Kategorijas: Recenzija

Sirsnības dopings

Dokumentālais stāsts Sejas, ciemi šķaida ikdienas negācijas un aizkustina

Ļaužu iekoptas vietas bez cilvēkiem un cilvēcības ir tikai celtniecības konstrukcijas bez dvēseles un rakstura. Šo ideju savā dokumentālajā filmā Sejas, ciemi (Visages, villages) aizkustinoši apspēlē šķietami neordinārs mākslinieku pāris — atļaušos teikt, leģendārā franču režisore Anjēze Varda (89) un sevi par urbāno artīvistu dēvējošais fotomākslinieks ar pseidonīmu JR (34). Filmā viņi abi krustām šķērsām apbraukā Francijas miestus, sākot no lēnām izmirstošajiem ogļraču ciemiem ziemeļos, beidzot ar pastorālajām ainavām apjoztajām mazpilsētām dienvidos, ko ieskauj cikāžu skaņa un lavandas smarža.

Viņu pārvietošanās līdzeklis — gluži vai kvadrātains busiņš — darbojas kā fotokabīne; tur uzņemtie attēli pēc pāris minūšu gaidīšanas tiek lielformātā izdrukāti turpat no braucamrīka sāniem. Tā viņi iemūžina apmeklēto ciemu iedzīvotājus — sejas —, lai viņu monohromās ģīmetnes kā paliekošus un skaistus veltījumus uzlīmētu uz ēkām, ko tie apdzīvo.

Pareizā ķīmija

Lai arī Vardu un JR šķir vairākas paaudzes, viņi ir saskanīgs tandēms, kura attiecības uz ekrāna ir interesanti vērot. Tās ir draudzīgi cieņpilnas, bet nekad nav stīvas. Līdzīga cieņa un vērīgums valda arī viņu mijiedarbībā ar pārējiem filmas dalībniekiem, piemēram, kundzi, kas ir pēdējā iemītniece ielā, kuras ēkas paredzēts nojaukt, vai mazpilsētas dzīvē tik nozīmīgo pastnieku no Francijas dienvidiem, kurš paralēli saviem pienākumiem palīdz gados vecākajiem iedzīvotājiem, kuri palikuši pavisam vieni.

Arī abu filmas veidotāju saskanība nav nejaušība, bet drīzāk likumsakarība — tāpēc filmas sākums par abu ilgo nesatikšanos pirms šī kopprojekta sākšanas ir vērtīga piebilde. Galu galā, abi mākslinieki, izvēloties attēlu (kurš kustīgu, kurš fiksētu), savos darbos ir sludinājuši cilvēcību.

Varda, viena no zīmīgākajiem franču jaunā viļņa autorēm, 20. gadsimta vidū savās filmās — gan dokumentālajās, gan spēles — allaž ir meklējusi un atspoguļojusi cilvēka dzīves autentiskumu, uz ekrāna pievēršot uzmanību tam, ko citi, iespējams, dēvētu par ikdienišķu. 

Savukārt JR jeb Žans Renē par savu placdarmu izvēlējies ielu, kur ar fotogrāfijas palīdzību kņudina un izaicina sabiedrisko domu, rosinot būt tolerantākiem. Līdz ar to, uz filmu veroties plašākā mērogā, Sejas, ciemi ir emblemātisks abu mākslinieku kopdarbs, ko pēc gadiem varēsim atcerēties arī kā spilgtu izcilās Anjēzes Vardas mantojuma daļiņu. Gala beigās tieši viņa ir filmas empātiskās noskaņas galvenā «diriģente».

Tajā ir arī pa intīmai atkāpei par Vardas dzīvi un laikabiedriem — režisoru ekscentriķi Žanu Liku Godāru un autores ne mazāk slaveno dzīvesbiedru (un, protams, Šerbūras lietussargu veidotāju) Žaku Demī.

Kino, kas dziedē

Falšo ziņu un duļķaino politisko lēmumu pārpilnības laikā tāds darbs kā Sejas, ciemi savā sirsnībā un labticībā ir gluži vai terapeitisks atgādinājums par pasaulē pastāvošo labestību. Un filma no skatītāja neprasa neko citu kā tikai uzmanību — iegrimt kinoteātra tumsā un vērot, kā Vardas un JR apciemotie miesti tiek pie jaunām «sejām» un fasādēm.

Taču pats galvenais — kā šīs uz ekrāna redzamās satikšanās iepriecina cilvēkus un stiprina apziņu, ka viņu un priekšgājēju dzīvesstāsti šīs vietas ir izveidojuši par tādām, kādas tās redzam. Jāpiebilst, ka šī ir iespēja arī iepazīt Franciju tās unikālajā daudzveidībā krietni aiz Parīzes buržuāziskās bohēmas robežām, ko tik kāri tvert un imitēt tīk tūristiem.

Būdama viena no 2017. gada labākajām filmām, Sejas, ciemi ir izcils darbs, ar ko atsākt kino apmeklējumu 2018. gadā. Tā ir cerīgs, empātisks un dziedinošs dokumentālais kino, kas iemūžinājis ne tikai veiksmīgu un atjautīgu mākslas projektu, bet arī kaleidoskopiski dažādas sabiedrības portretu. To pēc gadiem varēsim pārskatīt kā pozitīvu laikmeta liecību.

Sejas, ciemi (Visages, villages)

Rež. Anjēze Varda.
Kinoteātrī Splendid Palace no 2. janvāra.

Dzīvnieku pasaule

Kaut kam nodoties pilnībā, veltot sevi visu — ar miesu un dvēseli. Taču ko iesākt, ja miesa un dvēsele atrodas atsevišķās vietās? Piemēram, ungāru režisores Ildiko Eņedi (Ildikó Enyedi) filmas Par miesu un dvēseli galvenie varoņi finanšu direktors Endre un kvalitātes kontroliere Marija katru dienu klātienē tiekas ļoti ķermeniskā darba vidē — lopkautuvē, kur pārmij pāris neveiklu vārdu.

Taču dvēseliski viņus vieno kas vairāk — katru nakti viņi abi sapņo vienu un to pašu sapni, kurā tiekas sniegotā mežā kā… brieži.

Par cilvēkiem un lopiem

Ungāru režisore, kura par filmu šogad saņēma Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla augstāko godalgu — Zelta lāci, skatītāju pārsteidz nesagatavotu, graciozās sapņu ainas mijot ar ikdienu — visvēsākajā nesatricināmībā atrādot kautuves brutalitāti kā urbānās sabiedrības normālu dzīves daļu. Neieslīgstot paskaidrojumos vai liekvārdībā, režisore laiku lieki netērē, lai censtos skatītājam paskaidrot sapņu ainas, tādējādi radot iespaidu, ka divu svešu cilvēku atrašanās vienā sapnī ir visparastākā lieta. Taču šīs īpatnās noskaņas uzticīgi liek sekot stāstam cerībā, ka šo divu pasauļu mijiedarbībai ir kāda dziļāka jēga.

