Kategorijas: Veiksme

Izgājuši cauri pasaules galam

Savienojamo kartona kluču ražotājs GIGI Bloks, izgājis cauri «pasaules galam» pēc smagas neveiksmes Amerikas veikalu ķēdē, atkal nostājies uz kājām

Vienā no Jūrkalnes ielas noliktavu kompleksa telpām viesus sagaida liels, brūns tronis. Ar spiciem tornīšiem, ērtiem roku balstiem un pietiekami lielu sēdvietu, lai tajā apsēstos pieaudzis cilvēks. Tas veidots no aptuveni 120 kartona klucīšiem, kas cits ar citu sastiprināti kopā kā Lego. Katram klucītim ir iedobes, pie kurām piestiprināt nākamo. No tādiem bērni var būvēt, kas vien ienāk prātā — mājas, kosmosa kuģus, žirafes. Pēc tam būvi izjaukt un sākt no jauna.

«Bērnībā bija periods, kad gribējās būvēt segu mājas. Savilkt segas, krēslus, visu stutēt un līst iekšā,» GIGI Bloks īpašniece Ilona Viļuma stāsta par idejas pirmsākumiem. Kad viņas meita Alise bija vecumā, kad šādas celtnes gribējās veidot, Ilona saskārās ar šo lietu kā mamma. Bija iztīrījusi māju, un pēkšņi it kā nekas nebūtu darīts — visas segas ir uz zemes kopā ar virtuves slotu, ar kuru «celtne» bija uzstutēta uz augšu. Māja tikai krīt, un tā atkal jāslien augšā. Kā būve sagāžas, sākas raudāšana… «Tas ir intensīvs procesiņš no mammas puses,» viņa iesmejas. Ilona sāka meklēt labāku variantu — gribēja meitai sagādāt lielus celtniecības klučus, ar kuriem uzbūvēt rotaļu māju. «Pasaulē taču viss noteikti ir izdomāts,» viņa nodomāja, sākot meklējumus.

Atradās plastmasas kluči — tādus Inese negribēja. Bija arī kartona kastītes, kas nav sastiprināmas. «Pakrāmēt var — maziem bērniņiem forši. Bet tādu stingru konstrukciju, lai uzbūvētu māju, nebija.» Tas pamudināja Ilonu ķerties pie darba un kļūt par pirmo rotaļlietu ražotāju, kas piedāvā bērniem savienojamus kartona klučus.

Ideja izrādījās ļoti veiksmīga. Pērn pasaulē aizgājuši vairāk nekā pieci miljoni GIGI kluču. Ar tādiem spēlējas bērni Spānijā, Vācijā, Francijā, Austrālijā, Šveicē, Itālijā, ASV un daudzās citās valstīs. Latvijā paliek tikai aptuveni 2% no saražotās produkcijas.

Neticams paātrinājums

Izstrādāt Lego tipa kartona klucīšus, kas vienkārši salokāmi no loksnēm, nepavisam nebija vienkārši. «Vajadzēja, lai ir savienojami, lai ir vienkārši, lai nav nekādas «fiņķikļuškas» pa vidu, lai bērnam ir vienkārša būvēšana un lai tie ir pietiekami izturīgi,» sākuma uzstādījumu atceras Ilona. Kopā ar inženieri dizaineru Erlandu Celmiņu pie prototipa izstrādes viņi darbojās aptuveni gadu. «Pateicoties viņam, produkts ir tāds, kāds tas ir. Man bija aptuveni tā — re, kastīte! Man vajag pa vidu šķirbiņu, lai var savienot, lai būtu taisna maliņa, stingri kluči un viss viegli kopā saliekams. Viņš radīja to brīnumu,» Ilona liela dizaineru.

Divus gadus pēc pirmajām iestrādēm, 2015. gadā, viņa nolēma iet prom no darba un pilnībā nodoties biznesam. «Vai nu riskē un taisi biznesu, vai tas paliks hobija līmenī. Es pieņēmu lēmumu riskēt.» Ilonu iedrošināja vīrs: «Būs labi, gan jau izdzīvosim! Ej un mēģini!» Atbalsts un iedrošinājums ticēt saviem spēkiem bija tieši tas, kas nepieciešams — ilgu laiku viņa bija domājusi, ka var mazāk, nekā izrādījies patiesībā.

2015. gads uzņēmumam nāca ar neticami strauju uzrāvienu. Novembrī GIGI Bloks ieguva otro vietu starptautiskajā radošo uzņēmumu konkursā Creative Business Cup. Dānijā notiekošā konkursa žūrijā bija biznesa haizivis no Google, Microsoft, Lego. «Veselu nedēļas nogali pildīju pieteikuma anketu, tur bija pamatīgi biznesa jautājumi. Kādas trīs reizes metu pie malas. Domāju — ko es tur darīšu ar saviem klučiem?» Ilona atceras saspringto laiku. «Tas, ka tu tāds zaļš knariņš, kas vēl neko nesaprot no biznesa, vinnē otro vietu pasaulē, lika nomainīt domāšanas mērogu, tas bija svarīgs pamatiņš.»

Iegriezās kārtīgs viesulis — janvārī GIGI Bloks devās uz spēļu izstādi Vācijā, no kurienes atgriezās ar pasūtījumiem 16 valstīs. Sadarbības partneris ASV jau mēnesi pēc izstādes pasūtīja lielo jūras konteineru pilnu ar GIGI Bloks klučiem. «Tajā visā bija kaut kāds veiksmīgums, bet man ļoti nepatīk vārds «veiksme». Esmu tam visam atdevusi tik daudz stundu, nakšu, ģimenes dzīves. Kur ir robeža starp veiksmi un to, ko esi izdarījis, lai tā notiktu?» Ilona spriež.

Pasaules gals

Pirmais konteiners ASV tika iztirgots divu nedēļu laikā. Sadarbības partneris saredzēja potenciālu un nākamajā reizē pasūtīja jau deviņus konteinerus, vienojoties par kluču izvietošanu lielā Amerika veikalu ķēdē Target. Uzņēmumam tas bija neticams paātrinājums. Apgrozījuma rādītāji uzsprāga no 142 tūkstošiem eiro 2015. gadā līdz gandrīz pusmiljonam nākamajā. Darbā tika pieņemti papildu cilvēki, īrēta liela noliktava, taču tad notika kaut kas tāds, kas Ilonai tolaik šķita kā pasaules gals.

Kā izplatīšanas kanālu viņa bija izvēlējusies veikalu ķēdes. «Mums bija skaidra vīzija, ka GIGI Bloks ir lieli Lego — viss forši, skaidri, saprotami.» Strādājot ar veikalu ķēdēm, var ātrāk iegūt atpazīstamību, turklāt tas ir vieglāk, nekā dibināt kontaktus ar katru mazo veikaliņu visā pasaulē, bija nolēmusi Ilona. Tomēr dzīve šajos plānos ieviesa korekcijas.  Izrādījās — ja spēlei nav atpazīstamības un tā netiek rullēta televīzijā, lielā veikalā tai iet garām. «Neesam atkoduši veidu, kā produkta vērtību nodemonstrēt uz iepakojuma. Cilvēks nesaprot — kā vispār var kaut ko uzbūvēt? Kā tur var būt tik daudz iekšā? Tā ir sāpīgā patiesība, ko esam atklājuši. Tas mums bija baigais trieciens,» atklāj Ilona.

Veikalu ķēdē Target ASV bija dabūti iekšā deviņi konteineri spēļu kluču, bet kā to zonējums tika izvēlēts lielās rotaļlietas. Izrādījās, ka Amerikā lielās rotaļlietas ir ļoti lielas. GIGI Bloks starp tām pazuda. «Target jau neies skaidroties. Paskatās, ka nepērk, un — ārā!» Izplatītājs pārtrauca sadarbību, piespiežot Ilonu atlaist darbiniekus, paliekot pie efektīvas trīs cilvēku komandas, pārvākties uz mazāku noliktavu un pilnībā mainīt biznesa stratēģiju. «Es ieraudzīju to, ko iepriekš negribēju redzēt,» viņa atklāj sāpīgā notikuma mācību.

Ilona apjauta, ka GIGI Blokiem piemēroti ir individuāli veikali, kuri rūpīgi pārdomā katru produktu, ko piedāvā saviem klientiem. Tādi, kuros strādā pārdevēji, kas par katru mantu var pastāstīt sīkāk. Viņa sāka apgūt un izmantot interneta kanālus, kur ar īsiem, skaidrojošiem video var parādīt, cik forši ir kartona kluči. Pērnā gada nogalē Ilona kopā ar vēl četriem latviešu rotaļlietu ražotājiem izveidoja biedrību, kas ļauj, kopīgi sadalot izmaksas un pienākumus, startēt izstādēs un piedāvāt lielāku paku potenciālajiem sadarbības partneriem — izplatītājiem. Veikalu ķēdēm viņa nav atmetusi ar roku, taču, lai tajās veiksmīgi ielauztos, jāveicina atpazīstamība.

Vietas zaudēšana Amerikas ķēdē bija liels un sāpīgs kritiens, bet, tagad atguvusies, Ilona stāsta — var just, ka atkal sācies kāpums. Internetā pārdotais apjoms pret iepriekšējo gadu ir dubultojies.

Absolūta brīvība

«Bērni mūsdienās tik daudz sēž pie ekrāniem. Radu projektu, lai bērniem negribas tik daudz to darīt, bet jūtu, ka spēju vairāk,» Ilona stāsta, kā janvārī sarīkojusi International Playdate Day jeb starptautisko spēļu randiņu dienu. Viņa aicināja vecākus sarīkot bērniem no ekrāniem brīvu dienu — ņemt rotaļlietas un doties ciemos pie citiem bērniem spēlēties. Nākamgad viņa cer šo ideju turpināt un pievērst tai arvien plašāku uzmanību.

Cik daudz laika bērnam ļaut pavadīt pie ekrāna? Ar šādām pārdomām Ilona devās uz kādu konferenci, kuras tēma bija — ko nozīmē būt vecākiem digitālajā ērā. Atbildi viņa atrada pretjautājumā — kādas prasmes vajadzīgas bērniem, lai viņi nākotnē būtu veiksmīgi? Tās ir sociālās un radošās prasmes, bet tās bērns daudz labāk apgūst spēlējoties un sadarbojoties ar citiem, Ilona pārliecinājusies.

Pārliecība, ka ar GIGI klučiem tiek stiprināts bērnu radošums, ir viens no iemesliem, kāpēc šis bizness bijušajai mārketinga speciālistei ir tik tuvs. Iedvesmu darbam viņa lielā mērā gūst no meitas Alises, kurai šobrīd ir jau desmit gadi. Lai gan meitene jau ir pāri vecumam, kad gribas spēlēties ar klučiem, mājās ik pa laikam tāpat tiek uzsliets kāds kluču veikals vai kafejnīca.

Alise bijusi pirmā GIGI kluču testētāja. Vērojot, kā meita spēlējās, Ilona sprieda par to, kas vēl jāuzlabo. Dažos komplektos ir arī krītiņi, lai bērni kartona būves var izkrāsot. «Devu viņai kādus 50 komplektus. Teicu — testē, stāsti, kā tev patīk. Pateicoties viņai, mums ir izvēlēti šie krītiņi,» Ilona atklāj. Pāris kompromisi gan tika pieņemti. Alisei visvairāk patika krītiņi ļoti spilgtās krāsās. Kad mamma vaicāja: «Vai tev netraucē, ka visas rokas netīras?», meitēns kratīja ar galvu. Galu galā produktu testētājs piekrita izvēlēties citus krītiņus, kas nesmērē.

«Bizness, ko sauc — vecāku uzmanība,» — tā rotaļlietu nozari raksturo Ilona. Tirgus ir piesātināts ar skaļām, krāsainām, burbuļojošām mantām, bet GIGI Bloks to vidū izceļas ar vienkāršību.

«Man ir klienti, kas saka — varbūt vajag krāsainus? Bet bērnam nav koncepta, ko no klučiem var un nevar uzbūvēt. Viņš vienkārši būvē. Grib — uzzīmē acis, pielīmē lapiņas, uzliek šalli. Piešķir tam savu krāsu un savu vīziju. Mēs esam par absolūtu brīvību,» stāsta Ilona. Un rosina: «Iedomājies, ka kluči būtu zaļi! Bērns nebūvēs trusi, jo truši taču nav zaļi.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Ticība tam, ka ar savu produktu varu izdarīt kaut ko labu — ka jebkurš bērns būs laimīgs saņemt tādus klučus un gribēs būvēt savu māju. Bērnam mirdzēs acis un vecāki priecāsies.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Nebūt atklātai pret sevi. Ir būtiski saredzēt lietas tādas, kādas tās ir. Tā vietā ļāvos ilūzijām par to, kā gribētos. Liela kļūda bija arī neieklausīties klientos, bet paļauties tikai uz savu vīziju.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ir ļoti droši savā dzīvoklī taisīt un perfekcionēt produktu. Bet realitātē pasaulei ir savs redzējums par tavu produktu. Jo ātrāk izliksi kaut ko laukā, jo ātrāk tiksi pie produkta, kas vislabāk tirgosies — pasaule tev pateiks, ko pieslīpēt.»

Pārdaugavas bobi Dienvidkorejā

Phjončhanas ziemas olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēs 16 Rīgā būvētas bobsleja kamanas. Ar tām brauks ne tikai mūsu Oskara Ķibermaņa pilotētais divnieks, bet daudzas citas izlases — kas tāds piedzīvots pirmo reizi

Uzņēmums Bobsleja tehniskais centrs (BTC) būvē bobus jau gandrīz 20 gadus. Sākumā Latvijas izlasei. Bet pirms desmit gadiem federācija izrēķināja, ka lētāk iznāk tos iegādāties ārzemēs, un tā ražotājiem nācās meklēt pircējus starp mūsu sportistu potenciālajiem pretiniekiem. Pēdējos sešos gados uztaisītas un realizētas aptuveni 30 pašu konstruētas kamanas.

«Ar tām startē pasaules labākās bobsleja komandas. Līderi. Ieskaitot pat vienu Vācijas ekipāžu, kas principā brauc tikai ar pašu valstī ražotām kamanām,» stāsta bijušais Sarajevas ziemas olimpisko spēļu dalībnieks, pašreizējais Beļģijas sieviešu bobsleja izlases konsultants un BTC līdzīpašnieks Jānis Skrastiņš.

Viena boba izgatavošana, ja pamatdetaļas jau iepriekš uztaisītas, ilgst divus trīs mēnešus, bet jauna modeļa izstrādei, sākot no idejas un tās 3D vizualizācijas datorā līdz gatavam produktam, nepieciešams investēt vairāk nekā 50 000 eiro.

No desmitcīņnieka par pilotu

Runājot par bobsleju Latvijā, parasti kā atskaites punktu min 1980. gadu. Toreiz PSRS ģenerālsekretāru Brežņevu nokaitināja tas, ka Leikplesidas ziemas olimpiskajās spēlēs vācieši izcīnīja vairāk medaļu nekā padomju komanda, kura nemaz nepiedalījās tādā sporta veidā kā bobslejs.

Kā var būt, ka kodolvalsts, kas šauj kosmosā raķetes, nespēj uzbūvēt kaut kādas kamanas?! Un, kā jau totalitārā valstī, dots rīkojums nekavējoties šo jautājumu atrisināt.

Par jaunā sporta veida bāzes vietu izvēlēta Latvija. Šeit jau bija 630 metrus garā Cēsu kamaniņu un bobsleja trase, kā arī 1968. gadā dibinātā kamaniņu un bobsleja sporta federācija. Pirmo bobu pie mums uzbūvēja tikai 70. gadu vidū, toties jau agrāk netrūka kamaniņu sporta entuziastu. Turklāt bija slavenā rūpnīca VEF, kas centralizētās ekonomikas apstākļos spēja paveikt šķietami neiespējamo.

