Kategorijas: Recenzija

Citāda vēsture

Izrādes Kur pazuda saimnieks? Liepājā un Mežainis Nacionālajā teātrī liecina, ka jauni cilvēki uz vēsturi raugās ar pētīgu un ļoti atbildīgu skatienu. Un neaizmirst, ka teātra spēks ir aktieri

Pašā sezonas nogalē pie skatītājiem nonākušas divas izrādes par vēsturi: Kur pazuda saimnieks?, ko pēc Paula Bankovska stāstiem iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko Liepājas teātrī, un Nacionālā teātra Mežainis — dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa kopdarbs. Kas šos abus iestudējumus vieno? Pirmā, protams, pati tēma: vēsture, kas kā rats pārbrauc pāri dzīvei, izpostīdama to. Otrkārt, es teiktu, jaunās paaudzes režisoru noteiktā vēlēšanās runāt par šo vēstures ratu un zem tā pakritušajiem pilnīgi individuāli, atstājot kaut kur aiz durvīm «lielo» kontekstu. Treškārt, ļoti mierīgs un vērojošs (taču ne vienaldzīgs!) skatiens uz notikušo, ļaujot secinājumus un vispārinājumus izdarīt skatītājiem. Visbeidzot (kaut arī tieši tas ir šo uzvedumu galvenais pievilcības avots) smalka aktierspēle tuvā — acu skatiena un plakstiņa ietrīsēšanās — distancē.

Cilvēks—spogulis—cilvēks

Pauls Bankovskis stāstu krājumam izmantojis visai neierastu skatpunktu — no gultapakšas, būrīša, laktas, steliņģa, siles, no visurienes, kur parasti īpaši neraugās cilvēka acs. Jo tās jau arī nav cilvēku acis, kas vēro dzīvi un mēģina saprast notiekošā konsekvences, tie ir dzīvnieki, kas mīt viņiem blakus.

Izrāde notiek koncertzāles Lielais Dzintars Eksperimentālajā, sterili baltajā zālē, kur nekā vairāk par dažiem plauktiem un durvīm, kas veras uz noslēpumainu «paralēlo dzīvi», nav. Dmitrijs Petrenko izvēlējies piecus stāstus, ko runā un iemieso aktieri Ilze Trukšāne, Armands Kaušelis un Kaspars Kārkliņš. Tā ir jocīga un aizraujoša simbioze, ko panācis režisors kopā ar aktieriem: varoņi ir dzīvnieki, kuros atspoguļojas viņu saimnieki. Aktieri nespēlē dzīvniekus «tīrā veidā», bet drīzāk «uzpotē» kādas amizantas vai biedējošas īpašības tam, ko redz, proti, cilvēkam. Kā Armands Kaušelis valšķīgajā kanārijputniņā, drusku arogantā un pēc slavas alkstošā, nospēlē saimnieku, kāda orķestra muzikantu, kurš pazūd uz neatgriešanos 1941. gada 14. jūnija naktī. Vai kā Trukšāne, spēlēdama trauslo pērļvistiņu Pērlīti, ļauj ieraudzīt mazo Leo, kam katru rītu dējusi oliņu, arī tad, kad Leo ar vecākiem un visiem radiem jau dzīvo geto un pēc tam nedzīvo vispār. Spoža artistiska dauzīšanās ir abu aktieru sivēni Žuļiks un Kviecējs, kuri rada savu leģendu par kopēju Žani un viņa iespējamo zinātņu doktora karjeru. Un tieši kontrasts starp rukšu versiju un mums zināmo «lielo patiesību» padara notiekošo par drāmu. Kaspars Kārkliņš šoreiz ir rezonieris un līdz galam neiesaistās šajā precīzajā patību maiņas un jaukšanās spēlē.

Katram stāstam Pauls Bankovskis pierakstījis «atslēgu», īsu vēstures konteksta skaidrojumu, kas arī izrādē parādās kā titri, atdalot vienu notikumu no nākamā. Šis paņēmiens tomēr, manuprāt, plēš izrādes vienoto plūdumu. Un liek domāt, kas tad īsti ir izrādes mērķauditorija, jo pieaugušajiem vajadzētu zināt vēsturi, bet bērniem ar šo konspektu var arī nepietikt.

Par bailēm no dzīves

Mežainis — kā gandrīz katrs Jāņa Baloža un Valtera Sīļa darbs, izraisa vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes. Pētījums par… «pēdējo mežabrāli», kā to nodēvējusi prese, ir tikpat nesaudzīgs kā, teiksim, abu izrādē Veiksmes stāsts, taču neliek punktus uz «i». Aktieri pārtop no tēla tēlā, un arī vēstītājs, ko spēlē Arturs Krūzkops, pats iemēģina visas savā pētījumā nepieciešamās lietas — arī to, kā ir šaut uz biedru. Mežaiņa lomā viens otru nomaina Kaspars Aniņš un Uldis Dumpis, viņa māsas lomā mainās Madara Botmane un Lolita Cauka. Tas ir Nacionālā teātra aktieru spēks — nospēlēt īsā spriegas darbības brītiņā raksturu un reizēm arī likteni. Kā Ingai Misānei-Grasbergai, dziedot drastisko Jau mani ved, izdodas radīt īstu zaļumballes gaisotni, vai kā kaimiņienei, burzot lakata stūrīšus, kad jāpasaka mīļiem cilvēkiem šausmīga patiesība, ļaut sajust laika varmācību, pie kuras nav iespējams pierast. Likteni ar vienu izmisuma pilnu skatienu nospēlē jaunais aktieris Jānis Kronis. Viņa zaldātiņš, ar muguru pret skatītājiem pagriezies, kaut ko rok, un izrādās — kapu sev, dezertierim. Viss, kas skar šajā izrādē, atklājas aktierdarba niansēs. Kad smalkā, kaislīgā Madaras Botmanes spēlētā māsa, pirmoreiz nopirkusi brālim jaunas drēbes, pati pārrodas mājās, vīriešu uzvalkā tērpusies. Turpmāk viņa tā ģērbsies vienmēr. Šis solis pasaka visu — garus, vientuļus gadus ar sevis aizliegšanu, nedzīvotu dzīvi, jo jāslēpj tuvākais. Kaspars Aniņš nospēlē bailes no nāves, kas liek aiziet mežā, Uldis Dumpis — bailes no dzīves, kas vairs neļauj no paslēptuves — un tā ir māsas māja, nevis mežs — iznākt ārā.

Dmitrija Petrenko izrādē Kur pazudis saimnieks? zemais skatpunkts — no apakšas uz augšu — vēl vairāk liek sajust, cik nesaprotams, biedējošs ir vēstures ritenis, ko taču iegriež cilvēki paši. Valtera Sīļa Mežainis liek nopietni pārvērtēt jēdzienu «upuris» — kā smags akmens tas rauj dzelmē tos, kas upurējušies. Tā ir citāda vēsture, ko redz jauni cilvēki. Pētīga, urbīga un atbildīga.

oooo

Kur pazuda saimnieks?
Nākamā izrāde 15. septembrī.

Mežainis.
Nākamā izrāde 26. septembrī.

Iepriecina un nedara pāri

Venēcijas biennāle — 16. starptautiskā arhitektūras izstāde — piedāvā versijas par telpu brīvībai

Kad pirms gada tika izsludināta 16. starptautiskās arhitektūras izstādes tēma Freespace, ko pieteica kuratores, īru arhitektes Ivone Farela un Šelija Maknamara, tā likās skaidra līdz, pārdomājot jēdziena ietilpību un daudzās iespējamās nozīmes, kā arī tulkojot citās valodās (Latvijas versija — Brīva telpa), pavērās plašs diskusiju lauks. Piemēram, somi vien esot atraduši ap 16 dažādu iespēju iztulkot freespace. Gala versiju viņi atklāja projektā Mind-Building, savā nacionālajā paviljonā pozicionējot bibliotēkas kā vispilnīgāko freespace piemēru. Pievilcīgs likās arī freespace pārlikums slovēņu valodā — prostor svobode jeb telpa brīvībai. Tātad telpa, kas ne tikai ir pieejama par brīvu, bet arī tāda, kas dara brīvu.

