Kategorijas: Redaktores sleja

Pirmdiena pēc simtgades

Nākot no tūkstošiem svecīšu izgaismotās 11. novembra krastmalas, izmetu loku gar Nacionālo teātri, lai pasveicinātu simtgadīgo ozolu aleju. Pavisam negaidīti šī aleja man Latvijas simtgades svinību gadā kļuvusi par ļoti konkrētu, bet arī simbolisku zīmi valstij kā kopdarbam, kuru nemitīgi veidojam cauri laikam.

Atcerieties, šo aleju Rīgas dome bija plānojusi iejozt tērauda skaitļu žogā, it kā lai godinātu valsts simtgadi. Pārlaižot skatienu koku staltajiem stāviem, man ir prieks, ka arī Ir neatlaidība palīdzēja nosargāt šo vēstures un dabas vērtību mūsu galvaspilsētā no īsredzīgas un kleptokrātiskas pašvaldības dekorācijām. Mēs veltījām laiku un pūles, lai aizstāvētu to, ko uzskatām par būtisku. Savā atmiņu failā esmu to noglabājusi kā labo «simtgades darbu». Jums noteikti katram arī ir darbs — liels vai mazs —, kas vairojis vai pasargājis no iznīcības kaut ko, kas Latvijā ir vērtīgs un skaists.

Simtgades svinības Latvijā neatstās dižus monumentus. Tie arī nenosaka šīs laika robežšķirtnes jēgu. Simtgade ir tas, ko par to domājam.

Tāpēc svarīgi apzināties, ko īsti svētdien svinēsim. «Latvija 100» logo ir stilīgi savērpta bezgalības zīme, bet patiesība ir daudz sarežģītāka. Vēstures netaisnību un arī savu kļūdu dēļ diemžēl nevaram svinēt simt gadus Latvijas Republikai, bet tikai simt gadus kopš tās pasludināšanas. Pusi šī gadsimteņa brīvas un demokrātiskas valsts latviešiem nav bijis. Kādi būs nākamie simt? Tos veidos mūsu izvēles, mūsu darbi. Grūti paredzēt tālu nākotni, bet pilnīgi droši — nākamā simtgade sāksies jau pirmdien.

Priecīgus svētkus!

Kopā!

Lāčplēša dienu šogad sagaidīsim bez skaidrības par to, kurš atbildēs par aizsardzības lietām un kāda vispār būs nākamā valdība.

Kamēr Valsts prezidenta lēmums par premjerministru vēl nebija zināms, uz sarunu Ir redakcijā pirmdien uzaicinājām Arti Pabriku. Atšķirībā no Jaunās konservatīvās partijas līdera Jāņa Bordāna, kuru intervējām jau tūlīt pēc vēlēšanām, Pabrika pārstāvētā apvienība Attīstībai/Par vairāk orientēta uz kompromisu meklēšanu.

Oktobra laikā jau pārliecinājāmies, ka jaunās koalīcijas izveidei nepietiek ar priekšvēlēšanu saukļu atkārtošanu, tikai drusku maigākā toņkārtā. Jācer, ka pēc prezidenta izvēles šis process iegūs mērķtiecību un politiķi būs ne tikai dzirdējuši, bet arī saklausījuši prezidenta galveno vēsti, kas caurvija viņa uzrunu jaunsanākušajai Saeimai. Kopā! Neizcelt tikai savu taisnību, bet atrast kopēju valodu — tā prezidents ieteica politiķiem uzņemties atbildību par Latviju. Un atgādināja, cik daudz četros gados var paveikt — pirmajam parlamentam savulaik uz kara drupām izdevās izveidot valsts institūcijas un armiju, kas spēja uzvarēt ienaidnieku, pieņemt Satversmi un panākt valsts atzīšanu. Šobrīd uzdevums ir vieglāks, taču vieglprātībai tā risināšanā nav vietas, jo likme ir vienmēr tā pati: tautas drošība un nākotne.

Jāpagaida!

Mazie helovīna tradīciju atbalstītāji, kas kāro saldumus, šonedēļ posās klauvēt pie kaimiņu durvīm. Tikmēr lielie onkuļi, kuri pretendē vadīt valdību, devās uz pili ziņot Valsts prezidentam par saviem panākumiem.

