Kategorijas: Veiksme

Zelta ogas, ko citi nenovērtēja

Nejaušības dēļ inženiertīklu speciālists Māris Šermuks pirms dažiem gadiem uzzināja par irbeņu ogām un atklāja — neviens tās Latvijā neaudzē un nepārstrādā. Pašlaik viņam pieder lielākais irbeņu lauks Eiropā un pirmie paša izstrādātie produkti, kas sākuši nest peļņu

Auces novadā kādā vietā, kur vēl pirms desmit gadiem bija nepārbrienamas, kārkliem aizaugušas pļavas, tagad plešas krāšņs irbeņu lauks 7,2 hektāru platībā. Tik skaistas ir dzeltēt sākušās lapas un karaliski sārtās, sulīgās ogas! «Lielākā irbeņu plantācija Eiropā, ja ne pasaulē,» lepns ir lauka saimnieks un uzņēmuma BestBerry īpašnieks Māris Šermuks. Krūmi sākti stādīt pirms sešiem gadiem, bet pirmā lielā raža bija pērn. Taču, pārstrādājot ogas, ir iegūts tik daudz produktu un to tirdzniecība ir bijusi tik veiksmīga, ka Māris ir pilnīgi pārliecināts — irbeņu ogu bizness zels.

Ar krīzes pieredzi

Tincināts, kā radās šī ideja, Māris atbild īsi: «Sākumā nekā nebija!» Ne viņam bija irbeņu krūmu, ne lauksaimniecībā izmantojamas zemes, ne viņš ko īsti zināja par šīm ogām. Būdams mednieks, nekad pat nebija pamanījis irbenes mežā.

Patiesībā Māris ir inženiertīklu speciālists, kurš daudzus gadus strādāja būvniecībā, gādājot par ūdens, ventilācijas un apkures sistēmām. Pirms krīzes viņam bija arī savs inženiertīklu uzņēmums. «Tie būvniecībai bija labie laiki,» bez nostalģijas atceras Māris. Nesamērīgi augstu «uzskrūvētas» cenas, lielā steigā strādājošo celtnieku un nepacietīgo klientu neapmierinātība, turklāt vēl ķibeles ar strādniekiem, kuri varēja pusi dienas nostāvēt ar lāpstu rokā, bet nekautrējās pieprasīt algā vismaz tūkstoti. Skaidrs, ka šim burbulim bija jāsprāgst. Un, kad tas 2008. gadā sprāga, Māris ar prieku pārdeva savu uzņēmumu. «Ne pārāk veiksmīgi pārdevu,» viņš atzīst. «Toreiz sapratu — es to vairs negribu! Tagad varētu atsākt šādu uzņēmējdarbības veidu, tas droši vien strādātu ar peļņu, bet negribu.»

Būvniecības sertifikāts Mārim ir, tāpēc viņš turpina kā algots būvniecības un inženiertīklu speciālists strādāt dažādos projektos. Visu tā nopelnīto naudu ieskaita savā tagadējā uzņēmumā BestBerry. Tāpēc arī 2017. gada finanšu datos ir paradokss — uzņēmuma peļņa lielāka par apgrozījumu. «Lielākie ieguldījumi irbeņu biznesā man bija pirmajos gados, kad vajadzēja sakopt aizaugušo pļavu, pirkt un stādīt irbeņu krūmus. Pagājušais gads bija pirmais, kad bija pietiekami liela ogu raža, lai ar produkciju varētu sākt pelnīt,» paskaidro Māris.

Bet ideja audzēt irbenes būvniekam radusies pavisam nejauši. Vienam no draugiem bijušas sirds veselības problēmas, un kāda paziņa viņam ieteikusi ēst irbenes. Tagad viņš tic, ka ģimenes ārsta izrakstītās zāles vairs nav jādzer veselīgo ogu dēļ. Tautas medicīnā irbenes izmanto daudzveidīgi: brūču dziedēšanai, nervu nomierināšanai, arī sirdsdarbības uzlabošanai. Taču Māris uzsver, ka negrib un nemaz nevar ne irbenes ogas, ne no tām paša izstrādātos produktus pieteikt kā brīnumlīdzekli pret visām kaitēm vai uztura bagātinātājus. Taču fakts ir tāds — drauga pieredze raisīja interesi par šīm ogām, un radās vēlme audzēt irbeņu krūmus, bet to raža iedvesmoja radīt jaunus produktus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī tirgus niša bija tukša — bez irbeņu ievārījumiem un želejām tajā nebija nekā. Bija tikai jāstrādā.

Izturīgās ogas

Parastā irbene (Viburnum opulus L.) Latvijā ir samērā izplatīts savvaļas augs, kas aug mitros mežos, pie upēm, aizaugušās pļavās. Ir kultivētas šķirnes apstādījumiem. Taču, kad Māris sāka interesēties par iespējām audzēt irbenes, pārliecinājās — daudzi dārzkopības un lauksaimniecības eksperti par irbeni nezina neko, kāds pat teicis, ka to nevajag «ievazāt» Latvijā.

Patiesībā Latvija, tāpat kā visa pārējā Eiropa un Rietumāzija, irbenei ir dzimtā vieta. To izpētījis, Māris meklējis mitru un auglīgu zemi, kurā stādīt krūmus. Tālu iet nevajadzēja — Auces pašvaldība piekrita iznomāt aizaugušas pļavas netālu no Māra mājām. Īrējis tehniku, algojis strādniekus, kas zāģēja krūmus, vilka ārā celmus. Kad zeme bija attīrīta no krūmiem, stādīja savu plantāciju. Irbeņu lauks ir skaists — jūnijā zied baltiem ziediem, bet no septembra līdz pat martam tajā spīd koši ogu ķekari. Irbeņu ogas nenobirst zemē un salnas nespēj tās sabojāt, tāpēc ražas novākšanā nav lielas steigas. Un arī tad, kad tās ir novāktas, ogas spēj nedēļām ilgi pacietīgi gaidīt pārstrādi.

Par stādu iegādi Māris gan stāsta negribīgi — tik sarežģīta tā bijusi. Jo stādu audzētavās irbeņu nav, meklējis tos pa dažādiem ceļiem, uzrunājot arī dažādu valstu botāniskos dārzus. «Pieredzes nekādas man nebija, biju priecīgs par katru stādu, ko kāds man pārdeva, nosaukdams par irbeni,» stāsta Māris. «Tagad man ir divpadsmit šķirnes, bet ne tāpēc, ka es būtu kolekcionārs. Es īsti nezināju, ko gribu, un pirku visu, ko dabūju.»

Tie, kas pārdeva stādus, solījuši — raža būs jau otrajā gadā. Bet tās nav bijis, zaros nogatavojušās tikai dažas ogas. Lai būtu simtprocentīgi drošs par to, kas ir ogās, meklējis laboratoriju, kas veiktu bioķīmiskās analīzes. To rezultāti Māri pilnīgi apmierināja — sastāvā ir daudz C vitamīna, dzelzs, baldriānskābes, kurai ir nomierinošs efekts. Mārim kā biznesā jau reiz iesvētītam cilvēkam bija skaidrība, ka ogas var būt izejviela daudziem un dažādiem produktiem. Meklējis iespējas pieteikties atbalsta finansējuma saņemšanai dažādos projektos. Piedzīvojis arī kuriozu — kādā no tiem prasīta rakstiska izziņa, ka irbene ir ogu krūms. «Tiešām, jūs nejokojat?» neticīgi pārprasīja Nacionālā botāniskā dārza speciālisti, kad Māris lūdza sagatavot šādu izziņu. Kamēr dabūja visus papīrus, projekta pieteikšanās termiņš jau bija beidzies.

Tas ir tikai sākums

Gaidot pirmo lielo ražu, Mārim bija arī gana daudz laika eksperimentiem ar ogām, lai radītu savu produkciju. Tā bija vajadzīga, jo uzņēmējs skaidri saprata — lai gan viņam pieder viens no lielākajiem irbeņu laukiem pasaulē, pagaidām no tā iegūtā raža ir par mazu, lai sagatavotu izejvielas lieliem ražošanas uzņēmumiem.

Bet viņam bija pilnīga pārliecība, ka irbeņu bizness būs veiksmīgs. Tāpēc viņš mēģināja ogas, kas izžāvētas kļūst tik cietas kā pipari, samalt smalkā pulverī. Tā var būt izejviela gan pārtikas, gan kosmētikas ražošanā. «Visas malšanas iekārtas mājās salauzu. Nācās pašam izdomāt un uzbūvēt iekārtu, kas sagatavo smalku irbeņu ogu pulverīti,» Māris iepazīstina ar vienu no produktiem.

Tomēr pat no šogad iegūtās ražas, kas noteikti pārsniegs tonnu, nevarēs sagatavot pulveri tādos daudzumus, kādos to vēlas ražotāji. «Izžāvējot tonnu ogu, pāri paliek 120 kilogrami žāvētu augļu. Kas ražotājam ir 120 kilogrami? Nieks!» Māris paskaidro. «Otra problēma — visi meklē lētas izejvielas. Bet irbeņu pulveris tāds noteikti nebūs.» Tāpēc Māris pagaidām nesteidz slēgt līgumus ar ražotājiem, kas jau ir interesējušies par viņa produkciju. Pagaidām irbeņu pulveri tirgo pats, un interneta veikalā tas esot pieprasītākais. Pietiekot ar pustējkaroti pulvera, lai uzņemtu C vitamīna un dzelzs vajadzīgo diennakts devu. Māris iesaka sekot viņa paraugam un piešaut sasmalcinātās ogas ikdienas maltītēm: der gan zupām un salātiem, gan jogurtam vai paniņām.

Irbeņu ogās ir arī baldriānskābe, kuras specifiskā smarža var nepatikt. «Kāds man teica — ja pulveris būtu kapsulās, ņemtu! O, ideja — kapsulas!» stāsta Māris. Taču, pakonsultējies ar ražotājiem, kas dažādus uztura bagātinātājus pilda kapsulās, Māris saprata — pulveri pildīs kapsulās pats, lai būtu pilnīgi drošs, ka sastāvs ražošanas procesā netiek mainīts. Nopirka kapsulētāju, un tagad viņa veikalā var nopirkt irbeņu ogas, kas izskatās līdzīgas aptiekas zālēm.

Ar aukstās spiedes metodi Māris no irbeņu sēklām ir ieguvis arī eļļu, kas ir bagāta ar C un E vitamīniem un līdz ar to izmantojama ādas kopšanā. Arī šī eļļa jau radījusi kosmētikas ražotāju interesi, bet, lai apmierinātu viņu prasības, Mārim jāspēj palielināt izaudzēto ogu apjomu. «Vajag vismaz desmit kilogramus sēklu, lai par iegūtās eļļas daudzumu kāds ar mani kā piegādātāju runātu,» saka Māris.

Viņa paša radīta ir arī irbeņu mizas tinktūru, kurā ir daudz magnija, un tā der krampju mazināšanai, irbeņu balzams, kā arī sula sejas procedūrām. Sadarbībā ar kādu no Latvijas kosmētikas ražotājiem tiekot mēģināts izstrādāt receptūru irbeņu krēmam un sejas serumam.

Pagaidām visa tirdzniecība norit interneta veikalā BestBerry, kur Māris savu uzņēmumu pozicionē kā ģimenes biznesu. Sieva esot iepakojumu dizaina autore, bet abu trīs nu jau pieaugušie bērni, kuri dzīvo Lielbritānijā un ASV, produkcijas noietam meklē ceļus internetā. Esot pārliecība, ka vajadzīga sadarbība ar Amazon.com līdzīgu komercuzņēmumu, ar ko vienoties par irbeņu produktu tirdzniecību visā pasaulē.

«Es esmu sava biznesa pašā, pašā sākumā,» saka Māris absolūti pārliecināts — noteikti ir vērts darīt to, ko pirms tevis pasaulē neviens nav darījis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Jābūt interesei un patikai nodoties biznesam, kas radīts pašu spēkiem. Ja intereses nav, tad nekā nav.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Tās kļūdas, no kurām esmu mācījies, es nemaz neuzskatu par kļūdām. Bez kļūdām nebūtu iespēju uzzināt kaut ko jaunu un pilnveidoties.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Nebaidīties sapņot un darīt ko tādu, ko citi uzskata par nereālu. Viss ir iespējams!»

Veikls kuģis pārmaiņu ūdeņos

No padomju jūrnieku slimnīcas izauga Latvijas Jūras medicīnas centrs. Uzņēmums tagad piedāvā plašu ambulatoro pakalpojumu klāstu skaisti sakoptā vidē. Pēdējais jaunums — Kodolmedicīnas klīnika un Diagnostiskās radioloģijas nodaļa

Kodolmedicīnas klīnika, radiofarmācijas laboratorija. Atšķiramies no citiem ar inovatīvajām tehnoloģijām! Jānis Birks, a/s Latvijas Jūras medicīnas centrs valdes priekšsēdētājs, kā pirmo ved rādīt pavisam negaidītu objektu. Ārēji vienkāršajā Sarkandaugavas ēkā paaugstinātā kontrolē tiek ražoti radiofarmakoni — medikamenti, kuri domāti pasaulē atzītajiem PET/CT (pozitronu emisijas tomogrāfijas) izmeklējumiem. Iešļircināti pacientam, tie tomogrāfa aparāta ekrānā izgaismo vietas, kurās ir paaugstināta ķīmiska aktivitāte, atrodas vēža šūnas. «Šis preparāts, gallijs, sabrūk 60 minūšu laikā, to nevar atvest no ārzemēm,» stāsta laboratorijas vadītājs Andrejs Grīnbergs.

Otrs laboratorijā gatavotais preparāts, lutēcijs, kam pussabrukšanas periods ir sešas dienas, domāts terapijai. Savienojoties ar vēža šūnām, lutēcijs tās burtiski izdedzina. Atšķirībā no ķīmijterapijas preparāts neindē visu organismu, bet tiek mērķēts lokāli, tieši kaitīgajās šūnās. Šī metode būtiski pagarina dzīvi prostatas un neiroendokrīnās sistēmas vēžu pacientiem.

2014. gadā izveidotajā Kodolmedicīnas klīnikā ieguldīts pusotrs miljons privātu līdzekļu, un tas patiesībā ir atsevišķs uzņēmums. Atdalīts no Latvijas Jūras medicīnas centra (LJMC), lai neradītu biznesa riskus, neslēpj Birks, kurš ir arī viens no četriem jaunās klīnikas akcionāriem. Patlaban tiek formēta Valsts zāļu aģentūras atļauja gallija ražošanai un lietošanai, bet tehniski viss ir gatavs darbam. Ir arī vienošanās, ka valsts no uzņēmuma pirks šos pakalpojumus. «Ceram atļauju ražošanai dabūt decembrī, pirmie cilvēki klīnikā ies iekšā janvārī, rinda ir milzīga.» PET/CT izmeklējumi, kas no šī gada augusta iekļauti arī valsts programmā, LJMC šobrīd jau tiek veikti ar Somijā ražotu preparātu.

Jāni, kur baseins?

«Vai medicīna ir bizness? Es neesmu biznesmenis. Esmu ārsts, kurš mazliet saprot ekonomiku un finanses. Esmu gājis dažādos kursos, jo dzīve to ir prasījusi. Protams, nedrīkst pacelt ķepas gaisā un laisties dibenā!» iesmejas sarunas biedrs. «Biznesā ir daudz lietu, kas nav atkarīgas no tevis. Un valsts nav labākais partneris, jo tā vairāk lobē savas ārstniecības iestādes.»

Jāņa Birka darbs LJMC vadībā ir bijis nebeidzamu reformu un jaunu meklējumu pieredze. Pēc Latvijas Medicīnas institūta beigšanas 1980. gadā viņš kļuva par anesteziologu un reanimatologu Gaiļezera slimnīcas Reanimācijas nodaļā. 1992. gadā, kad LJMC galvenā ārste atteicās no amata, jaunais censonis saņēma piedāvājumu stāties viņas vietā. Gaiļezerā viņš uz pāris mēnešiem bija aizvietojis saslimušo galveno ārstu, ieguvis simbolisku administratīvā darba pieredzi.

