Kategorijas: Veiksme

Pavisam parasta egle

Olaines kokaudzētava nevar dižoties ar milzu peļņu, viņu kapitāls ir cits: ar Ziemassvētku eglēm dot cilvēkiem prieku, bet pašiem dzīvot harmonijā ar sevi

Esam maziņi un pat negribam būt lieli. Esam stabili, naktīs varam mierīgi gulēt. Gribam tā strādāt, lai atliek laiks arī ģimenei, Indra Indriksone runā viegli. Ne tikai kā divu mazu bērnu mammai, bet arī darbojoties savā uzņēmējdarbības nišā, viņai katru dienu iznāk smaidīt. Olaines kokaudzētava ir ģimenes bizness Ozolnieku novada Brankās, rokas stiepiena attālumā no Rīgas, audzē un cilvēkiem pārdod Ziemassvētku eglītes.

Rūpīgi veidotas un koptas, tās mūsu viesošanās laikā ar sniegotiem zariem saules staros mirdz dabīgā krāšņumā. Indras palīgs Kristaps vienu kociņu iepako Ozolnieku vidusskolai. Klienti atbrauc šurp, izvēles process bieži vien izvēršas garākā pasākumā. «Ar katru gadu cilvēki eglīti grib arvien agrāk,» stāsta uzņēmēja. «Agrāk sasparojāmies egles gatavot uz 10. decembri, tagad jau pirmajā adventē sarosās skolas, uzņēmumi. Protams, vistrakākais skrējiens ir nedēļu pirms svētkiem. Bet ir arī tādi, kas grib egli jau mēnesi iepriekš. Saka — atbraucām vēlāk, un nebija vairs tādas izvēles. Ziemassvētkus gan cenšamies pavadīt ar saviem bērniem, viņiem jau tāpat šis tas tiek atņemts mūsu strādāšanas dēļ. Bet 26. decembrī vienmēr piezvana kāds krievu cilvēks: kā tas var būt, tiešām šodien nestrādājat?»

Reklāma no mutes mutē

«Jā, kāpēc Olaines kokaudzētava, ja esam Ozolniekos?» saimniece sarunas sākumā steidz ieviest skaidrību. 2016. gadā viņas egļu bizness patiešām vēl atradās Olaines novadā, bet pagājušajos Ziemassvētkos vēra durvis pašreizējā vietā. Indra ar vīru Edgaru arī izdomāja jaunu nosaukumu. Viņi pēdējā laikā vasarā sākuši piedāvāt arī apzaļumošanas pakalpojumus — tā radās EI Dārzi, kur izmantoti abu vārdu iniciāļi. Paralēli pagaidām tiek lietots arī vēsturiskais nosaukums. «Lai zina, ka neesam jaunveidojums, ka mums ir pieredze.»

Pieredze mazajam uzņēmumam, kurā strādā tikai četri cilvēki, iestiepjas vēl padomju laikos. Olaines kokaudzētavu uz Jūrmalas virsmežniecības kokaudzētavas bāzes 1994. gadā izveidoja Indras mamma. Stādu audzētāju aprindās labi pazīstamā Monika Martinova beigusi LLU Meža zinību fakultāti. Monikas vārdā kolēģi no mežzinātnes institūta Silava pat nosaukuši selekcionētu kārklu šķirni. Indra, viņas vienīgais bērns, uzņēmuma pirmsākumos vēl bija skolniece. «Mamma neko neuzspieda. Es viņas darbā piedalījos tik daudz, cik pati gribēju. Esmu pabeigusi LU Ģeogrāfijas fakultāti, maģistrantūrā mācījos vides pārvaldību. Strādāju Valsts zemes dienestā un mērniecības firmā.»

2008. gada pavasarī mamma pāragri aizgāja mūžībā. Meitai bija jāizlemj, vai turpinās viņas iesākto. Indra 25 gadu vecumā krasi mainīja profesionālo dzīvi. Nenobijās, ka trūktu zināšanu par koku audzēšanu. «Kolēģi jau te bija tādi, kas diendienā to ir darījuši.»

Pārcelšanās uz Ozolniekiem 10 gadus vēlāk gan bija ilgi un rūpīgi apsvērts solis. Pārvākties uz citu vietu ar kokaudzētavu ir sarežģītāk, nekā pārvest rūpniecisku ražotni. Jau pēdējos četrus piecus gadus viņi vairs nestādīja egles Olainē, bet Ozolniekos. Ēka, kur notiek arī darbošanās ar stādiem un sēklām, celta pašu rokām. Strādniekiem iekārtotas pat dušas. «Nekas nav ne speciāli pirkts, ne dizainēts. Labi, ka mums bija iepriekšējā pieredze, kā darbus optimizēt. Ar vīru esam runājuši — ja vajadzētu visu no nulles sākt, klajā laukā taisīt kokaudzētavu, mēs piecreiz padomātu.»

Kokaudzētavas administratīvā ēka atrodas līdzās Indras vecmāmiņas dzimtas mājām, Branku ciema Gaiļiem. «Olainē mēs nomājām zemi, šeit tā ir mūsu. Loģiski, pavisam citas izmaksas! Ir ģimenes māja un aiz dzīvžoga — darbs. Papīri stāv birojā, darbu uz māju nenesu, viss ir nodalīts,» Indra gandarīti saka. Pārcelties bijis mazliet bailīgi — nedaudz tālāk no ierastajiem klientiem, tālāk no Rīgas. Bet viss izvērties vēl labāk. «Ozolnieku novads, kur esam tagad, pēdējos piecos gados aktīvi attīstās. Apkārt — jaunas celtnes, jauni uzņēmumi, lieliska infrastruktūra bērniem — nav problēmu ne ar dārziņiem, ne skolu, ne pulciņiem. Sapratām — nav, ko zaudēt. Varbūt zaudējam kādu klientu, bet iegūstam jaunus.»

Indra ir reālistiska — valstī, kur katrai mājsaimniecībai ļauts par brīvu cirst eglīti mežā, ar šo biznesu viņi par miljonāriem nekļūs. «Pie mums brauc tie, kuri grib dabūt speciāli izaudzētu eglīti, kam patīk, ka viņus tā sirsnīgi sagaida. Ir cilvēki, kas ierodas katru gadu, mēs viņus atceramies. Pastāvīgos klientus ar kvadriciklu izvizinām. Viena ģimene ar pieciem bērniem parasti atbrauc visi. Cenšamies būt atsaucīgi, saprotoši.»

Uzņēmums, iespējams, straujāk augtu, ja tiktu vairāk reklamēts. Taču aktīvu mārketingu tas neizvērš. Pēc jurģiem pagājušā gada nogalē apsvērta doma algot Ziemassvētku vecīti, kas autobraucējiem pie Jelgavas šosejas norādītu «jauno virzienu». Tomēr izlēmuši to nedarīt. «Neesam uzņēmums, kas bāžas virsū cilvēkiem. Reklāma iet no mutes mutē. Protams, mēs publicējam informāciju sociālajos tīklos, tas labi strādā. Bet arī jaunā vieta strādā! Ziemassvētki Olainē bija stipri mierīgāki, šeit pagājušogad bija tāds trakums!» atceras saimniece. «Pirmie Ziemassvētki Brankās pierādīja, ka visu izdarījām pareizi. Cilvēki atbrauca: cik pie jums ir forši! Uzslavas iepriecina, liekas — vajag vēl labāk.»

Modē nāk omīšu augi

Parastās Latvijas mežu eglītes, baltegles, sudrabegles, Serbijas egles… Katrai vēl dažādas variācijas.

«Egles sēkliņa siltumnīcā izdīgs pirmajā gadā, tad mēs to pārstādīsim mazā konteinerītī un jau izliksim ārā, lai pierod pie aukstuma,» Indra atklāj kociņa ceļu. «Pēc pusotra diviem gadiem stāds izveido labu sakņu sistēmu, to var stādīt uz lauka. Vidēji pieci gadi, līdz egle ir tuvu metram, to var sākt pārdot.» Mazākas eglītes viņi nemēdz zāģēt, tās var pircējiem piedāvāt podos. Bet eglītes, ko audzētāji nozāģējuši, paretinot rindas, viņi atdod par simbolisku cenu, sākot no pieciem eiro. «Cits tieši grib mazu eglīti, ko uz galda nolikt. Bet ir cilvēki, kam mājas hallē pat divmetrīga egle «pazūd», vajag piecmetrīgu. Garākās — līdz sešiem metriem — jau maksā simtos.»

Olaines kokaudzētava visu sortimentu audzē no sēklām, spraudeņiem. «Ir pārliecība — ja visu darīsi no sākuma līdz beigām, tad arī zināsi, kas tur būs. Citi jaunstādus, mazas eglītes ved no ārzemēm — no Polijas un Vācijas. Laikam tā liekas vieglāk. Bet mēs mākam paši izaudzēt, un tas nesagādā nekādas problēmas.»

Arī Rīgas egļu pārdošanas vietās ir parādījušies importa kociņi. Tāpēc, kā secina Indra, tirgus ir vienmērīgs. Ap Rīgu tagad var būt pagrūti atrast labu egli mežā, toties tirdzniecībā valda sīva konkurence.

Indriksoni par konkurentiem neuztraucas, jo egles nav viņu uzņēmuma vienīgais ienākumu avots. Vasarā Olaines kokaudzētava pārdod dekoratīvos stādus — skuju un lapu kokus, dzīvžogu materiālu. Agrāk audzējuši arī stādus meža atjaunošanai, tagad šo nozari atstājuši citiem. Toties piedāvā apzaļumošanu un dārzu kopšanu, dzīvžogu stādīšanu, zālienu sēšanu. «Jā, tagad ir cilvēki, kam dobi iekārtot liekas sarežģīti,» pasmaida Indra. «Mums pietiek, ko darīt.»

Modē nāk augi, kas agrāk bija populāri, bet bija mazliet aizmirsti. «Omīšu augi,» viņa definē.

Arī it kā pavisam vienkārši stādi, ko cilvēki paši vairs nemāk izaudzēt un pavairot: parasts ozols, liepa. «Kaut vai tā pati meža egle. Cilvēks grib žogu stādīt, bet parastu egli nekur nevar atrast — parasts ir parasts, neviens to neaudzē. Cenšamies turēt parastas lazdas, liepas, kļavas — vienkāršas lietas. Ir, kam tās vajag.»

Viņi nemēģina diktēt modi — strādā tā, lai piedāvājums atbilstu pieprasījumam. Un ievēro noteikumu: pircējam jāsaņem tāds stāds, ar kuru pēc tam nebūs problēmu — nenosals, neiznīks.

Tik mazā uzņēmumā īpašniecei jādara viss: ja vajag — jāravē, ja vajag — jāgatavo grāmatvedības dokumenti. Pat vecākā meita, kas iet 2. klasē, un dēls, kam rit pēdējais gads dārziņā, par palīdzēšanu vecākiem jau nopelnījuši pirmo kabatas naudu. «Tas, kas neko nedara, tam arī nekā nav. Kas dara, tam ir,» saka Indra. «Piektdienu vakaros, kad draugi brauc uz tusiņiem, mēs bieži vien strādājam. Nepiekrītu, ka Latvijā nevar nopelnīt. Vienkārši nedrīkst cerēt, ka viss pats pie tevis atnāks. Ja pastrādāsi vairāk, tas atmaksāsies.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Kad bizness sāk kļūt par dzīvesveidu, tu saproti, ka viss, ko dari, tevi iedvesmo. Iedvesma arī ir tas dzinējspēks — dari visu pēc labākās sirdsapziņas, lai dzīve kļūtu vēl labāka.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Ikdienas mazās kļūdas un to savlaicīga apzināšana ļauj izvairīties no lielajām kļūdām. Droši vien dažreiz pārāk maza ticība sev nav ļāvusi savlaicīgāk pieņemt kādus svarīgus lēmumus.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Nešaubīties par sevi un saviem darbiem, jo tas var ievest strupceļā. Vajag mīlēt savu darbu un sev pierādīt, ka esi labākais starp labākajiem.»

Meža banka

Kā padarīt mežizstrādi ilgtspējīgu un, kokus cērtot, atstāt mežus nākamajām paaudzēm? Vai tas maz iespējams, nemitīgi kāpinot ražošanas apjomus un līdz ar to palielinot arī nocirsto koku skaitu? Izrādās, ka ir

Būdams viens no gandrīz piecsimt Latvijas mežsaimniecības uzņēmumiem, uzņēmums Dizozols, pēdējo pāris gadu laikā gandrīz trīskāršojis apgrozījumu. Ik mēnesi no meža tiek izvestas vairāk nekā 1000 autokravas ar baļķiem. Tomēr šīs kravas un apjomi nav viņu darbības mērķis, bet gan rezultāts. Mērķis ir ilgtspējīga attīstība, un ar to šis uzņēmums atšķiras no daudziem citiem savā nozarē.

Kopš 2016. gada, kad bijušais LV meži pārtapa par SIA Dizozols ar preču zīmi Dižozols, kardināli mainījusies uzņēmuma stratēģija. Nevis tikai cirst, bet mācīt privātajiem mežu īpašniekiem apsaimniekot savu īpašumu. Jo, tāpat kā lauksaimniecības zeme, arī mežs ir jākopj. Tikai tādējādi to iespējams saglabāt un ar mežizstrādi nodarboties ilgtermiņā.

«Mēs sakām — mežs ir tava banka,» uzsver uzņēmuma valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks Juris Andže­jevskis, bet viņa kolēģis, valdes loceklis Raimonds Cipe papildina: «Tātad naudu, kas atrodas šajā bankā, var nepārtraukti un mērķtiecīgi pavairot vai bezjēdzīgi izšķiest.»

Vēl nesen — pirms gadiem trim, četriem — uzņēmums LV meži nodarbināja sešus cilvēkus. Tagad Dižozols ar saviem 50 darbiniekiem kļuvis par vienu no meža nozares līderiem. Bet nepieciešamības gadījumā meža izstrādei un citiem darbiem tiek slēgti līgumi, papildus piesaistot vēl ap 80 dažādu speciālistu. «Mēs orientējamies tikai uz privātajiem meža īpašniekiem, tāpēc nekādi nekonkurējam ar Latvijas valsts mežiem, kas nenoliedzami ir meža nozares līderis valstī,» uzsver Juris, kurš savulaik bijis profesionāls basketbolists. Spēlējis nacionālajā līmenī dažādās komandās Valmierā un Rīgā, bet nācies aktīvās sporta gaitas pārtraukt traumu dēļ.

Aizgājis no sporta, Juris Andžejevskis kopā ar partneri nodibinājuši savu uzņēmumu. Plānojuši nodarboties ar ēku un ceļu būvi, bet krīze iecerei pārvilkusi treknu svītru. Toties pavērusies iespēja nodarboties ar mežizstrādi, un 2012. gadā nodibināts LV meži. «Es sāku kā meistars un esmu izgājis visus šī darba posmus — sākot ar cirsmu iegādi, mežu izstrādi, loģistiku un beidzot ar baļķu realizāciju,» saka Juris.

Ap to laiku, kad pašreizējais Dižozola valdes priekšsēdētājs apguva meža nozares noslēpumus, valdes loceklis Raimonds Cipe studēja Ekonomikas augstskolā un mēģināja sākt nekustamo īpašumu biznesu. Bet arī tam svītru pārvilka krīze, un viņš pievērsās mārketingam. Strādājis vairākās lielās reklāmas aģentūrās, līdz 2014. gadā viens no Latvijas vadošajiem patēriņa kreditēšanas un investīciju piesaistes uzņēmumiem piedāvājis veidot kaut ko līdzīgu Gruzijā. Sācis no nulles, Raimonds triju gadu laikā tur izveidojis finanšu un investīciju uzņēmumu ar 350 darbiniekiem, kas strādājis arī Krievijas un Kazahstānas tirgos.

