Kategorijas: Pusdienās

Pašiem aizstāvēt savu valsti

Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš valsts simtgadi sagaida pacilātā noskaņojumā, jo armiju papildina jauni karavīri un bruņojums.
Tomēr par izšķirošu drošībai viņš uzskata sabiedrības spēju kritiski domāt

Iekšpagalmā starp bruņoto spēku korpusiem Rīgā, Krustabaznīcas ielā, laistās svaigi klāts asfalts. Notiek teritorijas labiekārtošana. «Šī bāze ir ļoti veca. Vēl no cara laikiem,» saka NBS komandieris Leonīds Kalniņš, platiem soļiem mērojot ceļu uz karavīru ēdnīcu. Tas ir neliels nams, kurā atrodas gan štāba bataljona virtuve, gan kapela. No sākuma uz ēdnīcu un tad uz kapelu? «Nē, vienmēr pieēdas un aizmirst uz kapelu aiziet,» Kalniņš joko pretī.

Ēdnīca dienasvidū pilna, bet rinda virzās ātri. «Te vienmēr ir ļoti garšīgi. Teikšu atklāti — man par daudz lielas porcijas,» komentē Kalniņš. Vai tāpēc jāsporto vairāk? Komandieris atbild, ka ceļas piecos no rīta, vingro un labprāt arī peld. «Latvijā vislabākais baseins ir šeit — 50 metri,» uzteic turpat kompleksā esošo baseinu.

Bruņoto spēku vadību Kalniņš pārņēma pirms diviem gadiem. Vaicāts par lielāko izaicinājumu šajā periodā, atbild — «neapbižot savu ģimeni». Reti sanākot būt mājās arī sestdienās un svētdienās. Pārējais gan ejot no rokas, «jo man patīk militārā profesija un esmu ļoti gandarīts, ka tiku izvēlēts šim amatam».

Vaicāts par Latvijas aizsardzības stiprākajām un vājākajām vietām, Kalniņš skaidro, ka visstiprākā ir cilvēku potenciāls. «Tie ir zemessargi un karavīri, kas ir ļoti labi sagatavoti.»  Savukārt «tādas īsti vājas vietas nav». Problēmas gan sagādājot jautājumi, kas skar infrastruktūras būvniecību, dažreiz aizkavējoties iepirkumi, taču «ne jau tāpēc, ka mēs būtu vainīgi, bet tās procedūras prasa kādus divus trīs gadus». Valsts aizsardzībā pēdējo gadu laikā ieguldīti lieli līdzekļi. Naudas apgūšana Latvijā nereti iet roku rokā ar politbiznesa darījumiem, tāpēc vaicāju, vai ir nācies ko tādu novērot? «Neesmu saskāries ar korupcijas vai izšķērdēšanas gadījumiem. Manuprāt, jautājumā minētās darbības nav savietojamas ne ar dienestu, ne ar ētikas un morāles normām,» atbild komandieris.

Latvijas bruņotajos spēkos šobrīd dien 5600 karavīru, zemessardzē vēl 8200, kā arī 3000 rezerves karavīru. Latvijā pastāvīgi uzturas arī vairāk nekā 1300 karavīru no dažādām NATO partnervalstīm. Ēdienreizes visiem ir kopīgas, un par maltīti karavīriem nav jāmaksā. Bruņotie spēki ņēmuši vērā daudzo nāciju skaitu un izstrādājuši optimālu ēdienkarti visām gaumēm, ko regulāri pilnveido. Turklāt Ādažu bāzē organizē nacionālās dienas, kad ēdienkartē ir dažādu valstu īpašie ēdieni — paelja, poutine, pasta, picas. Mūsu pusdienu reizē piedāvājums ir visnotaļ internacionāls — harčo, rīsi ar vistu, zirņi ar speķi un biezpiena krēms saldajā.

Kopš skolas laikiem esmu iemanījusies ātri paēst, tomēr komandieris ir ātrāks. Turklāt viņš paspēj ēšanu apvienot ar atbildēm uz jautājumiem. Vai Latvijai vajadzētu iet Polijas pēdās, kura šobrīd runā ar ASV par pastāvīgu ASV karaspēka klātbūtni Polijā papildus jau esošajām vienībām? «Tie ir viņu mērķi,» saka Kalniņš un atgādina, ka Latvija ir NATO dalībniece. «Uz ko es gribētu likt uzsvaru — mums tomēr primāri ir jāpierāda, ka paši esam gatavi aizstāvēt valsti. Tad nāks mums palīgā, un uz to arī vajadzētu balstīties,» saka Kalniņš. «Un es esmu pārliecināts, ka Latvijas sabiedrība, bruņotie spēki ir tam gatavi.» Viņaprāt, bāzu palielināšana tikai ar sabiedrotajiem nebūtu pareizs signāls «ne uz ārpusi, ne Latvijas sabiedrībai».

Kas vēl būtu jādara drošības stiprināšanai? «Es drīzāk runātu par Latvijas sabiedrības izglītošanu par kritisko domāšanu,» saka komandieris. Viņš atzīmē, ka šobrīd plaši izplatās viltus ziņas un tas var iespaidot ikvienas valsts sabiedrību. «Tāpēc jebkuram pilsonim ir jāsaprot — ja viņš kritiski nedomās, viņš ne tikai var zaudēt savu personīgo labklājību, bet arī var zaudēt valsti,» saka Kalniņš. Bruņotie spēki valsts aizsardzību plāno visos virzienos — ne tikai pret konvencionāliem uzbrukumiem, bet arī pret hibrīddraudiem. «Varu pateikt ar pilnu pārliecību, liekot roku uz sirds, ka Latvijas bruņotie spēki ir pilnā mērā gatavi izpildīt uzdevumus, lai Latvijas valsts tiktu nodrošināta un būtu droša pret jebkuru uzbrukumu.»

Runājot par bruņoto spēku spējām, Kalniņš atzīmē, ka «šobrīd sasniegts optimālais līmenis»  skaitliskajā sastāvā, lai pilnā apjomā izpildītu valsts aizsardzības plānus. Taču «optimālais maksimums» pilna laika struktūrām NBS būtu lielāks — astoņi tūkstoši kareivju un 12 tūkstoši zemessargu. Tāpat būtiski ir noturēt finansējuma apmēru valsts aizsardzībai vismaz 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta. «Militārpersonas nerunā procentos, viņi pasaka, kādas spējas vajag un cik tas maksā. Ja mēs pateiktu pilnā apmērā spējas, šīs izmaksas būtu daudz lielākas par 2%,» uzsver Kalniņš. To sasniegšanai daudzu gadu griezumā budžetam būtu jāpieaug par 30%. Lielas investīcijas nepieciešamas virknei aizsardzības pasākumu, ko šobrīd mums nodrošina sabiedrotie. «Ilgi mēs, protams, tā nevaram. Tās ir dārgās pretgaisa aizsardzības sistēmas, aviācija un vēl dažas lietas.»

Lūgts raksturot Krievijas aktivitātes pie Latvijas robežām svētku priekšvakarā, Kalniņš atbild: «Krievija savas aktivitātes nav mazinājusi nemaz.» Kaimiņvalsts testējot jebkuras valsts, tajā skaitā Latvijas spējas. «Ne tikai militārās, bet arī civilās — vai sabiedrība ir noturīga pret jebkura veida insinuācijām vai dažādu veidu viltus informāciju,» stāsta komandieris. Militārajā jomā Krievija turpinot arī attīstīt vienības un dislokācijas vietas tuvu Latvijas robežām, turpinās lidojumi un notiek mācības Baltijas jūras akvatorijā un gaisa telpā.

Vai draudus drošībai nerada arī Krievijas spiegi? Igaunijā pēdējo pāris gadu laikā par spiegošanu Krievijas labā ir aizturētas desmit personas, tajā skaitā arī bruņotajos spēkos. Latvijā tikai trīs, un aizturētie nav amatpersonas. «Esmu pārliecināts, ka mūsu drošības iestādes strādā profesionāli un Nacionālajos bruņotajos spēkos nav personu, kas nodarbotos ar pretvalstiskām darbībām un radītu draudus valsts drošībai,» atbild Kalniņš. Arī  starptautisko partneru novērtējums apliecinot, ka mūsu drošības dienesti savu darbu veic labi. «Valsts drošības iestāžu darbību parasti neafišē. Lai gan publiski nav izskanējusi informācija par Krievijas spiegu noķeršanu, tas nenozīmē, ka darbība nenotiek un ka šādu precedentu nav,» pauž komandieris. Vaicāju arī par augustā notikušo negadījumu Baltijas gaisa telpas patrulēšanā, kad Spānijas iznīcinātājs nejauši izšāva raķeti virs Igaunijas teritorijas. «Tā gadās, un tas nav saistīts ar kaut kādām nepilnībām visos bruņotajos spēkos, tas ir cilvēciskais faktors, ko mēs nevaram izslēgt,» saka komandieris. Spāņi un igauņi notikušo izmeklē, «un noteikti veica izmaiņas procedūrās, kas nodrošina, lai nākotnē nekas tamlīdzīgs nenotiktu».

Latvijas simto gadadienu bruņoto spēku komandieris sagaida pacilātā noskaņojumā. Pēdējais gads bijis intensīvu mācību laiks, saņemts jauns bruņojums — pašgājējhaubices, kā arī pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas, «bet pats galvenais — mēs esam papildinājuši savas rindas ar pilna laika karavīriem un zemessargiem», stāsta Kalniņš. Gada laikā bruņotajos spēkos no jauna uzņemti 580 karavīri, atvaļinājušies — 220.

Ēdienkarte

Divas sulas
Rīsi ar vistu un mērci
Pelēkie zirņi ar speķi
Biešu salāti ar olīvām
Divas harčo zupas
Divi biezpiena krēmi ar auzu pārslām un aveņu mērci

Kareivīgais optimists

Luijs Roseto pirms 25 gadiem dibināja Wired, kurš vienubrīd bija planētas «krutākais» žurnāls

Jau 1993. gadā, kad neviens ārpus šaura zinātnieku loka vēl nebija dzirdējis par internetu, kad pat Amerikā tikai retajam mājās bija dators un vienīgā kabatā pārnēsājamā telekomunikāciju ierīce bija peidžers, Luijs Roseto (Louis Rossetto) pirmā žurnāla Wired numurā rakstīja, ka «Digitālā Revolūcija brāzmo mūsu dzīvē kā tropu viesuļvētra Bengālijas līcī».

New York Times mediju kritiķis Deivids Kārs (David Carr) vēlāk rakstīja, ka 90. gados Wired bija «planētas krutākais žurnāls», jo pirmais nojauta un aprakstīja, kā jaunās informācijas tehnoloģijas radikāli izmainīs visu sabiedrību. Roseto bija žurnāla līdzdibinātājs, galvenais redaktors un uzņēmuma vadītājs. Nedaudz vairāk nekā piecos gados Wired drukātā versija tika vairākkārt apbalvota, tajā skaitā par izaicinoši moderno dizainu, un tā izdevējs bija starp pirmajiem, kas sāka saturu izvietot internetā. Tagad visur redzamā «banera» reklāma ir Wired izgudrojums.

Kad nejauši uzzināju par Roseto ierašanos Rīgā, lai paciemotos pie sava Kolumbijas Universitātes kursabiedra, žurnālista Jura Kažas, uzreiz radās vēlme ar viņu parunāt. Vienojamies paēst brokastis jaunajā Grand Poet viesnīcā Raiņa bulvārī.

Kā Roseto jau 90. gadu sākumā spēja saskatīt digitālo tehnoloģiju milzīgo ietekmi? Roseto bija strādājis par žurnālistu, rakstījis par Afganistānas karu, bet 80. gadu vidū pārvācās pie savas draudzenes uz Amsterdamu un atrada darbu uzņēmumā, kas nodarbojās ar mašīntulkošanu. «Dzīvē nav taisnu līniju,» viņš saka. «Tev šķiet, ka dodies vienā virzienā, un tu nonāc pavisam citā vietā.» Roseto par IT pasauli neko nezināja, bet «es sāku apmierināt savu ziņkārību par man pavisam svešu pasauli». Viņš apmeklēja uzņēmumus, izstādes un akadēmiskās laboratorijas, «un es redzēju, kā cilvēki strādā uz pašām tehnoloģijas attīstības robežām, redzēju, kā šīs tehnoloģijas aizvien vairāk ienāk ikdienā». Roseto atceras, ka viņu pārsteidza Xerox birojā redzētais, kad vienā kabinetā rakstītu dokumentu varēja izdrukāt blakus istabā. Bet galvenais bija cilvēki. «Viņi bija ļoti gudri, ļoti smagi strādāja, darīja foršas lietas, bet viņiem visiem bija arī ļoti augsti ētiskie standarti un cēli mērķi. Viņi neuzskatīja, ka vienkārši rada jaunu printeri. Viņi darīja lietas, kas radīs revolucionāras izmaiņas, kuru ietekme būs daudz plašāka par kādu mazu, konkrētu uzlabojumu.»

