Kategorijas: Veiksme

Dzērveņu monopols

Zemnieku saimniecība Strēlnieki viena no pirmajām Latvijā sāka audzēt lielogu dzērvenes un augstkrūmu mellenes. Augsne pie mums ir piemērota tam, lai dzērveņu audzēšanā izkonkurētu jebkuru citu Eiropas valsti

Prāvie melleņu krūmi, kas izstiepušies gandrīz cilvēka augumā, lielākoties aplasīti. Vēl ražo vēlās šķirnes, bet sezona tuvojas beigām. Savukārt dzērveņu lauks savu kārtu tikai gaida — ogulājus, kas kā blīvs paklājs stīgo pāri laukam, nolasīs rudenī. Tagad ir vairāk laika sarunām nekā karstākajā ogu laikā, uzrunāts intervijai, saka Strēlnieku saimnieks Jānis Bierands. Savulaik strādājis Zemkopības ministrijā un vadījis Bulduru Dārzkopības tehnikuma saimniecību, kopš neatkarības atjaunošanas viņš ir savas zemnieku saimniecības īpašnieks.

Šīs vasaras lielais karstums viņa ražai nav kaitējis. Mellenēm siltums patīk. Iespējamais ražas samazinājums drīzāk saistīts ar iepriekšējo vasaru. Aukstajā laikā krūmiem neaizmetās tik daudz ziedu. Tomēr saimniecība ir labi aprīkota — speciāli izveidotā laistīšanas sistēma ļauj nodrošināt ogu audzēšanai atbilstošu temperatūru gan aukstā, gan karstā laikā. «90. gadu sākumā entuziasms bija liels,» par laiku, kad, privatizējot savulaik tehnikumam piederējušo zemi, tapa viņa saimniecība Babītes pagastā, stāsta Jānis.

Kukurūza, traktors un ogas

Sākumā Strēlnieki bija piemājas saimniecība bez noteiktas specializācijas. Audzēja kartupeļus, burkānus, gurķus, zemenes un citas ierastas kultūras. Taču jau 90. gadu vidū pārtrauca nodarboties ar tradicionālo lauksaimniecību.

Tirgus ekonomikas apstākļos izaudzētā cenas strauji kritās. Bet augsne bija skāba, prasīja daudz mēslojuma. Padomju laikā tā tika cītīgi kaļķota, tāpēc arī kartupeļi izauga, stāsta saimnieks. Kad kaļķis vairs tik viegli nebija pieejams, viņš meklēja ap-stākļiem piemērotākas kultūras. «Pats lasīju un interesējos, sapratu, ka skābā augsnē kartupeļi neaugs, bet dzērvenes un mellenes gan.» Tās ir kultūras, kas izveidotas Ziemeļamerikā pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Tāpēc stādus pasūtīja no turienes. Pirmās sastādīja dzērvenes.

Zināšanas par šo ogu audzēšanu Jānis Bierands bija guvis, jau studējot Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. «Sāku mācīties pēc Hruščova laika. Viņš, būdams Ukrainas lauksaimnieks, bija aizbraucis uz Kanādu un tur ieraudzījis trīs lietas — kā aug kukurūza, dzērvenes un traktoru T16. Ar to pietika,» stāsta lauksaimnieks. Ziemeļamerikā dzērvenes tiek audzētas smilšainos laukos, kur iekārtotas speciālas appludināmas teritorijas, kas nodrošina gan ogu augšanu, gan ātru novākšanu. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas apsaimniekotajos laukos tolaik pēc Amerikā noskatītām metodēm tika audzētas Eiropas dzērvenes. Savukārt Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā nelielās platībās tika pierādīta aizokeāna šķirņu ražība, taču lielā teritorijā tās neaudzēja. Īsti labi neizdevās ne vieniem, ne otriem, smaida Jānis. Tāpēc, kad pats nolēma pievērsties ogu audzēšanai, bija skaidrs — jāpasūta stādi no Amerikas un jāmēģina audzēt lielās platībās. «Šīs ir tehniskās kultūras — tām ir nepieciešami atbilstoši apstākļi. Ogas ir jāaudzē plantācijās un jāspēj desmitreiz precīzāk nekā daudziem citiem augiem nodrošināt konkrētus apstākļus — laistīšana, temperatūras nodrošināšana, augsnes analīzes vairākas reizes gadā. Tikai tad tiek pie rezultāta.»

Bierands sagatavoja laukus, iestādīja, sadīga skaisti, bet stādi sāka nīkuļot. Konsultācijai pieaicināja Lauksaimniecības akadēmijas profesoru, kurš atklāja, ka dzērvenēm vajag vēl vairāk skābuma augsnē. Strēlnieku zeme nav šo ogu audzēšanai visatbilstošākā. Tomēr pašlaik, kad kultūras jau iepazītas, ražas ir labas.

Pirmā pavasarī ir stādu raža — tos saimniecība pārdod citiem audzētājiem, pēc tam nāk ogas. 75 hektāros saimniecības zemes līdzās zālājiem aug mellenes, dzērvenes, cidonijas, smiltsērkšķi, aronijas un citas ogas. Sezonā tiek novāktas 5—6 tonnas melleņu un tikpat dzērveņu. Pustonna smiltsērkšķu un tonna cidoniju. Gandrīz visu saimniecībā izaugušo paši arī pārstrādā un realizē. Produkcijas klāstā ir svaigās ogas, sulas, sīrupi.

Daļu produkcijas pārdod turpat līdzās esošajā firmas veikaliņā, daļu ar Rāmkalnu starpniecību realizē Rimi veikalu tīklā esošajā zemnieku produkcijas tirgotavā Klēts. Savulaik Strēlniekiem bija savs veikaliņš tirdzniecības centrā Rīgā, bet to aizvēra, jo algot vairākas pārdevējas bija nerentabli. «Cik ir ienākumu, tik izdevumu.» Taču saimniecība piedāvā arī konsultācijas un tehnisko palīdzību ogu audzētājiem. Jānis Bierands neslēpj, ka viņam rūp nozares attīstība.

Trūkst sistēmas

«Mums jāskatās uz priekšu. Kur varam būt Eiropas Savienībā noderīgi. Varam būt noderīgi ar tām kultūrām, kas šeit labi aug. Desmitā daļa no teritorijas ir skābie purvi. Tajos aug dzērvenes — tām klimats ir pietiekami labs. Tā varētu būt mūsu niša!» uzskata lauksaimnieks. Potenciālais noieta tirgus ir liels — Latvijas audzētāji Eiropas tirgū var konkurēt ar Amerikas un Kanādas ražotājiem. Uzņēmumi Ocean Spray, kas darbojas Amerikā, un Atoka Kanādā ir monopolizējuši aizokeāna tirgu, savukārt Eiropā dzērveņu audzēšanas monopols jau šobrīd pieder Latvijai. Lielākie audzētāji ir Tukumā, Talsos un Liepājā. Viņaprāt, aizvien straujāk augošs uzņēmums ir Rāmkalni.

Pēdējos gados Latvijā lielogu mellenes ir pat populārākas par meža ogām, kam cena kritusies. Pirms diviem gadiem tas ļāvis Strēlniekiem paplašināt melleņu stādījumus. Tomēr melleņu audzēšanā Latvijas lauksaimniekus Eiropas kontekstā var izkonkurēt, piemēram, Polijas audzētāji, jo šajā valstī ir siltāks klimats. Bet lielogu dzērveņu audzēšanai mums ir dabas dotas priekšrocības. Tomēr bez kopējas nozares politikas attīstība individuālajās saimniecībās norit lēnāk — katra paša ziņā ir gan informācijas iegūšana par ogu audzēšanu, gan atbilstošas tehnikas izstrāde. «Varam izgatavot paraugus — prototipus, bet mašīnbūve ir jāattīsta sistemātiski.» Salīdzinot ar Ziemeļamerikas un Kanādas audzētavām, pie mums joprojām daudz tiek darīts ar rokām, tas samazina darba ražību.

Pirms gandrīz 20 gadiem Dzērveņu audzētāju asociācija bija izstrādājusi projektu šīs kultūras attīstīšanai Latvijā, tas tika iesniegts Ekonomikas ministrijā un saņēma labas atsauksmes, bet realizācija nenotika. Lielogu dzērveņu audzēšanas attīstībai joprojām pietrūkst nozares speciālistu izglītošanas iespējas un mūsdienu prasībām atbilstošas darba tehnikas pieejamība. Interese par ogu audzēšanu pieaug piemājas dārziņu īpašnieku vidū, bet lielu audzētāju joprojām nav daudz.

Atbalstīt un netraucēt

90. gadu vidū dārza mellenes un dzērvenes nebija tik pazīstamas. Cena bija augsta, daudzi pircēji teica, ka labas esot tikai purva ogas. Strēlnieki izlika lielu reklāmu pie saimniecības iebraucamā ceļa Ventspils šosejas malā. «Visa Kurzeme, kas brauca garām, redzēja, ka bez jāņogām un upenēm ir arī citas ogas.» Tomēr, mainoties likumiem, ceļmalā izvietoto reklāmu, kas saimniecībā ievilināja garāmbraucējus, lika novākt. Varētu likties sīkums, tomēr intereses kritums bija jūtams, daudzi pagriezienu uz saimniecību nepamanīja un tā arī pabrauca garām. «Tā ir attieksme pret ražotāju,» nosaka Jānis Bierands.

Vaicāts par dažādām Eiropas finanšu struktūru atbalsta iespējām, lauksaimnieks atbild, ka fondu līdzekļu piesaiste nav Strēlnieku izvēlētais ceļš. «Mūsu ienākumi ir Rīgas tirgus.» Eiropas fondu atbalsts paredz arī ievērojamu kontroli, un tas apgrūtina darbu. Par melleņu stādījumiem saimniecība savulaik saņēma integrētās subsīdijas. Taču pārskatu nodošana sakrita ar ražas laiku, un Jānis atteicās veselu darbadienu ziedot, lai dotos uz Salaspili atskaitīties par padarīto. Piešķirtās subsīdijas nācās atmaksāt.

Taču, runājot par valsts atbalstu, Jānis Bierands ir lakonisks: «Pirmais atbalsts — nejaukties un likt mūs mierā.» Laikā, kad saimniecība sāka darbu, padomju ierēdniecība juka, savukārt Latvijas birokrātiskais aparāts vēl tikai veidojās. «Varēja elpot.» Zemkopības ministrijai lauksaimnieks velta skarbu kritiku — nozares attīstība tiek bremzēta, ierēdniecība ir izaugusi, bet izglītotu speciālistu trūkst. Arī tie, kas ierodas saimniecībās, lai pārbaudītu, veic inspicēšanu, vadoties pēc protokola, nevis pēc būtības. Trūkst zināšanu.

Dundagas baltais zelts

Viens no diviem Latvijas piensaimnieku kooperatīviem, kuram ir nopietna ražotne, piedāvā vairākus unikālus produktus. Turklāt uztur deviņas savas tirdzniecības vietas

Lai gan paša zemnieku saimniecībā bija karstākais siena laiks, Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma absolvents Guntis Pirvits vasarā pirms 20 gadiem atsaucās uz kursabiedru aicinājumu vadīt piensaimnieku lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību Dundaga.

Guntis ir uzaudzis lauku mājās Alakstē trīs kilometrus no Dundagas. Pienotavas sarkanā, vēsturiskā ķieģeļu ēka vienmēr bijusi acu priekšā. Ziemā, nākdams uz skolu ar kājām, lauku zēns ventilatora siltajos tvaikos sildījis nosalušās pēdas. Arī viņa vecāki te nodeva pienu. «Tajā laikā visiem bija pa kādai gotiņai, kādos tik veidos neveda to pienu — ar ritenīšiem, ar zirgiem,» Guntis atceras. Pienotava gandrīz 100 gadus bijusi svarīgs objekts plašai apkārtnei. Kā liecina pie sienas joprojām atrodamā plāksne, 1927. gadā te atklāta «Dundagas 1. kopmoderniecība, projektēta un ierīkota no Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības».

Biezpienu izķer

Padomju gados centralizēti pakļauta lielajām piena pārstrādes rūpnīcām te Liepājā, te Talsos vai Ventspilī, Dundagas pienotava tomēr joprojām palikusi atsevišķa struktūrvienība. «Šeit savāca pienu, separēja, pasterizēja. Krējums gāja uz Okti, kur taisīja sviestu, vājpiens — uz Aizputi, kur taisīja piena pulveri. 1992. gadā, kad notika privatizācija, apkārtnes zemnieki izdomāja — atgūsim šo īpašumu, izveidosim kooperatīvo sabiedrību!» vēsturi īsi izklāsta iestādes pirmā persona.

1998. gadā, kad Pirvits ķērās pie darba, Dundagas pienotavā ražoja un tirgoja tikai sviestu, biezpienu un krējumu. Tagad produktu grozā ir vairāku veidu sieri un jogurti, daudz dažādu citu produktu. «Neliekam stabilizatorus, tikai to, kas ir nepieciešams, — sāli, cukuru —, tāpēc termiņi ir gaužām īsi. Lielveikaliem tā ir problēma. Protams, šajā karstajā vasarā nav tik viegli tikt ar visu galā,» stāsta Guntis. «Bet mūsu sviestu, piemēram, ir novērtējis Mārtiņš Rītiņš,» viņš kļūst lepns. «To joprojām ņem restorāns Vincents. Vienīgie Latvijā ar kuļmucu ražojam specifisku skābkrējuma sviestu, kuram krējumu ieraudzē. To saņēmām mantojumā no priekštečiem, paldies iepriekšējiem meistariem!» Arī slavenās ziedes Evija izgudrotājs, nu jau nelaiķis Edgars Riņķis braucis uz Dundagu pirkt savai mikstūrai tieši šo sviestu.

Viss attīstījies soli pa solim. Gatavojot sviestu, pāri paliek paniņas. Kādreiz tās izlietas atkritumos. Taču Guntis Pirvits Liepājas piena kombināta veikalā pamanījis paniņu biezpienu, lūdzis Dundagas meistariem tādu dabūt gatavu. «Tagad paniņu biezpienu izķer, cilvēki rindā stāv, tik daudz nevaram saražot.»

Mīkstais siers Mare ar dažādām piedevām esot jau mūžībā aizgājušās Aijas Goldes, ko Guntis sauc par «Latvijas sieru mammu», ideja. «Arī uz knapsieriņu viņa mūs pavedināja. Tas ir senākais siera veids Latvijā, ko gani ņēma līdzi. Sakaltēts olbaltums, kas varēja gandrīz bezgalīgi ilgi glabāties. Mums gan tas jākaltē atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām.» Siers Taizelis, kura recepte atceļojusi no Slovākijas, veidots sadarbībā ar čehu kolēģiem. Dundagā gatavo arī cīgeru, svarīgu Raunas zaļā siera sastāvdaļu.

Bet unikālā Labdara, raudzētā piena produktam ar zarnu mikrofloru atjaunojošo baktēriju, autore ir zinātniece Vija Raminiece. «Produkts tik cimperlīgs, baktērija tik dzīva! Roku darbs, rūpnieciski to nekad nevarēs izdarīt. Pēc tā brauc cilvēki, kas sabojājuši veselību Černobiļā. Nav brīnumlīdzeklis, bet laikam jau palīdz. Arī pēc smagām operācijām tas būtu pirmais produkts organisma atjaunošanai,» apgalvo pienotavas boss.