LJMC līdz 1992. gadam sauca par Baseina slimnīcu, un paziņas sākumā mēdza pajokot: «Jāni, kur tavs baseins?» Īstenībā nosaukumā bija norāde uz Baltijas jūras baseinu, kā padomju terminoloģijā dēvēja noteiktu kuģniecības areālu. Baseina slimnīcā Rīgā ārstēja jūrniekus un īpašā nodaļā gatavoja kuģu ārstus, kurus atlasīja stingrā drošības dienestu uzraudzībā. Šiem mediķiem bija jūrnieku ārzemju pases, kas deva iespēju šķērsot robežas. Medicīniskās iestādes ēkas joprojām ir izvietotas divās vietās — Patversmes ielā Sarkandaugavā un Vecmīlgrāvī.

Pēc neatkarības atjaunošanas Baseina slimnīca no Veselības ministrijas pārgāja Satiksmes ministrijas pakļautībā, jūrniecības virziens joprojām saglabājās. «Toreiz bija spēcīgas kuģu kompānijas un zvejas flote, tas slimnīcai palīdzēja iegūt daudz labas aparatūras. Piemēram, ar Latvijas kuģniecības atbalstu nopirkām vienu no pirmajiem lakroskopiskajiem ķirurģiskajiem komplektiem Latvijā,» atceras Birks.

Līdzīgas resoriskās slimnīcas pārmaiņu laikos slēdza, bet viņa vadītajai iestādei izdevās izvairīties no šī likteņa. Satiksmes ministrija piedāvājusi LJMC iet privatizācijas ceļu, pāreja uz akciju sabiedrību notika 1996. un 1997. gadā. «Tas bija visa kolektīva lēmums, darbinieki varēja iegūt akcijas, vadībai bija paredzēta tikai ¼ no tām. Mums nav bijis neviena bagāta onkuļa vai tantes, paši esam ieguvuši līdzekļus un attīstījušies. Joprojām esam arī Rīgas fondu biržas, tagad NASDAQ  Rīga 2. sarakstā.»

LJMC vadībai vajadzēja uztaustīt laikmeta pulsu. «PSRS bija daudz slimnīcu un slimnieku gultu, bet mūsdienu pieeja veselības aprūpei paredz samazināt gultu skaitu, jo tas ir visdārgākais veselības aprūpes veids,» skaidro Birks.

Latvijā arī ministriju ierēdņi 90. gadu  sākumā maldījās jaunajos spēles noteikumos, reformām trūka naudas un pieredzes. «Mana kolēģe, Vecmīlgrāvja slimnīcas galvenā ārste Marta Aizsilniece teica: jāpalīdz ierēdņiem, vajag uzrakstīt gatavu lēmuma projektu, viņiem iedot, viņi to uzfrišinās, un tas viss aizies,» pasmaida medicīnas jomas profesionālis. «Un ziniet, tas strādāja! Palīdzējām viņiem ar idejām, sasniedzām to, ko vēlējāmies. Viena no idejām bija par Multiplās sklerozes centra izveidi Vecmīlgrāvī. Līdz šim brīdim sniedzam specializētu palīdzību šiem slimniekiem.»»

Jūras tēma nav palikusi tikai iestādes nosaukumā un gleznā pie direktora kabineta sienas. Kaut arī šīs profesijas pārstāvju skaits ievērojami samazinājies, LJMC darbojas jūrnieku medicīnas komisija. Medicīnas mācības iziet kapteiņu otrie palīgi, kuģu ārsti strādā tikai uz kruīzu kuģiem.

11 ārsti vienā dienā

Marta Aizsilniece pildīja LJMC valdes priekšsēdētājas pienākumus četrus gadus, kamēr Birks bija politikā. Viņš strādāja Nacionālās apvienības valdē, no 2007. līdz 2009. gadam bija arī Rīgas mērs. «Viņa stingri ievēroja vadlīnijas, par kurām bijām vienojušies. Uzkrājumi, kas mums palīdzēja pārdzīvot ekonomisko krīzi, un tas, kādi esam šobrīd, patiesībā ir liels viņas nopelns,» pieredzējušais vadītājs runā emocionāli. «Tā ir liela laime strādāt komandā, kurai vari uzticēties. Arī šobrīd man ir tāda pati sajūta, godīgi maksājam visus nodokļus, mums nav nekādas dubultās vai trīskāršās grāmatvedības. Naktīs varu mierīgi gulēt.»

2009. gadā viņš pie LJMC stūres atgriezās pašā krīzes karstumā. Veselības nozares finansējums samazināts par 25%, Birka iestādei valsts dotācija nogriezta gandrīz uz pusi. Tas varēja būt liktenīgi. Bija jāatlaiž aptuveni 100 darbinieku un visiem jāizmaksā kompensācijas, bet iepriekšējos gados veiktie uzkrājumi ļāvuši nebankrotēt un pat nostabilizēties. Vajadzēja atrast atkal jaunus mērķus un attīstības virzienus.

«Esam atbrīvojušies no nelikvīdajiem aktīviem. Katru kvadrātmetru cenšamies racionāli izmantot,» uzsver Birks, stāstot par pēdējā desmitgadē paveikto. Sarkandaugavā LJMC pārziņā ir četri ēku korpusi, Vecmīlgrāvī — divi. Izdevās pārdot nepabeigto ēku, kura 1986. gadā bija sākta būvēt slimnīcas vajadzībām, taču bija zaudējusi aktualitāti. Arī Sarkandaugavā agrāk tika veiktas stacionārās darbības, bet tagad pacientiem galvenokārt tiek piedāvāti ambulatorie pakalpojumi. Birks ar lepnumu izrāda glīti renovēto Sarkandaugavas ambulatorās aprūpes centru, kas iekārtots 1880. gadā celtajā ēkā. Sarkandaugava 19. gadsimta beigās bija fabriku rajons. Lai strādājošām mātēm būtu, kur atstāt bērnus, šeit tika izveidota patversme, mūsdienu izpratnē — bērnudārzs. Tā radies arī Patversmes ielas nosaukums. Vēsturisko ēku ar cakainiem ķieģeļu tornīšiem LJMC atjaunoja pirms sešiem gadiem, izdrupušajām ārsienām speciāli pirka vecos, porainos Kalnciema ķieģeļus. «Renovāciju un rekonstrukciju ar ERAF līdzfinansējumu sākām vēl krīzes laikā, zināmā mērā riskējot. Darījām pareizi, jo celtniecības izmaksas bija ievērojami zemākas nekā šobrīd.»

Iekštelpās atrodas moderna veselības aprūpes iestāde. Sienas gan izdaiļo Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā atlasīto fotogrāfiju reprodukcijas ar Sarkandaugavu pirms 100 gadiem, bet uz reģistrācijas lodziņa — informācija par LJMC feisbuka profilu. Šobrīd svarīga ir komunikācija ar klientiem sociālajos tīklos, piebilst vadītājs.

Mūsu vizītes laikā tiek iekārtots jauns zvanu centrs, kas apkalpos gan Patversmes ielas, gan Vecmīlgrāvja struktūrvienības. Jānis Birks izrāda modernu laboratoriju asins, bioķīmiskajām un hormonālajām analīzēm — tas ir izdevīgāk, nekā pirkt šo pakalpojumu no citiem.

«Pabeidzot Sarkandaugavas ambulatorās veselības aprūpes centra rekonstrukciju, esam pārprofilējuši 2/3 no mūsu sistēmas. Pavisam cita infrastruktūra, lielas investīcijas,» uzsver Birks. Sarkandaugavā, piemēram, tiek piedāvātas ambulatorās programmas vienas dienas izmeklējumiem pēc individuāla plāna Esi vesels! un Esi vesela!, programma elpceļu veselībai Elpo brīvi! un Stresa līdzsvara programma. «Brauc daudz pacientu no Lielbritānijas, Īrijas — mūsu tautieši. Mūsu mērķis ir apmierināts, kvalitatīvi izmeklēts pacients. Vienā dienā var iziet pat 11 ārstus,» apgalvo Birks.

Taču tepat pieejami arī padziļināti izmeklējumi un manipulācijas, operācijas un dienas stacionārs. Jānis Birks īpaši uzteic pieredzējušo ginekologu darbu. «Daudziem onkoloģiskajiem pacientiem patīk atnākt šeit tāpēc, ka te psiholoģiski neesot jūtams slimības zīmogs.» Pagājušā gada maijā nodota ekspluatācijā jauna diagnostiskās radioloģijas nodaļa, kas uzcelta par pašu uzkrātajiem līdzekļiem.

Aptuveni pusi ienākumu LJMC nodrošina maksas pakalpojumi, otru pusi — valsts pasūtījums. «Valsts pērk no mums dažādu speciālistu pakalpojumus, izmeklējumus, arī dienas stacionāra pakalpojumu. Kvalitāte ir augsta, jo speciālisti ir augstas raudzes. Arī PET/CT ir labs piemērs sadarbībai ar valsti,» stāsta pieredzējušais medicīnas darbinieks. «Īstenībā arī valsts attīstību nosaka inovatīvie risinājumi. Latvijā nebija speciālistu ar kodolmedicīnas izglītību, mēs viņus sūtījām mācīties gan uz Igauniju un Lietuvu, gan Vāciju un Itāliju. Ieguldīts liels darbs, lai veidotu Latvijā jaunu kodolmedicīnas nozari. Mums ir veiksmīgi izdevies ielēkt vilcienā, atrast savu veselības aprūpes pakalpojumu nišu, kas cilvēkiem vajadzīga. Gandarījums, ka varam viņiem palīdzēt daudz efektīvāk, ir milzīgs.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Visgrūtākais ir rutīnas darbs. Uzņēmējdarbības rozīnīte — visu laiku domāt kaut ko jaunu, domāt, kā attīstīties. Ar inovācijām gan nedrīkst pārāk aizrauties, tās pirmajos gados vienmēr nesīs zaudējumus.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kļūdījāmies, ieguldot līdzekļus Vecmīlgrāvja slimnīcā, kura netika pabeigta. Mainoties veselības politikai Latvijā un arī pēc pasaules tendencēm, jaunas slimnīcas vairs nav vajadzīgas. Zaudējām gan līdzekļus, gan laiku. Lēmumu par celtniecības neturpināšanu vajadzēja pieņemt agrāk.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Jābūt skaidram mērķim, ko vēlies sasniegt, un jāapzinās resursi — gan naudas līdzekļi, gan komanda, kas ir tavā rīcībā. Darbinieki — tā ir vislielākā vērtība, ko diemžēl medicīnā valsts līdz galam nenovērtē.»

Sapnis lidot

Te cilvēki nebaidās sapņot un izskatīties muļķīgi, vedot ekskursijā pa šķietami parastu biroju, stāsta uzņēmuma Aerodium līdzīpašnieki. Uzņēmums ražo vēja tuneļus, nodrošina tajos lidošanas mācības un elpu aizraujošus lidošanas priekšnesumus

Uzņēmuma Aerodium biroja sienas rotā joku bildes no korporatīvajām ballītēm. Uzņēmuma valde spilgtos aerobikas tērpos, inženieri aiz tumšām saulesbrillēm pie sintezatora taustiņiem. Pie tualetes pievilkšanās stienis — pirms ieiet, desmit reizes jāpievelkas. «Katra jauna ideja sākumā cilvēkiem liekas tik jocīga, ka tiek izsmieta. Šeit esam radījuši vidi, kurā mēs spēlējamies,» stāsta uzņēmuma īpašnieki.

Pasaule par Aerodium uzzināja Turīnas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā 2006. gadā, kad akrobāti uzlidoja vairāku metru augstumā un izpildīja žilbinošus trikus. Tagad klienti viņiem vairs nav jāmeklē. Nesen vienas nedēļas laikā e-pastus atsūtījuši trīs no pasaules ietekmīgāko izklaides kompāniju topa, bet pirms diviem gadiem pēc aktiera Toma Krūza pieprasījuma viņi uzbūvēja lielāko vēja tuneli pasaulē — tajā filmētos trikus var redzēt jaunajā filmā Neiespējamā misija: Sekas, ko šobrīd rāda kinoteātros.

Izrāviens

Pirms 13 gadiem Siguldā tika atklāts pirmais vēja tunelis Latvijā un visā Austrumeiropā. Ideju Ivars Beitāns atveda no ASV, bet pašu iekārtu — no Kanādas.

Nejauši viņš satika savu pašreizējo biznesa partneri Ingu Augstkalnu, kurš tolaik veidoja raidījumu par alternatīvajiem sporta veidiem. Ingus bija atbraucis izvaicāt Ivaru par gumijlēkšanu, kuru viņš bija ieviesis Latvijā, bet intervijā uzzināja arī par ieceri uzstādīt vēja tuneli. Ingus, kurš nodarbojas ar ekstrēmiem lēcieniem no torņu un antenu virsotnēm, ar lielu prieku sāka darboties Aerodium kā instruktors. Tunelis plīsa, to nepārtraukti nācās labot. Turklāt tas ļoti skaļi rūca. «Šo iemeslu dēļ mums nācās kļūt par inženieriem,» stāsta Ivars, kuram ekstrēmie sporta veidi nekad nav bijuši sveši. Savulaik viņš darbojās Rīgas kinostudijas kaskadieru grupā Kurbads.

Tā paša gada augustā e-pastā pienāca pieprasījums pēc vēja tuneļa kādam vārdā nenosauktam šovam. Ingus samontēja īsu video, rādot, kādus trikus var veikt Siguldā. «Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs,» atbildēja interesenti un pieteicās uz klātienes vizīti. Ciemos atbrauca Turīnas olimpisko spēļu režisora Marko Baliča komanda. «Jūs esat labākie no tā, kas pasaulē pieejams,» viņi slavēja latviešus, paverot neticamu iespēju — uzstāties olimpiskajās spēlēs. Jaunajai iekārtai motoru un vēja tuneļa sirdi viņi nopirka Kanādā, pārējo pasūtīja ražotājiem uz vietas. Itāļi gribēja skatuvē iemontējamu vēja tuneli bez sieta apkārt. Līdz šim neviens pasaulē neko tādu nebija radījis.

«Bizness bija riskants,» atceras Ivars. Samaksu itāļi solīja tikai tad, kad priekšnesums tiks veiksmīgi izpildīts. Latvieši aizbrauca uz Turīnu, uzstādīja iekārtu, bet… «Pat tie čaļi, kas daudzmaz mācēja lidot, Turīnā vairs neko nemāk,» atceras līdzīpašnieki, kas arī paši lidoja olimpisko spēļu priekšnesumā. Noņemot sietu, akrobāti vairs nespēja noorientēties. Režisors neauklējās — iemācieties lidot vai vāciet to krāmu prom! Treniņiem bija aptuveni divas nedēļas. Sāka četros no rīta un sešos bija jābeidz, jo stadionā nāca sportisti. Un viņiem izdevās! Itāļu režisoram noslēguma ceremonija atnesa milzu panākumus — viņš kļuva par visu sekojošo olimpisko spēļu režisoru. Aerodium savukārt ieguva slavenus klientus visā pasaulē, to vidū Walt Disney, Toms Krūzs, Džekijs Čans un Bahreinas šeihs.

Nav racionāli lidot

Lecot ar izpletni, cilvēks sasniedz ātrumu aptuveni 180 līdz pat 270 km/h. Lai gaisa plūsma paceltu uz vēdera gulošu cilvēku vēja tunelī, pietiek ar aptuveni 200 km/h. Aerodium inženieri panākuši 300 km/h lielu ātrumu. Jo lielāks ātrums — jo brīvāk cilvēks var lidot, skaidro komanda. Turklāt tikai daži cilvēki pasaulē tik lielu ātrumu spēj savaldīt. Lai turētos vēja plūsmā, ķermenis ir jāizmanto kā liels spārns. «Jo lielāka ir bura, tu celies augšā. Kad saliecies mazāks, krīti,» vienkāršoti skaidro līdzīpašnieki.

