Kategorijas: Vēlēšanas2018

Žurnāls: Ko esam ievēlējuši Saeimā?

Divas trešdaļas pašreizējās Saeimas deputātu tiks nomainīti pēc 13. Saeimas ievēlēšanas. Taču tie nav vienīgie pārsteigumi, ceturtdien raksta žurnāls Ir, analizējot vēlēšanu rezultātus.

Interesanti ir paskatīties uz vēlēšanu zaudētājiem. Lai gan pārsvarā izskan, ka 13. Saeimas vēlēšanās uzvarēja Saskaņa, šīs bija jau trešās parlamenta vēlēšanas, kurās Saskaņas atbalsts turpina sarukt. Šogad vēlētāju atbalsts Saskaņai salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām saruka par 20%, raksta žurnāls.

Tomēr dramatiskāko zaudējumu cietusi ne tikai Vienotība, bet arī ZZS. Par Vienotības sekmēm vēlēšanās arī pirms balsošanas lielu šaubu nebija nevienam un saņemtie astoņi mandāti drīzāk jāuzskata par labu panākumu iepretim 72% balsotāju kritumam. Savukārt ZZS pametusi vairāk nekā puse atbalstītāju jeb 53% un 21 mandāta vietā ZZS saņems vairs tikai 11.

Lielu atbalstītāju skaitu zaudējusi arī trešā varas partija – Nacionālā apvienība. Tie ir mīnus 39%. Turklāt absolūtais čempions – visvairāk svītrojumu saņēmušais deputāta kandidāts – ir tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs.

Pārsteigums šajās vēlēšanās bija, ka par 5% barjeru nepārvarējušām partijām balsoja 13% vēlētāju, kas nedaudz atpaliek no 8. Saeimas vēlēšanām, kad par šīm partijām balsoja 16% vēlētāju.

Savukārt trīs no Saeimā neiekļuvušajām partijām ieguva vismaz 2% balsu un tādējādi arī tiesības nākamos četrus gadus saņemt valsts finansējumu 0,71 eiro apmērā par balsi. Latvijas Reģionu apvienība turpmāk saņems nepilnus 25 tūkstošus eiro gadā, Latvijas Krievu savienība – 19 tūkstošus un partija Progresīvie – ap 15 tūkstošiem eiro gadā.

Vairāk par vēlēšanu zaudētājiem, uzvarētājiem un pārsteigumiem lasiet žurnālā Ir šeit.

Lasiet arī Indras Sprances rakstu par jaunās valdības koalīcijas veidošanu šeit.

Karalis ir miris; lai dzīvo karalis?

Noslēgušās vēlēšanas. Vieni lej asaras, citi svin uzvaras. Taču lielākā kļūda, sevišķi tā dēvētajiem “vēlēšanu uzvarētājiem”, tagad būtu atslābināties un ļauties pašapmierinātības straumei.

Savulaik dzejnieks Jānis Peters mūs mierināja – okupācijas laikā latvieši netiks pilnībā pārkrievoti, jo gēni nemainās. Šoreiz tie paši gēni nostrādā negatīvā nozīmē, jo esam atkal nonākuši pie 13. gadsimtam raksturīgas situācijas, kad katram pilskungam gribējās personīgo karapulku. Kā savā grāmatā rakstīja vēsturnieks Indriķis Šterns – pat virsaitis Viestards mierīgi no meža noskatījās, kā ārējais ienaidnieks nodedzina Mežotnes pili, lai gan viegli būtu varējis pievienoties un savu “konkurentu” glābt. Protams, pēc tam viņš līdzīgu attieksmi piedzīvoja pats, kad viņa pēctecis Namejs, atriebjoties par publisku pļauku no Livonijas ordeņa virsnieka, sacēla pats savu karaspēku. Un zaudēja.

Taču mēs nedrīkstam palikt iedomātos mežos un tikai noskatīties, kā ienaidnieks novājina konkurentus. Latvijas politiķiem ir jābeidz šķelties un jāsāk apvienoties – kaut vai sekojot Vienotības piemēram, kas rāda, kas ir jādara un kas nav jādara, lai partija neizjūk: tas ir mūsu pienesums šīs valsts politikai. Vispirms izveidojoties apvienojām trīs partijas, bet uz šīm vēlēšanām startējām kopā jau sešatā.

Esmu jau savā videoblogā stāstījis, ka uzskatu – Latvijā būtu jāveido trīs lielas partijas vai vismaz to apvienības. Pirmkārt, Progresīvie – šī partija vēlēšanās pierādīja, ka ir dzīvotspējīga, arī diasporā tai ir atbalsts, – tātad tieši viņiem ir jāieņem sociāldemokrātu niša minētajā trīspartiju sistēmā. Jo vēsturiskā LSDSP ir pilnībā izkurtējusi, par to nav vērts pat runāt, savukārt Saskaņa ir Kremļa projekts. Progresīvajiem ir jākļūst par 1904. gadā dibinātās LSDSP pēctečiem.

Centra partija – pilnīgi skaidrs, Vienotība. Ja iespējams, kopā ar “pariešiem”. Savukārt stingri labējais bloks loģiski būtu Bordāna partija kopā ar Nacionālo apvienību. Īsti gan nav skaidrs, kur ielikt ZZS… Zviedrijā zemnieku partija kļuva par centra partiju. Bet Zviedrijā zemniekiem nebija tāda “Lemberga faktora”.

Vienošanās procesā Vienotība paveica šķietami neiespējamo, pēc krīzes partijā visu sarakstu pirmie numuri tomēr ir atkal Saeimā. Vienotības stiprās kārtis ir ārpolitika un drošība, taču tās ir apdraudētas, ja Latvijā netiks sakārtota šī sadrumstalotā politiskā sistēma. Zemgalē, runājot ar vēlētājiem, šis bija tiešām visbiežākais jautājums – kāpēc latviešu partijas ir tik sašķeltas.

Lielais jautājums: ko darīt ar populistiem un protesta balsotājiem.

Te ir interesants novērojums – Latvijā nekad nav gājis tik labi kā tagad, parlaments un valdība beidzot ķērušās pie ilgi gaidītām reformām, algas paaugstinājušās visos sektoros, ievērojot fiskālo disciplīnu (atšķirībā no Itālijas, kur uzvarēja populisti, bet tagad draud finanšu krīze). Daļēji tas izskaidrojams ar milzīgo naudu, kas ieplūda “viss ir slikti” kampaņās (piemēram, Šlesera un “Dienas Biznesa” aktivitātes u.c.). Tā ir no Trampa pārņemta retorika, saskaņā ar kuru uzvar tas, kurš visskaļāk bļauj, un nav svarīgi, ko…

Īsti nezinām, kas ir tās izstumtās grupas Latvijā – ASV tās ir tās, kas izkritušas no vidusšķiras un ieklausās populistos, bet pie mums taču ir otrādi, vidusšķira tieši sāk augt, ir ieviests progresīvais nodoklis, atbalsta pasākumi trūcīgajiem.

Man par šo ir teorija, kas balstās uz manām studijām par 1905. gada revolūciju, kura visā cariskajā impērijā visspilgtāk izpaudās tieši Latvijā un Igaunijā. Arī tad dzīve gāja uz augšu. Eksports, rūpniecība, cilvēki no laukiem ieplūda Rīgā, strādnieka alga Rīgā bija visaugstākā impērijā.

