Kategorijas: Vēlēšanas2018

Balsis no tālienes

Desmit gados vēlētāju skaits ārzemēs gandrīz trīskāršojies, tāpēc sacensībā par šīm balsīm iesaistās gandrīz visas partijas. Kāds ir balsotāju noskaņojums Lielbritānijā, Ir noskaidro klātienē

Netālu no Tiso kundzes vaska figūru muzeja un Beikerstrītas metro stacijas atrodas Rūdolfa Šteinera māja. Šeit Saeimas deputātu kandidātu diskusija ar diasporu Londonā 14. septembra vakarā pulcēja 130 latviešu, bet vēl 16 tūkstoši sekoja līdzi Facebook tiešraidē. Pirmo reizi tik plašs partiju pārstāvju loks pulcējies uz priekšvēlēšanu debatēm ar vēlētājiem ārzemēs.

Ienākot zālē pusstundu agrāk, uzreiz pamanu Arti (55), kurš piesardzīgi nolīdis pēdējā rindā, bet atplaukst laipnā smaidā, tiklīdz apsēžos līdzās. «Smagi to pateikt,» vīrietim aizlūst balss, kad vaicāju, cik sen viņš dzīvo ārzemēs. Uz Londonu aizbraucis pirms 13 gadiem. Ne kredītu vai bezdarba spiests — bijušas sarežģītas attiecības ar tēvu, tāpēc viņa īsto vārdu apsolu neminēt.

«Tāds tukšums ir iekšā, un tas kļūst lielāks,» viņš stāsta, ka par Latviju domājot katru dienu — par suņiem lauku mājās, ābelēm dārzā, netālā ezera neparasti dzidro ūdeni. Tomēr viņš neatgriežas. Un nesniedz tiešu atbildi, kam būtu jāmainās, lai viņš atgrieztos. Taču strikts ir par vienu: «Es gribu, lai pareizā partija tiek pie šprices un izravē nezāles.» Ar nezālēm viņš domā korupciju, nodevību, zagšanu. «Komunisti ir pie varas,» viņš aizsvilstas. Lūgts precizēt, Artis atkal pieklusina balsi: «Es nevaru tā precīzi nodefinēt. Bieži esmu klausījies Artusu, neesmu nekāds profiņš politikā, bet viņš visu tā paskaidro, lai pat skolēns saprastu.» KPV līdera Artusa Kaimiņa YouTube ievietotie video mudinājuši Arti šogad piedalīties vēlēšanās — pirmo reizi visu šo gadu laikā. «Artuss nebaidās, viņš taču taisnību saka, ka Latvijā viss slikti,» saka Artis. YouTube ir vīrieša galvenais informācijas avots par to, kas notiek Latvijā. Jā, reizēm Kaimiņš pāršaujot pār strīpu, taču Artis viņam tic. «Nedomāju, ka kāds uz papīra priekšā uzrakstījis, ko viņam runāt. Ja tā ir, un kāds nelietis aiz muguras viņu bīda un vada, tad lai tas paliek uz Kaimiņa sirdsapziņas. Jo daudzi viņam tic.»

Rīgas apgabals «uzpampst»

Daudzi ārzemēs dzīvojošie Latvijas pilsoņi noticēja Kaimiņam jau pirms četriem gadiem, kad viņš startēja Saeimas vēlēšanās no Latvijas Reģionu apvienības. Šo sarakstu izvēlējās 18% jeb 4064 no visiem ārzemēs balsojušajiem, un lielākā daļa (3271) ievilka plusiņu viņam. Vēl lielākas simpātijas ārzemju vēlēšanu iecirkņos izpelnījās tikai Vienotība (34%) un Nacionālā apvienība (21%).

Vēlētāju skaits ārzemēs strauji audzis kopš krīzes, kas daudziem lika ieturēt skarbu finanšu diētu. Liela daļa atrada darbu Lielbritānijā, kur šobrīd dzīvo jau aptuveni simt tūkstoši Latvijas valstspiederīgo, zina teikt Eiropas Latviešu apvienība.

Šajās vēlēšanās ārzemēs dzīvojošo vēlētāju skaits sasniedzis jaunu rekordu, 130 tūkstošus — divarpus reižu vairāk nekā 2011. gadā. Ārzemju balsis tiek pieskaitītas Rīgas vēlēšanu apgabalam, tāpēc Rīgā ievēlējamo deputātu skaits ar katrām vēlēšanām pieaug un šogad jau pārsniedzis trešdaļu visas Saeimas. Taču vēlētāju aktivitāte ārzemēs ir daudz zemāka nekā Latvijā, tāpēc sanāk, ka Rīgas apgabalam papildus iedalītos mandātus sadalīs rīdzinieki, kuru balss attiecīgi kļūst vērtīgāka. Salīdzinājumam — pagājušajās Saeimas vēlēšanās uz iecirkņiem devās 26% no ārzemēs reģistrētajiem, bet Rīgā aktivitāte bija pat 70%. Eiropas Latviešu apvienība gan tic, ka šogad ārzemju latvieši sasparosies. «Ir pieteikts vairāk vēlēšanu iecirkņu nekā iepriekš. Jūtu, ka diaspora rūpīgi seko līdzi tam, kas parādās Latvijas medijos,» saka apvienības vicepriekšsēde Elīna Pinto. Iecirkņu skaits ārzemēs tiešām pieaudzis: 2010. gadā visā pasaulē tādu bija 64, bet šogad — 121.

Nepatriotiskie jautājumi

Diskusijas zālē Londonā apsēžos blakus Līvai (23), kas Lielbritānijā dzīvo četrus gadus. Absolvējusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, viņa devās studēt jurisprudenci prestižā augstskolā un tagad saņēmusi darba piedāvājumu labā firmā Londonā. Vēl vismaz pāris gadus grib te palikt, lai iegūtu pieredzi, taču nākotni saista ar Latviju. Tāpēc arī ieradusies uz pirmsvēlēšanu diskusiju. Līva ir izlasījusi partiju programmas, noskatījusies visus Jāņa Dombura sarunu šovus Delfos. Partiju nostājas viņai ir skaidras, bet «šoreiz gribu dabūt personīgu iespaidu».

Uz tikšanos ar Līvu un citiem vēlētājiem Eiropas Latviešu apvienība aicināja visus 16 reģistrētos sarakstus, bet ieradušies desmit partiju pārstāvji. Tomēr nepamet sajūta, ka klausītāji gatavojušies vairāk nekā politiķi. Cits pēc cita seko pārdomāti jautājumi, kuros vēlētāji pauž bažas par tiesiskumu Latvijā, partnerattiecību regulējumu, bērnu tiesību ievērošanu un bērnunamiem, iecietības veicināšanu sabiedrībā. Liela daļa debatētāju nespēj sniegt konstruktīvas atbildes, tāpēc izvēlas šovmeņu trikus. Artuss Kaimiņš (KPV) ik pa laikam diskusijas vadītājai žurnālistei Sallijai Benfeldei atkārto, ka viņai šoreiz neesot pogas, lai izslēgtu viņa mikrofonu, kad vairākkārt pārtērējis sev atvēlēto laiku atbildei. Uzliek savu roku Andai Čakšai (ZZS) un liecas virsū Zandai Kalniņai-Lukaševicai (Jaunā Vienotība), starp kurām apsēdināts. Kad Rihards Kols (NA) diskusijā norāda, ka viņu mērķis ir nepieļaut Kremļa kontrolētu partiju nonākšanu valdībā, Saskaņas pārstāve Regīna Ločmele-Luņova sagriež seju dīvainā smaidā: «Mēs tiešām esam sociāldemokrāti.» Līva man blakus ik pa brīdim nopūšas un pie sevis klusiņām nosaka: «Bet par to taču nebija jautājums…» Izskatās, ka deputātu kandidātos viņa šovakar ir vīlusies. Skarbu viedokli pēc diskusijas Londonā pauž arī juriste Inese Ejugbo savā blogā. «Par vilšanos dažiem runātājiem man ir jāsaka — nē, diaspora vairs nav tikai ultranacionālistiskie trimdīši. (..) Nē, diaspora nav arī tupi un neizglītoti sēņu lasītāji un apkopēji, kuri, nespēdami neko jēdzīgu nopelnīt Latvijā, ir devušies laimes meklējumos uz bagāto Eiropu. Debašu zāle Londonā bija pilna ar labi izglītotiem un patstāvīgi spriest spējīgiem cilvēkiem. (..) Tādēļ dažkārt no deputātiem izskanējušās frāzes zālei lika vai nu spurgt, vai žēli noelsties.»

Pēc diskusijas Ir uzzina, ka vairāki kandidāti žēlojušies organizatoriem par angažētiem un nepatriotiskiem jautājumiem. «Sviests. Geji pirmie cēla roku, prasīja vai atbalstīšu,» vēlāk atceļā uz Rīgu lidostā nejauši noklausos Ingunas Sudrabas (NSL) telefonsarunu.

«Izvēlēsimies sliktāko»

Nākamajā dienā, 15. septembrī, partiju pārstāvji vēl kuplākā skaitā tiekas Daugavas vanagiem piederošajos Straumēnos, aptuveni 140 kilometrus no Londonas. Arī šo diskusiju rīko Eiropas Latviešu apvienība. Mierpilnajā lauku īpašumā vienā mājiņā vecumdienas vada daži trimdas seniori, citā apmetušies viesstrādnieki no Latvijas, kas tuvumā atraduši darbu. Centrā slienas grezna muiža, kurā ierīkota viesnīca.

Pagājušajās vēlēšanās Straumēnu iecirknī saskaitītas 503 derīgas zīmes. Telpā vēl izvējo piekarsušais gaiss pēc tautas deju kolektīva Sakta mēģinājuma. Atbraukuši no Birmingemas, rīt uzstāsies koncertā. Vēlāk vakarā satikšu viņus pie svinību galda, kur jaunieši līdz rītam nepaguruši dzied tautasdziesmas un šlāgerus. Bet pagaidām šeit rīkojas LTV tehniskais personāls, jo Straumēnu diskusiju rādīs tiešraidē. Pirmo reizi Latvijas vēsturē priekšvēlēšanu politiskās debates tiek filmētas ārpus valsts!

Šeit sanākuši visdažādākie cilvēki. Trīsdesmitgadniece Karolīne ir dzimusi un augusi Lielbritānijā, tāpat kā viņas mamma, bet runā nevainojamā latviešu valodā. Karolīnei ir dubultpilsonība, un viņa piedalās katrās Saeimas vēlēšanās, jo «cilvēki mira, lai dabūtu šo valsti». Viņasprāt, nav tiesību žēloties par nebūšanām valstī tiem, kas nav izpildījuši savu pienākumu balsot. Viņa ir apmierināta ar šāgada politisko piedāvājumu. «Ir divas ļoti progresīvas partijas. Jaunā Vienotība ir uz centru pakustējusies — tas ir ļoti pozitīvi. Tas, ka ir populistu partija, mani nepārsteidz, jo tas raksturīgi visā pasaulē.» Jaunā sieviete vēl nav izlēmusi, kam atdot savu balsi, bet tās noteikti nebūs partijas, «kas ir pret liberālu un atvērtu domāšanu».

Līkumojot starp sanākušajiem, sadzirdu visdažādākos stāstus. Piemēram, par māmiņu, kas gribēja atgriezties Latvijā ar pirmsskolas vecuma bērnu, lai nodrošinātu izglītību dzimtajā valodā, bet strauji mainīja domas, kad bērnam tika atklāts autisms. Atbalsta sistēma Lielbritānijā esot daudz labāka, jo bērns varēs mācīties parastā klasē kopā ar citiem un nejutīsies atstumts. Dzirdu stāstus par cilvēkiem, kas neatgriezīsies, kamēr sabiedrība nebūs iecietīgāka pret reliģiskām un seksuālām minoritātēm.

Piesēžos blakus Ērikai un Andrim. Abi piecdesmitgadnieki ir no Līvāniem, dzīvo Lielbritānijā sešus un septiņus gadus. Aizbraukuši, jo par nopelnīto, strādājot pilnas slodzes darbu Latvijā, nav varējuši nodrošināt sev dzīvošanu. Viņi neslēpj — uz valsti ir liels aizvainojums, lai gan par mājām domā katru dienu. Esot pat izrēķinājuši, ar cik mašīnām varētu pārvest atpakaļ visu iedzīvi, kas te iekrājusies. Taču abi ir pārliecināti, ka valsts darot visu, lai viņi neatgrieztos. Imigrantiem piedāvājot labākas algas nekā vietējiem, noņēmuši veselības apdrošināšanu, aplikuši ar bargu nodokli mašīnu, ja viņi kā Latvijā deklarētie iebrauc ar Lielbritānijas reģistrācijas numuru. Šī iemesla dēļ pārdeklarējušies Anglijā. «Kam būtu jāmainās Latvijā? Lai es Latvijā justos kā latvietis. Kā savas zemes saimnieks. Es atbraucu uz šejieni un jūtos labāk nekā Latvijā, te man ir vairāk tiesību,» Andris stāsta, kā piemēru piesaucot, cik laipnu attieksmi Lielbritānijā saņem valsts iestādēs. Viņi vēl nav pieņēmuši lēmumu, par ko balsot, bet galvenais esot, «lai Latvija paliek latviešiem». Viņi gan netic, ka kāda no 12 partijām, kas uzrunā klausītājus Straumēnos, spēs mainīt to, par ko abi tik ļoti apvainojušies uz valsti. Ja jau tā, kāda tad ir jūsu motivācija balsot, vaicāju viņiem. «Izvēlēsimies sliktāko,» viņi rūgti iesmejas. Un tad papildina: «Labāko no sliktākajiem.»

Vēlētāji ārvalstīs: aktivitāte zema, ietekme liela

Atrodi atšķirības!

Dodam lasītājiem iespēju noskaidrot, cik rūpīgi viņi iepazinušies ar solījumiem

Jau vairākas nedēļas nevar ne ieslēgt televizoru, ne mašīnā klausīties radio, ne dienas gaitā iemest aci kādā sociālajā tīklā, lai netrāpītu kādām ministru kandidātu debatēm, partiju reklāmām vai sarakstu līderu ņemšanām priekšā. Informācija gāžas pār mums kā vēl nekad, tāpēc pienācis laiks pirmajam kontroldarbam — cik no tā visa esat iegaumējuši? Trīs uzdevumus par aptaujās vadošajām partijām taču spēsit izpildīt, vai ne?

Uzdevums A: savieno partiju ar solījumu!

2. Jaunā konservatīvā partija
4. Nacionālā apvienība
9. Saskaņa
10. Attīstībai/Par!
11. Latvijas Reģionu apvienība
13. Jaunā Vienotība
15. KPV LV
16. Zaļo un Zemnieku savienība

a) Būtiski palielināsim pensijas
b) Turpināsim palielināt pensiju neapliekamo minimumu
c) Mainīsim pensijas aprēķina principus
d) Pensiju neapliksim ar nodokli līdz minimālās algas apmēram
e) Minimālā pensija būs 200 eiro jau 2019. gadā
f) Izstrādāsim pasākumus pakāpeniskai pensijas palielināšanai personām ar lielu darba stāžu
g) Desmit gados divkāršosim vidējo pensiju
h) Palielināsim neapliekamo minimumu pensijām

Pareizās atbildes ir 2. — e, 4. — b, 9. — a, 10. — g, 11. — d, 13. — h, 15. — c un 16. — f. Piedosim tiem, kuri nespēja atcerēties atšķirības starp partiju programmām šajā jomā. Skaidrs ir viens — visas partijas sola palielināt pensijas. Būtu politiska pašnāvība to nedarīt, jo pensionāru Latvijā ir daudz, un viņi arī lielākā skaitā balso nekā jaunāka gadagājuma cilvēki. Atšķiras tikai solījumu skaļums. Visi gatavi dot naudu šai vēlēšanās ietekmīgajai sociālajai grupai.

Tas jau nav nekas slikts — pensionāriem ir augsts nabadzības risks, un neviens nedomā, ka Latvijā vidējais pensiju līmenis būtu apmierinošs. Tomēr šis uzdevums liek atcerēties dažas svarīgas politiskas patiesības. Pirmkārt, vai tās sevi sauc par sociāldemokrātiskām vai centriskām, vai labēji centriskām, vai labējām, sociālajā politikā nav būtisku atšķirību starp Latvijas partijām. Visas ir gatavas dot naudu pensionāriem un ģimenēm, vienīgais jautājums ir — kādas būs budžeta iespējas? Vienlaikus krietni sarežģītāks jautājums — vēl aizvien ļoti augstā nevienlīdzības līmeņa samazināšana, kas prasītu konceptuāli jaunu pieeju sociālajai politikai — praktiski nav skarts vadošo partiju programmās. Pats vārds «nevienlīdzība» parādās tikai viena vadoša saraksta — Attīstībai/Par! — 4000 zīmju programmā, kurā pausta apņemšanās to nepadziļināt, un par spīti tam, ka nevienlīdzība allaž figurē starptautisko ekspertu norādēs kā viena no Latvijas lielākajām problēmām, pārējām partijām, to skaitā «sociāldemokrātiskajai» Saskaņai, par to vispār nav ko teikt.

