Kategorijas: Recenzija

Dzīvokļu kašķis

Valmieras teātra izrāde Apmaiņavai padomju laiku sadzīve skatītāju joprojām uzrunā?

Sen nebija gadījies dzirdēt tik šķidrus aplausus kā nule Valmierā pirmizrādītajā izrādē Apmaiņa. Tas pārsteidza, jo Maskavas režisora Jegora Peregudova veidotais Jurija Trifonova noveles iestudējums liekas gluži pieklājīgs repertuāra darbs, kura dēļ pārslogot Biļešu paradīzes mājaslapu gan nav vērts, bet citos apstākļos tam būtu labas izredzes iekļauties inteliģenta kultūras pasākumu apmeklētāja dienaskārtībā. Bet āķis šoreiz, manuprāt, ir akurāt tur — apstākļos.

Par Peregudovu informācijas nav daudz — viņš ir trīsdesmitgadnieks, strādājis pārsvarā Krievijā. Valmieras teātra izrāde rāda, ka viņš ir reālpsiholoģiskas estētikas adepts bez skaļām ambīcijām vai spilgta rokraksta, bet ar profesionāli trenētu roku. Tāpēc aukstās uzņemšanas cēlonis diezin vai ir iestudējuma profesionālie trūkumi, bet drīzāk pats materiāls. 

Jurijs Trifonovs ir ievērojams krievu padomju rakstnieks, un šajā raksturojumā izņēmuma kārtā «padomju» nav lieks vārds. Trifonovs slavas zenītā ir 60. un 70. gados. Viņa darbi nav politiski, tomēr padomju sadzīvi rāda kritiskā gaismā — kā dvēseli kropļojošu, indivīdu degradējošu sistēmu, kas cilvēku noved puslopiskā stāvoklī, iznīcinot izpratni par tādām kategorijām kā krietnums vai dvēsele. Vaina jau, protams, ir cilvēkos pašos, un tomēr skaidrs, ka apstākļi, kuros izdzīvošana neizbēgami saistīta ar prasmi iekārtoties, līst, diedelēt utt., ir katalizators, kas saasina personībā citkārt, iespējams, pat nepamanāmas iezīmes.

Apmaiņas stāsta pamatā ir «dzīvokļu jautājums». Galvenā varoņa Viktora māte mirst, bet viss, par ko Ļena, Viktora sieva, kas vīramāti necieš no visas sirds, spēj domāt, — kā paspēt apmainīt divas atsevišķas istabas komunālajos dzīvokļos pret divistabu dzīvokli. Uz šīs padomjlaikus piedzīvojušiem cilvēkiem saprotamās dzīvojamās telpas paplašināšanas iespējas uzpotēts stāsts par ģimenes sabrukumu, dažādu vērtību sistēmu sadursmi, arī Viktora paša deģenerāciju, jo gļēvulīgajam vīrietim, protams, ir izdevīgi, ka sieva, ko viņš it kā nicina, bet no kuras aktivitātēm barojas, šajā jautājumā uzvarēs. Efekts slēpjas rakstnieka prasmē visu notiekošo neattēlot melnbaltā krāsu gammā — situācija ir sarežģīta, un izejas īsti  nav. Bet ko tad darīt, ja normāli dzīvot grib visi, katram ir sava izpratne par to, ko tas nozīmē, bet apstākļi neļauj norobežoties no cilvēkiem, kurus nesaproti, necieni un varbūt pat nīsti? Diemžēl tas, kas izklausās pēc daudzsološa problēmas pieteikuma, Valmierā atduras pret prozaisku šķērsli: ir 2018. gads, Latvija, un varoņiem nekas netraucē dzīvot, kur un kā viņi vēlas; par bezsirdīgu kretīnu nevienam tāpēc nav jākļūst. Izrādās — ar to pietiek, lai Trifonova darbs zaudētu jēgu.

Ar to es negribu teikt, ka Apmaiņu mūsdienās nevarētu iestudēt. Tikai tad tas jādara kaut kā citādi — kā politiski lādēta režīma kritika, atskats vēsturē, varbūt kā specifisku attiecību pētījums, kurā dzīvokļiem īstenībā nav nekādas nozīmes… Bet tas nav šis gadījums. Lai arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis Valmieras teātra Apaļās zāles iekārtojumā un Anna Heinrihsone kostīmos atsaukušies uz 60. gadu priekšmetisko vidi, izrādes darbība drīzāk notiek tajā nekonkrētajā laiktelpā, ko reizēm dēvē par «vispārcilvēcisku aktualitāti», aiz šī apgalvojuma maskējot attieksmes vai domu trūkumu.

Liekas, ka tā ir noticis arī ar Krievijas režisoru Peregudovu — Trifonova teksts viņam acīmredzami patīk, bet jautājums, ko ar Apmaiņu šodien iespējams pateikt, īpaši neinteresē. Iestudējumam veidotais dramatizējums seko prozas, nevis dramatiska darba loģikai, un aktieri — Mārtiņš Liepa (Viktors), Māra Mennika (Ļena), Skaidrīte Putniņa (Viktora māte), Baiba Valante (Viktora sievasmāte), kā arī Ieva Puķe, Januss Johansons un Kārlis Freimanis — ne tik daudz spēlē lomas, cik izpilda tekstu.

Materiāla izvērstām lomām nav, ir īsas, labākajā gadījumā atmosfēriskas epizožu virknes — sīks notikums pēc sīka notikuma uzpeld Viktora atmiņā, lai uzreiz atkal tajā nogrimtu. Šim paņēmienam piemīt zināms poētisks potenciāls, un iestudējumā ir arī aizkustinoši brīži, īpaši pateicoties Putniņas, Mennikas un Puķes talanta vērienam un spējai divos vārdos ielikt mūžu krātu smeldzi.

Bet galu galā Latvijas skatītājam problēmas, kam dzīvot līdzi, iestudējumā īsti nav, un, kad izsīcis padomju nostalģijas potenciāls (lasi: eksotikas auru ieguvušu sadzīves priekšmetu atpazīšanas prieks), pāri paliek tikai atziņa, ka daudzas reiz bijušās problēmas, paldies Dievam, mūs nespēj skart pat emocionāli.

Lai gan varbūt šajā ziņā es kļūdos, un izrāde ir aktuāla: tikai ne Latvijā, kur padomju realitātes mantojums tomēr jūtams gluži citādi nekā režisora dzimtenē. Ja tā, tad Peregudovu, protams, var vainot nevis interpretācijas paviršībā, bet tikai kontekstu atšķirības ignorēšanā vai to neizpratnē. Un tomēr — vai tad mūsu kontekstu teātris nezina?

ooo

Apmaiņa. Nākamās izrādes 22. novembrī un 1. decembrī. 16 eiro.

Cerot uz ceremoniālu attīrīšanos

Ginta Grūbes dokumentālā filma Lustrum — par Latviju VDK arhīvu ēnā

Visi gaida sensāciju, bet sensācijas nebūs, — kinozālē sēdošo publiku dokumentālās filmas Lustrum preses seansā, it kā pajokojot, uzrunāja režisors Gints Grūbe. Gandrīz vai komiski, bet šāds brīdinājums ir vietā, ņemot vērā, cik daudz kaislību publiskajā telpā esam piedzīvojuši saistībā ar «čekas maisu» jeb PSRS Valsts drošības komitejas darbinieku un ziņotāju kartotēkas nodošanu atklātībā. Taču filma Lustrum nav tapusi, lai, demonstratīvi rādot ar pirkstu, kādu atmaskotu vai publiski kauninātu. Grūbes režisētais darbs, kura scenārija līdzautore ir pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica izpilddirektore un redaktore Sanita Jemberga, drīzāk darbojas kā aicinājums uz pašrefleksiju pirms gada nogalē gaidāmās «čekas maisu» satura publicēšanas. Pēc neatkarības atjaunošanas sabiedrībā tā arī nenotikušais lustrācijas jeb pašatziņas process par sadarbību ar VDK ir atstājis vietu neskaitāmām šaubām, neskaidrībām un aizdomām par līdzcilvēkiem.