Un teorija ir tāda – revolūcija notiek tieši tāpēc, ka ir uztverta pārmaiņu garša un ir tā sajūta, ka paliek labāk, bet pārāk lēni.

Jāskatās, kur tas novedīs šodien. Interesanti ir tas, ka pavisam īsi pirms vēlēšanām Gobzems un daži citi KPV LV pārstāvji paziņoja, iepriekš ilgi minstinājušies, ka tomēr neies kopā ar Saskaņu, bet paliks uzticīgi NATO un ES. Tas nedaudz atgādina ASV, kur arī Tramps sākumā bija stipri ietekmēts no Putina (Tilersons bija paziņojis Vācijas ārlietu ministram, ka karš Ukrainā ir Eiropas, nevis ASV problēma; arī Trampa kampaņas vadītājs Manaforts, kā zināms, saņēma daudz naudas no prokremliskiem spēkiem Ukrainā, tagad ir sodīts ar daudziem gadiem cietumā un sadarbojas ar īpašo prokuroru Milleru), tomēr par spīti tam ASV valdība pagrieza valsts politiku pretējā virzienā un pat dod ieročus Ukrainai, ko Obama nebija gatavs darīt.

Ja par Krievijas spiegiem runājam, mums noteikti jāatceras arī salīdzinoši nesen ASV aizturētā aģente Marija Butina (Latvijas drošības policija vasarā uzsāka pārbaudes par viņas iespējamu saistību arī ar Latviju). Viņa iepriekš tika iekšā republikāņu partijas kongresā, un viņai deva vārdu par sankcijām pret Krieviju – Tramps atbildē izteicās, ka ir par sankciju atcelšanu. Tagad viss ir nostājies savās vietās, Butina ir apcietināta un sankcijas kļuvušas vēl stingrākas. Jautājums, vai šādu ceļu ies arī KPV LV. Ja jā, tad kārtējais Šlesera projekts tikt pie varas un atcelt sankcijas ir izgāzies.

Savā ziņā protesta balsojumam ir arī daļa taisnības – jo čiks vien sanācis, izmeklējot “Rīdzenes sarunas”. Jaunajai Saeimai jāizmeklē, kāpēc tā notika. Mums bija lielas cerības uz KNAB un prokuratūras darbu, bet tikām pamatīgi pievilti.

Savulaik 10. Saeima nekādi nevarēja pieņemt t. s. “nulles deklarāciju”, kurai pretojās ZZS kopā ar Saskaņu un “šleseristiem”. Un mēs turpinājām atpalikt no Igaunijas un Lietuvas, kur tās pieņēma vēl 90. gados. Prezidentam Zatleram vajadzēja atlaist Saeimu, un kopā ar jauno Zatlera partiju, kas ienāca Saeimā, to beidzot izdevās pieņemt.

Bet tagad Saeimā ir tikusi partija, kuras darbība uzturēta kā tā paša Šlesera protests pret “establišmentu”, kas ieturējis prorietumniecisku kursu un veicis reformas. Vēl pirms vēlēšanām savos video uzdevu jautājumu jauniešiem, kā tas iet kopā ar kritisko domāšanu, un saņēmu daudz lamāšanās un rupjību, taču īstu atbildi viņi man joprojām ir parādā.

No sirds pateicos visiem, kas balsoja par sešu partiju apvienību – Jauno Vienotību un sevišķi par mani. Diemžēl daži simti neatnāca nobalsot, un es neesmu ticis Saeimā, Zemgalē paliku pirmais “aiz strīpas”. Taču apsolu, ka nekur nepazudīšu, palieku kopā ar jums.

Jaunās partijas dikti daudz sasolījušas, taču konkurē cita ar citu, bet Saeimā lēmumi pieņemami tikai ar 51 balsi. Tad nu skatīsimies, jaunajām partijām jāspēj pierādīt sevi. Ja neizveidos manis iepriekš minētos blokus un nespēs neko izdarīt, par ko tik skaļi sasolījušas, ka varot daudz labāk nekā “vecās”, tad gan es baidos par nākamajām vēlēšanām…

 

Autors ir 12. Saeimas deputāts, Vienotība

Tikai nepilna piektā daļa balstiesīgo bez pases izņēmuši vēlētāja apliecības

Nepilna piektā daļa Latvijas balstiesīgo no gandrīz 63 tūkstošiem cilvēku, kuriem vienīgais personu apliecinošais dokuments ir eID karte,  līdz 13. Saeimas vēlēšanu dienas – 6. oktobra – vakaram bija izņēmuši vēlētāju apliecību, lai varētu piedalīties balsošanā.

Vēlētāju apliecības bija izņēmuši un Saeimas vēlēšanās varēja piedalīties 14 188 jeb 22,5% balstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, Ir noskaidroja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP).

Savukārt  48 768 jeb 77,5% balstiesīgo iedzīvotāju bez pases šādu iespēju dažādu iemeslu dēļ neizmantoja un nepiedalījās vēlēšanās.

Uz 13. Saeimas vēlēšanām bija 62 956 balstiesīgo iedzīvotāju bez pases, kas sastāda apmēram 4% no kopējā bastiesīgo skaita. Vēlētāja apliecība kā vienreizējs dokuments līdz pat vēlēšanu dienai, 6. oktobrim, tika izsniegta tiem iedzīvotājiem, kuri vēlējās piedalīties 13. Saeimas vēlēšanās un kuriem vienīgais personu apliecinošais dokuments bija eID karte. Dodoties uz vēlēšanu iecirkni ar vēlētāja apliecību, iedzīvotājiem līdzi bija jāņem arī eID karte, kas jāuzrāda. Apliecībā tika iespiests spiedogs un tā bija jāatstāj iecirknī.

Vairākums balstiesīgo, kam tās bija nepieciešamas,  nesteidza apliecības izņemt. Pēc PMLP sniegtās informācijas, pirmajā nedēļā, kad varēja izņemt vēlētāja apliecības, tās saņēmuši bija tikai 4823 no 62,9 tūkstošiem iedzīvotāju.

Kā iepriekš Ir noskaidroja PMLP, vēlētāja apliecībā bija iestrādāti seši drošības elementi, lai tās nevarētu viltot – fons no divu krāsu un uzbūves līnijām, teksts uz tās ģenerēts ar specifisku programmatūru, kods, ģerbonis, elements, kuru nosaka ar speciālu ierīci, UV gaismā redzama druka, kas atbilst augstākajiem drošības standartiem. Personu neizņemtās apliecības īpašā procedūrā tiks iznīcinātas.

Salīdzinājumā ar 12. Saeimas vēlēšanām, pases nebija 27 tūkstošiem Latvijas balstiesīgo iedzīvotāju, bet vēlētāja apliecības pirms vēlēšanām izņēma tikai 5365.

13. Saeimas vēlēšanās bija neatkarīgas Latvijas laikā zemākā vēlētāju aktivitāte – balsošanā piedalījās 54,60% balstiesīgo Latvijas iedzīvotāju.

