Kategorijas: Recenzija

Un kuģis peld

Režisors Valters Sīlis savu vēstures pētniecības teātri saaudzējis ar liepājnieku īpašo stilu. Izrāde Liepāja — Latvijas galvaspilsēta ir stāsts par brīnumu, kas varēja arī nenotikt

Režisora Valtera Sīļa jaunā izrāde ir skaidrs turpinājums viņa sāktajai Latvijas vēstures pētniecībai, taču, sadarbojoties ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci un Liepājas teātra pagaidām vēl «jaunajiem aktieriem» (nu jau Klaipēdas Universitātē skolotajam kursam uz pēdām min nākamais, kas mācās turpat pilsētā), tā kļuvusi, gribētos teikt, maigāka un rotaļīgāka. Lai arī tāpat tiek skatīta caur katra atsevišķi ņemta cilvēka likteni un ir gana smaga un daudzšķautņaina.

Ar laikmeta garšu

Ka tā būs spēle bez nopietnības rievas pierē, liecina jau pats sākums: priekškars svinīgi atveras, desmit aktieri — Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Agnese Jēkabsone, Anete Berķe, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Ilze Trukšāne un Laura Jeruma — stāv ar skatienu pāri horizontam un labi nostādītās balsīs runā par tiem, kas brīvību atveda — Akuraters, Ulmanis, Skalbe, Otīlija Muceniece… Dziļi paklanās. Priekškars svinīgi aizveras.

Kad tas veras no jauna, viņi jau velk mugurā dāmu mēteļus un strādnieku kamzoļus (Ievas Kauliņas kostīmi) un cits caur citu piesauc vārdus, ko vēsturei saglabājušas tikai avīžu hronikas un sīkrakstiņi — nav šiem cilvēkiem cita pieminekļa. Ikviens pēc kārtas ieņem vietu skatuves malā, kur zem videoprojektora acs novieto te kādu senu fotogrāfiju, te izrādes maketu, un tad skatuves dziļumā uz ekrāna parādās iela vai ostas skats, vai istaba ar visām mēbelēm. Tāda ir Uģa Bērziņa scenogrāfija Mārtiņa Feldmaņa gaismās. Uz šā fona aktieri spēlē, kamēr «istabā» milzu roka, teiksim, burza kabatlakatiņu un ekrāna palielinājumā tas pārvēršas par kaislību bangotu palagu mīlaspāra gultā. Citkārt kamera notēmēta uz kādu seju, un tad raženais Sandis Pēcis, nometies ceļos Agneses Jēkabsones priekšā, uz ekrāna ir piecgadīgs puika, kura acīs ir bailes un bezcerība, aizvien no jauna mammas lūgumam pēc malkas pagales piebilstot iemācīto «lūdzu». Smagas ir tās 200 pāri dienas no 1918. gada 20. novembra, kad Liepājas laikrakstā parādās ziņa, ka Rīgā kādi censoņi nodibinājuši Latvijas valsti, līdz 1919. gada 27. jūnijam, kad no kuģa Saratova nokāpj Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība.

Tomēr ik pa laiciņam pie klavierēm piesēž tapieris Normunds Kalniņš un kāds vai kāda, balsi gramofona ieraksta āža tembrā tricinot, rociņas lauzot un dejā tipinot, dzied dziesmas brāļu Laivinieku stilā. Jo arī tās ir laikmeta zīmes, ko precīzi stilizējuši komponists Reinis Sējāns un horeogrāfe Kristīne Brīniņa.

Personība caursit formu

Viņi visi ir formas meistari — tā mācīti. Tagad, kad pagājuši gandrīz desmit gadi kopš «klaipēdiešu» ienākšanas Liepājas teātrī, aizvien skaidrāk kļūst redzams, kurš šajā formā iestidzis, kurš pratis tikt tālāk. Noslīpēt tiktāl, ka forma jau pati kļūst par saturu — tāds ir katrs Rolanda Beķera radītais tēls, vai tas būtu dziedātājs ar Čaplina gaitu un skumjo šarmu, vai tīfa pieveikts un slimības murgu apskaidrots dakteris. Aiz tēla noslēpties tik pilnīgi, ka nākas minēt, kas iemiesojies 106 gadus vecajā ostas sargā, kura acu priekšā tiek izzagta osta: Mārtiņu Kalitu izdodas tikai izskaitļot, ne pazīt. Un kurš — kā Agnese Jēkabsone — spēj precīzu formu piepildīt ar personības spēku un vēl kādu pār-saturu. Melns uzvalks, brillītes, čirkainie mati saņemti copītē, augums plivinās Liepājas vēja brāzmās, un tas patiešām ir Kārlis Skalbe, kurš pulkveža Kalpaka bērēs, svinīgo izvadītāju īsti pat neievērots, mulsdams lasa savu dzeju, un tur ir Latvija, kura tikai top, un viņas gaišāko prātu gara spēks. Tāpat kā Edgars Ozoliņš Kārļa Ulmaņa lomā pievelk tieši ar savu 21. gadsimta cilvēka personisko attieksmi: Ministru prezidents, sācis optimisma un pašapziņas pilnu runu, nokāpdams no Saratovas, to nobeidz ar rezignētu atzīšanos, ka pats vien iznīcinājis demokrātiju un gājis bojā.

Valtera Sīļa sāktajā vēstures šķetināšanā nemaz nav iespējams iztikt bez dziļi personiskas, pat intīmas attieksmes pret katru pavedienu vai samudžināšanos: tā Kārlis Krūmiņš spēlē viņa izrādēs Leģionāri un Andrievs Niedra, tā Nacionālā teātra aktieri eksistē Svina garšā. Šajā izrādē, manuprāt, tik augstu personiskās attieksmes  pakāpi tomēr neizdodas sasniegt. Tā pazūd gan parodijas priekā, «uzvedot» tālaika lugu ar Anetes Berķes Otīliju Muceniek’ centrā, gan kauju un kautiņu intensitātē un skaļumā.

Kuģis vārdā Latvijas valsts, sācis ceļu zem nelabvēlīgām zvaigznēm, ir trāpījis uz sēkļiem un strandējis svešos krastos, aizvien no jauna meklējis prasmīgus kapteiņus un zinošus ločus. Taču tas joprojām peld, un tam ir savs kurss. Valters Sīlis un viņa komanda raugās uz to bez ilūzijām, tomēr ar apbrīnu.

oooo

Liepāja — Latvijas galvaspilsēta. Nākamās izrādes 29. septembrī un 25. oktobrī. 6—18 eiro.

Bez bailēm

Ar Treisija Letsa komēdiju Linda Vista Jaunais Rīgas teātris pārkāpj kādu svarīgu slieksni un iesmej pats par sevi

Alvis Hermanis neko nedara bez nolūka. Pirms gada, atklājot JRT pie Dzemdību nama, viņš iestudēja Marķīzi de Sadu — uzvedumam vajadzēja ar neprātīgo greznību «uzspridzināt» bijušās Tabakas fabrikas mūru industriālo brutalitāti. Neizdevās, jo mūru vairs nebija, un ko tur spridzināt rīģipsi.

Toties šogad 1. septembrī pirmizrādītā Treisija Letsa luga Linda Vista ir precīzs trāpījums. Kam? Gribētos teikt — režisoram pašam, viņa vadītajam teātrim «pārejas vecumā», par ko tik daudz ir runāts, un tādiem pašiem uzticamajiem skatītājiem. Neatceros neko kopš Džeroma Trīs vīriem laivā, ko tik ļoti gribētos citēt gabaliem vien. Kas tad tik traks ir tajā pārejas vecumā? Kā saka galvenā varoņa koledžas laiku draugs (citēju pēc atmiņas), «tev gribas būt jaunam, bet zini, ka būsi vecs, un neesi ne viens, ne otrs».

Linda Vista ir stipri melna komēdija (lielisks Ievas Lešinskas tulkojums!) ar sižetu, triviālu kā pati dzīve. Galvenais varonis, Andra Keiša tēlotais Vīlers, 50 gadi, labo no apgrozības izgājušus fotoaparātus nūģa un seksmaniaka Maikla (Gundars Āboliņš) darbnīcā, svaigi šķīries un, lai nebūtu jāguļ sievas garāžā, pārvācies uz diezgan šaubīgu rajonu Linda Vista — skaistie skati. Precēto koledžas draugu Pola (Jānis Skutelis) un Mārgaretas (Elita Kļaviņa) mudināts, iepazīstas ar drusku jaunāko Žilu (Baiba Broka), starp citu, dzīves «kouču» ar maģistra grādu par pētījumu, kas veltīts laimes definīcijai, un sāk romānu. Tad viņa dzīvoklī parādās kaimiņiene Minnija (Grieta Aminata Diarra) — divdesmit plus, vardarbīgs boifrends, padzīta no iepriekšējās gultasvietas. Vai vērts turpināt? Situācija ir pati sev «spoileris».

