Kategorijas: Veiksme

Augu labā dzīve

Zemgales pusē Vizbuļi ir pieprasīta un pelnoša bioloģiskā saimniecība, kura «pabaro» vai pusi Rīgas veģetāriešu

Nebūs pārdroši Vizbuļu saimnieci Laimu Hercbergu dēvēt par veģetāriešu un ekocilvēku ikonu. Viņas audzētie dārzeņi ir pieprasīti tiešās pirkšanas pulciņā, Rīgas ekoveikalos, Svaigi.lv, Valdorfskolā, tos kāro restorāni. Lielākais kartupeļu noņēmējs agrāk bija pavārs Mārtiņš Rītiņš, kad vēl strādāja Vincentā. Tagad viņš veido jaunu slow food tirdziņu Rīgā, Sporta ielā, un pierunājis 1. jūnijā tajā Vizbuļus piedalīties. Tas būs vienreizējs pasākums, jo Laima pa tirgiem sen vairs nebraukā.

No čupas par krātuvi

«Izvedīšu goda apli,» saka Laima Hercberga, aicinādama līdzi pa saimniecību. Tās oficiālais īpašnieks ir vīrs Andis. Vizbuļi ir netālu no Dobeles novada Penkules centra. Biosaimniecība ir 15 hektāru liela, un lielākoties tajos aug kartupeļi, burkāni, brokoļi un paprika. Piecās siltumnīcās: salāti, garšaugi, redīsi, zirņi. Kad piestājam pie pirmās, Laima mani eksaminē, vaicādama, kas tur aug. Zirņus pazīstu, taču spināti ir tik maziņi, ka nosaucu tos par bietēm. Saimniece smejas, tomēr paslavē — bietes un spināti ir no balandu dzimtas un izskatās līdzīgi. «Te zirņi ir kopā ar spinātiem sastādīti tāpēc, ka dzīvo simbiozē — attiecībās, kur augi viens otram dod. Zirņiem uz saknēm ir tādi mazi bumbulīši, kas ražo skābekli,» Laima stāsta. Klausoties viņā, ir skaidrs, ka tā ir vesela zinātne: ko stādīt kam kaimiņos, kuram augam ar kuru var būt attiecības.

Nākamajā siltumnīcā ar Laimu runājam par nezālēm. Atšķirībā no konvencionālajām saimniecībām, kur to nav, Vizbuļos tās ir un viss klājiens: vārpata, virza, balandas. «Re, ja virza ir izpletusies tuvāk zemei, tad augsne laba. Ja aug uz augšu čemurā, ne tik laba,» rāda Laima.

Iedama garām kūtij, Laima pavelk uz zoba Eiropas Savienības normatīvu valodu: «Tā ir kūtsmēslu krātuve, agrāk vienkārši sūdu čupa.» Kūtī mīt pieci ragu lopi. Tie nedod pienu, jo tiek audzēti kā gaļas lopi, un lielākais to darbs ir radīt mēslojumu. Vizbuļi zināmi ar savu zaļo vircu no nātrēm un eks-perimentēšanu mēslošanā. Kad Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra speciālisti vēlas uzzināt, kā darbojas kāda jauna mēslošanas metode, Laima ir ar mieru uzņemt viesos — lai brauc un mēģina. Piemēram, nesen viesojies kāds itālis ar saviem augsnes irdināšanas preparātiem un idejām par kompostēšanu. «Es esmu izmēģinājusi ļoti daudz ko: salmos audzējusi kartupeļus, lai nav nezāļu; vienubrīd mani interesēja permakultūra,» saka Laima. Taču viņa palikusi pie sava — zaļās vircas no nātrēm un ūdens.

Ķirbji un nātres

Bioloģisko saimniecību Laima ar vīru Andi nodibināja 2004. gadā. Vizbuļi palika tukši, kad nomira Anda vecāki. Hercbergu ģimene no Penkules daudzdzīvokļu nama pārnāca uz dzīvi lauku mājā. «Vēlme saimniekot bioloģiski man bija sen. Pat tad, kad vēl Latvijā tā to nesauca. Mums vienmēr bijis dārzs, kurā audzējam visu paši bez jebkādām ķimikālijām,» stāsta Laima. Savulaik strādājusi par pasta nodaļas vadītāju un lietvedi, taču, audzinot četrus bērnus, dārzs kļuva aizvien vajadzīgāks. «Tolaik mēs audzējām arī piena govis — slaucām, nodevām pienu, jo naudu vajadzēja bērnu audzināšanai,» atceras Laima.

Gadu pēc oficiālā biosaimniecības statusa nokārtošanas nāca arī pirmā bioloģiskā raža. Ķirbji. «Kāpēc ķirbji? Jo viegli audzēt. Un ar kaut ko bija jāsāk,» smejas Laima. Simt kilogramu oranžo bumbu viņa aizveda uz pirmo tirdziņu Berga Bazārā, kurā piedalīties bija uzaicinājusi Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija. Laima salika ķirbjus mašīnā, saplūca arī mazās nātrītes un salika kastītēs, un devās 100 kilometrus uz Rīgu. «Mums izpirka visu! Pat izgrebto ķirbi, kurā biju salikusi mārtiņrozes. Cik es biju priecīga!» Laima sasit plaukstas un stāsta, ka noticējusi sev kā bioloģiskajai saimniecei. Sāka audzēt aizvien vairāk kultūru, pamazām uzradās arī pastāvīgie klienti. Daudzi ik rudeni atbrauc un paši novāc kartupeļus un burkānus ziemai. «Viņi var iebraukt, kad grib, jo zina, kurā laukā kas aug. Var nolikt naudu zināmā vietā. Nav jau tie nekādi tūkstoši, ka būtu jābaidās par nozagšanu,» saka Laima.

Kādā no tirdziņiem Vizbuļu dārzeņi iepatikās Mārtiņam Rītiņam, aizbrauca ciemos pie Laimas. Un sākās. Viņš gribēja Vincentam gan kartupeļus, gan zirnīšus, gan gurķus un mazītiņus burkānus. «Viņš mani tā izdresēja! Nekad viņam nebija labs mazo burkāniņu garums. Sūtīju par kilogramu vairāk, lai ir, no kā atlasīt.»

Kartupeļi Vizbuļos ir triju šķirņu: Anuschka, Vineta un Laura. Aug divos hektāros un saražo ap 40 tonnu. Vislielākais to noņēmējs ir Valdorfskola Rīgā. «Annuška ir tāda šķirne, kas viegli mizojas, un Valdorfskolā bērni to dara paši. Malači!» saka Laima.

Ņemt sēklai kartupeļus gadiem no sava pagraba kopumā neesot produktīvi, tāpēc Vizbuļi iepērk sēklas kartupeļus no Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta. Laima stāsta, ka šķirnes ir labas un kuplo lieliem un stipriem ceriem. «Un tādi nepatīk kolorado vabolēm. Tieši tos iznīkušos tās ēd vairāk.»

Bioloģiskajā saimniecībā drīkst lietot tikai nekodinātas sēklas. To, vai tādas tiek lietotas, kontrolē Valsts augu aizsardzības dienests. Lielākoties Laima sēklas iepērk ārzemēs, pasūtot internetā, un gadā par tām iztērē ap divarpus tūkstošus eiro. Latvijā radītajām sēklām neesot tik laba dīgtspēja kā ārzemniecēm.

Pirmais pluss

Vaicāta, kāpēc Vizbuļi ir pieprasīti, Laima pasmejas: «Manas mutes dēļ!» Humora izjūta Laimai ir melna, un attieksme pret dzīvi — nesaudzīga. Viņas ieraksti Facebook un atbildes klientiem izceļas ar spridzīgumu. «Nesēžu es visu dienu feisbukā, no telefona esmu izdzēsusi, tikai datorā tagad skatos,» Laima stāsta, ka virtuālo dārzu apkopj vakarā ap septiņiem, kad darbu uz lauka beidz — tad laiks ekrāniem: datoram un televizoram.

Protams, Vizbuļu pamatā nav Laimas mute, bet rokas un prāts, kas par svarīgāko uzskata kvalitāti. «Ja burkāni nebūs labi, aizvedīšu citus vietā,»  saka Laima. Līdz šim gan tā nav bijis. Reiz kāds klients sūdzējies, ka brokoļi sapelējuši, taču viņš tos trīs dienas noturējis plastmasas maisā. «Mums nav nekā slēpjama. Katrs var atbraukt un apskatīties, kā strādājam,» saka Laima. Reizēm viņa uzņem arī ekskursantus, kuri vēlas zināt par bioloģisko saimniekošanu. «Nekādu īpašu gudrību tur nav. Visiem patīk labi dzīvot, arī augiem, tāpēc mēs par to domājam: par labu zemi, labu priekšaugu, labu mēslojumu.»

Ap 80% Vizbuļu klientu ir veģetārieši un vegāni. Laima stāsta, ka viņi labi māk paņemt no katra dārzeņa vērtīgāko un sabalansēt uzturu «un izskatās veselīgāki par mani», smejas saimniece. Kad norādu, ka uzturvērtība biopārtikā ir identiska konvencionālajai, Laima to apstiprina un atzīst, ka reizēm pati nopērk kaut ko lielveikalā. «Taču es nevarētu ēst to katru dienu. Nezinu, kā tas audzis, kā miglots, cik dienu ceļojis uz Latviju, kādos apstākļos turēts noliktavās. Par savu esmu droša, jo pazīstu.» Vizbuļu dārzeņus mazajos ekoveikalos Rīgā izpērkot dažu stundu laikā. Paplašināt saimniecību nav plānots, jo biosaimniekošana nav masu produkts. Arī tehnikas un darbaspēka ir tik, cik ir. Ar šo apjomu Hercbergi tiek galā labi. Laima stāsta, ka negrasās ņemt simtiem tūkstošu lielus kredītus spoža traktora iegādei. Un patiesi, pa Vizbuļu lauku braukā mazs, smuks un pavecs traktoriņš, slinki pukšķinādams un izpūzdams mazus dūmu mākonīšus.

Vizbuļos ir divas saimniecības. Otra pieder dēlam Jānim, tā ir trīs hektārus liela. Tas bijis vajadzīgs, lai visas olas nav vienā grozā un varētu piesaistīt ES līdzekļus, noformējoties kā jaunajam saimniekam. Jānis nesen arī iesniedzis projektu Lauku atbalsta dienestam un ieguvis finansējumu jaunai siltumnīcai un kartupeļu stādīšanas traktora piekarei.

Jānis un Andis Hercbergi dara darbus uz lauka, bet Laima — siltumnīcās un ņemas ar papīriem, pakošanu. Grāmatvedība ir ārpakalpojums, ko veic Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs. «Pirmos septiņus gadus man bija tikai mīnusi,» Laima stāsta, ka pirmie plusi parādījās 2011. gadā. Finanšu stabilitāti dod līgumi ar Valdorfskolu, lielveikalu Stockmann un dabīgās pārtikas ražotāju Keefa Stelpē. Par pēdējo Laima stāsta ar lielu respektu: latviešu uzņēmums, kas ražo augļu un dārzeņu biezeņus, ko iecienījuši cilvēki ar speciālām diētām pēc slimībām.

Bioloģiski saimnieko arī Hercbergu meita, kurai ir sava saimniecība netālu no Limbažiem. Otrai meitai ir vienkārši piemājas dārzs. Reiz aptrūcies mājās kartupeļu, un viņa nejauši Stockmann ekoloģiskās pārtikas stendā nopirkusi mammas audzētos kartupeļus. Vai lielveikalā Latvijā audzēti bioprodukti vispār spēj izskata ziņā turēt līdzi košajiem konvencionālajiem? Saku Laimai, ka reiz kāda Vidzemes biosaimniece man stāstīja — paprika izaugot červeļaina, un to negrib pirkt, jo importa ir smukākas.  Laima smejas: «Tad nemāk audzēt papriku. Manējā izaug smuka. Un — biosalātam arī ir jāizskatās labi. Saviem strādniekiem lieku noņemt salātiem no apakšas tās dzeltenās lapiņas. Varētu to nedarīt, bet gribu, lai smuki.»

Laima atpūšas tikai ziemā. Divus mēnešus ada un ceļo, iet kursos. «Jāmācās ir ļoti daudz. Un visu laiku,» viņa saka un iedod man līdzi maisiņu ar Anuschka. Izvārījās bez izjukšanas, saglabājot kartupeļa formu, un kūpēja koši dzeltena. Apēsta pa tīro.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Kad cilvēks saka: garšo tieši Vizbuļu burkāns.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Pārmetu sev, ka neesmu dēlam devusi darbavietas izvēli un citu darba iespēju.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ar lielām ambīcijām mūsu valstī ir maz iespēju sākt, ja nav pašam sava zemes pleķa. Sākt ar vienu hektāru, audzēt ienesīgas kultūras. Pār zariem pārvilkt plēvi, audzēt saldos zirņus. 100 gramos ir 7—8 pākstis, un kilograms maksā 15 eiro, kamēr citur nav. Un pērk.»

Prieka un garšu bizness

Televīzijas raidījumi, recepšu žurnāls, kulinārijas grāmatas un «garšīgas» reklāmas — kā Lienes Vilnītes satura aģentūrā Tapt ēdiens kļūst pievilcīgs un dullas idejas izvēršas skaistos piedzīvojumos

Lidostas darbinieku streika dēļ reiss tika pārcelts, un viņa pārradās Rīgā tikai puspiecos no rīta, bet jau dažas stundas vēlāk Liene Vilnīte smaidīga sagaida mani satura aģentūras Tapt telpās Bruņinieku ielā. Mājīgā, sarkani krāsotā koka ēkā, ko no pilsētas kņadas norobežo zaļojošs pagalms. Tieši kaimiņos ir arī žurnāla Ir redakcija, un patiesībā Lieni mūsu komanda pazīst jau sen — kādreiz kopā strādājām laikrakstā Diena, bet vēlāk kalām plānus Ir radīšanai.

Tapt īpašniecē enerģija kūsā pat pēc negulētas nakts. Iznesam ārā krēslus un apsēžamies sarunai zem kupla ievu krūma, kura baltie ziedi pie stiprākas vēja pūsmas nobirst pār mums kā rotājums uz kūkas.

Tapt darbu centrā lielākoties ir ēdiens un garšas. Te top dažādi radoši risinājumi gan reklāmai, gan pašu veidotiem produktiem — recepšu žurnālam Pie Galda, televīzijas raidījumiem un kulinārijas grāmatām. «Mēs protam izdarīt tā, lai ēdiens izskatītos pievilcīgs, mēs vienkārši protam taisīt garšīgu saturu,» saka Liene.

Ar entuziasmu un ideju

Pēdējo trīs gadu laikā uzņēmuma apgrozījums ik gadu ir būtiski audzis. Šogad varētu būt jau pusmiljons eiro, viņa rēķina. Lienes lielā enerģija atspoguļojas arī uzņēmumā, kas rosās tik daudzās sfērās. Izdod recepšu žurnālu, producē vairākus televīzijas raidījumus, izdod kulinārijas grāmatas un gatavo dažādas vizuālas un audiovizuālas reklāmas, lielākoties par un ap ēdienu.

Liene savu uzņēmumu sauc par satura aģentūru jeb darbnīcu. Viņi rada ideju, kas pašiem patīk, un dodas pie uzņēmuma, ar kuru gribētu sadarboties tās realizēšanā. Tieši tā 2015. gadā radās pirmais uzņēmuma producētais kulinārijas raidījums Gatavo 3. Bez pieredzes, bet ar lielu entuziasmu Liene devās pie telekanāla TV3. Uzfilmēja demo. «Tas nebija labs,» tagad smejas Liene. «Bet varēja just iekšā to milzīgo prieku un enerģiju. Tu dari lietu, ko nemāki, bet ir baigi interesanti!» Mācījās procesā, padomus deva pieredzējuši TV cilvēki. Pērn rudenī pavērusies jauna plūsma — cilvēki ar idejām sāk uzmeklēt viņus. «Mēs taisām ļoti kvalitatīvu saturu, jo ar lētumu vairs nepārsteigsi. Vajadzīgs kaut kas ļoti skaists,» Liene saka par savu panākumu atslēgu.

Nu jau kompānija producējusi septiņus dažādus raidījumus vairākās sezonās. Arī Kurš kuru, kas trīs sezonas bija redzams STV kanālā. Tajā improvizators Rihards Sniegs un aktrise Ieva Florence sacentās dažādu darbu darīšanā, izmēģinot klasiskus «sieviešu un vīriešu» un neierastus lauku darbus. «Mīļš un humoristisks, labestīgs raidījums,» saka Liene.