VIDEO: IR komentētāju pirmie secinājumi pēc Saeimas vēlēšanām

Pēcvēlēšanu dienā, 7. oktobrī, IR komentētāji Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš, kā arī žurnāla galvenā redaktore Nellija Ločmele analizēja balsojuma rezultātus un sniedza pirmos vērtējumus par notikušo.

Žurnālisti atbildēja uz četriem jautājumiem – kāds bija vēlēšanu pārsteigums, kuri bija šajās vēlēšanās lielākie zaudētāji un kuri bija lielākie ieguvēji, un pēdējais jautājums – kādi varētu būt koalīcijas varianti.

Zināms provizoriskais 13.Saeimas sastāvs (papild.)

Saskaitot balsis arī visos vēlēšanu iecirkņos, ir mainījies potenciālais mandātu sadalījums nākamajā Saeimā, partijai “Saskaņa” zaudējot vienu deputāta vietu, bet to iegūstot partijai “KPV LV”, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVL) apkopotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti par visiem vēlēšanu iecirkņiem.

Atbilstoši jaunākajiem rezultātiem, “Saskaņa” nākamajā parlamentā iegūs 23 deputātu vietas, “KPV LV” un Jaunā konservatīvā partija – pa 16, “Attīstībai/Par” un Nacionālā apvienība – pa 13, ZZS – 11, bet “Jaunā Vienotība” – 8 deputātu vietas.

CVK) ir beigusi apkopot provizoriskos vēlēšanu rezultātus, tādējādi darot zināmu nākamās Saeimas sastāvu.

“Saskaņa” – 23 vietas Saeimā

13.Saeimas vēlēšanās uzvarējusi “Saskaņa”, kura Saeimā iegūs 23 vietas. Rīgas vēlēšanu apgabalā pie Saeimas deputātu mandātiem no “Saskaņas” saraksta tiks ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, Rīgas domes deputāte Regīna Ločmele-Luņova, bijusī Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes direktora vietniece Ļubova Švecova, publicists Nikolajs Kabanovs, kā arī līdzšinējie Saeimas deputāti Andrejs Klementjevs, Jānis Urbanovičs, Jūlija Stepaņenko, Boriss Cilevičs, Ivans Klementjevs, Igors Pimenovs un Artūrs Rubiks.

Vidzemes apgabalā no “Saskaņas” saraksta nākamajā Saeimā iekļūs Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs, deputāts Jānis Ādamsons un bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore Evija Papule. Latgalē no “Saskaņas” saraksta Saeimā tiks Daugavpils domes izpilddirektore Inga Goldberga un Daugavpils novada domes deputāts Edgars Kucins, 12.Saeimas deputāti Ivans Ribakovs, Jānis Tutins un Vladimirs Nikonovs, kā arī SIA “Rēzeknes slimnīcas” valdes loceklis Jānis Krišāns.

Kurzemē no “Saskaņas” saraksta nākamajā Saeimā tiks Liepājas domes deputāts Valērijs Agešins, savukārt no Zemgales apgabala – Saeimas deputāti Ivars Zariņš un Vitālijs Orlovs.

“KPV LV” – 16 vietas

16 deputātu vietas 13.Saeimā varētu iegūt partija “KPV LV”. No Rīgas apgabala par nākamā parlamenta deputātu kļūs Saeimas deputāts un bijušais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Artuss Kaimiņš, partijas premjerministra amata kandidāts un advokāts Aldis Gobzems, Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents, bijušais “RīgaTV 24” raidījuma vadītājs Didzis Šmits, Latvijas Nacionālā teātra aktieris Ivars Puga un SIA „Jumburgs” valdes locekle Iveta Benhena-Bēkena.

No “KPV LV” Vidzemes saraksta Saeimā iekļūs uzņēmēja Linda Liepiņa, zvērināts advokāts Aldis Blumbergs, reģionālās pašvaldības policijas lietvede Ieva Krapāne un Ādažu novada domes deputāte, bijusī partijas “Saskaņa” deputāta amata kandidāte Karina Sprūde. Zemgales apgabalā no “KPV LV” nākamajā Saeimā iekļūs Jēkabpils domes deputāts Kaspars Ģirģens, Jelgavas novada domes pārstāvis Ralfs Nemiro un SIA “Lietas MD” lielo klientu pārdošanas vadītājs Jānis Vitenbergs.

Saeimas vēlēšanu rezultātā Kurzemē “KPV LV” iegūs trīs deputātu mandātus un Saeimā strādās Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa palīgs un Latvijas Lobētāju asociācijas valdes loceklis Atis Zakatistovs, kravas pārvadājumu uzņēmuma SIA “Monēta” finanšu vadītāja Ramona Petraviča un Kuldīgas novada domes deputāts Ēriks Pucens. Savukārt “KPV LV” no Latgales pārstāvēs Saeimas deputāta, “Saskaņas” deputāta kandidāta Anrija Matīsa palīdze Janīna Kursīte.

Jaunā konservatīvā partija – 16 vietas

Arī Jaunā konservatīvā partija (JKP) 13.Saeimā ieguvusi 16 deputātu vietas. No Rīgas apgabala JKP Saeimā pārstāvēs Rīgas domes deputāte Juta Strīķe, kādreizējais Latvijas ekonomikas un finanšu uzraudzības administrators Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorātā Gatis Eglītis, lidostas “Rīga” padomes loceklis un satiksmes jomas eksperts Tālis Linkaits, Rīgas domes deputāte Linda Ozola un SIA “Your move” rīkotājdirektors Reinis Znotiņš. No Latgales apgabala JKP pārstāvēs Latgaliešu kultūras biedrības vadītāja Ilga Šuplinska un Valsts ieņēmumu dienesta vecākais izmeklētājs Juris Rancāns.

JKP no Vidzemes Saeimā pārstāvēs Rīgas domes deputāti, bijušais tieslietu ministrs, partijas premjerministra amata kandidāts Jānis Bordāns un Rīgas domes deputāte, operdziedātāja Evita Zālīte-Grosa, kā arī Jūrmalas domes deputāte Dagmāra Beitnere-Le Galla, Daugmales pamatskolas skolotāja Anita Muižniece un JKP Ētikas komisijas vadītāja vietnieks Normunds Žunna. No Zemgales JKP 13.Saeimā pārstāvēs Rīgas domes deputāti Krišjānis Feldmans un Sandis Riekstiņš, bet no Kurzemes JKP darbu Saeimas deputāta amatā sāks Rīgas domes deputāts, bijušais KNAB izmeklētājs Juris Jurašs un SIA “Hubbs” valdes priekšsēdētājs Uldis Budriķis, kurš ierindojies otrajā vietā dziedātājas Ievas Akurateres kandidatūras daudzo svītrojumu dēļ.

“Attīstībai/Par!” – 13 vietas

Saskaņā ar galīgajiem CVK datiem, partiju apvienība “Attīstībai/Par” nākamajā Saeimā iegūs 13 deputātu mandātus. No Rīgas apgabala nākamajā Saeimā iekļūs bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, uzņēmējs Mārtiņš Staķis, Pasaules Dabas fonda valdes locekle Vita Anda Tērauda, ANO Attīstības programmas Ukrainā padomniece pretkorupcijas jautājumos Inese Voika un SIA “RHC Consulting” direktore Marija Golubeva. Vidzemes apgabalā no “Attīstībai/Par” Saeimā iekļūs Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks, kardiologs Andris Skride, SIA “ACT” finanšu direktore Inese Ikstena un rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska.