Pretstati ir dramatiski: lopkautuves flīzēm klātās telpas, kur grīdu min balti, asinīm nošļakstīti zābaki, ir vieta, kur viss norit kā robotizētā mehānismā. Nokaut, nodīrāt, sadalīt — skan balsī neizteikta, bet klātesoša mantra. Apkārt nav nekādu emociju — Marijas un Endres kolēģi čalo un no jauna kļūst par cilvēkiem tikai pārtraukumā, uzpīpējot un irgojoties pagalmā, kur uzjundī vietas specifikai gluži vai komiska tēma: miesaskāre.

Turpretim abu varoņu sapnis — sniegotais mežs un majestātiskie dzīvnieki — atgādina kādas pasakas ainu. Šeit nav cilvēku, viss ir dzīvs un neskarts. Šis pretnostatījums liek zobgalīgi pajautāt, kas tad patiesībā ir īstais lops: cēlie, nevainīgie dzīvnieki, ko redzam sapnī, vai tie, kuri, aci nepamirkšķinot, nodarbojas ar slaktēšanu un lielu daļu laika velta domām par pārošanos.

Dvēseļu radinieki

Taču Eņedi ar pārlieku nopietnību neaizraujas un drūmākas toņkārtas atšķaida ar devu melodramatisma un pat komēdijas. Piemēram, Marijas un Endres vienādie sapņi tiek noskaidroti pavisam nejauši, kad kautuvē intervēt darbiniekus ierodas psiholoģe. Viņas uzdevums ir saprast, kurš nozadzis medikamentus liellopu dzimumdziņas stimulācijai. Tomēr līdzās humoram pastāv arī krietni vien trauslākas matērijas, piemēram, galveno varoņu savstarpējās attiecības.

Marijas (spēlē aktrise Aleksandra Borbei) personībā ir kāds savāds trauslums un arī liela apņēmība apgūt komunikācijas mākslu, kas viņai sagādājusi grūtības jau kopš bērnības. Borbei 9. decembrī Eiropas Kinoakadēmi-jas balvu pasniegšanas ceremonijā par darbu filmā tika atzīta kā Eiropas labākā aktrise. Apkārtējie Mariju uztver kā balto zvirbuli un nevilcinās noknābāt — vienīgais sabiedrotais ir Endre (Geza Morčani), taču abu nepārliecinātības un trūcīgās sarunu spējas dēļ attiecības veidojas lēnām.

Šis ir viens no savdabākajiem un reizē arī saistošākajiem attiecību stāstiem, ko nācies redzēt. Jāpiebilst, ka filmas unikalitāte un baudījums, ko tā sniedz, ir rodams tās daudzšķautņainībā. Par miesu un dvēseli nav vienkārši melodrāma vai komēdija ar īpatnu humora izjūtu, vai moralizējošs trilleris — filmā kā viendabīgā masā sakausēti elementi no katra žanra. Tie iedarbojas savā īpašā veidā, ļaujot filmu uztvert kā smalku mūsdienu sabiedrības vērojumu, kurā sirsnīgām attiecībām un cilvēcībai atliek aizvien mazāk vietas. Protams, laikā, kad ziņu virsraksti par planētas nākotni turpina dzīt apokaliptiskā un diemžēl nebūt ne nepamatotā bezcerībā, filmu var uztvert arī kā asu skatījumu uz cilvēka attiecībām ar dabu un citu dzīvo radību.

Šādus vēstījumus noteikti saņemsim aizvien vairāk, jo kino taču rodas dzīvē. Piemēram, Berlīnes kinofestivāla programmā Eņedi filma nebija vienīgā, kas pārstāvēja šo tēmu; krietni vien kareivīgāks savā nostājā bija pazīstamās poļu režisores Agņeškas Holandas komiskais ekotrilleris Pēdas (Spoor).

Cilvēks, psihe, pasaule

Režisora Valtera Sīļa daiļradē iezīmējas vairākas līnijas — viņa trends ir politiski darbi, tomēr režisors labi jūtas arī psiholoģiskā teātra koordinātās, īpaši tad, ja tās saistītas ar t.s. smagajām tēmām. Viņa jaunā izrāde Cilvēki, lietas un vietas Nacionālajā teātrī piederīga otrai grupai un atgādina režisora 2015. gadā iestudēto izrādi Prāts. Stāstu smagums, protams, nav gluži salīdzināms: viena lieta izjust likteņa nežēlīgo neizbēgamību neārstējamas slimības priekšā, cita — skatīties, kā cilvēks pats sevi iznīcina.

To der sev atgādināt visiem, kas gatavojas uz izrādi iet ar kabatlakatiņu kalnu, lai žēlotu dzīves pabērnus, — iestudējums neslīgst naivā svētulībā, kas elli reāli nepieredzējušiem liek noticēt — ar vārdiem un apņemšanos pietiek, lai dzīve kļūtu labāka. Šī nav pasaka, bet skarbs stāsts par dzelmes dažādām pusēm, un gribot negribot jāpiekrīt galvenajai varonei, kura uzstāj — tādas patiesības nemaz nav. Vai vismaz — to jums priekšā neviens nepateiks.

Britu dramaturga Dankana Makmilana lugas tēma ir atkarības — Maijas Doveikas atveidotā Emma, izrādes galvenā varone, ir aktrise narkomāne, kurai ārstēšanās ir vienīgā izeja. Izrāde sākas uz skatuves uzbūvētā skatuvē — Emma skaistā kleitā spēlē Ņinu Zarečnaju Čehova lugā Kaija. Viņa ir lietojusi, un slavenais Kaijas monologā ierakstītais varones sabrukums pamazām pāraug pašas aktrises sagruvē — zūd konteksta izjūta, palēninās laiks, sāk asiņot deguns. Tālāk sižets virzās, kā nu šādi stāsti mēdz virzīties: mazas uzvaras, lielas sakāves, sāpes, attīrīšanās, atkritieni…

Varones psihes izmaiņas Sīlis rāda ar Uģa Bērziņa scenogrāfijas, Toma Auniņa mūzikas un Oskara Prauliņa gaismu starpniecību, ļaujot arī skatītājam izjust to, ko jūt varone. Emmas apdullinātā uztverē temps te paātrinās, te palēninās, mainās tembri, pazūd laika nogriežņi un detaļas, izplūst kontūras, pasaule salūst gabaliņos. Kaut gan īstenībā Emmas pasaule nav daudz skaidrāka arī tad, kad viņa nelieto.