Tagad kanālā LNT redzama Tapt producētā Superome. Rihards Sniegs aicina uz randiņu savu omi, kas demit sērijās iepazīstas ar izklaidēm, kādas ir aktuālas mūsdienu jauniešiem, — hiphopa dejošanu, peintbolu, braukšanu ar auto. «Tas ir aicinājumu ne tikai aizbraukt ciemos pie vecvecākiem, bet arī iemācīt viņiem mūsdienu lietas, lai viņi nejustos vientuļi,» stāsta Liene. Filmēšana jau galā, bet televīzijā raidījums vēl tiek rādīts. «Ome izturēja,» smaida Liene. Turklāt filmēšanas laikā pat esot pārslimojusi gripu.

Citā raidījumā Blonds un vēl blondāks, ko izrādīja kanāls 360TV, komiķis Nauris Brikmanis un aktieris Rihards Lepers devās trakā braucienā pa Ukrainu, viens otru izaicinot. Vienkārši dauzījās. Brauca ar bobikiem, sacentās ēšanā. «Visi televīzijas projekti mums beigās sanāk pilni ar pozitīvismu un jauki. Viņos trūkst spriedzes vai kaut kādas asas konfrontācijas. Mēs vienkārši tā nevaram, pārāk pieklājīgi esam,» Liene iesmejas.

Google maina plānus

Kad 2009. gadā zviedru koncerns Bonnier pārdeva laikrakstu Diena neskaidriem īpašniekiem, izdevniecības vadītāja Liene Vilnīte bija grūtniecības atvaļinājumā. «Man nebija īsti, kur atgriezties,» viņa atsauc atmiņā tā laika notikumus. Turklāt viņa vairs nevēlējās atgriezties topmenedžera amatā. «Pēdējo pusotru gadu Dienā faktiski biju nodarbojusies tikai ar optimizāciju, samazināšanu, atlaišanu, restrukturizāciju,» skarbo krīzes laiku atceras Liene. «Esmu radoša, man vajag jaunas lietas radīt, jaunus projektus taisīt. Es sevi iznīcināju ar to optimizāciju,» viņa skaidro, kāpēc nolēma riskēt un veidot savu biznesu. Auklējot mazo Elzu, Lienē krājās jaunas domas un idejas, kas realizējās Pie Galda — žurnālā un katalogā, kur katra publicētā recepte ir izplēšama un ieliekama kolekcijas vākos.

Ja ar receptēm izdotos, tālāk varētu turpināt ar tūrismu, mājas iekārtošanu, dārzu. Krīzes pīķī banka kredītu nedeva. «Ļoti laba kredītvēsture, topmenedžera alga, bet tev liek ieķīlāt visu un pretī dod tieši neko. Nevar ieķīlāt māju, kurā dzīvo tavi bērni,» viņa atminas, kā apvainojusies un apcirtusies. Nevajag. Aizņēmusies naudu no vecākiem un pieteikusies Altum atbalsta programmā jaunajiem uzņēmējiem.

Lielajām ambīcijām ceļā nostājās «māte Google» — pieprasījums pēc šāda drukāta recepšu kataloga nebija tik liels, kā cerēts. Žurnāls izdevās kā hobijs, kas sevi atpelna. «Bet baigi šauri — man ātri apnika. Tu esi vadījis uzņēmumu ar 10 miljonu apgrozījumu, un pēkšņi tavs apgrozījums ir padsmit tūkstoši. Tas ir grūti. Var, protams, nosvītrot nulles, bet vienkārši trūkst mēroga,» viņa saka. Turklāt gribējās arī lielāku komandu, ar ko pārrunāt lēmumus un darbus. «Man vajag kādu, kas man rada problēmas, jo man patīk tās risināt.»

2013. gadā paralēli darbam savā izdevniecībā viņa uzņēmās arī valdes priekšsēdētājas darbu Ir izdevniecībā Cits medijs, aizsāka un attīstīja jaunus biznesa virzienus. Šajā amatā Liene bija līdz 2017. gadam, un tas iedeva jaunu enerģiju darbam arī pašas uzņēmumā — ļāva atskatīties uz pirmajiem darbības gadiem no malas. «Pirmie divi gadi bija visbriesmīgākie. Tad iedzīvojies mazvērtības kompleksos, ka tev nesanāk. Nav uzreiz tāda apgrozījuma. Viss, ko esi izdomājis, jāizdala ar pieci. Bet, kad pārvari šos gadus, pēc tam nesaproti — kā tas bija, kad bija citādi. Tu dabū adrenalīnu, brīvību,» viņa stāsta. Un uzreiz sāk smieties, citējot, ko viņai šādos brīžos atbild vīrs: «Kāda tev brīvība, ja rukā 24/7?!» Viņa piekrīt — tā tiešām ir, atslābt nevar. Bet, ja dara to, kas patīk, noguruma neesot. Turklāt Lienei svarīgi, lai būtu pārmaiņas, dažādība. «Nevarētu katru dienu cept maizi,» viņa salīdzina. «Tas ātri apniktu.»

Pirmais miljons

«Pirmos četrus gadus pieņēmu visu, kas nāca pretī. Darbs nāca, un es to darīju. Kaut kādā brīdī vairs netiku galā. Nedarīju strukturēti, negāju pa procesa soļiem. Man vajadzēja kādu, kas man palīdz, ir kā mana pātadziņa, liek uztaisīt budžetu,» Liene stāsta, kāpēc 2017. gadā pieteicās uzņēmēja Jāņa Skrūzkalna vadītajos kursos Pirmais miljons. «Tu tiešām gribi nākt pie manis uz kursiem? Tev ir laba ekonomista izglītība, esi vadījusi uzņēmumus. Man liekas, ka tas nav priekš tevis,» viņa atceras jautājumus, kurus Skrūzkalns vaicājis pēc pieteikuma saņemšanas. Lienei tiešām ir Rīgas Ekonomikas augstskolā iegūts maģistra grāds Executive MBA programmā.

Tomēr izrādījās, ka tieši šādi kursi Lienei bija vajadzīgi, lai sakārtotu domas un uzzīmētu tālākās rīcības plānu. Tas bija atspēriens. «No šī brīža savam uzņēmumam piegāju tā, kā darbos, kur strādāju par vadītāju. Uzliku uz papīra stratēģiju, sataisīju budžetu un nospraudu mērķus trim gadiem, sapratu galvenās aktivitātes, lai šos mērķus sasniegtu,» Liene stāsta. Mācības palīdzēja ieraudzīt perspektīvu — ja visu dari pats un darbu gūzma nepārtraukti gāžas virsū, kādā brīdī vairs neredzi neko uz priekšu, nogursti no savas uzņēmības.

Lienes kabatā vienmēr esot trīs, piecas vai desmit idejas, no kurām vienu vai divas varbūt izdotos realizēt. «Dzīve ir tik strauja. Johaidī, maijs jau! Pienāk kāds brīdis, piemēram, viena nedēļa, kad tev nav aktīvo projektu, tad uzreiz izņem ideju no kabatas un kustini to.» Kur šīs idejas rodas? No problēmām. «Kad noplīst kāds projekts, piemēram, atsakās sponsors un nav naudas, man ieslēdzas trīskāršs ātrums smadzenēm, izdalās adrenalīns,» viņa skaidro. 

Pirmo ideju viņa realizēja jau 18 gadu vecumā — izdeva ceļvedi pa Rīgu angļu valodā. Tāda tolaik neesot bijis. Pieci maršruti ar aprakstiem. Lai samaksātu fotogrāfam, aizņēmās 300 latu no vīra. Tolaik Lienei piedzima meita Līva, nebija laika nodarboties ar ceļveža pārdošanu. Viņa nobijās no iespējamas neveiksmes tā vietā, lai risinātu problēmu. «Man vajadzēja piecpadsmit gadus, lai no tās kļūdas mācītos un būtu gatava vēlreiz sākt,» viņa stāsta.

Vairs viņa nebaidās sākt jaunas lietas — arī tad, ja nezina, kā to izdarīt. Svarīgākais ir laba komanda, kam «deg acis» par šo lietu. Labs psiholoģiskais klimats. «Jūtu, ka tad darbs sanāk labs, tas ir pats svarīgākais,» viņa novērojusi. Reizi gadā visa Tapt komanda sanāk kopā uz Ziemassvētku pusdienām. Liene cenšas tās gatavot pati. Pagājušajos svētkos pie galda sēdās 28 cilvēki. Pirmo reizi bijis tā, ka pēc vakariņām nav spēka pat nomazgāt traukus.

Liene iebilst, kad vaicāju, kā viņa atklāj kulinārijas talantus, kas plašāku atpazīstamību ieguvuši viņas raidījumos, piemēram, Annu Pannu, Lindu Vilmansoni. «Nevaru teikt, ka esmu viņas atklājusi. Mēs esam kaut kad satikušās, un mums sanācis klikšķis. Viņas atrada mani, un es atradu viņas. Ir baigi jauki, ka mēs joprojām visi turamies kopā, un komanda tikai aug.»

Ēdiens ir ne tikai Lienes bizness, bet arī kaislība. Viņai patīk gatavot ātrus ēdienus lielam cilvēku skaitam, piemēram, plovu uz ugunskura. Desertus — ne tik ļoti. «Tur ir tāda piņķerīga un ilga ņemšanās. Es esmu ātras dabas, man patīk lieli tusiņi.» Kad baterijas nosēžas, Lienei gribas pie dabas. Divas dienas nesatikt nevienu cilvēku, nerunāt. Brist izcirtumā un dunduros lasīt avenes vai pļavā zāļu tējas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Esmu radoša — man vajag radīt jaunas lietas, jaunus projektus.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Pirmo biznesu uztaisīju, kad man bija 18 gadu, — ceļvedi par Rīgu angļu valodā. Taču nobijos. Bija sajūta, ka tas nav sanācis un tā ir liela neveiksme. Nerisināju problēmu. Ar šodienas prātu es būtu tikusi galā, bet tobrīd pakāpos malā — man nesanāca, es aizmirsīšu. Vajadzēja 15 gadus, lai pēc šīs kļūdas būtu gatava sākt vēlreiz.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Jebkurš bizness ir jāplāno. Tas tur rāmī un iedod soļus attīstībai. Tas liek augt.»

Siers no A līdz Z

Pirms 25 gadiem pievērsies lopkopībai vectēva mājās Lēdurgas pagastā, Māris Rehtšprehers no paša govju piena sācis ražot itāļu tipa sieru. Standarti atbilst pat Mārtiņa Rītiņa jaunajam tirgum!

Esmu audzis Siguldā, bet pilsēta mani nekad nav saistījusi. Laukos pie vecātēva pavadīju visas vasaras, stāsta Māris Rehtšprehers. Diena, kad viesojamies no vectēva Kārļa pārņemtajā zemnieku saimniecībā Mazlauri Krimuldas novada Lēdurgas pagastā, iegadās lietaina, pagalmā — dubļu jūra. 65 slaucamas Holšteinas melnraibās govis nojumē pakaišos tomēr dzīvo kā oāzē, koptas, mirdzošu spalvu. Mazās telītes — katra savā plastmasas mājiņā ar barības konteineru un dzeramo trauku.

Mazlauru saimniekam laukus nākas pamest divreiz nedēļā, braucot uz Rīgu. Sestdienās viņš dodas uz Kalnciema ielas tirgu, bet ceturtdienās pa veikaliem izvadā savā vārdā nosaukto sieru. Jūnija sākumā būs jāsāk braukt arī piektdienās. «Mārtiņš Rītiņš mūsu sieru uzslavēja, ieaicināja tirgot savā slow food tirdziņā,» lepni pavēsta Māris. «Jau esam Slow food Straupe biedri. Neesam bioloģiskā saimniecība, bet visu ražojam paši no A līdz Z un cenšamies to pēc iespējas zaļāk veikt.»

Būs kūts par pusmiljonu

130 hektāru zemes un 27 hektāri meža — pie šādas rocības ticis Rehtšprehers, kopš 1993. gada sākot saimniekot Mazlauros. Māris bija izmācījies par galdnieku, Siguldā individuālajiem pasūtītājiem ražoja mēbeles. Iemaņas noderēja, uz vecātēva Kārļa pirmskara saimniecības kūts pamatiem uzceļot pirmo Mazlauru kūti.

Viņš piebilst: vecamtēvam aramzeme bijusi nepilni 30 hektāri, 16 hektāri meža. «Vecaistēvs bija baznīcā pie baznīckunga kalpojis vēl puika būdams, pēc tam šeit nopircis zemi. Māju pats pa ķieģelītim uzcēlis.» «Rehtšprehers» vācu valodā nozīmē tiesnesis. Kā sencis ticis pie šāda uzvārda, mazdēls gan nezina.

Pirmās Mazlauru govis, toreiz vēl Latvijas brūnās, no kādreizējā kolhoza Māris ar vecākiem iemainīja pret vectēva pajām. «Sākumā ar rokām slaucām. Piecas tonnas piena laktācijas periodā no govs — tie skaitījās superlabi izslaukumi. Šodien slaucam jau 12 tonnas. Ģenētika un barošana!» saimnieks secina. «Brīvdienu principā nav — jebkurā brīdī kaut kas var saplīst, tev tas jārisina. Govij nevar pateikt: nojuka motors, es tevi neslaukšu. Sevišķi tagad, ar augstiem izslaukumiem, nevari to atļauties.» Drošību radot ar piensaimniecības inventāra firmu DeLaval noslēgtais līgums — tehniķiem ir jāierodas jebkurā diennakts laikā, pat naktī, un jāsalabo.

Katru dienu Mazlauros traukos satek ap divām tonnām piena. «Pirms tam bijām kooperatīvā Māršava, tagad pienu nododam Piena ceļam. Lielāks, nopietnāks kooperatīvs. Esam pārāk mazi, lai pa taisno nodotu kādam pārstrādes uzņēmumam. Mana doma: visi pārstrādes uzņēmumi to vien gaida, lai tā notiktu. Tad piena cenu neredzētu neviens. Kamēr kooperatīvi pastāv, viss ir O.K. — ja kooperatīvs savāc pietiekami daudz piena, viņš var savu cenu diktēt.» Ar piena biznesu gan gājis kā pa viļņiem. Divus gadus pēc Krievijas embargo piena produktu importam no Latvijas tā cena bija noslīdējusi līdz 17 centiem par litru. «Izturējām,» nosaka Māris un pāriet pie pozitīvākām tēmām. Uzliela veterinārārstu Andri Zālīti no Vidzemes veterinārā servisa: viņš mudinājis ieviest govju nepiesieto turēšanu, organizējis pieredzes apmaiņas braucienus pie zemniekiem ASV. «Jo ātrāk tu noticēji, ka tā vajag darīt, jo ātrāk varēji sākt attīstīties un iet uz augšu.»

Kaut gan tik glaunas kūtis kā tagad lielajās fermās Latvijā viņš Amerikā neesot redzējis. «Mums tādas ir Eiropas subsīdiju dēļ: pusi un vairāk būvniecības naudas var dabūt atpakaļ.»

Ja viss ritēs, kā plānots, arī Mazlauros šoruden sliesies jauna kūts ar mēslu krātuvēm. Tur varēs izmitināt 105 slaucamās govis. Kūts būs lielākā investīcija saimniecības vēsturē, ap pusmiljons eiro. Pusi atmaksās Lauku atbalsta dienests, nelielu daļu ieguldīs arī zemnieks pats, pārējo segšot bankas kredīts.

«Piena lopkopība — tur jau mums vairs nav nekāds ģimenes bizness,» nosmej Māris. «Ir divas slaucējas, traktorists — algoti cilvēki. Pats gadus piecus neesmu govis slaucis. Agrāk — jā, spiestā kārtā, ja nu kāds bija slims. Simtiem Latvijas zemnieku ir liela problēma atrast slaucējas. Daudzi to risina ar slaukšanas robotu uzstādīšanu. Robots ir laba lieta, bet kāpēc lai nebūtu divi cilvēki pagastā, kam nav jādomā par braukšanu strādāt uz Angliju? Viņiem ir darbs, algu samaksāju vienmēr. Ja tev nebūs strādnieku, tu pats nekas nebūsi! Mani tracina, ka cilvēki stihiski brauc projām. Es viņus salīdzinu ar tiem daudzajiem, kas padomju laikā brauca uz Latviju tādēļ, ka te bija labāk dzīvot.»