Tas sajūsmināja, un Roseto saprata, ka būtu iespējams daudz plašāk stāstīt par notiekošo digitālajā pasaulē. Viņam ar draudzeni radās plāns izveidot jaunu žurnālu, un 1991. gadā viņi pārcēlās uz Sanfrancisko. «Kad Džonam Lenonam prasīja, kāpēc viņš pārcēlās uz Ņujorku, viņš atbildēja — ja tu dzīvotu Romas impērijas laikā, tu arī gribētu būt Romā. Man bija tieši tāpat — ja es dzīvoju Digitālās Revolūcijas laikā, tad man ir jābūt tur, kur tā notiek.»

Wired sāka iznākt 1993. gada janvārī, un tas ne tikai palīdzēja pasaulei saprast IT attīstību un ietekmi — «saķert cilvēkus aiz žaketes atlokiem un pateikt: paskaties uz to komētu, kura tūlīt ietrieksies zemeslodē!» —, bet arī ļāva šīs jaunās pasaules radītājiem sevi redzēt pavisam citā gaismā. Tagad jau daudzus gadus tādi cilvēki kā Stīvs Džobss vai Bils Geitss tiek apbrīnoti kā biznesa varoņi, jaunuzņēmumi ir stilīgi un moderni, bet tolaik cilvēki, kuri «darīja neticamas lietas, bija tie, kurus skolā citi bērni ignorēja». «Viņi bija pārāk gudri, nēsāja brilles. Mēs gribējām viņiem pateikt — jūs esat tie krutie džeki, jūs esat visietekmīgākie cilvēki pasaulē. Svarīgākie ir nevis politiķi, runājošās galvas, mācītāji vai ģenerāļi, bet gan cilvēki, kuri rada un izmanto šīs tehnoloģijas, kas maina pasauli pārsvarā uz labu».

Tajā laikā neviens žurnālists par digitālo pasauli neziņoja, tāpēc Wired pieņēma darbā pat zinātniskās fantastikas autorus, lai par to rakstītu. Wired centās segt visu, kas notika šajā jaunajā vidē, — gan tehnoloģijas, gan uzņēmējdarbību, gan kultūru —, un tā parādīja, cik šīs izmaiņas ir visaptverošas. Pateicoties iegūtajai informācijai, Wired varēja arī būt celmlauzis digitālo mediju jomā. Kad žurnāls sāka iznākt, vēl nebija parādījusies pirmā interneta pārlūkprogramma — Mosaic kļuva pieejama publikai tikai vēlāk, 1993. gadā. «Mēs sapratām, ka viss cits ir mazsvarīgs, salīdzinot ar pārlūkprogrammas spēku», un jau gadu vēlāk Wired izveidoja savu mājaslapu ar speciāli tīmeklim radītu saturu.

Taču ieniršana internetā pašam Roseto nebeidzās laimīgi. Lai iegūtu līdzekļus darbības paplašināšanai, Wired piesaistīja finanšu investoru Providence Equity, kurš 1998. gadā nolēma uzņēmumu sadalīt un pārdot — tieši brīdī, kad tas bija sācis pelnīt. Kad pieminu, ka tie paši investori nopirkuši Latvijā TV3, Roseto novelk — «uzmanieties ar viņiem».

Kopš tam Roseto nodarbojies ar visdažādākajiem projektiem. Dažus gadus vadīja drauga dibinātu ekskluzīvas šokolādes ražotāju TCHO, pērn viņam iznāca romāns Change Is Good (Izmaiņas ir labas) par digitālo revolūciju 90. gados Sanfrancisko. Interesanti, ka pagaidām darbs nav pieejams elektroniskā formātā, bet tikai kā grāmata, ar kuras drukas kvalitāti un dizainu Roseto ļoti lepojas.

Wired ziedu laikos 90. gados uz digitālo revolūciju skatījās ar gandrīz neizmērojamu optimismu. Tagad, maigi izsakoties, tā vairs nav, tomēr Roseto nav zaudējis pozitīvo skatu. «Digitālās revolūcijas ietekme ir dziļa un ļoti pozitīva,» viņš saka. Šobrīd pusi pasaules iedzīvotāju var uzskatīt par vidusšķiras pārstāvjiem. Tā ir milzīga izmaiņa, kas notikusi pēdējos 25 gados, un tās pamatā ir digitālās revolūcijas radītās iespējas efektīvāk sazināties un tirgoties. Satrauktas ir rietumvalstu elites, kuras vēl aizvien nav pielāgojušās jaunajai realitātei. Wired 25 gadu jubilejas numurā Roseto publicēja rakstu Aiz Digitālās Revolūcijas: arguments par labu kareivīgam optimismam, kurā viņš nosauc piecas jaunas revolūcijas, kas radīs vēl lielākas pozitīvas izmaiņas, bet kuras tikai šobrīd sākas: biotehnoloģijas, jauni enerģijas avoti, mākslīgais intelekts, blockchain, kosmosa iekarošana. «Ja tu neesi optimists, tu es zaudējis saikni ar realitāti, un tas ir ceļš uz neveiksmi,» saka Roseto. «Tu nevari lietas mainīt, tu nevari būt uzņēmējs, ja netici, ka nākotne būs labāka.»

Ēdienkarte

Omlete
Zivju kotletes
Biezpiens
Dārzeņi
Kafija

Kustīgs, tātad — dzīvs!

Aleksandra Brieža izveidotais Bieriņu motoklubs šomēnes svin 60 gadus, un tajā joprojām audzina mazus čempionus par lieliem

Picēriju Ansamblis Pārdaugavā Aleksandrs Briedis noliek kā mūsu tikšanās vietu. No savām mājām Bieriņos 80 gadus vecais kungs atnācis kājām un apskaužami žirgti stāsta par saviem pienākumiem: uz centru, kur tehniskās jaunrades namā Annas-2 vada pulciņu par velobraukšanas pamatiem, tad šurpu turpu starp Biķerniekiem, Uzvaras parku un Grīziņkalnu, kur katru vasaru organizē velosacensības bērniem, bet ziemā — skijorings. Pirms 60 gadiem Briedis kopā ar domubiedriem izveidoja motoklubu Bieriņi, kopā sanāca deviņi puiši, divdesmitgadnieki. Tas arī ir mūsu sarunas iemesls, jo novembrī ir kluba jubileja. «Padomju laikā tas bija veids, kā cilvēkiem atrauties no sistēmas un rāmja un nodarboties ar to, kas patīk,» saka kungs un skaidro, ka Bieriņi Latvijā ir vecākais motoklubs, kas joprojām organizē sacensības.

Motociklus Briedis iecienīja bērnībā, sēdēja uz sētas un vēroja, kā brauc kaimiņš — smiltis pa gaisu, un tuvējais ābeļdārzs no tām balts. Pie sava braucamā tika 15 gadu vecumā. Puiši sacentās regulāri, savam priekam. Kluba pirmsākumos pāris gadus čaļi darbojās pagrīdē — klubu bija nodibinājuši neoficiāli, maksāja biedra naudu, uz sacensībām nāca skatītāji, ieejas biļešu gan nebija. «Reiz izdomājām, ka sacensības veltīsim netālu esošajiem Mārupes kapusvētkiem. Tur parasti bija rosīga sabiedriskā dzīve. Un tiešām pēc kapusvētkiem daudzi nāca skatīties, kā braucam,» atceras Briedis. Savus sētas mačus Stīpnieku kalnos viņi padarīja apmeklētus, samainot ceļa remonta zīmes, lai apvedceļš ieved tieši trasē. Klausoties Aleksandra stāstos, ir skaidrs — viņam paticis pārkāpt noteikumus. Tā teikt, bez riska nav izaugsmes! «Ne jau visiem puikām bija moči. Laba iespēja pie tāda tikt sešpadsmit gados bija strādāšana uz kūku moča,» Briedis stāsta, ka par tādiem sauc motociklus, kam blakusvāģa vietā bija kulba kūku pārvadāšanai — ar paplātēm vairākās rindās. Kūkas bija jāvadā no valstij piederošajām konditorejām. Sestdienās noņēma kulbu un laida pa trasi. Pirmdienās kūku piegāde parasti kavējās, jo močus remontēja un stellēja atpakaļ kulbas. Valsts autoinspekcija sāka interesēties, kas īsti notiek. Briedis, tolaik būdams jurisprudences 1. kursa students, saprata, ka kluba darbību vajag noformēt oficiāli. Tas dotu arī iespēju rīkot sacensības un iekasēt naudu. Sāka meklēt organizāciju, kuras paspārnē to darīt, jo padomju laikos kā nevalstiska organizācija klubs pastāvēt nedrīkstēja. Daudzas iestādes atteica, to skaitā komjaunatne, jo vajagot taču komunistiskās partijas propagandētājus. Briedim izdevās vienoties ar DOSAAF jeb apvienoto armijas, aviācijas un flotes sporta organizāciju. Motoklubs Bieriņi no deviņiem vīriem ar laiku izauga līdz 500 biedriem. Sacensības aizgāja uz urrā. Briedis nolēma, ka ne tikai uz programmām jādrukā reklāmas, bet tās jāizvieto arī trases malās. Un reklāmdevēju netrūka: sākot no darba sludinājumiem, beidzot ar fabrikas Spodrība tīrīšanas līdzekļiem. Bieriņiem pat sāka pārmest, ka nedarbojas savā nozarē un aizraujas ar blakus lietām. «Jā, mēs pat nozīmītes ražojām. Atnāca kontrole. To profilu, ko lika aiztaisīt, aizklapējām, bet citus taisījām vaļā: kas nav aizliegts, tas ir atļauts.» Saku Briedim, ka tas laikam attiecas arī uz braukšanu bez ķiveres, jo 60. gadu bildēs tās tikpat kā neredz. Jā, ķiveres bijušas liels retums, taču 1971. gadā Brieža organizētajās mopēdu sacensībās Zelta mopēds tās jau bija. Ar Rīgas motorūpnīcas Sarkanā zvaigzne atbalstu Zelta mopēds kļuva par starptautiskām sacensībām, ko Biķerniekos apmeklēja desmitiem tūkstošu skatītāju. «Tolaik jau nebija televīzijas pārraižu kā tagad, kad daudzi skatās mājās un uz sacensībām atnāk tikai lielākie fani.»

Briedis motoklubu vadīja līdz 1975. gadam, tad sāka strādāt par konstruktoru Sarkanajā zvaigznē. Paralēli nodevās skijoringa attīstībai. Tieši Briedis ir skijoringa renesanses tēvs Latvijā. Skijorings ir braukšana aiz moča ar slēpēm, turoties striķī. «Padomju laikā moči bija pamattransports, jo visā savienībā brauca katrs ceturtais,» stāsta Briedis un atceras, ka līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu 90. gados braucēju skaits samazinājās. Sarkanā zvaigzne vairs nespēja konkurēt ar importa automašīnām.

«Mani čaļi sāka braukt VW Golf kausā. Kas man atlika? Riteņi!» Briedis sāka organizēt sacensības bērniem Riteņvasara, kas notiek joprojām: sākas aprīlī un beidzas oktobrī. Pavisam 60 posmu. Pa Uzvaras parka asfaltu ik trešdienu rullē vairāk nekā 200 braucēju. «Vasaras nometnes saskrūvējušas tādas cenas, ka vecāki nespēj pavilkt,» nosaka Briedis. Piedalās arī vecāki, īpaši jau velorollingā — viens dalībnieks minas uz velosipēda, otrs ar skrituļslidām pakaļ, turoties striķī. Dalības maksas nav, bet balvas gan ir. Reizi gadā Riteņvasara notiek arī Bieriņu trasē, kur bērni brauc melnām mutēm, jo trases segums ir sākot no grants un smilts, beidzot ar dubļiem. Tāpat katru gadu netālu no savām mājām Briedis rīko arī ģimeņu velosacensības Imulrings — tās nosaukumu ieguvušas no Imulas ielas Bieriņos, kur arī notiek 650 metru lielā aplī.

