Kategorijas: Redaktores sleja

Angļu mierā

Kamēr Latvijā pirms vēlēšanām uzkarst bažas, vai pie varas nenonāks Kremlim izdevīga valdība, Skotlendjards vēsā angļu mierā atšifrējis Krievijas specdienestu atentātu Solsberijā.

Atcerieties, martā mīklainos apstākļos tika saindēts bijušais krievu spiegs Sergejs Skripaļs ar meitu. Izmeklēšana drīz atklāja, ka uzbrukums veikts ar Novičok — Krievijā radītu retu nervus paralizējošu vielu. Tagad īpaša «superatpazinēju» vienība atradusi adatu siena kaudzē! Izanalizējot tūkstošiem stundu videoierakstu, briti identificējuši atentāta īstenotājus — divus pretizlūkošanas dienesta GRU virsniekus, kuri nāvējošo vielu ieveda viltotā Nina Ricci smaržu pudelītē. Tieši šī detaļa vēlāk izrādījās liktenīga kādai britu mājsaimniecei — pēc uzbrukuma krievi pudelīti ar indi bija izmetuši ziedoto mantu vākšanas konteinerā. Šo «ziedojumu» kāds vietējais uzdāvināja sievai — šī bija pēdējā dāvana viņas mūžā, jo sieviete dažu dienu laikā nomira mokošā nāvē.

Kad Solsberijas atentāts nāca gaismā, likās neticami, ka vainīgos izdosies atklāt. Taču britiem tas izdevies — ar vērīgumu, piepūli un neatlaidību. Tas ir ļoti svarīgi, jo atmaskota ne tikai krievu specdienesta operācija, bet arī Kremļa meli, noliedzot saistību ar šo neģēlīgo noziegumu.

Manuprāt, šis angļu piemērs var noderēt arī latviešiem. Nevajag bažīties, vajag domāt ar galvu un iet balsot. Neuzķerties uz jaukas smaržu pudelītes kārdinājuma, ja par tās izcelsmi un saturu nav ne jausmas. Piepūlēties, rūpīgi izejot cauri kandidātu sarakstiem un programmām — nav taču jābūt «superatpazinējam», lai atšķirotu graudus no pelavām.

Mierīgi

Briesmīga politiskā sadrumstalotība un Krievijas ietekmes pieaugums Latvijas politikā — šie divi riski pirms Saeimas vēlēšanām šoruden ir lielākie pēdējo 20 gadu laikā. Tāpēc svarīgi emocijas atstāt citām izklaidēm un pret balsošanu izturēties racionāli. Bez rozā brillēm vai uzmestas lūpas, ka politiskā ainava neatbilst mūsu iedomām. Ja pat sērkociņu ir grūti uzraut ar satrauktu roku, tad rakstāmais vēlēšanu kabīnē noteikti jātur mierīgi, ar pašcieņu.

Šajā numurā sākam un nākamajās nedēļās turpināsim sijāt politiskās izvēles. Ēters ir jau pilns ar politiķu viedokļiem, tāpēc Ir neatkārtos tos pašus jautājumus, bet pievērsīsies analīzei: kādi darbi Latvijā ir jāpaveic, un kāda ir politiķu gatavība tos darīt? Kam uzticēt valsts vadību — tā ir galvenā izvēle, jo jebkura balsojuma «sausais atlikums» ir par noteiktu koalīcijas modeli, pat ja katrs vēlētājs tā gluži nedomā un vadās pēc citiem kritērijiem.

Mēs balsosim piecos apgabalos, taču šoruden pilnā mērā izjutīsim «virtuālās Latvijas» ietekmi, kuras pavalstnieki jau pārsniedz 700 tūkstošus. Facebook un citi sociālie tīkli ļauj politiķiem ieslīdēt «draugu» ziņu plūsmās, pieskaņot savu vēsti mūsu interesēm, izvairīties no profesionāliem žurnālistu jautājumiem. Kā pasargāt sevi no manipulācijas un informatīvas drazas — to jautājām Ingai Spriņģei, kas kopā ar Re:Baltica kolēģiem monitorē politiskos vēstījumus internetā.

Vecais princips — tu esi tas, ko tu lasi — sociālo tīklu laikmetā iegūst jaunu svaru, jo ar vienkāršu Share klikšķi mēs katrs kļūstam par mediju jeb informācijas izplatītāju. Ko mēs vairojam — mēslus vai patiesību?