Itālis neņēma naudu

Tālāk attīstīt piena lopkopību Rehtšprehers nebūtu varējis, jo apkārt nav pietiekami daudz zemes resursu ganībām un siena vākšanai. «Kaut kur tālumā pirkt zemi un vest? Šodienas degvielas izmaksu dēļ to nevaram atļauties.» Piena cenu krīze Māri pamudinājusi domāt, ka pievienoto vērtību šim produktam varētu radīt ar sieru. «Ražotni uztaisījām par savu naudu. Jā, par mūsu gotiņu iedoto piena naudu. Plauktus paši gatavojām, grīdas lakojām.» Sierotavu pagaidām «darbinot» tikai paša ģimene — Māris, viņa sieva Inese un dēls Toms, siera tirdzniecībā palīdz arī meita Santa.

«28. februārī palika divi gadi, kopš uzražojām pirmo sieru. Tajā lietā vēl esam galīgi zaļi. Bet progress ir bijis ļoti straujš,» atzīst meistars.

Rehtšprehers ieved telpā, kur noteiktā temperatūrā skaistos ruļļos briest triju veidu puscietie sieri: ar Gouda, ar Tallegio un parmezāna tipa ieraugu. Ir sieri gan māk-slīgajā, gan dabīgajā apvalkā ar linsēklu eļļu un balzamiko etiķi. Pagaidām labākie no tiem nobriedināti sešus mēnešus, augstākā pilotāža būs parmezāns, ko plauktā noturēs astoņus mēnešus. «Lai ražotu īsto parmezānu, ar īpašu sienu govis baro, tik tālu vēl neesam tikuši. Mūsu parmezānam ir «acis», īstajam nav. Taču nevajag obligāti tādu! Galvenais, lai ir garšīgs,» Rehtšprehers nogriež šķēlīti.

Kāpēc viņš sāka ražot tieši itāļu sieru? «Tādēļ, ka man neviens nepiedāvāja franču meistaru tajā laikā,» atbilde ir elementāra. Māris ar sievu izgājis mācības Soiras siera ražotnē Ādažos un arī Vītolbergu ģimenes uzņēmumā Ventspils pusē. Bet visvairāk ir pateicīgs Olitai Blūmai no Limbažu siera, kura saveda kopā ar itāli Masimo Monti un viņa sadarbības partneri latvieti Sanitu Ākoni, kas Baltijā tirgo siera ieraugus, fermentus, siera pārklājumus.

«Kad paši sākām ražot sieru, pirmajā reizē visu procesu ar Masimo kopā darījām. Domājām, ka būs jāmaksā par pakalpojumu, bet viņš pateica, ka viņam te tā patīkot, ka neņems no mums naudu. Viņš pats ir bijis zemnieks,» atklāj lauksaimnieks. «Secinājums — ja sāc kaut ko nopietni darīt un meklēt iespējas, uzrodas cilvēki, kas tev palīdz.» Rehtšprehers neslēpj — sākumā bijis arī daudz neveiksmīgu eksperimentu. Mazlauru vecais sargsuns brāķēto sieru noēdies gluži apaļš. «Es brīžam teicu — kam man tas vajadzīgs? Ripuļi plīsa un pūtās. Bet, kad pirmie ripuļi izdevās normāli, sākām braukt pa tirdziņiem, un cilvēki sāka to novērtēt! Atnāk un pasaka — tev ir labākais siers Latvijā! Tu esi dabūjis tādu emociju lādiņu, atnāc mājās un domā: nē, ir jāiet uz priekšu! Arī puika pieslēdzās ražošanai, tad jau sāka palikt vieglāk.»

Rimi Klēts, iDille veikali Rīgā, Limbažu Top un Cēsu Solo, Rožkalna veikals Plācī un Spārīte Raganā, veikals Rāmkalni Murjāņos, internetveikals Svaigi.lv — ražotājs ar prieku uzskaita sava siera tirdzniecības vietas. Rehtšprehera sieru par labu atzinuši pat vairāki Rīgas restorāni. Taču joprojām veiksmīgāko tirdzniecību un lielāko gandarījumu garantē tirgus. «Sākumā teicu, ka pa tirdziņiem nebraukāšu, man nav laika, man ir saimniecība!» atceras saimnieks. «Bet uzražoju, ieliku veikalā un sapratu, ka tā neko daudz pārdot nevar. Jāsāk braukt. Dienā, kad uztaisījām pirmo degustāciju Solo, tādu kvantumu siera iztirgojām! Tāpēc jau tirgus strādā. Tu piedāvā, cilvēks pagaršo… Tagad, ja kādu sestdienu neaizbraucu uz Kalnciema tirgu, man liekas, ka dzīvē kaut kā trūkst. Sieru par labu atzinuši cilvēki Vācijā, Austrijā, Šveicē.»

Bez veikalu uzcenojuma Rehtšprehera siera cena ir ļoti draudzīga. «Ražojam tikai paši, tādēļ varam iedot ļoti labu cenu. Tiklīdz sāksim algot strādnieku, kilograma pašizmaksai vismaz eiro nāks klāt. Nākamais lēciens, lai sāktu pelnīt, — jāsāk tonnās ražot. Bet, sākot ražot tonnās, kvalitāte krītas. Pagaidām tomēr gribam ražot kaut ko ekskluzīvu,» uzsver saimnieks. Viņa sierotavas ēkas apakšā ir vectēva pagrabs, nākotnes vīzija — to varētu pielādēt pilnu ar nogatavināmu sieru.

«Varbūt esmu veiksminieks, visu esmu darījis spontāni, daudz neko nerēķinot,» rezumē Māris. «Protams, kaut kādai loģiskajai domāšanai ir jābūt, tas arī veicina to, kas galā sanāk.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Esmu radīts laukiem, pilsētā man nav, ko darīt. Nevarētu arī strādāt vienu un to pašu darbu caurām dienām, tad prātā sajuktu. Šeit pats esmu noteicējs. Ir, ko rosīties, bet, tikai daudz strādājot, var kaut ko sasniegt.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Viss, ko esmu darījis, man ir paticis, varbūt tādēļ par nopietnām kļūdām nevaru runāt.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja tu kaut ko esi iedomājies un gribi, vajag sākt darīt un mērķtiecīgi uz to iet. Pārējais pats par sevi attīstīsies un izveidosies. Galvenais — ir stipri jāgrib, tad viss notiks!»

Latvijas standarts

Atjaunotā skaistā koka mājā Teikā mīt latviešu uzņēmums Art Fairs Service, kas iekārto mākslas izstādes viscaur Eiropā, arī prestižo Art Basel, kas ik gadu Šveicē pulcē pasaules vadošās mākslas galerijas

Uz vienu sarunu dabūt kopā kompānijas Art Fairs Service līdzīpašniekus Bruno Melli, Mārci Laidiņu un Aivaru Gailumu nav viegls uzdevums — darba darīšanās viņi bieži dodas braucienos pa Eiropu. «Man varētu būt pasaules rekords mākslas izstāžu apmeklēšanā,» pajoko par klientu piesaisti atbildīgais Mārcis. Uz pašu mākslu gan viņam grūti koncentrēties. Profesionālās intereses dēļ «aizeju un redzu tikai sienas, gaismas un kabeļus».

Tā ir kompānijas specifika — radīt nevainojamu telpu, lai mākslinieki tajā var izstādīt savus darbus. Lai gan trijotnes darbs ir visai tehnisks, māksla viņus aizrauj un, gribot vai negribot, ienāk arī ikdienas dzīvē. Par to viņi pajoko, norādot uz skaistu mākslas darbu aiz Bruno muguras. Krāsains rentgena skats — cilvēks ar fotokameru. Izstādē, ko uzņēmums iekārtoja 2015. gadā Māstrihtā, tam uzkrita lampa — nācās nopirkt. «Priecājamies. Ļoti labs darījums bija,» viņi smaida. «Reti mēs kaut ko gāžam. Mums pat bija biznesa projekts, ka varētu biežāk, jo tad ar galerijām var vienoties par labām mākslas darbu cenām,» pajoko Bruno.

Lielākā vērtība ir cilvēki

Latviešu kompānijas iekārtotās mākslas izstādes izceļas ar eleganti baltām, labi apgaismotām sienām. Tās tiek uzslietas no vairākkārt izmantojamiem materiāliem, tāpēc atšķirībā no daudziem citiem konkurentiem pēc izstādes miskastē latvieši izmet tikai pāris maisus ar plēvēm. Savu darbu trijotne salīdzina ar kaskadieru trikiem kinofilmās: «To, ko darām, cilvēki neredz.» Mākslas izstādēs reti kurš apmeklētājs pievērš uzmanību sienām un gaismām.

Pirms radās ideja par mākslas izstāžu rīkošanu, Bruno izgudroja un patentēja Huglock stiprinājumus — inovatīvu slēgmehānismu, kas atvieglo mēbeļu montāžu. Kādu dienu viņam piezvanīja paziņa, kas sēdēja krogā ar kādu mākslas izstāžu rīkotāju. Vai Bruno gribētu pamēģināt ar Huglock stiprinājumiem izveidot izstādes sienu konstrukciju? Tas bija sākums. 2014. gadā Art Fairs Service iekārtoja savu pirmo mākslas izstādi Māstrihtā. «Kad likām kopā sienas, atcerējos krievu filmu Briljantu roka,» Mārcis piesauc ainu, kurā varonis Šuriks modes skates laikā vairākkārt neveiksmīgi mēģina attaisīt rāvējslēdzēju, lai garās bikses padarītu par šortiem. «Mums tur īsti neveicās ar salikšanas ātrumu,» viņš paskaidro. Rezultāts bijis nevainojams un tieši laikā, tomēr mudinājis komandu meklēt risinājumu, kas prasītu mazāk laika. Tāds arī atrasts. «To nevar patentēt, bet tās ir lietas, kas mums ir apkārt, un ir jāsaprot, kā tās izmantot. To iespējams viegli arī pakaļdarināt, tāpēc mēs mazliet uzmanām savu tehnoloģiju,» saka par tehniskajiem risinājumiem atbildīgais Aivars.

Pēc uzņēmuma sagatavotajiem rasējumiem izstāžu sienas ražo Jēkabpils kompānija Brodoors. Atsevišķas detaļas tiek pasūtītas Zviedrijā un Ķīnā, bet komplektēšana notiek Latvijā. «Neraugoties uz visu tehnoloģijas burvību, gribētos teikt, ka lielākā vērtība ir cilvēki. To nevar nokopēt,» stāsta Mārcis, un viņam piekrītoši māj abi kolēģi. «Neticu, ka kāda kompānija varētu aizbraukt uz mūsu noliktavu un ar mūsu inventāru uzbūvēt izstādi. Neticu,» viņš turpina.

Lielo izstāžu iekārtošanai nepieciešami kādi 40 darbinieku un divas darba dienas. Strādnieki brauc no Latvijas un tiek nolīgti uz konkrētiem izbraucieniem. Cauru gadu birojā strādā tikai 6—7 darbinieki. Liels darbs un daudz laika vajadzīgs, lai sagatavotu precīzus izstādes zāles plānus, pēc kuriem darbiniekiem vadīties, tāpat arī materiālu un darbinieku loģistikas plānošanai. Īpaši spraigi tas kļūst, ja vienlaikus notiek vairākas izstādes. Šovasar tiks sasniegts kompānijas rekords — vienlaikus sešas izstādes četrās dažādās valstīs.

Darbinieki, kas iekārto izstāžu zāles, netiek meklēti sludinājumos. Kompānijai ir garš saraksts ar motivētiem cilvēkiem, kurus rekomendējuši uzticamie darbinieki. «Tie nav bezdarbnieki, uz ielas vai Stacijas laukumā salasīti. Visi ir forši, inteliģenti cilvēki, kas brauc piedzīvojumā. Ar jebkuru klients var parunāties, un mums nav nekāda stresa, ka darbinieks kaut ko nesapratīs vai būs rupjš. Tās ir ārkārtīgi foršas blices,» komandu slavē Bruno. Iespēju braukt būvēt izstādes šie cilvēki uztverot kā apmaksātu atvaļinājumu, tāpēc darbiniekus sarunāt nepavisam neesot grūti.

Ielūkoties noliktavā gan būtu sarežģīti. Tā atrodas Antverpenē Beļģijā. Loģistiku ērtāk plānot Eiropas centrā — tuvāk izstādēm. Viena no lielākajām izstādēm, ko Art Fairs Service aprīko, notiek Briselē. Tur jānogādā sešas kravas automašīnas. Katrā 16 tonnas materiālu. «No mūsu noliktavas Brisele ir 60 kilometru attālumā, no Rīgas — divi tūkstoši kilometru. Loģistikas izmaksas ir nesalīdzināmi zemākas,» skaidro Mārcis.

Pilnīgs puhh!

Materiālu pārvadāšana iekļauj riskus. Piemēram, neparedzamos laika apstākļus. Reiz, iekārtojot izstādi Stokholmā, materiāli aizkavējās, jo vētras dēļ pie Vācijas robežas tika apturēts vilciens, kurā atradās izstādes sienas. Uzņēmums reaģēja veikli — nogādāja uz Zviedriju papildu brigādes. Nākamās dienas deviņos no rīta viss bija gatavs — galerijas varēja iekārtot savus stendus. «Kad cilvēki no rīta atnāca un ieraudzīja, ka viss ir pabeigts, viņi bija šokā. Joprojām par to runā un atceras. Tas ir svarīgi — ja pasakām, ka izdarīsim, klients var justies droši. Tas ir Latvijas standarts,» skaidro Aivars.

Tieši to — Latvijas standartu — kompānija esot ieviesusi mākslas izstāžu pasaulē. Pirmajos darbības gados uzņēmumam maz uzticējās. «Kas tas ir? No kurienes esat? Vai jums tur ir krāsainie televizori?» nebūt ne vieglo iesākumu ar smaidu atceras Bruno. Kādu brīdi viņi pat apsvēra iespēju virzīt mārketingu no Beļģijas, lai izvairītos no aizspriedumiem pret austrumeiropiešiem. Tomēr ar laiku un pacietīgu darbu stereotipus izdevās lauzt. «Man nav kauns Šveicē pateikt, ka esam atveduši Latvijas kvalitāti,» saka Mārcis. «Vēl pāris gadiņi, un es domāju, ka Latvijas kvalitāte mākslas pasaulē pat varētu būt standarts,» Bruno nemaz nav pieticīgs. Līdz ar uzticību uzņēmumam izdevies iekarot arī pieklājīgu tirgus daļu mākslas izstāžu biznesā. 2017. gadā Art Fairs Service apgrozījis 1,23 miljonus eiro un nopelnījis 76 tūkstošus.

Visvairāk izstāžu kompānija iekārto Beļģijā un Nīderlandē — noliktavas tuvumā. Šogad sešas no 40 izstādēm paredzētas Briselē vien, to starpā arī Eiropas dienas. Īpaši kompānija lepojas ar savu darbu Art Basel, ko mēdz salīdzināt ar mākslas pasaules olimpiskajām spēlēm. Šis ir pirmais gads, kad klientiem nākas arī atteikt — pieprasījums kļūst pārāk liels. Iepriekš kompānija cīnījās par katru klientu, savukārt tagad var atļauties izvēlēties nopietnākos un labākos. Komanda lepojas arī ar mākslas izstādi Malagā un «pieklājības pēc» iekārto arī Art Riga Fair — lai viņu darbs būtu redzams arī mājās. Kopumā kompānija iekārto mākslas izstādes viscaur Eiropā — sākot no Zviedrijas un Dānijas ziemeļos līdz pat Spānijai un pēc mēneša arī Portugāles dienvidos.

Viņiem izdevies ielauzties arī Vācijas mākslas izstāžu tirgū. «Pa Vāciju laipojām ilgi, bet, kad pavērās vaļā, tad — puhh! — pilnīgi,» sprādziena skaņu atdarina Bruno. Lai gan pirmo izstādi Hamburgā viņi iekārtoja jau pirms trim gadiem, atsaucības no citiem vācu klientiem nebija. Pagājušajā gadā divas nedēļas pirms izstādes viņiem deva ziņu kāds no iepriekš nesekmīgi uzrunātajiem vācu klientiem — force majeure, vai varat divu nedēļu laikā iekārtot izstādi Minhenē? Protams, varam! Arī uz šo izstādi viņi uzaicināja vietējos organizatorus, rādīja savu darbu un iespējas. Šoreiz veicās labāk — seši pasūtījumi šim gadam kompānijai bija kabatā. «Vācijā, Zviedrijā, arī Francijā ir viens moments — ja kāds tev sāk uzticēties, tad arī pārējie to dara, un tālāk tas notiek lavīnveidīgi,» savos novērojumos dalās Bruno.