Pats piens Dundagas pienotavai esot citāds nekā lielražotājiem, nehomogenizēts, tuvāks dabiskajam. «Pudele pastāv, tur ir tauku kārta virsū. Pēc tā brauc cilvēki, kuru bērniem ir alerģijas.»

Protams, vissvarīgākā ir piena sākotnējā kvalitāte. Kādreiz kooperatīvā bija vairāk par 200 dalībnieku, šobrīd tikai 50. Saimniecību ražība gan ir pieaugusi, minimums ir padsmit govju. Tomēr kooperatīva biedriem no Dundagas, Talsu, Vandzenes, Laucienes, Ventspils apkārtnes fermas kopumā nav lielas, metodes tuvas bioloģiskajai lauksamniecībai. «Govis iet ganos, ēd zāli. Vācijā bioloģiskajās saimniecībās dzirdējām, ka govis vairs nemāk zāli ēst, tiek barotas novietnēs ar skābbarību.»

Kā nepiesārņot pasauli

Piensaimnieku kooperatīvi Latvijā ir vairāki, bet sava nopietna ražotne ir tikai Dundagā un Straupē. «Mums teritorija ir sarežģītāka, piena savākšana nav kompakta. Pie visiem piebraucam klāt ar vecajām GAZ cisternām, izbraukāt meža ceļus ar Mercedes roka neceļas,» iemejas Guntis Pirvits. «Piena pagaidām pietiek. Paldies tiem zemniekiem, kas bijuši uzticīgi!»

Ko dod kooperatīvs? «Katrs zemnieks ir arī īpašnieks,» atbild valdes priekšsēdētājs. «Protams, man kā vadītājam ir sarežģītāk, lai visi būtu apmierināti. SIA var pateikt — Jānim es maksāšu tik, Pēterim — tik. Kooperatīvs vispār ir diezgan sarežģīts veidojums. Ir jāatrod līdzsvars, lai izdevumus varētu sabalansēt ar piena cenu. Mums nevajadzētu būt peļņai, bet ar mīnusiem arī nevajadzētu strādāt.»

Separators, pasterizators, piena uzglabāšanas tanks… Visus procesus fiksē dators — Guntis izrāda kompakto fabriciņu. «Piesardzīgi skatāmies, kur investēt. Man ir teikuši — tu taču varēji paņemt miljonu un te visu brīnišķīgi uztaisīt. Varēju, bet man jau tas miljons būs jāatdod! Esam gājuši pa soļiem, pa atsevišķiem projektiem. Sviesta mašīnu, piemēram, nopirkām Čehijā lietotu. Atjaunota turpat Čehijā, strādā perfekti, varam gan sviestu, gan biezpienu fasēt. Tā toreiz maksāja 13 000 latu, bet, iesniedzot projektu, varēju paņemt jaunu, kas maksāja 130 000 latu. Milzīga atšķirība! Labi, 50% summas man projekts segtu, bet tik un tā būtu kādi 60 000 latu jāatmaksā. Ir ļoti jāpēta tirgus, lai saprastu, vai varam to atļauties. Pretēji ir sanācis ar kases aparātiem — neņēmām pašus dārgākos, un, redz!», Guntis atklāj bēdīgu stāstu. Pagājušajā piektdienā bija paredzētas svinības — atkal atvērtajā Āgenskalna tirgū jāatver dundadznieku stends. Taču VID nav bijis mierā ar šim nolūkam rezervēto kases aparātu, kas pirms gada iepirkts atbilstoši jaunajām prasībām. «Nevaram sākt strādāt! Un tas jau nav tikai mums. Zinu arī citus, kam ir tādi aparāti. Neviens vairs nesaprot, ko drīkst un nedrīkst,» drūmi saka uzņēmējs.

Tirdzniecības vietu tīkls audzis reizē ar sortimentu — savos veikalos un stendos dundadznieki iztirgo pusi visas produkcijas. Vispirms veikals Dundagā, tad Talsos, Tukumā, Ventspilī, Jūrmalā, Kauguros. «Rīga ir pamata noieta tirgus. Esam atrodami Čiekurkalnā, Centrāltirgū, tagad būsim Āgenskalnā,» stāsta Guntis. Mazo tirdzniecības vietu priekšrocība — pietiekami daudz lejamās produkcijas, ko fasē arī līdzatnestā tarā. «Mēģinām nepiesārņot pasauli. Protams, pārdevējam tas ir sava veida risks. Ielies netīrā pudelē, bet pircējs teiks — redz, jums tas piens bija tāds!»

Visu laiku jādomā, kā nokļūt līdz pircējam, kā izdabāt, uzsver Guntis. «Tas, ka tu saražo zeltu un tas atrodas Dundagā, vēl nekas nav. Statistika rāda, ka IKP pieaug, bet tirgus mums Latvijā samazinās, pircēju kļūst mazāk. Tagad esam veikalos TOP, mazliet — Maxima un Rimi. Lielveikalu invāzija ir milzīga. Protams, lielveikali piedāvā akcijas, spiež arī mazo piegādātāju uz ceļiem. Kooperatīvu asociācijā bija pētījums: Latvija izceļas ar to, ka ap 60% cilvēku iepērkas akcijās.»

Dundagas piensaimnieku galva nepretenciozi definē savu uzņēmumu ar divu miljonu eiro apgrozījums kā pilienu Latvijas piena tirgū. «Ja kāds lielais uzņēmums mainīs cenu, arī mums būs jāmēģina tikt līdzi.» Viņi sadarbojoties ar «amata brāļiem» Kazdangā, Tukumā, Rankā, ar uzņēmumu Latvijas piens. «Piemēram, Rankai kādā brīdī, kad tirgus bija pilns, vājpienu pārdevām, savukārt tirgojam viņu sierus, tāpat arī Jaunpils sierus. Esam sadarbojušies arī ar poļiem un lietuviešiem. Pienu normāli var aizvest 1000 km, tālāk gan nerentējas.»

Pirvits ar gandarījumu piemin 50 darbavietas, ko ir radījis viņa vadītais kooperatīvs. Tuvākās nākotnes plānos — jauns veikaliņš Dundagas centrā, kas būtu plašāks, ar sirmgalvjiem ērtākām kāpnēm un pamanāmāks caurbraucējiem nekā šībrīža Pienenīte pienotavas mājā. «Kā Rainis ir teicis, nepārtaukti jāmainās, lai pastāvētu,» viņš rezumē.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pats esmu no Dundagas, un mūsu kooperatīvs ir viens no uzņēmumiem, kas šeit vēl reāli darbojas. Būtu tiešām žēl, ja tā te nebūtu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pārāk daudz esmu mēģinājis izdarīt viens pats. Ir jāuzticas cilvēkiem, kas tev ir apkārt, jāveido komanda, jāļauj strādāt.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nevajadzētu iespringt uz maksimālo. Nevajag visu ieguldīt biznesā, nesaprotot, kāda būs atdeve. Vēl nekas nav izdarīts, bet jau brauc ar lepnām mašīnām! Kad krīt bedrē, ir kirdik.

Intelektuālā sakodienā

Pētīt rauga baktērijas, palīdzēt kazino un saskaitīt, cik vietās filmā smēķē. To māk Apply izstrādātie rīki. Individuāli pielāgotos mākslīgā intelekta risinājumos latvieši ir starp vadošajiem Eiropā

Saldējums Apply biroja virtuvē darbdienas pēcpusdienā ir veldzējošs. Kāds no darbiniekiem svinējis dzimšanas dienu, un Agnis Jakubovičs, Apply līdzīpašnieks, atver saldētavu, lai uzcienātu. Apsēdina telpā ar projektoru un piedāvā noskatīties prezentāciju par uzņēmumu, jo «citādi ir sarežģīti izstāstīt, ar ko mēs nodarbojamies». Un taisnība ir, jo bez vizuālā materiāla apjaust būtu grūti, piemēram, kā robota roka fabrikā atpazīst zivi, saķer un novieto uz slīdošās lentes. Apply radītie datorredzes risinājumi ir pārākais kosmoss: brīdī, kad Arnis detalizēti skaidro, kas ir datorredze, rādot neironu tīklus, es atzīstu, ka nesaprotu. Uzņēmuma īpašnieks nopūšas un mēģina vēlreiz, vienkāršākā valodā. Un izdodas. Tātad Apply rada programmatūras, kas spēj apstrādāt lielu datu apjomu: tik lielu, kādu nespētu cilvēka prāts. Dara to ar īpaši gudrām «acīm». Ikdienas darbs biroju ēkā pie VEF tilta ir dažādi mākslīgā intelekta risinājumi. Vēl konkrētāk inteliģentās tehnoloģijas, tāpēc arī Apply nosaukumā mēdz pievienot burtus «IT». Tajā pašā laikā uzņēmums darbojas arī klasiskā informācijas tehnoloģiju lauciņā, radot datubāzes un mobilās lietotnes un citus risinājumus uzņēmumiem.

«Dzimuši» picērijā

Pirms sešiem gadiem Arnis nolēma pamest projektu vadītāja darbu tehnoloģiju uzņēmumā Accenture. «Es gribēju savu biznesu. Tādu, lai katru dienu patiktu tas, ko daru,» viņš atceras. Vadīt projektus viņam patika, taču ne jau birokrātiskam klientam, kam bija jāatskaitās divreiz nedēļā. Agnis kopā ar brāli Valtu izveidoja mikrouzņēmumu un sāka veidot mobilās lietotnes un mājaslapas, pamazām pieaicinot palīgus. «Mūsu tikšanās vietas bija Čili picērijas, jo tur nav dārgi,» atceroties smaida Agnis. Pēc trim mēnešiem komandā jau bija trīs cilvēki, pēc sešiem deviņi un apgrozījums ap 11 tūkstošiem eiro. Pirmā mobilā lietotne tapa Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. «Ar to es nelepojos. Pieļāvām daudz kļūdu,» viņš tagad atzīst.

Nākamajā gadā apgrozījums desmitkāršojās. Vēl pēc gada, 2014. gadā, sākās pirmie mēģinājumi mākslīgā intelekta jomā, taču klasiski IT risinājumi joprojām palika uzņēmuma mugurkauls un šobrīd veido aptuveni pusi no Apply finanšu pīrāga. «Kad neiet tik labi ar datorredzes rīkiem, tad ir, kas notur virs ūdens. Tas ir stress, taču jānotur sakodiens. Pēdējā laikā esmu sapratis, ka mans garastāvoklis atkarīgs no konta stāvokļa: jo vairāk naudas, jo priecīgāks esmu,» saka Agnis. Pētniecības process jaunajiem rīkiem prasa lielas investīcijas un reizēm pārsniedz vairāk, nekā var nopelnīt ar produktu, taču tā ir neatsverama pieredze. Nodrošināt uzņēmuma finanšu plūsmu ir liels darbs, jo reizēm klients mēdz nenorēķināties pusgadu. «Kad pirmoreiz nonācu šādā situācijā, sapratu, ka nav nozīmes lepoties ar to, ko esi sasniedzis: ja nevari ienest jaunu naudu uzņēmumā, tā ir tikai uzpleču spodrināšana.»

Pirmā inteliģentā Apply programmatūra, kas labi aizgāja un ienesa naudu, bija televīzijas satura monitoringa rīks. Tas spēja apstrādāt tik daudz datu, kas cilvēka prātam nebūtu iespējams, ar datorredzes tehnoloģiju noteica TV reklāmu un raidījumu sākumu, kā arī beigu precīzu laiku. Tas bija vajadzīgs un vērtīgs materiāls reklāmdevējiem. Pēc līdzīga principa datorredze darbojas arī, saskaitot, cik vietās filmā parādās, piemēram, smēķējošs cilvēks. Līdz ar to tieši konkrētās filmas laikā reklāmās tiks piedāvāts ielikt cigarešu reklāmu. Pasūtītājs — Megogo, kas ir Netflix analogs krievvalodīgajam tirgum. «Datorredzei vajadzēja atpazīt smēķēšanu, taču tā atlasīja līdzi daudzus kadrus, kur cilvēkam vienkārši pie mutes ir roka vai arī viņš dzied mikrofonā. Reiz bija jāatlasa kadri ar vannasistabām, un algoritms paķēra arī gaišas televīzijas ziņu studijas, kas laikam datoram izskatījās kā džakuzi.» Tas tika ātri vien novērsts, programmētājiem pastrādājot. Dators ir tik gudrs, jo programmatūrā ir Apply izstrādāti dziļās mācīšanās algoritmi un to mācīšanās metodika. Savukārt citos risinājumos izmantotas kameras, kas pēc uzbūves un darbības principa ir ļoti līdzīgas cilvēka acij, tikai cilvēkam tālāk datu nesēji ir nervi, bet šajā gadījumā smadzeņu analogs ir apmācāms datoru neironu tīkls. Cilvēka acs dienā nespētu izvērtēt 20 tūkstošus attēlu, taču tas izdodas datorredzes rīkam. Kas gan nenozīmējot, ka dators ir gudrāks par cilvēku, bet vienkārši nenogurstošs.

Datorredze var būt liels palīgs arī logopēdijā. Kad pie Apply vērsās logopēde Ilze Liepiņa ar savu start-up uzņēmumu CheeksUp, ko šobrīd lieto amerikāņi, Agņa komanda priecājās sadarboties. CheeksUp darbojas tā: pie datora apsēžas cilvēks, kam vajag uzlabot runas spējas, piemēram, pēc insulta, un pacients pilda sava datora ekrānā redzamos vingrinājumus. Piemēram, pateikt burtu «o». Ja tas tiek izdarīts ar nepietiekami platu muti, ekrānā ar dažādiem simboliem tiek parādīts, cik tālu mute vēl jāpaver. Kad izdodas, pār ekrānu nobirst uzslavas zvaigznīšu veidā. Tas iespējams, jo datorredze ir aprīkota ar kameru, kas palīdz noteikt cilvēka sejas vaibstu amplitūdu. Datorredze darbojas arī tiešsaistes kazino sfērā, ļaujot automātiski noteikt ciparus uz kārtīm vai uzskaitīt jebkādus notikumus, kas notikuši uz galda. Apply klients bijis arī veiksmīgais latviešu tiešsaistes kazino uzņēmums Evolution Gaming.

Agnis ieved telpā, kur tiek testētas programmatūras mikroskopiem. Viena tāda jau labi darbojas dzīvē. Tas notiek kopā ar biotehnoloģiju jaunuzņēmuma Conelum radīto EloKIT mikroskopu, kas analizē pārtikas paraugus. Programma māk pētīt šūnas, atpazīstot dzīvas un mirušas rauga baktērijas. Ja, piemēram, pienā mirušo rauga vai pelējuma šūnu ir par daudz, tad ražotājam jādomā, kā mainīt realizācijas termiņu vai ko mainīt ražošanas procesā. «Tas nav nekas unikāls, šāda baktēriju uzskaitīšana iespējama jau sen. Mūsu devums ir tas, ka datorredze var saskaitīt vairāk, daudz ātrāk un precīzāk,» saka Agnis. Conelum jaunā metode ļauj noskaidrot mikroorganismu klātbūtni jau 30 minūšu laikā, kas ir unikāli, jo parasti pārtikas pārbaudes aizņem vairākas dienas.

Agņa rādītajā prezentācijā iespaidīga ir robota roka, kas no zivju kaudzes izvelk pa vienai un glīti kārto uz līnijas ražotnē. Komandas robota rokai dod programmatūra, kas radīta Apply, taču pasūtītājs ir Peruza, pārtikas pārstrādes iekārtu ražošanas milzis, kurš specializējas zivju apstrādē. Tāda robota roka vajadzīga, piemēram, lielo un dārgo zivju — tunča un laša — apstrādē. Darbojoties ar mehāniskajām metodēm, svaigās zivis nereti tiek iebojātas, taču ar robotu katra saudzīgi apčubināta, gluži kā ar cilvēka rokām.