Akači

Šonedēļ Ir saņēma negaidītu uzslavu. Publiskojot ziņojumu par tiesnešu pieļautām kļūdām maksātnespējas lietās, Augstākās tiesas priekšsēdētājs pateicās Ir un citiem žurnālistiem par to, ka esam pievērsuši uzmanību tiesu sistēmas problēmām. Patiešām, pērn veiktais kolēģes Indras Sprances pētījums par gadu garumā pieļautiem likumpārkāpumiem atsevišķu tiesnešu darbā rezultējies ar bezprecedenta atbildi no tiesu sistēmas!

Pēc tam, kad šā gada sākumā jomas vadība centās pārliecināt sabiedrību, ka problēmas palikušas tālu pagātnē un nav tās jākustina, īpaša Tieslietu padomes aicināta ekspertu grupa tomēr ieurbās vairākos desmitos aizdomīgu lietu, un tagad publiskoti tās secinājumi.

Lielākais nopelns šā rezultāta sasniegšanā gan ir pašiem tiesnešiem, kuru vidū beidzot, šķiet, ir sakrājusies kritiskā masa, kas skaļi pieprasa pārmaiņas.

Lai gan darba grupas ziņojums reizēm ir ļumīgi mīksts kā purva sūna pār akaci — tikai diviem ekspertiem «no malas» ir dūša vietām iedurt mietu un pamērīt dziļumu —, tomēr tajā  skaidri nosaukti vairāki tiesneši, kuri pieļāvuši rupjas kļūdas vai ļaunprātības.

Jāgaida nākamie soļi — vai prokuratūra redzēs pamatu rīkoties? Kā tieši tiks uzlabota tiesnešu regulārā vērtēšana? Pašlaik visi rupjās kļūdas pieļāvušie tiesneši turpina darbu, jo ne tikai viņu grēki, bet arī iespēja pašas sistēmas ietvaros viņus sodīt ir palikusi pagātnē. Latvijas Republikai kā tiesiskai valstij jāatrisina interesants kāzuss — kā panākt, ka pilsoņi atgūst ticību godīgai tiesai, ja ar zeltītu ģerboni kaklā to turpina spriest tie, pār kuru godaprātu un cieņu pret likumu ir tik pamatīga ēna?

Pleķi

Gandrīz kā garām lidojošu lodi apturēju atmiņas — tā par skarbo pagātni, kas pavadīta čekas tvērienā padomju lēģerī, saka dziesminieks Valdis Atāls, laižot klajā autobiogrāfisko grāmatu Elles debesis. Intervējot viņu, mēģinām saprast, ko brīvība nozīmēja okupācijas valgos un ko tā nozīmē tagad — savā valstī. Atāla atbilde ir par egoismu, kas dzen cilvēkus dažādu veidu kalpībās, un tas, protams, var notikt pie jebkādas ārējas varas. Neiesprūst naidā, netīksmināties par savām sāpēm, plūst kā upei un apliecināt, ka mīlestības nekļūst mazāk, ja dodam to citiem. Tāda ir dziesminieka atbilde, kā uzturēt dzīvu sirdi.

Nav jāmeklē tālu padomju laikos, lai atrastu nelietību, kas piesedzas ar likuma vārdu.

Šajā žurnālā esam apkopojuši secinājumus par nejēdzīgiem un brīžiem ciniskiem piemēriem, kā tiesu varā arī pēdējos trijos gados turpinājušās maksātnespējas «dzīru» paģiras. Nākamnedēļ Tieslietu padome vērtēs, kādas kļūdas tiesās pieļautas vēl agrākā pagātnē — pēckrīzes gados, kurus Ir pētīja pērn, — tāpēc vēlējāmies ar vairākiem jauniem piemēriem brīdināt, ka problēmu noliegšana nav risinājums, kā stiprināt tiesu varas reputāciju. Pleķains mundieris jāmazgā, nevis jāpiesedz.