Tieši šīs rūpnīcas toreizējam ģenerāldirektoram Ļeņovam 1980. gadā piezvanīja no Maskavas un nepārprotami pateica, ka turpmāk VEF vajadzēs taisīt arī bobus. Tas nebija priekšlikums vai ieteikums, tā bija pavēle. Jānis Skrastiņš atceras: «Viņš šo vārdu dzirdēja pirmo reizi, tāpēc meklēja rokā trenerus un prasīja, kas tie bobi tādi ir un kas man tagad īsti jātaisa?»

Skrastiņš ir viens no pirmajiem, kas līdz ar galveno treneri Rolandu Upatnieku, inženieriem un tehnisko personālu kļuva par toreizējās PSRS izlases pamatu. Viņš bobslejā nonāca nejauši. Pabeidzis Murjāņu Sporta internātskolu, trenējies vieglatlētikā un studējis Fizkultūras institūtā. Bijis Latvijas PSR čempions desmitcīņā un septiņcīņā telpās.

Treneris Upatnieks, saprazdams, ka ar tehniku un braukšanas prasmi bobsleja lielvalstis dažu gadu laikā panākt neizdosies, meklējis spēcīgus un ātrus puišus. Galvenokārt vieglatlētu un daudzcīņnieku vidū. Tieši viņam pieder slavenais teiciens: «Latvietis laikam nekad nevarēs noskriet 100 metrus ātrāk par 10 sekundēm, toties viņš to pašu distanci noskries 11 sekundēs ar kartupeļu maisu plecos.»

Pirmajā atlasē piedalījušies vairāk nekā simt pretendentu. «Visi gāja, un es arī aizgāju,» atceras Skrastiņš. No labumiem, kas solīti izlases dalībniekiem, vilinošākā aiz dzelzs priekškara dzīvojušajiem šķita iespēja jau pavisam drīz tikt uz ārzemēm. «Pie sevis domāju — kas būs, būs. Varbūt sanāk. Un tā arī iestigu tajā bobslejā uz visiem laikiem,» viņš smejas. Pēc vairākiem testiem, ar kuriem pārbaudītas sportistu koordinācijas spējas un reakcija, viņš kļuvis par pilotu. Braukuši arī vecajā Cīrulīšu trasē Cēsīs, tomēr trenējušies pārsvarā Vācijā, Austrijā un Itālijā.

Kaut arī tehnika toreiz bijusi cita, ātrumi neko daudz nav atšķīrušies. Tāpat kā mūsdienās, atkarībā no trases tie svārstījušies starp 135—155 km/h. Salīdzinot ar šodienu, starpība var būt kādi 5 km/h.

Treniņus sākuši Īglsas trasē Austrijā, kas ir viena no lēnākajām. Un puišiem licies, ka nekas jau no tā bobsleja nav. Toties nākamajā, krietni sarežģītākajā un ātrākajā trasē Itālijā sākotnējais priekšstats apgriezies ar kājām gaisā. «Tad tikai īsti sapratām, ko nozīmē šis sports,» atzīst Skrastiņš, kurš nieka trīs gadus vēlāk Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja augsto 12. vietu četrinieku ekipāžās.

Bet, kamēr sportisti bija ārzemēs, VEF 2. remontu cehā, kuru vadīja inženieris Harijs Švanks, tika konstruēti un būvēti bobi. «No itāļiem PSRS nopirka trīs divnieku un trīs četrinieku kamanas. Ar divām brauca izlase, pa vienai tika aizvestas uz VEF. Lai saprastu, kā tās būvētas, kamanas izjauca, uztaisīja šablonus un meklēja risinājumus, kā bobus pilnveidot,» atceras Skrastiņš, kurš arī pašlaik strādā kopā ar Švanku, kas ir Bobsleja tehniskā centra direktors un otrs līdzīpašnieks.

Viņaprāt, šāda pieeja pilnībā attaisnojusies, jo Sarajevā jau braukuši ar pilnīgas citas konstrukcijas bobu, un tā izrādījusies ļoti veiksmīga. Sportistu galvenais uzdevums, protams, bija trenēties un piedalīties sacensībās, tomēr reizēm, jo sevišķi vasarās, arī viņi kopā ar Upatnieku līdzdarbojušies kamanu tapšanā.

«Tad arī man pašam radās idejas par to, kā bobi būtu jābūvē. Kā tos pilnveidot, un ko varētu izdarīt vēl labāk,» turpina Skrastiņš, precīzi nosaukdams pat gadu, kad šī interese par bobu būvi radusies. Tas bijis 1983.

Treneris, kas taisa kamanas

1987. gadā Skrastiņš beidza aktīvās sportista gaitas. Tad divus gadus bija PSRS izlases treneris. Vēlāk pa diviem lāgiem Latvijas izlases vecākais treneris un gandrīz 13 gadus — ASV izlases treneris un vecākais treneris. Gandrīz visu šo laiku paralēli trenera darbam nodarbojies ar bobsleja kamanu konstruēšanu un izgatavošanu. «Man nav inženiera izglītības, bet nevar teikt, ka neko nesaprotu no tehnikas,» viņš uzskata.

Līdz 1988. gadam bobsleja tehniskie noteikumi ne tuvu neesot bijuši tik stingri kā pašlaik, tāpēc ražotāji varējuši izvērsties.

«Modeļi bija daudz un dažādi. Arī nekam nederīgi,» atceras Skrastiņš. Turklāt kamanas taisītas ne tikai VEF, bet arī citviet, pat Valmierā. Tomēr 90. gados šīs aktivitātes pamazām apsīka, un 2000. gadā palika vienīgi Bobsleja federācijas tehniskais centrs. Sākumā kā neliela darbnīca VEF Spora kluba paspārnē, vēlāk — atsevišķa ražotne, kas pildīja federācijas pasūtījumus. Atraduši nelielu tukšu darbnīcu Pārdaugavā, netālu no Āgenskalna priedēm un Kristapa ielas, kur savulaik atradās pirmā 1910. gadā būvētā bobsleja trase Rīgā, viņi to piemērojuši savām vajadzībām. Tagad var tikai pabrīnīties, kā šajās sešās telpās, kur pat diviem dzīvokļiem būtu par šauru, top bobi, kurus pērk amerikāņi un ar kuriem uzvar kanādieši. Kā, piemēram, šīs sezonas pasaules kausa kopvērtējumā Džastins Kripss.

«Pirms gadiem desmit federācija no mums atteicās. Negribējām zaudēt speciālistus, kas perfekti pārzināja šīs lietas, sākumā gāja grūti,» stāsta Skrastiņš. Lai izdzīvotu, taisījuši metāla trušu būdas, pildījuši citus gadījuma pasūtījumus un vienlaikus strādājuši ar bobiem. Pirmo nopirkuši amerikāņi. Tad poļi un čehi. Skrastiņš gan uzskata, ka šie modeļi nebija pārāk veiksmīgi. Tomēr viņi nepārtraukti meklējuši jaunus risinājumus. Līdz beidzot 2012. gadā pasaules bobsleja sabiedrība ievēroja, ka Latvijā tiek ražota ļoti laba tehnika.   

Ko mūsdienās, kad šajā sporta veidā viss ir ļoti sīki un precīzi reglamentēts, nozīmē laba tehnika? «Reglamentēts patiešām viss ir sīki un precīzi. Bet parasti — no tāda izmēra līdz tādam. Un tur, tajos dažos milimetros, kas paliek pa vidu, arī ir tā sāls. Tas, ar ko atšķiras laba tehnika no pārējās,» saka Skrastiņš.

Šīs nianses esot tik smalkas, ka nereti grūti pat izskaidrot. Kaut vai attiecībā uz kamanu aerodinamiku. Atšķirībā no lielajiem ražotājiem viņiem nav savas aerodinamikas kameras, kurā pārbaudīt kamanas pēc šī būtiskā faktora, kas nosaka to ātrumu. Nav arī savas komandas, kas varētu jaunos izstrādājumus testēt. Tāpēc, kā saka Skrastiņš, jāpaļaujas uz tādām grūti definējamām lietām kā intuīcija un pieredze.

Tomēr ne visas idejas izrādās dzīvotspējīgas. «Un tad izrādās, ka nauda ieguldīta, bet kamanas nekam neder. Tā tās krājas tur blakus, šķūnī,» atzīst Skrastiņš, piekrizdams, ka par klasisku biznesu to, ko viņi dara, diezin vai varot saukt. Tāpēc kļūt par miljonāriem viņi ar Švanku necerot. Turklāt pasūtījumiem esot izteikti sezonāls un ciklisks raksturs. «Lūk, piemēram, Phjončhanā sākas olimpiskās spēles. Visiem viss sagādāts. Pasūtījumu nav un kādu laiku nebūs,» secina Skrastiņš. «Ja mēs ražotu slēpes, būtu citādi. Visa pasaule slēpo. Bet cik ir tādu, kas brauc ar bobiem?»

Tāpēc liels atspaids esot nesen iegādātā modernā CNC frēze, ar kuru tiek ražotas kamanu slieces — tās iepērkot ne tikai nacionālās izlases, bet arī citas komandas. Materiāls jāiegādājas Šveicē, un uz tā jābūt Starptautiskās Bobsleja federācijas zīmogam. Bet, tā kā slīdvirsmas rādiuss ir 4—8 milimetri un tās maina atkarībā no ledus kvalitātes, pieprasījums pēc sliecēm ir nesalīdzināmi lielāks nekā pēc bobiem.

«Tomēr, neraugoties uz šo tukšo periodu, ir jāiegulda nauda un jāstrādā pie jauniem modeļiem. Jo mums nav citas izejas. Ja reiz esam nonākuši līdz tam, ka mūsu bobi izrādījušies veiksmīgi, tad jāiet tālāk,» saka Bobsleja tehniskais centrs ideju ģenerators Jānis Skrastiņš, kurš pats gan sevi pieticīgi sauc par projektu vadītāju. Viņš plāno drīzumā pamest trenera darbu, lai pilnībā pievērstos bobiem. Skrastiņš uzskata — šajā sporta veidā gan sportistu sagatavotība, gan tehnika ir vienlīdz nozīmīga, veidojot to kopumu, kas nes uzvaru un liek uzgavilēt skatītājiem.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Tas ir interesanti. Teiksim, mēs uztaisām labi, bet austrietis nākamajā gadā uztaisa vēl labāk. Tad mēs saņemamies, un tu redzi — tas austrietis nāk un pēta mūsu bobu. Bobsleja pasaule ir diezgan šaura vide, cits citu pazīst. Gan paslavē, gan pavelk uz zoba, gan atklāti paņirdz.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Tā kā viss nepieciešams ātri un pats pēc dabas esmu fikss, nereti daudz ko sasteidzu. Uztaisu un tikai tad redzu — nebija pareizi. Ņemot vērā ieguldījumus, steiga maksā dārgi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Bizness ir runga ar diviem galiem. Ar talantu un uzņēmību kaut ko iesākt grūti, vajadzīgs pamats, no kā atsperties. Ja pamata nav, tad nepieciešams laiks, kamēr to izveido. Bet vislabāk, ja ir kāds mentors, kas talantu ievirza īstajās sliedēs.»

Foto — Alise Šulca, Picture Agency, un AFP/LETA

Uzvarēt bankrotu

Soli pa solim uzbūvējis zemnieku saimniecību un gaļas ražotni, Normunds Teicāns krīzes laikā biznesu zaudēja, tomēr pēc maksātnespējas prata atgūties un tagad kaļ jaunus eksporta plānus

Uzņēmums Jēkabpils Gaļas nams radās 2001. gadā — tā īpašniekam Normundam Teicānam piederēja zemnieku saimniecība Zasā un neliela kautuve, tāpēc gaļas tirgošanai viņš izveidoja veikalu. Pēc gadiem trim to paplašināja, pašu celtajā ēkā izveidojot arī gaļas pārstrādes un konditorejas cehu ar kafejnīcu. Kādreiz nelielais veikaliņš tagad ir pārtapis par vienu no lielākajiem un iecienītākajiem ēdināšanas uzņēmumiem Jēkabpilī ar bistro tipa kafejnīcu. Ar mājas virtuvi pilsētas autoostā. Ar picēriju un konditorejas cehu. Ar savām tortēm un banketu servisu. Tikmēr kautuve, no kuras bizness sāka augt, pirms sešiem gadiem kļuvusi par patstāvīgu uzņēmumu Biomeat.

Tiesa, pagājušajā gadā burtu «o» nosaukumā nācās nomainīt uz «a» — lai gan uzņēmums joprojām ražo bioloģisko gaļu, tomēr tikai ar to vien konkurētspējīgu produkcijas apjomu nodrošināt nevar, tāpēc jāstrādā arī ar konvencionāli audzētajiem lopiem.

«Pērn mēs gaļas namā investējām 1,8 miljonus eiro, pārbūvējot esošo ēku un paplašinot ne tikai kafejnīcu, bet arī desu un konditorejas cehus,» stāsta saimnieks Normunds Teicāns. «Tomēr produkcijas apjoma ziņā mēs joprojām nevaram sacensties ar lielajiem gaļas pārstrādes uzņēmumiem.»

Toties viņu trumpji ir sortiments un kvalitāte.  Kā jau nelielam uzņēmumam, arī Jēkabpils Gaļas namam nākas pildīt pazīstamāku zīmolu pasūtījumus. Ar pašu nosaukumu tiek realizēts ap 80% no visa saražotā.

Toties starp tiem ir tādas delikateses kā medījuma, aitas gaļas un jēru sēklinieku konservi, servelāde ar baravikām, auksti kūpināta jaunlopa gaļa, vītināta gaļa un vītinātās desas, kas mēnesi tiek nogatavinātas speciālās datorizētās klimatkamerās, kur attiecīgā temperatūrā un mitrumā tās apstrādā ar dūmiem. Tas viss nopērkams ne tikai Jēkabpilī, bet arī Rimi Klētī Rīgā, Maxima Sētā, Liepkalnos, Garšas pieturā Lielvārdē, Valmiermuižas alus veikalos un citviet, kur pircēji meklē atšķirīgus, augsti kvalitatīvus produktus no dabīgām izejvielām.

Līdzīgi ir ar Biameat kautuvi, kas savas darbības sākumā pati iepirka cūkas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, bet pašlaik vairāk tiek strādāts ar pakalpojumu sniegšanu. Liellopi tiek vesti no Igaunijas, Lietuvas, arī no Polijas un Nīderlandes, un kautuvei ir sava lopu novietne. «Es nedomāju, ka mums trūkst ambīciju, bet vispirms jādomā par tiem cilvēkiem, kas strādā gaļas namā un kautuvē. Par to, lai viņiem būtu darbs. Un pasūtījumi to nodrošina. Pēc tam var meklēt iespējas, kā pelnīt ar pašu produkcijas pievienoto vērtību,» turpina uzņēmuma vadītājs, kurš 1987. gadā pabeidzis toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultāti, sācis strādāt sovhozā Zasa par galveno celtnieku.

Pēc gadiem septiņiem, kad kolektīvās saimniekošanas sistēma pilnīgi sabruka, bijušā kopsaimniecība pārtapa paju sabiedrībā, un kādreizējie sovhoznieki par tās priekšsēdētāju ievēlēja no Lielvārdes caur Jelgavu uz Zasu atnākušo Normundu Teicānu.

«Trīs gadus izturējām. Vedām kartupeļus uz Ļeņingradu, sviestu tirgojām Centrāltirgū, bet pēc degvielas braucām uz Veļikije Lukiem. Pienu nodevām, lai gan maksāt par to nemaksāja. Gaļas lopus lielie kombināti uzpirka par kapeikām, tāpēc paši tos vedām uz Centrāltirgu Rīgā,» atceras Normunds.

Saprazdams, ka ilgi šādi nepavilks, 90. gadu vidū viņš nodibinājis savu zemnieku saimniecību Viesuļi. Pats apstrādājis zemi, tuvākā un tālākā apkārtnē uzpircis lopus, ko kāvis sovhoza bijušajās mehāniskajās darbnīcās izbūvētā kautuvē. Gaļu realizējis Jēkabpilī un vedis uz tirgu Rīgā.