Uzdevums B: vai zini, kas to sola?

a) Roboti un mašīnintelekts aizstāj rutīnas darbus
b) Pilna grāmatvedības uzskaite EDS sistēmā
c) Daugavpils reģionālās lidostas atjaunošana
d) Rīgas kā galvaspilsētas priekšrocību izmantošana
e) Likvidēt Koalīcijas padomi
f) Pieņemot jaunu regulējumu, atcelt divus spēkā esošus noteikumus
g) Sakrālā mantojuma saglabāšana
h) 2% pašvaldību budžeta nodošana iedzīvotāju izlemšanai par prioritāri risināmiem jautājumiem

Katrai partijai ir vismaz daži gana specifiski solījumi, kuru iekļūšana īsajā 4000 zīmju programmā izbrīna vai mulsina. Ja daudzās lielās lietās nav iespējams atšķirties no sāncenšiem, jāatrod kādi knifiņi, kuri varbūt kādiem vēlētājiem paliks prātā. Pareizās atbildes ir: 2. b, 4. — g, 9. — c, 10. — a, 11. — h, 13. — f, 15. — e un 16. — d.

Uzdevums C: kura no astoņām vadošajām partijām nepiemin ne NATO, ne ES savā 4000 zīmju programmā?

Vai teicāt Saskaņa? Nav pareizi. Varbūt tāpēc, ka Kaimiņam neizdevās saņemt atbildi uz piecos no rīta Trampam tviterī uzdoto jautājumu What do you think about Latvia? («Ko tu domā par Latviju?»), vai varbūt tāpēc, ka vienkārši par tām piemirsa, bet KPV LV ir vienīgā partija, kura pat garāmejot nepiemin organizācijas, kuras ir vitāli svarīgas Latvijas drošībai un turpmākai attīstībai. Savukārt Saskaņa turpina pielāgoties politiskajai realitātei un savā programmā raksta: «Latvija ir aktīva un uzticama Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.» Tūlīt pat gan piebilst, ka «iestājamies par ārlietu politiku, kuras virsmērķis ir celt Latvijas iedzīvotāju labklājību». Ko tas reāli nozīmē, lasāms intervijās ar Saskaņas līderiem Vjačeslavu Dombrovski un Anriju Matīsu, kuri abi vaino valdības «agresīvo» nostāju Krievijas tranzītkravu samazinājumā caur Latvijas ostām. «Bija laiks, kad uzmetāmies par galvenajiem policistiem, kas Krieviju sodīs par kaut kādiem nodarījumiem. Tas nav pareizi,» saka Matīss, jo «mūsu valstij garām aizgājusi milzu nauda.»

Papilduzdevums. Kāda būtu politiskā cena, kuru Saskaņa gatava maksāt par Krievijas tranzītkravu atjaunošanu?

Jācer, ka uz šo jautājumu atbildi nekad neuzzināsim.

Vēlēšanu sekss

Saskaņa savā kampaņā iedarbina Kremļa sazvērestības teorijas un reliģiju

Vēlēšanu kampaņa Krievijas kaimiņvalstī Latvijā nebūtu pilnvērtīga, ja starp tās tematiem nebūtu «tikumības» un «tradicionālo vērtību», kuras Kremlis aizstāv tāpat, kā PSRS laikos visā pasaulē «cīnījās par mieru». Toties vismaz nevaram sūdzēties par mēģinājumiem šādā veidā ietekmēt vēlēšanas no ārpuses — ietekmētāji sen ir iekšpusē.

Gluži vai brīnums, ka šoreiz sekss un baznīca uzpeldēja tikai mēnesi pirms vēlēšanām. Toties ir pašsaprotami, ka šo kombināciju aktivizējusi tieši Saskaņa un pasniedz klasiski kremliskā starptautisku sazvērestību vīrakā.

Saskaņas galvenā tikumības aģente Jūlija Stepaņenko uzrakstījusi un vēl desmit Saeimas deputāti parakstījuši atklātu vēstuli valdībai ar prasību izvērtēt nevalstiskās organizācijas Papardes zieds aicinājumu atcelt Stepaņenko pašas — ar Nacionālās apvienības ideoloģiski dedzīgu un ZZS vienaldzīgi cinisku atbalstu — pirms trim gadiem Izglītības likumā iedabūtos «tikumības grozījumus».

Bet viņas partijas biedrs Jānis Urbanovičs parakstījis ar Saskaņu cieši saistītās biedrības Latgalīši (tās valdes loceklis Jānis Krišāns ir Saskaņas saraksta līderis Latgalē) vēstuli premjerministram un iekšlietu ministram, kurā apgalvots, ka mācītāja Pāvela Zeiļas aizturēšana septembra sākumā aizdomās par dzimumnoziegumiem esot provokācija, lai «pazemotu Latgali» pirms gaidāmās pāvesta vizītes.

Urbanovičs LTV raidījumam De facto uzbūra kristietības apkarotāju organizāciju tīklu, kas «prot vadīt visu šo valsti» un aptverot visu Eiropu, tāpēc mācītāja aizturēšana esot «provokācija visas Eiropas globālā mērogā». Un, kad jau viss ir tik globāli, tad jau Urbanovičs uzņemas arī pāvesta tiesības iecelt svēto kārtā: «Ja starp baznīckungiem ir svētie, tad šis ir tas gadījums!» Arī viņa partijas biedra Aleksandra Bartaševiča vadītā Rēzeknes pilsētas dome, protams, piekrīt Saskaņas pāvestam, ka mācītāja aizturēšana esot provokācija.

Par sociāldemokrātu pārkvalificējies padomjlaiku komjaunatnes funkcionārs Urbanovičs kā katoļu svēto kanonizētājs ir pikants pieteikums, lai nebūtu jāteic, ka ortodoksāla pornogrāfija. Taču kas vecam konjunktūristam var būt svētāks par ticīgo balsu zvejošanu?

Diemžēl arī Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs vēl pirms izmeklēšanas pabeigšanas un tiesas sliecas uzskatīt, ka Zeiļu kāds tīši apmelojis. Viņam «secinājums pats uzprasās», «ka tā ir viltus apsūdzība un kas tur apakšā».

Kas īsti «tur apakšā», var minēt pēc tā, ka Stankevičs ir retvītojis rakstu par politiķes Stepaņenko prasību premjerministram izvērtēt «par Sorosa naudu organizēto iejaukšanos politikā», kurā viņa izmanto Kremļa propagandas klasiku: nevalstiska organizācija saņēmusi līdzekļus arī no Džordža Sorosa finansētās organizācijas Open Society Foundations.

Papardes zieda un vēl virknes sabiedrisko organizāciju vēstulē pausts satraukums par «kritisko situāciju» Latvijas izglītībā un tās ietekmi uz jauniešu zināšanām par veselību un viņu veselības stāvokli, ko izraisījuši pirms trim gadiem pieņemtie grozījumi Izglītības likumā. «Ir radīts zināšanu par cilvēka ķermeni un reproduktīvo veselību vakuums», daudzi skolotāji baidoties tikt apsūdzēti par likumam neatbilstošas informācijas izplatīšanu, un rezultātā «jauniešu zināšanu līmenis par savu ķermeni, veselību un attiecībām pēdējo gadu laikā ir krasi pasliktinājies», secina vēstules autori un aicina politiķus mainīt šo likuma pantu.

Stepaņenko savā sūdzībā pat nepiemin, ka vēstuli par izglītības satura cenzēšanas postošo ietekmi uz jauniešu veselību parakstījušas 20 cienījamas nevalstiskas organizācijas — Latvijas Ģimenes ārstu asociācija, Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija, Dardedze, MARTA un citas. Kremļa tikumības komisāri šausmina nevis jauniešu izglītība un veselība, bet gan tas, ka viena no 20 organizācijām saņēmusi finansējumu arī no starptautiskās autokrātu internacionāles propagandas lielākā bubuļa Sorosa.

Tāpēc Latvijas valdībai esot jāizvērtē, vai šādas aktivitātes «nav uzskatāmas par iejaukšanos Latvijas valsts iekšējās lietās», ciniski pieprasa Putina partijas Vienotā Krievija ilggadējā partnere. Un pat — vai tas nav «valsts neatkarības apdraudējums».

Sorosa kā pasaules nelaimju galvenā dēmona piesaukšana ir vismaz 20 gadus drāzts Krievijas un tai līdzi arī autoritāru un prokremlisku Eiropas politiķu propagandas paņēmiens, toties solījums atjaunot «valsts neatkarību» vismaz Latvijā paliek samērā eksotisks kremlinu signāltermins. Šajās vēlēšanās šādu formulējumu var atrast tikai pāris marginālu prokremlisku partiju programmās un komplektā ar solījumiem atteikties no dalības militāros blokos, kļūt par tiltu un atjaunot latu, nāvessodu un cukurfabrikas.

Stepaņenko ir drosmīgi ciniska, ka sabiedrības šķelšanas politiku aizbildina ar Satversmi un valsts neatkarību. Taču tā ir loģiska un konsekventa Saskaņas «nacionālā izlīguma» politika uz naida un neiecietības pamata. Ļoti žēl, ka netieši to atbalsta arī katoļu arhibīskaps. Toties vēlētājiem «tradicionālās vērtības» un «Soross», it īpaši komplektā ar it kā apdraudējumu valsts neatkarībai ir drošs signāls par prokremlisku politiku.

Komentārs 140 zīmēs

Cienīga maiņa. Aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu turētā Askolda Kļaviņa vietā ZZS frakcijā Saeimā būs VDK aģents Arvīds Ulme.

Dūklav, dod naudu! Zemnieku saeima aplēsusi, ka sausums radījis nozarei 400 miljonu eiro zaudējumus.

Vienmēr vareni ieroči. Sīrijas gaisa aizsardzības spēki notriekuši Krievijas armijas lidmašīnu, bet Kremlis vaino Izraēlu.

LV100+1

Pārmaiņas sākas, kad noticam savas balss spēkam

Šo vēlēšanu ieskaņā daudz trokšņa. Politikas diskusijas gluži vai visos medijos, partiju piemērīšanas testi, kampaņas sociālajos tīklos, spiediens «neizmet savu balsi vējā!» vai «nesabojā dzīvi Latvijā, balsojot no ārvalstīm». Apziņa, ka likmes ir augstas. Tas piesātina izvēles telpu, un aģitācijas vienas dienas «gavēnis» pirms vēlēšanām šķiet daudz par īsu, lai visu paspētu sakārtot pa vērtību plauktiņiem. Bet arī šim troksnim cauri vīd būtiskais — politiķu spēja vai nespēja līdz šim radīt ko vairāk kā skaistus tekstus un kaismīgus videorullīšus. Tāpēc savu izvēli jau esmu izdarījusi. Mani vadīja mērķa apziņa par to, kādu vēlos Latviju redzēt nu jau jaunā brieduma posmā «LV100+1».

Pirmkārt, man svarīgi, lai Latvijā tiktu sadzirdēta ikviena balss. Tieši iestāžu vai politiķu kurlums cilvēkus nereti dzen populistiskā protestā, apātijā vai pat emigrācijā. Bet dzirdīgums spēj pārvarēt neuzticēšanās plaisu starp politiku, pārvaldību un cilvēku. Tas nozīmē ne tikai saskaitīt vēlēšanu zīmes, bet arī iesaistīties sarunā vienmēr, kad top kāds sabiedrībai nozīmīgs lēmums, arī ja tā skartais cilvēks mīt tālu no Rīgas vai pat Latvijas. Tas nozīmē «veiksmes stāsta» aizsegā neatstāt nepamanītus līdzcilvēkus, kam neveicas tik labi, un iekļaut arī tos, kam ir atšķirīga pārliecība, orientācija vai invaliditāte. Tas nozīmē politiķiem cilvēkus un sabiedriskās organizācijas uztvert kā pilntiesīgus partnerus, ne tikai kā nodokļu maksātājus, svētku svinētājus vai pat potenciālus kaitniekus. Tas nozīmē deputātiem uzklausīt vēlētājus ārpus vēlēšanu laika.

Mančestras domes leiboristu grupā ievēlētā latviete Dzidra Nūra tiekoties stāstīja, kā ik nedēļu — saule, lietus vai sniegs — kājām dodas klauvēt pie šīs pusmiljona pilsētas iedzīvotāju namdurvīm, lai apjautātos, kā uzlabot pilsētas vidi un konkrētā cilvēka dzīvi. Tas nozīmē arī brīžos, kad politiķis devis pamatu sabiedrībai šaubīties par savu godprātību, uzņemties politisko atbildību. Sarunās ar Zviedrijas latviešiem reiz mulsām, kā īsti tā izpaužas Latvijas valdībā, kamēr Zviedrijā vēlētāji var panākt ministra atkāpšanos pat ceļu satiksmes pārkāpuma vai nesamaksāta TV nodokļa dēļ.

Otrkārt, man svarīgi, lai Latvijā attīstītos noturīga, idejās balstīta politika. Tamdēļ jābeidz vīpsnāt par «mazām partijām». Ceļš sākas ar pirmo soli, un pārmaiņas — ar pirmo balsi. Manai izvēlei būtiskāk par mirkļa reitingiem ir tas, ka partija ir nevis biznesa interešu klubiņš, bet gan stabila ideju apvienība, kas spēj izturēt vieglas naudas, rampas uguņu alkstošu seju vai valstij draudīgu starptautisko partneru vilinājumu. Vairāk nekā trešā daļa vēlētāju vēl neesot droši, par ko balsos. Turklāt jau esošajos reitingos lielais nezināmais ir diaspora. Ārvalstīs dzīvojošo vēlētāju nodomi neparādās nevienā sabiedriskās domas aptaujā. Bet, diasporā reģistrētajiem 130 tūkstošiem vēlētāju (vēsturisks rekords!) aktīvi balsojot, no ārvalstīm var ievēlēt pat astoņus Saeimas deputātus. Diasporas vēlētāju vērtībskala un balsis var mainīt partiju spēku samērus. Ja apzināmies neskaitāmos cilvēkus, kas šaubās par savu izvēli, 5% slieksnis ir ātri kliedējams bubulis. Mēs katrs esam daļa no šiem 5% un vairāk.

Treškārt, mums vajadzīgi politiķi, kuri neattaisnojas ar frāzēm par «mazo Latviju». Nav labāku vārdu kā Raiņa teiktais par mazo cilti, kas liela tik, cik viņas griba. Dzīvojot Luksemburgā, redzu, kā šī ģeogrāfiski par Latviju daudz mazākā valsts ir spējusi no Otrā pasaules kara skartas lauksaimnieku zemes izaugt par AAA reitinga valsti ne tikai finanšu, bet arī sociālās drošības jomā, un ieņemt pasaulē nozīmīgu lomu augstas pievienotās vērtības nozarēs, piemēram, kosmosa resursu apguvē, biomedicīnā vai loģistikā. Tas paveikts, apvienojot veselīgu nacionālo pašapziņu ar eiropeisku solidaritāti, tālredzīgu lēmumpieņemšanu ar mērķtiecību.

Mēs jau esam uz pareizā ceļa un pat radošāki un sīkstāki nekā luksemburgieši. Lai viņus noķertu, mums jāredz divi soļi uz priekšu un jāuzdrīkstas veidot progresīvus risinājumus rītdienai, nevis klusiņām jālīmē plāksteri uz vietām, kur plīst pārmantotie. Ja esam kultūras un inovāciju lielvalsts, tam jāiet rokrokā ar radošo cilvēku, zinātnieku un pētnieku mūsdienīgas sociālās drošības sistēmas izveidi, kas tiek galā ar nestandarta nodarbinātības formātiem, nevis cilvēkus nolemj vienreizēju pabalstu lūgšanai un maksas medicīnai. Ja esam viedvalsts, mūsu drošības stratēģijā vērts papildus bunkuru rakšanai inovatīvi domāt par datu sistēmu drošību, piemēram, Igaunija tamdēļ drošā ārvalstī atvērusi pasaulē pirmo «datu vēstniecību».

Ja viens no mūsu ekonomikas izaicinājumiem ir profesionāļu aizplūšana no novadiem un Latvijas, jāuzrunā citas valstis līdzīgā situācijā un jāmeklē kopējas atbildes, sākot ar svaigu skatu uz mobilitāti un kohēziju Eiropas Savienības mērogā. Tāpēc man ir svarīgi, lai Latvijai būtu spoži parlamentārieši un ministri, kuri spēj domāt un prasmīgi darboties starptautiskā mērogā. Nemangot, bet rosināt. Nežēloties, bet mūs ieaust Eiropas vērtībtelpā, ekonomiskajā, politiskajā un drošības zemapziņā. Arī Latvijas balsij ir spēks — tikai jāprot to paust.

Ko partijas domā par cīņu ar naudas atmazgāšanu Latvijā

Eiropas Padomes naudas atmazgāšanas apkarošanas organizācija Moneyval ir noteikusi Latvijai sevišķu uzraudzības režīmu. Ja gada laikā netiks novērstas Moneyval identificētās problēmas, Latvija tiks oficiāli atzīta kā valsts ar stratēģiskiem trūkumiem naudas atmazgāšanas jomā. Kā norādījis Moneyval priekšsēdētājs Daniels Teleskafs, nonākšana šajā “pelēkajā sarakstā” nestu smagus zaudējumus ne tikai Latvijas finanšu sektoram, kuram rastos nozīmīgas grūtības veidot sadarbību ar bankām citās valstīs, bet arī daudz plašākai sabiedrības daļai, tai skaitā gan eksportētajiem, kuriem kļūtu sarežģīti saņemt samaksu par ārzemēs pārdoto preci, gan Latvijas tūristiem, kuriem būtu apgrūtināti kredītkaršu maksājumi.