Tikmēr nejauku aizdomu ēnu pār sevi nupat uzvilcis KNAB, prokuratūra un valdības vadītājs. Kā Ir noskaidrojis, ZZS deputāts Askolds Kļaviņš par savu kriminālprocesu informēts drīz pēc tā sākšanas, un skandālā iesaistīta visaugstākā pieminēto institūciju vadība. Politiķi pinas skaidrojumos, bet prokuratūrai būs vien jāatbild, kāpēc slepenas izmeklēšanas informācijas nopludināšana valdošās partijas politiķim nav noziegums.

Par sinepēm

Šonedēļ beigusies sarakstu pieteikšana Saeimas vēlēšanām — visiem, kas žēlojas, ka nav, par ko balsot, būs iespēja starp veseliem 16 sarakstiem izvēlēties, par ko nebalsot.

Viens no ieteikumiem, ko kampaņā vērts likt aiz auss, ir politologa Anda Kudora brīdinājums — piesargāties no populisma. Viņš Ir intervijā to attiecina gan uz vēlētājiem, gan uz pašiem politiķiem.

Pilnīgi brīva no populisma nav neviena politiskā organizācija, taču ir milzīga atšķirība, vai harismātiska kaisle ir tikai garšviela vēlētāju rosināšanai, vai kļūst par pamatēdienu. Sinepes garšo lieliski uz desas. Bet ja zem pamatīga sinepju triepiena desas nemaz nav? «Lielbritānijā tagad Brexit brēcēji iet malā un sauc, lai citi izstrebj. Bet var būt arī tā, ka populistu savārīto izstrēbt nemaz nav iespējams,» brīdina Kudors, kura pētnieciskās intereses saistās ar Latvijas drošību un Krievijas  ārpolitiku. Tāpēc vēl viens secinājums — sabiedrības šķelšana un agresīva «tautas» rīdīšana pret «eliti» ir viens no Kremļa ciniskajiem scenārijiem, kā vājināt Rietumu demokrātijas.

Taču kaistošajā priekšvēlēšanu gaisotnē nupat Latvija piedzīvojusi skaistu un saliedējošo lepnuma brīdi. «Mūsu zeme — Latvija!» sauca tūkstošiem līdzjutēju Arēnā Rīga, uzgavilējot U-18 basketbola izlases brašuļiem Eiropas čempionāta finālā. Šoreiz gūtais sudrabs ir zelta vērtē, jo pārbaudījumi norūda «tīņus», kuru talants un mērķtiecība nākotnē būs varens papildinājums nacionālajai izlasei. Viņu vidū nevar nepamanīt Artūru Žagaru, par kuru basketbola leģenda Valdis Valters saka: «Pat es viņa vecumā nebiju tik labs.» Gaidīsim turpinājumu!

Tumši mirdz

Elektrība ir tumša lieta, kas gaiši spīd, — šis skolas laiku jociņš nāk prātā, domājot par valdības apņemšanos beidzot pārskatīt OIK jeb atjaunojamās enerģijas atbalsta sistēmu.

Tas, ka šī sistēma ir negodīga pret patērētājiem un uzkrauj milzīgu slogu tautsaimniecībai, lai daži simti uzņēmumu varētu brangi pelnīt, ir tumšs «noslēpums», kas visu laiku ir spoži spīdējis mūsu acu priekšā. Grūti iedomāties vēl uzskatāmāku «valsts nozagšanas» piemēru, ko katrs var skaidri ieraudzīt savā elektrības rēķinā.

Radīta, lai veicinātu atjaunojamo resursu izmantošanu elektroenerģijas ražošanā, šī sistēma reāli ir nodrošinājusi ierobežotam cilvēku lokam ekskluzīvu iespēju piekļūt «atjaunojamam resursam» — patērētāju makiem. Ja izmisīgi meklējat kādu piemēru tam, kā Latvija tālu apsteidz Igauniju un pat Lietuvu, — bingo! Mūsu atbalsta apjoms ir trīsreiz lielāks nekā pie kaimiņiem, kas šim nolūkam tērē 0,3% no IKP, kamēr Latvijā veselu 1%. Ja vajag vēl kādu apliecinājumu sistēmas kroplumam, te būs interesants salīdzinājums: no šīs atbalsta sistēmas nāk apmēram 20% kopējā Latvijā saražotā enerģijas apjoma, bet naudas izteiksmē tā iegūst 40% no apgrozījuma pīrāga. Tikmēr Daugavas HES ģenerē 60% no enerģijas, bet saņem tikai 30% no kopējiem enerģijas tirgus ienākumiem.