Šo sižetu Hermanis risina ar nenoslēpjamu baudu un mierīgi «nomirst aktierī». Nekādas režijas akrobātikas, toties kopā ar aktieriem precīzi «izķidāta» katra situācija, psiholoģiskā nianse, paredzēts ikviens savienojums, pāreja vai pauze. Un tad viņi palaisti, lai spēlējas. Jo aktieri, protams, spēlējas, nevis iemiesojas, un Andris Keišs var mierīgi pamirkšķināt kādam zālē. Ceturtās sienas nav, mēs visi esam «laipni lūgti šajā pasaulē», kā saka Vīlera darba biedrene Anete (Sandra Kļaviņa) pēc stāsta par kārtējo trāpījumu ar pieri sienā. Varbūt vienīgais režijas triks ir darbības vietu maiņa, kas notiek kā teātra studentu kursa darbos: katrs aktieris paņem paredzēto rekvizītu vai krēslu, līdz sekundei izskaitļoti un samēģināti noliek to vajadzīgajā vietā un pazūd. Tieši tā izrādes sākumā Vīlers un Pols piepilda skatuvi ar nepieciešamajiem mēbeļu gabaliem un vēl šo to. Loģiski — Pols taču palīdz Vīleram iekārtoties jaunajā mājvietā, tikai, veikuši šo studentu darbiņu, aizelsušies viņi ir pa īstam. Citi gadi, ziniet.

Tālākais ir aktieru šarms, spēlēšanās un izjūtu patiesība. Luga ir uzrakstīta kā savdabīga «stāvkomēdiju» mozaīka. Gandrīz katram no varoņiem ir savējā: minimāla darbība, daudz teksta, kamēr pārējie klausīties jau klausās, bet patiesībā risina paši savas problēmas. Uz šīs monologu mozaīkas — ļoti smieklīgas — fona jo skarošāki ir tie brīži, kad varoņi patiešām ir kopā. Kā Baibas Brokas vienlaikus iebiedētā un drosmīgā Žila «aklā randiņa» laikā mēģina ievilkt sarunā Andra Keiša mizantropu Vīleru, kā viņš burkšķ, purpina, nīgrojas, un tad pēkšņi viņi dzied — viss notiek karaoke bārā — un izrādās, jau sen sarunājas un pēc tam dejo, un happy end ir tepat deguna galā. Un kāds viņiem pēc tam ir sekss! Vai kā Jāņa Skuteļa padevīgi mulstošais Pols un Elitas Kļaviņas saspringtā kā stiegra, kas tūlīt pārtrūks, Mārgareta tajā pašā bārā dzied grupas Radiohead dziesmu Creep — «tu esi eņģelis, bet es esmu kroplis, un kāpēc man vispār te jābūt» — un šajās pāris minūtēs (no kurām daļu laika viņi «dzied» klusējot) nospēlē bezcerīgas laulības ārprātu. Vai kā Sandras Kļaviņas Anete, pati sev izlēmīgi izsitusi pamatu zem kājām, ierauga pret viņu pavērsto Vīlera fotoaparātu un caur asarām saņemas, un sāk izlikties bezbēdīga, un kļūst tāda, un viņi abi smiedamies aiziet. Skan Forever Young, un tu skatītāju zālē sēdi un mēģini sev atbildēt, vai tiešām «mūžīgi jauns» ir tavs sapnis.

Jaunais Rīgas teātris nevēlas būt mūžīgi jauns. Paradoksālā kārtā tieši šī šķietami tik nepretenciozā komēdija ir izrādījusies Alvja Hermaņa un JRT caurlaide uz kādu citu dimensiju — briedumu.

ooooo

Linda vista. Nākamās izrādes 14., 15. un 16. septembrī.

Tuvāki par kaimiņiem

Vai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopējā valoda ir kino?

Baltijas valstu filmas allaž esam uztvēruši kā ārvalstu, labākajā gadījumā — kaimiņu darbus, taču, iespējams, ir pienācis laiks tās pārlieku nenodalīt no kino, kas top Latvijā. Ņemot vērā mūsu kopējo vēsturi, lietuviešu un igauņu filmu tēmu loks ir līdzīgs, svešas nav arī izteiksmes formas un kultūrkonteksti. Tāpēc Baltijas filmu dienas, kas norisinās jau otro gadu un šogad sāksies simboliskā datumā — 23. augustā (Baltijas ceļa gadadienā) un turpināsies 24. augustā —, var uztvert kā starta pozīciju, lai iepazītu kaimiņvalstīs tapušos kinodarbus — katru dienu pa diviem.

Brīvības meklējumi

Viena no spēcīgākajām programmas filmām ir 1990. gadā uzņemtā drāma Bērni no viesnīcas «Amerika» — smeldzīgs stāsts par dumpinieciskiem brīvības meklējumiem, atskatoties uz 70. gadu nemieriem Kauņā, kad, protestējot pret padomju okupācijas varu Lietuvā, pašaizdedzinājās 19 gadus vecais vidusskolnieks Roms Kalanta. Leģendārā lietuviešu aktiera Donata Baņoņa dēla Raimunda Baņoņa režisētā filma iemūžina hipijus — draugu grupu, kas klausās radiostacijā Radio Luxembourg skanošo un Padomju Savienībā aizliegto ārvalstu mūziku un, sapņojot par Vudstoku, vēlas sarīkot savu mūzikas festivālu. Skumji, bet savam laikam tipiski — šādus brīvdomības asnus steigšus nomīda Valsts drošības komitejas funkcionāri.

Filmas noskaņa savā ziņā atgādina Jura Podnieka dokumentālo vēstījumu Vai viegli būt jaunam?, aplūkojot pāragru pieaugšanu sabiedrībā, kas par katru cenu lūko iznīdēt vismazākās individualitātes iezīmes. Filma pērn restaurēta un šobrīd ir aktuāla arī dzimtenē — jūlija nogalē Bērni no viesnīcas «Amerika» brīvdabas seansa skatītāju rindas Viļņā aizņēma visu plašo skvēru pie Viļņas katedrāles.

Pretošanās pastāvošajai iekārtai aplūkota arī igauņu režisores Terjes Tomistu dokumentālajā kinolentē Padomju hipiji (Soviet Hippies). Šāgada martā izrādīta vienā no apjomīgākajiem dokumentālo filmu festivāliem CPH:DOX Kopenhāgenā, filma vēsta par Baltijas hipiju komūnu 70. gados un tās dalībnieku likteņiem pēc 40 gadiem. Filmā ietvertas intervijas ar kustības pārstāvjiem no visas Baltijas, tajā skaitā no Latvijas.

Pieņemu, ka tiem, kam padomju reālijas nav svešas, Padomju hipiji jaunus apvāršņus neatklās, taču cilvēkiem, kas sociālisma iekārtā nav dzīvojuši, varētu būt interesanti salīdzināt, cik daudzi no mūsdienās tik saprotamiem pašizpausmes veidiem pirms nepilna pusgadsimta tika uztverti kā radikāli. Lai arī sirsnīga un humora pilna, filma tomēr noslēdzas uz smeldzīgas nots — hipiju saieta apmeklējums Krievijā atgādina, ka totalitārisma rēgs nav miris, savukārt jaunās paaudzes spēja tam pretoties gan ir kusla.

Žanru spēles

Sporta dramaturģiju savā labā prasmīgi izmantojis lietuviešu režisoru tandēms Rolands Božis un Roks Darulis — viņi uzņēmuši filmu par Lietuvas olimpisko čempioni peldēšanā Rūtu Meilutīti, kura zelta medaļu izcīnīja 15 gadu vecumā. Dokumentālā filma Rūta ir ne tikai sensacionālā veiksmes stāsta izklāsts, bet arī detalizēts psiholoģiskais portretējums, kas atklāti ataino panākumu emocionālo slogu.

Programmā iekļauta arī igauņu režisoru Katrīnas un Andresa Maimiku veidotā lente Vīrs, kurš izskatās pēc manis, kas pārstāv Baltijā vēl aizvien salīdzinoši maz aizņemto komēdiju nišu. Stāsts par kāda mūzikas kritiķa Hugo un viņa tēva Raivo — izbijuša džezmeņa — attiecībām un sāncensību ir humoristisku etīžu pilns, taču spēj uzķert arī nopietnākas noskaņas, piemēram, spēju piedot. Lai arī šīs komēdijas veidols brīžam atgādina televīzijas formāta darbu, jāatzīst, ka filmas veidotājiem ir izdevies noturēt līdzsvaru un notiekošo nepārvērst farsā.

Runājot par joku arsenālu, jāpiebilst, ka filmas Vīrs, kurš izskatās pēc manis autori to bieži pavērš pret kritiķiem — tas redzams jau pirmajā ainā, kur mazais Hugo centīgi un pagalam griezīgi čīgā vijoli, bet viņa tēvs daudznozīmīgi liek noprast, ka muzicēšana nav viens no dēla talantiem. Te atblāzmojas stereotips, ka par kritiķiem kļūst tie, kuriem pašiem kritizējamā disciplīna nepadodas. Arī filmas turpmākajā gaitā režisors smalki ironizē par kritiķa arodu, Hugo tēlu veidojot kā sīkumainu un piekasīgu.

