Kategorijas: Tribīne

Aicinu nesamierināties

Šajās vēlēšanās mums ir izvēle — nekļūt par dekoratīvajiem latviešiem

Iesākumā bija vārds. Pārlasiet oligarhu sarunas. Tur ir rakstīts, kādu valsti šeit daži grib veidot. Šodien mūsu valsti jau vada Ķencis ar Pāvulu, kurus savukārt gudri uzmundrina kāds smaidīgs Prātnieks. Vai mēs to gribējām? Bet mēs to dabūjām. Mēs paši.

Tas viss mūs tagad novedis uz sliekšņa koalīcijai ar Saskaņu. Kā tas gadījās? Kā mēs to pieļāvām? Atbilde ir skaidra — Latvijā tauta ir izzudusi. Mums zudis kāds dziļš kolektīvās paškontroles mehānisms, kas attur no pašnāvības. Vai mēs vēl varētu savākties 11. novembra krastmalā uz tautas manifestāciju par Latvijas neatkarību? Vai tomēr sabrukums ir neizbēgams? Vai neizbēgama ir šī klusā, laipni erotiskā Kremļa pavedēja roka, kas, maigi glāstot tavu neatkarībā atslābušo miesu, ieaijā vēl nebijušā kolektīvas laimes pārdzīvojumā, kurā izzūd tavas patības kods, kura pārvērš tevi pašu sev neatpazīstamu? Tik ilgi pumpēja ar argumentu «krievi nāk», kamēr tā piegriezās, ka atnāca paši «latvieši»?

Putinam izdevās pārliecināt latviešus, ka viņa supergudrā vara ir mīļa, jauka un paver tev nebijušas iespējas. Rīgā to redzam — Rīga atgādina padomju laiku dziesmu svētkus. Tu visu drīksti — drīksti runāt, dziedāt un rotaļāties latviski, braukt ar tramvaju, biežajās pilsētas svētku dienās tevi arī pabaros par velti. Tu drīksti būt dekoratīvais latvietis — dziedi un spēlējies līdz apdullumam, tāpat neaizmirsti apsveikt savas dāmas 8. martā, kolektīvi nosvinēt 9. maiju, lai draudzīgi visi kopā ar dziesmām un dejām sagaidītu Līgo. Visu drīkst, viss jaukais ir ārpus politiskās izpratnes. Un politisko izpratni tev jauki papumpēs bezzobainajai videi draudzīgi mediji. Tā būs gandrīz paradīze, kur laimīgi sadevušies rokās rotaļās, sākumā ap Brīvības, tad ap Uzvaras pieminekli ies Ušakovs un Gobzems, Kaimiņš un Lembergs. Visi būsim laimīgi, pretrunas tiks novērstas pašos pamatos — smadzenēs.

Es apsolos tādā valstī nedzīvot. Fiziski prom es nebraukšu, bet garīgi es palikšu uzticīgs savai vīzijai par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. Arī ja šāda Latvija pārvērtīsies par «iekšējo Tibetu». Es palikšu tai uzticīgs.

Bet, kamēr vēl šis mīlīgais ļaunums nav noticis, ir jādara viss, lai to atturētu. Mums katram jābūt stingri pārliecinātam, ka ne tikai mūsu draugu lokā, bet arī attālu paziņu vidū nav neviena, kurš nolēmis neiet uz vēlēšanām. Bet tas vēl nav viss, mums ar šiem cilvēkiem jārunā un jāmēģina pārliecināt, par ko atdot savas balsis. Izvēle ir. Taču Saskaņa un KPV nav izvēle. Arī tas mazliet pazaļais liekas aizdomīgs.

Tas pat nav eksperiments. Saskaņu ielaist koalīcijā var tikai vienreiz. Pēc tam tikt vaļā vairs nebūs iespējams.

Bet mums ir cerība. Cerība, ka Latvija nekad nepārvērtīsies par vienpartijas valsti, ka cilvēki nekad nedomās vienādi. Taču cienīs cits citu. Ir cerība, ka attīstīsies normālas konservatīvās, liberālās un sociāldemokrātiskās partijas, kas nav iekšvalsts un ārvalstu biznesa projekti, bet partijas, kas tiek balstītas uz savām vēsturiskajām vērtībām. Mums nevajag šajā ziņā izdomāt neko unikālu, labāk iesim Eiropas demokrātijas ceļu ar visām mūsu pretrunām.

Šis ir tas brīdis, kad es to uztveru personīgi. Arī man šajā valstī nav gājis viegli. Nav man ne amatu, ne siltu vietu. Strādāju no projekta uz projektu, bieži nezinu, kas būs tālāk. Tiku arī es bīdīts uz amatiem, taču nemitīgi palaidu muti — teicu, ko domāju, darīju, kā uzskatīju par vajadzīgu. Biju un esmu Latvijas kultūrpolitikā neērts. Mūsu kultūru šodien vada savādāki — pareizāka ierēdņa tipa cilvēki. Kas arī zina, ka var kaut ko zaudēt. Zaudēt krēslu ir lielāks risks, nekā zaudēt savu profesiju. Neatliek citas iespējas, kā turēties pie profesijas. Varbūt tas mani ir veidojis kā mākslinieku. Tagad runājot, ko domāju, zinu, ar ko es riskēju. Ja manas režijas nebūs konkurētspējīgas, es būšu bez darba. Silta vietiņa nav iespējama. Zinu, ka varu netikt aicināts iestudēt, ka manas filmu ieceres var netikt finansētas. Iespējams, teātru vadītājiem kāds ietekmīgs draugs jau tagad pārmet, ka aicina mani strādāt. Risks pastāv vienmēr. Taču vēlme situāciju mainīt, neapstāties, neaizmigt un nenogulēt Latviju ir dzinulis, kuru savukārt es nedrīkstu apturēt. Un šoreiz man ir pārliecība, ka mūsu valstij izšķirošajos brīžos šiem ierēdņu tūkstošiem nav vārdu — nav, ko teikt. Viņi visi gaida. Viņi pār mums valda, tad nogaida un turpinās valdīt. Mēs savu radošo valsti esam prasmīgi pārvērtuši par rāpojošu. Tas ir lielākais zaudējums, ko nodarījusi viduvējību vara.

Tieši radoša un gudra valsts ir mūsu neatkarības atslēga, nevis šis tautai tik mīļais, papelējušais ulmanisms. Nē, tiesiska valsts, kurā katrs pilsonis, to skaitā es, būs simtprocentīgi pārliecināts, ka mans pienākums ir teikt, ko uzskatu par vajadzīgu, nevis klusēt. Un, ka es zināšu, ka man par to nekas nedraud. Visticamāk, ja būs Saskaņas un KPV valdība, es tikšu apklusināts uz ilgu laiku. Esmu tam gatavs un pacilātā noskaņā eju sestdien uz vēlēšanām. Es zinu, ko es varu zaudēt, un zinu, ko varu iegūt. Varu iegūt valsti ar nākotni. Un esmu laimīgs, ka man ir izvēle.

Pozitīva vīzija pesimismā

Jo skaidrāk zinu, kādu Latviju vēlos redzēt nākotnē, jo vieglāk balsošanas kabīnē ignorēt īstermiņa skandālu troksni

Stāvot uz sarkanā paklāja goda sardzes ielokā, Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites pirmie vārdi no limuzīna izkāpjošajai Vācijas kanclerei Angelai Merkelei bija šādi: «Mums ir tas gods jūs šeit uzņemt», ar žestu it kā atvainojoties par mākoņu segu virs Viļņas. Septembra vidū notikušās Merkeles vizītes laikā pieredzētie nemierīgi laikapstākļi, visticamāk, ātri vien izgaisa no abu līderu apziņas pretstatā nemierīgajai sabiedrībai, kas turpina šūpināt Eiropas kuģi. Premjerministrs Māris Kučinskis pēc 20 minūšu «straujvizītes» ar kancleri žurnālistiem atzina — sarunas centrālā tēma bijusi gaidāmās vēlēšanas Latvijā un Vācijas bažas par to, vai Latvija nemainīs savu ģeopolitisko kursu.

Šajās vēlēšanās izteiktā neapmierinātība ar status quo ir nonākusi sabiedrības diskusiju centrālajā plūsmā. Ir fascinējoši pētīt šīs neapmierinātības cēloņsakarības, jo tās spēks var būtiski izmainīt nākamās Saeimas sasaukumu.

