Kategorijas: Pusdienās

Algas pieaug. Ko vēl gribēt?

Algas aug! Tā ir labā ziņa Fontes ikgadējā atalgojuma pētījumā. Taču ar algu vien nepietiek darbinieku motivēšanai, atgādina Anta Praņēviča

Kopš pagājušā gada vispārējā atalgojuma pētījuma mēnešalga Latvijā ir pieaugusi par 6,5%. Tiem, kuriem alga celta šogad, uzrāviens bijis pat par 11%. Tas ir galvenais secinājums no konsultāciju un pētījumu kompānijas Fontes vispārējā atalgojuma pētījuma. Tomēr darba ņēmējiem, kas ar prieku uztver šādu ziņu, skaidri jāapzinās pirms desmit gadiem piedzīvotās finanšu krīzes mācība — algas nevar paaugstināt bezgalīgi! Tāpēc darba devēju viens no lielākajiem izaicinājumiem ir saprast, kas vēl bez taisnīgas darba samaksas motivē strādāt. Fontes pētījumu grupas vadītāja Anta Praņēviča secinājusi, ka aizvien svarīgākas kļūst lietas, ko grūti izmērīt naudā.

Dienā, kad tiekamies ar Antu, Fontes birojā valda svētku noskaņa — visi sapucējušies un priecīgi. Pētījuma prezentācijas diena. Šis ir 22. gads, kad tiek veikts atalgojuma pētījums, un ar katru reizi tajā iesaistās aizvien vairāk uzņēmumu. Šoreiz rekordaugsts dalībnieku skaits — 340. Tā ir zīme, ka uzņēmēji vēlas pieņemt pētījumos balstītus lēmumus, norāda Anta. Algu paaugstināšana notiek, salīdzinot katra darbinieka algu ar samaksu līdzvērtīgā amatā darba tirgū.

Aiz nepieciešamības tuvināties vidējai bruto darba samaksai, kas pašlaik ir 1004 eiro, visstraujākais algu pieaugums ir bijis nozarēs, kur darbinieki bija vissliktāk apmaksāti: mazumtirdzniecībā, loģistikā un ražošanā. Savukārt informācijas tehnoloģiju un finanšu jomā, kur algas jau gadiem ilgi ir krietni labākas nekā citās nozarēs, atalgojums nav īpaši kāpināts. «Nav tā, ka tiem, kuriem maksāja augstas algas, maksā vēl augstākas. Labi apmaksātajiem atalgojums pieauga ļoti mēreni — vidēji par 3,5%. Bet tiem, kuriem alga bija maza, pieaugums sasniedz 10%,» precizē Anta.

Pirmo reizi Fontes pētnieki ir pētījuši living wage — angļu valodā tā sauc atalgojumu, kas cilvēkam atļauj nodrošināt dzīvei nepieciešamo: samaksāt par dzīvokļa īri kādā no Rīgas rajoniem, nopirkt drēbes H&M, pārtiku Rimi vai Maxima, braukt ar sabiedrisko transportu, doties pie ārsta un vismaz vienreiz mēnesī atļauties kino, teātra, muzeja vai restorāna apmeklējumu. Ak, jā, un vēl 5% no algas vajadzētu nolikt uzkrājumiem. «Mums sanāca, ka cilvēkam, kurš uztur tikai sevi, dzīvei Rīgā nepieciešamā alga ir 800 eiro mēnesī uz rokas,» saka Anta. Pēc Fontes pētījuma datiem, apmēram puse Latvijas darbinieku saņemot vismaz 800, otra puse — mazāk. Vai steigšus viņiem pielikt pie algas? Ja tam nav ekonomiska pamatojuma — nevajag! «Bet, zinot, ka darbinieki sāk aizvien rūpīgāk izvēlēties, pie kā strādāt, jārēķinās, ka turpmāk darbinieki izvēlēsies to darba devēju, kas spēj maksāt vismaz 800 eiro,» norāda pētniece.

Darbinieku trūkuma izraisīts saspīlējums darba tirgū kļūst aizvien jūtamāks. Gluži kā iepriekšējos gados, cītīgi jāmeklē grāmatveži, pārdošanas eksperti, IT un inženierzinātņu speciālisti. «Jaunos inženierus ļoti vajag. Tādus, kas spēj saprast, kā veselu ražotni darbināt ar vienu datoru,» uzsver Anta. Trūkstot arī augstas raudzes juristu, arhitektu, dizaineru, datu analītiķu. «Nav vairs vajadzīgi cilvēki, kuri prot sagatavot standarta atbildes. Meklē profesionāļus, kuri prot interpretēt, saskatīt likumsakarības, izveidot formulas, pēc kurām tālāk strādāt. Kritiskā domāšana būs tā, kas būs vajadzīga pilnīgi visās profesijās,» datu analītiķiem izvirzītās prasības Anta veiksmīgi vispārina.

Jauna iezīme esot tā, ka aizvien grūtāk salūkot arī vienkāršo darbu veicējus: noliktavu darbiniekus, krāvējus, strādniekus. Izskaidrojums meklējams demogrāfijas datos. Pirmspensijas vecumā ir par 60 tūkstošiem vairāk iedzīvotāju nekā to 15—19 gadus veco jauniešu, kuri drīz slēgs darba līgumu. «Turpmākajos piecos gados darba tirgus saruks par vienu procentu tikai demogrāfijas dēļ,» saka Anta. «Turklāt arvien mazāk ir to jauniešu, kas sapņo strādāt par mehāniķi, santehniķi vai pārdevēju lielveikalā. Tāpēc arī vairums strādnieku ir pusmūža un vecāki cilvēki.»

Vienu no iespējamiem risinājumiem sameklējuši paši uzņēmēji — ieved darbaspēku, visbiežāk no Ukrainas. Atsauksmes esot dažādas: viens mazāk, otrs vairāk apmierināts. «Prātīgs solis ir procesu automatizācija. Iespējams, jauna grāmatvedības programma var aizstāt divus trīs jaunākos grāmatvežus,» iesaka Anta. «Latvijā nevajadzētu uztraukties par to, ka tehnoloģijas aizstās darbaspēku. Tām nav jāaizstāj darbinieki, bet ir jāaizpilda vakances.»

Kad pagājušā gada Fontes pētījumā tika atklāts, ka sievietēm maksā par 10% mazāk nekā vīriešiem par to pašu darbu, Anta, meklējot tam iemeslus, daudzas atbildes atrada tehnoloģiju uzņēmumu vadītājas Šerilas Sandbergas (Sheryl Sandberg) grāmatās. «Sieviete darbam piesakās tikai tad, ja viņas CV par 100% atbilst izvirzītajām prasībām, vīrietis — ja viņa CV par 60% atbilst pozīcijai. Sievietei maksā par jau sasniegtajiem rezultātiem, vīrietim — par sasniedzamajiem,» Sandbergas secināto atstāsta Anta. Viņa rezumē, ka ilgu laiku sievietes pašas pieļāvušas, ka darba tirgū tiek diskriminētas. Tagad tas mainās visā pasaulē, arī Latvijā. Jaunākajā Fontes pētījumā atšķirība starp sieviešu un vīriešu algām ir sarukusi līdz 6,1%. «Tas izraisīja ļoti lielu pārsteigumu. Pirmais jautājums — pareizi? Vai sievietēm atalgojuma pieaugums ir lielāks nekā vīriešiem? Atbilde ir — jā! Un tagad, jau pieņemot darbā sievieti, izvērtē, lai viņas atalgojums būtu līdzvērtīgs vīrieša atalgojumam tādā pašā pozīcijā,» ar gandarījumu secina Anta.

Darba tirgū, kurā trūkst gan zemas, gan augstas kvalificijas darba veicēju, darba devējiem nākas aizvien nopietnāk domāt par savu tēlu, secinājuši Fontes speciālisti. Lai veicinātu interesi par to gādāt, kompānija no šī gada nolēmusi veidot taisnīgāko atalgojuma maksātāju sarakstu jeb TOP 10. Izvērtējot, cik līdzvērtīga ir darba samaksa, secināts, ka vistaisnīgākie uzņēmumi ir starptautiskā lidosta Rīga un Accenture Latvijas filiāle. «Iesaku visiem uzņēmumiem nopietni piedomāt, ko darīt, lai viņu darbinieki justos labi. Darba devēja tēlu mazajā Latvijā veido ne tikai apzināts mārketings, bet arī personīgi dzirdēti stāsti un atsauksmes,» saka Anta.

Vēl viena globāla tendence, kas ietekmē arī Latvijas darba tirgu, esot nemonetārā motivēšana jeb darbinieka atbalstīšana citādi, nevis ar naudu. Pagājušajā gadsimtā galvenais bija adekvāts atalgojums, kas nodrošina pamatvajadzības. Patlaban svarīgs ir taisnīgs atalgojums un labumu paka, kurā parasti ir apmaksāts telefona rēķins, mācības, veselības apdrošināšanas polise un pasākumi kopā ar kolēģiem. Bet to tiecas nodrošināt visi darba devēji, nevis ar to izcelties un piesaistīt vistalantīgākos un spējīgākos darbiniekus. Tāpēc svarīgi esot izveidot tādu psiholoģisko klimatu, lai darbinieki justos novērtēti un vajadzīgi. «Jādomā, kā pēc iespējas labāk apvienot darbu ar privāto dzīvi. Jau šobrīd Latvijā ir darba devēji, kuri saka — ja nepiedāvātu elastīgu darba grafiku, iespējams, zaudētu darbiniekus,» stāsta Anta. Ja darba devējs atļauj darbiniekiem pašiem izplānot darbam atvēlētās stundas, viņi to uztverot kā uzticēšanos. Aizvien lielāka nozīme esot arī apziņai, ka darbs ir jēgpilns. Cilvēki grib strādāt ne tikai savā labā, vairums patiešām grib ar savu darbu padarīt pasauli labāku.

Ēdienkarte

Apelsīnu sula
Kafija
Snickers konfektes
Granola ar ķirbju sēklām un dzērvenēm

Izraisītais pieprasījums

Nav velostāvvietu, ietves atdotas mašīnām — Pilsēta cilvēkiem aktīvists Oto Ozols uztraucas par procesiem Rīgas galvenajā «artērijā» Brīvības ielā. Pagājušonedēļ viņu tur aizturēja policija

Uz tikšanos darbdienas rītā pie Dailes teātra Oto Ozols ierodas ar Bakfiets kravas velosipēdu, Dānijā tādi esot ap 25% ģimeņu. Priekšā koka kaste, kur var novietot pirkumus vai pasažieri. Iesprādzēts stiprinājumos, pirmos ceļojumus pa Rīgu tā veicis viņa dēls. Tagad piecgadnieks uz bērnudārzu kopā ar kādu no vecākiem pats izbrauc caur parku ar savu ritenīti.

Oto piedāvā man iesēsties kastē. Izbrīnītu gājēju skatienu pavadīts, pa trotuāru ved Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas virzienā. Tur, Brīvības un Tallinas ielas stūrī, 5. septembrī viņu apturēja policija. Ozols tajā dienā ar parastu riteni uz kādu tikšanos devās nevis pa ietvi, tā potenciāli radot sadursmju risku gājējiem, bet pa brauktuves otro joslu virzienā ārā no centra. Pirmā josla šajā vietā paredzēta sabiedriskajam transportam, viņš pamato. Riteņbraucēji pēc Ceļu satiksmes noteikumu 92. punkta drīkst izmantot tikai otro joslu, turoties iespējami tuvu tās labajai malai. Taču valsts policijai šāda uzvedība likusies aizdomīga. Ozols saņēmis pārmetumus par ķiveres un atstarojošās vestes nevalkāšanu (noteikumi to nepaģēr), ritenis atņemts, pats nogādāts uz apreibinošo vielu pārbaudi Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā Tvaika ielā.

Arhitekts, viens no kustības Pilsēta cilvēkiem aktīvistiem, kas cītīgi monitorē nebūšanas Rīgā un komunicē ar varas iestādēm, šajā aizturēšanā gan nesaskata atriebības motīvus. Policijas ekipāža garām braukusi nejauši, drīzāk tās rīcība liecinot par zināšanu trūkumu un zemu profesionālo ētiku. Pats galvenais — tas akcentējis problēmu, ka Brīvības ielas attīstība iet dīvainā virzienā. «Nav velostāvvietu, ietves atdotas mašīnām. Tas ir pretēji pilsētas attīstības plāniem, kuri nosaka, ka uz ietvēm nevajadzētu veidot autostāvvietas,» Oto rāda ar bruģakmeņiem glīti iezīmētās auto platības uz trotuāra Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī. Tad sparīgi sāk mīt pedāļus prom no centra. «Saskaiti, cik riteņbraucēju ir šajā krustojumā vien —  seši! Vienkārši nevar nepamanīt, cik viņu ir daudz! Viena meitene tikko aizbrauca pa sabiedriskā transporta joslu, pārkāpa noteikumus. Autovadītāji ir neapmierināti, bet Rīgā infrastruktūra tiek plānota tā, ka ar riteni droši nevar braukt, nepārkāpjot noteikumus,» viņš sūkstās. «Otrajā joslā nevar braukt 10 cm no baltās līnijas, jo lielie autobusi vienkārši var «nonest». Protams, autovadītāji ir neapmierināti — riteņbraucējs brauc pa ielas vidu! Bet tas ir domāšanas veids — viņi uzskata, ka šī ir iela, pa kuru var «lidot» un neviens cits te nedrīkst atrasties.»