2004. gadā, izmantojot ES līdzfinansējumu, vecās kautuves vietā uzbūvēta jauna. Ne tikai jaudīgāka, bet arī atbilstoša visām mūsdienu prasībām — iepriekš mēnesī varēja nokaut ap 300 lopu, bet jaunajā, kad sāka darboties cūku kaušanas līnija, desmit reižu vairāk.

Tas ļāvis ķerties arī pie gaļas nama paplašināšanas. Ēka Jēkabpilī vairākkārt rekonstruēta, ražotnes platība pieaugusi astoņas reizes. Vienlaikus meklēti arī jauni noieta tirgi, produkti  un pakalpojumu veidi.

Pagājušās desmitgades beigās sabiedrībā aizsākās diskusija, kas ir humānāk — apdullināt dzīvniekus ar strāvu vai sitienu pa galvu, ko praktizēja lielās lopkautuves, vai izmantot sentēvu metodes. Izrādījās, ka likumi, kas regulēja lopu kaušanu, nav pilnībā sakārtoti, tāpēc kaislības sita augstu vilni. Dabas draugi iestājās par apdullināšanu, zemnieki — par tradicionālo jeb musulmaņu valstīs tā dēvēto halal kaušanu, kad lopiem pārgriež rīkli un notecina asinis. Latvijā dzīvnieki šādi kauti kopš sendienām. Tradicionāli kautu lopu gaļu aizvien vairāk sāka pieprasīt ne tikai Austrumos dzīvojošie musulmaņi, ebreji visā pasaulē, bet arī Rietumeiropā. Latvijas gaļas lopu audzētājiem un pārstrādātājiem pavērās pirms tam nebijušas eksporta iespējas.

Normunds, kurš līdzdarbojās likuma tapšanā, šo jautājumu esot diezgan pamatīgi pētījis. «Es runāju gan ar veterinārārstiem, gan citiem speciālistiem, un secinājums ir viens — rīkojoties ar ļoti asu nazi, dzīvnieks tiek nokauts ātrāk un nesāpīgāk, nekā sākumā apdullinot ar sitienu vai ar elektrisko lādiņu radot šoku, neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus un epileptisku stāvokli,» skaidro uzņēmējs.    

Likumdevēji izšķīrās par labu zemniekiem, bet Normunds Teicāns, atteicies no cūkām, pārgāja uz liellopiem un aitām. Tika uzstādīta pat speciāla hamburgeru kotlešu līnija, lai varētu pildīt vērienīgu pasūtījumu no Zviedrijas. Parādījās citi klienti, kurus interesēja pēc halal metodēm kautu liellopu gaļa. Dibināti kontakti gan ar Tuvo, gan Tālo Austrumu valstīm. Vienlaikus uz Zasu braukusi pat vesela ebreju brigāde no Maskavas, kas tur strādājuši ar košera gaļu, jo šādus lopus var kaut tikai ebreji. Pēc tam šī Zasas lopkautuvē vakuumā fasētā produkcija tikusi realizēta Polijā, Vācijā, Itālijā un citās valstīs.

Liktenīgie 13 tūkstoši

Bet tad sākās krīze. «Gaļas pārstrādē nepieciešami ievērojami apgrozāmie līdzekļi. Jāiepērk lopi, degviela, vēl citas izmaksas… Mūsu gadījumā tie bija kādi 500 tūkstoši eiro. Nauda, kas atrodas apgrozībā, faktiski ražotājam vairs nav pieejama,» skaidro Normunds. «Ņemot vērā, ka produkciju realizē ar pēcmaksu, apgrozījumam krītoties, uzņēmēji sāka palikt cits citam parādā.»

Tirgotāji vien bijuši parādā 234 tūkstošus eiro. Savukārt kautuvei nebija naudas, lai norēķinātos ar pakalpojumu sniedzējiem. Centušies iespēju robežās parādus dzēst pa daļām, bet viena no vietējām loģistikas kompānijām, kurai parāds bijis kādi 13 tūkstoši, pieprasījusi visu summu uzreiz. Tādas naudas nebija. Holandieši vērsušies tiesā, un uzņēmums atzīts par maksātnespējīgu.

«Man atņēma pilnīgi visu — gaļas namu, kautuvi, saimniecību, zemi, jo līdz ar uzņēmumu maksātnespēju iestājās arī mana privātā maksātnespēja, kas ievilkās uz pieciem gadiem,» atzīst Normunds, atklāti atzīstot, ka tobrīd bijis ļoti tuvu izmisīgam lēmumam šķirties no dzīves.

Par laimi, juristi pēc ilgas un nopietnas sarunas pārliecinājuši — nekas vēl nav beidzies! Galvenais, ka uzņēmumi turpina strādāt, un ar laiku iespējams tos atgūt. Tā arī noticis. Normunds atzīst, ka visvairāk palīdzējuši draugi. Viņi izsolēs, kurās piedalījušies ne tikai vietējās, bet arī ārzemju kompānijas, no maksātnespējas administratora izpirkuši uzņēmumus. Arī zemi, ko gribējuši pirkt dāņi. Bet vēlāk tos atkal atpirkusi viņa ģimene.

Tomēr šie pieci gadi bijuši ārkārtīgi smagi. Normunds atceras — dzīvojot līdzās kautuvei un diendienā redzot, cik nesaimnieciski un nevīžīgi tur strādā pagaidu vadība, nav izturējis un gājis lamāties. Bet izsaukta policija, viņš administratīvi sodīts.

Tagad tas viss aiz muguras. Viņa bizness nu kļuvis par ģimenes biznesu. Kopš 2016. gada Normunds Teicāns atkal ir atpakaļ Jēkabpils Gaļas namā, kura līdzīpašnieks un ražošanas vadītājs ir vecākais dēls Gatis Teicāns. Kautuve piederot jaunākajam — Tomam Teicānam. Toms pašu saimniecībā audzējot arī gaļas lopus.

Vai pēc rekonstrukcijas ar Jēkabpili vien pietiks, lai pilnībā noslogotu ražotni? Sevišķi abas jaunās, datorizētās Vācijā pirktās gaļas un desu vītināšanas kameras, kā arī nupat uzstādīto konservu līniju? Tur jau tā lieta, ka nepietiks, atbild Teicāns.

«Pašlaik izmantojam tikai kādus 30% no ražotnes kopējās jaudas. Ja kāds domā — uzbūvē jaunu cehu, un pieaugs arī produkcijas realizācija —, tad viņš maldās. Tā tās lietas nenotiek. Ir jāstrādā ne tikai ražotnē, bet arī noieta tirgos.»

Tāpēc jau februārī tikšot atvērts Jēkabpils Gaļas nama veikals uz Jūrmalas šosejas pirms tilta uz Babīti. Normunds uzskata — tā esot ļoti laba vieta.

Sākts arī jauns projekts sadarbībai ar galvaspilsētas restorāniem un viesnīcām. Tas paredz svaigas gaļas sadali, kā arī cietžāvētās un vītinātās produkcijas ražošanu pēc klienta pasūtījuma.

Nākotnē paredzēts ievērojami paplašināt produkcijas realizāciju ārpus Latvijas, kas sākusies jau tagad. Pirmās esot Somija un Zviedrija. Tur ar vietējo ražotāju zīmolu jau pieejami atsevišķi Jēkabpilī tapuši produkti. Tāpēc kopumā nākotnē Normunds Teicāns raugās piesardzīgi, tomēr gana optimistiski, jo nekas sliktāks, kā bijis pagātnē, jau vairs nevar būt.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Man patīk pats process. Tas ir tāds īpašs azarts — iedarbināt un palaist jaunas lietas.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mana nelaime, ka mēģinu darīt vairākas lietas reizē, lai gan vajadzētu sakārtot un palaist vienu, tikai tad ķerties pie nākamās.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Lai šodien kaut ko sāktu, nepieciešama drausmīga pacietība. Savukārt tīri praktiski — svarīgākie ir apgrozāmie līdzekļi. Bez tiem būs smagi.

Viss sākās ar steiku

Taisām restorānu! Tā pirms 15 gadiem pieredzējušajam pavāram Rolandam Čīmam ierosināja sieva Inga, kad atbrīvojās telpas ēkā, kur viņa bija strādājusi par puķu pārdevēju. Tagad Steiku Haoss ir pārstāvēts trijās vietās Rīgas centrā, klāt nācis restorāns KID* un godalgotais Muusu, arī Muusu Terase

Mūsu ģimene. Linda, Agnese, Arita — varu nosaukt aptuveni 20 darbiniekus, kas ir mūsu administrācijā. Katram ir savs «objekts», bet rūp viss. Tā ir vislielākā veiksmes atslēga — ar šiem vārdiem biznesa īpašnieki Inga Čīma ar dzīvesbiedru Rolandu nodod sarunas grožus jaunākajai kolēģei Lindai Dzirnei, deleģē viņu arī fotosesijai. 2008. gadā pieņemta viesmīles darbā vienā no grupas restorāniem, Steiku Haosā Audēju ielā, pēc pusgada enerģiskā meitene jau uzdienēja par zāles pārzini, pēc diviem gadiem — sāka vadīt KID* un Steiku Haosu Tērbatas ielā. «Vēl pēc trim gadiem mani ielika vadīt lielāko Steiku haosa restorānu Līvu laukumā, kas var uzņemt 300 cilvēku. Piektdienās, sestdienās tas vienmēr ir pilns. Vēl pēc gada jau pievienojos adiministrācijas blokam, vadīju visus restorānus. Atbildu par izbraukumu ēdināšanu, attīstību un mārketingu. Tajā brīdī bija astoņi restorāni, pašlaik — seši. Trīs Vecrīgā un trīs centrā,» lietišķi stāsta Linda. «Trīs Steiku Haosi, KID*, Muusu un Muusu Terase Andrejostā.»

Runājot par birokrātisko pusi, patiesībā zem Cantus grupas jumta patvērušies ne tikai vairāki restorāni, bet arī vairāki uzņēmumi — tā vieglāk pārskatīt katra restorāna finanšu plūsmu. Kamēr daudzi prestiži Rīgas restorāni tikko spēj savilkt kopā galus, Cantus grupas iestādes strādā ar peļņu.

Čīmas par tikšanās vietu izvēlējušies profesionālajā vidē augsti vērtēto, vēsturiskā 18. gadsimta ēkā Skārņu ielā iekārtoto un finansiāli veiksmīgo Muusu. Taču viņu restorānu biznesa pirmsākumi meklējami Steiku Haosā Līvu laukumā, kas šopavasar svinēs 15. jubileju.

Bērnu vārdu pirmie burti

«Mans vīrs ir pavārs no 17 gadu vecuma. Kad ar viņu iepazinos, gaidīju restorāna darba laika beigas, lai var kopā tālāk doties,» iesmejas Inga. Rolands karjeru sācis elitārajā restorānā Tallina tagadējā Dzirnavu un Valdemāra ielas stūrī. Piecas ēdamzāles, viena no tām — padomju nomenklatūrai, ar atsevišķu piebraukšanu un ieeju, viņš atceras. «1980. gadā mēs apprecējāmies, tātad Rolands Tallinā strādāja jau no 1978. vai 1979.gada. Pagājušajā gadsimtā,» secina Inga.

90. gados viņas dzīvesbiedrs ar kompanjoniem izveidoja ēstuvi Rozmarija Aleksandra Čaka un Lāčplēša ielas stūrī. «Bistro tipa, arī Narvesenam un Rimi gatavojām salātus. Tonnām!» Inga tikmēr strādāja par pārdevēju puķu un suvenīru veikalā Ezerciems Līvu laukumā. Tajā pašā ēkā, kur tagad jau 15 gadus atrodas restorāns Steiku Haoss. «Pirms tam tur bija Baltā roze, un, kad tā atstāja telpas, es vīram sacīju: taisām restorānu!»

Čīmas sevi pieteica Latvijā vēl neapgūtā restorānu nišā, steiku nozarē. «Steiki man pašam patika, un arī vislabāk mācēju tos gatavot,» atzīst Rolands. Inga papildina: «Vīram ir ļoti spēcīgas sajūtas tieši par gaļas gatavošanu. Tās par 110% ir mantojis mūsu vecākais dēls Kaspars, [kurš tagad arī pievienojies šim biznesam]. Tajā laikā, kad sākām, Latvijā dominēja šašliki, Austrumu virtuve. Mēs gribējām būt pirmā Steakhouse (steiku māja). Bet valodas inspekcija teica — ja jums būtu 50% ārzemju kapitāla daļu, tad varētu likt angļu vārdu, taču dibinātāji ir divi latvieši — nē. Kāpēc tā? Pilnīgs haoss! Tā mēs arī palikām pie Steiku Haosa

Otra līnija, ko restorāna filozofijā iezīmējis Čīmu ģimenes galva: interjerā maksimāli jābūt vecām lietām. «Izpirkām šujmašīnu kājas, ko likt zem galdiem. 500 šujmašīnu kāju tikai mums vien!» viņi saskatoties smejas. 2003. gada maijā atvēruši pirmo, pēc tam jau ik pa gadam — jaunu Steiku Haosu. Tērbatas, tad arī Audēju ielā.

Bijusi doma formulu «retro plus steiks» izmēģināt arī citviet, varbūt Igaunijā, tomēr apstājušies pie Rīgas. «Nemākam menedžēt no attāluma. Pat uz Jūrmalu negājām, likās par tālu. Tu jau fiziski nevari izbraukāt, vienā dienā izstaigāt visus restorānus. Protams, uz savu komandu paļaujamies, bet vajag paskatīties. Varbūt neredz, ka kāda lampiņa ir izdegusi. Ne jau tīšām, vienkārši rutīnā palaiž garām. Mums visur jābūt klāt. Svarīgos brīžos vienmēr ar vīru esam kopā ar komandu,» uzsver Inga.

Kopš 2010. gada Čīmām ir arī KID*, nosaukums veidots no viņu trīs bērnu vārdu pirmajiem burtiem: Kaspars, Ieva un Dāvis. «Viegls, veselīgs, demokrātisks. Bet koncepts joprojām ir veselīgums. Neliela izvēle, pilnīgi svaigi produkti, veselīgi pagatavoti, ēdieni ar mazāku daudzumu kaloriju, arī veģetārie,» uzskaita Inga. No sākotnējiem trim KID*, kas vieni no pirmajiem Rīgā piedāvāja tagad tik populāros brančus, palicis viens. «Ir restorāni, kas neizdzīvoja. Ribs&Rock, Figaro Grēcinieku ielā,» Inga runā bez rūgtuma. «Nevis neizdzīvoja, bet, piemēram, KID* Pulkveža Brieža ielā mēs pārdevām. Kaut gan varbūt nevajadzēja,» pieslēdzas Rolands.

Kristāla lustrām un baltiem galdautiem dekorēto Figaro, tāpat kā jaunās paaudzes iecienītos KID* restorānus, ietekmēja ekonomikas krīze. Strauji kritās pieprasījums, jo šajos restorānos ēda vietējie, bilst Linda Dzirne. Steiku Haoss turējās pietiekami labā līmenī — tūristi turpināja braukt. Divi Vecrīgas Steiku Haosi ir izteikti tūristu restorāni. «Visspēcīgākais joprojām ir Līvu laukuma Steiku Haoss. Pieprasīts, cilvēki tur atgriežas pat pēc 10 gadiem. Paliekoša vērtība! Protams, mēs paši esam auguši šajā laikā, ir lielākas iespējas iegūt labu gaļu. Mums steiku kartē ir gaļa no dažādām valstīm. Bet arī Latvijas vietējais bullis, ko paši nogatavinām Tērbatas ielas Steiku Haosā, ir brīnišķīgs. Tur cilvēki var arī nopirk jēlu steika gaļu gatavošanai mājās, ir izveidojies savs pastāvīgo klientu loks. Nogatavināšanas skapji tūdaļ būs arī pārējos restorānos.»