Pasaulē kopumā esot uzbūvēti kādi 200 vēja tuneļu, un tikai desmitā daļa no tiem ir atvērti — bez stikla sienām riņķī. Visus atvērtā tipa tuneļus būvējuši Aerodium, kas ir vienīgie šādi ražotāji pasaulē, lai gan pēc klientu pieprasījuma būvē arī slēgtos tuneļus. Detaļas komanda ražo uz vietas pie vairākiem vietējiem ražotājiem. Stikla tuneļos lidot esot vieglāk. Ja kļūdies, atsperies pret sienu un esi atpakaļ gaisa plūsmā. Atvērtajos tuneļos kļūda nozīmē izkrišanu no vēja plūsmas, taču tie ļauj izpildīt daudz sarežģītākus un iespaidīgākus trikus. Tas ir iemesls, kāpēc klienti, kas meklē elpu aizraujošu šovu, uzmeklē Aerodium. Atvērto tuneli viņi uzbūvējuši, piemēram, Šanhajas Disnejlendā, kur 15 reizes dienā notiek Karību jūras pirātu šovs. Lai Ķīnas cirka akrobāti iemācītos lidot un taisīt trikus, bija vajadzīgs gads. Tikmēr šovos uzstājās latvieši.

«Atvērtie tuneļi bija vēja tuneļu sākums. Jau tūkstošgades sākumā tā likās novecojusi tehnika, bet mēs tai iedevām jaunu elpu — palielinājām ātrumu, samazinājām skaņu,» skaidro Ingus.

Lai tehnoloģijas arvien attīstītu, Aerodium komandā, ko veido aptuveni simt darbinieku, puse ir inženieri. «Tā ir priekšrocība. Mums ir produkts ar augstu pievienoto vērtību. Varam atļauties algot labākos. Ļoti daudzi inženieri, kas strādājuši ārzemēs, savās firmās bijuši zvaigznes. Šeit līmenis ir tik augsts, ka viņi vairs neizceļas — ir daļa no komandas, kuras performance ir ļoti augsta,» uz mirkli satikts, pastāsta Aerodium galvenais inženieris Kristiāns Rimkus. Viņš uzskaita prestižas kompānijas, no kurām atvilinājuši atpakaļ latviešu inženierus, to vidū Bombardier un Airbus.

Kopumā Aerodium komanda līdz šim izbūvējusi aptuveni 50 vēja tuneļu visā pasaulē. Ne visi paredzēti izklaidei. Piemēram, Marokā vēja tuneli lieto armijas vajadzībām. Tuneli pasūtījusi arī Lībija, kur gan pēc Muamara Kadāfi gāšanas tas nekad nav darbināts. Bahreinas šeiham uzbūvēts tunelis, lai viņš varētu nolaisties no sava biroja līdz ēkas izejai — lifta vietā. «Kas mājās tur tīģeri? Kura garāžā ir Bugatti? Kurš brauc uz darbu ar helikopteru? Mūsu klienti to dara. Vēja tuneļa pirkums pārsvarā ir neracionāls. Nav racionāli lidot,» Ivars stāsta un atklāj fantastiskus piedzīvojumus, kādus pieredzējis, piepildot pasaules bagātāko cilvēku fantāziju — lidot. «Pat Latvijas prezidents neaizies mājās pie Bahreinas šeiha un nebrauks ar viņa Bugatti. Es esmu bijis pie Azerbaidžānas prezidenta mājās. Redzējis baseinu pilnu ar haizivīm. Esmu redzējis maza bērna privāto kazino. Bijis kamieļu skaistuma konkursā pie Saūda Arābijas karaļa. Taisījis matraci Īlona Maska SpaceX raķetei. Es realizēju savus sapņus,» par biznesu un dzīvi stāsta Ivars.

Holivudas kamerās

Slavenais Holivudas aktieris Toms Krūzs jau desmit gadus gribējis savās filmās izmantot vēja tuneļus. Bet — kā nofilmēt, ja riņķī ir sienas? Londonā dzīvojošais aktieris savai specefektu firmai paziņoja, ka jaunākajā filmā Neiespējamā misija grib lēkt ar izpletni no desmit kilometru augstuma. Tas ir bīstami, jo retinātajā gaisā var zaudēt samaņu, turklāt Krūzs nav trenējies izpletņa lēkšanā. Lai apgūtu vajadzīgās prasmes, kompānija sazinājās ar Aerodium — pasūtīja vēja tuneli un komandu treniņiem.

«Dienas pirmajā pusē mums neteica, kas tā par filmu. Pēc tam pačukstēja — tas ir Tomam Krūzam,» smaida Ivars. Krūzam iepatikās. Labākais Aerodium lidotājs Toms Īvāns, Ginesa rekorda īpašnieks, aktieri samusināja: «Jā, šis ir forši, bet ir vēl labāki tuneļi.» Krūzs iedegās ziņkārē. Gribēja pasaulē lielāko tuneli. Vai varam? Toms Īvāns rakstīja īsziņā Ivaram. Varam! Ivars atbildēja, lai gan tobrīd vēl pats nespēja aptvert, kā tiks ar šo izaicinājumu galā. Līgumu Aerodium parakstīja aizpagājušā gada aprīlī, un jau augustā vajadzēja nogādāt uz Londonu gatavu tuneli.

Normālos apstākļos tas prasītu vismaz gadu. Inženieru komandas durvis divas nedēļas bija aizslēgtas, viņi strādāja bez brīvdienām no agra rīta līdz vēlam vakaram, noliekot malā visu citu. Ivars gāja pie ražotājiem — vai nu ņemiet pasūtījumu, atsakoties no visām citām prioritātēm, vai neskarieties tam klāt! Viņiem izdevās. Pasaulē lielākais vēja tunelis ir 6,5 metrus plats. «Izklausās maz, bet katrā centimetrā jānodrošina plūsmas ātrums. Lai to darbinātu, mums bija četri ģeneratori, katrs pa vienam megavatam. Viens megavats — tā ir mazā elektrostacija,» skaidro Ivars. Un Ingus piebilst: «Tie sešarpus metri ir kā cita planēta ar citu fiziku.» Šajā tunelī triku meistari var ne tikai lidot uz augšu un leju, bet lidot uz priekšu, dzīties viens otram pakaļ. «Sajūta tāda, it kā tu ietu krātiņā pie tīģera. Nevari saprast — viņš tevi apēdīs? Vai tomēr būs forši? No tā lielā tuneļa tu baidies — viņš ir tik milzīgs, ātrs. Bet, kad ieej un sāc kontrolēt plūsmu, tas ir kā jāt uz tā tīģera,» par emocijām stāsta Ivars.

Toms Krūzs bijis ļoti aizņemts, tomēr no sava treniņiem veltītā laika daudz atvēlējis tieši lidošanai. No rīta piecēlies, iesēdies savā helikopterā — pats pie stūres — un devies uzreiz uz tuneli, kas bija uzbūvēts Londonā. Kad pērn filmēšanas laukumā salauzis potīti, bijis brīdis, kad pastaigāt vēl īsti nevarēja, bet lidot gan. Viņš pa matraci aizrāpojis līdz tunelim un lidojis, stāsta komanda. Tomēr pačukst — ne visās epizodēs redzams pats Krūzs. Daudzus trikus filmā izpilda latvieši.

Toms Krūzs nav vienīgā kinozvaigzne, ko Aerodium komanda mācījusi lidot. Pirms sešiem gadiem mēnesi Latvijā pavadīja arī Džekijs Čans. Ivars ar viņu kopā devās ieturēt vakariņas picērijā. Čans esot īsts stāstnieks, daudz runājis par savu dzīvi. Arī par to, ka trīs meitenes viņa dēļ izdarījušas pašnāvību. Mīlestības dēļ. Treniņus Čans sācis septiņos no rīta un trenējies līdz desmitiem vakarā. Filmēšanas laukumā visus izdresējis par pareizu atkritumu šķirošanu. Izgāzis atkritumu turzu uz zemes un sašķirojis — visiem par piemēru.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Mūs vieno neiecietība pret garlaicību. Dzinējspēks ir nepārtraukta mācīšanās un kaut kā tāda radīšana, ko līdz šim nav izdarījis neviens. Esam riskētāji, mums nav bail zaudēt. Neesam nekādi miljonāri, un mums to arī nevajag. Mums vajag piedzīvojumus»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Latvijas paviljona būvniecības laikā World EXPO 2010 gūtā pieredze. Sapratu, ka nekad nenodarbošos ar negodīgu biznesu, ar politbiznesu. Pirms tam varbūt biju gatavs piekāpties mīļā miera labā, tagad zinu — nē. Man svarīgāka ir pašcieņa, nevis nauda»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Sameklē atšķirību, kas pievieno vērtību klientam. Radi situācijas, kurās neesi salīdzināms ar konkurentu.»

Labdien, robotika!

Racionāls solis — tā Felicita Zatlere-Kotāne un Āris Kotāns raksturo robotikas skoliņas izveidošanu. Sievai ir pedagoģijas izglītība, bet vīram — biznesa zināšanas. Saturu viņu mācību iestādei gatavo Latvijas tehniskie talanti

Felicita Zatlere-Kotāne ar vīru Āri septiņus gadus par savām mājām sauca Ukrainu.

Āris Kotāns tur vadīja LIAA pārstāvniecību. Darbojās gan biznesa konsultāciju jomā, gan pats izmēģināja uzņēmēja spēkus plastmasas izstrādājumu ražošanā un pārdošanā. Felicitai šajā dzīves posmā galvenais bija, kā viņa pati to smejoties sauc, bērnu projekts. Kotāniem ir trīs mazuļi — piecus, astoņus un desmit gadus veci. «Uzskatīju, ka pirmajos trijos dzīves gados viņiem jādod tik daudz, cik var. Kijevā apmeklējām arī dažādus pulciņus. Robotika bija vienīgā, kas nekad neapnika, viņi par to nezaudē interesi vēl šodien. Tas bija kā saldais ēdiens! Parasti to mēģinājām ielikt piektdienā, tad visu nedēļu bērni solīja būt labi, klausīt vecākus,» atceras Felicita. «Redzējām arī pievienoto vērtību — bērni kļūst konstruktīvāki, skatās instrukcijas, norādes arī ikdienā uz ielas.»

Pedagoģija plus bizness

2015. gadā Kotānu ģimene atgriezās Latvijā. Nogurdinājusi nepārtrauktā svaidīšanās starp divām valstīm. Viens no svarīgākajiem iemesliem bijis vecākās meitas skolas gaitu sākums, gribējies, lai viņa nedzīvo emigrācijas «burbulī», mācās dzimtajā valodā. Taču Rīgā vecākie bērni taujājuši pēc Kijevā iemīļotā robotikas pulciņa. «Apmeklējām pāris vietas, kur piedāvā darboties ar Lego, bet mūsu bērni jau bija pieraduši pie sarežģītākām konstrukcijām,» stāsta Felicita. «Brīva niša!» signalizējis dzīvesbiedra biznesa instinkts. Pāris meklēja idejas savas uzņēmējdarbības attīstīšanai Latvijā, un kāpēc lai tā nebūtu robotikas skoliņa?

«Tas nebija emocionāls solis,» saka Āris. Pusotru gadu viņi vākuši robotikas centru pieredzi Baltijā un Ukrainā, mācību iestādē Odesā pavadījuši pat divas nedēļas. «Izveidojām savu, apvienojot labāko no citiem.» Kritērijus noteica ne tikai viņu ģimenes pieredze un iedziļināšanās robotikā, kas īpaši ieinteresējusi Felicitu, bet arī viņas izglītība. Lai arī pirms «bērnu projekta» strādājusi lielu starptautisku kompāniju mārketinga un pārdošanas nodaļās, viņa studējusi pedagoģiju.

«Kopā sanāca laba komanda,» rezumē vīrs. «Felicita atbild par konstrukcijām, saturu un pedagoģiju, man paliek finanšu un biznesa puse. Cerams, ka arī šī nodarbe kādā dienā pāraugs par biznesu,» viņš smejoties norāda, ka pasākums joprojām ir bērnu autiņos.  «Neesam pieļāvuši tādas kļūdas kā cilvēki, kas nav iepriekš savā privātajā uzņēmumā darbojušies.»

Uzņēmumā ROBO HUB, kas izveidots 2016. gada vasarā, pāris bija gatavs ieguldīt visus uzkrājumus. Vajadzēja atrast un iekārtot telpas, noalgot skolotājus, pirkt datorus un Lego Education programmai atbilstošas detaļas datorvadāmu robotu konstruēšanai. Izmaksas Kotāni nenosauc, tikai izstāsta, ka ļoti būtisks bijis bankas piešķirtais aizdevums Altum starta programmā jaunajiem uzņēmējiem. Pirms gada viņi vinnējuši arī Rīgas domes grantu programmā Atspēriens.

Reklāma robotikas skolai 2016. gada rudenī bijusi minimāla, tikai feisbukā. Audzēkņu vecāki nodevuši ziņas cits citam pa «bezdrāts telefonu». «Pirmajā dienā arī nebijām gatavi pilnām klasēm. Attīstība sākās ļoti lēni, ar pirmajiem desmit, tad ar otrajiem 30 bērniem.» Sākumā katru vakaru skoliņā darbojās trīs pilnas slodzes skolotāji, katrai vecuma grupai savs, viena no viņiem bija Felicita. Šo, jau trešo sezonu, septembra otrajā nedēļā sāka vairāk nekā 600 robotikas skolēnu no piecu līdz 12 gadu vecumam, un paredzams, ka skaits vēl pieaugs. Skolotāju būs vairāk nekā 10, arī studenti ar daļēju darba slodzi. «80% pedagogu māca pa dienu vispārizglītojošās skolās, nāk šeit piepelnīties. Ir matemātikas, fizikas, ķīmijas skolotāji, bet esam atklājuši, ka robotika ļoti labi padodas mūzikas skolotājiem, jo arī mūzika ir kaut kas līdzīgs programmēšanas algoritmiem,» neslēpj Felicita.

Kāpurķēžu kubiks un citi

Viesojamies 200 kvadrātmetru platībā iekārtotās gaišās, plašās telpās Brīvības gatvē pretim Elkor Plaza. Interjerā pārdomāts katrs sīkums. Četrās mācību klasēs — ērti darba galdi, nekā lieka, lai nenovērstu uzmanību. No plkst. 16 katrā klasē cita pēc citas notiks trīs nodarbības.

Telpas atrastas pēc pusotra gada meklējumiem. Bijis svarīgi, lai tās ir sabiedriskā transporta krustpunktā. Bet vienlīdz, lai audzēkņi, kas tiek atvesti ar auto, tiktu izlaisti klusā iekšpagalmā, kur stāvvieta turklāt ir bez maksas. «Zona vecākiem, kur var izdzert kafiju, veidota pēc mūsu pašu pieredzes,» Felicita izrāda mīkstiem krēsliem aprīkotu atpūtas vietu pie klasēm. «Es labi zinu, cik nožēlojami vecāks jūtas, kad aizved bērnu uz nodarbību un pašam jāsēž mašīnā, bet ārā snieg slapjš sniegs. Vai, vēl skumjāk, jāstāv pie sienas mazā telpiņā, nedod Dievs, ar brālīti vai māsiņu uz rokas.»

ROBO HUB skoliņai tagad ir telpas arī LMT birojā Ģertrūdes un Brīvības ielas krustojumā. Atbilstoši trenēti skolotāji uzņēmuma automašīnās ar lego un datortehniku dodas uz skolām un bērnudārziem arī citviet Rīgā un laukos. Pasniedz interešu izglītības programmu Robotika. Jūrmala, Valmiera, Sigulda, Jelgava, Saulkrasti — piemērus min Āris.

Viss nopelnītais pagaidām ieguldīts, lai iepirktu datortehniku un robottehniku, lai atjaunotu tehnoloģiju «parku» un tiktu tālāk.