Brīvības iela pēc nesenā remonta pakārtota privātajam transportam. Līdz šim ārā no centra veda divas brauktuves joslas, viena privātajam, otra — sabiedriskajam transportam, bet šobrīd ir divas joslas privātajam, viena — sabiedriskajam. Virzienā uz centru — divas joslas, nenodalot atsevišķi sabiedrisko transportu. «Satiksmes ābecē ir termins «izraisītais pieprasījums» — satiksmes telpa nekad nepaliek tukša, autovadītāji pārorientēsies un to aizpildīs. Bet velobraucēji brauc pa ietvēm, traucē gājēju dzīvi. Brīvības iela ir pārvērsta par Čaka ielu nr. 2 — pelēka, trokšņaina. Pirmo stāvu uzņēmējdarbība, kas turas tieši uz gājēju, velobraucēju un sabiedriskā transporta lietotāju apmeklējumu, stagnē. Jo ielas draudzīgākas gājējiem un riteņbraucējiem, jo labāk attīstās mazie biznesi,» secina Ozols.

Teikto labi ilustrē rīta kafejnīcu trūkums. Bruņinieku un Brīvības ielas stūrī, kur satikāmies, plkst. 9 vaļā ir Cadets de Gascogne un Mārtiņa beķereja, pretim Dailes teātrim laipni aicina nakts uzdzīvotāju glābiņš, bistro Lauvas nams.  Bet no mirstošā Vidzemes tirgus līdz Tallinas ielai valda klusums.

Kreisajā pusē aiz Matīsa ielas uz brandmūra nozib politiskā reklāma, Nila Ušakova un Vjačeslava Dombrovska fotogrāfijas, lozungs «Atbalsti pārmaiņas!» «Jā, pārmaiņas tika solītas arī Brīvības ielā, tomēr Rīgas domes Satiksmes depertamentam aktīvas vēlmes sakārtot velo un gājēju infrastruktūru nav. Re, arī Toms Bricis mierīgi aizbrauca pa sabiedriskā transporta joslu, pārkāpa noteikumus, viņu par to var sodīt,» Oto sarkastiski iesmejas, rādot uz garāmbraucēju. «Ja notiks ceļu satiksmes negadījums ar taksi vai autobusu, Toms varēs maksāt par zaudējumiem, viņš būs vainīgs. Tas ir absurds!»

Kā pārvietoties velosipēdistam? Tajā pašā nedēļā, kad policija aizturēja Oto, šajā Brīvības ielas posmā reģistrēts vēl nepatīkamāks  incidents — kāds BMW šoferis sāka fizisku izrēķināšanos ar riteņbraucēju, kas atbilstoši noteikumiem minās otrajā joslā.

Pabraukuši garām spēļu zālei un naktsklubam, Brīvības ielā 103 tomēr atrodam ēstuvi, kur padzert kafiju. Mednieku bāra skatlogu un iekštelpas rotā izbāzti dzīvnieki, tas atvērts visu diennakti. Brokastu piedāvājuma vietā  bārmene piesola paģiru soļanku, tad tomēr sagrabina «aukstos uzgriežamos». Televizorā skaļi smejas no padomju laikiem pazīstamas Krievijas humora programmas varoņi, galdiņa virsmā inkrustētas monētas ar Ļeņina attēlu.

Sēžot pie atvertām durvīm, atkal vērojam nepārtraukto velobraucēju plūsmu. «Ja cilvēkiem vajag nokļūt kādā no šī kvartāla ēkām, viņi nebrauks cauri Barona ielai, kur ir veloceliņš. Brīvības un Cēsu ielas krustojumā ir IT birojs, vairāki simti darbavietu. Barona kvartālā arī tūkstošiem darbavietu. Simtiem dzīvokļu, biroju, veikalu, dažādu iestāžu… Daudzi tagad lieto elektroskūterus — transportlīdzekļus, kas attīsta 20 km/h un vairāk, bet nav tiesīgi izmantot brauktuvi. Ātrums ir bīstams gājējiem uz ietvēm. Veloinfrastruktūras attīstība stagnē, bet cilvēku paradumi ir divus soļus priekšā.»

Sastrēgumi, gaisa piesārņojums un troksnis ir iemesls, kāpēc iedzīvotāji pamet Rīgu, tā vairs nav ģimenēm draudzīga, noraizējies ir aktīvists. Pēdējo 20 gadu laikā pilsēta esot zaudējusi 76 tūkstošus cilvēku, daudzas centra ēkas ir tukšas. Pirms 20 gadiem Rīgā un Stokholmā iedzīvotāju skaits bija vienāds, pēdējos 15 gados Stokholmā tas pieaudzis par 15%, bet Rīgā samazinājies par 11%. «Cilvēki pārvācas uz Pierīgu, kur ir zaļāks, mierīgāks, vide piemērotāka ģimenēm. Atgriežas, visticamāk, ar automašīnām, un tā veidojas sastrēgumi. Rīgas transporta attīstība joprojām tiek veidota kā 60. gados — ar jaunām automaģistrālēm, vairāk joslām transportam, ignorējot velobraucējus. Kaut gan nevar nepamanīt, ka katru gadu to kļūst vairāk. Velostatīvi ir pārpildīti.» Zaļās iniciatīvas Rīgā diemžēl balstās nevis uz politisko gribu, bet uz aktīvismu, saka Oto.

Pilsēta cilvēkiem iniciējusi gan velostāvvietas pie Latvijas Pasta nodaļām, gan augstos velostatīvus pie veikaliem Maxima. «Iepriekš tur bija «šķīvju žāvētāji», kur tikai priekšējo ratu var pieslēgt.» Avotu ielā uzliktās zīmes virzienā, kur brauc sabiedriskais transports, pēc aktīvistu spiediena tagad ļauj doties arī ar velosipēdiem. Slīpie borti vārtrūmju iebrauktuvēs liek pārvarēt barjeru automašīnām, nevis gājējiem. Arī brūkošajām Vanšu tilta kāpnēm uzmanību šopavasar pievērsa kāds Pilsēta cilvēkiem lapas sekotājs. «Tas ir mūsu mērķis — likt domāt, problēmām pievērst uzmanību jebkuram rīdziniekam. Katru dienu atnāk vēstule ar kādu ideju, cilvēki mums uzticas. Sabiedrības domāšanas veids mainās. Tas jau ir pats vērtīgākais!»

Ēdienkarte

Vistas rulete ar maizi
Divas baltas kafijas
Apelsīnu sula

Nesūdzēties, bet darīt!

Kā mazā, vecāku izveidotā Ikšķiles Brīvā skola panāca, ka tagad bērni visās Latvijas skolās var ēst arī veģetāru ēdienu, jautājām skolas vadītājai Kristīnei Libertai

Divas nedēļas pirms jaunā mācību gada valdība vienojās par noteikumiem, kas var fundamentāli mainīt skolu ēdienkartes un ļaut bērniem uz visiem laikiem aizmirst porcijas, kur makaronus ar maltās gaļas mērci vai kartupeļus ar atdzisušu sardeli rotā sarīvētu kāpostu čupiņa. Tagad bērnudārzos, skolās, arī sociālās aprūpes namos un slimnīcās jāpalielina dārzeņu un augļu daudzums, turklāt beidzot atļauts ēst veģetāri. Dīvainajai prasībai obligāti ik dienu bērnus ēdināt ar gaļu, kas līdz 1. septembrim bija spēkā, uzmanību pievērsa Ikšķiles Brīvā skola. Tā pirms diviem gadiem sāka tiesāties ar Pārtikas un veterināro dienestu, kas kontrolē valdības noteikto uztura normu ievērošanu dažādās iestādēs. Tiesāšanās vēl nav beigusies, bet tagad paši valdības noteikumi ir mainīti un skaidri pasaka — bērni var ēst veģetāru ēdienu. Kā mazai skolai izdevās to panākt, pusdienu intervijā stāsta Kristīne Liberta.

Šī nu ir reize, kad būtu vajadzējis pusdienot Ikšķiles Brīvās skolas ēstuvē. Tajā pavārs un viņa palīgs jau gadiem gatavo tikai veģetāras maltītes, izmantojot skolas dārzā izaudzētos dārzeņus, augļus un garšaugus. Ikšķiles Brīvā skola ir Latvijā vienīgais sertificētais bioloģiskais sabiedriskais ēdinātājs. Iedomājos, ka šīm maltītēm tiešām jābūt garšīgām. «Ļoti,» apstiprina Kristīne. Taču mūsu tikšanās dienā skola un arī tās virtuve vēl darbu nav sākušas, tāpēc runājam Rīgā, Bruņinieku ielas vegānu kafejnīcā Terapija.

Ikšķiles Brīvajā skolā veģetārs ēdiens ir kopš 2011. gada, kad tajā tika izveidota sava virtuve un noalgoti pavāri. Bet, jau dibinot skolu 2010. gadā, vecākiem bijis skaidrs — bērni ēdīs veģetāri. Tāpēc ka rūpes par dabu ir viens no vecāku izveidotās skolas filozofijas stūrakmeņiem un 88 skolēnu ikdiena. Praktiski tas izpaužas dārza darbos, kuros iesaistīti bērni, vecāki un skolotāji no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim. Hektāru lielajā bioloģiski sertificētajā dārzā augot gandrīz viss: ķirbji, bietes, burkāni, pupiņas, kartupeļi, garšaugi. Bērni ēd arī pašu izaudzētos ābolus, zemenes un ērkšķogas, krūmmellenes, dzērvenes un brūklenes. Vasarās ģimenes pamīšus strādā dārzā, lai ražu novāktu un noglabātu skolas pagrabā vai saldētavās. «Dabaszinībās varam savā dārzā apgūt, cik dažādi ir lapu un ziedu veidi. Un ne tikai to — bērni zina, kā no sēkliņas izaudzēt, piemēram, burkānu,» stāsta Kristīne. Bērni arī iemācoties, kā augsni bagātināt ar dabisko, nevis mākslīgo mēslojumu, kas zemi ātri noplicina. Kad Kristīne savā dārzā stādīja tomātus, viņas bērni esot gājuši pārliecināties, vai zemē salikti zirgāboli.

Veģetāru uzturu vecāki izvēlējās, jo tas ir veselīgs. Pētījumos pierādīts, ka tajā ir maz piesātināto tauku un līdz ar to nav paaugstināta holesterīna riska. Pēdējos gados kardiologi pat ir vienojušies, ka iknedēļas ēdienkartē gaļai nevajadzētu būt biežāk kā divreiz nedēļā.

Taču Ikšķiles Brīvās skolas veidotāji atgādina arī par milzīgajām mežu platībām, kas pasaulē tiek izcirstas, lai palielinātu ganības liellopiem. Koksnes un gaļas ražošana ienes milzīgu peļņu, bet ilgtermiņā rada postu, samazinot bioloģiski daudzveidīgo mežu, pļavu un ūdenskrātuvju platības. Tāpēc vecāki vienojās — mājās katrs ēdīs, kā grib, bet skolā būs veģetāras maltītes. Lēmuma īstenošana nekad nav sagādājusi praktiskas grūtības, jo skolā vienmēr strādājuši lieliski pavāri, kas prot gatavot daudzveidīgi, sātīgi un garšīgi. «Dārza kompostam ēdienu atliekas daudz pāri nepaliek, jo bērni apēd gandrīz visu,» saka Kristīne.

Kā vecāku izvēle ietekmējusi bērnus? «Viņi saprot, ka viss ir mūsu rokās. Vajadzīgas tikai dažas iemaņas, lai izaudzētu sev ēdienu un radītu vidi sev apkārt. Mēs esam saimnieki,» Kristīne atbild bez patosa. Nebūt ne visi skolas bērni un vecāki ikdienā iztiek bez gaļas. Skolas veģetāro pusdienu mērķis ir samazināt gaļas patēriņu, bet ne piespiest atteikties no tās vispār. Arī Libertu ģimenē, kur aug četri bērni, ēdienkarte ik pa laikam mainās. Pašlaik tikai Kristīne ēd veģetāri, pārējie ģimenes locekļi ik pa laikam nobauda gaļu, kas iegādāta tiešajā pirkšanā no bioloģiskajām zemnieku saimniecībām.

Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori, pēc Kristīnes stāstītā, zināja par Ikšķiles Brīvās skolas principiem un līdz pat 2016. gadam neiebilda pret veģetārajām pusdienām. Taču pēc tam, kad dienests bija saņēmis dažu privātskolu vecāku sūdzības, ka tur piedāvātais veģetārais ēdiens no uzturvērtības viedokļa ir nabadzīgs, dienesta vadība nolēma — visām skolām jāsāk ievērot valdības noteikumi par uztura normām, kas tobrīd prasīja bērniem dot gaļu. Kristīne ar patiesu līdzjūtību atceras inspektori, kura nelaimīga rakstījusi skolai brīdinājumu ar prasību 30 dienu laikā novērst «konstatētos pārkāpumus». Atzinusies, ka pati neēd gaļu un lieliski saprot vecāku nostāju. «Mēs, protams, nenovērsām «pārkāpumu», jo tas neatbilst mūsu pārliecībai,» atceras Kristīne. Dienests 2016. gada janvārī lika skolai samaksāt administratīvo sodu — 50 eiro. Tad arī skola nolēma vērsties administratīvajā tiesā un prasīt soda atcelšanu, vienlaikus arī pievēršot mediju uzmanību šiem valdības noteikumiem, kas aizliedz tik vienkāršu lietu kā veselīgu un videi draudzīgu ēdienu. «Tā ir daļa no mūsu cilvēktiesībām!» pārliecināta Kristīne.

Skolas intereses tiesā pārstāvēja viens no vecākiem jurists Ēriks Mežalis. Tiesas sēdē 2016. gada novembrī piedalījās arī 14 skolas bērni. «Tā bija ļoti interesanta sociālo zinību stunda, kurā redzēt, kā notiek tiesas sēde,» Kristīne uzsver, ka visi to uztvēruši mierīgi, kā dzīves mācību stundu. Toreiz tiesa nolēma, ka nav pamatota valdības prasība katru nedēļu skolas pusdienu ēdienkartē iekļaut 200 gramu liesas gaļas vai zivs — tā nav samērīga ar mērķi nodrošināt bērniem veselīgu uzturu. Dienests šo spriedumu pārsūdzēja, un šā gada martā Administratīvā apgabaltiesa savukārt nolēma, ka sods bijis pamatots. Apelācijas tiesa uzskatīja, ka bērni var ēst veģetāri tikai pēc ārstu norādījumiem. «Pārsūdzējām šo tiesas spriedumu, jo ārsti jau sen ir atzinuši, ka veģetāru ēdienkarti neizvēlas slimības dēļ,» komentē Kristīne. Nākamās tiesas sēdes datums vēl nav zināms. Taču nu tai būs jārēķinās, ka tiesāšanās laikā ir mainīti valdības noteikumi.

«Tas arī bija mūsu tiesāšanās mērķis,» Kristīne priecājas par grozījumiem, kurus Veselības ministrija izstrādāja bez īpaša aicinājuma to darīt. Grozījumu anotācijā nolasāms, ka 2012. gadā pieņemtie noteikumi par uztura normām bija novecojuši. Tagad diētas ārsti un uztura speciālisti atzīst, ka pārdomāta un pilnvērtīga veģetāra ēdienkarte var nodrošināt gan ar nepieciešamajām olbaltumvielām, gan vitamīniem un minerālvielām. Pēc šo noteikumu maiņas vienīgais, kas vecākiem jādara, lai viņu bērni skolā tiktu pie veģetāra ēdiena — jāuzraksta iesniegums skolai. «Tas nav milzīgs apgrūtinājums,» saka Kristīne. Viņai gan ir bažas, ka skolu ēdināšanas uzņēmumi var atteikties gatavot veģetāri, ja nav norādes to darīt obligāti. «Bet gatavot un ēdināt bērnus veģetāri ir likumīgi. Tas vien jau ir lieliski!» smejas Kristīne.

Pieredzētais pierādījis, ka jebkuras nepilnības kopējiem spēkiem ir novēršamas. «Es gribētu iedrošināt arī citus, pamanot kaut ko uzlabojamu, nesūdzēties kaimiņiem un nebubināt zem deguna,» saka Kristīne. «Izdarīsim paši! Nevis sūdzēšanās mūs padara labākus, bet darbi. Jo vairāk darīsim, jo vairāk izdarīsim. Un būs prieks.»

Ēdienkarte

Divas šķelto zirņu zupas ar pašceptu maizi
Rīsi ar seitana bumbiņām tomātu un bazilika mērcē

Lēti, glīti… vienādi

Interjera dizainere Santa Meikulāne stāsta par ieguvumiem un bažām, kas rodas, Latvijā ienākot zviedru milzim IKEA

Pirms gada dizainere Santa Meikulāne un viņas birojs Lolot Design saņēma prestižo Amerikas Arhitektūras balvu par interjeru tā sauktajai Villa A Cēsu pusē. Strādājot pārsvarā ar augstas klases dizaina produktiem, Santa toreiz intervijā Ir atzina, ka gluži normāli ir interjerā sabalansēt luksusa klases mēbeles ar IKEA demokrātisko piedāvājumu. Šonedēļ Rīgā skandināvu mēbeļu ražošanas milzis atver veikalu, lielāko Baltijā. Šķita interesanti ar dizaineri pārrunāt, kā tas varētu ietekmēt vietējo mēbeļu tirgu, kādus plusus un mīnusus viņa saskata zīmola ienākšanai Latvijā.

«Esam Rietumu pasaulē,» jau sarunas sākumā atgādina Meikulāne. «Var patikt, var nepatikt Coca-cola, iPhone, Samsung, Tesla un daudzi citi globāli pazīstamie zīmoli, bet brīvajā pasaulē cilvēkam ir iespēja izvēlēties, ko pirkt. Arī uz IKEA ienākšanu Latvijā jāraugās tieši šādi — tā ir vēl vienas izvēles iespēja.»

Kā to vērtē arhitektu un interjera dizaineru vidē? «No tā, ka zviedri spējuši radīt šādu visā pasaulē pazīstamu uzņēmumu, kas izmanto valsts karoga krāsas un veicina atpazīstamību, lepošanos, varam mācīties un mācīties — tas ir viens aspekts. Otrs, sociālekonomiskais — Latvijas galdnieki satraukušies, ka IKEA tiem atņems klientus, nāksies bankrotēt. Es saku: beidziet čīkstēt! Iespējams, tagad jums būs jārada par vienu pakāpi labāks produkts un jāmēģina pārdot arī ārpus Latvijas. Vienkārši vairāk jākustina smadzenes!» Santa Meikulāne uzskata: ļoti labi, ka luksusa nišā mums ir mēbeļu ražotāji, kuri veiksmīgi eksportē, piemēram, ziemeļnieciskais MINT vai art deco stilā strādājošais Morozov&Son, kas eksportē gan uz Maiami, gan uz austrumu pusi. Taču viņai gribas sabukņīt demokrātiskākas cenu grupas ražotājus. «IKEA ir nevis jauns šķērslis, bet attīstības iespēja!»

Dizainere min arī mīnusu saistībā ar IKEA: Latvijā tam nepieciešamos produktus vai to sastāvdaļas ražojot tikai pāris uzņēmumu. Savukārt Lietuvā — vairāk nekā 30. «Lielais jautājums valdībai: kāpēc enerģētiskās un daudzas citas izmaksas ir tik augstas, ka mūsu uzņēmumus lielu starptautisku pasūtītāju acīs padara konkurēt nespējīgus?» Vēl kādi mīnusi? «IKEA ir ražotājs, kura izstrādājumu kādus gadus palieto un tad izmet, līdzīgi kā apģērbu nišā H&M, Zara vai Mango. Mani interesē, vai IKEA pievērsīsies recycled (pārstrādāts — red.) virzienam, piemēram, no reģiona plastmasas izstrādājumiem. Demokrātisko apģērbu nišā tas jau tiek darīts. Es domāju, ka tādā veidā kompānija sev piešķirtu citu vērtību. Jau tuvākajā laikā par to būs jādomā daudziem pasaules uzņēmumiem, jo jāsaudzē daba.»

Vai skandināvu lētās mēbeles Latvijas sabiedrības dzīvesstilā var ienest jaunas vēsmas? Vienādie un tomēr gaumīgie studentu, jaunu ģimeņu istabiņu iekārtojumi no IKEA, ko var aplūkot interneta vietnē Pinterest, būtu laba pārmaiņa 90. gadu masu gaumei, ko ietekmēja no Polijas ievestie aksesuāri, mēbeles. Tā joprojām saglabājusies daudzos mājokļos. «Poļiem tagad gaume mainījusies,» dizainere jautājumu pavērš pozitīvā gultnē. Jūnijā bijusi komandējumā Polijā, jo biroja mēbeļu segmentā parādījies daudz jaunu, interesantu poļu ražotāju. «Tā ir milzīga ekonomika, kas reiz varbūt bija Eiropas Ķīna, bet tagad uzaudzējusi muskuļus — taisa stilīgas, kvalitatīvas dizaina lietas par 30% izdevīgāku cenu nekā itāļu un vācu ražotāji. Poļi viņus izkonkurē.» Turklāt poļi ar saviem ražojumiem rīkojoties saimnieciski. Dizaineri pārsteigusi Katovice — pilsēta, kas reiz bijusi derīgo izrakteņu ieguves rūpniecības centrs, tad to skāris pagrimums, bet tagad notiek atdzimšana. «Tā investē kultūras celtnēs. Ir supermodernas, brīnišķīgas ēkas. Piemēram, koncertzāle ar lakonisku arhitektūru un izcilu iekštelpu risinājumu — gan no dizaina viedokļa, gan izpildē. Pirkuši nevis itāļu krēslus savai koncertzālei, bet poļu. Arī margu un citos sarežģītos risinājumos izmantojuši poļu piedāvājumus, tādā veidā atbalstot savu ekonomiku.» Latvijai tas būtu vērtīgs ieteikums, lai gan arī mums ir labi piemēri: valstiska mēroga projektos — trīs koncertzālēs, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, arī Saeimā — iesaistīta Rīgas Krēslu fabrika, «kas ir forši — tiek nodarbināts vietējais darbaspēks, atbalstīts pašmāju bizness».

Atgriežoties pie masu gaumes izmaiņām, ko Latvijā varētu atnest lielais skandināvu mēbeļu ražotājs, Meikulāne ar pārliecību saka — tā noteikti notiks, bet piebilst, ka «latviešiem laba gaume bijusi vienmēr». Tagad, pēc dizaineres domām, «cilvēki varēs braukt ne tikai uz Gemosu, būs alternatīva», viņa iezīmē IKEA konkurentu, kurš tirgo lakoniska dizaina traukus par demokrātisku cenu.

Pavaicāta, vai zemo cenu mēbeles nenes līdzi risku — kaitīgu ietekmi uz veselību, piemēram, no izmantotās līmes izgarojumiem —, dizainere saka: «Domāju, ka šie lielie ražotāji ievēro normas un nekā ļoti kaitīga tur nevar būt. Neražo jau vairs no azbesta, tādas lietas vienkārši nenonāk tirgū. Protams, nianses ir vērts pētīt.»

Meikulāne pati strādā ar ekskluzīviem projektiem — nesen pabeigusi darbu pie elektroniskās naudas iestādes Transact Pro biroja izveides Rīgā. Taču reizēm viņai patīk izveidot interjeru nelielam dzīvoklītim, kurā bieži liek IKEA mēbeles. «Protams, izvērsties lidojumā varu ar lielo ekskluzīvo ražotāju mēbelēm, izspēlēt dažādas inovācijas. Tomēr pasmaidu par cilvēkiem, kuri kategoriski ir pret demokrātiskajiem interjeriem. Mēs Latvijā, galu galā, neesam piedzimuši ar sudraba karoti mutē. Nav mums tādas stabilas aristokrātijas. Tāpēc neredzu pamata vīpsnāt par IKEA mēbelēm.»

Ko dizainere saka par to, ka lēto preču ražotāji izmanto dizaina flagmaņu idejas? «Pārsvarā tas, ko viņi piedāvā, patiešām ir rimeiki,» Meikulāne saka. «Vienu krēsla kāju izmaina citā leņķī, un tas uzreiz vairs nav Patrīcijas Urkiolas (Patricia Urquiola) dizains. Es vienmēr būšu Urkiolas un citu jaunradītāju pusē, taču tas ir koks ar diviem galiem: pateicoties lētāku preču ražotājiem, labs dizains kļūst pieejams masām.»

Pirms lielā skandināvu milža parādīšanās Latvijā Meikulāne aizdomājusies arī filozofiskā aspektā — par to, kā dizaina virtuālā un ekonomiskā pieejamība unificē cilvēku izpratni par dzīvestelpu. «Paskatoties globāli — vienādošana notiek daudzās jomās. Pagaidām vēl pasaulē runājam dažādās valodās, bet ietekmējamies no vienām un tām pašām bildītēm Pinterest vai Instagram — ēdiena, apģērba, interjera. Šādos apstākļos aizvien lielāka vērtība būs cilvēkiem, kuri nāks ar pilnīgi jaunu ideju.»