Diži ko ziņot gan nebija — ne velti prezidents, izsludinot uzaicinājumu, līdzšinējo valdības veidošanas procesu novērtēja kā neapmierinošu. Par spīti tam, ka paši dalībnieki neskaitāmas reizes savas sarunas nodēvējuši par «konstruktīvām», valdību uzkonstruēt nav izdevies. Liela iespēja otrdien uz pirmo jaunās Saeimas sēdi ierasties kā baltām lapām — cerībā, ka prezidenta lēmums oficiāli uzticēt kādam valdības veidošanu beidzot izkustinās interešu sastrēgumu.

Ir lasītāju aptaujā par ticamākajiem kandidātiem, kuri varētu saņemt prezidenta svētību, ar būtisku atrāvienu izceļas divi: Artis Pabriks un Jānis Bordāns. Taču prezidents nav licis manīt, kam dotu priekšroku situācijā, kad prasību par skaidru Saeimas vairākumu nav īstenojis neviens no kandidātiem. Gaidīsim!

Kamēr jāīsina laiks, iesaku piektdien tiešraidē pieslēgties TEDx Rīga konferencei, kuras tēma šogad ir gaisma — visdažādākajās izpausmēs. Arī man būs iespēja uzrunāt klausītājus Latvijā un plašajā pasaulē, un es izmantošu to, lai runātu par riskiem, kas aptumšo mūsu informācijas vidi, apgrūtina žurnālistu darbu un patiesībā ir bīstami demokrātiskas valsts nākotnei. Vēlos arī dalīties ar to drošā pleca sajūtu, ko ikdienā jūtu no lasītājiem, — jūsu atbalsts ne tikai ļauj Ir pastāvēt, bet uzšķiļ gaišu cerības dzirksti, ka ikviena neatkarīga medija nākotne ir domājošu un ieinteresētu lasītāju rokās.

Komandas darbs

Mazāk par divām nedēļām atlicis līdz jaunās Saeimas sanākšanai, taču valdības veidošanas sarunas šķiet pat tālāk no rezultāta nekā pirmajās pēcvēlēšanu dienās. Iespējams, dažādās prasībās un ambīcijās iestrēgušajiem politiķiem vērts ieklausīties Jāņa Dzeņa padomā — viņš ir jauns un talantīgs latviešu profesionālis, kas pēc septiņiem ārzemēs pavadītiem gadiem ar prieku atgriezies Latvijā. Jāņa darbs ilgstoši bijis saistīts ar organizāciju psiholoģiju, tāpēc, intervējot par viņa atgriešanos Latvijā, puspajokam vēl pajautājām, ko viņš saka par valdības veidošanu. «Domāju, visiem iesaistītajiem vajadzētu vienā telpā kopā pavadīt 48 stundas. Strādāt atkal un atkal, līdz nonāk pie risinājuma,» Jānis saka pēc nopūtas. Varbūt noder!

Laikam gan organizāciju psihologa ir pietrūcis, īstenojot KNAB reformu. Šis principā loģiskais solis, kas ļaus palielināt biroja darbinieku pārāk zemo atalgojumu, beidzies ar nopietnu zaudējumu. Piektā daļa operatīvo darbinieku ir pametuši KNAB — ļoti pieredzējuši darbinieki, kas strādājuši ar skaļām un nopietnām lietām. Jācer, ka KNAB vadībai ir plāns, kā šo robu komandā aizpildīt, lai biroja pārkārtojumi nekļūst par vinnestu likumpārkāpējiem.

Labāk

Pēcvēlēšanu rītā mierīgi iedzēru tēju — galu galā, rokas par rezultātiem nebija jālauza. Atzīšos, mana prognoze bija pesimistiskāka, tāpēc atviegloti uzelpoju par to, ka 13. Saeimā nekādi nepietiek balsu valdībai, par kuru varētu priecāties Putins, un vēlētāji novērsušies arī no oligarhiskajā mijkrēslī veģetējošās ZZS. Ceru, ka tas liks apvienībai kritiski pārcilāt savu politisko mantojumu un beidzot noņemt hūti.

