padomju varas atjaunošanu Latvijā, savu paziņu vidū risināja pretpadomju sarunas.» Nogalināts ar diviem šāvieniem vēdera dobumā un pierē.


Rūdolfs Polaks
(Pollaks; 1892). Vācietis. Fabrikas strādnieks. Nogalināts ar šāvienu pakausī.


Eduards Mārtiņš Rinks
(1905). Latvietis. Jūrniecības tehnikuma militārās mācības skolotājs, Latvijas armijas kapteinis. Šustina sarakstā minētā apsūdzība: «Agrāk bija Latvijas jūras kara flotes 3. ranga kapteinis. Vācu bumbvedēju uzlidojumu laikā signalizēja tiem spiegošanas nolūkos.» Nošauts.


Artūrs Ādolfs Rozenbergs
(1912). Latvietis. Uzņēmuma Degviela metinātājs. Nogalināts ar diviem šāvieniem: sirds apvidū un pakausī. Ekshumējot 4. jūlijā konstatēts, ka deguna skelets sašķaidīts, sitot ar cietu, trulu priekšmetu.


Nisons Trubeks
(1882). Ebrejs. Kantora darbinieks. Apcietināts kopā ar sievu DinuMalku Trubeku (1895). Šustina sarakstā minētā apsūdzība: «Nodeva dzimteni.» Nošauts. Sieva izglābās no nošaušanas, taču gāja bojā nacistu okupācijas laikā.

Desmitgades stils. 1920—1929

Nākamajās deviņās nedēļās — par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi. Pirmie desmit gadi brīvā Latvijā aizrit, būvējot jaunās valsts pamatus — 1922. gadā ievēl 1. Saeimu, kas tā paša gada nogalē par Latvijas prezidentu ieceļ Jāni Čaksti

Pirmie modernisti
Pēckara gadi radošai darbībai ir sarežģīti — trūkst materiālu, jaundibinātajā valstī vēl nav izveidojušās mākslinieku darbību atbalstošas institūcijas, toties ir trimdā gūti pasaules mākslas iespaidi un nepieciešamība paust savus uzskatus. Veidojas mākslinieku grupas. 20. gadu sākumā spilgtākās ir avangardā esošā Rīgas mākslinieku grupa un tradicionālākā Neatkarīgo mākslinieku vienība. Pirmie pulcējas Romana Sutas mātes izveidotajā veģetārajā restorānā Sukubs Merķeļa (tolaik Pauluči) ielā. 1920. gadā viņu sarīkotā izstāde Pilsētas mākslas muzejā uzskatāma par pirmo klasiskā modernisma ekspozīciju Latvijas mākslas vēsturē. Konservatīvā mākslinieku vide to nesagaida ar atplestām rokām, taču Edvarts Virza vēlāk raksta — ar šīs izstādes eksponātiem sākas mūsu īstā, nacionālā māksla.


Miglā asaro logs
Popularitātē nepārspēts 20. gadu Rīgā ir divdesmitgadnieks Aleksandrs Čadarainis. Pirmais no latviešu dzejniekiem, kurš tikpat bieži kā sievietēm dzejā atzīstas mīlestībā arī savai pilsētai. Čaka pirmais dzejoļu krājums Sirds uz trotuāra iznāk 1928. gadā, bet līdz 1930. gadam ir izdoti jau četri. 20. gadu nogalē dzejnieks strādā arī pie sava zināmākā krājuma Mana paradīze. Šajā grāmatā iekļauti dzejoļi, kuru rindas no galvas zina gandrīz katrs, — Atzīšanās, Meitenei tramvajā, Miglā asaro logs. Pēdējo dzejnieks vēl pirms publicēšanas paspēj uzdāvināt vairākām dāmām.

Pasta un telegrāfa virsvaldes darbnīcas galvenās darbnīcas ražots telefons

Hallo?
1920. gada 1. septembrī pirmoreiz no Latvijas var zvanīt uz ārzemēm — līnija savieno Liepāju un Klaipēdu. Telefona aparātus pie mums gan vēl neražo. Pirmie telefoni Pasta un telegrāfa virsvaldes darbnīcām, kas vēlāk kļūs par slaveno VEF, tiek pasūtīti tikai 1922. gadā. Pēc diviem gadiem darbnīcās sāk ražot arī radio.

Limbažu Saviesīgās biedrības futbola komanda pēc spēles ar Vitrupes komandu 1924. gadā

Katastrofa olimpiskajās spēlēs
Sporta karalis futbols valda arī Latvijā. Jau 1920. gada pavasarī sāk veidot pirmo neatkarīgās valsts sporta vadības organizāciju — Latvijas Futbola savienību. Pēc diviem gadiem tiek sarīkotas arī pirmās valsts meistarsacīkstes, kurās gandrīz desmit gadus dominē Rīgas klubs. Bet pēc Latvijas uzņemšanas Starptautiskajā Futbola savienībā FIFA seko starptautiskie mači. Pirmajās divās spēlēs jāsacenšas ar kaimiņiem igauņiem, bet trešais mačs 1924. gadā jau notiek olimpiskajās spēlēs Parīzē, uz kurieni futbolisti dodas kopā ar jaunizveidoto Latvijas Olimpisko komiteju, kas tajā gadā debitējusi pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs Šamonī. Futbolistu rezultāts ir katastrofāls — mūsējie piekāpjas frančiem ar 0:7.

Rīdziniece Matilde Tišheizers ar meitām Johannu un Mirdzu

Optimisma laiks modē
20. gadi pasaules modē ir optimisma un pārmaiņu laiks. 1925. gada Pasaules dekoratīvās mākslas un moderno tehnoloģiju izstādē Parīzē, kurā piedalās arī Latvija, pirmoreiz modisti godam nostājas blakus citiem dizaineriem, un apģērbs kļūst par pašizpausmes veidu. Frizūras un kleitas kļūst īsākas. Auduma daudzums, kas vajadzīgs dāmas apģērbam, no 17,5 metriem 1913. gadā sarūk līdz 6,5 metriem 1928. gadā. Ne tikai Parīzes izstāde, bet arī kino un Holivudas popularitāte stila tendences atpūš arī līdz Latvijai. Rīgā dāmas staigā ar īsi apgrieztām boba frizūrām un valkā viduklī pazeminātas kleitas nedaudz zem ceļa.

Madonas novada Lazdonas pagasta Ceplinieku māju saimnieka dēla Jāņa Liepiņa un Minnas Čariņas kāzu portrets ap 1921. gadu

 

Eduards Smiļģis 20. gados

Dailes ugunij rada
Joprojām Latvijas teātra galvenais apbalvojums — Spēlmaņu nakts balva — tiek pasniegta viņa dzimšanas dienā. Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis skatuves mākslā ienes līdz tam nepieredzētu vērienu. Pirmskara gados nospēlējis lielas lomas pie citiem režisoriem Rīgas teātros, arī pēc atgriešanās dzimtenē 1920. gadā Smiļģim noteikti atrastos vieta kādā teātrī, bet viņš grib veidot savu. Citādu. Teātra pastāvēšanas pirmajos gados nabadzība ir skaudra, izrādi var atcelt, jo uz skatuves ir tikai septiņi grādi. Bet ideāli augsti — tas ir laikmetīgs teātris, kurā pēc izrādes aktieri neiziet paklanīties, jo ar to skatītājs tiktu pārāk ātri izrauts no izrādes noskaņas.

Dievturu simbols — Māras krusts

Nacionālā reliģija
Pēc valstiskās neatkarības iegūšanas ir cilvēki, kuri uzskata — jāatjauno arī latviskā dzīvesziņa. Mākslinieks Ernests Brastiņš iesaka atjaunot latviešu seno dievestību, izveidojot latviešu folklorā un mitoloģijā balstītu kustību — dievturību. Kļūstot par dižvadoni, Brastiņš sagatavo arī latvju dainu izlases — Latvju Dieva dziesmas, Tikumu dziesmas un citas. Svarīgākā no tām — Cerokslis, kurā apkopoti dievturības principi.

Filmas Zem diviem karogiem plakāts

Kinobums
Arī pār Latviju veļas mēmā kino vilnis. 1923. gadā ar filmas Zem diviem karogiem seansu tiek atklāta Splendid Palace ēka — pirmā, kas būvēta speciāli kinovajadzībām. Desmitgades pirmajos trijos gados Rīgas ķinīšos filmas noskatījušies vairāk nekā pieci miljoni skatītāju, bet no 1924. līdz 1928. gadam tie ir jau 18 miljoni.

100 latu naudaszīme

Pūķis un rūķis
1922. gadā tiek apstiprināti «Noteikumi par naudu», kas noteic, ka Latvijas naudas sistēmas pamatā ir zelts un naudas vienība — lats. Bija izskanējuši arī priekšlikumi saukt lielāko naudas vienību par «ozolu», mazāko par «zīli» vai par «līgu» un «daiļu», «sauli» un «austru», pat par «pūķi» un «rūķi». Tomēr gala variants tiek atvasināts no vārda «Latvija». Vispirms tiek izlaista 10 latu pagaidu banknote — 500 Latvijas rubļu zīme ar Riharda Zariņa veidotu uzdruku «10 latu». Bet 1923. gadā apgrozībā nonāk pēc tā paša mākslinieka meta veidotā 100 latu naudaszīme.


Pirmā vietējā cukurfabrika
1926. gadā atklātā Jelgavas cukurfabrika starpkaru periodā saražoja līdz pat 500 tonnām cukura diennaktī un nodarbināja daudzus vietējos iedzīvotājus, kļūstot par nozīmīgu faktoru pilsētas attīstībā.

Neatņemamu aizokeāna Art Deco pazīmi — formu vertikālismu — var redzēt 1929. gadā uzceltajā Tautas namā Bruņinieku ielā 29/31, kur tagad mājo arodbiedrību savienība

Art Deco un funkcionālisms
Starpkaru arhitektūrā sadzīvoja gan dažādi historizējoši fenomeni, gan laikmeta jaunās parādības — Art Deco un funkcionālisms. 20. gadu sākumā būvniecība vēl tikai uzņem apgriezienus — tiek veiktas rekonstrukcijas, būvēti kioski un paviljoni. Šajā laikā top, piemēram, Kolonādes kiosks Brīvības bulvārī 26. Vēlākajos gados būtiski pieaug sabiedrisko ēku projekti. Viens no vērienīgākajiem pilsētvides objektiem ir Rīgas Centrāltirgus paviljoni, kas top no 1924. līdz 1930. gadam.

Lauku darbi Stāmerienā, 1924

Jaunsaimnieki
Latvijas lauku ainavu būtiski izmaina no 1920. gada līdz pat 1937. gadam realizētā agrārā reforma. Nacionalizējot muižas un to īpašumus, Valsts zemes fondā nonāk 52% no lauksaimniecībā izmantojamās teritorijas. Daļa agrāk lielsaimniecībām piederošo zemju nonāk sīkzemnieku rokās, un uzplaukst jauns sabiedrības slānis — jaunsaimnieki, kurus ar īpašiem nosacījumiem atbalsta valsts. Pēc reformas noslēguma jaunsaimniekiem pieder aptuveni ceturtā daļa no lauksaimniecības zemes valstī.

Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā 1926. gadā
50,7 — vīriešiem
56,7 — sievietēm

Strādnieki pie kravas mašīnas ar baļķiem
20. gados

Sociālās garantijas
Attīstoties atbilstošai likumdošanai, pamazām uzlabojas arī strādnieku dzīves apstākļi. Saskaņā ar 1922. gadā pieņemto «Likumu par darba laiku» visiem fiziska darba veicējiem dienā jāstrādā astoņas stundas, bet garīga darba veicējiem — sešas. Arī strādnieku algas daudz neatšķiras no ierēdņu atalgojuma, turklāt tiek ieviestas sociālās garantijas. Katram pienākas divu nedēļu atvaļinājums, bet fabriku strādniekiem arī obligātā veselības apdrošināšana. Valsts darbā strādājošie var saņemt pensiju, bet grūtnieces — četras nedēļas ilgu pirmsdzemdību un astoņas nedēļas garu pēcdzemdību atvaļinājumu.

Rīgas rūpnīcā Fēnikss 1925. gadā ražotais pasažieru vagons gan vietējai, gan starptautiskajai satiksmei

Rīga—Berlīne
20. gados valsts uzņēmuma Latvijas Dzelzceļi lielākā rūpe ir karā izpostītās infrastruktūras un ritošā sastāva atjaunošana. 1920. gadā uzņēmumā nodarbināti vairāk nekā septiņi tūkstoši darbinieku, tomēr vēl gandrīz tūkstotis trūkst, daudzi speciālisti ir emigrējuši vai gājuši bojā, jaunu mācīšanai vajadzīgs laiks. Tomēr 1921. gadā tika atklāta tiešā dzelzceļa līnija starp Rīgu un Berlīni. Vilciena vidējais ātrums bija 54 km/h. Bet no 1927. gada varēja sēsties vilcienā Rīga—Vladivostoka.

Nord-Express (Ziemeļu ekspresis) plakāts dzelzceļa satiksmei starp Londonu, Parīzi un Rīgu (1927)

 

Kaucmindes mājturības semināra audzēknes 1928. gadā

Mājturības ekspertes
1923. gada oktobrī mācības slavenajā Kaucmindes mājturības seminārā sāk pirmās 43 audzēknes, kuras izturējušas rūpīgu konkursu. Tā ir prestiža mācību iestāde. Atšķirībā no mājturības skolām, kas savām audzēknēm sniedz praktiskas zināšanas par dzīvi saimniecībās, Kaucmindes semināristes tiek gatavotas par mājturības ekspertēm, kas spējīgas izglītot citus, vadīt saimniecības un rīkoties saskaņā ar moderniem mājsaimniecības principiem. Mācības notiek Rīgas centrā, un par dalību seminārā ik gadu audzēknēm jāmaksā 120 latu.

Foto — LNB/Zudusī Latvija, LU Akadēmiskā bibliotēka, RMM un LNVM krājums

Desmitgades stils. 1910-1919

Nākamajās desmit nedēļās — par dzīvi katrā no mūsu valsts desmitgadēm: ikdiena, kultūra, mode un paradumi

Sociāli aktīvi un ekonomiski uzņēmīgi — tādi Latvijas iedzīvotāji iesāk valsts dibināšanas desmitgadi. Noslēdz jau citādi — pēc Pirmā pasaules kara un asiņainajām brīvības cīņām iedzīvotāju skaits samazinājies gandrīz uz pusi un no zemes virsas pazudusi desmitā daļa ēku. Bet ir dzimusi neatkarīga Latvija.

Purvīša pavasaris
Kopš 1909. gada par Rīgas pilsētas mākslas skolas direktoru strādā Vilhelms Purvītis. Pievērsies akadēmiskajam un administratīvajam darbam, meistars mazāk laika var veltīt gleznošanai dabā. Taču, tieši pateicoties šai pārmaiņai, viņa ainavu gleznojumi iegūst tik raksturīgo vispārinājumu, kas ļaus tās uztvert par Latvijas dabas vizītkartēm. 1910. gadā tapušais darbs Pavasara ūdeņi ir viena no viņa pirmajām estetizētajām, konstruētajām Latvijas ainavām. Atrodas LNMM kolekcijā.

Kārlis Ulmanis studiju laikā Leipcigā

Kopmoderniecības
Sevišķi populāras sāk kļūt piensaimnieku sabiedrības jeb kopmoderniecības, kurās apvienojas sīkzemnieki. 1909. gadā pirmo pienotavu atver Spārē, bet līdz karam Latvijā jau darbojas 88 kopmoderniecības. Strādāt kopīgi mudina arī Kārlis Ulmanis, kurš tolaik tikko beidzis lauksaimniecības studijas Nebraskas Universitātē ASV. «Kopdarbība īsti sāk uzplaukt tikai kopā ar vispārīgas izglītības pacelšanu,» viņš 1910. gadā raksta iknedēļas izdevumā Zemkopis. Apvienošanās ļauj nozarei strauji uzplaukt un ļauj Latvijai vēlāk kļūt par sviesta eksporta lielvalsti.