Izslēdzot politiskās angažētības, brutālās varas kāres un rafinēti konstruētu politisko kampaņu maisījuma ietekmi šī nemiera veicināšanā, ir interesanti apskatīt šķietami iluzoru veidojumu — sabiedrības domu. Nesenā Eirobarometra pētījumā 58% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju pauda viedokli, ka viņu labklājības līmenis nākotnē paliks nemainīgs. Šādam rādītājam var būt vairāki savstarpēji pretēji skaidrojumi — vai nu ir iestājusies zināma stabilitātes sajūta par savu dzīves kvalitāti, vai, gluži pretēji, iedzīvotāji netic tam, ka viņu dzīves līmenis nākotnē var uzlaboties.

Interesanta ir vēl kāda aptaujā atspoguļota pretruna. Lai gan vairāk nekā trīs ceturtdaļas aptaujāto ir apmierināti ar savu dzīves kvalitāti, vairāk nekā puse uzskata, ka valsts attīstība iet nepareizajā virzienā. Šis pesimisms iet tandēmā ar pieaugošu neuzticību ne tikai valstij un tās institūcijām, bet arī dažādām citām varas izpausmes formām, arī medijiem. Šādām bažām varētu būt vairāki skaidrojumi — mēs ikdienā redzam pieaugošu saspīlējumu, ar kuru saskaras Eiropas Savienība, autoritārisma nostiprināšanos Krievijā, neapsīkstošu emigrāciju, sabiedrības nevienlīdzību savienojumā ar regulāriem korupcijas skandāliem, kurus no sabiedriskās apziņas dzēš nākamais virsraksts un vilšanās.

Šie sentimenti nereti ir atrodami rafinēti frizētos priekšvēlēšanu aģitācijas materiālos. Tomēr, aktīvi sekojot debatēm, lasot programmas un cenšoties iedziļināties partiju saukļu būtībā, sanāk attapties pie centrālā jautājuma — pēc kādiem kritērijiem izvērtēt man personīgi nepazīstamu cilvēku spēju risināt šos monumentālos izaicinājumus? It sevišķi, ja labākais, ko varu no viņiem saņemt, ir solījums par skaisto nākotnes Latviju un nepilnīgs vērtējums par pagātnes veiksmēm un grēkiem?

Atbildes uz šo jautājumu sarežģī sašķidrinātais piedāvājums. Lai arī Latvijā pakāpeniski sāk iezīmēties Rietumu demokrātijās ierastās partiju ideoloģiskās līnijas, kas atvieglotu lēmuma pieņemšanu, tām joprojām cauri spilgti zaigo izteiktas personāliju politikas pazīmes — populāri uzvārdi un lokomotīves. Tam pa virsu nāk pašas elites politiskajā cīņā dzimušas birkas: koalīcija—opozīcija; komunisti—sorosīti, jaunie—vecie; lielās un mazās partijas un tamlīdzīgi. Neizbrīna fakts, ka, šo sentimentu un trokšņa ieskauts, gandrīz katrs trešais Latvijas iedzīvotājs nav izlēmis, par ko balsot.

Balsošana vēlēšanās arvien biežāk filozofu un sociālo pētnieku aprindās tiek saistīta ar emocijām, nevis loģiku un racionalitāti. Nerunājot par pašu partijas izvēles izdarīšanu, pat došanās balsot nereti tiek dēvēta par paradoksu, jo tas prasa piepūli, pretī nesaņemot tūlītēju un izmērāmu labumu, kas atalgo šīs piepūles veikšanu. Tomēr šo neracionālo izvēļu izdarīšanas kopums ir būtiskākais valsts nākotnes virzības noteicējs, kas ietekmē visu — sākot no piena paku marķējuma veikalā līdz Latvijas nākamās paaudzes zināšanām un spējām.

Abstrahējoties no partiju programmu piedāvājuma izpētes, manuprāt, šī būtiskā lēmuma pieņemšanā palīdz atbilde uz vienu ļoti vienkāršu, bet bieži aizmirstu jautājumu — kāda konkrēti ir mana personīgā vīzija par Latvijas nākotni? Tas nav stāsts par vispārēju priekšstatu. Tā ir personīga vīzija par to, kādā valstī vēlamies dzīvot rīt. Tikai tā ir iespējams atrast to spēku un politiķus, kas mums atrodas vistuvāk. Pieņemot pēdējā brīža lēmumu balsošanas kabīnē, tas, visticamāk, sakņosies īstermiņa skandālos un reakcijās. Jo plašāka ir mana atbilde uz jautājumu par Latvijas nākotni, jo vieglāk ir atbrīvoties no saukļu reakcionārā slazda, kas čukstus diktē sabiedrības gaidas.

Atbildot uz Merkeles jautājumu Kučinskim par Latvijas ģeopolitisko kursu, es teiktu, ka simtgades vēlēšanās Latvijā tas var mainīties. Tas nav garantēts. Tāpat nav garantēta valsts attīstība un nobrieduši politiķi. Arī mūsu katra personīgā pozitīvā vīzija to negarantēs, taču tā palīdzēs darbu pie valsts attīstības turpināt arī pēc 6. oktobra.

LV100+1

Pārmaiņas sākas, kad noticam savas balss spēkam

Šo vēlēšanu ieskaņā daudz trokšņa. Politikas diskusijas gluži vai visos medijos, partiju piemērīšanas testi, kampaņas sociālajos tīklos, spiediens «neizmet savu balsi vējā!» vai «nesabojā dzīvi Latvijā, balsojot no ārvalstīm». Apziņa, ka likmes ir augstas. Tas piesātina izvēles telpu, un aģitācijas vienas dienas «gavēnis» pirms vēlēšanām šķiet daudz par īsu, lai visu paspētu sakārtot pa vērtību plauktiņiem. Bet arī šim troksnim cauri vīd būtiskais — politiķu spēja vai nespēja līdz šim radīt ko vairāk kā skaistus tekstus un kaismīgus videorullīšus. Tāpēc savu izvēli jau esmu izdarījusi. Mani vadīja mērķa apziņa par to, kādu vēlos Latviju redzēt nu jau jaunā brieduma posmā «LV100+1».

Pirmkārt, man svarīgi, lai Latvijā tiktu sadzirdēta ikviena balss. Tieši iestāžu vai politiķu kurlums cilvēkus nereti dzen populistiskā protestā, apātijā vai pat emigrācijā. Bet dzirdīgums spēj pārvarēt neuzticēšanās plaisu starp politiku, pārvaldību un cilvēku. Tas nozīmē ne tikai saskaitīt vēlēšanu zīmes, bet arī iesaistīties sarunā vienmēr, kad top kāds sabiedrībai nozīmīgs lēmums, arī ja tā skartais cilvēks mīt tālu no Rīgas vai pat Latvijas. Tas nozīmē «veiksmes stāsta» aizsegā neatstāt nepamanītus līdzcilvēkus, kam neveicas tik labi, un iekļaut arī tos, kam ir atšķirīga pārliecība, orientācija vai invaliditāte. Tas nozīmē politiķiem cilvēkus un sabiedriskās organizācijas uztvert kā pilntiesīgus partnerus, ne tikai kā nodokļu maksātājus, svētku svinētājus vai pat potenciālus kaitniekus. Tas nozīmē deputātiem uzklausīt vēlētājus ārpus vēlēšanu laika.

Mančestras domes leiboristu grupā ievēlētā latviete Dzidra Nūra tiekoties stāstīja, kā ik nedēļu — saule, lietus vai sniegs — kājām dodas klauvēt pie šīs pusmiljona pilsētas iedzīvotāju namdurvīm, lai apjautātos, kā uzlabot pilsētas vidi un konkrētā cilvēka dzīvi. Tas nozīmē arī brīžos, kad politiķis devis pamatu sabiedrībai šaubīties par savu godprātību, uzņemties politisko atbildību. Sarunās ar Zviedrijas latviešiem reiz mulsām, kā īsti tā izpaužas Latvijas valdībā, kamēr Zviedrijā vēlētāji var panākt ministra atkāpšanos pat ceļu satiksmes pārkāpuma vai nesamaksāta TV nodokļa dēļ.