Vai viņa uzskata, ka novatoriskas idejas varētu rasties tieši Latvijā? «Jā, tikai ir jādomā, kā to veicināt.» Viens piemērs. Pēc Meikulānes domām, ir absurds, ka 28 gadus cērtam kokus un tirgojam tos paletēs. «Daudz grūtāk ir radīt produktu ar pievienoto vērtību, piemēram, mēbeles, jo ir jāiegulda un peļņa nāk nevis uzreiz, bet pēc ilgāka laika. Mums joprojām dominē postpadomju domāšana: šodien nozāģēju, rīt pārdodu un parīt laimīgs braucu uz Turcijas kūrortu atpūsties.» Viņa izstāsta itāļu mēbeļu veiksmes stāstu, kas sākās pagājušā gadsimta 60. gados, kad Itālijas zinātnieki atklāja polikarbonāta formulu un bankas kopā ar valdību izveidoja atbalsta sistēmu dizaina mēbeļu ražotājiem. Šādi radās ikoniskie mēbeļu zīmoli, kuri šobrīd ar savu produkciju apgādā visu pasauli. Meikulāne iesaka Latvijas valdībai par to padomāt. Šobrīd nodokļu politika un attieksme pret mazajiem ģimenes uzņēmumiem, kā arī lielākiem ražotājiem, pēc viņas domām, drīzāk nodrošina no citām valstīm ievesto, nevis vietējo zīmolu veiksmes stāstu.

Ēdienkarte

Melna kafija
Zāļu tēja
Žāvētas vīģes

Vasara ar deguma smaku

Ekologs Kristaps Vilks pēta pirofilās sugas, kam patīk izdeguši meži. Taču viņš nepriecājas par ugunsgrēkiem, kas šovasar aptvēruši desmitkārt vairāk mežu nekā pērn visa gada laikā. Lielākoties tie izcēlušies cilvēku neapdomības dēļ

Kad ar Kristapu tiekamies Latvijas Universitātes Dabas mājā, lielie virsraksti ziņu vietnēs vairs nevēsta par mežu ugunsgrēkiem, kā tas bija jūlija pēdējās un augusta pirmajās nedēļās. Šī gada tveicīgajās dienās Valdgales purva un meža ugunsgrēkā izdega 1353 hektāri. Teritorijas ziņā tas ir pat par četriem hektāriem vairāk nekā visos šī gada 762 meža ugunsgrēkos, kuri bija nodzēsti, līdz sākās ugunspostaža Talsu novadā. Šovasar dega meži arī Ādažu poligonā, Ķemeru Nacionālajā dabas parkā, Salas novada Gargrodes purvā, dega daudz. Papētot Valsts meža dienesta statistiku, redzams, ka vēl vairāk uguns nestās nelaimes bijis 2006. gadā, kad liesmas plosīja 3790 hektārus mežu, un 1992. gadā, kad Slīteres nacionālajā parkā dega meži 3300 hektāros.

«Es īsti nesaprotu cilvēkus, kuri Slīterē meža malā uzkur ugunskuru,» saka Kristaps, savā darba datorā atvēris Latvijas karti, kur atzīmēti pērnā gada meža ugunsgrēki. Sarkanās bumbas koncentrētas Rīgas un Pierīgas, Daugavpils un Ventspils apkārtnes mežos. Tas pierāda Kristapa teikto, ka visbiežāk ugunsgrēks izceļas cilvēku nesaprātīgās rīcības dēļ. Vai tiešām Slīterē redzēti cilvēki kuram uguni? «Es ne tikai to redzēju, es ar šiem cilvēkiem runāju, cik tas ir bīstami,» atbild Kristaps.

Satikt ekologu, kurš, pēc Slīteres nacionālā parka zoologa Viļņa Skujas vārdiem, ir viens no zinošākajiem meža degumu un dabas daudzveidības ekspertiem, nenākas viegli. Augusta pirmajās nedēļās atrunājas, ka braukā no viena izdeguša meža uz otru. Kad beidzot atlicina intervijai stundu, nav ar mieru ķērnāt laiku kafejnīcai. Ēdam no dārza līdzpaņemtos ābolus. «Nē, nav tā, ka es braucu uz tikko nodzēstiem ugunsgrēkiem,» precizē Kristaps. «Patiesībā svaigos degumos šogad esmu bijis maz. Vairāk sanācis apskatīt pērn un aizpērn degušos mežus, mēģinot saprast, cik izdegušās teritorijas ir svarīgas dabas daudzveidībai.» Kā entomologs viņš pēta kukaiņu sugas, kuras mīt izdegušos mežos. Piemēram, svītrainais kapucķirmis, kas ir Eiropā aizsargājama vaboļu suga, līdz šim Latvijā ir bijis maz pētīts. Tagad, apbraukājis mežus, Kristaps zina — Latvijā apdegušu, bet joprojām dzīvu koku mizas kārtiņā dzīvo šīs pāris milimetrus lielās vabolītes. Tāpat Latvijā dzīvo retā degumu krāšņvabole. Tā esot īpaši interesanta bionikas zinātniekiem, kuri pēta bioloģisko sistēmu izmantojumu. Degumu krāšņvabole spēj uztvert mežu ugunsgrēkus no vairāku desmitu kilometru attāluma. «Varētu rasties jautājums, kāpēc dabai šādas pirofilās sugas ir vajadzīgas? Tāpēc, ka dabiskos apstākļos kukaiņi ir atbildīgi par bojāgājušo koku resursu atjaunošanu apritē. Kukaiņi un sēnes noārda atmirušo koksni,» Kristaps stāsta to pašu, ko saviem Bioloģijas fakultātes studentiem. Viņi labi saprotot, ka, no vienas puses, mežu degšana ir posts, bet, no otras puses, veicina bioloģisko daudzveidību. Nebūtu degumu, nebūtu pirofilo sugu. Ne tikai to. Tagad zināms, ka gludenās čūskas, kas Latvijā ir reti sastopams rāpulis, iecienījušas tieši tos Slīteres mežus, kur 1992. gadā notika ugunsgrēki. Čūskām iepatikās nenoēnotās, saulainās un siltās mežu kāpas. Tāpat daudziem kukaiņiem, kuri paši nespēj uzturēt savu temperatūru, nepieciešama saules gaisma un siltums. Degumos visbiežāk arī veidojas jauni priežu meži, kur nabadzīgo augsni klāj pelēkas un pelēkzaļas velēnas — kladonijas.

Degumu dēļ dabiskajos mežos ir daudz atmirušās koksnes. Kādreiz visus beigtos kokus vilka no mežiem ārā, tagad populārs ir teiciens: «Miris, bet dzīvs.» «Katra piektā meža suga dzīvo uz atmirušās koksnes,» uzsver Kristaps. 90. gados vēl bija diskusijas — tīrīt mežus pēc ugunsgrēkiem vai ne. Bažu purvā Dundagas novadā pēc 1992. gada ugunsgrēkiem daļa mežu bija atstāsti neskarti, daļa — tīrīti, un tajos stādīti jauni koki. «Neteiktu, ka dabiski iesējušies koki būtu zemāki vai sliktāki par stādītajiem. Sausākās vietās aug priedītes, mitrākās — bērziņi. Mežs ir daudzveidīgāks, ja atjaunojas dabiski,» stāsta Kristaps. Tieši Bažu purvā pēc ugunsnelaimes savairojās lielie dižkoksngrauži, kas ir aizsargājama vaboļu suga. Tagad šo kukaiņu skaits atkal strauji samazinās. «Tā ir pirofilo sugu lielākā nelaime — tās dzīvo uz čemodāniem,» līdzjūtīgi nosaka Kristaps.

«Taču es nekad nepriecājos par mežu ugunsgrēkiem tikai tāpēc, ka tas palīdzētu saglabāt dabas daudzveidību. Tas noteikti nav tā,» uzsver Kristaps, mazliet nobažījies, ka ekologa interesi par degumiem varētu pārprast. Vienmēr, izlasot ziņas par meža ugunsnelaimi, viņš domā, kas to būtu varējis izraisīt. Viņa secinājums, ka no visiem trīs lielākajiem riskiem — klimata pārmaiņu izraisīti karstuma uzplūdi, laika apstākļi, kuros ir maz lietavu, un cilvēka ietekme — visbiežāk pie vainas ir pēdējais. Kā mazināt neapdomības dēļ izraisītos ugunsgrēkus? Kristaps netic aizliegumu un sodu spēkam; viņš uzskata, ka vienīgais iedarbīgais līdzeklis ir izglītošana un informēšana. Ikdienā strādājot ar studentiem un dažreiz arī skolēniem, redz, ka jaunākā paaudze ar daudz lielāku izpratni nekā vecākā uztver informāciju par ugunsdrošību.

Izpratnei par to nākamajos gados būs aizvien lielāka nozīme. Zinātnieki paredz — klimata pārmaiņu dēļ meža ugunsgrēki Latvijā būs aizvien biežāk. Meteorologi paredz, ka gaisa temperatūra līdz 2100. gadam turpinās paaugstināties par vairāk nekā 3—5 °C. Nāksies biežāk piedzīvot tā dēvētās tropu naktis, kad gaisa temperatūra nepazeminās zem +20 °C. Zinātnieki ir brīdinājuši, ka siltās vasaras ir labvēlīgas kaitēkļiem, piemēram, galotņu sešzobu mizgrauži kādreiz apdraudēja tikai novājinātus kokus, bet kopš 2007. gada iznīcinājuši priežu audzes vairāku hektāru platībā. Kristapam nepatīk vārds «kaitēklis». Viņš uzskata, ka kaitēt kukaiņi var tikai tad, kad tie savairojušies pārlieku lielā skaitā un uzbrūk ne tikai novājinātiem vai vēja nogāztiem kokiem, bet arī veseliem un stipriem. «Ir radies aplams priekšstats, ka degumu dēļ mizgrauži savairosies bīstamos apjomos. Bet Slīterē redzams, ka mizgrauži nav gājuši tālāk par izdegušo mežu,» saka Kristaps. Viņš paredz, ka būs diskusijas, vai un kā ierobežot mizgraužu izplatību.   

Būdams entomologs, Kristaps arī ievērojis, ka klimata pārmaiņu rezultātā Latvijā izplatās sugas, kuru kādreiz te nebija: viena no rožvaboļu sugām, kas kādreiz Latvijā bijusi ļoti reta, tagad sastopama dažādās vietās no Latgales līdz pat Kurzemei. Svītrainais lapseņveida zirneklis, kas kādreiz dzīvojis tikai Latvijas dienvidos, tagad ir visā Latvijā. «Mazie zirneklīši veiksmīgi pārvietojas. Noauž mazu tīmeklīti, vējš to paķer, un kopā ar to zirneklītis aizlido,» Kristaps paskaidro, kā zirnekļiem izdodas mērot lielus ceļa gabalus.

Rēķinoties ar gaidāmajām klimata pārmaiņām, Kristaps saka — būtu labi, ja mežu apsaimniekošanā tiktu ņemti vērā gan ekoloģiskie, gan ekonomiskie un arī sociālie aspekti. Pēc mežu ugunsgrēkiem vajadzētu daļu mežu atstāt, lai tie dabiski lēnām atjaunojas — tas svarīgi bioloģiskai daudzveidībai. Bet saimnieciski izmantojamos mežos nodegušie koki būtu izzāģējami, lai izdzīvojušajiem piekļūtu vairāk gaismas. «Tādā skrajā mežā samazinās risks, ka ugunsgrēkā izveidosies vainaguguns, kas parasti uzliesmo blīvos mežos un sasniedz koku vainagus. Labāk, lai ir skrejuguns, kas pārskrien pāri augsnes virskārtai un neaizkavējas,» saka Kristaps.

Ēdienkarte

Ničnera zemeņu’ un ‘Baltais dzidrais’ šķirnes āboli

Lai bērni justos gaidīti

Aira Priedīte ir viena no 17 latviešu valodas skolotājām, kas diasporas bērniem jau gadu māca latviešu valodu tālmācības programmā. «Tas darbojas,» viņa saka un cer uz skolēnu skaita palielināšanos

Kad mācību gada sākums ir divu nedēļu attālumā, nav vairs, kur sprukt, ne skolēniem, ne skolotājiem — jāgatavojas mācībām. Uzmundrinājumam kalpo dažādi semināri, konferences un sanākšanas. Viens no tiem — izglītības līderu forums Iespēju tilts — 28. augustā Liepājā pulcēs ap 500 dalībnieku. 11 lektoru vidū būs arī Latviešu valodas aģentūras (LVA) tālmācības skolas skolotāja Aira Priedīte, kas stāstīs par jaunu tālmācības programmu latviešu valodas apguvei diasporas bērniem.