Laiks atpūtai
Svētdienā, 1911. gada 1. maijā, pie lasītājiem nonāk pirmais Atpūtas numurs. Literāri zinātniskajā žurnālā ir dzeja par mīlestību («kas par nāvi rūgtāka…»), recenzēti kultūras notikumi un parādītas labākās modes. Taču viens no autoriem profesors Rozenbahs pievērsies kādai būtiskai problēmai — sifilisa un citu venerisko slimību iespējamajai saistībai ar gara kaitēm. Antona Benjamiņa veidotais žurnāls ātri kļūst iemīļots, tomēr pirmajā piegājienā iznāk tikai nedaudz ilgāk par gadu. 1924. gadā Atpūta tiek atjaunota kā iknedēļas žurnāls.


Smēķēšana
Jau pirms kara Rīgā darbojas vairākas tabakas fabrikas, vēlāk papirosi lielā daudzumā tiek sūtīti uz fronti, un smēķēt bija sākušas arī mājās palikušās dāmas. Tomēr pamazām tiek celta trauksme — smēķēšana, tāpat kā jau izsenis pastāvošā žūpošana, var nopietni kaitēt veselībai. «Kas attiecas uz alkoholu, tad viņa kaitīgais iespaids uz cilvēka organismu noprotams gandrīz katram. Citādi tas ir ar smēķēšanu jeb saģiftēšanos ar nikotīnu,» izvērsts raksts par šo problēmu publicēts izdevumā Zemkopis.


Baltās puķes diena
1912. gadā Rīgā tika sarīkota pirmā Baltās puķes diena, lai vāktu līdzekļus tuberkulozes apkarošanai — ideja tika noskatīta citās valstīs. Baltās puķes dienā katrs ziedotājs piesprauž sev šo simbolu vai arī grezno auto, pajūgus un skatlogus. Pirmajā parādē piedalījās trīsdesmit kariešu un automobiļu.


Ķuzes saldumi
Šokolādes karalis Vilhelms Ķuze savu impēriju sāka ar nelielu konditoreju Avotu ielas sākumā. Jau cietis neveiksmi kā vienkāršs veikalnieks, viņš tomēr nevēlējās strādāt par grāmatvedi svešas fabrikas kantorī. Tāpēc pievērsās tēva ierādītajam maiznieka amatam. Kad biznesā sāka veikties, viņš 1912. gadā iegādājās namu Krāsotāju ielā un uzbūvēja konfekšu darbnīcu un nelielu ražotni, kurā tika iedarbināta pirmā šokolādes mašīna.

Nikolaja II vizītes laikā galvenais notikums bija Pētera I pieminekļa atklāšana vietā, kur tagad atrodas Brīvības piemineklis

Pirmā filma
Aleksandra Stankes uzņemtā kinohronika, kurā fiksēta Krievijas impērijas pēdējā cara Nikolaja II vizīte Rīgā 1910. gadā, tiek uzskatīta par pirmo latviešu filmu, lai gan tās garums ir nedaudz vairāk par piecām minūtēm. Mūsdienās vēsturiskos kadrus var aplūkot Latvijas Nacionālā arhīva digitālajā krātuvē. Bet pirmā latviešu aktierfilma Es karā aiziedams iznāk desmit gadus vēlāk.

Aktrise Tija Banga. Ap 1913. gadu

Teātra dīva
20. gadsimta otrajā desmitgadē latviešiem patīk teātri gan skatīties, gan spēlēt pašiem. Rīgas inteliģences ceļi ved uz namu Lāčplēša (tolaik Romanova) ielā 25. No 1908. līdz 1915. gadam tur darbojas Jaunais Rīgas teātris, kurā pirmoreiz tiek iestudētas nozīmīgākās Raiņa lugas. Mākslinieciskā vēriena dēļ to inscenēšana teātrim ir liels izaicinājums. Pirms 1911. gadā plānotā Uguns un nakts pirmiestudējuma režisors pat dodas apciemot Raini trimdā, lai vienotos par izrādes koncepciju. Spīdolas lomā viena no pirmskara populārākajām aktrisēm Tija Banga. Pēc gada viņa ir titulvarone Indulī un Ārijā, bet 1914. gadā neilgi pirms teātra evakuācijas uz Petrogradu — pirmā Zane, kuras saderētais Uldis izvēlas tiklo Baibiņu lugā Pūt, vējiņi!

Veģetārisms
«Starp daudz un dažādām citām mūsu sabiedrības tagadējā iekārtā pastāvošām nepareizībām gaļas lietošana, bez šaubām, ir viena no tām,» 1919. gadā izdevumā Grauds raksta kāds J. Torfs. Gaļas ēšana nav pieņemama ne kārtīgam kristietim, kas vairās nokaut, ne sociālistam, kurš grib izvairīties no nevienlīdzības. Kara laika nevienmērīgā pārtikas apgāde veicinājusi veģetārisma uzplaukumu. Daudzu saimnieču virtuves plauktos jau guļ Praktiska veģetāriska pavāru grāmata.


Lēcu bifsteks
250 g lēcu nomazgā un liek pa nakti tik lielā ūdenī mirkt, ka tās ir labi pārklātas, nākamā dienā vāra apmēram 2 stundas un izlaiž kopā ar vienu sīpolu caur gaļas mašīnu. Pieliek klāt 160 g rīvmaizes, 1 ēdamkaroti kukurūzas miltu, ⅛ litra krējuma un sāli pēc garšas, un labi sajauc. No masas veido apaļas plāksnītes un cep ar cik vien maz sviesta vai margarīna iespējams. Mērci pagatavo no sakņu ūdens, vai arī no ūdens, kurā vārīti nomizoti kartupeļi; ūdeni liek katliņā uz uguns un pieliek iepriekš aukstā ūdenī izjauktus smalkos kviešu miltus; mērcei pieliek drusku krējuma, sviesta, sāli pēc garšas, un pārlej pāri bifstekam. Kas panes brūni apceptas sīpolu šķēlītes, var ar tām aplikt bifsteku.

Latvijas iedzīvotāju skaits, miljoni
Pirms Pirmā pasaules kara – 2,55
1920 – 1,60
1925 (pēc bēgļu atgriešanās) – 1,85

Pirmais pasaules karš (1914—1918) latviešiem bija otrā lielākā demogrāfiskā katastrofa pēc Lielā mēra (1709—1711)

Foto — LNB/Zudusī Latvija, no LRMM krājuma (fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš), Latvijas Kara muzejs

Dziesmu vara

Pirms 145 gadiem latvieši pirmo reizi pulcējās dziedāšanas svētkiem. Kopš tās reizes dažādi laiki un varas atstājuši uz tiem savu nospiedumu. To visu jau jūlijā varēs izpētīt digitālajā kolekcijā Dziesmusvētku krātuve, kas tiek veidota Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē, — katram savā datorā būs iespējams izpētīt vairāk nekā 2500 dažādu digitālu objektu. Mēs piedāvājam pavisam nelielu «pastaigu» Dziesmusvētku vēsturē.

Vietalvas vīru koris ar diriģentu Juri Kalniņu (pseidonīms Prātkopis) 1. svētku laikā (1873).
Foto — Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Esplanādē uzbūvēta Īpaša celtne 3. svētkiem (1888). Pirmo reizi svētkos piedalījās kori no Latgales.
Zīmējums — Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Svētku nams Jelgavā, kas celts 4. svētkiem — vienīgajiem, kas notikuši ārpus Rīgas.
Zīmējums — Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Pirmo svētku Dziesmu kara ieejas biļete. Karos sacentās tikai 15 kori. Pirmo sudraba liru izcīnīja Mazsalacas vīru koris.
Foto — Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

 

4. svētku nozīmīte
No Roberta Kulpes privātās kolekcijas

 

5. Dziesmu svētku dalībnieku gājiens 1910. gadā. Sākotnēji svētkus bija paredzēts rīkot 1904. gadā, bet šo nodomu izjauca krievu-japāņu karš, kam 1905. gadā sekoja revolūcija Krievijas impērijā un arī Latvijā.
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Stukmaņu (tagad Pļaviņu novadā) kultūras biedrības koris 1926. gadā pirms 6. svētkiem.
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Komponists, ērģelnieks un diriģents Alfrēds Kalniņš diriģenta tribīnē 6. svētkos (1926).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Fotogrāfa Kristapa Bahmaņa veidots 7. svētku dalībnieces portrets (1931).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Fotogrāfa Kristapa Bahmaņa veidots 7. svētku dalībnieces portrets (1931).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Fotogrāfa Kristapa Bahmaņa veidots 7. svētku dalībnieces portrets (1931).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Rucavietes 7. svētkos (1931).
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Komponists, folklorists un kora dziesmu meistars Emilis Melngailis (1931). Viņš bija vairāku dziesmu svētku organizators un virsdiriģents.
Foto — Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Dziesmu svētku norises vieta Esplanādē. Skatītāju sēdvietas 6. svētku laikā ar pareizticīgo katedrāli fonā 1926. gadā.
Foto — J. Reeksts / Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Dziesmu svētku norises vieta Esplanādē. Estrāde 8. svētku laikā (1933) ar kādreizējo Rīgas biržas komercskolu, kas tagad ir Mākslas akadēmija, un Rīgas Pilsētas mākslas muzeju fonā.
Foto — J. Reeksts / Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Valsts augstākās amatpersonas 9. svētku dalībnieku vidū 1938. gadā. Centrā no labās cepurēs: kara ministrs Jānis Balodis, Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš un izglītības ministrs Augusts Tentelis. Autoritārā valdība bija noteikusi, ka svētku programmai jābūt «diženai, patriotiskai, ar lieliem tautas vienības svētkiem piemērotām dziesmām.» Kopkoncerti notika īpaši uzceltajā brīvdabas estrādē Uzvaras laukumā Pārdaugavā.
Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

10. svētku gājiens Brīvības bulvārī 1948. gadā — tie bija pirmie svētki padomju varas gados.
Foto — J. Uškovs un A. Ručinskis / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

1948. gadā Dinamo stadionā notika arī pirmie deju svētki.
Foto — B. Vdovenko / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

11 svētku virsdiriģenti 1950. gadā. No kreisās: Haralds Mednis, Teodors Kalniņš, Jānis Ozoliņš, Leonīds Vīgners un Jēkabs Mediņš.
Foto — J. Kacs / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Mežaparka Lielās estrādes celtniecība pirms 12. svētkiem 1955. gadā.
Foto — Gailis / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

Deju kolektīvu koncerts stadionā Daugava 6. deju svētku laikā un 15. vispārējo dziesmu svētku laikā 1970. Oficiāli svētki tika veltīti Ļeņina simtajai dzimšanas dienai un Padomju Latvijas 30. gadadienai.
Foto — Jevgeņijs Fadejevs / Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās kolekcijas. Meklēt Dziesmusvetki.lndb.lv

Aizliegtais kongress

500 latviešu emigrācijas jauniešu pirms 50 gadiem Rietumberlīnē gribēja nosvinēt Latvijas Republikas piecdesmitgadi un saprast, kas viņi paši ir. Diemžēl notikumi izvērtās citādi

Ģirts Zēgners, pensionēts ārsts onkologs, latviešu trimdinieku dēls, 1968. gada pavasarī beidza ģimnāziju Vācijā. «Eiropa mutuļoja. Bija plašas demonstrācijas pret pastāvošo iekārtu, studentu nemieri Berlīnē, Parīzē un citur pasaulē. Rietumberlīnē ar diviem šāvieniem galvā smagi ievainoja studentu vadoni Rūdiju Dučki (Rudi Dutschke). Amerikā nošāva Mārtinu Luteru Kingu un Robertu Kenediju, notika demonstrācijas pret Vjetnamas karu,» viņš atceras grāmatā Nyet, Nyet, Soviet! Stāsti par latviešu politiskajām demonstrācijām trimdā. Šo grāmatu Latvieši pasaulē — muzejs un pētniecības centrs atvērs 17. maijā. «Es toreiz biju tādās kā dzīves krustcelēs. Esi nobeidzis vācu ģimnāziju, tev līdz šim draugi vairāk ir vācieši, bet, no otras puses, jūti arī latvisko daļu savā dzīvē. Kuru ceļu es iešu?»

Padomju tanki Prāgā iebrauca 1968. gada augustā, bet jūlijā pasaules uzmanību pievērsa latviešu akcija Berlīnē. Vispasaules kongress, kurā piedalījās ne tikai Ģirts, bet arī tādi vēlāk atjaunotās Latvijas politikā, kultūrā un izglītībā labi zināmi cilvēki kā Rasma Kārkliņa (tolaik Šilde), Kārlis Kangeris, Atis Lejiņš, Jānis Kažociņš, Andris Mellakauls, Valdis Liepiņš, Māris Slokenbergs. Aizliegtais latviešu jauniešu kongress 1968. gadā Rietumberlīnē — tā sauc arī forumu, ko 9. maijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā rīkoja biedrība ELJA50 — tā laika jaunieši, nu jau sirmi, kas tagad dzīvo Rīgā.

Nedēļu ilga pretošanās

Rasma Kārkliņa, 1968. gadā — 22 gadus veca politoloģijas studente Berlīnes Brīvajā universitātē, tagad — emeritēta politoloģijas profesore, atceras, kā veidojās globālais latviešu kongress. Likteņa biedri no dīpīšu nometnēm bija izklīduši plašajā pasaulē, tur piedzimusi jau viņu bērnu paaudze. Rasma, vēsturnieka Ādolfa Šildes jaunākā meita, uzauga Štutgartē. Tāpat kā vecāki, trīs māsas un brālis tomēr meklēja latviešu sabiedrību.

«Jau 15 gadu vecumā rīkoju Štutgartē latviešu jaunatnes dienas, kurās sabrauca kādi 30 apkārtnes jaunieši. 1954. gadā nodibinātā ELJA (Eiropas latviešu jaunatnes apvienība) galvenokārt aptvēra Vāciju, Angliju, Zviedriju. Mana labākā draudzene Ilze Šakare, piemēram, dzīvoja Zviedrijā, viņa tagad Gēteborgā vada latviešu kori. Ar viņu iepazinos vienā ELJA kongresā, ar savu nākamo vīru — tāpat,» smaidot stāsta Rasma. «Katrs no savas zemes, kaut kas atšķirīgs, tomēr runājam latviski vienalga, ar kādu akcentu. Kongresi bija vieta, kur mēs katru gadu sabraucām uz kādām piecām dienām, ārkārtīgi intensīva programma, burtiski pārlādēta ar referātiem, paneļdiskusijām, kultūras pasākumiem. Naktīs ne tikai ballītes, bet arī dzejas vakari.»

Pasākumiem parasti par lētu naudu izdevies sarunāt universitāšu telpas, jaunieši maksājuši paši. «Vasarās piestrādāju Radio Brīvā Eiropa, brālis Gustavs, arhitektūras students, strādāja uz būvēm.»

1968. gada 26. jūlijā Berlīnei vajadzēja kļūt par mājvietu vērienīgam 1. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresam, kurš pulcētu dalībniekus no 16 līdz 30 gadu vecumam. «Likās, ka Rietumberlīne ir pareizā vieta. Jūs jau zināt Vācijas vēsturi — sadalīta Berlīne un Vācija un mūžīgais spiediens no PSRS. 1961. gadā uzcēla Berlīnes mūri, Rietumberlīne bija brīvības simbols,» stāsta Rasma Kārkliņa. «Tagad visi svin Latvijas Republikas simtgadi, bet mēs gribējām atzīmēt Latvijas piecdesmitgadi. ««Latvijas nākotne — izaicinājums un uzdevums», tas bija kongresa temats. Programma plaša — arī sadaļas par kultūru, par identitāti. Kas mēs esam, kas mūs padara par latviešiem.»

Viņa, namamāte, bija kongresa rīcības komitejas priekšsēde. «Noīrējām telpas, sākām aicināt cilvēkus. Galu galā pieteicās 500 latviešu jauniešu no visdažādākajām vietām. Trešdaļa no Eiropas, trešdaļa no ASV, pārējie no Kanādas, Austrālijas. ELJA tajā brīdī vadīja Dainuvīte Neimane, Zviedrijas jauniešus organizēja Māris Slokenbergs, Kanādas — Valdis Liepiņš, Amerikas — Ulvis Grīnvalds. Atis Lejiņš, kurš studēja Kalifornijā, bija viens no pirmajiem, kas atbrauca un iesaistījās.»