Sīļa izrādē man patīk tas, ka tā ir konkrēta (konkrētas atkarības, rakstura un dzīves stāsts, neizpušķots, brīžam gluži fizioloģiskām detaļām iezīmēts) un arī vispārināta. Tas, ka Emma izrādē vairākkārt «sadalās» (Doveikai uz skatuves pievienojas piecas meitenes, kas vizuāli kopē aktrises tēlu), protams, ir no kino aizgūta montāžas tehnika laika saspiešanai (varones detoksikācijas nedēļa vienā ainā — tā var iekļaut visas lomku pakāpes), tomēr vienlaikus padara Emmu par vispārinātu atkarīga cilvēka tēlu. Un kaut kādā ziņā tā ir izrāde par atkarību kā sociālu, ne personīgu problēmu, jo tās varoņi ir laikmetīgi cilvēki, kas cieš no modernās pasaules iezīmēm: trauksmes, vientulības, atsvešinātības, egoisma. Viņi neprot uzņemties atbildību par sevi un allaž meklē apstiprinājumu vai aizbildinājumu kāda cita rīcībā, viņiem nav piederības izjūtas. Izrāde ir par to, cik mokoši ir mēģināt savu pasauli sakārtot; daži varbūt teiks — notrulināties, lai mazāk sāp, citi — pieaugt un ieraudzīt par sevi plašākas likumsakarības. Taču galvenais lugas spēks, manuprāt, slēpjas tajā, ka beigās neatradīsiet ne varoņus, ne ļaundarus, ne upurus. Tikai dzīvi un tās pretrunas. Jo — lai arī šajā darbā neviens nesalīdzina un nenosoda (raksturus, traumas, problēmas) un maskas varoņiem ar varu nost nerauj, tomēr skatītājam laiku pa laikam tiek atgādināts — viss (daudz kas?) šeit ir spēle, izlikšanās. Ne jau velti Emma ir aktrise un ne tikai uz skatuves.

Maija Doveika Emmas lomā ir brīnišķīga un izdara gandrīz neiespējamo — ar varoni gribas identificēties pat tad, kad izrāde viņu atkal un atkal atmasko, lobot kā tādu Pēra Ginta sīpolu. Var teikt arī Šekspīra vārdiem — visa pasaule ir teātris, un Emma spēlē. (Atsauces nav nejaušas, jo iestudējums ir arī pašironisks, daudz citējot Rietumu kultūras milžus, kā arī atļaujas atzīt, ka blakus traģiskajam dzīvē lielākoties atrodams arī groteskais un komiskais.) Un tomēr tā nav spēle vienos vārtos. Sīlis ir lieliski saskaņojis ansambli — Lāsma Kugrēna, Juris Lisners, Uldis Anže, Ivars Kļavinskis, Sanita Pušpure, Daiga Gaismiņa, Kaspars Aniņš un citi —,  radot smalku tīklu, kurā lieku pavedienu nav, un tikai visi kopā viņi nospēlē to, ko patiesībā nozīmē — būt atkarīgam. Lielisks darbs, ko, manuprāt, vajag redzēt gan tiem, kas mīl teātri, gan tiem, kas interesējas par dzīvi.

Dreifējot

Maģiskais kimono — vai filmai pietiek tikai ar labu ideju?

Filma ar titulu — Māra Martinsona režisētā drāma Maģiskais kimono ir pirmā ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas kopražojuma filma ar Japānu. Taču režisora saites ar šo tālo zemi neaprobežojas ar konkrētās filmas tapšanu — šis ir jau trešais Martinsona darbs, kurā galveno lomu spēlē japāņu aktrise Kaori Momoi.

Pēc Amaya (2010) un OKI Okeāna vidū (2014) Maģiskajā kimono filmas poētiskajā kamertonī iespējams sazīmēt līdzīgus motīvus — nepiepildītās ilgas, pagātnes nospiedumus varones izvēlēs un rīcībā. Režisora veidotie scenāriji ir rakstīti tieši Momoi, viņa ir kļuvusi par emblemātisku Martinsona filmu tipāžu, kam viennozīmīgi ir dota liela vara kinodarba noskaņas ietekmēšanā un pat radīšanā. Maģiskajā kimono aktrise uz ekrāna ir redzama gluži vai katrā ainā, filma ir būvēta ap viņu; un, jāsaka, Momoi spēle ir viens no spēcīgākajiem filmas elementiem.

Stāstā par japāņu sievieti Keiko, kura traģiski zaudējusi vīru un meitu un nu viesojas Latvijā, Momoi allaž paliek uzticīga tēlam. Arī tad, kad pa pusei Rīgā, pa pusei Japānā uzņemtās filmas stāsts bezmērķīgi dreifē, brīžam atgādinot pilsētvidi reklamējošu tūrisma ceļvedi — pusdienas ar Pēterbaznīcas torni fonā, skats ar Rīgas jumtu panorāmu, Rundāles pils greznie interjeri…

Kad reklāmas pauze?

Preses konferencē Maģiskā kimono veidotāji minēja, ka filma Japānā arī reklamējot Latviju kā tūrisma galamērķi. Netrūkstoši filmas atbalstītāju rindās ir vairākas ar tūrismu saistītas institūcijas (Tūrisma attīstības valsts aģentūra, Rīgas Tūrisma attīstības birojs). Citu nozaru atbalsts vietējam kinematogrāfam, protams, ir apsveicama tendence, kurai novēlu augt plašumā, taču, skatoties Maģisko kimono, galvaspilsētas reklāma šķiet klaja un stīvi neiederīga filmas kopējā noskaņā, kuru Martinsons ir veidojis kā rimti poētisku.

Lai kādi ir bijuši iemesli šo reklāmkadru iekļaušanai filmā, ticu, ka kino var kalpot kā vilinošs pilsētas vēstnesis arī bez tik brutāliem ielaidumiem, kas, piedodiet, bliež kā ar āmuru. Tie, atsaucoties uz preses konferencē dzirdēto, protams, sekmē japāņu tūristu pieplūdumu, taču iecērt robu filmai kā mākslas darbam.

Ideja un iznākums

Atgriežoties no reklāmas mākslā, Martinsona stāsta ideja ir saistoša — sieviete, kas nespēj samierināties ar skaudrajiem pagātnes notikumiem, arī metaforiska pagātnes iepludināšana tagadnes notikumos, piemēram, Keiko vīra klātbūtne, filmai piešķir liegi elēģisku noskaņu, ko papildina operatora Ginta Bērziņa gleznainie kadri. Taču, līdzīgi kā citos Martinsona un Momoi kopdarbos, arī šo filmu caurstrāvo uzkrītoša sižetiskā mazuma piegarša. Līdz galam nenoformulēti motīvi un strēķis pašmērķīgu, sižeta virzībai mazu pienesumu sniedzošu, virspusēju ainu un plakani otrā plāna personāži.

Epizodiskās lomās parādās Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš — viens fiksa TV producenta lomā, otrs — valdonīga biznesmeņa lomā. Atkāpei piebildīšu, ka šī vispār ir nesaprotama tendence Latvijas kino — algot aktierus, kuri ir talantīgi sava aroda meistari, lai tos iesprostotu virspusējās lomiņās. Tieši tas pats attiecas uz Prāta vētras epizodisko parādīšanos, par ko pat filmas veidotāji preses konferencē teica, ka attiecīgajā ainā varētu būt redzama jebkura grupa…

Iespējams, vecmodīgs uzskats, taču kino ir mijiedarbības māksla, kurā katrai detaļai ir sava nozīme un vieta kopējā stāsta kontekstā. Pretējā gadījumā pēc noskatīšanās paliek nepatīkama paviršības piegarša, kas, ņemot vērā šā kinodarba ilgo tapšanas laiku (divi gadi), noteikti nav tas, ko veidotāji centušies panākt. Un, lai arī Maģiskais kimono, tāpat kā iepriekšējie Martinsona un Momoi kopdarbi, Latvijas kinematogrāfā iezīmē savu stilistiko nišu, stāsta ideja ir pazudusi starp pastkartes ainām, aktieru jociņiem un atsevišķo stāsta pavedienu nespēju organiski turēties kopā. Te, šķiet, ir īstais brīdis skumjajam teicienam, ka noformējums (iecere) ir pārāks par saturu (iznākumu).