Pēc Ārpolitikas institūta apkopotajiem datiem, ārpus Latvijas dzīvo ap 370 tūkstošiem latviešu, bet no viņu bērniem tikai 27% latviski runā labi. Taču lielākā daļa (68%) ārzemēs dzīvojošo latviešu vēlas, lai viņu bērni pārvaldītu latviešu valodu — tas atvieglotu atgriešanos dzimtenē, ja viņi reiz to vēlētos. Diemžēl ne visiem ir pieejamas nodarbības latviešu skolās. Zināms, ka tikai ap 2000 bērnu mācās kādā no 106 neformālajām nedēļas nogales skolām, kas izveidotas dažādās pasaules valstīs. Bet bērniem, kas dzīvo ārpus vietām, kur koncentrējušies latvieši, šādas skolas ir grūti pieejamas. Domājot par viņiem, LVA pērn sāka pilotprojektu latviešu valodas apguvei tālmācībā. Aira Priedīte ir viena no 17 skolotājām, kas tajā ārzemēs dzīvojošajiem bērniem mācīja latviešu valodu.

Ar Airu tiekamies brokastīs, kurās ir biroja virtuvē pagatavota zaļā tēja un pa ceļam uz darbu kafejnīcā pirktas ķimeņmaizītes. Pirms tam Aira brīdināja, ka diezin vai gribēs ēst, un tā arī ir — tēju viņa, šķiet, iemalko tikai aiz pieklājības. Izrādās — lai gan kopā ar vīru un trim bērniem pirms 11 gadiem pārcēlās no Vācijas uz Latviju, Airas vīrs turpina strādāt kādreizējā mītnes zemē un agrā pirmdienas rītā devās uz lidostu. Aira brokastoja ar vīru.

Airas Priedītes vecvecāki bēgļu gaitās devās pēc Otrā pasaules kara, tāpēc Aira, pēc pašas vārdiem, pieder pie «vecās trimdas». «Jaunā trimda» — Airas audzēkņu un citu diasporas bērnu vecāki —, dažādu iemeslu vadīti, lielākoties ir emigrējuši pēdējos 20 gados: darba, izglītības vai mīlestības dēļ. «Bet viņi atšķirībā no maniem vecvecākiem nav bēgļi,» Aira iezīmē atšķirību starp «veco» un «jauno» trimdu. Motivācija, ar kādu vecāki liek bērniem apgūt latviešu valodu, gan ir viena un tā pati — gan pēckara, vēlāk dzelzs priekškara gados, gan tagad diasporas latvieši patur prātā iespēju atgriezties dzimtenē. Latviešu valodas prasmes bērniem atvieglotu iedzīvošanos Latvijā.

Tālmācības skola, kā uzsver Aira, ir tikai viens no mācīšanās veidiem. Noliecot labās rokas pirkstus, viņa uzskaita citus: nedēļas nogales skolas, vasaras nometnes, būtu veidojamas apmaiņas programmas Latvijas un diasporas skolēniem. Tālmācības programma izveidota, lai latviešu valodas apguves iespējas sasniegtu pēc iespējas plašāku bērnu loku. Kad pagājušā gada augustā Latviešu valodas aģentūra izziņoja iespēju pieteikt bērnus tālmācības skolā, tā saņēma 150 pieteikumu. Dažādu iemeslu dēļ latviešu valodas apguvi tiešsaistē sāka 120 bērnu, sadalīti 17 grupās. Airu kā bijušo Pasaules Brīvo latviešu apvienības izglītības programmu izpilddirektori palūdza skolot vienu no «sarežģītākajām» grupām. Tajā apvienoti seši bērni no Zviedrijas, Dānijas, Vācijas un Anglijas, kuriem visiem bija vājas valodas zināšanas. Rakstīt un lasīt latviski nemācēja neviens. «Man ir vācu un arī zviedru valodas zināšanas, tāpēc biju gatava uzņemties izaicinājumu,» saka Aira. Viņa neslēpj, ka nav pedagoģe. Airas lielākā priekšrocība darbā ar diasporas bērniem ir fakts, ka pati dzīvojusi multikulturālā vidē. Mamma ir latviete, kas uzauga Zviedrijā, tētis, arī latvietis, dzīvoja Vācijā. Airas bērnība un jaunība pagāja Vācijā, līdz iepazinās ar latvieti no Amerikas, tad jaunā ģimene kādu laiku dzīvoja ASV, bet vēlāk pārcēlās uz Vāciju. «Tāda multikulturāla vide dod iespēju būt atvērtam dažādām citām kultūrām,» viņa sapratusi.

Pirmā mācību gada laikā Aira secinājusi, ka tiešsaistē skolotājam jārēķinās ar dažādiem apstākļiem, kādu nav klātienes skolā. Sākot ar pārtraukumiem interneta pieslēgumā un traucējumiem tiešsaistes rīkā un beidzot ar faktu, ka bērnam, kurš tikko kā beidzis mācīties savā skolā, grūti koncentrēties, lai atkal mācītos — viņš grib paēst un kaut nedaudz atpūsties. Airas audzēkņiem mācības norit otrdienu un ceturtdienu vakaros, kad visi satiekas programmatūras ClassFlow vidē, lai veidotu dialogus, izpildītu uzdevumus, lasītu un rakstītu latviski. «Ja nodarbības ir tikai divreiz nedēļā, tad skaidrs, ka es neiemācīšu bērniem raiti runāt latviski. Jāsaprot mērķis. Ar manu audzēkņu vecākiem vienojāmies, ka tas ir uzzināt pēc iespējas vairāk par Latviju kā unikālu, sajūsmas vērtu zemi, kā arī iemācīties sarunvalodā visvairāk vajadzīgās frāzes. Tāpēc mūsu mācību programmā ir daudz dialogu, piemēram, kā uzzināt, kur Rīgas lidostā atrast kiosku, lai nopirktu e-talonu,» stāsta Aira.

Šogad jūlijā Latvijā notika tālmācības skolu audzēkņu salidojums, kurā ieradušies 40 bērni ar brāļiem un māsām, vecākiem un vecvecākiem. «Pirmo reizi reāli ieraudzīju savus skolēnus. Bija bērni, kuri, ieraudzījuši savu skolotāju, apkrita viņai ap kaklu. Tas bija tik emocionāli!» stāsta Aira. Tikšanās ar audzēkņiem pārliecinājusi Latviešu valodas aģentūru un skolotājus, ka ideja par latviešu valodas apguvi tālmācībā veiksmīgi īstenojama un, tā kā par to diasporā ir liela interese, izglītojamo bērnu skaits būtu jāpalielina. Šobrīd aģentūra iesniegusi Izglītības un zinātnes ministrijai lūgumu nodrošināt finansējumu, lai skolēnu skaitu tālmācības skolā nākamo trīs gadu laikā varētu palielināt līdz 220. Pēc aģentūras aplēsēm, lai norēķinātos par ClassFlow vides lietošanu, mācību materiālu un skolotāju sagatavošanu, kā arī samaksātu par darbu, vajag vismaz ap 125 tūkstošiem eiro katru gadu. Par šo naudu iecerēts izveidot un administrēt arī pašmācības rīku pieaugušajiem latviešu valodas apguvei internetā. Ministrijā sakās atbalstām gan tālmācības skolu, gan citus projektus, kas saistīti ar diasporas un reemigrējušo ģimeņu bērnu izglītošanu. Šo mērķu labad Finanšu ministrijai nosūtīts papildu finansējuma piešķīruma pieprasījums: nākamgad 1,19 miljoni, 2020. un 2021. gadā — 1,3 miljoni eiro. Vai naudu piešķirs — tas atkarīgs no 13. Saeimā ievēlēto deputātu balsojuma, lemjot par valsts budžetu.

Aira pārliecināta, ka valsts atbalsts būtu ļoti vajadzīgs. Ne tāpēc, ka bērni rautos mācīties latviešu valodu. «Pārsvarā bērniem viens vai abi vecāki ir noteikuši, ka jāmācās valoda. Ģimenes pieļauj iespēju kādreiz pārcelties uz dzīvi Latvijā. Daudziem te dzīvo tuvinieki,» paskaidro Aira. Valsts finansiāls atbalsts latviešu valodas stundām būtu viens no signāliem, kas diasporas sabiedrībai vēstītu — «jūs Latvijā esat laipni gaidīti».

Vēl viens svarīgs diasporas bērnu skološanas aspekts ir atbalsts bērniem, kuru ģimenes ir atgriezušās Latvijā. Kad Airas ģimene 2007. gadā pieņēma drosmīgo lēmumu pārcelties uz dzīvi vecvecāku dzimtenē, kur jau kopš 1994. gada dzīvoja viņas mamma, ilggadējā Latviešu valodas aģentūras vadītāja Aija Priedīte, Airas bērniem bija septiņi, 14 un 16 gadi. Visi trīs bija mācījušies Vācijas skolās. Pirms pārcelties uz Latviju, Aira sakopēja bērnu sekmju izrakstus un nosūtīja vairākām Rīgas skolām ar lūgumu izvērtēt iespēju uzņemt Vācijā uzaugušos bērnus. Neatsaucās neviena skola! Tad paziņas ieteica vērsties Natālijas Draudziņas vidusskolā, kurai esot sadraudzības projekti ar vācu skolām un skolotāji nenobītos no neierasta darba. Tā bija taisnība. Airas bērniem pat nevajadzēja atbalsta skolotāju, kāds nereti nepieciešams reemigrācijas bērniem, pietika ar konsultācijām pēc stundām. «Viens no lielākajiem pozitīvajiem aspektiem — skolā novērtēja bērnu vācu valodas zināšanas un sūtīja viņus uz vācu valodas mācību olimpiādēm. Bērniem bija svarīgi, ka viņu skolā ar viņiem lepojas,» stāsta Aira. Viņas ieteikums skolotājiem, kuri strādā ar reemigrācijas bērniem, — mēģināt atrast viņu spējas un talantus un panākt, ka tie kalpotu zināšanu pilnveidei un pašapziņas celšanai.

Ēdienkarte

Divas krūzes zaļās tējas
Divas ķimeņmaizītes
Divi persiki

«Man pašam ir bail no zirnekļiem»

Kāpēc mākslinieks Toms Jansons izlīmēja Rīgā viltus brīdinājumus par indīgiem zirnekļiem?

Spilgti plakāti 30. jūlija rītā sagaidīja rīdziniekus vairākās autobusu pieturās: «Uzmanību! Indīgi zirnekļi.» It kā Veselības inspekcija brīdināja iedzīvotājus, ka zirnekļi ar paralizējošu indi nonāvējot savus upurus divu stundu laikā. Bīstamās radības, kas klimatisko pārmaiņu rezultātā esot savairojušies galvaspilsētā, mēdzot uzturēties parkos, bērnu laukumos, cilvēku mājokļu tuvumā. Tomēr vienīgais, kā cilvēki uz šo aicināti reaģēt — saglabājot mieru.

Plakātus pamanīja uzreiz. Veselības inspekcija noliedza jebkādu saistību ar šādiem viltus paziņojumiem un vērsās policijā. Cilvēki sociālajos tīklos šūmējās un meklēja atbildīgos. Policija ielu videokamerās bija atradusi vaininieku un aicināja ziņot tos, kas spēj viņu atpazīt. Jau nākamajā dienā medijiem anonīmu e-pasta vēstuli nosūtīja kāds Jānis Kļava, uzņemoties atbildību par izlīmētajiem plakātiem, — viņš esot mākslinieks Some 1, un akcija par indīgo zirnekļu invāziju esot ievads viņa mākslas izstādei rudenī. Ar šādu pseidonīmu pirms trim gadiem sevi pieteica mākslinieks, kas Stūra mājas pagalmā izstādes Disidents ietvaros krustā piesita lelli, kas daudziem atgādināja Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Vai Some 1 ir izstādes Disidents organizators Toms Jansons? Konkrētas atbildes uz šo jautājumu nebija, jo līdz šim pats Toms to nebija apstiprinājis.

Atbildu uz anonīmo e-pasta vēstuli un piektdienas rītā sarunāju tikšanos ar Some 1 kādā Brīvības ielas kafijotavā. Pie viena no galdiņiem man pretī patiešām smaida Toms Jansons — brīvdomīgs mākslinieks ar gaišiem matu drediem un saulesbrillēm. «Ja viss ir saprotams, mākslai īsti nav jēgas. Ir daudzreiz interesantāk, ja ir kāds noslēpums,» viņš skaidro pēdējo dienu noslēpumainību. Toms ir studējis scenogrāfiju Mākslas akadēmijā un ikdienas iztiku pelna kā mākslinieks filmās un reklāmās. Galvenā mākslinieka amatā viņš bija arī šogad ļoti lielu skatītāju atsaucību piedzīvojušajā kinolentē Kriminālās ekselences fonds, tāpat palīdzējis tapt filmām Dvēseļu putenis un Baltu ciltis.

Bet naktī uz pirmdienu viņš izlīmēja pilsētā aptuveni 50 zirnekļu plakātus, kas ir viņa gaidāmās izstādes ievads un pirmais objekts. Izstāde kopumā būšot ironisks skats uz informāciju un tās ietekmi uz cilvēkiem un sabiedrību kopumā — kā informācija ceļo, tiek uztverta un nodota tālāk. Pie šīs tematikas mākslinieks strādā jau četrus gadus. Vairāk par šo projektu gan viņš pagaidām nevēlas stāstīt, lai paliek intriga.