Var vienīgi minēt, kādus slēptus ienākumus šī sistēma ir ģenerējusi politiķiem, kuri to radījuši un uzturējuši. Bet iedzīvotāji desmit aizvadīto gadu laikā šiem dažiem simtiem «zaļo» ražotāju varētu būt pārmaksājuši tuvu pie diviem miljardiem eiro. Tas ir kā izglābt divas Parex bankas. Esam tik bagāti vai tik vienaldzīgi?

Divas latiņas

Domājot par 13. Saeimas vēlēšanām, atslēgas vārds man šķiet «latiņa». Divējās nozīmēs.

Pirmkārt, šajās vēlēšanās milzīga ietekme uz spēku samēru Saeimā būs 5% vēlēšanu latiņai, kas jāpārvar partiju sarakstiem. Blīva drūzmēšanās ap šo barjeru nozīmē to, ka veselai riekšavai partiju rezultātu var izšķirt daži tūkstoši vai pat simti balsu. Tā nav omulīga sajūta, ka nākamie valdības koalīcijas modeļi un valsts politiskais vektors var izmainīties atkarībā no tā, kāds trāpīsies laiks vēlēšanu dienā vai kādu «skandālu» pēdējā brīdī izspers kapmaņas shēmotāji.

Otrkārt, aug bažas par nākamā parlamenta kvalitātes latiņu, vērojot, cik lielu uzmanību sociālajos tīklos spēj piesaistīt klaji agresīva un trula «politiskā» uzvedība. Protams, vietējiem pašpuikām ir iedvesmojoši piemēri visās debespusēs. Bet tieši turpat arī mēs varam paskatīties atskurbinošus piemērus, pie kā noved vēlētāju smadzeņu atmiekšķēšanās viltus ziņu un bļaurīgas aģitācijas peļķē. Lūk, pašlaik nepārspēts rekords ir ASV prezidents, kas mīlīgi dudina ar agresoru Putinu, bet NATO partnervalstij piedēvē kāri sākt trešo pasaules karu (Tramps: «Melnkalne ir niecīga valsts ar ļoti stipriem cilvēkiem, viņi var kļūt agresīvi, un — apsveicu! — trešais pasaules karš ir sācies!»).

Abas latiņas mums var maksāt dārgi. Tāpēc jāsaglabā vēss prāts, lai varētu izvērtēt politiķu piedāvājumu. Drošs paņēmiens — salīdzināt, kā vārdi atbilst darbiem. Šajā žurnālā Ir izpētīja skaļā maksātnespējas «mafijas» kritiķa Alda Gobzema darbus, pašam pelnot maksātnespējas biznesā. Jo, kā zinām, «ķeriet zagli!» visskaļāk reizēm kliedz zaglis.

Atceries nākotni

Tukši balti krēsli, pavisam 298, rindojās pie Krievijas vēstniecības Hāgā, un vienkāršs plakāts prasīja taisnīgumu MH17 upuriem. Nogalināto ģimenes tā atgādināja par Krievijas atbildību pasažieru lidmašīnas notriekšanā virs Ukrainas, ko pārliecinoši pierādījusi starptautiska izmeklēšana, bet Putina režīms turpina noliegt.

Tieši dienu pirms MH17 traģēdijas ceturtās gadskārtas Helsinkos notika Krievijas vadoņa Putina tikšanās ar ASV prezidentu Trampu. Konstruktīva, uzsvēra Tramps. Putins smaidot piekrita.

Sarunās neatradās vieta ne MH17, ne citu korumpētā un asiņainā Kremļa režīma upuru aizstāvībai — apspriedes detaļas nav zināmas, bet preses konferencē Tramps pat nespēja aizstāvēt savas valsts dienestus, kas atklājuši Krievijas iejaukšanos ASV vēlēšanās. Tā vietā viņš citēja Putinu, kurš Krievijas vainu noliedz.

Es esmu berlīnietis — prezidents Kenedijs aukstā kara laikā brīdināja Kremli un atgādināja pasaulei ASV vērtības. Es stāvu ar jums nesaraujamā brīvības ķēdē — prezidents Klintons pēc Baltijas valstu atjaunošanas teica Rīgā. Bet Tramps Helsinkos lūdza nerakņāties pagātnē un iet uz gaišo nākotni. Muļķīgi smaidot, viņš pieņēma dāvanu — futbolbumbu —, kas Putina rokās vairāk atgādina nevis Pasaules kausa stafetes nodošanu, bet FIFA korupciju.