Čomi un bizness

Mākslas izstāžu niša ir šaura un attiecības tirgus dalībnieku vidū ciešas. «Jūs būvējat kopā jau 15 gadus. Jūs esat čomi. Un tad ierodas kaut kāds čalītis no malas un saka: es tagad gribu būvēt. Un es nebūvēšu lētāk, es būvēšu labāk,» par biznesa vidi stāsta Bruno. Tomēr Mārča neatlaidība klientu pārliecināšanā ir fenomenāla. «Zini, kā viņš dara? Sēž tepat Rīgā birojā un piezvana uz Vīni: es te tieši esmu gadījies Vīnē, varbūt varu pieskriet rīt ap pusdienas laiku? Tie saka — O. K., varētu ap diviem. Hops, viņš pērk biļeti uz Vīni,» kolēģi uzteic Bruno. Visām idejām, ko Mārcis pārdod klientiem, Aivaram jāatrod tehniskais risinājums. «Es esmu apgriezējs,» viņš pajoko par to, kā reizēm spiests kolēģa lidojumu piezemēt. «Es esmu kā vilciens, kas skrien pa priekšu, Aivars aizmugurē mēģina bremzēt, un Bruno pa vidu mūs sinhronizē,» atjoko Mārcis.

Kopīgais komandas darbs ļāvis sasniegt labus rezultātus. «Mēs esam izteikti tirgus līderi,» par savu vietu mākslas izstāžu nišā lepns ir Bruno. Nākamgad viņi spers pirmos soļus high-end jeb augstākās kvalitātes nišā. Desmit pasaules labākās mākslas galerijas Šveicē pie Sanktmoricas organizēs Maloja Project. Šāda izstāde notiks pirmo reizi, tās organizēšanā piesaistīti pasaulslaveni arhitekti un dizaineri. Šajā izcilnieku komandā uzaicināti arī latviešu Art Fairs Service.

Kompānija saņem aicinājumus ierīkot izstādes arī ārpus Eiropas. Klienti izrādījuši interesi Sidnejā, Honkongā, Tokijā, Du-baijā un citur, bet Art Fairs Service spiesti atteikt. Loģistikas izmaksas ir augstas, turklāt tālā ceļa dēļ inventārs uz pārāk ilgu laiku tiek izslēgts no aprites. Taču, ja pieprasījums ārpus Eiropas augs, kompānija apsver iespējas paplašināt savu darbību, iespējams, veidojot franšīzes. «Idejas mums ir, bet tās nav šodien realizējamas. Galvenais neaizskriet vilcienam pa priekšu,» plānus racionalizē Bruno.

Vai bijuši krīzes brīži, kad gribējies šo biznesu mest pie malas? Trijotne satrūkstas. «Pat jautājums liekas šokējošs. Nevienā mirklī,» saka Artūrs. Viņam piebalso Bruno: «Šis nav tas gadījums, kad saki — ja būtu zinājis, nebūtu darījis. Ja mēs būtu zinājuši, mēs tak būtu darījuši, vai ne?» Iesaistās arī Mārcis: «Vēl jo aktīvāk būtu darījuši.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Pa priekšu vienmēr iet prieks darīt to, ko dari. Pēc tam seko vilcējspēks — panākumi. Ja nedarīsi to, par ko kaifo, neko no tāda biznesa nevar dabūt laukā.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Tās nav kļūdas, tā ir skola.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Būt pārliecinātam par sevi. Vispirms atbildi, ka to vari, un tad domā, kā realizēt. Ir arī baigi jārēķina — jāizrēķina pats pesimistiskākais scenārijs. Pati zemākā iespējamā peļņa jāizdala ar divi. Visilgākais laiks jāpareizina ar divi. Ja, šādi rēķinot, kaut kas paliek pāri, tad ir vērts to darīt.»

Skaistumam un priekam

Kad Laima Grigone sāka gatavot traukus, viņai nebija sava biznesa plāna. Viņa vēlējās veidot skaistas un funkcionālas lietas, kas sagādātu prieku. Vēlāk atklājās, ka arī tāda koncepcija var būt veiksmīgas keramikas darbnīcas pamatā

Ar keramikas meistares Laimas Grigones rokām darinātie porcelāna trauki izskatās tik dabiski, it kā būtu paši kaut kur mežā, pļavā vai upē izauguši. Šķīvji kā dadžu lapas. Uz krūzīšu malām izauguši ķērpīši. Sulu glāzes aplipušas ar gaišām sūnām. Katram šķīvītim citāds raksts, un gluži kā akmeņus tos gribas noglāstīt. Pat auskari mazu zvanu formā atgādina smilgu ar skarām.

«Sākumā nezināju, vai man kas sanāks un vai šādi trauki kādam ir vajadzīgi,» Laima skaidro, kāpēc sāka strādāt bez biznesa plāna. Kamēr viņa nebija piedāvājusi pircējiem savus izstrādājumus, nebija nekādu iespēju pārliecināties — ļaušanās vaļaspriekam atmaksāsies vai ne. Četru gadu pieredze liecina, ka arī šāda keramikas darbnīca var būt bizness.

Iemācījās radošo brīvību

Kad Laima beidza Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, viņa bija nolēmusi studēt interjera dizainu. Toreiz vēlējās strādāt kopā ar māsu Lāsmu, kura ir arhitekte, viņas izveidotajā Radošajā apvienībā Spāres. Taču pirms studiju sākšanas Laima iestājās Oksfordas Bruksa Universitātes (Oxford Brookes) kursos, kas skolu absolventiem dod iespēju iepazīties ar dažādiem dizaina un mākslas veidiem un sagatavot savu portfolio jeb darbu mapi.

«Šajā laikā arī sapratu, ka interjera dizains nav man. Man patika visi praktiskie darbi ar rokām,» stāsta Laima.

Galu galā viņa izvēlējās Falmutas Universitātē studēt mūsdienu amatniecību, jo šī bakalaura studiju programma dod iespēju apgūt darbu ar dažādiem materiāliem: keramiku, stiklu, koku, metālu, plastmasu. Pirmajā studiju gadā jauniešiem vajadzēja apgūt tehnoloģijas un materiālu apstrādes veidus, taču otrajā un trešajā kursā liela uzmanība pievērsta radošā potenciāla attīstībai. «Tur bija liela radošā brīvība un tehniskais atbalsts perfektā līdzsvarā,» viņa stāsta.

Laima atceras, ka studijās nebija uzsvara uz gatavoto lietu funkcionalitāti. Augstāk par, piemēram, tējkannas praktisko izmantojumu pasniedzēji vērtējuši ideju, ar kādu tā veidota. «Viens no maniem mīļākajiem projektiem bija Publika un tava identitāte, kurā trīs mēnešu laikā studentu izstādei bija jāsagatavo darbs. Tāds uzdevums lika domāt ne tikai par to, ar kādiem materiāliem gribu strādāt, bet arī par to, kāds būs mana darba vēstījums. Ilgi sēdēju, galvu rokās saķērusi,» atceras Laima. Galu galā viņa izgatavojusi divarpus metrus garu ozolkoka galdu, uz kura ar kinētiskā mehānisma un magnēta palīdzību rotēja neliela kariete, kurā bija porcelāna tējkanna. Ja kāds vēlējās, varēja no tās ieliet sev tēju krūzītēs, kas atradās uz galda.

«Šajā projektā es risināju sarunu par attālumiem starp dažādām kultūrām un laikiem,» stāsta Laima. Studiju laikā viņa visvairāk darbojās tieši ar keramiku un koku. «Pagaidām diemžēl neatliek laika kokam, taču kādreiz noteikti atgriezīšos pie karošu grebšanas. Tagad tikai reizēm uztaisu kādu mēbeli sev,» saka Laima, salejot bērzu sulas pašas gatavotās porcelāna glāzēs un pamājot uz koka plauktiem pie sienas. Darbā ar koku un keramiku esot jāseko materiāla šķiedrām, jāprot ar tām sadarboties. «Reizēm man vajag piekāpties,» skaidro Laima.

Plāna vienkārši pelnīt naudu nekad neesot bijis. Ja būtu noticis pēc Laimas prāta, viņa pēc augstskolas diploma iegūšanas būtu braukusi uz Japānu strādāt kāda keramikas meistara darbnīcā. «Divus gadus švammētu viņam krūzītes,» ar nelielu ironiju saka Laima. Taču viņas mamma Vēsma Veģere, kas Rundāles novada Svitenes pagastā vada zemnieku saimniecību Urštēni, bija parūpējusies, lai Laimas keramikas darbnīcas izveidei būtu pieejama nauda no Eiropas fonda, kas atbalsta ar lauksaimniecību nesaistītu darbību attīstību laukos.

«Pārdomām, ko darīt pēc universitātes absolvēšanas, man nebija laika. Kad pēc diploma saņemšanas ceremonijas atbraucu mājās, man jau visas iekārtas bija atvestas un bija jāsāk strādāt,» Laima atceras darba sākumu 2013. gadā. Viņa ir gandarīta, jo šādā veidā tika pie virpas, divām keramikas krāsnīm un ventilējama glazēšanas kambara. Tas ir galvenais, kas vajadzīgs Laimas ikdienas darbam.

Pārvarot pirmās kļūdas

«Vienu pilnu gadu man bija tā laime dzīvot ģimenes azotē. Varēju no agra rīta līdz vēlam vakaram tikai taisīt traukus, lai saprastu, kas ir tas, ko vēlos radīt,» atceras Laima. Sākumā bijis daudz brāķu. «Tagad bieži smejos, ka keramika, tāpat kā narkodīleri, pirmo devu dod bez maksas. Jo pirmie darbi parasti sanāk. Kad mājās mēģināju atkārtot to, kas man universitātē bija sanācis, tas vairs neizdevās.»

Vispirms atklājās, ka lielos daudzumos iepirktā porcelāna masa ļoti grūti pakļaujas veidošanai. «Kad tā beidzās, tā bija viena no manām laimīgākajām dienām. Kā iesācēja biju domājusi, ka visas porcelāna masas ir vienādi labas. Bet tā noteikti nav,» stāsta Laima un uzskaita — šo gadu laikā ir izmēģinājusi Austrālijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Lielbritānijā gatavotās porcelāna masas, un par vislabāko atzinusi tikai angļu porcelānu.

Otru problēmu radīja sliktā elektrības piegāde. Urštēni, kur izveidota Laimas keramikas darbnīca, atrodas elektrības līnijas galā. «Korķus sit ārā visu laiku, un saprast, kurā laikā ieslēgt keramikas krāsnis, lai korķus neizsistu, bija liels izaicinājums,» saka Laima. Bijušas vairākas reizes, kad elektrības pārtraukuma dēļ visi krāsnī ieliktie, divu vai trīs mēnešu laikā gatavotie darbi aizgāja bojā. «Mamma iedeva citu skatījumu uz manām pirmajām neveiksmēm — 2014. gadā bija kailsals un viņas zemnieku saimniecībā 90% ziemāju izsala. Tur gāja bojā gada darbs un ieguldījumi, kuru summas rakstāmas ar daudz lielākiem skaitļiem nekā dažas bļodiņas. Katram savas problēmas mēdz šķist kā pasaules gals, bet, ja pacel acis un paveries apkārt, tad saproti, ka tas viss ir nieki,» Laima stāsta, kā tikusi pāri krīzēm.

Laima atzīst, ka pircējus saviem traukiem nav īpaši meklējusi. Vienīgā vieta, ko viņa pati uzrunājusi, ir galerija Riija. «Pārējās galerijas atrada mani,» saka Laima. Vislabākā sadarbība esot izveidojusies ar galeriju Etmo Vecrīgā, kuras pārstāvji Laimu uzrunājuši Brīvdabas muzejā mūsdienu amatniecības festivālā. Ļaudis no citām galerijām piedāvājuši tirgot Laimas traukus, kad pamanīja tos Kalnciema kvartāla tirdziņā. Taču lielu tiesu izgatavotā — pērn  jau ap 60% — Laima pārdod ārzemēs, pircējus atrodot tīmekļa veikalā Etsy un lietotnē Instagram. Ar to starpniecību trauki ir aizgādāti gan uz dažādiem mājokļiem, gan restorāniem, galerijām un veikaliem visās pasaules malās — no ASV līdz Honkongai, no Krievijas līdz Šveicei.

«Mana neparastā stila noslēpums slēpjas tajā, ka man neviens nekad nav teicis, kādam ir jāizskatās traukam,» saka Laima. Viņa vienmēr piedomājot, kā atrast līdzsvaru starp funkcionalitāti un estētiku. Porcelāns viselegantākais esot tad, kad ir plāns, gandrīz caurspīdīgs, taču tad tas ir arī trausls. Tāpēc Laima savus porcelāna traukus veidojot gana biezus, lai tie būtu daudzkārt izturīgāki par māla traukiem.

Lai arī citi lepojas!

«Man patīk mans darbs. Virpojot trauku, man tam jāatdod simtprocentīgi visa uzmanība un jābūt pilnīgi mierīgai. Citādi nekas nesanāks,» stāsta Laima, atzīstot, ka trauku gatavošana ir visbrīnišķīgākais viņas darbā. Kā keramikas meistarei viņai ir priekšrocība ātri vien redzēt sava darba rezultātu. Daudzās jomās to nevar ieraudzīt mēnešiem un gadiem ilgi, tāpēc Laima augstu novērtē prieku turēt rokās pašas gatavotu bļodu vai krūzi.

Blakus viņas nelielajai darbnīcai tiek celta jauna, plašāka. Taču tas nenozīmē, ka Laima sāks trauku rūpniecisku ražošanu. «Noteikti turpināšu traukus gatavot ar rokām,» viņa saka. Lai gan Latvijā ir daudz citu lielisku keramikas meistaru, Laimā nav ne mazākās spriedzes. «Ar lielu prieku iegādājos traukus no citiem amatniekiem. Viņi ir mani draugi, nevis konkurenti. Iegūt kāda cilvēka radītu lietu nozīmē būt konstantā dialogā ar šo cilvēku. Katru reizi lietojot cita meistara trauku, es iedomājos par viņu. Es zinu galdniekus, kas gatavoja manas mēbeles. Pazīstu meistarus, kas šuvuši daudzas manas drēbes. Es pazīstu māksliniekus, kas taisīja manas rotas. Es viņus visus pazīstu.  Meistaru radītām lietām ir pavisam cita vērtība un sajūta. Cilvēki daudz spriež, kā izbēgt no patērētāju kultūras valgiem un ātrajām modēm. Manuprāt, atbilde ir tiešajā pirkšanā. Pazīsti savus meistarus!» Laima iesaka vadīties pēc moto, kuram pati tic: «Pērc mazāk! Pērc labu! Lolo un   paturi!»

Tieši šo sajūtu dēļ Laima ir ieplānojusi jaunās darbnīcas telpas izmantot, lai rīkotu keramikas meistarklases cilvēkiem, kuri nav keramiķi, bet labprāt sev kaut ko izgatavotu. «Gribu mācīt citus cilvēkus. Ar kādu lepnumu cilvēks var pateikt, ka pats savus traukus izgatavojis! Paturēt šo lepnumu tikai sev būtu egoistiski,» saka Laima.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Man lielu prieku sagādā priecīgi klienti. Negribu, palielinot gatavoto trauku apjomus un apgrozījumu, zaudēt kontaktu ar klientiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Lielākā kļūda ir mēģināt izdarīt pārāk daudz. Solījumi jāpilda, bet jāelpo dziļi un jāstrādā mierīgi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Darīt tikai to, kas pašam patīk. Tirgū savu pircēju atrod visdažādākās preces — gan prastas, gan ekskluzīvas. Jebkam, ko tu taisīsi, būs savs pircējs. Svarīgākais ir viņu atrast.»

Bizness gaišākai dzīvei

Īstenojot visfantastiskākās un tehniski sarežģītākās vīzijas, stikla konstrukciju uzņēmums UPPE nonācis pie secinājuma, ka viņu biznesā ir trīs vērtības: komanda, atklātība un precizitāte. Bet vissvarīgāk esot piedomāt, lai no katra darba pasaule kļūtu mazliet labāka

Šis uzņēmums varētu uzbūvēt neredzamas mājas. Tikai to iekārtojums un cilvēki padarītu stikla konstrukcijas apjaušamas. Par to, ka šāda ēka ir iespējama, liecina viņu veidotā autoostas lifta šahta Somijas pilsētā Lahti, kurai visas nesošās konstrukcijas, kolonnas un sijas ir no stikla. Pat salaiduma vietas nav redzamas.