No Latgales apgabala “Attīstībai/Par” mandātu 13.Saeimā iegūs Rīgas domes deputāts Mārtiņš Bondars, savukārt no Zemgales apgabala – Bauskas novada domes deputāts Artūrs Toms Plešs un Latvijas Lauksaimniecības Universitātes dekāns Ilmārs Dūrītis. Bet no Kurzemes – bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce.

Nacionālā apvienība – 13 mandāti

Arī Nacionālā apvienība 13.Saeimā iegūs 13 mandātus. No Rīgas apgabala ievēlēti kultūras ministre Dace Melbārde, kā arī Saeimas deputāti Rihards Kols, Ritvars Jansons un Aleksandrs Kiršteins. No Vidzemes apgabala deputāta krēslus iegūs partijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, deputāts Jānis Dombrava un Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš.

Nacionālo apvienību no Latgales pārstāvēs Rēzeknes domes deputāts Edmunds Teirumnieks, no Kurzemes apgabala Saeimas deputāte Janīna Kursīte-Pakule un Talsu novada pašvaldības deputāte Ilze Indriksone, savukārt no Zemgales apgabala – Saeimas deputāti Edvīns Šnore un Inguna Rībena.

ZZS – 11 vietas

CVK informācija liecina, ka Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) 13.Saeimā iegūs 11 deputātu vietas. No Rīgas apgabala Saeimā ievēlēta finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola un veselības ministre Anda Čakša. No Vidzemes apgabala ZZS Saeimā pārstāvēs Ministru prezidents Māris Kučinskis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Saeimas deputāts, Ministru prezidenta parlamentārais sekretārs Armands Krauze.

No Latgales apgabala ZZS nākamajā Saeimā pārstāvēs zemkopības ministrs Jānis Dūklavs un Daugavpils novada domes priekšsēdētāja Janīna Jalinska, no Kurzemes – Saeimas deputāti Gundars Daudze un Jānis Vucāns, bet no Zemgales – Saeimas deputāts Viktors Valainis un satiksmes ministrs Uldis Augulis.

“Jaunā Vienotība” – 8 mandāti

Visbeidzot “Jaunā Vienotība” 13.Saeimā iegūs astoņas vietas. No Rīgas apgabala “Jauno Vienotību” nākamajā Saeimā pārstāvēs ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis un Saeimas deputāts Andrejs Judins. No Vidzemes apgabala “Jauno Vienotību” pārstāvēs Saeima deputāti Inese Lībiņa-Egnere un Ainars Latkovskis, no Latgales – Saeimas deputāts Aldis Adamovičs, no Kurzemes – ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, bet no Zemgales – labklājības ministrs Jānis Reirs.

(atjaunota visa ziņa)

FOTO: 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti: visvairāk balsu “Saskaņai”, KPV LV un JKP (papild.)

Svētdienas agrā rītā noslēdzās 13. Saeimas vēlēšanas, kurās kopumā piedalījās 54,59% balstiesīgo. Vēlētāju aktivitāte 13.Saeimas vēlēšanās ir bijusi visu laiku zemākā atjaunotās Latvijas laikā.

Saistībā ar laika joslu iedalījumu pusē pasaules Latvijas pilsoņi vēl varēja doties balsot līdz plkst.20 pēc vietējā laika. Pēdējie vēlēšanu iecirkņi tika aizvērti šodien plkst.6 pēc Latvijas laika Losandželosas, Sietlas, Sanfrancisko pilsētās ASV un Vankūverā, Kanādā.

Apkopojot balsis no 1078 Saeimas vēlēšanu iecirkņiem, līderi ir nemainīgi – Saskaņa, KPV LV un Jaunā konservatīvā partija (JKP), liecina Centrālās vēlēšanu komisijas provizoriskā informācija.

Pirmo vietu 13.Saeimas vēlēšanās ar 19,91% ieguvusi partija Saskaņa, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas provizoriskie rezultāti. Otrajā vietā ar 14,06% ierindojas KPV LV, bet trešajā – Jaunā konservatīvā partija, par kuru savu balsi atdevuši 13,6% vēlētāju.

Ceturto vietu ar 12,04% patlaban ieņem apvienība Attīstībai/Par!, piekto – Nacionālā apvienība, par kuru nobalsojuši 11,03% balsstiesīgo, bet sesto – Zaļo un zemnieku savienība, kas savākusi 9,96% balsu.

 

Saeimā tiks arī Jaunā Vienotība – par to nobalsoja 6,69% balstiesīgo.

Savukārt “aiz svītras” ir palikušas partijas Latvijas Reģionu apvienība, kas ieguvusi 4,14% balsu, Latvijas Krievu savienība – 3,2%, un Progresīvie – 2,61%. Šīs partijas, lai arī nav iekļuvušas Saeimā, tomēr varēs saņemt valsts piešķirto finansiālo atbalstu.

Sešas partijas nav saņēmušas pat 1% balstiesīgo atbalstu – šīs partijas ir No sirds Latvijai, Latviešu nacionālisti, Par alternatīvu, LSDSP/KDS/GKL, Rīcības partija un Latvijas Centriskā partija.

Pēc aģentūras LETA aprēķiniem, Saskaņa 13. Saeimā varētu iegūt 24 deputātu vietas, Jaunā konservatīvā partija (JKP) – 16, KPV LV – 15, bet Nacionālā apvienība un Attīstībai/Par! – katra pa 13 mandātiem. ZZS jaunajā parlamentā varētu pārstāvēt 11 deputāti, bet Jauno Vienotību – astoņi parlamentārieši.

Jaunākajiem vēlēšanu rezultātiem varat sekot līdzi CVK mājaslapā šeit.

 

Artusu gaidot jeb pirms četriem gadiem uzrakstītas, bet nepublicētas tēzes

Revidējot atvilktnes un failus pirms aiziešanas no Saeimas, atradu kādu pirms četriem gadiem tapušu raksta uzmetumu, kas līdz publicēšanai tā arī nenonāca. 12. Saeimas vēlēšanu rezultāti jau bija zināmi, taču jaunā Saeima vēl nebija sanākusi. Piedāvāju šīs tēzes publicēšanai tagad, kad 12. Saeima savu darbu beidz.

 

  1. gada 13. oktobris

Visi gaida Artusa ierašanos Saeimā. Visi – deputāti, žurnālisti, tauta. Vieni nīgri vīpsnā. Citi teic, ka vajagot arī mums savu Žirinovski. Vēl kāds cer, ka nu beidzot tie blēži, tur Saeimā, dabūs pamatīgi trūkties. Sen jau vajadzējis…

Jauno Saeimas deputātu Arturu Kaimiņu jeb Artusu es napazīstu. Nedaudz esmu redzējis viņa ekstravaganto izrīcību ar politiķiem video blogā „Suņu būda”. Noskatījos arī viņa triumfu Ingas Spriņģes TV raidījumā „1:1”, kad otrā dienā visi par to runāja.

Taču šis stāsts nav par Artusu konkrēti. Stāsts ir par kādu vispārīgāku tendenci Latvijas politiskajā vidē. Politika tautas acīs aizvien vairāk pārvēršas par izklaidējošu TV šovu. Tam ir pieprasījums, ko producenti (TV) un aktieri (politiķi) cenšas apmierināt.