Otrkārt, man svarīgi, lai Latvijā attīstītos noturīga, idejās balstīta politika. Tamdēļ jābeidz vīpsnāt par «mazām partijām». Ceļš sākas ar pirmo soli, un pārmaiņas — ar pirmo balsi. Manai izvēlei būtiskāk par mirkļa reitingiem ir tas, ka partija ir nevis biznesa interešu klubiņš, bet gan stabila ideju apvienība, kas spēj izturēt vieglas naudas, rampas uguņu alkstošu seju vai valstij draudīgu starptautisko partneru vilinājumu. Vairāk nekā trešā daļa vēlētāju vēl neesot droši, par ko balsos. Turklāt jau esošajos reitingos lielais nezināmais ir diaspora. Ārvalstīs dzīvojošo vēlētāju nodomi neparādās nevienā sabiedriskās domas aptaujā. Bet, diasporā reģistrētajiem 130 tūkstošiem vēlētāju (vēsturisks rekords!) aktīvi balsojot, no ārvalstīm var ievēlēt pat astoņus Saeimas deputātus. Diasporas vēlētāju vērtībskala un balsis var mainīt partiju spēku samērus. Ja apzināmies neskaitāmos cilvēkus, kas šaubās par savu izvēli, 5% slieksnis ir ātri kliedējams bubulis. Mēs katrs esam daļa no šiem 5% un vairāk.

Treškārt, mums vajadzīgi politiķi, kuri neattaisnojas ar frāzēm par «mazo Latviju». Nav labāku vārdu kā Raiņa teiktais par mazo cilti, kas liela tik, cik viņas griba. Dzīvojot Luksemburgā, redzu, kā šī ģeogrāfiski par Latviju daudz mazākā valsts ir spējusi no Otrā pasaules kara skartas lauksaimnieku zemes izaugt par AAA reitinga valsti ne tikai finanšu, bet arī sociālās drošības jomā, un ieņemt pasaulē nozīmīgu lomu augstas pievienotās vērtības nozarēs, piemēram, kosmosa resursu apguvē, biomedicīnā vai loģistikā. Tas paveikts, apvienojot veselīgu nacionālo pašapziņu ar eiropeisku solidaritāti, tālredzīgu lēmumpieņemšanu ar mērķtiecību.

Mēs jau esam uz pareizā ceļa un pat radošāki un sīkstāki nekā luksemburgieši. Lai viņus noķertu, mums jāredz divi soļi uz priekšu un jāuzdrīkstas veidot progresīvus risinājumus rītdienai, nevis klusiņām jālīmē plāksteri uz vietām, kur plīst pārmantotie. Ja esam kultūras un inovāciju lielvalsts, tam jāiet rokrokā ar radošo cilvēku, zinātnieku un pētnieku mūsdienīgas sociālās drošības sistēmas izveidi, kas tiek galā ar nestandarta nodarbinātības formātiem, nevis cilvēkus nolemj vienreizēju pabalstu lūgšanai un maksas medicīnai. Ja esam viedvalsts, mūsu drošības stratēģijā vērts papildus bunkuru rakšanai inovatīvi domāt par datu sistēmu drošību, piemēram, Igaunija tamdēļ drošā ārvalstī atvērusi pasaulē pirmo «datu vēstniecību».

Ja viens no mūsu ekonomikas izaicinājumiem ir profesionāļu aizplūšana no novadiem un Latvijas, jāuzrunā citas valstis līdzīgā situācijā un jāmeklē kopējas atbildes, sākot ar svaigu skatu uz mobilitāti un kohēziju Eiropas Savienības mērogā. Tāpēc man ir svarīgi, lai Latvijai būtu spoži parlamentārieši un ministri, kuri spēj domāt un prasmīgi darboties starptautiskā mērogā. Nemangot, bet rosināt. Nežēloties, bet mūs ieaust Eiropas vērtībtelpā, ekonomiskajā, politiskajā un drošības zemapziņā. Arī Latvijas balsij ir spēks — tikai jāprot to paust.

Ideālā partija

Tāda eksistē tikai manā galvā, tāpēc vēlēšanās izmantošu lielisku rīku — pildspalvu!

Ja jums ir sajūta, ka sēžat mazmājiņā un lasāt paaudžu atstāto dzēlību mantojumu, visticamāk, jūs esat kādu laiku pavadījis sociālajos tīklos, lasot vēlētāju, partiju biedru un topošo kandidātu komentārus. Varbūt arī jums strīdu karstumā ir sajukušas visas burtu kombinācijas — JKP un KPV, SKDS un IKP (labi, ka ne KKK).

Pirms četriem gadiem tā tiešām nebija vai nebija tik primitīvi, vai arī mana paaudze un draugi neiesaistījās politikā, un es nelasīju Delfu komentārus. Tad es vēl nezināju, kā ekspertu komisijas Saeimā pieņem lēmumus, kādu buļļa plāceni no tribīnes laiž deputāts Kalnozols, kā deputāte Stepaņenko gara acīm redz autobusus, kuri it kā uz Saeimu saveduši piketētājus, ka pat deputāte Rībena, visa iekš balta kā tautumeita, var būt tik rupja kā piedzēries tēvainis attiecībā pret vēlētājiem pie Saeimas. Krogā Juglas priedes vai Pļavnieku ēdnīcā Trīs pelmeņi to varētu sagaidīt, bet deputātiem tā nepiedienas. Tas gan nenozīmē, ka visi deputāti mums ir vienādi un Latvija, jo īpaši simtgadē, — neizdevies projekts, visi aizbraukuši, sēž maza čupiņa nelaimīgu Cibiņu, tik vien kā Kaimiņu ar Gobzemu atstājuši izslēgt gaismu.

Kā teica Hamleta draugi, «Dāņu karalistē kaut kas ir satrunējis». Kaut kas — nevis viss un visi. Horācija draugam Mar-ce-lam gan bija gatava atbilde: «Par labu visu vērsīs Dievs.» Ja ņem vērā, cik viegli Dievs atrisinājis Tuvo Austrumu konfliktu un kā palīdzējis visām iesaistītajām pusēm Otrajā pasaules karā, viņu mēs tiešām varētu likt mierā.

Ja politiskā un kultūras elite ir atrāvusies no tautas, es arī šaubos, vai maz vēlams šajās pārdomās iestarpināt Šekspīra atsauces. Jebkurš aicinājums izteikties par vēlēšanām rada vēlmi kā pravietim Jonam ielēkt jūrā un laiku līdz 6. oktobrim pavadīt Lielās Zivs vēderā. Jo būs taču dzīve pēc vēlēšanām, un nāksies sastrādāties arī ar tiem līdzcilvēkiem, ar kuriem esi balsojis stipri atšķirīgi, vai vēl ļaunāk — par kādu no divām «vienīgajām» īsteni liberālajām partijām.

Es vēl neesmu izlēmusi, par ko balsot. Ja kāds apsolītu vienu man svarīgu lietu, piemēram, piešķirt līdzekļus, lai Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs nepieciešamības gadījumā strādātu arī brīvdienās un izvarotajām sievietēm nebūtu jāgaida no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam nemazgājoties, es laikam pat neprasītu, no kurienes šie līdzekļi tiks ņemti. Mums katram ir savs aklais punkts.

Ideālā partija, kura solītu Rīgā stādīt koku alejas, ratificēt Stambulas konvenciju, ieviestu  Kopdzīves likumu, sapulcinātu deputātus, kuri nemētātos ar homofobiskiem, antisemītiskiem un rasistiskiem izteicieniem, neuzskatītu visus musulmaņus par teroristiem un mācētu programmā salikt komatus, — tāda dzīvo tikai manā galvā. Vai arī nepārkāps 5% slieksni.

Izraēlā reiz vēlēšanās bija lielisks protesta balsojums, kurš vismaz sākumā pat šķita konstruktīvs — Pensionāru un invalīdu partija. Toreiz vīlušos un politisko konfliktu nogurdinātos jaunos vēlētājus iedvesmoja solījums cīnīties par to, lai vismaz mūža nogalē cilvēki saņem cienīgu pensiju un medicīnisko palīdzību. Pēc 2006. gada vēlēšanām septiņi pensionāri apjukuši neveikli uzkāpa uz skatuves — bija skaidrs, ka tādu rezultātu neviens nebija paredzējis.

Atšķirībā no Izraēlas mūsu rokās ir lielisks līdzeklis — pildspalva! Mēs varam svītrot netīkamos deputātus, arī pēdējam bārenim sarakstā likt plusu, tā veidojot puslīdz pieņemamu sarakstu. Jo ideālas partijas ar perfektu sarakstu vienkārši nebūs nekad.

Tātad — kādi ir mani izvēles kritēriji?