Vairākas ēkas, kuru celtniecībā piedalījusies UPPE, Norvēģijā, Somijā un Latvijā atzītas par pēdējo gadu labākajiem būvniecības sasniegumiem. Kā rakstīts žurnālā Latvijas Architektūra, arhitekti labprāt sadarbojas ar UPPE profesionāļiem dažādu nestandarta, toties mākslinieciski augstvērtīgu stikloto konstrukciju izstrādē. Bet savu darbību UPPE sāka tieši finanšu krīzes laikā.

Uzticības dēļ ieslēdza gaismu

Trīs draugi, kuri 2009. gadā izveidoja uzņēmumu, bija iepazinušies, strādājot stikloto konstrukciju uzņēmumā Aile. «Mēs ar Ivaru nākam no Sabiles, mūsu mammas ir draudzenes. Pirms kādiem 15 gadiem atkal satikāmies uzņēmumā AileUPPE vadītājs Aldis Cimermanis saka par seno pazīšanos ar Ivaru Žagariņu.

«Savukārt ar Sandi bijām iepazinušies Latvijas Kristīgajā studentu brālībā. Kad Sandis atnāca uz darba interviju Ailē, pieņēmu viņu darbā.» Tolaik Aldis strādāja Ailē par inženieri un laika gaitā kļuva par Sanda Mileiko mentoru. UPPE vadības komanda kļuva pilnīga pēc Ivara drauga Riča Bēranta pievienošanās.

Darbojoties ar stikla konstrukcijām, ļoti svarīgi ir iegūt sev skolotāju, jo Latvijas augstskolās to nemāca. Aldis studējis būvniecību LLU, Sandis — RTU, un, lai gan stikla konstrukcijas būvniecībā tiek izmantotas jau vismaz simt gadu, studiju programmās uzmanība koncentrēta uz betona, tērauda un koka konstrukcijām. «Stiklu ilgu laiku uztvēra kā materiālu logam, kura galvenā funkcija ir ielaist gaismu ēkā,» paskaidro Sandis. Tāpēc viņš, tagad būdams UPPE projektēšanas vadītājs, Aldi goddevīgi sauc par savu skolotāju. Savukārt Aldis ar cieņu piesauc bijušo Aile vadītāju Valdi Moru. Kad tūkstošgades sākumā LMT galvenās ēkas būvniecībā Aile ieguva tiesības nodrošināt moderno būvi ar visām stikla un alumīnija konstrukcijām, Valdis Mors kopā ar Aldi braukuši uz Vāciju konsultēties. Lai tālāk dalītos ar zināšanām, Aldis bija izveidojis lekciju kursu Mūsdienu stiklotās konstrukcijas, bet, sākot strādāt savā uzņēmumā, lektora darbu vairs nespēja turpināt.

No Ailes Aldis, Sandis un Ivars aizgājuši, jo vēlējušies izmantot stikla konstrukcijas būvniecībā citādi nekā iepriekšējos gadu desmitos. Biznesa plāna jauna uzņēmuma dibināšanai gan nebija. «Taču tad viens kungs, ar ko bijām iesākuši sarunas par viņa privātmājas būvniecību, piezvanīja un lūdza iesaistīties celtniecībā. Vēl nebijām nodibinājuši uzņēmumu, tāpēc teicām, ka tas nav iespējams. Tomēr pēc kāda laika viņš atkal zvanīja, un mēs nolēmām, ka tas ir signāls — jāieslēdz telpā gaisma un jāsāk strādāt,» Aldis atceras laiku, kad viņiem biznesa sākšanai nebija nekā. «Uzprojektēt varējām, samontēt — arī, zinājām, kas ražo stiklu. Uzņēmuma reģistrāciju sākām vienlaikus ar savu pirmo projektu. Strādājām visi un darījām visu.»

Kad Aldis parāda lielformāta fotogrāfiju ar pirmo privātmāju, kuras celtniecībā piedalījās UPPE, nevilšus aizraujas elpa. Tā ir liela, gaiša četrstāvu betona un stikla ēka, kur stikla konstrukcijas ir vismaz tūkstoš kvadrātmetru apjomā. «Jau pirmais projekts apliecina, ka mūsu biznesa pamatā ir uzticības pilnas attiecības,» saka Aldis, atzīmēdams, ka jaunajam uzņēmumam uzticējās un tas nepievīla. «Pēc tam UPPE nekad nav īpaši meklējusi klientus, neesam piedalījušies izstādēs un neesam ieguldījuši naudu mārketingā. Visus pārējos projektus mums arī uzticējuši vai nu klienti, vai arhitekti. Tā mēs no viena projekta nonākam pie nākamā.»

Nav nekā neiespējama

Bieži vien sarunas par projekta īstenošanu sākas ar to, ka UPPE pārstāvjiem ir jāpierāda, ka apstrādes tehnoloģijas stiklu slodzes nestspējas ziņā padarījušas līdzvērtīgu dzelzsbetonam. Kad Lahti pilsētas vadība meklēja, kas varētu pilsētas centrā izveidot stikla kasti kā ieeju pazemes autoostā, viņi šaubījās gan par arhitektu ieceri veidot stikla ēku bez stiprinājumiem, gan par UPPE spēju izveidot šādu konstrukciju stipru un drošu. Projektētāju aprēķini vien nepārliecināja. «Tad mēs taisījām mazu eksperimentu un būvniecībai paredzēto stiklu mēģinājām sadauzīt ar ķieģeļiem un koka nūjām,» smaidot Sandis atceras, kā pārliecinājis, ka stikls var izturēt uzbrukumus.

Viņš uzsver — par viņiem atceras tad, ja ir sarežģītas konstrukcijas, nestandarta risinājumi un kāds cits arhitektiem jau ir pateicis: «Nē, tas nav iespējams!» Aldis piekrīt, ka tādas stikla konstrukcijas, kuras var izkārtot kā lego klucīšus, viņa vadītajam uzņēmumam neuzkurina interesi. Bet, ja jumtā ir apaļš kupols vai tā slīpajā virsmā paredzēti stikla ielaidumi, ja ir līkumotas sienas vai neredzamas salaiduma vietas, uz to UPPE «uzķeroties».

«Arhitekti bieži vien rada ideju, ko būvnieki it kā nevar īstenot dzīvē. Piemēram, norvēģu arhitekts Vidars Knutsens gribēja uztaisīt māju, kuras stiklotās fasādes stiprinājumi ir noslēpti sienās,» Aldis atceras, kā sākās sadarbība ar norvēģu arhitektu pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad viņi vēl strādāja Ailē. «Nekas nav redzams, neviena salaiduma vieta. Mums nebija risinājumu. Bet, kad arhitekts uzstāja, ieslēdzās latviešu spīts, un apņēmāmies vai nu viņu pārliecināt, ka tas nav iespējams, vai arī īstenot.» Rezultātā tapa stikla ēka, kas kalpo norvēģu skolotājiem kā zināšanu pilnveides centrs. Kopā ar Element Arkitekter, ko vada Knutsens, UPPE ir radījusi vēl divas gan vizuāli skaistas, gan funkcionāli mūsdienīgas ēkas Oslo: Zaļo māju, kas ir piecstāvu koka un stikla daudzdzīvokļu ēka parkā, un biroju ēku. Pirmā 2013. gadā saņēma Norvēģijas gada balvu arhitektūrā, bet biroju ēka pērn atzīta par ēku ar vislabāko stikla fasādi un vislabāko izgaismojumu Norvēģijā.

«Patiesībā tā ir veca, 70. gados būvēta dzelzsbetona ēka, kurā atradās majonēzes rūpnīca,» paskaidro Aldis. Esot bijusi drūma. Tagad — gaiša un viegla, jo fasādē pat logu hermētiķi ir paslēpti aiz gaiša materiāla. Stiklojumam izmantots tikai dzidrinātais stikls, kas ir gaisīgi zilgans, bez stiklam raksturīgās zaļganās nokrāsas. Katra fasādes stikla daļa ir aprīkota ar LED gaismekļiem, kas ēku izgaismo naktī. Apgaismojuma sistēma ir programmējama, tā var būt kustīga un imitēt dažādus attēlus.

Līdz šim efektīvākie UPPE projekti īstenoti aiz robežām, jo Skandināvijas valstīs ir laba maksātspēja. Taču arī Latvijā ir ēkas, kuru celtniecībā iesaistījās UPPE un kas izpelnījušās atzinību. Piemēram, ar Latvijas būvniecības 2017. gada balvu novērtētajā VEF Kultūras pils rekonstrukcijā tieši UPPE gādāja par stikla kupoliem. Veidoja starpsienas un fasādes stiklojumu Latvijas valsts mežu klientu centram Dundagā, kas atzīts pat 2017. gada labāko būvi Latvijā. Gādāja par stiklojumu arī Liepājas Lielajam dzintaram, restorānam un alus darītavai Zoltners, nesen rekonstruētā viesnīcā Vecrīgā nodrošināja ugunsdrošas stikla grīdas un liektas stikla margas. Ir izveidojusies sadarbība ar arhitektēm Zaigu Gaili un Sintiju Vaivadi, projektēšanas biroju Arhis un Made arhitekti.

«Kad arhitekti izstrādā projektus, mēs iesakām atsevišķu projektu tikai stiklotajām konstrukcijām,» saka Sandis, kurš kopā ar astoņiem uzņēmuma projektētājiem izstrādā detalizētus tehniskos rasējumus un aprakstus arī tādiem būvniecības projektiem, kuros UPPE nepiedalās. «Mēs uzskatām, ka tas sakārto Latvijas būvniecības vidi. Bieži vien arhitekti paredz ēkā stiklu, bet būvniekam ir savi uzskati par stikla spējām noturēt siltumu, pasargāt no saules, tā izturību un drošību. Tie, kas arhitekta ieceri realizē, var dažādi interpretēt tehniskos parametrus, var arī izmantot lētus materiālus. Tāpēc piedāvājam arhitektiem izstrādāt detalizētu projektu, lai īstenošana netraucētu ne arhitektu, ne būvnieku reputācijai.»

Bizness, kurā palīdz citiem

Kad jautāju, kā UPPE tiek pie augsti kvalificētiem stikla konstrukciju projektētājiem, ja tādus augstskolā nesagatavo, Aldis un Sandis norāda uz ražotni. Jaunajiem inženieriem, kas tikko beiguši augstskolu, UPPE vispirms piedāvājot apliecināt savas spējas, zāģējot, frēzējot un urbjot. Kad ražotnē ir iegūta izpratne par tehnoloģijām un dažādiem to smalkumiem, var ķerties pie projektēšanas. Vai tiešām millennials paaudze gatava sākt karjeru kā zeļļi?

«Aha!» pasmaida Aldis. «No desmit viens, varbūt divi. Visi mūsu projektētāji ir strādājuši ražotnē, jo mēs gribam, lai viņi līdz sīkumiem pārzina procesu.» Prasīgi pret savu komandu, vadītāji vienlaikus to uzskata par vienu no svarīgākajām uzņēmuma vērtībām. To, ka komanda ir lieliska, pierāda tās pagājušā gada saliedēšanās pasākums. Ar biedrības Tuvu atbalstu UPPE darbinieki divās dienās kādai ģimenei, kura 2016. gada ziemā ugunsgrēkā zaudēja māju, uzcēla mazu, bet modernu un ērti iekārtotu pagaidu māju. «Ja taisa biznesu, tad ir vērts to darīt, palīdzot kādam,» pārliecināts Aldis. Viņš atklāj, ka labdarības organizāciju Tuvu vada sieva Lāsma. Cimermaņu ģimenē ir pārliecība, ka jebkurš darbs jādara ar domu, ka pasaule no tā kļūst mazliet labāka.

Bija laiks, ka tikai nedaudz vairāk nekā puse no visiem UPPE īstenotajiem projektiem bija Latvijā. Šogad — 80%. Lai gan finansiāli tas nav izdevīgi, uzņēmums aizvien vairāk cenšas strādāt Latvijā. «Vai tad mums nevajag savas jaunās, gaišās skolas, koncertzāles un arī privātmājas?» saka Aldis. Tiesa, reizēm, paskatoties grāmatvedības datus, rokas nolaižoties. «Samaksājot visus nodokļus, Latvijas tirgū tiešām grūti konkurēt ar zemu cenu,» viņš atzīst. «Bet, ja visi uzņēmumi maksātu nodokļus, cenu līmenis Latvijā būtu augstāks, un mēs būtu valsts, kas spējīga attīstīties. Varam šķendēties, kā valdība izmanto naudu, bet tas nav arguments nemaksāt nodokļus. Kādam ir jāstrādā un jāmaksā nodokļi. Domāju, ka mūsu bērniem dzīve būs vieglāka nekā mums. Jo viņi to balstīs tādās vērtībās, kas padara pasauli labāku.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Mēs gribam padarīt pasauli apkārtējiem mazliet labāku. Mēs esam secinājuši, ka biznesā tas dod gan augļus, gan gandarījumu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Mēs tik labi sākām mūsu biznesu, ka domājām ātri kļūt slaveni un bagāti. 2011. gadā apgrozījums bija divreiz lielāks nekā 2010. gadā, bet projektu daudzums un lielums mūs gandrīz noveda līdz bankrotam. Tad sapratām, ka esam pazaudējuši perspektīvu.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja biznesa ideja ir gūt mazliet vairāk nekā tikai personīgo labumu, ir vērts strādāt. Projekts, kurā gādā tikai par savu labumu, ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs.»

«Visi mūsu projektētāji ir strādājuši ražotnē, jo mēs gribam, lai viņi līdz sīkumiem pārzina procesu.»
Foto — Alise Šulca, Picture Agency

Digitālie brīnumdari

Uzņēmums Wunder ir izstrādājis gan mūzikas kanāla MTV web sistēmas, gan Latvijas Dzelzceļa intranetu, kas ierindots starp desmit labākajiem pasaulē. Šī starptautiskā koncerna pamatā ir divu Valmieras studentu apsviedība

No Ernesta Gabrāna un Miķeļa Zaļā apņēmības uz Drupal sistēmas bāzes pašiem izveidot jaunas, uz biznesu orientētas informācijas tehnoloģiju sistēmas desmit gados ir izaugusi starptautiska uzņēmumu grupa Wunder. Tā darbojas piecās Eiropas valstīs — ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lielbritānijā, Somijā un Vācijā —, apvienojot vairāk nekā 130 ekspertu un pērn gadā sasniedzot deviņu miljonu eiro apgrozījumu. Bet Ernests Gabrāns un Miķelis Zaļais strādā SIA Wunder Latvia. Ernests gādā par uzņēmuma attīstību un komandas darbu, Miķelis — par Drupal iespēju pilnveidi un izmantošanu. Ilgus gadus abi, rūpējoties par pašu dibinātā uzņēmuma izaugsmi, strādāja Wunder Latvia valdē, līdz saprata, ka grib fokusēties darbam, kas patiešām patīk. Uzņēmuma īpašnieku struktūra bija pārāk sadrumstalota, kas radīja sarežģītu biznesa interešu pārstāvēšanu. Tāpēc pašlaik uzņēmuma dibinātāji vairs nav Wunder Latvia līdzīpašnieki. «Nav nekādas nožēlas. Ja vajadzētu izvēlēties vēlreiz, visu darītu tieši tāpat,» saka Ernests. Šis ir mazliet neparasts veiksmes stāsts, kura pamatā ir uzdrīkstēšanās darīt tieši to darbu, kas patīk un padodas vislabāk.

Latviešu nopelns

Wunder ir uzņēmumu grupa, kas specializējas uz biznesu orientētu informācijas tehnoloģiju sistēmu izstrādē — veido intranetus, portālus, e-veikalus, mājaslapas. «Sākumā taisījām visas mājaslapas pēc kārtas,» desmit gadus senu pagātni Ernests atceras ar smaidu. Viņš un Miķelis Zaļais vēl bija Vidzemes Augstskolas pēdējā kursa studenti, kad nodibināja savu uzņēmumu Prog. Ātri saprata, ka Latvijas tirgus ir bezcerīgi mazs. Jau 2009. gadā Miķelis un Ernests atsaucās uz kāda soma Twitter saucienu pēc Drupal speciālistiem un palīdzēja somiem dažu sistēmu izstrādē. 2010. gadā četri somu speciālisti nolēma izveidot jaunu uzņēmumu Mearra un abi latviešu Drupal eksperti nolēma pievienoties, izveidojot kopuzņēmumu Mearra Latvia. «Katrs par sevi varam izstrādāt labas lietas, bet kopā — izcilas,» Ernests skaidro, kāpēc pieņēma somu piedāvājumu izveidot jaunu uzņēmumu. «Daļu sadalījums tajā bija 49 pret 51. Mēs atdevām 49%, pretī saņemot zīmolu, mārketingu, zināšanas par projekta vadību un Agile projekta vadības pieeju. Bet būtiskākais ieguvums bija jauns tirgus. Kā kopuzņēmums varējām realizēt projektus arī Somijā.»