Cilvēks bez atmiņas nespēj pats veidot nākotni. Bīstami, ja amnēzija piemeklē nāciju līderus.

Pēc svētkiem

Kas vieno tautastērpa brunčus un neilona vējjaku? Dziesmu svētki! Kopkora dziedājums Mežaparka estrādē mielo dvēseli, bet pret dzestro ziemeļvēju miesa ar kaut ko pamatīgāku tomēr jāpiesedz. Un šī pati gudrība — savienot tradicionālo un moderno — rādās derīga ne tikai apģērbā, bet arī citās lietās.

Caur sarkanbaltsarkano aleju ejot mājās pēc svētku noslēguma koncerta, joprojām jūtos kādu sprīdi virs zemes. Skaistākie Dziesmu svētki manā mūžā! Atjaunotajā estrādē tik cēli izskatās kopkoris, skaņas dzidrums apbur. Atceros vareno saviļnojumu Atmodas kulminācijas svētkos 1990. gadā, bet tagad nāk klāt lepnums par to, ko esam spējuši savas valsts neatkarības gados paveikt.

Tomēr caur svētkiem kā caur palielināmo stiklu labāk redzamas arī klibās un nešpetnās lietas. Sēžot estrādē, atceros milzīgo vilšanos, ko sagādāja bezgalīgais gaidīšanas ripulis biļešu pārdošanas elektroniskajā sistēmā. Deju lieluzvedumā brīnos, cik stīva un neinteresanta klātienē var izskatīties mūsu vēsture, ja to pārliek TV ekrānam domātos glītrakstos. Klausos Valsts prezidentu un lūdzu Dievu, lai palīdz viņam tikt līdz runas galam. Tā nevajadzētu būt, vai ne? Ir pieci gadi to visu salabot!

Cirtiens

Kamēr nācija sēja sieru un iepirka alu lustīgai Jāņu svinēšanai, KNAB pagājušajā nedēļā sasniedza savdabīgu rekordu — divi deputātu kratīšanas pieprasījumi divās dienās! Tieši pirms Saeimas sesijas noslēguma. Šī rosība raisa divējas pārdomas.

Pirmkārt, ļoti labi, ka izmeklētāji ierodas pakaļ visaugstākajām amatpersonām, ja ir pamatotas aizdomas par to krimināliem pārkāpumiem. KNAB nespēja pieķert partiju melnās kases ir hroniska nelaime, kas dziļi cērt pa vēlēšanu godīgumu. Tas ir apburtais loks — lai cīnītos par vēlētāju balsīm, partijām vajadzīga nauda, bet nelikumīgas naudas iešprices nozīmē to, ka vēlētāji tiek izkonkurēti, jo partijas ir uzsēdušās uz slēpto finansētāju āķa un klausa tiem. Loģisks solis šī apburtā loka pārciršanai ir partiju finansēšana tikai no nodokļu maksātāju maka un stingri sodi par likumpārkāpumiem. Taču mēs abos virzienos tenterējam ar puskāju — līdzās pārāk niecīgam valsts finansējumam joprojām atļauti arī privāti ziedojumi, bet līdz melnajām kasēm likumsargu rokas īsti nesniedzas. Tāpēc, ja Artusa Kaimiņa partijas nelegālās finansēšanas lieta neizčākstēs un KNAB pievērsīsies arī citu partiju nelikumīgām naudām, mēs esam uz pareizā ceļa.

Taču, otrkārt, jebkuram KNAB un Saeimas solim partiju nelikumību apkarošanā jābūt skaidri pamatotam un saprotamam, it īpaši nokaitētajā priekšvēlēšanu gaisotnē. Ja neatbildēti jautājumi ļauj zelt mežonīgām sazvērestības teorijām un aizdomās turētie var viegli uzdoties par politiski vajātiem varas mocekļiem, rezultātā vēlētāji atkal tiek apspēlēti. Tā nevis novēršam kaitējumu demokrātijai, bet radām klāt vēl jaunu.