Maģiskais kimono. Rež. Māris Martinsons. Kinoteātros visā Latvijā.

Humors pret aizspriedumiem

Džordža Klūnija režisētā filma Suburbikona — mazpilsētas klaustrofobija

Uzbūvēt mūri, nu labi, vismaz sētu? Lūdzu! Padzīt iebraucējus, kas «neiederas»? Lūdzu, lūdzu! Tas viss notiek uz pilnu klapi Džordža Klūnija un brāļu Koenu radītajā Suburbikonā. Klūnija režisēta, Ītena un Džoela Koenu sarakstīta, filma nav tikai melnā komēdija par mietpilsoniskumu un aizspriedumiem 50. gadu ASV paraugpriekšpilsētā, bet arī visnotaļ nikna piebilde par aktuālo sociopolitisko stāvokli kopš Donalda Trampa ievēlēšanas.

Tiesa, šī nav bijusi autoru sākotnējā iecere, jo filmas pirmais scenārija variants ir tapis jau Koenu karjeras sākumā, 80. gadu vidū, savukārt Klūnijs projektam piesaistīts 2005. gadā.  Filma piedzīvoja pirmizrādi septembra sākumā, šāgada Venēcijas kinofestivālā, laikā, kad Donalda Trampa odiozie izteikumi ar apbrīnojamu regularitāti tricināja medijus jau vairāk nekā gadu. Paralēles ar filmā notiekošo un tābrīža politisko diskursu Amerikā intervijās uzsvēra arī filmas veidotāji.

Kāds riebīgs pārsteigums!

Labi zinot Koenu gaumi un melno humoru, jau no sākuma kadriem — 50. gadu reklāmas stilizācijas par Suburbikonu kā sapņu dzīvesvietu — ir skaidrs, ka pasteļtoņi un šīs pilsētas regulārās ģeometriskās formas ir pārāk pareizas un pārcukuroti šķebinošas, lai uzpūsti pozitīvā noskaņa būtu patiesa. Un drīz vien cakainā pasaka apraujas, turklāt pavisam neglīti — ideālās komūnas ideālie iemītnieki uzzina, ka viņu jaunie kaimiņi ir… melnādaina ģimene. Un ātri vien izrādās, ka Suburbikona ir brīnišķīga vieta tikai cilvēkiem ar noteiktu ādas krāsu.

Tikām iepretim jauno iemītnieku namam dzīvo šķietami priekšzīmīga (un, protams, balta) ģimene, kuru pēkšņi piemeklē savāda traģēdija — nekaunīgas ielaušanās laikā tiek noslepkavota sieviete. Kamēr apkārtējie ir aizņemti ar sētas celšanu ap jauno iemītnieku māju un citiem viduslaiku «cienīgiem» paņēmieniem, lai melnādainajiem kaimiņiem liktu noprast par savu attieksmi, drāma ielas otrā pusē, nevienam nemanot, uzņem arvien neprātīgākus apgriezienus.

Pārsteiguma saudzēšanas labad šos līkločus aprakstīt nebūtu korekti, bet aktieru Meta Deimona, Džulianas Mūras un Oskara Aizeka saspēlē rodas ne tikai tumšākās, bet arī humoristiskākās filmas noskaņas. Vislielāko enerģijas lādiņu ienes tieši Oskara Aizeka tēls. Atcerieties, viņš spoži nospēlēja titullomu Koenu ne tik senajā meistardarbā Inside Llewyn Davis — drāmā par folkmūzikas pirmsākumiem Griničvilidžā 60. gadu sākumā. Suburbikonā viņš tēlo dīdīgu un ziņkārīgu apdrošināšanas aģentu, kas, uzodis aizdomīgu situāciju, bezbailīgi cenšas no tās izkrāpt naudu.

Humors ar āķīti

Lai arī sižeta tekstūras ir labi pazīstamas no citiem Koenu darbiem, jāteic, ka Suburbikona diemžēl neierindosies viņu spožāko darbu vidū. Tas attiecas arī uz Klūnija režiju, un, lai man piedod viņa fani, par pārliecinošiem uzskatu tikai divus viņa veidotus darbus: 2002. gadā tapušo kriminālkomēdiju Bīstamā prāta atzīšanās (Confessions of a Dangerous Mind) un 2005. gada politisko drāmu Arlabunakti un visu labu! (Good Night and Good Luck).

Taču, lai arī vienkārša, tieša un dažbrīd stāstnieciski buksējoša, filma ir ne tikai kolorīta komēdija ar slepkavnieciski sausu humoru, bet arī nemierīgajam laikmetam noderīgs atgādinājums, ka cilvēku veiktas zvērības un sociālas katastrofas nav tikai pagātne, bet arī realitāte, ar ko ir iespējams saskarties, ja ļaujamies pūļa psihozei. Taču, atmetot nopietnību, Klūnija un Koenu kopdarbs tomēr ir saturīgs izklaides kino, kas, visticamāk, «nevajās» ar spēcīgu pēcgaršu, taču humorista misiju izpildīs ar godu.

ooo

Suburbikona / Suburbicon. Kino no 1. decembra.

Zili stikli pārgriež rīkli

Leļļu teātrī iestudēts Zelta zirgs pieaugušajiem — režisors Duda Paiva ar ārpusnieka skatienu Raiņa lugā ieraudzījis daudz skeptiskāku un nežēlīgāku stāstu, nekā liekas mums pašiem

Taisnību sakot, ne zilus stiklus, ne zaļus ledus Latvijas Leļļu teātra jaunajā izrādē Zelta zirgs atrast nevarēs. Taču tieši šī griezīgā kā asmens Raiņa dzejas rinda, manuprāt, vislabāk raksturo iestudējumu, kas šoreiz itin nemaz neizskatās pēc «saulgriežu pasakas». To nupat ar pieciem aktieriem un daudzām īpatnējām lellēm iestudējis Duda Paiva, brazīliešu izcelsmes režisors no Nīderlandes, izmantojot Raiņa lugu jaunā dramaturga Matīsa Gricmaņa pārveidojumā.