Iecienījis Igaunijas prezidents

«Muusu ir mūsu lepnums,» — tā dzīvesbiedri Čīmas runā par restorānu vienā no Vecrīgas aktīvākajām tūristu ielām, kas atvērts pirms četriem gadiem. Tā «atvase» ir pagājušopavasar atklātā Muusu Terase Andrejostā. «Gribējām sakopot labāko, ko mākam. Zināšanas, šajos gados uzkrātās vērtības ielikt vienā vietā. Uztaisīt augsta līmeņa restorānu. Serviss, ēšana, viss vienkopus.» Telpu renovāciju 1720. gada ēkā vadīja Barbara Bula, interjeru veidoja māksliniece Anda Ozoliņa. Labu laiku pirms restorāna atklāšanas darbam bija sarunāts talantīgais jaunais šefpavārs Kaspars Jansons.

Muusu ar diviem «u» licies stilīgs risinājums ārzemnieku dēļ. «Vai tikai igauniski tas kaut ko nenozīmē? Igaunijas prezidents vairākas reizes brauca šurp, arī uz Muusu Terasi Andrejsalā,» ieminas Rolands.

Atverot Muusu, viņi saaicinājuši kopā spēcīgākos darbiniekus no visiem saviem restorāniem. «Kā jau Inga teica, komanda ir galvenais spēks,» turpina Linda Dzirne. «No 160 mūsu restorānu darbiniekiem kādi 50 būs kopā nostrādājuši vismaz piecus gadus, arī jau no pašām pirmajām dienām Līvu laukuma Steiku Haosā. Daudz šai sfērai! Grila pavārs, miesnieks gaļas cehā, pat trauku mazgātājas un apkopējas! No maija līdz oktobrim, kad Vecrīgas restorāniem parādās terases un atveras Jūrmalas atpūtas vietas, darbinieki vienkārši pazūd. Latvijā ir lielas problēmas ar restorānu darbaspēku. Šobrīd labie darbinieki tiek izķerti, jādomā, kā viņus noturēt. Arī Muusu Terasi atvērām brīdī, kad visi darbinieki bija izķerti. Mobilizējāmies. Kaspars [Čīma] brīžiem stāvēja aiz bāra un lēja alu, Inga pārkārtoja mēbeles, Rolands risināja tehniskos jautājumus, es kopā ar personāla daļas vadītāju apkalpoju galdiņus, finansiste Agnese pieņēma rezervācijas. Uzrakstām WhatsApp grupās: «Restorāns pilns, nāciet, kas var!» Komandai tāds spēks, ka cilvēki atnāks un darīs, ko vajag.» Koncernā vadībai ir vieglāk. «Ja saslimst trauku mazgātāja, uzrak-sti restorānu vadītājiem: kurš var palīdzēt uz rītdienu un parītdienu ar trauku mazgātāju? Vienmēr kāds atrodas. Bieži ir tā, ka Vecrīgā viens pavārs skrien uz otru restorānu aizņemties citronus vai šķīvjus,» pasmaida Linda. «Protams, cilvēkiem ir pienācīgi jāsamaksā. Bet ir jābūt arī attieksmei. Ja tev nebūs foršas sajūtas, nākot uz darbu, nebūs foršas atmosfēras, cik ilgi strādāsi?»

Latvijas topa restorāni gan servisa, gan ēdienu kvalitātes ziņā ir labā Eiropas līmenī. Muusu ir tik populārs, ka strādā tikai ar rezervācijām, tiek uzmeklēts arī no ārzemēm. Lai dabūtu galdiņu piektdienai vai sestdienai, jārezervē nedēļu iepriekš.

«Cenšamies reizi gadā aizbraukt pieredzes apmaiņā. Esam bijuši slavenajā restorānā Noma Dānijā, El Celler de Can Roca un Mugaritz Spānijā, četru dienu tūrē Londonā, kur apmeklējām arī steiku restorānus. Esam sūtījuši savus šefpavārus iedvesmoties un stažēties,» stāsta Linda.

Darbaspēka deficīta un nodokļu sloga dēļ jaunu restorānu atvēršana patlaban netiekot apsvērta, bet Cantus grupa mēģinās attīstīt izbraukuma banketu nišu. «Kaspars [Čīma] gan pašlaik vairāk cīnās Latvijas Restorānu biedrībā, kur ļoti aktīvi ir arī Ēriks Dreibants, Oskars Skara, Jānis Jenzis. Eiropā ir tikai piecas valstis, kur ēdināšanai ir piemērota augstākā PVN likme, un Latvija ir viena no tām. Latvijā pat viesnīcām ir 12%, bet restorāniem — 21% PVN. Kaut kas ir jāmaina, lai valsts nenogremdētu restorānus,» nopūšas Linda.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Inga Čīma: «Manis pašas enerģija un azarts, kas neļauj apstāties. Bet šobrīd mans dzinējspēks ir mana komanda.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Inga Čīma: «Visas savas kļūdas uztveru kā mācības!»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Inga Čīma: «Nebaidīties kļūdīties. Jo vairāk kļūdies, jo vairāk iemācies! Svarīgi izmantot šo mācību, nevis tikai gausties par neveiksmēm.»

Mājām, ceļiem. Un kaķīšiem

Cēsu uzņēmuma Balticfloc veiksmi patlaban galvenokārt «bruģē» celulozes piedeva asfaltam un ekovate ēku siltināšanai. Taču ekoloģiskās mājdzīvnieku pakaišu granulas zooveikalos nākotnē varētu izkonkurēt importa preci

Milzīgas papīra ķīpas: veci laikraksti un žurnāli, tipogrāfiju atgriezumi. Uzņēmuma Balticfloc saimnieks Edžus Cābulis satiekoties ieminas, ka parasti tik lielu makulatūras daudzumu ražošanas telpās neuzkrāj. Apstākļu sakritības dēļ esam ieradušies ciemos laikā, kad rūpnieciskajā teritorijā Cēsu nomalē gadījies elektrolīnijas bojājums. Kamēr to novērš, darbs papīra otrreizējā pārstrādē apstājies. Edžus komanda arī gaida, kad cehā varēs salikt vēl vienu ražošanas līniju, kas jau piegādāta. Pirmā pat septiņu dienu, 24 stundu maiņu ritmā nespējot tikt galā ar strauji pieaugušo pieprasījuma apjomu.

2016. gadā Balticfloc, kas no 2010. līdz 2014. gadam bija strādājis testa režīmā, piedzīvoja strauju izrāvienu. Apgrozījums gandrīz pieckāršojās, pirmoreiz uzņēmuma darbības laikā parādījās peļņa.

Pērn finanšu rādītāji turpināja augt. Diplomi pie sienas Edžus birojā liecina, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera Cēsu uzņēmumu pagājušogad nominējusi Sprīdīša balvai, viņu ražotās pakaišu ekogranulas mājdzīvniekiem un celulozes piedevu asfaltam LIAA apbalvojusi ar atzinības rakstu kategorijā Importa aizstājējprodukts, bet Cēsu novada dome — nominācijā Inovācija.

Itāļu zirdziņš papīra pakaišos

Gados jaunais Balticfloc valdes priekšsēdētājs par makulatūras pārstrādi iedomājies jau studiju gados LU Ekonomikas fakultātē. Cēsnieks augstskolas pēdējos kursos sācis piepelnīties, pārdodot no ārzemēm ievestas rūpnieciskās iekārtas, arī dažādus pakotājus un malējus. Pats labprāt padarbinātu šādas mašīnas, kaut ko ražojot. Pētījis internetā, ko dara nišas uzņēmumi Vācijā un Skandināvijā. Uzdrošinājies sākt.

«Papīrs tiek malts dažādās frakcijās. Jaunus produktus neizgudrojām, bet bija pašiem jāsaprot tehnoloģijas. Vai tu vari to uztaisīt un atrast tirgu,» uzsver Edžus. «Tad izdevās ļoti izdevīgi nopirkt veselu rūpnīcu teritorijā, kur atrodas arī metālapstrādes un iekārtu būves uzņēmumi.» Tā 2010. gadā dibinātais Balticfloc tika pie telpām bijušajā Cēsu autoremonta rūpnīcā, ko tautā sauc ARZA.

«Sākums bija lēns. Iegūt pilnu ražošanas ciklu ir grūts darbs. Tu jau esi ieguldījis naudu, bet vēl jāņem «no malas» — elektroinstalācijām, transportiera lentēm. Ar to nodarbojos 3—4 gadus.»

Makulatūras pārstrādes produktu — ekovati ēku siltināšanai — jau gatavoja rūpnīca Daugavpilī. Pieprasījums gan tepat Baltijā, gan Skandināvijā bija liels, tāpēc Balticfloc 2015. gadā izvēlējās sākt ražošanu tieši ar to. Bija sarūpētas arī atbilstošas iekārtas. Nākamais ražojums — tā dēvētās hidrosējas materiāls mulča. «Papīrs, ko izmanto zāliena stādīšanā. Lielā mucā sajauc papīru ar ūdeni, pievieno vajadzīgās minerālvielas, sēklas, tad ar speciālām šļūtenēm apsēj lielas platības,» intriģējoši stāsta Edžus. «Mulča veido plānu kārtiņu, caur kuru putni neizknābā sēklas, tā arī var labi regulēt mitrumu. «Kokteilim» mēdz pievienot arī īpašu līmi, tad tas labi turas pat ļoti stāvās nogāzēs.» Pamatā mulča Cēsīs tiek ražota eksportam — uz Beļģiju, Vāciju un Skandināviju, kur ir daudz šādu nogāžu, kā arī Itāliju, kur klimata dēļ zālājam mēdz būt grūti ieaugties. Latvijā to vairākus gadus pēc kārtas izmantoja Lemberga hūtē Ventspilī, joprojām — Getliņu izgāztuvē, lai absorbētu un slāpētu atkritumu smakas.

«Vēl nebijām atpelnījuši ieguldījumus, kad pievērsāmies asfalta piedevai,» stāstu turpina Edžus. «Jā, visu augstas intensitātes ceļu, lielo maģistrāļu klājumiem jau 30 gadus liek klāt samaltu papīru! Tas ir specifikācijā ierakstīts. Šādā ceļu materiālā ir palielināts ķepīgā bituma daudzums. Lai tas transportēšanas un ceļu ražošanas laikā nenotecētu, tiek pievienota celulozes šķiedra, kas bituma masā veido tādu kā režģi.»

Pēc asfalta piedevas «palaišanas» Balticfloc sāka ražot arī papīra granulas. «Makulatūras produktus, ja tie nav granulu veidā, ir neizdevīgi vest lielos attālumos. Lieli transporta izdevumi uz mazu apjomu!» pamato uzņēmējs. «Toties saspiestā, granulu veidā 10 tonnu kravas vietā var ielikt 24 tonnas. Granulas Eiropā veido tikai kādi desmit ražotāji, tas ir liels know-how, ko mēs ilgi «kodām», beigās sanāca.»

Jaunā tehnoloģija aptuveni pirms gada ļāva sākt arī pakaišu ražošanu mājdzīvnieku turēšanai un tualetes kastēm, ko Edžus draudzīgi dēvē par «kaķu granulām».

«Pirms mums jau Latvijā kāds tos bija mēģinājis ražot, tas pat bija ES atbalstīts projekts, taču doma nebija saknē pareiza — ražot granulas no nepietiekami uzsūcoša biroja papīra un mazā apjomā,» viņš piebilst.

Papīru granulēt esot pavisam kas cits, nekā granulēt koku. Kokam ir dabiskā saistviela, lignīns, kas notur granulas kopā, bet papīram tā nav. Tām nedrīkst būt nepatīkamu piedevu, jo tad kaķis tās nelietos. Tās arī nedrīkst būt cietas, tām jābūt ļoti uzsūcošām. Taču granulām nav labi būt arī pārāk mīkstām, jo tad pie dzīvnieka kājām pielīp mazās pūciņas. Šīs granulas uzņēmums pagaidām ražo tikai eksportam. Dažādos tirgos gan esot dažādas prasības. «Zirgkopjiem uz Itāliju sūtām ļoti cietas granulas. Tur uzsūkšanas spēja nav tik noteicoša, vienkārši zirgkopis grib, lai zirdziņš stāv nevis koka, bet papīra granulās. Balansējam,» ar veselīgu humoru nozares specifiku uztver Edžus. «Uzsūktspēju testējam tepat birojā. Ar blenderīti samiksēju kaudzīti un paturu ūdenī. Nosveru, cik tā sver pirms un pēc mērcēšanas ūdenī. Viss ir matemātiski! Tīrai šķiedrai uzsūktspēja var būt pat 1200% no granulu svara.»

Pavisam zaļa domāšana

Uzņēmums vēl ir mazs, tikai 10 darbinieku, birojā — Edžus un sekretāre. Plānos ir ne tikai komandas palielināšana ražošanas telpās, bet arī mārketinga speciālistu piesaiste. Diemžēl jauniem, perspektīviem Cēsu kadriem problēmas sagādā krievu valoda, kas jāpārvalda, lai kontaktētos ar piegādātājiem. 1988. gadā dzimušais Edžus paspējis to iemācīties, bērnībā skatoties televīzijā multfilmas. Pagaidām viņš vienpersonīgi ir iekšā visos procesos. «Par kaķīšiem zinu visu, par asfaltu arī,» smejas. «Pirmajam šīs nozares klientam [ceļu būvniekam] Lemminkainen Latvija Berģos pirmajās ražošanas dienās visu laiku stāvēju klāt, uz objektu braucām, uz ceļarulli skatījos. Paldies viņiem!»

Diemžēl Latvijas ceļu nozarē ražotājs uzdūries sistēmiskām problēmām. «Katrā asfalta rūpnīcā par asfalta piedevas iepirkšanu ir atbildīgs savs cilvēks. Esmu vairākas reizes saskāries ar tradicionālo uztveri — ražošanas vadītājs grib bonusu par to, ka viņš ņem manu preci. Ceļu uzņēmums zaudē 10 000 eiro gadā tāpēc, ka neņem no manis par 20% zemāku cenu, pērk no ārzemēm. Bonusu sistēma! Attaisnojumi interesanti: mēs neesam testējuši jūsu produkciju. Saku: visa Latvija jau ražo asfaltu ar mūsu piedevu, kur ir problēma, varam jums iedot testa partiju! Ārzemēs ne ar ko tādu neesmu saskāries.»

Balticfloc gadā pārstrādā 1000 tonnu dažādu papīru. «Kaķu granulām», piemēram, der tikai avīžu papīrs, kam ir ļoti augsta uzsūktspēja. Nav noslēpums, ka makulatūras avīžu proporcija ik gadu kļūst arvien mazāka. Tomēr uzņēmuma vadītājs zina, kur tās iegūt. Latvijā sadzīves atkritumu šķirošanas jomā vēl ir daudz risināmu jautājumu, bet otrreiz lietojamā papīra šķirošanas uzņēmumi pastāv, ir arī firmas, kas iepērk papīru no tipogrāfijām un privātpersonām. Ir papīra piegādātāji no Eiropas, citām Baltijas valstīm un Austrumiem. «No Skandināvijas vai Vācijas nav jēgas pirkt, jo tur šis papīrs ir tik daudz reižu pārstrādāts, ka tam vairs nav nekādas vērtības, uzsūkšanas spējas un pūkainības,» secina Edžus.

Viņa paša sirdi no augošā ražojumu klāsta visvairāk sildot substance, ar ko uzņēmums sāka darbu, — ekovate. «Visiem mūsu produktiem nāk klāt zaļā domāšama, bet ekovatei — visizteiktāk. Pasīvās mājas, kurās tā tiek izmantota, ir dzīves filozofija, gribas to popularizēt. Papīra granulas, ko kaķītis piečurā, cilvēki vienkārši izmetīs, asfaltā pārstrādātais papīrs vairāk ir tehnoloģija, bet, kad savu mājokli siltini, tas ir paliekoši.»