Politikā mēs visi topam aizvien atkarīgāki no klaunādes. Jo tālāk, jo trakāk. Apburtais loks. Trīs spēlētāji: politiķi – žurnālisti – tauta. Kurš ir pirmais un galvenais? Sāksim ar politiķiem.

Politiķi ir uzķēruši, ka panākumu gūšanai ir svarīgi nevis tas, ko pasaki, bet – kā pasaki. Izteikumiem jābūt gana asiem un aizskarošiem. Jārada samulsums. Tad par to runās. Aizvien izšķirošāka nozīme ir tam, kādas ir tavas šovmeņa, nevis politiķa potences. Protams, arī tas kaut ko pasaka par cilvēku, par politiķi. Taču nosliece uz ārišķībām jau iegūst slimīgus apmērus.

Izskatās, ka Artuss šajā dīķi jutīsies kā zivs ūdenī. Lembergs arī ir izcils meistars. Tieši viņš priekšvēlēšanu debatēs izvilka ZZS. Bondars cenšas spēlēt smalkāku kungu, kaut arī ir šovmeņa tips.

Tauta šovu novērtē un prasa vēl. Pamanīju, ka pat jaunieši aizrāvās ar priekšvēlēšanu debašu skatīšanos. Politiku viņi skatījās līdzīgi tam, kā viņu opis padomju laikos skatījies hokeju – cerībā, ka sagaidīs izkaušanos. Tagad šajā fāzē iegājusi politikas vērošana. Varbūt lies ūdeni, varbūt plēsīs matus…

TV zina, kāds produkts tautai jāgādā. Debašu dalībniekiem uzdevumi kā skolas bērnu spēlēs. Cits citam uzdod jautājumus, dalās komandās, jāsacer topiki angļu valodā. Bet galvenais, kā to visu novest līdz kautiņam?

Patiesībā jau cilvēkiem patīk sūkstīties, ka viss ir tik riebīgi. Viņi gatavi par to maksāt.

Bīstamākais ir tas, ka politika, valsts vadīšana pārtop par izklaidējošu TV šovu, viss pārvēršas par cirku un muļļājošu izrādi. Šo kaiti gan nevajadzētu ielaist.

Kā izrauties no apburtā loka? Vai ir iespējama nopietna diskusija starp politiķiem, medijiem un sabiedrību? Kā politiku padarīt nopietnāku un atbildīgāku?

Mēs slīkstam seklumā.

Jūtu, ka Artusu Saeimā vecie gaida ar bažām. Sauc par ākstu, bet baidās. Vai no viņa varētu sanākt labs politiķis? Ja vien nevilks uz parlamentu savu suņu būdu. Ja vien nekritīs otrā galējībā – kļūt par tādu pašu, kādus tagad kritizē. Varbūt sanāk labdabīga personības transformācija?

 

Autors ir 12. Saeimas deputāts

Infografika: Kas notiks ar 5% nepārvarējušo partiju balsīm?

Saeimas vēlēšanās šogad gaidāma liela sadrumstalotība — vairāku partiju reitingi svārstās ap 5% robežu, un daudz ir sīku sarakstu, kuriem aptaujas rāda nelielu vēlētāju skaitu. Tāpēc aktuāls ir jautājums, kas notiks ar to vēlētāju balsīm, kuras tiks atdotas par barjeru nepārvarējušām partijām?

Kā nosaka vēlēšanu likums, tās balsis, kuras nodotas par 5% barjeru nepārvarējušiem sarakstiem, netiks ņemtas vērā mandātu sadalē. Tomēr Saeimas mandātu skaits ir un paliek 100, un tos visus savā starpā sadala partijas, kuras ir pārvarējušas 5% barjeru. Tātad šīs partijas iegūst ne tikai tos mandātus, kurus tām devuši viņu pašu vēlētāji, bet arī mandātus, kurus tām “uzdāvina” sīko sarakstu atbalstītāji.

Piemēram, ja Saeimas vēlēšanās barjeru pārvarējušie saraksti savāc 85% balsu, tie iegūst ne tikai “savus” 85 mandātus, bet proporcionāli savā starpā pārdala arī atlikušos 15 mandātus, kas atbilst zem procentu barjeras palikušo sarakstu savāktajam balsu skaitam. Tāpēc, balsojot par partijām, kuras neiekļūs parlamentā, jārēķinās — faktiski tas nozīmē savu balsi proporcionāli sadalīt starp visām tām partijām, kuras parlamentā iekļūs.

Noskaties arī video par to:

Vīķe-Freiberga: Neesam bezdibeņa malā, bet rietumnieciskajai orientācijai vajag stingrāku atbalstu

Bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ceturtdien žurnālā Ir vērtē partiju piedāvājumu 13. Saeimas vēlēšanās un balsotājiem iesaka atbalstīt tikai tos politiķus, kuriem ir skats uz Rietumiem.

Vīķei-Freibergai raizes dara sadrumstalotība Saeimā – “jo sadrumstalotāka Saeima, jo grūtāk ir valdībai sekot jebkādam nospraustam mērķim un virzienam. Ja kāds sāk runāt, ka 5% barjera nav demokrātiska, tad tas ir populistiski, jo tas ir pēdējais, ko mēs varam atļauties — vēl zemāku barjeru par 5%, lai iekļūtu Saeimā”.

Vaicāta par populistu bīstamību, bijusī prezidente teic, ka “ir viena lieta, kuru var pārmest populismam un kas ir bīstami politiskajai stabilitātei un attīstībai — viņi apelē pie cilvēku negatīvām jūtām. Cilvēka lēmumi diemžēl nav lielāko tiesu racionāli. Racionālais elements ir mazākumā iepretī emocionālajam”. Kā otru nelaimi Vīķe-Freiberga min, ka negatīvās emocijas cilvēkā ir vieglāk uzkurināt nekā pozitīvās. “Tradicionālās partijas, sevišķi tādas, kas ir ilgi bijušas pie varas, aizmirst par emocionālo pacēlumu.” Pēc viņas domām, sliktākais ir tas, ka tiek apelēts pie cilvēku bailēm. “Populisti apelē pie emocijām vairāk nekā pie racionālā, pie negatīvā vairāk nekā pozitīvā. Saliekot to kopā, tas noved uz ļoti bīstama ceļa,” saka Vīķe-Freiberga.

Tomēr viņa ir optimiste un teic, ka lielām bažām par Latvijas vēlētāju veselo saprātu nevajadzētu būt. “Vai ir kāda partija, kas priekšvēlēšanu laikā ir teikusi — mēs vēlamies izstāties no ES, kā tas bija Anglijā? Vai kāds ņem Imantu Kalniņu par savu karogu un saka, ka mēs vēlamies izstāties no ES, jo viss, ko viņi mums devuši, ir prostitūcija un grafiti? Es neesmu dzirdējusi,” bilst eksprezidente. Tāpat kandidāti nav izteikušies, ka partiju mērķis, nokļūstot pie varas, ir izstāties no NATO.