Viņi abi satikušies 2016. gadā Valmierā. «Tolaik man ģimenē bija pieteicies otrais mazulis, gribēju pamest Tbilisi, atgriezties Latvijā un vienlaikus mainīt arī darbības nozari,» atzīst Raimonds. No savulaik kopīgi realizētiem projektiem viņš pazinis Jura radinieci, kas bijusi LV meži līdzīpašniece. Savukārt Juris tobrīd plānoja veikt uzņēmumā kardinālas pārmaiņas, tāpēc Raimonds ar savu pieredzi mārketingā, jauna, liela uzņēmumā izveidē un vadīšanā nāca īstajā brīdī. Lai gan par meža nozari, godīgi sakot, neko nav zinājis.

«Mēs toreiz bijām viens no daudzajiem Latvijas mežizstrādes uzņēmumiem. Un, līdzīgi kā citi, darījām pa druskai no visa. Es nesaku, ka tas ir slikti. Vienīgi nebija pārliecības, ka, šādi turpinot, var augt un attīstīties,» atklāj Juris.

Bet, lai attīstītos, nevar darīt kā visi. Abi ar Raimondu sākuši domāt, kāpēc privātajiem mežizstrādātājiem neizdodas precīzi plānot savus darbus tuvākā un tālākā nākotnē, kā to dara Latvijas valsts meži? Kas bremzē attīstību? Viņi secinājuši — kaut arī LV meži jau tolaik bijis viens no desmit lielākajiem privātajiem mežiz­strādes uzņēmumiem valstī, patiesībā tas strādājis tāpat kā pārējie. «Bija standarta modelis, ka visu darīja viens vai divi cilvēki. Parasti īpašnieki vai uzņēmuma vadītāji. Viņi apstrādāja informāciju, pirka, gāja pie notāra, organizēja mašīnu plūsmu, bija klāt pie izstrādes,» atceras Juris. Loģiski rodas jautājums, cik var izdarīt viens cilvēks?

Izanalizējuši situāciju, Juris ar Rai­mon­du secinājuši, ka šis modelis ir sevi izsmēlis. Turklāt, lai nodrošinātu ražošanas ilgtspēju, jāsāk nevis ar ražošanu, bet gan ar mežiem un to īpašniekiem. Jo daudzi cilvēki savulaik atguvuši tos, bet ne tikai neprot mežus apsaimniekot, bet, reizēm dzīvojot kādā pilsētā, pat nezina, kas mežos notiek un kā mainās to vērtība.

Zāģu vietā datori

2017. gada sākumā tika izstrādāts jauns zīmols, izmantojot Valmieras puses tautastērpa krāsas, un mainīts uzņēmuma nosaukums. «Ar to visu mēs uzsveram, ka esam vietējais uzņēmums, kuram rūp mūsu meži un nozares ilgtspēja,» skaidro Raimonds.

Pašlaik Dižozols strādā visā Latvijā. Šogad noslēgti sadarbības līgumi ar gandrīz 500 klientiem. Sākot no lielām kompānijām, kuras apsaimnieko 40 000 hektāru, un beidzot ar īpašniekiem, kam ir tikai daži vai pat viens vienīgs hektārs meža. Neatkarīgi no meža kvalitātes — izcilas priedes un bērzi vai vieni vienīgi alkšņi — sadarbība sākas ar bezmaksas konsultācijām meža īpašniekiem. «Balstoties uz Skandināvu pieredzi un novērtējuši viņu īpašumu, mēs piedāvājam pilna cikla meža apsaimniekošanas pakalpojumu, kas ietver visus mežsaimniecības un mežiz­strādes darbus. Tas arī ir mūsu pamatprodukts,» stāsta Juris, īpaši uzsverot, ka galavārds jebkurā gadījumā pieder īpašniekiem. Dižozols respektējot viņu vēlmes, nevienam neko neuzspiež, katrs var izvēlēties piemērotāko sadarbības modeli.

Bet sadarbības modeļi iespējami visdažādākie. Vienā vietā varbūt nepieciešami tikai nelieli kopšanas darbi, citur labāk izcirst alkšņus un iestādīt vērtīgākus kokus, vēl kaut kur mazbērniem taupītais mežs tā pāraudzis, ka koki sen zaudējuši vērtību un mazbērni patiesībā jau tagad tiek apzagti, tāpēc nākas pārliecināt īpašniekus, ka šajā gadījumā taupība ir nevietā. Pateicoties Dižozolam, mežu īpašnieki, kas nedzīvo laukos, nereti pirmo reizi nonāk savā mežā, kur gadu desmitiem nekas nav darīts, un lemj, kā aizaugušo biezokni padarīt par kvalitatīvu mežu.

Kad īpašnieks piekritis sadarbībai, visi turpmākie pakalpojumi ir maksas. Sa­vukārt īpašnieks saņem atlīdzību par realizēto koksni. Bet, lai šo darbu mērķtiecīgi organizētu, nepieciešams fiksēt un apstrādāt visu saistīto informāciju. Tāpēc Dižozols radījis un ieviesis speciālu datorprogrammu.

Tagad Juris ar smaidu atceras, ka vēl nesen informācija pierakstīta uz lapiņām, kas piespraustas pie sienas un laiku pa laikam arī pazudušas, bet datu apstrādei izmantots Excel. Tagad viens no galvenajiem Dižozolā strādājošo meža speciālistu darbarīkiem ir nevis zāģi, bet gan datori. Tomēr galvenais — orientējoties uz klientiem, mainīti ne tikai procesi, bet arī darbības principi. Galvenais, lai, mežu profesionāli apsaimniekojot, no tā iegūtu maksimālo labumu. Pēc desmit, piecdesmit vai simt gadiem.

Raimonds uzskata, ka privātajā sektorā viņi ir pirmie, kas, apvienojot dažādu datorprogrammu iespējas, automatizējuši virkni ikdienas darbu procesu. Tagad, saņemot nepieciešamo informāciju, faktiski dažu minūšu laikā iespējams noteikt ne tikai konkrētās cērtamās koksnes vērtību, bet arī noskaidrot, uz kuru no tuvākajiem pārstrādes uzņēmumiem to vest. Ne vienmēr izdevīgākā ir vistuvākā vieta, rūpīgi jākalkulē transporta izmaksas un koku iepirkuma cenas.

Bet Dižozols nodarbojas ne tikai ar mežsaimniecību un mežizstrādi. Uzņēmums pats veic arī koksnes pārstrādi. No bērza, kura kvalitāte neatbilst finiera ražošanai, tiek izgatavotas mēbeļu detaļu sagataves. Apjomi neesot lieli, toties viss saražotais aiziet eksportā uz Lielbritāniju.

Kas tālāk? «Mūsu misija ir palīdzēt sakārtot šo nozari, strādājot galvenokārt ar mazajiem mežu īpašniekiem,» saka Rai­monds Cipe. Kā liecinot nesen Latvijas valsts mežu publicētie dati, pašlaik mežos tikai tāpēc, ka tie netiek pareizi apsaimniekoti, sapūst koksne apmēram 1,8 miljardu eiro vērtībā.

Savukārt, runājot par tuvāko nākotni, esot virkne projektu, kas jau sākti un jārealizē nākamajā pusgadā. To skaitā unikāli drošības risinājumi.

«Visus norēķinus ar mežu īpašniekiem un pakalpojuma sniedzējiem mēs veicam pēc kubatūras, kas tiek uzmērīta pie ražotājiem vai eksportētājiem,» skaidro Juris Andžejevskis. Tie esot visprecīzākie, jo mērīts tiek katrs baļķis, un šī trešā puse nav atkarīga no meža īpašnieka vai izstrādātāja. «Bet, tā kā ražošanā ir kādi pieci vai seši posmi, nepieciešams panākt, lai to koku daudzums, kas uzskaitīts mežā, nonāktu līdz ražotājiem. Tam nepieciešamas gan videokameras objektos, gan uz baļķu vedējiem, kam var pieslēgties jebkurā brīdī,» saka valdes priekšsēdētājs. Šādas kameras viņi paši jau izstrādājuši, tagad atliek savienot to visu vienā sistēmā un notestēt.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Pārliecība, ka darām labu lietu visai nozarei. Ne velti saka, mūsu zelts ir mūsu meži. Tā ir ne tikai katra meža īpašnieka privātā banka, bet visas Latvijas lielākā banka.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Mēs jau apzināti esam izvēlējušies metodi, ko latviski varētu saukt «mēģinājums un neveiksme». Un jāmēģina tik ilgi, kamēr nonāc līdz veiksmei.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Darīt to, kas pašam patīk, nevis sākt ar to, kur vieglāk un ātrāk var nopelnīt. Jaunās paaudzes priekšrocība — tā vairs nedomā mūsu sētas vai valsts ietvaros. To vajag izmantot, strādājot uz visas pasaules pieredzes fona.»

Trāpīgas kā sudraba lode

Skolasbiedri Zigmārs un Kristaps pirms trim gadiem izlēma dibināt prezentāciju veidošanas aģentūru. Pārliecinoša prezentāciju prasme var palīdzēt ne tikai noslēgt miljonu darījumus, bet arī krietni efektīvākas padarīt daudzas biznesa sapulces

Tas ir igauņu vārds — Nimega. Uzņēmuma dibinātāji tūkstošgades sākumā mācījušies Konkordijas Universitātē Tallinā un sarunvalodas līmenī apguvuši igauņu valodu, nosaukuma izcelsmi atklāj Zigmārs Valtmanis. Igauniski nime nozīmējot ‘vārds’, bet ga — ‘ar’. «Esam SIA «Ar vārdu»,» pasmaida īpašnieks. Izvēlējies to kā darba nosaukumu, gatavojot dokumentāciju kompānijas reģistrācijai, bet vēlāk ar kolēģiem nosprieduši, ka jāatstāj šis pats — pozitīvs, skanīgs.

Televīzija, radio un banka

Prezentāciju aģentūras Nimega «motori» Zigmārs Valtmanis un Kristaps Pētersons ir Kuldīgas puikas, skolā gājuši vienā klasē. Konkordijas Universitātē pieteikušies nesarunājot. Kristaps apguva audiovizuālos medijus, Zigmārs — biznesu. Sadraudzējās vēl ciešāk. «Lai samaksātu rēķinus, paralēli studijām strādājām, bijām žurnālisti. Zigmārs Latvijas Radio, es — laikraksta Diena korespondents Igaunijā,» stāsta Kristaps. Rakstījuši gan par pašvaldību, gan par prezidenta vēlēšanām, stāvējuši klāt e-Igaunijas ieviešanas procesam, igauņu «tīģera lēcienam».

Par kopēju uzņēmumu pasapņojuši jau studiju gados, dalot īres dzīvokli. Taču, atgriežoties Latvijā, turpināja sevi pierādīt žurnālistikā. Kristaps pārgāja uz Latvijas Televīziju, Zigmārs turpināja Latvijas Radio, bet vēlāk izvēlējās karjeru banku jomā. «Nordea sāku kā pārdevējs. Smejos, ka sildīju ekonomiku, 2006. un 2007. gadā izsniedzot kredītus. Lēnām transformējos uz personāla vadību. Aizejot jau no tagadējās Luminor bankas, biju tās personāla daļas vadītājs Latvijā,» stāsta Zigmārs.

Tikmēr Kristaps arvien vairāk ieinteresējās par prezentāciju jomu. Pirmā dzirkstele iekritusi sirdī 2008. gadā, kad ar LTV komandu Sanfrancisko veidojis filmu par Latvijas start-up uzņēmumu Real Sound Lab. Vērot, kā Silīcija ielejā notiek jauno ideju prezentācijas, bijis patiešām aizraujoši. Žurnālista darbā Pētersonam nācās viesoties dažādās lekcijās un semināros. «Bieži pieķēru sevi pie domas, ka man nepatīk atrasties šajā telpā, ir neērti, un es kaunos to cilvēku vietā, kuri uzstājas. Sāku savu iekšējo manifestāciju pret sliktām prezentācijām,» saka Kristaps. Lai iemācītos, kā šo lietu var izdarīt labāk, viņš 2015. gadā atrada iespēju nokļūt praksē prezentāciju aģentūrā Duarte Amerikā. Redzējis, kā top prezentācijas ļoti lieliem uzņēmumiem: Tesla Motors, Starbucks, American Airlines.

«Meklējot internetā prezentāciju aģentūras, Duarte vienmēr izlec pirmā, jo ir visslavenākā. Aģentūras vadītāja Nensija Duarte ir mūsu ideoloģiskā «māte», vairāku grāmatu autore: par to, kā vizualizēt savas idejas, kāpēc slaidi ir svarīgi. Duarte ir arī Ala Gora prezentācijas Neērtā patiesība [par klimata pārmaiņām] autori, veido visas Tesla vadītāja Īlona Maska prezentācijas.» Kristaps neatlaidīgi pusgada garumā sūtījis viņiem vēstules un mēģinājis sazvanīt, līdz beidzot Sanfrancisko dizaina nedēļas laikā saņēmis uzaicināja praktizēties Duarte. «Pēc tam riktīgi «saslimu» ar to lietu.»

Radošais ar racionālo

Protams, Kristapa aizrautīgajos stāstos nācās ieklausīties draugam Zigmāram. Viņš bija spiests atzīt, ka korporatīvajā vidē tiešām trūkst labu prezentāciju. «Latvijā prezentācijas līdz šim parasti veidoja reklāmas aģentūras, bet pārāk neaizrāvās ar šo tēmu, labprātāk naudu nopelnīja citur. Jebkurš mākslinieks uzskatīja, ka PowerPoint prezentācija ir kritums karjerā. Slaidus noformēt — tas neizklausās prestiži un interesanti,» puiši runā provokatīvi.

Kristaps centās lauzt stereotipus. Mēģinot izmantot Amerikā iegūtās zināšanas, sāka gatavot un pārdot prezentācijas. «Tas bija pārbaudes laiks pašam — vai es to varu, vai klienti ir priecīgi. Biju ļoti fokusēts uz formu, vizualizāciju. Sākumā man likās, ka PowerPoint ir pagātne, prezentācijas jātaisa ļoti sarežģītas, jāprogrammē. Protams, tās sanāca dārgas, un pēc tām nebija pieprasījuma. Pamazām tomēr iepatikās PowerPoint formāts. Sapratu, ka pārlieku lielā vizualizācija patiesībā ir otršķirīga.»

Parādot dažas vienkārši saprotamas lietas, kas prezentāciju padara strukturētu un labi uztveramu, Kristapam izdevās arī Zigmāru pārliecināt par savām idejām. Pēc lielā finanšu korporācijā nostrādātiem gadiem viņš bija noilgojies ražot reālu produktu, uzskatāmi redzēt sava darba rezultātu. «Tas bija lielākais dzinulis,» viņš atzīst. «Es arī uzticējos šai lietai, uzticējos Kristapam. Emocionālā ziņā lēmums pievienoties viņam bija vienkāršs. Pragmatiskā ziņā tas gan nekad nav vienkārši — no stabilas darbavietas pāriet uz savu biznesu. Bet ir vērts pamēģināt!»

Šajā tandēmā Kristaps ir ideju motors, Zigmārs saprot ciparus. «Perfekta saderība, radošais ar racionālo. Kopā varam nonākt pie laba rezultāta,» viņi runā ar pārliecību. Plānus par kopēju kompāniju sāka kalt 2015. gada vasarā, uzņēmumu nodibināja 2016. gada janvārī.

Klientu skaits šajā laikā jau sasniedzis 100, Nimega sagatavotas 150 prezentācijas. Galvenās industrijas — bankas un finanses, mazumtirdzniecība, telekomunikācijas. Nozares, kur ir visintensīvākā konkurence, kur uzvarētāju var noteikt mikroskopiska pievienotā vērtība.