Ir vēlējās noskaidrot 13. Saeimas vēlēšanās kandidējošo partiju premjerministra amata kandidātu nostāju šajā jautājumā, jo partijas pirms vēlēšanām savās programmās par cīņu pret naudas atmazgāšanu faktiski nerunā. Tāpat par šo jautājumu netiek spriests daudzajās diskusijās un priekšvēlēšanu debatēs.

Ir trīs jautājumus uzdeva astoņām partijām, kuru reitings patlaban SKDS aptaujās pārsniedz 2,5%. Uz partiju premjerministru amata kandidātiem nosūtītajiem jautājumiem atbildes sniedza seši. Divas partijas uz jautājumiem atbildes neatsūtīja. Tās ir Saskaņa ar premjerministra amata kandidātu Vjačeslavu Dombrovski un partija KPV LV ar Aldi Gobzemu.

Partiju nominētajiem premjerministra amata kandidātiem uzdotie jautājumi:
1) Cik Jūsu partijai svarīga prioritāte ir naudas atmazgāšanas apkarošana?
2) Ko Jūsu partija plāno darīt Saeimā un valdībā, lai novērstu Moneyval ziņojumā norādītos trūkumus?
3) Kā vērtējat Finanšu sektora attīstības padomes pieņemto plānu naudas atmazgāšanas apkarošanai? Vai tajā būtu kaut kas jāmaina? Kas?

Ministru prezidents Māris Kučinskis. Foto: Edmunds Brencis

Māris Kučinskis, ZZS

1. Naudas atmazgāšanas apkarošana un Latvijas finanšu setora reputācijas atjaunošana ir viena no prioritātēm.
2. Latvijā jau uz šodienu ir apstiprināts un tiek īstenots rīcības plāns finanšu sektora sakārtošanai un tas jāturpina konsekventi īstenot.
3. Ir jāīsteno jau pieņemtais plāns.

Jānis Bordāns. Foto: Evija Trifanova, LETA

Jānis Bordāns, Jaunā konservatīvā partija

1. Tā ir viena no galvenajām JKP prioritātēm.Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas (turpmāk NIILL/TF) novēršana un apkarošana ir svarīga partijas prioritāte, ņemot vērā partijas pamatnostādnes noziedzīgu nodarījumu
novēršanā un apkarošanā. NILL/TF ir cieši saistīta ar organizēto noziedzību un tādiem noziedzīgiem nodarījumiem kā korupcija un kukuļošana, noziedzīgi nodarījumi nodokļu jomā, krāpšana un kontrabanda
un citiem.Latvijas nacionālajā NILL/TF risku novērtējuma ziņojumā korupcija atzīta par Latvijas nozīmīgāko NILL apdraudējumu galvenokārt ārvalstīs veikto predikatīvo noziedzīgo nodarījumu dēļ, kā arī korupcijas visaptverošās dabas dēļ – ievērojot, ka arī visi pārējie  noziedzīgie nodarījumi ir ciešo saistīti ar to un nereti nebūtu iespējami, ja nebūtu korupcijas. Arī MONEYVAL ziņojumā ir norāde uz Latvijas korupcijas līmeni, kas ir viens no NILL riskiem.NILL/TF novēršanai un apkarošanai ir būtiska loma valsts finanšu sektora stabilitātes, ekonomiskās izaugsmes un valsts prestiža nodrošināšanā. Jaunā konservatīvā partija sistēmas maiņas plānā 4000 zīmēs ir definējusi savus mērķus, tai skaitā – ministriju apvienošanu, izveidojot 8 spēcīgas ministrijas, spēcīga Nacionālā drošības biroja izveide, kas rūpēsies par valsts drošību, tai skaitā par valsts ekonomisko drošību, efektīvas tiesu sistēmas izveidi.2.MONEYVAL ziņojums par Latvijas NILL/TF novēršanas jomu ir identificējis ne tikai divas jomas ar zemu vērtējumu, kur  nekavējoties ir jāveic atbilstoši pasākumi, bet arī vairākas jomas, kas novērtētas kā vidējas.Kontroles dienests ir publiski informējis sabiedrību, ka uz tiek vērtētas prioritātes un lemts par atsevišķu rekomendāciju atstāšanu
vidējai vai ilgtermiņa izpildei. Vēlamies vērst uzmanību, ka 2012.gada jūlijā MONEYVAL komiteja apstiprināja ziņojumu par Latvijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas atbilstību starptautiskajiem standartiem (FATF rekomendācijām) un sniedza ieteikumus šīs sistēmas turpmākai stiprināšanai. 2012.gadā eksperti atzinīgi novērtēja sasniegto  progresu un tā tempu starptautisko standartu ieviešanā.Līdz ar to, neīstenojot kompleksu un sistemātisku pieeju NILL/TF novēršanas un apkarošanas jomā, koncentrējoties tikai uz rekomendācijām, kuru ieviešanas termiņi jau noteikti pēc pusgada, 2019. gada oktobrī varam nonākt vēl sliktākā situācijā.Jaunās konservatīvās partijas mērķis ir nekavējoties veikt pasākumus NILL/TF novēršanas un apkarošanas jomā, tiesībaizsardzības iestāžu (turpmāk – TAI) darbības efektivitātes uzlabošanā, vienotas izpratnes veidošanā, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Likums) subjektu izglītošanā:• Nulles tolerance pret noziedzīgo nodarījumu, kas saistīts ar NILL/TF  jomu izdarījušām personām.
• Nulles tolerance pret noziedzīgo nodarījumu, kas saistīts ar korupciju un kukuļošanu, izdarījušām personām.
• Nodrošināt efektīvu Likuma subjektu darbības kontroli un uzraudzību, pievēršot pastiprinātu uzmanību arī tādiem Likuma subjektiem, piemēram, maksājumu iestādes/elektroniskās naudas iestādes, nebanku kreditētāji, valūtas maiņas kapitālsabiedrības, azartspēļu un izložu organizētāji.
• Vienotas metodoloģijas ieviešana priekšapmaksas karšu izmantošanas monitoringa veikšanai, noziedzīgu nodarījumu NILL/TF proaktīvai identificēšanai.
• Virtuālās valūtas uzraudzības un kontroles sistēmas ieviešana atbilstoši 5. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvai.
• Atbilstošu sodu piemērošana personām, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus NILL/TF jomā, tiesu prakses maiņa atbilstoši MONEYVAL norādījumiem, NIL konfiskācijas efektivitātes celšana.
• Vienotas prakses ieviešana izmeklēšanas iestādēs, prokuratūrā, tiesā par nepieciešamo pierādījumu kopumu, izmeklējot noziedzīgu nodarījumu, kas saistīti ar NILL/TF.
• Veicināt nefinanšu sektora izpratni par NILL/TF riskiem un Latvijas starptautiskajām saistībām.
• Vienotas NILL/TF novērtējuma metodoloģijas ieviešana TAI. Stratēģiskās analīzes veikšana par noziedzīgu nodarījumu NILL/TF jomā, dinamiku, tendencēm, ietekmi uz valsts drošību un identificētajiem riskiem, to mazinošiem pasākumiem.
• Paaugstināt izmeklēšanas iestāžu, operatīvās darbības subjektu analītisko struktūrvienību kapacitāti.
• Uzlabot tiesu ekspertīžu iestāžu materiāltehnisko un personāla kapacitāti, savlaicīgas un kvalitatīvas tiesu ekspertīzes nodrošināšanai, kriminālprocesu saprātīga termiņa ievērošanas nodrošināšanai.
• Lai veicinātu sabiedrības iesaisti smagu un sevišķu smagu noziegumu atklāšanā, sekmēt Trauksmes celšanas likuma ātrāku pieņemšanu (2018.gada maijā pieņemts pirmajā lasījumā) un efektīvu trauksmes cēlāju aizsardzības pasākumu ieviešanu (kopš 2017.gada likumprojekts nav pieņemts, uz doto brīdi ir atbalstīts alternatīvs likumprojekts).- Pats galvenais: efektīvas tiesu sistēmas izveide. Tiesu priekšsēdētāju atbildība par tiesvedības procesu un tiesnešu profesionālās ētikas ievērošanu. Izveidosim specializētu tiesu komercstrīdu, ekonomisko un finanšu noziegumu izskatīšanai.Atgādināsim, ka vairāki nopietnos finanšu/naudas atmazgāšanas noziegumos apsūdzēti indivīdi gadiem ilgi gaida tiesu un staigā brīvi.- Advokātu ētikas stiprināšana un stingrākas sankcijas tiem, kas atbalstījuši aizdomīgas, nelegālas finanšu shēmas.- Ja netiek sniegti konkrēti pierādījumi, panākt ASV Finanšu ministrijas (FinCen) 311 lēmuma atcelšanu, kas ir iznīcinošs Latvijas finanšu sektora reputācijai. Rūpēties, lai par līdzīgiem pārkāpumiem, ja tādi ir pierādīti, arī citu valstu bankas saņemtu adekvātu sodu (piem. notikumi mūsu ziemeļkaimiņvalstī).- ES kontekstā daudz atklātāk runāt par un ar tām valstīm, kuru finanšu sektors ir atbalstošs naudas atmazgāšanas un izvairīšanās no nodokļiem aktivitātēm (piem Apvienotā Karaliste un tās aizjūras teritorijas).- Nākamajam Latvijas bankas un FKTK vadītājam jābūt cilvēkam ar starptautisku pieredzi, nevainojamu reputāciju un augstiem
akadēmiskajiem un profesionālajiem sasniegumiem.

– Lūgsim SVF tehniskās palīdzības misiju finanšu sektora uzraudzības un attīstības jautājumos Finanšu ministrijas un citu
iestāžu atbildīgajām amatpersonām.

3. Finanšu sektora Attīstības plānu 2017.-2019.gadam (turpmāk – Plāns) un 2018.gada 14.maija grozījumi Plānā saistībā ar NILL/TF jomu ir nekonkrēti, Plāns nesniedz informāciju par konkrētiem plānā paredzētajiem uzdevumiem un pasākumiem, kā piemēram, informāciju par konkrētiem pasākumiem uzraugošo, kontrolējošo un izmeklējošo iestāžu kapacitātes stiprināšanā. Arī ar grozījumiem Plānā faktiski tika pagarināti Plāna iepriekšējie izpildes termiņi.

2018.gada 11.septembrī Finanšu sektora sanāksmē tiks apstiprināts detalizēts rīcības plāns NILL/TF pasākumu nepilnību novēršanai, pēc kura apstiprināšanas sniegsim komentāru par Finanšu sektora Attīstības plānu NILL/TF novēršanas un apkarošanas jomā.

JKP uzskata, ka nepieciešama:

– FKTK Padomes locekļu izvirzīšanas un iecelšanas kārtības maiņa, lai nav tik liela loma FKTK priekšsēdētājam.
– Uzņēmumu patiesā labuma guvēju sliekšņa samazinājums no 25 % līdz 5%. Bezmaksas piekļuve Latvijas patiesā labuma guvēju reģistram (Uzņēmumu reģistrs).

– Obligāta nominālo direktoru identificēšana patiesā labuma guvēju reģistrā (Uzņēmumu reģistrs).

– Kā iespēju varētu vērtēt Kontroles dienesta apvienošanu un integrēšanu ar FKTK, lai visi ar banku uzraudzību saistītie jautājumi ir vienā institūcijā.

– Jāpanāk daudz ātrāka informācijas apmaiņa ar Krieviju atbilstoši Globālajam standartam par automātisko informācijas apmaiņu par finanšu kontiem nodokļu jomā.

Krišjānis Kariņš. Foto: Edijs Pālens, LETA

Krišjānis Kariņš, Jaunā Vienotība

1. Tā ir absolūti neapstrīdama prioritāte un ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropas banku sistēma kopumā ir jāatbrīvo no netīrās naudas, no iespējas izmantot mūsu bankas, lai atmazgātu nelegāli iegūtus naudas līdzekļus legalizēšanas nolūkos. Turklāt esmu līdzautors pēdējām divām Eiropas Savienības Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas direktīvām, kuras Eiropas Parlaments ir atbalstījis. Lielākais risks naudas atmazgāšanā un terorisma finansēšanā ir anonimitāte un manis virzītās direktīvas tiešā veidā risina anonimitātes problēmu, sniedzot jaunus un daudz spēcīgākus ieročus tiesībsargājošajām iestādēm – proti, tās nosaka patiesā labuma guvēju reģistra izveidi, iekļaujot tajā ne tikai uzņēmumus, bet arī trastus un tamlīdzīgus nodibinājumu, kā arī paredz reģistra publisku pieejamību. Jaunāka direktīva arī nosaka, ka ir jāizveido arī banku kontu un seifu turētāju reģistri, turklāt šis ir pirmais ES līmeņa likums, kas paredz Eiropas finanšu sistēmā ierobežot anonimitāti darbībās ar kriptovalūtu.

2. Trūkumu ir daudz, bet soļi rīcībai ir divi un par tiem kā galvenajiem stūrakmeņiem esmu pārliecinājies, strādājot pie ES direktīvām cīņai pret naudas atmazgāšanu. Nepietiek tikai pieņemt likumu, ir svarīgi arī kā tas tiek ieviests dzīvē.

Pirmkārt, ir būtiski kvalitatīvi ieviest patiesā labuma guvēju reģistru, bet otrkārt – pakalpojuma sniedzējiem un uzraudzības iestādēm ir jāspēj pilnvērtīgi analizēt sniegto informāciju, nevis tikai formāli pārbaudīt “papīrus”, lai izpildītu direktīvas prasību.

Ikviena informācijas sniedzēja pienākums ir norādīt patiesus datus, pakalpojuma sniedzējiem, piemēram, bankām ir jāizvērtē informācija, uzraudzības iestādei, Latvijas gadījumā – FKTK, ir jāpārbauda procedūru efektivitāte.

Valdības vadītāja pienākums ir darīt šos spēles noteikumus visiem skaidrus un dot nepārprotamu signālu, ka mūsu valstī šādas darbības nenotiks, tas netiks pieļauts.

3. Plānus veidot ir pareizi, bet tie ir arī jāpilda. Latvijas reputācijas un nākotnes labā mums ir būtiski to realizēt arī dzīvē.

Roberts Zīle. Foto: Edijs Pālens, LETA

Roberts Zīle, Nacionālā apvienība

1. Nacionālā apvienība (NA) vienmēr ir asi iestājusies par t.s. netīrās naudas apkarošanu un tādas naudas ietekmi ekonomikā kopumā. Es pats vēl pirms Latvijas iestāšanās eirozonā aktīvi uzmanību vērsu uz pieaugošo nerezidentu noguldījumu līmeni un ar to saistītajiem riskiem. Tolaik dzirdīgas ausis bija maz; vēl vairāk — ne tikai finanšu sektors, bet arī tā laika finanšu ministrs un premjers, kā arī atsevišķi uzraugošo iestāžu pārstāvji pauda viedokli, ka uztraukumam nav pamata; ka šāda nauda un ar to saistītie pakalpojumi ir pienesums valsts budžetam un ekonomikai kopumā, un drīzāk parāda, ka Latvija ir patiess finanšu centrs.

Vērts izcelt pāris konkrētus citātus. Tā 2013. gada jūnijā, mēnesi pirms gala lēmuma par Latvijas iestāšanos eirozonā, tā laika premjers un tagadējais Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks eiro un sociālā dialoga jautājumos, kurš atbild arī par finanšu stabilitāti, finanšu pakalpojumiem un kapitāla tirgu savienību Valdis Dombrovskis mierināja, ka ne tikai nerezidentu noguldījumi tiekot stingri kontrolēti, bet arī norādīja, ka par šo eiro ieviešanas kontekstā var aizmirst: “[Šis] nav noteikts kā viens no nosacījumiem un Māstrihtas kritērijiem, kuriem Latvijai, kandidējot iestājai eiro zonā, ir jāatbilst.”
“[Krīzes] laikā Latvija mācījusies, kā uzlabot banku regulējumu, mūsu valsts atbildīgās institūcijas cieši sadarbojas ar ASV Valsts kasi un Eiropas institūcijām, kas strādā ar naudas atmazgāšanas jautājumiem. .. Nerezidentu nauda nekad Latvijā nav izraisījusi ekonomiskas krīzes, teica [toreizējais] finanšu ministrs” Andris Vilks 2013. gada jūlija sākumā.
Un nepilnu nedēļu vēlāk Vilks reaģēja uz Eiropas Centrālās bankas (ECB) konverģences ziņojumu: “[Tajā] paustajām bažām par nerezidentu noguldījumu radītajiem riskiem Latvijas finanšu stabilitātei nav sevišķa pamata, jo Latvijā ir vienas no augstākajām prasībām nerezidentu klientu izvērtēšanā, iespējamie riski ir apzināti un tiek veikti pasākumi to mazināšanai.”
Arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) tajā laikā pauda līdzīgu viedokli. Vēl vairāk — pat 2015. gadā FKTK bijušais vadītājs Kristaps Zakulis droši ziņoja, ka “[Vietējo] un ārvalstu ekspertu bažas par šo [nerezidentu noguldījumu] situāciju ir nepamatotas. … Zakulis arī uzsvēra, ka Latvijas finanšu uzraudzības sistēma starptautiski ir atzinīgi novērtēta.”
“Pēdējo pāris gadu laikā nerezidentu noguldījumu apjoma īpatsvars Latvijas komercbankās nav būtiski mainījies, tas nepārsniedz 50% no kopējiem noguldījumu apjomiem, tāpēc šie noguldījumi nav pamats satraukumam, Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti” sacīja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.” — 2012. gada oktobris

Es esmu bijis citās domās. Šeit atrodams īss pārskats ar manām publikācijām, prezentācijām u.c. materiāliem laika posmā no 2012.-2015. gadam, kur vērsu uzmanību uz nerezidentu noguldījumu apjomiem un saistītajām problēmām ar šo biznesa modeli, t.sk. netīrās naudas atmazgāšanas riskiem.