Bija paredzēta piecu dienu intensīva programma — referāti un politiskas diskusijas jaunā kongresu hallē Berlīnes centrā, kuģīša brauciens pa Šprē upi, noslēguma balle Hilton hotelī. «Mums bija līmenis!» iesaucas Rasma. Ielās izlīmēti plakāti par 28. jūlija latviešu folkloras vakaru, kas viesmīlīgi tika piedāvāts arī vācu publikai: dziesmas, dejas, koklēšana. Nodrukātas pastkartes latviešu valodā ar uzzīmētu hipijiska izskata pārīti, puisim plecā ģitāra, meitenei rokās milzīga tintes spalva.

Priecīga satraukuma pilno noskaņu nedēļu pirms kongresa izjauca vācu varas iestāžu paziņojums. «Mums tajos laikos nebija telefona. Ar brāli bijām nabadzīgi studenti mazā dzīvoklītī.

18. jūlija rītā pēkšņi pie durvīm pieklauvēja ziņnesis — jāiet uz Berlīnes pašvaldības informācijas biroju, kas mums bija palīdzējis kongresu organizēt,» atceras galvenā rīkotāja. «Rietumvācijai bija liela tūrisma programma, ko atbalsīja valsts jaunatnes ministrija. Viņi mums pat mazu pabalstu bija solījuši — lai kongresa dalībnieki apskata, iepazīstas ar Berlīni. Bet te viņi pēkšņi saka — ļoti neizdevīgi, ka tieši tagad rīkojam kongresu Berlīnē, vai negribētu pārcelt uz kādu citu Vācijas pilsētu?»

Rasma, protams, jautājusi iemeslu. «Un viņi tā mīklaini sāka runāt par Berlīnes īpašo statusu. Es savukārt sāku runāt par Latvijas politiku: mums ir svarīgi kongresā arī vērst uzmanību, ka Latvija ir okupēta, nedomāju, ka varam to pārcelt citur politisku un praktisku iemeslu dēļ.» Satraukta viņa sākusi apzvanīt citus latviešus, kongresa rīcības komiteju. Kad vācu puse no prasības nav atkāpusies, sasaukta preses konference. «Tas bija sākums lielam publicitātes un mediju uzmanības vilnim. Nebija precedenta, ka brīvā Berlīnē kaut kas tāds varētu tikt aizliegts,» uzsver Kārkliņa. Kopš Otrā pasaules kara beigām šai pilsētai tiešām bija īpašs statuss. Rietumberlīnei bija sava pašpārvalde, bet situāciju joprojām regulēja arī tā sauktā sabiedroto komandantūra, četras kara uzvarētājvalstis: ASV, Francija, Lielbritānija un PSRS. «Komandantūrai 1968. gadā vairs nebija lielas lomas, tomēr bija pēdējā vārda tiesības ārkārtas situācijās.»

Atkārtotā preses konferencē 22. jūlijā latvieši publiski atteicās kongresu pārcelt uz citu pilsētu, apsvēra pat iespēju varas iestādes sūdzēt tiesā. «Taču jurists, pie kura vērsāmies, paziņoja, ka neko nevar darīt. Te darbojas kara tiesības. Izklausās dramatiski, bet tas joprojām bija pārpalikums no Otrā pasaules kara,» stāsta Rasma Kārkliņa. «Kad viņi bija iegājuši sprukās, ka mēs netaisāmies brīvprātīgi aizvākties, viņi tās pielietoja.»

Latvieši vācu varas iestādēm turējās pretim nedēļu. Kārkliņa rāda tā laika pasaules lielāko avīžu virsrakstu kopijas. International Herald Tribune, The New York Times: West bans Latvian parley in Berlin. (Rietumi aizliedz latviešu sarunas Berlīnē). Basic freedoms not recognized.  (Pamattiesības netiek ievērotas.) Ne tikai amerikāņu un vācu, arī zviedru un itāļu prese. Arī cita veida formulējumi: Moskau protestierte gegen Lettenkongress. (Maskava protestēja pret latviešu kongresu.)

Citā Rietumvācijas pilsētā Hannoverē tovasar bija paredzēti latviešu Dziesmusvētki. Kad vācu amatpersonas neatlaidās, svētku organizatori sāka meklēt telpas un naktsmājas arī jauniešu kongresam.

«Berlīnes ķīlnieki» joprojām nebija vienisprātis par piekāpšanos Vācijas prasībām. «Beigu beigās es tur bļāvu, teicu: «Nē!» Bija apmēram trešdaļa cilvēku aiz manis, kas piekrita — mēs paliekam vismaz vienu dienu, aizejam pie Berlīnes mūra, noliekam vainagu un nodziedam Daugav’ abas malas. Un tad pasakām: «Viss, mēs vācamies ārā»,» grāmatā Nyet, Nyet, Soviet! atceras Atis Lejiņš. Apmēram 150 kongresa dalībniekiem, kas bija iestrēguši Berlīnē, pārcelšanos uz Hannoveri sarežģīja arī izpārdotie avioreisi un personību apliecinošie dokumenti, ar kuriem no «brīvības saliņas» Rietumberlīnes būtu sarežģīti pāri padomju ietekmes zonai nokļūt britu zonā esošajā Hannoverē. Rietumvācija oficiāli neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS, tāpēc daudzi Vācijas latvieši, tāpat kā Rasma Kārkliņa, visu mūžu izmantoja Latvijas Republikas pasi.

Brīnumainā kārtā 27. jūlija vakarā ASV lidkompānija Pan Am ar īpašu reisu dalībniekus un kongresa materiālus bez maksas aizlidināja uz Hannoveri. «Bijām runājuši ar Amerikas pārstāvjiem, kas Berlīnē bija komandantūrā, tie visi jutās neērti. Viņi redzēja, ka tā ir mūsu brīvības ierobežošana. Bet neviens arī negribēja, lai paliekam Berlīnē. Viņi saprata, ka turpināsim runāt ar presi,» skaidro Rasma.

Hannoveres lidostā citi latvieši viņus gaidījuši ar ziediem, tām pašām Daugav’ abām malām, daudzi raudājuši. «Izputēja mūsu grandiozais kongress. Tas, ko varējām Hannoverē izdarīt, bija cits formāts. Referenti — kā nu kurš varēja atbraukt… Daži cilvēki palika Berlīnē — kā individuāli protestētāji. Mēs bijām brīdināti, ka iet demonstrācijās nevajag, bet bija spontāni piketi. Hannoverē 70 Amerikas jaunieši noīrēja trīs autobusus un aizbrauca uz Bonnu protestēt pie ASV vēstniecības. Pats vēstnieks uz sarunu uzaicināja trīs — Ati Lejiņu, Pauli Lazdu un Valdi Daigu. Viņi uztraucās — mēs esam ne tikai latvieši, bet Amerikas pilsoņi, un kā jūs varat Amerikas pilsoņiem aizliegt pulcēties?»

Mazs žests uz latviešu rēķina

Latviešu kongresa dalībniekiem tobrīd bijusi tendence domāt, ka Latvijas Republikas jubilejas atzīmēšanas un latviešu pulcēšanās aizliegumu pieprasījis PSRS vēstnieks Austrumvācijā Pjotrs Abrasimovs. Taču pašlaik ir skaidrs, ka PSRS oficiāli protestējusi tikai pēdējā brīdī, 24. jūlijā, kad par kongresa neatļaušanu jau bija sacelta kņada pasaules medijos. «Īsā versija: [Vācijas Federatīvās Republikas] Ārlietu ministrija, ko tobrīd vadīja sociāldemokrāts Villijs Brants, bija izdomājuši, ka viņiem vajag «atslābšanas politiku ar PSRS». Kā mazu pozitīvu žestu pret PSRS vajadzētu šo kongresu aizliegt. Uz mūsu, latviešu rēķina!» nopūšas Rasma Kārkliņa.

Savukārt Kārlis Kangeris, tobrīd students Rietumvācijā, tagad — vēstures zinātņu doktors, VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Latvijā, veicis izpēti vācu arhīvos. Atrastie dokumenti liecina, ka Vācijas Ārlietu ministrija Bonnā par latviešu kongresu uzzināja sešas nedēļas pirms tā sākuma no ministrijas darbinieka Ernsta Lemmera, ko latvieši bija uzaicinājuši runāt atklāšanā.

«Villijs Brants noformulēja, ka [ar šādu kongresu] nevar traucēt padomju cilvēkus. Attiecībā uz tā brīža Berlīnes situāciju šāda veida sarīkojums jāuzskatot par nelaimīgu gadījumu,» notikušo skaidro Kārlis Kangeris. «Tas iespaidotu Rietumvācijas attiecības ar PSRS un varētu būt Austrumberlīnei un Maskavai labs iegansts par jaunu uzsākt pret Berlīni un Vāciju vērstus nevēlamus pasākumus.» 1968. gada 16. jūlijā Berlīnes pilsētas galva Šics galvaspilsētā Bonnā ticies ar Villiju Brantu. Berlīnes senātam tika uzdots panākt, lai latviešu jaunatne pati atsakās no kongresa rīkošanas Berlīnē. Jau 16. jūlijā par latviešu kongresu Bonnā apspriedās arī sabiedrotie: ASV, Lielbritānijas un Francijas diplomāti.

Kārlis Kangeris 1968. gada pavasari un vasaru Berlīnē raksturo kā «ļoti saasinātu laiku». «Austrumvācija izveda vairākus pasākumus pret Rietumberlīni un Rietumvāciju. Galvenais bija bloķēt tranzītceļus, jo Berlīne bija saliņa austrumu hemisfērā. Bet arī Rietumu sabiedrotie bija plānojuši reiz pa visām reizēm noskaidrot Berlīnes statusu. 1968. gada vasarā uzsāka sarunas ar PSRS, kas beidzās tikai 1971. gadā, kad bija izstrādāts jauns Berlīnes statuss.» Lai gan Kangeris negrib veidot saikni starp 1968. gada jūlija notikumiem Berlīnē un t. s. Prāgas pavasari, kas rezultējās ar PSRS vadīto Varšavas pakta bruņoto spēku iebrukumu Čehoslovākijā, Atim Lejiņam grāmatā Nyet, Nyet, Soviet! ir šāda versija: Amerikas vēstnieks Henrijs Kabots Lodžs, pieņemot Bonnā no Hannoveres atbraukušos latviešu kongresa dalībniekus, teicis: «Man ļoti žēl. Mēs esam jūsu pusē, kā jūs zināt. Bet, ja jūs būtu tur [Berlīnē] palikuši, krievi izmantotu to kā ieganstu iesoļot Čehoslovākijā.» «Jūs varat iedomāties!?» grāmatā izsaucas Lejiņš. «Latvieši tur vēstures sviru savās rokās! Beigās jau viņi iegāja tik un tā.»

Arī Rasma Kārkliņa uzskata: 1968. gada vasaras notikumiem Berlīnē bija nopietnas sekas. «Pirmoreiz trimdas laikā bija pievērsta tik ārkārtīgi liela uzmanība latviešu lietai. Daudzos rakstos un intervijās pieminēja Latvijas likteni. Otrs, pēc tam latviešu trimdas politiķi pieņēma daudz asāku viedokli, jo redzēja, ka mūs viegli upurē kādām lielākām interesēm.» Protams, visspēcīgāk Berlīnes notikumi ietekmējuši pašus kongresa dalībniekus. «Pirmkārt, mēs esam latvieši, kas varbūt visiem, augot ārzemēs, nebija tik skaidrs. Otrkārt — tas radīja cīņas garu. Pēc kongresa bija demonstrācijas Bonnā, Berlīnē, Ņujorkā, ļoti daudzas organizācijas sūtīja protesta telegrammas… Tas mums, kas bija sabiedriski aktīvi, deva sajūtu — kaut arī esam jaunieši, saviem spēkiem varam daudz ko panākt. Kā zinām no vēstures, ir tādi politiski vai sabiedriski notikumi, kas uzmodina, ievirza vienā vai otrā virzienā,» secina politoloģe.

Līdz Latvijas Republikas neatkarības atgūšanai sarīkoti vēl desmit Vispasaules latviešu jaunatnes kongresi. 1989. gadā Somijā noticis vēsturisks pasākums, uz kuru pirmoreiz atbraukuši dalībnieki no Latvijas. Dainis Īvāns, Einars Repše, Labvakar puiši… Un tā neesot tikai sakritība, ka liela daļa 1. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa aktīvistu tagad dzīvo Latvijā.

Foto no privātiem arhīviem un muzeja Latvieši pasaulē krājuma

Sapņotājs

20. gadsimta latviešu kultūras figūra Konstantīns Raudive (1909—1974) ar mirušo balsu ierakstu eksperimentiem jau 50 gadus suģestē mākslas procesu Latvijā un pasaulē

Esiet sveicināti, mūsu draugi no viņas saules! — pacēlis glāzi vīna, Konstantīns Raudive pacilāti vērsās pie balss ierakstu aparāta. Lente lēni tinās, telpā iestājās neveikls klusums. Mazajā pagrabiņā Bādkrocingenē Vācijā, kur parapsiholoģijas pārņemtais latviešu literāts bija iekārtojis savu, kā pats uzskatīja, zinātnisko laboratoriju, jautās spiedīgs gaiss. Bija 1974. gads, Raudive mirušo balsu ierakstiem tolaik tika veltījis jau desmit gadus. Viņa laboratorijas plauktos krājās ierakstīto lenšu ripuļu kalni.

Līdz aiziešanai mūžībā tā paša gada rudenī parapsiholoģijas entuziasts paspēja uzkrāt 100 tūkstošus balss ierakstu no viņsaules — radinieku, draugu, arī pasaulslavenu rakstnieku un politiķu. Eksperiments parasti noritēja, pie ieslēgta magnetofona uzrunājot tos aizgājējus, kuru atbildes Raudive tajā brīdī labprāt gribētu dzirdēt, un tad klusumā raugoties, kā lente tinas uz priekšu. Pēcāk pētnieka uzdevums bija caur trokšņiem un dūkoņu saklausīt cilvēku balsis. Lūk, daži Raudives eksperimentu pieraksti — balss atšifrējumi. «Plūdons te», «Nivīns nopatīk, tava Mutter», bet no Hitlera — «Kosta, Heil Hitler!»

Raudive, kurš Latvijā un pēc emigrācijas arī citviet Eiropā bija pazīstams kā esejists un spāņu kultūras zinātājs, 1964. gadā veica krasu pagriezienu savās interesēs. Literatūras vietā viņš aizrāvās ar parapsiholoģiju. Mūsdienās vairums zinātnieku to atzinuši par pseidozinātni, bet 20. gadsimta vidū parapsiholoģija pētīja nāvei tuvos stāvokļus, pēcnāves dzīvi un tamlīdzīgus fenomenus. Tā baudīja lielu popularitāti masās.

Filozofs Ainārs Kamoliņš, kurš tikko Dirty Deal Teatro kopā ar režisori Daigu Kažociņu iestudējis izrādi — balsu klausīšanās seansu Raudives radio —, stāsta, ka interesei par parapsiholoģiskiem fenomeniem nozīmīgs bija laikmeta konteksts (tulkojumā no sengrieķu valodas para — viņā pusē). Proti, kara satricinātās Eiropas sabiedrība meklēja izskaidrojumu bezjēdzīgajām nāvēm, samierināšanos un cerību, ka «pēc nāves viss nav beidzies». Parapsiholoģija, cita starpā veicot mirušo balsu ierakstus, šādu cerību cilvēkiem deva.

Raudive, kurš ar minētajiem eksperimentiem aizrāvās laikā, kad jau bija sācies Vjetnamas karš, iespaidojās no Zviedrijā dzīvojošā igauņu izcelsmes fiziķa Fridriha Jirgensona — viņa 1964. gadā iznākusī grāmata Balsis no izplatījuma guva lielus panākumus. Jirgensons mirušo pasaules balsis it kā atklājis, pateicoties pastaigai, kuras laikā ierakstīja putnus. Pēcāk, klausoties ierakstus, līdzās putnu balsīm sadzirdējis arī cilvēku balsis. Turklāt tās bijušas viņa paša mirušo draugu un radinieku balsis.