Uzņēmums nākotnē turpināšot eksperimentēt ar matariāliem, Edžus stāsta, rādīdams daudzkrāsainas granulas, kam pievienots bitums un kokšķiedra. Pavirpina pirkstos sasmalcinātu kaņepju šķiedru un kartonu. Jaunā līnija ļaus nodalīt ekovates un granulu ražošanu, uz pusi palielinās jaudu. Balticfloc stratēģis izsaka bažas, ka šībrīža telpās gan vietas visam drīz varētu nepietikt. Edžum pašam spēku tik straujai ekspansijai dod jaunība un sporta rūdījums. Viņš ir vēsturiskās autoremonta rūpnīcas vārdā nosauktās futbola komandas FC ARZA aizsargs un kapteinis. Lai arī augstskolas laikā vasarās izmēģinājis pastrādāt aiz valsts robežām, dzīvi un uzņēmējdarbību veidot grib tikai dzimtajās Cēsīs.

«Nepatīk, ka kvalificētie jaunieši bieži labāk brauc uz ārzemēm zemenes lasīt, nekā attīsta sevi Latvijā. Bagāts tāpat neviens nav atbraucis. Varbūt man ir citāds priekšstats, bet es attīstību redzu kā izaugsmi — tu nevari uzreiz visu dabūt. Arī mana uzņēmējdarbība pašreiz nav stāsts par peļņu. Viss tiek ieguldīts attīstībā.»

Dzinējaspēks, kas liek darboties biznesā

Tas varētu būt saistīts ar sportu — neatsveramu manas ikdienas sastāvdaļu. Sevis attīstīšana, pierādīšana, sāncensība, augšana gan kā uzņēmuma vadītājam, gan kā uzņēmumam un kolektīvam kopumā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Otto fon Bismarks ir teicis: «Tikai idiots mācās no savām kļūdām. Gudrais mācās no citu kļūdām.» Skaitiet mani pie idiotiem! Man patīk savas kļūdas! Grūti gan uzsvērt kādu — palikušas tikai zināšanas un pieredze.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Katrs profesionālis reiz bijis iesācējs. Nevajadzētu baidīties būt iesācējam, bet vairāk skatīties uz to kā iespēju kļūt profesionālim. Arī grāmatu plauktā dažas grāmatas ir biezākas par pārējām.

 

 

Zem franču karoga, ar Latvijas sastāvdaļām

Viss svaigs: internacionālā prese, kruasāni, augļu sula. Durvis atvērtas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Šādi Cadets de Gascogne spējis konkurēt un pārspēt Rīgas smalkmaizīšu vietas

Ja nedaudz uzkavēsities kādā no franču kafejnīcu tīkla Cadets de Gascogne mājīgajām vietām, noteikti sastapsit īpašnieku Bernāru Filipi Laranē. Lai arī uzņēmums algo šoferi, sportiskais saimnieks pats ar velosipēdu visu gadu apbraukā sešas kafejnīcas Daugavas labajā krastā Rīgā, veikdams steidzamas piegādes. Interesanti vērot, kā pat intervijas laikā kafejnīcā Ģertrūdes ielā, iepretim Barona centram, francūzis ātri reaģē uz situāciju. Te aizskrien palīgā pie letes stāvošajām meitenēm apkalpot apmeklētājus. Te, neatraujoties no sarunas, zibenīgi aizver stikla durtiņas vitrīnai, kur salikti kruasāni un kūkas. Kāds vīrietis Bernāram nodod vairākus žurnāla Marie Claire eksemplārus franču valodā. Paziņa piekritis izdevumu atvest no Francijas, jo to ļoti neizdevīgi abonēt Latvijā, skaidro Bernārs.

Gadā preses iegādei Cadets de Gascogne kafejnīcām tiekot atvēlēts vairāk nekā 10 000 eiro! Financial Times, Times Magazine, New Yorker, Cosmopolitan, Vogue, Paris Match, nemaz nerunājot par vietējiem izdevumiem dažādās valodās — tik bagātīgs klāsts nav sastopams nevienā līdzīgā Rīgas iestādē.

Jaunākā internacionālā prese, tikko cepts kruasāns, svaigi spiesta sula, laba kafija, franču vīna glāze vai Latvijas balzama mēriņš… Darba laiks no plkst. 7 līdz 22, raita apkalpošana un patīkama atmo-sfēra, pat iespēja uzspēlēt klavieres — tie ir ingredienti panākumu formulai, kas Bernāram uz pusēm ar Robertu Vincentu Reinhardu Bejelēru ļāvusi Rīgā atvērt vienu kafejnīcu pēc otras un būt finansiāli veiksmīgiem.

Apavi, kūdra, konditoreja

Kompanjona Roberta Bejelēra mamma ir latviete, bet tulūzieti Bernāru Laranē uz Latviju atveda pilnīga nejaušība. 1992. gadā, izkāpis no Baltic Express vilciena ceļā no Varšavas uz Tallinu, jaunais franču puisis Rīgā pavadīja pusi dienas. Atgriezās 1994. gadā, dodoties uz Sanktpēterburgu. «Ar biznesa partneri vedām vīnu pārdošanai Krievijā, pirms Šengenas zonas izveidošanas uz katras valsts robežas bija jāgaida pat ne stundām, bet dienām ilgi. Ceļš bija slikts, un mūsu auto saplīsa. Apstājāmies Rīgā, lai to saremontētu. Tāds aukstums! Jau aprīļa sākums, bet temperatūra līdz -10, domājām, ka vīns mašīnā sasals. Palikām Rīgā, bet to tāpat neizdevās pārdot, jo mums nebija vajadzīgo papīru,» šo avantūru Bernārs tagad var pieminēt kā kuriozu virteni.

Tomēr jau drīz viņš ieradās Latvijā uz ilgāku laiku. Ievērojis, ka šajā reģionā ir grūtības nopirkt kvalitatīvus apavus, uzņēmīgais francūzis tos sāka importēt no savas dzimtenes, kur tolaik vēl darbojās apavu fabrikas. Ap 1997. gadu šīs fabrikas masveidā slēdza, Bernārs atgriezās Francijā tukšām rokām. Lai nopelnītu starta kapitālu citam biznesam, sāka tirgot ūdenssūkņus — te noderēja viņa inženiera izglītība. Ar Latvijā iegūto kontaktu starpniecību saņēma uzaicinājumu pārdot Francijā mūsu purva kūdru dārzkopības vajadzībām. «Vienu gadu nodarbojos ar to, tad mans šībrīža biznesa partneris piedāvāja kopā taisīt franču maiznīcu,» viņš atceras. «Protams, man garšo kruasāni, un katram jau bizness ir jāsaista ar to, kas patīk pašam.»

1999. gadā abi Latvijā reģistrēja uzņēmumu, kas reāli sāka strādāt 2000. gada beigās. Līdzīpašnieki ir uzauguši Gaskoņas reģionā, tāpēc franču maiznīcu romantiski nosauca karaļa Luī XIII leģendārā karapulka vārdā, kas 17. gadsimtā tika formēts Gaskoņā.

Pirmā ceptuve Piņķos Rīgas pievārtē itin nemaz neatgādināja šī brīža Cadets de Gascogne kafejnīcas, tās ražojumus no ielas varēja nopirkt pa pieticīgu lodziņu.

Piedāvājumā vēl nebija kūku, taču kruasāni un klasiskās šokolotīnes, smalkmaizītes ar ieceptu šokolādes stienīti, — gluži tādas pašas kā Francijā. Knifus latviešu meistariem ierādīja no Francijas uzaicinātais beķeris Dominiks Ekāls. «Par laimi, 2000. gadā cilvēki Latvijā jau zināja, kas ir kruasāns, nebija tik grūti tos pārdot,» apgalvo Bernārs. «Līdz mūsu ceptuves izveidošanai es gan šeit nebiju ēdis labas kvalitātes kruasānu. Mēs jau arī nebijām vienīgie, kam iešāvās galvā franču maiznīcas vai delikatešu veikala ideja — tas nav nekas oriģināls —, bet mums vienīgajiem ir izdevies būt tik sekmīgiem. Tallinā neesmu redzējis neko līdzīgu, Viļņā kādam francūzim pieder daudz mazāks bizness.»

2001. gadā sākās jauns attīstības posms. Cadets de Gascogne atvēra kafejnīcu Vecrīgā iepretim Bastejkalnam, kas veiksmīgi darbojas joprojām. Nākamā — maiznīca Ģertrūdes ielā 30, kuras apmeklētāju zāle gan ir visai neliela, bet plašā virtuve ļauj apgādāt pārējās tīkla kafejnīcas ar svaigu mīklu. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, Piņķu ceptuve vairs neatbilda drošības standartiem, vajadzēja to slēgt, stāsta Bernārs. Uzņēmuma attīstību piebremzēja arī straujais īres cenu kāpums, ko apstādināja tikai ekonomiskā krīze. 2009. gadā viņiem izdevās atvērt klientu ļoti iecienīto kafejnīcu pie Barona centra, 2011. gadā — vēl vienu, Berga Bazārā, bet  2012. gadā — Krišjāņa Valdemāra ielā. Mēģinājums kafejnīcu iedzīvināt arī t/c Spice diemžēl cietis neveiksmi, toties rentabla izrādījās 2015. gadā atklātā iestāde Brīvības ielā pie Dailes teātra.

Gardāki nekā Francijā

«Apgrozījums jau ir pārsniedzis miljonu eiro un ar katru gadu pieaug par 5—7%. Sekojam Latvijas ekonomikas pieaugumam, kas arī 2017. gadā ir bijis labs!» priecājas tīkla līdzīpašnieks.

«Kāpēc mums viss ir izdevies tik gludi? Mūsu kruasāni vienkārši ir garšīgi. Tas nav stāsts tikai par Latviju. Arī Francijā dažkārt sev uzdodu jautājumu, vai cilvēki patiešām paši nogaršo to, ko viņi cep. Tas ir likums — ēdiens ir regulāri jānogaršo. Dažreiz jau pēc izskata var pateikt, vai kruasāns ir labs. Citiem, kas Latvijā ir mēģinājuši atvērt franču maiznīcas, acīmredzot bizness nav izdevies tāpēc, ka viņi vienkārši nepagaršo.»

Laba kruasāna mīklai dāsni jāpievieno sviests, Cadets de Gascogne katru mēnesi izlieto ap tonnu. To piegādā Cesvaines piens. «Starp citu, pēc pievienošanās ES sviesta kvalitāte Latvijā ir uzlabojusies, jo tagad tam vairs nedrīkst pievienot margarīnu, kas, protams, ir daudz neveselīgāks,» stāsta Bernārs. «Jā gan — mūsu uzņēmuma sākumā sviests bija pat 3—4 reizes lētāks nekā tagad, brīvajā tirgū cena strauji pieauga. Par laimi, pēc pēdējā kāpuma sviesta cenas ir stabilizējušās, patlaban pat mazliet nokritušās. Ja to pieaugums būtu turpinājies, mums arī nāktos celt cenas.»

Miltus Cadets de Gascogne iepērk no Dobeles Dzirnavnieka, raugu gan nākas importēt no Francijas. Vietējais raugs arī īsti nav atbildis viņu prasībām. Šo pašu iemeslu dēļ uzņēmums arī, piemēram, kamambēra sieru pasūta tikai Francijā.

«Mēnesī izlietojam 700—1000 kilogramu siera. Arī ļoti daudz augļu — līdz trim tonnām mēnesī,» neslēpj saimnieks. «Spiežam ne tikai apelsīnu un ananasu, bet vienīgie Rīgā — arī granātābolu sulu.»

Pašmāju dārza un meža ogu bagātība ļauj klientiem piedāvāt brīnišķīgas smalkmaizītes, kādas nemaz nevarot dabūt Bernāra dzimtenē. «Čībiņas» ar upenēm, jāņogām, mellenēm un zilenēm Francijā sanāktu tik dārgas, ka neviens konditors nevarētu atļauties tādas cept. «Latvija ir perfekta zeme kūku meistariem!» — to apstiprinājis arī franču kulinārs, kas pirms trim gadiem pieaicināts uzlabot Cadets de Gascogne kūku sortimentu. Arī tādas kvalitātes kruasānus, kādus viņi piedāvā rīdziniekiem, Francijā izķertu vienā mirklī, apgalvo Bernārs. Kruasānu dzimtenē šo gardumu ne tikai vairs negatavojot mājās, bet pat kafejnīcās 90% gadījumu ik rītu visas dienas vajadzībām cepot no saldētām sastāvdaļām, kas ražotas industriāli. Bieži vien ekonomijas nolūkā sviestam tiek pievienots margarīns.

Cadets de Gascogne beķeris rauga mīklu taisa ik dienu, katra no tīkla kafejnīcām kruasānus pēc vajadzības krāsniņā cep visas dienas garumā. «Nezinu, kur jūs Parīzē vēl ko tādu atradīsit!» atkal iesaucas Bernārs un iezīmē vēl pāris atšķirības. Francijā kruasānus parasti ēd no rīta līdz plkst. 11, bet Latvijā — līdz pat vakaram. Vispopulārākie ir kruasāni ar siera un šķiņķa pildījumu, kādi Francijā nav modē. «Arī makarūnus taisām lielākus un, protams, lētākus nekā Francijā,» piebilst saimnieks.

Pat kafejnīcu publika esot atšķirīga, daudz raibāka nekā līdzīgās vietās Francijā — no veciem cilvēkiem līdz pat tīneidžeriem. Bernāra dzimtenē dažādas paaudzes tik ļoti nemaisās savā starpā. Turklāt Cadets de Gascogne apmeklē vairāk sieviešu nekā vīriešu, arī kafejnīcu darbinieces ir galvenokārt sievietes.

Par darbinieku trūkumu uzņēmums nevarot sūdzēties. «Vienkārši ir jāmaksā pietiekami liela alga, kādu nosaka tirgus. Protams, tā ir lielāka par minimālo,» lakonisks ir Bernārs. Un patiešām  ārzemniekam par uzņēmējdarbību Latvijā nav sakāms neviens slikts vārds? «Nē, viss ir vienkārši, dokumentu kārtošana ir viegla, man nav, par ko sūdzēties,» viņš smaidot māj ar galvu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Laba atmosfēra darbā, labi kolēģi. Tas ir ļoti svarīgi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Trīs nedēļas pirms banku krīzes sākuma 2008. gada augustā gandrīz paņēmām ļoti neizdevīgu kredītu jaunas kafejnīcas atvēršanai. Paldies ēkas īpašniekam, kurš uzlika tik augstu īri, ka to nevarējām pacelt! Kopš tā laika man ir alerģija pret kredītiem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Kafejnīcas īpašniekam regulāri ir jāpagaršo, kas tiek vārīts vai cepts. Neticami, bet bieži tā nenotiek.

Efektīva viensēta

Latvijā radīts biznesa analītikas rīks iekļūst straujāk augošo Centrāleiropas tehnoloģiju uzņēmumu vidū un nopelna vairāk nekā pusmiljonu eiro

Efektīva viensēta — tā tehnoloģiju uzņēmumu EazyOne raksturo valdes loceklis un vadītājs Raimonds Simanovskis. 14 komandas locekļi strādā katrs no savām mājām, un reti kuram tās ir galvaspilsētā. Viņi strādā internetā, tāpēc kopējā čatā var saslēgties darbinieki no Ventspils, Madonas, Jūrmalas, Ādažiem, Salaspils un citām Latvijas vietām. Darbiniekiem nav noteikta darba laika — kādam patīk strādāt no rītiem, citam vakarā, skaidro kompānijas saimnieks. Satiekamies uz sarunu fotostudijā Rīgas centrā — kompānijas birojs ir internets, un to var izrādīt viesiem no jebkuras vietas pasaulē.

«Ja darbiniekam uzticas, kāpēc viņus vajag turēt kā bērnudārza grupiņā,» Raimonds skaidro savu izvēli dot darbiniekiem brīvu vaļu. Šaubas par to, vai brīvība nerada vilinājumu paslinkot, atspēko EazyOne finanšu rādītāji. Kompānijas apgrozījums četru gadu laikā kopš 2013. gada pieaudzis par vairāk nekā 700%, pirms gada sasniedzot 1,1 miljona atzīmi, bet 2017. gadā jau pietuvojies diviem miljoniem eiro. Peļņa 2016. gadā pārsniedza pusmiljonu eiro. EazyOne sasniegumi nav palikuši nepamanīti — kompānijai izdevies iekļūt Deloitte Technology straujāk augošo Centrāleiropas tehnoloģiju uzņēmumu TOP 50.