Tomēr salīdzinoši labais rezultāts dod iemeslus arī bažām. Tik sadrumstalotā Saeimā vairākuma valdības izveidei nepieciešami četri vai pat pieci partneri, taču sabalsoto spēku vērtības, retorika un pieredze ir tik atšķirīgas, ka vienkāršu kompromisu te nebūs. Nav skaidrs, vai izdosies simbolisks pārmaiņu pieteikums, nākamo valsts simtgadi 18. novembrī sākot ar jaunu valdību. Svarīgāka, protams, ir tās darbaspēja un ilglaicīgums, kas ietekmēs mūsu visu dzīvi pēc tam, kad svētku salūta uguņi būs apdzisuši.

Šogad vēlēšanu izvēle bija ļoti plaša, un laikam tāpēc emocijas un viedokļu sadursmes — īpaši kaislīgas. Parlaments nu ievēlēts, tā pilnvaru laikā mums visiem būs jāprasa rezultāts no politiķiem, rūpīgi jāskatās uz nagiem valsts un ES fondu naudas tēriņiem, jāsauc pie atbildības tie, kas netur vārdu.

Ticu un ceru, ka Ir lasītāji turpinās prasīgi sekot valstī notiekošajam. Arī mēs to noteikti gribam darīt ar jūsu visu atbalstu — tāpēc aicinu izmantot iespēju jau līdz 21. oktobrim abonēt Ir nākamajam gadam par izdevīgāku «agro putnu» cenu.

Sirsnīgi pateicos ikvienam lasītājam par atbalstu, tas kā saules vitamīns dod spēku laikā, kad gaismas nekādi nevar būt par daudz!

Izvēlies brīvību

Tikai dažas sekundes vajag, lai elektroniskajā kalendārā atšķirtu to oktobra nedēļas nogali 1988. gadā, kad tika dibināta Latvijas Tautas fronte — visplašākā tautas kustība, kas neatkarības ideju no sīkām dzirkstelēm uzpūta neapturamā liesmā. Cilvēki nolobīja baiļu čaulu un noticēja brīvībai.

Prātā palicis Atmodas sauklis «Kaut pastalās, bet brīvi!» — tā bija mūsu pašapzinīgā atbilde Maskavas draudiem, ka neatkarība beigsies ar krahu, ka mūsu valsts ir lemta neveiksmei. Bet veikalu pustukšie plaukti patiesāk par kompartijas presi ziņoja, ka pati padomju sistēma ir bankrotējusi.

Tagad pastalas internetā var nopirkt visās varavīksnes krāsās, bet tās sen vairs nav brīvības simbols. Šo 30 gadu laikā esam uzbūvējuši savu valsti, kas brīvības, labklājības un drošības ziņā ierindojas starp pasaules veiksminiekiem. Šis darbs ir nācis ar kļūdām, un tas nav ne pilnīgs, ne pabeigts — taču nenovērtēt to nozīmētu neuzticēties sev. Blakus ir agresīvs kaimiņš, kas turpina zāģēt mūsu pašapziņu un katru vājo vietu padarīt jo sāpīgu. Mums ir jāciena pašu sasniegtais un jāturpina savs ceļš.

Šajā oktobra nedēļas nogalē vēlēsim 13. Saeimu. Šīs var izvērsties par bīstamākajām vēlēšanām mūsu atjaunotās neatkarības desmitgadēs, kopš skaidri nospraudām virzienu uz tiesisku, eiropeisku demokrātiju. Lai to nepazaudētu, jāiet balsot un jāuztic vara tiem, kas nenoniecina valsti, nekurina bailes, neizlokās no skaidrām atbildēm. Pirms gadiem latvieši prasīja brīvību no naidīgas varas, tagad tikai jāiet un pašiem par to jānobalso. Pastalās, kedās vai augstpapēdenēs — labi, ka ir izvēle!

Sadzirdēt

Balti tērpts, diezgan piekusis, bet ar sirsnīgi ieinteresētu brūno acu pāri un precīzi formulētiem vēstījumiem — tāds šonedēļ Latvijā ieradās pāvests Francisks, svētījot trīs Baltijas valstis mūsu dibināšanas simtgadē. Pāvesta četras uzrunas ir perfekts piemērs publiskās runas mākslai, kas apvieno smalki izslīpētu diplomātiju un cilvēcīgu siltumu. Tiešām iesaku izlasīt!