Patlaban programmētāji «apmāca» jaunu rīku, kas palīdz noteikt TV reitingus un prognozēt, kādi tie varētu būt nākotnē. Tas notiktu, analizējot lielu datu apjomu: ko cilvēks skatījies, kādi ir skatīšanās paradumi, kā to ietekmējis siltais laiks. Šos datus būs labi korelēt ar to, kādu televizoru šāds klients varētu nākotnē iegādāties.

Interesējas Amazon

Agnis ieved telpā, kur ir mikroskops un lodēšanas verķi. Īsta izgudrotāju darbnīca! «Man šķiet būtiski, ka klasiskam programmētājam ir iespēja būt radošam mākslīgā intelekta produktos,» viņš saka. Ik pa laikam sarunā nojaušams, ka Agnis uzticas cilvēkiem un nav hierarhiski pakāpies augstāk. Ir skaidrs, ka Apply visi izgudrotāji ir vienlīdz svarīgi. «Nebūs cilvēku, nebūs kompānijas. Es viens nevaru neko,» viņš saka. Agnis pats studējis trijās augstskolās, taču nevienu nav beidzis: viņam ir zināšanas IT, ekonomikā un pedagoģijā, jo Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā skolojies par cīņu treneri. «Darbā tas īsti nav vajadzīgs, taču cīņas gars noder,» viņš smaida.

Agnis ar brāli Valtu vairs nav vieni uzņēmuma valdē. Kopā ar Jakubovičiem darbojas Elmārs Gengers un Kārlis Gudonis. Bijušais IT uzņēmuma Tieto vadītājs Gengers komandā ir kopš gada sākuma. Novērtējis Apply attīstību. Ne velti, jo tā rīkus lieto uzņēmums Advanced Spectral Technologies, kas apkalpo IBM un Apple. Pirms pusotra gada ciemos bija atbraukuši pārstāvji no Amazon. Teica, ka vēlētos tādas sistēmas arī pie sevis. Tā kā nākotnē Apply vēlas padarīt datorredzi vēl asāku, līdz gada beigām Agnim jāatrod vēl 3—5 programmētāji. Nepavisam nav viegls uzdevums.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Darīt to, kas rada prieku. Redzēt klienta izbrīnu — o, tas tiešām strādā!

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pārāk uzticos cilvēkiem. Ir bijuši gadījumi, kad sarunātais nav izpildīts. No kļūdām gan nevajag baidīties, tās daudz iemāca.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Iecirst zobus un neatlaist. Izturēt spriedzi un stresu, lai arī ir viegli salūzt. Būs sliktas dienas, bet sakodiens noturēs līdz labajai dienai.

No Gailenes līdz Kenijai

Kad Jānim Jēgeram bija 23 gadi, viņš nolēma saimniekot vecāku saimniecības 60 hektāros. Tagad viņa Lejas Zosēnos ir gandrīz 200 liellopu un graudus eksportē uz Āfriku

Ar traktoru uz veikalu. Tā jaunais darbinieks nolēmis doties pēc grādīga spirdzinājuma darba laikā. Lejas Zosēnu saimnieks Jānis Jēgers viņu uzreiz atlaidis, tāpēc dienā, kad mēs tiekamies uz sarunu Gulbenes novada Virānē, viņi abi ar sievu Agnesi modušies jau trijos no rīta, lai paši pabarotu govis. Tas ir četru stundu darbs, jo fermā ir 180 liellopu. «Darbinieku trūkums laukos dzen izmisumā,» neslēpj Jānis. Taču dusmas balsī ātri vien pazūd, pārmetoties uz joku, ka būs jāmeklē ukraiņu viesstrādnieki. «Atrast cilvēku, kurš ar traktorīti pievedīs barību un saliks govīm, ir ļoti grūti,» stāsta Jānis. Kāds cits darbinieks vienkārši Jāņu rītā neatnāca, un saimnieks citē īsziņu, ko saņēmis kā skaidrojumu: «Ja jums kaut kas nepatīk, strādājiet paši.»

Un strādāja arī paši. Publicēja sludinājumu Ss.com. No 300 skatījumiem un pieciem interesentiem tikai divi bija strādāt gribētāji. «Kāpēc tie trīs atkrita? Kā pasaku, ka maksājam oficiāli, tā saruna neturpinās,» saka Agnese. Beidzot pēc salīgtā strādnieka Jānis pats devās pakaļ uz Aglonu.

Darbinieks izrādījies labs, bet braukšana pēc degvīna ar traktoru darba laikā pielika punktu divas nedēļas ilgajai sadarbībai. Tagad Jēgeri atkal meklē jaunu darbinieku. Kopumā saimniecībā to ir 14, kas strādā gan Lejas Zosēnu labības laukos, gan fermā.  Jēgers apsaimnieko 850 hektārus, no kuriem 560 ir Jāņa īpašums.

Ar ķirbju miziņām

Gailene, Upe un Ganga. Tā sauca trīs no sešām Jāņa mammas Ilgas govīm, kurām pirms 17 gadiem viņš nolēma piemeklēt papildspēkus. Veidot piena lopkopības saimniecību viņš izlēma, kad bija 23 gadus vecs un tikko precējies. Tobrīd Jānis pats strādāja gaterī. «Mežizstrāde bija pelnoša, taču kaut ko vajadzēja darīt ar vecāku saimniecību,» viņš atceras 1999. gadu, kad nolēma darbu pamest un kļūt par zemnieku. Tolaik tas bija nepopulāri, jo viss griezās ap mežiem un kokapstrādi. Padomju laika fermas stāvēja tukšas. Jānis atceras, ka tolaik daudzi apkārtējie dzīvoja sajūtās, ka kolhozs būs mūžīgs. «Pēdējie mohikāņi savācās darbnīcās un vakarā iereibuši gāja mājās. Vēl tagad tur ir koridors, kas pusmetru aizkrauts ar pudelēm,» stāsta Jānis.

Taču viņš ticēja, ka vienā tukšajā fermā, piepildot to ar govīm, var izdoties sākt piena pārdošanu. Sāka meklēt un iepirkt apkārtnē grūsnas teles. Vislabāk Jānis atceras kādu darījumu Madonas pusē. «Ziema, aizputināts. Tiekam līdz kūtij, bet rampas, pa ko uziet līdz piekabei, nav. Pievēlām divus siena ruļļus, ragavas. Bet kā govs uzies? Saimniece saka: «Viņa nāk ķirbja miziņām līdzi.» Tā arī bija: viņa pa priekšu ar mizām, un govs pa ragavām un ruļļiem uzkāpa mašīnas piekabē.»

Kad govju ferma bija piepildīta un ar mazo Belarus traktoru nepietika, lai apstrādātu zemi miežiem lopbarībai, Jānis paņēma kredītu un nopirka otru. Jaudīgāku. Izrādās, ar diviem traktoriem var daudz vairāk padarīt. Tātad vajag vairāk zemes! Tā pamazām saimniecība auga. Jānis nav aizrāvies ar jauniem un gudriem traktoriem, pirka lietotus John Deere. Pamazām arī pamestās mājas un zemes, kuru apkārt netrūka. «Es smejos, ka esmu graustu miljonārs. Graustu un kredītu,» saka Jānis. No visiem 850 hektāriem pašam pieder 560, pārējo nomā. To skaitā no norvēģu uzņēmēja.

Graudi un liellopi. Abas nozares attīstīt nolēmis, lai tad, kad vienai iet slikti, otra var pastutēt. Līdzsvaram. Lejas Zosēnu pienu jau vairākus gadus iepērk tuvējais Cesvaines piens. Vidējais izslaukums gadā no govs ir ap 9000 tonnu. Agnese stāsta, ka labprāt pārdotu pienu arī tirdziņos, taču parēķinājusi, ka tas neatmaksājas. Govis lielākoties ir Holšteinas šķirnes, un to lielos cekulus uz galvas bieži vien kāds paglāsta. «Jo viņas jau pašas nāk klāt,» saka saimniece. Vaicāta, kā atrietina tesmeni — vai ar robota mākslīgo roku, lai stimulētu oksitocīnu, kas izsauc piena došanu —, saimniece smaida: nē, tādu nevar atļauties, šobrīd tesmeni notīra un sabužina slaucējas pašas.

Kviešu vietā auzas

Graudkopība Lejas Zosēnos ienes vairāk nekā piens, taču ir reizes, kad notiek otrādi. Kā pērn, kad plūdu dēļ raža bija slikta. Lielākā daļa aizgāja lopbarības graudos, un neizdevās arī nokult visu. «Līst un līst. Izej ārā šļakst. Sēdi pie loga un nezini, kad tas beigsies,» atceras Jānis. No viņa gandrīz 600 hektāriem graudaugu pilnībā applūda 200. Tieši pērn Jēgeri bija laikus nopirkuši biļetes uz Stinga koncertu Tallinā septembra beigās, jo ap to laiku visam bija jābūt nokultam. Plūdu dēļ sezona pagarinājās. «Draugi sūta bildes no koncerta, bet es sēžu kombainā un klausos Stingu,» Jānis atceras. Daļu no 200 hektāriem izdevās nokult, daļu nācās smalcināt un ieart zemē. «Drausmīga sajūta, ka tik brutāli rīkojies ar ražu,» Jānis atceras. Viņš centies novākt, cik vien var, un kompensāciju ieguva tikai par 100 hektāriem rapša.

Pērn rudenī zeme bija tik slapja, ka iesēt ziemas kviešus vienkārši nebija iespējams, tāpēc nolēma, ka pavasarī sēs auzas. Tās audzē pirmo gadu un plāno nodot ražu Dobeles Dzirnavniekā. Graudus Jēgers pārdod Baltic Agro. Vidēji uz hektāru pērn bija 5,8 tonnas ziemas kviešu, šogad lielā sausuma dēļ varētu būt ap četrām tonnām. Salīdzinot ar Zemgales deviņām tonnām, protams, «mēs nobālam», smejas Agnese. Taču nav nemaz tik slikti, ka no sešu govju saimniecības Lejas Zosēni izauguši līdz eksportētājam, kas labību sūta uz Alžīriju, Keniju, Spāniju, Saūda Arābiju.

Šogad tikai 100 hektāros no 600 aug ziemāji. Jānis turpmāk plāno ar ziemas kviešiem apsēt tikai pusi no visas aramzemes. «Ir riskanti balstīties tikai uz tiem. Jā, var izcelt lielo bingo, jo tie ir ienesīgi, taču jādomā par līdzsvaru. Uznāk kailsals, un zaudē visu,» viņš saka. Vasaras kvieši gan esot ļoti cimperlīgi un nedod tik lielu ražu kā ziemas, tāpēc nav iecienīta kultūra.

Aptuveni 250 hektāros tiek audzēts zālājs lopbarībai, fermas vajadzībām. Arī vasaras miežus govīm audzē paši. Šogad sausuma dēļ graudus nācās mēslot caur lapām, jo tas bija vienīgais veids, kā augus pabarot. 10 cm zemes virskārtas bija sausa un cieta, bērt granulētos minerālmēslus nebija vērts. «Mēs šovasar mēslojumu pildām miglotājā. Nezinātāji domā, ka pārāk bieži miglojam lauku,» saka Jānis. Viesojoties dāņu saimniecībās, Jānis redzējis šļauku un spoļu laistīšanas sistēmu, kas darbojusies efektīvi, taču pie mums to ieviest pagaidām nav iespējams.

Ražas novākšana ir tas brīdis, kas Jāni iedvesmo turpināt iesākto. «Reizēm šķiet, ka citiem sanāk labāk. Un man ne tik. Bet, kad iekāpju kombainā un graudi birst, saprotu man arī ir labi,» saka Jānis. Paplašināt uzņēmumu viņš negrasās, vairāk domā par kredītu atdošanu un to, kā uzturēt esošo sistēmu. Kā redzējām, īpaši aktuāla ir darbaspēka piesaistīšana. «Man ir versija, kāpēc cilvēki negrib strādāt laukos. Jo daudz kas pienākas par neko. Nogrieztu pabalstus, sāktu strādāt. Kad saku, lai ņem zemi, tās netrūkst, un audzē sev dārzeņus — būs ko ēst, dzirdu atbildi: «Tas nav izdevīgi.» Protams, izdevīgi ir saņemt trūkumcietēja putraimpaku un spaidīt mobilo tam laika pietiek,» Jānis ir skarbs.

Rudenī Jēgeru dēls Mārtiņš sāks studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Neviens viņam nav virzienu rādījis. «Mēs ceram, ka bērni turpinās strādāt saimniecībā, taču sapratīsim, ja tā nebūs, jo te taču apkārt jaunu cilvēku ir maz. Mēs ar Jāni esam šeit, jo gribējām dzīvot laukos. Mārtiņam pašam sava izvēle, ko tālāk darīt.» Jēgeri stāsta, ka bērniem nemaksājot par katru izravēto vagu, jo «tā pieradina, ka par katru mazāko kustību bērnam maksā». Jā, uz Dziesmusvētkiem bērni saņēmuši kabatas naudu, taču tā nav ikdienas tradīcija. Jēgeriem ir trīs bērni, un visi zinot, kā ir palīdzēt saimniecībā.

Sarunas beigās pievienojas Jāņa mamma Ilga, kuras sešas govis bija saimniecības pamatā pirms 17 gadiem. «Viss, kas te bija, panākts ar darbu. Nekas nav nācis viegli. Un arī tagad nekas nebirst no gaisa,» viņa secina.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Vēlme dzīvot laukos un tas, ka darbs sagādā baudu: apbraukājot rudenī tīrumus, rodas spēks darboties tālāk.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kādā brīdī varēju darboties straujāk, taču tobrīd šķita, ka nevajag.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Pirms sākt biznesu, saprast, kam vajadzēs tavu produktu. Kas to pirks? Un vai to vajag.»

Pilnīgs Lulū!

Mums garšoja alus un gribējās ēst — tik vienkārši trīs Pica Lulū īpašnieki skaidro, kā Rīgā sāka picu cepšanu. Bizness pamatīgi izpleties 25 gados, ko viņi paši salīdzina ar laulību

Relaksēti, smaidīgi un optimisma pilni. Viens otru ik pa laikam pavelk uz zoba, un tad visi kopā garšīgi smejas. Pilnīgs Lulū. Tā var teikt par trim uzņēmējiem — Pēteri Ruģeli, Elmāru Tanni un Kasparu Sūniņu, kuri pirms 25 gadiem, tolaik būdami divdesmitgadnieki, ieveda Latvijā jaunas vēsmas. Īstu picu un Tuborg alu! Šo gadu laikā viņiem izdevies izveidot picēriju ķēdi, kurā pērn izcepts gandrīz pusmiljons picu, nopelnot kompānijai vairāk nekā 430 tūkstošus eiro.

Ideja par kopīgu picēriju Rīgā trijotnei aizmetās jau 1992. gadā. «Sapratām, ka Latvijā pēc neatkarības atgūšanas varētu būt tukša niša visam. Dažreiz smejos, ka varējām vērt vaļā arī banku,» joko uzņēmuma līdzīpašnieks Pēteris. Elmāru viņš pazina kopš bērnības, ko abi pavadīja Kanādas pilsētā Toronto. 1991. gadā turp no Latvijas atbrauca arī Kaspars — lai strādātu Mārtiņa Rītiņa restorānā, kur Elmārs bija pavārs. Tā trijotne iepazinās un nolēma atvērt savu picu biznesu Rīgā.