Reizēm pat sešpadsmit stundas diennaktī Raudive, dzīvesbiedrei Zentai Mauriņai par lielām bēdām, mēdza pavadīt savā aizkapa balsu laboratorijā. Abi dzīvoja privātmājā Bādkrocingenē. Pa stāvām, šaurām kāpnēm varēja tikt uz pagrabstāvu ar maziem logiem, kur  pētnieks bija iekārtojies ar Mauriņas dāvinātu, tiem laikiem ļoti smalku Telefunken aparatūru. Būdams pārliecināts, ka stāv uz jaunu zinātnisku atklājumu sliekšņa, latviešu literāts nodevās eksperimentiem ar neiedomājamu aizrautību. Viņam bija daudz atbalstītāju — izpārdotās zālēs Vācijā, Austrijā un Šveicē Konstantīns Raudive lasīja lekcijas par saviem atklājumiem. Izdeva arī divas grāmatas. Tomēr arī skeptiķu netrūka. Cits citam kā klusajos telefonos viņi nodeva brīdinājumu nepīties ar Raudivi, kurš savos eksperimentos neatlaidīgi iesaistot gandrīz katru, ko satiek, ieskaitot mājas ārstu un pastnieku.

Raudive nudien cerēja gūt mūžīgu slavu kā zinātnieks. Uzskatīja, ka, attīstoties tehnoloģijām, viņpasaulei būs iespējams piekļūt aizvien tuvāk.

Kas bija šis ekscentriskais vīrs, kura eksperimenti neguva tālāku virzību zinātnē, toties mākslā gan? Autobiogrāfiski krāšņas atbildes sniedz Pētera Zeiles grāmata Konstantīns Raudive, savukārt iedziļināšanos pētnieka pasaules tvērumā — Kamoliņa un Kažociņas jaunā izrāde. Raudive voices fenomens vairākkārt izmantots mūzikā, slavenākais piemērs ir britu rokgrupas The Smiths kompozīcija Rubber Ring.

Ar grandiozu pašpārliecību

Pavisam vārgs zēns, kurš nerunā un kautrībā bēg no cilvēkiem līdz pat sešu gadu vecumam, liekot vecākiem norūpēties par attīstības problēmam, Raudive uzaug sīkzemnieka ģimenē Asūnes pagastā Latgalē. Dzimis 1909. gadā, kad Eiropas kultūra piedzīvo lielus pārsteigumus. Parīzē Sergejs Djagiļevs nodibina Ballets Russes, kas izraisa furoru, salauž tradīcijas skatuves mākslā ar tādu izcilību kā komponista Igora Stravinska, mākslinieku Pablo Pikaso, Anrī Matisa, Leo Baksta un modes dizaineres Koko Šaneles palīdzību, pilnīgi no jauna definējot scenogrāfiju, kostīmu mākslu, deju, mūziku. Šajā gadā Milānā, drīz pēc tam arī Parīzē tiek publicēts itāļu dzejnieka Filipo Marineti Futūrisma manifests, kas nikni vēršas pret līdzšinējiem mākslas procesiem, slavina cilvēka prāta un paredzamo tehnoloģisko sasniegumu neierobežotās iespējas.

Raudive visu mūžu tieksies pārkāpt «šaurās provinciālās robežas», redzēt sevi kā Eiropas mēroga cilvēku. Reizēm līdz smieklīgumam leposies ar prominentajiem studiju laikā Eiropā gūtajiem kontaktiem, cerot, ka reiz kļūs par Nīčes Zaratustram līdzvērtīga meistardarba radītāju latviešu literatūrā.

Pēc Krāslavas ģimnāzijas absolvēšanas 20. gadu nogalē Raudive saskaņā ar mātes lielo vēlēšanos iestājas Rīgas Katoļu garīgajā seminārā. Tomēr vairāk par reliģiskajām zināšanām viņu interesē literatūra, filozofija. Tāpēc mācībām seminārā tiek pielikts punkts. Raudivem ir labas zināšanas kultūras vēsturē, viņš pārvalda septiņas valodas un spēj piepelnīties ar tulkojumiem. Tādejādi 1930. gadā viņam rodas iespēja filozofiju un literatūru studēt Parīzes Universitātē.

Nemierpilnais gars, ambiciozais raksturs vēl pēc diviem gadiem latviešu studentu aizved līdz studijām Madrides Universitātē — viņš klausās Hosē Ortegas i Gaseta lekciju kursu filozofijas vēsturē, aizraujas ar cita spāņu dižgara — rakstnieka Migela de Unamuno darbiem. 1933. gadā Raudive Salamankā pat apciemo slaveno spāni. Drīz pēc tam ķeras pie spāņu literatūras tulkošanas latviski: 1935. gadā iznāk Unamuno Migla, jau pēc gada — Unamuno filozofiskais traktāts Dzīves traģiskās jūtas cilvēkos un tautās. 30. gadu nogalē Raudive iztulko arī Servantesa Donu Kihotu un sava pasniedzēja Ortegas i Gaseta darbu Mīlestība un gudrība. Vēlāk Raudive mācās arī Edinburgas Universitātē Skotijā, pēc studijām dzīvo Itālijā.

1936. gadā viņš Florencē salaulājas ar Zentu Mauriņu, Latvijā labi pazīstamu esejisti. Abus šķir vecuma starpība — divpadsmit gadi. Precoties Zentai ir 38, bet Konstantīnam 26 gadi.

Raudive pats roku esejas žanrā iemēģina jau kā Eiropas skolās vairākus gadus pavadījis erudīts trīsdesmitgadnieks. Tādi krājumi kā Dons Kihots un mūsdienu cilvēks, Dzīves kultūrai, Pārpersonīgais un personīgais vedina domāt par Raudives favorītiem Eiropas literatūrā un filozofijā 19.—20. gadsimta mijā. Viņu uzrunā (un esejās šī ietekme skaidri redzama) tā sauktā dzīves filozofija: Vilhelma Dilteja, Georga Zimmela darbi. Iespaidojas arī no Frīdriha Nīčes, Osvalda Špenglera idejām.

Raudivem ir daudz cienītāju Latvijā. Viņa parādīšanās radošo aprindu, intelektuāļu saietos tiek uztverta ar sajūsmu. Lielā mērā to nosaka zināšanas spāņu kultūrā, arī personība — Raudive prot sevi pasniegt kā īpašu. Nereti kategorisku pārliecībā par savām izcilajām zināšanām, salīdzinot ar citiem.

Vai Raudivi iespējams dēvēt par filozofu? Mūsdienu latviešu filozofs Ainārs Kamoliņš, kurš iedziļinājies rakstnieka biogrāfijā un darbos, saka: «Filozofijas vēsture piedāvā dažādus tēlus: filozofu — viedo, filozofu — akadēmiķi, filozofu, kas apkalpo politiku, un tā tālāk. No šāda skatpunkta raugoties, Raudive ir filozofs. Filozofs, kurš sevi izsaka esejas formātā.» Raudive raksta arī prozu, apjomīgākais ir viņa autobiogrāfiskais romāns Silvestra Pērkona memuāri.

Aināru Kamoliņu kā pētnieku, kura filozofisko interešu lokā ir jaunlaiki un zinātnes veidošanās jaunlaikos, Raudive uzrunājis tieši saistībā ar parapsiholoģiju — kā sava laika liecinieks. «Parasti mēs ātri uzliekam demarkācijas līniju: šī ir zinātne, bet šī — pseidozinātne, jo neizpilda noteikta veida protokolu. Piemēram, eksperimenta atkārtojamību. Taču Raudive parāda, ka viņa eksperimentos, līdzīgi kā zinātnē, ir mērierīces un notiek pats eksperiments, kurā piedalās publiskie liecinieki.» Pēc Kamoliņa domām, varam uz to skatīties kā pseidozinātni, vai arī kā interesantu gadījumu.

Grāmatā Neredzamais kļūst redzams, ko Raudive sarakstījis par elektronisko balsu fenomenu, viņš lieto jēdzienu «trenētā auss». Proti, eksperimentētājam jātrenē sava auss, lai dzirdētu viņpasaules balsis. Nesagatavots klausītājs to nevar. Kā stāsta Kamoliņš, jēdzienu «trenētā auss» Raudive acīmredzot aizguvis no 19. gadsimta krievu zoologa Nikolaja Vāgnera novērošanas metodes. «Vāgnera grāmatās parādās trenētās acs jēdziens. Tas nozīmē — ja grib zinātniski novērot dzīvniekus, jātrenē acs, lai ieraudzītu nianses.» Interesanti, ka vēlīnajā dzīves posmā Vāgners šo metodi pielietoja, ejot uz parapsihologu seansiem, skatoties, kā parādās gari.

«Problēma ar Raudives gadījumu nav pateikt, ka nekādu aizkapa balsu vai garu nav.  Problēma ir saprast, kāpēc vispār kādam radies jautājums, vai šādas balsis pastāv un vai tās iespējams saklausīt,» saka Kamoliņš. Viņa skatījumā mūsdienu pasaulē ir daudz profesionālo grupu, kas sargā patiesību: zinātnieki, politiķi, žurnālisti. «Viens no filozofu uzdevumiem būtu nevis tik daudz sargāt patiesību, kā uzlūkot, cik dažādi iespējams domāt, kā arī mēģināt saprast, kāpēc tā iespējams domāt.»

Raudives gadījumu, pēc Kamoliņa domām, var skatīt plašāk — paralēlēs ar mūsdienās populāro posthumānismu, transhumānismu. Tas centrā liek zinātnisko metodi, bet vienlaikus operē ar metafiziskiem pieņēmumiem. «Piemēram, ka apziņu iespējams augšupielādēt cietajā diskā. Ar ko šis pieņēmums atšķiras no tā, ka Raudives garu balsis bija augšupielādētas magnētiskajos viļņos?» vaicā filozofs.

Doktore un viņas Albatross

Ar harismātisko 37 gadus veco Zentu Mauriņu jaunais spāņu kultūras eksperts Raudive iepazīstas 1935. gadā. Viņa tulkojumā tikko iznācis Unamuno darbs Migla, un Mauriņa par to uzrakstījusi recenziju. Raudive tajā laikā ir precējies, bet drīz vien sarauj saites ar sievu, lai būtu kopā ar rakstnieci. Raudivi suģestē Mauriņas filigrānā iekšējā pasaule, vienlaikus satriec viņas fiziskā atkarība no citu labvēlības — rakstniece pārvietojas ratiņkrēslā kopš bērnībā pārslimotā poliomielīta.

«Ļaudīs viņš Zentu vienmēr sauca par Doktori, mājās — mazgāja veļu, vārīja putras, jo viņai mūždien sāpēja kuņģis, un, kad pirms kara varēja pieņemt virēju, pārbaudīja pat kastroļus,» pētījumā par Zentu Mauriņu Pielūgtā un peltā raksta literatūrzinātniece Ingrīda Sokolova. «Viņš saveda kārtībā visas finanses. Nesa un cēla tūkstošiem reižu. Viņš bija viņas kājas. Pareizāk — viņa rokas pārvērtās viņas kājās.»

Dažus gadus pēc abu salaulāšanās Florencē sākās Otrais pasaules karš. Raudive neieredzēja boļševismu: «Manās acīs [tas] ir un paliek brīvās gribas, spontānās darbības un personības kaps, milzīga Eiropas katastrofa, nihilisma un cilvēka nīcināšanas visrupjākā un brutālākā sistēma.»

Sarežģīts ir jautājums, vai viņš simpatizēja nacismam. Lai arī nav pētījumu par latviešu filozofu attiecībām ar vācu okupācijas režīmu, var vētīt viņu izteikumus. Piemēram, 1942. gadā Raudive raksta: «Nacionālsociālistiskais pasaules uzskats atbilst visdziļākai cilvēka dabai un cilvēkā izraisa viņā dusošus spēkus, kas ved pie augstākas tikumiskas un rakstura attīstības  pakāpes. Tā nacionālsociālisms, cīnoties par augstākām nacionālām vērtībām, cīnās arī par atsevišķa cilvēka rakstura vērtībām. Jo katrs tautas loceklis vērtīgāks, jo nacionālais gods neievainojamāks.» Kā uzskata Ainārs Kamoliņš, Raudivem varētu uzdot jautājumu, vai tās bija nodevas laikam, vai arī pārliecība — jo 1941. gadā rakstnieks nokļuva gestapo nagos par krievu valodas mācīšanu spāņu komunistei Doloresai Ibaruri.

Bēgļu gaitās Raudivem un Mauriņai klājās grūti. Rakstnieks par sievu rūpējās kā mācēdams: bezcerīgajos apstākļos ubagoja produktus, meistaroja no dēļiem laipu, lai Doktore var izbraukt dārzā pie pagaidu mājas. Mauriņa par vīru, kuru bija iesaukusi par Albatrosu, izteicās tā: «Šķiršanās no Albatrosa mani nogalinātu. Viņš ir vienīgais, kas mani skata manā īstā būtībā.» Pēc kara abus no trūkuma glāba tulkojumi un lekcijas. 1950. gadā Raudive dzīvesbiedrei uzdāvina auto Mayflower. Pēc 15 gadiem, jau dzīvojot Vācijā, Zenta Mauriņa būs tā, kura ar parapsiholoģijas eksperimentiem pārņemtajam vīram dāvās tā laika dārgākās un labākās ierakstu ierīces.

Emigrācijā Zviedrijā pāris pēc kara pavadīja 20 gadus. Šeit Raudive tika pie meitas Karinas. Mazuli viņam dzemdēja zviedriete, kura sākumā reizi pa reizei nāca latviešu literātu pārim palīgos sadzīvē. «Tā tas vienmēr sākas,» Mauriņa sacījusi ar sarūgtinājumu, «nāk man palīdzēt, bet zaudē galvu un iemīlas Konstantinā. Visas!»

Pēdējos desmit mūža gadus Raudive pameta novārtā rakstniecību un alkaini pievērsās elektronisko balsu fenomenam. Mauriņa ļoti vēlējās līdzi dalīties ar šo vīra aizraušanos. Taču kritisko prātu urdīja šaubas. Pārņemtība ar mirušo balsu ierakstiem bija noplicinājusi abu radošās ieceres un ceļojumu plānus. Mauriņa skuma, bet Raudive allaž sievu lūdza pagaidīt vēl gadiņu — tad eksperimenti būšot pabeigti un abi ceļos, viņš atkal pievērsīsies rakstniecībai.

Tam nebija lemts notikt. Raudive aizgāja no dzīves 1974. gada 2. septembrī tikai 65 gadu vecumā, bet sieva viņu pārdzīvoja četrus gadus. Kopā abi bija pavadījuši gandrīz 40 gadus. Reiz par dzīvi Raudive bija izteicies tā: «Kopīgas grūtības, pārbaudījumi un ciešanas divus cilvēkus vieno daudz spēcīgākām un nesaraujamākām saitēm nekā pārpilnība, drošība un apmierinātība.»

Ļaujiet viņiem iet

1970. gada jūnijā grupa drosminieku Ļeņingradā mēģināja nolaupīt lidmašīnu, lai aizbēgtu no Padomju Savienības un dotos uz Izraēlu. Tikko Latvijas pirmizrādi piedzīvoja filma Operācija Kāzas. Taču filma nav par kāzām, bet gan pārdrošo operāciju, kurai bija dots šāds nosaukums

Padomju Savienībā šodien apcietināti 16 civiliedzīvotāji, 14 no tiem — ebreji. Par mēģinājumu netālu no Ļeņingradas nolaupīt tukšu lidmašīnu. Dokumentālā filma Operācija Kāzas sākas ar šādu citātu no Rietumu ziņu dienestu materiāliem, kas datēti ar 1970. gada 15. jūniju.

Pusgadu vēlāk, 24. decembrī, tiesa Ļeņingradā pieprasīja nāvessodu akcijas organizētājiem: Eduardam Kuzņecovam un Markam Dimšicam. Vienīgā apcietinātā sieviete, Kuzņecova dzīvesbiedre Silva (jeb Silvija) Zalmansone, tika sodīta ar 10 gadiem Gulagā. Silva un lielākā daļa «teroristu», kā lidmašīnas pasažierus dēvēja Padomju Savienībā, bija no Rīgas.

Eduarda un Silvas meita Anata Zalmansone-Kuzņecova, kinorežisore, kas uzņēmusi filmu Operācija Kāzas, dažādās datubāzēs informāciju par odiozo 1970. gada notikumu meklējusi gadiem ilgi. Padomju arhīvos — tukšums. Tikai kāda Ļeņingradas izdevuma sporta lapas apakšdaļā maza ziņa: «Vakar grupa kriminālistu centās nolaupīt lidmašīnu, VDK tos arestēja.»