Latvija Venēcijas arhitektūras biennālē piedalās kopš 2002. gada, un var teikt, ka tikai tagad uzkrātā pieredze materializējusies starptautiskā, bet jo īpaši Eiropas valūtā konvertējamā piedāvājumā. Apskatot lokāli svarīgu tēmu — kopējo dzīvošanu daudzdzīvokļu namos (Latvijā šos namus apdzīvo 66% iedzīvotāju) —, autori Evelīna Ozola, Matīss Groskaufmanis, Anda Skrējāne un Gundega Laiviņa skar arī plašākas intereses, jo, piemēram, siltuma zudumi, kas efektīgi attainoti mākslinieces Darjas Meļņikovas veidotajā Purvciema modelī, ir visas Ziemeļaustrumeiropas problēma. Kā rāda poētiski skarbais metāla modelis, siltums (enerģija) burtiski izkūp gaisā.

Latvijas ekspozīcija balstīta uz četriem stāstiem par daudzdzīvokļu mājām un to, kā māja organizē tās iedzīvotājus, kā iedzīvotāji organizējas, pakļaujoties mājas režijai. Katrs no šiem stāstiem ir atšķirīgs kopā dzīvošanas saturā un iemeslos, un problēmās ap to. Piemēram, Rokaižu pansionāts, ko mākslinieks Ivars Drulle atveidojis leļļu mājā, ļauj ieskatīties veco cilvēku ikdienā. Katram sava istabiņa, arī saviesību telpa un kaķis, ar kuru kopā paskatīties vakara ziņas, taču stāsts ir arī par attālumu. Par attālumu starp vienu apdzīvotu vietu un citu, par burtisku nošķirtību un arī par saspiešanos pansionāta šaurībā, kad gandrīz nekas vairs nav privāts.

Vēl viens eksponāts Latvijas ekspozīcijā, kas šogad izvietojusies Venēcijas Arsenāla vidusdaļā, ir 602. sērijas nams un tā iedzīvotāju mēģinājumi standartizēto vidi pielāgot savām vajadzībām. Taču, kā to izdarīt, ja ēkas struktūrā, kas pieder visiem, nav iespējams iejaukties? Te sākas pašrealizēšanās ar noformēšanas palīdzību, piemēram, izbūvējot 90. gados populāro eiroremonta arku, kā to var redzēt Dites Pānes un Mārtiņa Dušeļa veidotajā modelī.

Pēc izstādes atvēršanas dienām arhitekte un urbāniste Evelīna Ozola no autoru komandas ir gandarīta, ka starp daudzajām Freespace tēmas interpretācijām atrodamas vairākas ekspozīcijas, kas pievēršas arhitektūras pamatuzdevumam nodrošināt cilvēkus ar mājokļiem. Kā iespaidīgāko arhitekte nosauc Michael Maltzan Architecture projektu Star Apartments par bijušo bezpajumtnieku jauniegūtajiem dzīvokļiem un personīgās telpas nozīmi cilvēku dzīvē.

Arī arhitektiem, tāpat kā kino, Venēcijas biennālē piešķir Zelta lauvu, un nacionālo ekspozīciju vidū šoreiz par laureātu kļuva Šveice, kas, līdzīgi kā vienā no Latvijas ekspozīcijas tēmām, piedāvā solījumu — šoreiz tas ir modīgo tukšo dzīvokļu fotogrāfiju solījums, kas Šveices paviljonā ironiski izspēlēts, nojaucot arhitektūras elementu mērogu. Atzīmēts tika arī Lielbritānijas tukšums ar nosaukumu Island (Sala) — briti savu vēsturisko paviljonu bija burtiski iztukšojuši, ar celtniecības stalažu palīdzību izveidojot pilnīgi jaunu publisko telpu uz jumta. Šis neparastais monstrs saskaņā ar autoru teikto piesaka vairākas tēmas, tajā skaitā vientulību, koloniālismu, Brexit, izolāciju un patvērumu. Idejas komunikācijā tika izmantots arī citāts no Šekspīra lugas Vētra, kas, vienkārši pārfrāzējot, aicina nebīties, jo sala ir pilna trokšņu, skaņu un salda vējiņa, kas iepriecina un nedara pāri. Arhitekti, atvēršanas dienu rindās gaidot, prātoja, ka paviljons esot kā nožēla un sevis šaustīšana pēc Brexit, ko arhitekti joprojām asi kritizē.

Ar Zelta lauvu tiek apbalvots arī individuāls arhitekta veikums, šoreiz lauri portugālim Eduardu Soutu de Mouram, kura darbam varētu paiet arī garām, jo divi cits citam līdzās eksponētie aerofoto parāda gandrīz nemanāmās izmaiņas ainavā pirms un pēc ēkas pārbūves.

Aizņemoties no britiem Šekspīra citātu, varētu teikt, ka visa biennāle šogad iepriecina un nedara pāri. Kā Džona Lenona un Joko Ono performance gultā 1969. gadā, par kuru savā paviljonā atgādināja nīderlandieši.

Trimda un karaļvalsts

Līdz 16. jūnijam Nacionālajā mākslas muzejā vēl apskatāma laikmetīgās mākslas izstāde Pārnēsājamās ainavas, kas reflektē par trimdas, diasporas un migrācijas tēmām

Izstāde ir daļa no Latvijas valsts simtgades notikumu programmas, un, kā minēts tās aprakstā, tā «caur dažādām pasaules vietām ved uz vairāku radošu, bieži mazzināmu Latvijas emigrācijas un trimdas personību un neformālu grupu stāstiem, skatot tos plašākā 20. gadsimta mākslas norišu, migrācijas un globalizācijas kontekstā».

Izstādes nosaukums ir atvasinājums no igauņu mākslinieka Enno Halleka darba Pārnēsājamie saulrieti, un izstādē pārstāvēti gan ārvalstīs dzīvojuši (vai vēl aizvien dzīvojoši) latviešu mākslinieki, gan vietējie un citvalstu autori, kuru darbi interpretē trimdas, diasporas un migrācijas tēmas. Šāda pieeja dalībnieku atlasei ļauj atbrīvoties no, manuprāt, lielākā riska, proti, iekapsulēšanās stāstā par trimdu un trimdas mākslu, nespējot uz šo fenomenu paraudzīties plašākā kontekstā un kopsakarībā ar pārējo latviešu mākslu. To, ka šāds risks pastāv, apliecina ne viens vien mēģinājums runāt par trimdas mākslu (vai mūziku, vai literatūru) kā kaut ko paralēlu, no šejienes norisēm atrautu un kaut kādā ziņā mazāk vērtīgu (šķiet, retāk izplatīta ir domāšana pretējā virzienā — uzskats, ka «visa īstā māksla notika tur ārā», bet okupētajā Latvijā valdīja tikai konformisms un nīkulība). 

Izstādes iekārtojuma pamatā ir pieci latviešu diasporas pieturas punkti dažādos kontinentos: Rietumberlīne, Gotlande, Parīze, Ņujorka un Monreāla. Katram no ģeogrāfiskajiem punktiem ir izraudzīts kāds galvenais varonis, kas tad arī kļūst par trimdas stāsta vēstītāju un dažādo artefaktu centrālo asi. Berlīnes stāstā tas ir kreisi domājošais kultūras aktīvists un ekscentriskais vēstuļmākslas entuziasts Valdis Āboliņš; Ņujorkas stāsts tiek atklāts, ļaujot ielūkoties 20. gadsimta 50.—60. gadu latviešu mākslinieku un dzejnieku grupas Elles ķēķis vēsturē; Gotlandes un latviešu bēgļu laivu stāstā ieskatu sniedz Laris Strunke; Parīzes priekškaru paceļ dejotāja un publiciste Aija Bertrāne kopā ar savu vīru, amerikāņu dejotāju, mākslinieku un Aisedoras Dunkanes brāli Raimondu Dunkanu; savukārt Monreālu kartē iezīmē ģeometriski abstrakto kompozīciju meistars Žanis Valdheims.