Filma nemēģina risināt neskaidrības vai meklēt konkrētas atbildes, bet mudina cilvēciski un izsvērti paraudzīties uz apstākļiem, kas apvij katru individuālo stāstu par sadarbošanos vai nesadarbošanos ar čeku pirms neatkarības atgūšanas — 80. gadu beigās.

Netiesāt

Filmas kodolu veido ietilpīgs personāžu tīklojums, sākot ar čekas darbiniekiem, beidzot ar kādreiz vervētajiem un savervētajiem, kā arī tiem, kuru dzīvi uzmanīja VDK. Sabiedrībā zināmi cilvēki — dzejnieks Jānis Rokpelnis, bijušais Nacionālā teātra direktors un raidījuma Labvakar! vadītājs Ojārs Rubenis, režisors un kinooperators Ivars Seleckis, eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un citi ar filmas veidotājiem dalās stāstos par to, kā viņi tikuši vervēti vai kā «uzmanīta» viņu dzīve. Vieni sadarbībai dažādu iemeslu dēļ ir piekrituši, citi ne, bet vēl kādi par to klusē. Tas, protams, filmai piešķir neskaidrības oreolu, skatītājam nevilšus liekot ar aizdomām uzlūkot gandrīz katru, kas piekritis runāt.

Taču ne jau aizdomu radīšana un pārmetumi ir filmas nolūks, tieši pretēji — Lustrum mēģina ieskicēt to, ka cilvēki čekas kartotēkā nokļuva dažādu iemeslu dēļ, ne vienmēr aiz brīvas gribas. Šo stāsta līniju visskaidrāk ilustrē sarunas ar latviešu disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani, kura vairākkārt uzsver savu nostāju un aicina uz lustrāciju. Taču, lai arī Doroņinas-Lasmanes kundzē klausīties allaž ir patīkami, filma kā dokumentāls materiāls vairāk iegūtu, ja refleksijas par lustrācijas nepieciešamību un izvairīšanos no linča tiesas notiktu ne tikai kā pazīstamās disidentes ilgpilna apcere, bet gan meistarīgāk izmantojot apkopotās liecības un intervijas.

Tāpat iespaidīgajam personu daudzumam un sarunām ar šiem cilvēkiem trūkst skaidrojoša konteksta. Pieņemu, ka tas nav nepieciešams ne filmas veidotājiem, ne arī tiem, kas 80. gadus ir piedzīvojuši un labi atceras, taču ikvienam, kurš par šo laika sprīdi un valstiskajiem procesiem nav labi informēts, papildu informācija jēgpilnāk palīdzētu iedziļināties stāstā. Atgādināšu — skaidrošana nav vienādojama ar vēstījuma trivializēšanu, bet drīzāk saistāma ar stāstniecības kvalitāti. Citādi Lustrum vēstījums, gluži kā epizodes, kurās redzam filmas veidotājus sazvanāmies ar intervējamajiem un tikmēr ar mašīnu «kuģojot» pa Rīgas ielām, ir interesants, taču tā arī pie konkrētā mērķa nenoved.

Miglā tīts

Savādu pēcsajūtu atstāj ainas, kurās redzama Stūra mājas fasādes atjaunošana. Vai tā ir didaktiska alegorija par to, ka ar lustrāciju un čekas maisu satura publiskošanu vilcināmies, bet tikām čeka kā institūcija turpina stāvēt kā stāvējusi, tikai nomainījusi mētelīti (fasādi)? Šo sājo un nemiera pilno sajūtu papildina bijušo VDK darbinieku — vervētāja Andra Nadziņa un kādreizējā (nu jau mūžībā aizgājušā) Latvijas VDK vadītāja Edmunda Johansona — sarunu ieraksti. Tajos nav ne mazākās nožēlas par savu līdzdalību totalitārajā mašinērijā, Nadziņa balsī pat skan kaut kas līdzīgs nekaunīgai bravūrai (īpaši humoristiskajā filmas sākuma ainā, kur viņš vaļsirdīgi dod mājienu, ka par sarunu grib saņemt naudu un tad gandrīz konspiratīvi piebilst, ka viņam jāpakonsultējas ar «dienestiem»). Šīs epizodes pastiprina bezspēcīgo sajūtu, ka gandrīz 30 gadus pēc valstiskuma atjaunošanas joprojām dzīvojam vidē, kas ir pateicīga augsne neziņas, aizdomu un šaubu radīšanai.

Taču, no otras puses, ja filmas uzkultās neskaidrību duļķes ir apzināts paņēmiens, kādā veidotāji mēģina pārliecināt par lustrācijas procesa nozīmīgumu un potenciālo devumu sabiedrībai, tas savu mērķi izpilda.

ooo

Lustrum. Rež. Gints Grūbe

Varmācībai ir Cibiņa seja

Vērts noskatīties — izrāde Karš vēl nav sācies mūzikas namā Daile ir projekts ar dubultu nozīmi

Sagadīšanās pēc tieši izrādes skatīšanās dienas rītā notika konference par tuvo un tālo vēsturi, kurā par Latvijas teātri runāja ārzemju kritiķi. Cita starpā viņi brīnījās un drusku pārmeta, ka Latvijā neesot politiskā teātra. Patiešām nav, ja par tādu uzskata tikai bakstīšanu acī un nepastarpinātu sociālo un politisko problēmu izkliegšanu. Ir, ja izrādes mērķis ir piespiest domāt smagas un nepievilcīgas domas par cilvēka dabu un tās konsekvencēm plašākā mērogā. Man gribētos domāt, ka tieši šāda politiska teātra piemērs ir izrāde Karš vēl nav sācies.

Mūzikas namā Daile skatāmo izrādi veidojusi starptautiska radošā grupa: krievu dramaturga Mihaila Durņenkova lugu iestudējusi Maskavas režisore (ar saknēm Latvijā) Ļera Surkova, strādājot kopā ar scenogrāfi Māru Broku, gaismu mākslinieku Matīsu Beķeri, skaņu mākslinieci Oļu Krikovu un pianistu Rihardu Plešanovu. Internacionāla ir arī aktieru kompānija: Guna Zariņa, kuras vārds komentārus neprasa, Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs, starp citu, lielisks Edvarts Elmāra Seņkova iestudētajos Indrānos, un lietuviešu aktieris un dejotājs Gītis Ivanausks, savulaik spēlējis Romeo Oskara Koršunova iestudētajā Šekspīra traģēdijā, guvis balvas kā Raskoļņikovs Gintara Varnas Dostojevska Nozieguma un  soda interpretācijā, pēc tam nodibinājis savu teātri. Šos radošos garus savākusi producente Jevgeņija Šermeņova, kas reiz Maskavā vadījusi prominento laikmetīgā teātra festivālu NET, bet tagad, zaudējusi iespēju strādāt dzimtenē, pārcēlusies uz Latviju. Līdz ar to šim projektam ir «dubultais dibens» — tam ir ne tikai estētiski, bet arī politiski mērķi.

Mihaila Durņenkova luga sastāv no vairākiem, pēc režisora izvēles kombinējamiem  stāstiem. Taisnība kolēģim Atim Rozentālam, kurš KDi aprādījis, ka izrādē no dramaturģijas un režijas puses nekādu jaunumu nav — atsevišķu stāstu mērķtiecīga kompozīcija un aktieru momentāla pārvēršanās citā tēlā mūsu teātrī pierasta vismaz kopš Latviešu mīlestības laikiem. Toties jauns, manuprāt, ir dramaturga un režisores Ļeras Surkovas skatījums — atklāt, cik maigi un mierīgi cilvēkos iesējas, asno un uzplaukst… vardarbība. Tai nav šķērslis ne intelekts vai garīgums, ne spēja dziļi just un niansēti izteikt savas jūtas. Un vardarbībai, ak vai, ir tik dažādas izpausmes. No vienaldzības neskaitāmajām nokrāsām līdz sirdsšķīstai vēlmei palīdzēt, iemācīt, apskaidrot. Katrs no vienpadsmit stāstiem ir paradokss — smieklīgs un briesmīgs reizē, tie paredzēti trim aktieriem, kuru vecumam un dzimumam nav nozīmes — ikviens var spēlēt ikvienu. Tāpēc principiāla ir režisores izšķiršanās katram no aktieriem tomēr piešķirt noteiktu tēlu grupu vai nokrāsu.