Komjaunieši-mežabrāļi

Operācija Kāzas, Dimšica-Kuzņecova lidmašīnas nozagšanas afēra — ar šādiem atslēgvārdiem informāciju par seno notikumu var uziet internetā. Anatas vecāki tikko bija aprecējušies. Kāzas notika nieka pusgadu pēc iepazīšanās. Silvai bija 25 gadi, maskavietim Eduardam — par pieciem vairāk, un viņš ļoti gribēja dzīvot Latvijā.

Ebrejs pa tēva līniju, izskatā vairāk līdzīgs mammai krievietei. Bērni skolā ebrejiskā uzvārda «Gelzons» dēļ viņu tik ļoti apcēluši, ka mamma izlēmusi mainīt to uz savējo — Kuzņecovs. Studējis filozofiju, ieguvis 2. vietu cīņas sportā Maskavas meistarsacīkstēs, Eduards Kuzņecovs turpinājis sevi saukt par ebreju. Autsaiders un režīma nīdējs, septiņus gadus pavadīja cietumā par antipadomju žurnāla Fēnikss publicēšanu. Arestēts 21 gada vecumā, pēc iznākšanas no cietuma viņš vairs nedrīkstēja apmesties Maskavā, bet vismaz 101 kilometra attālumā no galvaspilsētas. Iedomājās aizbraukt uz Rīgu. Bija dzirdējis par progresīvo Latvijas ebreju kopienu.

«Rīgā padomju vara ienāca vēlāk nekā Krievijā, tāpēc šie ebreji nebija aizmirsuši par tradīcijām, atzīmēja savus svētkus,» ar respektu runā Silvas un Eduarda meita Anata. Pagājušonedēļ viņa bija ieradusies uz filmas pirmizrādi un diskusiju Rīgā, Stūra mājā. «Mamma uzauga šādā vidē, viņas ģimenē pat klausījās radio no Izraēlas. Zalmansoni Latvijā bija dzīvojuši septiņās paaudzēs, reiz — liela ģimene, 12 brāļi un māsas. Četri no viņiem pirms kara emigrēja uz Kanādu, vecmamma nacistu ienākšanas laikā aizbēga uz Sibīriju, bet vectēvs karoja sarkanajā armijā. Mamma ir dzimusi 1944. gadā Sibīrijā. Visi pārējie, kas palika Latvijā, tika nogalināti holokaustā. Tāpat kā tēvs, mamma nejutās piederīga Padomju Savienībai. Arī viņa vēlējās atrasties tur, kur būt ebrejam ir normāli.»

Lai gan 1967. gada Izraēlas Sešu dienu karš ar kaimiņos esošajām arābu valstīm Ēģipti, Jordānu un Sīriju bija izpostījis Izraēlas un PSRS diplomātiskās attiecības, 1969. gadā 1000 Rīgas ebrejiem tika dota atļauja izceļot uz Izraēlu. «Šī ziņa bija nonākusi līdz manam tēvam Maskavā. Viņš domāja — varbūt arī viņam tā ir iespēja?» stāsta režisore. Ieradies Rīgā, Eduards beidzot nejutās vientuļš. «Varēja runāt par to, ko domāja. Rīdzinieki bija bezbailīgi un par sevi pārliecināti,» viņš sacījis meitai. Vēsturniece Olga Miheloviča, kas pēta pretestības formas PSRS režīmam Latvijas ebreju sabiedrībā, precizē, ka Latvijā pirmajos pēckara gados no PSRS atgriezās ap 14 000 pirmskara Latvijas pilsoņu un viņu pēcnācēju. Ne mazums ebreju bija arī migrācijas straumē, kas plūda uz Baltiju no citām PSRS republikām.

Vēl viens lidmašīnas nolaupīšanas akcijas dalībnieks, agrākais rīdzinieks, tagad — Izraēlas rabīns Josifs Mendeļevičs pirms neilga laika lekcijā Lipkes muzejā uzsvēra: Rīga 60. gadu beigās bija Padomju Savienības ebreju pretošanās kustības centrs. Holokaustā izdzīvojusī ebreju inteliģence pulcējās līdzīgi kā pirmskara «salonos», entuziastiski mācījās ivritu. «Ebreji, kas atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā, pret padomju okupantiem izjuta līdzīgas emocijas kā latvieši, nepieņēma padomju valsti pašos tās pamatos,» izteicās Mendeļevičs. «Mēs bijām komjaunieši, bet galvā — mežabrāļi.»

Viņš pats tolaik izveidoja nelegālu organizāciju Ebreju tautas glābšana. 60. gadu beigās Rīgā darbojušās vairākas tādas grupas. Nodibināta arī Vissavienības ebreju organizāciju koordinācijas komiteja, tajā strādājuši bijušie Gulaga ieslodzītie.   

12 biļetes 

Kā skaidro Olga Miheloviča, Latvijas ebrejus, pārsvarā inteliģenci — literātus, ārstus, māksliniekus, zinātniekus —, jau no 1949. gada ik pa laikam skāra represiju viļņi, apvainojot cionismā un kosmopolītismā. Viņa citē kolēģi Leo Dribinu: «Kremlis atriebās ebrejiem, kuri nebija «nodrošinājuši» Izraēlas piesliešanos padomju blokam, slepeni simpatizējot Rietumu kultūrai un ideoloģijai.» PSRS un Izraēlas konflikts 60. gadu beigās licis padomju ebrejiem saprast, ka viņiem nav iespējas apvienot uzticību Padomju Savienībai un solidaritāti ar ebreju tautu.

Protams, arī Mendeļevičs, tolaik vēl Rīgas Politehniskā institūta students, tāpat kā Silva Zalmansone, bija mēģinājis emigrēt no Padomju Savienības. Šādas atļaujas ģimenes apvienošanas nolūkā tika dotas holokaustā izšķirtajiem tuviniekiem, un viņš bija atradis Izraēlā cilvēku ar tādu pašu uzvārdu, kurš nemaz nebija radinieks. Tas saprotoši uzrakstījis izsaukumu. Bet Mendeļevičam par to nācies atskaitīties Valsts Drošības komitejā (VDK). «Jaunais cilvēk, kad jūs ieradīsities Izraēlā, jūs tūdaļ iesauks armijā, un jūs karosit pret mūsu arābu brāļiem,» rabīns spēj pasmaidīt par apakšpulkveža Kaijas mierinājuma vārdiem. «Nemaz nezināju, ka viņam ir brāļi arābi. «Pabeidziet institūtu un celiet padomju varu!»» viņš teica.

1970. gadā uz Izraēlu no PSRS izbrauca tikai 999 cilvēki. Neskaitāmie izbraukšanas atļauju atteikumi kontrastā ar ebreju nacionālās apziņas nostiprināšanos radīja augsni vēl nebijušai akcijai.

«No Ļeņingradas pienāca ziņa, ka tur ivrita mācību grupā ir padomju armijas pilots Marks Dimšics. Komunists, bijušais eskadriļas komandiera vietnieks, bija atvaļināts gados jauns, jo kā ebrejs tālāko karjeru nedrīkstēja taisīt, un tas viņam ļoti sāpēja,» atceras Mendeļevičs. Kā bijušajam pilotam Dimšicam netika dota arī izceļošanas atļauja uz Izraēlu. «Viņš bija izlasījis avīzē, ka Krievija ar saviem ieročiem plāno iznīcināt Izraēlu, un izlēma, ka viņam tur jānokļūst, lai apmācītu pilotus. Ideja nolaupīt lidmašīnu un doties uz Izraēlu piederēja viņam, viņš sāka par to runāt ar citiem.»

Bēgšanu uz Izraēlu tikpat aizrautīgi bija sācis apcerēt arī Eduards Kuzņecovs Rīgā. Mendeļevičs pazina arī Silvu, kas palīdzēja ar rakstāmmašīnu pārrakstīt viņa pagrīdes organizācijas biļetenu. «Es Eģikam teicu: jā, braucam! Sāku vervēt arī citus cilvēkus,» stāsta rabīns.

Ļeņingradas pilota Marka Dimšica doma bijusi pārņemt vadību kādā no pasažieru lidmašīnām Tu-104, kas no Ļeņingradas lidoja uz Anhargeļsku vai Murmansku, tuvu Somijas robežai. Izlikties, ka liela ebreju grupa brauc uz kāzām, tāpēc operācija tika nosaukta — Kāzas. Risks bija — ja viņi nevarētu izpirkt visas sēdvietas, kuru skaits šādās lidmašīnās svārstījās starp 48 un 56, tad par operācijas ķīlniekiem kļūtu citi pasažieri. Plāns bija lidot 2. maijā. Taču aprīlī Krievijas ebreji pārdomāja, nelokāms palika tikai pilots Dimšics. Rīdziniekiem, kas joprojām bija ar mieru riskēt, viņš ieteica citu maršrutu: Ļeņingrada—Priozerska (neliela pilsētiņa pie Lādogas ezera)—Sortavala. Mazie An-2 jeb kukuruzņiki ar 12 vietām šajā trasē pietuvinājās padomju impērijas robežai tikai piecu kilometru attālumā. Dimšics mācēja tādus pilotēt.

Viņi iegādājās visas 12 biļetes. Četri Ļeņingradas ebreji — pilots un viņa ģimene. Viens ukrainis, kas nebija ebrejs, un viens maskavietis, Eduarda Kuzņecova draugi no cietuma laikiem. Pārējie 10 — rīdzinieki, arī Silva un viņas brāļi Israēls un Volfs.

«Jūs tiešām nešaubījāties?» Anata daudzus gadus vēlāk prasījusi vecākiem. «Mēs taču bijām Rīgā, šeit cilvēki ir izlēmīgi. Un Čehoslovākijas 1968. gada notikumi… Mums viss bija skaidrs,» sekojusi atbilde.

Latvijas ebreju grupa devās uz Ļeņingradu ar vilcienu, apzinoties, ka uz spēles liek visu. Ja ļoti paveiksies, nokļūs Izraēlā, ja nepaveiksies — cietumā.

«Mana māte nomira gadu pirms tam, kad mūs arestēja,» filmā emocionāli stāsta Silva Zalmansone. «Sapratu, ka Rīgā palikušajam tēvam būs jātiek pāri briesmīgajam faktam, ka trīs viņa bērni var tikt vai nu nogalināti vai apcietināti. Atvadu vietā es vienkārši pagatavoju viņa mīļāko ēdienu un iztīrīju māju. Es neatstāju vēstuli. Es neatstāju neko.»

Jau uzreiz pēc izkāpšanas no vilciena Ļeņingradā dumpinieki jutuši, ka viņiem seko. «Naktī pirms lidojuma satikāmies mežā, kur Dimšics visiem izdalīja uzdevumus, un ieraudzījām divas melnas mašīnas, VDK volgas,» mierīgā balsī piemin Mendeļevičs. «Acīmredzot mūs bija nodevuši cilvēki, ar kuriem sēdējām kādā no Rīgas «saloniem». Sapratām: pat ja neizpildīsim savu akciju, mūs arestēs. Atpakaļceļa vairs nebija!» Viņus pārņēmis dīvains miers. Galvenais — netikt novāktiem klusībā, bet sacelt skandālu.

Reiss 15. jūnijā bija paredzēts pulksten 9 no rīta, viņi ieradās lidostā krietni agrāk. Emigrēt gribētāju bija par četriem cilvēkiem vairāk nekā iegādāto biļešu, bet tajā laikā ierasta prakse PSRS lidmašīnās bija stāvēt kājās.

Maza pasažieru grupiņa, arī Silva Zalmansone ar brāļiem, jau bija ar citu transportu devusies uz mežu pie Priozerskas. Kukuruzņikam bija paredzēts tur nolaisties un atkal pacelties, atstājot īstos pilotus sasietus guļammaisos. Lai lidmašīnas pārņemšana notiktu pēc iespējas cilvēcīgāk, Eduards Kuzņecovs pat bija ierosinājis, ka viņiem līdzās noliks pudeli vodkas. Pēc tam Dimšica pilotētajai lidmašīnai vajadzēja šķērsot Somijas un PSRS robežu un nolaisties Zviedrijā. Tur notiktu preses konference par ebreju stāvokli PSRS un pausta vēlme nonākt Izraēlā.

VDK uzmanības dēļ notikuma dienā šis plāns jau bija pārvērties farsā.

Dimšics ar ģimeni — sievu un divām pusaugu meitām — kavējās, Mendeļevičs atceras, kā pusdeviņos skrējis draugu meklēt, bažīdamies, vai viņš nav arestēts. «Atradu pie lidostas, kur viņš sēdēja ar ģimeni un ēda brokastis. Sacīju: «Kādas sviestmaizes, mums tagad ir jāatbrīvo Izraēlas tauta!»» Mendeļevičs saglabā nopietnību. «Marks paskatījās pulkstenī. Kaut kas nav kārtībā, vēl ir tikai plkst. 8.30, bet lidostā visi jau gatavojas? Kad es atgriezos pie biedriem, no lidmašīnas izskrēja desantnieki. Mani nogāza zemē, izgrieza rokas un arestēja. Dimšicam pa seju tecēja asinis, bērni raudāja.»

Turpat lidostā viņus sāka nopratināt. Nemiernieki saprata, cik rūpīgi čeka bija gatavojusies. Apgalvo, ka pat reiss Ļeņingrada—Priozerska—Sortavala bija VDK izveidots speciāli kā slazds viņiem. «Katrā kabinetā sēdēja pa VDK sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam. Man uzreiz tika uzrādīts aresta orderis, ko bija izdevis Ļeņingradas apgabala prokurors. «Pēc VDK operatīvā dienesta ziņām, Smoļnija lidostā darbojas grupa Dimšica un Kuzņecova vadībā, kuras mērķis ir dzimtenes nodevība, sagrābjot lidmašīnu un aizbēgot uz imperiālistisku valsti»,» turpina Mendeļevičs. «Tiku brīdināts: ja šīs aizdomas izrādīsies pareizas, mani gaida augstākais soda mērs, nošaušana.» Es, protams, atsacījos sniegt liecības. Melnā mašīnā mani veda pa Ļeningradu, bija skaists vasaras rīts, un es domāju — vai es baidos? Nē, es lepojos. Esmu īsts vīrietis. Protams, tā bija arī šoka reakcija. Mūs ielika vieninieku kamerās. Ļeņingradā sākās masveida ebreju aresti, arestēja pat tos, kas tikai mācījās ivritu. Mūsu ebreju pretošanās kustība bija sagrauta.»

Nākamgad — Jeruzalemē!

Tiesas prāvā, kas Ļeņingradā notika 1970. gada 12.—24.decembrī, pirmajai vārdu deva Silvai Zalmansonei. Silva bija lakoniska, un viņas teiktais kļuva par leģendu: «Nākamgad — Jeruzalemē! Ja es aizmirsīšu tevi, Jeruzaleme, lai pamirst mana labā roka!»

«Varbūt pirmoreiz padomju vēsturē cilvēki nelūdza žēlastību, bet atklāti paziņoja, ka vēlas pamest šo valsti un neviens viņus neaizkavēs,» filmā saka Eduards Kuzņecovs.

Tāpat kā Mendeļevičs un viņas brāļi, Silva tiesu gaidīja Stūra mājā Rīgā. Tēvs dzīvoja tikai 10 minūšu attālumā, taču nedrīkstēja viņus satikt. «Tēvs nāca katru dienu un juka prātā — trīs bērni ir arestēti, arī meitene. Viņiem nepienācās advokāti, viņi bija izolēti. Mamma teica, ka Gulagā pavadītais laiks salīdzinoši bija daudz vieglāks,» stāsta Silvas un Eduarda meita Anata.

Silvas maksa par brīvdomību bija 10 gadi Sibīrijā. Kuzņecovam un Dimšicam — augstākais soda mērs. Mendeļevičam: 15 gadi. Līdzīgi arī pārējiem. Atbrīvoja vienīgi Dimšica sievu un mazgadīgās meitas, kā arī akcijas dalībnieka Leiba Hnoha sievu, kura gaidīja bērnu.

Pasaules ebreju organizācijas ziņu par padomju varas Ziemassvētku dāvanu izmisumā nonākušajiem Rīgas ebrejiem palaida medijos. Rezonanse bija liela. Izraēlā pat tika rīkoti protesti, uz vairākām minūtēm pārtraucot satiksmi un rīkojot klusuma brīdi ieslodzīto atbalstam.