Tāpēc viņa negrib teikt, ka “esam bezdibeņa malā un ka mums ir risks tūliņ iegāzties aizā. Taču kaut kādu stingrās apņēmības trūkumu šur un tur varam manīt gan, tādu ļenganu atbalstu [rietumnieciskai] orientācijai”. Vīķe-Freiberga teic: “Jebkuram politiķim, kas tagad kandidē vēlēšanās, būtu pietiekami skaidri jāpozicionē sevi, ka viņš ir par turpmāku Latvijas attīstību un integrēšanos Rietumu kapitālistiskajā pasaulē. Pat ar visiem kapitālisma trūkumiem. Nav jau tā kaut kāda ideālā sistēma, bet tā ir patlaban labākā.”

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

 

Populisti ir trauksmes zvans

Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzskata, ka vēlēšanās vajag atbalstīt tikai tos politiķus, kam ir skaidra orientācija uz Rietumiem

Sestdien gaidāmās Saeimas vēlēšanas ir uzjundījušas sen neredzētu satraukumu daudzos vērotājos un vēlētājos. Eiropas Tiesas tiesnesis Egils Levits brīdinājis, ka Latvija atrodoties «uz naža asmens». Gan sociālajos tīklos, gan sarunās draugu lokā, gan pie ģimenes vakariņu galda izskan bažas, ka vēlēšanu rezultātā varētu nākt pie varas destruktīvi populisti, kas pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas ielaistu Saskaņu valdībā un mainītu Latvijas ģeopolitisko kursu.

Bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nav vairs iesaistīta Latvijas iekšpolitikā, tomēr viņa turpina aktīvi piedalīties dažādos politisko līderu forumos visā pasaulē un tā gūst ieskatus par procesiem, kuri raksturīgi ne tikai Latvijai vien. Viņas viedoklī ieklausās gan pasaulē, gan Latvijā. Tāpēc nedēļā pirms vēlēšanām Ir devās noskaidrot, kā viņa skatās uz drīzo balsojumu un tā ietekmi uz Latvijas nākotni.

Cik bīstams ir populisma pieaugums pasaulē un Latvijā?
Bīstams ir tas, ka mēs veselu virkni diezgan atšķirīgu parādību esam saslaucījuši vienā čupiņā un nosaukuši par populismu. Tas ir visai sarežģīts jēdziens. Populisms mūsdienās manifestējas tā: mēs, tauta, neesam pārstāvēti līdzšinējās valdošajās pārvaldes sistēmās, mūsu intereses nav pietiekami uzklausītas. Tad kādi nāk un saka — mēs glābsim situāciju un jūsu intereses izcelsim pirmajā vietā. Viņi to sola izdarīt ar burvju nūjiņas palīdzību un neiedziļinās detaļās, kā tas būtu panākams. [Ja būtu konkrēts piedāvājums], tad nebūtu ko brēkt par populismu. Tā jau ir demokrātijas jēga — ļauj vieniem pastrādāt, ir vēl problēmas, mēģināsim ar tiem otriem, un tad atkal atpakaļ.

Satrauc iespēja, ka pašpasludinātie tautas pārstāvji stāvokli padarīs daudz sliktāku.
Ir viena lieta, kuru var pārmest populismam un kas ir bīstami politiskajai stabilitātei un attīstībai — viņi apelē pie cilvēku negatīvām jūtām. Cilvēka lēmumi diemžēl nav lielāko tiesu racionāli. Racionālais elements ir mazākumā iepretī emocionālajam.

Otra nelaime mūsu cilvēku sugai ir tāda, ka negatīvās emocijas ir vieglāk uzkurināt nekā pozitīvās. Tradicionālās partijas, sevišķi tādas, kas ir ilgi bijušas pie varas, aizmirst par emocionālo pacēlumu. Turpretī totalitārās iekārtās viss tiek darīts, lai būtu ne tikai vairāk vai mazāk maizes, bet arī noteikti ļoti daudz cirka spēles, lai rastos šis pacilājums. To pieraksta valdošajai elitei, un bez tā cilvēki nevar dzīvot. Daudzās demokrātijās par to tiek pilnīgi aizmirsts, un cilvēkiem no valsts puses dod tikai, kā Eiropas Savienības gadījumā, sausas regulas. Vairākums cilvēku negrib tajās iedziļināties, pat ja viņi varētu.

Sliktākais ir tas, ka apelē pie bailēm. Mums visiem instinktīvi ir iekšā tās pašas reptiļa smadzenes. Tām aktivizējoties, tīri fizioloģiski, emocionāli rodas vai nu vēlme uzbrukt, vai mukt. Populisti apelē pie emocijām vairāk nekā pie racionālā, pie negatīvā vairāk nekā pozitīvā. Saliekot to kopā, tas noved uz ļoti bīstama ceļa.

Cik lielas briesmas tas rada?
Tas ir trauksmes zvans esošajiem paradumiem, zināmai pašapmierinātībai.

Kas būtu jādara šajā situācijā?
Ir jāieklausās tajā, ko populisti saka. Mēs domājam, ka mums ir skaidra bilde — kāda ir pasaule, kas ir labs un kas ļauns. Te parādās ļaudis, kuri nepiekrīt. Jautājums — kam viņi nepiekrīt? Kāpēc nepiekrīt? Vai mēs varam atrast kādu vidusceļu? Jo demokrātiskā politika nozīmē meklēt kaut kādu saprašanos.

Man kā psiholoģei šķiet, ka atvērtība un gatavība uzklausīt ir tiešām būtiska. [Minēšu] piemēru no dzīves. Kad biju zinātnes padomes viceprezidente Kanādā, mēs noorganizējām nacionālās debates par Kanādas ekonomisko progresu. Sesijā, kuru es vadīju, starp darba devējiem un ņēmējiem bija ļoti asas domstarpības un pārmetumi otrai pusei, cik tie ir neracionāli un kaitīgi, ka viņi neizprot situāciju, ir gatavi darīt pāri mūsu interesēm. Es vienkārši ļāvu katrai pusei formulēt detaļās savus viedokļus, iebildumus. Otrie atkal teica savu.

Beigās pie manis pienāca darba devēju konfederācijas vadītājs un teica: Dr. Freiberga, es jums esmu bezgala pateicīgs, ka beidzot jūs mums palīdzējāt viņiem [pierādīt], ka viņi neko nesaprot, un mūsu viedoklis varēja uzvarēt. Un tad no otras puses pienāca darba ņēmēju konfederācija un teica: Dr. Freiberga, esam jums sirsnīgi pateicīgi, ka varējām ielikt šitiem večiem un viņi tagad dabūja mūs uzklausīt. Bet vienīgais, ko es darīju — ļāvu abām pusēm izteikties.

Šāda dialoga priekšnoteikums ir tas, ka abas puses tam pieiet godīgi. Taču gan Eiropā, gan Amerikā ir spēlētājs, kas nav ieinteresēts izlīgumā, bet ir ieinteresēts konflikta saasināšanā. Tā ir Krievija.
Ne jau tikai Krievija. Tie paši līderi. Ir cilvēki, kas redzēs izdevību to [konfliktu] kultivēt sava personīgā labuma dēļ. Ir pilnīgi skaidrs, ka pretinieki šādiem centieniem būs. Tā būs nopietna cīņa par prātiem un sirdīm.