Uz pilnu slodzi viņiem pievienojies mākslinieks un dizainers Edgars Eglītis, kurš ir arī animators, var zīmēt multfilmas. Tekstu autore un projektu vadītāja Līga Ozoliņa pirms tam strādājusi žurnālistikā. Izpilddirektore — Zigmāra dzīvesbiedre Agnese Valtmane.

Pārbūvēt visu māju

«Šis ir bijis pagrieziena gads,» paziņo Kris-taps. «Pēc trim gadiem esam skaidri definējuši trīs galvenos virzienus, kuros strādājam.»

Viens — modulāra prezentācija, līdzīgi kā lego klucīši, dažādi uzņēmuma departamenti un satura virzieni veido zarus lielā prezentāciju kokā, viņš izsakās tēlaini. «Veidojot prezentāciju, es varu noplūkt lapu jeb slaidu no jebkura zara, salikt stāstu, kāds man ir vajadzīgs. Katrs departaments ir atbildīgs par savu zaru.»

Procesi uzņēmumā šādā prezentācijā kļūst caurspīdīgi un pārskatāmi, tas arī ļoti palīdzot uzņēmuma iekšējā komunikācijā.

«Būtiskākā atšķirība starp mums un citām radošajām aģentūrām, kas gatavo prezentācijas, — tās izdomā: jūsu ziņai vajadzētu būt tādai,» novērojis Zigmārs. «Mēs neko neizdomājam, tikai «tulkojam». Jautājam uzņēmumam: kāds ir jūsu vēstījums, lai mēs to varētu pārtulkot prezentācijas formā un nodot konkrētai auditorijai.» Līdzīgi kā žurnālista darbam, vajadzīgas labas pētnieka, analītiķa spējas.» Bieži vien klientam esot grūti pārkāpt iesīkstējušajam «mēs tā neesam darījuši». Tad partneri skaidro: tāpēc, ka neesat tā darījuši, jums arī nav sanācis. Ceļš, kamēr klienti notic un paļaujas idejai, var būt sarežģīts. «Bieži vien paši uzņēmumi neprot definēt savu vēstījumu. Ir kompānijas, kuras vienkārši saka: noformējiet mūsu esošo prezentāciju pievilcīgāku. Ir veca, pussabrukusi māja, un mēs, labi meistari, tajā izremontējam vienu dzīvokli. Tur ir nedroši dzīvot. Tu nezini, kad būs elektrības īssavienojums vai gāze uzies gaisā,» puiši runā tēlaini. «Modulārais prezentāciju veidošanas princips palīdz sakārtot un izremontēt visu māju. Viss ir ērti pārskatāms un lietojams, operatīva informācijas apmaiņa.» Protams, Nimega piekļūst jutīgai uzņēmumu informācijai, paraksta konfidencialitātes līgumus. «Vienmēr prasām, kādai auditorijai un ar kādu mērķi prezentāciju veidot, kādu rezultātu uzņēmums gribi sasniegt.»

Otrs Nimega produkts — augstu likmju prezentācijas. «Tas ir virziens, kur no prezentācijas daudz kas ir atkarīgs. Tā ir kā viena sudraba lode — būs vai nebūs. Tev, piemēram, ir iespēja pārdot lielu nekustamo īpašumu kompleksu par 40 miljoniem, un tev ir prezentācija potenciālam pircējam, no kuras ir atkarīgs — vai viņš brauks skatīties, iedziļināsies, turpinās sarunu,» abi stāsta.

Trešais — pavisam jauns virziens, All In jeb viss iekļauts. «Mēs kopā ar klientu riskējam, strādājam pie prezentācijas satura struktūras, dizaina. Dalāmies ieguvumā. Ja viņš pretendē uz miljonu, tad mums ir savs mazais procents, ko paņemam tikai un vienīgi veiksmes gadījumā.

Protams, riskants produkts, bet no psiholoģiskā viedokļa — tāds, kas liek ļoti koncentrēties. Bieži vien uzvarētāju no otrās vietas šķir mikroskopiska atšķirība. Ja esam All In, esam gatavi pievienot šo atšķirību, lai mēs arī būtu uzvarētāji.» Šādos projektos Kristaps un Zigmārs piedalās arī kā prezentētāji. Viņi arīdzan ir izveidojuši kursus prezentēšanas prasmēm, strādā ar mediju treniņiem, klientu mācīšanu.

Kādai tad ir jābūt labai prezentācijai? Ir teorija, ka tās garumam, līdzīgi kā TEDx lekcijām, nevajadzētu pārsniegt 14—18 minūtes. Bet hronometrāža neesot izšķirošā. «Labai prezentācijai jābūt tādai, ko cilvēki saprot, uztver. Svarīgākais — labas prezentācijas vienmēr noslēdzas ar aicinājumu uz darbību. Citādi tā sanāk vienkārši atskaite.»

Nimega Latvijas klientu vidū ir tīklu uzņēmumi, kam māteskompānija atrodas ārzemēs — Zviedrijā, Lielbritānijā, Francijā. Spējot sevi labi parādīt šeit, saņemti piedāvājumi demonstrēt spēkus arī grupas līmenī. Bijuši veiksmīgi projekti Igaunijā, ir iestrādes darbam Bulgārijā. «Starptautiskā vidē esam pamanīti, profesionāļi no Amerikas mūs šad tad piemin savos izdevumos,» stāsta Nimega dibinātāji.

Atšķirībā no Amerikas, kur prezentācijas ir biznesa kultūras neatņemama sastāvdaļa, ir pat prezentāciju profesionāļu ģilde, Eiropā šis uzņēmējdarbības virziens vēl tikai sper pirmos soļus. Tuvākās aģentūras atrodas Ukrainā, Zviedrijā un Bulgārijā.

«Lielākais kompliments mūsu darbam ir tad, kad klients atgriežas, grib tevi redzēt vēlreiz. Ir sajutis pievienoto vērtību, laika un naudas ekonomiju,» rezumē Kristaps. «Piezvana: klausies, mums valdes sēdes ir par pusstundu īsākas. Mēs pat mazliet mākslīgi tur sēžam, jo mums liekas — kā tā var būt, ka visu jau esam izrunājuši? Viss kļuvis efektīvāks.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Pēc mūsu darbības ir redzams rezultāts. Process var būt aizraujošs un superīgs, bet, ja galā nav rezultāta, — kāda jēga tam visam?»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Ja mums ir veiksmīga saruna ar lielu uzņēmumu, savā galvā jau esam izdomājuši, kā šo projektu realizēsim. Kļūda ir «gaidu menedžmentā». Brīdī, kad projekts nerealizējas, ir milzīgs emocionāls trieciens. Uzņēmējdarbībā gaidas ir jāsaglabā reālistiskas, cik vien iespējams.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Šobrīd nauda ir tik pieejama kā vēl nekad. Bet ar labu ideju vien nepietiek, ir jābūt cilvēkiem, kuri spēj šo ideju realizēt.»

Pakrakšķināt smadzenes

Datakom ir viens no lielākajiem IT risinājumu sniedzējiem Latvijā, apkalpojot VID un Circle K. Tīņu gados Datakom tika pie jauna īpašnieka un šonedēļ svin 24 gadu jubileju, izstrādājot jaunas sistēmas

Man šķiet, ka tā ir viņa balss,— saka sekretāre, ieklausoties murdoņā darbinieku virtuvē tieši aiz muguras. Pavērusi durvju šķirbu, viņa gūst apstiprinājumu. Datakom valdes priekšsēdētājs Uldis Semeiks ir pie kolēģiem. Smaidīgs un pacilāts iznāk no telpas: «Nezinu, kāpēc man tāds nepamatoti jautrs noskaņojums šodien!» Pie darbiniekiem virtuvē iegriežas,
lai uzzinātu visu aktuālo un vienkārši būtu starp kolēģiem.

Datakom birojs Vienības gatves galā ar 104 darbiniekiem iemitinājies lielā, stiklotā ēkā blakus lielveikalam. Noteikti varētu atļauties uzcelt paši savu ēku, taču Semeiks atbalsta ārpakalpojumu pirkšanu. Piemēram, kafijas automāts ofisā tiek nomāts, jo nopirktais bieži plīsa un vajadzēja ilgi gaidīt remontētājus. Pat Datakom mājaslapu paši nav būvējuši, lai arī ir pilna cikla IT uzņēmums.

Uldis stāsta, ka uzņēmuma profils ir programmatūru izstrāde, nevis web dizains, tāpēc raustīt kolēģus cita virziena darbos nešķita loģiski. «Mūsdienās uzņēmums var darboties produktīvi tikai tad, ja fokusējas uz to, kas tam nes peļņu. Ja nefokusēsies uz savu pamatbiznesu, kas tev nes naudu, tu to pazaudēsi! Labāk ņemt palīgā to, kurš tajā ir eksperts.» saka Semeiks.

Datakom ir liela zivs un pozicionē sevi kā sadarbības partneri dažādiem uzņēmumiem gudrāku tehnoloģiju ieviešanai un attīstībai.

«Mēs varam sākt ar sistēmu auditu, biznesa sistēmu ieviešanu, infrastruktūras uzturēšanu, atbilstoši fizisko personas datu regulai arī nodrošināt pilnu IT sistēmu ārpakalpojumu.» Tātad uzņēmums kā viss alfabēts, no A līdz Z.

Sadarbības partneru atzinības raksti. «Mēs gribam būt pirmrindniekos un gribam būt tie, kuri ierauga jaunu produktu un tehnoloģiju un nes to tirgū». Foto — Edmunds Brencis

Foto — Edmunds Brencis

Uzticības kredīts

Datakom radās 1994. gadā, un tā īpašnieks tolaik nebija Uldis. Sešpadsmit gadus to vadīja Ģirts Romanovskis, uzņēmuma radītājs. Viņš bija piekusis un gribēja pamest IT jomu. Kādu dienu viņa epastā iekrita paziņas Ulda Semeika vēstule, ka viņš pamet darbu IBM. Uldis ilgstoši bija atbildīgs par pārdošanu un mārketingu Baltijā un nozarē labi zināms.

«Strādājot lielās korporācijās, bieži vien svarīga ir forma, ir uzlikts sava veida rāmis, taču es biju izaudzis un gribēju izdarīt vairāk, uzņemties lielāku atbildību. Gribēju lielāku rīcības brīvību,» atceras Uldis. Pie sevis domāja, ka labprātāk strādātu kādā privātā Latvijas uzņēmumā. Viņa izsūtītajam IBM atvadu epastam bija vairākas atbildes — darba piedāvājumi. Arī  no Ģirta.

Abi satikās un runāja ilgi, Ģirts piedāvāja ilgtermiņa risinājumu uzņēmuma pārmaiņām. Citi piedāvājumi, salīdzinot ar Datakom, gan bijuši ērtāki, «taču man bija drosme, ticība un enerģija riskēt». Ģirts deva uzticības kredītu, jo Uldis uzreiz kļuva par valdes locekli, nedaudz vēlāk — par priekšsēdētāju. «Tā bija liela motivācija darīt vairāk, nekā sākumā biju iecerējis paveikt,» saka Uldis un atceras, ka Datakom 2010. gadā izskatījās pavisam citādi. Tajā bija 35 darbinieki, tagad ir 104.

Darbības profils bija datortehnikas piegāde, un krietni mazāk tika izstrādāta programmatūra, turklāt ne tādi sarežģīti risinājumi kā tagad. Apgrozījums bija 1,9 miljoni latu, bet pēc gada tas jau bija 4,3 miljoni. Vairāk nekā dubults pieaugums! Ko Uldis tādu darīja? «Esmu drīzāk treneris zinošai un talantīgai komandai. Protams, noderēja iepriekš gūtā pieredze un kontakti, strādājot vairākās korporācijās. Varēju paņemt sev līdzi to, kas darbojās labi, un atmest to, kas bremzē,» komentē Uldis.

Viena no pirmajām lietām, ar ko sāka, bija jauna pārdošanas un motivācijas sistēma, lai būtu tuvāk saviem klientiem. Kopā ar komandu ieguldīja daudz pūļu un laika, lai mainītu Datakom tēlu un kopējo stratēģiju. «Mēs izcīnijām daudz jaunu klientu, interesantus, galvenais, daudz sarežģītākus projektus,» atceras Uldis. Tolaik nolēma sākt attīstīt sistēmu programmēšanas virzienu, faktiski sākot no nulles. Tagad Datakom ir atpazīstams kā sistēmas programmētājs, ārpakalpojumu sniedzējs. Piemēram, ļoti aktuāla tagad ir jaunās kases sistēmas ieviešana, kas bez izņēmumiem jāievieš līdz 2019. gada sākumam. Tas ir pietiekami sarežģīti, jo jaunā sistēma jāsalāgo ar visām uzņēmumu rīcībā esošām sistēmām. «Tipiski un loģiski, ka uzņēmēji to izvēlas darīt vienkopus ar jaunu procesu un rīku ieviešanu, kas papildināta ar analītiku un mākslīgo intelektu,» komentē Semeiks.

Uldis neatnāca un neradīja jaunu IT produktu, jo pēc izglītības ir ekonomikas maģistrs finansēs, un viņam ir arī mini MBA grāds Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā. «Datorus es iepazinu pamatskolā, un tie bija tādi, kas neraisīja ne mazāko mīlestību. Mana drauga tēvs bija programmētājs,» atceras Uldis un stāsta, ka ar IT tuvāks kļuva, strādājot Telia un IBM.

Uldis Datakom pārņēma grūtā laikā, 2010. gadā, kad ekonomiskā krīze vēl turpinājās, tomēr izdevās tikt pie jauniem klientiem. Liels prieks ir par ilggadējiem klientiem, piemēram, Circle K, agrāko Statoil, ar kuru ir sadarbība  kopš 1994. gada, un, «lai arī kontaktpersonas visu šo astoņu gadu, manas darbības laikā, mainījušās un prasības viņiem ir augstas, esam klienti joprojām».

Kopš 2010. gada Datakom finanšu stabiņi kāpj. «Zinu, ka tā nav sagadīšanās vai tikai veiksme. Tas ir fokusētais komandas virziens, pie kura kopīgi strādājam,» saka Uldis. 2012. gadā apgrozījums bija 5,5 miljoni latu, bet šo gadu varētu beigt ar 13 miljoniem eiro. Uldis to skaidro ar pakalpojumu plašumu un kvalitāti. Uzņēmums pulcē un nepārtraukti iegulda darbinieku apmācībā, jaunās tehnoloģijās. Uzņēmums gatavs piedāvāt visu, sākot ar tīkla, serveru un datu glabāšanas risinājumiem, beidzot ar gala lietotāja programmatūras piegādi.

Datakom klienti ir gan valsts sektorā, un dažam ir tāds mērogs, ka serveris maksā desmitiem tūkstošu, gan lieli privātie uzņēmumi — TOP telekomunikāciju uzņēmumi, tostarp mobilo sakaru operatori, bankas, loģistikas uzņēmumi.

Piemēram, uzņēmumam Circle K, kas ir lielākais nodokļu maksātājs Latvijā, Datakom pielāgo kases sistēmas, lai tās atbilstu MK noteikumiem. Savukārt Valsts ieņēmumu dienests, kurš nodokļus administrē, lieto Datakom piegādāto tehniku. «Ja sistēmas apstātos, mēs kopā ar savu klientu iekļūtu laikrakstu pirmajās lapās, un tas nedrīkst notikt!» saka Uldis. Tās reizes, kad kaut kas nestrādā, ir izskaidrojamas. Tā kā sistēmas veido datori un programmatūra, kas ar tiem tiek darbināta, ir iespējamība, ka notiek kāda kļūme.