«Kāda ir mūsdienu jaunatne? Ļoti labi bērni. Pie manis nāk ieinteresēti bērni, ne ar vienu nav jācīnās.» Briedis atceras kādu puiku, kurš bijis depresīvs, taču, sākot braukt, kļuvis dzīvespriecīgs. Iestājies Stradiņos, pabeidzis fizioterapeitus.

Šobrīd motokluba vadītājs ir Aivars Ābols, un piecus mēnešus gadā privātā Vilciņu trasē Mārupē notiek minimotokross bērniem ar mazmazītiņiem motocikliem. Dalībnieki ir vecumā no pieciem gadiem. Agrāk mači rūca biežāk nekā reizi mēnesī, jo «federācijas deva piešprici dažu simtu apmērā, taču šogad vairs nedod». «Bet mums Bieriņu klubā ir izaudzis Eiropas čempions, 13 gadus vecais Eduards Bidzāns, kurš jau meklē ārzemju komandu!» Nav tā, ka Latvijas Motosporta federācija nebūtu novērtējusi motokluba Bieriņi ieguldījumu — šogad Briedis saņēma apbalvojumu par mūža ieguldījumu motosportā.

Briedim ir sāpīgi klausīties, ka Biķernieku trasei vēlas atņemt nacionālās sporta bāzes statusu, jo daļa tās atrodoties uz privātas zemes. «Miljonāru bariņš grib Biķerniekus pazudināt. Savas intereses pārstāvēt. Tas taču katram cilvēkam skaidrs, ka Biķernieki ir vajadzīgi!» Briedis komentē un par miljonāriem dēvē zemes īpašniekus — uzņēmējus Gunti Rāvi un Igoru Skoku. Manabalss.lv sākusi parakstu vākšanu par iniciatīvu Zemes atsavināšana no privātīpašniekiem nacionālās Biķernieku kompleksās sporta bāzes attīstībai. No 10 000 vajadzīgo balsu, lai iesniegtu iniciatīvu Saeimā, mēneša laikā savākti tikai 3456 paraksti. Briedis uzsver, ka šogad trasē noticis pasaules čempionāta posms rallijkrosā un plānots arī nākamgad septembrī. Trase saņēmusi starptautiskās federācijas vērtējumu kā labākā pasaulē. Briedis norāda, ka tur notiek arī velosacensības, ik dienu redzami skrituļotāji un māmiņas ar ratiņiem.

Briedis pats uz moča pēdējoreiz traucās veterānu sanākšanā pirms diviem gadiem. Daudz staigā vai brauc ar sabiedrisko transportu. Neapgrūtina bērnus un mazbērnus ar sevis vadāšanu. Cik vien var — kustas, tāpēc arī esot tik garu mūžu nodzīvojis. «Jo kustīgs cilvēks ir vesels. Tātad dzīvs!»

Ēdienkarte

Salami pica
Kafija ar pienu

Katrs cilvēks ir vērtīgs!

Vienlīdzīga sabiedrība rodas vietās, kur cilvēks palīdz cilvēkam pat it kā sīkās lietās, secina pētījuma Nevienlīdzības seja koordinatore Liesma Ose

Nelielā, noplukušā koka mājā Maskačkas sirdī — Lauvas un Ludzas ielas krustojumā — kebabus un falāfelus piedāvā Pakistānas kebabs. Esmu atbraukusi šurp ar auto un, aizslēdzot durvis, uzmetu ātru skatienu apkārtnei, pieķerdama sevi pie domas: kaut tik atgriežoties stikls būtu vesels un radio savā vietā! Šajā apkaimē, kur cita pēc citas slienas augstskolas — Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte, Ekonomikas un kultūras augstskola, Baltijas Starptautiskā akadēmija un citas —, esmu sarunājusi tikšanos ar pētnieci Liesmu Osi. Līdz mēneša beigām viņa vēl strādā netālajā Transporta un sakaru institūtā par mācību prorektori, bet jau pēc nedēļas sāks darbu pie jauna projekta — atbalsta centrā Dia+logs mācīs sociālos darbiniekus strādāt ar jauniešiem, kuri cieš no narkotiku atkarības.

Liesma lasa lekcijas vairākās augstskolās, savulaik Sorosa fondā vadījusi cilvēktiesību un sociālās integrācijas programmu. Taču mūsu satikšanās iemesls ir nesen publicētais pētījums Nevienlīdzības seja, kuru viņa koordinēja. Šī būs laba vieta sarunai par nevienlīdzību, viņa iesaka, kad telefona sarunā apdomājam tuvējās pusdienu iespējas. Apsēžamies pie viena no Pakistānas kebaba galdiņiem. Blakus pusdieno divi jaunieši, kas savos mobilajos telefonos klausās repu. Maskavas forštate ir viens no galvaspilsētas rajoniem, kur nevienlīdzība uz ielas skaidri saskatāma pat ar neapbruņotu aci.

Pirms diviem gadiem Liesma vadīja Prezidenta kancelejas iniciētu pētījumu par sabiedrības saliedētību. Tolaik Latvijas Fakti bija nākuši klajā ar šokējošiem datiem par romu dzīves apstākļiem. Šo tēmu Liesma turpināja, norādot uz lielu analfabētismu, bezdarbu un abortu kā vienīgo kontracepcijas līdzekli daudzu romu sieviešu dzīvē. Kad 2017. gada janvārī pētījums tika iztulkots angliski, Liesmu uz sarunu uzaicināja Zviedrijas vēstniecība Latvijā — uzaicināja vadīt ekspertu grupu, kas pētītu nevienlīdzību valstī. Tā Rīgas Ekonomikas augstskolas paspārnē tapa pētījums Nevienlīdzības seja, kas vērš uzmanību ne tikai uz ienākumu, bet arī iespēju nevienlīdzību Latvijā. Pēc statistikas datiem, esam Eiropas pēdējās vietās, slikto valstu grupā kopā ar Portugāli, Bulgāriju, Liesma paskaidro.

Vislielākajam riskam pakļauti vientuļie pensionāri un viena vecāka ģimenes ar trim vai vairāk bērniem. Lai nevienlīdzību personalizētu, pētījumā īsi ieskicēti dažādu cilvēku stāsti. Viens no tiem — par 82 gadus veco Maigu, Liesmas mammas draudzeni. Maigas vīrs nomira pirms desmit gadiem. Bērnu nav. Tikai kaķis Teo. Viņas pensija ir 265 eiro mēnesī, un lielākā daļa naudas aiziet zālēm. Maiga bieži raud un paniski baidās no slimnīcas. Kādreiz Liesma ar mammu aicināja Maigu ciemos, brauca pie viņas, vārīja zupu. Tagad sieviete palikusi uz gultas, arī Liesmas mamma vairs nav tik stipra, lai palīdzētu. «Tas ir skumji — cilvēki mirst vientulībā,» Liesma stāsta un norāda, cik būtiski, domājot par sociālo palīdzību un atbalstu, ir nošķirt seniorus, kam ir ģimene, un tos, kas ir vientuļi. Pirms desmit gadiem Liesma bija labklājības ministres Ivetas Purnes ārštata padomniece. Jau tolaik tika runāts par šādas politikas nozīmi, bet pirmās reālās iniciatīvas vientuļo pensionāru dzīves kvalitātes celšanā Saeimā parādījušās tikai tagad.

Pētījumā uzmanība pievērsta arī jauniešiem, kas nemācās un nestrādā. Pēc aptuvenajām aplēsēm, 15—24 gadu vecumā tādi ir 19 800, bet 25—29 gadus sasniegušo vidū 20 900. Šie jaunieši un bērni dzīvo gan laukos, gan pilsētās.

«Ir tāds noklusētais fenomens kā ielu bērni,» Liesma skaidro. «Mēs šobrīd esam Rīgas rajonā, kur ir ielu bērnu koncentrācija,» viņa pamāj uz kebabnīcas logu. Visvieglāk pamanāmi un atbalstāmi esot jaunieši ar invaliditāti un jaunās māmiņas. Taču būtu nepieciešams aktīvāks darbs ielās, kas diemžēl nenotiek. Ja sociālais darbinieks uz ielas pamana jaunieti, kas varētu būt narkotiku reibumā, viņam būtu jāiet klāt — aprunāties, nevis nosodīt. Saprast, kāds ir problēmu cēlonis. Parādīt veselīgo alternatīvu. Taču konkurēt ar narkotikām un alkoholu ir ļoti grūti.

Pētnieki ierosina veidot otrās iespējas skolas, līdzīgi kā Skandināvijas valstīs un Nīderlandē. «To varētu maigi nosaukt par bērnudārzu nepaklausīgiem tīņiem,» pētniece skaidro. Tā būtu vieta, kur bērnus ne tikai izglītotu, bet arī apčubinātu. «Dzīves prasmes viņiem ir ļoti vāji attīstītas. Vai ir dziņa — kaut ko nospert, kādu piekrāpt. Tas ir ielas audzināšanas rezultāts. Darbiniekiem jābūt ārkārtīgi pacietīgiem ar šiem jauniešiem,» viņa stāsta. Atsacīšanās risināt ielu jauniešu problēmu Liesmu sanikno. «Muļļāšanās notiek!» Par to tiekot runāts jau gadus divdesmit, bet politiskās gribas nav. «Tā [šķiet] tāda piedauzība un cūcība — būt uz ielas, pārdot narkotikas. Cilvēki raugās uz viņiem kā uz padibenēm. Bet viņi ir cilvēki! Katrs cilvēks ir vērtīgs.»

Pētījumā norādīti vairāki ieteikumi, kā samazināt nevienlīdzību. Viens no tiem — samazināt birokrātiju un padarīt informāciju par sociālajiem pakalpojumiem vieglāk pieejamu. Izglītoti cilvēki ātrāk atrod informāciju, vairāk izmanto pieaugušo izglītības iespējas. Savukārt tie, kam izglītība ir zema un attīstība būtu visvairāk nepieciešama, to izmanto reti. Izglītība, viņasprāt, ir spējīga raķete, kas var izraut cilvēkus no nevienlīdzības gūsta. «Ar cilvēkiem vairāk ir jārunā un jārunā ne birokrātiskā valodā,» Liesma uzsver un kā slikto piemēru piesaka Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapu. «Ieej un apmulsti. Mazi burti. Nav viegla valoda. Birokrātija traucē cilvēkiem tikt pie sociālajiem pakalpojumiem.»

Turklāt, lai samazinātu sociālo nevienlīdzību, nepietiek tikai ar naudas pabalstiem. Ir vajadzīgi pakalpojumi. «Mani aizkustina [kādreizejās ASV pirmās lēdijas] Eleanoras Rūzveltas teiciens par cilvēktiesībām. Tās rodas mazajās vietās. Tur, kur cilvēks palīdz otram cilvēkam. Vienlīdzīga sabiedrība tieši tā arī veidojas. Piemēram, ar ziedošanas kultūru. Tā neatrisina politikas problēmas, bet parāda politiķiem, kā jārīkojas,» Liesma stāsta un piemin daudzbērnu māmiņu Ievacā, kurai sieviešu klubs Ievacas liepas saziedoja naudu zobu ielikšanai. «Ja aiziet uz darba interviju bez zobiem, viņu neņem darbā. Šie ir gadījumi, kad varam palīdzēt. Bet tas nav politikas risinājums, tas ir plāksteris. Mūsu pētījums palīdz modelēt politikas risinājumus, kas padara šāda veida plāksterus mazāk izšķirošus.»

Pētniece norāda arī uz iespēju nevienlīdzību ārpus Rīgas. Onkoloģijas vai psihiatrijas pacientiem ārpus galvaspilsētas specializēta atbalsta nav. Lielākā daļa ārstu koncentrējas Rīgā. Jaunie speciālisti uz reģiona slimnīcām doties negrib. «Varbūt noderētu Iespējamā misija medicīnā,» pētniece ierosina, piesaucot sekmīgo izglītības iniciatīvu, kas nodrošina jaunu pedagogu nonākšanu skolās.