To, ka trimda ne vienmēr ir vienvirziena process, apliecina gleznotājas Dainas Dagnijas dzīves gājums — 2001. gadā viņa no ASV atgriezās Latvijā. Diemžēl izstādes iekārtojums šo saturisko skaidrību nojauc, izsekošanu trimdas ģeogrāfiskajiem pieturpunktiem visai apgrūtinot un dažbrīd liekot aizdomāties arī par ekspozīcijā neiekļauto, piemēram, par to, kāpēc izstādes veidotāji apzināti ir izvairījušies no kāda Austrālijas kontinentā dzīvojuša vai dzīvojoša mākslinieka aplūkošanas (šaubos, ka iemesls varētu būt fakts, ka drīzumā muzejā būs skatāma Austrālijas mūsdienu mākslinieka Imanta Tillera retrospekcija).

Par Elles ķēķi, Valda Āboliņa darbošanos vai, piemēram, bēgļu laivām uz Gotlandi man jau bija priekšstati vai priekšzināšanas, turpretim Bertrānes un Dunkana stāsts bija kas pilnīgi jauns, un laikam tāpēc no izstādes vēsturiskās sadaļas atstāja vispaliekošāko iespaidu. Šis pāris gandrīz 50 gadus no 20. līdz 70. gadiem Parīzē vadījis alternatīvās izglītības iestādi Akademia, un, kā redzams izstādītajos fotoattēlos, šajā lietā ieguldījis milzu darbu un neatlaidību. Par vienu no viņu popularizētās izglītības pamatelementiem bija kļuvusi «seno grieķu deja» — kustību vingrinājumi, kuru idejas Bertrāne un Dunkans smēlās zīmējumos uz sengrieķu vāzēm, taču iedvesmu abi guva ne tikai antīkajā kultūrā, bet arī latviešu etnogrāfiskajā mantojumā.

Kā jau minēju, laikmetīgās mākslas darbu iekļaušana ekspozīcijā ir veiksmīgs risinājums, kas ļauj izvairīties no trimdas stigmatizācijas. Tomēr arī šai pieejai piemīt savi trūkumi, un pats galvenais ir katra konkrētā mākslas darba kontekstuālā «saruna» ar līdzās esošajām trimdas vēstures liecībām. Dažos gadījumos, kā tas ir ar Ingas Erdmanes fotogrāfiju sēriju iepretī Valda Āboliņa Berlīnes stāstam, vai ar vērienīgo un, šķiet, visu trimdas būtību kopā savelkošo Artūra Virtmaņa sagrautā tilta instalāciju, šī saruna izrādās veiksmīga un saturīga, citos to ir pagrūti uztvert, taču uz mūsu nacionālo īpatnību fona ievērības vērts jau ir fakts, ka šāda saruna starp latviešu trimdu un netrimdu vispār ir iespējama.

Starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde Pārnēsājamās ainavas

Līdz 17. jūnijam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstādi organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Lnmm.lv

Par pilsoņiem, kas ceļ

Nacionālā teātra izrāde Man 30 gadu — mūzikls par būvniecību. Un mazliet par mīlu

Šīs sezonas Nacionālā teātra repertuāra smagsvars Man 30 gadu ir jubilejas iestudējums — lugas autoram, vienam no 20. gs. nozīmīgākajiem latviešu režisoriem un dramaturgiem Pēterim Pētersonam šogad paliktu deviņdesmit pieci. Savulaik — 1962. gadā — darbs ar panākumiem pirmizrādīts tieši Nacionālajā, tobrīd Drāmas, teātrī, un par lugas galveno varoni Rozi aktrises Veltas Līnes atveidojumā kā par nepārspējamu dailes etalonu pielūdzēji sajūsminās vēl aizvien.

Luga stāsta par otro pēckara desmitgadi, kad visu veidu celtniecība (no tiltiem līdz jaunajam padomju cilvēkam un komunistiskajai nākotnei) traucas uz priekšu ātrvilciena tempos. Roze līdz šim dzīvojusi nepareizi — nav strādājusi, nav klausījusi kolektīvu. Nu, pārkāpusi trīsdesmitgades slieksni, viņa stāv krustcelēs — grimt vai izpeldēt, atgriezties pie savas bijušās mīlestības Kaspara, kas viņu joprojām grib vest uz pareizā ceļa, vai turēties pie jaunā iemīļotā — komponista Tora, kurš gluži nepedagoģiski pieņem viņu tādu, kāda Roze ir. Pētersona atbilde savulaik bija skaidra — personiskais ir mazsvarīgāks par sabiedrisko, Rozei vajag pāraugt. Savukārt pēc 40 gadiem, veroties 21. gs. aktieros un klausoties, kā izrādē klavieres spēlē Raimonds Pauls, interesantākais ir jautājums — kas no tā visa izrādījusies paliekoša vērtība?

No 60. gadiem saglabājusies vērtība, bez šaubām, ir stils. Paula mūzika. Kleitu silueti, kurus izmantojot, kostīmu māksliniece Keita ļāvusi Nacionālā teātra dāmām sajusties kā krāšņām puķēm. 60. gadu lietišķās mākslas citāti scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iekārtotajā telpā — no Oktobra (tas ir, Akmens) tilta celtniecībai veltītas gleznas nokopētie celtņu metāla silueti, blokmāju stilizācijas un pat nepārspējami asprātīgā saule, kas «uzlec» otrajā cēlienā: it kā dzintara rotātas kokgriezuma kārbiņas vāka raksts megapalielinājumā.

60. gadi pašlaik ir modē, turklāt Latvijā tā ir vēsture, kuru atcerēties ir pat komfortabli — tā nesaistās ar politiku, bet sapni par jaunību, mūziku, mīlestību… Tāpēc režisores Ināras Sluckas teiktais, ka viņai gribējās radīt «savā vienkāršībā skaidru un patiesu darbu», droši vien uzrunās skatītājus. Un ne tikai tos, kas aiz smaida neko nemeklē, jo izrāde Pētersona lugu tiešām izvērtē no jauna.

Sluckas izrādē papilnam tikko jaušamas ironijas (gan labsirdīgas). Tas ir smalks, vārda vislabākajā nozīmē stilīgs darbs — prieks ir tikai drusku par priecīgu; divdomīgās frāzes — it kā nejaušas; ticība tam, ka pasaule un cilvēki ir vienkārši un labi, gandrīz vai īsta. Lugā tā ir nopietnība, bet fakts, ka teātris izvēlējies to iestudēt kā mūziklu, ir daiļrunīgs. Teātrim taisnība — Man 30 gadu ir vājš darbs, t. s. ražošanas luga: ideoloģisks sacerējums par pareizajiem padomju pilsoņiem, kas nodarbināti jauncelsmes darbā. Lugā obligāto ideoloģisko noslāņojumu atdzīvinošajā mīlas trijstūrī ierakstītie pamatojumi arī nav spējuši pārvarēt sava laika robežas. Sižetā pēc būtības labāk neiedziļināties, jo tad rodas visādas pozitīvos varoņus apšaubošas aizdomas (piemēram, kāpēc jābāž deguns citu dzīvē vai kas jādara, lai mīļoto sievieti ne tikai uz desmit gadiem pazaudētu, bet viņai vēl visu šo laiku būtu no pamestā bail). Tāpēc mūzikla forma ir gluži vai ģeniāls risinājums, kas ļauj ignorēt sižeta neloģiku un varoņu rīcības pamatojumu trūkumu un saglabāt cieņu pret dramaturgu. Tikai — no sliktām lugām labi mūziklu libreti paši no sevis nerodas, un varbūt ne velti spilgtākie izrādes mirkļi saistās tieši ar lugas absurdāko slāni — pārlieku pozitīvo būvniecības procesa atveidi —, nevis melodramatisko mīlasstāstu vai tēmu par varones pāraugšanu. Nepārprotami stilīgajā izrādē tomēr drusku pietrūkst satura.