«Balstāmies uz Lego Education nostādnēm, bet tām katrā valstī ir sava interpretācija. Piemēram, līdzīgas sarežģītības robotiņu, ko Rietumeiropā kādā skolā taisa bērni 10 gadu vecumā, Latvijā dodam salikt jau astoņos gados. Uztvere ir straujāka, un bērns tehniski ir spēcīgāks. Varbūt padomju paaudze, kas viņu ir izaudzinājusi, joprojām mājās mēdz kaut kādus priekšmetus remontēt, izjaukt un salikt? To visu bērni redz. Vecajā Eiropā mājas sadzīves tehnikas remonts vairāk tiek uzticēts profesionāļiem,» dzīvesbiedri runā viens pēc otra. Vecāki šad tad nākot uz ROBO HUB kā pēc glābiņa — atvase ar skrūvgriezni rosās gar kontaktiem, mēģina attaisīt datoru. «Te viņam ir iespēja no nekā uztaisīt kaut ko, un tas strādā.»

Roboti, kuru sarežģītība pielāgota bērnu vecumam un nodarbību garumam — 60 minūtes —, nav sērijveida ražojums, kas atsūtīts kastēs. Tos izdomā Felicitas konstruktoru komanda. «Atradām inženierus mehatroniķus, Rīgas Tehniskās universitātes absolventus, kas uztur kārtībā iekārtas rūpnīcās. Tie ir cilvēki, kas paši aizrāvušies ar robotikas ideju — vakari, ko mēs pavadām kopā, radot konstrukcijas no šīs kastes, ir viņu relaksācija.» Kā piemēru viņa rāda agregātu, kas ROBO HUB nokristīts par kāpurķēžu kubiku. «Interesants mehānisms, tas virzās uz priekšu. Tiek programmēts, vadīts no datora, ar Bluetooth starpniecību bērns viņam iedod uzdevumu. Viņš griežas pa labi, pa kreisi, viņam ir uzdevums izbraukt trasi, ko uzlīmējam uz grīdas. Konstrukcijai mūsu komanda pievieno teorētisko daļu — stāstu par kāpurķēdēm, visurgājējiem, dzinējiem.»

Atgriezeniskā saite ir momentāna, vienprātīgi māj dzīvesbiedri. Nav jāveic aptaujas, ar savu attieksmi bērns pasaka, kā viņam patīk tas, ko ir iemācījies. Ir arī gadījies, ka vecāki brīdina — manam bērnam šodien sāp galva, bet viņš tomēr pie jums ļoti grib nākt. «Tāda sajūta!» Felicita laimīgi iesaucas. Augsta pievienotā vērtība pašam uzņēmējam redzēt, kā «klients» izaug, konstruē arvien sarežģītākus robotus, spiež tev roku.

«Reizēm ārpus skolas satieku kādu omīti, ko pat nepazīstu, un viņa saka: «Jūs labu darbu darāt, mācāt manam mazbērnam robotiku.» Sestdienā, svētdienā aizbraucot uz kādu bērnu atrakciju, viņi paši nāk klāt: sveika, skolotāja!»

«Saka — labdien, robotika!» plati smaida arī Āris.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Tie ir bērni, mūsu skolnieki, un viņu gudrie vecāki, kas ir gatavi dot bērnam vērtīgu interešu izglītību. Iinteresanta sinerģija, kad redzi, ka arī vecāku acis spīd, un gribi iedot labāko.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Nav lielu kļūdu. Mēs jau esam šo to pieredzējuši. Šis ir projekts, kurā pagaidām esam strādājuši tā, kā plānojuši.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Nebaidīties un neklausīties tos, kuri saka — nu diez vai tev kaut kas sanāks. Ja ir ideja, par kuru daudzi saka — tā ir slikta, tad jo labāk, būs mazāk konkurentu! Tomēr svarīgi precīzi nospraust mērķi, bez tā ir viegli pazaudēties šajā laikmetā.»

Jātrāpa nākotnē

Latvieši dārzos un parkos seko pasaules modes tendencēm, tāpēc stādaudzētājiem «jāvelk līdzi», stāsta Blīdenes stādaudzētavas saimnieki. Skaistajā biznesā ir daudz grūtību, tomēr uzņēmējiem esot bieza āda, tāpēc uzņēmums plaukst jau gandrīz 20 gadus

Gabaliņš Kurzemes. Tāda sajuta rodas Blīdenes stādaudzētavas filiālē Mārupē. Nelielā pagalmā podos kārtojas zaļi skujeņi. Virs cilvēka auguma tirdzniecības placī izstiepusies amizanta čūskegle — tās zari kā garas, skujām apaugušas pīnes nokarājas uz leju. Podiņos cita pie citas rindojas tūjas. Lai gan stādaudzētavas piedāvājumā ir vairāki tūkstoši dažādu augu, tūjas ir galvenās maizes pelnītājas, atklāj stādaudzētavas Blīdene saimnieki Rinalds Rullis un Solveiga Dzene.

Nelielā Blīdene, starp Bikstiem un Saldu, bija loģiska izvēle biznesa sākšanai, kad pirms 18 gadiem Rinalds Rullis tur nopirka zemi. Pats ir blīdenieks. Un zeme bija šosejas malā. Viņš tolaik darbojās apzaļumošanas firmā Jaunbērzi, un ideja par savu stādaudzētavu prātā virmoja jau kopš 90. gadu vidus. Pēc nesen kritušā dzelzs priekškara dārznieks nevarēja nopirkt stādus, lai apzaļumotu pasūtītāju īpašumus. Izvēle bija maza.

Turklāt lielākā daļa audzētāju stādus nav turējuši podos, un tos no zemes varēja izrakt tikai sezonas laikā — pavasarī vai rudenī. Ja vajadzēja kādu dobi sastādīt ap Jāņiem vai jūlijā, audzētavās uz šiltēm bija rakstīts: «Stādus sāksim tirgot no 20. augusta.»

Arī stādu ievešana no citām valstīm bijusi sarežģīta un dažādu birokrātisku slogu pilna — Latvija vēl nebija Eiropas Savienības dalībniece. No šīs problēmas radās ideja. Rinalds sapņoja par stādaudzētavu, uz kuru var atbraukt dārznieks un vienā vietā sapirkt visu nepieciešamo. 2000. gadā viņš nopirka lauku Blīdenē. Iepriekšējais saimnieks bija atstājis lielu krāvumu siena ruļļu. Tā ir vieta, kur šodien uzbūvēts Blīdenes stādaudzētavas birojs. Rinalds publicēja sludinājumu laikrakstā Lauku Avīze, meklēja vadītāju. Kādi četri agronomi atbrauca, bet ātri vien aizskrējuši prom. «Kur tā darbavieta būs?» viens prasījis. «Šeit!» Rinalds norādīja uz siena ruļļiem. «Viņi domāja, ka esmu jucis,» tagad pasmejas Rinalds.

Tad uz sludinājumu atsaucās Solveiga. «Esmu daiļdārzniece. Man ir vīzija par to, kas būs vēlāk — es to redzu. Varbūt ar to atšķīros no agronomiem,» viņa stāsta, kāpēc nenobijās. Klajajā laukā viņi zāģēja kokus, taisīja ceļus. Sastādīja tūju laukus, cēla siltumnīcas un 2001. gadā atvēra vārtus klientiem. Tirgoja ūdensaugus, ziemcietes un vasaras augus. Tolaik vēl darbojās kā Jaunbērzu filiāle, bet pāris gadus vēlāk atdalīja stādaudzētavu atsevišķā uzņēmumā.

Pēc dažiem gadiem, kad uzņēmuma tālaika līdzīpašnieks nolēma pārdot savas daļas, Solveiga kļuva par Rinalda kompanjoni. «Nu jau padsmit gadus strādājam kopā bez lielām domstarpībām,» abi smaida un pajoko, ka ikdienā plecu pie pleca nesēž — Solveigas robežas esot līdz Rīgai, bet galvaspilsētā saimnieko Rinalds.

Ziemcietes — latviešu lieta

Tolaik nebija ūdensrožu nelieliem dīķiem, audzētavas sākumu atceras saimnieki. Tās audzējamas īpašos siltos baseinos siltumnīcās. Blīdenē tie parādījās kā jaunums, un ūdensaugu nozarē blīdenieki esot līderi joprojām. Piedāvā arī dažādus peldošos augus, piemēram, ūdenssalātus un ūdenshiacintes. Tās esot ļoti noderīgas mazajos, saliekamajos piemājas baseinos, kādos mēdz veldzēties privātmāju saimnieki. Augi paņem sev visu fosforu un slāpekli, tāpēc baseinā nezaļo aļģes. Sanāk dabisks ūdens filtrs. Vienīgi peldošie skaistumaugi nav izturīgi pret aukstumu — neiztur temperatūru, kas zemāka par pieciem grādiem, tāpēc Rinalds tos ar smaidu dēvē par begemotu barību. Jo piemēroti tikai siltam laikam.

Tomēr ūdensaugi veido nelielu procentu no stādaudzētavas kopējiem ieņēmumiem. Pavasarī uzņēmumu «baro» tūjas, vasarā ziemcietes, bet ziemā — eglītes.  Lielā mīlestība pret ziemcietēm esot īpaši latviešiem raksturīga. «Braukājot pa pasauli apkārt, esmu sapratusi, ka tik lielas intereses citur nav,» smaida Solveiga, un Rinalds viņai piekrīt. Viņam esot zināmi pārdošanas apjomi daudzās Polijas stādaudzētavās, un, ja parēķinātu pārdoto stādu apjomu uz iedzīvotāju, viņš pārliecināts, ka Latvijā šis apjoms būtu daudzreiz lielāks. Kādus gadus desmit esot arī izteikts puķu «bums» pilsētās. «Vai Lietuvā ir tik daudz puķu pilsētu stabos?» Rinalds retoriski vaicā kolēģei. Sevišķi labvēlīgi esot vēlēšanu gadi, pasmejas Solveiga. Jo īpaši pašvaldību. «Tur uzreiz ir citi budžeti, un puķes «iet uz urrā». Mēs esam daļēji pakļauti politikai,» viņa pasmejas.

Viņi sadarbojas arī ar ceļu būves firmām, seko līdzi lielākiem pašvaldību iepirkumiem. Piemēram, šogad Liepājā bija nepieciešami 15 tūkstoši stādu. Ja rudenī šādam pasūtījumam nesāk gatavoties, pavasarī tādu apjomu nevar dabūt. Uzņēmēji seko līdzi konkursiem un mēģina paredzēt, pēc kādām puķēm vai kokiem varētu būt pieprasījums, mēģina tos sagādāt. «Varbūt noderēs, varbūt ne. Citreiz saražojam, bet tur jau cits paņemts. Konkurence ir,» biznesa ēnas pusi — nespēju paredzēt pieprasījumu — iezīmē Rinalds.

Īpaši sarežģīti esot ar dižstādiem — lieliem koku stādiem. Citur Eiropā dižstādus varot dabūt tikai oktobra otrajā pusē, jo tad tie jārok ārā no zemes. Ja zināms, ka būs pieprasījums, blīdenieki jau pavasarī  dižstādus sastāda podos, laista un kopj, lai tie būtu gatavi stādīšanai, kad vajadzēs būvniekiem.

Daba prasa nodokļus

Novembrī puķu biznesā iestājas klusums, tāpēc ziemas mēnešos uzņēmumam izdzīvot palīdz Ziemassvētku eglīšu tirgošana. Uz vieniem svētkiem tiek pārdoti kādi desmit tūkstoši kociņu. Pārdošanas vietas ir Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Blīdenē. Mārupes tirgotavā esot īsts svētku jampadracis. Vienlaikus strādājot četri eglīšu pakotāji. Un pie nelielās iebrauktuves rindā vienlaikus stājas pat 40 automašīnas.

Tomēr visienesīgākās esot tūjas. Lai tās izaugtu pusotra metra augstumā, Latvijā jāaudzē gadus piecus vai pat septiņus, un ienesīgums gadā esot kādi divi eiro no viena stāda. Tomēr Nīderlandē, kur klimats labvēlīgāks, tūjas izaug pa trim gadiem Tas ir iemesls, kāpēc stādaudzētāji tikpat kā neeksportē augus — nav iespējams konkurēt. «Šogad vispār esam priecīgi, ka tas, ko iestādījām, ir izaudzis,» Rinalds piebilst. Lauki ir lieli, sausums bijis kritisks, visu aplaistīt nebija iespējams. Tūju audzes aizņem kādus piecus hektārus no aptuveni 25 hektārus plašās saimniecības. «Mūsu biznesā ir valsts nodokļi un dabas nodokļi. Mēs neko nevaram paredzēt,» rūgti pasmaida Solveiga.

Viņa ir atklāta — tādam sausumam kā šovasar nebija gatavi. Dīķos izbeidzās ūdens. Pērnais rudens savukārt bija ļoti slapjš. Simtiem egļu, kas auga ieplakā, no-plūda un bija pagalam. «Mums tā āda ir bieza, tāpēc neķeram kreņķi,» uzņēmēji tomēr atrod spēku pajokot par nedienām. Un nebūšanu biznesā netrūkst. Piemēram, arī tas, ka vasaras sezonā vajadzīgi kādi 40 darbinieki, bet ziemā tikai desmit. Tāpēc katrs pavasaris sākas ar cilvēku ņemšanu darbā, bet rudens noslēdzas ar atlaišanu. Lai bizness pelnītu, jāstrādā smagi, neslēpj īpašnieki. Lai savilktu galus, abi aktīvi darbojas dažādos labiekārtošanas projektos. Konkurence kļūst arvien sīvāka, un stādu cenas krītas. Šobrīd esot zemākas nekā pirms desmit gadiem. Tomēr degunus biznesa partneri nenokar. «Nav tik traki!» Ar daudz lielāku pārdzīvojumu viņi atceras lielo krīzi pirms desmit gadiem, kad uz kakla gūlās arī pamatīgs kredītu slogs. «Tā ziema bija tāda, ka katru dienu domājām, kas būs pavasarī,» stāsta Solveiga. «Puķes jāpasūta. Cik daudz ņemsim? Ja nu būs jāmet ārā? Par to ik dienu runājām. Jo ziemā jau nav, ko darīt, tad jārunā,» viņa pajoko. Bet, kā par pārsteigumu, mazumtirdzniecība gāja labumā. «Cilvēki nevarēja atļauties braukāt pa Austrāliju un Āfriku, to laiku viņi veltīja dārziem. Mums bija milzīgs pieplūdums, bet apzaļumošanas kompānijas bruka nost,» atceras Rinalds.

Jāvelk līdzi baigi

«Nezinu, vai apģērbos tik liela mode,» Solveiga novelk, vaicāta, kā ar modi stādu izvēlē. Jāseko līdzi cītīgi. Ja nepaspēj noreaģēt uz pieprasījuma izmaiņām, vasarā var attapties ar kalnu neizpārdotu stādu un bez tādiem, kurus pircēji pieprasa. Lai būtu lietas kursā, uzņēmēji regulāri brauc uz lielajām izstādēm. Dienu pēc mūsu sarunas Rinalds laižas prom uz Vācijas pilsētu Nirnbergu, kur notiek liela dārzu izstāde. Vēl katru gadu viņi cenšas aizbraukt arī uz Eiropas ziedu galveno centru Holandi, apskatīt jaunākās tendences. Ziedu modē esot cikli. Peoniju cikls. Flokšu cikls. Graudzāļu cikls. Heihēru cikls. Hortenziju cikls. Vilcienā jāpaspēj ielēkt. «Un es teikšu, ka mums jāvelk līdzi baigi,» stāsta Signe. «Tiklīdz Amerikā vai Japānā kaut kas parādās, tā mums arī uzreiz vajag.»