Mantojums no veļas mazgātavas

Satieku uzņēmējus Vecrīgā, Audēju ielā, kur iekārtots plašs un mājīgs Pica Lulū birojs. Tieši pāri ielai — Audēju ielā 5 pirms ceturtdaļgadsimta iesākās viņu bizness.

Telpas atrast tolaik nemaz nebija viegli. Privatizācija vēl nebija noslēgusies, ēkām nebija saimnieku. «Bija maziņš bardaciņš,» deviņdesmito gadu sākumu atmiņā atsauc Kaspars. Audēju ielā viņiem izdevās noīrēt 17 kvadrātmetru lielu ēdamzāli ar tikpat lielu virtuvi. Tomēr picas viņi šeit necepa, lai gan gribēja. No Kanādas atbraukušie jaunieši nebija iedomājušies, ka telpās, ko viņi īrēja vecpilsētas sirdī, varētu būt nepietiekama elektrības jauda — picu krāsnij nepietika. Īres līgums bija jau parakstīts, tāpēc viņi mainīja ieceri un atvēra sendviču ēstuvi Fredis. Rīgā tas tolaik bija kas jauns.

Cilvēki Fredi gāza riņķī. Mazajās telpās visiem vietas nepietika, tāpēc apmeklētāji drūzmējās pat uz ielas. Oficianti alus glāzes novāca no palodzēm, turklāt alus bija dārgākais Rīgā — dāņu Tuborg, kas tikko bija ienācis Latvijā. «Tirgojām vidēji piecas mucas vakarā. Uz 17 kvadrātmetriem! Rekords bija 11 mucas. Atbrauca Tuborg pārstāvji no Dānijas un nevarēja saprast, kur mēs to alu liekam,» atmiņās kavējas Pēteris.

Pēc gada, 1994. gadā, viņi atvēra pirmo Pica Lulū — Zirņu un Valdemāra ielas krustojumā, kur balto ķieģeļu daudzdzīvokļu mājā tā atrodas joprojām. Jau no sākuma viņi zināja, ka strādās ar piegādi, tāpēc ļoti labi noderēja veļas mazgātavas mantojumā atstātais telefona numurs, kuru uzņēmēji atceras no galvas joprojām — 36 1234. Kamēr apmācīja darbiniekus, paši gan picas cepa, gan izvadāja. Vieta bija veiksmīga — cilvēki brauca no visām malām. «Tie laiki bija pilnīgi citādi,» iesāk Elmārs, un viņu veikli papildina Pēteris: «Kaut vai iepirkšanās. Mums bija sagādnieks, kas katru dienu skrēja uz tirgu. Maizi sendvičiem ņēmām no Miera un Brīvības ielas stūra, kur bija liela ceptuve.» Turklāt nebija kases aparātu, atgādina Kaspars.

Pēc dzelzs priekškara krišanas tādas picas, kādas sāka cept Lulū, Latvijā bija jaunums. Iepriekš bija tikai biezās, bulciņām līdzīgās. Un cilvēki arī īsti nezināja, kā tās ēdamas — ar rokām ēst nebija pieņemts. Lai to mācītu, uz picēriju sienām bija uzzīmētas nosvītrotas dakšiņas un nazīši, kā arī bildes ar cilvēkiem, kas picas šķēli tur rokā. «Arī mūsu sendvičus sākumā daudzi ēda ar dakšu un nazi,» ķiķina Elmārs.

Tolaik radās arī lipīgais Pica Lulū džingls, kas šur tur skan joprojām. Adaptēta dziesma par mazo Lulū. «Mīlu, Pica Lulū. Ēdīšu tik tevi vien,» ko iedziedāja Fredis un Ufo.

«Mūsu futbola komanda»

«Mēs vienmēr esam mēģinājuši būt jautra firma. Ticējuši, ka vajag tā: Work hard, play hard*. To cenšamies pārnest arī uz mūsu darbiniekiem, lai gan zinām, ka cepšana, gatavošana un piegāde ir smags darbs,» saka Elmārs. Joki ir ne vien Lulū asprātīgajās reklāmās, bet pat nosaukumā. SIA LATER, kas fonētiski skan kā See you later jeb redzēsimies vēlāk. «Gribējām lai ir See you later, aligator**, bet latviski tas neskanēja labi,» piebilst Elmārs.

Lai gan uzņēmumā tagad ir mārketinga komanda un iepriekš bija noalgota arī mediju aģentūra, komunikācijas koncepciju īpašnieku trijotne joprojām uzmana paši. «Pica ir sociāls ēdiens. Tur ir astoņas šķēles. To parasti pasūta vairākiem cilvēkiem, nevis vienam. Tam vajadzētu radīt prieku. Atver kasti — redzi to krāsaino picu. Mārketingam jāiet kopā — tam jābūt jautram, ar smaidu, to mēģinām arī ieturēt,» skaidro Pēteris. «Pilnīgs Lulū. Katrā lietā tādam jābūt,» piemetina Elmārs. Kas tas īsti ir, trijotne nevar definēt, bet to var sajust, viņi skaidro.

Kopumā Lulū komandā darbojas 330 cilvēki. Lai to saliedētu, notiek sporta spēles, Ziemassvētku balles un divreiz gadā arī olimpiciādes, kurās picērijas veido savas komandas un sacenšas dažādās disciplīnās, arī radot jaunas picu receptes.

Kontakts ar darbiniekiem trijotnei ir svarīgs. Jo «tā ir mūsu futbola komanda». Turklāt uzņēmumam jāspēj nodrošināt, ka visās 14 picērijās viena pica garšo vienādi un sastāvdaļu daudzums ir tieši tāds pats. Darbinieku mainība ir liela, tāpēc kompānijā strādā trīs treneri, kas braukā pa picērijām un apmāca darbiniekus. Tāpat arī kvalitātes kontroles speciālisti, kas pārliecinās, lai kvalitātes latiņa nenoslīd uz leju.

Kopumā kādas desmit picu receptes ir tādas, kuras nāk līdzi no 1994. gada — paša sākuma, bet pieprasītākās ir Desu, Trio un Bekona. Picērija seko modes tendencēm, tāpēc tagad piedāvā arī veģetāriešu un vegānu picas. Pēteris saminstinās, kad vaicāju, vai viņi ir pirmie Rīgā, kas cep picas vegāniem. «Nemāku atbildēt, gan jau ir vēl kādam,» viņš saka, bet Elmārs viņu ķircinoši izsmej: «Gan jau, gan jau, gan jau,» it kā norādot, ka te nu bija īstais brīdis sevi palielīt.

Pašiem viņiem vismīļākā ir Bekona pica. «Bekons uz picas ir kā narkotika. Tie tauciņi…» Pēteris garšīgi novelk. Viņi stāsta — 25 gadu laikā picas diezgan daudz noēdušies, bet tās joprojām garšo. «Tas ir pats labākais. Mēs nevis braucam garām mūsu picērijām un skatāmies tikai apgrozījumu, bet arī paši to ēdam. Un tās ēd arī mūsu bērni,» saka Kaspars. Tā esot viņu latiņa picas un to sastāvdaļu kvalitātei — «jābūt tādām, ko mēs dotu saviem bērniem». Tādēļ Lulū netiek izmantots, piemēram, siera izstrādājums, bet gan tikai īsts siers. «Zinām, ka citas picērijas tādus izmanto. Staipīgums it kā ir. Garša pat it kā ir. Bet vai tu kaut ko tādu dotu savam bērnam? Mūsu bērni ir izauguši ar mūsu picām, un šobrīd liekas, ka ir normāli, vai ne?» Pēteris ar smaidu vēršas pie pārējiem kolēģiem. «Ja neskaita trešo ausi un sesto pirkstu,» trijotne atkal ļaujas smiekliem.

Biznesā kā laulībā

Latvijas ēdināšanas biznesā ir problēmas, par kurām runā daudzi citi ēdinātāji, — liels nodokļu slogs, ēnu ekonomika. Kad iesāku par to runāt, uzņēmēji viegli aizsvilstas. «Kāda starpība starp kafejnīcu, autoservisu vai frizētavu? Ja frizieris slikti strādā, pie viņa neiet klienti, viņš nevar nomaksāt nodokļus, viņš bankrotē. Tiem, kas nevar samaksāt nodokļus, bodīte jātaisa ciet,» skarbs ir Kaspars un pārējie piekrītoši māj ar galvu. «Ir jāprognozē, jāturas pie cipariem. Ir jābūt disciplīnai. Cilvēki iedomājas, ka attaisīs kafejnīcu, dzīvos la la lā — tra la lā un viss būs baigi forši. Tā nenotiek nekur pasaulē. Ja puse no tiem, kas nemaksā nodokļus, aiztaisītos ciet, tad tiem, kas strādā godīgi, būtu divreiz vairāk klientu,» viņš turpina. Tam piebalso arī Pēteris: «Cik gadus dzīvojām no rokas mutē, jo turējāmies pie godīgas nodokļu politikas, kamēr citi mūs apsteidza, nodokļus nemaksājot. Tas kropļo tirgu, un tiek apzagts Latvijas iedzīvotājs. Sorry***, mēs par šito uzvelkamies!»

Elmārs piebilst: «Mūsu veiksmes pamatā ir tas, ka esam profesionāli — mums ir finansists, gada plāns, mārketinga budžets. Problēma ir, ka šīs kafejnīcas nenodarbojas ar biznesu. Mēs it kā runājam par to, ka mums ir jautri. Bet mums ir arī bizness.»

Un šajā biznesā bijuši grūti brīži. Arī lielā krīze pirms desmit gadiem, kad knapi izdevās noturēties virs ūdens. «Uzņēmējdarbība perfekti atspoguļo dzīvi. Ir grūtie brīži — nomirst kāds radinieks vai ir grūti ar naudu. Ir ķīvēšanās, rīvēšanās. Kā vīram ar sievu. Bet jātiek tam pāri, jātur priekšā mērķis. Esam visādiem brīnumiem izgājuši cauri, turējušies kopā. Tas mūs padara stiprākus un tīri laimīgus,» saka Pēteris. «Tā ir mūsu 25 gadu kopīgā laulība,» atjoko Kaspars, bet Elmārs pavaicā: «Mēs neesam situši viens otru vēl nekad, ne?» Pēteris: «Tas uz vecumdienām — ar spieķīšiem.»

Trīs valdes locekļi uzņēmuma ikdienas darbā «nemaisās». «Mums ir izpilddirektors, mārketinga direktors, personāldaļas speciālists, kvalitātes kontroles direktors,» Elmārs uzskaita. «Daudzi restorānu īpašnieki maisās mikro lēmumos, lai gan patiesībā viņiem vajadzētu skatīties uz lielo bildi. Mēs ielikām uzņēmuma vadībā profesionālus cilvēkus,» viņš turpina. «Un, kad ļāvām tiem cilvēkiem lielāku vaļu, mums riktīgi labi aizgāja bizness,» stipro komandu uzslavē Pēteris.

Vai Lulū plāno iziet arī ārpus Latvijas? «Pa visu pasauli,» iesaucas Pēteris un tad uzreiz atgriežas pie nopietnības: «Daudz ir domāts un fantazēts. Bet šeit ir liels pieprasījums, labs tirgus, kas mums vēl pilnībā jāapgūst. Varbūt pēc tam mēs spersim nākamos soļus, bet, godīgi sakot, mēs nezinām, kur.» Elmārs smaida: «Bali izklausās baigi labi. Atvērt mazu picēriju un pasēdēt pludmalē.» Un Pēteris piekrīt: «Uz vecumdienām to vajadzēs!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Neatkarība un atbildība. Tas, ka esam izveidojuši kaut ko tik lielu un stipru — nopietnu uzņēmumu, ar ko varam lepoties. Turklāt process ir interesants, tas sagādā baudu»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Mums bijis tik daudz kļūdu, piemēram, fokusa zaudēšana. Un kļūdīties drīkst, bet pēc tam ir jāiet uz priekšu»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Matemātiku vajag mācīties skolā! Ja nemācēs rēķināt, nekas nebūs. Biznesa plānam jābūt balstītam uz cipariem. Čujs ir forši, bet ir svarīgi pielikt klāt faktus un pamatojumu. Neatveriet restorānu tikai tāpēc, ka jums ir labs pavārs! Šodien pavārs ir, bet rīt aizbrauks. Ko tu darīsi? Pamatā ir jābūt drošai koncepcijai.»

* Strādā no sirds, atpūties no sirds — angļu val.

** Uz tikšanos, krokodil — angļu val.

*** Piedod — angļu val.

Uz priekšu!

Mazi ķipari, kas veikli slīd uz priekšu, atsperoties te ar vienu, te otru kāju, redzami gan uz ietvēm, gan parkos. Braukšana ar līdzsvara riteņiem ir ierasta izklaide bērniem, taču  2010. gadā,  kad MGS Factory piedāvāja pirmos koka velosipēdus, vecāki bija apjukuši — kur tad pedāļi?

Ar mazajiem koka velosipēdiem Dip Dap bērni brauc bez pedāļu palīdzības — atsperas pret zemi un trenē līdzsvaru. Šīs rotaļlietas radītāju Mareku Gipteru piektdienas pusdienā satieku Rīgā. Pusotra simta kilometru mērošana no Kuldīgas, kur riteņi tiek ražoti, viņam ir iknedēļas darbu sarakstā — galvaspilsētā mīt piegādātāji un klienti. Tomēr pārvākties uz lielo pilsētu viņš nekāro. «Kuldīgā ir miers, daba, zaļuma vairāk. Tas ievelk,» viņš stāsta par pilsētu, kur aptuveni 300 kvadrātmetru plašā ražotnē un noliktavā bez viņa un sievas Sanitas strādā vēl pieci darbinieki.

Vēl nesen cilvēku bijis divreiz vairāk, bet, apjautis, ka ražošanas procesā ir daudz lieku darbību, Gipters komandu samazinājis un darbu padarījis efektīvāku. «Mācāmies no maza uzņēmuma izaugt lieli,» Mareks stāsta par domāšanas maiņu, kas vajadzīga, lai prasmīgi plānotu darbu.

«Ja darbinieku sniegums nav tāds, kā esi gribējis, vaina jāmeklē sevī. Jāsakārto vide,» spriež mazo koka velosipēdu ražotājs. Gipters atzīst — lielākā kļūda bijusi vēlme darbiniekiem dot pārāk daudz brīvības. Nav gribējies nevienu dzīt. «Bet ir tā kultūra jāievieš. Ja astoņos sākam, tad sākam visi. Arī smēķēšana jāierobežo — nevar iet, kad grib,» viņš dalās ar atziņām. Lai saprastu, kāda ir darba vide uzņēmumā, Mareks pats bieži strādā pie frēzes. «Tad efekts uzreiz jūtams. Darbinieki strādā čaklāk,» viņš iesmejas.

Nevar nospiest kvalitāti

Pagājušajā gadā no Dip Dap ražotnes pie klientiem aizceļojuši aptuveni desmit tūkstoši līdzsvara riteņu, kāda piektā daļa — uz ārzemēm. Katru gadu apjoms aug vienmērīgi, bez straujiem kritumiem un kāpumiem. Riteņi taisīti no Latvijas finiera, apstrādāti ar lineļļu no Igaunijas. Ārpus pašu valsts vispieprasītākie tie ir Itālijā, Šveicē, Vācijā un Holandē. Arī tur riteņi atrodami ar tādu pašu nosaukumu — Dip Dap. Zīmols padevies internacionāls. «Par to sākumā nedomājām, tas sanāca nejauši,» smaida Mareks.