Jaunie produkti

Patlaban tiek izstrādāta jauna kases sistēma, kas sāks darboties nākamgad. Uldis nevēlas atklāt klientu, jo viss vēl ir procesā, taču darbs esot aizraujošs. Galaprodukts paredz gan risinājumus ar mākslīgo intelektu, gan ierīci, ko var turēt plaukstā un norēķināties bez interneta tiešsaistes pieslēguma, kas paverot daudz iespēju biznesam.

Eksportā Datakom apgroza vienu miljonu gadā, tomēr Semeiks to nesauc par eksportu, jo pircējs ir Latvijas kompānijas, kas darbojas holdinga grupās un lieto produktus vai risinājumus kaimiņvalstīs.

Datakom ir meitas uzņēmums arī Lietuvā, taču tam ir sava bilance. Eksports ir uzņēmuma nākotnes plānos. Pirms pieciem gadiem tika startēts eksporta tirgū ar jaunu produktu, taču neveiksmīgi. Datakom pazaudēja daudz naudas un laika. «Skola maksā naudu — nodedzinājām virs simts tūkstošiem.» Uldis nevēlas detalizēt, tikai stāsta, ka palaiduši tautās digitālu rīku, kam tirgus vēl nav gatavs. «Mānījām paši sevi, ka esam radījuši ko superunikālu,» saka Uldis. Bet tas neattur meklēt jaunas pieejas un produktus ārzemju tirgiem, un viņš tic, ka nākotnē redzēs arī pirmos veiksmes stāstus, jo ir izpratuši neveiksmes cēloņus. «Nesajutām to brīdi, kad jau skrienam ar galvu sienā tā, ka dauzām tajā caurumu. Bet nekļūdās tas, kas nedara. Ir ērti sēdēt un teikt, ka to nekā citādi nevar paveikt un nevar mainīt. Vajag smadzenes pakrakšķināt.» Katram risinājumam ir savs laika sprīdis, kurā tam ir jāiedzīvojas. Ja tā nenotiek — tas ir «jāatlaiž» un jāļauj tam mirt.

Uldis stāsta, ka visa pamats ir darbinieki. Tiem jābūt produktīviem darba laikā, bet ir jāprot arī atpūsties. Vadītāju uzdevums ir tam sekot, ja nepieciešams — sūtīt piespiedu atvaļinajumā. Personāla motivēšanai Datakom veido dažādus saliedēšanās pasākumus, rīta brančus, apmaksā veselības apdrošināšanu. «Svarīgākā ir ikdienas rutīna. Tāpēc primāri cilvēkam ir jāpatīk tam, ko viņš dara. Katram cilvēkam ir jāatrodas pareizā vietā.» Secīgi individuālajiem mērķiem esot jāielejas kopīgajā uzņēmuma mērķī, to papildinot. Tas palīdz augt un attīstīties uzņēmumam, kas atgriezeniski nes labumu katram individuāli.

Bet ar kādu metodi var uztrenēt spēju sajust tirgu? Uldis uzskata, ka jābūt savas jomas priekšgalā, jāsūta cilvēki mācīties. «Mēs gribam pirmrindniekos un gribam būt tie, kuri ierauga jaunu produktu un tehnoloģiju un nes to tirgū. Tāpēc mums vajadzēja to produktu un vajadzēja arī kļūdīties.»

Datakom esot arī kāds Latvijas simtgades cienīgs skaitlis, kas aprēķināts: saskaitot visas stundas, ko darbinieki veltījuši programmēšanai kopš 2010. gada, sanākot 130 gadi — dāvana Latvijai simtgadē!

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Redzēt gudrāku un skaistāku Latviju, ko veido konkurētspējīgi uzņēmumi»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Gribējām startēt eksportā ar pārāk modernu produktu, kas neaizgāja, jo tirgus tam nebija gatavs. Zaudējām daudz naudas»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Būt kritiskam pret sevi un tad, ja ideja neaiziet, būt stipram un — atlaist. Ja tā mirst, lai mirst. Ideja var būt traka, bet ir jābūt laika nogrieznim, kurā tai jāpierāda dzīvotspēja»

Foto — Edmunds Brencis

Uz Čedara viļņa

Dibināts, lai ar angļu tipa sieru apgādātu Krievijas metropoles, Preiļu siers prasmīga vadītāja rokās pārmaiņu laikos ne tikai izglābies no bankrota, bet arī kļuvis par lielāko piena produktu eksportētāju un pārstrādātāju Latvijā

Par godu valsts simtgadei, līdzīgi kā padomju laikos par godu Oktobra revolūcijas gadadienai, esam strādājuši cītīgi, ar humoru paziņo Jāzeps Šņepsts. Viņa vadītajai a/s Preiļu siers šogad gan saražotā siera, gan piena sūkalu pulvera apjoma ziņā būs labākie rādītāji vēsturē. Uzņēmums izaudzis par lielāko Latgalē.

«Te ir darbs 306 cilvēkiem, algas, sociālās garantijas. Mums ir Latgales reģionā lielākās algas, skaidrs, ka pēc gadiem arī būs lielākās pensijas. Vidējā bruto alga jau pagājušogad bija virs 1000 eiro mēnesī. Mans princips — no cilvēka ir jāprasa, bet cilvēkam arī ir jāmaksā.»

Sākumā algas vietā — siera gabals

Jāzepu Šņepstu preilieši uzskata par tādu kā 6,5 tūkstošu iedzīvotāju pilsētiņas monarhu. Ne tikai tālab, ka viņš ir bijis mērs. Šņepsta vadītā uzņēmuma paspārnē ir Preiļu veikali Preilis un SIA Zolva kafejnīca Preilene, pat Latgales avīze Vietējā ar sēdekli Preiļos.

«Impērija» stiepjas līdz Krāslavai un Daugavpilij, kur par Preiļu siera meitasuzņēmumiem kļuvuši Krāslavas piens un Latgales piens. Boss arī neslēpj ambīcijas. «1995. gada 7. marts. No tā brīža līdz šai dienai Preiļu sierā ir mana vara. Mūs neviens no valdības vai Zemkopības ministrijas puses nelobē. Arī tā apstākļa dēļ, ka man ir nepateicīgs raksturs — runāju to, ko domāju.»

Jāzeps Šņepsts ir īsts vietējais. Valsts Preiļu siera rūpnīcā, kā uzņēmumu sauca pagājušā gadsimta 90. gados, pirmoreiz iegriezies jau 70. gadu vidū ekskursijā ar savu Aizkalnes pamatskolas klasi. «Varēja tikai skatīties — nekādas degustācijas!» atceroties pasmaida.

Uzņēmums, kas 1972. gadā nodots ekspluatācijā ekskluzīvi angļu tipa Čedaras siera ražošanai, piegādāja to Maskavai un Sanktpēterburgai. Bet pat Preiļos šis gardums nebija nopērkams. «Čedaras siera vēsture Latvijā ir ļoti interesanta,» stāsta uzņēmējs. «PSRS par valūtu iepirka iekārtas trim Čedaras siera rūpnīcām. Vienu no tām izdomāja būvēt Preiļos. Piena Latvijā netrūka. Siera ieraugu nopirkt nebija problēmas. Bet nenopirka tehnoloģiju, jo arī to vajadzēja iegādāties par invalūtas rubļiem. Vispirms gadu šeit, Preiļos, pēc tam Trikātā, slavenā siera meistara Vladislava Čulča vadībā tika mēģināts tehnoloģiju apgūt. Var teikt, ka pašmācības ceļā divos gados nonāca līdz Čedaras siera ražošanai. Tas gan padomju laikā tika saražots daudz mazāk nekā tagad. Kā liecina arhīvu video, sākotnējie plāni bija 2700 tonnu gadā.»

Perestroikas laikā rūpnīcai būtu vajadzējis no Krievijas tirgus pārorientēties uz kādu citu, bet tas nenotika. Kad uzņēmumā ieradās Šņepsts, bija jau nodibināta akciju sabiedrība, taču ļaudis, kas bija parakstījušies uz akcijām, vilcinājās tās izpirkt. «Mēs neatrodamies tuvu Rīgai, arī tā laika ašāko privatizētāju interese par valsts uzņēmumu, kas iet uz grunti, bija minimāla.»

Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas 10 gadus strādājis Preiļu apkārtnē par veterinārārstu un zootehniķi, Šņepsts privatizācijas laikos nedaudz bija izmēģinājis spēkus uzņēmējdarbībā, cirsmu pirkšanā un zāģmateriālu pārdošanā. Preiļu siera rūpnīcu pārņēma, kad tā jau bija uz bankrota sliekšņa. «Parādi bija milzīgi, algu izmaksa kavējās sešus septiņus mēnešus, nauda par piegādāto pienu — tikpat. Mēneša beigās darbiniekiem naudas vietā deva siera gabalu. Pirmajā gadā, kad atnācu, saražojām tikai 700 tonnu siera. Problēma bija ļoti vienkārša — ja tu sešus septiņus mēnešus nemaksā par iepirkto pienu, kurš tad tev to pārdos? Cilvēki no Latgales reģiona tirgoja pienu pagalmos, veda uz Rīgu, lai dabūtu kaut kādu naudu. Govs jau pienu dod katru dienu.»

Šņepstam situācija nelikās loģiska pat 90. gadu ekonomikas haosā. Pārmaiņu laikos viņš bija pildījis likvidācijas komisijas priekšsēdētāja pienākumus kolhozā Rainis, kam Preiļu siera rūpnīca bija parādā. «Atnācu uz šo kabinetu, te sēdēja cits direktors,» viņš pārlaiž skatienu telpai, kur atrodamies. «Prasīju — kad jūs mums samaksāsit naudu par pienu? Atbilde bija: naudas mums nav. Un tad es sevi pieķēru pie domas: ja ir izdevīgi pienu no Preiļiem vest pārdot uz Rīgu, kāpēc nav izdevīgi to pārstrādāt sierā šeit, Preiļos? Mums ir rūpnīca, viss gatavs!»

Apstākļu sakritība — nepagāja ne pieci gadi, kad viņš pats apsēdās rūpnīcas direktora krēslā. «Mani uzrunāja, burtiski piecu minūšu laikā tiku ievēlēts par valdes priekšsēdētāju. Tikai vēlāk neoficiālās sarunās ar cilvēkiem, kas pieņēma lēmumus, uzzināju, ka man tika ierādīta leitnanta Sausā loma (tēls Pāvila Rozīša romānā Ceplis — red.), lai visas nebūšanas uz mani nogāztu. Bet vēsture ne vienmēr atkārtojas.»

Eksports uz 45 valstīm

«Strādāt vajag,» uz jautājumu, kā tika galā ar grūto mantojumu, vadītājs atbild lakoniski. «Es negribēju būt leitnants Sausais, bet gribēju būt [uzņēmējs] Ceplis.»

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija Rietumu tirgiem bija ļoti pievilcīga. Ja šeit saražotā lētā produkcija atbilda kvalitātes prasībām, ārvalstu uzņēmumi paši gribēja dibināt kontaktus. «Tajā laikā viss bija krietni vieglāk nekā tagad,» uzskata sarunas biedrs. «Skaidrs, ka izmantojām situāciju un produktus sākām eksportēt.» Čedars izrādījās tam ārkārtīgi pateicīgs siers — der gan industriālajai pārstrādei, gan mazumtirdzniecībai, garša pazīstama un iecienīta pasaulē. Latvijā tomēr tirgus ekonomika tikai sāka veidoties, 90. gados notika lietas, kas mūsdienās šķiet dīvainas. «Man ar uzņēmuma kasieri vajadzēja vairākas reizes mēnesī braukt uz Rīgu un konvertēt ietirgoto valūtu «repšikos», veseliem maisiem vest uz Preiļiem. Brīnos, kā netiku «novākts»,» Šņepsts runā pilnā nopietnībā.

Soli pa solim uzņēmums atguvās un sāka strādāt ar peļņu, kas tagad mērāma jau miljonos. «Kad tu jau esi tirgū ar vienu produktu, ir vieglāk. Pēc 2006. gada, kad uzbūvējām sūkalu pārstrādes cehu, paralēli čedaram aizgāja arī sūkalu pulveris, ko līdz tam «sulu» veidā lējām ārā. 2001. gadā piepirkām meitasuzņēmumus Daugavpilī un Krāslavā — Latgales pienu un Krāslavas pienu. Krāslava ražo sviestu un žāvē paniņu pulveri, ja vajag — vājpiena pulveri. Daugavpils izsenis ir bijusi pilnpiena produkcijas ražotāja. Visa produkcija, ko var nopirkt ar logo Latgale, ir no Daugavpils.

Preiļos joprojām ražojam sieru, žāvējam sūkalas, gatavojam arī glazētos sieriņus Mazulis, ko kādreiz ražoja Daugavpilī,» stāsta vadītājs.

«Mēs neizdomājam nekādu jaunu riteni. Biznesā ir būtiskāka lielāka tirgus daļa nekā lielāks sortiments. Coca-Cola un tā tālāk — es jums varu saukt daudz piemērus. Mūsu meitasuzņēmumi savā starpā nekonkurē, bet ir sadalījuši ražoto produktu, tādējādi iegūstot lielāku tirgus daļu un, protams, nostiprinot savas pozīcijas. Mūsu apjomi nemitīgi pieaug.»

Turklāt Preiļu siers ir audzis ne tikai kvantitātē, bet arī kvalitātē. 2014. gadā uzņēmums uzbūvēja piena lopkopības kompleksu, piepirka klāt vēl vienu saimniecību, tagad izmanto arī savu gotiņu pienu — tik, cik 1995. gadā iepirka no zemniekiem gada griezumā.

«Nedrīkst stāvēt uz vietas,» komentē Jāzeps Šņepsts, «savs piens ir absolūta nepieciešamība. Nogatavinātos sierus var saražot tikai no laba piena. Piens ir dzīvs produkts, atšķirībā no papīra tas melus necieš. Līdz šim mūs eksporta tirgū glāba tas, ka mums ir pašas modernākās piena pirmapstrādes iekārtas.» Pēdējos gados Preiļu siers ir koncentrējies uz sešus un 12 mēnešus veca nogatavināta Čedara ražošanu.

«Laiki, kad bijām lūdzēji, beidzās ar 2000. gadu. Tagad mēs pārstrādājam ap 30% no Latvijā kopumā iepirktā piena, vairāk nekā 10 gadus mums ir dominējošais eksports piena nozarē. Katru gadu nodrošināt, lai 150 000 t piena aizietu pareizā virzienā — tā jau ir augstākā pilotāža!» iesaucas uzņēmuma vadītājs. Preiļu siera produkcija tiek eksportēta uz vairāk nekā 45 pasaules valstīm, saražotā īpatsvarā eksports pārsniedz 90%. Visaktīvākā ir tirdzniecība ar Vāciju, 2005. gadā uzņēmums saņēmis Vācijas balvu. Taču kartē ir visa Eiropas Savienība, pat Čedaras siera dzimtene Anglija, Ziemeļāfrika un Āzija. «Pats tālākais punkts ir Japāna un Filipīnas.» Produkts robežu šķērso 25 kg blokos, kā pircējs to fasē un izmanto tālāk, uzņēmumam neesot tik būtiski.

«Arī sūkalu pulveris pēdējos 10 gados ir uzvaras gājiens,» priecājas Jāzeps Šņepsts. Piemēram, Taizemē un Malaizijā no tā gatavo iebiezināto pienu. «Ja aiziesit uz veikalu un nopirksit ārzemēs ražotos piena produktus, vairāk nekā 50% atradīsit sūkalu pulveri. Mums ir paveicies, ka varam šo  ārējos tirgos pieprasīto produktu ražot pietiekami lielos apjomos, lai pircēji mūs nevarētu tik viegli aizvietot. Ja tu nevari saražot produktu tūkstošos tonnu, vienkārši nevienam neesi interesants.»