Man pašai tieši tas likās visinteresantākais: vērot triju aktieru sadarbību, vienošanos par kopējiem spēles noteikumiem un tik atšķirīgo veidu, kā viņi šos noteikumus realizē, iedzīvinot savu tēlu variācijas. Gītis Ivanausks visnotaļ atklāti «spēlē», neslēpjot distanci starp tēlu un savu personību. Trausls, blonds un neaizsargāts, īsts Poruka Cibiņš, viņš, režisores virzīts, gandrīz visos stāstos nospēlē varmācības  šķietami maigo un tālab jo briesmīgāko seju — kā četrdesmitgadīgs zinātnieks, kurš, konferences noslēguma tusiņā sastapis savu «īsto» mīlestību, nu viņai gatavs lauzt likteni, «līdz nāve mūs šķirs».

Aleksandrs Maļikovs patiešām iemiesojas tēlā un viens no izrādes kulminācijas punktiem kļūst stāsts par tīni, kurš kādas datorspēļu firmas uzdevumā testē kārtējo topošo «kariņu»: kapuce, brilles ar lielām dioptrijām, kas padara acis milzīgas kā pūcei, gandrīz vai neartikulēta runa un pilnīga skaidrība par pasaules uzbūvi, kurā tie, kas gatavi sabradāt ar pārspēku, karo ar tiem, kuri iznīcina savos kareivjos smadzenes. Viņš atklāj intelektuālās vardarbības plašās iespējas.

Guna Zariņa ir tā, kas savieno šos stāstus un arī aktierspēles veidus, jo dzelžainā profesionālismā spēj izfantazēt, nospēlēt, attaisnot jebko — no ķiķinošas laulības pārkāpējas līdz biorobotam, monologā par nemīlētu bērnu izdzīvot viņa dzīvi līdz vispretīgākajām konsekvencēm, savienot aristokrātismu ar prastumu, atklāt upura pazemībā jaunas, vēl lielākas garīgās vardarbības aizmetņus. Tieši Gunai Zariņai režisore  uzticējusi izrādes kodu (tiklab šifra atslēgas, kā izskaņas nozīmē) — samīta un līdz pēdējam pazemota sieviete atsakās nogalināt, jo tam esot kāds iemesls, kāds ļoti vienkāršs iemesls, kuram viņa aizmirsusi vārdu.

Lūk, un tā vārda atcerēšanās, manuprāt, ir visa projekta mērķis.

oooc

Karš vēl nav sācies. Nākamā izrāde 3. decembrī. 15—25 eiro.

Gruzdošā sirdsapziņa

Cēsīs apskatāma vērtīga izstāde par nacionālās pretošanās kustību

Cēsīs izveidota pastāvīgā ekspozīcija Sirdsapziņas ugunskurs par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos nacistu un komunistu okupācijām. Tā atklāj, ka arī Cēsīs bijusi sava Stūra māja, bet Ziemeļvidzemē — aktīvs nacionālo partizānu tīkls.

Vēsturniece Elīna Kalniņa izstādi sāka veidot pirms trim gadiem pēc Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrības pasūtījuma un sākotnēji ierosināto padomju režīma represiju tēmu paplašināja līdz nacionālās pretošanās kustības izpētei. Kuratores izvēle ir attaisnojusies, izveidota izzinoša un iedvesmojoša ekspozīcija, kas stāsta gan par valstiskās, gan individuālās brīvības vērtību.

Nacionālo partizānu kara laikā (1944—1956) bruņotās cīņās pret okupācijas varu piedalījušies apmēram 14 000 cilvēku, kurus atbalstījuši vairāk nekā 20 000 Latvijas iedzīvotāju. Skaits ir pietiekami neliels, lai mūsdienās to dēvētu par «burbuli», bet padomju vara šos cilvēkus sauca par bandītiem, apsūdzēja dzimtenes nodevībā un vajāja. Pateicoties efektīvai propagandai, vēl šodien ir cilvēki, kas Latvijas partizānus un to atbalstītājus uzskata par noziedzniekiem, kuru darbība nav nesusi nekā laba. Ekspozīcija tiecas pretošanās kustības dalībniekus reabilitēt un skaidrot, ka viņu politiskā aktivitāte bija veids, kā melu un vardarbības laikā saglabāt taisnu muguru un tīru sirdsapziņu.

Lielākajā telpā pa perimetru izkārtota laika līnija ar zīmīgiem vēsturiskiem notikumiem, kas palīdz orientēties sarežģītajās komunistu—nacistu—komunistu režīmu maiņās. Hronoloģija sākas 1939. gadā ar Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanu, kas sagatavo augsni Latvijas okupācijai, un beidzas 1957. gadā, kad no meža iznāk un padomju varai padodas pēdējais Cēsu apriņķa nacionālais partizāns Pēteris Sviklāns. Fotogrāfijā viņš redzams smaidīgs sava bunkura priekšā, izrādot to VDK izmeklētājiem. Interaktīva Cēsu apkārtnes karte veido priekšstatu par dažādām pretošanās izpausmēm — līdzās bruņotām sadursmēm fiksēts daudz nelielu, nekoordinētu sabotāžas aktu, kas traucējuši čekas un gestapo darbiniekiem pildīt uzdevumus.

Otra ekspozīcijas daļa — sešas autentiski saglabātas kādreizējā čekas īslaicīgās aizturēšanas izolatora kameras — ievelk dziļāk disidentu dzīvesstāstos. Šeit ir divi jauni puiši, Laimonis Krievāns un Arvīds Rumpāns, kuri 1940. gadā savā skolā iniciējuši 18. novembra svinības un par to tikuši ieslodzīti un zaudējuši dzīvību. Te ir arī rūdīts partizāns Kārlis Zariņš, kurš veicis vairāk nekā 30 diversijas pret padomju varu un nogalinājis 15 cilvēkus. Savas mežabrāļa gaitas viņš ne tikai izklāstījis čekas pratināšanā, bet arī iemūžinājis paša uzņemtos fotoattēlos. Šeit var noklausīties mācītāja Voldemāra Plāmša aizkustinošo sprediķi Lielā vientulība. Godīgums pret draudzi un atbalsts partizāniem viņam maksāja 10 gadus lēģerī. Ne visi cīnījušies ar šaujamieročiem — kāds licis lietā rakstāmmašīnu, cits dalījies maizē ar mežabrāļiem, vēl kāds atteicies rotāt izlaiduma zāli ar fašistiskiem simboliem. Stiprinot saikni starp dažādu paaudžu vidzemniekiem, kuratore aicinājusi Cēsu un apkārtējo novadu iedzīvotājus ierunāt ieslodzīto audiostāstus.

Izstādes mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo saturu pasniedz tīri un neuzbāzīgi, atsakoties no liekā un telpu skarbumā iejaucoties minimāli. Ekspozīcijā var atpazīt nesenajā Nacionālās bibliotēkas izstādē Valsts pirms valsts izmēģinātus paņēmienus. Ierobežotais budžets savā ziņā bijusi veiksme — tā sagādā patīkamu atslodzi no moderno izstāžu ņirbošajiem ekrāniem un projekcijām. Uz izstādi var aicināt ārzemju viesus — tās saturs ir arī krievu, angļu un vācu valodā. Jāpabrīdina tikai, ka lasāmā būs daudz.

Lielāko emocionālo iespaidu uz mani atstāja divas palīgtelpas: izolatora tualete un virtuve. Šaurās, augstās tualetes sienas klāj šķietami bezgalīgas kartotēkas atvilktņu rindas, un tikai viena ir atverama. Tajā lasāms pagaidām vienīgā arhīvos izsekojamā Cēsu čekista Pankrātija Maksimova profesionālo gaitu apraksts. Savukārt virtuvē atrastās identiskās izlietnes devušas kuratorei ideju salīdzināt komunistiskā un nacistiskā režīma ideoloģijas. Šeit lasāmi izgriezumi no okupācijas periodu preses, un mākslinieki telpu papildinājuši ar vienādu priekšmetu pāriem. Necilās dakšiņas, spoguļi, hanteles un malkas kaudzes ir spēcīga ļaunuma banalitātes metafora, kas liek vienādības zīmi starp abiem režīmiem. Tomēr ekspozīcija neatstāj nomācošu pēcgaršu, tieši otrādi — tās saturā un iekārtojumā tumšais ir līdzsvarā ar gaišo un vietām pat komisko.