EazyOne panākumu pamatā ir eazyBI — biznesa analītikas rīks, kas ļauj vienkārši un uzskatāmi vizualizēt un pētīt datus par uzņēmumu darba gaitu, projektu attīstību. Cik ilgi notiek viena pieteikuma apstrāde? Kuriem darbiniekiem jāapstrādā pārāk daudz pieteikumu? Kuri ir uzņēmuma šaurie «pudeles kakliņi», kur iestrēgst darba plūsma? Šādas atbildes klienti meklē eazyBI sistēmā.

Vienkāršība ir rīka trumpis. Konkurence biznesa datu analītikā ir liela, kompānijas sacenšas par to, kura spēs piedāvāt pēc iespējas vairāk pēc iespējas specifiskāku lietu. Raimonds uz to nolēma palūkoties citādi — izveidot rīku ar tikai pašām būtiskākajām iespējām, bet tik vienkārši lietojamu, lai klienti procesu no datu savākšanas līdz analīzei varētu veikt pašu spēkiem, bez programmētāju palīdzības. Klienti ar vienkāršām komandām var «spēlēties» ar datiem — skatīties tos šķērsgriezumā, ieraudzīt tendences. Līdz ar straujo IT tehnoloģiju attīstību programmētāju trūkst, tāpēc nākotnē ikvienam lietotājam būs jāprot «mini programmēšana», pārliecināts Raimonds.

Izrāviens Amerikā

Agrāk Raimonds Simanovskis bija Latvijā radītās kompānijas IT Alise mazākuma īpašnieks un tehniskais direktors. Kopš 2004. gada IT Alise bija izaugusi no 30 līdz 300 cilvēku lielai komandai un galu galā nonāca starptautiska skandināvu koncerna Tieto sastāvā. Darījums bija gana ienesīgs, lai no 2011. gada ļautu Raimondam strādāt pie paša jau sen iecerēta projekta — vienkāršota biznesa analīzes rīka. To viņš darīja mājās, kamēr viņa trīs bērni ir skolā. «Kā zināms, lielākā daļa start-up ideju nebūs veiksmīgas. Ja man neizdotos, tad patērētie gadi, kuros esmu strādājis pie jomas, kas pašam interesē, vismaz neliktos zemē nomesti.»

Pēc pirmajiem sešiem mēnešiem bija gatava produkta pirmā versija, kuru par nelielu maksu sāka lietot pirmie klienti. Arvien produktu attīstot un pilnveidojot risinājumus esošajiem klientiem, vēl pēc pusgada iegriezās visstraujākais attīstības virpulis — eazyBI kā izvēles paplašinājums tika iekļauts Atlassian Jira sistēmā. Tā piedāvā dažādus produktus projektu vadības darba plānošanai. Līdzīgi kā iPhone lietotāji App Store virtuālajā veikalā var iegādāties dažādas lietotnes, arī Atlassian piedāvā iegādāties simtiem dažādu paplašinājumu darbam ar projektu vadību. Ņujorkas biržā kotētā uzņēmuma produktus izmanto firmas visā pasaulē, nodrošinot plašu un strauji augošu lietotāju loku. eazyBI ātri nokļuva Atlassian Jira desmit populārāko paplašinājumu vidū, kur turas joprojām.

Pateicoties biznesa veiksmei, 2013. gadā Raimondam bija nepieciešami palīgi — tika pieņemti pirmie darbinieki, kuru skaits ar katru gadu pieaug. Nu dažādās Latvijas vietās taustiņus klabina četrpadsmit EazyOne darbinieku. Puse no visiem strādā ar klientu atbalstu, skaidro Raimonds. «Tā ir lieta, ar ko varam stipri labāk atšķirties no lielajām korporācijām.» Klientu apkalpošanas kvalitātes latiņa daudzos lielajos uzņēmumos esot nolaista zemu. «Ja tev vajadzīgs īpašs atbalsts, paies stipri ilgs laiks, kamēr tiksi līdz pareizajiem cilvēkiem. Ja klientu atbalstā uzreiz iesaistās cilvēks un var dot sakarīgu padomu, tas rada daudz labāku priekšstatu, un ir būtisks faktors, ja jāizvēlas starp daudziem līdzīgiem produktiem.»

Gandrīz puse visu EazyOne klientu ir ASV, bet darbinieki strādā Latvijā, tāpēc momentānas atbildes nesanāk. «Neslēpjam, ka mūsu standarta darba laiks ir Eiropā, un rekomendējam — ja vajag ātrāku atbildi, labāk rakstīt rīta pusē. Dažreiz piedāvājam sazvanīties. Ja to atklāti komunicē, parasti ar to nav problēmu. Daudz vairāk novērtē to, ka ir kvalitatīva atbilde, kuru mazliet jāuzgaida, nevis tūlītēja, bet formāla.»

Strādājot no mājām, ir viegli aizsēdēties pie datora. Lai atrautu sevi no ekrāna, Raimonds pirms diviem gadiem sāka mācīties spēlēt ģitāru. Jo īpaši viņam patīk roka klasika. «Jaunu lietu mācīšanās ļauj arī saprast, kā palīdzēt klientiem, apgūstot tavu produktu. Ir labi kaut ko jaunu mācīties, tas palīdz uzturēt prātu attīstības stadijā.»

Skriešus cauri pilsētai

Lai nezaudētu komandas garu, reizi mēnesī EazyOne darbinieki sanāk kopā, bet reizi divos mēnešos dodas izbraucienā uz divām dienām. Paliekot pa nakti kādā viesu namā, vakarā ir iespēja labāk iepazīt citam citu, bet otrajā dienā — rīkot hakatonus. Komanda sadalās grupiņās un visu dienu testē vai izpēta kādu ideju, vakarā prezentējot rezultātus pārējiem. Nereti tā izdodas tikt pie uzlabojumiem, ko iekļaut produktā. «Mūsu politika ir tāda, ka visi var braukt uz konferencēm jebkur pasaulē, kur ceļ profesionālo kvalifikāciju, iegūst jaunas idejas,» stāsta Raimonds.

Ir konferences, uz kurām Raimonds ņem līdzi visi komandu — tad tiek īrēti Airbnb apartamenti un brīvais laiks pavadīts kopīgi. Viena no iecienītām komandas tradīcijām ir skriešanas ekskursijas pa pilsētu. Skrējienā programmētāji un klientu servisa speciālisti laidušies gan Barselonā, gan Ķelnē, Maincā un citās pilsētās.

«Vienmēr esmu centies veidot darbiniekiem labu vidi. Mēs meklējam manager of one — cilvēkus, kas var būt paši sev priekšnieki. Katrs pats var organizēt savu darba laiku. Ilgtermiņā tas ir modelis, uz kuru daudz vairāk vajadzētu virzīties,» Raimonds skaidro savu pieeju. «Reizēm domāju, ka esam aizrāvušies, meklējot nākamo Nokia, kā teica senos laikos. Vai nākamo Skype. Vēsturiski Latvija ir viensētu tauta. Varbūt mums vajadzētu meklēt veidu, kā varam būt daudzas efektīvas viensētas? Uzskatu EazyOne par nelielu, efektīvu viensētu. Nejūtu vajadzību būvēt vienu nacionālo rūpnīcu, pie kuras radīšanas visi strādās.»

EazyOne spējis kļūt par veiksmīgu uzņēmumu, iztiekot bez ārējām investīcijām — to Raimonds uzskata par kompānijas veiksmi. «Dažreiz tiek glorificēts viens start-up attīstības veids: piesaistām lielas investīcijas, uztaisām kaut ko ļoti lielu un kļūstam par vienradžiem un miljonāriem.» EazyOne nolēma sekot tirgus likumiem, uzticoties pieprasījumam un peļņai, nevis cerot, ka lielas investīcijas pārvērtīs zaudējumus nesošu projektu par pelnošu. Izaugsme nav kompānijas pašmērķis. Pārāk strauja izaugsme bieži vien sabojā uzņēmuma kultūru, bet Raimonds jūtas atbildīgs par savu komandu. «Ir vienlīdz svarīgi, lai izaugsme ir sabalansēta ar to, kā komanda jūtas. Izaugsme kādreiz jāpiebremzē, lai to nesabojātu.»

Bez vagara

eazyBI lietotāju lokā ir aptuveni 2000 uzņēmumu, bet katrā no tiem sistēmu izmanto desmitiem un pat simtiem lietotāju. Pazīstamāko klientu lokā ir arī tādi milži kā Hewlett Packard, Sony, Samsung un Volvo. Lielākā daļa jeb aptuveni 45% no eazyBI lietotājiem ir ASV, trešadaļa — eiropieši, visbiežāk no Vācijas, Francijas un Lielbritānijas. Parādās klienti arī Austrālijā, Japānā un Ķīnā. Raimonds prāto, ka ar pēdējo divu valstu tirgiem jāstrādā citādi nekā Eiropā un ASV — tur vajagot atrasties klātienē.

Pagaidām eazyBI pieejams latviešu, angļu, franču un vācu valodā, bet ir partneri, kas paši uzņēmušies iztulkot atsevišķas sistēmas sadaļas portugāļu un krievu valodā. Kāds partneris pieteicies tulkot arī ķīniešu valodā. Dot vaļu partneriem tulkošanā zināmā mērā nozīmē grožu izlaišanu no rokām — ir grūtāk pārbaudīt, vai viss ir pareizi un izskatās labi. Turklāt jāzina specifiskas lietas, piemēram, kā katrā valstī tulkot terminus.

Katrā uzņēmumā atšķiras lietas, ko biznesa un projektu vadītāji vēlas analizēt, un sistēma to ļauj. Katrs grib izdomāt savus radītājus, lai vērtētu darbinieku efektivitāti. Vācijā dažas arodbiedrības izcīnījušas aizliegumu analizēt katra darbinieka individuālo sniegumu, piemēram, pieteikumu apstrādāšanā — lai neveicinātu aizspriedumus. Šādos gadījumos kompānijas vērtē tikai komandas sniegumu kopumā.

Izvēloties analīzes objektu, jābūt piesardzīgiem. «Uz ko vadība fokusējas analizējot, uz to koncentrēsies darbinieki. Ja uzsvars būs uz to, lai darbinieks pēc iespējas ātri apstrādā pieteikumus, tas stimulēs to, ka darbinieki centīsies ņemt pēc iespējas vienkāršākus darbus. Komandai vajadzētu būt tādai, kas tiek galā ar dažādiem darbiem, bet tos sadala paši savā starpā, nevis ir viens vagars — projektu vadītājs —, kas tos sadala,» savu vīziju par ideālo komandu iezīmē EazyOne saimnieks.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pozitīvas klientu atsauksmes vienmēr uzmundrina un dod motivāciju gan man, gan pārējai komandai.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nevajag uzreiz lolot ilūzijas par strauju izaugsmi, bet skatīties, kas ir nākamais darāmais solis, un koncentrēties uz mazajām veiksmītēm.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Strādājot no mājām,  var pārāk aizsēdēties pie datora. Ir labi atrast kādus hobijus, lai atslēgtos no darba.

Nocīnījušies melnām mutēm

Laurim ir izcila humora izjūta. Kad šovasar applūda 1000 hektāri labības Lūsēnu saimniecībā, viņš izmetās līdz peldbiksēm un latgaliski teica: «Voi mēs, zemnīki, raudosim? Nā! Kod gon viel byus īspieja nūzapeldeitīs kvīšu laukā!» Šo video iemeta WhatsApp grupā, kurā sazinās ar citiem zemniekiem. Kāds no viņiem pārsūtīja video tālāk, un vēl kāds ievietoja Facebook. Pašam negribot, Lauris kļuva pazīstams. Ikdienā 31 gadu vecais latgalietis ir zemnieku saimniecības Lūsēni izpilddirektors un eksporta kūrētājs. Viņa tēvs Andris Ļubka — direktors un īpašnieks. Šis gads bija smags, jo plūdu dēļ cieta abas nozares: gan graudkopība, gan kokapstrāde, kas veido ap 80% no apgrozījuma.

Cietie ķīnieši

Lūsēni ir meža vidū, netālu no Kārsavas. Kad šovasar tur viesojos plūdu laikā, šķita — vai tiešām no šīs nelielās kokzāģētavas eksportē uz Ķīnu? Vienkārša būve bez milzu žoga, ko apsargā viens cilvēks un viens suns. Kā izrādās, Rokijs ir ne tikai sargs — brīvdienās strādā arī mežā, jo tēvs un dēls brīvbrīžos medī. «Faktiski jau šis ir ģimenes uzņēmums, jo māsa Sanita atbildīga par loģistiku. Mamma? Viņa šmorē gulašus! Kādam taču arī tas jādara,» smejas Lauris, kurš pats nesen nodibinājis savu ģimeni.

Saimniecība darbojas kopš 1995. gada, un to izveidoja Andris Ļubka. Sāka ar vienu motorzāģi un neatlaidību. Bijušajā kolhoza graudu pieņemšanas punktā iekārtoja nelielu zāģētavu. Līdz 2012. gadam ražoja celtniecības dēļus, taču tad pamainīja produktu uz līmētiem zāģmateriāliem: logu un durvju brusām, mēbeļu plātnēm. Pārcēlās uz citu vietu, kur izveidoja modernāku ražotni bankrotējušas kokzāģētavas vietā.

Pēc vidusskolas absolvēšanas Laurim nebija vēlmes saistīt studijas ar kokapstrādi vai lauksaimniecību, tāpēc Latvijas Lauksaimniecības universitātē devās studēt būvzinātni. No tēva puses nekad nebija izjutis spiedienu, ka nākotnē būtu jāstrādā tieši Lūsēnos. Līdz maģistra grādam Laurim nedaudz pietrūka, jo nolēma atgriezties Latgalē. Tas notika pirms septiņiem gadiem. Tēva saimniecība tobrīd piedzīvoja smagus laikus. «Pienākuma apziņa pret tēva sasniegto ņēma virsroku pār loloto sapni,» saka Lauris.

Tas bija 2008. gads, krīze, kad pieprasījums kritās un Lūsēniem tik labi vairs negāja.

«Tēvs nekad vājumu nav izrādījis. Arī toreiz ne, taču es sajutu, ka ir smagi. Un tad pār mani nāca apskaidrība, ka ir jāsteidz palīgā tētim — nedrīkst pieļaut, ka aiziet postā viss viņa sūri grūti sasniegtais.

Intereses un izpratnes par lauksaimniecību vai kokapstrādi man nebija. Tas, ka dzīvoju laukos, nenozīmē, ka zināšanas par graudaudzēšanu ir iedzimtas vai pašas uzsūcas,» atceras Lauris.

Viņš sāka iedziļināties lauksaimniecības un kokapstrādes niansēs, sāka meklēt eksporta tirgus. «Kā? Iegūglēju!» smejas jaunais zemnieks. Un izgūglējis vairākas izstādes, uz kurām vērts doties, kā arī apjautis iespējamos sadarbības partnerus. Kad Lauris sāka strādāt Lūsēnos, eksports bija tikai uz Vāciju un Ungāriju, un galvenokārt caur starpniekiem. «Tāpēc, ka tobrīd tā bija vienkāršāk, jo, lai arī cik ļoti censtos, tētim lāgā nebija laika tam visam. Būt uzņēmuma vadītājam, izejmateriālu sagādātājam, produkcijas tirgotājam un darbu koordinatoram vienā personā ir sasodīti grūti.»

Lauris sāka meklēt tiešos klientus. Pašu pirmo eksporta līgumu ļoti gribējās izpildīt ideāli, taču tieši tad radās problēmas ar izejmateriālu. «Pārdzīvoju: esmu atradis klientu, bet ražošana un izpilde klibo. Daļu brusu par augstāku cenu iepirkām no konkurentiem, lai tikai izpildītu līgumu.» Tas bijis tā vērts, jo klients no Vācijas ir labs partneris joprojām.