Prezidenta pilī apsveicis latviešus ar spēju tautas sāpes pārvērst dziesmā, Francisks atgādināja, ka brīvība nav tikai dāvana, bet arī nopietns uzdevums.

Doma baznīcā, kuras lepnums ir vienas no Eiropas senākajām (un reiz pasaulē lielākajām!) ērģelēm, Francisks mudināja — neļaujiet savai identitātei pārvērsties muzeja eksponātā, palieciet sirdī īsti «vietējie», nevis patērējoši «tūristi».

Jēkaba katedrālē uzrunājot seniorus, Francisks pateicās viņiem par izturību un aicināja nekad neatmest cerību — būt par saknēm, no kurām koks spēj ziedēt tālāk.

Un Aglonā, citējot reiz represēto bīskapu Sloskānu, Francisks aizlūdza par mūsu spēju palikt kristiešiem, nekļūstot par fanātiķiem — uzticēties universālai brālībai, pieņemt otru un ar maigumu remdināt pakritušo sāpes, pat ja palīdzība citiem sarežģī mūsu dzīvi.

Pāvesta vizīte, protams, nes līdzi arī neērtus jautājumus — par seksuālas varmācības kriminālaizdomām katoļu vidē, par miljona tēriņu pamatotību. Ja ir laiks un interneta pieslēgums, var bezgalīgi purpināt par sveicējiem izdalīto karodziņu nepareizo krāsu. Taču šīs vizītes jēga slēpjas arī tajā, vai spējam apstāties un ieklausīties — gan pasaulē ietekmīga garīgā līdera vēstī, gan atbalsī, ko tā rada mūsos.

Kaķis maisā

Pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām Saeima mutuļo kā zaptes katls uz plīts. Kas nav paspēts četros gados, jāpaspēj četrās sēdēs! Viens no sen cilātiem jautājumiem ir «čekas maisu» atvēršana. Kaut arī speciālai zinātnieku komisijai bija doti vairāki gadi, lai izpētītu slepenos VDK dokumenus, pirms sniegt kompetentus ieteikumus valdībai par šī vēstures mantojuma publiskošanu, no šīs grandiozās ieceres sanācis grandiozs čiks. Tā nu Saeimas deputāti atkal paši ķērušies pie likumu pārrakstīšanas, lai steidzami lemtu — kad, kur un kā tauta varēs lasīt aģentu vārdus un citus čekas noslēpumus.

Šajā Ir numurā intervējam vienu no nedaudzajiem cilvēkiem Latvijā, kas čekas dokumentus pētījis pamatīgi un labi zina, kādi vārdi ir un kādi nav atrodami VDK kartotēkā. Indulis Zālīte ilgstoši darbojies Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, vairāk nekā desmit gadus to vadījis. Viņš uzskata — čekas maisu vienkārša izlikšana internetā radīšot «virtuālo patiesību», kas neatbilst realitātei. Tāpēc pirms publiskošanas VDK dokumentiem jāiziet cauri pētnieku rokām, kas spētu informācijai iedot kontekstu un veicinātu īstu sabiedrības izpratni par kolaborāciju. Jautājums, kas paliek neatbildēts — ja šī pētniecība nenotika četrus gadus, kad šim mērķim izveidotai komisijai bija piešķirta nauda, tad kāds burvju zizlis šo procesu iekustinās tagad?

Protams, šonedēļ turpinām analizēt partiju piedāvājumu un pirms vēlēšanām aicinām arī uz saturisku atrakciju internetā — spēle Politiskais tinderis (Tinderis.lv) ļaus ar 24 kodolīgiem jautājumiem noskaidrot, kuru partiju uzskati ir vistuvākie jūsējiem. Pamēģiniet!

Angļu mierā

Kamēr Latvijā pirms vēlēšanām uzkarst bažas, vai pie varas nenonāks Kremlim izdevīga valdība, Skotlendjards vēsā angļu mierā atšifrējis Krievijas specdienestu atentātu Solsberijā.