Baltijas filmu dienas

23. un 24. augustā kinoteātrī Splendid Palace. Ieeja brīva, pirms seansiem kasē izņemot ieejas kartes. Kartes iespējams saņemt no 21. augusta. Splendidpalace.lv

Kadrs no igauņu filmas Padomju hipiji

Izklaides vārdā

Latviešu vēja tunelis Toma Krūza lēcienam

Pārliecināti varoņi, kas par savu rīcību nešaubās ne sekundi. Bīstamās situācijās viņi metas iekšā uz galvas — dažkārt arī burtiski —, un pasaules glābšana ir «tikai» daļa no viņu rutīnas. Šādi varētu raksturot lielāko daļu spraiga sižeta varoņsāgu, kas top Holivudā par astronomiskiem (simt miljonu dolāru un vairāk) budžetiem. Lai arī šāda mēroga izklaides «pagatavošanas receptes» nesenākās kino vēstures laikā nav radikāli mainījušās, laikmets, kurā šādas filmas skatāmies, tomēr piešķir papildu noskaņu. Sestajā un jaunākajā Neiespējamās misijas filmā (tradicionāli ar Tomu Krūzu galvenajā — Ītena Hanta — lomā) nevar nepamanīt, ka šāda veida vēstījumi sociopolitiskās nestabilitātes un apjukuma laikos kalpo kā veldzējošas aizmiršanās oāzes. Neiespējamā misija: Sekas divarpus stundu garumā patīkami nomaina nekonkrētības pilno ikdienu ar sekošanu spriegam, izklaidējošam stāstam, kurā nevienam nav laika minstināties. Ironiski, arī ne visai veiksmīgi fiksie lēmumi pārsvarā noved pie pozitīva rezultāta (te vēl viena atšķirība no realitātes).

Lielais lēciens

22 gadus ilgajā filmu sērijas pastāvēšanas laikā Sekas ir darbs, kam ir saites ar Latviju. Filmas vajadzībām vietējais uzņēmums Aerodium uzbūvējis pasaulē lielāko vēja tuneli, kas uzprojektēts triecientempā — divu nedēļu laikā. Tunelis izmantots, gan uzņemot ainu, kur Toma Krūza varonis lec ar izpletni, gan tai trenējoties. Laikā, kad kino lielā mērā paļaujas uz elektroniski veidotiem specefektiem, režisora Kristofera Makverija lēmums notikumus atveidot pēc iespējas autentiskāk, protams, ir neordinārs un dārgs. Minētās izpletņlēkšanas ainas sākums iefilmēts, Krūzam lecot no lidojošas lidmašīnas, bet traukšanās cauri mākoņiem, lai beigās nolaistos uz Parīzes Grand Palais jumta, uzņemta, lidojot Aerodium tunelī, protams, ar tehnoloģiju palīdzību pievienojot negaisa mākoņus. Atgriežoties pie dārdzības, der ieskicēt aprises: Aerodium veidotāji min, ka tunelis stundas laikā nodedzina ap 800 litriem degvielas. Arī sagatavošanās izpletņlēkšanas ainai un īstā kadra notveršana ir prasījusi ap 100 lēcienu ar izpletni, kas nozīmē — tikpat reižu ir jāpaceļas arī lidmašīnai. Ironiski, bet Holivudu zaļās kino veidošanas jeb green filmmaking vilnis acīmredzot vēl nav skāris.

Vai ieguldīto atcerēsies?

Neiespējamās misijas veidotāju tiekšanās pēc autentisma, tajā skaitā, filmas uzņemšana uz 35 mm lentes kā pirmsdigitalizācijas laikos, protams, ir aizkustinoša. Taču — vai šos pūliņus kāds ilgi paturēs atmiņā? Astronomiski dārgi un ambiciozi projekti sen vairs nav retums, kā tas bija Holivudas zelta laikmetā, kad Kleopatra (1963) vai Ben-Hur (1959) bija īpaši notikumi, kas ar budžeta vērienu gandrīz vai satricināja kinoindustriju. Mūsdienās konkurence ir sīva, un, ja publikas pārsteigšanai ir pieejami līdzekļi, tie netiek žēloti. Lielākā daļa pasaulē dārgāko filmu ir uzņemta tieši pēdējās desmitgades laikā. Cik no tām jūs varat nosaukt?

Māk izklaidēt

Taču jaunākajai Misijai tukšu dižošanos pārmest nevar. Filma ir saturīgs un labi izlaidējošs grāvējs, kurā aplūkotas gan varoņa morālās dilemmas, gan ieskanas konspiratīvi vēstījumi. Par laimi, viss ir pasniegts ar veselīgas pašironijas un humora piešprici. Skatoties filmu, ir arī skaidrs, kāpēc Neiespējamās misijas franšīzē Toms Krūzs nav bezkaislīgi nomainīts pret citu — jaunāku un aktuālāku — izpildītāju: Krūzs ir labs aktieris, kas gatavs pārgalvīgi strādāt bez aizvietotājiem un kaskadieriem pat visbīstamākajās epizodēs. Viņš pats lidina helikopterus, lec ar izpletni un pārlēcienā no jumta uz jumtu lauž potīti (šis brīdis, starp citu, ir redzams filmā). Skatoties šo spriedzes pilno darbu un apzinoties aktieru un pārējās komandas ieguldījumu, nepamet sajūta, ka arī pats uzņemšanas process bijis kas līdzīgs trillerim.

Un nobeigumā jāpiebilst, ka Neiespējamā misija: Sekas ir viens no retajiem izklaides kino «vaļiem», kas balsta šīs vasaras slābeno repertuāru.

oooo

Neiespējamā misija: Sekas / Mission Impossible: Fallout. Kino no 10. augusta.

Politiskā dārzniecība

Mākslas biennāle Manifesta 12 kultivē migrācijas un klimata pārmaiņu tēmu

Viens no Eiropas pazīstamākajiem mākslas festivāliem, daļēji pateicoties savam atšķirīgajam formātam un ideoloģiski kreisajam uzstādījumam, ir klejojošā mākslas biennāle Manifesta. Katru otro gadu Amsterdamā bāzētais Manifesta birojs izvēlas jaunu norises vietu Eiropas kartē, un šogad tā ir Sicīlijas vēsturiski uzslāņotā un multikulturālā galvaspilsēta Palermo, kas migrācijas krīzes kontekstā ir viens no karstākajiem Dienvideiropas punktiem. Lielais bēgļu skaits no dažādām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm, ko Itālijai kā Vidusjūras piekrastes valstij pēdējos gados ir nācies uzņemt, radījis šķelšanos Itālijas sabiedrībā un veicinājis populistisko spēku nākšanu pie varas.

Interesanta sakritība, ka pēdējais lielākais saasinājums starp Eiropas Parlamentu un Itālijas valdību risinājās tieši pirms Manifesta 12 atklāšanas, jaunajam Itālijas iekšlietu ministram Mateo Salvīni aizliedzot atvērt robežas vairāk nekā 600 bēgļiem, kurus bija uzņēmis Francijas sabiedriskās organizācijas kuģis Aquarius.

Kamēr Salvīni migrantus dēvē par «viltus bēgļu armiju», Palermo mērs Leoluka Orlando, kas ir pazīstams arī kā aktīvs Sicīlijas mafijas apkarotājs, proponē atvērtības politiku, Manifesta 12 ceļvedī uzsverot, ka Palermo nav imigrantu, jo visi, kas ierodas šajā gandrīz 3000 gadu senajā pilsētā, automātiski kļūst par tās pilsoņiem. Mēra prioritāte ir tūrisms un kultūras attīstība, tāpēc nav pārsteidzoši, ka tieši viņa darbības rezultātā Palermo 2018. gadā ir kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu un Manifesta 12 projektu norises vietu.

Manifesta birojs kuratoru vietā ir izvēlējies četrus radošos mediatorus, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar urbāno pētniecību, izglītību, arhitektūru, žurnālistiku, dokumentālo filmu industriju un laikmetīgās mākslas izstāžu organizēšanu. Pilsētas pētnieciskie priekšdarbi kā pasūtījums Roterdamas arhitektūras birojam OMA (Office for Metropolitan Architecture) tika veikti gadu iepriekš — prakse, ko Manifesta vēlas pārvērst par savas turpmākās darbības metodi. Par problēmu asi izvēloties migrāciju un klimata izmaiņas, tiek veidota trijās sadaļās veidota programma, kas tiek iedarbināta jau gadu pirms festivāla atklāšanas — kamēr 40 no kopumā 50 uzaicinātajiem māksliniekiem strādā ar vietējo materiālu.

Manifesta 12 nosaukums Planetārais dārzs. Kultivējot līdzāspastāvēšanu ir patapināts no vizionārā franču botāniķa Žila Klemāna (Gilles Clément) idejas par pasauli kā dārzu un cilvēku kā tās dārznieku. Protams, Sicīlija, kas pati par sevi atgādina milzīgu botānisko dārzu ar tropu mājas klimatu, ir perfekta vieta šīs metaforas prezentēšanai. Ar dabu spēj sacensties tikai mākslas projektu norišu vietas, no kurām lielākā daļa ir nolaistas, bet greznību nezaudējušas palaco un kapelu telpas. Šādu norišu vietu izvēle ir riskanta, jo, lai gan daudzu projektu gadījumā lokācija var kļūt par mākslas darba papildinājumu, tā var novērst uzmanību no projekta, kas nereti prasa pamatīgāku iedziļināšanos.