Krāsas gan katrai valstij tiek piemērotas individuāli — pēc vietējo pieprasījuma. Skandināviem patīkot spilgtās krāsas, vāciešiem dabisks koks, holandiešiem pasteļu toņi. Pašmāju tirgū lielākā piekrišana esot dabīgajam, tāpēc 60 — 70% riteņu tiekot pirkti bez krāsām un apdrukām.

Sadarbības partnerus eksportam uzņēmums atradis rotaļlietu izstādē Nirnbergā, kur piedalās katru gadu. Pirmo reizi turp devās 2013. gadā. Tas bijis kutūršoks — izstādes platība kā septiņi futbola laukumi. Viss pilns ar rotaļlietām. Izstāde Marekam sniegusi atklāsmi — nav slikta produkta, ir tikai kāda vaina kvalitātē vai komunikācijā. «Izstādē ir viss. Viss, ko Latvijā kāds mēģinājis ražot, bet nav aizgājis. Ne jau tāpēc, ka produkts nebija vajadzīgs. Tas deva pārliecību — ja nesanāk, kaut kas jāmaina, nevis jāmet doma pie malas.»

Tagad uzņēmējs ar smaidu atceras pašu pirmo gadu izstādē. Viņus uzrunājis izplatītājs no Holandes, kas bija gatavs slēgt ekskluzīvu izplatīšanas līgumu. Rokas trīcēja, atceras Mareks. Līgums bija jāparaksta turpat izstādē. Likās — nu tik būs!

Bet ilūzijas pēc gada sabruka. Izplatītājs nespēja pārdot tik daudz, kā bija apņēmies. Īstie partneri, ar kuriem izveidojusies stabila sadarbība, uzradušies tikai 2016. gadā.

Tagad Marekam skaidrs — izplatītāji, kas lietai pieiet nopietni, pirmo gadu tevi apskatās, otro gadu pārbauda, vai jo-projām esi, trešajā gadā noslēdz līgumu. «Pirmajos gados bija testa pasūtījumi. Pēc tam pārliecini, ka varēsi nodrošināt arī servisu, ka neesi vienas dienas uzņēmums,» viņš stāsta. Nupat pienācis brīdis, kad Dip Dap tiek arī kopēts. Šogad izstādē kāds Ķīnas uzņēmums rādījis līdzsvara riteni, kuram pat krāsu salikums nošpikots no latviešiem. Tomēr Mareks neliekas satraucies: «Viņi nevar nospiest kvalitāti. Pēc izskata ir līdzīgs, bet, kad paņem rokās, aizžmiegtām acīm vari pateikt, kurš ir kurš.»

Visi dipdapi

Bija 2008. gads. Lielā krīze. Darbi juka. Cilvēkus atlaida. Arī Mareks palika bez darba. Tolaik abi ar Sanitu dzīvoja Siguldā, bija izgājuši pastaigā. Uz ielas pamanīja koka līdzsvara riteni. Vecāki brauca ar lielajiem riteņiem, bērns ripināja līdzi. «Ar tādu vieglumu un prieku,» atceras Mareks. Devies mājās, viņš ķērās pie skices. Lai gan savulaik bija izmācījies par mēbeļu dizaineru, šajā profesijā iepriekš nebija strādājis. Tā vietā nodarbojies ar projektu vadību dažādos celtniecības uzņēmumos. Šī bija atgriešanās pie saknēm. Vispirms riteni reālā izmērā izgatavoja no kartona, vēlāk brauca pie kādreizējiem studiju biedriem uz Kuldīgu — viņu darbnīcās veidoja prototipus no koka. Veikumus testēja tobrīd četrus gadus vecais Mareka māsas dēls.

Nākamajā gadā sākās taustīšanās — saskrūvēja piecus sešus riteņus un izlika tirgot ss.lv un draugiem.lv portālā. Visi, kas riteni nopirka, bija ko tādu redzējuši vai izmēģinājuši ārzemēs, bet citi ideju nesaprata. Problēma bija skaidra — cilvēki nesaprata, kāpēc jāpērk ritenis, kuram nav pedāļu. 2010. gadā Mareks dibināja uzņēmumu un iestājās Kurzemes biznesa inkubatorā. Kopā ar sievu atgriezās uz dzīvi Kuldīgā. Bizness sāka ieskrieties. Mareks devās uz izstādēm, tirdziņiem un gadatirgiem — rādīja un stāstīja cilvēkiem, ka ritenis bez pedāļiem mazajiem ķipariem trenē līdzsvaru, turklāt sagādā prieku. Pagāja aptuveni gads, pusotrs, kad Gipters saprata — braukāšanu pa tirdziņiem var beigt.

Ziņas par Dip Dap bija izplatījušās pašas. «Lielākā reklāma bija tā, ka bērni ar šiem riteņiem brauca.» Mareks atceras, kā pārdošanas rezultāti ar katru gadu kļuva arvien labāki. Nu jau Dip Dap ir tik pazīstams, ka visus līdzsvara riteņus cilvēki mēdz dēvēt par dipdapiem. Gluži kā autiņbiksītes par pamperiem, smaida Mareks. Vai tobrīd, krīzes karstumā, viņš ticēja, ka biznesa ideja, kas iešāvusies prātā, pārvērtīsies par Latvijā pazīstamu zīmolu? Mareks Gipters smejas. «Pareizā atbilde, kas jāraksta žurnālā: «Jā, ticēju!» Bet tas, ko ikviens godīgi pateiks, — tajā brīdī bija svarīgi, lai ir kāda virzība, kaut kāds darbs.»

Ikdienas pienākumos Marekam ietilpst ražotnes vadīšana un jaunu produktu izstrāde, bet sievas pārziņā ir mārketings un sadarbība ar grāmatvedību. «Es ģenerēju idejas, Sanita tās kritizē,» vīrs pajoko un piebilst: «Esmu vairāk tāds pa gaisu, viņa mani nosēdina — sākam ar ko vienu, nevis visu uzreiz.»

Slēpes un elektromobiļi

Slēpes, kas piestiprināmas līdzsvara riteņu riepu vietā, un koka elektromobilis bērniem. Ar šādiem jauniem produktiem drīzumā pircējus pārsteigs uzņēmums MGS Factory. Riepas aizstāt ar slēpēm varēs jebkurš Dip Dap īpašnieks. Koka braucamais bērniem sagādās prieku arī gada aukstajos mēnešos, ļaujot šļūkt no kalna vai tikt vilktam kā ar ragaviņām. Ja viss ies kā plānots, slēpes būs veikalos jau septembrī, bet koka elektromobiļi — pavasarī. Automašīnītes būs paredzētas sešus septiņus gadus veciem bērniem. Pirmā ideja bija ražot koka mašīnas ar pedāļiem. Iedevuši testēt bērnudārzos, bet sapratuši — šāda rotaļlieta bērnos tik lielu interesi nerada. Ja mašīnīte pati iet uz priekšu — tad gan!

Ar slēpēm un mašīnām uzņēmums cer dažādot produktu klāstu. Gan pašiem interesantāk, gan eksporta menedžeriem vieglāk strādāt — jo piedāvājums plašāks. Kamēr slēpes un mašīnas tirgū «ieskriesies», visdrīzāk, paies gadi divi vai trīs, rēķina Mareks. Elektroniku vispirms gribas kārtīgi noslīpēt tepat Latvijā, tikai tad laist uz āru.

Tomēr nav arī tā, ka pašlaik visas kārtis uzņēmumā liktas tikai uz līdzsvara riteņu panākumiem. Aptuveni 30 — 40% apgrozījuma rada gatavo produktu izstrādāšana citiem uzņēmumiem. Līdz ar to iekārtas mierā nestāv. Dip Dap ražotnē Kuldīgā, piemēram, tiek saražoti latviešu Gludināmais koks — gludināmie dēļi. Tāpat arī krāsainas bērnu spēļu mājas vāciešiem, velosipēdu un ķiveru veikalu statīvi kādai austriešu kompānijai. Tā strauji iegājusi Amerikas tirgū, un pēc statīviem esot tik liels pieprasījums, ka knapi varot visu izdarīt. «Nav pareizi ražot tikai vienu lietu — ir viena detaļa un tad tikai to ražo, kamēr paliek slikti. Tas visiem apnīk, un produktivitāte krīt,» Mareks piezīmē.

Ja varētu vēlreiz atgriezties 2010. gadā, vai viņš darītu ko citādi? Mareks papurina galvu. Lēmums iestāties Kurzemes biznesa inkubatorā, veidot pašam savu ražotni — viss bijis pareizi. Protams, bijuši brīži, kad gribējies visu sviest pie malas. «Bet tās tādas piecminūtes,» skaidro uzņēmējs. Izlādēšanās. Zibeņi. Kad tie pāriet, debesis atkal skaidras.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Brīvība un patstāvība. Sajūta, ka tu pats ietekmē savu dzīvi»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Pārāk liela uzticēšanās darbiniekiem. Likās, ka jāuzticas, lai ir brīvība. Bet tā laikam tomēr nenotiek»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Kādā brīdī — pēc viena, diviem, trim gadiem — būs mirklis, kad būs grūti pārkāpt jaunā attīstības posmā. Ja to var pārvarēt, tad viss iespējams»

Krāsainie salāti

Es gribu būt lielākā salātu audzētāja Latvijā! Šādu mērķi sev pus pa jokam uzstādīja uzņēmuma Letis vadītāja Hēlija Stepanoviča-Monkeviča, sākot biznesu. Šobrīd Iecavā audzētos zaļumus iecienījuši galvaspilsētas restorāni un lielveikalos tos var iegādāties no agra pavasara līdz vēlam rudenim

Krīzes skartie — tā par uzņēmuma rašanos saka Hēlija. Līdz 2008. gada dižķibelei viņas dzīvesbiedrs Andris tirgoja paneļus māju būvniecībai. Kad šī nozare gandrīz apstājās, viņi nonāca izšķiršanās priekšā. «Andris domāja, vai braukt strādāt uz Vāciju, bet es noprotestēju, jo negribēju palikt šeit viena.» Dažus hektārus zemes, kas bija ap māju, viņa ierosināja izmantot dārzu stādīšanai. «Kur tu tirgosi izaudzēto?» — loģisks bija dzīvesbiedra jautājums. Pirmajos gados viņi brauca uz Čiekurkalna tirgu un stāvēja aiz letes. Ja pašiem kā nebija, piepirka klāt.

«Es gribētu lauku ar krāsainiem salātiem,» tik vienkārši un skaidri bija formulēts Hēlijas sapnis, kad viņa stāvēja mazās siltumnīciņas stūrī un plānoja tālāko attīstību. Tomēr apjomus, kādi ir sasniegti šobrīd, viņi tiešām neparedzēja — Letis ir viens no lielākajiem salātu un ražīgākie bazilika audzētāji Latvijā.

Lai no mazas piemājas saimniecības izaugtu uzņēmums, kas salātus, garšaugus un tomātus piegādā gan lielveikalu tīkliem, gan restorāniem, svarīga bija iepazīšanās ar pavāru Kasparu Jansonu, kurš tobrīd strādāja restorānā Bergs. «Kaspars ir mans kulinārijas guru,» smaida Hēlija.

Vēl tad, kad viņi tirgojās Čiekurkalnā, pavārs kļuva par pastāvīgo klientu. Pasūtījumu bija aizvien vairāk, un kļuva skaidrs, ka ērtāka sadarbības forma visiem būtu tiešās piegādes. 2011. gadā tika dibināts uzņēmums Letis. «Es nekad neesmu mācījusies ne ekonomiku, ne biznesu. Biju tikai dzirdējusi, ka nosaukumu vajag tādu, ko visās valodās var viegli uzrakstīt, lai nav mīkstinājuma zīmes un, kad saki pa telefonu kādam, piecreiz nepārprasa.» Vārds radies no angliskā salātu nosaukuma «lettuce», kas pierakstīts atbilstoši izrunai.

«Pirmajā gadā neviens mūs neņēma par pilnu,» nosaka Hēlija. Iecavas apkārtnē dārzeņkopība ir attīstīta nozare, netālu atrodas arī sēklu veikals, kurā piegādā preci no Vācijas, Holandes un Skandināvijas. Taču Hēlijas lielo pasūtījumu neizpildīja. «Laikam kāds izlēma manā vietā, ka tik daudz nevajag,» viņa tagad saka. Nākamajā gadā bija uzstājīgāka, un sēklas tika sagādātas, tomēr ar lielu skepsi — kur jūs to visu tirgosiet? Dzelžaina aprēķina nebija, viņa atzīst. «Es vienkārši ļoti, ļoti to gribēju, un man tas ļoti, ļoti patika.» Biznesā Hēlija vairākkārt paļāvusies ne vien uz precīzām kalkulācijām, kas arī, protams, ir nepieciešamas, bet intuīciju. «Ja tiešām tajā brīdī nesanāk, nevajag! Nesisties ar pieri sienā.»

Šobrīd sēklas viņi pasūta no vairākiem piegādātājiem, sadarbība ir izveidojusies laba. Partneri piedāvā izmēģināt jaunas šķirnes, ir pretimnākoši. Bet, lai līdz tam nonāktu, ir daudz ieguldīts. Profesionālas sēklas ir dārgas, bet atrast vispiemērotāko šķirni var būt diezgan sarežģīti, jāizmēģina daudzas. «Tāpēc, kad man jautā, kādas šķirnes stādām, es neatbildu,» smaida Letis saimniece. Šis ceļš katram jāiziet pašam.

Ēd vairāk zaļumu

Šobrīd iecavniekiem ir divi uzņēmumi — Letis strādā ar lieltirgotājiem, Dārza Mikslis ar restorāniem, un abi virzieni ir vienlīdz nozīmīgi. Tāpat kā uzņēmuma darbības pirmsākumos, joprojām vairākas reizes nedēļā tiek veiktas tiešās piegādes restorāniem, savukārt lielveikalu tīklam Rimi viņi salātus un smaržīgos bazilika podus piegādā katru dienu. No aprīļa līdz oktobra beigām brīvdienu nav. Ilgstoša sadarbība uzņēmumam ir arī ar lielākajām dārzeņu un augļu vairumtirdzniecības bāzēm.

Pirmais līgums Letis bija ar lielveikalu tīklu Maxima, bet kapacitāte atļāva paplašināties. «Salikām kastē dažādus salātus, otrā kastē ielikām baziliku un devāmies uz Rimi biroju ar jautājumu, vai viņi gribētu ar mums strādāt.» Tā 2015. gadā viņi tika pie viena no saviem lielākajiem klientiem. Pēc pirmās kopīgi nostrādātās sezonas bija skaidrs, ka sadarbība ir veiksmīga, pieprasījums bija liels. Savukārt restorānu nozarē klientu loks paplašinājies pēc savstarpējiem ieteikumiem, kad esošie klienti piesaista jaunus. «Mums ir viens pašu atrasts klients — Vairāk saules

100 bazilika podiņi dienā. Tādas bija pirmās aplēses, cik lielas varētu būt piegādes lielveikalu tīklam. Bet pieprasījums bija daudz lielāks. Restorānos interese par vietējiem salātiem un garšaugiem ir nemainīgi liela, toties mazumtirgotāju pieprasījums pieaug. Cilvēki labprātāk ēd zaļumus, secina Letis saimniece. «Sākām sēt aizvien vairāk.» Līdz ar to vajadzēja aizvien vairāk vietas atvēlēt arī garšaugu audzēšanai, siltumnīcās iekārtoja otro stāvu. Sākotnēji tajās stādīja tikai salātus, bet pamazām baziliks iekaroja stabilu vietu Letis produktu klāstā.