Atcerieties, martā mīklainos apstākļos tika saindēts bijušais krievu spiegs Sergejs Skripaļs ar meitu. Izmeklēšana drīz atklāja, ka uzbrukums veikts ar Novičok — Krievijā radītu retu nervus paralizējošu vielu. Tagad īpaša «superatpazinēju» vienība atradusi adatu siena kaudzē! Izanalizējot tūkstošiem stundu videoierakstu, briti identificējuši atentāta īstenotājus — divus pretizlūkošanas dienesta GRU virsniekus, kuri nāvējošo vielu ieveda viltotā Nina Ricci smaržu pudelītē. Tieši šī detaļa vēlāk izrādījās liktenīga kādai britu mājsaimniecei — pēc uzbrukuma krievi pudelīti ar indi bija izmetuši ziedoto mantu vākšanas konteinerā. Šo «ziedojumu» kāds vietējais uzdāvināja sievai — šī bija pēdējā dāvana viņas mūžā, jo sieviete dažu dienu laikā nomira mokošā nāvē.

Kad Solsberijas atentāts nāca gaismā, likās neticami, ka vainīgos izdosies atklāt. Taču britiem tas izdevies — ar vērīgumu, piepūli un neatlaidību. Tas ir ļoti svarīgi, jo atmaskota ne tikai krievu specdienesta operācija, bet arī Kremļa meli, noliedzot saistību ar šo neģēlīgo noziegumu.

Manuprāt, šis angļu piemērs var noderēt arī latviešiem. Nevajag bažīties, vajag domāt ar galvu un iet balsot. Neuzķerties uz jaukas smaržu pudelītes kārdinājuma, ja par tās izcelsmi un saturu nav ne jausmas. Piepūlēties, rūpīgi izejot cauri kandidātu sarakstiem un programmām — nav taču jābūt «superatpazinējam», lai atšķirotu graudus no pelavām.

Mierīgi

Briesmīga politiskā sadrumstalotība un Krievijas ietekmes pieaugums Latvijas politikā — šie divi riski pirms Saeimas vēlēšanām šoruden ir lielākie pēdējo 20 gadu laikā. Tāpēc svarīgi emocijas atstāt citām izklaidēm un pret balsošanu izturēties racionāli. Bez rozā brillēm vai uzmestas lūpas, ka politiskā ainava neatbilst mūsu iedomām. Ja pat sērkociņu ir grūti uzraut ar satrauktu roku, tad rakstāmais vēlēšanu kabīnē noteikti jātur mierīgi, ar pašcieņu.

Šajā numurā sākam un nākamajās nedēļās turpināsim sijāt politiskās izvēles. Ēters ir jau pilns ar politiķu viedokļiem, tāpēc Ir neatkārtos tos pašus jautājumus, bet pievērsīsies analīzei: kādi darbi Latvijā ir jāpaveic, un kāda ir politiķu gatavība tos darīt? Kam uzticēt valsts vadību — tā ir galvenā izvēle, jo jebkura balsojuma «sausais atlikums» ir par noteiktu koalīcijas modeli, pat ja katrs vēlētājs tā gluži nedomā un vadās pēc citiem kritērijiem.

Mēs balsosim piecos apgabalos, taču šoruden pilnā mērā izjutīsim «virtuālās Latvijas» ietekmi, kuras pavalstnieki jau pārsniedz 700 tūkstošus. Facebook un citi sociālie tīkli ļauj politiķiem ieslīdēt «draugu» ziņu plūsmās, pieskaņot savu vēsti mūsu interesēm, izvairīties no profesionāliem žurnālistu jautājumiem. Kā pasargāt sevi no manipulācijas un informatīvas drazas — to jautājām Ingai Spriņģei, kas kopā ar Re:Baltica kolēģiem monitorē politiskos vēstījumus internetā.

Vecais princips — tu esi tas, ko tu lasi — sociālo tīklu laikmetā iegūst jaunu svaru, jo ar vienkāršu Share klikšķi mēs katrs kļūstam par mediju jeb informācijas izplatītāju. Ko mēs vairojam — mēslus vai patiesību?