Manifesta 12 savā pirmajā programmas sadaļā Plūsmu dārzi izmanto dabu kā metaforu, lai runātu par starpsugu attiecībām dažādos pārmaiņu periodos. Šīs sadaļas interesantākā lokācijas vieta ir 1798. gadā dibinātais Orto Botanico botāniskais dārzs. Savulaik vietējā aristokrātija no Orto Botanico augiem ir veidojusi savus dārzus, asimilējot «imigrantus» lokālajā ainavā.

Šo nelielo faktu var izmantot politiskajā retorikā, lai runātu arī par migrācijas krīzi, segregāciju, eksotiskā un lokālā plūstošajām robežām, ko mākslinieki arī dara. Projekts, ko gribas šajā sekcijā īpaši izcelt, ir kolumbieša Alberto Barajas (Alberto Baraya) sistematizētas mākslīgo augu kolekcijas, kas apkopotas no Palermo interjera un ceļmalu svētvietās atrastajiem paraugiem, rezultātā reprezentējot lokālo florālo rotājumu tradīcijas kā retu sugu herbārijus.

Otrā sadaļa Istaba ārpus kontroles savukārt runā par teritorijas iluzoro kontroli, telpai nereti kļūstot par dažādu mainīgo ap-stākļu ietekmētu tīklojumu un uzslāņojumu kopumu. Līdzīgi iepriekšējai sadaļai, tiek akcentēta lietu plūstošā daba, tikai šajā gadījumā idejas ir balstītas uz cilvēku un to radītās pasaules attiecībām. Viena no laikmetīgākajām referencēm, domājot par milzīgo datu apjomu, kas kā milzīgs tīkls nosedz mūsu planētu, ir nīderlandieša Ričarda Vijgena griestu projekcija. Atdarinot palaco iluzoros griestu gleznojumus, tiek rādīta aiz griestiem esošās debess visu iegūstamo datu — lidmašīnu ceļa trajektoriju, vēja plūsmu virzienu un kosmosa satelītu novietojumu — vizualizācija. Tāpat lokālajā kontekstā īpaši būtisks problēmjautājums, kam Manifesta 12 ir pievērsušies vairāki mākslinieki, ir ASV kara flotes satelītu sistēma MUOS (Mobile User Objective System), kas uzstādīta Niskemi pilsētā, bet, pateicoties vietējo aktīviem protestiem, nekad nav iedarbināta.

Trešā sadaļa Pilsēta uz skatuves pievēršas pašai Palermo pilsētai, uzrunājot dažādas komplicētas tēmas, kas saistās ar dzīvošanu urbānā vidē, kā arī atsedzot tās vēsturi un paražas. Kā interesants kontrasts Palermo centra palaco tūrēm ir nomales, piemēram, sociālo māju rajons ZEN, kura vienā no pagalmiem apzaļumošanas projektu realizē franču grupa Coloco sadarbībā ar iepriekš minēto Žilu Klemānu.

Līdzās planetāro dārzu konceptam Klemāns ir attīstījis ideju par «trešo vietu dārziem» kā pamestām vai aizmirstām vietām, atklājot to potenciālu. ZEN projekts, kurā tiek iesaistīti vietējie iedzīvotāji, iedrošinot tos rūpēties par savu apkārtni, ir spilgts šīs prakses paraugs.

Manifesta galvenā mērķauditorija ir paši sicīlieši. Izglītības programmas un citas aktivitātes tiek veidotas, iesaistot vietējās skolas un iedzīvotājus, kuri pārtop par festivāla producentiem un dārzniekiem (gidiem).

Tas, vai starptautiskā publika grib papildus piepūlēties un atrast kontaktu ar Palermo un festivālu, jau ir katra paša izvēle.

Es kā kritiķe, protams, varētu pārmest Manifesta nepieejamību, bet festivāla lielais darbs ar lokālo vidi atbruņo. Es neticu, ka festivālu, izvēloties Palermo, nav vadījuši nekādi merkantili mērķi, bet uz sociālo atbildību vērstās idejas un starpnozares formāts ir apsveicami, un, raugoties uz mūsu ekosistēmas politisko planetāriju, jāsaka — katrs jaunatklātais dārznieks nozīmē par vienu piesārņotāju un kūlas dedzinātāju mazāk.

Manifesta 12, Palermo, Planetārais dārzs. Kultivējot līdzāspastāvēšanu. Līdz 4. novembrim.

Meklējot kartē Baltiju

Vērienīgākā Baltijas filmu skate pasaku pilsētiņā Čehijā

Attēls nekad nenoveco, — tā saka pazīstamais režisors un operators Ivars Seleckis (83). Šis viņa citāts ir nodrukāts melnbaltā avīzē, kuras pirmajā lapā lasāms teksta Baltijas jaunais vilnis tulkojums angļu valodā. Laikraksts, kura augšējās maliņas pēc veco laiku metodes ir atgriežamas ar mazu nazīti, ik pa brīdim bija pamanāms Karlovi Varu Starptautiskā kinofestivāla viesu rokās. Tā viņi tika iepazīstināti ar latviešu režisores Kristīnes Briedes un lietuviešu autora Audrjus Stoņa dokumentālā kopdarba Laika Tilti pirmizrādi un Baltijas poētiskā dokumentālā kino retrospekciju, kas īpašās programmās Laika atspulgi: Baltijas poētiskais dokumentālisms ietvaros tika izrādīta Čehijas kinofestivālā.

Lai arī ārpus kino aprindām Karlovi Varu festivāls nav tik plaši zināms kā Kannu vai Venēcijas festivāli, Bohēmijas slavenās termālo ūdeņu kūrortpilsētas pasākums ir viens no nozīmīgākajiem Eiropā un šogad noritēja jau 53. gadu. Te iespējams koncentrēti noskatīties visu jaunāko kino no Austrumu un Centrālās Eiropas valstīm, kā arī nedaudz sajusties kā Vesa Andersona filmā par aizgājušo laiku skaistumu Viesnīca «Diženā Budapešta» (The Grand Budapest Hotel). Andersona filmas nosaukumā minēto ēku arī daļēji iedvesmojušas nelielās čehu kūrpilsētiņas viesnīcas, īpaši vēsturiskā luksusa viesnīca Grandhotel Pupp.

Pareizā kombinācija

Programma Laika atspulgi: Baltijas poētiskais dokumentālisms ir vērienīgākais kopskats uz Latvijas un kaimiņvalstu kinematogrāfa strāvojumiem, kāds piedzīvots kopš 1988. gada, tātad apaļiem 30 gadiem. Tad Baltijas dokumentālā kino izlase tika izrādīta Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā.

Karlovi Varu programmai bija atlasītas 22 filmas, astoņas no tām — latviešu, tostarp kultūras kanonā iekļautie darbi — Herca Franka Vecāks par 10 minūtēm un Ivara Kraulīša Baltie zvani. Kā poētiskā dokumentālisma tradīcijas turpinājums programmā tika demonstrētas arī trīs Lailas Pakalniņas filmas (Prāmis, Veļa un Pasts).

Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma stāsta, ka sarunas ar festivāla veidotājiem ilga aptuveni pusgadu. «Viņi ieskatījās un aizrāvās,» par baltiešu programmas apjomu saka Rietuma.

Šīs programmas pamatā ir Briedes un Stoņa veidotā filma Laika tilti. Filma ir emocionāls un sirsnīgs veltījums 60. gados aizsāktās poētiskā dokumentālisma skolas vecmeistariem — Ivaram Seleckim, Hercam Frankam, Aivaram Freimanim, Uldim Braunam un viņu Baltijas līdzgaitniekiem. Iesākta kā Latvijas simtgades projekts, filma izvērtās par visu trīs kaimiņvalstu kopražojumu.

Dita Rietuma Laika tiltus izceļ kā vienīgo kinodarbu, kas Baltijas kontekstā aptver līdzīgas mākslinieciskās tendences un tālab ir viegli pozicionējams starptautiski. Turklāt, kā min Rietuma, filmai ir «potenciāls ieinteresēt kino speciālistu publiku, kas parasti pret konvencionāli veidotām vēsturiskām kinolentēm izturas skeptiski».

No Karlovi Varu programmas veidotāju intereses par Laika tiltiem attīstījās iecere līdztekus izrādīt arī kinodarbu izlasi, kas aptvertu zīmīgākos šā strāvojuma veikumus. Atskatoties uz festivāla norisi, šķiet, ka citādi nemaz nevarēja būt — Laika tiltu vēstījums par Baltijas poētiskā dokumentālisma vecmeistariem ir likumsakarīgs prologs viņu darbu iepazīšanai.