Kopš 2010. gada uzņēmums vairākkārt mainījies, līdz kļuva par Wunder. Un — jo lielāks kļuvis koncerns, jo sarežģītāka tā vadība. «Tas ir rezultējies tajā, ka šobrīd esmu algots Wunder Latvia vadītājs. Vairs neesmu uzņēmuma līdzīpašnieks. Esmu sapratis, ka gribu būvēt uzņēmumu un vadīt komandu, bet vienlaikus nealkstu finansiālos izaicinājumus,» Ernests godīgi atzīst. Piedzīvojis laikus, kad vajadzēja aizdot naudu paša uzņēmumam, lai būtu nauda algu izmaksām. Vairs to nevēlas. «Man labāk patīk gādāt par biznesa attīstību tepat Latvijā, nodrošināt labus darba apstākļus,» smaidot saka Ernests.

Tagad visi uzņēmuma īpašnieki esot Somijā, kopš pagājušā gada uzņēmuma pamatdaļu turētājs ir investors Korona Invest. Wunder holdingā ir pieci uzņēmumi. «Bet tas ir mūsu nopelns, ka ir tāds Wunder,» saka Ernests.

Dalīšanās maģija

Kopš pašas pirmās dienas, kad Ernests un Miķelis sāka strādāt kopā, līdz pat šodienai visi Wunder produkti tiek veidoti, izmantojot atvērtā koda satura vadības sistēmu Drupal. «Mēs bijām pārliecināti, ka šajā tehnoloģijā ir potenciāls,» saka Ernests. Viņš uzsver, ka nav jēgas diskusijām, vai Drupal ir labāks par, piemēram, WordPress, kas ir atvērtā koda programmatūra. Tehnoloģiju ir daudz. Visu izšķir prasmes likt lietā izvēlēto darbarīku.

Gan pirms desmit gadiem, gan tagad Ernestam šķiet aizraujoša ideja, ka Drupal var pilnveidot ikviens no tā lietotājiem. Ernests un Miķelis piedalījušies Eiropas Drupal kopienu konferencēs un sapratuši — maģija slēpjas tajā, ka cilvēki sanāk kopā un dalās ar zināšanām. Tieši tāpēc abi jau kopš 2010. gada rīko Drupal konferences Baltijas valstīs, un Wunder ir starp tiem uzņēmumiem, kuri iesaistās šīs tehnoloģijas pilnveidē. Kāds labums? Ernests izstāsta vienu piemēru — jebkura e-komercijas produkta izstrādē nepieciešama integrācija ar kādu no banku sistēmām. «Ja mēs to izstrādājam, tad ieliekam Drupal un ļaujam izmantot visiem, kam tā nepieciešama. Atvērtais kods nozīmē, ka tu vari paņemt to, ko uzkodējis jau kāds cits. Ietaupās laiks, un kopā mēs varam radīt aizvien lielākas lietas.»

Apliecinājums varēšanai ir starptautiska atzinība. ASV kompānija Nielsen Norman Group pērn ikgadējā intraneta risinājumu konkursā desmit labāko vidū ierindoja Wunder izstrādāto Latvijas Dzelzceļa darbinieku iekštīklu. «Mēs esam radījuši rīku, ar ko atvieglot dzīvi 9000 uzņēmuma darbiniekiem, no kuriem trešdaļa intranetu izmanto diendienā,» saka Ernests. Starptautiski zināmākais Wunder produkts ir mūzikas kanāla MTV Lielbritānijas web sistēma. Tās frontline developer ir Didzis Avotiņš, kurš ikdienā strādā Wunder Latvia Valmieras birojā. «Daļu darba veica pro-grammētāji Helsinkos, bet ar klientiem sastrādājās Lielbritānijas kolēģi. Tas ir ierastais veids, kā mēs strādājam, — divas trīs komandas dažādās atrašanās vietās kopā izstrādā projektu,» paskaidro Ernests.

Viens no svaigākajiem Wunder Latvia produktiem ir portāls Dienas Bizness HUB, kas lieliski ilustrē Agile/Scrum projektu vadības pieeju. Sākumā izstrādātāji ar uzņēmumu vienojās, ka interneta vietne nepieciešama tikai biznesa rokasgrāmatām. Taču izstrādes gaitā kļuva skaidrs, ka vienā portālā var apvienot rokasgrāmatas, informāciju par rīkotajām konferencēm un semināriem, kā arī ziņas. Portāla izstrāde turpinās, jo skaidrs, ka tas vēl ir pilnveidojams. Taču Latvijā Agile pieeja joprojām tiek uztverta ar aizdomām, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc 86% no Wunder Latvia izstrādēm ir eksporta produkti.

«Ja neuzticas, nestrādājam»

«Kad klients pie mums atnāk, vispirms mēģinām saprast, kas ir vajadzīgs. Mēs netaisām sistēmas tikai sistēmas dēļ. Un, ja nepieciešams tikai izpildītājs, visticamāk, mūsu pakalpojumi būs daudz par dārgu,» Ernests skaidro, ka viņa vadītajā uzņēmumā sistēmu izstrādes pamatā pēc būtības ir biznesa analīze.

Kad Wunder Latvia un klientam ir skaidrs, kādam vajadzētu būt jaunās informācijas tehnoloģijas pienesumam, bieži izrādās, ka nepieciešama daudzfunkcionāla un diezgan sarežģīta sistēma. Kā māja ar 15 stāviem. Bet vienlaikus parasti vajadzīgs arī minimālais risinājuma komplekts pēc iespējas drīzākai izmantošanai. «Nevari izplānot 15 stāvu māju, bet ielikt pamatus piecstāvu mājai. Jābūt zināšanām un pieredzei, lai pamatus ieliktu tādus, ka pirmajā un otrajā stāvā jau var dzīvot, kamēr pārējie stāvi tiek būvēti,» Ernests ar salīdzinājumu izskaidro Agile pieeju. «Pēc Agile pieejas risinājumu izstrāde, pilnveide un pārstrāde ir never ending story*. Tas nozīmē, ka izstrādātājiem un klientu pārstāvjiem jāstrādā kā vienai komandai, kurā cits citam uzticas. Ja neuzticas, mēs nestrādājam.»

Nelaime tā, ka Latvijā uzņēmumi lēni atbrīvojas no aizdomām, ar kādām tiek uzlūkots katrs jauns sadarbības partneris. «Tā ir problēma,» saka Ernests. «Daudzi domā — jo detalizētāka specifikācija, jo labāk. Gala rezultātā mēs varam piegādāt to, kas atbilst specifikācijai līguma noslēgšanas brīdī, bet tas vairs neatbildīs jaunajām prasībām. Ja juristi grib visu iestrādāt līgumos, Agile pieeja nav īstenojama. Būtiski ir arī saprast, ka, rēķinoties ar izmaiņām, vienmēr kaut kas no iecerētā paliek aiz svītras — nerealizēts. Ja klienti to saprot, viss ir kārtībā.»

Savukārt valsts un pašvaldību institūciju pasūtījumos Latvijā jāizstrādā risinājumi, kas atbilst pirms daudziem gadiem izstrādātiem valdības noteikumiem. «Nevajag brīnīties, ka ir štruntīgs risinājums,» saka Ernests. No Latvijas tirgus ārā stumjot zemākās cenas princips. Ja potenciālos sadarbības partnerus atlasa pēc šāda principa, uzņēmums, kurš samaksā visus nodokļus, nekad nevarēšot izmaksās konkurēt, piemēram, ar mikrouzņēmumu. «Strādāt eksportā nebija mūsu mērķis. Bet Latvijas tirgus, nelatviski runājot, ir diezgan sačakarēts. Maksājot pienācīgas algas un visus nodokļus, noturēt konkurētspēju ir izaicinājums,» atklāti saka Ernests.

Sapņu darbavieta

Desmit gadu laikā no Wunder Latvia aizgājuši tikai divi darbinieki: viens, lai izmēģinātu spēkus citā jomā, otrs — lai atgrieztos dzimtajā Kanādā. Abiem tika sarīkotas sirsnīgas atvadu ballītes.

Stratēģiskās vadības instrumenta Ilgtspējas indekss novērtējumā Wunder Latvia pierādījis sevi kā uzņēmums, kurš ir īpaši radošs darbinieku motivēšanā. Uzņēmumā ir elastīgs darba laiks, kas nozīmē — ja darba dienas vidū jāaizved bērns uz nodarbību, lūdzu, dari to! Var strādāt no mājām, ietaupot ceļā pavadīto laiku, un lielākā daļa darbinieku to izmanto. «Bet, strādājot no mājām, ir risks, ka kolēģi savā starpā nesatiekas. Valmierā visi strādā mūsu birojā, bet Rīgā diezgan daudzi strādā attālināti. Tāpēc esam vienojušies, ka otrdienās visi esam birojā,» saka Ernests. Kā uzņēmuma vadītājs viņš gādā, lai būtu motivācija atnākt vismaz reizi nedēļā uz biroju. Te katram ir savs čību pāris, galdi, pie kuriem sēdēt, un galdi, pie kuriem strādājot stāvēt. Birojā ir atpūtas krēsli radošām pauzēm un tenisa galds, lai izkustētos un atslogotu smadzenes. Ir pat rotaļu stūrītis bērniem. «Ja uzticas kolēģiem, tad viņi to novērtē. Nestrādāt, kad tas ir jādara, kļūst par kaut ko pretdabisku,» Ernests ir apmierināts ar paša izstrādāto motivēšanas sistēmu. Viņš mudina uzņēmumus dalīties ar zināšanām. «Tā ir atvērtā koda domāšana,» Ernests paskaidro. «Ja mēs padarīsim labākus konkurentus, būsim spiesti paši tiekties pēc izaugsmes un kļūt aizvien labāki.»

* Nebeidzamais stāsts — angļu val.

 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ir forši pelnīt iztiku, darot darbu, kas patīk un nepārtraukti pilnveido. Taču īstā iedvesma un motivācija ir apziņa, ka vēl 37 cilvēki lepojas būt daļa no komandas, nāk uz darbu ar prieku un labprāt iesaistās uzņēmuma attīstībā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Tu nevari būt eksperts visās jomās. Apziņa, ka ar spēcīgu komandu var izdarīt vairāk un kvalitatīvāk, atnāk tikai ar laiku.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Darbinieku atlasē un komandas veidošanā ir vērts ieguldīt daudz resursu un laika, tas atmaksājas.

Ar skatu uz jūru

Bulduros dzimušais Lauris Aleksejevs izmeta loku pa pasauli un izmēģināja dažādas profesijas, taču pirms 10 gadiem atgriezās Jūrmalā kā restorāna 36. līnija šefpavārs

Tepat noķertas. Redzi, te laiva stāv! Restorāna apsargam ir zvejas licence, Lauris Aleksejevs rāda ārā pa logu, kur Lielupē jūras malā vēl vīd balti ledus krāvumi. Stintes, mazas zivtiņas, kas izķidātas smaržo pēc svaiga gurķa, pie restorāna 36. līnija klientiem nonāk, ceptas dzidrinātā sviestā ar dillēm. Piekrastē tās parādījušās pirms diviem mēnešiem, sezona drīz beigšoties. Šefpavārs turpinās meklēt, ko vēl spēj piedāvāt jūra, līcī ietekošās upes un Latvijas ezeri. «Šad tad kāda bute gadās. Visu veidu saldūdens zivis: zandarti, lielie asari. Ja ir līdakas, tad gatavojam kotletes, ja ķīši trāpās — garšīgu buljonu,» viņš stāsta.

Lai arī 36. līnija sevi nereklamē kā jūras velšu restorānu, viesi, it īpaši vasarā, gaida, ka zivis ēdienkartē dominēs. No pirmās dienas topā ir kārtojums, ko apmeklētāji nosaukuši par Baltijas suši — cepts kartupelis, plāna gurķa šķēle, putots krējums, vārīta ola un siļķe.

«Esam bijuši pietiekami konservatīvi. Mums ir ēdieni, kuru dēļ cilvēki brauc no tālienes. Melnās gliemenes baltvīna un saldā krējuma mērcē, baklažāni ar karamelizētu kazas sieru, mūsu Napoleona kūka, Rīgas melnā balzama un upeņu tiramisu,» Lauris labprāt uzskaita.

No 19 gadu vecuma

36. līnija ir franču tipa restorāns, kur šefpavārs ir reizē īpašnieks. Gan komandē parādi virtuvē, gan runā ar viesiem. Lauris smejas, ka kopā ar klientiem esot 100 reižu apbraucis apkārt zemeslodei — tik daudz iznācis klausīties par ceļojumiem.

Var arī pastāstīt par savu neseno braucienu, motociklu ekspedīciju Dienvidamerikā. Tepat Bulduros dzimušā pavāra interešu loks ir plašs. Emīla Dārziņa mūzikas skolā apguvis kordiriģēšanu, ceļojumu alkas mēģinājis kompensēt ar mācībām jūrskolā. Visubeidzot iestājies pavārskolā Dubultos. Tā tagad pievienota Bulduru dārzkopības tehnikumam, un tur mācās Laura dēls.

«Profesija iepatikās. Uz īsu brīdi nokļuvu arī pie Mārtiņa Rītiņa. Tad — Vecrīgā, pankūku vietā Vērdiņš Mazajā Pils ielā. Man bija 19 gadu, kad sākās nopietnā darba dzīve. Esmu pat izgājis ēdnīcas posmu, ēdnīcā Draudzība Jūrmalā kādu gadu nostrādāju. Zinu, kā var uzcept garšīgas kotletes. Septiņus mēnešus sanāca pastrādāt uz kuģa Rīga—Stokholma. Vēl cepu maizi firmā Jautrais maiznieks. Lielais karjeras lēciens bija, kad uzzināju, ka viesnīca Rīdzene pēc atjaunošanas meklē pavārus. Domāju — ir jāpamēģina. Sasodīts, cik forši būtu strādāt tādā vietā! Izturēju konkursu, biju šefpavāra Erlenda Engdāla vietnieks. Pamazām tuvinājos atbildīgām pozīcijām. Īss periods viesnīcā Latvija, tad viesnīca Rolands Vecrīgā, tad atkal Rīdzene. Daži ārzemju izbraucieni.» Dzīvi radikāli mainījis pastāvīgā klienta uzņēmēja Igora Mališkova piedāvājums servēt ēdienu golfa kluba Viesturi atklāšanā. Pasūtītājs ar Laura darbu bijis tik apmierināts, ka daugu priekšā skaļi paziņojis — ar šo džeku vēlos uztaisīt kopēju restorānu biznesu.

Pēc vairākiem sarunu raundiem vienojušies veidot modernu restorānu Lielupē, pašā jūras krastā, kur pirms tam bija bistro, bet jau no 60. gadiem — asfaltēts auto stāvlaukums. Ēku pirkuši no bistro saimnieka un paši pārbūvējuši. Tas ir vienīgais objekts jaunajā 36. līnijā. Restorāna nosaukumu izdomāt nav bijis grūti. «Ar Igoru esam līdzīpašnieki vienādās daļās, 50 pret 50. Nu jau desmit gadus,» Lauris konkretizē. «2008. gada vasarā atvērām — četri cilvēki virtuvē, divi zālē. Trauku mazgātāja ieradās palīgā tikai brīvdienās. Jau pēc mēneša sapratām, ka mums vajag vēl darbiniekus. Jo cilvēki sāka nākt. Klientu piesaistīšanā liels nopelns bija manam partnerim, kurš, pateicoties saviem kontaktiem, dabūja «tusiņu» šurp no Rīgas, tuvāk jūrai. Plus vietējie viesi, kas bija par mums izdzirdējuši, nāca šurp kājām.»

Klientu vairāk, tērē mazāk

Diemžēl jau pirmajā jaunā restorāna darbības gadā nāca īstas ugunskristības — globālā ekonomiskā krīze. «Bija tukšās dienas, pat tukšās nedēļas, kad klājās ļoti smagi, jo izejvielu piegādātājam arī ir jāmaksā. Šī ir prece, kas bojājas. Bet austerei un zivij šādā restorānā ir jābūt.»