Šogad stādaudzētāji sekojuši līdzi arī kādai citai tendencei — igauņu alkohola tūrismam Valkā. Pie alkohola «autleta» pavasarī atvēra stādu «autletu». «Kad iebrauc Valkā darbadienas vidū, pie alkohola veikala ir 40 igauņu un somu mašīnu. Kāpēc gan neizmantot, ka viņi ir te? Paprovējām, un tirdzniecība gāja teicami — tūjiņas, augļu koki, puķītes,» priecīgs ir Rinalds. Nākamgad braukšot atkal.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Ieeju pie klienta dārzā, sastādu skaistu puķu dobi. Viņš atnāk mājās, un ir — wow! Īsā laikā var dabūt labu rezultātu un emocijas.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kādreiz likās, ka varu visu — būvēt strūklaku, likt bruģi, ja kāds uzticētu, pat uzbūvētu kādu lielceļu. Tagad esmu sapratis, ka jābūt labam profesionālim tajā, ko dari, un citur līst nevajag.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Vajag ļoti izsvērt produkta konceptu, un jābūt lielai ticībai. Pirms gadiem desmit teicu — vajag tikai art. Tagad saku — vajag septiņreiz nomērīt. Biznesa sākumā ir līdzīgi kā bobslejā, stūmējam ir ļoti liela nozīme: cik iestums, tik ies.»

Acis spīd, asaras birst

Visus lielākos un skaļākos koncertus Latvijā apskaņo uzņēmums Universālā Baltijas skaņa, taču koncerttūrēs skaņu meistari brauc pa visu pasauli. Šogad arī uz Austrāliju un tepat uz Aglonu skaņāku darīt Romas pāvesta vēsti

Pēc koncerta Mežaparkā pie Edmunda Vernera Zazerska pienāca Raimonds Pauls, kurš bija uzstājies ar Prāta vētru. «Kā tev tas ļembasts?» Pauls smēja sev raksturīgajā manierē. UBS jeb Universālās Baltijas skaņas vadītājs Zazerskis atbildēja, ka patika. Teica, ka šogad bijuši trīs nāciju vienojoši pasākumi: Dziesmusvētki, Prāta vētras koncerts un Maestro kā tā dalībnieks. «Es tas pats galvenais,» Pauls atjokoja. Abos koncertos Mežaparka estrādē bija aptuveni 60 000 klausītāju, un abus apskaņoja UBS. «Tie vadi ūdenī bija manējie,» smejas Edmunds, atceroties Dziesmusvētku skatuvi, kuras būvniecībā nebija paredzēts, kā novadīt lietusūdeni no vadu izvietojuma vietām. Neko tādu UBS darbības 30 gados viņš nebija redzējis, bet nepārdzīvo, jo vadi necieta.

Es to gribu!

UBS birojs Pārdaugavā ir kluss. Lielākā daļa darbinieku ir Prāta vētras tūres pieturpunktā Kijevā, vēl daļa Dzintaru koncertzālē un Arēnā Rīga «aleluja pasākumā», Edmunds skaidro, kā ar kolēģiem dēvē kristīgos pasākumus, ko apskaņo, un to nav maz.

«Runājot par «aleluja», mēs apskaņojam arī dalailamas vizītes. Kad viņš man deva roku, tiešām dzirksteles nogāja.» Septembrī apskaņos arī ceremoniju Aglonā, kad Latvijā viesosies Romas pāvests Francisks.

Birojā ierodas kolēģis, kurš vaicā, vai decembrī Edmunds lidos uz Austrāliju, kur būs Prāta vētras koncerts un UBS vīri to apskaņos. «Nedomāju, ka lidošu. Es jau pie pults pats nesēžu. Ar Prāta vētru strādājam no pirmsākumiem, esam ekskluzīvie apskaņotāji. Viņiem pie mums ir savs stūrītis,» Edmunds rāda noliktavā uz skandu kastēm ar Prāta vētras nosaukumu. Stūrītī ir arī pa kādai personīgai mantai un valšķīgs plakāts ar sievietes attēlu. Noliktava ir iespaidīga: skandas, pultis, vadu kastes. Tās visas pieder UBS. «Plika skaņa,» — tā galveno uzņēmuma pakalpojumu īsumā dēvē Zazerskis, stāstot, ka var apskaņot pasākumu no A līdz Z ar pašu tehniku un var arī lidot uz Austrāliju un strādāt ar īrētu.

No 5. klases dzimtajos Līvānos viņš skolas ballēs spēlēja klarneti un saksofonu un mājās ķimerēja skandas, taču skaņu tā fatāli iemīlēja 1973. gadā Raimonda Paula koncertā filharmonijā. Klikšķis bija pāris minūtes pirms koncerta sākuma. «Zālē satumsa, visa pults bija gaismās. Skaņu režisors apsēdās pie pults, un koncerts sākās. Tobrīd sapratu — es to gribu! Tas ir mans.» Tolaik Edmunds studēja fizmatos Rīgā un spēlēja ansamblī. Padzirdēja, ka grupa Ergo meklē skaņinieku saviem koncertiem. «Apsēdos pie tādas pults pirmoreiz un mācījos. Nebija viegli. Apjautu, kā skan lielā tumba, kā mazā. Kā abas. Dažos mēnešos izdevās apgūt, kā skan viss kopā,» atceras Edmunds.

Pāris gadus vēlāk, apskaņojot Auces pilsētas svētkus, pienāca dziedātāja Mirdza Zīvere un vaicāja, vai vēlas nākt skaņot Modo. Protams, Zazerskis to gribēja, jo grupa Modo tolaik bija populārākā Latvijā. «Izbraukājām visur, kur ļāva. Ja varētu tālāk, būtu palicis ārzemēs,» dzelzs priekškara laikus atceras Edmunds. Pēc Modo viņš sāka skaņot Jumpravu un braukāja tūrēs.

Tas bija 90. gadu sākums, kad kopā ar draugu Aivaru Jermičuku tapa sava apskaņošanas firma, ko nosauca par Audio AE. «Pēc desmit gadu kopēja darba draudzīgi sadalījām ceļus. Viņam ir tā pati firma Audio AE, ļoti laba,» komentē Edmunds. Viņš izveidoja savu UBS, lielā mērā pateicoties Aivaram, no kura iemācījies daudzas lietas. «Viņam ir uzņēmēja gēns atšķirībā no manis. Es esmu mākslinieks.»

Divmetrīgas un smagas pultis — Edmunds atceras apskaņošanas tehniku pirms 40 gadiem. Tehnika bija dārgs prieks: viens mikrofons maksāja 1200 rubļu. Salīdzinājumam — inženiera alga tolaik bija 170 rubļu. «Mikrofoni bija nenormāla vērtība, tāpēc glabāju tos atsevišķā koferī aiz atslēgas.» Reiz tādu koferi viņš aizmirsis Rīgā, tāpēc no koncertvietas pie Bauskas skrējis atpakaļ uz galvaspilsētu ar filharmonijas autobusu. Publika stundu gaidīja koncerta sākumu. «Pilna zāle, nekādas neapmierinātības. Es uzeju saspraust mikrofonus, un man aplaudē.»

Par kļūdām Zazerskis runā labprāt, jo tās daudz iemācījušas. Piemēram, kādos Dziesmusvētkos. Starplaikā, kad mainās kori, paredzēts, ka uz skatuves defilē pūtēji. Skaidrs, ka viņus kaut kā vajadzētu apskaņot. Zazerskis piedāvāja diriģentam, kurš iet pa priekšu, aiz apkakles piestiprināt radiomikrofonu. Saņēma atteikumu — skanēšot tāpat, jo orķestris taču esot skaļš! Edmunds apelēja pie tā, ka mēģinājumā tikai tā šķiet, bet koncertā skaņu slāpēs publikas klātbūtne, un dzirdamība būs vājāka. Tomēr Edmundam neizdevās arī režisoru pārliecināt. Tobrīd arī viņa pieredze ar Dziesmusvētkiem bija maza. Noslēguma koncertā, kad jānāk orķestrim, režisors prasa — kāpēc nav pūtēju? Edmunds rāda, ka ir gan, tikai nevar dzirdēt.

Tehniski sarežģīti

Tā ir liela kļūda, ja mikrofons griezīgi iesvilpojas? Zazerskis atmet ar roku: «Sīkums. Es skaņu vērtēju citādi. Lielāka kļūda būtu vāja skaņas koncepcija koncertam.» Tikai viens no desmit koncertiem esot tāds, ka Edmunds aizmirstas un nevērtē tehnisko izpildījumu. Procesu viņš salīdzina ar ceļu, kas tikko uzbūvēts: būvniekam tas būs labākais, taču šoferim nepatiks, ka brauciena laikā sejā spīd saule un satiksme ir agresīva, jo ar ceļu saprot braucienu. «Nure, man skaņa ir abi: gan tas brauciens, gan ceļš.» Un Zazerskim patīk, ka brauciens ir kā improvizācija. Patlaban gan koncerti esot «sapogāti» tā, ka, palaižot datorā programmu, gaismas, multimediju klipi un skaņa aiziet automātiski. «Man šķiet, ka tajā drusku pazūd mirkļa radīšana. Jo dzīvs ir dzīvs. Dators to visu padara drusku paredzamāku.»

Zazerskis stāsta, ka šo 30 gadu laikā prasības koncerta skaņai krasi mainījušās. Agrāk bija ierakstu skaņu režisori studijās un skaņu režisori koncertos, bet šobrīd šis jēdziens ir saplūdis, jo visi koncerti kļūst tehniski sarežģīti. «Tagad ir uzstādījums panākt, lai dzīvajā koncertā skan kā ierakstā. Perfekti. Līdz ar to nedaudz pazūd emocionālā saite ar mākslinieku. Protams, ir mākslinieki, kuri tiek tam pāri ar savu harismu,» Edmunds kā piemēru min Renāru Kauperu.

Vaicāts, kā mainījušies klausītāji 30 gadu laikā, Edmunds pieticīgi atbild, ka neņemas spriest. Tas izklausīšoties pārsteidzīgi un vienpusēji, taču viņš varot pateikt, kas personiski patīk vai nepatīk. «Pilsētu svētki ir degradējuši koncertu kultūru. Tie ir par brīvu, un cilvēki neklausās. Stāv un pļāpā. Pat Kongresu namā džeza koncertā par maksu man bija grūti atrast vietu, kur var klausīties un baudīt. Visapkārt pļāpā.» Zazerskim pašam patīk džezs un klasika. «Un klusums,» viņš smaida.

Finanšu datos redzams kritums 2016. gadā. Tas skaidrojams vienkārši: nebija Dziesmusvētku, un arī Prāta vētras tūres. Nu jau 11 gadus stabils partneris ir Positivus festivāls, kur UBS apskaņo lielākās skatuves un pasaules līmeņa dziedātājus. Arī pirmajā festivālā neatkarīgajā Latvijā Rock Summer 1996. gadā, kur uzstājās Bjorka un East 17, klāt bija UBS. Pašam sirdij tuv-s ir bijis B. B. Kings koncerts Rīgā. «Viņam tik silta, mīksta roka un tāda harisma!» Zazerskis daudz skaņojis Allas Pugačovas un Filipa Kirkorova koncertus, katram no dziedātājiem tūrē to bijis ap 60. Daļu no tiem arī Vācijā.

Ar ko UBS nestrādā? «Ar tiem, kuri gadiem nemaksā. Tas neattiecas uz Allu, tur viss kārtībā. Mans matemātiskais modelis ir tāds: es nevaru vienlaikus piedāvāt labu servisu, zemu cenu un vēl kukuli, jo man ir morāli ētiskie principi. Neesmu darījis un nedarīšu.»

Vaicāts, kā motivē darbiniekus, Zazerskis atbild, ka nekā īpaši, jo visiem skaņa ir darbs un hobijs vienlaikus. Tie, kurus skaņa neaizrauj, nemaz nestrādā UBS. To, cik ļoti augstu darbinieki vērtē dzīvo izpildījumu, parāda kāds atgadījums pēc Jaunā viļņa. Kā zināms, daļai priekšnesumu ir fonogrammas, taču tiek pieprasīta visa aparatūra kā dzīvajam koncertam. Puiši svētdienas vakarā no pārdzīvojuma bija uztaisījuši sev noliktavā diseni un svinējuši līdz rītam.

Emocionāli spēcīgākais muzikālais brīdis Edmundam ir Dziesmusvētki Mežaparkā šovasar.  Prieks, ka viņa skaņas konceptu akceptēja un tas izdevās. Paldies Edmunds saka režisoram Uģim Brikmanim, kurš neilgi pēc svētkiem aizgāja mūžībā. Par to runājot, skaņu meistars pieklust, un acīs saskrien asaras. Ideja bija kopkori nevis pastiprināt, bet panākt, lai no katras skandas, kas ir skatītājos, izklausītos, ka dzied cits koris, nevis kopkoris. Izdevās ienest kori publikā un padarīt par publisku kora  turpinājumu — lai arī skatītāji dzied. Edmunds daudz staigājis pa publiku un vērtējis skaņu. «Viss strādāja. Publika dziedāja līdzi. Acis spīd, asaras birst. Izdevās.» Pie sevis Edmunds jau domāja, ko citādi un labāk varētu izdarīt pēc pieciem  gadiem nākamajos Dziesmusvētkos. Un ideja radās. Plāns jau ir. «Tas, ka izdodas kas jauns, man dod stimulu tālāk. Tā ir kultūras misija — darīt cilvēkus labākus, darīt laimīgākus.» 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Šogad Dziesmusvētkos sēdēju, klausījos un domāju — diez, ko pēc pieciem gadiem varētu izdarīt vēl labāk. Un radās ideja. Tā mani jau dzen uz priekšu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Uzticēties nepazīstamiem un jauniem klientiem, kuriem raksturīgi nemaksāt, atrunājoties, ka savukārt viņiem nemaksā apakšuzņēmējs.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Atrast to, kas ir īstais aicinājums, ticēt tam un urbt ilgi izvēlētajā virzienā.»

Meitene ar burvju zīmuli

Kitija Role izlēma aiziet no korporatīvās vides, kad saprata — arī citiem patīk viņas filigrānie dzīvnieku attēli. Katru Zvēru dārza kreklu, krūzīti vai kleitu rotā kāds stāsts

Gotiņa Gauja, lauviņa Simba, bet Pūcītei vārds ir Nurdī, nezinu, no kurienes tas atnāca — Kitija Role iepazīstina ar dažiem saviem varoņiem. Kompaktā noliktava Tērbatas ielā Rīgā pielocīta pilna kā dārgumu lāde: krūzes, šķīvji, spilvendrānas, auduma maisiņi, kleitas, krekli, legingi, blociņi, apsveikuma kartītes, plakāti, bērnu bodiji, sedziņas, gultasveļa. Viss ar Kitijas dzīvnieku zīmējumiem. «Lina gultasveļa bija liels projekts, radās, pirms Zvēru dārzs bija nostiprinājies juridiski,» viņa atceras uzņēmuma pirmsākumus. «Mēs, divas meitenes, ieguldījām visu savu naudu, lai saražotu ārprātīgi dārgo gultasveļu ar manu dizainu. Es pat nezinu cenas no galvas, ar to darbojas mana partnere Baiba Grošus, esmu atbildīga par vizuālo pusi un komunikāciju.»

Jāmeklē prieks!

Kitijas Roles stāsts ir patiešām neparasts. Viņas vienīgā akadēmiskā mākslas pieredze bija zīmēšanas stundas skolā. Valmieras meitene ieguva bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā Rīgas Tehniskajā universitātē, turpat pabeidza maģistrantūru pilsētekonomikā. Lai arī vizuālā māksla viņai padevusies, neesot nācis prātā, ka vajadzētu iet šajā virzienā. «Vecāki arī nebīdīja, viņi ir racionāli cilvēki, drīzāk gribēja, lai es studēju arhitektūru. Pat aizgāju uz sagatavošanas kursiem, bet jutu, ka man tur nepatīk būt. Konkurence un dusmīgi skatieni.»

Bez problēmām Kitija iestājās Inženierekonomikas un vadības fakultātē. Otrs priekšmets, kas skolā nekad nesagādāja grūtības, bija matemātika.

Jau bakalaura studiju laikā viņa atrada darbu reklāmas aģentūrā Airport. «Biju biroja vadītāja, nepagāja ilgs laiks, un paralēli kļuvu par projektu vadītāja asistenti, IT atbalstu, priekšniecības privāto izsūtāmo un mākslinieku trako ideju praktisko realizētāju,» Kitija pasmaida.