NA no paša sākuma stingri iestājās arī pret termiņuzturēšanās atļaujām apmaiņā pret investīcijām nekustamajā īpašumā un citur. Līdzīgi kā ar nerezidentu noguldījumiem, attiecīgās programmas lobētāji norādīja, ka “investori” Latvijai ienes papildus līdzekļus budžetā, stimulē pilsētu un valsts ekonomiku kopumā, kā arī atdzīvina nekustamā īpašuma tirgu, kamēr riski neesot vērā ņemami. NA un es personīgi jau sākotnēji norādījām, ka attiecīgie “investori” var būt apdraudējums Latvijas drošībai — jo jau sākumā tapa skaidrs, ka nav atvēlēts pietiekami daudz resursu šo indivīdu pienācīgai pārbaudei. Tikmēr attiecīgās “investīcijas” nereti ir apšaubāmas izcelsmes. Skatoties nedaudz plašāk, diskusijās un rakstos norādīju, ka ekonomiskais pienesums no termiņuzturēšanās atļauju programmas ir pārspīlēts un sausais atlikums — minimāls, kamēr drošības riski ir lieli, bet valsts reputācijai var tikt nodarīts neizmērojams ļaunums. Manis iezīmētais scenārijs, kā laiks rādījis, ir bijis pareizs.

Tāpat es un Nacionālā apvienība esam iestājušies pret ātrajiem kredītiem — ne tikai tāpēc, ka tie dārgi un dzen virkni ģimeņu un indivīdu postā, bet arī tāpēc, ka attiecīgā nauda ir nezināmās izcelsmes, kamēr atdotā — oficiāli “tīra”.

Nacionālai apvienībai kopā ar domubiedriem izdevās 2015. gadā novērst nerezidentu banku sektora lobētu sapni par Latviju kā “starptautisko finanšu centru”. Priekšlikuma būtība bija pavisam vienkārša — mēs samaksāsim mazliet nodokļos no šīm pārrobežu transakcijām, bet valsts uzņemsies atbildību, jo tas tagad likumīgi. Sociālie partneri jau pamazām sāka dalīt gaidāmo papildus ieņemto “atmazgāto” un nodokļos iekasēto naudu.

Saeima šogad arī atbalstīja NA izstrādātos grozījumus Publisko iepirkumu likumā, kas liedz ārzonu kompānijām (ofšoriem) piedalīties publiskajos iepirkumos.

Skatoties uz priekšu, NA pastāv par to, ka Latvija nevar būt nerezidentu naudas “finanšu centrs”. Jo sevišķi pēdējā gada notikumi — t.sk. ABLV gadījums, MONEYVAL ziņojums, finCEN ziņojums un lēmumus — ir parādījuši un pierādījuši, ka riski valsts ekonomikai, drošībai un reputācijai ir nesamērojami ar potenciālajiem ieguvumiem, kas saistīti ar Latviju kā “mazo Šveici”.

2.MONEYVAL savā ziņojumā ir norādījusi uz būtiskajiem trūkumiem, kurus Latvijai un tās finanses uzraugošajām iestādēm ir jānovērš. Laiks, kas dots — mazliet vairāk nekā gads — ir samērīgs termiņš, lai Latvija parādītu, ka tā ir spējīga veikt nozīmīgu progresu, kā to prasa MONEYVAL. Pie tam, jāņem vērā, ka MONEYVAL ziņojums ir par laika posmu līdz 2017. gadam un dažas reformas jau ir tikušas īstenotas.

MONEYVAL pieprasītie uzlabojumi vajadzīgi, lai Latvija atbilstu pieņemtiem standartiem attiecībā uz naudas atmazgāšanas apzināšanu, kontroli un (t.sk. terorisma) apkarošanu. NA, esot valdībā un Saeimā, strādās, lai attiecīgās reformas tiktu pieņemtas pēc iespējas ātrāk — ne tikai tāpēc, ka MONEYVAL tā prasa, bet arī tālab, ka Latvija vairs nevar atļauties turpmākus izaicinājumus valsts drošībai un reputācijai.

Tomēr arī jāatzīmē, ka situācija vēl nav ārkārtēja. Piemēram izvērtējuma ziņojums par Norvēģiju tika pieņemts 2014. gadā beigās un uz valsti, tāpat kā Latviju, attiecināta pastiprinātā uzraudzība. Trešais progresa ziņojums tika publicēts 2018. gada martā un uz valsti joprojām attiecas pastiprinātā uzraudzības procedūra — tā nav pelēkajā sarakstā. Un, runājot par pašu pelēko sarakstu, tajā nonāk valstis, kurām ir bijis dots laiks laboties, taču to nav izmantojušas. Nonākšana pastiprinātajā uzraudzībā automātiski nenozīmē, ka esam vienu soli vai vienu gadu pirms nonākšanas sarakstā ar tādām valstīm kā Pakistāna, Serbija un Sīrija. Protams, tas nenozīmē, ka valdība un finanšu sistēmas uzraugošajām iestādēm nav ar steigu jāveic reformas. Tieši pretēji. Bet trauksmes celšana šajā brīdī vairs nav īpaši konstruktīva.

Nedaudz turpinot par MONEYVAL kā komiteju, jāuzsver, ka tajā ietilpst tikai t.s. jaunās ES dalībvalstis, kā arī virkne citas ne-Rietumnieciskās valstis — tostarp Krievija, Albānija un Armēnija. Šim faktam ir divi aspekti. Numur viens, MONEYVAL ietvaros nedzirdēsim par daudzu ES rietumu valstu darbībām un bezdarbību (uz kurām potenciāli aizplūst un aizplūdis caur Latviju ienākusī “netīrā” nauda), jo tās ir FATF dalībvalstis. Otrkārt, no MONEYVAL joprojām ir jāgaida jauni
izvērtējuma ziņojumi par tādām valstīm kā Krievija — un, ja tādu nebūs, nopietni jāizvērtē šīs komitejas uzstādījumi. Tikai tāpēc, ka par Latviju ir tapis nesens izvērtējuma ziņojums, nenozīmē, ka valsts ir starp sliktākajām un ceļā uz “pelēko” sarakstu.
Visbeidzot, jāizceļ ir arī naudas atmazgāšanas apkarošanas nozīme Eiropas līmenī. Kā arī uz to norāda Eiropas Centrālā banka un citas ES iestādes nesen nosūtītajā vēstulē Eiropas Parlamenta deputātiem, vienotais uzraudzības mehānisms sistēmiski līdz šim būtībā nav pietiekoši kontrolējis naudas atmazgāšanas gadījumus. Tāpat attiecīgajā vēstulē pausta nostāja, ka nepieciešams sasaistīt banku prudenciālās prasības ar AML funkciju, kā arī vajadzīga labāka starpvalstu sadarbība starp nacionālā līmeņa uzraugošajām iestādēm un kontroles dienestiem. Visbeidzot, svarīgs ir fakts, ka vajadzīga ir sadarbība ar trešo valstu iestādēm. Un šajā sakarā vērts atzīmēt, ka Latvijas spēja kontrolēt Krievijas un atsevišķu citu NVS valstu naudas plūsmas ir limitētas kaut vai tāpēc, ka sadarbība ar šo valstu kontroles dienestiem nav ideāla.

3.MONEYVAL savā ziņojumā ir norādījusi uz būtiskajiem trūkumiem, kurus Latvijai un tās finanses uzraugošajām iestādēm ir jānovērš. Laiks, kas dots — mazliet vairāk nekā gads — ir samērīgs termiņš, lai Latvija parādītu, ka tā ir spējīga veikt nozīmīgu progresu, kā to prasa MONEYVAL. Pie tam, jāņem vērā, ka MONEYVAL ziņojums ir par laika posmu līdz 2017. gadam un dažas reformas jau ir tikušas īstenotas.

MONEYVAL pieprasītie uzlabojumi vajadzīgi, lai Latvija atbilstu pieņemtiem standartiem attiecībā uz naudas atmazgāšanas apzināšanu, kontroli un (t.sk. terorisma) apkarošanu. NA, esot valdībā un Saeimā, strādās, lai attiecīgās reformas tiktu pieņemtas pēc iespējas ātrāk — ne tikai tāpēc, ka MONEYVAL tā prasa, bet arī tālab, ka Latvija vairs nevar atļauties turpmākus izaicinājumus valsts drošībai un reputācijai.

Tomēr arī jāatzīmē, ka situācija vēl nav ārkārtēja. Piemēram izvērtējuma ziņojums par Norvēģiju tika pieņemts 2014. gadā beigās un uz valsti, tāpat kā Latviju, attiecināta pastiprinātā uzraudzība. Trešais progresa ziņojums tika publicēts 2018. gada martā un uz valsti joprojām attiecas pastiprinātā uzraudzības procedūra — tā nav pelēkajā sarakstā. Un, runājot par pašu pelēko sarakstu, tajā nonāk valstis, kurām ir bijis dots laiks laboties, taču to nav izmantojušas. Nonākšana pastiprinātajā uzraudzībā automātiski nenozīmē, ka esam vienu soli vai vienu gadu pirms nonākšanas sarakstā ar tādām valstīm kā Pakistāna, Serbija un Sīrija. Protams, tas nenozīmē, ka valdība un finanšu sistēmas uzraugošajām iestādēm nav ar steigu jāveic reformas. Tieši pretēji. Bet trauksmes celšana šajā brīdī vairs nav īpaši konstruktīva.

Nedaudz turpinot par MONEYVAL kā komiteju, jāuzsver, ka tajā ietilpst tikai t.s. jaunās ES dalībvalstis, kā arī virkne citas ne-Rietumnieciskās valstis — tostarp Krievija, Albānija un Armēnija. Šim faktam ir divi aspekti. Numur viens, MONEYVAL ietvaros nedzirdēsim par daudzu ES rietumu valstu darbībām un bezdarbību (uz kurām potenciāli aizplūst un aizplūdis caur Latviju ienākusī “netīrā” nauda), jo tās ir FATF dalībvalstis. Otrkārt, no MONEYVAL joprojām ir jāgaida jauni izvērtējuma ziņojumi par tādām valstīm kā Krievija — un, ja tādu nebūs, nopietni jāizvērtē šīs komitejas uzstādījumi. Tikai tāpēc, ka par Latviju ir tapis nesens izvērtējuma ziņojums, nenozīmē, ka valsts ir starp sliktākajām un ceļā uz “pelēko” sarakstu.

Visbeidzot, jāizceļ ir arī naudas atmazgāšanas apkarošanas nozīme Eiropas līmenī. Kā arī uz to norāda Eiropas Centrālā banka un citas ES iestādes nesen nosūtītajā vēstulē Eiropas Parlamenta deputātiem, vienotais uzraudzības mehānisms sistēmiski līdz šim būtībā nav pietiekoši kontrolējis naudas atmazgāšanas gadījumus. Tāpat attiecīgajā vēstulē pausta nostāja, ka nepieciešams sasaistīt banku prudenciālās prasības ar AML funkciju, kā arī vajadzīga labāka starpvalstu sadarbība starp nacionālā līmeņa uzraugošajām iestādēm un kontroles dienestiem. Visbeidzot, svarīgs ir fakts, ka vajadzīga ir sadarbība ar trešo valstu iestādēm. Un šajā sakarā vērts atzīmēt, ka Latvijas spēja kontrolēt Krievijas un atsevišķu citu NVS valstu naudas plūsmas ir limitētas kaut vai tāpēc, ka sadarbība ar šo valstu kontroles dienestiem nav ideāla.

Artis Pabriks.

Artis Pabriks, “Attīstībai/Par!”

1. Naudas atmazgāšanas apkarošanā ilgus gadus Latvijas valdība un finanšu sektora uzraugi ir pievērsuši pārāk mazu uzmanību. Moneyval ziņojums skaidri iezīmē to, ka atbildīgās institūcijas pret šo noziegumu ir izturējušās ar nepienācīgu rūpību. Ir bijuši atsevišķi uzlabojumi likumdošanas jomā, tomēr praktiskas darbības naudas atmazgāšanas risku mazināšanā nav sekojušas. Šobrīd ilggadējā bezdarbība ir novedusi pie nozīmīga Latvijas reputācijas apdraudējuma un riskiem uz ilgiem gadiem tapt izslēgtiem no starptautiskā finanšu tirgus attīstības procesiem. Latvijai tas nozīmēs apgrūtinājumus eksportētājiem, ceļotājiem, investīciju atplūdus, lēnāku ekonomikas attīstību un lēnāku Latvijas iedzīvotāju ienākumu kāpumu. Tāpēc finanšu sektora sakārtošana ir objektīvi viena no mūsu apvienības politiskajām prioritātēm, uz kuras īstenošanu mēs uzstāsim, līdzās citiem pārvaldības uzlabojumiem tieslietu jomā, veselības aprūpē, nodokļu iekasēšanā u.c.

2.Moneyval ziņojums ir jāuztver par vislabāko iespējamo padomu Latvijas valdībai un finanšu sektora uzraudzības institūcijām. Tikai neprātīga vai negodprātīga valdība necenstos šo padomu pieņemt un īstenot.  Latvijas valdībai ir dots viens gads, lai demontrētu būtiskus, praktiskus uzlabojumus naudas atmazgāšanas risku vadībā, tiesībsargājošo institūciju spēju uzlabošanā un atklāto noziegumu izmeklēšanā. Sevišķi svarīgi ir panākt to, ka finanšu sektora institūcijas, kas strādā ar nerezidentu klientiem, nopietni ieviestu kontroles (AML/CFT) procedūras, kā arī lai uzraugošās institūcijas būtu gan ar pietiekamu kapacitāti, gan vēlēšanos šo procedūru ievērošanu kontrolēt.

Kā jau Moneyval ziņojums norāda, tad ir trūkumi arī likumdošanā, valdības dokumentu līmenī (piemēram, trūkstošs risku novērtējums terorisma finansēšanas novēršanas sistēmai vai audita/kontroles funkcijas papildu neatkarība AML/CFT subjektos), taču tie varētu būt viegli novēršami. Būtiskāk ir stiprināt uzraugošās institūcijas, tiesībsargājošās iestādes un tiesu sistēmu – piešķirt papildu finansējumu policijai un prokuratūrai, izveidot īpašas, specializētas finanšu noziegumu apkarošanas vienības un panākt, ka konstatētie liela mēroga finanšu noziegumi tiek nodoti iztiesāšanai iespējami drīz.

3. Ja runa ir par papildinājumiem Finanšu sektora attīstības plānam 2017-2019.gadam, par ko valdība lēma šā gada 8.maija sēdē, tad šie pasākumi iezīmē virkni nepieciešamu darbību, tomēr nav pietiekami. Tie tikai formāli uzrunā nepieciešamību veikt būtiskus pārkārtojumus naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanas kontroles institūcijās un palielināt to kapacitāti, aprobežojoties ar likumdošanas pasākumiem, institūciju darbības vērtēšanas plānošanu, priekšlikumu sniegšanu utt. Plāns neatspoguļo patieso situācijas nopietnību, kas izriet no Moneyval ziņojuma un riska Latvijai nonākt “pelēkajā sarakstā”. Minētajā plānā nav ietvertas konkrētas apņemšanās palielināt policijas, prokuratūras, Kontroles dienesta kapacitāti, piešķirt papildu līdzekļus, netiek pieminētas darbības, kas būtu veicamas tiesu sistēmā. “Attīstībai/Par!” uzskata par nepieciešamu šo FSAP plānu būtiski pārskatīt Moneyval sniegto rekomendāciju gaismā.

Edvards Smiltēns. Foto: Zane Bitere, LETA

Edvards Smiltēns, Latvijas reģionu apvienība

1. Tīra nauda nozīmē arī tīrāku politiku. Iepriekšējo valdību aizraušanās ar Latviju kā “finanšu tiltu starp austrumiem un rietumiem” ir pilnīgi bankrotējusi, jo ir acīmredzami, ka nav iespējams attīstīt mūsdienīgu labklājības valsti, balstoties uz apšaubāmas izcelsmes naudas plūsmas apkalpošanu. Superlielās ABLV bankas aizvēršana uz iekšzemes kopproduktu nav atstājusi nekādu lielo iespaidu, kas precīzi ilustrē šīs nodarbes patieso “vērtību”.

Tā vietā, lai nesaudzīgi vērstos pret bankām, kurām pārmet naudas atmazgāšanu, valdība izvēlējās bezzobainu “pareizu tēžu” vāvuļošanas taktiku, cerībā, ka ar to pietiks. Manā izpratnē tas (un nevis KNAB veiktie aresti) ir galvenais pierādījums, ka Latvijas valdība, Latvijas Banka, FKTK un par anekdoti kļuvušais “Burkāna kantoris” ne tikai nespēja (iespējams – apzināti izvairījās) nodrošināt nozares kontroli, bet noveda Latviju līdz situācijai kad ar smagu un pazemojošu triecienu Latvijas starptautiskajai reputācijai šis bizness vienā mirklī tika “aizvērts” – no ārpuses. Pašlaik redzamākā rīcība ir bijusi kontroles dienesta (“Burkāna kantora”) vadības nomaiņa. Konkrēti soļi kontekstā ar citām finanšu iestādēm, kas bijušas ierautas skandālos, nav īsti redzami. Iespējams nozīmīga loma ir arī konkrētās finanšu nozares veiktajām apjomīgajām “investīcijām” politisko partiju kasēs.