Es balsošu par tiem, kuri ir darījuši sakarīgas lietas sabiedrības labā arī krietni pirms iesaistīšanās politikā.

Saeimas deputāti pārstāv Latviju arī Eiropā un pasaulē, būtu tikai jēdzīgi, ja viņi spētu komunicēt svešvalodās.

Balsošu par jaunajām sejām politikā — šeit es nedomāju tikai gados jaunus un no vaiga daiļus jauniešus, drīzāk jau tos, kas ir pasniedzēji, kultūras cilvēki, arī juristi vai ekonomisti, kuri saprot, ka līdzdalība pilsoniskajā sabiedrībā mūs pasargā no populisma. Latvija ir maza valsts, un ir viegli saprast, kurš deputāta kandidāts ir nozares lepnums un kurš spēj tikai skaļi kritizēt kolēģus un konkurentus, piedāvājot vietā populārus, bet tukšus lozungus.

Latvija nav bēdu stāsts, es 90. gados dzīvoju Latgalē, tāpēc novērtēju to deputātu darbu, kuri veidojuši sazobi ar Eiropas izglītības un kultūras projektiem. Piemēram, beidzot ir pabeigta Rundāles pils! Mēs nevaram visi balsot par Lancmaņa kungu, bet mums ir citi lieliski kultūras cilvēki, kuri to ir paveikuši.

Tā noteikti būs kāda no partijām, kura nebaidījās iet praidā un izteikt savu atbalstu LGBT tiesībām Latvijā.

Un gribētos, lai šīs partijas deputāti mīlētu kokus arī pilsētvidē, lai cīņā «koku alejas pret četrām autojoslām» reizēm uzvarētu oši, ozoli un liepas. Lai Valdemāra ielā varētu elpot.

Mani joprojām satrauc 5% barjera, tāpēc nāksies vien galējo lēmumu pieņemt, graužot nagus un skatoties Panorāmu pēdējā pirmsvēlēšanu nedēļā. Iespējams, dzerot alu Rudais grēks.

Par pašcieņu

Laiks pievērsties tam seriālam, kas var izmainīt visu mūsu dzīvi

Vēlēšanas iemieso demokrātijas spēku un vājumu. Šķietamā izvēles brīvība liek pieņemt, ka tautas vairākuma griba nosaka valsts virzību un pārvaldi. Tieši tā domāja Atēnu demokrātijas tēvs Perikls pirms 2500 gadiem, taču jau tad demokrātijas jēdzienam tika pretstatīts stiprā, harismātiskā līdera tēls, bet aristokrāti un oligarhi iemanījās pārliecināt vai uzpirkt vēlētājus. Kopš tā laika nekas daudz nav mainījies, vienīgi atsevišķo tautas tribūnu vietā nākušas partijas, kuru vidū ir grūti atšķirt reālos cilvēkus un starp kurām jāizdara izvēle, ņemot pretī visu raibo saimi.

Šobrīd, kad politiskās virtuves izgarojumi Latvijā kļūst aizvien smacējošāki, kad polittehnologi ar viņiem piemītošo nicinājumu pret cilvēkiem liek partijām un kandidātiem galēji pavairot solījumu saldumu, kad kandidātu pareizi nofotografētās sejas uz plakātiem un videoklipos kļūst aizvien apgarotākas un labestīgākas, bet uzbrukumi konkurentiem jo niknāki, cilvēki, kas izceļas ar jūtīgumu un nepatiku pret iestāstīšanu un sevis apstrādāšanu, vēlas no visa norobežoties un gatavojas uz vēlēšanām neiet.

Tā ir saprotama attieksme, un būs daudz cilvēku, kas jau izšķīrušies par šķietami cēlo un principiālo novēršanos no netīkamā. Taču diemžēl demokrātija ik pa laikam uzliek nopietnus pienākumus, turklāt ne tikai pret valsti un nāciju, bet arī katram pret savu personību, savu pašcieņu un savu spēju pieņemt loģiskus lēmumus. Demokrātija kļūst šķietama, ja vēlēšanās piedalās tikai puse balsstiesīgo, toties, ja notiktu brīnums un balsotu pilnīgi visi, rezultāts būtu objektīvāks, spētu precīzāk atspoguļot tautas gribu, un nākamie četri gadi nebūtu jāpavada, sūkstoties par sliktu parlamentu un sliktiem ministriem. Grūti iedomāties ļaunāku dāvanu Latvijas 100. gadadienā, kā 18. novembri sagaidīt politiska jūkļa un vispārējas neapmierinātības apstākļos.

Lai pēc 6. oktobra nebūtu sev jāpārmet egoisms, slinkums vai neprasme vērtēt lietas, jāievēro tikai daži secīgi vērtēšanas soļi. Vispirms jāpiespiež sevi izlasīt visas 16 partiju programmas, pie tam tās salīdzinot pa punktiem, nevis tūlīt iesaucoties, ka viss ir muļķības. To vislabāk darīt uz papīra, atzīmējot labo un slikto, līdzīgo un atšķirīgo, izdalot neiespējamo, nepārliecinošo, trūkstošo vai melīgo.

Tad jāizslēdz tās partijas, kuras ir pilnīgi nepieņemamas pēc programmas vai kandidātu sastāva, savukārt pēc tam jāizsvītro tās, kas Saeimā tā kā tā neiekļūs — nedrīkst izmest savu balsi vējā!

Pāri palikušās jāturpina vērtēt pēc loģikas principiem, taču cenšoties notvert, ciktāl rakstītais un solītais atbilst veselajam saprātam un godaprātam. Nepieciešams uzmanīties no lozungiem un labi skanošiem partiju nosaukumiem, turklāt šajā procesā nevajag uzskatīt, ka sava līdzšinējā mīļpartija vai mīļkandidāti nebūtu vētāmi un sverami.

Jāiziet cauri kandidātu sarakstiem, kas jo vieglāk tāpēc, ka dažādu veidu dosjē tagad bez grūtībām atrodami internetā, tomēr atbildīgi izsverot avotu ticamību. Šis process, redzot cilvēka dzīves ceļu un viņa devumu valstij vai šī devuma trūkumu, parādīs ne tikai lozungus un programmatiskos solījumus, bet galveno — kandidāta varēšanu un viņa godīgumu, bez kā nekam nav nozīmes.

Godīgums ir svarīgākais tests, kurā ietilpst arī nepieciešamība televīzijā uzmanīgi noskatīties partiju uzstāšanos, ieskatīties kandidātu sejās, kas ir un paliek dvēseles spogulis, lai kā arī politiķi būtu mācījušies slēpt savas patiesās domas un vēlmes. Nedrīkst aizmirst svītrošanas iespēju, kas izvēlētās partijas ietvaros tomēr ļauj vērtēt personības un neņemt automātiski pretī visu kompāniju.

Un beigu beigās, ja nu patiesi visas partijas kādam šķiet galīgi neciešamas, var vēl veikt pēdējo testu, nosakot, kurš ir mazākais no ļaunumiem. Un tomēr iet nobalsot!

Laiku, kas tiek pavadīts, vakarā tālraidē laiski vērojot kādu kriminālseriālu, var iztērēt daudz lietderīgāk un audzinošāk, pievēršoties tiem dzīves seriāliem un priekšā stāvošajiem notikumiem, kas var izmainīt visu mūsu dzīvi. Jā, iznāk, ka nepieciešams kļūt par analītiķi, detektīvu, psihologu un politologu, cenšoties kaut ko saprast gan no ekonomikas un politikas, gan kultūras, par kuru, starp citu, vairākām partijām ir maza interese. Taču, ja tas nav darīts līdz šim, vēl ir laiks saņemties un saprast, ka priekšā redzamais nav tikai televīzijas šovs, par ko pierasts izmest kaut ko nicīgu.

Nu tā ir pati dzīve, jo mēs esam izšķiroša brīža priekšā, ar Saeimas vēlēšanām ievadot nākamo valsts simtgadi. Bet svarīgs ir ne tikai šis notikums, atbildīga attieksme pret apkārt notiekošo vienlaikus ir laba dzīves mācība ikkatram cilvēkam. Netikt apvestam ap stūri, netikt izmantotam politiskās spēlēs — tas noderēs ne tikai vēlēšanās, bet dzīvē vispār, lai saprastu savu vietu mūsdienu sabiedrībā, tās nosacītību un lamatu vidū. Šī pieredze kalpos arī turpmāk un vienmēr, ne tikai 2018. gada veļu mēneša sestajā dienā.