Ar skandināviem Lūsēni strādā sesto gadu. Sūta priedes koka mēbeļu plātnes uz Norvēģiju un Zviedriju virtuves iekārtu ražošanai. Skandināvi ir prasīgi. Pirms līguma noslēgšanas brauc uz ražotni: skatās, pēta, čamda kokus. Lauris stāsta, ka visgrūtāk eksportā ir aizsūtīt pirmo testa kravu un cerēt, ka saņēmēju apmierinās kvalitāte, par to tiks pienācīgi samaksāts. Ka neuzmetīs. Risks atmaksājas. «Ja spējam pierādīt, ka produkts ir labs un konkurētspējīgs, ja esam pretimnākoši un atsaucīgi, tad izveidojas stingra sadarbība,» saka Lauris.

No visa Lūsēnu eksporta 10 — 15% aizceļo uz Ķīnu. Trešo gadu jūras konteineros turp brauc priedes koka logu sagataves: daļa caur uzpircējiem, daļa pa tiešo. Pirms līguma noslēgšanas ķīnieši bijuši ciemos. Lūsēnus viņiem ieteicis kāds cits bijušais klients. Lai nonāktu līdz pirmajai kravai uz Ķīnu, bija vajadzīgs gads. «Ķīniešus grūti izkost, ciets rieksts. Ir grūti izteikties viņiem saprotamā veidā. Tu vari kaut četras reizes nedēļā skaidrot vienu un to pašu, ka brusas ir no priedes koka, tik un tā kādā brīdī viņi iemanās pajautāt: «No kāda koka tad jūs ražojat tās brusas?» Mēs sarakstījāmies gadu. Reizēm viņi mēdza dialogu ignorēt pat nedēļām ilgi. Smagi, ļoti smagi,» saka Lauris. Viņš nesen arī bijis izstādē Ķīnā ar LIAA atbalstu, taču tā nenesa gaidīto. Gandrīz katru uzrunāto ķīnieti neinteresēja nekas vairāk kā primitīvs zāģmateriāls un — jo lētāks, jo labāks. Lauris saprata, ka prātīgāk jāatlasa izstādes, kurp doties.

Lielākā neveiksme, kas skārusi Lūsēnus eksportā, ir sadragāts jūras konteiners: 40 dienu peldēšanas laikā iekļuva sālsūdens un sabojāja kravu. Sekoja skaidrošanās ar apdrošinātāju, kurš zaudējumus nesedza pilnā apjomā.

Lauri motivē Lūsēnu izaugsme. «Kad, ieejot cehā, redzu, kā darbojas jaunās iekārtas un uzlabojas produkcijas kvalitāte, manī iedegas papildu dziņa strādāt vēl jo cītīgāk.» Kopumā Lūsēnos strādā 65 darbinieki. Lielākā daļa no tiem ik dienu no 30 km attālās Rēzeknes tiek vadāti ar busiņu. Daži pašu spēkiem mēro līdz pat 40 km lielu attālumu. Darbinieku trūkst. «Ne jau Latgale vienīgā ir zilo degunu zeme. Visā Latvijā tā ir problēma. Lai gan vairāk par dzeršanu ir jācīnās ar to, ka cilvēki vienkārši nevēlas strādāt. Trūkst degsmes.» Lauris stāsta, ka esot izveidojusies gaužām aplama vīzija par darbu kā tādu, jo tiek uzskatīts, ka tam jābūt raiti, viegli, ātri, ērti, bezatbildīgi veicamam un ar deputāta cienīgu algu. Reti kurš no strādātgribētājiem darba pārrunās pirmo uzdod jautājumu, kas saistīts ar darba specifiku. Pirmais jautājums ir: «Cik tad maksāsi?»

Kokapstrādes darba tirgū netrūkst to, kuri var aiznest dēli no punkta A līdz punktam B. Līdzko jāatrod kāds, kurš būtu spējīgs strādāt ar iekārtu, rodas problēmas. Atrast lentzāģa operatoru tā pēkšņi ir neiespējami. Tas ir ražotnes centrālais balsts, kam pakārtota virkne cilvēku. Ja viņš atļaujas bez brīdinājuma nozust, izslēdzot telefonu, Laurim situācija jāatrisina. «Mums ir paveicies, ka ir tāds ražošanas daļas vadītājs kā Edvīns, kurš spēj operēt gandrīz ar ikvienu iekārtu. Viņa artava nav vārdos aprakstāma. Cilvēks, kurš uzņēmumu pieņem kā savu, cilvēks ūnikums — trešā lūša galva, kas veido Lūsēnu pamatkodolu. Lūk, tādu cilvēku Latvijā mums trūkst,» saka Lauris.

Kombains kūla ūdeni

Šogad augusta beigās lietusgāzes neizturēja Ičas upe, meliorāciju neredzējusi gadu desmitiem. Applūda visi 1000 hektāri Lūsēnu labības.  Pirms lietus bija paspēts novākt tikai ap 25% ražas. «Izlec no traktora un līdz kulei dubļos!» smejas Lauris, atceroties šīs vasaras plūdus.

Humora izjūta ir tā, kas viņu un tēti noturēja pie veselā saprāta. «Bija smagi. Visi lauki ūdeņos. Nomāktība mums visiem pirmajās lietavu dienās bija baigā,» atceras Lauris. Tieši tolaik viņš nolēma kviešu laukā nopeldēties. «Kaut kā tas mani pašu sapurināja. Atspirgu. Un citi man līdzi. Sapratām, ka nevaram pretoties dabai, tikai cīnīties ar sekām.» Abi Ļubkas nolēma censties no laukiem ņemt maksimālo, jo kas zina — varbūt kompensāciju tā arī nebūs. No Rīgas tika atgādāti ūdens sūkņi, ar kuriem pumpēja no laukiem nost ūdeni. Andris Ļubka atceras, ka no 16 hektāriem tika izsūknētas 160 tonnas. Lauki daudzviet bija tā applūduši, ka kombains mala ūdeni. Iestigšana dubļos bija ikdienišķa parādība, un bez pāris vilcējtraktoriem lauka malā kulšana nebija iedomājama. «Reizēm bijām spiesti virknē saķēdēt pat četrus traktorus, lai tik dabūtu kombainu ārā. Cīnījāmies melnām mutēm,» atceras Lauris.

Lūsēni savos 1000 hektāros audzē rapsi, kviešus un miežus. Bioloģiskās auzas, zirņus un griķus. Kompensācijām pieteica tikai zirņu laukus ap 100 hektāru platībā. Banka brīnījās, ka lielākais nodokļu maksātājs Kārsavas novadā spēja turpināt kredīta atmaksas termiņus. «Ja spējām pārdzīvot ko tādu  — maz vairs atliek, kas varētu mūs nākotnē pārsteigt un nospiest uz ceļiem,» smaida Lauris.

Plūdu laikā darbs apstājās arī zāģētavā, jo pietrūka koku. Baļķi praktiski peldēja pa mežu. «Nekādi nespējām tos dabūt ārā,» galvu saķer Ļubka. Zvanīja lietuviešiem un prasīja, vai var nopirkt pāris kravas priedes koka, jo noslēgtie pasūtījumi bija jāizpilda laikus. Lietuvieši brauca ar kravu, taču apstājās pie pārrauta ceļa. Nācās līkumot pa maziem lauku ceļiem. «Tā bija baigā spriedze un pārbaudījums, taču deva zināšanas un pieredzi,» atceras Lauris. Piemēram, plūdi iemācīja nopietnāk piedomāt pie apaļkoku uzkrājumu veidošanas. «Čīkstēšana nav mūsu garā, tā paņem daudz laika un enerģijas. Tās vietā darām, nevis bezjēdzīgi filozofējam,» saka Lauris. Nākamais gads noteikti būšot labāks, par to viņš ir pārliecināts. 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Uzņēmuma izaugsme un atbildības sajūta pret sasniegto.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Kļūdas nešķirojam lielās vai mazās, katra no tām ir vērtīga mācība. Kļūdas neatgrūžam, bet pieņemam — tās veido pamatu panākumiem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Uzdrošināties riskēt un darīt. Labāk nožēlot neveiksmīgi padarīto, nekā nožēlot faktu, ka neesi mēģinājis.

No visa eksporta 10 — 15% aizceļo uz Ķīnu. Trešo gadu jūras konteineros turp brauc priedes koka logu sagataves. Foto — Māris Justs

«Nomāktība mums visiem pirmajās lietavu dienās bija baigā,» atceras Lauris. Tieši tolaik nolēma kviešu laukā nopeldēties. «Kaut kā tas mani pašu sapurināja. Atspirgu. Un citi man līdzi»

 

Brūnā zelta putekļos

Kaut gan purvi aizņem gandrīz desmito daļu Latvijas, kūdras ieguve notiek tikai nelielā daļā no tiem. Tāpēc varam būt droši, ka unikālie biotopi tiks saglabāti arī nākamajām paaudzēm — lieguma zonas un rezervātus sargā likums. Turklāt daudzos purvos kūdras slānis pat nesasniedz metru, tāpēc to izstrādei nav ekonomiska pamata.

Diemžēl ar pašu kūdras ieguves un pārstrādes nozari ir sarežģītāk nekā ar purviem. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas joprojām nav vienotas valsts stratēģijas attiecībā uz šo dabas resursu. «Mēs Latvijā nevaram lepoties ar daudz un dažādiem derīgajiem izrakteņiem,» bilst Silu kūdras īpašnieks Andris Ritenis. «Tomēr kūdra mums ir. Un tā ir bagātība, par ko daudzas valstis var tikai sapņot. Tā teikt — mūsu zelts. Vietējā tirgū paliek labi ja 5% no saražotā,» teic Andris, kura uzņēmums eksportē visu savu produkciju.

Ar kūdras ieguvi vispirms sāka nodarboties Andra tēvs Andrejs Ritenis. Pēc profesijas meliorators, viņš 90. gadu sākumā nodibinājis savu uzņēmumu Meliorators un iegādājies kādus 150 hektārus purva zemes.

«Pašlaik 80% purvu ir Latvijas valsts mežu īpašums, bet toreiz purvi nevienu īpaši neinteresēja,» skaidro Andris. Nozare atradusies visdziļākajā krīzē, bet tēvs laikam apjautis, ka nākotnē šis resurss tiks novērtēts. Sākumā, tāpat kā citi kūdras ražotāji, viņš to vedis uz ostu, kur kūdra krauta kuģos un eksportēta kā produkts ar ļoti zemu pievienoto vērtību. Vietējā tirgū pieprasījums bijis tuvu nullei.

«Padomju laikā kūdra kā lēts kurināmais tika izmantota siltuma un elektrības ražošanai. Tam nepieciešama tā sauktā melnā kūdra, kas parasti atrodas purvu dziļākajos slāņos,» stāsta Andris. «Līdz ar neatkarības atgūšanu kūdru nomainīja citi energoresursi. Savukārt Rietumeiropā kūdras substrātus jau tolaik plaši izmantoja dārzkopībā.» Atšķirībā no kurināmās kūdras dārzkopības substrātus ražo no kūdras, kas atrodas purvu augšējos slāņos un kuru sadalīšanās process sācies vēlāk.

Tas nozīmējis, ka dažu gadu laikā visai nozarei vajadzējis pagriezties par simt astoņdesmit grādiem. No melnās kūdras uz gaišo, no enerģētikas uz dārzkopību. Tāpēc izejvielas eksports uz Eiropu bijis pilnīgi likumsakarīgs. Tomēr jau pavisam drīz lielās, globālās kompānijas, kas substrātus ražoja un tirgoja visā pasaulē, sāka savas ražotnes izvietot arī Latvijā. Tuvāk kūdras ieguves vietām!

«Patiesībā viņi mums iemācīja ražot substrātus. Tāpēc var tikai apbrīnot šo investoru drosmi un uzņēmību. Toreiz, deviņdesmito gadu vidū, vēl nekas taču nebija īsti skaidrs. Kā attīstīsies valsts? Kā tiks veidoti likumi un attīstīsies ekonomika? Ne velti tos sauc par juku laikiem,» turpina uzņēmējs. Viņš pats 2000. gadā pabeidza LU Ekonomikas fakultāti, pēc tam pusgadu mācījies maģistrantūrā Lielbritānijā. Esot domājis tur studēt, tomēr atgriezies Latvijā un iestājies Turībā. Kādu laiku pastrādājis bankā, apdrošināšanas kompānijā un krīzes laikā neilgi arī kūdras pārstrādes uzņēmumā Laflora. Bet līdz ar ģimenes nodibināšanu, vecāku mudināts, atgriezies dzimtajā Tukuma pusē un pirms trīspadsmit gadiem pievērsies kūdras pārstrādei.

Novada dome piedāvājusi privatizēt daļu no bijušā Tukuma lidlauka ar visiem zem velēnām nomaskētajiem angāriem, kuros padomju laikā no amerikāņu satelītiem slēpti krievu iznīcinātāji MIG. Tiesa, ar nosacījumu, ka viņš šo izpostīto un par izgāztuvi pārvērsto vietu sakops. «Nav iespējams izstāstīt, kā te toreiz izskatījās. Padomju armija šo vietu nebija saudzējusi,» atceras uzņēmējs. Tomēr, sākot no viena gala, palēnām īpašumu sakopuši. Tagad, kā smejas Andris, viņiem esot ražošanas angāri, kurus nav nepieciešams ne apsildīt, ne arī vēsināt. Tajos gan ziemā, gan vasarā ir nemainīga 12—15 grādu temperatūra.     

Vienā no tiem viņi uzstādījuši pirmo presēšanas iekārtu, jo nozare šo desmit gadu laikā bija pārkārtojusies. Līdz ar investoru ienākšanu pilnā sparā tika ražoti substrāti, un bijis skaidrs, ka jāsāk kūdru pārstrādāt pašiem, nevis turpināt to pārdot kā lētu izejvielu.

«Meklējot jaunas iespējas un tirgus, 2006. gadā izstādē Holandē satiku kompānijas Stender AG pārstāvi. Tā ir liela vācu kompānija ar daudzām ražotnēm, un substrāti tiek realizēti ne tikai Eiropā, bet arī Dienvidamerikā, Āzijā, Āfrikā. Viņi interesējās par iespējām izveidot ražotni Latvijā. Atbildēju, ka mums ir neliels kūdras lauks un ideāla vieta ražošanai līdzās šosejai starp Rīgas un Ventspils ostu,» atceras Andris Ritenis. Vācieši teikuši — okey un jau pēc divām dienām ieradušies bijušajā Tukuma lidlaukā. Vēl pēc divām nedēļām ieradies arī pats kompānijas īpašnieks un panākta vienošanās par substrātu ražotnes izveidi.  

Pašmāju kurināmais?

Turpmākais noticis apbrīnojami ātri. Maijā Vācijā sāka likt kopā iekārtas, vasarā notika darbam nepieciešamo ēku celtniecība, jo ar lidmašīnu angāriem vien nepietika, un oktobrī fabrika jau sāka darbu. Vienīgi Andris Ritenis jau no paša sākuma skaidri un nepārprotami pateicis, ka šajā projektā piedalīsies tikai tad, ja tāpat kā vācieši būs jaunās ražotnes līdzīpašnieks. Nozares kontekstā tas ir unikāls fakts, jo lielum lielākā daļa līdzīgu ražotņu, kaut arī tapušas ar vietējo kūdrinieku līdzdalību, pieder ārvalstu investoriem.

Pašlaik Silu kūdrā pastāvīgi strādā 26 darbinieki, bet kūdras ieguves sezonā, kas ilgst no maija līdz septembra beigām, to skaits pieaug līdz pat 70. Apgrozījums pērn bijis ap 2 miljoni eiro, lai gan Andris atzīst —  tas neesot daudz. Lielie pārstrādātāji gadā apgrozot gandrīz desmit reižu vairāk. Tāpēc no Latvijā esošajiem aptuveni 30 kūdras pārstrādes uzņēmumiem viņi atrodoties starp vidēji maziem un maziem.

Vai vācieši no savām kapitāldaļām šķīrās labprātīgi? «Pārsteidzoši, bet tā bija viņu ideja,» saka uzņēmuma īpašnieks. Detaļas viņš, protams, nezinot, bet acīmredzot saistība bijusi ar Stender AG īpašnieka došanos pensijā — uzticot uzņēmuma vadību citiem, vēlējies atbrīvoties no vienīgās ražotnes, kura tiem pilnībā nepiederēja.