Sirdsapziņas ugunskuru jo īpaši vērts apmeklēt tagad, tuvojoties Latvijas simtgadei, lai sev atgādinātu, cik privileģēti dzīvojam pašlaik un cik trausla ir valsts suverenitāte. Sestdienu pēcpusdienās kuratore Elīna Kalniņa izstādē vada ekskursijas, kurās atdzīvojas pretošanās stāstu spilgtākie mirkļi.

Sirdsapziņas ugunskurs

Cēsis, Pils iela 12, pagalmā. Facebook.com/sirdsapzinas-ugunskurs

Trauslais pavasaris

Jaunā teātra Kvadrifrons izrāde Pavasaris — raupjš un nepiegludināts stāsts par pieaugšanu

Tikko Rīgas Cirkā atklātais teātris Kvadrifrons savu piedzimšanu atzīmējis ar trim pirmizrādēm. Šoreiz par vienu no tām — Pavasari, iestudējumu, ko vērts noskatīties, jo tas ir svaigs un godīgs teātra darbs. Īpaši tiem, kas ir (vai arī tiem, kuriem ir) pusaudži.

Labas izrādes jauniešiem Latvijā ir retums, un pieredze rāda, ka tās nerodas tāpat vien — kā parunāšanās ar «jauno skatītāju» par neko. Pavasaris šajās lamatās neiekrīt. Izrādes tēmu «pieaugšana» Kvadrifrona grupa — aktieri Reinis Boters, Āris Matesovičs, Klāvs Mellis, Ance Strazda un dramaturgs Evarts Melnalksnis — risina, izvēloties konkrētu aspektu (šoreiz — seksualitātes pamošanos), un ieņem pozīciju, ko visprecīzāk, šķiet, būtu raksturot ar anglicismu «gūstekņus neņemt» (take no prisoners). Tas ir, nav nekādu atrunu, nav robežu, lietas tiek sauktas īstajos vārdos un uzlūkotas bez aizspriedumiem.

Pavasaris, kas tapis sadarbībā ar vācu režisori Alīsiju Gēgelinu, par izrādes pamatu izmanto Franka Vēdekinda lugu Pavasara atmoda, un man šķiet, ka izrādes un lugas salīdzinājumā arī vislabāk atklājas tas, kāpēc personiski man jaunais iestudējums (un tam pa pēdām — jaunais teātra projekts) šķiet Latvijas teātrim nozīmīgs. Runa ir par teātra emocionālo attieksmi pret pasauli.

Vēdekinds kā jau modernisma avangarda dumpinieks uz tēmu «pieaugšana» skatās saasināti — 19. gs. beigās rakstītā luga, runājot par pusaudžu seksualitāti, pārkāpj daudzus tabu. Lugas galvenajai varonei mēģinājumi noskaidrot kaut ko par bērnu radīšanu (viņas māte izlīdzas ar stārķa metaforu) beidzas ar grūtniecību un nāvi nelegālā abortā. Citi lugas pusaudži, arī pamesti savā vaļā, mokās ar neizpratni par ķermeņa pārmaiņām, atšķirīgu seksualitāšu veidošanos, emocionālā brieduma trūkumu. Iemīlas, dumpojas, par jebkuru cenu cenšas izvairīties vai — tieši otrādi — iekļauties pieaugušo pasaulē, bet, lai ko jaunie varoņi darītu, viss beidzas slikti. Un Vēdekinds zina, kāpēc. Vaina jāuzņemas svētulīgajai sabiedrībai, pieaugušajiem, kas uzspiež jauniešiem uzvedības formas, ignorējot faktu, ka viņu ķermeņi, prāti un sirdis bez jebkāda apvalda traucas citos virzienos.

Kvadrifrona iestudējums Pavasara atmodu ir inteliģenti pārrakstījis. Tas balstās aktieru radītās etīdēs, kas notiek pa vidu rokgrupas mēģinājumam. Cirka bijušais zirgu stallis, kurā šobrīd iekārtojies jaunais teātris, Kārļa Toņa noformējumā atgādina garāžu, un Ineses Tones apģērbtie jaunieši tajā pulcējas, šķiet, ne jau tikai mūzikas mīlestības dēļ, bet — meklējot savu telpu un cilvēkus, ar kuriem kopā būt pašiem. Izrāde ir muzikāla — tajā skan populāru dziesmu kaverversijas, sākot ar Kurtu Kobeinu, beidzot ar Britniju Spīrsu; netrūkst arī komisku elementu, un estētiski izrādē jūtama somu režisora Kristiana Smeda ietekme (šajā gadījumā, šķiet, gandrīz burtiski formā atsaucoties uz viņa mūziklu par Asīzes Franciska dzīves tēmām Bērni, putni un puķes). Taču galvenā tomēr ir sajūta, ka izrāde ir nenogludināta, raupja, un, to skatoties, rodas gandrīz vai klātesošas pieredzes ilūzija: it kā mēs noklausītos jauniešu personiskas sarunas, nevis skatītos izrādi.

Te arī, manuprāt, slēpjas izrādes efekts. Pirmkārt, iestudējums sarežģīto tēmu neattēlo, ap to nejūtinās, drīzāk — fiksē, un tieši tāpēc liek skatītājam domāt par savu pieredzi. (No skatītāju spontānajām reakcijām rodas sajūta, ka iedarbojas tieši paša atmiņas, negaidīti atklāti vērojumi vai pēkšņa atziņa, cik nozīmīgi jaunam cilvēkam ir sīkumi, kurus pieaugušais, nobružājies savā bagātīgajā pieredzē, pat nepamana.) Otrkārt, lieliski nostrādā Vēdekinda pārnesums mūsdienu leksikā un situācijās. Pavasaris ir intelektuāli spriega izrāde, ja pazīstat Vēdekinda lugu Pavasara atmoda un varat salīdzināt, kā tā pārkodēta. Taču izrāde vienlīdz spēcīgi iedarbojas arī uz skatītājiem, kas par Vēdekindu neko nav dzirdējuši, — aktieriem izdodas uzburt notiekošā pirmreizīguma brīnumu. Treškārt, izrāde ir maigāka, siltāka par Vēdekinda tekstu. Protams, skaidrs, ka nelielajai teātra trupai pieaugušo pasauli no dramaturģiskā materiāla nācies svītrot arī praktisku apsvērumu dēļ — trūkst aktieru, kas pieaugušos spēlētu. Bet rezultāts ir konceptuāls — Pavasaris nevienu nevaino, neapsūdz, neuzbrūk. Pasaule nav vainīga, ka pieaugšana ir sāpīgs process; ka pat vislabākajos apstākļos audzinātie bērni piepeši jūtas apmulsuši, nobijušies, vientuļi un nesaprasti. Bet izrāde arī parāda, cik trausli ir cilvēki. It kā jau tas ir zināms, tomēr šķiet — to atgādināt nav lieki. Īpaši, ja tas notiek ar laba teātra palīdzību.

oooo

Pavasaris. Nākamā izrāde 15. novembrī Rīgas cirkā. 10—14 eiro. Kvadrifrons.lv

Cilvēcības sala

Žaņa Lipkes klusā pretošanās vēsturiskajā filmā Tēvs Nakts

Uzskatīt, ka vēsturisko drāmu stāsti par cilvēces tumšākajām stundām neattiecas uz mūsdienām, ir aplami. Dzīvojot mierā un relatīvā pārticībā, sabiedrības atmiņa diemžēl ir pierādījusies esam īsa. Tālab Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma biogrāfiskā drāma Tēvs Nakts par cilvēku glābēju Žani Lipki nav tikai vēsturisks artefakts, kam ar dzīvi šodien maz sakara, bet atgādinājums un brīdinājums tam, uz ko ir spējīgs politisks ekstrēmisms. Nesenākās kinematogrāfijas vēsmas uzskatāmi parāda, ka filmu veidotāji visā pasaulē ir nobažījušies par pieaugušo neiecietības vilni. Cilvēcības tēma caurvij ievērojamu apjomu pēdējos gados tapušo kinodarbu. Atgriežoties pie Latvijas konteksta — apsveicams ir režisora lēmums veidot filmu, kas atskatās uz nacistiskās okupācijas gadiem 40. gadu sākumā — sabiedrības kolektīvā atmiņa par šo laiku ir pilna ar emocionālām neprecizitātēm.