Lai palīdzētu radīt pārmaiņas sabiedrībā, Liesma startēja arī Saeimas vēlēšanās — no Attīstībai/Par! saraksta. Ievēlēta netika, bet izmantoja iespēju uzrunāt politiķus ar pētījuma secinājumiem. Par paveikto darbu viņa ir gandarīta. «Ja jaunajā Nacionālajā attīstības plānā nevienlīdzības samazināšana būs iekļauta kā viens no mērķiem, tad darbs nav velti darīts.»

Ēdienkarte

Kebabs Mix
Salāti
Tomātu sula
Pepsi

Ballīte ar sekām

Fabriku skursteņus no Eiropas pārceļot uz Ķīnu, planētas līmenī nav rasts risinājums. Diskusijas kļūst arvien sarežģītākas. Tā brīdinošo starpvaldību klimata ziņojumu komentē pētnieks Elgars Felcis

Elgars Felcis Skype kamerā parāda milzīgu krūzi — melnā tēja ar pienu. Ieradums no laika, kad viņš studēja socioloģiju maģistrantūrā Varvikas Universitātē Anglijā. «Ieskaitot Erasmus studentu apmaiņu Kopenhāgenas Universitātē, esmu studējis piecās dažādās universitātēs piecās Eiropas valstīs,» latvietis moži iesmejas. Krakovā, kur viņš ar ģimeni ciemojas pie sievas vecākiem, ir astoņi no rīta. Elgars paspējis uzkost siermaizi un redīsu. Bērni, kas ieskrien paskatīties uz tēva sarunas partneri datora ekrānā, našķojas ar zemnieku tirdziņā pirktām plūmēm. Brokastu paradumi Polijā esot visai līdzīgi Latvijai, taču Felču ģimene visur būs izņēmums. Piemēram, viņi neēd jūras un okeāna zivis, jo tajās pastiprināti uzkrājas vides piesārņojums. Plus — sālsūdens baseini ir kritiski izzvejoti.

Elgars par šīm lietām spēj runāt kompetenti. Viņš ir doktorants Vāgeningenas Universitātē Nīderlandē, starpdisciplinārs ilgtspējas zinātnieks. Starptautiskā projektā SUSPLACE Vāgeningenas un Latvijas Universitātes paspārnē pēta arī klimata pārmaiņas. Protams, ar profesionālu interesi sekoja līdzi ANO izveidotā Starpvaldību klimata pārmaiņu paneļa (IPCC) ziņojumam, kas nāca klajā pagājušajā nedēļā. Tam bijusi rezonanse arī Polijas medijos.

Pasaules vadošie klimata zinātnieki brīdināja, ka, neko nedarot, 12 gadu laikā globālā sasilšana var pārsniegt 1,5 grādus Celsija virs pirmsindustriālās ēras līmeņa, šobrīd tā jau sasniegusi vienu grādu. Kāpjošā līkne draud ar ekstrēmu karstumu, sausumu, plūdiem un nabadzības riskiem lielā daļā zemeslodes.

«Risku augšējā skala, ko nevar izslēgt, — vides, ekosistēmu un sabiedrības sabrukums,» rezumē Elgars. «Par šīm problēmām vislielākajā mērā atbildīgas attīstītās valstis: ASV un ES, kas vēsturiski visvairāk radījušas oglekļa dioksīda izmešus. Tas, ka ES skursteņi un gaisa piesārņojums ir pārcelts uz Ķīnu, nenozīmē, ka planētas līmenī viss ir atrisināts. Diskusijas kļūst arvien sarežģītākas, jo sanāk tā: mums bija ballīte, bet jums būs paģiras. Varbūt jums vēl nav tāda komforta līmeņa kā mums, bet jūs to arī nedrīkstat atļauties, planēta to nepieļauj!»

Jā, progresam ir blaknes. Fosilajos resursos tūkstošiem gadu koncentrēta saules enerģija. Kurinot ēkas, braucot ar mašīnām, mēs to atkal pārvēršam izkliedētā enerģijā — siltumā. Oglekļa dioksīds īsā laikā tiek izkliedēts atmosfērā, kur tā koncentrācija ir ārpus pieļaujamiem rāmjiem, Elgars runā, noliekot malā tēju. Klimata pārmaiņu skeptiķi gan argumentē, ka planēta vienmēr ir mainījusies. Taču šobrīd cilvēku kolektīvā iedarbība ir tik milzīga, ka sāk ietekmēt planētas ģeoloģisko un biofizikālo funkcionēšanu. Sekas kļūst acīmredzamas. «Ja kāds zinātnieks vēl ir skeptisks, tad acīmredzot viņam daudz maksā, lai viņš diskreditētu sevi.»

Pirms 1992. gada Riodežaneiro Zemes samita zinātnieki brīdināja, ka, salīdzinot ar pagājušā gadsimta 70. gadiem, mugurkaulnieku kopskaits sarucis līdz 60%, šobrīd to ir ap 40% no iepriekšējā līmeņa. «Biologi to sauc par sesto masveida izmiršanu, piektā notika ar dinozauriem. Visticamāk, tuvākās desmitgades laikā vairs nebūs dzīvu koraļļu rifu. Lielais Barjerrifs Austrālijā jau ir daļēji izbalējis. Un tā nav viena atdalīta lieta. Lielāko daļu oglekļa izmešu absorbē okeāns.»

Arī versija, ka 1988. gadā izveidotais IPCC sniedz pārāk draudīgus brīdinājumus, vairs neiztur kritiku. «Viņu prognozes par tendencēm līdz šim ir bijušas pat pārāk maigas, konservatīvas. To var saprast, jo tā ir 100 zinātnieku grupa, kam arī savā starpā jāvienojas par konsensu.»

Trauksmes celšana vai necelšana arī ir konceptuāls jautājums, secina pētnieks. «Protams, pārāk neērti un depresīvi ir par šiem jautājumiem domāt, arī zinātnieki ieslīgst pašcenzūrā. Psiholoģiski pētījumi rāda: ar biedēšanu nevienu uz rīcību neiedrošinās. Bet tā tiek noniecināti riski.»

Viss funkcionē, kā pierasts, tikai temperatūra ir par pāris grādiem augstāka. Latvijas gadījumā — gluži jauka ziņa! «Tāds «īsceļš» prātā ir ļoti bīstams,» atmāj sarunas biedrs. Daļa pasaules valstu turpretī kļūs fizioloģiski neapdzīvojamas. Izkūstot ledājiem Antarktīdā, Arktikā un Grenlandē un ūdens līmenim paaugstinoties, Kiribati un Māršala salas pazudīs dzelmē, bet citur cilvēki mirs no karstuma. ASV gan pagājušā, gan šī gada vētru sezona jau nākusi ar dramatiskām sekām.

«Tā nebūs paredzama pasaule, no kuras uz mūsu jaukajiem kūrortiem brauks tūristi. Sāksies migrācija, ražas zudumi izraisīs badu, būs militāri konflikti. Risku apjoms ir prātam neaptverams.»

Eiropā — karstums, bet Latvijā šogad — idilliski gara, silta vasara, laba augļu un ogu raža dažādām šķirnēm, turpinu provocēt. «Nē, graudaugiem sausuma dēļ ir milzīgi ražas zudumi. Pagājušogad zemnieki pieprasīja kompensācijas par netipisko lietavu izraisītiem zaudējumiem, šogad — par sausumu,» atbild pētnieks. «Šī gada siltā vasara — tas ir punkts, kad klimata pārmaiņas kļūst redzamas vidējam cilvēkam. Par to 2009. gadā britu sociologs Entonijs Gidens rakstīja grāmatā Klimata izmaiņu politika. «Tajā brīdī, kad klimata pārmaiņu sekas kļūst acīmredzams, pēc definīcijas ir pārāk vēlu, lai novērstu lielākās negatīvās sekas. Skaidrs, ka planētas ģeoloģijā tas ir superīss, bet cilvēka dzīvē — pietiekami garš un neskaidrs laiks.»

Retorika ir mainījusies. Iepriekš zinātnieki un politiķi diskutēja, kā novērst klimata pārmaiņas, tagad tiek meklētas stratēģijas, kā ar tām sadzīvot. Katram indivīdam nevajadzētu justies atbildīgam par sistēmiskām problēmām, tas var  izraisīt fatālu un depresīvu sajūtu. Tomēr vajadzētu darīt visu iespējamo, lai šīs problēmas tālāk neradītu, saka Elgars. Viņš piemin drīz iznākošo Latvijas Universitātes Tautas attīstības pārskatu, kur vienu sadaļu rakstījis kopā ar brāli Renāru Felci, kas strādā VARAM un arī māca studentus. «Pēdējos 15 gados ir lielāka izpratne par vides jautājumiem, bet, spriežot pēc aptaujām, vienīgā praktiskā rīcība ir atkritumu šķirošana.» Elgara ģimene Latvijā dzīvo lauku saimniecībā, viņš ir Latvijas Permakultūras biedrības priekšsēdētājs. Nolēmis iztikt bez lidojumiem, reizi gadā Polijas radus ar sievu un diviem bērniem apciemos ar auto. «Lidmašīnas izmeši ir tikpat lieli kā braucot katram atsevišķi ar mašīnu. Ceļošanas pieredze cilvēkiem ir svarīga, bet nedēļas nogales izrāviens uz Eivisu vai Londonu ir privilēģija 6—7% planētas iedzīvotāju. Planēta ilgtspējīgā ilgtermiņa līmenī nespēj uzturēt tādu dzīvesstilu, kādu arī mēs, latvieši, šobrīd baudām. Pie ērtībām pierod. Brīvprātīgās vienkāršības kustība pasaulē pastāv, bet diemžēl tā pagaidām uzrunā ļoti maz cilvēku.»

Ēdienkarte

Maizītes
Tēja ar pienu
Kafija

«Man bija kauns klausīties»

Bijusī Rail Baltica ieviesējorganizācijas vadītāja Baiba Rubesa stāsta, kāpēc Briselei Latvija šķiet «melnais caurums» un kas nākotnē apdraud Baltijas gadsimta projektu

Daudziem, tajā skaitā arī tranzīta nozarē, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca Baibas Rubesas paziņojums 27. septembrī, ka viņa atkāpjas no valdes priekšsēdētājas amata RB Rail — trīs Baltijas valstu kopuzņēmumā, kas pārrauga un koordinē gadsimta projekta — ātrgaitas vilciena no Tallinas līdz Polijai Rail Baltica — plānošanu un celtniecību. Jau bija skaidrs, ka viņas līgums oktobra beigās netiktu pagarināts, tāpēc aiziešanas fakts varbūt nebūtu tik pārsteidzošs. Tomēr paziņojumā par savu lēmumu Rubesa arī min nopietnus riskus, kas nākotnē var apdraudēt projektu.

Lai par tiem vairāk uzzinātu, sarunājam kopā pabrokastot pirmdienas, 8. oktobra, rītā Miera ielas stilīgajā kafejnīcā Grauzdētava Rocket Bean. Taču sarunas pirmais temats dabiski ir nedēļas nogalē notikušās vēlēšanas. Ko viņa domā par rezultātu?

«No vienas puses, rezultāts ir labāks, nekā biju cerējusi,» viņa saka. Tomēr, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, arī Latvijā ir milzīgu pārmaiņu laiks, kurā dominējošās emocijas ir dusmas un visas partijas vai nu tās kurina, vai mēģina iegrožot. Taču ir arī labas ziņas — politiskās partijas kļūst par nopietnākām organizācijām, kurās redzama lielāka biedru līdzdalība.

Ja viņa jau priekšlaikus zinātu vēlēšanu rezultātu, vai tas būtu mainījis viņas lēmumu? «Nē,» viņa stingri atbild. «Konstelācija, kas ir ap RB Rail, nav gatava tam, ka es esmu izpilddirektore.» Tomēr viņa priecājas, ka viņas laikā izdevies izveidot ļoti spēcīgu komandu un pieņemt stingrus noteikumus iepirkumiem.