Ko enerģiskais vadītājs vēl grib sasniegt savā uzņēmumā? «Plānojam turpināt attīstīties, lai stiprinātu savas pozīcijas Eiropā. Pamatosim to ne jau ar rakstiem presē, bet reāliem darbiem, saražotajām un pārdotajām tonnām. Tad arī ar katru gadu varēsim vairāk iepirkt pienu no ražotājiem, samaksāt adekvātu cenu, tādā veidā visu laiku attīstīties.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Vislabākās idejas smeļos, sēžot kokā medībās. Cilvēks pēc dabas nav stāvētājs, un arī dabā viss notiek kustībā. Tev visu laiku gribas ne tikai kaut ko jaunu, bet arī kaut ko labāku.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Man tādu milzīgu kļūdu nav bijis. Tomēr pārdzīvoju, ka ir bijusi vilšanās cilvēkos. Īpaši, ja cilvēks ilgus gadus maskējies un patiesībā izrādās pavisam citāds, nekā tu biji iedomājies.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Jāatceras slavenais teiciens: nevis jādomā, ko man vajag no valsts, bet — ko es varu darīt valstij. Pēdējos piecos gados saskaramies ar praktikantiem, kas ne tikai pārvērtē savas spējas, bet ir kā ieradušies no citas pasaules. Prasmju līmenis — ļoti zems, bet ambīcijas — par deviņiem mēmajiem. Biznesā gājiens citam ir ātrāks, citam lēnāks, tomēr visam pamatā jābūt atbildībai, zināšanām un pacietībai.»

Četru plaukstu bizness

Drošas braukšanas skola pēdējos divos gados labi paaugusies un dara tik daudz kā nekad: sagatavo drošus autovadītājus ziemai, miesassargus konvojēšanai, un automotoskolā mācības ir arī angliski

Pirms 11 gadiem četri vīri sprieda, ka drošas braukšanas pamatus Latvijā nemāca nekur, lai arī vajadzība būtu: ceļi bieži vien ir slapji, dubļaini un slideni. Viens no četrinieka, bijušais autosportists Artūrs Priednieks, par ideju dega karsti un domāja, kā varētu to labi iepakot un pasniegt sabiedrībai, kurai tas būtu jauns produkts. «Pakošana» labi padevās citam no četrinieka, Edgaram Skultem, kurš saimnieko arī reklāmas aģentūrā DDB. Un tā tapa Drošas braukšanas skola (DBS), kurā Artūrs bija arī instruktors. Divus gadus vēlāk tika atvērta arī autoskola. DBS labi darbojās līdz 2016. gadam, kad bija skaidrs, ka vajag jaunas asinis. Un tās tika atrastas — Jānis Vanks, autosporta meistars un jauno braucēju treneris —, un DBS apgrozījums uzkāpa par 15%. Šī būs saruna par uzņēmuma uzrāvienu.

Sniedziņš un ledus

«Tas ir labākais lēmums, ko esmu pieņēmis,» saka Jānis par pievienošanos DBS, atceroties Priednieka aicinājumu pusdienās pirms trim gadiem. Jānis stāsta, ka tika meklēts kāds, kam braukšana ir sirdslieta. Trāpīja.

Pirmajā gadā Vanks iepazina uzņēmumu un saprata, cik spēcīgs un pazīstams ir DBS zīmols. «Potenciāls tam bija tik liels, ka brīžam uzņēmums netika līdzi.» Lursoft dati rāda, ka 2016. gadā DBS darbojās ar zaudējumiem, bet pērn jau ar 60 tūkstošu peļņu. Jāņa nopelns? «Ne tikai mans. Spēcīga komanda, kvalificēti instruktori. Es tikai optimizēju vairākas lietas un pieliku klāt jaunus produktus,» saka Jānis.

Pirmajā gadā jaunais vadītājs iedziļinājās uzņēmuma naudas apritē. Pamanīja, ka ir lieli telefonrēķini. Apskatījās, ka līgumi ir noslēgti sen un pakalpojumu izmaksas jau kļuvušas zemākas. Kad 2016. gadā bija padarīts melnais darbs, nākamajā gadā Jānis sakārtoja visu, kas saistīts ar braukšanu un skolas piedāvājumu. «Mācību bizness man bija svešs, jo esmu strādājis bankā un automašīnu tirdzniecībā,» — tā Vanks.

Pirmajos divos DBS gados darbojās tikai droša braukšana pa ledu, taču 2009. gadā sākās arī autoskola, jo īpašnieki saprata, ka uz drošu braukšanu nāk ļoti nesagatavoti autobraucēji. Trūka pamatprasmju. Patlaban autoskola ienes lielāko daļu peļņas, jo A un B kategorijas apliecības ir pieprasītas visu gadu. Desmit gadu laikā braukšanas mācības ir apaudzētas. Vispirms ar ekonomisku braukšanu — tās ir mācības, kā braukt izdevīgi, kā samazināt avāriju risku un autoremonta izdevumus. To bieži pieprasa uzņēmumi, kuru ikdiena ir lieli attālumi un autoparks. «Šis mums iet labi, un ir saprotams, kāpēc    paskatieties, cik tagad degviela maksā!»

Otrais ir drošas ziemas braukšanas mācības, kurās cilvēks ierodas ar savu auto un instruktors māca, kā droši braukt pa slidenu virsmu. Tas iespējams gan pirmajā aukstumā ziemā Biķernieku trasē, kur ir sniedziņš un ledus, gan vasarā, kad sporta kompleksā 333 mašīnas var slidināt pa īpašu šķidrumu. «Man vienmēr prieks redzēt vīriešus, kuri spēj atzīt, ka kaut ko neprot. It īpaši tie, kam auto aizmugurē ir divi bērnu sēdeklīši. Pirmajās minūtēs galva nestrādā ar rokām, bet beigās perfekti visu izpilda. Tad man ir milzīgs gandarījums,» saka Jānis, kurš pats ir arī drošas braukšanas instruktors. Viņš zina stāstīt, ka Slovēnijā pēc B kategorijas apliecības iegūšanas gada laikā obligāti esot jāapgūst drošas braukšanas mācības.

Ik gadu DBS kopā ar CSDD rīko bezmaksas ziemas braukšanas drošas mācības saīsinātā versijā, un tās ir ļoti apmeklētas. Kad atbrauc mamma, kuras auto aizmugurē ir bērnu sēdeklītis, bet automašīnas riepu protektoru nodilums ir lielāks par atļauto, Vanks lasa morāli.

Aicināts pastāstīt, par ko tā ir, Jānis pagriež rokas ar plaukstām uz augšu, noliek uz galda un saka: «Automašīnas kontakts ar ceļu ir četru plaukstu lielumā. Tik daudz riepas saskaras ar ceļu. Jo efektīvāks būs saskares punkts, jo lielāka būs drošība. Un vēlreiz: iedomājieties automašīnu, tās tonnas, tā stāv uz četrām plaukstām, un apakšā vēl ledus.»

Atsvaidzināt ziemas braukšanas prasmes esot labi, jo tās piemirstas, tāpat kā svešvaloda — ķeras, ja regulāri nerunā. Tā ir ar visu, ko netrenē. Tāpēc DBS pieejams pakalpojums — iemaņu atsvaidzināšana. Iespēja ar savu vai skolas auto izbraukt ar instruktoru.

Ceturtā braukšana ir ekstrēmā: uz sausa asfalta, slapja asfalta, lielākā ātrumā, nekā ierasts. Jānim ik pa laikam vaicā: kā savaldīt auto, kad to peļķē sāk nēsāt? «Nav vienas atbildes, jo mašīnas ir dažādas: ar dažādu piedziņu, atšķirīgām autovadītāju spējām.»

Māca specdienestus

DBS darbs ir arī operatīvā transporta vadītāju mācīšana. «Jā, mašīnām ir bākugunis un skaņas signāli, un šķiet, ka ir pamanāmas, taču ar to nepietiek. To smaguma centrs ir augstu, iekšā vēl cilvēki, un savaldīt nav vienkārši.» DBS darbojas arī ar iekšlietu struktūrās strādājošajiem, specdienestiem un miesassargu sagatavošanu konvojēšanai.

Saku Jānim, ka DBS autoskolas cenas ir augstas. «Jā, jo pie mums nenotiek norēķini skaidrā naudā, kā daudzviet. Autoskolu bizness Latvijā ir netīrs. Shēmas, pieeja biznesam ir nemūsdienīga,» skaidro Jānis. Viņš parēķinājis, ka gala summa, kas jāsamaksā citās autoskolās no pirmās mācību dienas līdz apliecībai, bieži vien ir tā pati, jo instruktori vai nu prasa vairāk braukšanas stundu, vai arī mācāmais eksāmenus kārto vairākkārt. Ierastā kārtība šajā biznesā ir tāda, ka instruktors samaksā autoskolai, ka viņam iedod klientu. DBS tā nav. Māceklis var izmēģināt kaut visus instruktorus, lai atrastu, ar kuru sader vislabāk. Instruktori nepieturēs mācāmo ilgāk, lai būtu vairāk naudas.

Vecākā skolas kliente ir 72 gadus vecā Lienīte, kura piecas reizes kārtojusi eksāmenu, bet nokārtojusi un ieguvusi autovadītāja apliecību. «Superpozitīva kundze. Viņas vīrs nomira. Palika mašīna. Vīrs teicis, ka Lienīte nespēs braukt ar auto, un viņai gribējās pierādīt, ka spēj. Perfekti!» DBS mācījusi arī nedzirdīgus cilvēkus un ar ierobežotām kustībām. Šobrīd klienti autoskolu gāžot apkārt, Jānis smej, ka laikam treknie gadi nāk atpakaļ vai arī sākušies labāki autolīzinga finansējumi. «Sāpīgi, ka nevaram apkalpot visus, kuri grib pie mums mācīties. Neatveram jaunas mācību klases, jo tādējādi zaudētu kvalitāti.» Teorijas grupā ierasti ir līdz 15 cilvēkiem, maksimums bijis 20. Vanks apsvēris domu par paplašināšanos reģionos, taču nav saredzējis biznesu. «Vai arī nav sanācis atrast pareizos partnerus,» — tā vadītājs.

Pirms trim gadiem autoskolā bija četri Opel, tagad ir septiņas mazdas un arī vairāk instruktoru. Klāt nākušas mācības angļu valodā. «Iepriekš ik pa laikam kāds ārzemnieks bija izrādījis vēlmi mācīties, taču mums nebija programmas. Iztulkojām, un tagad grupas ir pilnas,» stāsta Jānis. Autovadītāja apliecību Latvijā lielākoties vēlas iegūt te studējošie, kuri priecājas par zemajām cenām un to, ka iegūst vadītāja apliecību, kas derīga Eiropas Savienībā. Instruktori ir kvalificēti un zināšanas papildinājuši Austrijā un Lielbritānijā.

Jānis apbrīno savus instruktorus. Nesaprot, kā viņi psiholoģiski tiek galā ar to, ka ik stundu ir cits braucējs. Par grūtāko viņš uzskata divas lietas. Pirmā — bailes par sevi. Lai arī mācību auto instruktoram ir savs bremzes pedālis, māceklis tomēr var uzvesties neadekvāti — un smagais iebraukt sānā. Otra ir tie retie gadījumi, kad cilvēks nav piemērots autobraukšani un pats to nesaprot. Stāsti, cik gribi, bet neņem pretī. «Atnāk instruktors un saka — šis nekad nebrauks pie stūres. Ja arī brauks, negribu piedalīties satiksmē, kad tas notiks. Mēs meklējam risinājumu. Parasti atrodam kādu citu, kurš tiek galā.» Visu šo 11 gadu laikā bijuši tikai pāris gadījumi, kad cilvēks pats saprot, ka nav piemērots stūrei, un atsakās. «Un tās nav tikai sievietes. Tas ir mīts, ka viņas brauc sliktāk. Mums ir bijušas dāmas, kuras perfekti izbrauc to, ko čaļi nespēj izdarīt, un ir čaļi, kuriem stāsti, bet nesanāk.»

Jānis uzskata, ka viņam vēl daudz jāmācās kā vadītājam. «Kolektīva iekšējā sajūta ir plāna stīga. Personālvadība biznesā man šķiet vissarežģītākā lieta, bet arī visproduktīvākā. Ja ir motivēts personāls, tu vari izdarīt jebko.» Šonedēļ darbinieki vienu dienu atpūtīsies pašu organizētā saliedēšanās pasākumā — improvizētās sacensībās. Tieši pasākumu rīkošana ir vēl viens virziens, ko DBS izkopusi pēdējos gados. Sākot no dīleru auto prezentācijām, beidzot ar orientēšanās rallijiem — sadala darbiniekus komandās un dod uzdevumu, piemēram, ir maršruts, un uzvar tas, kurš iztērē vismazāk degvielas, bet ierodas pirmais. «Esam rīkojuši arī pasākumu, kurā no braucošas mašīnas ar peintbola šauteni šauj pa baloniem. Piedāvājums ir plašs: var izmēģināt aklo braukšanu, var uzlikt dzēruma brilles.»

Sociālā atbildība. Tā DBS bijusi svarīga vienmēr, tāpēc regulāri ar CSDD atgādinot, ka ir tumšais laiks un vajag atstarotājus, vai stāstot, kas ir melnais ledus. Nesen kopā ar Latvijas valsts ceļiem nosprausts mērķis līdz 2050. gadam panākt, lai uz ceļiem nav letālu gadījumu. Ar tādu virsmērķi strādā arī Jānis. Darbs DBS viņam tā patīk, ka nolēma kļūt par līdzīpašnieku. «Man rūp drošība, un gribēju būt daļa no komandas tik interesantā un foršā biznesā.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Būt daļai no satiksmes kultūras un redzēt tās uzlabošanos — aizvien vairāk autovadītāju ievēro rāvējslēdzēja principu, piestāj pirms gājēju pārejām.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Jābūt zinošam tajā, ko dari. Jābūt vilkmei. Nevajag baidīties no kritikas, bet tajā ieklausīties un paņemt vērtīgo.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Par lēnu noreaģējām uz pieprasījumu, kāds ir šobrīd, — nespējam uzņemt visus klientus, kuri gribētu pie mums mācīties.»

Dzīvais piens

Kad Ilvija Jakovina vēl gāja skolā, klasesbiedrenēm teica, ka laukos nekad nedzīvos. Tagad viņas zemnieku saimniecība jau desmit gadus ražo produktus no sava piena, kas nav krejots un mākslīgi uzlabots. Bet ikdienas soli atvieglo dažādi roboti, pat zāles pļaušanu

Palsa, Paipala, Amazone un Pīpene — Ilvijas atmiņa joprojām glabā pirmo četru gotiņu vārdus. «Atceros, bija tādi juku laiki, nopirkām mājai vannu, tā bija par Paipalas naudu, skapis — par Pīpenes naudu. Tagad vairs govju vārdus neatceros, datorprogrammā tās visas iet pēc numuriem.»

Ilvijas Jakovinas saimniecībā ir 70 Holšteinas šķirnes govju, pēdējos gados klāt nākušas arī 350 dējējvistas, liels skaits jaunputnu. Strenču novada Jērcēnu pagasta Cālīšus viņas ģimene iegādājās salīdzinoši nesen, 2000. gadā. Saimniekošana paralēli gan notiekot arī vecmammas dzimtas mājās Veckūkuros, kas atrodas tā paša novada Plāņu pagastā kādus 25 kilometrus no Cālīšiem. Uz produktiem, ko Cālīšos izveidotais cehs ražo tikai no pašu zemnieku saimniecībā slauktā piena, minēts Veckūkuru vārds.

Māja ar raibaļām

«Esmu pilsētas meitene. Lauki mani īsti nesaistīja. Skolā klases meitenēm esmu teikusi — es lai dzīvotu laukos? Govis slauktu? Nekad! Arī ražošana nekad dzīvē man prātā nebija ienākusi. Tāds likteņa pagrieziens,» pasmaida Ilvija.