Nākamajā darbavietā — Latvijas tā laika lielākajā  e-komercijas uzņēmumā Cherry Media — no mārketinga vadītājas asistentes jau pēc diviem mēnešiem Kitija uzdienēja par mārketinga vadītāju. «Vadīju mārketingu Latvijā un nedaudz arī Igaunijā. Izklausās vērienīgāk nekā īstenībā, vai arī — man vienkārši tas nelikās milzu darbs.»

Te sarunas biedre strauji maina intonāciju. Nosauc sevi par tipisku millennials jeb jaunās tūkstošgades cilvēku, kas aizdomājies par savu un visas civilizācijas virzību. «Tajā laikā biju absolūti nelaimīga. Jautāju sev — kāda jēga, ja uztaisu šo datu analīzi vai kampaņu? Vai pasaulei no tā paliek labāk? Vai man paliek labāk? Man nav gandarījuma. Pilnīgs izmisums acīs. Jau 25 gadu vecumā esmu piekususi no tā, ka darbā nav nekā interesanta, iedvesmojoša. Bet arī slinkošana noteikti nav tas, pēc kā es lūkojos. Nopietni sev pateicu — ir jāmeklē prieks.»

Brīvajā laikā viņa bija, kā pati definē, knibinājusies. Zīmējusi kartītes, apzīmējusi sienas. «Mammas paziņas vienkārši paprasīja. Nekad nebiju uztvērusi, ka to varētu darīt nopietni. Es taču pat līniju velku vairākas reizes un tad nepareizās izdzēšu!»

Lauvas galva ar rozēm krēpēs uz A3 papīra loksnes 2013. gada pavasarī, naktī pēc parastas darba dienas, tapa kā kārtējais hobija prieciņš, dāvana draudzenei dzimšanas dienā. Par godu viņas uzvārdam — Lauva. Kitija vēl joprojām atceras brīnišķīgo tās nakts atskārsmi — kāda laime ir zīmēt dzīvniekus! Nākamais bija vilks. «Sapratu — ei, bet mana vēlme zīmēt mazās detaļās, simbolos un rakstiņos ir tik piemērota dzīvnieku attēlošanai!» Tagad atskatoties, šķiet — varbūt tas sācies jau pamatskolā, kad citām meitenēm klades bija pilnas ar izgrieztiem Spice Girls un Backstreet Boys attēliem, bet viņai topā bija žurnāli ar dzīvniekiem, ko kāds radinieks palaikam nesa mājās no makulatūras bāzes.

Ar mīlestību pret dabu

Kitijas plānā nebija ražot apģērbu. Iemācījusies pašas uzzīmētos dzīvnieku attēlus pārcelt sietspiedes tehnikā uz auduma, viņa vakaros pēc darba mājās uz virtuves galda apdrukāja lina spilvendrānas, ko izlika pārdošanā interneta veikalā Etsy. Krekli radās cilvēku intereses dēļ, vai tos pašus dizainus varētu dabūt valkājamā formātā. Viņai palīdzēt bija sākusi Baiba Grošus, iedrošināja — darām!

«Mums ar partneri gan bija nosacījums, ka taisīsim lietas tādēļ, ka pašas gribam, nevis tādēļ, ka to kāds prasa,» piebilst Zvēru dārza saimniece. «Vienu brīdi bija telefonu vāciņu bums, visi dizainēja tos,» Kitija min piemēru. «Kādas 10 kompānijas uzrunāja: mēs varētu taisīt jums vāciņus. Bet es negribu, lai skaistais dzīvnieks, ko cildinoši kādam uzlieku uz krūtīm, bružājas uz vāciņa! Varbūt pat cieņa ne tik ļoti pret saviem darbiem kā pret dzīvnieku, lai tas nav kārtējais stilīgais elements.»

Katram ar viņas roku tapušajam attēlam esot vēstījums. «Mēs neražojam tikai apģērbu, drīzāk ražojam stāstus. Gribam pierādīt, ka var izdarīt citādi, sapucēties arī ar lina kleitu. Reāls stāsts Somijā,» Kitija rāda krekliņu ar lāci, kam zem zoda pieglaudies vilks. «Kāds fotogrāfs, vairākas nedēļas mežā fotografējot dzīvniekus, novēroja, ka katru vakaru vilcene un lācis satikās un kopā notiesāja medījuma maltīti. Bija skaidrs, ka viņi viens otram ir vajadzīgi. Cilvēcīgāk taču nevar būt! Tik brīnišķīgi!»

Gazeles, kas dejo kā baletā, noskatītas dokumentālajā filmā. «Iedomājos, ka es tādu gazeli uzzīmēšu uz pavasara pusi, ar ziedošiem ragiem. Tikai pēc tam uzzināju, ka šo gazeli dēvē par spring buck — pavasara buciņu. Viņš vienkārši pie manis atlēca.»

Pasaulē palikuši tikai divi ziemeļu baltie degunradži, abas ir mātītes, skaidrs — viņu stāsts drīz būs beidzies. «Simboliski viņu attēlus piebēru ar ziediņiem,» Kitija rāda vēl vienu zīmējumu. Dažkārt viņa šīs leģendas uzraksta tērpam pievienotās anotācijās, citreiz nobremzē — intuīcija saka, ka varbūt tikai viņai vienai tas liekas svarīgi. Tomēr stāsts ir iedvesmojis, devis produktam pievienoto vērtību.

«Tagad skatos, kā ar savu darbu varu palīdzēt dzīvniekiem,» autore runā par lina spilvendrānu ar telēna degunam uztupušu vistu. «Pabalstīt mazākos, kas paši par sevi nevar pastāvēt. Pārdodot šo dizainu, visus iegūtos līdzekļus ziedojam biedrībai Dzīvnieku brīvība. Viņi ir izcīnījuši, ka [no 2025. gada] Rimi vairs nepārdos sprostos turētu vistu olas. Brīnišķīgi, ka es viņu darbam varu pielikt kaut mazu kripatiņu, arī savai auditorijai izstāstīt šo stāstu. Veselības un pārliecības dēļ esmu vegāne. Labākais, ko varu darīt — zīmējot rādīt savu mīlestību pret dzīvniekiem.»

Viņasprāt, «sākt uzņēmējdarbību mūsdienās ir vērts, nevis domājot tikai par savu finansiālo labumu, bet par vispārē-jo labumu sabiedrībai». «Un tad arī pašam būs ieguvums no gudras, domājošas sabiedrības.»

Pretēji «ātrajai modei»

Kitijas somā gandrīz vienmēr ir kaligrāfijas zīmulītis rapidogrāfs. Idejas rodas visdīvainākajos brīžos, bet visbiežāk — skrienot pa mājām tuvo Biķernieku mežu. «Es pārāk daudz domāju, tāpēc man vajag izlādēt stresu. Ja vēl iegūstu kādu ideju — brīnišķīgi, paldies mežam un Visumam!» viņa iesaucas.

Pirms nepilniem diviem gadiem ar partneri Baibu reģistrējusi SIA Zvēru dārzs, viņa aizvien minstinoties sevi saukt par uzņēmēju. «Uzskatu to par platformu, kur 29 gadu vecumā varu kā mazs bērns turpināt rotaļāties, zīmēt. Es tik ļoti centos būt pieaugušais un iederēties birojos, darīt darbu, cik labi varu, bet…» Kitija nepieliek punktu teiktajam.

Protams, viņas ar Baibu ir labi iepazinušas akmeņaino jauna uzņēmuma taciņu. Sākušas kā patentmaksas maksātājas, pēc tam tapis mikrouzņēmums un, tikai apjomiem augot, SIA. Pāreja uz 21% PVN maksājumiem bijusi skarba, viņa neslēpj. «Domājām — varbūt viss jābeidz, abām bija krīze. Ne jau pārskatu dēļ. Dabiskiem produktiem jau tāpat ir augsta pašizmaksa, pacelt cenu par 21% — tas ir nenormāls kāpums. Nācās laist savu peļņas daļu uz leju, lai saglabātu cenu tajā pašā līmenī.» Uzņēmums ir izdzīvojis un pagājušogad strādājis ar peļņu, bet, ja valsts ekonomika piedzīvotu kādu turbulenci, viņām neklātos viegli — «apģērbs un mājas lietas nekad nav primārā vajadzība».

Taču, pat saglabājot veselīgu skepsi, Kitija nevar noliegt — Zvēru dārza panākumi ir saviļņojoši. «Kad parādījās Baiba, gājām tirgoties uz tirdziņu. Vēl pat nebijām uzkrāmējušās, kad jau dažas lietas bija izķertas, stāvējām ar pustukšu kreklu un spilvenu stendu. Un mūs jau uzrunāja nākamais tirdziņš. O, cilvēkiem patīk?!»

Pāris reižu gadā viņas tirgojas pop-up veikaliņos, kas pēdējā laikā notikuši Galleria Riga. Pastāvīgi savus ražojumus piegādā veikaliem Mūsmājas, Pērle, Look at Riga.

«Šobrīd 99,9% mums ir dabiski, organiski materiāli ar sertifikātiem,» Kitija piemin vēl vienu svarīgu aspektu. «Pasaule ir pārpildīta ar fast fashion, ko Āzijā un vēl daudzās citās vietās cilvēki ražo drausmīgos apstākļos par ārkārtīgi mazu samaksu. Negribas pielikt pat pirkstu pie tās elles.»

Ar sietspiedes meistaru, kas, tāpat kā citi Zvēru dārza sadarbības partneri, ir ārpakalpojuma sniedzējs, vīzija sakrītot pat detaļās. «Viņam patīk darīt mūsu darbiņus, un man patīk strādāt ar viņu. Mēs ražojam specifiskas lietas, un ir jābūt specifiskai attieksmei par krāsu un materiālu. Neciešu vārdu «nevarēt». Ja kāds man pateiks, ka kaut ko nevar, pati ņemšu un darīšu, zāģēšu un griezīšu,» Kitija paziņo. Viņas kolēģe Baiba palīdz izdomāt tērpu modeļus, pēc viņu skicēm idejas realizē profesionālas šuvējas.

Krūzes ar dzīvnieku attēliem savukārt radušās sadarbībā ar Piebalgas porcelānu. «Gribējām, lai viss maksimāli ir Latvijā taisīts, izskatās kvalitatīvi un labi. Arī viņiem ir rūpīga attieksme, katra krūzīte ir kā bērniņš.»

Kitijas galvā katru brīdi esot vismaz desmit jaunu zīmējumu un dizaina ideju. Jūnijā viņa pabeidza otro stop motion animācijas filmu Veikaliņš. Veltīta Zvēru dārza pop-up tirdzniecības vietai, tā ir apskatāma uzņēmuma Facebook profilā. Zīmēja un no papīra izgrieza kokus, no uzzīmētiem dēlīšiem «būvēja» mājiņu. Ar parastām galda lampām gaismoja, fotografēja, montēja. Skaņu ierakstīja kolēģi studijā Pixelart, kur viņa divus gadus strādāja par producenti.

«Cilvēki prasa — bet tu taču neko nenopelni no tā, ka filmiņu uztaisi! Kāpēc to dari?» Kitija runā rāmi. «Nekad neesmu domājusi, ka Zvēru dārzam jābūt vienīgi par un ap naudu. Varbūt šie dzīvnieki būs tikai sākumskola manā radošajā dzīvē?»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Stimula darboties uzņēmējdarbībā man īstenībā nav, tā ir piespiedu forma. Bet — kāpēc es pārdodu, nevis tikai klusībā sēžu un zīmēju? Šī ir krājkasīte, platforma, kurā realizēt idejas. Redzu, cik priecīgi par šīm lietām ir cilvēki. Labi, es iepriecināšu vēl!»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Absolūta uzticēšanās pakalpojumu sniedzēju profesionalitātei ne vienmēr ir pareiza, pat ar cilvēkiem, kam, kā liekas, ir vārds un prestižs. Skaidri ir jāpasaka, ko vēlies, jāuzrauga kvalitāte un process, jāsaka tas, kas nepatīk. Klusībā dusmojoties nekas neattīstīsies»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Pat ja uzņēmums ir sācies kā sirdslieta, ik pa laikam vajag sev uzdot jautājumu, vai joprojām daru to iemeslu dēļ, kāpēc sāku, vai tikai naudas dēļ. Vai priecājos par to, vai tas ir vērtīgi man, vai ir vērtīgi šai pasaulei? Ja zini, kāpēc to dari, tas nevar neizdoties. Ja atbilde ir «daru, lai varētu samaksāt rēķinus un izdzīvot» — tas ir vajadzīgs, bet varbūt nedarbosies ilgtermiņā.»

Sākusi ar sienu apzīmēšanu draugiem un paziņām, Kitija to turpina piekopt arī Zvēru dārza pop-up veikaliņos.
Foto no privātā arhīva

Jumpravas hūte

Māris Plūme ar sievu Daci pirms pieciem gadiem izveidojuši mazu sidra ražotni, tikuši pie sava zīmola un dzēriena, kas ir «tikpat īsts kā Francijā, tikai no citiem āboliem, tāpēc raksturs pavisam citāds»

Sidra ceļš — plāksnīte, ko kāds no viesiem uzdāvināja Daces un Māra kāzās, piestiprināta pie sidra darītavas sienas Jumpravā. «Sidrs ir visa mūsu dzīve,» pāris vienprātīgi māj ar galvu.

Māris, populārās un džeza mūzikas ģitārists un pedagogs, uzstāšanās iespējas vairs aktīvi nemeklē. «Jo retāk spēlē, jo lielāka iedvesma,» viņš samierinoši nosaka. Kultūras akadēmijas absolventei Dacei sidrs licis atstāt darbu Totaldobže mākslas centrā. «Jā, dzīvi gribēju saistīt ar kultūras jomu,» viņa pasmaida. «Iepazinos ar Māri, tad bija izšķiršanās: kultūras projekta dēļ doties uz Ukrainu vai sidra dēļ — uz darītavu Austrijā. Ilgi domāju, vai ģimenes biznesu kopā veidot vispār ir labi, tad izšķīros braukt uz Austriju. Tā viss aizgāja. Mūsu dzīve ir dinamiska — augļkopība, vīna darīšana, uzņēmējdarbība. Milzīgi daudz roku darba.»

Firmas noslēpums

SIA Jumpravas sidrs šī ir jau piektā sezona. «Ar sidru eksperimentēt sāku 2010. gada izskaņā, kad atskrēju no ārzemēm,» Māris runā kā par senu pagātni. «Atceros, sniegs jau bija uzsnidzis, nopirku vietējos ābolus…» Mūziķa profesijā bija radošā krīze: ko īsti gribu darīt, kas pats esmu mūzikā? Meklējot atbildi, divus gadus nodzīvojis Berlīnē. Un — cik ironiski! — padoms radies, degustējot dzimtenē brūvētu sidru kādā draugu pasēdēšanā. Tas bija atceļojis uz Vāciju vienkāršā pieclitru pudelē, garšoja labi.

«Aizdomājos, kāpēc Latvijā nav sidra tradīciju, jo mums taču āboli aug griezdamies. Latviešu nacionālais sports ir vest tos rudenī uz grāvi,» Māris iesmejas. «Vīna darīšana jau sen man likās kaut kas romantisks, bet nekad mūža neko nebiju taisījis.»

Domāts — darīts! Turpat Berlīnē sagūglējis «reālu Francijas un Austrijas sidra darītavu» kontaktus, piedāvājies pastrādāt. «Francija interesēja kā šī dzēriena lielvalsts, par Austriju bija pārsteigums, ka arī tur taisa sidru. Domāju — ja man tā lieta neinteresēs, tad vismaz uzlabošu vācu valodu.» Duponu ģimenes darītava Francijā, Normandijā, kas Mārim teikusi «jā», izrādījusies viena no pasaulē prestižākajām sidra un kalvadosa ražotājām. To jaunais censonis sapratis tikai pēc kāda laiciņa. «Ap 10 darbinieku, ap 200 000 gadā saražotu pudeļu, ieskaitot kalvadosu — no divus gadus veca līdz pat četrdesmitgadīgam.» Savukārt Tonija Distelbergera darītava Austrijā pie Amštetenes piekopusi atšķirīgu sidra gatavošanas tehniku. Māris mācījās no abām, bet vairāk laika pavadīja Austrijā — divas rudens sezonas.