Lai gan dažādus salātu veidus joprojām audzē nedaudz vairāk kā garšaugus, tieši baziliks ir uzņēmuma atpazīšanas zīme. Viņu siltumnīcās aug gan mazāk zināmi salātu veidi — mangolds, pak čoi, sinepes, gan romiešu salāti, ledussalāti un citi. Trīs siltumnīcas atvēlētas ķiršu tomātiem, uz lauka aug arī kabači.

Bazilika meitenes

Katru no saviem darbiniekiem, ko satiekam Letis siltumnīcās, Hēlija uzrunā vārdā. Ambīcijas ir ļoti labas, bet, tiklīdz tās sāk robežoties ar augstprātību, tas vairs nav labi, viņa uzsver. Arī biznesā nevajag zaudēt cilvēcību. «Lai cik ļoti mums negribētos iedziļināties strādnieku dzīvēs, ir jāatceras, ka esam komanda. Svarīgi nepārvērtēt sevi, neesi kungs un dievs, kuram pārējiem ir jākalpo. Svarīgi atrast abpusēji saprotošas attiecības.»

Lielākā problēma kolektīva veidošanā, ar ko saskaras daudzi lauksaimnieki, —
darbs ir sezonāls. Uz uzņēmēja pleciem gulstas atbildība par to, kā noturēt savu labo darbinieku, jo no marta līdz oktobra beigām saimniecībā rit ļoti aktīvs darbs, ir liela slodze. Bet līdz nākamajai sezonai ir četri brīvi mēneši. Nesen spēkā stājusies prasība, ka bezdarbnieka pabalstu tiesīgs pieprasīt tikai cilvēks, kas iepriekš strādājis vismaz gadu, daudzi sezonālie strādnieki izbirst caur šo sietu. «Kāpēc man jājūtas vainīgai par to, ka esmu lauksaimnieks un strādāju sezonāli?» Ziema laukos ir klusais periods, kurā uzmanību pievērš uzņēmuma attīstībai, norit celtniecības darbi, plānošana. «Jauda, ar kādu mēs strādājam sezonas laikā, ir tāda, ka tad, ja nebūtu šo četru mēnešu, varētu sajukt prātā,» saka Hēlija.

Sākumā saimnieki visu darīja paši, tāpēc, ja kāds saka, ka kaut ko nevarot izdarīt, vienmēr ir atbilde. Var! «Jo pati esmu to darījusi.» Tomēr viņi nebūt nevairās no situācijām, kur darbinieks savā jomā izrādās gudrāks par priekšnieku. Tieši pretēji — ir atvērti dažādiem ierosinājumiem par procesa optimizāciju. «Tikai, dieva dēļ, neko nedariet uz savu galvu!» saka Hēlija.

Bauska, Īslīce, Misa, Baldone — tās visas ir vietas, no kurām uz darbu brauc Letis darbinieki. Daudzi atgriežas uzņēmumā gadu no gada. «Manas bazilika meitenes,» saimniece saka par strādniecēm, kas jau vairākus gadus strādā ar šo kultūru viņu uzņēmumā. Ir bijuši gadījumi, kad pēc Jāņiem uz darbu atnāk viens vai divi cilvēki. «Esam izdzīvojušies no šādiem darbiniekiem. Reizēm jau gadās. Bet arī tā ir mācība. Citādi var iegrimt labsajūtā un liekas, ka dzīve ir tikai cukurs un saldais krējums.»

Šis pavasaris bija grūts — vienlaikus nogatavojās gan salāti uz lauka, gan garšaugi un salāti siltumnīcās. Tās ir lietas, ko nevar izplānot, labi, ja arī tirgotājs ir ieinteresēts produkcijas realizācijā. Vismaz lielais sausums viņus neskāra, jo visi stādījumi tiek laistīti. Tomēr vienā brīdī bijis skaidrs — ja drīz nesāks līt, akā beigsies ūdens. Lielākais bieds salātu audzētājiem ir krusa, pērnajā vasarā pēkšņi atnākušie nokrišņi nopostīja visu lauku. Šādas situācijas palīdzētu risināt iespēja stādījumus apdrošināt, taču šobrīd tāds pakalpojums nav pieejams.

Īsais kurss salātu audzēšanā

Gadu no gada aizvien paplašinājušās uzņēmuma telpas. «Sākumā mūsu esošajai saimniecības ēkai piebūvējām būcenīti no paneļiem, kas bija palikuši pāri. Nākamajā gadā vēl vienu.» Pērn rudenī tapa lielāku ražošanas telpu projekts — tās

Restorānos interese par vietējiem salātiem un garšaugiem ir nemainīgi liela, toties mazumtirgotāju pieprasījums pieaug. Cilvēki labprātāk ēd zaļumus, secina Letis saimniece. Foto — Ieva Salmane

izbūvētas ap veco saimniecības ēku. Jaunā būve deva iespēju ne tikai paplašināt ražošanu, bet arī ierīkot darbinieku atpūtas telpas, virtuvi un ģērbtuves. Tās ir investīcijas, kas, iespējams, nenes tūlītēju atdevi, bet ļauj attīstīties ilgtermiņā.

Šajās dienās uzņēmumam tiks piegādāta salātu mazgāšanas un pakošanas iekārta, kas ļaus mazumtirgotājiem piedāvāt gatavos salātu maisījumus. «Tas bija mans sapnis!» Šobrīd tādus jau piegādā restorāniem lielākos iepakojumos, bet vasaras beigās arī lielveikalos būs nopērkamas paciņas ar Latvijā audzētiem salātu maisījumiem. Jau pirms gada bankā bija akceptēts kredīts nepieciešamās iekārtas iegādei, taču likās — tam vēl nav laiks, ražošanas kapacitāte vēl nav atbilstoša. «Atsakoties no piešķirtā finansējuma, no Andra dabūju brāzienu, bet man iekšēji likās, ka vēl nav laiks!» Šogad saņemts arī Eiropas Savienības līdzfinansējums un sadarbība ar banku veikusies raitāk. «Bankas darbiniece pēc tam atzina, ka viņai bijusi īsā lekcija salātu audzēšanā.»

Lai gan jau izdevies iemantot klientu uzticību, saimnieki Letis uzskata par jaunu uzņēmumu. «Pašai liekas — kas es par uzņēmēju? Viss tas, ko darām, ir sievietes intuīcija. Es nedaru neko, ko negribu un nejūtu.» Ja vajadzētu, varētu arī kartupeļus audzēt, bet kultūras, ko uzņēmums šobrīd audzē, ir pašas sirdij vistuvākās. Tāpēc Hēlija ar prieku savulaik arī pati strādāja uz lauka. Bet šobrīd viņas pārziņā ir organizatoriskais darbs. «Es neesmu vadītāja pēc būtības, pirms tam biju grāmatvede un, kā pati sevi saucu, zvērināta mājsaimniece. Kad bija jādod cilvēkiem uzdevumi un tie netika izpildīti, man reizēm bija kauns kaut ko teikt.» Pagāja laiks, kamēr Hēlija iemācījās teikt to, kas nepatīk. Tāpat kā labo.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Nebaidīties! Ja rūpīgi aprēķinātu visus riskus, varbūt nemaz nesāktu uzņēmējdarbību. Ja darbu dari ar sirdi, rezultāti sekos»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Pirmajā gadā tik ļoti koncentrējāmies uz ražu, ka aizmirsām par sēšanu. Bet plānošana ir ļoti svarīga — nedrīkst aizmirst nevienu posmu»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Klienti ir mūsu vislielākā motivācija. Bez viņu novērtējuma nekas nebūtu iespējams»

 

Mūzikas propagandas fabrika

Lielā iespēja pie Dirty Deal Audio neatnāca pēkšņi. Skaņas dizaina studija, ar kuru sadarbojas lielākās Latvijas reklāmas aģentūras un partneri Eiropā, izauga no elektroniskās mūzikas vidē labi zināma zīmola. Kultūrā audzētos muskuļus viņi tagad trenē biznesā

Uz Dirty Deal Audio Rīgas studiju jākāpj ceturtajā stāvā. «Elektroniskās mūzikas propagandas fabrika» — rakstīts uz tāfeles pie sienas. Viņi paši šo apzīmējumu vēl tikai iemēģina, stāsta Ansis Kolmanis, sēžot uz trepēm, kas no nelielās studijas izved uz ēkas jumta. Telpa iekārtota vairāk kā māksliniekiem, nevis biznesmeņiem. Studijas kodols ir trīs puiši — Dirty Deal izveidotājs un vadītājs Kristaps Puķītis un divi audioinženieri, mūziķi un producenti: ansis (Ansis Kolmanis) un NiklāvZ (Niklāvs Sekačs).

Uzņēmējdarbības motoriņš

2011. gadā kopā sanāca vairāki Latvijas elektroniskās un hiphopa mūzikas laukā aktīvi mākslinieki un izveidoja apvienību Dirty Deal Audio. Sekoja līdzi visam jaunajam vidē un vienlaikus paši to arī veidoja un attīstīja. Ja pamanīja kādu jaunu un perspektīvu mūziķi, Kristaps aicināja piedalīties pasākumos. Viņi rīkoja Latvijas elektroniskās mūzikas tīklošanās pasākumus Treniņu Trešdienas, kurās pieredzējušāki un mazāk pieredzējuši mūziķi sanāca kopā, lai atrādītu savu mūziku. Arī Baltijas reģiona mūziķu un producentu radošās nometnes Baltic Trail.

Publicētas vairākas Latvijas elektroniskās mūzikas izlases un albumi. Notika vairāki lieli elektroniskās mūzikas pasākumi mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts ietvaros un vērienīga ballīte bijušajā ūdensatrakciju parkā Akvalande neilgi pēc tā slēgšanas. «Tas, kas ir Dirty Deal Audio, laika gaitā ir mutējies un pārveidojies. No mūziķu kolektīva izveidojās kodols, kas arī ikdienā vada studijas virzību. Tas ir organiski izveidojies turpinājums,» saka Ansis. Studijas ikdienas darbs ļauj viņiem attīstīt gan biznesu, gan Dirty Deal Audio kustību.

«Reizēm šaustu sevi par to, ka viss laiks aiziet biznesā un sirdslietām neatliek laika,» atzīst Kristaps. Tomēr šobrīd apvienības prioritāte ir tieši bizness. Pirms uzņēmējdarbības attīstīšanas tā bija ikdienišķa situācija — kaut ko no savas personīgās dzīves un labklājības upurēt, lai īstenotu radošos mērķus. Piemēram, jādzīvo studijā. «Puķītis pie tā jau tiktāl bija pieradis, ka viņam liekas jocīgi, ka nenogriez sev pirkstu katru reizi, kad pasākums jāorganizē,» saka Ansis. Viņu mērķis, attīstot uzņēmējdarbību, ir būt finansiāli neatkarīgiem, veidot radošās un sociālās aktivitātes. Arī radošajās sfērās projekti, kas balstīti tikai iesaistīto entuziasmā, agri vai vēlu izbeidzas. Pietrūkst spēka. «Daži tos var izvilkt vairākus gadus, citiem spēka pietrūkst pēc dažiem mēnešiem,» saka Ansis. «Mūsos visos ir mīlestība pret radošajām un mūzikas lietām, kam katrs veltām tik daudz laika, cik vien varam, bet tam ir nepieciešams finansējums. Bet Dirty Deal Audio struktūrā esam ielikuši arī uzņēmējdarbības motoriņu. Lai ne tikai mēs paši, bet arī citi cilvēki varētu uzlēkt uz mūsu ripojošās platformas un aizbraukt līdz kādai labākai vietai.»

Izklausās pēc 2018. gada

Pirms pieciem gadiem viņi izveidoja studiju Latvijas Mākslinieku savienības veidotajā radošajā kvartālā Kombināts Māksla. Kultūras projektu atbalsta programmā Brigāde piesaistīja finansējumu telpu labiekārtošanai un tehnikas iegādei. Puišiem ir laba sadarbība ar Mākslinieku savienību, kombināta telpās rīkots gan vērienīgs gada noslēguma pasākums, gan īstenota iecere par mūzikas klubu visas vasaras garumā.

Ikdienā Dirty Deal Audio komanda strādā ar plaša spektra audiodarbiem — veido skaņas dizainu, producē un komponē mūziku, veic balss ierakstus. Ir vairākas lietas, ar ko viņi atšķiras no citām līdzīgām studijām. Pirmkārt, nozarē ir zināms viņu paveiktais. «Latvijas kontekstā tā ir mūsu pievienotā vērtība — cilvēki zina, par ko iestājamies un ko esam paveikuši elektroniskās un hiphopa mūzikas laukā, tāpēc, iespējams, izvēlas ar mums sadarboties arī komercdarbos.» Otrkārt, lai gan studija strādā arī ar audiofailu bankām, viņi piedāvā radīt oriģinālu mūziku atbilstoši klienta vajadzībām. «Ja kāds grib uztaisīt kaut ko modernāku, lai izklausās kā 2018. gadā, nāk pie mums,» saka Ansis. Tomēr tā nav viņu vienīgā specialitāte. Veidojuši arī jautrus džinglus, ierakstījuši akordeonu, un reiz Niklāvs pat remiksēja Līvu dziesmu.

Augsta darba ētika un spēja novērtēt ikvienu, kas izvēlējies sadarboties. Klientu piesaistē — ļaut runāt padarītajam, nevis atraktīvam pieteikumam. «Varbūt liekas, ka mēs esam tāds jocīgs kantoris, sākumā daudzi var nodomāt — tie jau kaut kādi jaunie džeki, reperi. Bet, kad esam izdarījuši pāris darbus, ir skaidrs, ka mums var uzticēties,» saka Ansis.

Pēdējo pāris gadu laikā viņi ir veiksmīgi iespraukušies reklāmas industrijā. «Mēs esam sevi parādījuši, bet kapacitāte atļauj vēl spraukties,» atzīst Kristaps. Studija sadarbojas ar vairākām reklāmas aģentūrām, viņi veidojuši darbus arī Itālijas nacionālajai televīzijai un tādiem pasaulē atzītiem zīmoliem kā Givenchy un Sportmax.

Nelielais kolektīvs ir gan priekšrocība, gan trūkums. Klienti novērtē to, ka viņi spēj ātri pielāgoties situācijai un precīzi uz to reaģēt. Tomēr tas nozīmē arī noteiktu darba apjomu, kas var tikt īstenots vienlaikus. «Kamēr notiek aktīvs pingpongs ar klientiem, attīstības projekti tiek iepauzēti. Un otrādi,» stāsta Kristaps. Viens no komandas tuvākajiem mērķiem ir piesaistīt vēl kādu darbinieku tieši projektu vadības laukā.