Cīņa ar naudas atmazgāšanu Latvijā nenozīmē vienīgi cīņu ar no Krievijas budžeta nozagto naudu vai  Krievijas izcelsmes naudu, kas tiek investēta radikālu politisko spēku atbalstam pasaulē. Tas nozīmē arī cīņu ar PVN izkrāpšanu tepat iekšzemē. 1/3 daļa algu arvien tiek izmaksātas “aploksnēs”, kas nozīmē, ka ir nepieciešams arī pašmāju nodokļu nemaksātāju vajadzībām atmazgāt vismaz 1,5 miljardus eiro skaidrā naudā. Tas ir milzīgs apjoms!

Un visbeidzot, naudas atmazgāšanu nebūs iespējams apkarot efektīvi, ja neizdosies mainīt pašas sabiedrības pielaidīgo attieksmi pret aplokšņu algām.

2.Moneyval ziņojumā ir uzsvērts, ka Latvijas naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas procesi ir “daļēji atbilstoši standartam” 10 no 40 sadaļām tehniskās atbilstības reitingos. Tas nozīmē, ka 25% parametru mums ir caurumi, kurus Latvijas plašais naudas atmazgātāju tīkls nekavējas izmantot. Mums ir vājas mērķētās finanšu sankcijas, nepieskatītas t.s. “bezpeļņas organizācijas”, slikti tiek veikta klientu atbilstības pārbaude, finanšu iestāžu uzraudzība un regulācija ir nepilnīga, skaidras naudas pārvietošanas kontrole nepietiekama, starptautiskā sadarbība vāja. Pēc šāda ziņojuma Saeimai būtu jāsagaida vismaz FKTK vadības atkāpšanās, taču tā vietā mēs dzirdam retoriku ka “ne jau visi nerezidentu noguldījumi ir kriminālas izcelsmes”. LRA sadarbosies ar politiskajām partijām, kas atturas no finansējuma, kas ir saistīts ar nerezidentu bankām, lai kritiski vētītu neatkarīgo finanšu sektora uzraugu darbu Latvijā.

Iespējams, svarīgākais jautājums Moneyval ziņojumā ir saistīts ar t.s. “politiski eksponētajām personām” (PEP). Šis tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem korupcijas un naudas atmazgāšanas riskiem. Tas nozīmē arī dažādu politikai tuvu stāvošu personu dalība dažādās biedrībās, asociācijās (sporta, kultūras, nozaru, reģionālās u.tml.). Latvijā šis jautājums ir risināts tradicionāli greizi. Iesākumā tika pieņemta superaptveroša PEP definīcija, par kuru ironizēja – arī deputāta klasesbiedri un kaimiņi tagad būs PEPi! Turpinājumā bankas nespēja efektīvi ieviest šādu nepārdomātu PEP definīciju un tā kļuva par formālu, reāli nestrādājošu lietu. LRA cīnīsies par Moneyval rekomendāciju ieviešanu pēc būtības, neļaujot to pārvērst par birokrātisku un bezjēdzīgu, godīgo biznesu traucējošu dokumentu čupu.

Latvijas reģionu apvienība uzskata, ka ir jāturpina stiprināt Noziedzīgo līdzekļu apkarošanas dienesta kapacitāte, piešķirot tam papildus finansējumu. Īpaši jāpievērš uzmanība PVN atmazgāšanas darījumiem un jāpievērš pastiprināta uzmanība tām bankām, caur kurām tiek virzītas PVN shēmas. Ir jāattīsta starpvalstu sadarbība, pirmkārt, ar Baltijas valstu un Polijas radniecīgajiem dienestiem, jo tieši šīs valstis tiek šobrīd primāri izmantotas PVN shēmās.

Būtisks virziens ir sabiedrības informēšana par riskiem kļūt par naudas atmazgāšanas upuriem. Tieši precīzas izpratnes trūkums par naudas atmazgāšanas riskiem bija viena no galvenajām Moneyval ziņojumā norādītajām  problēmām. Bez izpratnes, ka naudas atmazgāšana ir tāds pats noziegums kā laupīšana vai krāpšana, mums neizdosies attālināties no saindētās izpratnes par labu biznesu un veidot Latvijas tautsaimniecību uz stabiliem pamatiem.

3. Lai gan Finanšu sektora attīstības padomes pieņemtais plāns ir apjomīgs un kopumā atbilst tā mērķim – naudas atmazgāšanas apkarošanai, tomēr Latvijas reģionu apvienībai nav pārliecības par tā autoru patieso vēlmi un politisko gribu to realizēt pēc būtības (skat. atbildi uz iepriekšējiem jautājumiem).

Ir pilnīgi skaidri jāpasaka gan sev, gan sabiedrībai, ka nerezidentu banku bizness Latvijā ir beidzies. Tas nenozīmē, ka Latvijas bankās nebūtu jāapkalpo nerezidenti – ir ļoti daudz ārvalstu komersantu, kuru bizness ir caurspīdīgs, naudas izcelsme ir noskaidrojama un saimnieciskā darbība ir loģiski saistīta ar Latviju. Šie klienti ir gaidīti mūsu universālajās bankās. Tomēr banku, kuru biznesa plāns ir tikai nerezidentu apkalpošana, ēra ir beigusies.

Nerezidentu banku vietā Latvijā būtu jāuzplaukst riska kapitāla un projektu finansēšanas biznesam, kas fokusētos uz inovatīviem jaunuzņēmumiem, t. sk. fintech jomā. Jāturpina attīstīt hipotekārā kreditēšana – neskatoties uz senām tradīcijām un pat vēsturisko aizdošanas burbuli, arvien esam situācijā, kurā vidusmēra ģimenei ar 2 vai 3 bērniem šāds kredīts tiek atteikts.

Arī patēriņa kreditēšana bankās ir vāji attīstīta, kas ļāvusi uzplaukt “plēsonīgo kredītu” nozarei. Tās pienesums tautsaimniecībai ir apšaubāms, tāpēc nākotnē tā ir rūpīgi jāierobežo un jākontrolē.

Tāpēc Finanšu sektora attīstības padomes pieņemto plānu naudas atmazgāšanas apkarošanai ir jāpapildina ar atbalstāmām un ienesīgām finanšu nozarēm, uz kurām valsts sagaida, ka finanšu sektors pārorientējās.

Paula Raudsepa komentāru lasiet žurnālā Ir šeit.

Ideālā partija

Tāda eksistē tikai manā galvā, tāpēc vēlēšanās izmantošu lielisku rīku — pildspalvu!

Ja jums ir sajūta, ka sēžat mazmājiņā un lasāt paaudžu atstāto dzēlību mantojumu, visticamāk, jūs esat kādu laiku pavadījis sociālajos tīklos, lasot vēlētāju, partiju biedru un topošo kandidātu komentārus. Varbūt arī jums strīdu karstumā ir sajukušas visas burtu kombinācijas — JKP un KPV, SKDS un IKP (labi, ka ne KKK).

Pirms četriem gadiem tā tiešām nebija vai nebija tik primitīvi, vai arī mana paaudze un draugi neiesaistījās politikā, un es nelasīju Delfu komentārus. Tad es vēl nezināju, kā ekspertu komisijas Saeimā pieņem lēmumus, kādu buļļa plāceni no tribīnes laiž deputāts Kalnozols, kā deputāte Stepaņenko gara acīm redz autobusus, kuri it kā uz Saeimu saveduši piketētājus, ka pat deputāte Rībena, visa iekš balta kā tautumeita, var būt tik rupja kā piedzēries tēvainis attiecībā pret vēlētājiem pie Saeimas. Krogā Juglas priedes vai Pļavnieku ēdnīcā Trīs pelmeņi to varētu sagaidīt, bet deputātiem tā nepiedienas. Tas gan nenozīmē, ka visi deputāti mums ir vienādi un Latvija, jo īpaši simtgadē, — neizdevies projekts, visi aizbraukuši, sēž maza čupiņa nelaimīgu Cibiņu, tik vien kā Kaimiņu ar Gobzemu atstājuši izslēgt gaismu.

Kā teica Hamleta draugi, «Dāņu karalistē kaut kas ir satrunējis». Kaut kas — nevis viss un visi. Horācija draugam Mar-ce-lam gan bija gatava atbilde: «Par labu visu vērsīs Dievs.» Ja ņem vērā, cik viegli Dievs atrisinājis Tuvo Austrumu konfliktu un kā palīdzējis visām iesaistītajām pusēm Otrajā pasaules karā, viņu mēs tiešām varētu likt mierā.

Ja politiskā un kultūras elite ir atrāvusies no tautas, es arī šaubos, vai maz vēlams šajās pārdomās iestarpināt Šekspīra atsauces. Jebkurš aicinājums izteikties par vēlēšanām rada vēlmi kā pravietim Jonam ielēkt jūrā un laiku līdz 6. oktobrim pavadīt Lielās Zivs vēderā. Jo būs taču dzīve pēc vēlēšanām, un nāksies sastrādāties arī ar tiem līdzcilvēkiem, ar kuriem esi balsojis stipri atšķirīgi, vai vēl ļaunāk — par kādu no divām «vienīgajām» īsteni liberālajām partijām.

Es vēl neesmu izlēmusi, par ko balsot. Ja kāds apsolītu vienu man svarīgu lietu, piemēram, piešķirt līdzekļus, lai Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs nepieciešamības gadījumā strādātu arī brīvdienās un izvarotajām sievietēm nebūtu jāgaida no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam nemazgājoties, es laikam pat neprasītu, no kurienes šie līdzekļi tiks ņemti. Mums katram ir savs aklais punkts.

Ideālā partija, kura solītu Rīgā stādīt koku alejas, ratificēt Stambulas konvenciju, ieviestu  Kopdzīves likumu, sapulcinātu deputātus, kuri nemētātos ar homofobiskiem, antisemītiskiem un rasistiskiem izteicieniem, neuzskatītu visus musulmaņus par teroristiem un mācētu programmā salikt komatus, — tāda dzīvo tikai manā galvā. Vai arī nepārkāps 5% slieksni.

Izraēlā reiz vēlēšanās bija lielisks protesta balsojums, kurš vismaz sākumā pat šķita konstruktīvs — Pensionāru un invalīdu partija. Toreiz vīlušos un politisko konfliktu nogurdinātos jaunos vēlētājus iedvesmoja solījums cīnīties par to, lai vismaz mūža nogalē cilvēki saņem cienīgu pensiju un medicīnisko palīdzību. Pēc 2006. gada vēlēšanām septiņi pensionāri apjukuši neveikli uzkāpa uz skatuves — bija skaidrs, ka tādu rezultātu neviens nebija paredzējis.

Atšķirībā no Izraēlas mūsu rokās ir lielisks līdzeklis — pildspalva! Mēs varam svītrot netīkamos deputātus, arī pēdējam bārenim sarakstā likt plusu, tā veidojot puslīdz pieņemamu sarakstu. Jo ideālas partijas ar perfektu sarakstu vienkārši nebūs nekad.

Tātad — kādi ir mani izvēles kritēriji?

Es balsošu par tiem, kuri ir darījuši sakarīgas lietas sabiedrības labā arī krietni pirms iesaistīšanās politikā.

Saeimas deputāti pārstāv Latviju arī Eiropā un pasaulē, būtu tikai jēdzīgi, ja viņi spētu komunicēt svešvalodās.

Balsošu par jaunajām sejām politikā — šeit es nedomāju tikai gados jaunus un no vaiga daiļus jauniešus, drīzāk jau tos, kas ir pasniedzēji, kultūras cilvēki, arī juristi vai ekonomisti, kuri saprot, ka līdzdalība pilsoniskajā sabiedrībā mūs pasargā no populisma. Latvija ir maza valsts, un ir viegli saprast, kurš deputāta kandidāts ir nozares lepnums un kurš spēj tikai skaļi kritizēt kolēģus un konkurentus, piedāvājot vietā populārus, bet tukšus lozungus.

Latvija nav bēdu stāsts, es 90. gados dzīvoju Latgalē, tāpēc novērtēju to deputātu darbu, kuri veidojuši sazobi ar Eiropas izglītības un kultūras projektiem. Piemēram, beidzot ir pabeigta Rundāles pils! Mēs nevaram visi balsot par Lancmaņa kungu, bet mums ir citi lieliski kultūras cilvēki, kuri to ir paveikuši.

Tā noteikti būs kāda no partijām, kura nebaidījās iet praidā un izteikt savu atbalstu LGBT tiesībām Latvijā.

Un gribētos, lai šīs partijas deputāti mīlētu kokus arī pilsētvidē, lai cīņā «koku alejas pret četrām autojoslām» reizēm uzvarētu oši, ozoli un liepas. Lai Valdemāra ielā varētu elpot.

Mani joprojām satrauc 5% barjera, tāpēc nāksies vien galējo lēmumu pieņemt, graužot nagus un skatoties Panorāmu pēdējā pirmsvēlēšanu nedēļā. Iespējams, dzerot alu Rudais grēks.

Konti ar laika degli

Vai Saskaņa un KPV ievedīs Latviju naudas atmazgātāju pelēkajā sarakstā?

Kopš neatkarības atjaunošanas regulāri esam priecājušies par iestāšanos jaunos, arvien ekskluzīvākos klubos. ANO, Eiropas Padome, ES, NATO, eirozona… Likās, ka ar pievienošanos OECD 2016. gadā šie meklējumi ir beigušies, jo nevienu prestižu, Latvijai pieejamu klubu vairs īsti nav. Tomēr, kad reiz uzņemts ātrums, inerci ir grūti apturēt. Sevišķi atlasītu valstu grupu meklējumi, kurām pievienoties, acīmredzot turpinās.

Trinidāda un Tobāgo, Tunisija, Jemena, Etiopija, Šrilanka, Serbija, Pakistāna, Sīrija, Irāna, Ziemeļkoreja… un pēc gada arī Latvija?

Klubiņš tiešām mazs un īpašs, tomēr jāšaubās, vai kāds lepotos ar pieskaitīšanu grupai, kuras dalībnieces starptautiskajā naudas atmazgāšanas organizācija FATF (Financial Action Task Force jeb Finanšu rīcības darba grupa) nozīmējusi par valstīm ar stratēģiskiem trūkumiem naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas apkarošanā.

Diemžēl iespēja tur nonākt ir gana liela. Augusta beigās FATF ietvaros Eiropas austrumu gala valstis pārraugošā organizācija Moneyval publiskoja ziņojumu par Latviju, kurā norādīja uz daudzām problēmām naudas atmazgāšanas kontroles sistēmā un noteica Latvijai pastiprinātu uzraudzības režīmu. Ja gada laikā trūkumi netiks novērsti, Latviju ierakstīs «pelēkajā sarakstā».

Sekas būtu krietni nopietnākas nekā vienkārši neliela kauna sajūta, ka esam nonākuši kādā antitopā. Kā intervijā Ir norādīja Moneyval priekšsēdētājs Daniels Telesklafs, citu valstu bankas vai nu atteiktos, vai ļoti ierobežotu darījumus ar Latvijas bankām. Tas nestu smagus zaudējumus ne tikai Latvijas finanšu sektoram, kuram rastos nozīmīgas grūtības veidot sadarbību ar bankām citās valstīs, bet skartu arī daudz plašāku sabiedrības daļu. Eksportētājiem būtu apgrūtināta samaksas saņemšana par ārzemēs pārdotām precēm. Latvijas iedzīvotājiem kļūtu sarežģītāk un dārgāk saņemt pārskaitījumus no radiem ārzemēs.

Moneyval secinājumi nebija pārsteigums, un jau kopš ASV Finanšu ministrijas iznīcinošā ziņojuma par ABLV banku valdība kopā ar lielākajām bankām strādājusi Finanšu sektora attīstības padomē, lai veidotu plānu X stundas novēršanai. Vienlaikus šleseriskais Dienas Bizness nerimstošā histērijā uzbrūk valdībai par šiem centieniem.

Tomēr, par spīti tam, ka jau pēc gada gaidāmais Moneyval verdikts varētu būt nopietns drauds Latvijas ekonomiskajai attīstībai, priekšvēlēšanu kampaņā cīņa pret naudas atmazgāšanu faktiski nav parādījusies ne politiķu programmās, ne daudzajās jau notikušajās diskusijās un debatēs. Tāpēc Ir nolēma noskaidrot astoņu partiju, kurām šobrīd SKDS aptaujās atbalsts ir virs 2,5%, attieksmi pret naudas atmazgāšanas apkarošanu, plānus Moneyval rekomendāciju izpildīšanai un līdz šim valdības izdarītā vērtējumu.