Tas, cik lielā mērā jums patiks Man 30 gadu, ir atkarīgs no tā, ko cerat sagaidīt. Izrāde ir izklaidējoša tādā kā koncerta formā — aktieri lieliski dejo, mūzika laba, ritms dzen darbību uz priekšu… No otras puses, labi izstrādāta libreta trūkums liedz dzīvot līdzi varoņu pārdzīvojumiem, jo tie lugā ir tik deklaratīvi, ka īsti nav, ko spēlēt, bet dziesmu teksti, kas kārtīgā mūziklā emocionāli sakāpināti skaidrotu notiekošo, šajā gadījumā ir pārāk abstrakti. (Droši vien nepalīdz arī fakts, ka daļai aktieru ir vāja dikcija un brīžam vārsmas nākas vienkārši minēt.) Tāpēc beigu beigās Man 30 gadu arī mūsdienās ir atkarīga no aktieru harismas.

Ansamblis tehniski spēlē nevainojami, lai arī apjomu un dziļumu tēliem nepiešķir. Mīlošs skatītājs to, protams, var piedomāt klāt, un tā jaunais iestudējums kļūst par popularitātes sacensībām. Pretendenti (lielākajās lomās) ir visām gaumēm: Dita Lūriņa (neapzinīgā, bet krāšņā Roze), Egils Melbārdis (pārpārēm pareizais inženieris Kaspars), Gundars Grasbergs (Tors, kurā uz brīdi var sazīmēt līdzību ar Raimondu Paulu), Zane Dombrovska (Kaspara līgava Vidaga), Agnese Cīrule (priekšzīmīgā un pēc «taisnīguma» izslāpusī Munda), Raimonds Celms (paklausīgais Mundas līgavainis Edmunds) — varat paši pārbaudīt, kuri jums patīk. Nav jau slikti. Vismaz par vērtībām viss skaidrs.

ooo

Man 30 gadu. Nākamās izrādes 3. un 5. jūnijā. 3—23 eiro.

Rivjēras ceļamaize

Izteiksmīgākie Kannu kinofestivāla darbi, ko vērts gaidīt pašmāju repertuārā


Vasara (Ļeto)
.
Rež. Kirils Serebreņņikovs (Krievija, Francija)

Astoņdesmitie, apskretuši Ļeņingradas lokāli, kuros publika lien iekšā pa atejas vēdlodziņiem, lai tikai iekļūtu rokgrupas Zoopark koncertā. Apjaušot no skatuves skanošās mūzikas enerģiju, pūli rūpīgi uzmana funkcionāri, gādīgi aizrādot, ka kājas piesišana ritmā vai bungošana līdzi ar pirkstiem ir kārtīga pilsoņa necienīgs žests. Filmas gaitā tās varoņi — grupu Kino un Zoopark mūziķi Viktors Cojs (korejiešu izcelsmes vācu aktieris Teo Jo) un Maiks Naumenko (Romāns Biļuks) — pastāvīgi tiek pretnostatīti pareizam padomju cilvēka dzīvesveidam.

Prozaiskajos komunālajos dzīvokļos viņi māk uzburt bohēmisku mikrokosmu, kur skan Lū Rīda un citu ārpus dzelzs priekškara dzīvojošu mūziķu plates, bet savu ikdienas darbu savieno ar mūzikas radīšanu, un pelēkajā padomju sadzīvē spēj saskatīt iedvesmu.

Krievu režisora Kirila Serebreņņikova jaunākā filma Vasara veidota kā elēģisks un dramatizēts Viktora Coja karjeras sākuma atainojums, filma ir dumpīgs un reizē maigs skats uz radošuma spēju pastāvēt arī vidē, kur tas tiek nepārtraukti notrulināts. Šī spēlfilma ir līdz naivumam vienkārša un aizkustina ar savu jauneklīgo ideālismu.


Laimīgais Lācars (Lazzaro Felice)
.
Rež. Alise Rorvakere (Itālija, Šveice, Francija, Vācija)

Itāļu režisores Alises Rorvakeres debijas spēlfilmu Dievišķais ķermenis (Corpo celeste) pirms nepilniem septiņiem gadiem izrādīja kinoforumā Arsenāls. Kopš tā laika Rorvakere ir kļuvusi par vienu no šābrīža nozīmīgākajiem Itālijas kino autoriem. Kā tas raksturīgs režisores filmām, arī viņas jaunākais darbs Laimīgais Lācars norisinās Itālijas laukos, vētījot turienes dzīves ritmu un tās uztveri.

Tabakas plantācija, kurā vēl aizvien valda dzimtbūšanai līdzīga kārtība, ir bagātīga vide, lai cilvēciskās attiecības ieņemtu visdažādākās formas un izpausmes. No šķietama realitātes atainojuma līdz fantāzijai ir viens solis, un Rorvakere šo trauslo robežu pārkāpj, ļaujot filmā atainotās tēmas uztvert kā bībeliskiem motīviem pieblīvētus simbolus.

Skatītāju cauri filmai gluži vai vada titulvaroņa Lācara tēls — viņš ar savu allaž labestīgo attieksmi izceļ citu personāžu raksturus un situāciju skarbumu, ļaujot nonākt pie secinājuma, ka nepateicība joprojām ir pasaules alga. Filma saņēma balvu par scenāriju.


Trīs sejas (Se rokh)
.
Rež. Džafars Panahi (Irāna)

Kinodarba ideja radusies no kādas emocionālas ziņas, ko režisors saņēmis sociālajos medijos. Turklāt neilgi pēc tam Panahi lasījis rakstu par meiteni, kura izdarījusi pašnāvību, jo ģimene ir aizliegusi nodarboties ar filmu veidošanu. Līdzīga ziņa (jeb palīgā sauciens) pienāk arī filmas galvenajai varonei aktrisei Benhāzai Džafari. Tas pamudina viņas varoni kopā ar Džafaru Panahi ceļot pāri pusvalstij, lai noskaidrotu, vai sūtītājai viss kārtībā. Lai nemulsinātu, jāpiebilst, ka Džafari un Panahi Trīs sejās it kā ataino paši sevi, taču notikumu gaita nav dokumentāla. Režisors savās filmās šādā veidā bieži pludina robežas starp īstenību un izdomājumu.

Panahi joprojām ir aizliegts Irānā veidot filmas, tāpēc Trīs sejas ir uzņemtas slepeni, drošības labad strādājot pazīstamās vietās, proti, tēva, mātes un vecvecāku dzimtajos ciemos. Veidota savdabīgā road trip formātā, filma zīmē kolorītu Irānas sabiedrības portretu: bez ironijas atainojot aizspriedumus pret darbu mākslā un novecojušos uzskatus. Filmas nosaukumā minētās trīs sejas, starp citu, simbolizē trīs paaudžu aktrises. Arī šis kinodarbs Kannās saņēma balvu par scenāriju (to dalot ar Rorvakeres filmu Laimīgais Lācars).

Aukstais karš (Zimna wojna). Rež. Pāvels Pavļikovskis (Polija, Francija, Apvienotā Karaliste)

L’amour fou jeb trakā mīlestība — šādi varētu definēt poļu režisora Pāvela Pavļikovska filmas stāstu. Tas ir reālu notikumu iedvesmots un vēsta par režisora vecāku nelaimīgo laulību. Interesanti, ka Pavļikovskis jau neilgi pēc filmas sākuma skatītājam liek saprast, ka stāstā apspēlētās divu cilvēku attiecības pēckara Polijā ir lemtas neveiksmei. Taču tas nekādā ziņā neslāpē kinodarba intrigu. Gluži kā spītējot apstākļiem, arī pārvietošanās nebrīvei starp sociālisma blokam piederošo Poliju un rietumvalstīm (kur pāris laika gaitā nonāk), abi nepārtraukti satuvinās gluži vai ar magnētisku vilkmi.