Vai būs pagrieziens?

Iesaistoties maksātnespējas lietu izvērtēšanas komisijā, cerēju uz objektīvu un stingru tiesu varas pārstāvju vērtējumu. Kāpēc cerības nav piepildījušās?

Tieslietu padome 27. augustā uzklausīs ziņojumu par maksātnespējas lietās pieļautām tiesnešu kļūdām laika posmā no 2008. līdz 2014. gadam, kuras ekspertu komisija vērtēja vairāku mēnešu garumā. Darbojoties šajā komisijā, man iznāca uzņemties «vanaga» lomu, lai mazinātu tiesu varas pārstāvju vēlmi meklēt vienīgi attaisnojumus atceltiem tiesnešu nolēmumiem un raudzīties tikai uz likuma burtu, nevis garu.

Komisijas ziņojumā ir atspoguļoti apspriešanas rezultāti par 40 maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesa lietām, vairums no tām iepriekš minētas žurnāla Ir publikācijās par maksātnespējas problēmām.

Vislielākās debates komisijā bija par to, kuras no tiesnešu kļūdām kvalificējamas kā rupjas — tādas, kas dotu pamatu disciplinārlietas ierosināšanai, ja nebūtu notecējis divu gadu noilguma termiņš — un kuras uzskatāmas par mazāk nopietnām. Tiesneši, kuriem konstatētas vairākas nopietnās kļūdas, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, bet konkrēto uzvārdu paziņošanu gribu atstāt Tieslietu padomes izlemšanā.

Manas cerības uz objektīvu un pietiekami stingru komisijas vērtējumu nav piepildījušās, tāpēc esmu ziņojumam pievienojis savu atsevišķo viedokli. Manā ieskatā kļūdu nonivelēšana vai noliegšana pati par sevi kaitē tiesu sistēmas reputācijai. Pavisam nedaudz pietrūka, lai komisija skaidri un gaiši pateiktu: masu medijos izteiktā kritika lielā mērā ir bijusi pamatota, un paldies žurnālistiem par to, ka viņi ir cēluši trauksmi par problēmām, ko tiesu vara risina vāji vai novēloti. To izdarīt vēl būs iespēja Tieslietu padomei.

Ziņojumā pēc mana lūguma ir īpaši izcelts secinājums, ka «atsevišķās lietās tieši atturēšanās saskatīt problēmu vai nespēja atrast likuma burtā tās risinājumus radījusi būtiskas negatīvas sekas gan mantiskā ziņā konkrētām personām, gan tiesu un konkrētā tiesneša reputācijai». Taču konkrēto lietu komentāros komisijas drosme noplok. Piemēram, konkrēto lietu apskatā vienam no tiesnešiem no 12 lietām komisijas vairākums atzina, ka nopietni pārkāpumi pieļauti trijos gadījumos, daži uzskatīja, ka tādi bijuši piecos gadījumos. Manuprāt, šādi nopietni pārkāpumi bija deviņos nolēmumos, taču es paliku mazākumā (kopā ar prokuratūru, kura iesniedz protestus par tiesu lēmumiem tad, ja ir nopietni tiesiskuma apdraudējumi).

Neiederīgi augsti kvalificēto ekspertu komisijas vērtējumos ir divu veidu attaisnojumi tiesnešu kļūdām — tāda bija tolaik pastāvošā prakse un lēmums formāli atbilst likuma burtam. Atsaukšanās faktiski ir nevis uz vēl neesošu Augstākās tiesas praksi, bet uz to praksi, ko veidoja maksātnespējas administratori, uzspiežot tiesnešiem samākslotas teorijas vai izmantojot robus likumos. To varētu dēvēt par administratoru veidoto judikatūru. Turklāt, atzīstot likuma burta formālu ievērošanu par vērā ņemamu tiesu praksi, necenšoties noskaidrot likuma garu, komisijas ziņojums joprojām turpina atbalstīt to slikto tiesiskuma izpratni, par ko Latvijas juristus daudzkārt ir kritizējuši dr. iur. h.c. Egils Levits, prof. Ineta Ziemele, prof. Daiga Rezevska un ārvalstu speciālisti.

Pavisam nevietā liekas apgalvojumi, ka pirmās instances tiesnešiem ir krietni zemāka kvalifikācija nekā apelācijas vai kasācijas instances tiesnešiem, ka viņi nespēj izsekot likumu izmaiņām, nevar uzzināt jaunākos Augstākās tiesas spriedumus savā jomā.

Ja komisija atrod attaisnojošus un nomierinošus skaidrojumus pat par lietām, kas kā skandaloza visatļautība plaši atspoguļotas presē, tad prognozējams, ka dažādas shēmas, kas balstītas uz tiesību normu jēgas izkropļojumiem, turpināsies arī nākotnē. Ir jādomā, ko darīt, ja kļūdas krājas un krājas. Ir jāmeklē cēloņi, un tie jāmazina vai jānovērš — labojot likumus, rīkojot mācības, attīstot judikatūru, gan, galu galā, nomainot tiesnešus, ja citādi nevar. Un pirmais priekšnoteikums pārmaiņām ir atzīt kļūdu esamību.

Tiesnešu darba vērtēšanā ir iezīmējušies ilga darba uzdevumi un virzieni. Kaut kāda krasa un brutāla tiesnešu rindu tīrīšana nav iespējama, taču komisijas vairāk nekā 80 lappušu ziņojums dod plašu pamatu analīzei un pasākumiem tieslietu sistēmas pilnveidošanai. Tajā ir daudz kāzusu, kas izmantojami tiesnešu, maksātnespējas administratoru un advokātu mācībās. Būs jautājums, ko varētu darīt Augstākā tiesa, sastopoties ar aizdomīgiem nolēmumiem, lai par tiem informācija operatīvi nonāktu līdz Kvalifikācijas kolēģijai vai Disciplinārlietu kolēģijai un laika tecējumā nezustu iespēja lemt par atbildību. Iespējams, apspriešanās par prasību latiņas paaugstināšanu tiesnešiem varētu notikt Disciplinārlietu kolēģijā.

Iezīmējusies arī problēma, vai daži advokāti ir rīkojušies ētiski, ar pilnu krūti mēģinot likumu jēgas sagrozījumus pasniegt kā zinātniski pamatotu versiju. Tas būtu advokātu kolēģijā risināms jautājums. Tāpēc domāju, ka ziņojums var kļūt par pagrieziena punktu tiesu darba uzlabošanā un tiesu sistēmas komunikācijā ar sabiedrību.

Būvē nevietā

Ko iesākt ar Laika priekškaru — topošo simtgades piemiņas zīmi?

Kaislības ap Latvijas simtgadei veltīto piemiņas veidojumu Laika priekškars alejā pie Nacionālā teātra joprojām nerimstas, un jau tas vien pierāda, ka daudz kas ar šo projektu nav kārtībā. Projekta aizstāvju un tālāk bīdītāju iecienītais arguments ir atsaukšanās uz jau iztērētajiem līdzekļiem vai to, ka kādām personām projekts patīk gana labi. Nereti tiek piesaukts šķietami autoritatīvas žūrijas atzinums. Projekts tika iegūts samērā steidzīgi sarīkotā konkursā, bet atsaukšanās uz žūrijas vērtējumu nekad nav idejas kvalitātes neapgāžams pierādījums, jo jebkura žūrija ir tikai noteikta personu grupa (konkrētajā gadījumā — teātra, muzeja un citu kultūras iestāžu vadītāji un citu nozaru pārstāvji), kuras vērtējums ir vienīgi subjektīvs viedoklis, kaut arī kolektīvi pausts.

Lai cik necik objektīvi novērtētu situāciju, vispirms precīzi jāpamato vietas izvēle. Lietderīgi arī ielūkoties notikumu attīstības gaitā.

Ideja ar vides objektu iemūžināt faktu, ka tieši 100 gadus pēc Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanas Latvija atzīmē šī fakta simtgadi, vispirms tika apspriesta Latvijas Nacionālajā kultūras padomē. Drīz vien radās pasūtītājs — Rīgas dome. Tika sarīkots projektu konkurss, un tā uzvarētājs — dizaina birojs H2E — izstrādāja projektu. Projekta ideja ir alejā, kas stiepjas no Krišjāņa Valdemāra ielas gar Nacionālo teātri, starp kokiem ievietot tēlnieciski veidotus gadskaitļus, kas kādam šķiet nozīmīgi valsts vēsturē.