Uz premjerministru kandidātiem nosūtītajiem jautājumiem seši sniedza atbildes, kuras pilnībā lasāmas portālā Irir.lv. Lai gan tikai Jaunā Vienotība konkrēti piemin naudas atmazgāšanas apkarošanu savā priekšvēlēšanu programmā, visi seši deklarē, ka tā ir viņu partijas prioritāte. Visātrāk atbildēja premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS), kuram nebija sarežģīti formulēt attieksmi — jāturpina sāktais. Roberts Zīle (NA) atgādina, ka jau vairākus gadus brīdinājis par nerezidentu noguldījumu radītajiem riskiem, taču tagad aicina nepārspīlēt Moneyval atzinuma radītos draudus — mērķtiecīgs darbs nodrošināšot iespēju novērst nokļūšanu pelēkajā sarakstā. Artis Pabriks (A/P!) uzsver nepieciešamību piešķirt papildu līdzekļus kontrolējošajiem dienestiem. Jānis Bordāns (JKP) pasvītro tiesu lomu naudas atmazgāšanas un korupcijas apkarošanā, taču vienlaikus nedaudz pārsteidzoši arī apcer iespēju panākt ASV Finanšu ministrijas lēmuma par sankciju piemērošanu ABLV atcelšanu, lai gan formāli tas pat vēl nav pieņemts, ir tikai publiskots priekšlikums. Krišjānis Kariņš (JV) atgādina, ka Eiropas Parlamentā izstrādājis direktīvas pret naudas atmazgāšanu, bet Edvards Smiltēns (LRA) aicina skaidri pateikt, ka nerezidentu banku bizness Latvijā ir beidzies. Atbildēs redzama politiska sāncensība un atšķirības dažādās niansēs, tomēr kopējā nostāja šķiet skaidra.

Savukārt divas partijas uz jautājumiem neatsūtīja atbildes — Saskaņa un KPV. Varbūt tās izteiksies citur, varbūt vēlāk nāks klajā ar savu naudas atmazgāšanas apkarošanas programmu, tomēr šobrīd viņu klusēšana nešķiet nejaušība. Saskaņas premjerministra amata kandidāts ir Vjačeslavs Dombrovskis, kura pēdējos gadus vadīto domnīcu Certus finansēja ABLV un kurš ļoti kritiski izteicies par plāniem ierobežot nerezidentu banku biznesu, bet viņa partijas programma sola «labvēlīgu regulāciju» finanšu pakalpojumiem un kriptovalūtām. Savukārt nerezidentu bankas spalgi aizstāvošais Dienas Bizness ir starp KPV lielākajiem faniem un atbalstītājiem.

Pēdējos mēnešos bieži runāts par iespējamo Saskaņas un KPV koalīciju. Starp visiem citiem tāda veidojuma radītajiem riskiem viens no tuvākajā nākotnē konkrēti kaitīgākajiem būtu Latvijas nonākšana naudas atmazgātāju pelēkajā sarakstā blakus Ziemeļkorejai un Irānai.

Komentārs 140 zīmēs

Nauda šodien, rezultāts rīt? Valdība paaugstināja pedagogu minimālo algu līdz 710 eiro, vienlaikus nosakot viņu darba kvalitātes kritērijus.

Vēlētājiem ir tiesības zināt. Saeima pirmajā lasījumā pieņēma Satversmes grozījumus, kas paredz atklātu balsojumu par prezidentu.

Nevairās saukt vārdā. Britu drošības ministrs Volless paziņojis, ka Putins ir atbildīgs par bijušā spiega Skripaļa saindēšanu.

Nē, nē, nē!

Starp ZZS sarakstu līderiem neviens nepieļauj valdību ar Saskaņu, tomēr daži izvairās no atbildes

Vai jūs 13. Saeimā varētu atbalstīt valdību ar Saskaņu — kopēju koalīciju vai citu sadarbības formu? Šādu jautājumu Ir nolēma uzdot visiem ZZS ministriem, atkārtoti kandidējošiem Saeimas deputātiem un visu apgabalu sarakstu pirmajam piecniekam. Iemesls ir fakts, ka apvienības līderi oficiāli noliedz šādu iespēju, taču vienlaikus Ir noskaidroja, ka ZZS veic sabiedriskās domas aptauju Kurzemes apgabalā, cenšoties izzondēt, kāda būtu vēlētāju attieksme pret ZZS sadarbību ar Saskaņu.


Māris
Kučinskis, Ministru prezidents
«Nē, nē, nē!»


Raimonds
Bergmanis, aizsardzības ministrs
«Nē, nē!»


Artūrs Graudiņš,
Zemnieku savienības ģenerālsekretārs
«Skaidri un gaiši — nē!»


Dana
Reizniece-Ozola, finanšu ministre
«Nē, es pilnībā izslēdzu šādu iespēju.»


Anda
Čakša, veselības ministre
«Es domāju, ka ne.»


Līga
Kozlovska, Saeimas deputāte
«Nē, nē, nē!»


Valters
Dambe, Saeimas deputāts
«Nē!»


Uldis
Augulis, satiksmes ministrs
«Nē, ZZS jau sen ir to pateikusi, it sevišķi Latvijas Zemnieku savienība — mēs nesastrādāsimies ar Saskaņu


Guntis
Kalniņš, Saeimas deputāts
«Pašreiz es neesmu gatavs atbalstīt valdību kopā ar Saskaņu, un diezin vai tās domas varētu pamainīties.»


Ainārs
Mežulis, Saeimas deputāts
«Nē, es personīgi esmu kategoriski pret jebkurā formā.»


Jānis
Klaužs, Saeimas deputāts
«Godātā žurnāliste, kad es būšu nākamajā Saeimā, tad par to arī domāšu!»


Andris
Bērziņš, Saeimas deputāts
«Nē!»


Armands
Krauze, Saeimas deputāts
«Es personīgi ne.»


Edgars
Putra, Saeimas deputāts
«Nē, nekādā gadījumā. Ja kaut kas tāds notiktu, tad es kļūtu par neatkarīgu deputātu.»


Jānis
Dūklavs, zemkopibas ministrs
«Līdz šim esam savu viedokli pauduši — šobrīd mēs to nevarēsim atbalstīt. Ja man privāti jāsaka, tad šobrīd, kamēr Saskaņā nav pieņemti būtiski lēmumi attiecībā par valodām un visi šie konkrētie jautājumi, tikmēr nevarētu to darīt. Ja nostāja būtu būtiski mainījusies šajos pamatvalstiski svarīgajos jautājumos, tad varbūt mēs varētu apspriest šo jautājumu.»


Jānis
Vucāns, Saeimas deputāts
«Šī brīža situācijā, kad ZZS premjera amata kandidāts ir Māris Kučinskis, kurš paudis negatīvu attieksmi pret šādu sadarbību, tad — nē. Ja būs cita situācija, tad arī runāsim. Saskaņa arī mainās, mēs jau nezinām, ko ievēlēs. Manas domas par Saskaņu ir atkarīgas no tā, kā viņi ne tikai vārdos, bet arī darbos maina attieksmi pret latviešu valodu, tas ir visizšķirošākais — ka Latvijā vienīgā valsts valoda ne tikai de iure, bet arī de facto ir latviešu valoda.»


Valdis
Kalnozols, Saeimas deputāts
«Esmu par tiem cilvēkiem, kam ir kopīgs mērķis. Mans uzskats, ka sadalīt Latviju politiskās partijās ir «skaldi un valdi», tā ir nepareiza rīcība. Tā ir mana atbilde — ne jā, ne nē.»


Gundars
Daudze, Saeimas deputāts
«Esmu komandas cilvēks, es pilnīgi piekrītu ZZS viedoklim — mēs šobrīd neizskatām un neatbalstām nekādas koalīcijas vai sadarbības iespējas ar Saskaņu valdībā. Es pateicu to, par ko visi tagad cepas [par atbalstu sadarbībai ar Saskaņu intervijā Rīga TV24], bet es to neesmu teicis par valdību. Sadarbība parlamentā notiek visu laiku. Nevajag izraut no teksta, johaidīarārā, to, ko es neesmu teicis!»


Artis
Rasmanis, Saeimas deputāts
«Partijas vadība vairāk vai mazāk ir novilkusi sarkano līniju un pateikusi, ka nav gatava strādāt ar Saskaņu. Tas man liek domāt, ka mēs no saviem uzstādījumiem neatkāpsimies. Personiskais viedoklis ir tāds pats.»


Augusts
Brigmanis, Saeimas frakcijas vadītājs
«Nē, nekādos variantos. Es pat pateiktu vairāk — ja kaut kādā abstraktā veidā, kam es nedodu pat procentu iespējamības, ZZS varētu piekrist iet [kopā ar Saskaņu], tad es personīgi izstātos no ZZS.»


Jānis
Trupovnieks, Saeimas deputāts
«Šobrīd pietiekami skaidri mūsu attieksmi par iespējamo sadarbību ar Saskaņu ir pateicis frakcijas vadītājs Brigmaņa kungs — nē! Mēs neredzam tādu iespēju, un mūsu vēlētāji būs vīlušies, ja mēs to darīsim.»


Janīna Jalinska,
Daugavpils novada domes priekšsēdētāja
«Nē.»


Jānis Kļaviņš,
uzņēmējs
«Noteikti ne!»


Kārlis
Seržants, Saeimas deputāts
«Es nevaru atbildēt par 13. Saeimu, nezinot, kāds būs tās sastāvs, bet mans personiskais viedoklis ir kategorisks «nē» jebkādai sadarbībai ar Saskaņu valdības līmenī.»


Valdis
Skujiņš, Saeimas deputāts
«Personiski — nē! Liepājas partijai nav tāda uzstādījuma.»


Inese
Aizstrauta, Saeimas deputāte
«Šinī gadījumā personiskais viedoklis ir frakcijas viedoklis — mēs neatbalstām sadarbību ar Saskaņu


Juris
Vectirāns, Saeimas deputāts
«Kad ievēlēs, tad arī skatīsimies! Mēs ievērojam frakcijas viedokli, turklāt tas ir viennozīmīgs visu lēmums.»


Aija 
Barča, Saeimas deputāte
«Liepājas partija un arī ZZS lēmumu nav mainījusi un valdību ar Saskaņu negatavojas atbalstīt. Tas ir tas, ko es zinu.»


Edgars
Tavars, Zaļās partijas valdes priekšsēdis
«Es kā partijas priekšsēdētājs neredzu iespēju, kā ZZS, it īpaši Latvijas Zaļā partija, varētu veidot valdību kopā ar Saskaņu, atbalstīt tās nonākšanu koalīcijā.»


Jānis
Lediņš, Jūrmalas domes deputāts
«Nē, ir Zaļās partijas valdes lēmums, ka mēs ar Saskaņu nesadarbojamies.»

Foto — LETA un Facebook

3 vīri laivā

Nākamajā Saeimā vairs nebūs lielas, spēcīgas, uz Rietumiem orientētas partijas ar skaidriem demokrātiskiem principiem. Atskats uz valdošās koalīcijas triju partiju darbību palīdz saprast, kāpēc tā noticis

Saeimas vēlēšanu iznākumu šoruden grūtāk prognozēt nekā jebkad kopš valsts atjaunošanas. Politiķi brīdina par smagām sekām Latvijai, ja taptu «prokremlisku partiju» valdība. Ar tām domāta pirmām kārtām Saskaņa, taču pēdējā laikā arvien vairāk arī KPV, kā arī, iespējams, ZZS «Ventspils gals».

Kā lielu risku politiķi min nākamās Saeimas «sadrumstalotību». Taču lielāks ievēlēto partiju skaits pats par sevi nav bīstams, bīstama ir partiju principu aptuvenība.

Premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS) gribētu, lai pašreizējā koalīcija būtu arī nākamās valdības kodols. Taču sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka šīm trim partijām var nepietikt balsu koalīcijas izveidošanai. Tāpēc vaicājām to līderiem, kādus koalīcijas partnerus tie vēl saredz.

It kā zaļi, turklāt zemnieki

Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās par ZZS balsojušo skaits pieauga par 58%, salīdzinot ar ārkārtas vēlēšanām 2011. gadā, un ZZS ieguva 21 mandātu, gandrīz atkārtojot savu visu laiku labāko rezultātu — 22 vietas 10. Saeimā.

Šo rezultātu ZZS prata izmantot. Apvienības pārstāvi Raimondu Vējoni 2015. gadā ievēlēja par Valsts prezidentu, bet 2016. gada februārī — pēc 11 gadu pārtraukuma — ZZS ieguva arī premjerministra posteni. Par to gan nekļuva smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs, kuru ZZS neilgi pirms vēlēšanām atkal bija nominējusi, liekot pārējiem ZZS politiķiem taisnoties par Krievijai labvēlīgajiem Lemberga paziņojumiem pēc Krimas aneksijas. Valdības priekšgalā stājās kādreizējais Tautas partijas politiķis, tagad Liepājas partijas pārstāvis Māris Kučinskis. Atšķirībā no iepriekšējā ZZS premjerministra Induļa Emša tikai deviņus mēnešus nostrādājušās valdības šī spējusi noturēties līdz pat Saeimas pilnvaru beigām.

ZZS pārziņā ir četras ministrijas, taču tikai aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim savējās vadīšana sekusies bez nopietniem skandāliem.

Valdības stabilitāti vissparīgāk tricinājusi finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņas piedāvātā nodokļu reforma jeb, kā pati to raksturo, «dāvana Latvijai simtgadē» izrādījās slikti sagatavota un gala rezultātā tika būtiski mainīta. 2016. gadā Kučinskis bija piedraudējis, ka valdība varētu mainīties, ja Vienotība neatbalstīs Valsts ieņēmumu dienesta vadībā finanšu ministres virzīto Ingu Koļegovu, kurai atklājušies nedeklarēti ienākumi vēlāk pārvērtās kriminālapsūdzībā. Valdība gan izraudzījās citu kandidāti Ilzi Cīruli, bet pēc viņas nāves šā gada martā vēl viens ministres virzīts kandidāts Māris Skujiņš arī neguva koalīcijas atbalstu un pats atsauca savu kandidatūru. Ministre atteicās no ieceres iecelt VID vadītāju šīs Saeimas pilnvaru laikā.

Toties sekmīgi strādāja ministres sabiedrisko attiecību speciālisti. 2016. gada decembrī ietekmīgais laikraksts Politico iekļāva viņu «Eiropas pārveidotāju» sarakstā, bet 2017. gada nogalē viņa kandidēja uz Eirogrupas prezidentes amatu, kaut gan ZZS bija kopā ar Saskaņu balsojusi pret eiro ieviešanu Latvijā.

Ar reformām smagi gājis arī veselības ministrei Andai Čakšai. Viņa ieguva amatu pēc tam, kad 2016. gada jūnijā atkāpās Guntis Belēvičs, kurš bija saņēmis medicīnisku pakalpojumu ārpus ierastās kārtības. Čakšai šogad maijā nācās izturēt opozīcijas ierosinātu Saeimas balsojumu par demisiju. Pērn rudenī, kad Saeima lēma par veselības aprūpes finansēšanas likumu, ministrija nezināja pateikt, vai pēc obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas ārpus aprūpes «pilnā groza» varētu palikt 30 vai 300 tūkstoši cilvēku Latvijā, un precīzs skaits nebija zināms līdz pat pēdējam laikam.

Zemkopības ministram Jānim Dūklavam nācās skaidroties par 15 «ļimončikiem» jeb miljoniem, ko viņš cerējis saņemt par zemes gabaliem, kuri Rīgas brīvostā reģistrēti «zem svešām famīlijām», kā viņš KNAB ierakstītajās «oligarhu sarunās» 2010. gadā teica Aināram Šleseram viesnīcā Rīdzene. Oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā ministrs pērn decembrī apgalvoja, ka nekādi īpašumi ostā viņam nepiederot un tā esot bijusi «tīra pafleitēšana». Arī KNAB pērn jūlijā sāktā pārbaude beidzās ar lēmumu nesākt kriminālprocesu.

Plašu sabiedrības ievērību izpelnījušās arī Dūklava metodes politikas pamatošanai. Kad 2016. gadā notika diskusijas par Dogo suņu barības iespējamo kaitīgumu, ministrs to aizstāvēja ar paziņojumu, ka esot barību devis savam sunim un tam viss kārtībā.

Bet šogad aprīlī Dūklavs, kam pieder daļas uzņēmumā Piebalgas alus, savus iebildumus pret taras depozītu sistēmas ieviešanu pamatoja arī ar novērojumu, ka pa sava kabineta logu «es neredzu neko, nevienu pudeli». Maijā KNAB bija sācis pārbaudi par Dūklava iespējamo interešu konfliktu, savukārt Satversmes aizsardzības birojs vērtēja publiski izskanējušo informāciju, ka Dūklava partneris ražotnē Piebalgas alus, Krievijas uzņēmējs Igors Šeheļevs, būvē kuģus Krievijas armijai. Pagājušā gada rudenī Dūklavs izpelnījās pārmetumus, ka Latgalē plūdos cietušajiem zemniekiem 15 miljoni kompensācijās izmaksāti bez pēckontroles. Šajās vēlēšanās Dūklavs kandidē ar pirmo numuru tieši Latgalē, nevis Vidzemē, kā vairākās iepriekšējās.

Ulda Auguļa vadītās Satiksmes ministrijas pārziņā ir visdārgākie transporta infrastruktūras investīciju projekti. Notiek jau trešais mēģinājums iepirkt elektrovilcienus Latvijas Dzelzceļam. Darījuma provizoriskā summa ir ap 200 miljoniem eiro. Vēl dārgāks ir dzelzceļa elektrifikācijas projekts, kura pirmā posma izmaksas pārsniedz 440 miljonus, taču ekonomiskā pamatotība tiek apšaubīta. Jūnijā Vienotība un Latvijas Reģionu apvienība pieprasīja izvērtēt Auguļa atbilstību amatam, jo viņa ģimene pirms diviem gadiem saņēmusi lietošanā 30 tūkstošus eiro vērtu automobili no uzņēmuma Euro Auto, kura izpilddirektors tobrīd bija Verners Lūsis — pašlaik Polijā par nodokļu krāpšanu aizdomās turētais bijušais valsts uzņēmuma LDz Loģistika valdes priekšsēdētājs.