«Nedēļu pēc sprieduma nolasīšanas VDK virsnieks ienāca kamerā: «Raksti kasāciju!»» pēkšņo notikumu pavērsienu 1970. gada decembra izskaņā atceras Mendeļevičs. «Atbildēju: kāpēc? Mani apvaino dzimtenes nodevībā, bet es savu dzimteni neesmu nodevis. Mana dzimtene ir Izraēla. Es lūdzu atļauju turp doties, bet man to neļāva.»

Vēl pēc dienas cits ieslodzītais, Anatolijs Altmans, ar alumīnija krūzītes palīdzību caur sienu devis ziņu: starptautiskās sabiedrības spiediena rezultātā bēgšanas vadītājiem atcelts nāves sods un samazināts sods visiem pārējiem. «Mums tā likās kā uzvara,» Mendeļevičs pasmaida. «28. decembrī Mendeļeviča advokātam tika norādīts, ka ASV prezidents Ričards Niksons bija vērsies pie [PSRS vadītāja] Leonīda Brežņeva ar personīgu lūgumu nebojāt amerikāņiem Ziemassvētkus un līdz Jaunajam gadam nomainīt nāves spriedumus šajā lietā,» stāsta pētniece Olga Miheloviča.

Tikmēr Ļeņingradā un Rīgā turpinājās sazvērestībā iesaistīto ebreju un nacionālās kustības aktīvistu medības. 1971. gadā katrā no šīm pilsētām notika pa vēl vienai tiesas prāvai.

Arī Operācijas Kāzas dalībnieki izcieta savu sodu, kaut gan ievērojami saudzīgāku, nekā piespriests sākumā. Silva no Putmas nometnes tika izlaista 1974. gadā. Eduards stingra režīma lēģeri Mordovijā drīksēja pamest piecus gadus vēlāk. Mendeļevičs ieslodzījumā pavadīja 11 gadus. Silvai un Eduardam soda izciešanas laikā atļāva apmainīties vēstulēm un reizi gadā satikties.

Veidojot filmu, režisore Anata Zalmansone-Kuzņecova uzzināja, ka vecāku atbrīvošanā lieli nopelni ir Izraēlas kādreizējai premjerministrei Goldai Meirai. Politiķe pat lūgusi palīdzību Spānijas diktatoram Franko, kuram ir ebreju saknes. Tajā laikā PSRS bijusi plaša rezonanse par «spāņu fašistu» nāves spriedumiem pieciem basku teroristiem, kuri nogalinājuši divus policistus, un Golda Meira pierunājusi Franko, lai Jaungada dienā tos atceļ. «Bet dienu pirms tam, 30. decembrī, tika atcelts mana tēva nāves spriedums — humānu iemeslu dēļ.»

PSRS Silvu Zalmansoni Izraēlai 1974. gadā izdeva apmaiņā pret spiegu Juriju Liņovu. Ir saglabājušies dokumentāli kadri, kur Silva kāpj pa Austrian Airlines lidmašīnas trapu, lejā — cilvēku pūlis. Rīdziniece vēlreiz lika par sevi runāt 1976. gadā, kad vīra glābšanai sāka bada streiku pie ANO ēkas Ņujorkā. Šī 16 dienu akcija, kas noslēdzās slimnīcas reanimācijas nodaļā, palika bez rezultāta.

Eduards izkļuva no lēģeriem 1979. gadā, tad ASV izdevās apmainīt piecus padomju disidentus pret diviem padomju spiegiem. 10 mēnešus vēlāk piedzima Anata.

Diemžēl, viņas vecāku īsajām attiecībām ilgā atšķirtība bija pārāk liels pārbaudījums, tagad viņi ir šķīrušies. Taču, kā apgalvo meita, abi joprojām ir labākie draugi, kurus vieno īpaša saite — notikums, kas savulaik izmainīja arī domāšanu PSRS.

«Pasaules reakcija uz Operāciju Kāzas radīja pirmo plaisu dzelzs priekškarā, ļaujot gandrīz 400 000 cilvēku 70. gados saņemt izbraukšanas vīzas. Iepriekšējos 20 gados PSRS atstāt bija ļauts mazāk nekā 11 000 cilvēku,» filmā tiek citēta raidstacija BBC. 1971. gadā sākās masveida ebreju emigrācija no PSRS, apstiprina vēsturniece Olga Miheloviča. Gada laikā no valsts izbrauca 13 000 cilvēku (98% no viņiem — uz Izraēlu). 1972. gadā izbrauca 32 000, 1973. gadā — 35 000. «Pamatā tie bija ebreji no Baltijas valstīm un Gruzijas. No PSRS vidusjoslas šajā periodā masveida kustība nenotika.»

Daugavai būt!

Likteņupi sargādami, Dainis Īvāns un Artūrs Snips pirms 30 gadiem ne tikai paglāba no HES būvniecības posta skaisto dabu un vēstures dārgumus Latgalē, bet atrāva slūžas visas tautas brīvības alkām

Tā bija 1986. gada vasara, kad jaunais publicists Dainis Īvāns kopā ar ģimeni atpūtās sievasmātes lauku mājās netālu no Slutišķu sādžas pie Augšdaugavas. «Ejam ar bērniem peldēties un redzam tādus mietiņus ar atzīmēm skaistos pakalnu galos. Noskaidrojām, ka mietiņi rāda, cik tālu pār māju jumtiem un pakalniem celsies ūdens līmenis Daugavā, kad uzcels iecerēto HES,» padomju laika notikumus atceras Īvāns, kuru tagad pazīstam kā spožu Atmodas zvaigzni. Viņa nokļūšana lielo pārmaiņu laika politikas virpulī sākās tieši ar sacelšanos pret Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) būvprojektu, kuru īstenojot, tiktu izveidota ūdenskrātuve 200 km garumā, applūdināta neskarta Daugavas senlejas daļa un nopostītas daudzas apdzīvotas vietas Latvijā un Baltkrievijā. «Un tad es iedomājos tā burtiski, bez patētikas – mani bērni tagad te skraida, lasa zemenes… Tad viņi izaugs, nē, viņi jau pat vēl nebūs izauguši, un pēc četriem gadiem tā visa te vairs nebūs, jo process jau gāja ļoti strauji uz priekšu,» atmiņu stāstu turpina Īvāns.

Šoruden aprit tieši 30 gadu, kopš PSRS Ministru Padome nolēma pārtraukt Daugavpils HES celtniecību. Ar Īvānu un viņa likteņbiedru rakstnieku Artūru Snipu tiekamies Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā dažas dienas pirms izstādes Daugavai būt atklāšanas, kas plānota 21. septembrī. Īvāns kopā ar mākslas kolekcionāru Aleksandru Mirļinu un muzeja darbinieci Lieni Andrejsoni ir līdzautori šai izstādei, kas stāsta par divām kampaņām Daugavas glābšanai – Kokneses kanjona un Staburaga aizstāvību 1958.-1959. gadā Pļaviņu HES tapšanas laikā un Augšdaugavas glābšanu no aplūdināšanas 1986.-1987.gadā Daugavpils HES projekta ietvaros. Abās reizēs aktīvisti sabiedrību uzrunāja caur laikrakstu Literatūra un Māksla, un gan piecdesmitajos, gan astoņdesmitajos tā bija liela uzdrošināšanās nebrīves apstākļos.

Pirmais protests gan beidzās neveiksmīgi. 54 tā laika ievērojami kultūras, zinātnes un sabiedriskie darbinieki 1958. gadā parakstīja vēstuli LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim ar prasību glābt «no pārplūdināšanas Daugavas senleju posmā no Aizkraukles līdz Pļaviņām ar visām tās vērtībām». Starp parakstītājiem bija Mirdza Ķempe, Jānis Endzelīns, Leo Svemps, Teodors Zaļkalns, Kārlis Zemdega, Valdis Kalnroze. Pēc nedēļas sekoja žurnālistes un rakstnieces Veras Kacenas raksts Literatūrā un Mākslā, vēstot par sabiedrības protestu pret iecerēto jaunā HES aizsprosta būvi, kas iznīcinātu Daugavas kanjonu un tā pērli Staburagu.

Padomju varas atkusnis izrādījās īss, tā sauktos nacionālkomunistus skāra 1959. gada represijas. Arī Verai Kacenai bija liegts publicēties vēl ilgus gadus pēc tam, un Pļaviņu HES celtniecība 60. gadu pirmajā pusē gāja savu gaitu. Taču šie protesti tautā izraisīja tādu kā svētceļojuma atvadīšanās kampaņu, kad cilvēki straumēm plūda vēl pēdējo reizi palūkoties uz Staburagu. Arī latviešu glezniecībā tas iezīmēja īpašu brīdi – apjaušot nenovēršamo, 60. gadu sākumā mākslinieki pievērsās apdraudētās Daugavas krastu gleznošanai. Īvāns stāsta – pielikt dzīvoklī pie sienas gleznu ar Staburaga skatu nozīmēja ko līdzīgu sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanai, jo abi bija aizliegti. Tagad izstādē apskatāmas gan gleznas ar Daugavas ainavām, gan pirmo reizi plašākai publikai pieejams arī 1958. gadā rakstītās vēstules oriģināls, kas ilgus gadus glabāts Latvijas Valsts arhīvā.

Toties otrs Daugavas aizstāvības mēģinājums gandrīz 30 gadus vēlāk izrādījās veiksmīgs. Izdevās ne tikai izglābt unikālo Augšdaugavas apkaimi, bet arī atraut slūžas tautas cīņai par savām tiesībām un brīvību. 1986. gada 17. oktobrī Literatūrā un Mākslā tika publicēts Daiņa Īvāna un Artura Snipa raksts Par Daugavas likteni domājot, kam sekoja negaidīti aktīva sabiedrības kampaņa un plaša parakstu vākšana pret Daugavpils HES celtniecību.

Brūkošās Padomju Savienības vara piekāpās un 1987. gada 5. novembrī laikraksti vēstīja par PSRS Ministru Padomes lēmumu pārtraukt jau aizsākto Daugavpils HES celtniecību. Tā bija pirmā reize, kad tik vērienīgu «komunisma celtni» apturēja sabiedriskā doma un zinātnieku argumenti. 1987. gada vasara bija arī laiks, kad 14. jūnijā un 23. augustā grupa Helsinki-86 pulcēja ļaudis pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Atmodas elpa bija gaisā.

Sacelšanās štābs

Dainis Īvāns un Artūrs Snips iepazinās toreizējā Valsts bibliotēkas ēkā Krišjāņa Barona ielā. Īvāns jau bija redzējis, kā dabā notiek HES sagatavošanas darbi. No Spruktu kapsētas Daugavas ielejā pārapbedītas cilvēku mirstīgās atliekas. Betona «katlā» bija plānots iemūrēt Indricas baznīcu – unikālu, simtiem gadu vecu koka ēku un aizsargājamu objektu pat padomju valstī. Krāslavā jau uzcelts nedabīgi augsts tilts HES vajadzībām, jo arī daļa pilsētas pēc projekta īstenošanas būtu zem ūdens.

«Man ienāk prātā – vai tiešām neko nevar darīt? Pajautāju vienam, otram. Atbildes bija: nelien, nebāz degunu! Dabūsi pa kaklu, neviens to arī nepublicēs,» atceras Īvāns. Kad sapazinies ar Snipu, sācis viņam stāstīt savu bēdu stāstu, tobrīd vēl nenojaušot, ka rakstnieks ir bijis Ķeguma HES inženieris un pārzina šo lietu. «Viņš noklausās un saka – tas ir pilnīgi šķērsām un tur var ko iesākt,» Īvāns atceras, ka Snipa optimisms tolaik bijis lielāks nekā viņam pašam.

Artūrs papildina – no enerģētiķu vides viņam bijusi zināma noderīga informācija, ka HES celtniecība iesaldēta, jo PSRS trūka naudas. Līdzīgus argumentus izmantoja arī cilvēki Krievijā, kuri pretojās Sibīrijas lielo upju pagriešanas projektam, kas arī tapa tajā laikā. Lai kaut ko varētu panākt Latvijā, svarīgi bija atsaukties uz līdzīgām norisēm Krievijā, jo tad varas iestādes nevarēja protestiem piešūt latviešu nacionālisma argumentu.

Vasarā abi sāka kopdarbu pie rak-sta, lai no dažādiem aspektiem atspēkotu Daugavpils HES projektu. Argumenti bija gan ekonomiski, gan vides aizsardzības idejās balstīti. Iespēju robežās apkopota arī ārvalstu pieredze, kur jau bija sava negatīva vēsture šajā jomā. «Tagad jau varētu Vikipēdijā paskatīties, bet tolaik tādu iespēju nebija,» pajoko Snips. Viņš uzsver – PSRS tolaik stipri trūcis līdzekļus un ideja atsākt iesaldētās HES būvniecību, viņaprāt, bijusi tieši Latvijas vietējās varas iecere, lai izspiestu kaut kādus līdzekļus no centrālās varas Maskavā.

Lai arī Literatūra un Māksla abus autorus atbalstīja jau raksta tapšanas laikā, īstas pārliecības par materiāla publicēšanu nebija. Pirms klajā nākšanas raksts kādu mēnesi bija nostāvējis redakcijā, laikam gaidot saprotošāku cenzoru – PSRS laikā avīžu saturs pirms drukāšanas tika caurskatīts un labots, lai neizlaistu cauri kompartijas un padomju varas kritiku. Tobrīd no amata atbrīvotā galvenā redaktora Jāņa Škapara vietā avīzi vadījis Andris Sproģis, kurš gan vairāk paļāvies uz pieredzējušo vietnieku Viktoru Avotiņu. Autori piebilst, ka patiesībā viņu rakstam bijuši vēl divi līdzautori – Daiņa dzīvesbiedre Elvīra palīdzējusi ar savām profesionālajām zināšanām bioloģijā, bet fotogrāfs Andrejs Grants iemūžinājis skatus Daugavas krastos.

Beidzot raksts tika publicēts. «Mans dzīvoklis pārvērtās par sacelšanās štābu. Sāk zvanīt. Mūs sāk saukt visur uzstāties. Nākamajā nedēļā Literatūra un Māksla publicēja apaļā galda sarunu par šo tēmu. Divi numuri pēc mūsu raksta vēl iznāca par šo tēmu, bet tad sekoja LKP Centrālās komitejas aizliegums rakstīt par šo tēmu,» atceras Dainis. Kompartijas motivācija bija, ka nav ko tagad uzkurināt emocijas, jo ir izveidota zinātnieku komisija, kas šo lietu izvērtēs.

«Mēs bijām tikušies ar akadēmiķi Ritu Kukaini, kura bija autoritāte padomju varai un bija mūsu pusē. Viņa izveidoja zinātnieku komisiju, un varas iestādēm nebija, kur likties, – bija jāpiekrīt izvērtēt šo lietu,» stāsta Īvāns.

Publicēšanas aizliegums bija nopietns, un Īvāns atceras pat tādu kuriozu faktu, ka konditorejas rūpnīcā 17. jūnijs esot bijis aizliegts ražot arī vafeles ar nosaukumu Daugava. Partijas komitejas iekšienē viedokļi esot atšķīrušies. Otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs gribējis aizliegt uzreiz, tomēr pirmais sekretārs Boriss Pugo, kurš tolaik bija nesen pie varas nākušā un «atklātības» vēsmas sākušā PSKP ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova domubiedrs, neuzdrošinājās uzreiz noraut stopkrānu – vismaz ļāva darboties zinātniekiem. «Viņš lāgā nesaprata, kas Latvijā notiek,» secina Īvāns.

«Es pat nezinu, kā mums tas izdevās,» plecus rausta Snips, jautāts par tālāko darbību, jo mutuļošana sabiedrībā turpinājās arī pēc partijas komitejas aizlieguma runāt par HES tēmu. Īvāns domā, liela nozīme bijusi tam, ka izdevies publicēt rakstu arī Maskavas laikrakstā Ļiteraturnaja Gazeta. Tas radīja apjukumu Latvijas funkcionāros.