Toms neuzskata, ka viņa mākslas objekts ir provokācija. «Tā ir mākslas akcija par informāciju. Ja šo informāciju uztver burtiski, tā varētu būt maldinoša. Bet tāds nebija mans mērķis,» viņš saka. Vienlaikus Toms atvainojas visiem, kas šo akciju uztvēruši nopietni un bailēs no zirnekļiem vairs nedodas pilsētas parkos. Tagad spilgtais mākslinieks cenšas vienoties ar kompāniju JCDecaux Latvija, kas izvieto reklāmas sabiedriskā transporta pieturās — tajās Toms nesaskaņoti izlīmēja plakātus, un kompānija par to vērsusies policijā. Policija pagaidām vēl vērtē, vai sākt kriminālprocesu par mantas bojāšanu. Dienu pavadījis policijas iecirknī, Toms likumsargiem arī skaidroja, ka performance nav saistīta ar oktobrī  gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.

«Mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Ar informāciju dažādos veidos tiek manipulēts. Māksla ir sabiedrības spogulis. Esmu centies parādīt globālus procesus — kas ir patiesība un kas ir meli?» Toms skaidro. Cilvēku reakcijai viņš sekoja līdzi. Pirmdienas rītā devās savās ikdienas gaitās un vēroja, kas notiek. «Nebija tā, ka cilvēki ģība. Pēc tam dzirdēju interesantus stāstus no paziņām. Kādam kolēģis bijis pilnīgi sašutis: «Ir indīgi zirnekļi! Šodien nestrādāsim.» Tur bija savs humors, un daudzi to uztvēra, bet noteikti atvainojos cilvēkiem, kas to humoru nesaprata un kuriem radies pārdzīvojums,» Toms saka. Zirnekļu akcijā viņš apspēlējis baiļu tēmu. Tādēļ arī izvēlējies trauslo astoņu kāju radību, jo bailes no zirnekļiem esot klasika. «Man pašam ir bail no zirnekļiem,» viņš iesmejas.

«Tas nav gluži aiziet uz galeriju un ar baltiem cimdiem uzstādīt darbus. Zināju, ka pilsētā ir kameras, ka jābūt uzmanīgam. Ja mans projekts neizdosies, es uzreiz varētu tikt apcietināts. Pieņēmu, ka tādi ir spēles noteikumi. Bet vai es esmu baigais dumpinieks… Diez vai. Tā ir tikai mākslas akcija,» viņš stāsta par savām sajūtām naktī uz pirmdienu. Mākslai esot jābūt kustīgai, tādai pašai kā dzīve, lai tā nepazustu un nepaliktu dekoratīva. «Laikmetīga māksla ir tieši tāda, kāds ir laikmets,» viņš piebilst.

Asas reakcijas izsauca arī Toma iepriekšējā izstāde Disidents, kas 2015. gadā tika izvietota Stūra mājas pagalmā. Mākslinieks krustā piesita lelli, kurā daudzi saskatīja līdzību ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Tolaik viņš žurnālistiem sacīja, ka šī līdzība ar kaimiņvalsts līderi ir nejauša. Vai tā tiešām bija? «Es nebiju piekarinājis vārdu «Vladimirs Putins»,» viņš izvairīgi atsaka, tomēr paskaidro, ka izstādes darbu veidojis, domājot par to, kas ir disidents. «Tam jābūt līdz galam nepateiktam, bet katram pašam saprotamam,» viņš skaidro. «Cits tajā redzēja tēlu, kas ir krustā sists,» saka Toms, norādot uz paradoksu — agrāk krustā sita noziedzniekus, slepkavas, taču kopš Jēzus laikiem šis sods ticis glorificēts.

Mākslas objekts bija interaktīvs — pie tā tika novietotas naglas un āmuri. Cilvēki, kas vēlējās, varēja piedalīties šajā krustā sišanā. «Kurš var pacelt roku. Kurš to nedara. Atbrauca viens cilvēks, kā pats teica, no Krievijas aizstāvēt Vladimiru Putinu. Viņš nolika roku priekšā, teica — jūs nesitīsit viņu. Ja gribat sist to naglu, sitīsit manā rokā,» Toms stāsta. Galu galā Krievijas vēstniecība Ārlietu ministrijai nosūtīja notu un savā Facebook kontā norādīja, ka performance viņiem izraisījusi galēju sašutumu un riebumu. Šāda veida provokatīvas performances valstī, kas prezidē Eiropas Savienības Padomē, esot nepieņemamas. Izstāde tika pārtraukta, un Krievijas vēstniecība vēlāk paziņoja, ka novērtē valsts vadības adekvāto reakciju un instalācijas demontēšanu. Tomu šokējis valsts gļēvums — viņš juties pamests pats savā valstī. «Tā bija tikai māksla,» viņš atgādina. «Es saprotu, ka sabiedrībā ir bailes. No zirnekļiem. No visa kā. Tas ir normāli. Bet cilvēkiem, kas vada valsti, nevajadzētu baidīties, jo mēs viņiem uzticamies. Tur jau bija tas absurds — tā bija mākslas akcija, bet tā spēja izraisīt tik lielu mirkļa spēku, kas vienkārši paralizēja drošības struktūras, valsts ārlietu un iekšlietu struktūras. Tas bija šokējoši un vienlaikus arī interesanti.»

Spilgtu mākslas akciju Toms veica arī pagājušajā ziemā. Uz Blaumaņa ielas Rīgā izspēlēja improvizētu monoizrādi Nāves ēnā. Bļitkoja komunikāciju akā. Kāpēc? «Man bija interesanti atrisināt Nāves ēnā,» viņš skaidro par Rūdolfa Blaumaņa noveli, kas stāsta par zvejniekiem, kuri uz atlūzuša ledus gabala dreifē jūrā, nāvei nolemti. Kas ir šie cilvēki? Kas ir ledus gabals? Kā stāsts beidzas? Viņš stāsta, kādos virzienos domājis par noveles atrisinājumu. Pēc stundu ilgas «bļitkošanas» atbraukusi policija un ātrā palīdzība. Nobloķēta visa iela. Toms aizvests uz psihiatrisko klīniku, viņam veikta narkoloģiskā ekspertīze. Vakarā palaists mājās. «Mans mērķis ir ļaut improvizācijai ietekmēt mākslu. Ja viss ir izdomāts līdz galam, nav jēgas to veidot,» viņš smaida, turot rokās jau patukšoto kafijas dzēriena krūzi. Mūsu sarunas laikā viņš azartiski stāsta par savām idejām un nemaz nav pieskāries cepumiem, ko esam paņēmuši pusdienām.

«Visu laiku esmu iedvesmots,» Toms atjoko, vaicāts, kas viņu rosina šādām trakām idejām. Un tūdaļ viņš izklāsta savu pārliecību — mākslai nav jādzīvo tikai galerijās. Tai jādzīvo sabiedrībā, ārpus telpām un slēgtām sabiedrības grupām.

Lai gan Toma māksla ir piesātināta ar sociāliem vēstījumiem, viņš tomēr atzīst, ka politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem Latvijā un pasaulē sekojot maz. Tieši Latvijas politikai tikpat kā nemaz, jo tajā viss notiekot pārāk vienveidīgi. Bet Tomam patīk klausīties cilvēkos — ko viņi domā, kā uztver notiekošo. Informācijas izplatīšanos viņš uztverot vizuāli: kādi ir kāpumi, kritumi, kāda veidojas kompozīcija un kurā brīdī iestājas haoss.

Ēdienkarte

Ledus Latte
Cepumi ar šokolādes gabaliņiem

Dārzs izgāztuves vietā

Gudrā pilsētā vietas pietiek gan dārziem, gan autostāvvietām, pārliecināts franču Agrocité kustības arhitekts Pjērs Marī Kornins

Katrā pilsētā ir vietas, kas nevienam nav vajadzīgas vai netiek pienācīgi izmantotas, — pamestas noliktavas, noplukuši daudzdzīvokļu namu pagalmi, teritorijas starp industriālām zonām. Francijas arhitektu apvienībai Atelier d’Architecture Autogérée (AAA) šie it kā nevērtīgie īpašumi simbolizē plašas iespējas iedzīvotājiem. Pjērs Marī Kornins (Pierre-Marie Cornin) par saviem un domubiedru panākumiem Parīzē pagājušajā nedēļā stāstīja kādā Ziepniekkalna deviņstāveņu pagalmā. Viņš Rīgā ieradies uz apkaimju attīstībai veltīto pasākumu ciklu Kompass, kuru kopā ar partneriem organizē biedrība Free Riga — tukšo galvaspilsētas ēku atdzīvinātāji.

Kādā Miera ielas kafejnīcā plānoto pusdienu interviju pēdējā brīdī nākas pārcelt uz bijušās Šaha skolas telpām, kur tagad saimnieko mākslinieki un kur Pjēru Marī izmitinājuši pasākuma organizatori. Rīgā arhitekts ir pirmo reizi, taču viņa pieredze sociālos projektos nerobežojas tikai ar Franciju. Pusgadu viņš kā brīvprātīgais piedalījies kinofestivāla norises vietas būvniecībā Kolumbijā. «Katrā vietā ir savi noteikumi un savi ierobežojošie faktori. Mēģini ar tiem spēlēties un tos izmantot savā labā,» arhitekts aicina būt radošiem. Turklāt, lai īstenotu sociālus projektus, jāiemācās būt arī ļoti gudram un radošam attiecībā uz finansējuma iegūšanu, jo viņš ir pārliecināts — iespējas ir vienmēr.

Tagad Pjērs Marī un AAA vairākās Francijas pilsētās īsteno projektu Agrocité jeb agropilsēta. Ko tas nozīmē? Ar arhitektu palīdzību šī projekta laikā iedzīvotāji urbānās teritorijās iekārto dārzus, mājputnu novietnes, bišu stropus un dažādas koplietošanas telpas vietējai kopienai. Citi AAA projekti ietver pamestu teritoriju pārvēršanu kopējās darbnīcās, promenādēs ar dažādām aktivitātēm vai ekofabrikā. Visu šo projektu kodolu veido paši iedzīvotāji, bet arhitekti viņiem tikai palīdz. Iedzīvotāji pašu spēkiem mācās un uzlabo apkārtējo vidi, vienlaikus radot aktīvās atpūtas iespējas. «Tas ir ļoti jaudīgi — ļaut iedzīvotājiem pašiem organizēties, izmantojot ekoloģiju un socializēšanos,» saka Pjērs Marī.

Vēlme padarīt pilsētvidi «zaļāku» un demokrātisku Francijā apvieno arhitektus un aktīvistus AAA atbalstītos projektos kopš 2001. gada. Organizācijas nosaukums norāda, ka tā ir pašu vadīta un virzīta arhitektūra. Tā profesionāļi mēģina rast atbildi uz jautājumu, kā mūsdienu pilsētā izmantot «nevajadzīgo» telpu, padarot vidi pieejamāku iedzīvotājiem. Pašu mājās un ārpus Francijas robežām šie AAA projekti novērtēti arī ar vairākiem apbalvojumiem. Tagad šī platforma iekļauj arī pētniecību un mākslinieku iniciatīvas.

Organizācijas būtība ir palīdzēt cilvēkiem pašorganizēties un iemācīt vajadzīgās prasmes. To, ka izvēlētais modelis ir pareizs, apliecina fakts, ka AAA pirmās iniciatīvas aizvien turpina dzīvi. Piemēram, Parīzes šķērsieliņu, kas kādreiz atgādināja izgāztuvi, blakus esošās ēkas iedzīvotāji ar arhitektu palīdzību pārvērta plaukstošā ziedu un garšvielu dārzā. Tagad iedzīvotāji turpina uzturēt šo urbāno oāzi pašu spēkiem. Šīs iniciatīvas rada iespējas cilvēkiem izpaust sevi ārpus ikdienas rutīnas, bet AAA šajā procesā viņiem palīdz ar atbilstošiem rīkiem — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Organizācija palīdz risināt administratīvus jautājumus: kā organizēt sanāksmes, kur lūgt naudu, kā izveidot ekonomisku struktūru, kas pati sevi finansē. Atsevišķi projekti attīstījušies pat tik tālu, ka radījuši jaunas darbavietas. Pjērs Marī kā piemēru min kādu cilvēku, kas Agrocité laikā iemācījās veidot kompostu, ko turpināja darīt iedzīvotāju radītajā urbānajā koplietošanas dārzā, bet tagad jau apmāca pašvaldības un uzņēmumus šajā prasmē. Citviet ir cilvēki, kas gatavo un pārdod ēdienu, izmantojot kopējos dārzos izaudzēto. «Mēs esam pārliecināti — lai kaut ko ietekmētu globāli, ir jāsāk lokāli,» viņš skaidro AAA pieeju.