Vienmēr ir interesanti paraudzīties uz sen zināmām lietām ar «nezinīša» skatienu, un tādu Raiņa lugai piedāvā arī Duda Paiva. Domājams, viņa uzdevumā Matīss Gricmanis nolobījis pasaku kā miesu, atstādams tikai pašu mugurkaulu — divu pretspēku cīņu, kurā neviena puse nevar būt tikai labā un taisnīgā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka režisors šo mūžīgo cīņu iestudējis kā šaha spēli, kurai gan ir strikti likumi, taču tos iespējams arī negodīgi pārkāpt. Taču pats galvenais — šahā pretinieks ir bezkaislīgi iznīcināms, lai sasniegtu uzvaru. Bet tas, kurš spēlītē piedalās un tātad iznīcina — arī Antiņš —, nevar palikt bez vainas. Arī viņš, dodamies cīņā ar «zirgu» — bērnu divritenīti, spožu ķiveri galvā uzlicis —, ar šķēpu caurdur kādu no pretinieka figūrām un satriekts noraugās uz asins straumi, kas plūst viņa vainas dēļ.

Izrāde ir Antiņa iniciācijas un pieaugšanas stāsts — gluži atbilstoši lugai. Tas vēstīts palaikam diezgan brutālā intonācijā, nekā poētiska tur nav, un arī nosacīti labās beigas ar Saulcerīti Antiņa rokās un aizkustinošu La vie in rose ir nākušas caur asinīm, ciešanām un riebumu.

Aktieris ar lelli mugurā

Duda Paiva ir leļļu pasaulē labi zināms vārds: sācis kā profesionāls dejotājs, viņš pievērsies ļoti savdabīgai dejas, kustības, leļļu teātra sintēzei. Nīderlandē viņam ir sava Duda Paiva Company. Viņa lelles ir acumirklī uzpazīstamas. Aptuveni cilvēka augumā, pēc vajadzības drusku lielākas vai mazākas, naturālas un vienlaikus drusku kariķētas, tās darinātas no elastīga putu materiāla.

Aktieris lelli vārda tiešā nozīmē uzvelk mugurā — reizēm kā kombinezonu, reizēm kā tādu vestīti, un paša rokas un kājas kļūst par šīs radības locekļiem. Taču aktieris «nepazūd», bet arī pats iesaistās dialogā ar lelli. Šāda aktiera un «otrās realitātes» — turklāt lelles ir portretiski ļoti izteiksmīgas! — saspēle ir droši vien tehniski visai sarežģīta, taču arī neiedomājami izteiksmīga un fascinējoša.

Mīkstā gumijas miesa ļaujas visam — jebkurām kustībām, tā var saplūst un sakausēties ar citu radību, tā var tikt pārplēsta, lai tad katra daļa dzīvotu savu dzīvi vai… mirtu savu nāvi. Melnais princis, teiksim, var burtiski izraut dziesmai mēli, aptīt to dziedātājai ap kaklu, nožņaugt, noraut galvu, vēl kārtīgi satīņāt ar izrauto mēles lanckaru, lai neritinās vaļā un neturpina dziedāt Nevis slinkojot un pūstot, un tad izmest to bumbiņu kādā vēstures miskastē.

Pieaugušajiem jāpamana 

Leļļu teātra aktieri tiek galā ar sarežģīto leļļu vadīšanas un saspēles uzdevumu patiešām atzīstami. Aktrises Baiba Vanaga un Lienīte Osipova spēlē pusi no lugas personāžiem, pārtopot aizvien jaunos varoņos, arī gluži mītiskajos Melnās mātes un Baltā tēva tēlos. Konstanti tēli ir trīs. Antiņš, ko spēlē pavisam jauns aktieris (un, izrādās, arī dejotājs) Druvis Anusāns, veiksmīgi tikdams galā ar sarežģīto varoņa izaugšanas attēlojumu. Komentētājs, kas pārtop arī par Saulcerītes tēvu Karali, Anrija Sirmā spilgtā atveidojumā. Melnais princis — svešais, citādais, naidīgais, ko gandrīz bez vārdiem nospēlē Aleksandrs Jonovs no teātra krievu trupas.

Un Saulcerīte? Saulcerīti spēlē tie, kas viņu grib un iegūst: ar varu — Melnais princis, ar maigumu — Antiņš. Jo Saulcerīte, kā programmā uzsvēris režisors, arī Raiņa lugā ir tikai citu varoņu iekāres objekts, ne patstāvīga būtne. Apbrīnojama ir Aleksandra Jonova meistarība, savienojot vairākas būtiskas darbības līnijas: ne tikai Melnā prinča brutalitāti, Saulcerīti piesmejot, bet arī viņas sāpes, riebumu un anēmisko ļaušanos pazemojumam.

Tiešām žēl, ka Latvijā leļļu teātris joprojām lielākoties tiek uzskatīts par bērniem domātu izklaidi, bet izrādes pieaugušajiem ir īpašs gadījums, turklāt ne vienmēr publikas pamanīts un novērtēts. Jo lelle kā cilvēka līdzinieks uz skatuves spēj sasniegt maģisku iespaidu, un šī izrāde tam ir pierādījums.

oooo

Zelta zirgs. Nākamās izrādes 1. decembrī un 11., 25 janvārī. 6—12,5 eiro.

Izdzīvotāja

VEF Kultūras pilī beidzies pirmais vērienīgais remonts pusgadsimta laikā, un kā no pelniem atdzimis fēnikss tā atkal vērusi durvis apmeklētājiem

Rakstīt par VEF Kultūras pils atjaunošanu nav viegli, jo ar šo Teikas namu mani saista tikai pavisam blāvas personiskās atmiņas — smagas durvis, tumšas telpas un kaut kāds bērnu koncerts 90. gadu nogalē. Pārējais — tik, cik zināms no Rīgas arhitektūras vēstures, draudzenes stāstītā par pirmajām baleta uzstāšanās reizēm vai tēva atmiņām par grāmatu izsolēm, kurās viņš pēc neatkarības atjaunošanas VEF Kultūras pils telpās regulāri piedalījies. Šķiet, šajā nespējā identificēt savu pagātni ar jaunatklāto būvi es piederu pie mazākās sabiedrības daļas. Tāds priekšstats rodas, apmeklējot VEF Kultūras pils atklāšanas dienas aizvadītajā nedēļas nogalē. Interesentu netrūkst.

Jaunas gides vadībā raibā kompānijā izstaigāju foajē, gaiteņus un zāles. Čalo bērni, latviski un krieviski sarunājas pieaugušie, bet dejotāju mēģinājumu telpā sirma kundzīte fotografējas, pacēlusi kāju pie baleta stangas. Gidei cits pēc cita tiek uzdoti jautājumi. Kāds atceras, ka savulaik mēģinājumu laikā no griestiem pilējis ūdens. «Vairs nepil,» pasmaida gide.

Šķembas un gruži

VEF Kultūras pils savas durvis pirmoreiz vēra 1960. gadā — tajā pašā, kad Valsts elektrotehniskā fabrika laida klajā ikonisko radiouztvērēju Spīdola. Kopš tā laika nams pulcējis neskaitāmus dejas, koru, vokālo ansambļu, teātra, tēlotājmākslas un citus kolektīvus. Tajā tika rīkotas greznas balles, koncerti un saviesīgi pasākumi. Dzīvība nerima pat pēc rūpnīcas slēgšanas. Nolietotajā ēkā nerimstošu garu saimniekoja nu jau bijusī ilggadējā direktore Ženija Katkovska, kuras ieguldījumu nama uzturēšanā tā drūmākajos laikos gide dēvē par īstu varoņdarbu.