ZZS vajājuši vēl citi skandāli. 2016. gada augustā ministri Augulis, Reizniece-Ozola un Dūklavs Rīgā tikās ar Krievijas premjerministra vietnieku Arkādiju Dvorkoviču, lai, kā paši stāstīja, noskaidrotu, vai Krievijas lēmumi par tranzītu un tirdzniecību ir politiski. Bet šobrīd KNAB izmeklē ZZS deputāta Askolda Kļaviņa transporta kompensāciju pamatotību. Ar to saistītas aizdomas, ka slepenā informācija par Kļaviņa kriminālprocesu  noplūdusi no KNAB vadības caur premjerministru — pats KNAB maijā bija ierakstījis telefonsarunu, kurā bijušais premjerministrs Emsis brīdināja Kļaviņu par nepatikšanām. Kļaviņš uz nākamo Saeimu vairs nekandidē.

Kandidātu sarakstos ZZS katrā vēlēšanu apgabalā priekšgalā liek sabiedrībā pazīstamākus uzvārdus, bet tālāk var atrast dažādu pašvaldību vai ar tām saistītu uzņēmumu pārstāvjus, kas liek domāt par vietējo administratīvo resursu izmantošanu.

ZZS nosauktās prioritātes liecina par vēlmi saglabāt esošo un prātīgi turpināt iesākto. Programmā ir solījumi «turpināt reformas» veselības aprūpē, «stimulēt» darbspējīgos iedzīvotājus strādāt, «pakāpeniski palielināt» pensijas, īstenot «pakāpenisku» izglītības reformu, «paplašināt» mājokļu īres tirgu, «turpināt» atbildīgu valsts budžeta politiku, «uzturēt un pilnveidot» transporta infrastruktūru, īstenot «sabalansētu» lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozaru attīstību, «stiprināt» Nacionālos bruņotos spēkus. Vienīgais virziens, kurā ZZS sola strādāt «aktīvi», — «lai panāktu taisnīgu Eiropas Savienības fondu sadali».

Vecā vai Jaunā Vienotība?

Vēlēšanās pirms četriem gadiem Vienotība palielināja savu pārstāvniecību Saeimā no 20 līdz 23 deputātiem. Valdību turpināja vadīt Laimdota Straujuma, kura bija nomainījusi kopš krīzes jau trīs kabinetus sastādījušo Valdi Dombrovski, kad viņš negaidīti demisionēja pēc Zolitūdes veikala Maxima traģēdijas.

Šajā Saeimā Vienotībai pastāvīgi samazinājusies politiskā ietekme un vēlētāju uzticēšanās. Lielākie skandāli partijā saistīti ar vēlēšanu pārkāpumiem (tajā skaitā balsu pirkšanu Latgalē par labu Dzintaram Zaķim) un deputātu «staigāšanu».

Pašā pirmajā 12. Saeimas sēdē no mandāta atteicās Jānis Junkurs, un viņa vietā to ieguva partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Viņa kandidēja ar pirmo numuru Kurzemē, taču izrādījās visvairāk svītrotā kandidāte un bija palikusi pirmā «aiz svītras». Deputātes mandāts un Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājas amats palika Vienotības vadītājas lielākie ieguvumi 12. Saeimā. Pēc izslēgšanas no partijas pagājušā gada novembrī Āboltiņa atgriezās darbā Ārlietu ministrijā, kur bija strādājusi 90. gados, bet jūlijā kļuva par vēstnieci Itālijā.

Lielākā Vienotības neveiksme šīs Saeimas laikā bija premjerministra amata zaudēšana. 2015. gada nogalē Straujuma paziņoja par atkāpšanos no amata. Tikai dažas dienas iepriekš viņa Latvijas Radio bija teikusi, ka saņēmusi informāciju no drošības iestādēm, ka pret viņu notiekot «milzīga kampaņa». Kā Straujumas pēctece neoficiāli bija minēta Āboltiņa, taču pati Straujuma par piemērotāku uzskatīja ministru Rihardu Kozlovski, bet prezidents Vējonis uzticēja valdības veidošanu Kučinskim no ZZS. Vienotībai tika ārlietu, iekšlietu, ekonomikas, izglītības un labklājības ministru amati.

2016. gadā partijas ārkārtas kongresā Āboltiņas vietā partijas vadībā tika ievēlēts bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs, taču viņam neizdevās sasniegt paša nosprausto mērķi — dubultot partijas reitingu. Oktobrī arī stājās spēkā tiesas lēmums, ar kuru Vienotība zaudēja valsts finansējumu (ap 140 tūkstošiem eiro gadā), jo atsevišķu deputātu individuālo kampaņu dēļ izrādījās pārsniegti vēlēšanu tēriņu griesti. Pērn jūlijā partijas vadība nomainījās vēlreiz — par līderi ievēlēja ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu, bet otrs pretendents uz amatu Edvards Smiltēns izstājās no partijas un vēlāk pievienojās Latvijas Reģionu apvienībai. Tāpat no Vienotības pērnvasar izstājās Saeimas deputāti Ilze Viņķele, Lolita Čigāne, Andrejs Judins, Ints Dālderis un Aleksejs Loskutovs, lai pievienotos jaundibinātajai partijai Par! Tomēr vēlāk Dālderis, Judins un Loskutovs pārdomāja un šajās vēlēšanās atkal ir Vienotības sarakstā, bet Čigāne vairs nekandidē vispār.

Vienotības dilšana turpinājusies arī pēdējā gada laikā. Pērn oktobrī izstājās bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss, kurš tagad kandidē Saskaņas sarakstā. Janvārī frakciju pameta deputāti Inesis Boķis un Viktors Valainis, kuri bija atturējušies balsojumā par Ingunas Sudrabas (No sirds Latvijai) atsaukšanu no «oligarhu lietas» parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Abi tagad kandidē ZZS sarakstā.

Vienotība šajās vēlēšanās startē kopā ar dažām reģionālām partijām kā Jaunā Vienotība, un apvienības vadītājs ir Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš ir arī partijas premjerministra amata kandidāts, kaut gan pats vēlēšanās nekandidē.

Vislielāko sabiedrības uzmanību no Vienotības ministru līdz šim darītā izpelnījusies izglītības ministra Kārļa Šadurska izglītības reforma un ekonomikas ministra Ašeradena mēģinājumi atrast veidu, kā atcelt OIK jeb elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti.

Partija sola veidot Latviju «kā nacionālu, eiropeisku, sociāli taisnīgu valsti» un uzreiz arī nosauc labklājības rādītāju — vidējās algas pieaugumu līdz 1500 eiro. Vēlēšanu programmā ir daudz arī citu konkrētu solījumu, piemēram, dubultot Altum kapitālu; bezmaksas ikgadēja veselības profilakse; publiskot VDK arhīvus; publiskot materiālus sabiedrībai nozīmīgos kriminālprocesos; lietas iztiesāt divos gados; aizliegt valsts un pašvaldību iestādēm prasīt iedzīvotājiem izziņas par to rīcībā jau esošu informāciju; Valsts prezidenta vēlēšanas Saeimā atklātā balsojumā; īstenot Rail Baltica projektu; palielināt aizsardzības budžetu līdz 2,5% no IKP; pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu. Un pat — «viena no Latvijas universitātēm starp 100 labākajām ES, vēl divas — prestižāko sarakstā». Solījumu dinamiskajam klāstam pāri gan vairs nepland korupcijas apkarošanas karogs, ar kuru Vienotība savulaik ielauzās dominēt Latvijas politikā.

Pilnīgi Nacionālā apvienība

Par Nacionālo apvienību iepriekšējās vēlēšanās balsoja 150 tūkstoši vēlētāju — vairāk nekā jebkad agrāk kopš 5. Saeimas, kad vēlēšanās vēl startēja divi atsevišķi — TB un LNNK — saraksti. Apvienībai šajā Saeimā ir 17 deputāti, bet valdībā trīs ministri — tieslietu, kultūras, vides un reģionālās attīstības.

Īpaša sabiedrības uzmanība arī šīs Saeimas laikā bijusi pievērsta NA nu jau tradicionāli pārraudzītajai tieslietu jomai, bet jo sevišķi maksātnespējas administrēšanai.

Drīz pēc vēlēšanām pašreizējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs intervijā Latvijas Radio apgalvoja, ka NA dēvējot par maksātnespējas administratoru partiju tikai inerces pēc, bet problēmas šajā jomā esot krietni pārspīlētas.

Taču aprīlī Valsts policija atkāroti aizturēja ietekmīgo maksātnespējas administratoru un savulaik NA sponsoru Māri Sprūdu, kurš pēc apcietināšanas pērn jūnijā bija pavadījis aiz restēm astoņus mēnešus, un vēl trīs personas, to skaitā Trasta komercbankas maksātnespējas administratoru Ilmāru Krūmu un arī bijušo NA ģenerālsekretāru un Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Aigaru Lūsi (kurš pagājušogad partijai ziedojis 13 tūkstošus eiro). Tieslietu padomes izveidotā ekspertu komisija, kura pārbaudīja žurnāla Ir izpētītās aizdomīgās maksātnespējas tiesu lietas, augustā konstatēja būtiskus pārkāpumus 12 procesos un atzina, ka trīs tiesneši pieļāvuši rupjas kļūdas vai rīkojušies negodprātīgi.

Ministrs Rasnačs ir saņēmis pārmetumus arī par to, ka 1988. gadā bija iestājies kompartijā. Viņš pats skaidro, ka tā esot bijusi latviešu «mobilizācija», lai «spiestu ārā Kremļa politiku». Rasnačs ir NA tieslietu ministra amata kandidāts arī šajās vēlēšanās, tiesa, sarakstā Rīgā viņam ir tikai piektais kārtas numurs.

Vēlēšanās kandidē ar kultūras ministre Dace Melbārde, kurai pirmais numurs Rīgā. Taču apvienības kandidātu sarakstos vairs nav pašreizējā vides un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda, kurš pats to skaidro ar «svarīgākiem darbiem». Ministram nācās uzklausīt pārmetumus par nevēlēšanos virzīt administratīvi teritoriālo reformu, cīnīties pret opozīcijas deputātu tiesību ierobežojumiem pašvaldībās un pret vietvaru izdotajiem «preses izstrādājumiem», kā arī par lielu vides projektu apšaubāmiem konkursiem.

Apvienībai pārmesta arī sadarbošanās ar Saskaņu «tradicionālo vērtību» un «tikumības» jomā. Visu Latvijai! līderis Raivis Dzintars, ko 2017. gadā NA ievēlēja par savu priekšsēdētāju, pēc Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī norādīja, ka Krievijas prezidents Putins radījis Krie-vijas sabiedrībā «nācijas pacēlumu», un aicināja arī Latvijas politiķus strādāt pie «nacionālas valsts ideoloģijas».

NA un Saeimas vairākums 2015. gada jūnijā atbalstīja Saskaņas deputātes Jūlijas Stepaņenko virzītos grozījumus Izglītības likumā, kas aizliedz izglītības iestādēs izplatīt un izmantot materiālus, kas var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību.

NA politiķiem regulāri nākas skaidroties par savas Rīgas mēra amata kandidātes Baibas Brokas draudzīgajām attiecībām ar Nila Ušakova ģimeni. Bet nupat septembrī par Starptautiskās Biatlona savienības prezidentu ievēlētais Ūle Dālins bija paziņojis, ka otro kandidāti uz amatu Broku atbalstot Krievija.

NA savas programmas preambulā paziņo, ka tās mērķis «vienmēr bijis un būs latviska Latvija». «Latvisks» un «nacionāls» tās programmā pieminēts biežāk nekā jebkuras citas partijas programmā vai pat visās kopā. Kā vienmēr, «mūsu vērtības: latviešu nācija, valoda un kultūra, tautas varoņu gods un piemiņa», «ģimene un laulība, cilvēka dzīvība, daba un Dievs», atgādina programmas autori un uzreiz arī apgalvo, ka esot sasnieguši «80% no mērķiem, kurus izvirzījām iepriekšējo vēlēšanu programmā». Arī programmā šīm vēlēšanām ir gan politiskas aktualitātes, gan brīdinājumi, ka partijai arī turpmāk būs tradicionālā politika: turpināsim pāreju uz mācībām valsts valodā visos izglītības līmeņos; nodrošināsim Satversmes vērtību ietveršanu jaunajā kompetenču izglītībā; nepieļausim bezatbildīgu imigrācijas politiku; veidosim Latviju kā kultūras lielvalsti, nepieļausim prokrievisko spēku nonākšanu valdībā; stiprināsim latviskos medijus; turpināsim modernizēt un attīstīt tieslietu un iekšlietu jomu; izveidosim taisnīgu nekustamā īpašuma nodokļa sistēmu; panāksim, ka Latvijā atgriežas vairāk pilsoņu, nekā aizbrauc.

Kāda būs valdība?

Premjerministrs Kučinskis ir paudis bažas par «ļoti lielu sadrumstalotību» nākamajā Saeimā, kurā būs grūti izveidot valdību, tomēr viņš cer, ka ZZS un NA varētu būtu «valdības kodols» ar Vienotību kā partneri. Par lielāko draudu viņš uzskata Saskaņas saiešanu kopā ar Artusa Kaimiņa vadīto KPV. Taču pašas ZZS iespējamā sadarbība ar Saskaņu joprojām ir viens no pēcvēlēšanu riskiem — lai gan premjerministrs un Saeimas frakcijas vadītājs to noraida, ZZS šajās vēlēšanās tomēr pasūtījusi sabiedriskās domas aptauju, kurā testē vēlētāju attieksmi pret šādu iespēju, bet Lembergs jau pirms 10. Saeimas vēlēšanām viesnīcā Rīdzene KNAB ierakstītajās sarunās ar Aināru Šleseru un Jāni Urbanoviču sprieda par kopējas valdības veidošanu (skat. atvērumu ar ZZS kandidātu atbildēm par sadarbību ar Saskaņu).

Atšķirībā no Kučinska, kurš runā par valdības vēlamo kodolu ZZS un NA, Saeimas frakcijas vadītājs Brigmanis uzskata, ka «premjeru būtu jāsāk meklēt tai latviskai partijai, kurai būs vairākums». Arī tad, ja tas būtu KPV premjerministra kandidāts Aldis Gobzems, — «lai viņš sāk veidot šādu valdību». ZZS šādās sarunās piedalītos, bet, ja tās nebūtu sekmīgas, uz sarunu pirmo kārtu aicinātu «visus labējos politiskos spēkus, kuri pārvarētu 5% barjeru».

Ne atklātu, ne netiešu Saskaņas «ieiešanu valdībā pa sētas durvīm» nepieļauj arī NA priekšsēdētājs Raivis Dzintars. «Varavīksnes» vai Saskaņas atbalstīta mazākuma valdība būtu «kājas ielikšana durvīs», un «ārā to vairs dabūt nevarētu». Ilgtermiņā tas nozīmētu Latvijas ģeopolitiskā kursa maiņu.

NA būšot gatava nolikt malā pirmsvēlēšanu ķildas un runāt ar visām «latviskajām partijām». Dzintars nevēlas pašlaik rindot iespējamos partnerus un samazināt «manevra iespēju». Tomēr primārie partneri esot pašreizējā koalīcijā, jo tos labi pazīstot. Kas attiecas uz pārējiem — ar Attīstībai/Par esot kopējas pozīcijas, piemēram, izglītības jautājumā, bet par JKP un KPV esot liela neskaidrība, jo «vienīgais, ko lielos vilcienos dzirdam, ir, ka visi vecie jāmet nost». Tāpēc sarunu process varētu būt smagāks nekā citkārt.

Viņa apvienības biedrs, NA ārlietu ministra kandidāts Rihards Kols pat pieļauj, ka valdības veidošanas process varētu beigties ar pirmstermiņa vēlēšanām, ja prezidents Raimonds Vējonis noraidītu divus kandidātus, kuri būtu gatavi veidot valdību ar Saskaņu. «Ja viņš ir prezidents, kas domā par nacionālajām interesēm un drošību ilgtermiņā, tad tas būtu racionāls iznākums.»

Kols uzsver, ka NA neesot nekādu «sarkano līniju» sadarbībai ar KPV, tomēr viņu darot bažīgu, ka Kaimiņš, pats to īsti varbūt neapzinādamies, varētu būt kļuvis par «marioneti dažu citu cilvēku rokās».

Toties «sarkano līniju» sadarbībai ne tikai ar Saskaņu, bet arī ar «populistiem» gatavs novilkt Vienotības nesenais priekšsēdētājs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Tiesa, tas esot viņa personiskais, nevis partijas viedoklis. «Ja saliekam kopā vienu prokremlisku un vienu populistisku partiju, varam radīt Molotova kokteili, un tādā situācijā valsts kurss var aiziet pilnīgi citā virzienā, nekā ir šobrīd,» viņš secina.