Nekautrēšos atzīt, ka arī man šī Baltijas dokumentālā kino retrospekcija bija iespēja pirmo reizi sastapties ar atsevišķiem Igaunijas meistaru Marka Sosāra un Andresa Sēta darbiem.

Pret straumi ejošie

Stāstot par Baltijas poētiskā dokumentālisma darbu universalitāti, proti, vēstījuma starptautisku uztveramību, jāatgriežas pie strāvojuma saknēm, kas meklējamas pagājušā gadsimta 60. gados. Jāsaka, ka vēl pēc aptuveni pusgadsimta poētiskais dokumentālisms šķiet fenomenāla parādība. Iedomājieties, laikā, kad Baltijas valstīs valda dogmatisks padomju kolektīvisms un itin visā ir jāseko dzelžainiem priekšrakstiem, saujiņa kinodokumentālistu tomēr iet pret straumi un savos stāstos lūko izcelt individuālo un šķietami vienkāršajā ikdienišķumā atrod ne tikai dzejiskumu, bet arī iespēju runāt par pārlaicīgiem jēdzieniem — dzīvi, laika ritumu, radīšanu un nāvi. Tie padara šīs baltiešu filmas aktuālas arī šobrīd, un bez ievērojamas piepūles tās var saprast arī tik raiba publika, kāda bija Karlovi Varos (festivāls pulcē vairākus tūkstošus viesu).

Atgriežoties pie 60. gadu filmu noskaņas, to lieliski raksturo klasiķa Herca Franka citāts, kas izskan Laika tiltu sākumā: «Mēs filmējam Zemi, bet atceramies, ka virs mums ir debesis.» Šāda uztvere iezīmē radikālu atšķirību no lielas daļas tā laika padomju filmu, kuras kino zinātniece Zane Balčus Karlovi Varu Baltijas jaunā viļņa avīzē ir trāpīgi raksturojusi kā «secīgi iefilmētus kadrus bez nolasāmām dzīvības pazīmēm, ko pavada rūpīgi sarakstīts teksts, nolasīts labi trenētā balsī».

Vai sapratīs ne tikai savējie?

Režisori Kristīne Briede un Audrjus Stonis poētiskā dokumentālisma gara svabadību lieliski izprot un spēj pārraidīt skatītājiem. Stonis, starp citu, ir zināmākais šā strāvojuma turpinātājs Lietuvā. Jautājumu un atbilžu sesijā pēc filmas pirmizrādes 30. jūnijā Kristīne Briede minēja, ka Stonis sākotnēji bijis iecerēts kā viens no filmas varoņiem. Taču, arvien vairāk iesaistoties ar padomiem, kļuvis par līdzrežisoru. Jāpiebilst, ka bieži, skatoties latviešu kino ārpus valsts robežām, pakausī allaž klīst urdoša doma, vai konkrētais darbs ir pietiekami saprotams ārvalstnieku publikai un kā viņi uztver detaļas, kas mums, baltiešiem, ir līdz kaulam pazīstamas. Laika tiltu autoriem ir izdevies stāstu padarīt universālu un saprotamu arī tiem, kuri ar šo kino strāvojumu nav pazīstami. Tāpat kā poētiskā dokumentālisma darbos, arī šajā filmā runa ir par lietām, kas nemainās: dzīvību, nāvi un pēctecību. Lielāka problēma filmas uztverē varētu būt mūsdienu straujais dzīves temps, kurā vēlamies visu saprast momentāni, daudz neiedziļinoties. Laika tilti tomēr paģēr skatītāja intelektuālu līdzdalību.

Jāpagaida līdz rudenim

Briedes un Stoņa filmu Latvijā varēs redzēt septembrī, savukārt oktobrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādi piedzīvos cita Karlovi Varos izrādīta filma — režisora Vitālija Manska darbs Putina liecinieki. Filma saņēma galveno balvu dokumentālā kino konkursa programmā.

Manska filma ir sirreāli tuvs skats uz Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, veidots no 90. gadu beigās un tūkstošgades mijā safilmētā materiāla, kas «palicis pāri» no kinodarba, pie kura režisors tolaik strādāja. Skatīti šābrīža politiskajā kontekstā, Manska iemūžinātie kadri un sarunas ar Putinu ataino smalki izskaitļotu polittehnoloģiju mašinēriju un līdz slimīgumam varaskāru personību. Jāatgādina, ka Manskis politisku apsvērumu dēļ šobrīd vairs nevar dzīvot Krievijā, savukārt Putina liecinieki ir Latvijas filma, kas tapusi koleģiālā kopražojumā ar Čehiju un Šveici.

Epilogam — Latvijas kino klātbūtne divos tik nozīmīgos Eiropas kinofestivālos kā Karlovi Vari un Kannas (kur tika izrādīta Rolanda Kalniņa spēlfilma Četri balti krekli) 2018. gadu nešaubīgi ierakstīs mūsu kinematogrāfa vēsturē.

Hercam Frankam pa pēdām — Laika tiltu radošā komanda Jeruzalemē. No kreisās: operators Valdis Celmiņš un režisori Audrjus Stonis un Kristīne Briede. Foto – Uldis Cekulis

Viens no Laika tiltu varoņiem — kinorežisors Aivars Freimanis (1936—2018). Fpto – Uldis Cekulis

Režisors un Laika tiltu varonis Uldis Brauns (1932—2017). Foto – Andrejs Grants

Kadrs no Vitālija Manska dokumentālās filmas Putina liecinieki — topošais Krievijas prezidents Vladimirs Putins viesos pie kādas skolotājas (2000). Publicitātes foto

Bezgalīgs pavediens

Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle vairākās izstādēs demonstrē daudzpusību un šķetina atšķirīgas tēmas

Ja ar festivālu saprotam īpašu notikumu kopumu, kas sumina sasniegumus kādā kultūras jomā, pulcē ļaudis ar līdzīgām interesēm, pārsteidz ar košām krāsām un daudzveidību, tad — Rīgā šovasar norisinās tekstilmākslas festivāls. Tomēr ar šo apzīmējumu nevēlos norādīt uz nosaukuma — 6. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle Tradicionālais un laikmetīgais — maiņu, bet gan īpaši izcelt faktu, ka galvaspilsētā atklātas trīs lielas un vairākas mazākas šim mākslas veidam veltītas izstādes. Turklāt tās papildina radošās darbnīcas un citi notikumi.

Kā jau festivālā, arī šajā triennālē ir savi «hedlaineri». Galveno ekspozīciju Identitāte izstāžu zālē Arsenāls ievada trīs viesmākslinieku darbi. Šīla Hiksa, kuras darbu retrospekcija šogad bija skatāma Pompidū centrā Parīzē, iekaro telpu ar monumentālu tekstila skulptūru, Džons Ēriks Rīss pārsteidz ar tehniski ārkārtīgi smalku gobelēna tehnikā austu pērļu mētelīti, no kura skatītāju uzlūko cilvēku sejas. Turpat pie ieejas izstādīti arī poļu klasiķes Magdalēnas Abakanovičas lielformāta darbi.

Pārējie darbi no tuvākām un tālākām valstīm uz izstādi atceļojuši konkursa kārtībā, katram dalībniekam interpretējot ekspozīcijas moto «identitāte». Rezultāti ir dažādi — no ļoti personiskiem līdz vispārēju, globālu tēmu risinošiem. Galvenais secinājums — šķietamā piesaiste materiālam neierobežo, bet, tieši pretēji, atklāj nebeidzamas tā interpretācijas iespējas, pilnībā attaisnojot triennāles nosaukumu Tradicionālais un laikmetīgais. Izšūta vaskadrāna no Lietuvas un izšūti bijušās Dienvidslāvijas savulaik attīstītās tekstilrūpniecības vilnas apģērbi. Instalācijas un risinājumi plaknē, kas atgādina gleznas no auduma un visdažādāko materiālu pavedieniem. Vilna, pērlītes, optiskā šķiedra, metāls un krastā izskaloti koka sprungulīši. Faktūras un tekstūras, kurām gribas pieskarties, bet jāskatās tikai ar acīm. Kā nekā, eksponāti nav vis sienas segas un lupatu deķi, bet augstvērtīgi mākslas darbi. Izstādes iekārtotājs ir mākslinieks Mārtiņš Heimrāts — latviešu tekstilmākslas virzītāja, Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas dibinātāja Rūdolfa Heimrāta dēls. Lai arī loģiski, ka šī pēctecība īpaši uzsvērta netiek, ir patīkami to apzināties.

Tekstilmākslas izzināšanas pastaigu turpinot, turpat Vecrīgā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs piedāvā izstādi Gobelēnu krāsas no Francijas vēsturiskās Mobilier national kolekcijas. Kā norādījusi kuratore, Gobelēnu manufaktūru Parīzē, Bovē un Savonrī tekstiliju ražošanas departamenta direktore Marī Elēna Masē-Bersanī, «ekspozīcijā iekļauto 15 gobelēnu izvēles pamatā ir krāsa un tās noteicošā loma aušanas mākslā. Gobelēni kā kustīgas sienas veido ekspozīcijas arhitektūru, nenorobežojot telpu pilnībā un rosinot apmeklētājus aplūkot darbus no abām pusēm».