Angliski ir pazīstams izteiciens — jūs mani nevarat atlaist, jo es iesniedzu atlūgumu. Vai tas ir iemesls, kāpēc viņa aizgāja mēnesi pirms līguma beigām, vai arī ir vēl kāds cits?

Rubesa neatbild tieši, taču piemin kādu sapulci aprīlī ar visu trīs valstu un Eiropas Komisijas pārstāvju piedalīšanos. «Man bija kauns klausīties, kā viens ar otru runāja, sevišķi Latvijas pārstāvji. Tad es nolēmu — man tagad ir viss.» Baltijas pārstāvji bijuši ne tikai nekompetenti, bet arī «nepieklājīgi un prasti». Lai projekts veiksmīgi virzītos uz priekšu, attiecīgos amatos ir jābūt kompetentiem cilvēkiem, kam ir pilnvaras pieņemt lēmumus. Tā ir problēma visās trijās valstīs. «Gandrīz visai [RB Rail] padomei bija «ēnu direktori». Lietuviešu pārstāvji padomes sēdēs regulāri teica — pagaidiet, man jāpiezvana un jāpaprasa.» Tas neesot nopietns veids, kā vadīt projektu. Tā nenotiekot pat Kaspijas jūras reģionā, kur Rubesa divus gadus pārstāvēja naftas uzņēmumu Statoil attiecībās ar valdībām.

Cilvēkiem ir jāspēj komunicēt, un tas būšot izaicinājums jaunajai valdībai. Latvija vēlas no ES saņemt atbalstu, taču, «ja tu gribi kaut ko ņemt, tad tev ir jāprot sarunāties». Devējiem ir jāuzticas ņēmējam, kuram ir jābūt labai reputācijai un tēlam. Eiropā Rubesai bieži teikts, ka «Latvija ir melnais caurums», jo uz sarunām netiek sūtīti cilvēki ar raksturu, zināšanām un autoritāti. Savukārt igauņu premjerministrs Jiri Ratass «var patikt vai nepatikt, bet viņš prot pieiet klāt, sarokoties, viņš ir savējais» Eiropas vidē. Rubesa daudzās Latvijas amatpersonās nav manījusi šo īpašību.

Rubesa paziņojumā par atkāpšanos no amata minēja draudus, kas varētu pat apstādināt Rail Baltica projektu. Kas tie ir?

«Lielākais drauds ir iespējamas pārmaiņas Eiropas Parlamentā» pēc vēlēšanām nākamvasar. Tām sekotu izmaiņas Komisijā un Eiropas Padomē, un tas varētu apdraudēt projekta finansējumu, ja Baltijas valstis nespēs stingri un pārliecinoši par to iestāties.

Jau šobrīd vairāk nekā pusotra gada garumā trīs valstis nespēj pieņemt lēmumu par finansēšanas modeli kopuzņēmumam RB Rail. «Ir jāsaprot, ka kopuzņēmums ir priekšnosacījums, lai vispār dabūtu naudu,» saka Rubesa. Viņa domā, ka trīs valstis nespēj vienoties, jo nevienai Rail Baltica patiesībā nav prioritāte.

Šobrīd Eiropas Komisijai tas ir prioritārs projekts, jo tas savienos visu ES līdz Somijai un tam ir arī aizvien nozīmīgāks drošības aspekts. Taču nākamajā plānošanas periodā EK vajadzēs lemt par 4—5 miljardu eiro piešķiršanu projekta celtniecībai. «Nav neiespējami, ka tiks ievēlēts projektam mazāk labvēlīgs Eiropas Parlaments.» Baltijas valstu pasivitāte rada risku, ka lielās donorvalstis var teikt — kāpēc mums par to maksāt, ja baltieši paši projektu neatbalsta? Ir zīmīgi, ka Latvijā priekšvēlēšanu laikā neviens par Rail Baltica nerunāja. Tas ir pārsteidzoši, jo nākamo 5—10 gadu laikā projekts spēcīgi sildīs ekonomiku un uz spēles ir 1,5—3 miljardi eiro, kas varētu ieplūst Latvijas tautsaimniecībā.

Rubesai ir bažas arī par Rīgas Centrālo staciju. Par sliedēm, estakādēm un tiltu pār Daugavu pamatā maksās Eiropa, bet par pārējo — stacijas ēku un tās apkārtni — lielākā atbildība ir Latvijai. Par staciju jau izsludināts iepirkums par projektēšanu un celtniecību, taču neesot skaidri definēts, kā tiek sadalīta atbildība starp iesaistītajām pusēm — Rīgas domi, Latvijas Dzelzceļu, Eiropas Dzelzceļa līnijām un Satiksmes ministriju. «Es nekur neesmu redzējusi nopietnu aprēķinu — kas tas ir, ko mēs tur būvēsim? Cik tas maksās? Kas par ko maksās?» Iepirkumam izsludinātais laiks arī esot ļoti īss, tikai trīs mēneši, bet šādiem lieliem projektiem parasti dod sešus. Rubesai ir bail, ka lielie, nopietnie pasaules līmeņa būvnieki šī iemesla dēļ iepirkumā vispār nepiedalīsies un iesniegtie piedāvājumi būs dārgāki un nekvalitatīvāki, nekā tie varētu būt.

Bažas par dārgiem, nekvalitatīviem iepirkumiem dabiski raisa aizdomas par korupciju. Kā veicies ar sistēmas radīšanu, lai to novērstu? «Normāli,» atbild Rubesa. Ir pieņemti darbā pieredzējuši profesionāļi, «kas kaut ko no šīs pasaules ir redzējuši». KNAB arī seko līdzi projektam, RB Rail informē biroju par jautājumiem, par kuriem varētu būt vērts painteresēties. Arī ar Drošības policiju «visu laiku ir regulāra sazobe». DP pārbauda visus potenciālos darbiniekus, un tās ieteikumu dēļ divi nav pieņemti darbā. Rubesa uzskata, ka pat Latvijas vadošajās politiskajās aprindās daudzi nesaprot, ka Rail Baltica ir valsts drošībai nozīmīgs objekts un «nevar kurš katrs pie tā strādāt, it īpaši projektēšanā un IT».

Vai ir manīta arī Krievijas interese? «Protams! Visās trijās valstīs, Igaunijā visvairāk.» Šobrīd tas visvairāk izpaužas ar dažādu sabiedrisko organizāciju starpniecību. «Ne jau tikai Soross ir finansējis NVO,» smejas Rubesa. Krievijas vēstnieks nav atnācis vizītē? Nē, bet RB Rail biroju var redzēt no Krievijas vēstniecības, un «drošībnieki jau teica — pieņemiet, ka noklausās visu, ko pie jums runā». Birojā pat esot iebūvēta drošā istaba, kurā noklausīšanās nav iespējama.

Ko Rubesa darīs tālāk? «Esmu vēl aizvien Latvenergo padomes locekle, un tur ir, ko darīt,» viņa atbild. Par pārējo — «tad jau redzēs». Vai varētu iesaistīties politikā? «Nekad nesaki nekad,» viņa atsmej, «bet es noteikti negribētu kļūt par satiksmes ministri.» Taču piebilst, ka politiku var ietekmēt visādos veidos — sniedzot padomus, komentējot. Nav obligāti jāieņem kāds amats. Tas prasa strādāt 24/7, ko viņa RB Rail ir darījusi jau trīs gadus. «Es nealkstu pēc vēl trim gadiem. Bet nekad nevar zināt, ko tev piedāvā.»

Ēdienkarte

Brokastu zviedru galds (siļķe, biezpiens, kvinojas salāti, kartupeļi, desiņas, dārzeņi utt.)
Kruasāns
Melnā kafija Americano
Ar Aeropress gatavota Kenijas kafija

Nepadodies smacenim

Atzīmējot Latvijas Tautas frontes 30. gadskārtu, tās pirmais vadītājs Dainis Īvāns aicina novērtēt valstī sasniegto un neļaut tam izslīdēt no rokām

Visklusākā pusdienu vieta Latvijas Tautas frontes (LTF) muzeja tuvumā Vecrīgā ir restorāns Niklāvs, iesaka Dainis Īvāns. Ar LTF pirmo līderi tiekamies pirmdienā, tieši nedēļu pirms 8. oktobrī gaidāmās frontes trīsdesmitgades konferences. Vieta klusa un arī tematiski piemērota: pie sienām Strunkes, Padega un Eliasa reprodukcijas, bet dienas piedāvājumā latviešu «pamatēdiens» — cūkgaļas cepetis ar kartupeļu biezeni.

Tautas frontes 30. gadskārtu Īvāns sagaida ar gandarījumu. Kā padomju okupācijas sagrauta valsts, «mēs esam vienkārši neticami tālu aizgājuši, neticami daudz sasnieguši»! Ar klupieniem, ar kritieniem, ar kļūdām, tomēr uz priekšu. «Manas lielākās bažas pa šiem 30 gadiem ir to, kas ir sasniegts, neizlaist no rokām, neļaut izslīdēt,» saka Īvāns. «Jo reizēm cilvēki it kā aizmieg, viņi aizmirst, zaudē modrību un padodas kaut kādiem kārdinājumiem.»

Starptautiskā konference 8. oktobrī Dailes teātrī notiks ar mērķi atgādināt par LTF nozīmi, ideju evolūciju un pēdām šodienā. «Cilvēki aiziet pamazām,» Īvāns piemin arī šādu apsvērumu. «Mēs gribējām pateikt paldies šiem cilvēkiem, ka viņi ir riskējuši un darbojušies.» Konferenci organizē LTF sabiedriskā padome, 4. maija deklarācijas klubs un Kultūras ministrija. Tajā piedalīsies triju Baltijas valstu tautas kustību pārstāvji, vārds tiks dots arī pašmāju jaunākās paaudzes pētniekiem. Uz pasākumu un vēlāk svētku koncertu aicināts ikviens interesents. Tā kā LTF savulaik vienoja vairāk nekā 250 tūkstošus biedru, bet vietu skaits Dailē ir ierobežots, dalībnieki aicināti pieteikties līdz 5. oktobrim. «Kurš pirmais brauks, tas mals.»

Konference iekrīt uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām. «Un mēs pamodīsimies ar paģirām kā pēc Brexit,» smejas Īvāns. Vai paģiras tiešām būs? «Nē, es ceru, ka nebūs,» viņš atbild jau nopietni. LTF līderis pievienojas režisora Viestura Kairiša aicinājumam nebalsot par Saskaņu, KPV un ZZS. «Ja mēs neļausim izveidoties šai diezgan baisajai trīsgalvu velna kombinācijai, tad tomēr mēs diezgan droši varam skatīties nākotnē.»

Viņaprāt, Kremļa agresija pēdējo gadu laikā ir augusi, ne bez ienaidnieka ziņas tiekot sēta «prasta gānīšanās, pašnoniecināšanās». «Galvenais, lai uzvarētu tautu, lai uzvarētu cilvēku, ir viņā iesēt mazvērtības kompleksu, un tur mūsu ienaidniekam naudas pietiek.»Viņš atgādina padomju represijas pārcietušās Lidijas Doroņinas-Lasmanes teikto — «latviešu tauta nekad tik labi nav dzīvojusi kā tagad!» — un aicina nesekot Krievijas propagandas populārajam sauklim — balso no sirds, jūti ar sirdi! «Tātad mēs balstāmies tikai uz emocijām un ticam, ka rīt mums būs divreiz lielākas pensijas, ja kāds puskoka lēcējs mums to piesola,» skarbs ir Īvāns.

Paklausoties KPV sludināto «vājprātu», Īvānu pārņemot drūmas pārdomas par tautas nākotni, taču tas neesot nekas jauns. Viņš atgādina — savulaik bija gan Joahims Zīgerists ar banāniem, gan Ainārs Šlesers «ar gāzi grīdā, raķetēm un visu pārējo». Artuss Kaimiņš gan esot bīstamāks ar neskaidro naudas izcelsmi un iespējamo draudzību ar Saskaņu. Taču «mums jāzina, ka Maskavai nav ideoloģisku šķēršļu nopirkt jebkuru no mūsu partijām», piebilst Īvāns, norādot, piemēram, uz «augsta ranga Saskaņas valdītās Rīgas amatpersonu» — Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktora pienākumu izpildītāja Armanda Krūzes startēšanu ZZS sarakstā. Savukārt Saskaņa tikai saucoties par sociāldemokrātiem, tā  «ir alkatības partija, tā ir grābšanas partija, un tas redzams pilnīgi jebkurā šī cilvēka manifestā, kas uzstājas». Viņš asi kritizē arī Saskaņas premjera kandidātu Vjačeslavu Dombrovski, kurš «var lavierēt uz latviešu valodas iznīcināšanas robežas — gluži tāpat kā savulaik ir aicinājis Nils Ušakovs».