Laura atbilde, kā viņi raduši risinājumu, ir neparasta. «Par to pašu cenu sākām gatavot ēdienu no divreiz labākiem produktiem. Jā, tas bija risks, bet cilvēki to sajuta.»

No 2012. līdz 2016. gadam klientu pirktspēja atgriezusies, taču pēdējos pāris gados restorāna saimnieki atkal novērojuši izmaiņas. «Cilvēku ir kļuvis vairāk, bet vidējā čeka vērtība samazinājusies. Tagad tā ir 25—28 eiro, ieskaitot dzērienus. Viņi tik daudz vairs netērē izpriecām un alkoholam. Viens iemesls ir inflācija, otrs — Krievijas krīze. Trešais, manu pastāvīgo viesu vecums. Tiem, kam, atverot restorānu, bija 50, šobrīd jau ir 60.» Vienā dekādē gan piedzīvota pat klientu paaudžu maiņa: «Pirmajā gadā nāca ģimene ar divām meitām. Ēda kraukšķīgas vistas strēmelītes ar kartupeļu biezeni. Tagad meitenes nāk katra ar saviem draugiem, ēd garneles ar avokado un dzer vīna glāzi. Šādas lietas mūs neapšaubāmi uzlādē darboties,» paziņo Lauris.

36. līnija sevi joprojām uzskatot par restorānu vietējiem, kas uz šejieni ved arī ārzemju vai varbūt Rīgas viesus. «Esam restorāns tautai, kur katrs savai gaumei var atrast kaut ko atbilstošu. Esam restorāns ģimenei — bērniem vienmēr ir jāsaņem ēdiens pirmajiem. Bet vispār esam eksportētāji,» pasmaida līdzīpašnieks. «Cilvēki bieži vien atbrauc, paēd, tepat tiekas ar biznesa partneriem vai draugiem un jau vakarā lido prom. Jā, vasarās te ir arī daudz viesu no Krievijas. Taču saku draugiem latviešiem: ja jūs tas kaut kā aizskar, tad zvaniet pirmie, rezervējiet, nāciet un ēdiet!»

Darbam ir jābūt izdarītam ar tīru sirdsapziņu pret produktiem, ar cieņu pret personālu, mīlestību pret viesiem un vietu, kur atrodies, deklarē Lauris. Restorānu ieskauj Ragakāpas dabas parks, tāpēc pirmais noteikums ir sakopta vide.

Pats par sevi — atkritumu šķirošana. Pavārs vērš uzmanību, ka pārtikas atkritumu konteinerā ir aukstumskapis, lai pārpalikumi nesmird un nebojājas. Restorāns par saviem līdzekļiem ierīkojis elektromobiļu uzlādes staciju, kam klienti var pieslēgties par brīvu. Stāvlaukumā ir Sixt nomas riteņu nodošanas un paņemšanas punkts. «Un,» Lauris triumfējoši ieved virtuvē. «Man izdevās izdomāt un kopā ar tehniskiem puišiem uzmetināt grilu ar dubultām sienām, kurās cirkulē ūdens trauku mašīnai. Mēs siltumu nelaižam gaisā. Rekuperācija! Man tādi grili jau ir divi.»

Gada tituls

SIA Lauris Restaurant Service ir izaudzis par pietiekami lielu uzņēmumu, kurā vasaras laikā kopā ar banketu viesmīļiem rosās 180 cilvēku, bet visklusākajā ziemas periodā — ap 65.

Svarīga motivācija komandai esot skaistā jūras ainava, ko viņi katru dienu redz pa logu. Vasarā ap pulksten pieciem, pirms aktīvā vakara cēliena, uz maiņām var aizskriet nopeldēties. «Nav sezonas un nesezonas,» tomēr iebilst Lauris. «Abas ir sezonas. Man personīgi Jūrmala labāk patīk ziemā. Jā, es joprojām te dzīvoju, vēlos pēc iespējas ilgāk palikt strādāt Jūrmalā.»

Restorāns ir labi nostādīts. Uzņēmumam ir neliels kredīts, vasarā tas strādā ar pieklājīgu peļņu, ziemā diemžēl mēdz uzkrāties parāds, ko segt palīdz pēc grafika pildāmie atliktie maksājumi.

Lauris Aleksejevs ir jaundibinātās Latvijas Restorānu biedrības valdē, organizācija aizsākusi publisku diskusiju par nodokļu sadalījumu tūrismu balstošajā restorānu nozarē. «Ir ļoti augsts PVN un personāla nodokļi. Lai cilvēks dabūtu algā 1000 eiro, darba devējam nodokļos ir jāsamaksā vēl 82%, tātad kopā 1820. Nodokļi ir jāmaksā, bet jārod kompromiss. Mēs arī labprāt personālam maksātu vairāk, jo viņi ir godīgi nopelnījuši. Daudz labu vietējo profesionāļu brauc prom — lai ārzemēs saņemtu to, ko mēs nevaram piedāvāt.»

Ar tādiem spēles noteikumiem arī grūti atrast cilvēkus vasaras sezonai, tikai trim mēnešiem. «Ņemam darbā jauniešus, bet reti kurais no viņiem sevi atpelna. Turklāt tas ietekmē statistiku — jauniešu darba dēļ uzrādās zemāka uzņēmuma darbinieku vidējā alga. Piekrītam ņemt, lai viņi neslapstītos pa ielām, šeit varētu paēst un nopelnīt savus divus eiro stundā.»

Pagājušogad Laurim tika piešķirts goda jūrmalnieka tituls. «Cenšos palīdzēt visiem, sākot no bērniem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem līdz suņiem un kaķiem,» viņš ir lakonisks. Bet Jūrmalas pašvaldības mājaslapā lasāms: «Viens no veiksmīgākajiem kūrortpilsētas uzņēmējiem, modernu gastronomijas sfēras metožu ieviesējs, kurš aizrautīgi meklē Jūrmalas īpašo garšu un dāvina to Latvijas un ārzemju viesiem. Uzņēmējs ziedo līdzekļus regbija komandai un Latvijas Peldēšanas federācijai, kā arī atbalsta Jūrmalas pilsētas basketbola klubu.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Vairāku apstākļu kopums, kas ietver zināšanas, neatlaidību, cieņu pret sevi un apkārtējiem un ļoti daudz emociju, pārsvarā labu. Pat attieksmē pret produktiem un izejvielām — tās ir jāciena.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Veca, banāla lieta — nekad netērē vēl nenopelnītu naudu, neskrien budžetam pa priekšu. Piecreiz pārdomā, vai tas ir nepieciešams.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Nezaudēt pārliecību un ideju. Ieklausīties gudros padomos, bet neņemt vērā muļķīgus garāmejošo padomus — cilvēki bieži runā vienkārši runāšanas pēc. Respektēt kolēģus — konkurentus citos restorānos, tomēr vairāk domāt nevis par to, kā iet viņiem, bet kā pašam.»

Bez kāpinātas intonācijas

Alīse Nīgale vada izdevniecību Liels un mazs, kura šogad iekļauta Eiropas labāko bērnu grāmatu izdevēju piecniekā. Viņa padarījusi latviešu autoru grāmatas eksportspējīgas — tās lasa pat Korejā

Alīse atver mazu koka kastīti. Tajā ir «zelta» ābols. Grāmatu mākslas balva Zelta ābele, ko dienu pirms intervijas ieguvusi Liels un mazs izdotā bilžu grāmata Zirgā. Autores rakstniece Inese Zandere un māksliniece Anna Vaivare. Ābolu bez īpaši lielas sajūsmas apskata Alīses kolēģi izdevniecības birojā Tērbatas ielā. Šis nav pirmais zelta ābols, jo Liels un mazs darbojas jau 14 gadus. Pēdējos trijos gados gūti panākumi arī ārpus Latvijas eksporta jomā.

Šogad Liels un mazs nominēts Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus prestižajai balvai kā gada labākais bērnu grāmatu izdevējs. To piešķir par izcilību, radošu un augstvērtīgu pieeju nozarē. Labāko piecniekā ir izdevēji no Beļģijas, Vācijas, Krievijas un Polijas. Uzvarētāju paziņos nākamnedēļ. Balva tiks pasniegta sesto reizi, un neviens grāmatizdevējs no Latvijas līdz šim tai nebija nominēts. «Prieks, ka pamana un novērtē,» komentē Alīse.

Intuīcijas bizness

Bija vajadzīgi septiņi gadi, lai Liels un mazs tiktu pamanīti. Pirmajā izstādē Boloņā 2011. gadā Alīse bija sarunājusi tikšanās, rādīja izdevējiem visu, ko Liels un mazs sarūpējis. «Saņēmu atbildes: ļoti jauka grāmata, bet mums tā nederēs. Tas man bija pamatīgs aplauziens, mūsu foršās grāmatas nevienam nevajag.»

Savu kļūdu Alīse saprot piedāvāja visiem visu. Ar katru nākamo gadu bija gudrāka: mēģināja saprast, kas kam varētu patikt, un piedāvāja dažas. «Nav jēgas izdevējam katru gadu uzbāzties ar vienu un to pašu grāmatu. Labāk divus gadus iepauzēt un piedāvāt tikšanos, kad ir izdots kaut kas piemērots. Tie ir knifi, kurus iemācies ar pieredzi.»

Pastāv maza varbūtība, ka pie stenda izstādē kāds pienāks un gribēs nopirkt tiesības grāmatu izdot savā valstī. Kontakti jādibina, jācenšas norunāt tikšanās un jāinteresējas par citu izdevēju grāmatām. «Ceļi ir ļoti dažādi. Reizēm kāds mūs iesaka, un tā tas aiziet pa ķēdīti,» stāsta Alīse. Pēc katra grāmatu tirgus viņa, pārbraukusi mājās, lasīja savas piezīmes, rakstīja e-pastus visiem interesentiem un sūtīja grāmatu failus, atgādinot par sevi. Pēc septiņu gadu darba Alīsei šogad Boloņā būs piecpadsmit tikšanās vienā dienā ik pa pusstundai tiksies ar kādu izdevēju un piedāvās tulkošanas un izdošanas tiesības. «Pirms tam jāveic sagatavošanās darbs, kurā mēģinu saprast, kas no mūsu klāsta katru izdevēju varētu uzrunāt. Tas viss balstās uz intuīciju. Nekāda cita know-how tur nav. Reizēm tā strādā, reizēm ne.»

Reizēm ķīmija izveidojas tikai pēc četru gadu darba. Kā piemēru Alīse min kādu partneri Šveicē, kurai patikušas gan latviešu grāmatas, gan paši izdevēji, taču nekas tā īsti nav derējis. Šogad ar viņu Boloņā tiks parakstīts līgums par tiesībām tulkot vāciski Laura Gundara un mākslinieces Anetes Meleces grāmatu Sveiks, vali!

Pirmā grāmata, kuras tiesības pārdeva, bija Mairas Dobeles Nepareizas dzīves skola, ko izdeva Lietuvā. Tas notika 2015. gadā. Darbs pie izdošanas ir šāds: ja kāds ārzemju izdevējs izsaka vēlmi izdot grāmatu savā valstī, Alīse vienojas par līguma nosacījumiem un pastāsta arī par iespējām pretendēt uz Latvijas finansiālo atbalstu saņemt grantu tulkošanas un izdošanas izmaksu segšanai. Dažkārt nepieciešams iztulkot grāmatu angliski, lai pēc tam to varētu tulkot, piemēram, korejiešu, arābu vai ķīniešu valodā. Starpvalodu tulkojumus nodrošina Liels un mazs, un tad valsts atbalsts labi noder. «Eksporta zirgā uzkāpt mums ļāvušas bilžu grāmatas: ilustrācijas, līdzīgi kā mūzika, nav jātulko, vieglāk uztveramas,» stāsta Alīse. Visā pasaulē bērnu grāmatās esot tendence aizvien vairāk dominēt attēlam.

Dzeja Korejā

Lai labi turētos eksporta zirgā, Liels un mazs šobrīd jāj uz trim lieliem Eiropas tirgiem gadā, pateicoties LIAA vai Kultūras ministrijas atbalstam. Otro gadu izdevniecībai ir arī aģents, kurš strādā ar Āzijas tirgu. Redzot, ka Eiropā latviešu grāmatas patīk un tiek tulkotas, Alīse nolēma pamēģināt virzīties arī uz Austrumiem. Samērā ātri Korejā rādās interese par Mārtiņa Zuša bilžu grāmatu Nenotikušais atklājums. «Korejiešiem patīk bērnu grāmatas, viņi paši izdod ļoti kvalitatīvas un ar brīnišķīgām ilustrācijām,» stāsta Alīse. Liels bija pārsteigums, ka izdevēji vēlējās iegādāties tiesības arī uz Jura Kronberga Mākoņu grāmatu, jo atrast izdevēju dzejai ir liels izaicinājums. Otrs pēdējā laika lielākais prieks Alīsei ir tas, ka Ineses Zanderes Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti tiks tulkota spāniski un angliski.

Lielam un mazam šis pavasaris ir pilns atzinību. Grāmatu tirgū Londonā, kur šogad visas trīs Baltijas valstis būs goda viesu statusā, saņemta nominācija Starptautiskajai izcilības balvai starp  labākajiem Baltijas reģiona bērnu grāmatu izdevējiem. Uzvarētājus paziņos Londonas grāmatu tirgū aprīlī. «Tomēr salīdzinājumā ar Boloņu, kas ir mūsu ieguldītā darba nopelns, šī nominācija lielā mērā piešķirta tāpēc, ka Latvija ir goda viesis,» atzīst Alīse. Latviešu pārziņā šogad Londonā ir arī Starptautiskās Bērnu grāmatu dienas  vēstījums un plakāts: to radījuši autori, ar kuriem strādā Liels un mazs,mākslinieks Reinis Pētersons un rakstniece Inese Zandere. Plakāts sasniedzis vairāk nekā 70 pasaules valstis.

Bez biznesa plāna

Liels un mazs tapa, kad Alīse bija 23 gadus veca. Studējusi baltu filoloģiju un strādājusi televīzijā realitātes šovu veidošanā, viņa gribēja darīt kaut ko citu. Tolaik Preses nams izdeva Alīses mammas Ineses Zanderes dzejoļu krājumu Iekšiņa un āriņa, kas bija ļoti pieprasīts. Vajadzēja papildmetienu, taču Preses nams izbeidza darbību. Alīses vīrs ieminējās, lai viņa kopā ar mammu grāmatu pamēģina izdot pašas. Tā 2004. gadā tapa Liels un mazs.

Uzņēmums vienādās daļās pieder Alīsei, Inesei Zanderei un māksliniecei Ūnai Laukmanei Alīses māsīcai. Tātad ģimenes uzņēmums. «Mums nebija starta kapitāla, un kredītu arī neņēmām. Sameklējām sponsoru, kas atbalstīja pirmo grāmatu izdošanu. Biznesa plāna mums nav bijis nekad,» atzīst Alīse. Sponsoru atrada pavisam vienkārši aizrakstot Hansabankai, tagadējai Swedbank. Atbilde bija pozitīva, tā tika izdota Iekšiņa un āriņa. Pēc diviem gadiem Alīse lūdza palīdzību vēlreiz, iesniedzot ļoti pārdomātu un izvērstu izdošanas plānu, ko banka atkal atbalstīja. «Ar mīlestību pret bērniem, ar cieņu pret vecākiem» tāds bija šīs sadarbības sauklis. Izdevniecības misija šo 14 gadu laikā nav mainījusies: strādāt ar cieņpilnu attieksmi pret bērnu un pieaugušo. «Runāt godīgi, nevis kāpinātā intonācijā,» Alīse iepleš acis un pirkstus, attēlodama kādu multeņu varoni no rīta TV programmas.

«Bankas atbalsts mūs iznesa cauri krīzei,» saka Alīse, atceroties 2007. gadu, kad tika pie 100 000 latu un 2008. gadā vēl pie 25 000. «Nekāds baigais bizness bērnu grāmatu izdošana jau nav,» smaida izdevēja. Vienas bērnu grāmatas metiens ir 10002000 eksemplāru. Pirms 14 gadiem rekords bija Iekšiņa un āriņa ar 4000 un divām atkārtotām izdošanām. «Latvijā mūsu zīmols ir Zandere. Jo Lupatiņi jau ir Zandere,» saka Alīse. Reiņa Pētersona zīmētie Lupatiņi, kas Latvijā īpaši iemīļoti no Edmunda Jansona animācijas filmām, patīk arī ārpus Latvijas, jo izdoti Libānā un Igaunijā. Filmas izrādītas vairāk nekā 40 festivālos visā pasaulē un pērn arī kinoteātros Francijā un Igaunijas televīzijā.