Varonība nepakļauties

Tēvs Nakts ir labi pazīstams Latvijas varoņstāsts par ķīpsalnieku Žani Lipki — dzīvē izmanīgu, atjautīgu un uzņēmīgu vīru, kas nacistiskās Vācijas okupācijas laikā izrādījās viens no nedaudzajiem, kurš uzdrīkstējās riskēt, lai no represijām un nāves glābtu ebrejus. Interesanti gan, kāpēc stāstam ar tik iespaidīgu dzīves dramaturģiju bija tik ilgi jāgaida uz kinematogrāfisku iemūžinājumu. Jāatgādina, ka Sīmaņa filmu sākotnēji bijis iecerēts veidot pēc rakstnieces Ineses Zanderes stāsta Puika ar suni motīviem. Tajā norisošais tiek skatīts Lipkes jaunākā dēla Ziga acīm. Taču nosaukuma maiņa, tāpat kā filmas montāža Ziga skatu ir gandrīz vai izslēgusi. Tā vietā atstājot stāstu, kas vēstīts no pieaugušo perspektīvas un aptver emocionālo slogu, ko izjūt Žanis Lipke un viņa sieva Johanna (izcilā aktrises Ilzes Blaubergas atainojumā), baiļojoties par savas ģimenes likteni.

Citāds

Lipkes lomu spēlē Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš. Viņa varonis ir filmas lielākā mīkla. Savdabs šķiet režisora lēmums Lipki, par kura aso atjautību un humora izjūtu vēsta ne viens vien vēstures avots, atveidot kā smagi nomocītu, līdzīgi stīgai nospriegotu vīru. Saprotams, ka papildu personiskās šķautnes sarežģītu filmas dramaturģisko struktūru, jo stāsta galveno — minora — toņkārtu diktē Lipkes ģimeni ieskaujošie traģiskie notikumi. Taču Lipkes, līdzīgi kā pārējo filmas varoņu, personība kinodarbā paliek neatšifrēta — skatītājam netiek atvēlēts nekas vairāk kā noraudzīties uz viņiem no attāluma. Arī galvenā varoņa motivācija — tas, ka viņš pēkšņi maina domas un atsaucas uz sava ebreju drauga Arkes (Mihails Karasikovs) lūgumu palīdzēt — filmā izspēlēta virspusēji. Īpaši jocīga ir aina, kurā Lipke sievai paziņo par nodomu paslēpt ebrejus. Tā — ar savādu agresiju apveltīta, mehāniski neveikla seksa aina —, šķiet, ir viena no visneiederīgākajām visā filmā. Iecerēta kā pāra tuvības un atklātības brīdis, tā ir sanākusi gauži formāla. Lipkes lēmums un apņemšanās rīkoties — šis svarīgais filmas pavērsiens nogrimst tā īsti nepamanīts.

Sataustīt laikmetu

Lai arī pret režisora darbu ar filmas varoņiem ir savi iebildumi, Tēva Nakts vizuālais veidols ir apveltīts ar nevainojamu laikmeta izjūtu. Māksliniece Kristīne Jurjāne operatora Andreja Rudzāta gleznieciskajos kadros ar vissmalkāko precizitāti ir ieaudusi 40. gadu Rīgas skatus, namu un apģērbu tekstūras. Pievērsiet uzmanību tērpiem un rekvizītiem — te nav ne miņas no Holivudiski sterilās glances, katra lieta izskatās tā, it kā šos notikumus būtu «piedzīvojusi» un tad gulējusi aizmirstībā, gaidot iespēju parādīties filmā. Arī lēnais kadrs, kur cauri piesnigušajam Rumbulas mežam iepretim nezināmam liktenim vijas nebeidzama, klusējoša cilvēku plūsma, ir jēdzieniski piepildīts un emocionāli satricinošs. Gluži vai absolūtas traģēdijas kondensāts tik nelielā ainā! Tieši šī aina iespiežas atmiņā un veido filmas smeldzīgo pēcgaršu, atgādinot, ka cilvēcībai nav jābūt ideālam vai izņēmumam, bet gan ikdienai.

oooo

Tēvs Nakts. Rež. Dāvis Sīmanis. Kino no 25. oktobra.

Kravas vilciena spēks

Dailes teātra izrāde Kaisles vilciens — Regnārs Vaivars pret Antru Liedskalniņu

Sezonas sākuma pirmizrāžu gūzmā mazāka uzmanība pievērsta mazo spēles telpu iestudējumiem, no kuriem daudzus ir vērts noskatīties. Piemēram, režisora Regnāra Vaivara Kaisles vilcienu (ar šādu nosaukumu Tenesija Viljamsa lugu Ilgu tramvajs izrāda Dailes teātris), kas nesarūgtinās ne kā laikmetīgs teātra darbs, ne kā neparasti skaudra interpretācija par Viljamsa tēmām.

Ilgu tramvajs Latvijā ir mīlēta luga. Tās galveno varoni Blanšu Dibuā dažādos teātros spēlējušas izcilas aktrises — Indra Briķe, Rēzija Kalniņa, Karīna Tatarinova, Elita Kļaviņa, bet visikoniskākā, šķiet, ir Antra Liedskalniņa 1969. gada iestudējumā Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī. Viņas atveidotā Blanša, trausla un jūtīga, saskaroties ar brutālo pasauli māsas Stellas vīra Stenlija personā, tika salauzta fiziski, bet ne garīgi iznīcināta, jo poēzija un skaistums izrādē tika rādīts kā mūžīgas vērtības. Ar šo skatījumu nācies rēķināties arī citiem Ilgu tramvaja iestudējumiem, kaut vai tāpēc vien, ka lugas angliskajā nosaukumā liktais desire pēc tradīcijas latviskots kā «ilgas». Tāpēc Vaivara izvēle nosaukumu modernizēt ir konceptuāla. Viņa variantā kaisle patiešām ir kaisle — dedzinoša, privātīpašnieciska, neapvaldāma. Bet tādai, protams, nepiestāv nostalģijas apdvestais tramvajs. Vaivara varoņi nevis apcerīgi slīd gala stacijas virzienā, bet gan kustas ar kravas vilciena sastāva neizbēgamību. Savienojumi dzirksteļo, bremzes kauc (metāliskie trokšņi, starp citu, iekļauti arī izrādes skaņu celiņā), bet sākto kustību apstādināt neizdosies. Kaisle savā ceļā iznīcinās visu. Un tā nav vienīgā Vaivara iestudējuma atšķirība no tradicionālās interpretācijas.

Blanšu Kaisles vilcienā spēlē Anete Krasovska, kas lomai ir neparasti jauna aktrise, un tas, protams, nav bez nozīmes. Viljamsa luga, gribi negribi, iegūst izmisīgu intensitāti, jo Blanša jūt atvasaras ziedēšanas trakumu. Pēdējo iespēju. Savukārt Krasovskas varone ir sievišķo spēku pilnbriedā, tāpēc jāmeklē cita toņkārta, un Vaivara izrādē par to kļūst ironija, kuru paspilgtina arī skatuves iekārtojums.