No kurienes viņam ir pārliecība par tautas gara spēku un gudrību izšķirošos brīžos izdarīt valstij drošākās izvēles? «Pirmām kārtām jādomā ar galvu,» saka Īvāns. «Mana pārliecība ir vienkārši manī pašā,» skaidro Īvāns. «Es nebūšu viņu [populistu] mērķauditorija, es nepakļaušos viņu diktātam, un es cilvēkiem pateikšu arī, ka ir jārīkojas pilnīgi pretēji, nekā šie cilvēki aicina,» viņš saka.

Pirms 30 gadiem Mežaparkā manifestācijai bija dots nosaukums Par tiesisku valsti. Kādu nosaukumu tagad liktu, ja būtu tāda vajadzība? «Es arī šodien liktu Par tiesisku valsti, jo tā ir lieta, par ko es visvairāk uztraucos,» atbild Īvāns. Ekonomiskās labklājības ziņā Latvija šo gadu laikā sasniegusi daudz, taču būtiski jautājumi ir atkarīgi no tiesiskuma — «cik godīga tā valsts ir, un cik precīzi tiek izpildīti likumi, kā notiek tiesas procesi, un tur mums klājas vissliktāk no visām jomām». Viņš atgādina publicistes Annas Žīgures pieminēto par tikumiem — vispirms man pašam sagrābties, tad manai partijai, tad, cik atliks, — valstij. Padomju tikumi jeb «smacenis», kā viņš to dēvē, Latvijā joprojām vējo. «Diemžēl smacenim ir ģenētiskas pārmantošanas īpašības, jo redzu arī divdesmitgadniekus, kuri ir īsti padomju cilvēki,» saka Īvāns. Lai to pārvarētu, būs nepieciešamas paaudzes. Šim jautājumam Īvāns pieskarsies arī savā uzrunā konferencē. «Atmodas laikā tomēr cilvēki bija gatavi tajā brīdī ziedot pilnīgi visu, līdz pat tādam jēdzienam kā dzīvība, jo nedomāja par sevi.» Viņš gan ir pārliecināts, ka arī tagad, «ja būtu tie dramatiskie brīži, kad ūdens smeļas mutē un zini, ka nākamajā rītā uzausīs saule un tavas tautas vairs nebūs, cilvēki saņemtos».

Saņemties valstij vajadzētu arī kādā citā šobrīd aktuālā jautājumā — beidzot publiskot čekas maisus. Taisnība esot tiem, kas saka, ka maisi ir nepilnīgi, un arī pētnieku komisija savu darbu nav izdarījusi, taču slēpt vai baidīties no to satura nebūtu pamata. «Kamēr eksistē kaut mazākais noslēpuma rēgs ap šiem maisiem, sabiedrība nerimsies, un tā būs šantāžas iespēja,»  saka Īvāns. Arī pats pazīstot čekas aģentus. «Daži ir atzinušies, daži nav, bet lietas būtība jau ir tāda, ka es savukārt par to pašu čeku nedodu ne pliku grasi,» saka Īvāns. Bija cilvēki, kuri tika šantažēti, piespiesti sadarboties un pie pirmās iespējas nodeva «māmuļu čeku», bija arī «līdēji, nelieši vai absolūti idioti». Viņš uzskata, ka nevajag baidīties publicēt visu, kas saistīts ar šo organizāciju, «jo tā ir absolūti krimināla struktūra». Publicētais jāuztver mierīgi, turklāt nekāda tiesāšana jau pēc tam nenotiks, taču pētniekiem būtu darbs.

Gatavojoties Latvijas simtgades svinībām 18. novembrī, Īvāns mācās dzejoli. Sīkākas detaļas netiek atklātas — tas ir noslēpumus. Apaļā jubileja tiks sagaidīta gan oficiālos pasākumos, gan arī ģimenes lokā. Kā katru gadu ap šo laiku, logā tiks likta arī aizdegta svecīte (pēc tās savulaik varēja noteikt savējos) un nomazgāta automašīna. Ko gribētu novēlēt Latvijai? «Mierīgi dzīvot tālāk, nebaidīties.» Nebaidīties viņš ieteica arī pirms 30 gadiem — 1988. gada 7. oktobrī uzrunā tūkstošiem cilvēku Mežaparka estrādē. Kādā togad uzņemtā fotogrāfijā viņš nobildēts ar puiku plecos. Brīdī, kad fotogrāfija uzņemta, kāds ārzemju reportieris iesaucies: «Future on the shoulders!» Tā arī bilde parādījusies Rietumu medijos. Šo fotogrāfiju Īvāns rāda bērniem skolās. «Vienmēr vajag atcerēties, ka mēs sēžam plecos kādai paaudzei un uz mums sēž kāds, kas uz mums paļaujas.»

* Plecos ir nākotne — angļu val.

Ēdienkarte

Ūdens
Divas soļankas Niklāva gaumē
Divi cūkgaļas cepeši ar kartupeļu biezeni un sautētiem burkāniem

Ja būs bads, mēs pateiksim!

«Jūs taču nemetat bērniem konfektes pār bērnudārza žogu?!» saka Rīgas Zooloģiskā dārza veterinārārste Inga Birne, kas 19 stundas cīnījās par mazā ziemeļbrieža dzīvību. Briedi pārbaroja apmeklētāji

Ar elpināšanas ierīci mutē un rūtainu segu sasegtais briedēns uz operāciju galda pagājušajā nedēļā izraisīja plašu diskusiju medijos. Trīs mēnešus vecais Merkūrijs nomira, jo zooloģiskā dārza apmeklētāji bija sabarojuši viņu ar kārumiem. Patlaban zoodārza vadība izskata vairākas idejas, kā pamatīgāk norobežot dzīvniekus no apmeklētājiem. Varētu palīdzēt elektrosētas un sīkāks musturs žogam, taču galvenais un vissvarīgākais — nemitēties atkārtot, ka dzīvniekus barot nedrīkst, jo viņiem ir piemērota speciāla pārtika, nevis bulciņas, burkāni un konfektes.

Zoodārzā tiekos ar veterinārārsti Ingu Birni, kura te strādā septīto gadu. Viņa pieaicinājusi arī kolēģi Nikolaju Oborinu, otru veterinārārstu, un nagaino dzīvnieku nodaļas uzraugu Jāni Siliņu. Jānis ir tas, kurš otrdienas, 11. septembra, rītā ieraudzīja gulošo briedēnu raustāmies krampjos. Jau pirmdien kolēģi stāstījuši, ka brīvdienās regulāri atvairījuši barotājus. Arī ieraksts dežūru žurnālā liecina: brīvdienās pie ziemeļbriežu aploka notikusi barošana. Jānis zvanīja ārstiem. Inga un Nikolajs atskrēja un transportēja pacientu uz netālo zoodārza klīniku. Glikozes līmenis asinīs bija kritiski zems, acīmredzot ēdiens neuzsūcās gremošanas traktā. «Briedis ir atgremotājs, un kuņģis sastāv no četrām daļām. Gremošanas laikā tajā notiek smalks bioķīmiskais process. Smalkmaizīte ar riebīgiem ogļhidrātiem izjauc dabisko vidi, veidojas organisma intoksikācija jeb saindēšanās,» stāsta Inga. Lai arī bija skaidrs, ka ir apstājusies gremošana, dzīvniekam papildus tika veikts rentgens, lai pārliecinātos, vai organismā nav nokļuvis kāds svešķermenis. Briedēns elpoja pats, taču glikozes līmenis zems, un vēnā tika ievadīti intravenozie šķīdumi. Pēc trīs stundu dakterēšanas kuņģis nedaudz atjaunoja darbību un briedēns pat piecēlās kājās. Zoodārza darbinieki bija sablendējuši ķērpju smūtiju un baroja jaunuli ar pudelīti. Merkūrijs nedaudz ieēda, taču tad atkal saļima. Sāka uzpūsties vēders. Inga un Nikolajs nolēma pielietot medikamentu, kas gāzes sadala mazos burbulīšos un izvada ārā. «Tas viņam negaršoja, bet mēs palīdzējām,» Inga atceras. Vaicāti, vai var pastāstīt, kādas mokas izjuta briedis, ārsti saskatās. Stulbs jautājums acīmredzot. Taču kaut kā gribētos eventuālajiem barotājiem izstāstīt, cik grūti bija dzīvniekam. «Kas tas vispār par jautājumu! Vai bezsamaņa sāp? Nē, bet patīkami arī nav. Mēs viņu atsāpinājām, protams. Briedis ir savvaļas dzīvnieks, viņš nav piejaucējams. Sāpes mēdz maskēt, jo citādi savvaļā viņu sadzirdēs un apēdīs,» skaidro Nikolajs.

Pēcpusdienā ārsti saprata, ka medicīniski izdarīts viss un atlikusi tikai cerība. «Mēs tiešām ticam, jo ar nāvi šeit saskaramies regulāri. Cerība nav pārvērtēta,» stāsta Inga un atceras, ka ar līdzīgu glikozes krišanos šogad klīnikā nonāca skudrlāča mazulis, kuru mamma nebaroja. Lācēnu atnesa gulošu. «Labi atceros to dienu. Ceturtdiena, nākamā pēc Dona koncerta,» viņa smejas. Skudrlācēnu izdevās glābt.

No vieniem dienā līdz četriem naktī briedis gulēja uz operāciju galda nekustīgi un vārgi elpoja. Tika veikta uzturošā terapija. Bija sadalītas pusstundas dežūras. «Viņam pašam vajadzēja izvēlēties — dzīvot vai mirt. Mēs sekojām stāvoklim un cerējām, ka izdzīvos. Četros no rīta briedēns aizgāja. Aizsūtīju puišus mājās, devos veikt sekciju,» atceras Inga. Brieža kuņģi skaloja vairākkārt, pētot tā saturu. Gļotādā vietām bija smags iekaisums. Atpazīt «vainīgo» nevarēja, jo barība bija sadalījusies. Kāda no šķiedrām atgādināja ananasu, taču «es varu arī kļūdīties, jo neesmu CSI». Melnā maisā 11 kilogramus smagais Merkūrijs aizbrauca uz zoodārza morgu, un nākamajā dienā pakaļ bija kremēšanas serviss.

Zoodārzā ir pārstāvētas 369 sugas — 2890 dzīvnieki, neieskaitot kukaiņus. Trīs mēnešus vecais briedēns bija vienīgais bērns briežu mammai. Viņa joprojām meklē Merkūriju, lūkojas visapkārt. Inga atceras, ka pērn no pārbarošanas nomira jērs, vēl pirms gada — kaza. Reiz ponijam bija pilna mute ledeņu. Sākās disbalanss gremošanas traktā, rūgšana un pūšanās, un zirgs bijis tuvu nāvei. Izdevās glābt.