Viņas darba kabinets Cālīšos daudz neatšķiras no pilsētas biroja. Tikšanās dienā iegadījušies Latvenergo remontdarbi, piena produktu cehs atsāks strādāt, kad atjaunosies strāvas padeve. Rūc ģenerators. Govīm, kas turpat aiz loga mīņājas novietnē, ir jābūt izslauktām, pienam — atdzesētam. Apkārt, cik vien acis rāda, stiepjas lauki un meži, asfalts Cālīšus nav sasniedzis. Valmiera ir 20, ja ātri brauc — 10 minūšu attālumā, tomēr emocionāli liekas, ka tā ir tālu prom.

Ilvija sarunā ātri pārskrien savam dzīves gājumam. «9. klasē pabeidzu mūzikas skolu, Valmierā spēlēju izslavētajā koklētāju ansamblī Zīlīte, braucām uz Dziesmusvētkiem, pat uz kongresu atklāšanām Maskavā. Tomēr izmācījos par pārtikas prečzini Rīgas Kooperatīvajā tehnikumā, strādāju patērētāju biedrībā, Latvijas Universitātē neklātienē izstudēju par ekonomisti. Man bija divi veikali Valmierā. Diemžēl, kad ienāca lielveikali, mazie veikali aizgāja. Nolēmu, ka nekad mazumtirdzniecībā neatgriezīšos, gribējās citu lidojumu.»

Ilvijas ģimene iegādājās lauku īpašumu Jērcēnos. Bija redzams, ka tas pieredzējis labākus laikus. Vecā dzīvojamā ēka, kurā kolhoza gados mitušas četras ģimenes, bija jārenovē, labi saglabājušies tikai vēsturiskie pagrabi. Jau pēc vairākiem gadiem redzeslokā parādījušās fotogrāfijas ar Cālīšu pirmskara ganāmpulku. «Tā bijusi apkārtnē izslavēta saimniecība, ražojusi pusi no visa pagasta sviesta, to eksportējusi. Mūsu tagadējā slaukšanas zāle ir izveidota viņu vecajā kūtī,» stāsta Ilvija. «Kūts gan bija nodegusi, gandrīz visu būvējām no jauna. Interesanti — kad pirkām pirmās govis, man negribējās brūnās, kas toreiz vēl bija apritē. Vieni no pirmajiem apkārtnē nopirkām raibas, un arī pirmskara melnbaltajās fotogrāfijās ir raibas govis.»

Patiesībā ragulopus viņi iegādājušies sievietei, kas sākuma gados bija ar mieru Cālīšus pieskatīt. «Viņa gribēja gotiņu un pieniņu. Domājām — ko tad ar vienu? Nopirkām četras. Pēc tam vēl četras. Tad viņa pateica, ka iet prom, bet mēs izlēmām, ka pamēģināsim saimniekot paši,» atceras saimniece. «Atbraucām no Valmieras dzīvot uz laukiem. Nebija, kas te strādā, saimniecība nebija liela, bērni vēl mazi, tad mēs kaut kā paši čakstinājāmies.»

Pēc Latvijas iestāšanās ES sākās Eiropas projektu laiks, Ilvijas izglītība ļāva tos rakstīt. «Darīju to ar lielu azartu un sapņiem par skaisto nākotni. Mani ļoti aizrauj jaunās tehnoloģijas, robotizācija. Viens otrs robots ir arī šeit, vairāk gan priekš sevis — putekļu sūkšanas robots, veļas mazgāšanas, zāles pļaušanas robots, kaut kas fantastisks! Bijām plānojuši robotus ieviest arī govju slaukšanā, bet neizdevās, vajadzīgais «cipars» ir ļoti liels.»

Izauga krīzes laikā

Ražot produktus no savu govju piena viņi sāka 2008. gada ekonomikas krīzes dēļ.  Pirmais produkts bija vienkārši nepasterizēts piens jeb svaigpiens. «Piena cena nokrita līdz 10 centiem par litru. Atcerējos savu mazumtirdzniecības pieredzi. Sākām pildīt pienu plastmasas «kanniņās», piedāvājām veikaliem. Ļoti atsaucīga bija [TOP tīkla izveidotāja] SIA Madara 89, no Rīgas veikaliem pirmajā parādījāmies Stockmann, pārējie, to skaitā Rimi un Sky, paši mūs sameklēja.»

Ar ko šis piens ir labāks? «Tas nav ne pasterizēts, ne separēts. Vienkārši izslaukts, atdzesēts un ieliets pudelēs. Dzīvs produkts. Tāds, kādu govs mums šodien iedod, — ar 4,2 vai 3,9% tauku. Uz etiķetes ir rakstīta amplitūda. Teorētiski dārgāks — nav tauki noņemti.»

Pieprasījums sākotnēji bijis liels, Ilvija pat saka — bums. «Krīzes laikā cilvēki acīmredzot gribēja atbalstīt Latvijas zemniekus. Bijām arī vieni no pirmajiem Latvijā, kas pārdeva svaigpienu.»

To pienu, ko brīvdienās nesafasēja, saimniecība nodeva pārstrādes uzņēmumiem. Attiecības ar tiem dažādu iemeslu dēļ neesot veidojušās gludas. Tas aizvedis pie domas — kāpēc lai paši nesāktu ražot jogurtu? «No tāda paša piena, kādu esam paņēmuši, — neatkrejota, «nepagarināta» ar ūdeni. Mūsu pircējs domā, ko viņš ēd,» uzsver Ilvija. «Mums ir viens no garšīgākajiem un sātīgākajiem jogurtiem. Pēc tam parādījās jogurta mērcītes — kāpēc jogurts nevar būt sāļš? Bija piecu veidu mērces, tagad esam palikuši pie trijām — ar dillēm, tomātiem un baziliku, ar ķiplokiem un zaļumiem, ar spinātiem un burkāniem.» Veckūkuri kopumā ražo aptuveni 40 nosaukumu produkciju, arī dažādas neierastākas kombinācijas: svaigā siera desertus ogu želejās, svaigā siera lodītes eļļā ar piedevām. Sezonāli — īpašus jogurtus ar  Ziemassvētku un Valentīndienas garšām. Receptēs un dizainā, ko, protams, palīdz realizēt profesionāļi, izpaužas Ilvijas radošais gars. «Ir spiediens no veikaliem, bet tiešām nevaram cenas ziņā konkurēt ar Danonki vai citu lielo ražotāju jogurtiem, kam bieži ir klāt aromatizētāji. Mums viss ir dabiskas izcelsmes,» skaidro Ilvija.

No pilsētas uz laukiem

«Latvijā būt par uzņēmēju nav viegli,» saimniece runā bez aplinkiem. «Es vairs nesaprotu, kur paliek laiks. Uzņēmums ir mazs, vairāk cilvēku paņemt nevaram. Cehā strādā trīs, pie govīm — viens, palīdz arī grāmatvede. Pārējie esam tikai ģimenes locekļi. Divi darbinieki brauc no Valmieras. Jā, no pilsētas uz laukiem strādāt! Vissarežģītāk atrast slaucējas, kaut gan šis darbs sākas astoņos. Es negribu, lai govis būtu pieradinātas slaukt agrāk. Brīvdienās tiekam galā pašu spēkiem, man būtu agrāk jāceļas tās slaukt.»

Arī dējējvistu audzēšana sākusies kā eksperiments savām vajadzībām, bet tagad saimniecība nespēj pat apmierināt veikalu pieprasījumu. Veckūkuri ir ne tikai atzīts piena pārstrādes, bet arī olu pakošanas un šķirošanas uzņēmums, šim nolūkam iekārtota atsevišķa telpa.

Milzu atbalsts mammai esot dēli Ričards Dāvis un Robins Jānis, kuriem ir 18 un 23 gadi. Šaubu brīžos abi vienmēr iestājoties, ka saimniecība un ražotne jāsaglabā. Viņi mantojuši ģimenes muzikālos talantus, bet paralēli vidusskolai ieguvuši arī vidējo lauksaimniecības izglītību. Vecākais tagad studē Latvijas Mūzikas akadēmijā, uz pusslodzi strādā Liepājas Simfoniskajā orķestrī, spēlē trombonu. Jaunākais, kas arī beidzis mūzikas skolu, spēlē trompeti, studē agronomiju Latvijas Lauksaimniecības universitātē. «Re, šodien ir piektdiena, abi ir klāt,» Ilvija priecīgi pa logu skatās uz rosību pagalmā. «Lielais ir jau ceturtajā kursā, viņam tik milzīga slodze nav, arī mazajam piektdienas ir brīvas.»

Pirms četriem gadiem, kā smejas Ilvija, arī viņai uznācis dullums, reizē pabeigusi veselas divas Lauksaimniecības universitātes fakultātes. Vienu klātienē, budžeta grupā, otru — neklātienē. Viņai tagad ir maģistra grādi ekonomikā un pārtikas higiēnā. Zināšanas gan noder saimniekošanā, gan ir mainījušas kopējo skatu uz dzīvi. «Jau iepriekš nostudēju piecus gadus, bet mana izglītība netika pielīdzināta maģistra grādam. Kāpēc citiem ir un man nav? Radās spīts. Man ir puse ukraiņu asiņu, tētis ir ukrainis. Jo mani vairāk grauzīs, jo spīts būs lielāks.» Viņai braucot uz eksāmeniem Jelgavā, jaunākais dēls vēl mācījās vidusskolā. «Bija reizes, kad darbinieki nevarēja izslaukt govis un viņš negāja uz skolu, laida māti mācīties.»

Ilvija negrib prognozēt, kāda būs saimniecības nākotne, tikai saka — dēli ir apņēmības pilni turpināt. Veckūkuri saņēmuši visas iespējamās atzinības: jau 2009. gadā bijuši Sējēja balvas laureāti, 2010. un 2011. gadā ieguvuši Riga Food zelta medaļas par straujāk augošo uzņēmumu Latvijas tirgū. «Te Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis pasniedza godarakstu par ieguldījumu Lat-vijas iedzīvotāju veselības nostiprināšanā, veselīga un ekoloģiska uztura ražošanā,» Ilvija rāda diplomus pie biroja sienām, tad izceļ no plaukta vēl kādu ierāmētu apbalvojumu kaudzīti. «Man vairs nav, kur tos karināt.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Kādreiz viens no piena mašīnu šoferiem teica: tu tāda žigla, kā to visu dabū gatavu? Saku: «Večuk, aizej uz banku paņemt kredītu, un tad paskatīsimies, kā tu skriesi.» Ja nopietni — man patīk produkta radīšanas process un tas, ka cilvēkiem tas garšo»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Nav kļūdu, ir tikai mācības»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Sākt saimniekot tukšā vietā, nopērkot māju kā mēs, tagad ir diezgan nereāli. Labāk to nedariet!»

Bizness čaklajai mammai

Inženieris Maksims Jupits uzņēmumu izdomāja dzīvesbiedrei Olgai. Viņa, bērniem paaugoties, sāka uzņēmējdarbības studijas. Mazā kvarca lampu ražotne tagad atradusi klientus pat aiz Latvijas robežām

Mana priekšniece — tā Maksims mīļi uzrunā sievu. Sarunas sākumā pats nāk klajā ar stāstu, kā ģimene tikusi pie biznesa, bet Olga — pie direktores krēsla.

Lai arī ar labām sekmēm pabeigusi vidusskolu un iestājusies augstskolā, viņa studijas nav turpinājusi. Kā pēc kāzām 2001. gadā aizgāja dekrēta atvaļinājumā ar pirmo bērnu, tā — formulē vīrs — strādāja par mammu. Jupitiem ir piecas atvases. «Katrs bērns ir brīnums, bet vienlaikus arī enkuriņš, vecāku «kustības» kļūst lēnākas,» ar humoru secina Maksims.

2013. gadā, kad ceturtais bērns bija sasniedzis trīs gadu vecumu, viņš sievai ierosinājis  — tev jāiet mācīties ekonomiku! «Esmu priecīgs, ka Olgai sanāca vadīt firmu, jo viņas pirmā doma bija kļūt par krāsotāju,» vīrs atklāti atzīst. Tik ilgu laiku pavadot mājās, bija zema pašapziņa? «Jā, tā ir,» Olga atbild bez aplinkiem.

Drošība pirmajā vietā

Maksims Jupits, kamēr Olga uzņēmās mājas rūpes, bija ne tikai spējis nodrošināt ģimeni, bet arī ticis pie vairākām augstākajām izglītībām. Vispirms — telekomunikācijās, tad — medicīnas iekārtu inženierijā, visubeidzot — medicīnas fizikā. Pabeidzis maģistrantūru, lielās slodzes dēļ doktorantūru tomēr izlēma atstāt.

Nu jau 13 gadus viņš strādā  medicīnas iekārtu un servisa firmā A. Medical, veic rentgena, lāzera un magnētiskās rezonanses aparātu uzstādīšanu un apkopi. «Mans darbs ir interesants, bet katru dienu braucu prom no mājām. Mums ar Olgu bija tāda saruna — es varu arī neatgriezties, visu laiku uz ceļiem notiek avārijas,» vīrieša atklātība ir pārsteidzoša. «Teicu viņai: vajag izdomāt kaut ko, lai, ja kas atgadās, tev būtu iespēja strādāt un pelnīt naudu, no kā pietiktu pašai un bērniem.»

Kad Olga bija tikko RISEBA sākusi mācīties uzņēmējdarbības vadību, ciemos ieradies draugs no Ukrainas ar lielu pieredzi šajā jomā. Mudinājis: «Maksim, jums vajag kaut ko ražot!»

Vīram darbā gāja labi, Jupitiem nebija plānu būvēt savu biznesu. Tomēr otrs iemesls tā sākšanai bija pats Maksims. Studējot telekomunikācijas, kas tā arī nekļuva par dzīves profesiju, viņš pa vakariem bija pelnījis naudu, montēdams žalūzijas un garāžu vārtus. Tas izrādījās skumji un nogurdinoši — mācīties vienu un darīt kaut ko pavisam citu. Pirmoreiz augstskolu absolvēt nācās ar piespiešanos. «Universitātes diploms tomēr liecina, ka esi apmācāms. Un — ka spēj lietas pabeigt. Ne visiem piemīt šī īpašība,» viņš argumentē.

A. Medical vadība motivējusi darbiniekus iegūt izglītību savā nozarē, solot dažādus bonusus. Medicīnas iekārtu inženieriju Maksims studējis pavisam citādi, ar lielu azartu. «Pareizi  ir uzreiz strādāt virzienā, kurā mācies, — uz pusslodzi vai ceturtdaļslodzi,» viņš secina no pieredzes.

Olga Jupite veiksmīgi tika pāri pirmajiem studiju mēnešiem, mācījās ar interesi. Bērnus pieskatīt palīdzēja laba draudzene un vecmāmiņas. Tad ģimenes stratēģis ierosinājis: «Izveidosim SIA, produkts mums ir. Ražosim kvarca lampas!» 2014. gada sākumā radās firma Airmed. «Galvenais mērķis bija sievai dot iespēju praktizēties,» paziņo Maksims.

Tirgū ir samērā daudz firmu, kuri pārdod šādus produktus, ko sauc arī par baktericīdajām lampām, viņš stāsta. Kvarcītu stikls, no kā lampas gatavotas, laiž cauri plašā spektra ultravioleto starojumu. Tas iznīdē mikroorganismu kolonijas gaisā un uz dažādām virsmām. «Arī mums, daudzbērnu ģimenē, bieži viens atnes no skolas kādu «kaitēkli», pēc nedēļas visi guļ slimi. Kad kāds saslimst, aptuveni 15 minūtes katru istabu apstrādājam ar tiešā starojuma lampu, pēc tam ātri izvēdinām. Risks saslimt citiem pazeminās. Ja šādas lampas būtu mēra epidēmijas laikā, viss būtu pavisam citādi,» pasmaida Maksims.