Režisors sadarbībā ar Tomu Grīnbergu ir arī izrādes scenogrāfs, un, ja neskaita nebūtisku skaitu rekvizītu (Blanšas megaizmēra čemodānu — skapi, vannu, kurā viņai kairināt māsas vīru utt.), galvenais scenogrāfijas elements ir pati skatuves telpa, kas, attīrīta no visa liekā, stāv skatītāja priekšā kaila. Telpa iedarbojas gan jutekliski, gan intelektuāli. Tā ir gan barokāli grezna, gan vienlaikus — pieredzes grumbām izvagota, un liek domāt par Viljamsa varoņiem. (Vaivars, piemēram, neparasti skarbi priekšplānā izcēlis tēmu par Blanšas traumām — laulībām ar homoseksuālu vīrieti, viņas izraisīto vīra pašnāvību, nepieciešamību pašapliecināties seksuālos iekarojumos.) Skatuve ir arī plaša, tukša (neierobežojoša, gatava uzņemt jebko), skarba. Un, protams, paradoksālā veidā piesaista skatītāja uzmanību tam, ka atrodamies teātrī, jo atsedz mašinēriju, ko parasti slēpj kulises.

Tā, domāju, ir apzināta režisora izvēle, veids, kā pievērt uzmanību izrādes varoņu uzvedībai, jo šajā iestudējumā ir acīmredzams, ka tēlo gan Blanša, gan Ginta Grāveļa atveidotais Stenlijs. Ne viņa trausla, ne viņš brutāls, un abi laiku pa laikam sevi lomās novērtē ar pašironisku smīnu. Tā ir viena no Vaivara interpretācijas novitātēm — ka varoņi sevi neuztver pārlieku nopietni. Katrā ziņā ne jau kā pretējus principus: garu—miesu, skaisto—atbaidošo, izsmalcināto—vulgāro… Īstenībā viņi ir pat visai līdzīgi cilvēki — abiem ir nepieciešams, lai viņus dievinātu, lai uz viņiem skatītos no apakšas, un tur arī konflikta sakne — cīņā par Ievas Florences spēlētās Stellas un Kaspara Zāles Miča bezierunu mīlestību.

Aktierdarbi Kaisles vilcienā ir brīnišķīgi. Īpaši jau otrā plāna lomās, kur Zāles atveidotais Mičs, puisis gandrīz ar īpašām vajadzībām, un Florences neierasti temperamentīgā Stella ir nevainojami. Krasovskas un Grāveļa spēlei vēl raksturīga saraustītība — nevainojams darbs atsevišķos nogriežos, starp kuriem bieži vien grūti uztvert pārejas. Lomas, protams, ir sarežģītas, un ir arī taisnība, ka izrādē līdz galam nav saprotams — vai aktieri kaut ko nenospēlē, vai arī režisors nav visu izdomājis līdz galam? Tāpēc jautājums izrādes veidotājiem paliek: kā (kurā brīdī, kāpēc) «stervozās» Blanšas un mačo puiša Stenlija rotaļīgās sadursmes izaug līdz abus iznīcinošajam sprādzienam iestudējuma finālā? Ļoti gribas uzzināt atbildi; cerams, izrāde iespēlēsies.

oooo

Kaisles vilciens. Nākamās izrādes 26. oktobrī, 4. un 22. novembrī. Biļetes cena 16—18 €.

Bez deklaratīvisma

Jaunākā simtgades filma mēģina atšifrēt mākslinieku Kurtu Fridrihsonu

Tikai vajag uzmanīties — jēdzieniem  «mūžīgi» un «vienmēr» nav cilvēka mēroga. Var būt, ka cilvēka būtība ir tikai pārejošo kustību un domu vibrācija, — tā 1991. gada sākumā, neilgi pirms nāves, rakstīja mākslinieks Kurts Fridrihsons. Vēl pirms valsts dibināšanas — 1911. gadā — Rīgā dzimušais mākslinieks tā arī nepiedzīvoja laiku, kad Latvija ir brīva no varas, kas viņu tik bargi un nepelnīti sodīja. Protams, grūti spriest, kā citos apstākļos būtu iegrozījies Fridrihsona dzīves gājums, ja Latviju neokupētu Padomju Savienība un 50 gadus no Rietumiem nešķirtu dzelzs priekškars, viņš netiktu pakļauts represijām un izsūtījumam uz lēģeri. Taču gandrīz 30 gadus pēc PSRS sabrukuma viņa personība Latvijā joprojām ir paradoksāli noslēpumaina.

Mākslinieka vārdā nosauktā, režisores Dzintras Gekas veidotā dokumentālā filma lūko atšifrēt Kurtu Fridrihsonu, atklājot fragmentus no viņa piezīmēm, sarakstēm un aplūkojot mākslinieka darbus.

Notiesā par neko

Filmas toni nosaka rakstnieces Gundegas Repšes veidotais scenārijs un personīgais stāstījums. Fridrihsons ir viņas mātesmāsas vīrs, kam bijusi liela loma rakstnieces pasaules tvēruma formulējumā un kuram Repše savulaik veltījusi vairākas grāmatas, to vidū Pieskārieni un Mala. Tā rakstīja Fridrihsons. Prozaiķes stāstījums iejūtīgi, ar lielu godbijību un apbrīnu atklāj azartisku sava ceļa gājēju, kam gleznošana bijusi gluži vai nepieciešamība, lai «iztulkotu» paša sajūtas attiecībā pret pasauli.

Visinteresantākais filmas posms ir atskats uz Fridrihsona attiecībām ar pazīstamo franču rakstnieku Andrē Židu, kuram latvietis rakstījis vēstules. 30. gadu beigās Fridrihsons uzturējās Parīzē un mācījās pie gleznotāja Andrē Derēna, kur arī iepazinās ar franču rakstnieku.

Saikne ar Židu bija viens no iemesliem, kāpēc Fridrihsonu — vienu no tā sauktās Franču grupas — 1951. gadā čeka notiesāja par biedinājumu citiem. Domubiedriem, ko vienoja interese par franču kultūru, inkriminēja, ka viņi lasījuši Žida grāmatu Atgriešanās no Padomju Savienības, kur aprakstītais sociālisms nebija tik cildens, kā padomju varai gribētos: «Ik rītu Pravda viņus pamāca, ko pieklājas zināt, domāt, kam ticēt.» Fridrihsons gulagā pavadīja piecus gadus, un tur piedzīvotais mainīja viņa personību — šis traģisms spēcīgi caurvij arī filmu.

Kamertoni meklējot

Režisore Dzintra Geka kopā ar Gundegu Repši ir aptvērušas prāvu materiālu daudzumu, filmējušas Parīzē, Venēcijā, Sanktpēterburgā un citviet. Taču filmā nejūt šo informatīvi blīvo darbu, vairāk vietas atvēlēts vizuālajam simbolismam, kas orientēts uz Fridrihsona iekšējās pasaules portretējumu, piemēram, arī atsaucoties uz viņa vēlmi «būt skaistam un dejotājam». Liela loma kamertoņa iestatīšanā piemīt mūzikai, izmantoti Pētera Vaska, Artura Maskata, Santas Ratnieces un mākslinieka dēla Gustava Fridrihsona skaņdarbi. Mūzika filmu paceļ citos augstumos, bez tās kinodarba noskaņa būtu daudz vienmuļāka. Pieņemu, ka tieši tēlainības paspilgtināšanai tiek izmantotas arī inscenējumu ainas, kurās epizodiski parādās aktieri. Tomēr tās nevis plūdeni turpina stāstījumu, bet izsit skatītāju no sliedēm, jo kopējā stāstā izskatās pēc svešķermeņiem un lielākoties disonē ar filmas noskaņu, ko autores cenšas uzturēt melanholiski liegu. Lai arī filma aptver galvenos pieturas punktus Fridrihsona dzīvē, tomēr skatītājam mākslinieku «atšifrēt» neizdodas. Simbolisma piesūcinātie kadri nepagurstoši turpina uzsvērt viņa personības noslēpumainību, nemeklējot veidu, kā iedziļināties detaļās, kas paskaidrotu Fridrihsona radošo motivāciju un personiskos lēmumus. Laikabiedru (?) liecībām jūtami trūkst konteksta, kas skatītājam palīdzētu orientēties mākslinieka biogrāfijā. Pēc filmas noskatīšanās tā arī paliekam ar elēģisku apziņu, ka Fridrihsons Latvijas mākslas vēsturē bija koša un maz izskaidrota parādība.