Pirms izstādes darbu atlases Masē-Bersanī viesojusies muzejā, lai novērtētu zāli — 13. gadsimta romānikas stilā celto Sv. Jura baznīcu. Vizīte ir attaisnojusies — reizēm vēsturiskā telpa disonē ar izstādītajiem darbiem, taču šoreiz tie viens otru lieliski papildina. Gadsimtu gaitā lolotā aušanas tradīcija nav smaga un putekļaina, bet dzīvīga un izteiksmīga. Gobelēnos pārtapušas izcilu meistaru Anrī Matisa, Huana Miro, Lekorbizjē un citu skices. Viņu vidū arī pašmāju tekstilmākslinieks Egils Rozenbergs, kura darbi tapuši Parīzes un Bovē manufaktūrās.

Rozenberga gobelēni ir triennāles vienojošais elements. Tie skatāmi gan izstādē Identitāte, gan ekspozīcijā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tos veiksmīgi papildina arī vitrīna ar aušanas procesā izmantotajiem materiāliem — krāsu paraugiem, diegu šķeterēm un spolītēm. Savukārt Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē skatāma Rozenberga personālizstāde Transfigurācija. Tajā, lai arī atsaucoties uz tradicionālo aušanas tehniku un klasisko sienas segas formātu, mākslinieks vilnas un linu vietā izmanto sintētiskas šķiedras un transformē mākslīgo kristālu struktūru un mikroshēmu grafiskos risinājumus.

Par nelielu mīnusu varētu uzskatīt informācijas trūkumu, kas neļauj šo «festivālu» uzlūkot kā veselumu. Tiesa, katras izstādes aprakstā norādīts, ka tā norisinās triennāles ietvaros, tomēr nenāktu par ļaunu, ja arī katrā izstāžu vietā būtu norādes uz pilnu triennāles programmu, līdzīgi kā pērn tas tika risināts vērienīgajā Romanam Sutam veltītajā projektā. Šāds pavediens, izritināts no vienas vietas uz otru, ļautu vieglāk uzzināt par visām trim centrālajām izstādēm, tā pilnībā aptverot triennāles krāšņumu. Turklāt triennāles darbi šovasar eksponēti arī Rīgas Sv. Pētera baznīcā, mākslas galerijā Apsīda un Mencendorfa namā.

Identitāte

Izstāžu zālē Arsenāls. Līdz 16. sept.

Gobelēnu krāsas

Mūsdienu gobelēni no Mobilier national kolekcijas Francijā. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Līdz 30. sept.

Transfigurācija

Egila Rozenberga personālizstāde. Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Līdz 26. aug.

Pirmā kārta

Dziesmu un deju svētkiem gatavas divas vērienīgas būves — Mežaparka Lielā estrāde un Daugavas stadions

Neraugoties uz Mežaparka Lielās estrādes un Daugavas stadiona atšķirībām, ko nosaka gan atrašanās vieta, gan funkcijas un atmosfēra, tām ir vairāk kopīga, nekā sākotnēji varētu likties. Abu pazīstamākie vaibsti, stadiona ieejas vārti, monumentālie gaismas stabi, tribīnes un estrādes pašreizējais veidols, tapuši 50. gados. Abi objekti tradicionāli kļuvuši par stabilu Latvijas Dziesmu un deju svētku norises vietu. Un tikpat tradicionāli tie pēdējos gados sagādājuši gan milzum daudz prieka, gan virkni neērtību. Skatuves applūšana neilgi pirms koru lielkoncerta, labierīcību trūkums un tirgotāju radītais troksnis — Mežaparkā. Nespēja nodrošināt skatītāju vietas un augstas raudzes sporta pasākumus — Grīziņkalnā. Tomēr nu objektus atjauno un labiekārto, un tikai ar pāris nedēļu starpību abos nosvinēta atklāšana pēc pirmās būvniecības kārtas. Visi iesaistītie vienbalsīgi slavē — būvnieki darbu paveikuši pārsteidzoši savlaicīgi un kvalitatīvi.

Ietilpīgāka, drošāka, skanīgāka

18. jūnijā ar koru Balta un Gaudeamus uzstāšanos, svinīgām uzrunām un šampanieti tika atzīmēta Mežaparka Lielās estrādes atjaunošanas pirmās kārtas noslēgšana. Estrādes daļa gan īpašas pārmaiņas pagaidām nav pieredzējusi, šobrīd lielākie ieguvēji ir skatītāji. Sēdvietu skaits palielināts līdz 30 tūkstošiem iepriekšējo 23 tūkstošu vietā. Kā pelēks pakalns slejas pamatīgas ieejas kāpnes ar vairākām uzejām, kas organizē cilvēku plūsmu. Zem tām izbūvētas telpas ēdināšanai, suvenīru tirdzniecībai, labierīcībām un citām praktiskām vajadzībām. Šis risinājums sola priecēt gan tos, kuri dīžāsies rindā pēc alus vai pie tualetēm, gan tos, kuri vēlas netraucēti baudīt mūzikas skaņas — nevajadzīgie trokšņi vairs nevirzīsies iekšā skatītāju laukā.

Pieaugot apmeklētāju skaitam, ierīkoti papildu vārti iekļūšanai pasākuma teritorijā, kas arī pati kļuvusi plašāka. Dodot priekšroku nemateriālās kultūras baudīšanai, teltis ar citu veidu labumiem nepieciešamības gadījumā varēs uzsliet pļaviņās un atpūtas vietās nedaudz dziļāk mežā. Būtiska daļa pirmās kārtas uzlabojumu nav redzami, jo atrodas pazemē — elektrības pievadi, ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas ir pilnībā atjaunotas un izbūvētas vēl krietnu gabalu aiz estrādes robežām.

Mežaparka Lielās estrādes pārbūves projekta autori ir arhitekti Juris Poga un Austris Mailītis, kuru piedāvājums starptautiskā arhitektūras konkursā 18 projektu konkurencē tika atzīts par labāko jau 2007. gadā. Sākotnēji projektu nebija paredzēts dalīt divās kārtās, bet pēc 10 gadiem, kad tas atkal nokļuva dienas kārtībā, bija skaidrs — līdz 2018. gada Dziesmusvētkiem visu ieceri īstenot neizdosies.

Atklāšanā starp apsveikumu birumiem pārtverts, arhitekts Austris Mailītis atzīst, ka ir gandarīts par paveikto: «Domāju, tas tāpēc, ka visiem iesaistītajiem nepārtraukti bija klātesoša motivācija un jēgas sajūta. Protams, būvniecības procesā jārisina dažādi jautājumi un neiztikt bez kompromisiem, bet tie nav skāruši lielās lietas. Priekšnosacījumi ir labvēlīgi, lai, uzbūvējot otro daļu, viss izdotos,» arhitekts ir optimistiski noskaņots. Ticību viņa vārdiem vairo gan Mailīša iepriekšējie darbi, gan tas, ka arī pašam Dziesmusvētki nav vienaldzīgi. Viņš tajos piedalījies kā dejotājs, dziedātājs, palīdzējis vecākiem Ivaram un Inesei Mailīšiem veidot Dziesmusvētku scenogrāfiju. Nākamo Mežaparka Lielās estrādes kārtu plānots atklāt 2020. gada jūnijā.

Mērķis — lielais futbols

Lai iekļūtu Daugavas stadionā, pagaidām jālavierē starp smilšu čupām un ceļubūves tehniku. Vēl pilnā sparā rit apkārtnes labiekārtošanas darbi. Rīgas dome sola — līdz svētku deju uzvedumam piebraucamais ceļš un stāvlaukums būs gatavi. Lielāka pārliecība pārņem, ieejot teritorijā un satiekot VSIA Kultūras un sporta centrs Daugavas stadions valdes locekli Elmāru Martinsonu. Viņš ir enerģijas pilns un aicina aplūkot pirmajā būvniecības kārtā paveikto. Ekskursija sākas ar sparīgu kāpienu augšup pa atjaunotajām tribīnēm, no kurām pārredzama gandrīz visa teritorija. Līdzīgi kā Mežaparka gadījumā, arī viņa lielākais lepnums ir tas, ka projekts pabeigts laikus, nezaudējot kvalitāti. 10. maijā stadions nodots ekspluatācijā, 28. — svinīgi atklāts, bet nesen Eiropas Futbola asociāciju savienība (UEFA) skrupulozā inspekcijā atzina, ka apstiprinās to par starptautiskajām futbola prasībām atbilstošu, ja vien tiks novērstas atsevišķas nepilnības mediju un VIP zonās.

Martinsons rāda, kur atradīsies multifunkcionālā, kur — hokeja halle. Aiz ziemeļu tribīnes — vieglatlētikas manēža. Kompleksa saimnieks stāsta, ka manēža savulaik atradusies iekšā tribīnē, turpat padomju laikā darbojies pat kinoteātris. Tagad viss ir «iztīrīts ārā», bet šobrīd četrstāvu ēkā ir zona medijiem, studijas komentētājiem, telpas konferencēm, dejām, spēka sporta veidiem, atpūtai un citām nodarbēm. Visur padomāts par vides pieejamību, kam agrāk uzmanība netika pievērsta.