Kādi ir Krievijas mērķi četrus gadus pēc Krimas?
Šie mērķi tomēr ir un paliek imperiālistiski. Krieviju interesē vara, varas simboli un respekts no citiem kā lielvarai. Man jādomā par sava onkuļa, bijušā Latvijas armijas virsnieka stāstu, kā viņš nonāca gulagā. Viņš bija mežabrālis, tikai 1949. gadā nonāca izsūtījumā. Viņš stāstīja: es ienāku barakā, kur izskatās, ka asinis ir līdz potītēm, jo cīnās ukraiņu mafija ar čečenu mafiju. Viņš ir ielikts pie kriminālistiem. Pirmais, ko viņi tev prasa — vai tu mani respektē?

Man ir sajūta, ka tāda pati gangsteriska autoritātes izjūta, kas valdīja starp zekiem gulagā, [piemīt arī] Krievijas elitei. Vairāk par visu viņiem ir svarīga vara, un viņiem diezgan sadistiskā veidā šo varu patīk izbaudīt. Ja personībā ir sadistiskais elements, tas iekļauj [vēlmi] citam darīt pāri. Izmantot cita vājības un trūkumus pret viņu, un ar to vien pietiek, lai justu gandarījumu. Nav pat vajadzīgs, ka pats tiešā veidā gūst labumu. Ja tas rada gandarījumu, tad var paredzēt, ka šāda politika nez vai tuvākajās dienās un gados mainīsies. Kamēr vien nenāks kādi spēki, kas to piebremzēs.

Krievijas uzbrukums Skripaļiem Lielbritānijā ir panācis, ka sankcijas pret Krieviju nevis tiek mazinātas, bet pastiprinātas. Vai tas norāda uz stingrāku Rietumu nostāju pret Krieviju?
Tas ir patīkams pārsteigums. Tas ir pozitīvs solis, ka ir panākta izpratne par starptautisko likumu ievērošanu.

Prezidenta Trampa populistiski gājieni ar Parīzes [klimata vienošanās] noliegumu un tirdzniecības līgumu ignorēšanu ir ārkārtīgi kaitīgi tieši tamdēļ, ka tie rada precedentu. [Tagad] ne tikai imperiālistiski un autoritāri orientētas valstis un to vadītāji ignorē starptautiski likumīgi pieņemtas norunas, pēc kurām vadoties, mēs gribētu, lai pasaulē valda starptautiskā likumība un tiesiska taisnība. Ja sāk ignorēt starptautiskos nolīgumus, tad tas kļūst bīstami.

Tramps gan pirms ievēlēšanas, gan pēc tam ir radījis bažas par savu vēlmi saglabāt NATO. Kāda ir jūsu sajūta — vai šobrīd ir kādi nopietnie draudi transatlantiskajām attiecībām?
Jā un nē. Tramps ir uzspiedis uz ļoti vārīgu, neiralģisku punktu amerikāņu psihē — kamdēļ mums vienmēr jābūt pasaules lāpītājiem? Lai tie citi arīdzan vairāk piepūlas. Otrs, uz ko viņš tēmē, ir ieguldījumi NATO. Eiropai ir nesamērīgi mazs ieguldījums savā kopējā aizsardzībā. Šī prasība ir pilnīgi pamatota. Veids, kā viņš to izteica, protams, bija totāli nediplomātisks. Tomēr trīs Baltijas prezidenti bija pie viņa Vašingtonā oficiālā vizītē. Viņa apstiprinājums, ka NATO un amerikāņi ir gatavi aizstāvēt Baltijas valstis, ir ļoti būtisks. Es domāju, ka no amerikāņu puses atbalsts NATO paliks.

ES jau gadiem vajā krīzes un iekšēji konflikti. Tagad aktuāls ir Brexit, briestošs konflikts starp jauno Itālijas valdību un Eiropas Komisiju, EK pārmetumi Polijai par demokrātijas ierobežošanu. Vai jūs esat norūpējusies par ES nākotni?
Mēs nevaram ignorēt visu, kas notiek, un teikt — tout est pour le mieux dans le meilleur des mondes possibles — viss ir uz labu šajā labākajā no iespējamajām pasaulēm, kā rakstīja Voltērs. Ir nopietnas problēmas, kurām jāpievēršas. Brexit balsojums tajā Jāņu dienā, kad es ieslēdzu televīziju un ieraudzīju rezultātu, mani, atklāti sakot, satrieca.

Esmu pilnīgi sašutusi par premjera Kamerona vieglprātību palaist gaisā to balonu par referendumu, nemaz nopietni nepiedomājot, ko nozīmē tā sekas, bet vienkārši lai īstermiņā risinātu nespēju savas partijas kadru starpā panākt vienprātī-bu. Kaut ko bezatbildīgāku Lielbritānijas vēsturē grūti iedomāties. Tajā pašā laikā — ja nu tāds balsojums notika, tas nozīmē, ka ir [problēmas]. Var redzēt, kuros reģionos [kā balsoja], un apmēram uzminēt, kādēļ. Tur ir ļaudis, kas jūtas atstāti novārtā.

Analīzes rāda, ka tieši tie reģioni, kuros atbalsts Brexit bija vislielākais, ir tie, kas saņem vislielāko naudu no ES. Te atklājas populisma draudi — emocionālais risinājums, kas tiek piedāvāts, bieži vien ir tieši pretējs tam, kas cilvēkiem nāk par labu.
Te ir tā nelaime, ka cilvēki tiek maldināti. Viņi varbūt tiek maldināti pašu slinkuma dēļ, jo viņi nav pietiekami centušies iedziļināties. Varbūt viņi tiek maldināti tīšām, varbūt viņi tiek maldināti arī netīšām — jo tie, kas viņiem ir panākuši šo atbalstu, nav parūpējušies par to, lai tas tiek pietiekami reklamēts, lai tas nonāk cilvēku apziņā.

Egils Levits ir teicis, ka šajās vēlēšanās Latvija atrodas uz naža asmens un mums draud ieiešana postpadomju telpā. Vai jūs arī saredzat tādas briesmas?
Vai ir kāda partija, ka priekšvēlēšanu laikā ir teikusi — mēs vēlamies izstāties no ES, kā tas bija Anglijā? Vai kāds ņem Imantu Kalniņu par savu karogu un saka, ka mēs vēlamies izstāties no ES, jo viss, ko viņi mums devuši, ir prostitūcija un grafiti? Es neesmu dzirdējusi. Tātad nevar būt tik akūti. Cik partijas ir teikušas — kad tiksim pie varas, mūsu pirmais mērķis ir izstāties no NATO? Man liekas, ka tādu nav. Tas ir diezgan būtiski. Citās valstīs ir partijas, kas daudz ko saka pietiekami radikālā garā. Nav mums tādu, paldies Dievam, nav. Tāpēc es neteiktu, ka esam bezdibeņa malā un ka mums ir risks tūliņ iegāzties aizā. Taču kaut kādu stingrās apņēmības trūkumu šur un tur varam manīt gan, tādu ļenganu atbalstu [rietumnieciskai] orientācijai.

Man dara raizes sadrumstalotība Saeimā. Jo mums sadrumstalotāka Saeima, jo grūtāk ir valdībai sekot jebkādam nospraustam mērķim un virzienam. Ja kāds sāk runāt, ka 5% barjera nav demokrātiska, tad tas ir populistiski, jo tas ir pēdējais, ko mēs varam atļauties — vēl zemāku barjeru par 5%, lai iekļūtu Saeimā.