Iznākt no guļamistabas

Pirms trim gadiem Kristaps sāka vairāk laika pavadīt dzimtajā Liepājā, un Dirty Deal Audio meklēja iespējas veidot savu štābu arī tur. «Gribējām paplašināt ne tikai darba kapacitāti, bet arī darbības spektru,» saka Ansis. Viņi apspriedās ar draugu un sadarbības partneri no Itālijas, kas aktīvi darbojas videonozarē, par svaigāko jomā. Pasaulē jau tobrīd arvien pieauga interese par trīsdimensionāliem, telpiskiem skaņas ierakstiem un pēcapstrādes darbiem. Tie var papildināt virtuālās realitātes pieredzi un tikt izmantoti visdažādākajās nozarēs — tūrisma industrijā, modes skatēs, potenciāli arī reklāmā un mākslā. Telpiskas skaņas ieraksti un pēcapstrāde ir virziens, kādā nākotnē vēl vairāk iecerēts attīstīt uzņēmuma Liepājas studiju, kurā šobrīd aktīvi strādā Niklāvs, un regulāri darbojas arī Kristaps. Daļēji uz Liepāju pārcēlies arī Dirty Deal Audio vizuālais mākslinieks Mārtiņš Zutis.

Studija ierīkota, piesaistot Liepājas pašvaldības finansējumu, iegādāts binaurālais mikrofons, kas simulē cilvēka dzirdi un ļauj ierakstīt telpisku skaņu. «Ar katru dienu virtuālās pieredzes palīgierīces kļūst aizvien pieejamākas,» nosaka Niklāvs. Tehnoloģijas attīstās strauji, skanējums tiek veidots vēl telpiskāk, vēl reālistiskāk.

«Liepāja ir brīnišķīga vieta, kurā var mierā dzīvot, ēst gurķi no savas siltumnīcas un strādāt Itālijas nacionālajai televīzijai,» saka Kristaps. Dirty Deal Audio veidojusies veiksmīga sadarbība ne tikai ar pašvaldību, bet arī ar vietējo biznesa inkubatoru un Liepājas Universitātes jauno mediju mākslas studiju programmu. «Paši mācāmies un iesaistām šajā procesā arī apkārtesošos interesentus, veidojam vidi, draudzējamies ar cilvēkiem, kas šajā jomā vēlas strādāt un pilnveidot sevi.»

Atbalstīt jaunos mūziķus un nozares entuziastus ir viens no mērķiem, ko Dirty Deal Audio kolektīvs sev izvirzījis. Daudzi sāk kā guļamistabas producenti — mūziku veido mājās un ārpus virtuālās telpas vidi nav vēl iepazinuši. «Mūsu pieredze noteikti var noderēt arī citiem. Tiem, kuri šobrīd ir tur, kur mēs bijām pirms dažiem gadiem,» saka Ansis.

Kopienas attīstība motivē mūziķus, iedvesmo darboties. «Gribētos asistēt jaunajiem, kuri vēl tikai top. Bet, lai to veiksmīgi varētu darīt, mēs vēlamies būt finansiāli patstāvīgi un nodrošināt savu ienākumu avotu, tāpēc mums šobrīd bizness ir prioritāte,» atzīst Dirty Deal Audio izveidotājs. «Es vēl braucu ar opelīti, vēl neesmu veiksmes stāsts,» viņš smejas. «Mums vajag uzstādīt mērķi — pēc diviem gadiem mums jābrauc ar ekskluzīviem auto,» joku turpina Niklāvs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Iegūt līdzekļus, kas ļautu realizēt radošos projektus, veiksmīgāk pildīt elektroniskās mūzikas vēstniecības funkciju un dot savu artavu vietējās mūzikas vides attīstībā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Vēl pirms Liepājas studijas pasteidzāmies un paplašinājām Rīgas studiju, kamēr tam vēl nebijām gatavi. Šobrīd pilnveidojam to, kas mums jau ir, un pirms nākamo soļu speršanas vēlamies uz pilnu jaudu izmantot visus esošos resursus.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nebaidīties, izmēģināt spēkus un censties īstenot savas idejas Latvijā, bet rēķināties, ka sākums, iespējams, būs katastrofāls. Vairākus gadus būs nopietni jāieguldās. Un, ja arī dari to, kas pašam patīk, nepieciešams apzināties, ka joprojām svarīga darba ētika. Lielā uzņēmumā tas var paslīdēt garām, bet mazā katra kļūda uzreiz redzama, tas var celt vai graut reputāciju.

Piparmētru radošums

Lielā Zemgales zemnieku saimniecībā Terēņi, kas gadiem ilgi nodarbojas ar graudkopību, saimniece Lolita Duge pirms pieciem gadiem izveidoja piparmētru lauku. Tad arī atklājās, kāds piparmētrām sakars ar radošumu

Zemnieku saimniecība Terēņi nav vienkārša, tā ir izcila. 2017. gadā konkursā Sējējs tā atzīta par labāko lauku saimniecību Latvijā, gadu pirms tam Jelgavas novada vadība tai teikusi paldies kā labākajiem novada popularizētājiem. Saimnieces Lolitas Duges piparmētru namiņš ir tas, kurš uz labības lauku ieskautajām Terēnu mājām vasarā atvilina tūkstošiem interesentu.

Te zem saimniecības ēku sijām bezdelīgas no Zemgales māla salipinājušas izturīgas ligzdas, kur valda bērnudārza cienīgs troksnis. Ap dzīvojamo māju plešas skaists dārzs, kur puķes cita citu pārspēj krāšņumā un smaržās. Un ir pushektāru liels piparmētru lauks, kurā zaļo desmit dažādu mētru. «Tas nav tāpēc, ka esam gribējuši būt labākie. Mēs veidojam skaistu un sakoptu vidi tāpēc, ka paši tajā jūtamies labi,» saka Lolita Duge. «Ja apkārt valda skaistums un kārtība, arī paši tā jūtamies, un līdz ar to ir vieglāk organizēt savu dzīvi.»

Lielais un mazais bizness

Ar graudkopību Terēņi, kas aptver ap tūkstoš hektāru zemes, nodarbojas jau kopš 1992. gada. Tas, pēc Lolitas vārdiem, ir lielais bizness, ko vada viņas vīrs Kaspars Duge. Bet piparmētru jeb «mazo biznesu» viņa nolēma veidot pirms sešiem gadiem, kad vēl strādāja Jelgavas novada domē par projektu vadītāju.

Vīra iedrošināta, nolēma pieteikties Lauku atbalsta dienesta projekta Leader atbalstam. «Vispirms uzdevu sev jautājumu, vai varu aiziet prom no stabilas darbavietas un realizēt savas idejas. Lai par to pārliecinātos, vispirms vajadzēja spēt piesaistīt finansējumu savam nelielajam biznesam,» stāsta Lolita. Kad bija izlēmusi rakstīt projektu savam biznesam, sāka domāt, ar ko tad varētu nodarboties. Par piparmētru audzēšanu Lolita izšķīrās dažu minūšu laikā. Ģimenē aug divas meitas, un vienai no tām garšo dzēriens, kas pagatavots no mammas vārītā piparmētru sīrupa. «Ja reiz vienam garšo, ticams, ka iegaršosies vēl kādam,» nodomāja Lolita, rakstīdama projektu par piparmētru audzēšanu.

Lolitas Duges plāns audzēt, pārstrādāt un tirgot piparmētras saņēma atbalstu — projekts apmaksāja pusi no pamatlīdzekļos ieguldāmās naudas. Apmēram gadu viņa mēģināja apvienot darbu pašvaldībā ar piparmētru lauku, līdz 2013. gada nogalē saprata — jāizšķiras par vienu lietu. Kad 2014. gadu sāka strādāt tikai savā saimniecībā, doma bija pieticīga — nopelnīt tikai tik daudz, lai «sanāk vismaz zeķbiksēm». «Ja nemaz nav peļņas, tad tomēr jādomā, cik ilgi un kāpēc sevi ieguldīt jomā, kas rada tikai zaudējumus,» saka Lolita. «Taču ar laiku viss, kas saistīts ar piparmētrām, man kļuva kas daudz vairāk nekā tikai bizness. Tas ir mans sirdsdarbs.» Piparmētru dēļ viņa nekļuva par biznesa haizivi. Tomēr Lolita Duge noteikti ir uzņēmēja, kurai nemitīgi rodas idejas un kura var tās īstenot.

Piparmētras iedvesmo

Pirms Lolita sāka audzēt piparmētras, viņa nemaz nezināja, ka pasaulē ir vairāk nekā 600 mētru šķirņu. Pirmās mētras savā dārzā ieguva gandrīz nejauši. Radu saietā kāda sieviete, kas nodarbojas ar stādu tirdzniecību, ieminējās, ka viņas siltumnīcas stūrī aug mētras, laikam būs jāmet ārā. Lolita jau bija uzrakstījusi projektu piparmētru audzēšanai, tāpēc pieteicās uz tām.

«Domāju, ka braucu pakaļ 20—30 stādiem, bet radiniece smaidot teica: «Lūk, tev 376 stādi, 12 šķirnes!» atceras Lolita. «Mans pirmais lielais pārsteigums, kas nedeva mieru, — kā var būt 12 atšķirīgas mētras! Es taču braucu pakaļ vienai parastai piparmētrai. Mājās braucu ar domu pēc iespējas ātrāk tikt pie datora, lai saprastu, kas tās par mētrām.»

Vairums no šīm 12 šķirņu mētrām joprojām aug Lolitas Duges plantācijā. Zemeņu, šokolādes, ābolu, greipfrūtu un citas. «Lau-kam pietiktu ar diviem trim mētru veidiem. Bet ir mētras, bez kurām vairs nespēju iedomāties savu ikdienu. Pieejot pie zemeņu mētrām, ikreiz jūtu zemeņu aromātu,» stāsta Lolita, pagatavojusi stikla tējas krūzē smaržīgu Šveices mētru tēju.

Lai gan intervijas laikā viņa vairākkārt min, ka nav diža mētru eksperte, viņas piparmētru namiņš — viena no piemājas saimniecības koka ēkām — savā ziņā dēvējams par laboratoriju. Pie tās podos sastādīts apmēram 30 dažādu jaunu mētru šķirņu. «Novērošanai,» paskaidro Lolita. Tas nozīmē, ka viņai jāpārliecinās par nopirktās šķirnes atbilstību tai piedēvētajam nosaukumam. Gadās, ka mētru importētāji, patvaļīgi tulkojot šķirņu nosaukumus, rada jucekli. Tā Latvijā tiekot izplatītas Marokas un Kasablankas mētras, taču Lolita ir droša, ka tā ir viena šķirne. Viņas kolekcijā ir arī ogu mētras, un Lolitai ir jāizpēta, vai tā nav tā pati Berries&Cream Mint. «Kādam nav svarīgi, kādas šķirnes mētras ir viņa dārzā, kādam — ir. Kamēr neesmu droša, kādai šķirnei pieder mētra, es tās neizplatu,» saka Lolita. Otrs iemesls, kāpēc mētras pirms stādīšanas laukā ir jānovēro, — jāzina, vai tās ir piemērotas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Pašlaik pārbaudes laiks jāiztur Hilarijas saldajai citronmētrai un saldajai bumbieru mētrai.

«Man ir teikuši — ko tu stāsti, mētras nevar būt tik atšķirīgas! Te ir iespēja katram pašam redzēt, pārliecināties, salīdzināt,» saka Lolita. Zemgales zemē labi var ieaugt aptuveni 30 dažādu šķirņu mētru. Taču saimniece nepaļaujas, ka tās Latvijā var pārziemot. Kailsalu tās neiztur, tāpēc rudenī saknes tiek nestas vēsās telpās, kur «guļ» līdz pavasarim.

«Jāņem arī vērā, ka mētra nav koks un krūms, kas augs gadiem ilgi. Mētras vienā vietā aug trīs, maksimums piecus gadus. To laikā tās ir paņēmušas no augsnes visas vajadzīgās barības vielas, un ražība zūd. Lai piparmētras neizzustu vispār, tām vajadzīgs jauns lauks,» skaidro saimniece. Jautāta par visgrūtāko brīdi biznesā, Lolita atceras gadu, kurā piparmētru lauks bija ierīkots iepriekš 30 gadus lauksaimniecībā neizmantotā zemes gabalā. Kad pēc koncerttūres pa Itāliju, kurā Lolita bija devusies kopā ar deju kolektīvu, atgriezās mājās, laukā bija redzamas tikai nezāles. «Man rokas nolaidās. Bet vecākā meita teica: «Mammu, kad lielās nezāles izrausim, tad jau varēs redzēt zemākās nezāles. Tā pa metram vien tikām galā,» stāsta Lolita, kurai vienīgie palīgi ravēšanas darbos ir 18 un 10 gadus vecās meitas. «Tā bērniem rodas izpratne, kā jāpelna nauda.»

Cepumi un šokolāde

Ja Lolita Duge audzētu piparmētras tikai tēju un sīrupu gatavošanai, viņas mazais bizness, iespējams, jau būtu bankrotējis. Pirms Ziemassvētkiem daži uzņēmumi pasūta Vilcē audzētās un fasētās piparmētru tējas dāvināšanai. Taču pārējos gada mēnešos latviešiem pietiek ar tām drogām, kas iegūtas no pašu savāktā dārzos, pļavās un mežos. Lolita to ātri saprata. Par laimi, 12 piparmētru šķirnes bija jau pamudinājušas viņu eksperimentēt tālāk.

Produktu klāsts piecu gadu laikā ir vairākkārt mainījies — pašlaik ir 13 dažādu našķu, ar ko saldināt dzīvi: šokolādes un bezē cepumi, baltā un melnā šokolāde, karameles, medus ar piparmētrām. Ir vēl arī divi dažādi piparmētru sīrupi: ar plūmju un upeņu sulu. Pat piparmētru zefīri! «Ne jau viena izmēģinu jaunas receptes. Esmu darbā pieņēmusi krustmeitu,» Lolita iepazīstina ar savu vienīgo kolēģi Zani Dugi, kas ir diplomēta ēdināšanas servisa speciāliste. Kad viesojamies piparmētru namiņā, viņa tajā gatavo šokolādi ar atsvaidzinošo garšu.

«Jaunu produktu radīšana un ražošana ir aizraujošs process mums pašām,» saka Lolita. Šī aizraušanās neesot ne vienkārša, ne lēta, jo visi gardumi tiek gatavoti ar rokām piparmētru namiņa virtuvē. Vienīgie palīgi ir žāvēšanas skapis un mikseris. «Bet pagaidām mums nav domas ieguldīt naudu iekārtās viena produkta lieljaudas ražošanai. Dodam priekšroku daudzveidībai. Ražojam tikai Latvijas tirgum, un tas ir tik neliels, ka mūsu pieejai jābūt ļoti radošai,» stāsta Lolita. Viņai ar Zani patīk eksperimentēt, bet mājražotāju produkcijas cienītājiem interesē aizvien jaunas un īpašas garšas, tāpēc ne konditorejas, ne šokolādes fabriku Vilcē necels.

Lielā produktu daudzveidība esot svarīga arī tūristu piesaistei. Lolitas Duges piparmētru namiņš ir viena no populārākajām pieturvietām Zemgales novada apceļotājiem un lauksaimniecības speciālistiem. Aizvien biežāk Vilces pagasta Terēnos ierodas tūristi no netālās Lietuvas, brauc arī lauksaimniecības studenti no dažādām Eiropas valstīm. Lolita atzīst, ka sākumā kā gide jutusies mazliet neērti, ka viņas krievu un angļu valodas zināšanas nav izcilas, ka piparmētru laukā ir arī nezāles. «Bet pārvarēju sevi,» viņa saka, «jo tas ir tikai cilvēcīgi, ka ikdienas darbos nespēju izraut katru nezāli. Tā arī kalpo kā pierādījums, ka piparmētru lauks ir bioloģisks, tajā netiek lietoti ķīmiski preparāti. Ir bijis arī tā, ka eksperimentos neizdodas ļoti labs produkts. Nekas! Atbrauc tūristi, un viņiem ir iespēja nogaršot marmelādi, kurai nav vajadzīgās konsistences.»