«Labākais jau bija tas, ka mums aizbāž muti, bet cilvēki vairs negrib klusēt. Žurnālisti, kolēģi, pat dziedātāji. Atceros – Aija Kukule vienā tiešraidē, kas bija retas, koncerta beigās piepeši nodzied dziesmu par Daugavu. Visi uzreiz saprot, kāpēc viņa to dzied. Visi, kur vien varēja, mēģināja iespraust Daugavas vārdu, un jutās baigie varoņi, jo Daugavu pieminēt bija aizliegts,» stāsta Īvāns. «Nezinu, kā Artūram, bet man no sākuma likās – uzrakstīsim, un ar to arī viss beigsies, jo Padomju Savienībā bija tā: ja presē ieliek, tad viss ir kārtībā un ar to arī beidzas.»

Snips piekrīt, ka parasti nekāds turpinājums rakstiem nesekoja, taču šoreiz gaisotne jau bija citāda arī Krievijā, Gorbačova valdīšana ienesa pārmaiņas. Abi autori nevarēja iedomāties, ka viņiem būs jāvada šis process gandrīz gadu. Vairākas reizes braukuši uz Maskavu, kur meklējuši atbalstu pie kolēģiem presē. Īvāns galu galā zaudējis darbu Preses komitejā, bet sācis strādāt žurnālā Skola un Ģimene. Snips ticis aizsūtīts uz laiku uz Maskavu uz kvalifikācijas celšanas kursiem.

Spēka sajūta

Nekādas tiešas represijas pret autoriem gan netika vērstas, uz čeku jeb Valsts drošības komiteju viņi arī netika saukti. «Tas nāca tik spēji un negaidīti, ka varas iestādes nebija gatavas. Īstenībā tas bija Padomju Savienībā pirmais tautas referendums, kaut gan nekas tāds nebija atļauts. Publikācijas aizliedza, bet vēstules plūda. Tās vairs nevarēja apturēt. Mēs vēl smējāmies, ka ir kā Piektajā gadā. Tad bija tautas sapulces, kur revolūcijas vadoņi gāja un atbildēja uz jautājumiem. Mums bija tieši tāpat. Mūs sauca uz visādām iestādēm, darba kolektīviem. Kur tik aizejam, tur uzreiz sastāda petīciju pret HES un sūta tik prom,» iekustināto procesu atceras Īvāns. Protams, bijuši arī pretinieki, kuri rakstījuši pat privāta rakstura sūdzības par abiem cīnītājiem.

Autoriem adresētajās atbalsta vēstulēs, kas nāca uz Literatūras un Mākslas redakciju, bija pievienoti paraksti pret HES celtniecību – kopā tādu ir 30 tūkstoši. Īvāns piebilst, ka tas noteikti nav viss, jo cilvēki sūtīja vēstules arī pa tiešo uz Maskavu, uz LKP Centrālo komiteju. «Man tagad ienāca prātā, ka psiholoģiski un arī politiski pareizi būtu visus tos parakstus apkopot un izdot grāmatā,» saka Snips par tiem, kuri uzdrošinājās ar savu parakstu pretoties padomju varai. Daļa vēstuļu būs redzamas arī izstādē.

Pusgadu pēc raksta publicēšanas, jau 1987. gada sākumā Rita Kukaine informējusi Īvānu par valdības apstiprinātās komisijas darba rezultātiem, un to viņam atkal atļāva publicēt. «Pēc tam parādījās vēl dažas publikācijas, bet daudz vairs nebija. 5. novembrī Maskava oficiāli apturēja celtniecību, bet nojausma, ka galīgais lēmums Maskavā ir pieņemts, mums tika paziņota jau vasarā starp helsinkiešu «nemieriem» 14. jūnijā un 23. augustā pie Brīvības pieminekļa. Atceros, vēl nodomājām – tas ir veids, kā nolaist tvaiku, lai cilvēki neiet pie pieminekļa. Bet bija jau par vēlu, tas vilnis jau bija sācies,» atceras Īvāns.

Kurā brīdī abiem nāca atskārsme, ka ir iekustināta lielāka lavīna? «Tajā brīdī, kad bijām nosacīti uzvarējuši, politiskajā sistēmā iezagās bailes. Viņi sajuta bailes, ka arī ar viņiem var tā izrīkoties. Kompartijas virsotnes cilvēkos parādījās tā baiļu sajūta, ka tauta ir piecēlusies un celsies vēl. Viņi nekļūdījās,» saka Snips.

«Kad sāka nākt uz Literatūru un Mākslu tā vēstuļu jūra, man diezgan ātri fiziski radās tāda aizmugures sajūta,» saka Īvāns. «Es tiešām sākumā domāju, ka atnāks un saņems ciet, izsauks uz pārrunām. Bet tad mani pārņēma milzīgs miers – es sapratu, ka tā milzīgā masa stāv aiz manis un neviens neuzdrošināsies man pieķerties. Ka ir kas tāds, ko nevar vairs ar varu apturēt un ierobežot. Sajūta, kas mani toreiz pārņēma, mani pavadīja visu Atmodas laiku,» Īvāns atzīst, ka tā viņš arī pret savu gribu ievilkts politikā un 1988. gadā kļuva par Latvijas Tautas Frontes priekšsēdētāju.

Joprojām arī šajos laikos ik pēc gadiem trim četriem Īvānam zvanot uzņēmēji no Augšdaugavas, kur pamatā cilvēki nodarbojas  ar tūrismu. «Viņi saka, ka kādi trakie atkal grib celt HES. Ir jau bijuši visādi projekti pa šiem gadiem, un tad man zvana – nāc glābt! Tur ir ieguldīta nauda tūrisma infrastruktūrā, ceļos, un tad atkal kādam ir idejas to visu applūdināt,» Īvāns stāsta par procesu, kas nav izčākstējis līdz ar padomju varu. Ik pa laikam kāds atrakstot arī ar pārmetumiem, ka Īvāns esot liels kaitnieks, kura dēļ izgāzies tāds liels objekts, ar ko Latvija būtu pelnījusi naudu. «Daugava ir dzīvs organisms, un tas jāliek mierā. Kā mēs uzturam dabu, tā daba uztur mūs,» Snips komentē kārtējās idejas par kanālu rakšanu un Daugavpils HES, atgādinot, kāpēc arī šodien ir svarīgi par to runāt.

«Es tiešām toreiz domāju par saviem bērniem – ka nevarēšu acīs skatīties, ja neko nebūšu darījis. Tagad es domāju, ka varu viņiem acīs skatīties. Tā ir viņu bērnības zeme, viņi tur ir pavadījuši savas vasaras un var arī tagad aizbraukt. Šovasar viņi visi bija aizbraukuši jau kopā ar saviem bērniem,» Dainis ir gandarīts, ka mūslaiku paaudzes nav pazaudējušas savu bērnības zemi, kā iepriekšējām bija jāzaudē Staburags.

«Katram latvietim ir vismaz vienreiz mūžā Augšdaugava jāredz,» pārliecināts Dainis Īvāns, piebilstot, ka diemžēl tagad daudzus vairāk saista citu zemju skaistums. «Mēs jau neinteresējamies par Latviju, negribam redzēt savu, drīzāk aizskrienam kaut kur uz Vīni, Alpiem. Bet to, ko nepazīst, to jau ir ļoti viegli iznīcināt… Ko tad mēs citu varam saviem bērniem atstāt, ja ne saglabātu Latviju un dabu?»

«Mes, Latgolas latvīši…»

NULL

Latvijas kontūra būtu citāda, ja trīs gadsimtus nošķirtie Latgales latvieši 1917. gadā pavasarī nebūtu sanākuši uz kongresu un nolēmuši apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem

Mēs domājam, ka tikai mēs esam skaidri latvieši un visi citi ir tikai šādi tādi. Viena tautas daļa skatījās uz otru kā uz svešiniekiem: latgalietim kurzemnieks un vidzemnieks nebija nekas cits kā tikai «čiuls», un vidzemniekam latgalietis bija tikai tāds «tumšs polis».

Tā 1907. gadā rakstīja Francis Trasuns, Vitebskas guberņas latvietis, viens no nedaudzajiem, kuram «tur ir laimējies izkulties cauri pie gaismas», skoloties un iepazīt latviešus otrpus Aiviekstes – Baltijas guberņās Vidzemē un Kurzemē. Tur izglītotu latviešu ir krietni vairāk, tomēr viņu redzējumā par tautas nākotni Vitebskas latvieši līdz šim nav ietilpuši. Kopš Latgali jeb tolaik Inflantiju pēc Poļu-zviedru kara 1629. gadā atdalīja no zviedru iekarotās Vidzemes un iekļāva Polijas-Lietuvas valsts sistēmā (un vēlāk pievienoja Krievijai), latvieši Aiviekstes labajā un kreisajā krastā dzīvojuši nošķirtu dzīvi.

Tikai 20. gs. sākumā, kad pēc dažādu aizliegumu krišanas Latgalē sākas nacionālā atmoda, katoļu garīdznieks Francis Trasuns kopā ar domubiedriem sēj ideju par Vitebskas un Baltijas latviešiem kā vienu tautu. 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijā, kas paver ceļu brīvai politiskai darbībai, Vitebskas latvieši Rēzeknē sanāk uz kongresu un izlemj: «Mes, Latgolas latvīši (t. i., latgali), apsavīnōdami ar Kūrzemes un Vydzemes latvīšim, paturēsim sovu pašvaldeibu, pylnu pošnūteikšonas tīseibu volūdas, ticeibas, bazneicas, školu un saimisteibas, kai arī zemes vaicōjumā, bazneicas dareišonōs pīvīnojūt pi Latgolas arī Kūrzemes un Vydzemes katōļus.»

Rēzeknes kinoteātri, kur notika kongress, neapmierinātie toreiz apmētāja ar akmeņiem. Tagad šo sanākšanu uzskata par pagrieziena punktu neatkarīgas Latvijas valsts izveidē, un, simtgadi gaidot, kongresam veltīta vesela pasākumu programma. Viens no tiem – izstāde Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku nodaļas vadītājs Toms Ķikuts ir šīs izstādes līdzautors.

Vai un kas būtu citādi Latvijas valsts tapšanā, ja Latgales kongress 1917. gada 26.-27. aprīlī nebūtu lēmis apvienoties ar Kurzemi un Vidzemi?
Mums ir grūti tagad to iedomāties, bet Latvijai varēja būt citas robežas kontūras. Priekšstats par latviešu vienotību tajā brīdī ir samērā vājš stādiņš, ko ļoti aizstāv Trasuns jau no pirmskara gadiem. Grūti prognozēt, kāda būtu Vidzemes politiķu pozīcija, ja kongresā tiktu pieņemts citāds lēmums. Viņi apsveica Latgales pievienošanos, bet Vidzemes un Kurzemes politiķi bija aizņemti ar savas pašpārvaldes organizēšanu, iesaiste Latgales kongresā bija maza.

Ir diezgan skaidrs, ka Latgale būtu atvienojusies no Vitebskas guberņas. 20. gadsmita sākumā latvieši nebija iesaistīti pārvaldes sistēmā, tur pamatā bija krievu ierēdņi. Situācija prasīja ievērot Latgales intereses, kas bija atšķirīgas no pārējās Vitebskas guberņas – baltkrievu apdzīvotas teritorijas ar pilnīgi citu kultūras vidi.

Būtu atdalīšanās, bet grūti spriest, kas notiktu tālāk. [Francis] Kemps bija lielākais apvienošanās pretinieks, bet viņam ir samērā neskaidras idejas, kam tad jābūt. Viens – jārunā pa taisno ar Krievijas valdību. Tas nozīmētu autonomu vienību, bet skaidrs, ka ilgtermiņā tik maza valsts nevar pastāvēt, nerunājot par Latgales potenciālu noformēt nacionālo vienotību. Politiskā pieredze ir maza. Protams, ir biedrību pieredze, bet Kurzemē un Vidzemē šī kopdarbības pieredze ir vairāk sakņota.

Kempa otra versija – katoliskās Polijas sastāvā. Politiski ticamāka, varētu būt pieņemama arī poļu elitei, katoļu mācītājiem. Tajā pašā laikā katoļu mācītāji kopš 19. gs. 90. gadiem ir vieni no galvenajiem latviešu vienotības idejas veicinātājiem. Pat lietuviešu izcelsmes priesteri ļoti atbalstīja latviešu ideju un mudina draudzes doties uz kongresu, iestāties par apvienošanu.

Kas noteica to, ka katoļu garīdzniecība kļuva par apvienošanās virzītājspēku?
Latgalē inteliģences rekrutēšana notiek citādi. Baltijā ir jaunlatviešu laika elite, kas pamatā studē laicīgas zinības. Pirmkārt, tas notiek jau agrīni – zemnieku brīvlaišana Vidzemē un Kurzemē notiek gandrīz 50 gadus agrāk. 19. gs. tur pakāpeniski veidojas turīgā rentnieku grupa vai pusmuižu, krogu nomnieki. Paskatāmies jaunlatviešu biogrāfijas – Barona tēvs ir muižas vagars, Alunāna vecāki nomā pusmuižas. Viņiem ir iespējas bērnu tālākai skološanai. Diezgan ilgu laiku mācītāju monopols ir vācbaltiešu rokās, un šai profesijai nav tāda oreola kā Latgalē, kur garīdznieka amatam ir prestižs, nodrošināta nākotne.

Otrkārt, Latgali 19. gs. otrajā pusē raksturoja daudzi ierobežojumi attiecībā uz studijām, ir drukas aizliegums. Līdz ar to garīdznieks Latgalē ir pirmā izglītotā figūra, kas cēlusies no zemnieku kārtas. Izveidojas vesela grupa latviešu priesteru, kas 80.-90. gadā mācās Pēterburgā, un tieši viņu vidē rodas ideja Latgales latviešu vidū veicināt valodas lietojumu. Trasuns studiju laikā Pēterburgā, redzot, ka lietuviešiem, poļiem ir sava kopība, sāk veidot neformālas Latgales topošo priesteru tikšanās.

Arī 20. gs. sākumā tas ceļš turpinās. Nevar iedomāties, ka Baltijā mācītāji veidotu savu partiju, lai kandidētu Saeimā, savukārt Latgalē tas ir pilnīgi loģiski. Ir Latgales Kristīgo zemnieku partija, kur [Jāzeps] Rancāns priekšgalā. Viņš ir vairākos Saeimas sastāvos, aizstāv Latgali ar pietiekami labiem panākumiem.

Kas latgaliešos radīja augsni apvienošanās idejai? Pirms tam tomēr ir bijusi gadsimtiem ilga nošķirtība, un arī Trasuns, aizbraucot studēt uz Pēterburgu, sevi vairāk apzinājās kā katoli, ne latvieti.
Šīs konkurējošās identitātes saglabājās ilgstoši, neizzuda vēl 20.-30. gados. Tautas skaitīšanā nereti cilvēkiem ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Tā doma ir – vietējais, katolis, tad viņi nonāk pie domas par latgalieti vai latvieti. Baltijas gadījumā gadu desmitiem ilgusi latviešu vārda propaganda, ap to veidojusies visa 19. gs. kultūras un sabiedriskā dzīve, it sevišķi jaunlatviešu laikā. Dabiski, ka latviešu identitāte aiziet priekšplānā citām. Latgalē tā nav.

Trasuns sevi apzinās kā katoli, bet tajā pašā laikā cilvēks apzinās sevi arī kā noteiktas valodas runātāju. Trasuns ir mācījies Jelgavā, redzējis, ka Baltijas latvieši runā līdzīgā valodā. Līdz ar to apziņa, ka esmu atšķirīgs no lietuviešiem, poļiem, krieviem, baltkrieviem, viņam ir diezgan skaidra. Būtiskais ir tas, ka ap šo etniskajā izcelsmē balstīto identitāti Latgalē netiek veidots nekas vairāk – atšķirībā no Baltijas, kur ir laikraksti, skolas, latviešu biedrības. Neesot aktīvai nacionālajai kustībai, latviešu jautājums Latgalē uzmanības centrā nonāk vēlu. 20. gs. sākumā parādās Rēzeknes Latviešu biedrība, Pēterburgā publicējas latvieši, pakāpeniski veidojas nacionālā politiskā, kopienas apziņa. Tad arī dabiski attīstās redzējums par kopēju nākotni.

Kas vēl bez Trasuna bija apvienošanās idejas nesēji?
Paradokss ir tāds, ka par Baltijas un Latgales latviešu tuvināšanos jau 20. gs. sākumā raksta arī Francis Kemps, kas ir visniknākais apvienošanās pretinieks 1917. gada kongresā. Bet viņš vairāk ir par kultūras tuvināšanos. Kad pienāk politiskais laiks, viņš to redz citādi.