Jaunākais darbs ir interaktīvu bilžu grāmatu sērija Kā Lupatiņi mācījās, kam saņemts finansējums no Interreg Latvijas-Igaunijas pārrobežu fonda. Šis projekts top, sadarbojoties ar igauņu uzņēmumu Dilesy, Latvijas Universitāti un Tartu Universitāti. Alīse izritina drukas loksni ar Lupatiņiem un virza pa tiem lielu, pildspalvai līdzīgu ierīci. Līdzko Alīse ar to pieskaras kādam tēlam, tas sāk runāt: gan igauniski, gan latviski. Alīsei nav ļauts stāstīt, kas tieši ir iestrādāts papīrā, lai tas spētu saprast «pildspalvas» signālu, jo tas ir komercnoslēpums. Pārdošanā šīs grāmatas gan būs vēl tikai pēc gada vai diviem.

Zelta ābols kastītē uz Alīses galda spīd pavasara saulē. Kā atgādinājums, kur ir eksporta zirga stallis un lielākā daļa no ieņēmumu pīrāga izdošana ārpus Latvijas veido tikai dažus procentus. Lokālais novērtējums Alīsei ir svarīgs ne tikai emocionāli, bet arī praktiski: piedāvājot grāmatas ārzemju izdevējiem, balvas kalpo kā apliecinājums grāmatu kvalitātei. «Jā, mums vajag eksportu, bet visvairāk vajag labas grāmatas Latvijā: gan pašu radītās, gan tulkot labu oriģinālliteratūru,» Alīse saka. Netrūkst labu mākslinieku, ilustratoru un rakstnieku.

Ne velti šo gadu laikā daudzas grāmatas pārtapušas arī 12 izrādēs Latvijas teātros. Vaicāta, kāda ir Liels un mazs nākotnes vīzija, Alīse atbild: «Ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp moderno un klasisko, starp eksportspējīgo un nacionāli būtisko. Un svarīgi, ka ir sava augstvērtīga bērnu literatūra.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Misijas apziņa, ka latviešu bērni pelnījuši daudzveidīgas un augstvērtīgas grāmatas. Protams, arī pašas bērni, kuri novērtē un lasa.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Starptautiskajos grāmatu tirgos tikšanos laikā ārzemju izdevējam piedāvāt gandrīz visas Liels un mazs grāmatas, nevis dažas konkrētas.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Riskēt. Nevis ar naudu, bet ar ideju. Man nebija zināšanu par izdevējdarbību un biznesa plāna, bet bija ideja un intuīcija.»

Kā uzcelt kalnus

Lai nodibinātu uzņēmumu, cēsnieks Jānis Jansons 2008. gadā pārdeva mīļo mocīti. Toties tagad var lepoties ar Dienvidkorejas olimpiskajām spēlēm ierīkotu snovborda trasi

Uz lūgumu atsūtīt pēdējo gadu finanšu datus, uzņēmuma We Build Parks kontaktpersona zibenīgi atbild ar apgrozījuma pārskatu… līdz 2020. gadam. Augšupejoša līkne! Pagājušogad apgrozījums dubultojies, šogad to plānots palielināt vēl par 30%. Tālākā prognoze gatavota kredīta iegūšanai, neslēpj uzņēmuma vadītājs Jānis Jansons. Proporcionāli apgrozījumam jāaug arī peļņai.

Jāņa balsī nav šaubu. Papildus klātienē stāstītajam gados jaunais snovborda, velo un veikparku būvniecības boss brīvdienās sagatavojis arī rakstisku We Build Parks attīstības «laika līniju». Pie vairākiem paragrāfiem atrodu konstatējumu «sapņi piepildās». Tā vairs nešķiet tikai emocionāla atkāpe, kad lasītājs tiek līdz pēdējam teikumam: «2018. Piedalāmies olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā. 40 dienas esam pašā epicentrā. Esam atbildīgi par Slopestyle un Big Air trašu izbūvi. Neaizmirstama dzīves pieredze!»

No bēniņiem līdz Phjončhanai

«Bijām Cēsu tīņi īstajā vietā un laikā. Sāka attīstīties Žagarkalns, mēs bijām snovbordisti — ar paštaisītiem, smieklīgiem dēļiem, makšķernieku zābakiem…

Izrādījām interesi palīdzēt būvēt kaut ko priekš mums pašiem,» Jānis Jansons atceras, kā gadsimtu mijā ar draugu Jāni Daļecki apguvuši sniega pauguru radīšanas prasmes. Skolnieciņi sākumā strādājuši, lai tikai saņemtu kārotās ieejas biļetes snovošanai. Taču sevi pierādījuši tik labi, ka jau nākamajā sezonā kalna saimnieks Juris Žagars par līdzīgiem uzdevumiem sācis maksāt algu. «Mums pat vēl nebija 18 gadu,» iesmejas Jansons. «Žagarkalns strauji kļuva populārākais Baltijā, un tā mēs izdzīvojām sniega kūrorta dzīvi visos līmeņos — strādājām par instruktoriem pie pacēlājiem, snovborda skolu taisījām, Latvijas čempionātus organizējām…»

Pēc vidusskolas abi Jāņi studējuši tūrisma organizāciju un vadību, Jansons — Vidzemes Augstskolā, Daļeckis — Turībā. Taču profesionālā izvēle jau bija notikusi. «Kalnus taisīt var iemācīties, tikai to darot daudzu gadu garumā,» atzīmē Jansons. «Patiesībā tie nav kalni, bet gan milzīgas sniega pumpas, 5—7 metrus augstas, ko izveidojam noteiktos pamatreljefos ar īpašiem traktoriem, integrējot dzelzs konstrukcijas. Tās izskatās kā skulptūras, pa kurām snovbordists veic braucienus. Mākslīgais sniegs ir daudz izturīgāks, nekā cilvēkiem liekas. Ļoti blīvs, sasalst strauji.»

Nopietnāk atsperties amatā puišiem palīdzējusi ekonomiskā krīze. 2008./2009. gada ziema laikapstākļu ziņā bija pietiekami laba, taču cilvēkiem nebija naudas sportošanai. Žagarkalna administrācija samazināja sniega parka budžetu un algas. «Loģiski, viņiem vajadzēja izķepuroties, bet mēs bijām jauni, enerģijas pilni. Apkopojām savu pieredzi, izsūtījām portfolio visiem Baltijas snovošanas kalnu īpašniekiem. Tā tieši krīzes laikā mums radās jau septiņi klienti — arī Lietuvā un Igaunijā,» atceras Jansons. Lai nodibinātu uzņēmumu un izveidotu tā konceptu, viņš 2008. gada nogalē par 500 latiem pārdevis savu mocīti Honda Rebel. Divus mēnešus ar draudzeni Lindu mājas bēniņos internetā studējis industrijas pieredzi pasaulē, sācis strādāt kā individuālais komersants. 2012. gadā nodibinājis Baltic Snowpark Agency Projects, kas vēlāk kļuva par We Build Parks.

Jau 2010. gadā censonis bija izsūtījis sadarbības piedāvājumus vairākiem lieliem Eiropas sniega parku veidotājiem. Vācu firma Schneestern atbildējusi apstiprinoši. «Esam labi draugi, lieliski partneri. Prieks strādāt kopā, zinot, ka šie projekti ir labākais, kas pasaulē notiek. Esam cēluši privātas sniega pilis olimpiskajiem čempioniem, tikuši pie visjaunākās tehnikas, ko nodrošina pasākumu atbalstītāji. Schneestern vairāk atbild par plānošanu un klientu piesaisti, jo atrodas tieši Alpu centrā, mēs atbildam par izbūvi.»

1998. gadā piedzīvojis debiju olimpiskajās spēlēs, šajā laikā snovbords ir attīstījies par respektablu olimpisko sporta veidu ar septiņām disciplīnām. 2015. gadā Schneestern kopā ar Baltic Snowpark Agency Projects pieteica dalību 2018. gada ziemas olimpisko spēļu iepirkumā snovborda trašu būvniecībā un uzvarēja.

Tas bija tikai sākums. Konkursa noteikumi paredzēja 2016. gadā piedalīties testa pasākumā Dienvidkorejā, uzbūvēt trasi pasaules kausa sacensībām vienai no olimpiskajām disciplīnām. «Trijās nedēļās ekstrēmos laikapstākļos izveidojām līdz šim unikālāko Slopestyle trasi snovborda vēsturē. Atlēti, kā arī Dienvidkorejas un Starptautiskā Olimpiskā komiteja bija sajūsmā. Tika parakstīts līgums olimpiskajām spēlēm. Sapņi atkal piepildās!» iesaucas Jānis Jansons.

Phjončhanas olimpiskajās spēlēs Latvijas komanda piedalījās ne tikai Slopestyle, bet arī lielās Big Air trases būvēšanā. Citas olimpiskā sniega parka daļas bija ASV un Jaunzēlandes kolēģu atbildība. Būvniecībai un trašu tehniskajai uzraudzībai olimpisko sacensību laikā latviešu komanda Phjončhanā veltīja 47 dienas.

«Tas, ko var redzēt televīzijā vai bildēs, ir ļoti sterils, perfekts. Man visinteresantāk bija redzēt būvniecību, milzīgo vērienu, «aizkadrus»,» atceras Jānis. «Tiešām nopietni — Slopestyle trasē vien sešas platformas ar gandrīz 30 kamerām, gaisā riņķo ziņu aģentūru helikopteri!» Emocionāli bijis tuvumā vērot pasaules labākos sportistus, savus elkus, klātienē redzēt atklāšanas ceremoniju.

«Tīņu gados, kad olimpiādi skatījāmies televīzijā, nelikās, ka mēs tur varētu kādreiz nonākt,» kalnu būvētājs atzīstas. «Bet tagad [Dienvidkorejā] pat prezidents Vējonis uzaicināja mūs tikties, izstāstīt savu stāstu. Diemžēl latviešu sportisti traumu dēļ nebija izturējuši kvalifikāciju, olimpiskajā parkā Latvijas karogs neplīvoja. Toties mēs tur ar lielu prieku pārstāvējām Latviju.» Jā, olimpiskā trase bijusi gan ģeogrāfiski tālākais punkts, kur viņi līdz šim ir strādājuši, gan arī nozīmīgākais objekts.

Bizness — glabāt sniegu

Kā gluži pašsaprotamu Jānis Jansons atklāj faktu, ka olimpiskie snovborda kalniņi tapuši no mākslīgā sniega. «Uz dabīgo sniegu vairs nepaļaujas nevienā ziemas olimpiskajā sporta veidā, pat distanču slēpošanā vismaz 1,5 m sniega tiek saražots drošības pēc. Korejā dabiskais sniegs bija apmēram 5 cm. Bet Soču olimpiskajām spēlēm pat glabāja sniegu pa vasaru. Tā ir arī jauna niša, kurā jau specializējamies, — mākslīgā sniega glabāšana. Notiek jau pirmie eksperimenti, lai sniegs nebūtu tik daudz jāražo un trases ziemas sākumā var sākt darbu, kad vien vēlas. Ja kalni Latvijā tiek atvērti tikai janvāra vidū kā šogad, zaudējumi ir mērāmi simtos tūkstošu eiro, tāpēc tiek meklēti jauni risinājumi.»

Secinot, ka ziema arī Latvijā ir par īsu, lai balstītu uzņēmējdarbību tikai viena gadalaika sportā, jau pirms pieciem gadiem Jānis ar kompanjoniem sācis skatīties citos virzienos. Ar draugiem pasen bija nopircis vecu motorlaivu, to restaurēja, lai vasarās varētu nodarboties ar veikošanu — braukt trosē aiz laivas nevis ar ūdensslēpēm, bet ar speciālu dēli. Veikparku, kur sportists slīd ar gaisā nospriegotai  trosei piestiprinātu kabeli, toreiz Latvijā vēl nebija. «Garāžā metinājām un locījām plastmasu, taisījām veikborda aprīkojumu, peldošus tramplīnus. Bez nevienas skrūves, lai būtu super droši un eksportspējīgi,» Jānis atceras. Uzņēmuma atzaram Whiteline ir darbnīca Rīgā, kur strādā galdnieki un metinātāji. No partneriem, igauņu kompānijas, tiek iepirktas sistēmas ar veikborda torņiem. «Arī šis sporta veids auga, esam aprīkojuši 15 veikparkus — ne tikai Latvijā, arī Lietuvā, Polijā un Lielbritānijā. Uzskatām, ka vēl tikai izzinām sevi, lai būtu gatavi iet uz Eiropu ar kvalitatīvu produktu portfolio.»

Bet ar to vēl stāsts nav galā. 2016. gadā Jānis Jansons internetā nejauši uzdūrās interesantiem veloinfrastruktūras objektiem. Padomāja: Baltijā varētu būt kādi 100 000 velobraucēju, bet īpaši aprīkotu veloparku nav.

«Savu veloparku būvniecības kompāniju nosaucām Baltic Bike Parks. Tomēr, respektējot velotrašu pionieru intelektuālo ieguldījumu, sākām sadarbību ar Šveices kompāniju Velosolutions. Šis lēmums mums arī ir radījis vislielāko izaug-smi,» Jānis datorā demonstrē video ar veloparku Centra sporta kvartālā pie Krišjāņa Barona ielas. «Asfaltēta, ar rokām pilnībā būvēta velotrase, tā sauktā pumptrack, ko var izmantot skeitbordisti, skrituļslidotāji, riteņbraucēji — jebkas, kas ripo. Pirms četriem gadiem pasaulē bija tikai kādas 5—7 šādas trases, tagad ir vismaz 80—100.»

Viņa komandas īpašais pienesums ir pašu izdomāta attīstošā spēle ar kustīgiem koka tiltiņiem, kas velobraucējiem trenē pilsētvidē nepieciešamās veloprasmes — kāpnītes, mala, uzbrauciens, nobrauciens, apgrieziens virāžā. Bērni, kas to paveic, balvā saņemot titulu Velozinis.

Zem We Build Parks «cepures» visi Jāņa Jansona uzņēmējdarbības virzieni apvienoti pērn. Šogad tiem pievienojies jaunākais — Activity Parks jeb aktivitāšu parki. Tas izrietējis no klientu vajadzībām ik pa laikam papildināt infrastruktūru. «Paši visas šīs lietas neražojam, bet mums ir daudz sadarbības partneru — varam piedāvāt kāpelēšanas ierīces, rodeļus un citas lietas.»

Mājīgajā birojā Rīgā, Matīsa ielā, kura sienu tagad rotā pieci olimpiskie apļi, strādā jauni cilvēki. Jānis stāsta, ka visi 19 darbinieki paši ir kādas uzņēmuma aktivitātes cienītāji. «Piemēram, rasētājs ir skeitbordists, mārketinga meitene brauc downhill sacensībās ar riteni, vairāki ir snovbordisti. Mūsu pirmais jautājums darba inervijās — vai jūs lietojat kādu no šiem produktiem? Projektējot, diskutējot un būvējot šādas prasmes ir priekšrocība. Un tas garantē foršu kompāniju katru dienu.»

Sarunas nobeigumā Jānis saka īpašu paldies ģimenei. Dzīvesbiedrei Lindai, ar kuru kādreiz bēniņos kala plānus par šo biznesu, un abu meitām. «Kompānijas darbi prasa laiku pavadīt garos komandējumos, bez ģimenes atbalsta tas nestrādātu.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Mēs iedvesmojam cilvēkus darīt to, kas viņus iedvesmo.
Būvējot unikālus parkus, iedrošinām viņus darbībai un, vērojot to, saņemam iedvesmu atpakaļ. Tā ir bezgalības cilpa.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Paļāvība uz neietekmējamām lietām, piemēram, laikapstākļiem. Solidaritātes dēļ ar vecajiem klientiem esam atteikuši kādu projektu Alpos, jo tepat mūsu reģionā nāk ziema. Bet ziema kavējas, gaidot rodas arvien lielāki zaudējumi. Tagad esam iemācījušies sapludināt aktivitātes: vasarā tiek plānoti ziemas darbi, ziemā — vasaras.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ir divi varianti — vai nu fokusējies ļoti šaurā nišā un kļūsti par pasaulē labāko, vai, ja tas nav iespējams, ej plašumā. Tas ir mūsu stāsts.