Ultravioletais starojums var būt kaitīgs arī lieliem organismiem, iekārtām jābūt pārbaudītām un sertificētām. Maksims ir sašutis, ka daži kolēģi Latvijā kvarca lampas «pārdod viegli, gandrīz kā miltus lielveikalā». Cilvēki bez problēmān var tikt pie «saulītes», kas pazīstama no padomju bērnības. Kaut Eiropas Savienības standartiem neatbilstošas, šīs ierīces kontrabandas ceļā tiek ievestas no Krievijas. No zemas kvalitātes terapeitiskajām kvarca lampām var rasties apdegums, var izdalīties ozons, kam lielās devās tiek piedēvēta arī kancerogēna iedarbība.

«Baktericīdās lampas, ko mēs pārdodam, domātas tikai un vienīgi dezinfekcijai, bet nekādā gadījumā — terapijai,» uzsver Maksims. «Mums visam ir sertifikāti, viss noformēts atbilstoši Eiropas prasībām. Sekojam līdzi kvalitātei. Ir pieradums visu darīt labi, un šajā gadījumā tas ir īpaši svarīgi, jo produkts ir potenciāli bīstams.»

Lampās, ko montē Airmed birojā, pārsvarā izmanto lielo koncernu Osram un Philips bezozona baktericīdās spuldzes. «Princips zināms jau vairāk nekā 100 gadus, Parīzē pilsētas ūdeni ar ultravioleto gaismu sāka dezinficēt 1916. gadā. Kaut ko jaunu izdomāt būtu grūti. Mūsu gadījumā uzmanība vērsta uz ergonomiju, funkcionalitāti, efektivitāti un drošību,» rezumē Maksims.

Pagrieziens — mājaslapa

Olgas  trešajā studiju gadā ģimene sagaidīja vēl vienu mazuli, tomēr viņa šāgada martā absolvēja RISEBA, neizmantojot akadēmisko atvaļinājumu. Bakalaura darbu aizstāvēja ar atzīmi 9. Tikpat lielu stabilitāti uzrādījis viņas vadītais uzņēmums — tas jau trešo gadu pabeidzis ar peļņu, apgrozījums nepārtraukti ir audzis.

«Visu laiku meklējām, kā attīstīties,» stāsta Olga, nosaucot galvenos atbalsta punktus. Semināri RTU, LU un RISEBA biznesa inkubatoros, 2015. gadā izmantota iespēja mācīties Nordea biznesa skolā, saņemts grants Rīgas domes un Swedbank programmā Atspēriens.

«Bet es gribu pateikt paldies A. Medical šefiem Jānim un Igoram Palkoviem par to, ko viņi izdarīja mūsu labā,» piebilst Maksims. «Manā darba līgumā ir punkts, ka nedrīkstu atvērt savu uzņēmumu — lai nebūtu tiešas konkurences. Kvarca lampas arī nosacīti ir medicīniskas iekārtas, principā mēs konkurējam. Bet priekš A. Medical tas ir maznozīmīgs produkts. Teicu — gribētu sievai sniegt iespēju attīstīties. Viņi padomāja un deva mums zaļo gaismu. Esmu pārliecināts, ka tas nebija viegls lēmums. Ja atļausit vienam darbiniekam tā darīt, tad arī citi gribēs. No otras puses, ja cilvēks ir nolēmis kaut ko savu celt, būs grūti viņu apstādināt. To aizliedzot, viņš vienkārši aizies.»

Vēl vairāk — Maksima darbavietas vadība Airmed aktivitātēm atvēlējusi pat bezmaksas stūrīti birojā, plauktus lielajā noliktavā. Mazā firma uzņēmuma telpās pavadīja divus gadus, līdz Atspēriena grants ļāva pašiem tikt pie savām. «Atspēriens deva ne tikai finansējumu, bet arī iespēju sakārtot domas. Ikdienā bieži vien nav laika saprast, kur virzāmies, ko gribam,» atzīst Jupiti.

Birojs pie tirdzniecības centra Dole atrodas rokas stiepiena attālumā no viņu mājām, kas ir būtiski kuplas ģimenes māmiņai. 17 m2 telpā viss maksimāli optimizēts — vieta datoram, darbagalds ar skrūvspīlēm, plaukti detaļām, lampu paraugi. «Šis stāvoklis dod impulsu aktīvi kustēties. Nekad nepasūtām vairāk izejvielu, nekā mums vajag. Sadarbības partneri ir pārbaudīti un uzticami,» skaidro Maksims. Ikdienā ierīces komplektē cits inženieris, viņš sievai vairāk palīdz ar konsultācijām.

Veterinārie uzņēmumi, biroji, pārtikas ražotnes, bērnudārzi, peldbaseini, medicīnas iestādes, dzeramā ūdens un dzērienu nozares uzņēmumi, Jupiti iezīmē klientu loku. Tas strauji paplašinājies pēc mājaslapas atvēršanas 2015. gada sākumā. Maksims joprojām atceras: 14. janvārī vietne palaista, bet 12. janvārī viņš devies iepriekš plānotā ārzemju braucienā. Olga, slidojot ar bērniem, gada nogalē bija salauzusi labo roku. «Es biju prom, kad cilvēki sāka zvanīt. Kad atgriezos, A. Medical telpās, kur mums toreiz vēl bija birojs, sekretāre un citas darbinieces metās virsū — kā tu varēji aizlidot, sieva ar roku ģipsī, bērni palīdz nēsāt iekārtas!»

Tātad mājaslapa pilnībā mainīja dzīvi? «Protams! Ja esat atrodami Google, viss kļūst daudz vienkāršāk. Tagad pat vecmāmiņas meklēšanu sāk ar Google. Tas nekas, ka niša ir šaura, mēs tajā esam līderi.»

Mūsu viesošanās dienā Jupitu birojā iepakota dezinfekcijas lampa sūtīšanai uz kādu bērnudārzu Ventspilī. Šādu iestāžu interese par viņu produkciju vīrusu sezonā ir liela. «Daudz cilvēku vienā telpā, vecāki ne vienmēr var atļauties atstāt mājās apslimušu bērnu,» komentē Maksims. Taču arī citi klienti ne reizi neesot teikuši, ka pirkums ir bijis bezjēdzīgs.

Lai gan pirmos trīs gadus Airmed mājaslapa bija tikai latviešu un krievu valodā, viņu piedāvātās ierīces aizceļojušas uz Norvēģiju, Īriju, Portugāli, Spāniju, Itāliju, Vāciju, Zviedriju, Lielbritāniju, Igauniju. «Mūs atrada cilvēki, kuri ir aizbraukuši no Latvijas. Lūk, raksta Baiba no Portugāles,» Maksims telefonā saglabājis kādu vēstuli: «Varbūt man var palīdzēt jūsu lampa? Portugālē ziemas nav aukstas, bet ļoti mitras, un vīrs ar bērnu jau otro gadu no septembra līdz maijam nepārtraukti slimo.» «Es viņai paskaidroju, ka iekārtas nav terapeitiskas, ar tām nedrīkst apstarot cilvēkus. Tās palīdzēs, ja slimību izraisa bioloģiskas izcelsmes mikroorganismi. Viņa iekārtu saņēma decembrī un februārī man atrakstīja: «Sveicināti, gribam pateikt milzīgu paldies. Lampas iegāde ir labākais līdzeklis, ko esam atraduši.»»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Gribas kaut ko sasniegt. Nevis vienkārši kaut ko pārdot, bet risināt cilvēku problēmas. Šāds darbs dod prieku. Protams, mūsu ģimenei ir vajadzīga nauda, tas arī ir dzinējspēks.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Parazītiska dzīve citas firmas telpās kā sēnei uz koka ir vieglākais ceļš, bet tas nav pareizi. Ja mēs tur būtu iestrēguši, nebūtu attīstības. Vienalga, lielā vai mazā biznesā, motivācija ir ļoti svarīga. Ja ir silti un gaiši, viss iekārtots, bieži nav motivācijas iet uz priekšu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nevajag gaidīt, kad tev pastāstīs par kādu semināru vai atbalsta programmu. Vajag meklēt, uzzināt pašam, kur ir kāda iespēja. Nospraust sev mērķus un «dedlainus» un sasniegt tos laikā.

Ātrāki par internetu

Uzņēmums Registration.lv pirms trim gadiem izveidoja digitālo platformu, kurā var reģistrēties pasākumiem un konferencēm, un pie ieejas vairs nav jānīkst garā rindā

Esam nedaudz satraukušies, intervijas nav mūsu ikdiena. Tā saka Rems Grinšteins, viens no uzņēmuma līdzīpašniekiem. Nav tā, ka uz biroju nenāktu viesi vai Rems nesarunātos ar svešiem cilvēkiem, taču šī ir viņu pirmā publicitāte, jo SIA Registration.lv pastāv tikai trešo gadu. Uzņēmuma darbinieki radījuši tiešsaistes sistēmu, kas palīdz izveidot reģistrāciju dažādiem pasākumiem. «Ejot uz konferenci, parasti stāvam rindās. Mums ir digitāls risinājums, kā cilvēkus apkalpot ātri, lai nav jādrūzmējas,» skaidro Grinšteins un aicina uz sarunu telpā, kur strādā viņa kolēģi. Gan tāpēc, ka komandas darbs ir tas, kas vislabāk raksturo uzņēmumu, gan tāpēc, ka lielāku telpu mazītiņajā birojā Teikā nav. Uzņēmuma struktūra ir samērā vienkārša, un arī mājaslapā uzreiz nevar saprast, kurš tad te ir galvenais. Sarunas laikā top skaidrs, ka īpašnieki ir Rems Grinšteins un Jānis Upmanis. Abi ikdienas darbā ir iesaistīti tikpat daudz, kā IT izstrādes komandas vadītājs Krišjānis Cers un projektu vadītāji Līga Trule un Mārtiņš Zirnītis.

Neliels mantojums

Mārtiņš ir cilvēks, kurš ar reģistrēšanu saistīts no visiem visilgāk. «Atnācu līdzi kā vecs printeris,» Mārtiņš pasmejas un paskaidro, ka iepriekš strādājis pasākumu organizēšanas aģentūrā 3K Management, kas savos pasākumos nodarbojās arī ar digitālo reģistrēšanu. Tas bija ērts veids, un 3K radās doma to piedāvāt kā atsevišķu pakalpojumu, taču īpašnieki drīz vien saprata, ka viņu pamatbizness ir pasākumu organizēšana un nav pietiekami daudz resursu, lai tehniski attīstītu un pilnveidotu reģistrēšanas sistēmu. Tāpēc 2015. gadā viņi piedāvāja sistēmu pārņemt Remam Grinšteinam un Jānim Upmanim, kurus pazina jau iepriekš. Abiem ir pieredze IT, un «esmu gan administrējis somiem medicīnas datubāzes, gan darījis citas garlaicīgas lietas», nosaka Rems. Pirms pārņemt sistēmu un to uzlabot, viņš ar Jāni kādu brīdi apdomājās. Lai izveidotu nopietnu platformu, vajadzēja daudz laika un investīciju. «Biznesa attīstīšana un naudas pelnīšana ir atšķirīgi jēdzieni,» komentē Jānis. Tomēr abi apņēmās uzlabot sistēmu un pārņemt uzņēmumu. Mantojumā līdzi labprātīgi gāja Mārtiņš, kurš uz biroju, toreiz vēl Rīgas centrā, atstūmās ar savu biroja krēslu. Viņa zināšanas konferenču un pasākumu organizēšanā palīdzēja saprast nianses, veidojot sistēmu. Lai taptu digitālās platformas demo versija, milzu palīgs bija Atspēriens, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras grantu programma jaunuzņēmējiem. Konkursa kārtībā Registration.lv tika pie 11 000 eiro, ko iztērēja superātri, ieguldot sistēmas izstrādē. Kā arī planšetēs, ar kurām noskenēt svītrkodu pie ieejas pasākumā. Tapa arī pirmais mārketinga videorullītis. «Zīmīgi  Atspēriens šobrīd ir mūsu klients,» piebilst Jānis, stāstot, ka izveidojuši tam digitālo balsošanas sistēmu.

Registration.lv ir netipisks jaunuzņēmums, jo tajā nav ieguldīta ne investoru, ne kredītu, tikai Atspēriena nauda. Rems stāsta, ka reizi mēnesī uzņēmuma kontā ir tik daudz naudas, lai izmaksātu algas, un viņam tas ir «labs žagars, kas dzen uz priekšu meklēt jaunus klientus, jaunas iespējas». «Mums neviens nav iedevis pusmiljonu, ko notriekt.» Paralēli Rems vada arī savu IT risinājumu uzņēmumu Lightsoft Solutions, un grūtākos brīžos ir iespēja aizņemties. «Viss labais maksā. Labi projektu vadītāji ir sasodīti dārgi, labi programmētāji arī, taču klienti — taupīgi,» saka Rems. Viņam patīk tas, ar ko viņš pašlaik nodarbojas, jo Registration.lv katrs projekts ir unikāls, tāpat kā ar to saistītās problēmas, un «mums, tās risinot, iet riktīgi jautri». Darba ir daudz, un brīvas vakances ir gan projektu vadītājiem, gan programmētājiem.

Kā tas darbojas?

Registration.lv klienti pārsvarā ir tie, kuru pasākumos dalībnieku skaits sākas no simts. Digitālā platforma var dalībniekiem ne tikai atsūtīt saiti un e-pastu, kur jāpiespiež poga «Nākšu», un reģistrācija notikusi, bet arī visu konferences «asinsriti». Piemēram, sūtīt atgādinājumus, pasākumu programmu, iekasēt maksājumu par dalību rēķina formā, un pie ieejas pasākumā vēl izdrukāt kartīti ar vārdu un uzvārdu, ko var pakārt kaklā, pielīmēt vai piespraust pie žaketes.

Rems stāsta, ka daudzi uzņēmumi turas pie ierastā: sekretāres uztaisīs ekseļa failu ar dalībnieku sarakstu, visus apzvanīs — noskaidros, nāks vai nenāks, un pie ieejas atķeksēs atnācējus speciāli izdrukātā lapā. Vai tas tāpēc, ka cilvēks ir uzticamāks par datoru? «Stāsts nav par uzticēšanos: sekretārei par apzvanīšanu nekas papildus nav jāmaksā, taču par mūsu risinājumu gan. Digitālā reģistrēšanās ir daudz efektīvāka, ātrāka un ar mazāku kļūdu procentu — tie, kas to piedzīvojuši, zina,» saka Jānis.

Pēdējie pasākumi, par kuriem pašiem vēl silti ap sirdi, ir vairāki. Pirmo Mārtiņš nosauc Baltijas jūras reģiona 5G ekosistēmas tehnoloģiju forumu 5G Technitory, kas bija liels un prestižs, ar Latvijas Ministru prezidenta un citu valstu kungu piedalīšanos. Veidojot foruma reģistrāciju, bija daudz specifisku prasību — 5G Technitory bija vairāk nekā 500 dalībnieku, pārstāvētas 25 valstis. Vēl sarežģītāka bija reģistrācijas izveide jaunās airBaltic Bombardier CS300 lidmašīnas prezentācijai. Viesi no vairākām valstīm, pasākums uz skrejceļa, ielūgumi e-pastos «iekrita» iekāpšanas kartes vizuālajā izskatā.