Uzmanība nama arhitektoniskajai un mākslinieciskajai vērtībai atkal tika pievērsta 2009. gadā, kad Kultūras pils tika iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Tā dēvētais Staļina baroks, spilgts padomju varas apliecinājums, tolaik jau bija krietni paplucis. Būvuzraugs Oļģerts Jurgensons medijos vēlāk izteicies: «Neviens negaidīja, ka VEF Kultūras pils būs tik sliktā stāvoklī.» Renovācijas laikā atklājušās dažādas dīvainības un kļūdas, kuras pieļāvuši padomju laika būvnieki. Celtniecībā izmantoti nekvalitatīvi dēļi un būvgruži, kas radušies Melngalvju nama un Pēterbaznīcas bombardēšanas laikā, tā sen nav atbildusi mūsdienu ugunsdrošības prasībām. Grīda bijusi tā nodejota, ka zem kāda smagāka strādnieka svara mēģinājumu zālē ielūzusi, traģikomisko atgadījumu atstāsta gide. Tomēr smiekli nenāk.

Jauna elpa

Ēkas rekonstrukcija un restaurācija pēc arhitektu biroja GrafX projekta sākās pērnā gada pavasarī. Pēc pusotra gada tā uzpucēta gandrīz līdz nepazīšanai. Acis žilbst no zilganajām LED spuldzēm, iekštelpu kolonnu «militāri» tumšzaļo toni nomainījusi gaiša, iezaļgana marmora imitācija, stiklotajos pārsegumos atkal iespīdējusi gaisma. Ieviesta virkne praktisku jauninājumu — fasāde aprīkota ar nakts apgaismojumu, lielā zāle ieguvusi orķestra bedri, izveidota mūsdienīga skaņu ierakstu studija, bet, pateicoties uzbrauktuvei un liftam, pasākumus beidzot var apmeklēt arī cilvēki ar kustību traucējumiem, jaunās māmiņas un tēti.

Tomēr līdz ar pieminekļa statusu ēka, ko pašvaldības pārstāvji publicitātes materiālos dēvē par «modernāko koncertzāli Rīgā», glabā vēsturiskās vērtības. Restauratori ieguldījuši pamatīgu darbu, atjaunojot iespaidīgo lielās zāles kroņlukturi, laternas, granīta pakāpienus, masīvās koka durvis un apdares elementus. Saglabāti arī oriģinālie krāsu risinājumi, bet vēsturiskie apdares slāņi vairākās vietās atklāti ekspozīcijas laukumos. Vislielākā «iejaukšanās» ēkas sākotnējā būvapjomā skar pagrabstāvu, kurā ierīkotas labierīcības, tomēr arī tur sirdi silda tipisks padomju laiku sabiedrisko ēku vestibilu elements — kupla monstera puķu podā.

VEF abreviatūra tagad apzīmē Kultūras pils jauno devīzi «Vērtības elegantā formā». Atliek cerēt, ka elegance izpaudīsies arī turpmākajā ēkas dzīvē, pievilcīgos informatīvajos materiālos, laipnā personālā, mūsdienīgā kafejnīcas piedāvājumā un pārdomātā pasākumu programmā. Ka VEF Kultūras pils nebūs tikai smuka fotogrāfija pašvaldības «Rīga top skaistāka» plakātos, bet mudinās arī turpmāk ieklausīties rīdzinieku gaidās, kas skar pilsētvides uzlabošanu un pagājušā gadsimta arhitektūras mantojuma saglabāšanu.

Ar nepacietību gaidu, kad notiks VEF Kultūras pils laikabiedres, citas padomju arhitektūras pērles — lidostas Spilve — atklāšana.

Trīs aktieri un dziesma

Uz Jasmīnas Rezā Art Dailes teātrī var nesteigties — šī izrāde ies ilgus gadus

Kā viņi dziedāja! Ak, kā viņi, velni, dziedāja! Sargs atslēja šķēpu pret vārtiem un sastindzis klausījās. Viņa acis kļuva valgas, un apdullumā viņš aizmirsa, kur atrodas un ko tur dara. Stop! Vienkāršais kā zeme Vasilijs Šukšins ar savu pasaku Līdz trešajiem gaiļiem ir pilnīgā nelaikā izniris no atmiņas dzīlēm izrādes Art pirmā cēliena finālā, kamēr pati, sentimentāla un atmaigusi, esmu atdevusi sirdi viņiem — trim lieliskajiem. Viņi dzied kaut ko brīnišķu no vecās franču filmas Šerbūras lietussargi un ar skatienu pavada daiļu parīzieti, kas tur aizbrauc, groziņu uz riteņa stūres pakārusi, līdz pazūd kulisēs. Nu, patiešām — kā viņi, velni, dzied!

La femme atrasta

Jasmīnas Rezā Art (šis nosaukums parasti netiek tulkots un tāds ir arī oriģinālā) piederas pie tā sauktajām «labi uzrakstītajām lugām», taču tai bez veiklas konstrukcijas piemīt vēl kāda svarīga īpašība, ko pētnieki trāpīgi nosaukuši par krakšķošo virskārtiņu. Lugas notikumi šķietami rotē uz vietas. Lidmašīnu konstruktors Marks (Artūrs Skrastiņš), dermatologs Seržs (Juris Žagars) un mazāk veiksmīgais Ivans, kas nule pārkvalificējies par kancelejas preču tirgotāju (Ģirts Ķesteris), draudzējas jau 20 gadus. Serža nopirktais moderna mākslinieka audekls — balts laukums ar baltām svītrām — sarīda viņus, liek dažādās kombinācijās diviem vienoties pret trešo niknā strīdā par to, ir vai nav glezna «balts mēsls», kā to nodēvējis lietišķais Marks. Tālākais jau ir režisora izvēles jautājums — ļaut aktieriem palikt šajā apļojumā vai grūst viņus cauri virskārtai, lai meklētu dziļākus slāņus, ko piedāvā amizantais teksts.

Man ir aizdomas, ka Dž. Dž. Džilindžers izvēlējies vēl trešo variantu: bīstamajos momentos, kad draud noslēgties kārtējais strīda aplis, nevis mainīt tā dziļumu, bet izlaist arēnā… sievieti. Par dziedātājas Marijas Naumovas tuvošanos vispirms signalizē papēdīšu klikšķi, tad seko izsmalcināti francisks tēls (kostīmu māksliniece Katja Šehurina) ar mazu drusciņu pārspīlējuma, izkopts šarms un dziesma. Kura gan no mums «neģībst no frančiem», kā teikts vecā labā latviešu filmā, un šīs izrādes mērķauditorija neapšaubāmi ir daiļais dzimums. Savukārt pēc atsvaidzinošas dziesmas, uz kuru visi trīs varoņi reaģē jauki un atbilstoši katrs savam raksturam, strīds var droši sākt jaunu riņķi.