Attiecību atainojumā liela loma ir aktieru Joannas Kuligas un Tomaša Kota darbiem — viņu sniegums liek skudriņām skriet pār muguru. Arī laikmeta robustums filmas melnbaltajā estētikā iemanto pavisam skarbas aprises, vēl izteiksmīgāk akcentējot attiecību traģismu. Filma saņēma balvu par režiju.

Sādžas Hamlets

Regnāra Vaivara iestudējumā melanholiskā luga Ivanovs ir dzīvespriecīga komēdija

Antona Čehova lugas Ivanovs nosaukumu pēc tradīcijas latviešu valodā izrunā ar stieptu «a». Tā esot pareizi, jo Ivanovs ir muižnieks, bet uzsvari 19. gs. krievu uzvārdos (pirmā vai otrā zilbe) norāda uz kārtu. Tas, ka Regnāra Vaivara jauniestudējumā Dailes teātrī galvenā varoņa uzvārds «Ivanovs» griež ausīs ar īsu «a» un latvisku uzsvaru, ir daiļrunīgs sīkums. Izrādes Ivanovs! jaukumus tā pa īstam novērtēs tie, kam par lugas tradicionālākiem lasījumiem ir zināms priekšstats. Ja jums tāda nav, pirms skatīšanās der izlasīt kaut Ivanovam veltītu Vikipēdijas lapu, bet tad gan — aši uz vienu no šīs sezonas labākajiem iestudējumiem!

Klasiskās interpretācijās skatītāji nedrīkstētu apvainoties par sabojātiem pārsteigumiem, tāpēc riskēšu atgādināt lugas pamatlīnijas. Ivanovs, muižnieks pašos spēka gados, melanholiski nīkst savā lauku īpašumā. Visas sievietes, sākot ar viņa mirstošo sievu Annu un beidzot ar bagātā kaimiņa meitu Sašu, viņu dievina; visi vīrieši tiecas pēc viņa sabiedrības; raksturs, stāvoklis, apstākļi solījuši pārsteidzošiem panākumiem pilnu dzīvi. Tikai pašam Ivanovam viss šķiet vienaldzīgs, it kā garām slīdošs. Kas vainīgs? Ivanovu reizēm mēdz dēvēt par krievu Hamletu, tāpēc atbilde, protams, skan patētiski: ikdienība, kas it visā noslāpē ārkārtējo.

Bet jūs droši vien nepārsteigs, ka Regnārs Vaivars patētikā neielaižas. Pielicis izrādes nosaukumā Čehova varonim treknu izsaukuma zīmi (Ivanovs!), viņš programmiņā ierakstījis precīzu sava darba raksturojumu, nosaucot to par ironiski krāšņiem ražas svētkiem, spilgtas krāsas triepieniem uz Čehova pasteļtoņu fona, «lauku inteliģences sapņiem vasaras naktī».

Ražas svētki arī spilgti attēloti uz skatuves. Vaivara un Toma Grīnberga sadarbībā tapušajā scenogrāfijā skatuve sākumā paveras nosēta ar celmiem (priekšlaikus aizcirstās dzīves simboliem), bet drīz jau tiek pieblīvēta putuplasta ķirbju kalniem un siena gubām. Izrādes varoņi vairākkārt dodas cauri skatītāju zālei, dziedot un visādi ālējoties, kā jau ražas svētku svinībās. Pikantērijas, joki, mutes palaišana pieder pie lietas, un tiešām ļauj ieraudzīt līdzības ar Šekspīra Sapni vasaras naktī, kurā, kā zināms, aiz mīlas prātā sajūk visi.

Izrādes tērpu māksliniece Madara Botmane ietērpusi varoņus stilizētos, krāšņos kostīmos, Juris Vaivods palīdzējis piemeklēt trakulīgus ritmus, un iestudējums rada sajūtu, ka esam pārcēlušies uz kādu pārspīlēti optimistisku padomju kinogabalu par idillisku Ukrainas sādžu vai Vidusāzijas tautu darba prieku. Un līdz ar izrādes ietērpa maiņu pārcēlušies arī varoņi, kas vairs nav melanholiski inteliģenti, bet pilnu krūti dzīvojoši zemnieki, kuru mutēs Čehova zemtekstiem pārsātinātais teksts skan tieši un konkrēti. Ivanovs!, izrādās, ir dzīvespriecīga komēdija, pie kuras fatālā iznākuma dzīvi nudien nav ko vainot. Jo vai tad nejaušība ir liktenis?

Izrādi baudāmu padara tās vizuālais krāšņums, sulīgie aktierdarbi un apburoša ironija. Vairums aktieru spēlē groteskā manierē, atšķiras tikai triepienu biezums. Piemēram, Kristīne Nevarauska (Anna) un Anete Krasovska (Saša) mīlošo sieviešu lomās pārspīlē pavisam nedaudz, priekšplānā izvirzot abu dāmu psiholoģisko portretējumu, kaut pašironiski novērtētu. Artis Robežnieks un Vita Vārpiņa Ļebeģevu pāra lomās vai Indra Briķe (Avdotja) izspēlējas uz vella paraušanu, bet Ilzes Ķuzules-Skrastiņas (Babakina), Laura Dzelzīša (Borkins) un Jura Bartkeviča (Šabeļskis) trio, ko kopā sadiedz tieši «vasaras nakts» sapņojums, citādi kā par odziņu nav nosaucams.

Asprātīgu vietu ir daudz, un, domāju, dzirkstošais vieglums pamazām pārņems arī tās izrādes daļas, kas pagaidām buksē. Varbūt — izņemot divas. Gints Grāvelis, ar kura pārlieku nopietno Ļvovu, šķiet, arī režisors nav zinājis, ko iesākt (Vaivara ironijai ārsta iemīlēšanās mirstošajā pacientē, ko nereti izmanto varoņa rīcības pamatojumam, protams, būtu pārlieku nopietna tēma). Un titulloma — Artūra Skrastiņa atveidotais Ivanovs. Te ir sarežģītāk. Skrastiņš lomā paliek pusceļā starp čīkstošu egoistu, kurā veroties, nav tik grūti noticēt, ka viņu nomelnojošās baumas (laulības aiz izdevīguma, pārrēķināšanās, pūru tā arī nesagaidot, atriebšanās sievai utt.) ir patiesas, un Čehova lugas tradicionālam lasījumam atbilstošām varoņa pašmocībām. Izrādē, kurā «Ivanovs» izrunājams ar īso «a», Skrastiņš viņu spēlē ar stiepto, tāpēc galvenais varonis pašlaik it kā izkrīt no izrādes.

Režisors savā interpretācijā tomēr ļoti skaidri pateicis, kā redz varoni — izmainot Čehova lugas nobeigumu un liekot izrādei izskanēt līdz ar varoņu spēlētām, ironiski deformētām slavenā Čaikovska Pirmā klavierkoncerta taktīm. Bet, pat ja Skarastiņa spēlētais Ivanovs nekļūs par iestudējuma centru… Ivanovs! iepriecina kā dzīvs, svaigs, intelektuāli rotaļīgs iestudējums, košu krāsu bagātīgs triepiens pelēcīgā sezonā.

oooo

Ivanovs. Nākamās izrādes 27. un 31. maijā. 5—22 eiro.

Nepārejošais valdzinājums

Izstādē muzejā Rīgas Birža pašmāju jūgendstila paraugi satiekas ar tā spilgtākajām izpausmēm Eiropā, piedāvājot skatītājam izsmalcinātu dažādu nacionālo skolu un mākslas veidu kokteili

Kamēr Latvijas sabiedrību pāršalkusi sajūsma par Baltijas valstu simbolisma izstādi prestižajā Orsē muzejā Parīzē, tepat pašu galvaspilsētā daudzpusīgas 19. un 20. gadsimta mijas mākslas izpausmes skatāmas mēneša sākumā atklātajā izstādē Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība mākslas muzejā Rīgas Birža.