Sapnis bija iekārtot savu sidra darītavu laukos pie Jumpravas, kur zemes gabaliņu 1993. gadā bija ieguvis tēvs. 2013. gadā, kad Māris reģistrēja savu uzņēmumu, sidra ideja Latvijā bija aizrāvusi arī vairākus citus entuziastus. Jau ar nelielu pieredzi lepojās smiltenietis Jānis Matvejs, kura brūvējumu Plūme nogaršoja Vācijā, pirmos soļus nozarē spēra Sabiles sidrs un ģimenes vīna darītava Abavas.

2014. gadā viss bija sakārtots tā, ka arī Plūme varēja sākt tirgot savu dzērienu. «Pastāsti par firmas noslēpumu!» uzmundrinoši iesaucas dzīvesbiedre Dace, un Māris bez minstināšanās klāj vaļā. «2013. gada nogalē LTV bija jauno uzņēmēju konkurss, šovs Firmas noslēpums. Piedalījos, Dacīte negribēja kamerā rādīties. Es arī pats nebūtu aizgājis, bet jāsaka paldies vācu džekam Fionnam Dobinam, viņš mani pieteica. Liela veiksme, dabūju galveno balvu, 10 000 latu! Uz roltonu diētu balstītam uzņēmumam — ļoti laba investīcija, uzreiz varēja kaut ko nopietnāku nopirkt, iebraucamo ceļu darītavai uztaisīt.»

Šova laikā arī radies zīmols Mr. Plūme, ko ģimenes uzņēmums izmanto līdz šim brīdim. «To radīja aģentūras Not perfect I vadītājs Aleksandrs Bētiņš, ļoti radošs cilvēks. Ietekmējās no sirreālista, gleznotāja Renē Magrita rokraksta,» Māris rāda etiķetes, kur ar humoru apspēlēts gan viņa uzrautais deguns, gan platmale. «Man cepures jau sen patika, īpaši hūtveidīgās. Nu bija iemesls riktīgi sākt valkāt!» viņš pieskaras galvas rotai. Tiesa, šobrīd, kad visu dara kopā ar Daci, dzirdot pārmetumus — kāds Mr. Plūme, jūs taču ģimenes uzņēmums? «Bet zīmols ir labs, to atpazīst, nejauc ar citiem. Visu cieņu Aleksandram Bētiņam!»

Ar putraimiem un speķi

Tomēr hūte nav tikai ārišķība, arī ražojumos Plūmes spējuši būt atšķirīgi no citiem. Riskējot, ka publika, kam savulaik izpratni par sidru veidoja sacukurotu lielveikalu burbuļdzērienu produkcija, viņu nesapratīs, Māris karjeru industrijā sāka ar austriešu stila negāzēto sidru. Arī šobrīd darītavas piedāvājumā ir trīs veidu negāzētais Mr. Plūme — sauss, pussauss, salds. «Tas nebija liels triumfa gājiens, bet sava auditorija ir radusies. Negāzēts sidrs palīdz vairāk izjust nianses nekā burbuļojošs,» viņš salej glāzēs piesātinātu dzintarkrāsas dzērienu.

«Pussausais ir visvairāk sabalansētais. Ideāli sader ar laša steiku. Sausais, skābenais ļauj iepazīt Latvijas ābolu bez «izrotājumiem». Iet kopā, piemēram, ar putraimu biezputru un speķi.» Vispopulārākais tomēr izrādījās saldais deserta sidrs, kas piestāv augļiem un maigākiem sieriem. «Jā, cilvēkiem Latvijā patīk salds, bet mēģinām vismaz netaisīt tādu, ka karote ieduras glāzē,» smejas meistars.

Plūmju šābrīža lepnums ir ar savvaļas raugu raudzēts Normandijas stila sidrs, kas sācis izdoties tikai pirms diviem gadiem. «Lēna rūgšana zemā temperatūrā, tas vēl pabeidz rūgt pudelē. Tā kā loterija — sanāks, nesanāks. No tehnoloģijas videokļa sarežģīti. Ja šo proti kontrolēt, tad sidra pasaulē visi tevi sāk cienīt!»

Plūmes gatavo arī baltvīnu un sarkanvīnu no vietējām izejvielām, upenēm un rabarberiem, kas raksturo mūsu reģionu. Pāri palikušās upeņu izspiedas pārtop grapā, kam Itālijā der vīnogu izpiedas, bet kā sidra blakusprodukts rodas kalvadoss, tam vārdu izgudroja etiķetes autors Raitis Kalniņš. «Kalvīts, cilvēkiem patīk.»

Kopā — 10 tonnas dzērienu gadā. Tas esot optimāls daudzums, pēc 15 tonnu sasniegšanas mazajai darītavai būtu jāizņem cita veida licence. «Mūsu mērķis nav kļūt par masu produkciju, vienalga, kādus ābolus izmantot. Sevi vairāk redzam kā ekskluzīvā gala produktu. Gribam palikt mazi arī tāpēc, ka var bezgalīgi iet uz priekšu kvalitātē,» viņi saka.

2012. gadā tepat Jumpravas īpašumā Māris sāka stādīt ābeles. Ideja — veco ēdamo šķirņu augļus, ko darītājs sākotnēji iepirka tuvākajā apkārtnē, pilnībā nomainīt ar sidram speciāli audzētiem, miksējot vajadzīgās garšas īpašības — rūgtumu, skābumu, saldumu, aromātu. «Tūdaļ pagaršosim — Latvijā audzis angļu sidrābols, viens no tālākajiem ziemeļos, kopā ar lietuviešu pepiņu. Jā, esam uz dārzu balstīta darītava. Sidrs sākas pavasarī ar ābeļu ziedēšanu. Svarīgs gan tā gada klimats, gan tas, kā apejies ar kokiem, viss ietekmē galarezultātu. Īstam sidram pat būtu jāraksta virsū ražas gads.»

‘Bērzkoga dzeltenais’, ‘Bērnu prieks’, ‘Raganas sarkanais’ — saimnieks demonstrē augļus ar mežonīgiem savvaļas gēniem, kas garšas īpašību dēļ nav domāti ēšanai, bet tieši dzērienu ražošanai. «Daļa ir eksperiments arī mums pašiem. Gan no Dobeles un Pūres selekcionāriem dabūts, gan kaut kas, ko esam krūmos uzgājuši. Visideālāk, ja ir nedaudz rūgtens un salds, nav skābs. Trīs tādus eksemplārus paši esam atraduši. Vēl jāuzpotē un jāizaudzē, tad pēc gadiem pieciem dzersim pirmo sidru no Latvijas saldi rūgtā ābola.»

Klasiskie austriešu, angļu un franču sidri Plūmēm vairs neesot virsotne, kurp tiekties. Pat Francijā, kur sidram, tāpat kā vīnam, apelācijas noteikumi paredz izmantot noteiktu receptūru, uzņēmumi sākuši no tās atteikties, jo grib strādāt modernāk, vairāk eksperimentēt, sidra kvalitāti tuvinot vīna līmenim.

«Mums ir tikpat īsts sidrs kā Francijā, tikai citi āboli, tāpēc raksturs pavisam citāds,» ar pārliecību runā Māris. «Ļoti ceram, ka Latvijas restorāni drīzumā sapratīs, ka ārzemniekam, atbraucot uz šejieni, būtu daudz interesantāk noskaidrot, kā pīles krūtiņa garšo kombinācijā ar vietējo sidru, nevis īpaši piemeklētu Francijas vīnu.»

Mr. Plūmi var nomēģināt  restorānā Naples Andrejostā un Brandīnā Ikšķilē, Rātes vārtos Valmierā, arī kafejnīcā Aka Vecrīgā. Atrast var ne tikai tirdziņos, bet arī Rimi Klētī, veikalos iDille un Rāmkalni, Val-miermuižas alus vēstniecībā, Elcor suvenīru veikalā Rīgā pie Brīvības pieminekļa.

«Nemākam lielīties, kaut gan pārdošanā tas palīdz,» secina dzērienu radītājs. «Tiklīdz pastāstām, ka «mūs» tirgo vienīgajā Kopenhāgenas sidra veikalā, tā atskan: «Ā!» Vācijā arī paņēma divi veikaliņi. Esam bijuši izstādēs Austrijā, Vācijā, Dānijā. Izstādē Spānijā būsim pat žūrijā.»

Plūmes ir jauni un enerģiski, pagaidām darbus paveic divi vien, tikai izbraukuma tirdzniecībai pieņem papildspēkus. Viņu sapnis ir jauna degustāciju telpa, kur varētu likt lietā visus ģimenes talantus, organizēt kultūras pasākumus. «Ģitāru es viesiem vienmēr uzspēlēju. Pirkstos mūzika vēl ir, to var likt lietā,» sarunu nobeidz Māris. 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Vajag izvēlēties, par ko tu dedz, lai kas tā būtu par nozari. Ja par to domā visu laiku, tad pat sapņos dažreiz rādās atbildes. Izvēloties tēmu tikai aprēķina pēc, iespējams, nebūsi konkurētspējīgs, jo nedomāsi par to pietiekami daudz.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Vienubrīd gribējām konkurēt ar cenu, palaidām to uz leju. Visi aplaudēja. Cerējām, ka palielināsies pārdošanas apjoms. Taču lielākā daļa sadarbības partneru turpināja pārdot par līdzšinējo cenu. Vilšanās. Ticējām, ka pasaule ir labāka. Pēc tam atpakaļ iet ir grūti.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ir ilūzija — tiklīdz hobiju pārvērtīsi biznesā, viss būs ļoti skaisti. Iesi uz darbu, kad vēlēsies, strādāsi dziedādams. Bet ir vajadzīga ārkārtīga izturība, jo pēc pirmajiem trim mēnešiem sapratīsi, ka ir jādara arī daudz lietu, kas nepatīk. Jābūt stipriem.»

Dzērveņu monopols

Zemnieku saimniecība Strēlnieki viena no pirmajām Latvijā sāka audzēt lielogu dzērvenes un augstkrūmu mellenes. Augsne pie mums ir piemērota tam, lai dzērveņu audzēšanā izkonkurētu jebkuru citu Eiropas valsti

Prāvie melleņu krūmi, kas izstiepušies gandrīz cilvēka augumā, lielākoties aplasīti. Vēl ražo vēlās šķirnes, bet sezona tuvojas beigām. Savukārt dzērveņu lauks savu kārtu tikai gaida — ogulājus, kas kā blīvs paklājs stīgo pāri laukam, nolasīs rudenī. Tagad ir vairāk laika sarunām nekā karstākajā ogu laikā, uzrunāts intervijai, saka Strēlnieku saimnieks Jānis Bierands. Savulaik strādājis Zemkopības ministrijā un vadījis Bulduru Dārzkopības tehnikuma saimniecību, kopš neatkarības atjaunošanas viņš ir savas zemnieku saimniecības īpašnieks.

Šīs vasaras lielais karstums viņa ražai nav kaitējis. Mellenēm siltums patīk. Iespējamais ražas samazinājums drīzāk saistīts ar iepriekšējo vasaru. Aukstajā laikā krūmiem neaizmetās tik daudz ziedu. Tomēr saimniecība ir labi aprīkota — speciāli izveidotā laistīšanas sistēma ļauj nodrošināt ogu audzēšanai atbilstošu temperatūru gan aukstā, gan karstā laikā. «90. gadu sākumā entuziasms bija liels,» par laiku, kad, privatizējot savulaik tehnikumam piederējušo zemi, tapa viņa saimniecība Babītes pagastā, stāsta Jānis.

Kukurūza, traktors un ogas

Sākumā Strēlnieki bija piemājas saimniecība bez noteiktas specializācijas. Audzēja kartupeļus, burkānus, gurķus, zemenes un citas ierastas kultūras. Taču jau 90. gadu vidū pārtrauca nodarboties ar tradicionālo lauksaimniecību.

Tirgus ekonomikas apstākļos izaudzētā cenas strauji kritās. Bet augsne bija skāba, prasīja daudz mēslojuma. Padomju laikā tā tika cītīgi kaļķota, tāpēc arī kartupeļi izauga, stāsta saimnieks. Kad kaļķis vairs tik viegli nebija pieejams, viņš meklēja ap-stākļiem piemērotākas kultūras. «Pats lasīju un interesējos, sapratu, ka skābā augsnē kartupeļi neaugs, bet dzērvenes un mellenes gan.» Tās ir kultūras, kas izveidotas Ziemeļamerikā pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Tāpēc stādus pasūtīja no turienes. Pirmās sastādīja dzērvenes.

Zināšanas par šo ogu audzēšanu Jānis Bierands bija guvis, jau studējot Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. «Sāku mācīties pēc Hruščova laika. Viņš, būdams Ukrainas lauksaimnieks, bija aizbraucis uz Kanādu un tur ieraudzījis trīs lietas — kā aug kukurūza, dzērvenes un traktoru T16. Ar to pietika,» stāsta lauksaimnieks. Ziemeļamerikā dzērvenes tiek audzētas smilšainos laukos, kur iekārtotas speciālas appludināmas teritorijas, kas nodrošina gan ogu augšanu, gan ātru novākšanu. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas apsaimniekotajos laukos tolaik pēc Amerikā noskatītām metodēm tika audzētas Eiropas dzērvenes. Savukārt Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā nelielās platībās tika pierādīta aizokeāna šķirņu ražība, taču lielā teritorijā tās neaudzēja. Īsti labi neizdevās ne vieniem, ne otriem, smaida Jānis. Tāpēc, kad pats nolēma pievērsties ogu audzēšanai, bija skaidrs — jāpasūta stādi no Amerikas un jāmēģina audzēt lielās platībās. «Šīs ir tehniskās kultūras — tām ir nepieciešami atbilstoši apstākļi. Ogas ir jāaudzē plantācijās un jāspēj desmitreiz precīzāk nekā daudziem citiem augiem nodrošināt konkrētus apstākļus — laistīšana, temperatūras nodrošināšana, augsnes analīzes vairākas reizes gadā. Tikai tad tiek pie rezultāta.»

Bierands sagatavoja laukus, iestādīja, sadīga skaisti, bet stādi sāka nīkuļot. Konsultācijai pieaicināja Lauksaimniecības akadēmijas profesoru, kurš atklāja, ka dzērvenēm vajag vēl vairāk skābuma augsnē. Strēlnieku zeme nav šo ogu audzēšanai visatbilstošākā. Tomēr pašlaik, kad kultūras jau iepazītas, ražas ir labas.

Pirmā pavasarī ir stādu raža — tos saimniecība pārdod citiem audzētājiem, pēc tam nāk ogas. 75 hektāros saimniecības zemes līdzās zālājiem aug mellenes, dzērvenes, cidonijas, smiltsērkšķi, aronijas un citas ogas. Sezonā tiek novāktas 5—6 tonnas melleņu un tikpat dzērveņu. Pustonna smiltsērkšķu un tonna cidoniju. Gandrīz visu saimniecībā izaugušo paši arī pārstrādā un realizē. Produkcijas klāstā ir svaigās ogas, sulas, sīrupi.

Daļu produkcijas pārdod turpat līdzās esošajā firmas veikaliņā, daļu ar Rāmkalnu starpniecību realizē Rimi veikalu tīklā esošajā zemnieku produkcijas tirgotavā Klēts. Savulaik Strēlniekiem bija savs veikaliņš tirdzniecības centrā Rīgā, bet to aizvēra, jo algot vairākas pārdevējas bija nerentabli. «Cik ir ienākumu, tik izdevumu.» Taču saimniecība piedāvā arī konsultācijas un tehnisko palīdzību ogu audzētājiem. Jānis Bierands neslēpj, ka viņam rūp nozares attīstība.