Vairāki no projektiem tiek īstenoti, izmantojot Francijas valdības finansējumu, Eiropas Savienības fondus vai pašvaldību atbalstu. Visas vietas atrodas pašvaldības īpašumā un ir nodotas dārzu iekopšanai vai citām AAA iniciatīvām uz noteiktu laiku. Tas nozīmē, ka visām būvēm un konstrukcijām jābūt pārvietojamām. Šīs vietas iepriekš nav izmantotas un citiem likušās bezvērtīgas, bet AAA un vietējiem aktīvistiem ir iespēja pierādīt — tajās var radīt lieliskas lietas! Pirmā Agrocité vieta bija neizmantots laukums starp sociālajām mājām  Parīzes piepilsētā Kolombā (Colombes). Atkritumu šķirošanas un pārstrādes punkts Recylab šajā pašā pilsētā bija zemes strēle starp fabriku un lielceļu, bet Agrocité Parīzes nomalē Ženviljē (Gennevilliers) agrāk bija stāvlaukums. Turklāt pēdējā gadījumā stāvvietas netika likvidētas — tās visas tika pārvietotas uz blakus esošām teritorijām labākas pilsētplānošanas rezultātā.

Pavisam AAA jau izveidojuši 19 dažādus projektus. Pagaidām nācies pārcelt tikai vienu no tiem, jo pēc vietvaras maiņas Kolombā pašvaldība lauza zemes izmantošanas līgumu. Pret to tika savākti 17 tūkstoši iedzīvotāju parakstu, tomēr dārza nolīdzināšanu neizdevās novērst. Daļa no apstādījumiem un būvēm tika pārvietota uz citu pilsētu, turklāt arī daļa no entuziastiskākajiem iedzīvotājiem sekoja. Ironiskā kārtā tagad vietā, kur agrāk zaļoja iedzīvotāju iekoptie dārzi, ierīkots auto stāvlaukums. Pjēra Marī ieskatā tas bija politisks solis, jo jaunajai varai urbānais dārzs simbolizēja politiskos priekšgājējus. «Tās ir politiskas izvēles. Tas ir ļoti spēcīgs signāls — ja tu likvidē dārzu un tā vietā ierīko stāvlaukumu, un tieši tāpat, ja stāvlaukumu aizstāj ar dārzu,» saka arhitekts.

Pjērs Marī uzsver, ka sociālas pilsētvides iniciatīvas nav iespējams īstenot bez sadarbības ar pašvaldību, jo no privātas teritorijas šādu projektu agrāk vai vēlāk izmetīs. Arhitekti šajā procesā pēc būtības kalpo kā esošo punktu — iedzīvotāju un pašvaldības — savienotājs.

Runājot par stratēģiju: lai nodrošinātos, ka projekts būs dzīvotspējīgs, AAA cenšas labiekārtot un investēt teritorijā, pirms tajā rada būves. Tādējādi organizācija un aktīvisti jau sāk strādāt, pirms vēl parādās pirmā konstrukcija. Vēlmei vietu mainīt ir jāsakņojas iedzīvotājos — lai katrs to izjustu kā savu lietu, kaut arī tā tiek dalīta ar citiem.

Vai AAA savu darbu uztver vairāk kā arhitektūru vai tomēr sociālu kustību? Brīdi padomājis, Pjērs Marī atzīst, ka abējādi. Lai gan arhitektoniski ieguldījums ir nenoliedzams — agropilsētiņā ir liela ēka, kas kalpo gan produktu šķirošanai un tirdzniecībai, gan kā kafejnīca, iedzīvotāju pulcēšanās un atpūtas vieta, un arī virkne citu konstrukciju, kā siltumnīcas, kopēja maizes ceptuve, kompostēšanas vietas —, bet profesionāļu darbam ir vēl cita pievienotā vērtība. Pat ja nākas būves pārvietot, kopiena turpina funkcionēt. Tomēr, lai radītu skaistu koplietošanas telpu, nav nepieciešams arhitekts. Jo ne vienmēr ir nepieciešamas būves: ja tu esi dārznieks, tad palīdzi ierīkot dārzu; ja esi mākslinieks, palīdzi radīt skaistu vidi. Galvenais ir vieta un cilvēki, kas tajā vēlas kaut ko radīt.

Tik vērienīgi projekti kā Agrocité Rīgā vēl netop, bet organizatori cer, ka Pjērs Marī un citi lektori iedvesmos iedzīvotājus, ka daudz var panākt ar minimāliem līdzekļiem un pašu darbu. Arī Free Riga vienā projektā jau ir savs piemērs — vairākas ģimenes un draugu grupiņas iekopušas aptuveni 40 kvadrātmetru lielu dārziņu Rīgas centrā, Dzirnavu ielas pagalmā.

Ēdienkarte

Minerālūdens S.Pellegrino
Krāna ūdens

Pasaules mainītājs

Uzņēmējs Gunters Pauli ieradies Rīgā ar elpu aizraujošām idejām Latvijai. Jūraszāļu plantācijas un savvaļas raugi — šādi ir viņa ierosinājumi mūsu prezidentam

Ilgtspējas Stīvs Džobss — šādu salīdzinājumu beļģim Gunteram Pauli piedēvējis populārais amerikāņu medijs The Huffington Post. Draugi Latīņamerikā viņu salīdzinot ar revolucionāru Če Gevaru, viņš piebilst ar smaidu iesirmajā bārdā. Kuram salīdzinājumam viņš dod priekšroku? «Nevienam. Mums nevajadzētu slēpties aiz citu sejām,» viņš rāmi atsaka, bet nenoliedz — ja cilvēki no viņa gaida atšķirīgu pieeju lietām, tad to tiešām arī saņem. Pauli ieradās Latvijā pagājušajā nedēļā, jo ir uzaicināts uz Lielās talkas desmit gadu jubilejas svinībām un uzstājās ar lekciju pie Valsts prezidenta.

Dibinājis vairāk nekā desmit kompāniju, uzņēmējs Pauli darbojas virknē sabiedrisko organizāciju. Viņš ir Pasaules Mākslas un zinātnes akadēmijas biedrs, darbojas gan Budapeštas, gan Romas klubā. Konsultējis Argentīnas un Čīles līderus par šo valstu attīstību. Izdevis vairākas grāmatas un sarakstījis vairāk nekā 300 fabulu bērniem par zinātni. Realizējis aptuveni 200 projektu dažādās valstīs, kuru mērķis ir ambiciozs — mainīt pasauli.

«Zaļā ekonomika tikai palīdz bagātajiem kļūt bagātākiem, bet nabagajiem nabagākiem — es piedāvāju zilo ekonomiku,» satikts Pullman viesnīcā iepretim Rīgas pilij, Pauli azartiski stāsta par paša radīto terminu. Vienkāršoti skaidrojot, tas nozīmē ilgtspējīga biznesa attīstīšanu, izmantojot resursus, kas jau ir pieejami, lai celtu mazāk turīgo labklājību. Piemēram, ja kafijas ražotājs izmantotos kafijas biezumus sadedzina un iegūst enerģiju, viņš darbojas zaļajā ekonomikā. Bet Pauli šos biezumus izmanto, lai nabadzīgās valstīs audzētu šitake sēnes, dodot vietējiem darbu. Pasaulē radīts 5000 šādu fermu, visvairāk Latīņamerikā.

Uzņēmējs tikko paēdis Rīgas šprotes un tagad atslābis uz ādas dīvāna, izbaudot brīdi pirms došanās atkal ceļā. Viņš dzimis Beļģijā, strādā Japānā, bet viņa ģimene dzīvo Āfrikas tālākajā dienvidu galā — Keiptaunā. Tūlīt pēc mūsu sarunas viņš dosies uz tikšanos Francijā, pēc trim dienām ar sievu Ravennas pilsētā Itālijā klausīsies pasaulslavenā diriģenta Rikado Muti koncertu. «Bez mūzikas nav dzīves,» viņš atklāj savu kaislību uz klasisko mākslu. Biznesā viņam gribas paveikt ko līdzīgu Mocarta sasniegumiem mūzikā. «Apbrīnoju atšķirīgo. Mocarts bija lielisks mākslinieks, jo prata strādāt ar visiem. Tas ir svarīgi dzīvē. Mums jāspēj strādāt dažādos apstākļos.»

Izrādās, ka šī ir jau piektā Guntera Pauli vizīte Latvijā. Pirmo reizi pirms 24 gadiem uzņēmēju šeit atvilināja profesora Jāņa Grāvīša atklājumi un Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts. Latviešu izgudrotā koksnes keramika tika izmantota padomju kosmosa kuģu būvniecībā. Pauli vairākkārt atgriezies, organizējis ārvalstu investoru tikšanās, iepazīstinājis viņus ar institūta darbu. «Latvieši bija gadus priekšā zinātniekiem citur pasaulē,» viņš iesaucas. Bija? «Bija. Diemžēl Latvijas valdībai nešķita, ka tajā ir vērts investēt. Institūts ir izdzīvojis, bet ar to jau nepietiek. Ir jāinvestē zinātnē, tai jākļūst par valsts politiku. Turklāt koksnes ķīmijā Latvijai ir ļoti liels potenciāls, jo jums ir tik daudz mežu,» viņš saka.

Pauli ir vairākas idejas Latvijas attīstībai, kuras viņš piedāvāja savā publiskajā lekcijā Valsts prezidentam. Latvijas mežos ir aptuveni tūkstoš savvaļas raugu sugu, aplēsuši viņa komandā strādājošie zinātnieki. Savvaļas raugs no Latvijas mežiem, viņaprāt, viegli izkonkurētu ģenētiski modificētos konkurentus, kas šobrīd tiek piedāvāti pasaules tirgū. Lai to ieguvi pārvērstu labā biznesā, Pauli iesaka dibināt laboratorijas, kur šos raugus izpētīt un identificēt. Pēc tam meklēt tiem pircējus. «Ja ASV būtu desmit aldaru, kas gribētu brūvēt alu no Latvijas mežu savvaļas rauga, tas jau būtu iemesls radīt šo izpētes centru. Un mēs zinām — ja reiz alus darītājs izvēlēsies jūsu raugu, viņš to izmantos vienmēr, jo, nomainot raugu, tu nomaini garšu,» viņš izklāsta savu ideju. «Jums taču patīk stāstīt par savu rudzu maizi. Pastāstiet arī par raugu,» viņš kaismīgi ierosina. Ar Pauli degsmi nu aplipuši ar uzņēmumā Latvijas valsts meži, kas nākamgad apņēmušies organizēt pirmo Latvijas savvaļas raugu safari — kopā ar zinātniekiem doties dabā izzināt šos raugus.

Inovators Pauli piedāvā arī ideju par jūraszāļu stādīšanu, lai iegūtu biomasu gāzes ražošanai. Tas esot lēts biomasas ieguves veids, turklāt resurss ir neizsīkstošs. Pēc viņa zinātnieku aprēķiniem, pietiktu ar 400 kvadrātkilometru lielu jūras plantāciju, lai nodrošinātu visas valsts vajadzības un iegūtu pilnīgu neatkarību no Krievijas gāzes. Tā būtu tikpat liela platība kā Rīga un Jūrmala kopā ņemtas. Ja plantācijas veidotu vēl lielākas, gāzi varētu tirgot arī citiem, viņš ierosina. «Gāzei ir garantēts pieprasījums. Cena ir zināma. Te ir multimiljardu bizness. Domāju, ka tam ir milzīgs potenciāls!» Turklāt jūraszāles ūdenim dod skābekli, Pauli skaidro, šādu risinājumu jau sākot izmantot Indonēzijā un Dienvidāfrikā.

Sadarbībā ar vairāk nekā trim tūkstošiem zinātnieku no visas pasaules Gunters Pauli ar sava fonda ZERI starpniecību realizē drosmīgus un neparastus projektus visā pasaulē. Visvairāk viņš lepojas ar mūžamežu atjaunošanu Kolumbijā. Vēl pirms 30 gadiem Lasgaviotasā nebija pieejams tīrs dzeramais ūdens. Dzīves apstākļi bija smagi, darba nebija, vietējie emigrēja. Pauli ar partneriem sāka atjaunot mežus, līdz ar to uzlabojās arī ūdens kvalitāte. Cilvēki sāka nodarboties ar terpentīna iegūšanu un dzeramā ūdens ieguvi. «Šobrīd Lasgaviotasā pietrūkst darba roku,» Pauli ir lepns. Vietējiem iedzīvotājiem pienākas trīs litri dzeramā ūdens dienā bez maksas. Bērniem sešu gadu dzimšanas dienā tiek dāvināti divriteņi. «Vietējā slimnīca ir tukša. Cilvēki dzer ūdeni un brauc ar riteni, viņi ir veseli,» Pauli stāsta. «30 gadu laikā esam mainījuši loģiku, kā cilvēki skatās uz realitāti. Dažiem ir riebums — spāņu kolonisti iznīcinājuši mežu! Mums vairs nav nekā — nav darba, nav veselības. Es skatos uz šo pašu realitāti un saku: cik lieliska iespēja! Kad cilvēki ierauga, ka bija iespējams savannu pārvērst atpakaļ mūžamežā un atjaunot 256 koku sugas iepriekšējo 17 vietā, viņi saprot — ja tas bija iespējams tur, to varam izdarīt arī šeit. Cilvēku ambīcijas aug.»