Atšķirībā no Mežaparka 50. gadu skatuves, Daugavas stadiona vēsturisko ieeju plānots restaurēt un saglabāt. Tāpat atstāti arī vecie gaismas stabi, tiesa, visi tehniskie risinājumi, spuldzes, komunikācijas, drošības sistēmas, skaļruņi ir jauni un mūsdienu prasībām atbilstoši. «Kolēģis apslimis, šorīt sešos pats laistīju laukumu, uzliku mūziku — forša sajūta!» priecājas Martinsons. Viņš norāda uz vēl kādu Dziesmusvētkiem svarīgu niansi — domāts par akustiku, izbūvējot skaņas sienu, kas aiztur turpat līdzās esošo vilcienu trokšņus. Arī metāla sastatnes jau uzslietas, lai sagatavotu svētku scenogrāfiju.

Mežaparka Lielā estrāde jeb, atsaucoties uz kultūras ministres Daces Melbārdes teikto, «nācijas spēka vieta» varēs lepoties ar harmonisku, atzītu arhitektu izlolotu veidolu, taču Daugavas stadions diez vai pretendēs uz arhitektūras meistardarba statusu. Tomēr, ja tas veicinās Latvijas sporta attīstību, domājams, arī šeit varēs piedzīvot «neiedomājamu saliedētības spēku».

Aktieru un spēles spēks

Ir teātra kritiķes nosauc savus teātra sezonas spilgtākos iespaidus

Edīte Tišheizere
Sezona atstājusi vieglu pēcgaršu, jo pēdējie iestudējumi, ko redzēju, — Pētera Pētersona Man 30 gadu Nacionālajā teātrī stilīgā Ināras Sluckas režijā un Gaetāno Doniceti Dons Paskvāle mūsu Baltajā namā, bet viesu inscenējumā — bija jaukas pasakas ar saldu mūziku un skaistiem tērpiem: īsts deserts. Teātra gada smagākā un vērtīgākā daļa, manuprāt, bijuši aktierdarbi. No daudziem, kas šosezon aizrāva un skāra, izcelšu piecus, kuri satricināja.


Ņurbulis ar savu vēju
Guna Zariņa, Ņurbulis Alvja Hermaņa iestudētajā izrādē Dieviņš pillā JRT, — gan izrāde kopumā, gan aktrises darbs ir mans šāgada spēcīgākais iespaids. Dzejas teātris, kurā protagonists un antagonists, kungs un kalps, raidītājs un uztvērējs ir viens. Konflikts ir viņā pašā, un radīšana ir viņš pats. Ja nu kur ir iespējams runāt par cilvēku kā par Visumu, tad šajā izrādē. Ārkārtīgi gudrs, strukturēts aktierdarbs, sastrādāts līdz pēdējam sīkumam un tad palaists kā balons, lai lido pats ar savu vēju, prātam un gribai vairs nesasniedzams.

 


Bezbailība un virtuozitāte
Viļa Daudziņa Ļeņins Pēdējā Ļeņina eglītē (rež. Uldis Tīrons) un Ome Cerību ezers aizsalis (rež. Vladislavs Nastavševs) JRT — apbrīnojama spēja izveidot tēlu kā pilnīgi autonomu formu, piepildīt to un likt tai dzīvot savu unikālo dzīvi. Meistara virtuozitāte un cilvēka bezbailība, visu meklējot un atrodot sevī.

 


Personisks varoņdarbs
Maija Doveika — Emma Nacionālā teātra izrādē Cilvēki, lietas un vietas (rež. Valters Sīlis). Dzelžainas profesionalitātes un personiskas atklātības radīts meistardarbs. Vai varoņdarbs.

 


Vārds, kas jāiegaumē
Vadims Bogdanovs — titulloma izrādē Cilvēks parastais, ko Daugavpils teātrī iestudējusi poļu režisore Lucina Sosnovska. Šajā izrādē jaunais aktieris dara kaut ko tādu, ko esmu redzējusi tikai dažās augsta līmeņa performancēs, proti, iet uz ļoti personisku kontaktu ar skatītājiem, iedarbojas uz viņiem bez mazākās distances vai aizsega, ko sniedz loma. Un tomēr — atšķirībā no iepriekš redzētā — paliek tēla un izrādes robežās. Vadims Bogdanovs — vārds, kas jāiegaumē.

 


Mačo ieplaisājis
Juris Žagars — Džonijs Bairons Dailes teātra Jeruzalemē (rež. Laura Groza-Ķibere). Ārkārtas talanta aktieris, kurš spēj veikli un bez īpašas piepūles apvest skatītāju ap stūri, graciozi un ar humoru izdarot to, ko no viņa gaida. Jeruzaleme, kas smagi un pamatīgi attīstījās, jau izrādi spēlējot, Jura Žagara šarmantā mačo virskārta ja ne zudusi, tad ieplaisājusi, un beidzot var redzēt, kas tur dziļumā par sastrēgumiem un kaislībām.

 

Zane Radzobe
Sezona — pauze, pelēkā zona ar dažiem spilgtākiem triepieniem. Saka — jo lielāka pauze, jo lielāks aktieris, tāpēc visas cerības uz nākamo sezonu — gaidām krāsu eksploziju!


Ironija un sāpes
Dvēseļu utenis, manuprāt, ir labākā sezonas izrāde — asprātīga, gudra, par būtiskām tēmām (nacionālo identitāti, pārmantotajām pagātnes traumām, paaudzēm un jauno Eiropu), bet bez didaktikas. Justīnes Kļavas sarakstītais, Ingas Tropas Dirty Deal Teatro iestudētais darbs ir obligātā skatāmviela visiem, kurus interesē dzīve laikmetīgajā Eiropā. Izrāde uzpērk ar ironiju par klišejām, izvairīšanos vaimanāt un ciest. Sāpes jau ir, bet tās aizslēpjas aiz pašironiskiem smiekliem. Tāpēc izrāde ir ļoti izklaidējoša.

 


Pāri iespējamā robežām
Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa saspēle divās JRT izrādēs. Grūti izvēlēties, kurš pāris man patīk labāk — saprāta un dzīvības robežas pārkāpjošais Daudziņa Ļeņins un viņa sanitārs, ko Znotiņš spēlē kā svētlaimīgu, sava elka tuvuma apžilbinātu vampīru (režisora Ulda Tīrona Pēdējā Ļeņina eglīte), vai arī Znotiņa prokrastinējošais Vlads un viņa pasīvi agresīvā vecmāmiņa, kuras novecojušo ķermeni Vilis Daudziņš uzbur tik ticami, ka šķiet — no skatuves dzīlēm pretī raugās veca krievu sieviete (Vladislava Nastavševa izrāde Cerību ezers aizsalis). Izcili aktierdarbi, kas ietiecas gandrīz vai pāri iespējamā robežai.

 


Manis pašas pārdomas
Pēdējā Ļeņina eglīte JRT un Ingas Tropas izrāde Zibeņu domas. Irbīte (tiek spēlēta dažādās vietās). Neliekuļošu — šīs nav man mīļas izrādes, un būtu godīgi teikt, ka domāt par šiem iestudējumiem ir interesantāk, nekā tos skatīties. Bet domājusi esmu daudz, un par šo pieredzi esmu pateicīga. Vai tā ir iestudējumu atmosfēra, forma vai saturs (interesantā kārtā abās izrādēs — cilvēka (Ļeņina vai mākslinieka Voldemāra Irbes) nāves brīdis un atskats uz dzīvi), bet tās ir ļāvušas man pārvērtēt savas vērtības un uzmanīgāk ieskatīties cilvēkos līdzās. Tas patiesībā ir ļoti daudz.

 


Vaivara spēlēšanās
Režisora Regnāra Vaivara Zilā istaba Liepājas teātrī un Ivanovs Dailes teātrī sezonas kontekstā — svaiga gaisa malks. Latvijā teātra mūza ir atpūtusies — citiem vārdiem sakot, ir bijis maz novatorisku darbu. Dominējuši akadēmiski iestudējumi, kuru pārnopietnā attieksme pret sevi, ilgstoši trūkstot mākslinieciskai izcilībai, sāk nomākt.

Tāpēc mans sezonas prieks ir Vaivars, kura iestudējumi allaž ir drusku huligāniski un atgādina to, ko tik viegli aizmirst, — ka teātris ir spēle. Spēlēšanās. Dzīvesprieks.

 


Mūsējie Lietuvā
Sezonas pārsteigums — mūsu dienvidu kaimiņi tā aizrāvušies ar režisoru Valteru Sīli, bet īpaši — ar dramaturgu Jāni Balodi, ka vairākās akadēmiskās konferencēs esmu dzirdējusi labākos leišu teātra zinātniekus referējam par «latviešu importu». Daudz kas, pie kā esam pieraduši, kaimiņos, izrādās, ir jaunums, un tas savējos ļauj novērtēt no jauna. Galu galā, Mežainis Nacionālajā teātrī nebūtu tapis, ja iepriekš veiksmīgi nebūtu pirmizrādīts Kauņas Dramatiskajā teātrī (attēlā skats no izrādes).