Rīgā veidojamo vides objektu un pieminekļu projektus izskata Rīgas domes Pieminekļu padome. Informācija par Laika priekškaru Pieminekļu padomē tika izskatīta 2018. gada 15. februāra sēdē kā darba kārtībā pēdējā brīdī iekļauts papildu jautājums. Vēl pat iepriekšējā dienā par to nebija nekādas informācijas. Ideja (bet ne konkrētais risinājums!) tika formāli atbalstīta ar pavisam nelielu balsu pārsvaru. Daži arhitekti objektīvu iemeslu dēļ sēdē nepiedalījās, un viņu vērtējums par Laika priekškaru netika izteikts.

Pamatoti iebildumi pret šo projektu drīz vien parādījās arī plašsaziņas telpā. Arboristi norādīja, ka projekta tehniskais risinājums var iznīcināt simtgadīgos kokus alejā. Pieminekļu padome, paužot pamatotu satraukumu un rūpi par šo Rīgas un visas Latvijas vizuālajam tēlam nozīmīgo jautājumu, 30. maijā sasauca speciālu ārkārtas sēdi. Pasūtītāja pārstāvis Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdētājs Oļegs Burovs sēdē gan nepiedalījās, jo uzskatīja, ka «objekta Laika priekškars atkārtota izskatīšana (..) Pieminekļu padomē ir nelietderīga», piebilstot: «Tādēļ cienīsim viens otru un savu laiku.» Šajā sēdē izskanēja daudz vērtīgu priekšlikumu par projekta tālāko virzību. Tika pamatoti norādīts, ka objekta uztverei nepieciešama atbilstoša, pietiekami plaša telpa.

Diskusijā tika arī atzīmēts, ka Rīgas dome pret pašas radītās institūcijas Pieminekļu padomes atzinumiem izturas samērā nihilistiski. Tas arī spoži pierādījās: jautājumu par Laika priekškaru 2. jūlijā izskatīja Rīgas domes Īpašuma komiteja, bet Pieminekļu padomes locekļi par to netika pat informēti.

Mēģinot novērtēt piedāvāto Laika priekškaru, lietojot profesionālus argumentus, neizbēgami jāsecina, ka ideja parādīt Latvijas vēsturi šajā vietā, kur 1918. gadā proklamēta Latvijas Republika, ir izteikti naturāla un tāpēc primitīva. Pie teātra ēkas jau ir piemiņas plāksne ar informāciju, ka valsts neatkarība pasludināta tieši šeit. Jau pamatskolā māca, ka emocionālās izteiksmes nolūkā mākslā lieto alegoriju, metaforu u. c. paņēmienus. Valsts vēstures atspoguļojumam vides objekta formātā it nemaz nav jābūt ciešā fiziskā saistībā ar ēku, kurā šī vēsture sākusies. Senā aleja starp teātra ēku un pilsētas kanālu ir diezgan blīvs zaļumu masīvs, tā līdzinās ēnainam gaitenim. Jebkas, kas tajā tiks ievietots, izskatīsies tieši tāpat kā nelietojamas mēbeles, kuras sarindotas gar kāda biroja gaiteņa sienu.

Laika priekškara atsevišķie elementi ir kā blīvs žogs, kas cieši stiepjas no viena alejas koka līdz nākamajam. Koki taču nav un nevar būt žoga stabi. Pieņemtais risinājums — vienu lineāru struktūru mehāniski un diezgan varmācīgi iebāzt otrā — ir absolūtā pretrunā ar vides telpiskās organizācijas ābeces pamatiem. Viss veidojums kopā nav uztveramas ne no vienas vietas. To iespējams aplūkot vienīgi tuvplānā posmu pa posmam, ejot pa aleju. Tēlnieciskie veidojumi (gadskaitļi) stipri vien aizsegs arhitektoniskām detaļām piesātināto teātra sānu fasādi. Savukārt teātra fasādes plastika ir vissliktākais fons mākslas darbam.

Lai varētu spriest, vai Laika priekškars ir piemērots vietai, alejā paredzēts uzstādīt objekta prototipu. Lai ietaupītu projektam dāsni atvēlētos līdzekļus, lietderīgāk šo prototipu nemaz nevest uz aleju, bet tūlīt pārbaudīt citas šādai instalācijai telpiski cik necik atbilstošākās vietas — pilsētas kanāla krastus starp Krišjāņa Valdemāra ielu un Bastejkalnu, Jēkaba laukumu u. c. Paldies Dievam, ka tēlnieciskie gadskaitļi tiks stiprināti uz «pašnesošiem» paliktņiem, tāpēc nevajadzētu būt problēmai objektu aizvest uz tam piemērotu vietu.

 

Komentētājs Pauls Raudseps ir atvaļinājumā.

Mums katram ir jānomirst!

Lieldienu vēsts atgādina, kā cilvēks var iemantot dziedināšanu un brīvību

Atminos, ka jaunības gados piedalījos kādā seminārā, kur pasniedzējs mūs tirpināja ar jautājumu: «Kas mums obligāti visiem būs jāizdara šajā dzīvē?» Versijas bija dažādas, sākot no klasiskā — iestādīt koku, nosist čūsku, izaudzināt dēlu, uzcelt māju vai, piemēram, apceļot pasauli, iegūt labu izglītību, darīt darbu, kas patīk. Dīvainā kārtā neviena no šīm atbildēm pasniedzēju neapmierināja. Līdz no zāles izskanēja: «Jānomirst!» Izrādās, tā bija atbilde, ko pasniedzējs bija gaidījis.

Ar to pasniedzējs vēlējās uzsvērt, ka mūsu dzīvei obligāti pienāks gals un nevajag būtisku mērķu piepildīšanu atlikt uz vēlāku laiku, jo tas var nepienākt. Viņš mums nestāstīja par pēcnāves dzīvi, jo tobrīd par nāvi runāja kā par gribu motivējošu faktoru.

Var jau censties līdzīgi viņam uz nāvi raudzīties kā uz finiša līniju dzīves noslēgumā, bet tas man diez ko nepalīdz, kad apzinos, ka šim finišam katru dienu tuvojos, vai arī brīžos, kad to šķērso kāds mīļš un tuv-s cilvēks. Ja nāvei pieder galavārds, tad tiešām mēs esam visnožēlojamākie cilvēki.

Piedzimstot šajā pasaulē, kur ik dienu saskaramies ar nāvi, mēs pārsvarā raugāmies uz tās fiziskajiem iemesliem. Piemēram, nosakot nāves cēloni, parasti konstatē konkrētu fizisku iemeslu — apstājusies sirds, plīsis asinsvads galvā, noslīcis, miris no traumām. Šis fokuss uz nāves fizisko aspektu saistīts ar to, ka mēs esam piedzimuši pasaulē, kur nāve ir ikdienas sastāvdaļa. Mums pat ir grūti iedomāties, ka nāve šeit varētu nebūt valdniece. Līdzīgi kā cilvēkiem, kas būtu piedzimuši un visu dzīvi pavadījuši dziļā alā, stāsti par pasauli, kurā ir zilas debesis un spīd saule, liktos dīvaini un neticami — jo viņi to savā ikdienā nav redzējuši. Tāpat arī mums grūti iztēloties, ka sākotnēji Dievs radīja pasauli bez slimībām un nāves, bet tieši tādu Dievs to radīja — labu, viscaur labu. Bet kā tad nāve ielavījās šajā pasaulē un pārņēma varu? Ļoti kodolīgu atbildi sniedz Jēzus pusbrālis Jēkabs: «Iekāre ieņemdama dzemdē grēku, bet grēks nobriestot dzemdē nāvi.»

Mēs nereti par grēku domājam kā par Dieva noteiktu likumu pārkāpumu, kas, protams, tā arī ir. Bet, kas notiek, kad mēs pārkāpjam Dieva likumu? Mēs saraujam saiti ar visa dzīvā avotu un dzīvības devēju Dievu. Pareizāk par grēku varētu domāt ne tikai kā par likuma pārkāpumu, bet gan kā par nāvējošu slimību, kas ir ievainojusi mūsu attiecības ar dzīvības devēju, un ievainojuma sekas ir nāve. Tāpat kā nogriezts zars kādu brīdi zaļo, bet, ja netiek uzpotēts atpakaļ, pēc pāris dienām novīst un sakalst. Tāpat arī agri vai vēlu mirst cilvēks, kurš ir grēka atrauts no dzīvības devēja — Dieva.