Vienas krāsas skaistums

Scenogrāfs Kristiāns Brekte, nu jau pastāvīgais Džilindžera sabiedrotais, radījis skatuves uzbūvi, kurā konkrēts interjers brīvi pāriet vispārinātā mākslas telpā, taču, pats galvenais, viņš ir maksimāli pietuvinājis aktierus skatītājiem. Un tas ir tā vērts, jo aktieru spēle ir teicama un tuvplānā baudāma. Tieši tāpēc, ka režisors nav viņus grūdis dziļumā, bet ļāvis veidot savu tēlu tā, kā katrs to saprot, ir redzams, cik spēcīgas un interesantas personības ir šie mākslinieki.

Juris Žagars spēlē Seržu ar tikko jaušamu parodiju pats par sevi, palaikam amizanti atļaujoties rādīt, cik aizkustinošs var būt mačo uz asaru robežas. Savukārt Ģirts Ķesteris pēkšņi nemaz neatgādina ierastos, Ugunsgrēka traumētos tēlus un spēlē Ivanu, pašu savās kājās un raksturā sapinušos, tik brīvi un priecīgi, kā sen nav redzēts. Artūrs Skrastiņš kā Marks, man šķiet, nespēlē neko, bet vienkārši ļaujas «dotajiem apstākļiem», pamazām kļūstot par notiekošā centru. Gan tāpēc, ka itin kā pārstāv veselo saprātu, kas lietas redz to īstajā gaismā (kaut gan — turpat divdesmit gados, kopš šī luga parādījusies Latvijas teātrī, mākslas mīļotāju apziņā ir ienācis Marks Rotko, tepat Daugavpilī novērtējams, un monohroma glezna vismaz man vairs nešķiet tik apšaubāma lieta), gan tāpēc, ka režisors tieši viņam ļāvis saspēlēties ar Mariju Naumovu un izveidot mazu muzikālu novelīti par zūdoša mirkļa skaistumu.

Žēl, ka viņi palikuši turpat augšā, to sērsnas garoziņu neuzlauzuši. Drusku bēdīgi, ka Dž. Dž. Džilindžers dziļuma vietā izvēlējies dekoratīvismu un aiz fināla C’est si bon vieglās melanholijas pazudis jautājums par to, ko tad mēs dzīvē vērtējam visaugstāk un kādus upurus esam gatavi nest tā vārdā. Bet.

Šis nu ir gadījums, kad kritiķi var likt vienu, septiņas vai astoņpadsmit bumbiņas. Izrāde ir nolemta pilnām zālēm un ilgmūžībai. Ja man ar tādu šarmu un pašironiju Šerbūras lietussargus dūdo Dailes teātra premjeri Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš un Juris Žagars, tad patiesībā ir vienalga, vai viņi pie tam spēlē Džeroma K. Džeroma Trīs vīrus laivā, Ēriha Kestnera Trīs vīrus kūrortā vai Annas Brigaderes velēnu vecīšus no Maijas un Paijas. Izrādes režisors Dž. Dž. Džilindžers ir atradis veiksmes formulu, kura, ja nav cita piegājiena, noder arī Jasmīnas Rezā lugai Art.

oooc

ART. Nākamās izrādes 25. un 26. novembrī. 5—22 eiro.

Neuzticība ar komplikācijām

Suņi, meli un spriedze — Jāņa Norda trilleris Ar putām uz lūpām

Pretēji aktuālajai tendencei filmas veidot arvien garākas režisora Jāņa Norda jaunākais darbs ir lakonisks — tikai 80 minūtes garš, spraigs attiecību trilleris, kas kūleņo skatītājam neparedzamā virzienā. Sausā ikdienišķumā ieslīgusi laulība, aizdomas par neuzticību, ko metaforiski pastiprina dzīvnieciska nots: galvenā varoņa acuraugi — suņi — nelaimīgas sakritības dēļ viens pēc otra saķer baisu kaiti. Ainas ar dzīvniekiem ir gudri izplānots sajūtu kairinātājs — to pirmatnējā, cilvēka kontrolei knapi padevīgā agresija liek asinsspiedienam celties ne reizi vien.

Taču cauri spriedzei ir jūtams skaidri salasāms režisora rokraksts, kas turpina darboties ar iepriekšējās filmās Amatieris un Mammu, es tevi mīlu izmantotajiem motīviem — neuzticēšanās tēmu un personāžu individuālistiski izmisīgos centienus problēmsituācijas risināt pašu spēkiem, kas, protams, nozīmē vienvirziena ceļu dziļāk «auzās».

Tumšos kambarus neatver

Stāsts par policijas suņu treneri Didzi (Vilis Daudziņš) un viņa novārtā atstāto laulību ar fizioterapeiti Janu (Ieva Puķe), kura iesaistās bīstamās attiecībās ar jaunāku vīrieti (Raimonds Celms), ir ļoti pateicīgs materiāls — attiecību trijstūrī ir daudz apslēptu domu, tumšu kambaru, ko pētīt. Taču režisors ir izvēlējies tos nemaz nevērt vaļā, filmas stāstu atstājot kodolīgu, īsu un skaidri formulētu, tādējādi skatītājam neļaujot pārlieku aizrauties ar savām interpretācijām. Subjektīvi neuzskatu, ka tas ir bijis veselīgs lēmums. Filma līdz ar to maķenīt cieš no konteksta trūkuma, radot iespaidu, ka stāstam būtiski notikumi (motīvi) nav izstāstīti.

Piemēram, avārija, kurā galvenais varonis ir zaudējis kāju, ir kā mīklaina formalitāte, kas tiek epizodiski piesaukta, tāpat kā atkopšanās pēc tās, kas pāra attiecības ir ievedis strupceļā. Taču, redzot to, cik precīzi attīstās filmas stāsts, un to, kāda pārliecība ir jaušama režijā, rodas priekšstats, ka šis lēmums nav bijis nejaušs. Un savā veidā saprotami, jo attiecību drāmai ar skaidriem spēles noteikumiem ir krietni vien vieglāk atrast skatītāju, nekā urdošam psiholoģiskajam trillerim, kas no dzīlēm uzrauj visneērtākās domas.

Noticēt aktieriem

Nozīmīgs veiksmes aspekts ir Norda sadarbība ar aktieriem Vili Daudziņu, Ievu Puķi, Indru Briķi un Raimondu Celmu. Līdzīgi kā režisora iepriekšējos darbos, arī šajā aktieri organiski saplūst ar saviem tēliem, veiksmīgi pielāgodami spēles stilu no skatuves tik krasi atšķirīgās kinokameras priekšā. Uz ekrāna redzam ticamas, cilvēciskas situācijas, kurās varoņi adekvāti rīkojas, nevis nodarbojas ar teatrālu deklamāciju. Tajā, protams, liela nozīme ir scenārijam, kas varoņus neiesprosto trulā vienveidībā. Nords to attīstījis no amerikāņu rakstnieka Metjū Goseta radītā scenārija ar Čārlza Darvina darbam līdzīgo nosaukumu Origin of a Species (Sugas izcelsme), to pielāgojot Latvijas situācijai. Kinodarbā ir strēķītis humoristisku ielaidumu, kas labi saprotami vietējiem skatītājiem, piemēram, ironija par «tikumību» skolās.