Zīmīgi, ka Gekas filma kinorepertuārā skatāma vienlaikus ar Annas Vidulejas Homo Novus ekranizāciju — jūsmīgu skatu uz 30. gadiem, kad latviešu mākslinieki devās smelties iedvesmu uz Parīzi. Filma Kurts Fridrihsons ir kā savdabs Anšlava Eglīša darba turpinājums, tiesa, minorā toņkārtā, jo vēsta par likteni, kāds piemeklēja mākslas pasauli, Latvijai zaudējot neatkarību.

ooc

Kurts Fridrihsons. Rež. Dzintra Geka. Kino no 12. oktobra.

Sapnis par vēsturi. Fokusā Igaunija

Izlozēt savu stāstu — kā tapa kaimiņvalsts simtgades teātra programma

Latvijas teātriem šī būs īstā simtgades sezona. Tikmēr igauņi savējo jau nosvinējuši ar vērienu — ar iestudējumu ciklu Stāsts par gadsimtu. Projekts savā ziņā līdzinās mūsu literātu veltījumam Latvijai — romānu sērijai Mēs. Latvija, XX gadsimts. Atšķirība tikai tā, ka rakstnieku darbi rāda drīzāk vienas paaudzes un individuālu mākslinieku skatījumu uz vēsturi, bet kaimiņiem padevies kas ieceres vērienā un izpildījumā grandiozs: iekļaut visus, kas bijuši gatavi līdzdarboties, — dažādas paaudzes, tautības un pieredzes. Šī 13 izrāžu sērija ir Igaunijas momentuzņēmums, kas vērotājam no malas ļauj salīdzināt, kā līdzīgo vēsturi pārdomājam paši.

Projektā iesaistījušies Igaunijas profesionālie teātri — galvaspilsētas un provinces, lieli un mazi, dramatiskie un specializētie (laikmetīgās dejas kompānijas, Igaunijas Nacionālā opera), igauņu un krievu. Vērienīgajam pasākumam tika piešķirta īpaša dotācija (40 000 eiro katram dalībniekam), simtgade tika sadalīta desmitgadēs, katrs teātris izlozēja savu pāri (pārī viens liels un mazs) un konkrētu laika posmu, par kuru jāveido izrāde. Tādējādi daudz ko noteica nejaušība — gan sadarbības partnerus, gan desmitgades, kas tika katram teātrim. Taču mēdz sacīt, ka nav nekā objektīvāka par nejaušību. No simtgades iznākušas 13 izrādes, jo vairāki kolektīvi tā arī nespēja atrast veidu, kā sadarboties.

Spēja un nespēja

Pirmizrādes notika gandrīz gadu un igauņiem, šķiet, nesniedza īpašu gandarījumu: cerēto māksliniecisko izcilību vietā viņi tikuši pie stipri sarežģītākas teātra vides ainas, un gada laikā kvalitātes jautājums presē cilāts līdz apnikumam. Viena no izrādēm — Igaunijas Nacionālās operas un Kanuti Gildi saal kopprojekts Manfreda Mima opera Igaunijas vēsture. Nācija, kas dzimusi no šoka —, piemēram, pašironiski lepojas, ka laikraksts Postimees to recenzējis pat divreiz: lai uzsvērtu, ka izrādi nevar uzskatīt ne par operu, ne par teātri. (Par šo vērtējumu gan iespējams strīdēties — festivālā Tartu izrāde kļuva par vienu no viesu favorītēm.)

Ārvalstu viesiem septembrī bija iespēja visus 13 iestudējumus noskatīties festivālā Tartu. Izrāžu kvalitāte patiešām bija dažāda. Bija izrāde, par kuru teātriem vajadzētu kaunēties. Bija estētiski pārpratumi, piemēram, citkārt tik lieliskais, arī latviešu skatītājiem pazīstamais No99, «pārdedzis», nespēdams ne sadarboties ar pielozēto partneri, ne vienatnē radīt mākslinieciski pārliecinošu vēstījumu par Oktobra revolūcijas tēmu. Bija iestudējumi, kas sastiķēti, sadarbojoties māksliniekiem, kuru estētiskās skolas izrādījušās pārlieku atšķirīgas. Taču projekta ietvaros tapusi arī pagājušās sezonas Igaunijā par labāko atzītā izrāde — Von Krahl un Tartu Jaunā teātra sadarbībā radītā BB naktī.

Sapnis un optimisms

Simtgades ciklā Igaunijas teātri var ieraudzīt tādu, kāds tas interesentam no ārpuses parasti neparādās — ne tikai ar novatoriskiem iestudējumiem, kurus nereti skatāmies festivālos, bet ar solīdiem dramatiskā teātra darbiem un pat kaut ko līdzīgu amatierteātrim. Latvieša interesi, iespējams, raisīs fakts, ka iestudētas divas rakstnieka Andrusa Kivirehka speciāli rakstītas lugas: mitoloģisku atsauču piesātinātā Kraukļakmens saimniece, kurā galvenā varone ar maģijas palīdzību cenšas izdzīvot pēc deportācijām gandrīz vai tukšā ciematā (teātris Endla un Kuresāres Pilsētas teātris) un Tēvzemes bezdelīgas (Igaunijas Drāmas teātris un Nargenas opera), mūsu Latgola.lv stilam tuva komēdija par lauku ciemata pašdarbības teātrīti, kurā pensionāres Igaunijas simtgadē iestudē mūziklu par brīvības cīņām 20. gs. sākumā. (Vīriešu ciemā, protams, maz, un tie paši izrādās patriotiskajam uzdevumam neizmantojami. Savukārt zāle smieklos eksplodē gluži vai katras piecas minūtes.) Ir stāsti par 90. gadu krāpniecības shēmām, ieskanas Somijas — ilgotās un pieviļošās zemes — motīvs, bet Krievu teātris modelē nākotnes scenārijus, kuros Igaunija iekaro Baltijas valstis un galaktikas tuvējās planētas, iet bojā ekoloģiskā katastrofā vai tiek vaļā no pēdējā krieva (par scenārijiem balso skatītāji izrādes laikā īpašā lietotnē).

Taču visam kaleidoskopam kopīgs ir viens — savu vēsturi (arī tagadni un nākotni) igauņi atsakās skatīties realitātes koordinātās, tās vietā liekot sapni, iztēli, spēli. Mans mīļākais citāts no projekta ir šāds — VAT teātris un Igaunijas Nacionālā bibliotēka radījuši izrādi Sirka Igaunija par to, kāda būtu vēsture, ja 30. gados valstī pie varas būtu nākuši galēji labējie spēki. Kā Igaunija būtu attīstījusies, ja nebūtu padomju okupācijas, kā veidotos šodienas mentalitāte. Uz kāda izrādes varoņa aizrādījumu, ka ne gluži viss noticis tā, kā šodien patiktu iztēloties, cits atbild: «Šajā ģeopolitiskajā situācijā mums ir pienākums būt optimistiem.» Domāju, to var teikt arī par visu igauņu simtgades ciklu. Traumas var saskatīt arī cauri sapņojumam; bet tikpat lielā mērā igauņos var redzēt arī nevēlēšanos, lai tās noteiktu nākotnes virzību. Gribot negribot jādomā, ka latvieši saka gluži pretēji: šajā ģeopolitiskajā situācijā mēs jūtam pienākumu būt pesimistiem. Kura no stratēģijām izrādīsies pareizā, protams, rādīs laiks.

3 izrādes, ko vērts redzēt

BB naktī (Von Krahl teātris un Tartu Jaunais teātris)
Izrāde tiek spēlēta pamestā dzelzceļa stacijā pusceļā starp Tallinu un Tartu, vienā no punktiem, kuros pirms ceļa uz Sibīriju tika koncentrēti vilciena sastāvi ar deportētajiem cilvēkiem. Pa ceļam — jaunajā, ultramodernajā igauņu ātrvilcienā  skatītājs austiņās noklausās radio lugu par Bertolta Brehta ceļojumu pie Hellas Voulijoki uz Somiju. Tad viņu ierauj vēsturiskas filmas uzņemšanas procesā, pabaro ar zupu un paver priekškaru uz vēstures fantasmagoriju. Hitleru un Staļinu iemieso populāri komiķi, slavenu igauņu filmu tēli klīst pa piedūmoto ēku, Brehts sēņo un māca Voulijoki, ka Igauniju vajag mīlēt mazāk nekā proletariātu. Vēsture ir ne tikai sarežģīta, bet arī ļoti dzīva.