Jūs teicāt, ka ir ļengans atbalsts ES un NATO. Daudziem cilvēkiem ir ļoti konkrētas bažas — ja Saskaņa tiks valdībā, varētu notikt pavērsiens uz Austrumiem. Vai jūs piekrītat?
Orientācija uz Austrumiem… Saskaņa ir vienīgā, kas atklāti kaut ko tādu ir paudusi un arī ne konsekventi. Ir ļoti īpatnēji raudzīties uz Saskaņas politiskajiem paziņojumiem. Vienu brīdi šķiet, ka straume viņus nes pilnīgi Kremļa virzienā, un tad uzreiz viņi tā kā sāk ķepuroties pretī un teikt: nē, nē, nē, jūs mūs pārpratāt. Mēs šajā zemē dzīvojam, un mums rūp šī zeme. Tātad viņu prokremliskā nostāja ir pietiekami piezemēta un ne pārāk skaļa, par ko varam tikai priecāties. Ja te būtu milzīga bungu rībināšana un staigāšana ar Krievijas karogiem, tajā brīdī mēs varētu sākt tiešām raizēties.

Attiecībā uz citām partijām — mums sabiedrības viedokļu spektrs ir pietiekami plašs. Dažam labam nav jābūt Saskaņas partijas biedram, lai domātu — bet pagaidiet, ja mēs būtu milzīgos draugos ar Krieviju, iedomājieties, kāda būtu nauda, kādas iespējas pavērtos. Šie ļaudis vienmēr aizmirst — lai būtu draugos, ir vajadzīga arī vēlme no otras puses.

Neesam redzējuši nekādu izteiktu Krievijas iejaukšanos šajās vēlēšanās, bet viņiem noteikti ir interese par to, kāda šeit būs valdība. Kā vislabāk pretoties viņu centieniem nostiprināt savu ietekmi šeit?
Viņiem ir viegli iespaidot Latviju, jo atliek tikai piespiest uz dažām pogām, kas ir jutīgas, vai nu uz partijām, vai atsevišķiem indivīdiem. Viņiem nav [jāizmanto] nekādi tanki vai raķetes. Pašu vājie punkti, pašu trūkumi ir mūsu lielākie ienaidnieki. Atliek tikai [attiecīgajā] brīdī kādu pamudināt, uzmundrināt, mazliet atbalstīt, lai [notiktu] kaut kas mūsu interesēm negatīvs. Manā rīcībā nav dienestu informācijas, bet es minētu, ka Krievija mums neuzbruks ar smago artilēriju, bet gan ar dažādām tuvcīņas metodēm.

Kā rīkoties vēlētājam, kuram ir bažas, ka Krievija varētu mēģināt ar džudo paņēmieniem mūs nolikt uz lāpstiņām?
Viens ir raudzīties jebkurā politiskā piedāvājumā — vai tiem cilvēkiem ir pietiekami skaidrs, kur mēs esam un kur virzāmies kopš neatkarības atgūšanas? Varbūt kādam tas ir kļuvis miglains un aizmirsies. No tādiem būtu jāuzmanās. Jebkuram politiķim, kas tagad kandidē vēlēšanās, būtu pietiekami skaidri jāpozicionē sevi, ka viņš ir par turpmāku Latvijas attīstību un integrēšanos Rietumu kapitālistiskajā pasaulē. Pat ar visiem kapitālisma trūkumiem. Nav jau tā kaut kāda ideālā sistēma, bet tā ir patlaban labākā.

Nākamais — ļoti būtiski ir raudzīties, kāds ir partijas zvaigžņu spēlētāju soliņš, cik mēs viņus pazīstam vai nepazīstam un cik varam viņiem uzticēties. Man personīgi kā vēlētājam traucē, ka katrās vēlēšanās parādās ārkārtīgi daudz mazpazīstamu seju. Atpazīstamības moments tomēr ir svarīgs. Kā lai pilsonis izvēlas, ja viņam nav skaidra priekšstata — par ko stāv viena partija? Par ko stāv otra? Kādi cilvēki ir vienā, otrā, trešā? Kurus es cienu? Par kuriem es zinu no viņu iepriekšējās darbības, ka viņi ir goda vīri un goda sievas, kuriem es labprāt nodotu varas grožus?

Jūs teicāt, ka jāmeklē tie, kuriem ir pilnīgi skaidrs mūsu virziens uz Rietumu demokrātiju un kapitālismu. Ir arī politiķi, kuri saka, ka mēs varam kaut kur pa starpu — būt kā tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Kā jūs vērtējat šādu piedāvājumu?
Es to uzskatu ne tik vien par maldīgu, bet par bīstamu. Tie remdenie tiks izspļauti, saka jau Bībele. Ja mēs gribam būt par Moldovu, tad tas ir tas, kas [būtu jādara]. Es negribu, lai Latvija būtu par Moldovu. Es atvainojos moldāviem, viņi ir labi cilvēki, bet saprotiet, viņu valsts situāciju es negribētu Latvijai.

Uz Baltiju skatās kā uz vienotu reģionu, bet tādi projekti kā Rail Baltica liek uzdot jautājumu — vai Baltijas valstis patiesībā spēj sadarboties?
Drošības ziņā mūsu sadarbība ir laba, NATO mūsu atbalsta un uz to mudina, un paldies Dievam, tas ir nodrošināts. Atpazīstamības jomā es atrodu sīvu konkurenci, bet skaistuma konkurss starp trim Baltijas valstīm ļaunu nedara. Bet tad nonākam pie ekonomiskiem un attīstības jautājumiem. Es skaidri redzēju, kā manā laikā Rail Baltica jautājums tika bremzēts. No Lietuvas puses manīja izteiktu pretestību. Cik es noprotu, tagad arī igauņi, nezin kāpēc, nav sajūsmā, un arī daži Latvijā nav sajūsmā.

Man Rail Baltica šķiet ļoti nozīmīgs, lai savienotu visu ES austrumu robežu no dienvidiem līdz ziemeļiem. Kā var neizprast tāda zemes ceļa savienojuma [nozīmību] kaut vai militārai aizsardzībai, lai būtu vilciena sliedes, pa kurām var ekipējumu pārvadāt. Es to uzskatu gandrīz par mūsu kopējo interešu nodevību, ja kaut kādu ekonomisku vai dies’ zina kādu interešu dēļ tiek sabotēts šāds projekts. Es uzskatu, ka tas mūsu valstij ir ne tikai muļķīgi, bet bīstami.

Ko jūs noslēgumā vēlētos pateikt lasītājiem?
Mums tagad gandrīz par mantru ir kļuvis jebkurā publiskā pasākumā sākt ar visu, kas mums kaiš. Būtu jauki, ja mēs sāktu uzskaitīt visas labās lietas, kas mums ir. Latvijai tagad ir simtgade. Es ļoti priecājos par jebkuru projektu, kas parāda sasniegumus, kas parāda veiksmi, kas parāda, ko var sasniegt ar labu gribu un entuziasmu. Uz nākotni ir jāraugās ne tikai ar bažām, bet arī ar pārliecību un cerību. Tas ir svarīgi.