Foto — Jānis Deinats, Kristaps Kalns, Ansis Starks, Jānis Amoliņš, publicitātes foto

Smalks imports kā dāvana Rīgai

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle — vērienīgi, bet bez pārsteiguma

Kronvalda parkā pie Latvijas Universitātes bijušās Bioloģijas fakultātes ēkas stāv baltu dūmu vērpetēs ieskauta gotiska tērauda konstrukcija, atgādinot kādas nesen nodegušas lapenes metāla skeletu. Gluži kā baltie dūmi, kas, paceļoties no Siksta kapelas skursteņa Romā, izziņo, ka konklāvs ir iecēlis amatā jaunu pāvestu, Amsterdamā dzīvojošā mākslinieka Džeimsa Beketa instalācija Pilsdrupas (1929. gadā nodegušās Nīderlandes kristāla pils rekonstrukcija) kalpo par signālu, ka kultūras ainavā ir notikušas izmaiņas. Pirmā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle jeb RIBOCA1 ar pravietisko nosaukumu Viss bija mūžīgs, līdz pārstāja tāds būt ir atklāta.

Tūkstošu vietā miljoni

Šī ir pirmā Baltijas valstīs importētā mākslas biennāle, jo ne tās dibinātāji un izpilddirektori, ne kuratori (izņemot izglītības programmas veidotājus) jeb, citiem vārdiem, projekta smadzenes nenāk no vietējās mākslas vides. RIBOCA idejas autore ir biennāles fonda dibinātāja Agnija Mirgorodska no Sanktpēterburgas, kuras līdzšinējā pieredze bijusi vairāk pietuvināta mākslas tirgus sfērai, nevis nekomerciālu kultūras projektu darbībai.

Baltijas kontekstā iespaidīgā sešus miljonus eiro lielā biennāles finansējuma nodrošinātājs ir viņas tēvs, Krievijas zivju pārstrādes uzņēmuma SZRK ģenerāldirektors Genādijs Mirgorodskis. Salīdzinājumam — Latvijas mākslas festivāli labākajos apstākļos, saņemot atbalstu gan valsts un Eiropas fondos, gan no privātajiem sponsoriem, parasti piesaista ne vairāk par 150 000 eiro.

Šī disbalansa dēļ bija skumji klausīties, kā atklāšanas ceremonijas oficiālajā uzrunā, kas notika kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē, biennāles mākslinieciskā vadītāja, Eiropas laikmetīgās mākslas aprindās augstu vērtētā grieķu izcelsmes kuratore Katerina Gregosa piesauca Baltijas neattīstītos festivālus, neizvēršot šo apgalvojumu un nepaskaidrojot, kas ar to tiek domāts — finansiālās, radošās vai intelektuālās kapacitātes trūkums. Tā vietā no kuratores mutes vēlās «trampiski uzsaukumi» par to, kā RIBOCA ieliks Latviju pasaules kultūras kartes centrā, kas bīstami signalizē par pārākuma kultūras un kolonizācijas klātbūtni biennāles domtelpā.

Ķirsītis uz kūkas

Gregosa, RIBOCA pirmā kuratore, ir uzņēmusies vairāk funkciju un atbildības, nekā būs biennāles nākamajiem kuratoriem. Viņa veido virzību, uzdod toni, kā arī konsultē fondu par to, kā veidot organizatorisko aparātu. Ar savu atpazīstamību starptautiskajā mākslas vidē viņa nenoliedzami ir kļuvusi par daļu no biennāles reklāmas kampaņas. Pateicoties komandas un finansējuma kapacitātei starptautiskā mērogā — sākot no RIBOCA1 prezentācijas Pegijas Gugenheimas muzejā Venēcijā 2017. gada maijā, vēlāk festivāla reklāmām vadošajos pasaules mākslas medijos, kā arī KDi pēdējā maija numura pārvēršana biennāles reklāmas izdevumā —, biennāles sabiedrisko attiecību vēriens ir bijis iespaidīgs.

Rīga nenoliedzami ir nokļuvusi uzmanības centrā. Par to liecināja arī uz pirmsatklāšanas skatēm sabraukušie smalkie ārzemju viesi, bet par «ķirsīti uz kūkas» kļuva slavenā kuratora, Serpentīna galerijas Londonā vadītāja Hansa Ulriha Obrista ierašanās Rīgā.

Klasiska Eiropas biennāle

Biennāle ar septiņām izstāžu vietām Rīgā un vienu Dubultu stacijā Jūrmalā, kā arī plašu izglītības programmu realizē profesionālu, bet reizē klasisku Eiropas biennāles formātu. Organizatori ir godprātīgi «iznesuši» tēmu, veiksmīgi atlasījuši labus māksliniekus, radījuši pārskatāmu biennāles rokasgrāmatu, nodrošinājuši informāciju, kas pieejama trijās valodās (dominējošā gan ir angļu), piedāvājot arī elegantu biļešu politiku, kas ļauj ar vienu un to pašu ieejas karti dažādās dienās lēnām un bez steigas apskatīt visas izstāžu vietas.

Tajā pašā laikā biennāle savā formātā ne ar ko nepārsteidz, jo vienīgā atšķirība no citām Eiropas biennālēm ir pašu organizatoru piesauktais Baltijas mākslinieku īpatsvars un vairāku ārzemju mākslinieku darbs ar vietējo materiālu un resursiem, kas diemžēl ne visos gadījumos ir dabisks un sevi attaisnojošs paņēmiens.

Spokojas viens otrā

Kuratore par konceptuālo biennāles rāmējumu ir izmantojusi ideju par dažādām pārmaiņām — gan tām, kuras piedzīvojam strauji un kas ir ļoti pamanāmas, gan tām, kuras piezogas pa aizmugures durvīm, piemēram, piesārņojuma sekas vai bēgļu krīze. Tematiskā ievirze lielā mērā atgādina to, ko dara Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais festivāls Survival Kit. Apmeklējot centrālo biennāles izstāžu vietu — bijušo Bioloģijas fakultāti, kur pirms nepilna gada bija arī Survival Kit izstāde, veltīta radniecīgām tēmām, nepameta sajūta, ka viens festivāls spokojas otrā.  Domājams, biennālei vēl priekšā liels darbs, lai spētu iesakņoties vietējā vidē kā atšķirīgs, bet Latvijai piederīgs notikums. Pa to laiku iesaku apmeklēt un baudīt biennāles izstādes kā skaisti iepakotu ārzemnieku dāvanu Rīgai.

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA1). Līdz 28. oktobrim dažādās Rīgas vietās. Rigabiennial.com

Darbi, ko nepalaist garām

Foto — Pēteris Vīksna

Melānijas Bonajo (1978, Nīderlande) vienkanāla video Progress vs. Regress (2016), kas apskatāms kvartālā Sporta 2, ir gandrīz stundu gara filma. Tomēr tās dinamiskā un košā forma notur uzmanību gan vizuāli, gan saturiski. Aiz rotaļīguma, kas kopē telefona lietotņu estētiku, slēpjas stāsts par atsvešinātību, inovācijām un tehnoloģijām, kas kļūst gan par progresa elementiem, gan par šķērsli starp jauniem un veciem ļaudīm, pēdējiem nespējot tikt līdzi tehnoloģisko izgudrojumu konveijeram. Mākslinieces aicinājums ir cēls un vajadzīgs — nemarginalizēsim mūsu lieliskos seniorus!

Foto — Vladimirs Svetlovs

Hansa Rozenstrēma (1978, Somija) trīs skaņas instalācijas ir veidotas kā smalki izstrādāta hipnoze, kas momentā noved transcendentālā stāvoklī vai vismaz psiholoģiskā transā un padara skatītāja pieredzi par daļu no mākslas darba. Viņa darbi ir apskatāmi gan LU bijušās Bioloģijas fakultātes bibliotēkas telpā, gan topošajā mākslas muzejā Zuzeum. Vārdiem piemīt milzīgs spēks — ir ideja, ko mākslinieks ir spējis pārvērst ļoti fiziskā sajūtā, radot skatītājā nemieru, ka kāds tiešām ir ielauzies smadzenēs un pieslēdzies viņa zemapziņai.

Foto — Šelda Puķīte

Šerstinas Hamiltones (1978, Zviedrija) darbs Zinātnes jautājums feminismā (2018) ir veidots kā portretu sērija vitrīnās un atgādina miniatūras 20. gadsimta sākuma konstruktīvistu fotomontāžas. Hamiltone spējusi perfekti uztvert un veidot dialogu ar LU bijušās Bioloģijas fakultātes telpām, kurās uzkrītoši dominē zinātnieku vīriešu goda portreti. Mākslinieci nodarbina dzimuma nevienlīdzības klātesamība zinātnē, tāpēc mazajos stikla būrīšos izliktie portreti reprezentē nozīmīgas zinātnieces, kas Baltijas un ziemeļvalstu reģionā strādājušas fizikā, ķīmijā un bioloģijā.