Dzīvniekus no uzmācīgajiem barotājiem mēģina pasargāt zoodārza darbinieki. Kopējs Jānis stāsta, ka apmeklētāji viņa aizrādījumos ieklausās reti. «Vakar es piecpadsmit minūšu laikā aizrādīju desmit cilvēkiem. Ja stāvētu stundu, tad aizrādītu kādiem četrdesmit. Un tas ir tikai pie viena dzīvnieka!» secina Jānis. Viņam nav laika stāvēt pie žoga, jo ir jābaro nagaiņi, jātīra mītne. Ik pa laikam viņam zvana kolēģes un lūdz, lai nāk palīgā. Sieviešu norādēs apmeklētāji tā neieklausoties kā tad, ja saka vīrietis. «Nupat kolēģe zvanīja raudošā balsī, lai atnāku vēlreiz, jo man tikai vajadzēja nozust no redzesloka, kad atkal jau sākuši barot.» Daļa cilvēku ieklausās Jāņa teiktajā, citi apvainojas. Lai arī biļetes otrā pusē ir piktogramma un uzraksts, ka dzīvniekus barot nedrīkst, un pie žogiem ir aizlieguma zīmes, tās netiek ievērotas. «Ir pat bērni, kuri rāda uz to zīmi, bet vecāki tikai mudina barot. Lai nobildētu, stumj bērnu, ceļ pāri barjerām,» stāsta Jānis. Ziemeļbriežu žogs vietām ir ielocīts, jo bērni spiedušies ar visu svaru. Blakus augošajam rododendra krūmam aprautas lapas, jo ar tām bērni barojuši briežus. «Tas laikam ir kā Pavlova reflekss — ja kāds izbāž galvu, tam jādod ēst. Un briedis jau arī ņem. Pērtiķveidīgie Japānas makaki māk ar pirkstu parādīt, lai viņiem dod gardumus,» stāsta Inga. Nesen viņa redzēja, ka bērns ar saldējumu baro pāvu, tāpēc piegāja pateikt, lai tā nedara. Sekoja atbilde: «Mēs nopirkām biļeti un, ko gribam, to darām.» Inga salīdzina: ja viņa nopērk biļeti un aiziet uz teātri, tas nenozīmē, ka var kāpt uz beņķiem. Ārste saprot, ka bērni grib tuvāku kontaktu ar dzīvnieku, taču «zoodārzs nav ne cirks, ne atrakcija». «Te ir iespēja uzzināt vairāk par dzīvnieku un apskatīt. Ja gribas kontaktu, jābrauc uz izjādēm ar zirgiem vai minizoo, kur tos var barot ar speciāli sagatavotu pārtiku, ko var iegādāties.»

Veterinārārsts Nikolajs uzskata, ka barošana zoodārzā notiek tāpēc, ka vecāki nav izskaidrojuši bērnam, kāpēc to nedrīkst. Iespējams, paši nesaprot. «Mums ir tas padomju laika bada sindroms, kas pārmantots no vecvecākiem, un gribas visus pabarot. Un dzīvojam valstī, kur šķiet kruti pārkāpt noteikumus,» secina Nikolajs.

Patlaban zoodārza vadība neapsver iespēju pārdot tūtas ar īpašo barību. Reiz jau tas izmēģināts, bet burkāni un āboli, kas bija paredzēti Lauku sētai, mētājās visapkārt. It īpaši roņa baseinā. Arī sodu par neatļautu barošanu uzlikt nav iespējams, ja nemaina likumus, jo zoodārzs ir pašvaldības iestāde bez funkcijām sodīt. Tas būtu jādara policistiem. Pagaidām plānotas pašvaldības patruļas brīvdienās, un tiks izteikti brīdinājumi. Pavisam drīz vairāku dzīvnieku sētas tiks attālinātas, lai nav rokas stiepiena attālumā, kā arī uzliks žogu ar sīkāku restojumu. Tiks ierīkota elektrosēta no ziemeļbriežu aploka puses. Varbūt stikla sienas? Nē, tas nav risinājums, jo pārtiku metīs pāri.

Vislētākais un labākais risinājums ir skaidrot, kāpēc nevajag dzīvniekus barot. Inga to dara aizgūtnēm: «Jūs taču nemetat bērniem konfektes pār bērnudārza žogu? Ar kādām tiesībām jūs barotu svešu bērnu? Bērnam, kam ir nepanesība pret pienu, to iedodot, sāksies caureja, alerģija. Tieši tāpat katram dzīvniekam ir sava speciālā pārtika.»

Nesen Rīgā viesojusies Eiropas zoodārzu akreditācijas svīta, divas dienas vērtējot Rīgas dārzu. Uzteikuši virtuvi par sabalansētu barību un labām receptēm. Dzīvnieki ir no dažādiem reģioniem, un katram ir savs ēdiens: zoodārzs iepērk lucernu no Itālijas, ķērpjus no Skandināvijas un augu nektāru no ekvatora zemēm. «Ja dzīvnieki mirs badā un nebūs, ko ēst, mēs jums to pateiksim un aicināsim palīgā. Tikmēr, lūdzu, nebarojiet ar saviem našķiem,» saka Inga.

Izpratnes par dzīvnieku pasauli cilvēkiem trūkst. Inga un Nikolajs savulaik strādājuši diennakts veterinārajā klīnikā, skalojuši kuņģus suņiem Jaungadā un Jāņos, un ārā nākuši pīrāgi un šašliki. Reizēm abi iefiltrējas starp dārza apmeklētājiem un paklausās, ko viņi runā: «Izskatās, ka žirafēm te ir par maz vietas. Varbūt vajag laist vaļā?!» Inga smejas: «Kur? Uz Āfriku aizies kājām vai ar tramvaju aizbrauks?»

Ēdienkarte

Kūciņas ar putukrējumu
Svaigi spiesta apelsīnu sula

Algas pieaug. Ko vēl gribēt?

Algas aug! Tā ir labā ziņa Fontes ikgadējā atalgojuma pētījumā. Taču ar algu vien nepietiek darbinieku motivēšanai, atgādina Anta Praņēviča

Kopš pagājušā gada vispārējā atalgojuma pētījuma mēnešalga Latvijā ir pieaugusi par 6,5%. Tiem, kuriem alga celta šogad, uzrāviens bijis pat par 11%. Tas ir galvenais secinājums no konsultāciju un pētījumu kompānijas Fontes vispārējā atalgojuma pētījuma. Tomēr darba ņēmējiem, kas ar prieku uztver šādu ziņu, skaidri jāapzinās pirms desmit gadiem piedzīvotās finanšu krīzes mācība — algas nevar paaugstināt bezgalīgi! Tāpēc darba devēju viens no lielākajiem izaicinājumiem ir saprast, kas vēl bez taisnīgas darba samaksas motivē strādāt. Fontes pētījumu grupas vadītāja Anta Praņēviča secinājusi, ka aizvien svarīgākas kļūst lietas, ko grūti izmērīt naudā.

Dienā, kad tiekamies ar Antu, Fontes birojā valda svētku noskaņa — visi sapucējušies un priecīgi. Pētījuma prezentācijas diena. Šis ir 22. gads, kad tiek veikts atalgojuma pētījums, un ar katru reizi tajā iesaistās aizvien vairāk uzņēmumu. Šoreiz rekordaugsts dalībnieku skaits — 340. Tā ir zīme, ka uzņēmēji vēlas pieņemt pētījumos balstītus lēmumus, norāda Anta. Algu paaugstināšana notiek, salīdzinot katra darbinieka algu ar samaksu līdzvērtīgā amatā darba tirgū.

Aiz nepieciešamības tuvināties vidējai bruto darba samaksai, kas pašlaik ir 1004 eiro, visstraujākais algu pieaugums ir bijis nozarēs, kur darbinieki bija vissliktāk apmaksāti: mazumtirdzniecībā, loģistikā un ražošanā. Savukārt informācijas tehnoloģiju un finanšu jomā, kur algas jau gadiem ilgi ir krietni labākas nekā citās nozarēs, atalgojums nav īpaši kāpināts. «Nav tā, ka tiem, kuriem maksāja augstas algas, maksā vēl augstākas. Labi apmaksātajiem atalgojums pieauga ļoti mēreni — vidēji par 3,5%. Bet tiem, kuriem alga bija maza, pieaugums sasniedz 10%,» precizē Anta.

Pirmo reizi Fontes pētnieki ir pētījuši living wage — angļu valodā tā sauc atalgojumu, kas cilvēkam atļauj nodrošināt dzīvei nepieciešamo: samaksāt par dzīvokļa īri kādā no Rīgas rajoniem, nopirkt drēbes H&M, pārtiku Rimi vai Maxima, braukt ar sabiedrisko transportu, doties pie ārsta un vismaz vienreiz mēnesī atļauties kino, teātra, muzeja vai restorāna apmeklējumu. Ak, jā, un vēl 5% no algas vajadzētu nolikt uzkrājumiem. «Mums sanāca, ka cilvēkam, kurš uztur tikai sevi, dzīvei Rīgā nepieciešamā alga ir 800 eiro mēnesī uz rokas,» saka Anta. Pēc Fontes pētījuma datiem, apmēram puse Latvijas darbinieku saņemot vismaz 800, otra puse — mazāk. Vai steigšus viņiem pielikt pie algas? Ja tam nav ekonomiska pamatojuma — nevajag! «Bet, zinot, ka darbinieki sāk aizvien rūpīgāk izvēlēties, pie kā strādāt, jārēķinās, ka turpmāk darbinieki izvēlēsies to darba devēju, kas spēj maksāt vismaz 800 eiro,» norāda pētniece.

Darbinieku trūkuma izraisīts saspīlējums darba tirgū kļūst aizvien jūtamāks. Gluži kā iepriekšējos gados, cītīgi jāmeklē grāmatveži, pārdošanas eksperti, IT un inženierzinātņu speciālisti. «Jaunos inženierus ļoti vajag. Tādus, kas spēj saprast, kā veselu ražotni darbināt ar vienu datoru,» uzsver Anta. Trūkstot arī augstas raudzes juristu, arhitektu, dizaineru, datu analītiķu. «Nav vairs vajadzīgi cilvēki, kuri prot sagatavot standarta atbildes. Meklē profesionāļus, kuri prot interpretēt, saskatīt likumsakarības, izveidot formulas, pēc kurām tālāk strādāt. Kritiskā domāšana būs tā, kas būs vajadzīga pilnīgi visās profesijās,» datu analītiķiem izvirzītās prasības Anta veiksmīgi vispārina.

Jauna iezīme esot tā, ka aizvien grūtāk salūkot arī vienkāršo darbu veicējus: noliktavu darbiniekus, krāvējus, strādniekus. Izskaidrojums meklējams demogrāfijas datos. Pirmspensijas vecumā ir par 60 tūkstošiem vairāk iedzīvotāju nekā to 15—19 gadus veco jauniešu, kuri drīz slēgs darba līgumu. «Turpmākajos piecos gados darba tirgus saruks par vienu procentu tikai demogrāfijas dēļ,» saka Anta. «Turklāt arvien mazāk ir to jauniešu, kas sapņo strādāt par mehāniķi, santehniķi vai pārdevēju lielveikalā. Tāpēc arī vairums strādnieku ir pusmūža un vecāki cilvēki.»

Vienu no iespējamiem risinājumiem sameklējuši paši uzņēmēji — ieved darbaspēku, visbiežāk no Ukrainas. Atsauksmes esot dažādas: viens mazāk, otrs vairāk apmierināts. «Prātīgs solis ir procesu automatizācija. Iespējams, jauna grāmatvedības programma var aizstāt divus trīs jaunākos grāmatvežus,» iesaka Anta. «Latvijā nevajadzētu uztraukties par to, ka tehnoloģijas aizstās darbaspēku. Tām nav jāaizstāj darbinieki, bet ir jāaizpilda vakances.»

Kad pagājušā gada Fontes pētījumā tika atklāts, ka sievietēm maksā par 10% mazāk nekā vīriešiem par to pašu darbu, Anta, meklējot tam iemeslus, daudzas atbildes atrada tehnoloģiju uzņēmumu vadītājas Šerilas Sandbergas (Sheryl Sandberg) grāmatās. «Sieviete darbam piesakās tikai tad, ja viņas CV par 100% atbilst izvirzītajām prasībām, vīrietis — ja viņa CV par 60% atbilst pozīcijai. Sievietei maksā par jau sasniegtajiem rezultātiem, vīrietim — par sasniedzamajiem,» Sandbergas secināto atstāsta Anta. Viņa rezumē, ka ilgu laiku sievietes pašas pieļāvušas, ka darba tirgū tiek diskriminētas. Tagad tas mainās visā pasaulē, arī Latvijā. Jaunākajā Fontes pētījumā atšķirība starp sieviešu un vīriešu algām ir sarukusi līdz 6,1%. «Tas izraisīja ļoti lielu pārsteigumu. Pirmais jautājums — pareizi? Vai sievietēm atalgojuma pieaugums ir lielāks nekā vīriešiem? Atbilde ir — jā! Un tagad, jau pieņemot darbā sievieti, izvērtē, lai viņas atalgojums būtu līdzvērtīgs vīrieša atalgojumam tādā pašā pozīcijā,» ar gandarījumu secina Anta.