Arī Valsts prezidents ir lietojis Registration.lv produktus, jo, lai iekļūtu Microsoft inovāciju centra atklāšanā, bija jāuzrāda mobilais telefons ar atsūtīto svītrkodu. Pašiem nozīmīgi ir jau ceturto reizi nodrošināt Latvijas Bankas tautsaimniecības konferenci, tāpat arī lielāko pasākumu pēc dalībnieku skaita — Latvijas zobārstu konferenci. Pirmajā gadā tajā gan notika grūstīšanās, jo Registration.lv nebija apjautis pasākuma mērogu, taču otrajā reizē jau zināja, ka vajadzēs atdalošās lentes un stabiņus, un uz grīdas uzlīmes, lai cilvēki labāk saprot, kur jāiet. Tajās reizēs, kad ieeja pasākumā bijusi par lēnu, Registration.lv vīri sēž un domā, ko vajag uzlabot. Īsts pūļa menedžments!

Šobrīd komandas spēki koncentrēti kādai lielai zinātniskai konferencei, kas sāksies nākamā gada janvārī. «Zinātniskās konferences ir sarežģītas pēc velna. Kā viena liela ar daudzām mazām,» nosaka Rems. Tā ilgs četrus mēnešus 20 vietās Latvijā. Būs dažādas dalības maksas, pieteiksies gan klausītāji, gan runātāji. Dalībnieku skaits lēšams tūkstošos.

Šovasar uzņēmums gandrīz tika pie sapņu darba — Dziesmusvētku dalībnieku reģistrācijas, taču pēdējā brīdī saņēma atteikumu, jo klients atrada jaunu partneri, kas to paveica ar citādiem samaksas noteikumiem.

Brīvā vide

Trīs darbības gadu laikā komanda daudz kļūdījusies, daudz mācījusies un līdz ar to augusi. Arī Remam ar 15 gadu vadības pieredzi joprojām gadās pārsteigumi, kad jādomā, kā atrisināt problēmu. «Darba vide mums ir stipri brīva. Ir jādara tas, kas jādara konkrētā brīdī, lai atrisinātu aktuālo problēmu,» saka Rems. Tieši grūtībās viņš citādās šķautnēs iepazinis savu smilšukastes draugu un firmas līdzīpašnieku Jāni, ar kuru līdz tam bija braucis kopā laivu braucienos un pasēdējis ar kādu dzērienu Vecrīgā. «Nevienam šajā uzņēmumā nav problēmu ar kritisku feedback,» saka Rems, un jāpiekrīt, jo sarunas laikā visi klātesošie atļaujas cits citu papildināt, apšaubīt un ik pa laikam dzirdams: «Tu man vari nepiekrist, taču es domāju tā.» Rems uzskata, ka tā ir viena no panākumu atslēgām, jo «katrs no mums ir riktīgi labs, tāpēc kritiku uztver konstruktīvi». Jānis papildina, ka uzņēmums izaudzis, jo tajā ieguldīts ļoti daudz darba un uzmanības. Paši īpašnieki ir ieinteresēti katrā projektā.

Gandarījuma sajūtai Registration.lv esot divas fāzes. Pirmā: kad visi aicinātie sagājuši pasākumā un iespējams uzelpot. Otrā — kad visi laimīgi nāk ārā. «Kad klients paspiež roku un saka: paldies par ieguldīto darbu. Reiz bija šāds komentārs: jūs esat ātrāki par internetu. Tādu brīžu dēļ mēs strādājam. Un ļoti daudz strādājam,» — tā Mārtiņš.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pēcgarša pēc veiksmīga pasākuma, kad klients spiež roku un saka: paldies, jūs esat ātrāki par internetu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Ieguldīts laiks, vairāku mēnešu garumā strādājot ar klientu bez parakstīta līguma, bet beigās klients ar mūsu izstrādātajām idejām aiziet pie cita piegādātāja.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ticēt savam produktam, savam pakalpojumam, jo, ja paši netic sev, tad kaut kur paralēli būs kāds, kurš sev ticēs.

Zelta ogas, ko citi nenovērtēja

Nejaušības dēļ inženiertīklu speciālists Māris Šermuks pirms dažiem gadiem uzzināja par irbeņu ogām un atklāja — neviens tās Latvijā neaudzē un nepārstrādā. Pašlaik viņam pieder lielākais irbeņu lauks Eiropā un pirmie paša izstrādātie produkti, kas sākuši nest peļņu

Auces novadā kādā vietā, kur vēl pirms desmit gadiem bija nepārbrienamas, kārkliem aizaugušas pļavas, tagad plešas krāšņs irbeņu lauks 7,2 hektāru platībā. Tik skaistas ir dzeltēt sākušās lapas un karaliski sārtās, sulīgās ogas! «Lielākā irbeņu plantācija Eiropā, ja ne pasaulē,» lepns ir lauka saimnieks un uzņēmuma BestBerry īpašnieks Māris Šermuks. Krūmi sākti stādīt pirms sešiem gadiem, bet pirmā lielā raža bija pērn. Taču, pārstrādājot ogas, ir iegūts tik daudz produktu un to tirdzniecība ir bijusi tik veiksmīga, ka Māris ir pilnīgi pārliecināts — irbeņu ogu bizness zels.

Ar krīzes pieredzi

Tincināts, kā radās šī ideja, Māris atbild īsi: «Sākumā nekā nebija!» Ne viņam bija irbeņu krūmu, ne lauksaimniecībā izmantojamas zemes, ne viņš ko īsti zināja par šīm ogām. Būdams mednieks, nekad pat nebija pamanījis irbenes mežā.

Patiesībā Māris ir inženiertīklu speciālists, kurš daudzus gadus strādāja būvniecībā, gādājot par ūdens, ventilācijas un apkures sistēmām. Pirms krīzes viņam bija arī savs inženiertīklu uzņēmums. «Tie būvniecībai bija labie laiki,» bez nostalģijas atceras Māris. Nesamērīgi augstu «uzskrūvētas» cenas, lielā steigā strādājošo celtnieku un nepacietīgo klientu neapmierinātība, turklāt vēl ķibeles ar strādniekiem, kuri varēja pusi dienas nostāvēt ar lāpstu rokā, bet nekautrējās pieprasīt algā vismaz tūkstoti. Skaidrs, ka šim burbulim bija jāsprāgst. Un, kad tas 2008. gadā sprāga, Māris ar prieku pārdeva savu uzņēmumu. «Ne pārāk veiksmīgi pārdevu,» viņš atzīst. «Toreiz sapratu — es to vairs negribu! Tagad varētu atsākt šādu uzņēmējdarbības veidu, tas droši vien strādātu ar peļņu, bet negribu.»

Būvniecības sertifikāts Mārim ir, tāpēc viņš turpina kā algots būvniecības un inženiertīklu speciālists strādāt dažādos projektos. Visu tā nopelnīto naudu ieskaita savā tagadējā uzņēmumā BestBerry. Tāpēc arī 2017. gada finanšu datos ir paradokss — uzņēmuma peļņa lielāka par apgrozījumu. «Lielākie ieguldījumi irbeņu biznesā man bija pirmajos gados, kad vajadzēja sakopt aizaugušo pļavu, pirkt un stādīt irbeņu krūmus. Pagājušais gads bija pirmais, kad bija pietiekami liela ogu raža, lai ar produkciju varētu sākt pelnīt,» paskaidro Māris.

Bet ideja audzēt irbenes būvniekam radusies pavisam nejauši. Vienam no draugiem bijušas sirds veselības problēmas, un kāda paziņa viņam ieteikusi ēst irbenes. Tagad viņš tic, ka ģimenes ārsta izrakstītās zāles vairs nav jādzer veselīgo ogu dēļ. Tautas medicīnā irbenes izmanto daudzveidīgi: brūču dziedēšanai, nervu nomierināšanai, arī sirdsdarbības uzlabošanai. Taču Māris uzsver, ka negrib un nemaz nevar ne irbenes ogas, ne no tām paša izstrādātos produktus pieteikt kā brīnumlīdzekli pret visām kaitēm vai uztura bagātinātājus. Taču fakts ir tāds — drauga pieredze raisīja interesi par šīm ogām, un radās vēlme audzēt irbeņu krūmus, bet to raža iedvesmoja radīt jaunus produktus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī tirgus niša bija tukša — bez irbeņu ievārījumiem un želejām tajā nebija nekā. Bija tikai jāstrādā.

Izturīgās ogas

Parastā irbene (Viburnum opulus L.) Latvijā ir samērā izplatīts savvaļas augs, kas aug mitros mežos, pie upēm, aizaugušās pļavās. Ir kultivētas šķirnes apstādījumiem. Taču, kad Māris sāka interesēties par iespējām audzēt irbenes, pārliecinājās — daudzi dārzkopības un lauksaimniecības eksperti par irbeni nezina neko, kāds pat teicis, ka to nevajag «ievazāt» Latvijā.

Patiesībā Latvija, tāpat kā visa pārējā Eiropa un Rietumāzija, irbenei ir dzimtā vieta. To izpētījis, Māris meklējis mitru un auglīgu zemi, kurā stādīt krūmus. Tālu iet nevajadzēja — Auces pašvaldība piekrita iznomāt aizaugušas pļavas netālu no Māra mājām. Īrējis tehniku, algojis strādniekus, kas zāģēja krūmus, vilka ārā celmus. Kad zeme bija attīrīta no krūmiem, stādīja savu plantāciju. Irbeņu lauks ir skaists — jūnijā zied baltiem ziediem, bet no septembra līdz pat martam tajā spīd koši ogu ķekari. Irbeņu ogas nenobirst zemē un salnas nespēj tās sabojāt, tāpēc ražas novākšanā nav lielas steigas. Un arī tad, kad tās ir novāktas, ogas spēj nedēļām ilgi pacietīgi gaidīt pārstrādi.

Par stādu iegādi Māris gan stāsta negribīgi — tik sarežģīta tā bijusi. Jo stādu audzētavās irbeņu nav, meklējis tos pa dažādiem ceļiem, uzrunājot arī dažādu valstu botāniskos dārzus. «Pieredzes nekādas man nebija, biju priecīgs par katru stādu, ko kāds man pārdeva, nosaukdams par irbeni,» stāsta Māris. «Tagad man ir divpadsmit šķirnes, bet ne tāpēc, ka es būtu kolekcionārs. Es īsti nezināju, ko gribu, un pirku visu, ko dabūju.»

Tie, kas pārdeva stādus, solījuši — raža būs jau otrajā gadā. Bet tās nav bijis, zaros nogatavojušās tikai dažas ogas. Lai būtu simtprocentīgi drošs par to, kas ir ogās, meklējis laboratoriju, kas veiktu bioķīmiskās analīzes. To rezultāti Māri pilnīgi apmierināja — sastāvā ir daudz C vitamīna, dzelzs, baldriānskābes, kurai ir nomierinošs efekts. Mārim kā biznesā jau reiz iesvētītam cilvēkam bija skaidrība, ka ogas var būt izejviela daudziem un dažādiem produktiem. Meklējis iespējas pieteikties atbalsta finansējuma saņemšanai dažādos projektos. Piedzīvojis arī kuriozu — kādā no tiem prasīta rakstiska izziņa, ka irbene ir ogu krūms. «Tiešām, jūs nejokojat?» neticīgi pārprasīja Nacionālā botāniskā dārza speciālisti, kad Māris lūdza sagatavot šādu izziņu. Kamēr dabūja visus papīrus, projekta pieteikšanās termiņš jau bija beidzies.

Tas ir tikai sākums

Gaidot pirmo lielo ražu, Mārim bija arī gana daudz laika eksperimentiem ar ogām, lai radītu savu produkciju. Tā bija vajadzīga, jo uzņēmējs skaidri saprata — lai gan viņam pieder viens no lielākajiem irbeņu laukiem pasaulē, pagaidām no tā iegūtā raža ir par mazu, lai sagatavotu izejvielas lieliem ražošanas uzņēmumiem.

Bet viņam bija pilnīga pārliecība, ka irbeņu bizness būs veiksmīgs. Tāpēc viņš mēģināja ogas, kas izžāvētas kļūst tik cietas kā pipari, samalt smalkā pulverī. Tā var būt izejviela gan pārtikas, gan kosmētikas ražošanā. «Visas malšanas iekārtas mājās salauzu. Nācās pašam izdomāt un uzbūvēt iekārtu, kas sagatavo smalku irbeņu ogu pulverīti,» Māris iepazīstina ar vienu no produktiem.

Tomēr pat no šogad iegūtās ražas, kas noteikti pārsniegs tonnu, nevarēs sagatavot pulveri tādos daudzumus, kādos to vēlas ražotāji. «Izžāvējot tonnu ogu, pāri paliek 120 kilogrami žāvētu augļu. Kas ražotājam ir 120 kilogrami? Nieks!» Māris paskaidro. «Otra problēma — visi meklē lētas izejvielas. Bet irbeņu pulveris tāds noteikti nebūs.» Tāpēc Māris pagaidām nesteidz slēgt līgumus ar ražotājiem, kas jau ir interesējušies par viņa produkciju. Pagaidām irbeņu pulveri tirgo pats, un interneta veikalā tas esot pieprasītākais. Pietiekot ar pustējkaroti pulvera, lai uzņemtu C vitamīna un dzelzs vajadzīgo diennakts devu. Māris iesaka sekot viņa paraugam un piešaut sasmalcinātās ogas ikdienas maltītēm: der gan zupām un salātiem, gan jogurtam vai paniņām.

Irbeņu ogās ir arī baldriānskābe, kuras specifiskā smarža var nepatikt. «Kāds man teica — ja pulveris būtu kapsulās, ņemtu! O, ideja — kapsulas!» stāsta Māris. Taču, pakonsultējies ar ražotājiem, kas dažādus uztura bagātinātājus pilda kapsulās, Māris saprata — pulveri pildīs kapsulās pats, lai būtu pilnīgi drošs, ka sastāvs ražošanas procesā netiek mainīts. Nopirka kapsulētāju, un tagad viņa veikalā var nopirkt irbeņu ogas, kas izskatās līdzīgas aptiekas zālēm.

Ar aukstās spiedes metodi Māris no irbeņu sēklām ir ieguvis arī eļļu, kas ir bagāta ar C un E vitamīniem un līdz ar to izmantojama ādas kopšanā. Arī šī eļļa jau radījusi kosmētikas ražotāju interesi, bet, lai apmierinātu viņu prasības, Mārim jāspēj palielināt izaudzēto ogu apjomu. «Vajag vismaz desmit kilogramus sēklu, lai par iegūtās eļļas daudzumu kāds ar mani kā piegādātāju runātu,» saka Māris.

Viņa paša radīta ir arī irbeņu mizas tinktūru, kurā ir daudz magnija, un tā der krampju mazināšanai, irbeņu balzams, kā arī sula sejas procedūrām. Sadarbībā ar kādu no Latvijas kosmētikas ražotājiem tiekot mēģināts izstrādāt receptūru irbeņu krēmam un sejas serumam.

Pagaidām visa tirdzniecība norit interneta veikalā BestBerry, kur Māris savu uzņēmumu pozicionē kā ģimenes biznesu. Sieva esot iepakojumu dizaina autore, bet abu trīs nu jau pieaugušie bērni, kuri dzīvo Lielbritānijā un ASV, produkcijas noietam meklē ceļus internetā. Esot pārliecība, ka vajadzīga sadarbība ar Amazon.com līdzīgu komercuzņēmumu, ar ko vienoties par irbeņu produktu tirdzniecību visā pasaulē.

«Es esmu sava biznesa pašā, pašā sākumā,» saka Māris absolūti pārliecināts — noteikti ir vērts darīt to, ko pirms tevis pasaulē neviens nav darījis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Jābūt interesei un patikai nodoties biznesam, kas radīts pašu spēkiem. Ja intereses nav, tad nekā nav.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Tās kļūdas, no kurām esmu mācījies, es nemaz neuzskatu par kļūdām. Bez kļūdām nebūtu iespēju uzzināt kaut ko jaunu un pilnveidoties.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Nebaidīties sapņot un darīt ko tādu, ko citi uzskata par nereālu. Viss ir iespējams!»