Tomēr no vāciešiem iegūtā pieredze esot nenovērtējama. Pašlaik Silu kūdra ražo ap desmit dažādu frakciju un veidu substrātus, ko eksportē uz 16 valstīm, to skaitā arī uz Japānu, Zimbabvi, Dienvidkoreju un Peru. Vienīgi laika apstākļi situāciju var pamatīgi koriģēt. «Parasti sezonā ir ap 40 dienu, kad tehnika var iebraukt kūdras laukos, bet šogad tādu bija 14,» atzīst Andris. Tas savukārt nozīmē, ka trūks kūdras ko pārstrādāt. Pirmām kārtām jāpanāk piegādes nodrošināšana pastāvīgajiem klientiem. Un tad jau redzēs. Visiem gribētājiem substrāta diezin vai pietiks.

Visticamāk, šādu krīzes situāciju nozarei pārvarēt būtu vieglāk, ja Latvijā kūdra tiktu atzīta par lēni atjaunojamo resursu, kā tas ir Igaunijā, vai par atjaunojamo resursu, kā Somijā, un melnā kūdra tiktu izmantota enerģētikā — siltuma un elektrības ražošanai. Tas nozīmē, ka uzņēmumi varētu uzkrāt rezerves. Diemžēl pie mums kūdra tiek uzskatīta par neatjaunojamo resursu, un jautājums par tās izmantošanu enerģētikā vispār netiek apspriests, tāpēc melnā kūdra neizstrādāta paliek purvos. Lai gan jaunākie pētījumi liecina — kūdras slānis gadā vietām var pieaugt pat līdz 2 cm, nevis tikai 2 mm, kā uzskatīja līdz šim.

Pagājušajā mēnesī Eiropas Parlamentā pretēji līdzšinējam viedoklim atzīts, ka kūdra tomēr nav fosilais materiāls. Pagaidām gan vēl neviens nevar pateikt, kas notiks tālāk un kā tas ietekmēs Latvijas pozīciju šajā jautājumā. Tomēr «nav fosilais» ražotājiem noteikti ir labāk nekā «fosilais». Tās ir iespējas, kas varētu tikt realizētas nākotnē.

Mēģinot notestēt kūdru kā kurināmo mūsdienu apstākļos, uzņēmums nedaudz to piegādājis katlumājai Tukumā. Tur kūdra kurināta kopā ar šķeldu. Rezultāti bijuši labāki, nekā gaidīts. Kūdra drīzāk izrādījusies par sausu, nevis slapju, un siltumatdeve bijusi lieliska. Andris Ritenis domā — iespējams, ka pie pašreizējām gāzes un šķeldas cenām, kas aug un turpinās augt, nelielām katlumājām tomēr vajadzēs atgriezties pie kūdras — tāpat ka Somijā vai Igaunijā, kur vairāk paļaujas uz vietējiem resursiem, nevis importēto dabasgāzi.

Par laimi, beidzot gaisma tuneļa galā redzama arī attiecībā uz valsts stratēģiju kūdras jautājumā. Pateicoties Kūdras ražotāju asociācijas neatlaidībai, izstrādāta un pagājušā mēneša beigās valdībā iesniegta valsts stratēģija. Vienlaikus paredzētas arī izmaiņas likumā Par zemes dzīlēm, kas ļautu nomas līgumus ar Latvijas valsts mežiem slēgt uz daudz sapratīgākiem un ilgākiem termiņiem nekā pašlaik, tas ļautu purvus izstrādāt pilnībā un pēc tam renovēt atbilstīgi mūsdienu prasībām.

Ja nebūtu šīs sasodīti lietainās vasaras, tas viss ļautu nākotnē raudzīties daudz optimistiskāk. Tā ir zināma stabilitāte un iespējas attīstīt biznesu. Tomēr Andris Ritenis nesūkstās, bet domā par nākotni: «Pašlaik strādājam pie produkcijas klāsta un fasējuma veidu papildināšanas. Lielie 250 litru iepakojumi ir gana ērti ražotājiem, bet pārāk smagi produkta lietotājiem. Tirgus pieprasa no 100 līdz 120 litru. Centīsimies pieprasījumu apmierināt.» 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Mūsdienās nav jēgas strādāt pie citiem vai valsts uzņēmumos cerībā, ka tā nodrošināsi dzīvi visā garumā. Jādara pašam, ja vien redzi šādu iespēju. Ir jābrauc uz izstādēm, jāmeklē idejas un par tām jāiestājas.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Ir bijuši gadījumi, kad, investējot kādā projektā, zaudēti vairāki tūkstoši. Vai arī aizsūti produkciju, un tev nesamaksā. Bet tie ir sīkumi, kardinālu kļūdu nav.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nešaubīgi — ģimene,mani trīs bērni

Turoties pie barankas

No pēdējās ekonomiskās krīzes viļņiem Vidzemes maiznīca izpeldēja, kā glābšanas riņķi lietojot tautā iemīļotās barankas. Tagad tās aizceļojušas arī uz veikaliem Anglijā un Īrijā

Mašīna tvertnē samīca 60—80 kilogramus mīklas, kas ar ratiņiem tiek aizvesta līdz nākamajam agregātam. No tā birst mīklas gredzentiņi. Mūsu viesošanās brīdī top klasiskās ovālās sausbarankas, dēvētas par «laiviņām», bet tikpat labi tās varētu būt lielās, mīkstās vaniļas barankas vai mazās, apaļās sausbaranciņas, ko var mutē iemest kā vienu kumosu.

Ar rokām salikti uz koka dēlīšiem, aptuveni 40 minūtes mīklas veidojumi pavadīs raudzēšanas kamerā, tad — krāsnī, kur cepsies nepilnu pusstundu. Tātad no mīklas mīcīšanas līdz gatavam produktam paies nepilnas divas stundas.

Vidzemes maiznīcas direktore Ligita Liepiņa-Eglīte atzīstas, ka koši dzeltenās, Ukrainā ražotās ceptuves iekārtas ir redzējusi, cik vien sevi atceras. Daudz roku darba, bez elektronikas, taču izturīgas un viegli remontējamas. Maizes fabrikās Eiropā, kur viņa viesojusies, nekā tāda vairs neesot. Mūsu sarunā ir gan nostalģija, gan emocijas.

Ligitas atmiņas par rūpnīcu Ropažu ielā 16, agrākajā Jurija Gagarina ielā, iesniedzas pagājušā gadsimta 80. gados. Viņa no netālās Rīgas 45. vidusskolas pēc stundām nāca uz maizes kombinātu — tā toreiz sauca šo uzņēmumu, ko vadīja tētis Jānis Celms. Vasaras brīvlaikā konditorejas cehā locīja tortu kastītes, jutās pagodināta, kad pieredzējušās meistares ļāva uz kūkām spiest krēma rozītes. «Man joprojām ļoti garšo mīkla,» viņa pasmaida. Tēvs bija stingrs, meita strādāja vienā ritmā ar pārējiem. Toreiz viņa domājusi, ka studēs filoloģiju. Taču 1997. gadā pēc tēva pāragrās aiziešanas mūžībā sāka uzraudzīt uzņēmuma veikalu tīklu. Ir ieguvusi ne tikai bakalaura grādu vadībzinātnē, bet arī maiznieka amata meistara diplomu. Pirms pieciem gadiem tam vēl tika pieplusota darba aizsardzības speciālista kvalifikācija. «Tas vajadzīgs uzņēmumam, un man arī patīk mācīties,» Ligita secina.

1998. gadā citi akcionāri viņu ievēlēja par valdes priekšsēdētāju. Šo amatu veic jau 20 gadus, ir arī lielākā Vidzemes maiznīcas akcionāre.

Viņas darba kabinetā, kur kādreiz sēdēja tēvs, stāv maza fotogrāfija. «Man liekas, viņš mani pieskata un palīdz.»

Palika Draudzība

Šis maizes kombināts kādreizējā Rīgas Proletāriešu rajonā tika izveidots 1960. gadā, kad Ligita vēl nebija dzimusi. Ēka celta tieši rūpnīcas vajadzībām, ražošana notika 24 stundas diennaktī. Jau tad bija arī atsevišķs baranku cehs, kas atradās Čiekurkalnā. Speciālistus izglītoja 50. arodvidusskola.

Pilsētas saldskābmaizes garenie kukulīši, tortes Rīts un Tējas roze — nekā no šīs klasikas vairs nav. Borodinas maizi ar koriandra sēklām uzņēmums gan ražo pēc pasūtījuma eksportam. Ligita saglabājusi 1985. gada bukletu: «Garšīgos Veselības cepumus izstrādājuši kombināta darbinieki kopā ar Pārtikas rūpniecības ministrijas Centrālā projektēšanas, konstruēšanas un tehnoloģijas biroja speciālistiem. (..) Kolektīvs strādā ekonomiskā eksperimenta apstākļos. Palielinātas uzņēmuma pašorientācijas tiesības un paaugstināta atbildība par ražošanas gala rezultātiem.»

Direktore atceras, ka 1991. gadā maizes kombināta kooperatīvais uzņēmums tika pārdēvēts par kooperatīvo firmu Vidzemes maiznieks un vēlāk reorganizēts, līdz beidzot tapa tagadējā a/s Vidzemes maiznīca. Ligita Liepiņa-Eglīte, sākotnēji pavisam jauna un nepieredzējusi, izvadīja to cauri pamatīgām ekonomiskām turbulencēm. «Izaicinājumi 20 gadu garumā, kopš es te strādāju, bijuši katru dienu. Visu laiku jādomā, ko darīt, kā noturēties tirgū,» viņa apstiprina.

1997. gadā, kad Ligita sāka pārraudzīt Vidzemes maiznieka veikalus, to bija daudz, bet tagad ir vairs tikai divi — pie fabrikas Ropažu ielā un Līgatnē. Rīgā veikaliem īrētas telpas, to cenas strauji augušas, un tirdzniecības vietas kļuvušas nerentablas. Bet Līgatnes veikals, ko vēl paspēja atvērt Jānis Celms, izrādījās neticami dzīvelīgs. Protams, līdzās uzņēmuma produkcijai tur tirgo arī citas ikdienas patēriņa preces.

Radikālākais solis sperts 2008. gadā, ekonomiskās krīzes sākumā. Vidzemes maiznīcas vadība, pretēji uzņēmuma nosaukumam, izlēma pārstāt ražot svaigu maizi un kūkas.

Lai gan viņiem bija savs autoparks, izmaksas preces nogādāšanai reģionos, ko diktēja degvielas cenu kāpums, kļuva nepaceļamas, atceras Ligita. «Pirms tam ražojām ap 800 kg tortu dienā, 10—15 nosaukumu. Biezpiena tortei realizācijas laiks bija 36 stundas. Negribējām likt ķīmiju, nospriedām — svaigo produkciju neražosim līdz labākiem laikiem. Nevaram to atļauties. Palie-kam tirgū un ražojam tādus produktus, kurus uz veikalu varam nogādāt reizi nedēļā! Vai nu, vai nu. Skatīties, kā viss grimst, jo izmaksas pieaug katru mēnesi, vai krasi pieņemt lēmumu? Tas bija vienīgais variants.» Izņēmums ir pircēju iemīļotā torte Draudzība: bezē ar riekstiem un šokolādi. «Konditorejas cehs ir iekonservēts, bet neko neesam likvidējuši. Ja nostabilizēsies situācija, varbūt arī atsāksim.»

Ēdamas pusgadu

Jau agrāk uzņēmums bija attīstījis baranku ražošanu, kas sasniedza aptuveni pusi no produkcijas apjoma. Tagad no mēnesī izceptajām 20 tonnām jau 70—80% ir barankas. «Derīguma termiņš mīkstajām barankām ir 21 diena, sausbaranciņām — līdz pusgadam. Varam nodrošināt derīguma termiņu bez konservantiem,» stāsta Ligita Liepiņa-Eglīte. Vidzemes maiznīca ražo arī smalkmaizītes, cepumus, sausiņus un rīvmaizi. Pērn apgrozījums pārsniedza 700 tūkstošus eiro.

Direktore no pašreizējā produktu klāsta visvairāk izceļ Sausbaranciņas ar sēklām, uz kuru iepakojuma rakstīts: «Bez pievienota cukura.» «Ne tikai diabētiķiem. Tās ir iecienījuši jaunieši manā paziņu lokā. Arī sausiņi ar sēklām ir jaunums, maksimāli maz pievienots cukurs. Šīs ar sezamu ņem arī skolu kafejnīcas, jo tur ir atļautais cukura daudzums — līdz 5%,» viņa piebilst.

Barankas, kas, šķiet, Latvijā nostiprinājās padomju laikos, izturējušas laika pārbaudi. Cilvēkiem tās joprojām labi garšo, tikai mainās mode un receptes, ko direktore domā kopā ar darbiniekiem. Lielos, mīkstos, pa vienam nopērkamos bubļikus fabrika vairs necep, arī interese par barankām ar magoņu sēkliņām mazinājusies. Taču Vidzemes maiznīcas «repertuārā» ir 15—20 citu produktu nosaukumu. «Ar sezamu, sīpoliem, vaniļas, ķimeņu, kliju, siera…» baranku veidus uzskaita direktore. «Ražošana ir samazinājusies, bet sortiments ir paplašinājies. Pēc Jaunā gada sāksies gavēņa laiks, tad vēl vairāk ražosim.»

Vidzemes maiznīcas produkciju var meklēt Mego, Rimi, SKY un citu veikalu plauktos. Sadarbības partneri uz veikaliem Anglijā un Īrijā eksportē cepumus, sausiņus un sausbaranciņas, uz Vāciju — klasiskos Veselības cepumus. Ir ielikta kāja arī Lietuvas tirgū, un plānots startēt Igaunijā ar produktiem, kas tur nav pieejami. Bet tepat Latvijā veikali, protams, tirgo ne tikai pašmāju barankas. «Cenšamies noturēt pozīcijas. Mums joprojām ir ļoti daudz roku darba, kas nav lēts.»

Uzņēmuma 40 darbinieku komandā kadru mainība esot maza. «Ir darbiniece, kurai tikko iestājās pensijas vecums, viņai šī ir vienīgā darbavieta no 18 gadu vecuma. Ir daudzi, kuri strādāja, pirms es atnācu,» stāsta Ligita Liepiņa-Eglīte. Viņa lūdz noteikti pieminēt, ka Vidzemes maiznīca ir Latvijas Maiznieku biedrības biedre. «Amata brāļu būšana ir svarīga.»

Ligita pati izmēģinājusi roku arī mazo uzņēmumu nišā, ģimenei bija ceptuve Saulkrastos, kur tapa smalkmaizītes.

Profesionāles viedoklis: tieši lielie uzņēmumi ir valstiski atbildīgāki, tiek rūpīgi uzraudzīti, domā par likumu ievērošanu. Mazie, protams, ir mobilāki. «Ja tu zini, ka iepirkties nāks kaimiņš, kam garšo speķa pīrāgi ar daudz speķa, vari tūlīt tos saražot. Iespējas būt tuvāk cilvēkam ir daudz lielākas. Tas nav salīdzināms,» viņa liek punktu sarunai.

Bet pirms atvadīšanās vēl iesaucas: «Pats galvenais — jauniem cilvēkam, kuriem ir idejas, vajag darboties uzņēmējdarbībā. Viņi ir daudz spējīgāki, atvērtāki nekā mana paaudze. Māk domāt ārpus rāmjiem, redzesloks ir plašāks.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Mans dzinējspēks ir cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, un apziņa, ka nedrīkstu viņus pievilt.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Teodors Rūzvelts ir teicis: «Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.» Tāpēc kļūdu kartotēkas mums nav. Svarīgi ir gūt mācību no visām.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nenobīties no izaicinājumiem. Mēs bieži domājam: «Vai es to varēšu, vai man izdosies?» Galvenais ir sākt darīt, un tad jau arī rezultāts būs.