To, ka grēks nes nāvi, mēs piedzīvojam, kad grēkojam viens pret otru. Kad sadusmojamies, apvainojamies, strīdamies — ja neizlīgstam, tas nereti noved līdz nāvei kādas attiecības. Arī neuzticība laulāto starpā var novest līdz nāvei laulību, kas savukārt nonāvē bērnos drošības sajūtu. Kad krāpjamies, ņemam un dodam kukuļus, esam netaisnīgi, mēs galinām citos vēlmi būt godīgiem, bet nez kāpēc esam pārsteigti, kad citu negodīgums vēršas pret mums. Kad nosodām, aprunājam, apmelojam, mēs nesam nāvi cita cilvēka godam, bet vienlaikus satraucamies, kad kāds laupa mūsu godu. Protams, vistiešāk to piedzīvojam, kad cilvēks tiek nokauts mantas vai skaudības dēļ, kad iet bojā teroraktā vai karalaukā vai klusām, nemanot tiek izdzēsta vēl nedzimuša bērna dzīvība mātes klēpī. Tā cilvēka grēks ļoti konkrētā veidā atnes nāvi citam cilvēkam.

Tādēļ Kristus, ienākdams šajā pasaulē, nav tikai devis padomus, kā labāk dzīvot. Viņš ir ķēries pie galvenā nāves cēloņa — grēka. Viņš pilnībā ienāk cilvēka dzīvē, kļūdams par vienu no mums, kā vistuvākais, kas uzņemas mūsu lielāko nelaimi — grēku — uz sevi un to pienes pie krusta. Viņš cieš mūsu grēku dēļ un  mirst pie krusta, bet mēs caur to varam iemantot dziedināšanu un brīvību. Viņš atņem varu grēkam! Trešajā dienā augšāmceļoties, Viņš atņem varu nāvei un atjauno dzīvības valdīšanu.

Tādēļ Lieldienu rītā mācītājs priecīgi sveic draudzi: «Kristus ir augšāmcēlies!», un draudze atbild: «Patiesi augšāmcēlies!» Šādi kristieši cits citu turpina sveicināt gaviļu laikā arī ārpus dievkalpojuma, ienākot ciemos, sazvanoties, uz ielas satiekoties, tā daudzinot Jēzus Kristus augšāmcelšanās notikumu, kas ir sarāvis nāves važas, kurās cilvēce bija ieslēgta.

Tādēļ arī es labprāt noslēgtu Kristus augšāmcelšanās notikuma daudzināšanu ar fragmentu no Sv. Jāņa Zeltamutes uzsaukuma Lieldienās:

«Kristus ir augšāmcēlies, un tu, nāve, esi iznīcināta.
Kristus ir augšāmcēlies, un visi dēmoni ir satriekti.
Kristus ir augšāmcēlies, un eņģeļi līksmo.
Kristus ir augšāmcēlies, un dzīve ir padarīta brīva.
Kristus ir augšāmcēlies, un kaps ir tukšs.
Kristus ir augšāmcēlies, un līdz ar Viņu ceļas augšām tie, kas ir miruši, un Viņš ir pirmais auglis no tiem, kas ir aizmiguši.
Viņam lai ir gods un vara visos mūžu mūžos. Āmen.»

Datums, kas piedāvā izvēli

Ja kāds apgalvo, ka Latvijā sievietēm taču viss ir kārtībā, es kļūstu skeptiska

Internetā klejo fotogrāfija ar sirmu kundzi, kas tur rokās plakātu, kura vēsti aptuveni (un pieklājīgi) varētu tulkot šādi: «Nespēju noticēt, ka man vēl joprojām nākas protestēt pret šo stulbumu.» Līdzīga sajūta pārņem, iesaistoties diskusijās par sieviešu tiesībām. Piemēram, kāpēc Stambulas konvencija tomēr neaizsāks apokalipsi, bet kalpos kā instruments, kas dod papildu aizsardzību pret vardarbību. Vai, atgriežoties pie #MeToo tematikas, uzzināt, cik daudzi Latvijā uzskata, ka «izaicinošs» apģērbs padara sievieti līdzvainīgu seksuālā agresijā vai pat vardarbībā, kas pret viņu vērsta. Vai, gatavojoties jau trešo reizi doties piketā pret aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, ko, neraugoties uz zinātnē balstītu argumentu trūkumu, Saeimas deputāti uzskata par nepieciešamu.

Acīmredzot ir cilvēki, kuri uzskata, ka dzemdējušas sievietes spēj pilnvērtīgāk pieņemt lēmumus nekā tās, kuras nav laidušas pasaulē bērnu, kā arī tādi, kas uzstāj, ka sākumā sievietei pieklātos atražoties un tikai pēc tam pašai lemt par savu ķermeni. Kad mēs nopūšam putekļus no vecajiem plakātiem, kāds pajautā — kāpēc iestāties par tik marginālu tēmu? Cik sieviešu vispār vēlas un var ziedot olšūnas? Precīza statistika nav zināma, taču protestiem mobilizējas tik daudz abu dzimumu cilvēki, jo acīmredzot mums nešķiet pieļaujama doma, ka valdība noteiks, ko kāds drīkst vai nedrīkst darīt ar savu ķermeni, turklāt balstoties uz tik īpatnu kritēriju kā «dzemdējusi» vai «nedzemdējusi». Pastāv liela iespēja, ka pēc 15. marta Latvija būs pirmā valsts Eiropas Savienībā, kas ieviesīs šādu normu likumā tā vietā, lai izveidotu ziedotāju reģistru un sakārtotu sistēmu.

Lai arī cik ļoti mēs gribētu sevi pieskaitīt Ziemeļeiropai, aplūkojot Eiropas Komisijas ziņojumu par vardarbību, top skaidrs, ka atrodamies tuvāk «sit, tātad mīl» filozofijai. Latvija ir vienīgā ES valsts, kur vairāk nekā puse jeb 57% aptaujāto uzskata, ka vardarbību bieži provocē pašas sievietes. Latvijas iedzīvotāji visbiežāk atzīst, ka personiski pazīst kādu vardarbības ģimenē upuri (pārsvarā sievieti), tajā pašā laikā Latvija ierindojas to valstu vidū, kurās tiek uzskatīts, ka vardarbība ģimenē neesot īpaši izplatīta. 30% no Latvijas iedzīvotājiem neuzskata, ka vardarbība ģimenē būtu vienmēr uzskatāma par likumpārkāpumu un sodāma.  21% respondentu Latvijā apgalvo, ka piespiest partneri nodarboties ar seksu nedrīkstētu būt pret likumu, un Latviju šeit apsteidz tikai Lietuva (31%) un Čehija (24%). Savukārt 20% cilvēku Latvijā uzskata, ka alkohola vai narkotiku reibuma stāvoklis ir attaisnojošs iemesls, lai nodarbotos ar seksu bez otras personas piekrišanas.

Gatavojoties 8. marta Sieviešu solidaritātes gājienam, kura mērķis šogad ir vērst uzmanību uz vardarbību, daži no šiem statistikas faktiem tiek atkārtoti publiskoti. Subjektīvā sajūta liecina, ka sabiedrības atbalsts šādām aktivitātēm aug. Tomēr divas populārākās pretreakcijas šiem faktiem ir šādas: «es tūlīt paskaidrošu, kāpēc sievietes pašas ir vainīgas, un vispār dabā tā ir iekārtots» (jeb «Viestura Rudzīša arguments») un «tas nevar būt, es tāds neesmu un nevienu tādu nezinu» (jeb «šī ir izdomāta problēma» arguments). Pirmo pat nemēģināšu atspēkot. Bet, runājot par otro, kad izdevās mazliet satricināt sabiedrību ar manu rakstu par #MeToo kustību, es iemācījos vairākas lietas.

Pirmkārt, sabiedrībā eksistē ievērojams skaits īpatņu, kas uzskata, ka upurus var un vajag vainot, — un tie nav tikai savādi tipiņi, kas dzīvo interneta komentāru dzīlēs, bet reizēm gluži cienījami sabiedrības locekļi.