Igaunijas vēsture. Nācija, kas dzimusi no šoka (Igaunijas Nacionālā opera un Kanuti Gildi Saal)
Kā raksta iestudējuma veidotāji, izrādes darbība notiek 60. gados, «jo mums teica, ka tā jābūt». Stāsts par to, kā igauņi radušies no robotiem līdzīgiem citplanētiešiem, kurus nobiedējis krītošais Kāli meteorīts, par Lennarta Meri un anonīma ceļotāja viesošanos Sāremā salas viduslaiku vēsturē, kā arī par antīko Grieķiju, kur agrīna feministe mokās ar vīriešu pasaules uzliktajiem ierobežojumiem, un dziesmu svētkiem, kuri vajadzīgi laika mašīnas darbināšanai (tā darbojas tikai, pateicoties igauņu depresijai, bet kas gan spēj koncentrēt sāpes labāk par kopkori?). Varbūt izrāde nav opera, toties ir ārkārtīgi asprātīga.

Pirms mums, plūdi (NUKU un Vaba Lava)
Trīs 80. un 90. gadu mijas «tipiskas» biogrāfijas, ievītas stāstā par Tallinas padomju augstceltņu ūdensapgādes problēmām. No tukšām un sīcošām caurulēm līdz ūdens guldzēšanai un plūdiem, kad caurules (lasi: padomju sistēma) beidzot plīst. Trīs četrdesmitgadnieki atgriežas bērnībā, lai ļautu ieraudzīt, kā jaunais laiks cilvēkus aizved dažādos virzienos. Izrāde, protams, nostalģiska. Bet tā nav nostalģija pēc padomju laika, bet gluži vienkārši skumjas pēc bērnības, kurā zaudēto novērtēt var tikai tie, kuri atceras, ko nozīmē būt bērnam.

Ja tik paveiksies mazliet

Rīgas Krievu teātra jauniestudējums Mana skaistā lēdija apvieno mūzikla un vodeviļas tradīcijas ar spēles prieku

Frederika Loves un Alana Džeja Lernera mūzikls Mana skaistā lēdija nu reiz ir mērķis, kuram galīgi aizšaut garām nav iespējams. Pat ja nepatiks kāda no iestudējuma komponentēm, mūzika priecēs vienmēr, skaistie tērpi un aktieru stāja, tos nēsājot, gandarīs, un sava tiesa baudas būs nodrošināta. Un kuru sirdi gan neaizkustinās Pelnrušķītes stāsts? Ja nav redzēta slavenā filma ar Odriju Hepbernu galvenajā lomā, tad atgādinu: Koknijas puķu pārdevēja ar šausmīgu izrunu Elīza Dūlitla kļūst par divu angļu valodas guru, profesora Higinsa un pulkveža Pikeringa, derību objektu. Profesors ir pārliecināts, ka spēs pusgada laikā padibeņu ziediņu pārvērst par augstākās sabiedrības dāmu. Derības viņš vinnē, sirdi zaudē. Happy end.

Rīgas Krievu teātra izrādē ir daudz veiksmīgu sastāvdaļu, kuras vērts atzīmēt. Izrādes ietērpu ir radījis gruzīnu scenogrāfs Georgijs Aleksi-Meshišvili (ja kāds vēl atceras  no pagājušā gadsimta izcilās Roberta Sturua izrādes Tbilisi Šotas Rustaveli teātrī — Brehta Kaukāza krīta apli un Šekspīra Ričardu III —, tad, lūk, arī tās iekārtojis viņš); skatuves uzbūve ir klasiska un eleganta, sākot no greznajām kāpnēm Higinsa namā un beidzot ar balto pāvu profesora māmuļas villā. Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka spēj piešķirt laikmeta garšu un īpašu raksturu jebkuram tērpam, bet Askotas Karalisko zirgu skriešanās sacīkšu skatā fantastiskie tērpi liecina arī par notiekošā grotesko snobismu. Un aktieri tos valkā ar šiku. Izrādes režisore ir slavenā horeogrāfe Alla Sigalova. Kustību režija, īpaši ironizējot par augstākās sabiedrības «krējumu» un tā mākslīgo spožumu, manuprāt, tomēr izdevusies labāk nekā inscenēšana — katra izrādes krāšņā sastāvdaļa liekas kā «no citas operas» nākusi. Taču aktieru spēles azarts daudz ko kompensē.

Izrādē, tāpat kā filmā, viens no kolorītākajiem tēliem ir Dūlitlu tētiņš, ko spēlē Aleksejs Korgins. Spilgti sarkanā uzvalkā un stulbā micītē tērpts, garš un tievs, krietni iesilušais Alfrēds Dūlitls, liekas, tūlīt sapīsies savās kājās, kamēr aktieris burtiski izstaro prieku par virtuozo deju. Aleksejs Korgins kopā ar Igoru Nazarenko un Vadimu Grosmanu, kuri spēlē Dūlitla drauģeļus Hariju un Džemiju, savieno mūzikla garu ar krievu vodeviļas tradīciju: ir bauda vērot aktieru valšķīgo saspēli ar skatītājiem, to īpašo domāšanas ātrumu, momentā pārslēdzoties no viena dvēseles stāvokļa otrā, kas tomēr arī šajā ašumā ļauj skatītājiem uzminēt nākamo soli, pirms tas sperts, un justies pārākiem.

Profesoru Higinsu spēlē Aleksandrs Ivaškevičs, viesis no Tallinas Krievu teātra, un dara to žanram atbilstošā vieglumā — bez liekas psiholoģizācijas, ar sabiedrības lauvas aplombu un vieglu splīnu. Tomēr profesors spēj just arī triumfu: izdzirdis beidzot no Elīzas mutes precīzus šņāceņus un rūceņus (vai kā nu tos sauc), viņš metas trakā dejā. Jo Aleksandrs Ivaškevičs Igaunijā pazīstams arī kā stepa meistars.

Izrādes veiksme ir jaunā aktrise Natālija Živeca Elīzas Dūlitlas lomā: aktrisei piemīt skatuves šarms, komēdijās tik nepieciešamā sajūta, ka notiekošais ir dzīvības un nāves jautājums, kā arī darbības mērķtiecība. Ja nu ko var pārmest, tad, lai cik paradoksāli izklausītos, palaikam pārlieku iedziļināšanos varones rīcības loģikā, gluži reālistiskas raizes par to, kas notiks, kad Elīza atkal būs uz ielas. Reālismu šajā pasakā velti meklēt. Tas tikai padara smagāku aktrises dzīvi lomā.

Jāatzīst, ka M. Čehova Krievu teātra mākslinieki tomēr neatbilst priekšstatam par dziedošajiem aktieriem. Lielākā daļa no viņiem drīzāk melodeklamē, nevis dzied. Tāpēc jo vairāk žēl, ka tiem māksliniekiem, kuri patiešām dzied un perfekti sajūt žanra stilu, kā Maksimam Buselam, kurš spēlē Elīzas pielūdzēju Frediju, un Veronikai Plotņikovai, kas tēlo Higinsa mājas pārvaldnieci misis Pīrsu, šajā iestudējumā ir tik nelielas lomas.

Mana skaistā lēdija ir visnotaļ patīkama izklaide. Kā dzied Dūlitlu tētiņš, «ja tik paveiksies mazliet, ja tik paveiksies mazliet» un aktieru spēles prieks aizvien sitīs augstu vilni, tad, neraugoties uz iestudējuma pārējo sastāvdaļu dažādību, tam gaidāms ilgs un laimīgs skatuves mūžs.

oooc

Mana skaistā lēdijaNākamās izrādes 17. un 18. oktobrī. 12—33 eiro.