Laikā, kad dizainā un arhitektūrā uzvaras gājienu piedzīvo tīras formas, praktiskums un atteikšanās no liekā, bet augstā vērtē ir minimālu resursu izmantošana, jūgendstila krāšņums varbūt arī vairs neskaitās modīgs, tomēr tā valdzinājums nekad nav apklusis, kaut arī kopš stila kulminācijas pagājuši vairāk nekā 100 gadu. Rīgā jūgendstila graciozās līnijas, sapņainos sieviešu tēlus un augu vijumus ignorēt ir grūti, jo tie spilgti atklājas pilsētas arhitektūrā un nerimstoši tiek daudzināti tūrisma ceļvežos. Pat tie, kuri ikdienā būvmākslai uzmanību nepievērš, gadījumos, kad pilsētas viesiem gribas parādīt kaut ko skaistu, tik un tā dodas Alberta ielas virzienā.

Lai cik neaktuāls šodien liktos jūgendstils, tajā nav nekā vecmodīga. Savulaik jaunā estētika cildināja dabu kā visaptverošu matēriju, piešķīra nebijušu lomu sievietēm un femīnajam, jūgendstila idejas pulcēja laikmetīgi domājošus cilvēkus, kuru pienesums izglītībā bruģēja ceļu modernisma uzvaras gājienam.

Jūgendstilam veltītās izstādes Eiropā turpina uzrunāt arī mūsdienu apmeklētāju. Tieši jūgendstila izstāde Londonas Viktorijas un Alberta muzejā ir viena no visu laiku apmeklējuma rekordistēm. Pūļi pieredzēti arī tepat Rīgas Jūgendstila muzejā un tā laika modei veltītajā izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Jādomā, arī izstāde Rīgas Biržā varēs lepoties ar pieklājīgiem apmeklējuma rādītājiem. Kā nekā — izstādīto autoru un darbu sastāvs ir iespaidīgs. Līdzās Kuzņecova porcelāna un Iļģuciema Stikla fabrikas traukiem un latviešu keramikai izstādē skatāmas, piemēram, franču stikla meistara Emila Galē izsmalcinātās vāzes un slavenās Veimāras skolas (Bauhaus priekšteces) dibinātāja Henrija van de Veldes atturīgi elegantie sudraba darinājumi.

No Viktorijas un Alberta muzeja uz Rīgu atceļojusi prāva angļu jūgendstila virziena Arts and Crafts pārstāvja Viljama Morisa darbu kolekcija. Globālu popularitāti iemantojuši Morisa tapešu un tekstiliju raksti (izstādē apskatāms arī slavenais ornaments Vītola zars), taču viņa darbība dizainā un sabiedriskās domas veidošanā nebūt ar tiem neaprobežojās.

Vizuāli ne mazāk interesantas par Morisa darbiem ir lietišķās mākslas meistara Jūlija Straumes skices un dekoratīva auduma mets Pāvi, kas patriotiski dominē izstādes komunikācijas materiālos.

Izstādes organizatori prezentācijā medijiem priecājās gan par Latvijas pieaugošo atpazīstamību starptautiskajā mākslas vidē, gan par iespēju beidzot baudīt ilgstoši veidoto starptautisko profesionālo sadarbību augļus — pasaules mēroga muzeji nu jau labprāt deponējot uz Latviju savu kolekciju eksponātus. Dāsnākais no «ārzemniekiem» šoreiz bijis Seinsberija Vizuālās mākslas centrs Noridžā, kura kolekciju britu laikraksts The Guardian kādā jūgendstila apbrīnas fenomenam veltītā rakstā nodēvējis par vienu no labākajām. No Noridžas arī pāris čehu mākslinieka Alfonsa Muhas darbu — pazīstami ar pasteļtoņos iedzīvinātiem simpātisku sieviešu tēliem ziedošu augu vijumu ielokā.

Izstādes Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība ekspozīcijas dizains īpaši neizceļas. Glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas darbi izvietoti pēc valstīm, tos norobežo neitrāli pelēki stendi un vitrīnas. Daļu Latvijas muzeju eksponātu papildina informatīvi lietu stāsti — atšķirīga garuma un literārās kvalitātes apraksti, kas saistāmi ar konkrēto priekšmetu.

Savukārt par lielākām kopsakarībām, to skaitā izstādes nosaukumā minētajām «ietekmēm un savdabībām», var izlasīt izstādes katalogā vai uzzināt, apmeklējot izstādi pavadošos pasākumus — radošās darbnīcas, sarunas, pastaigas, kas turpināsies gandrīz visu vasaru. Laikā, kad Latvijas mākslas grāmatu un katalogu izdevēji uzstādījuši augstu latiņu arī dizaina kvalitātes ziņā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pašu veidotais izstādes katalogs nešķiet atbilstošs izstādes vērienam. Izstādes kuratori un organizatoru komanda lielāko uzmanību, bez šaubām, veltījuši tās saturam un izcilo priekšmetu dabūšanai uz Rīgu. Citējot Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, izstādē redzama mums šķietami pierastā jūgendstila «kvintesence», un tā domāta «visiem, kuriem patīk skaistas lietas».

Izstāde Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība. Mākslas muzejā Rīgas Birža līdz 5. augustam. Lnmm.lv/lv/mmrb

Ko mēs no viņiem gaidām?

Prāta vētras jaunais disks Par to zēnu, kas sit skārda bungas — muzikālu citātu gūzma

Nu cik ta var tās jaunās dziesmu programmas taisīt! — reiz teicis Maestro Raimonds Pauls, kad septiņdesmitajos viņam ar ansambli katru gadu bija jāsniedz neskaitāmi koncerti un vēl jāsagatavo jaunu dziesmu programma. Bet — kas jādara, jādara. Arī daudzas lielās rokgrupas ieraksta jaunus albumus tikai tādēļ, lai būtu dziesmas, ar ko doties kārtējā koncertturnejā. Tas ir apburtais loks, no kura ir sarežģīti izrauties, lai arī mūza varbūt vairs nesēž uz pleca. Arī pašmāju supergrupa, gandrīz nacionālais dārgums Prāta vētra jau vairākus gadus darbojas pēc līdzīga modeļa, proti, ieraksta jaunu albumu un izsludina vērienīgu turneju, sniedzot koncertus gan Latvijā, gan citviet Eiropā un pēdējos gados arī Krievijā. Prāta vētra kopš 90. gadu vidus konsekventi audzējusi muskuļus, un, lai arī Rietumu mūzikas tirgu «prātniekiem» nav izdevies uzlauzt, Austrumos grupai izdevies iekarot stabilas pozīcijas.

Albumā Vēl viena klusā daba (2012) bija divas dziesmas angļu mēlē, savukārt šī plate zīmīga ar to, ka tajā pirmo reizi iekļauta arī dziesma krievu valodā. Tas, protams, nav nekas ārkārtējs (arī grupas Manta nesenākajā ierakstā ir dziesma krieviski), taču Prāta vētras kontekstā ir skaidrs, ka šāds solis nav nejaušs un grupa norāda virzienu, kurā meklē un, visticamāk, arī turpinās meklēt jaunu auditoriju. Arī fakts, ka tieši krievvalodīgi runājošo sociālais tīkls Odnoklassniki bija pirmā platforma, kur varēja noklausīties jauno albumu, to apliecina. Nevis Draugiem.lv vai Spotify, bet Odnoklassniki. Kāds varbūt par to ir apvainojies, bet, manuprāt, varam tikai priecāties par mūsu mūziķu panākumiem Krievzemē, galu galā, Intars Busulis, Laima Vaikule un Raimonds Pauls, tagad arī Renārs Kaupers ar draugiem uzkāpuši uz milzīga postamenta, tikuši «lielajā ēterā», kurā viņu balsi var sadzirdēt miljoniem krievvalodīgo. Tas taču būtu jāizmanto, vai ne?

Ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā puišiem ir dota iespēja pateikt ko būtisku, paust ko svarīgu, īpaši šajā vēlēšanu gadā, Latvijas simtgadē. Režisors Viesturs Kairišs, saņemot Lielo Kristapu, izmantoja iespēju, lai aktualizētu čekas maisu jautājumu, arī Alvis Hermanis allaž reflektē par notiekošo mūsu valstī un ārpus tās. Ko mums ar jauno albumu vēlas pavēstīt Prāta vētra? Un ko vispār vēlas pavēstīt Prāta vētra?

Nav jābūt literātam, lai nolasītu, ka albuma nosaukumā Par to zēnu, kas sit skārda bungas iestrādāta atsauce uz vācu rakstnieka Gintera Grasa slaveno romānu Skārda bungas par mazo zēnu Oskaru, kurš norobežojās no pasaules, no Otrā pasaules kara šausmām. «Tu vari atkal kļūt par zēnu, kas sit skārda bungas,» pacilātā balsī dzied Kaupers, taču, izlasot dziesmu vārdus, kādu dziļāku būtību sataustīt ir grūti. Atsauce, ja tā tiešām tāda domāta, ir bez slodzes, bez seguma.

Interesanti, ka albuma bukletā kā dziesmu tekstu autors norādīta grupa, nevis kāds konkrēts cilvēks. Ja teksti tapuši kolektīvi, tad viens no patiesākajiem šķiet Ogles, kurā mūziķi jautā: «Kā uzpūst ogles, lai uguns deg, ko reiz dedzām?» Iespējams, ka tas ir attiecību stāsts, bet varbūt grupa runā par radošo dzirksti, kuru pašu spēkiem iedegt kļūst arvien grūtāk. Ne velti «prātnieki» šajā albumā sevi atdevuši divu zviedru producentu rokās, uzticot viņiem, kā arī Arnim Račinskim (Laika suns) salipināt muzikālo ideju fragmentus vienā veselā.

Runājot par mūziku detalizētāk, tas viss ir viens uzkrītošs muzikāls citāts pēc otra, viens pēc otra… It kā jau nebūtu par to īpaši jāpārdzīvo, galu galā, kurš gan populārajā mūzikā spēj piedāvāt ko pilnīgi jaunu un nedzirdētu, taču, rūpīgi noklausoties albumu, pilnībā izgaismojusies grupas radošā metode. Jau kopš 90. gadu vidus šie dzīvespriecīgie Jelgavas puiši spējuši veiksmīgi un organiski mūzikā integrēt savus mūzikas favorītus (U2, James), un kurš gan Latvijā to nav darījis? Taču ar katru jaunu ierakstu mūziķi kļuvuši mazliet neuzmanīgāki un agrāk gaumīgi, neuzkrītoši iestrādāti citāti nu kļuvuši vieglāk nolasāmi, arvien uzkrītošāki. Iepriekšējos divos «prātnieku» albumos acīmredzami tika aizgūts skanējums no tādām grupām kā The Killers, Coldplay, un ar jauno plati šī Rietumu paraugu citēšana kļuvusi pat nekaunīgi uzkrītoša, balansējot uz plaģiātisma robežas.

Albums kopumā ir salīdzinoši gaisīgs, uz sintezatoriem balstīts ieraksts. Viegli klavieru motīvi tiek sakausēti ar mūsdienīgu franču un skandināvu elektronisko mūziku (Ogles). Šur tur iezogas kaut kas no fanka (Paralēles), arī kaut kas no pavisam konkrētām dziesmām — Kas būs — būs iesākas gluži kā The Cure slavenais hits Friday I’m In Love, bet Šokolādes saldējums aizguvis (vai nočiepis) vokālo gājienu no franču apvienības Phoenix dziesmas If I Ever Feel Better. Gandrīz katra dziesma atgādina kaut ko jau dzirdētu.

Ko tad īsti mums vēlas pavēstīt Prāta vētra? Vai vīri tiešām ir paņēmuši rokās skārda bungas un izliekas, ka neko nesaprot un negrib saprast? «Mēs esam ieroči mēmi, kad apkārt karo,» albuma tituldziesmā vēsta Renārs Kaupers. Varbūt viņi tiešām ir tikai «vīri, kas savu darbu dara»? Tik vienkārši. Varbūt. Rokmūzika un populārā mūzika mūsdienās jau labu laiku piedzīvo krīzi, tā kļuvusi par fonu — bez asuma, bez dzeloņa. Arī Prāta vētra iekļāvusies šajā popkorna rokmūzikas strāvojumā, lai arī agrāk nekad nav izcēlusies ar revolucionāriem izlēcieniem. Vīri vienkārši dara savu darbu, ir pielāgojušies laikmetam, un vai tas nav tas, ko mēs no viņiem gaidām?

Dokumentālistu uznāciens

Latviešu kino stāstniecības zelta stunda

Bezprecedenta gadījums — šobrīd gandrīz trešdaļu no filmu piedāvājuma veido nacionālais kino. Šo tendenci lielā mērā ir iedarbinājusi simtgades filmu programma, taču repertuārā ne mazāk pamanāmi ir arī ārpus tās tapušie darbi. Uzplaukumu piedzīvojis latviešu dokumentālais kino: filmu veidotāji ir uzgājuši un līdz skatītājiem nogādājuši īstus tematiskus atradumus. Kopš marta beigām, kad pirmizrādi piedzīvoja klasiķa Ivara Selecka izcilais bērnības portretējums — filma Turpinājums —, kinoteātru repertuārā ir ieplūdusi intriģējošu un meistarīgi veidotu stāstu straume. Tā pārliecinoši atgādina, ka Latvija ir valsts ar bagātām dokumentālā kino tradīcijām un vērīgiem autoriem.

Pāri mākslas robežām

Sabiedrisko procesu un kritiskās domāšanas kontekstā ir būtiski, ka pašreiz skatāmo dokumentālo filmu tēmas sniedzas ārpus mākslas un kultūras robežām. Piemēram, režisora un kino teorētiķa Dāvja Sīmaņa (iepriekšējā Ir numurā sīkāk aplūkotais) darbs Mūris reflektē par ideoloģiskajām robežām, padomju mītiem un to mesto ēnu.

Savukārt žurnālista un jaunā režisora Kārļa Lesiņa dokumentālais stāsts Apgāztā mēness zīmē veido saistošu un daudzpusīgu Latvijas musulmaņu kopienas portretu. Vētījot pavedienus un iedziļinoties šīs slēgtās sabiedrības ikdienā un procesos, filmas komanda mēģina šķetināt islāmticīgo radikalizācijas iemeslus. Lai arī ne viscaur gludi, filma ir jauneklīgs un cilvēcisks skats uz neatsverami aktuālu tēmu, izceļot gaismā it kā paralēlu pasauli Latvijas šķietami nelielajā sabiedrībā.

Ģenialitātes traģēdija

Krasi atšķirīgi kamertoņi ir repertuāra «jaunpienācējām» — Kristīnes Želves veidotajai dokumentālajai filmai Mērijas ceļojums un Roberta Rubīna Gribētos būt aplim. Želves filma ir aizkustinošs vēstījums par Latvijas muzejvides leģendu Mēriju Grīnbergu. Viņa Otrā pasaules kara beigās altruistiski uzņēmās pavadīt un atgādāt atpakaļ valsts lielāko muzeju kolekcijas, kad tās no Latvijas izveda nacistiskās Vācijas armija. Balstīta Mērijas Grīnbergas mātes dienasgrāmatās, filma pastāsta ne tikai par neticamu pašupurēšanos augstāka labuma vārdā, bet arī uzskicē smeldzīgu zuduša laikmeta portretu un nesaudzīgi ataino padomju realitātes prozaisko absurdu. Filmas noskaņu veido prasmīgi inscenējumi, kuros atkrise Daiga Kažociņa delikāti nospēlē Mēriju Grīnbergu.