Vēlētāju atbalsts valdošajām partijām

Pārbaudījums

Tulkotāja un publiciste Anna Žīgure par to, kāpēc svarīgi iesaistīties valsts pilnveidošanā, sākot ar mazām, lokālām iniciatīvām un beidzot ar nacionālu mērogu

Pirms 12 gadiem Anna Žīgure kopā ar domubiedriem nodibināja Jūrmalas Aizsardzības biedrību, lai iesaistītos pašvaldības lēmumu pieņemšanā, rosinātu labas pārmaiņas pilsētā un protestētu pret nelikumībām. Lokālās aktivitātes Žīgure uzskata par labu veidu, kā katram ietekmēt valstī notiekošo. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, viņa aicina skatīties plašāk. Pēc Žīgures domām, katra balss ir izšķiroša, lai Latvija turpinātu eiropeisko attīstības ceļu, nepadotos prokremliskām un populistiskām manipulācijām.

Kā vērtējat priekšvēlēšanu diskusijas sabiedrībā — vai nav tā, ka mums nevis jāžēlojas, bet jāpriecājas par viedokļu sadursmēm un strīdiem, jo pirms dažām desmitgadēm par to varējām tikai sapņot?
Tas tiešām ir brīnišķīgi, ka katrs varam brīvi runāt, ka mums ir brīva valsts. Domāju, tas ir vidējās un vecākās paaudzes lielais sasniegums, par ko man ir gandarījums. Tā ir liela laime — dzīvot savā neatkarīgā valstī. Manas paaudzes cilvēkiem mūža lielāko daļu uz to nebija pat nekādu cerību. Tāpēc Latvijas neatkarību ārkārtīgi augstu vērtēju. Ir ļoti žēl, ja kāds to gatavs atdot par sīknaudu — pat ne tiešā, bet pārnestā nozīmē, par pašlabumu.

Es domāju, liela daļa sabiedrības aizvien neaptver, ko nozīmē izvēle. Varbūt pat būtu laimīgi, ja nekāda izvēle nebūtu jāizdara: nevajadzētu pašiem domāt, uzņemties atbildību, bet tiktu pateikts priekšā, kā jādomā un jārunā.

Demokrātiskais process prasa izglītotību, pilsonisku iesaisti. Gandrīz 30 gadus neesam rūpējušies, lai visām sabiedrības grupām būtu skaidrs, ko nozīmē būt atbildīgam par savu valsti. Ne tikai tiem, kurus ievēlējam, bet arī tiem, kas esam mēs paši — vēlētāji.

Vai zinām, kas valstī notiek? Vai iedziļināmies tajos dažos neatkarīgajos medijos, kas Latvijā ir? Vērojama apātija, nogurums. Daudzi funkcionē virsrakstu līmenī — uzklikšķina, izlasa dažus teikumus un met mieru. Tas nav pilsoniski atbildīgi.

Vai ar lielāku individuālo izglītotību un pilsonisku atbildības sajūtu būtu iespējams pārvarēt plaisu starp varu un sabiedrību?
Tā aiza, kas šķir, ir ne tikai ekonomiska rakstura. Mēs par maz reāli nākam kopā un sarunājamies. Feisbukā un tviterī jau runājam, bet tas ir attālināti.

Tas gan ir no citas operas, bet man ļoti simpātisks šķita Francijas valdības lēmums skolās mācību laikā aizliegt mobilo telefonu lietošanu. Lai bērni savā starpā reāli sarunājas, veido draugu loku. Tas attiecas arī uz pieaugušajiem —  vajag vairāk domubiedru platformu, forumu, kur atšķirīgi domājošajiem satikties un diskutēt aci pret aci. Šajā ziņā man ļoti simpātiska šķiet Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles iniciatīva — nākt kopā un runāt (Ziemele šogad uz publisku diskusiju par Latvijas nākotni aicināja žurnālistus un kultūras jomas līderus — red.).

Vēl cita lieta: bieži vien nenobriedinām idejas, iznesam tās publiskajā telpā zaļas. Es nezinu, cik nobriedināta bija, piemēram, pirms nedēļas Ministru kabinetā notikusī diskusija starp ekspremjeriem par Latvijas nākotni.

Billītēs, dārza darbus darīdama, klausījos radio. Manuprāt, tam nevajadzētu būt unikālam notikumam. Vecajās demokrātijās ekspremjeri pēc darba pienākumu beigšanas turpina strādāt valsts labā citos formātos. Tas ir normāls process. Mūsu ekspremjeri savu dzīvi ir labi iekārtojuši atšķirībā no daudziem sabiedrības locekļiem, par kuriem viņiem valdības vadīšanas laikā būtu bijis jārūpējas.

Salīdzinoši ilgu laiku ekspremjeri šajā diskusijā veltīja, lai apspriestu, ka atklātās valdības sēdes būtu jāpadara slēgtas. Klausoties es domāju, kāda ir kopā sanākušo redzējuma kvalitāte, ko viņi spēj piedāvāt, runājot par Latvijas nākotni. Vai mums politikā ir līderi ar spēcīgu redzējumu?
Ja nav ideju, tad tās nevar dot. Kur lai viņi tās ņemtu? Nav jau pat tik lielas garīgās kapacitātes, lai sapulcinātu idejām bagātus cilvēkus sev apkārt, lūgtu dalīties tajās. Domāju, ka problēma — jau atkal — ir izglītotībā. Ja augsta ranga politiķi var paziņot, ka gadiem nevienu grāmatu nav izlasījuši, tad kāda var būt kapacitāte? Nelasīt, nesekot līdzi procesiem un idejām mākslā un zinātnē politiķis mūsdienās, manuprāt, nedrīkst atļauties. Tā jau nav strādāšana sabiedrības labā.

Es no politiķiem gribētu sagaidīt to, ko droši vien vairums sabiedrības: idejas, kurp Latvijai virzīties savā attīstībā un kā šīs idejas realizēt — konkrētos soļos. Lūgt sabiedrību palīgā, veicināt kvalitatīvu diskusiju par idejām, veidot saliedētību caur iesaisti. Politiķiem visu laiku būtu jābūt kontaktā ar saviem vēlētājiem, lai tas ir dzīvs process. Pagaidām ir tā, ka pie vēlētājiem viņi aktīvi brauc un sarunājas tikai priekšvēlēšanu laikā. Neticiet tiem, kuri vienkārši sola palielināt pensijas, mediķiem algas, dāsnu atbalstu dažādām sabiedrības grupām! Prasiet uzreiz plānu, kā viņi to taisās paveikt!

Jūs iepriekš ieminējāties par pilsonisko atbildību: zināt, kas valstī notiek, ne tikai mēnesi pirms vēlēšanām painteresēties, bet sistemātiski sekot līdzi. Vai tas nav tiešā sasaistē ar sabiedrības spēju neuzķerties uz neizpildāmiem solījumiem, prasīt plānu?
Tas ir ļoti nopietns jautājums. Atrodamies ģeopolitiski tik jutīgā vietā, ka mums kā sabiedrībai nav laika būt politikā neizglītotiem, nezinošiem. Par to jau vēsurnieks Arnolds Spekke rakstījis — par nomaļo robežvalstu likteni. Mums katra diena ir pārbaude un arī cīņa: par katru mūsu cilvēku — kurā pusē viņš informatīvā kara apstākļos nostāsies. Mēs nevaram sēdēt un gaidīt skolu reformu, kā tā ietekmēs sabiedrības izglītotību un saliedētību. Mums jau šodien katram jārūpējas par to, lai ar savām zināšanām, aktīvu līdzdalību procesos mazinām apātiju un sašķeltību.

Jums ir pieredze — ilgus gadus darbojaties iedzīvotāju izveidotā Jūrmalas Aizsardzības biedrībā, vēršoties pret nelikumībām, ko pašvaldībā panāk naudas vara. Esat saliedēti?
Gadu gaitā esam pieredzējuši, cik ļoti grūti tas ir, it sevišķi Jūrmalas gadījumā, kur apritē ir tik milzīgi naudas līdzekļi. Pret mums bijusi ļoti liela [varas] pretestība, mēģināts cilvēkus iebaidīt. Cilvēki jau ir atkarīgi: no nodokļu atlaidēm, darbavietām pašvaldībā. Tomēr joprojām cīnāmies, lai arī ne tik lielā pulkā kā sākumā, kad izdevās savākt 7000 parakstu prasībai izvērtēt nelikumību (pret astoņu stāvu ēkas būvniecību Dzintaros — red.). Kad nekas nenotiek viegli un ātri, cilvēki viļas. Ir grūti sevi motivēt ilgtermiņā, ja redzi, ka brīnumi nenotiek. Taču neatlaisties ir mūsu pienākums.

Pagājušajā nedēļā biju Jelgavā — pilī notika Latvijas ainavas dārgumu seminārs. Tika rādīts un runāts par to, cik daudz ir labo darbu saliņu Zemgalē: atjaunotas pilis un muižas, apkopts kāds Daugavas posms un tā tālāk. Tāpēc gribu teikt: lai arī mums jāuzmanās no apātijas, lielajās pilsētās un lauku reģionos ir daudz gudru, aktīvu cilvēku, kuri strādā Latvijas labā, kuriem ir labas idejas un mērķi. Mums vajadzētu labus ceļus visā valstī, lai varam cits pie cita regulāri braukt, apmainīties domām, iedvesmoties.

Pateikšu vēl vienu piemēru: Salgalē, kur atrodas mūsu dzejnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes Billītes, izveidota Salgales Attīstības biedrība. Tā izdarījusi ļoti daudz mazu, bet svarīgu lietu: iztīrīts vecais pilskalns un nacionālo partizānu bunkurs, ierīkota peldvieta pie Lielupes. Jā, tā mums katram vajadzētu: aktīvi iesaistīties, sākot ar mazām, lokālām lietām un  beidzot ar lielām, valstiska mēroga!

Ar kādām bažām un cerībām 6. oktobrī iesit uz vēlēšanām?
Mēs redzam, ka latviskās partijas ir ārkārtīgi sašķeltas sīkās grupās, turklāt saķildojušās. To redzējām arī savulaik Jūrmalā pašvaldības līmenī, kad aicinājām partijas sadarboties kopējā sabiedrības labuma vārdā. Neko nepanācām, jo polittehnologi aprēķināja, ka nesadarbojoties katrs sev dabūs lielāku labumu.

Par to man tagad bažas, Latvijas mēroga vēlēšanas gaidot: mēs nespējam apvienot spēkus, izmantot resursus saliedēti. Vairākos sarakstos ir cilvēki, kurus es labprāt redzētu strādājam jaunajā Saeimā. Gaidu, ka spēki, kuri ir rietumnieciski un iestājas par tiesiskumu, pret korupciju un oligarhisku pārvaldi, savstarpēji sadarbosies, nevis ķildosies.

Mēs redzam, ka pretī ir ļoti saliedēts spēks ar labi mobilizētu elektorātu. Esmu dzirdējusi, ka arodbiedrības un baznīcas viņiem pat saka priekšā, par ko balsot, — tur nekādu ķildu nav. Mēs, kam svarīgas neatkarīgas un Eiropā integrētas Latvijas vērtības, esam nesaprātīgi — neredzam, kā sašķeltība mūs vājina un dod plusa punktus Saskaņai un vēl kādiem spēkiem, kuriem nav svarīgas minētās vērtības. Nebūs jau tā, ka, Saskaņai un KPV nākot pie varas, nākamajā dienā pamodīsimies Krievijai sadraudzīgo valstu grupā, tomēr tas būs liels solis tajā virzienā. Krievijai mūsu sašķeltība, nihilisms ir ļoti izdevīgs. Tā negrib, lai atgūstam uzticību savai valstij, tās institūcijām.

Kas rada sīkmanīgās ķildas un nespēju sadarboties?
Lielos brīžos jau spējam apvienoties. Man liekas, ka tieši tagad ir tāds brīdis.

Šogad iznākusi jūsu tulkotā somu vēsturnieka Sepo Zeterberga grāmata Igaunijas vēsture. Vai tulkojot domājāt par līdzīgo un atšķirīgo Latvijas vēsturē — kas mūs veidojis tādus, kādi esam?
Savulaik igauņi ļoti ilgi noturējās pret krustnešu iebrukumu. Igauņus beigās palīdzēja sagraut latviešu un lībiešu ciltis. Skatoties uz atjaunotās neatkarības laiku, manuprāt, atšķirība tāda, ka igauņiem ļoti daudz palīdzēja somi jau no pagājušā gadsimta 80. gadiem. Viņi to skaļi nereklamēja, jo Somija uzturēja labas attiecības ar PSRS — savas izdzīvošanas dēļ. Tomēr slepeni igauņiem palīdzēja finansiāli un ar izglītošanu. Atšķirībā no mums igauņi 90. gadu sākumā jau bija gatavi dzīvot tirgus ekonomikā. Bija personīgie kontakti ar somiem un kontakti starp abu valstu iestādēm, pašvaldībām. Arī privatizācija Igaunijā noritēja daudz veiksmīgāk nekā Latvijā — neviens neuzdrošinājās to darīt tik slepeni, sagrābjot labumu sev, pie varas tobrīd esošajiem un pietuvinātajiem. To nebūtu pieļāvusi Igaunijas prese un sabiedrība kopumā. Arī tiesu sistēma viņiem būvēta uz godīgākiem pamatiem, tie ielikti jau pašā sākumā, [pirmā atjaunotās valsts prezidenta] Lennarta Meri laikā.

Igauņi aizvien rīkojas tālredzīgi. Kāpēc tagad prezidente Kaljulaida [uz laiku] pārcēla savu biroju uz Narvu? Jo Igaunijā veiksmīgi attīstās pilsoniskā sabiedrība, ir aktīva dzīve, bet Narvas pusē salīdzinoši ir stagnācija. Prezidente turp devās, lai uzmundrinātu šo reģionu, vērstu uz to uzmanību.

Mēs Ziemeļeiropu aizvien uzskatām par labu piemēru, bet arī tur, kā daudzviet pasaulē šobrīd, ir bažas par populisma uzvaru. Vai uzskatāt to par risku?
Zviedrijā par to tagad lielas bažas, Somijā arī. Var jau būt, ka tāda ir vēstures gaita, bet atcerēsimies, ka šādas gaitas nekad tālākā perspektīvā nav novedušas pie labiem rezultātiem. Tieši otrādi, pie ļoti traģiskiem visā mūsu kontinentā.

Slikti ir tas, ka neatkarīgajos medijos pieejamā informācija un procesu analīze ir kā pretalkohola propaganda atturībniekiem: to patērē galvenokārt zinoši un atbildīgi cilvēki. Kā panākt, lai šādus izdevumus lasa un raidījumus skatās plašāks loks, lai cilvēki neuzķeras un tukšo solījumu makšķeres? Varbūt medijiem jādomā par vienkāršotākiem informācijas pasniegšanas veidiem.

Kāds būtu jūsu vēlējums Latvijas sabiedrībai uz vēlēšanām?
Mēs varam daudz, bet kopā ar citām valstīm, kas balstās Rietumu vērtībās.

Visbeidzot, ko jūs pati vienmēr paturat prātā kā lielāko Latvijas vērtību, ko esat guvusi kā intelektuālo mantojumu no vecvecākiem?
Edvartam Virzam, manam vectēvam, bija tādi uzskati, kas atbalstīja vienvadonību Latvijā. Ar viņu šos uzskatus nedalu. Esmu drīzāk kā vecmāmiņa Elza Stērste, kas savas saknes, domājot par Latviju, baroja no Francijas demokrātijas. Jā, esmu par demokrātiju un izglītotu sabiedrību! Tikai tā mēs varēsim tikt uz priekšu.

Piecas grāmatas asākam prātam un erudīcijai


Pēters Vollebens.
Koku slepenā dzīve.
Aizraujoši par to, par ko reti aizdomājamies: arī kokiem ir sava dzīve un nozīmīga loma — ne tikai kā koksnei.


Edvarts Virza.
Straumēni.
Šis darbs, kas tiek dēvēts par «latviešu Bībeli», pusi gadsimta bijis aizliegts un joprojām nav atradis savu īsto vietu tautas apziņā.


Juka Rislaki.
Maldināšana, Latvijas gadījums.
Reti skaidri pasaka, ko un kā mums atbildēt uz jautājumiem un netaisniem apvainojumiem par mazākumtautību stāvokli Latvijā, par dažādiem Latvijas vēstures jautājumiem.


Caryl Phillips.
The Nature of Blood.
Vēsturisks romāns, kas sākas ar geto nodibināšanu senajā Venēcijā un beidzas ar notikumiem Otrā pasaules kara laikā. Daudz vielas pārdomām.


Jānis Jaunsudrabiņš.
Piemini Latviju.
Liekas, ar asinīm uzrakstīts teksts, aicinājums mūsu bēgļiem neaizmirst dzimteni, vienalga, kur liktenis viņus aizvedīs no bēgļu nometnēm pēckara Vācijā. To vajadzētu izlasīt visiem, kuri pametuši atjaunoto Latviju.

CV

Dzimusi 1948. gada 25. augustā
1972. gadā absolvējusi Tartu Universitātes Filoloģijas fakultāti
No 1991. līdz 1998. gadam bijusi atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece Somijā, no 1992. gada — Latvijas vēstniece Igaunijā
Vairāk nekā 20 tulkojumu autore no igauņu, somu, ungāru valodas
2018. gadā izdevusi pētījumu Ziemeļzemes cēlā tauta par Somijas un somu atspoguļojumu Latvijas presē no 1822. gada līdz 1945. gadam
2018. gadā iztulkojusi Sepo Zeterberga grāmatu Igaunijas vēsture