Otrkārt, ne tikai Holivudas aktrises gadiem nerunā par nodarījumiem. Kāda draudzene pastāstīja, kā viņa zaudējusi nevainību vai, pareizāk sakot, kā viņai atņēma nevainību, vēl esot nepilngadīgai. Stāsts ietvēra vairākus jaunus vīriešus, kādam no tiem tika dots uzdevums pieturēt kājas. Vairākas pazīstamas sievietes privāti stāstīja par izvarošanu un arī iemesliem, kādēļ savulaik par tiem nav ziņojušas, — vainas sajūta, pārliecība, ka iemesls bijis pašas alkohola reibums, vai tas, ka uzbrucējs bijis tuvs cilvēks. Dzirdēju arī stāstu par izvarošanu bērnībā, par kuru gan policijai ziņoja, taču lietas izskatīšanas process bijis biedējoši nesaudzīgs pret pašu upuri. Man bija licies, ka sievietēm manā paziņu lokā seksuāla agresija vai uzmākšanās ir salīdzinoši pazīstama parādība, taču tas, cik daudz apkārtējo sieviešu ir izvarotas, bija šokējoši. Kādu vīrieti, kas bijis iesaistīts vienā no gadījumiem, izrādās, pat pazinu.

Tāpēc, ja kāds apgalvo, ka Latvijā sievietēm taču viss ir kārtībā, es kļūstu skeptiska. Mums trūkst faktu un datu. Un, kad šie dati un fakti kļūst pieejami, tie liekas tik neatbilstoši mūsu priekšstatiem, ka gribas tos apstrīdēt. Vienalga, vai runa ir par varmācību vai atšķirību algās, 8. marts nav maģisks datums, kurā iespējams kaut ko aši mainīt, taču tas ir datums, kas nu jau vairāk nekā simt gadu piedāvā izvēli — uzcept plakātiņu, cik mums daiļš ir daiļais dzimums, saņemt un dāvināt tulpes (vai nosaukt 8. martu par padomju mantojumu, kas vairs nav aktuāls), vai arī uztvert Starptautisko sieviešu dienu kā atgādinājumu, ka līdztiesības jautājumi ir jārisina un par tiem ir jārunā. Citiem vārdiem — rīkoties kā Ziemeļeiropā.

Minhenes līnijas

Eiropa uzņemas atbildību par savu drošību

Pēdējos 50 gadus Minhenes drošības konference (Munich Security Conference MSC) ir iezīmējusi sevi kā platforma augsta līmeņa diskusijām par pasaulei būtiskiem aizsardzības un drošības jautājumiem. Katru gadu februārī konference saved kopā vairāk nekā 450 lēmumu pieņēmēju no visas pasaules — prezidentus, ministrus, starptautisko un nevalstisko organizāciju vadītājus. Paralēli uzrunām un diskusijām šogad notika arī vairāk nekā 1000 divpusējo starpvalstu tikšanos.

Lai gan valstis ir dažādas un tās sastopas ar dažādiem izaicinājumiem aizsardzības jomā, konferencē varēja identificēt trīs centrālus jautājumus — nepieciešamību Eiropai pašai uzņemties iniciatīvu par savu aizsardzību, Krievijas hibrīdkaru, kā arī Irānas kodolambīcijas.

Baltijā vairāk esam satraukušies par hibrīdkaru, tomēr daudzas pasaules lielvalstis ne mazāk satrauc kodolkara risks. ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutjeress atgādināja, ka pirmo reizi kopš aukstā kara beigām pasaule ir pietuvojusies īsta kodolkara iespējamībai, ar to domājot gan Ziemeļkorejas, gan Irānas ambīcijas.

Bija skaidrs, ka valstīm daudzos jautājumos ir savstarpējas nesaskaņas, tomēr lielākā daļa piekrita tam, ka Irāna un Krievija ir destruktīvi spēki pasaules drošības kontekstā.

Bija valstu līderi, kas skaidri apzinājās, ka pasākumu apmeklēs arī vairāk nekā 1000 žurnālistu, un nevēlējās laist garām iespēju pievērst sev uzmanību. Daži valstu līderi skaidri zina mediju un simbolu spēku un bija sagatavojušies labāk nekā pārējie. Piemēram, Ukrainas prezidents Petro Porošenko savas runas laikā visiem atrādīja ložu caururbtu ES karogu kā simbolu Ukrainas centieniem, par spīti šķēršļiem, kļūt par daļu no Eiropas. Jāatzīmē, ka Porošenko uz Minheni regulāri atved kādu atribūtu, piemēram, 2015. gadā viņš atrādīja krievu karavīru pases, lai pierādītu Krievijas iesaisti Ukrainā.

Vairākkārt tika atgādināta diskusija par valstu spēju vai nespēju atvēlēt 2% no IKP aizsardzībai — daudzas valstis to joprojām nav sasniegušas. Tās, kuras atvēl 2% aizsardzībai, šajā pasākumā to centās atkārtot pēc iespējas biežāk, pārējo valstu ministriem atlika tikai taisnoties.

Mums, eiropiešiem, visaktuālākais Minhenē pārrunātais jautājums noteikti ir Eiropas drošības telpa — pašlaik izskatās, ka Vācija un Francija vēlas uzņemties atbildību par drošību šajā reģionā. Tā ir arī skaidra zīme ASV par tās lomas samazināšanos gan šajā reģionā, gan pasaulē. Vairākkārt izskanēja uzskats, ka valstis, kas vēlas aktīvāku Eiropas Savienības iesaisti, nevar gaidīt vienprātību un rīkosies negaidot.

Šajā kontekstā daudzkārt tika pieminēta arī PESCO — pastāvīga strukturēta sadarbība aizsardzības jomā, kurai ir pievienojusies arī Latvija. PESCO mērķis ir spēcināt Eiropas stratēģisko autonomiju rīkoties atsevišķi no NATO tad, kad tas nepieciešams. Militārās spējas, kas tiks attīstītas PESCO ietvaros, paliks dalībvalstu rīcībā, kurām savukārt būs tiesības tās norīkot NATO un ANO vajadzībām.

Šķiet, ļoti simboliski bija tas, ka konferenci, kuru lielākoties apmeklē sirmi kungi uzvalkos, atklāja divas sievietes — Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena un Francijas aizsardzības ministre Floransa Parlī. 50 gadu laikā šī bija pirmā reize, kad šāda līmeņa drošības pasākumu atklāj sievietes.

Agrākajās Minhenes drošības konferencēs bija ierasts, ka notiek diskusijas un tiek nolīdzināti konflikti. Šogad šķiet, ka vairāk laika tika atvēlēts rādīšanai ar pirkstiem citam uz citu. Krieviju ļoti satraucot nacisma atdzimšana «dažās valstīs Eiropas Savienības ziemeļos» un NATO karaspēka agresīvā virzība uz Krievijas pusi. Eiropas Savienības valstis un ASV savukārt satrauc Krievijas hibrīdkarš. Krievijas hibrīdkaru pieminēja gluži vai katrs. ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos ģenerālis Reimonds Makmāsters runā skaidri norādīja uz pierādījumiem, ka Krievija ir ietekmējusi ASV pēdējo vēlēšanu iznākumu, tas ir neapgāžami.

Krievija gan par to neko nezina, atbildēja Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs — varbūt pietiks vainot mūs visās savās problēmās?

Lielākā daļa pasaules valstu ir vienisprātis — Irāna atbalsta terorismu. Tikmēr Irānas ārlietu ministrs Muhameds Džavads Zarifs var tikai pacelt rokas nevainībā — viņa valsts tikai vēlas mieru, bet miers nebūs iespējams, kamēr Izraēla neatrisinās Gordija mezglu — Palestīnas jautājumu.

Ja klausāmies ministru uzrunās, mieru reģionā vēlas arī Izraēla un Saūda Arābija, arī Katara. Teroristus neviens neatbalsta. Drīzāk, kā atzīmēja Turcijas ārlietu ministrs, aktīvi cīnās pret visiem iespējamajiem teroristiem. Dienā, kad seši žurnālisti Turcijā tika notiesāti uz mūžu, viņš savu uzrunu beidza ar vārdiem — vēlamies vairāk brīvības un demokrātijas.

Volfgangs Išingers, ilggadējais Vācijas diplomāts, kas šo pasākumu vada jau desmito gadu un ir pieredzējis ne vienu vien diplomātisku brīnumu, šogad konferences noslēguma uzrunā šķita vīlies un saguris. Viņš atzina: «Šī gada konferences nosaukums bija Uz kraujas malu un atpakaļ?, un es ļoti gribēju nobeigumā pateikt — jautājuma zīmi mēs varam noņemt un to aizvietot ar punktu. Šobrīd diemžēl neesmu par to pārliecināts.»