Citā neparastā projektā Pauli zinātnieki palīdzēja izstrādāt kafijas automātus Vācijā, kuros var iebērt zaļas, negrauzdētas pupiņas. Automāts pats pupiņas nograuzdē un ielej klienta krūzē gatavu kafiju — pēc vienas pogas klikšķa. «Zaļas pupiņas maksā četrreiz mazāk nekā grauzdētas. Ja es samaksāju par tām tikpat daudz kā par grauzdētām, zemnieks nopelna četrreiz vairāk. Tā ir laba iespēja,» viņš iesaucas. Zemnieki no Kostarikas un Puertoriko bez starpniekiem ar kuģiem sūta savas zaļās kafijas pupiņas uz Hamburgas ostu. Tālāk tās nonāk Berlīnē, kur ir desmit tūkstoši šādu automātu. «Tu izmainīsi pasauli tikai tad, ja nopelnīs tie, kam vajag vairāk naudas. Citādi inovācijas neietekmēs sabiedrības labklājību,» viņš skaidro, kāpēc ir būtiski, lai kafijas audzētāji pelna vairāk. Tagad viņš plāno līdzīgas inovācijas ieviest arī tējai.

Savukārt savā kompānijā Antverpenē viņš ieviesis motivējošu programmu darbiniekiem — par katru kilometru, ko viņi nobraukuši uz darbu un mājām ar velosipēdu, viņš pieliek pie algas piecdesmit centus. «Gandrīz visi tagad brauc ar divriteņiem!» Tas nāk par labu videi un darbinieku veselībai, bet ir izdevīgi arī uzņēmējam, jo vairs nav jāīrē autostāvvieta, kas jāapgaismo, jātīra un jāapsargā.

Viņa idejas daudziem sākumā šķiet tikai fantāzijas, bet viņš mierīgi saka: «Kad cilvēki domā, ka tas nav iespējams, bet tu to izdari, tajā brīdī tu maini pasauli.» Kādu pasauli viņš gribētu redzēt? «Mērķis — lai cilvēki ir laimīgi un veseli. Lai mēs zinām, kā parūpēties par sevi — savu veselību, kaimiņiem, dabu. Ja mums rūpēs, kāda pasaule būs, tad ar to viss būs kārtībā.» Kā sākt taupīt pasaules resursus jau tūlīt? Arī par to inovatoram ir ideja: «Kad man glāzē tiek ielieta apelsīnu sula, kas notiek ar mizām? Es varētu sākt biznesu uz līdzenas vietas, palūdzot viesnīcai šīs mizas. Viens kilograms mizu, viens litrs ūdens, septiņas karotes cukura. Aizvāko. Pēc divām nedēļām ir gatavs tīrīšanas līdzeklis. Tā tu sāc — vienkārši!»

Ēdienkarte

Rīgas šprotes
Ūdens

Nacionālas nozīmes objekts

Akustiskā koncertzāle Rīgu padarītu par cienījamu klasiskās mūzikas pieturas punktu Eiropā, uzskata Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina

Franču bulanžēriju Cadets de Gascogne iepretī Bastejkalnam par mūsu tikšanās vietu izraugās pati Indra Lūkina — kruasānu ceptuve atrodas ērtā vietā pilsētas centrā un Indrai patīk tās īpašnieka biznesa filozofija, par kuru viņa lasījusi žurnālā Ir. Proti, ražošanā izmantot Latvijas izejvielas.

Mūsu tikšanās iemesls gan nav kruasāni, bet 10. jūlijā valdībā pieņemtais lēmums sākt darbu pie nacionālās koncertzāles būvniecības projekta. Kultūras ministrijai uzdots līdz 4. decembrim valdībā iesniegt konceptuālo ziņojumu par akustiskās koncertzāles projekta īstenošanu sadarbībā ar Rīgas domi uz pašvaldības īpašumā esošas zemes pilsētas centrā. Tajā būtu jāietver informācija par koncertzāles apsaimniekošanas modeli (paredzot arī konferenču funkciju), projekta īstenošanas termiņiem, novietojuma un finansēšanas pamatojums.

«Ja Rīgu uzskatām par Eiropas kultūras pilsētu, tad akustiskā koncertzāle ir viena no tās sastāvdaļām. Tā būtu pamatformula,» pieeju projektam definē Nacionālā simfoniskā orķestra direktore un Rīgas koncertzāles biedrības vadītāja Indra Lūkina.

Konceptuālas izmaiņas valdības nostājā par akustiskās koncertzāles būvniecību notika pēc ministrijas pasūtītās un pērn PricewaterhouseCoopers veiktās finanšu analīzes par publiskās un privātās partnerības (PPP) riskiem. Kļuva skaidrs, ka līdzšinējais PPP modelis valstij nav izdevīgs — lai arī sākotnēji valsts būvniecībā ieguldītu mazāku summu, tā nebūtu saimniece pilnā mērā, bet vēlāk atpērkot no investora nekustamo īpašumu, galu galā izdevumi valstij nebūtu mazāki. Otrs risks ir ES fondu naudas piesaiste, jo tās apguves termiņš beidzas 2022. gada nogalē — tātad PPP variantā koncertzālei būtu jābūt gatavai šajā īsajā laikā.

Tagad jaunākais pavērsiens aptuveni 30 gadus ilgušajā nesekmīgajā diskusijā par akustiskās koncertzāles būvniecību Rīgā ir tāds, ka valdība beidzot uzskata — koncertzāle ir valstiski svarīgs objekts un valsts nevar riskēt ar PPP modeli. Jaunais variants paredzētu valsts un pašvaldības partnerību. Lūkina piekrīt, ka būtu dīvaini, ja tik liela objekta celtniecībā neiesaistītu Rīgas domi, jo visu reģionālo koncertzāļu tapšana varēja notikt tikai sadarbībā ar vietvaru.

Kā iespējamās vietas koncertzālei pēc valdības sēdes minētas AB dambis un rekonstruēts Kongresu nams. Lūkina atgādina, ka ministrija joprojām par leģitīmu uzskata seno skiču konkursa rezultātu, kurā uzvarēja arhitekta Anda Sīļa koncertzāles projekts uz AB dambja. Šī iecere tika pārtraukta 2009. gadā, sākoties krīzei. Toreiz projekta izmaksas tika prognozētas virs 100 miljoniem eiro, kas ietvēra gan AB dambja labiekārtošanu un stiprināšanu, gan pašas koncertzāles projektēšanu un būvniecību. Tagad ministrijas informatīvajā ziņojumā valdībai teikts, ka atjaunotās izmaksu prognozes AB dambja projektam ar samazinātu telpu skaitu un lielo zāli ar 1300 skatītāju vietām būtu 118 miljoni eiro, ieskaitot PVN. No tiem 22,5 miljoni būtu AB dambja stiprināšanai un labiekārtošanai, pievedceļu un tiltu izveidei, bet 5,9 miljoni — projektēšanai un konsultācijām.

Koncertzāles atrašanās vieta ir svarīgs jautājums un tas vēl tiks vētīts, saka Lūkina. «Svarīgākais, lai ēka labi ieguļ pilsētvidē, lai tā ir vietā, kur var pietiekami ērti piekļūt.» Viņa arī neredz iemeslu noliegt AB dambja variantu. Par to galu galā jau izlēmusi kompetenta žūrija starptautiskā konkursā. Lūkina arī atgādina ziņojumā minēto, ka projekta pirmais posms paredz līdz 2022. gada 31. decembrim veikt AB dambja labiekārtošanu, kam paralēli tiek pieņemts lēmums par koncertzāles būvniecības finansēšanas modeli un notiek koncertzāles projektēšana.
Lūkinai vissvarīgāk liekas, lai koncertzāli ceļ kā nacionālu būvi, «lai šī ēka ir Rīgai un Latvijai kultūras ikona», nevis vienkārši uzcelt to ātrāk un lētāk. «Tai jākļūst par kultūras vietu, kur nākamajos 100 gados notiks kultūras dzīve, kur brauks cilvēki no citām valstīm. Ar ko Eiropā saista mūsu operas namu? Ar Rihardu Vāgneru,» viņa saka un aicina skatīties nākotnē tādā perspektīvā: pēc gadiem, kad būs uzcelta koncertzāle, cilvēki varēs teikt — te uzstājās Mariss Jansons vai Andris Nelsons. Akustiskā koncertzāle nav tikai ēka, kur notiek koncerti, bet no plašāka skatpunkta «tā ir celtne, kas var Rīgu padarīt par vienu no cienījamākajiem klasiskās mūzikas pieturas punktiem Eiropā».

Lūkina uzskata, ka īsti nenovērtējam savu bagātību un cilvēkus, kuri padarījuši Latviju slavenu pasaulē. Klasiskās mūzikas diriģentu pasaules topa piecniekā pašlaik divi ir latvieši — Mariss Jansons un Andris Nelsons. Pasaulē zina dziedātājus Elīnu Garanču, Aleksandru Antoņenko, Marinu Rebeku, vijolniekus Baibu Skridi, Gidonu Krēmeru. Šie mākslinieki ar savu izcilību padarījuši slavenu arī Latviju. Tāpēc Lūkinai nebūtu nekas iebilstams, ja jaunajai koncertzālei dotu, piemēram, diriģenta Marisa Jansona vārdu — viņš jau gadiem aicinājis uzcelt atbilstoša līmeņa koncertzāli Rīgā.

Kā piemēru mūzikas izcilību ietekmei viņa piesauc savulaik Latvijas vēstnieka Portugālē Rolanda Lappuķes piedzīvoto 90. gados. Kad viņš jau kādus pāris gadus bija nostrādājis Portugālē, tur ieradās koncertēt orķestris Kremerata Baltica. To, ko Lappuķe kā diplomāts sūrā darbā nebija spējis sasniegt Latvijas popularizēšanai, mūziķi izdarīja vienā vakarā.

Tomēr, lai mūzikas izcilības varētu reprezentēt valsti, pašā Latvijā ir jābūt atbilstošai vietai, kur skanēt klasiskajai mūzikai. Tā neskanēs Arēnā Rīga, jo «klasiskajā mūzikā koncertzāle ir viens no elementiem, lai mūzika varētu notikt», saka Lūkina. Nepieciešama īpaša telpa, tehniski un akustiski parametri, kas ir koncerta baudīšanas un priekšnesuma sastāvdaļa. Ja Rīgā nav atbilstošas koncertzāles, tad nevaram sagaidīt, ka te uzstāsies augsta līmeņa viesmākslinieki un notiks šādi koncerti. Viņa arī atgādina, ka Lielā Ģilde ar 669 vietām ir laba kamermūzikas atskaņošanai, bet ne lielam simfoniskam orķestrim. Tieši Ģildē tagad lielā šaurībā mājo Nacionālais simfoniskais orķestris, kuram jaunā koncertzāle dos mājvietu un mēģinājumu telpas mūziķiem. «Būsim atklāti — Lielās Ģildes zāle starptautiski nekotējas ne mūziķu, ne diriģentu vidū.»

Lai saprastu koncertzāles nozīmi valsts dzīvē, Lūkina min piemērus. Mēs nevaram samēroties ar Elbas filharmoniju Vācijā un tās vairāk nekā 800 miljonu izmaksām, bet varam salīdzināt sevi ar Islandi — Reikjavīkā krīzes laikā sāka celt jaunu koncertzāli. Islandieši bija pirmie, kuri smagi cieta 2009. gada ekonomiskajā krīzē, taču nolēma projektu neapturēt un izrādījās ieguvēji — kad ēka bija gatava, desmitkāršojās tūristu plūsma uz valsti, bet paši islandieši atguva krīzē zaudēto nacionālo pašapziņu. Tātad ieguvums no koncertzāles ir milzīgas materiālas un nemateriālas vērtības, secina Lūkina.

Ja savulaik Raimonds Pauls nebūtu pieņēmis lēmumu par operas rekonstrukciju, mums nebūtu tāda opera, kur tagad ved ārzemju delegācijas, atgādina Lūkina.

Taču starplaikā līdz 4. decembrim vēl notiks Saeimas vēlēšanas un nav zināms, kā īstenosies pašreizējās valdības lemtais. Tāpēc Lūkinas vadītā biedrība tuvākajās nedēļās sagatavos memorandu valdībai, lūdzot lēmumu par koncertzāli pieņemt jau šīs valdības laikā. Šis lēmums tad būs signāls, vai koncertzāle «kaut ko valstij nozīmē vai ne». 

Ēdienkarte

Divas svaigi spiestas ananasu sulas

Mandeļu bezē cepums

Biezpiena «čībiņa» ar mellenēm