Filma iedarbojas arī simbolu līmenī, proti, skumjas likumsakarības dēļ šķietami nesvarīga epizode pakļauj nāves briesmām Daudziņa spēlētā Didža suņus. Kamēr viņa laulība, šķetinot attiecību jucekli ar sievu, piedzīvo krīzi, arī suņi — gadsimtiem sens uzticības un lojalitātes simbols Rietumu mākslā — ķepurojas, cīnīdamies pret nāvējošas slimības simptomiem.

Pēc noskatīšanās nepamet mazuma piegarša, jo, manuprāt, no filmas stāsta būtu iespējams izveidot virtuozu trilleri, kas spētu skatītājam gluži vai palīst zem ādas. Tomēr Ar putām uz lūpām atjautīgi nobalansē starp autorkino un pamatplūsmas filmām, kas paredzētas ja ne izklaidei, tad acumirklīgai intrigas tveršanai un baudīšanai — tajā nolasāms gudrs un prasmīgi savērpts vēstījums, kas vienlaikus nepaģēr zemūdens akmeņu un metaforu šķetināšanu.

oooc

Ar putām uz lūpāmKino no 10. novembra.

Aktieru vārdotāja uznāciens

Dailes teātra izrāde Kam no Vilka kundzes bail? — jauns režisors, pārsteidzoši aktierdarbi

Jaunā režisora Toma Treiņa izrādē spēlē trīs mākslinieki, ko vairāk ierasts skatīt dzeltenās preses lappusēs, — Agnese Zeltiņa, Ivars Auziņš un Andris Bulis. Ceturtā kompānijā ir jaunā aktrise Elīna Avotiņa, kurai atliek paļauties tikai uz savu talantu, ne uz publikas zināšanām par viņas privāto dzīvi. Nenoliegsim, šāda aktieru izvēle jau pirms izrādes noskaņo skatītāju gaidīt kaut ko līdzīgu skandālam, nevis izjustu mākslas darbu. Tomēr tiem, kuriem uzreiz gribas sākt asināt ironijas bultas, iesaku paciesties: izrādē var nākties (patīkami) vilties.

Edvards Olbijs ir amerikāņu dramaturģijas smagsvars, bet 1962. gadā sarakstītā luga — viņa slavenākais darbs, kas vienlaikus liecina par autora saknēm absurda dramaturģijā un viņa interesi par sabiedrības lomu un normu kritiku. Lugas oriģinālnosaukums Who’s Affraid of Virginia Woolf piesaka lugas it kā rotaļīgo dabu un vienlaikus ierāmē tematiku: no Disneja multenes par trim sivēntiņiem aizgūtajā dziesmiņā (latviskā lokalizācijā «Kas no vilka baidīsies») iemontēts feministiskās literatūras zvaigznes Virdžīnijas Vulfas vārds. Stāsts patiešām ir gan par vilkiem (tas ir, dēmoniem, kas slēpjas šķietami ikdienišķu cilvēku dvēselēs), gan sievietēm, gan spēlēm, tikai nebūt ne bērnišķīgām.

Lauleņi ar stāžu — Agneses Zeltiņas atveidotā Marta un Ivara Auziņa spēlētais universitātes profesors Džordžs — pēc ballītes ieaicina pie sevis jaunu pāri — Andra Buļa atveidoto Niku un Elīnas Avotiņas iemiesoto būtni, ko vīrs ironiski bezpersoniski dēvē par Dārgumu. Un Marta ar Džordžu metas viens otru atmaskot, izaicināt, plosīt, raisot viesos interesi, neērtību, pārākuma un varas apziņu. Un galvenais jautājums viltīgi izslīd no viņu uzmanības loka: kas īsti notiek?

Olbija lugu režisors Toms Treinis «slēdz», izmantojot spēles estētiku. Pamelas Butānes veidotā iestudējuma telpā nemainīga ir tikai gaišzila siena, uz kuras tiek projicēti ainu nosaukumi, tādējādi sadalot darbību atsevišķos nogriežņos — šķietami izolētās rotaļās, kuras uzved Marta, Džordžs vai, kad iejuties atmosfērā, arī Niks (tikai viņš spēli nemaz nesaprot un tādēļ spēlē stipri nemākulīgi).

Katrai ainai nepieciešami citi aksesuāri, un tie kā pēc burvja mājiena arī uzrodas — visiem četriem izrādes varoņiem nepaskaidrojot, no kurienes vai kāpēc. Metāla vanna. Baloni. Liela, zila lauvas skulptūra. Kroplīgi krēsli, uz kuriem nenosēdēt, lai kā censtos. Asprātīgi, paradoksāli, bet, galvenais, tas ļauj atraisīties aktieriem, mijiedarbojoties un reaģējot ne tikai citam uz citu, bet arī uz nemitīgi mainīgo spēles vidi. Un ļauj viņiem aizmirst, ka Olbiju vajadzētu spēlēt kaut kā «īpaši» (šis «īpašums» pārlieku bieži padara absurda dramaturģijas iestudējumus nebaudāmus).

Dailes teātra izrāde ir dzīva, raita, konkrēta un ļauj novērtēt to, uz ko daudzi skatītāji, iespējams, necerēja: ko spēj cilvēki, kurus bulvārprese ietiepīgi dēvē par aktieriem. Izrādās — spēj. Auziņam Džodžs, manuprāt, ir labākā loma kopš Bormentāla laikiem (Lauras Grozas-Ķiberes diplomdarbā pēc Mihaila Bulgakova Suņa sirds motīviem). Bulis spēlē ar patīkamu pašironiju. Savukārt Zeltiņa savā lomā nospēlē kaut ko patiešām negaidītu: izklausīsies paradoksāli, bet Marta ir gandrīz vai maiga būtne.

Šajā ziņā vislielākie komplimenti režisoram. Toms Treinis Latvijas teātrī pamazām iegūst aktieru vārdotāja un grūti uzvedamu materiālu atmūķētāja slavu. Arī šoreiz — aktieriem un viņu lomām acīmredzami veltīts daudz režisora uzmanības. Protams, iestudēt Olbija lugu ir daudz grūtāk nekā Gunāra Priedes Zilo — Treiņa «supergabalu» Nacionālajā teātrī. Taču man patīk, ka Vilka kundzei trūkst mākslīgi uzpumpētu ambīciju, toties līdz perfekcijai nopulēts tas teksta nogrieznītis, ko mums piedāvā. Tā Olbija luga Dailē pārtapusi psihoanalītiskā drāmā, kuras briesmoņi mokās pašpārmetumos un vainas apziņā un kuriem nežēlība ir drīzāk līdzeklis, ar kura palīdzību sodīt sevi.

Par ko viņi mokās un kurš vainīgs, tas ir jautājums, ko režisors atstāj skatītāja ziņā. Meklēt ir interesanti. Bet saprast — aizkustinoši.

oooo

Kam no vilka kundzes bail? Nākamās izrādes 30. novembrī un 17., 19. decembrī. 20 eiro.