Izcilai personībai — baletdejotājam Aleksejam Avečkinam — filmu ir veltījis režisors Roberts Rubīns (Kā tev klājas, Rūdolf Ming?). Rubīna un filmas scenāristes Kristas Vāveres veidotais stāsts skatītāju cieņpilni iepazīstina ar pazīstamā baletdejotāja personību un apcer mākslinieka gluži vai beznosacījuma atdošanos savai profesijai. Reiņa Sējāna komponētā mūzika un Ineses Zanderes atmiņu stāstījums (lasot 2005. gadā publicēto interviju ar Avečkinu) filmā iedarbojas gan estētiski gan, atļaušos teikt, arī dvēseliski.

Atrod tēmu

Savukārt amizanti atradumi ir sastopami lietuviešu režisora Arūna Mateļa kinodarbā Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule un Ināras Kolmanes jaunākajā dokumentālajā filmā Dubultā dzīve, sekss un PSRS. Mateļa filmu ar Latviju saista tikai atsevišķi «posmi»: kopproducenti Vides filmu studija un divi no lentes operatoriem — Valdis Celmiņš un Ivars Zviedris. Stāsts par profesionālās riteņbraukšanas gregari (braucējiem, kuru vienīgais mērķis ir palīdzēt komandu līderiem) ir adrenalīna pilns. Operatoriem ir izdevies notvert izcilus brīžus: pēkšņu bildinājumu, sportistu dakterēšanu kustībā (pa auto logu) un regulāru sāpju sliek-šņa pārvarēšanu. Brīnišķīgie lūzeri ir aizraujošs ieskats profesionālā sporta aizkulisēs, kas vieglu roku spēj ieinteresēt arī tos, kam riteņbraukšana aprobežojas ar nokļūšanu no punkta A uz B.

Interesantu tēmu filmā Dubultā dzīve, sekss un PSRS ataino arī režisore Ināra Kolmane. Viņa ap hrestomātisko un ironisko teicienu «padomju laikā seksa nebija!» ir uzbūvējusi traģikomisku stāstu, kurā kondensētas «dubultās dzīves liecības, slepenas dienasgrāmatas un reāli cilvēku stāsti par savu dzīvi valstī, kurā oficiāli nerunāja par seksu».

Rakstā minētās filmas meklējiet kinoteātros Splendid Palace, Kino Bize, KSuns vai Forum Cinemas.

Robežšķirtņu hronika

Dāvja Sīmaņa dokumentālā filma Mūris — spēle ar robežstabiņiem

Robeža — «nosacīta līnija, kas šķir (valsts) sauszemes, ūdens un gaisa teritoriju no citu valstu un starptautiskām teritorijām» vai «atšķirība, pazīmju kopums, kas nošķir, atdala vairākas parādības, priekšmetus». Šie ir tikai divi no latviešu valodas interneta vārdnīcas Tezaurs.lv piedāvātajiem skaidrojumiem. Taču robeža ir arī šo parādību un priekšmetu saskares punkts. Protams, runājot Donalda Trampa vārdiem, tā vietā var uzbliezt «lielu un skaistu mūri», lai no jelkādas saskarsmes izvairītos. Siena, protams, var būt tikai iedomu, taču tās nošķirošais efekts no tā nemazinās. To savā jaunākajā dokumentālajā filmā Mūris pēta režisors Dāvis Sīmanis, iemūžinot Latvijas un Krievijas pedantiski uzturēto robežu, kur starp dzeloņstiepļu žogiem kaut kur ir necili vārtiņi, nokrāsoti Eiropas Savienības karoga krāsās, kā simbolizējot eju starp divām dažādām pasaulēm.

Filmā ietverti arī jaunā kinorežisora Kārļa Lesiņa iemūžinātie kadri no vietas, kur robeža ir brutāli izpludināta — kara izpostītās Austrumukrainas. Mūris arī rada nemierīgu sajūtu, ka fiziskā robeža ir tikai «nosacīta līnija», kas acumirklī pārkāpjama un viegli gaistoša. Šo sajūtu pastiprina filmas sākuma kadri — tajos redzams 1940. gada 15. jūnija Masļenku robežpunktā notikušā uzbrukuma skaidrojošs makets. Taču īstās robežas rodas un pastāv cilvēku prātos — uzskatāmi parāda filma.

Leiputrijas duālā seja

Kā traģikomiski krāšņa ilustrācija šim apgalvojumam ir gan pierobežā, gan Daugavpilī filmētie kadri. Robežstabiņi, protams, stāv kā stāvējuši, taču filmā redzamajiem cilvēkiem tie šķiet kā nebijuši, un laiks ir iekapsulējies: 9. maija un citās svinībās ar asarām acīs (burtiski) tiek kaismīgi uzturēts un trekni barots mīts par pagātni un Padomju Savienību, tās nepārspētajām uzvarām, izcilajiem līderiem un skandēts Krievijas prezidenta vārds. Jāpiebilst, ka Mūra kadri, kas filmēti otrpus austrumu robežai, ir skaudrs, bet arīdzan traģikomisks skats uz šīs daudzu dievinātās, mirdzošās Leiputrijas patieso dabu — aizauguši lauki un ciemi, kur kādreizējais sociālisma sapnis lēnā agonijā turpina savu iznīkšanu.

Vienādības zīme

Aiz Latvijas robežas, Krievijas pusē filmas uzņemšanas laikā uzturējās arī viens no tās centrālajiem personāžiem — sevi par politisko trimdinieku dēvējošais Ansis Ataols Bērziņš, kurš pēc dalības 2009. gada grautiņos pie Saeimas tika sodīts ar nosacītu brīvības atņemšanu, taču, nepildot probācijas dienesta noteikumus, saņēma reālu cietumsodu. Otrs filmas varonis ir Rēzeknē dzimušais Aijo Beness, kurš gluži vai pusaudziskā naivumā deg par nacionālboļševismu, Padomju Savienības atjaunošanu un karo Austrumukrainā. Viens sevi uzskata par Latvijas patriotu, otrs iestājas par valstiskās neatkarības iznīdēšanu.

Režisora izvēle filmā ietvert divus tik radikāli atšķirīgu viedokļu paudējus nav izdarīta ar mērķi folklorizēt viņu darbības un uzskatus vai vētīt iemeslus, kālab viņi pie tādiem nonākuši. Filmas veidotāji drīzāk izceļ paradoksālo Bērziņa un Benesa līdzību likuma priekšā: filmas uzņemšanas laikā atgriešanās Latvijā abiem draudēja ar cietumsodu. Distancēti vērojot abus jaunos vīriešus, filma netieši uzdod jautājumu, vai Bērziņam piespriestais sods ir bijis taisnīgs un vai Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa lēmums viņu neapžēlot bija pietiekami izsvērts.

Aicinājums domāt

Kā Dāvja Sīmaņa subjektīva refleksija filma šķetina režisora paša izceltās, laikmeta nestabilitātes radītās bailes, meklējot to cēloni «kaut kur starp Latvijas un Krievijas robežām». Nepiespiesti un neapberot skatītāju ar gatavām interpretācijām, Sīmanis filmā paustās idejas skatītājam ļauj izlobīt, savietojot Mūra galvenos vadmotīvus — dažādo ideoloģiju un patriotisma izpausmes, gan iemūžinot Bērziņu un Benesu, gan padomju mīta atstrādāto kultivēšanu.

Kinodarba nosaukums kļūst par daudznozīmīgu metaforu, ar ko var apzīmēt arī mūri starp divām konfliktējošām vēstures interpretācijām, kas Latvijas iedzīvotājus gluži vai «sašķiro» pēc idejiskās piederības: tie, kuri dzīvo mītā par padomiju, un tie, kuri dzīvo Latvijas valstī.

Šajā ziņā Mūris ir ne tikai smalka kinoeseja, bet arī pilsoniska aktīvisma akts, mudinot norobežoties no skaļiem un ērti izmantojamiem lozungiem, kas iežūžo ar viegli skaidrojamiem vispārinājumiem. Tā vietā filma aicina izsvērt politiskos lēmumus, lai saprastu, kā tie laika gaitā ir noveduši pie situācijas, kad dažas sabiedrības daļas turpina šķelt šķietami nepārvarams mūris.

oooo

Mūris. Rež. Dāvis Sīmanis. Kino no 24. aprīļa.