Trūkst sistēmas

«Mums jāskatās uz priekšu. Kur varam būt Eiropas Savienībā noderīgi. Varam būt noderīgi ar tām kultūrām, kas šeit labi aug. Desmitā daļa no teritorijas ir skābie purvi. Tajos aug dzērvenes — tām klimats ir pietiekami labs. Tā varētu būt mūsu niša!» uzskata lauksaimnieks. Potenciālais noieta tirgus ir liels — Latvijas audzētāji Eiropas tirgū var konkurēt ar Amerikas un Kanādas ražotājiem. Uzņēmumi Ocean Spray, kas darbojas Amerikā, un Atoka Kanādā ir monopolizējuši aizokeāna tirgu, savukārt Eiropā dzērveņu audzēšanas monopols jau šobrīd pieder Latvijai. Lielākie audzētāji ir Tukumā, Talsos un Liepājā. Viņaprāt, aizvien straujāk augošs uzņēmums ir Rāmkalni.

Pēdējos gados Latvijā lielogu mellenes ir pat populārākas par meža ogām, kam cena kritusies. Pirms diviem gadiem tas ļāvis Strēlniekiem paplašināt melleņu stādījumus. Tomēr melleņu audzēšanā Latvijas lauksaimniekus Eiropas kontekstā var izkonkurēt, piemēram, Polijas audzētāji, jo šajā valstī ir siltāks klimats. Bet lielogu dzērveņu audzēšanai mums ir dabas dotas priekšrocības. Tomēr bez kopējas nozares politikas attīstība individuālajās saimniecībās norit lēnāk — katra paša ziņā ir gan informācijas iegūšana par ogu audzēšanu, gan atbilstošas tehnikas izstrāde. «Varam izgatavot paraugus — prototipus, bet mašīnbūve ir jāattīsta sistemātiski.» Salīdzinot ar Ziemeļamerikas un Kanādas audzētavām, pie mums joprojām daudz tiek darīts ar rokām, tas samazina darba ražību.

Pirms gandrīz 20 gadiem Dzērveņu audzētāju asociācija bija izstrādājusi projektu šīs kultūras attīstīšanai Latvijā, tas tika iesniegts Ekonomikas ministrijā un saņēma labas atsauksmes, bet realizācija nenotika. Lielogu dzērveņu audzēšanas attīstībai joprojām pietrūkst nozares speciālistu izglītošanas iespējas un mūsdienu prasībām atbilstošas darba tehnikas pieejamība. Interese par ogu audzēšanu pieaug piemājas dārziņu īpašnieku vidū, bet lielu audzētāju joprojām nav daudz.

Atbalstīt un netraucēt

90. gadu vidū dārza mellenes un dzērvenes nebija tik pazīstamas. Cena bija augsta, daudzi pircēji teica, ka labas esot tikai purva ogas. Strēlnieki izlika lielu reklāmu pie saimniecības iebraucamā ceļa Ventspils šosejas malā. «Visa Kurzeme, kas brauca garām, redzēja, ka bez jāņogām un upenēm ir arī citas ogas.» Tomēr, mainoties likumiem, ceļmalā izvietoto reklāmu, kas saimniecībā ievilināja garāmbraucējus, lika novākt. Varētu likties sīkums, tomēr intereses kritums bija jūtams, daudzi pagriezienu uz saimniecību nepamanīja un tā arī pabrauca garām. «Tā ir attieksme pret ražotāju,» nosaka Jānis Bierands.

Vaicāts par dažādām Eiropas finanšu struktūru atbalsta iespējām, lauksaimnieks atbild, ka fondu līdzekļu piesaiste nav Strēlnieku izvēlētais ceļš. «Mūsu ienākumi ir Rīgas tirgus.» Eiropas fondu atbalsts paredz arī ievērojamu kontroli, un tas apgrūtina darbu. Par melleņu stādījumiem saimniecība savulaik saņēma integrētās subsīdijas. Taču pārskatu nodošana sakrita ar ražas laiku, un Jānis atteicās veselu darbadienu ziedot, lai dotos uz Salaspili atskaitīties par padarīto. Piešķirtās subsīdijas nācās atmaksāt.

Taču, runājot par valsts atbalstu, Jānis Bierands ir lakonisks: «Pirmais atbalsts — nejaukties un likt mūs mierā.» Laikā, kad saimniecība sāka darbu, padomju ierēdniecība juka, savukārt Latvijas birokrātiskais aparāts vēl tikai veidojās. «Varēja elpot.» Zemkopības ministrijai lauksaimnieks velta skarbu kritiku — nozares attīstība tiek bremzēta, ierēdniecība ir izaugusi, bet izglītotu speciālistu trūkst. Arī tie, kas ierodas saimniecībās, lai pārbaudītu, veic inspicēšanu, vadoties pēc protokola, nevis pēc būtības. Trūkst zināšanu.

Dundagas baltais zelts

Viens no diviem Latvijas piensaimnieku kooperatīviem, kuram ir nopietna ražotne, piedāvā vairākus unikālus produktus. Turklāt uztur deviņas savas tirdzniecības vietas

Lai gan paša zemnieku saimniecībā bija karstākais siena laiks, Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma absolvents Guntis Pirvits vasarā pirms 20 gadiem atsaucās uz kursabiedru aicinājumu vadīt piensaimnieku lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību Dundaga.

Guntis ir uzaudzis lauku mājās Alakstē trīs kilometrus no Dundagas. Pienotavas sarkanā, vēsturiskā ķieģeļu ēka vienmēr bijusi acu priekšā. Ziemā, nākdams uz skolu ar kājām, lauku zēns ventilatora siltajos tvaikos sildījis nosalušās pēdas. Arī viņa vecāki te nodeva pienu. «Tajā laikā visiem bija pa kādai gotiņai, kādos tik veidos neveda to pienu — ar ritenīšiem, ar zirgiem,» Guntis atceras. Pienotava gandrīz 100 gadus bijusi svarīgs objekts plašai apkārtnei. Kā liecina pie sienas joprojām atrodamā plāksne, 1927. gadā te atklāta «Dundagas 1. kopmoderniecība, projektēta un ierīkota no Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības».

Biezpienu izķer

Padomju gados centralizēti pakļauta lielajām piena pārstrādes rūpnīcām te Liepājā, te Talsos vai Ventspilī, Dundagas pienotava tomēr joprojām palikusi atsevišķa struktūrvienība. «Šeit savāca pienu, separēja, pasterizēja. Krējums gāja uz Okti, kur taisīja sviestu, vājpiens — uz Aizputi, kur taisīja piena pulveri. 1992. gadā, kad notika privatizācija, apkārtnes zemnieki izdomāja — atgūsim šo īpašumu, izveidosim kooperatīvo sabiedrību!» vēsturi īsi izklāsta iestādes pirmā persona.

1998. gadā, kad Pirvits ķērās pie darba, Dundagas pienotavā ražoja un tirgoja tikai sviestu, biezpienu un krējumu. Tagad produktu grozā ir vairāku veidu sieri un jogurti, daudz dažādu citu produktu. «Neliekam stabilizatorus, tikai to, kas ir nepieciešams, — sāli, cukuru —, tāpēc termiņi ir gaužām īsi. Lielveikaliem tā ir problēma. Protams, šajā karstajā vasarā nav tik viegli tikt ar visu galā,» stāsta Guntis. «Bet mūsu sviestu, piemēram, ir novērtējis Mārtiņš Rītiņš,» viņš kļūst lepns. «To joprojām ņem restorāns Vincents. Vienīgie Latvijā ar kuļmucu ražojam specifisku skābkrējuma sviestu, kuram krējumu ieraudzē. To saņēmām mantojumā no priekštečiem, paldies iepriekšējiem meistariem!» Arī slavenās ziedes Evija izgudrotājs, nu jau nelaiķis Edgars Riņķis braucis uz Dundagu pirkt savai mikstūrai tieši šo sviestu.

Viss attīstījies soli pa solim. Gatavojot sviestu, pāri paliek paniņas. Kādreiz tās izlietas atkritumos. Taču Guntis Pirvits Liepājas piena kombināta veikalā pamanījis paniņu biezpienu, lūdzis Dundagas meistariem tādu dabūt gatavu. «Tagad paniņu biezpienu izķer, cilvēki rindā stāv, tik daudz nevaram saražot.»

Mīkstais siers Mare ar dažādām piedevām esot jau mūžībā aizgājušās Aijas Goldes, ko Guntis sauc par «Latvijas sieru mammu», ideja. «Arī uz knapsieriņu viņa mūs pavedināja. Tas ir senākais siera veids Latvijā, ko gani ņēma līdzi. Sakaltēts olbaltums, kas varēja gandrīz bezgalīgi ilgi glabāties. Mums gan tas jākaltē atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām.» Siers Taizelis, kura recepte atceļojusi no Slovākijas, veidots sadarbībā ar čehu kolēģiem. Dundagā gatavo arī cīgeru, svarīgu Raunas zaļā siera sastāvdaļu.

Bet unikālā Labdara, raudzētā piena produktam ar zarnu mikrofloru atjaunojošo baktēriju, autore ir zinātniece Vija Raminiece. «Produkts tik cimperlīgs, baktērija tik dzīva! Roku darbs, rūpnieciski to nekad nevarēs izdarīt. Pēc tā brauc cilvēki, kas sabojājuši veselību Černobiļā. Nav brīnumlīdzeklis, bet laikam jau palīdz. Arī pēc smagām operācijām tas būtu pirmais produkts organisma atjaunošanai,» apgalvo pienotavas boss.

Pats piens Dundagas pienotavai esot citāds nekā lielražotājiem, nehomogenizēts, tuvāks dabiskajam. «Pudele pastāv, tur ir tauku kārta virsū. Pēc tā brauc cilvēki, kuru bērniem ir alerģijas.»

Protams, vissvarīgākā ir piena sākotnējā kvalitāte. Kādreiz kooperatīvā bija vairāk par 200 dalībnieku, šobrīd tikai 50. Saimniecību ražība gan ir pieaugusi, minimums ir padsmit govju. Tomēr kooperatīva biedriem no Dundagas, Talsu, Vandzenes, Laucienes, Ventspils apkārtnes fermas kopumā nav lielas, metodes tuvas bioloģiskajai lauksamniecībai. «Govis iet ganos, ēd zāli. Vācijā bioloģiskajās saimniecībās dzirdējām, ka govis vairs nemāk zāli ēst, tiek barotas novietnēs ar skābbarību.»

Kā nepiesārņot pasauli

Piensaimnieku kooperatīvi Latvijā ir vairāki, bet sava nopietna ražotne ir tikai Dundagā un Straupē. «Mums teritorija ir sarežģītāka, piena savākšana nav kompakta. Pie visiem piebraucam klāt ar vecajām GAZ cisternām, izbraukāt meža ceļus ar Mercedes roka neceļas,» iemejas Guntis Pirvits. «Piena pagaidām pietiek. Paldies tiem zemniekiem, kas bijuši uzticīgi!»

Ko dod kooperatīvs? «Katrs zemnieks ir arī īpašnieks,» atbild valdes priekšsēdētājs. «Protams, man kā vadītājam ir sarežģītāk, lai visi būtu apmierināti. SIA var pateikt — Jānim es maksāšu tik, Pēterim — tik. Kooperatīvs vispār ir diezgan sarežģīts veidojums. Ir jāatrod līdzsvars, lai izdevumus varētu sabalansēt ar piena cenu. Mums nevajadzētu būt peļņai, bet ar mīnusiem arī nevajadzētu strādāt.»

Separators, pasterizators, piena uzglabāšanas tanks… Visus procesus fiksē dators — Guntis izrāda kompakto fabriciņu. «Piesardzīgi skatāmies, kur investēt. Man ir teikuši — tu taču varēji paņemt miljonu un te visu brīnišķīgi uztaisīt. Varēju, bet man jau tas miljons būs jāatdod! Esam gājuši pa soļiem, pa atsevišķiem projektiem. Sviesta mašīnu, piemēram, nopirkām Čehijā lietotu. Atjaunota turpat Čehijā, strādā perfekti, varam gan sviestu, gan biezpienu fasēt. Tā toreiz maksāja 13 000 latu, bet, iesniedzot projektu, varēju paņemt jaunu, kas maksāja 130 000 latu. Milzīga atšķirība! Labi, 50% summas man projekts segtu, bet tik un tā būtu kādi 60 000 latu jāatmaksā. Ir ļoti jāpēta tirgus, lai saprastu, vai varam to atļauties. Pretēji ir sanācis ar kases aparātiem — neņēmām pašus dārgākos, un, redz!», Guntis atklāj bēdīgu stāstu. Pagājušajā piektdienā bija paredzētas svinības — atkal atvērtajā Āgenskalna tirgū jāatver dundadznieku stends. Taču VID nav bijis mierā ar šim nolūkam rezervēto kases aparātu, kas pirms gada iepirkts atbilstoši jaunajām prasībām. «Nevaram sākt strādāt! Un tas jau nav tikai mums. Zinu arī citus, kam ir tādi aparāti. Neviens vairs nesaprot, ko drīkst un nedrīkst,» drūmi saka uzņēmējs.

Tirdzniecības vietu tīkls audzis reizē ar sortimentu — savos veikalos un stendos dundadznieki iztirgo pusi visas produkcijas. Vispirms veikals Dundagā, tad Talsos, Tukumā, Ventspilī, Jūrmalā, Kauguros. «Rīga ir pamata noieta tirgus. Esam atrodami Čiekurkalnā, Centrāltirgū, tagad būsim Āgenskalnā,» stāsta Guntis. Mazo tirdzniecības vietu priekšrocība — pietiekami daudz lejamās produkcijas, ko fasē arī līdzatnestā tarā. «Mēģinām nepiesārņot pasauli. Protams, pārdevējam tas ir sava veida risks. Ielies netīrā pudelē, bet pircējs teiks — redz, jums tas piens bija tāds!»

Visu laiku jādomā, kā nokļūt līdz pircējam, kā izdabāt, uzsver Guntis. «Tas, ka tu saražo zeltu un tas atrodas Dundagā, vēl nekas nav. Statistika rāda, ka IKP pieaug, bet tirgus mums Latvijā samazinās, pircēju kļūst mazāk. Tagad esam veikalos TOP, mazliet — Maxima un Rimi. Lielveikalu invāzija ir milzīga. Protams, lielveikali piedāvā akcijas, spiež arī mazo piegādātāju uz ceļiem. Kooperatīvu asociācijā bija pētījums: Latvija izceļas ar to, ka ap 60% cilvēku iepērkas akcijās.»

Dundagas piensaimnieku galva nepretenciozi definē savu uzņēmumu ar divu miljonu eiro apgrozījums kā pilienu Latvijas piena tirgū. «Ja kāds lielais uzņēmums mainīs cenu, arī mums būs jāmēģina tikt līdzi.» Viņi sadarbojoties ar «amata brāļiem» Kazdangā, Tukumā, Rankā, ar uzņēmumu Latvijas piens. «Piemēram, Rankai kādā brīdī, kad tirgus bija pilns, vājpienu pārdevām, savukārt tirgojam viņu sierus, tāpat arī Jaunpils sierus. Esam sadarbojušies arī ar poļiem un lietuviešiem. Pienu normāli var aizvest 1000 km, tālāk gan nerentējas.»

Pirvits ar gandarījumu piemin 50 darbavietas, ko ir radījis viņa vadītais kooperatīvs. Tuvākās nākotnes plānos — jauns veikaliņš Dundagas centrā, kas būtu plašāks, ar sirmgalvjiem ērtākām kāpnēm un pamanāmāks caurbraucējiem nekā šībrīža Pienenīte pienotavas mājā. «Kā Rainis ir teicis, nepārtaukti jāmainās, lai pastāvētu,» viņš rezumē.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pats esmu no Dundagas, un mūsu kooperatīvs ir viens no uzņēmumiem, kas šeit vēl reāli darbojas. Būtu tiešām žēl, ja tā te nebūtu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pārāk daudz esmu mēģinājis izdarīt viens pats. Ir jāuzticas cilvēkiem, kas tev ir apkārt, jāveido komanda, jāļauj strādāt.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nevajadzētu iespringt uz maksimālo. Nevajag visu ieguldīt biznesā, nesaprotot, kāda būs atdeve. Vēl nekas nav izdarīts, bet jau brauc ar lepnām mašīnām! Kad krīt bedrē, ir kirdik.