Faktiski visi Latgales sabiedriskie darbinieki saprot, ka Baltijas latviešu attīstības līmenis sabiedriskajā dzīvē ir augstāks. Viņi skatās uz Baltijas latviešiem kā zināmu paraugu, un doma tuvināties ir loģiska. Tas nav kā atrast, ka aiz trejdeviņiem kalniem dzīvo līdzīgi cilvēki. Galu galā, dzīve notiek blakus. Pēterburgas muzikāliskajā sabiedrībā, kas nodibināta gadsimta sākumā, līdzdarbojušies visi tur strādājošie un studējošie latvieši. Viņi visi ir šīs idejas ietekmē, bet aktīvākie publicisti ir Trasuns un Kemps.

Trasuns varbūt tāpēc ir populārāks, ka viņš ap 1907. gadu tiešā tekstā raksta: mums abām pusēm ir jānojauc šis mūris, kas pa Aivieksti celts. Viņš uzsver, ka arī Baltijas latviešiem ir savi soļi jāsper, vispirms valodas, ortogrāfijas jautājumā – beidzot jāatmet gotu šrifts jeb vecā druka. Latgalieši lasa latīņu burtiem.

Cik cieši ikdienas kontakti gadsimtu mijā ir starp abām Latvijas daļām? 
Ir tirdznieciskie kontakti. Rīgā linu eksports ir viens no lielākajiem segmentiem, un Latgalē, Vidzemē visi audzē linus naudas iegūšanai. 

20. gs. sākumā Vidzemes latvieši Lat­gales ziemeļu pierobežā, kas tagad ir Bal­vu, Viļakas apkārtne, dala muižas, pērk foļvarkas, sāk iekopt zemi. Veidojas personiskie kontakti. 1890. gadā Jelgavas Lat­viešu lauksaimnieciskā biedrība atver filiāli Rēzeknē. [Baltijā] ir skaidrs, kas ir inflantietis vai Vitebskas latvietis – daudzi ir redzējušies, bet nav kopīgas saimnieciskās telpas. Ir pilnīgi cita saimnieciskā sistēma.

Kādas ir atšķirības?
Jāsāk ar lauksaimniecību. Vidzemē, Kurze­mē ir viensētu sistēma, kur centrā ir privātīpašums, zeme nav sadalīta vienlīdzīgi, bet atstāta lielajām saimniecībām. Politiskā aktualitāte ir lielais bezzemnieku skaits. Visi par to runā, kritizē. Otrs stāsts ir māju izpirkšana. Cenas ir augstas, muižnieki mūs grib izģērbt – tāda ir retorika.

Latgalē bezzemnieku ir maz, tur ir vienlīdzīga zemes sadalīšana pēc brīvlaišanas – katrai vīriešu dvēselei ciemā izdalīta noteikta platība. Problēma rodas, turpinot šo gabalu tālāku sadalīšanu starp dēliem. Viņi nonāk pie citas problēmas, zemes sadrumstalotības. Ar četriem hektāriem neko dižu neiesāksi, tad ir citas aktualitātes – burlakos iešana, došanās strādāt uz Pēterburgu.

Rīgā ir ārkārtīgi strauja rūpniecības izaugsme. Latgalē ir Daugavpils ar savām rūpnīcām, Līvānos ir vairākas ražotnes, bet nav tāda milzīga centra kā Rīga, kur saplūst Vidzemes bezzemnieki. Tur 19.-20. gs. mijā veidojas fabriku dzīve, kas Latgalei mazāk raksturīga.

Migrācija, kā cilvēki ceļo, meklē darbu, ir ļoti atšķirīga. Latgalieši 19. gs. pašās beigās dodas uz kroņa zemēm Sibīrijā, savukārt Vidzemes un Kurzemes latviešiem zemes trūkuma problēma ir akūta jau salīdzinoši agrīni. Viņi to meklē Krievijas Eiropas daļā jau kopš 50.-70.gadiem un ir gatavi maksāt naudu. Ir latviešu kolonijas Novgorodas, Mogiļevas, Minskas, Ufas, Pleskavas guberņās. Pilnīgi cita ģeogrāfija.

Mēs mācāmies Kurzemes un Vidzemes vēsturi skolā un bieži pat nenojaušam, cik atšķirīgs kaut kas ir Latgalē. Latgale ir pēdējā rindkopa grāmatas nodaļā.

Cik izpētīta ir Latgales vēsture?
Ļoti maz, un tam ir dziļas saknes. Ir ļoti bagāta vācbaltiešu vēstures rakstīšanas tradīcija. Viņi ir detalizēti [rakstījuši] viduslaiku, jauno laiku vēsturi sējumu sējumiem, un joprojām Vācijā ir dzīva interese par Baltiju. Ir, no kā smelt.

Latgalē nav šādas gūzmas. Šo to [Gustavs] Manteifelis mēģinājis darīt, ir izdevums Rubon, kur 19. gs. pirmajā pusē apkopotas ziņas par Latgales pagātni, bet nav bagātās tradīcijas. Latgales vēstures rakstīšana bija jāsāk tukšā vietā. Faktiski ir daži uzvārdi. Boļeslavs Brežgo ir atstājis ļoti nozīmīgu mantojumu, bet viņa jaunākajiem darbiem ir 60 gadu.

Pēc tam arī Latvijas vēsturē ir maz par Latgali rakstīts. Protams, Latvijā pieejamais avotu materiāls par Latgali ir mazāks nekā par Vidzemi, Kurzemi. Tas jāmeklē Minskā, Baltkrievijas nacionālajā arhīvā. Mūsdienās it kā tas nebūtu liels šķērslis.

Vai kāds ar to nodarbojas? 
Rēzeknē, Daugavpilī ir pētnieki. Bet vairāk uzmanības ir uz 20. gs. Maz ir pētījumu par 19. gs., kas ir ļoti interesants un faktiski veido latviešus, kādi tie ir.

No kādiem materiāliem veidojāt izstādi? 
Pārsvarā ir muzeja krājumi, mēģinājām parādīt, kas mums ir. Pirmo reizi ir skatāmas grāmatas no Aglonas klostera bibliotēkas. Samērā liela 17.-18. gs. reliģisko grāmatu daļa – pretēji tam, kas bieži tiek rakstīts, ka bibliotēka 60. gadā antireliģiskās kampaņas laikā iznīcināta -, izrādās, tomēr ir atvesta uz Rīgu. Daļa vērtīgāko grāmatu tagad atdotas atpakaļ Aglonas klosterim, un tā ir unikāla Latgales vēstures lappuse.

Par Latgales kongresu materiālu nav daudz. Faktiski ir trīs fotogrāfijas, tās rādām. Un tad ir Jēkaba Strazdiņa zīmētā kongresa aina, tapusi 1935. gadā pēc Izglītības ministrijas pasūtījuma – tādā Ulmaņa režīma gaisotnē, kas cenšas propagandēt Latvijas vienotību. Nesen, 2015. gadā, šo plakātu muzejam uzdāvināja [senlietu kolekcionārs] Gunārs Ciglis.

Ir interesants materiāls, kā atzīmēta kongresa desmitgade. Saglabājusies Mārti­ņa Lapiņa kinolente, kā Gustavs Zemgals piedalās jubilejas pasākumos Rēzeknē 1927. gadā maijā – ir vērienīgi pasākumi, dievkalpojums, gājiens, armijas parāde. Trasuns ir jau miris, pie viņa kapa noliek vainagu.

1937. gadā uz kongresa 20 gadu jubileju bija plānots atklāt Latgales Māru, bet, tāpat kā mūsdienās, celtniecības problēmu dēļ nepaspēja. Pozitīvisma gaisotnē ulmaņlaika prese nebūšanas noklusēja, pieminekli atklāja 1939. gadā. Pēc tam Padomju Latvijā šo kongresu [uzskatīja] kā nacionālisma izpausmi. Tas pareizais kongress [skaitījās] otrais jeb strādnieku, zemnieku un karavīru sapulce, kas notika 1917. gada decembrī Rēzeknē jau tādā lielinieciskā garā. Arī tajā lēma par Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas.

Amerikā Latgales izdevumos vienmēr rakstīja pirms apaļām jubilejām. Jezups Rancāns 1967. gadā ASV organizē kongresa 50. jubilejas pasākumu.

Kas vēl bez garīdzniekiem bija tie cilvēki, kas kongresā izlēma Latgales likteni?
Kongress bija Latgales draudžu un pagastu pārstāvju sapulce. Atmiņās ir aprakstīts, kā notika tā izvirzīšana. Kad 1917. gada aprīļa sākumā Rēzeknē sabrauc kongresa organizatori un gatavo mandātus, izrādās, ka daļa pagastu pārstāvju ir piesardzīgi pret apvienošanos vai to īsti neizprot. Tad organizatori vairāk grib uzticēties draudžu pārstāvjiem, jo tos ir deleģējis vietējais garīdznieks, viņš var galvot, ka šis cilvēks atbalstīs kongresa idejas. Skaidrs, ka šis jau tiek veidots kā apvienošanās kongress. Trasuns šo domu virza jau kopš 1916. gada beigām, rīko neformālas sanāksmes.

Draudžu un pagastu pārstāvji no 232 delegātiem veido lielāko masu, tad ir organizāciju pārstāvji, delegāti no latviešu strēlnieku pulkiem, kuros pastāv latgaliešu sekcija.

Kongresā izveido Latgales Pagaidu zemes padomi, kas nodarbojas ar nākotnes jautājumu risināšanu. Tajā ir 60 dalībnieku, no kuriem 36 latvieši. Ir rezervētas vietas mazākuma tautību pārstāvjiem, kaut gan kongress ir latviešu kongress. Citu tautību pārstāvji ir klāt, bet bez balsstiesībām. Latgales atdalīšanās nav aktuāla ne ebrejiem, ne krieviem, ne poļiem, jo tās pamatā ir nacionālā ideja, un izteikta latgaliskā teritoriālā identitāte nepastāv. Bet viens no rezolūcijas punktiem – tiks ievērotas mazākumtautību tiesības. Tā laika realitātē ir skaidrs, ka bez tā nevarētu.

Latgales kongress ir vieta, kur pirmoreiz tik lielā koncentrācijā ir Latvijas karogi un izskan himna. Kā tas izskaidrojams?
Karogu izplatība 1917. gada pavasarī vispār iet plašumā. Ne velti maijā notiek latviešu mākslinieku sapulce, kur runā par karoga krāsām, joslu platumu. Tas ir latviešus apvienojošais simbols, mītiņu laikā aktuāls.

Lai iecerētais gājiens būtu svinīgāks, Zemkopības skolas audzēkņi kopā ar kongresa organizatoriem pagatavo sarkanbaltsarkanos karogus ar dažādiem uzrakstiem. Viens oriģināls Cēsu muzejā ir saglabājies. Simboliski tas ir viens no pirmajiem pasākumiem Latgalē, kur sarkanbaltsarkano karogu lieto. Dievs, svētī Latviju arī, visticamāk, pirmo reizi dzied Vissvētākā Jēzus Sirds baznīcā Rēzeknē. Tolaik tā jau ir noformējusies kā Vidzemes un Kurzemes latviešu lūgšana.

Kā Latgales latviešu lēmumu uztvēra Baltijas latvieši?
Elite, kas veido tā brīža politisko diskursu, apsveic kongresa lēmumus. Rīgas laikraksti ļoti atzinīgi to vērtē, detaļās apraksta. Zigfrīds Anna Meierovics, kurš ir Vidzemes Pagaidu zemes padomes pārstāvis kongresā, sapulcē Rīgā plaši atreferē kongresa gaitu. Pārējo Latvijas daļu iedzīvotāji diezgan ātri uzzina, kas noticis Latgalē – beidzot tautas apvienošana ir notikusi.

Vēlāk, 20.-30.gados, izskan negatīvas piezīmes, ka Latgalē tik daudz naudas jāiegulda, latgaliešu politiķi visu laiku prasa. Tas drīzāk tādā saimnieciskā ziņā, ne nacionālajā.

Kāpēc vēlāk neīstenojās ideja par Latgales pašnoteikšanos, jo sevišķi valodas ziņā?
Šis punkts saistībā ar Latgales kongresu laikam izraisa visvairāk strīdu. Kempa piekritēji saka – viņam [izrādījās] taisnība. Kempam bija tēze, ka baltieši izmantos saimniecisko pārākumu un latgalieši nonāks otrās šķiras pilsoņu lomā.

Domāju, ka tas ir nākamo latgaliešu politiķu paaudzes jautājums, jo iespējas bija. Gan Tautas padomes prezidijā bija Latgales pārstāvji, piemēram, Staņislavs Kambala, gan vēlāk Satversmes sapulces prezidijā. 20. gados bija speciāls ministrs Latgales lietās. Galu galā, Saeimā bija latgaliešu frakcijas. Acīmredzot tā ir šo politiķu nespēja vai aizmiršana par šiem jautājumiem.

Kaut gan nav jau tā, ka lokālās īpatnības tika ignorētas. Jēkaba baznīca, kas gadu simtiem bija luterāņu lietojumā, tika atdota katoļiem bez sevišķām sāpēm, apzinoties, ka pēc apvienošanās katoļu konfesijas ietekme ir stipri palielinājusies Latvijā. Arī zemes reforma Latgalē notika citādi, ilgi.

Nivelēšanās vairāk notika Ulmaņa laikā. Ulmanis ir daudz neiecietīgāks pret mazākumtautībām, vispār ar atšķirīgu skatījumu, kas raksturīgs autoritāram režīmam. Viņam nepatika lībiešu aktivitātes, tautas nama celšana Mazirbē. Tajā laikā visiem jābūt latviešiem un vienotiem. Pēc Ulmaņa nākšanas pie varas vairs neiznāk radikālākie latgaliešu izdevumi, piemēram, Jaunā Straume. Lai kā vērtētu Kempa aktivitātes 1917. gadā, viņš ir liels Latgales patriots un diktatūras laikā 30. gadu beigās raksta Dzelžu leģiona memorandu Ulmanim, ka netiek ievērotas Latgales tiesības. Par šo iniciatīvu viņš dažas dienas pavada cietumā.

Vai kaut kas jūs pārsteidza, gatavojot šo izstādi?
Tā lika aizdomāties, cik esam dažādi Lat­vijā. Mūsu kopējā identitāte tomēr ir vēsturiski jauna parādība. Mēs tikai to neapzināmies, jo priekšplānā ir kopīgais latviskais un šķiet, ka tā bijis mūžīgi. Tā nav. Ir kurzemnieciskās, vidzemnieciskās, Lat­gales identitātes.

Līdz radio izplatībai katrs novads runā savā mazajā izloksnē. Tagad caur radio, televīziju šo «pareizo» valodu esam nonivelējuši. Arī politiskās aktivitātes, ekonomiskais profils ir atšķirīgi, un tā daudzās lietās. Ir pirmie dziesmusvētki Dikļos, tātad Vidzemē, un pirmie dziesmusvētki Dobelē Kurzemē, ko rīko [Augusts] Bīlenšteins. Jelgavas Latviešu biedrība ir viens centrs, Rīgas latviešu biedrības – otrs. Vienā ir Jānis Čakste, otrā Frīdrihs Grosvalds. Ir divas konkurējošas ekonomiskās organizācijas – Rīgas Centrālā lauksaimniecības biedrība un Jelgavas Lauksaimniecības biedrība. Tās nav parastas lauku biedrības, tās tiešām pārvalda lauksaimniecības tirgu katrā no šiem novadiem, ir ar lielu naudas apgrozījumu un savām tradīcijām.

Latgales kongress

1917. gada pavasarī notika arī Vidzemes un Kurzemes zemes sapulces, taču tieši Latgales kongresam ir svarīgākā nozīme nākotnes Latvijas robežu kontūras novilkšanā.

Kongresa pirmajā dienā pie kinoteātra Diana pulcējās apvienošanās pretinieki – apmētāja to ar akmeņiem un draudēja delegātus iemest Rēzeknes upē.

Par Latgales apvienošanu ar Baltijas latviešu teritorijām nobalsoja 182 no 232 kongresa balsstiesīgajiem delegātiem.

Krievijas Pagaidu valdība noraidoši izturējās pret Latvijas apvienošanas un autonomijas ideju, ko 1917. gadā tā arī neizdevās īstenot.