Darba tirgū, kurā trūkst gan zemas, gan augstas kvalificijas darba veicēju, darba devējiem nākas aizvien nopietnāk domāt par savu tēlu, secinājuši Fontes speciālisti. Lai veicinātu interesi par to gādāt, kompānija no šī gada nolēmusi veidot taisnīgāko atalgojuma maksātāju sarakstu jeb TOP 10. Izvērtējot, cik līdzvērtīga ir darba samaksa, secināts, ka vistaisnīgākie uzņēmumi ir starptautiskā lidosta Rīga un Accenture Latvijas filiāle. «Iesaku visiem uzņēmumiem nopietni piedomāt, ko darīt, lai viņu darbinieki justos labi. Darba devēja tēlu mazajā Latvijā veido ne tikai apzināts mārketings, bet arī personīgi dzirdēti stāsti un atsauksmes,» saka Anta.

Vēl viena globāla tendence, kas ietekmē arī Latvijas darba tirgu, esot nemonetārā motivēšana jeb darbinieka atbalstīšana citādi, nevis ar naudu. Pagājušajā gadsimtā galvenais bija adekvāts atalgojums, kas nodrošina pamatvajadzības. Patlaban svarīgs ir taisnīgs atalgojums un labumu paka, kurā parasti ir apmaksāts telefona rēķins, mācības, veselības apdrošināšanas polise un pasākumi kopā ar kolēģiem. Bet to tiecas nodrošināt visi darba devēji, nevis ar to izcelties un piesaistīt vistalantīgākos un spējīgākos darbiniekus. Tāpēc svarīgi esot izveidot tādu psiholoģisko klimatu, lai darbinieki justos novērtēti un vajadzīgi. «Jādomā, kā pēc iespējas labāk apvienot darbu ar privāto dzīvi. Jau šobrīd Latvijā ir darba devēji, kuri saka — ja nepiedāvātu elastīgu darba grafiku, iespējams, zaudētu darbiniekus,» stāsta Anta. Ja darba devējs atļauj darbiniekiem pašiem izplānot darbam atvēlētās stundas, viņi to uztverot kā uzticēšanos. Aizvien lielāka nozīme esot arī apziņai, ka darbs ir jēgpilns. Cilvēki grib strādāt ne tikai savā labā, vairums patiešām grib ar savu darbu padarīt pasauli labāku.

Ēdienkarte

Apelsīnu sula
Kafija
Snickers konfektes
Granola ar ķirbju sēklām un dzērvenēm

Izraisītais pieprasījums

Nav velostāvvietu, ietves atdotas mašīnām — Pilsēta cilvēkiem aktīvists Oto Ozols uztraucas par procesiem Rīgas galvenajā «artērijā» Brīvības ielā. Pagājušonedēļ viņu tur aizturēja policija

Uz tikšanos darbdienas rītā pie Dailes teātra Oto Ozols ierodas ar Bakfiets kravas velosipēdu, Dānijā tādi esot ap 25% ģimeņu. Priekšā koka kaste, kur var novietot pirkumus vai pasažieri. Iesprādzēts stiprinājumos, pirmos ceļojumus pa Rīgu tā veicis viņa dēls. Tagad piecgadnieks uz bērnudārzu kopā ar kādu no vecākiem pats izbrauc caur parku ar savu ritenīti.

Oto piedāvā man iesēsties kastē. Izbrīnītu gājēju skatienu pavadīts, pa trotuāru ved Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas virzienā. Tur, Brīvības un Tallinas ielas stūrī, 5. septembrī viņu apturēja policija. Ozols tajā dienā ar parastu riteni uz kādu tikšanos devās nevis pa ietvi, tā potenciāli radot sadursmju risku gājējiem, bet pa brauktuves otro joslu virzienā ārā no centra. Pirmā josla šajā vietā paredzēta sabiedriskajam transportam, viņš pamato. Riteņbraucēji pēc Ceļu satiksmes noteikumu 92. punkta drīkst izmantot tikai otro joslu, turoties iespējami tuvu tās labajai malai. Taču valsts policijai šāda uzvedība likusies aizdomīga. Ozols saņēmis pārmetumus par ķiveres un atstarojošās vestes nevalkāšanu (noteikumi to nepaģēr), ritenis atņemts, pats nogādāts uz apreibinošo vielu pārbaudi Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā Tvaika ielā.

Arhitekts, viens no kustības Pilsēta cilvēkiem aktīvistiem, kas cītīgi monitorē nebūšanas Rīgā un komunicē ar varas iestādēm, šajā aizturēšanā gan nesaskata atriebības motīvus. Policijas ekipāža garām braukusi nejauši, drīzāk tās rīcība liecinot par zināšanu trūkumu un zemu profesionālo ētiku. Pats galvenais — tas akcentējis problēmu, ka Brīvības ielas attīstība iet dīvainā virzienā. «Nav velostāvvietu, ietves atdotas mašīnām. Tas ir pretēji pilsētas attīstības plāniem, kuri nosaka, ka uz ietvēm nevajadzētu veidot autostāvvietas,» Oto rāda ar bruģakmeņiem glīti iezīmētās auto platības uz trotuāra Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī. Tad sparīgi sāk mīt pedāļus prom no centra. «Saskaiti, cik riteņbraucēju ir šajā krustojumā vien —  seši! Vienkārši nevar nepamanīt, cik viņu ir daudz! Viena meitene tikko aizbrauca pa sabiedriskā transporta joslu, pārkāpa noteikumus. Autovadītāji ir neapmierināti, bet Rīgā infrastruktūra tiek plānota tā, ka ar riteni droši nevar braukt, nepārkāpjot noteikumus,» viņš sūkstās. «Otrajā joslā nevar braukt 10 cm no baltās līnijas, jo lielie autobusi vienkārši var «nonest». Protams, autovadītāji ir neapmierināti — riteņbraucējs brauc pa ielas vidu! Bet tas ir domāšanas veids — viņi uzskata, ka šī ir iela, pa kuru var «lidot» un neviens cits te nedrīkst atrasties.»

Brīvības iela pēc nesenā remonta pakārtota privātajam transportam. Līdz šim ārā no centra veda divas brauktuves joslas, viena privātajam, otra — sabiedriskajam transportam, bet šobrīd ir divas joslas privātajam, viena — sabiedriskajam. Virzienā uz centru — divas joslas, nenodalot atsevišķi sabiedrisko transportu. «Satiksmes ābecē ir termins «izraisītais pieprasījums» — satiksmes telpa nekad nepaliek tukša, autovadītāji pārorientēsies un to aizpildīs. Bet velobraucēji brauc pa ietvēm, traucē gājēju dzīvi. Brīvības iela ir pārvērsta par Čaka ielu nr. 2 — pelēka, trokšņaina. Pirmo stāvu uzņēmējdarbība, kas turas tieši uz gājēju, velobraucēju un sabiedriskā transporta lietotāju apmeklējumu, stagnē. Jo ielas draudzīgākas gājējiem un riteņbraucējiem, jo labāk attīstās mazie biznesi,» secina Ozols.

Teikto labi ilustrē rīta kafejnīcu trūkums. Bruņinieku un Brīvības ielas stūrī, kur satikāmies, plkst. 9 vaļā ir Cadets de Gascogne un Mārtiņa beķereja, pretim Dailes teātrim laipni aicina nakts uzdzīvotāju glābiņš, bistro Lauvas nams.  Bet no mirstošā Vidzemes tirgus līdz Tallinas ielai valda klusums.

Kreisajā pusē aiz Matīsa ielas uz brandmūra nozib politiskā reklāma, Nila Ušakova un Vjačeslava Dombrovska fotogrāfijas, lozungs «Atbalsti pārmaiņas!» «Jā, pārmaiņas tika solītas arī Brīvības ielā, tomēr Rīgas domes Satiksmes depertamentam aktīvas vēlmes sakārtot velo un gājēju infrastruktūru nav. Re, arī Toms Bricis mierīgi aizbrauca pa sabiedriskā transporta joslu, pārkāpa noteikumus, viņu par to var sodīt,» Oto sarkastiski iesmejas, rādot uz garāmbraucēju. «Ja notiks ceļu satiksmes negadījums ar taksi vai autobusu, Toms varēs maksāt par zaudējumiem, viņš būs vainīgs. Tas ir absurds!»

Kā pārvietoties velosipēdistam? Tajā pašā nedēļā, kad policija aizturēja Oto, šajā Brīvības ielas posmā reģistrēts vēl nepatīkamāks  incidents — kāds BMW šoferis sāka fizisku izrēķināšanos ar riteņbraucēju, kas atbilstoši noteikumiem minās otrajā joslā.

Pabraukuši garām spēļu zālei un naktsklubam, Brīvības ielā 103 tomēr atrodam ēstuvi, kur padzert kafiju. Mednieku bāra skatlogu un iekštelpas rotā izbāzti dzīvnieki, tas atvērts visu diennakti. Brokastu piedāvājuma vietā  bārmene piesola paģiru soļanku, tad tomēr sagrabina «aukstos uzgriežamos». Televizorā skaļi smejas no padomju laikiem pazīstamas Krievijas humora programmas varoņi, galdiņa virsmā inkrustētas monētas ar Ļeņina attēlu.

Sēžot pie atvertām durvīm, atkal vērojam nepārtraukto velobraucēju plūsmu. «Ja cilvēkiem vajag nokļūt kādā no šī kvartāla ēkām, viņi nebrauks cauri Barona ielai, kur ir veloceliņš. Brīvības un Cēsu ielas krustojumā ir IT birojs, vairāki simti darbavietu. Barona kvartālā arī tūkstošiem darbavietu. Simtiem dzīvokļu, biroju, veikalu, dažādu iestāžu… Daudzi tagad lieto elektroskūterus — transportlīdzekļus, kas attīsta 20 km/h un vairāk, bet nav tiesīgi izmantot brauktuvi. Ātrums ir bīstams gājējiem uz ietvēm. Veloinfrastruktūras attīstība stagnē, bet cilvēku paradumi ir divus soļus priekšā.»

Sastrēgumi, gaisa piesārņojums un troksnis ir iemesls, kāpēc iedzīvotāji pamet Rīgu, tā vairs nav ģimenēm draudzīga, noraizējies ir aktīvists. Pēdējo 20 gadu laikā pilsēta esot zaudējusi 76 tūkstošus cilvēku, daudzas centra ēkas ir tukšas. Pirms 20 gadiem Rīgā un Stokholmā iedzīvotāju skaits bija vienāds, pēdējos 15 gados Stokholmā tas pieaudzis par 15%, bet Rīgā samazinājies par 11%. «Cilvēki pārvācas uz Pierīgu, kur ir zaļāks, mierīgāks, vide piemērotāka ģimenēm. Atgriežas, visticamāk, ar automašīnām, un tā veidojas sastrēgumi. Rīgas transporta attīstība joprojām tiek veidota kā 60. gados — ar jaunām automaģistrālēm, vairāk joslām transportam, ignorējot velobraucējus. Kaut gan nevar nepamanīt, ka katru gadu to kļūst vairāk. Velostatīvi ir pārpildīti.» Zaļās iniciatīvas Rīgā diemžēl balstās nevis uz politisko gribu, bet uz aktīvismu, saka Oto.

Pilsēta cilvēkiem iniciējusi gan velostāvvietas pie Latvijas Pasta nodaļām, gan augstos velostatīvus pie veikaliem Maxima. «Iepriekš tur bija «šķīvju žāvētāji», kur tikai priekšējo ratu var pieslēgt.» Avotu ielā uzliktās zīmes virzienā, kur brauc sabiedriskais transports, pēc aktīvistu spiediena tagad ļauj doties arī ar velosipēdiem. Slīpie borti vārtrūmju iebrauktuvēs liek pārvarēt barjeru automašīnām, nevis gājējiem. Arī brūkošajām Vanšu tilta kāpnēm uzmanību šopavasar pievērsa kāds Pilsēta cilvēkiem lapas sekotājs. «Tas ir mūsu mērķis — likt domāt, problēmām pievērst uzmanību jebkuram rīdziniekam. Katru dienu atnāk vēstule ar kādu ideju, cilvēki mums uzticas. Sabiedrības domāšanas veids mainās. Tas jau ir pats vērtīgākais!»

Ēdienkarte

Vistas rulete ar maizi
Divas baltas kafijas
Apelsīnu sula