Tūrisms ir palīdzējis palielināt piparmētru produktu atpazīstamību un noietu. Par to Lolita ir pārliecināta bez grāmatvedības datu pētīšanas. Jo vairāk viesu Terēnos, jo vairāk nopirkto piparmētru gardumu veikalos. «Redzot, ka šokolāde un cepumi tiek gatavoti tepat Latvijā mājas apstākļos, cilvēki saprot, kāpēc mūsu ražojumi cenas ziņā nevar konkurēt ar industriāli ražoto un importēto produkciju,» Lolita secinājusi, ka pircējiem nav žēl naudas par labiem našķiem. «Kādas reizes trīs ir bijis, ka cilvēki mums piezvana, lai pateiktu, ka mūsu cepumi viņiem ir ļoti garšojuši. Šāds zvans ar patiesi izteiktu atzinību man nozīmē vairāk nekā diplomi un balvas. Man ir aizrādīts, ka nav vērts tērēt laiku diviem tūristiem. Bet reizumis pēc sarunas ar gaišiem cilvēkiem jūtu tādu enerģijas pieplūdumu, ko naudas izteiksmē nevar novērtēt. Nav tā, ka cepu cepumus un skaitu eiro. Man vissvarīgākais ir prieks par padarīto darbu un labajiem vārdiem, ko dzirdu. Manā viesu grāmatā bērna rokrakstā ir ierakstīts: «Šī ira pati labākā diena manā mūžā.» Vai to var izmērīt naudā?»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Arvien ir jauni mērķi, kuru dēļ jāstrādā. Mūsu ģimenē ir apziņa, ka atpūta pienākas tikai pēc labi padarīta darba. Mums ļoti patīk ceļojumi, bet īpaša sajūta ir tikai tad, ja esam godam nopelnījuši šo atpūtu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kad mani aicināja piedalīties šovā Īstās Latvijas saimnieces, nebiju pārliecināta, vai man to vajag. Producente teica: «Nožēlot var tikai to, ko neesi pamēģinājis.» Nevienu kļūdu, kas devusi mācību, neuztveru kā bēdu.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Mani kaitina, ja visu rēķina naudā. Lai strādātu, nepietiek ar vēlmi pelnīt, vajadzīga sirds atdeve. Es nemudināšu ne vienu, ne otru meitu turpināt piparmētru biznesu. Saku viņām to pašu, ko citiem jaunajiem, — dariet tikai to, kas jums patiešām interesē!»

Alus ar meža garšu

Kā alus darītavā Labietis Edgars Melnis un Reinis Pļaviņš darina miestiņu ar priežu pumpuriem, vaivariņiem un viršiem

Rīgas klusā centra sirdī, līdzās bohēmiskajam klubam Piens, šīs nedēļas beigās būs liela rosība. Pilsētā tiks ievesti lauki — vezumi ar puķēm un zālēm. Alus darītavā un krogā Labietis ielīgos Jāņus. Krodziņš šeit atvērts 2013. gadā, un alus, kas tajā tiek celts galdā, brūvēts šepat pēc līdzīpašnieku Edgara Meļņa un Reiņa Pļaviņa pašu izstrādātām receptēm.

Satieku viņus klusas pirmdienas pusdienlaikā, pirms kroga durvis atvērtas apmeklētājiem. Plauktos kārtojas glīti marķētas pudeles ar tik savdabīgiem nosaukumiem kā Pelašķu velns, Aroniju ragana, SOHO švītiņš un Baltais zvirbulis. Tomēr sarunu ar abiem relaksētajiem, šortos un iešļūcenēs tērptajiem aldariem turpinām ārpusē uz koka terases. To pavada daudz smieklu un joku. Viņi neslēpj savu attieksmi pret biznesu, ko paši dēvē par pelnošu hobiju. «Bizness — tas nav nopietni. Nopietni ir iet uz darbu,» smejas Reinis, kurš pirms iekāpšanas uzņēmēja kurpēs 15 gadus bija kaitborda treneris. Atsvaram noder Edgara pieredze — 17 gadus viņš bija Swedbank IT speciālists.

Par biznesa partneriem abus pirms pieciem gadiem padarīja kāda it kā nenopietna saruna alus mājbrūvētāju pasākumā. «Ko tik iesvilpuši nesarunās,» tagad pajoko Edgars.

Tolaik vēl viens otru nepazīdami, Edgars un Reinis aizrāvās ar pašbrūvētu miestiņu. Reinis no 2010. gada, Edgars vēl pāris gadus agrāk — viņš ir viens no alus mājbrūvēšanas kustības dibinātājiem un Mājas alus rokasgrāmatas autors. Viņš ir autors arī kādai alus receptei, kuru pirms vairākiem gadiem publicēja internetā. Sekojot šīs nejauši atrastās receptes norādēm, pirmo reizi miestiņu mājās izmēģināja brūvēt Reinis. Iepatikās. Iesaistījās mājbrūvētāju komūnā. «Pati vari iedomāties, kādi tie pasākumi ir. Sanāk mājbrūvētāji, katram līdzi pieci litri labākā alus, tad viņi mainās un dzer,» stāsta Reinis. «Tā intensīvi divu stundu laikā jānomēģina kādas 15—20 zortes,» viņu papildina Edgars. Vienā šādā sanākšanā Reinis pastāstīja, ka gribētu atvērt savu alus brūzi, bet tam vajag lielus ieguldījumus, tāpēc viņš meklē partneri. «Nu davai,» esot atbildējis Edgars. Strādājot bankā, viņam bija izdevies iekrāt gana daudz naudas, lai sāktu biznesu, turklāt lielā interese par alus brūvēšanu abus bija apgādājusi ar pietiekamu daudzumu informācijas, kā lieta darāma. 2013. gada maijā viņi nodibināja uzņēmumu un tā paša gada augusta beigās ielēja pirmo alus glāzi par naudu.  Pirmais gads bija grūts. Līdzīpašnieki paši strādāja pa 18 stundām dienā. «Līdz trijiem naktī strādāju bārā, tad astoņos braucu uz banku,» atceras Edgars. Tomēr bizness ieskrējās.

Alus tolaik bija daudz, bet garšu maz, Reinis skaidro, kā Labietim izdevās izcīnīt savu vietu zem saules šķietami tik pieblīvētajā tirgū. «Paņem jebkuru alus darītāju. Viņiem ir 6—7 dažādas etiķetes, bet viss garšo vienādi. Pasaulē tobrīd bija kādi 200 alus stili, no tiem Latvijā varēja nopirkt sešus,» Reinis stāsta. Alus skatuve esot bijusi pārblīvēta ar Viduseiropas alus darīšanas tradīcijām. «Mēs ienesām amerikāņu, britu vēsmas. Un sakropļojām tās līdz nepazīšanai, iepinot iekšā pagānisko Latvijas tradīciju, kādu esam to uzrakuši tautas dziesmās, ārstniecisko augu aprakstos. Baigo kolāžu uztaisījām,» viņš stāsta.

Cik sarežģīti tas varētu būt?!

Nav tā, ka Edgaru un Reini pie alus brūvēšanas saista kādas senas pašu ģimenēs iekoptas tradīcijas. Tomēr Reinim savulaik bija tante Valmieras pusē — biškope, kas brūvēja medalu. Trešajā ceturtajā dienā bija gatavs dzeršanai. Salds, dzirkstošs. Zobu starpās salīp vaska gabaliņi, Reinis atsauc atmiņā seno garšu. «Recepte patiesībā bija ļoti primitīva, bet mēs uz tās esam uzsēdušies un tādas variācijas taisām,» stāsta aldari.

Tā gan nav vienīgā recepte, kas top Labieša alus darītavās Rīgā un Ādažos. Patiesībā to ir vairāk nekā 50. Cik tieši? To abi līdzīpašnieki skaidri nezina pateikt. «Pēc 50 pārtraucu skaitīt,» atjoko Edgars.

Alus receptes tapšana sākas ar sajūtu vai mirkli, ko gribi pārvērst garšā, stāsta Reinis. «Tā var būt gulēšana mežā — kāda smarža, kas iesitas nāsī. Var būt kāds emocionāls pārdzīvojums, ko noķer un saproti, ka gribi dabūt iekšā alū,» viņš saka. Jo lielāka ir aldara pieredze, jo labāk viņš zina, kādas izejvielas palīdzēs vēlamo garšu panākt.

Tad sākas eksperimentēšanas laiks. Sastāvdaļas tiek saliktas kopā pēc sākotnēji izdomātās receptes. Tad divas nedēļas alus rūgst, divas nedēļas nobriedinās. Pēc aptuveni mēneša to iespējams noprovēt un recepti uzlabot. Tad raudzēt no jauna. Parasti alus šķirnes izveidei esot vajadzīgi 4—5 šādi eksperimentāli cikli. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Ar vienu recepti Reinis cīnījies divus gadus. Beigās situāciju atrisinājusi jauns rauga veids, kas spēja ar iecerēto tikt galā. «Katram raugam ir sava gaume. Manas misas mēdz būt tādas, kas riebjas ne tikai ražošanas daļai, bet arī raugam. Tās grūti rūgst, jo ir sarežģīta izejvielu kombinācija, piemēram, liepziedi ar brūklenēm, medu un kviešiem. Raugs pasaka: arrivederci, es esmu paēdis,» smejas Reinis.

Recepšu izgudrošanā iesaistās abi. Jaunas idejas piešķiļas, braukājot pa dažādiem Eiropas alus festivāliem, noķerot kādas jaunas un neparastas garšas. Ne visas idejas gan var realizēt. No iecerētajām receptēm līdz krogus alus krānam nonāk aptuveni puse. Līdzīgi kā mūziķiem ir absolūtā dzirde, aldariem ir absolūtā garša. «Veikalā nopērkot alu un pagaršojot, domāju — ar trim mēģinājumiem varētu uztaisīt. Tā liekas, ka alu uztaisīt ir grūti. Bet reāli — sajauc graudus ar ūdeni un noraudzē! Cilvēki to darījuši jau desmit tūkstošus gadu. Cik sarežģīti tas varētu būt,» iesaucas Reinis, kurš ir arī atbildīgs par Labieša asprātīgajiem nosaukumiem.  «Man parasti ir tas moments, ko gribu atainot, un tad tam momentam ir arī nosaukums,» viņš skaidro. «Tad atnāk pie manis Edgars — šim alum nosaukumu vajag līdz rītdienai. Noliek paraugu un izejvielu sarakstu,» viņš pavelk uz zoba kolēģi, kuram nosaukumu domāšana tik ļoti netīk. «Tagad, piemēram, būs alus Ledene. Atceries, bija ledene Starts, tāda skābena. Tas mums būs nākamnedēļ krogā. Edgara valodā tas ir vienkārši marakujas skābulis ar sāli,» viņš smejas.

Ķer prieku

Labietis alus darīšanā izmanto brīvā dabā iegūstamās veltes. «Izvejvielas mums ir diezgan specifiskas, šo to nemaz nevar nopirkt,» stāsta Edgars. Reinis iestarpina: «Šo to? Pusi nevar nopirkt!» Alus darīšanā tiek izmantoti vaivariņi, priežu pumpuri, virši, plūškoks, mirte. Agrāk, kad Labietim bija tikai brūzis Briāna ielā, darbinieki paši tos ievāca. «Pavada dienu mežā, saliedējas pie reizes, viens otram ērces nolasa. Bet tagad, lai mēs priežu pumpurus salasītu… Vajag 50 kilogramus sausu, tas ir kādi 100 kilogrami slapji. Es labā dienā varu salasīt trīs kilogramus. Piecus varbūt,» stāsta Reinis. Lai tiktu pie nepieciešamajām meža veltēm, uzņēmums noslēdzis līgumu ar to vācējiem. Kopš 2016. gadā atvēruši papildu ražotni pie Ādažiem, Labietis tagad var saražot sešreiz vairāk alus nekā Rīgas krodziņā.

Jaunā ražotne piešķīlusi jaunu jaudu uzņēmumam, kas tagad ar alu var apgādāt ne tikai krogu Briāna ielā, bet arī Rīgas Centrāltirgū un Liepājā, dažādus pasākumus izbraukuma tirdzniecībā un piepildīt arī veikalu plauktus. Drīz tiks atvērsts Labieša krogs Vecrīgā — 13. janvāra ielā. Pērn pavisam notirgotas 180 tonnas. Kādi astoņi procenti aizgājuši arī uz ārzemēm — lielākoties Norvēģiju un Lietuvu, bet Labietis iecienīts arī Nīderlandē, Krievijā.

Ražotnes atvēršana gan nebija vienkārša. Aldari nebija īsti sarēķinājuši, cik daudz apgrozāmo līdzekļu vajadzēs. Nācās krietni savilkt jostas, lai pārdzīvotu ziemu. Tomēr beigās viss izvērtās labi. Turklāt abās ražotnēs kopā strādā tikai četri darbinieki. «Un miljardi rauga šūnu, kas strādā par vēdera tiesu. Mēs šīm cukuru, iesaliņu un medu, viņas tikai kapā,» smejas Reinis. Kopumā uzņēmumā ir 18 darbinieku.

Lai gan kompānijas apgrozījums trīs gadu laikā dubultojies, Edgars un Reinis to vairās saukt par strauju izaugsmi. Patiesībā viņi par to tā īsti nemaz nedomājot. «Mēs biznesā vairāk ķeram prieku, nekā koncentrējamies uz to, ka šogad jāsasniedz kaut kāds mērķis vai pārdošanas apjoms,» saka Edgars.

Mazliet viņi tomēr iespringst, kad vaicāju, kurš no Labieša brūvējumiem pašiem vislabāk iet pie sirds. «Tas būtu kā jautājums, kurš ir tavs mīļākais bērns… Alus izvēle atkarīga no garastāvokļa, diennakts laika. Ir ziema vai vasara. Vai tu pļauj zāli vai gribi uzlāpīties,» skaidro Reinis. «Ja mums būtu finanšu direktors, viņa mīļākais alus būtu Mežs, jo to vislabāk pērk,» iesmejas Edgars. «Iespējams, mūsu veiksmes pamatā ir tieši tas, ka mums nav finanšu direktora,» viņam piespēlē Reinis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Esam atvēruši savu mazo nišu, kurā spēles noteikumus radām paši. Mūs interesē — cik tālu varam aiziet, spēlējot pēc saviem noteikumiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Veikala atvēršana Āgenskalnā. Kad atvērām veikalu, vēl nezinājām, ka taisīsim otru ražotni. Āgenskalnam pazuda jēga, jo parādījāmies tirdzniecības tīklos.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Neiespringt, neuztvert visu pārāk nopietni. Ir jābūt izglītotam, jāzina vairāk par visiem. Ir jābūt speciālistam tajā, ko dari.  Un mīlestība. Bez mīlestības nekas nenotiek. Ir jābūt gatavam vienu laiciņu pastrādāt vairāk. Bet, ja strādā ļoti intensīvi vairāk par gadu, kaut kas nav kārtībā. Ir svarīgi saprast, kurā brīdī tu pārāk ilgi peldi pret straumi.»