Kategorijas: Personība

Skrējēju Džokers

Andris Ronimoiss, kurš līdz pat studiju gadiem ar sportu nav aizrāvies, 34 gadu vecumā ir viens no pasaules elites sportistiem kalnu taku skriešanā. Kā līdzenumu zemē var izaugt tāds skrējējs? Un vai viņš kāro uzvaru Monblānā?

Nav ko bēdāt, ka pēc Eiropas čempionāta vieglatlētikā uz Latviju netika atvesta neviena medaļa! Tās noteikti būs pēc Monblāna kalnu skrējiena, kas tiek uzskatīts par neoficiālo pasaules čempionātu kalnu taku skrējējiem un šogad notiek no 27. augusta līdz 2. septembrim. Nav Latvijā kalnu, bet starp 8600 pieredzējušiem skrējējiem 40 būs no Latvijas. Un tie nebūs kuri katri maksātspējīgi tūristi labā fiziskā formā. Lai līkumotu pa Monblāna kalniem, jākvalificējas, skrienot starptautiski sertificētos taku skrējienos. Tas nozīmē, ka visi 40 latviešu dalībnieki ir rūdīti skrējēji.

Visātrākais no viņiem ir Andris Ronimoiss (34), pirmais un pagaidām vienīgais Latvijas skrējējs, kurš uzvarējis kādā no pasaules tūres kalnu ultramaratoniem. Uzvara ir nesena — aprīlī viņš pirmais finišēja Madeira Island Ultra Trail visgrūtākajā distancē, kas bija 115 kilometrus gara. Viņš to pieveica 13 stundās un 57 minūtēs. Kā Latvijā, kur, būsim godīgi, arī 312 metrus augstais Gaiziņš nav nekāds kalns, var kļūt par kalnu taku karali? Un kāpēc Andris, kuram nepatīk zaudēt, sacensībās nestartē ar mērķi uzvarēt sāncenšus?

«Svarīgākais ir domāt»

Andra sasniegumu sarakstā ir daudzi brīnumi. Maijā, tikai divas nedēļas pēc Madeiras ultramaratona, viņš piedalījās pasaules čempionātā taku skrējienos Spānijā un 85 kilometru trasē finišēja vienpadsmitais. Tas ir labākais latviešu panākums kādā no pasaules čempionātiem. Viņš pilnīgi noteikti ir kalnu skrējēju elitē. Taču vēl pirms pāris gadiem par tādu Ronimoisu pat Latvijā maz kurš zināja!

Kad augusta sākumā satiekos ar Andri, viņš nebeidz pārsteigt. Izrādās, pirms 31. augustā skriet Monblāna kalnos 101 kilometru, viņš mēneša laikā būs piedalījies trīs citos taku skrējienos Montrē (Šveicē), Chudy Wawrzyniec Polijā pie Slovākijas robežas un Stirnu bukā tepat Šlokenbekā. Tikai sacensībās vien, neskaitot treniņus, viņš būs noskrējis 122 kilometrus! Kā viņš nenogurst? Kā var atgūt spēkus, ja pēc 42 km maratona muskuļu šķiedras atjaunojas, ātrākais, trīs nedēļu laikā?

«Maratons pa asfaltu ir daudz grūtāks nekā kalnu skrējiens,» mierīgi atbild Andris un paskaidro — maratonā kopš pirmā soļa jāskrien ar augstu intensitāti, turpretim kalnos vietumis paskriet ir neiespējami, tāpēc jākāpj. Tas nozīmē, ka mainās nodarbinātās muskuļu grupas, intensitāte, arī sirdsdarbība. Andris taku skrējienus sadala trijās dažādās grūtības pakāpēs: augšup, lejup un «taisnā» skriešana. Katrā no tiem skrējējs skrien atšķirīgi. «Ja tie nomaina cits citu, vieglāk izturēt,» Andris noārda priekšstatus, ka kalnu skrējieni ir tie grūtākie.

«Trakākais taku skrējienā ir garās stundas. Skrienot vajadzīgas lielas koncentrēšanās spējas. Lai nenokristu, lai atcerētos paēst un padzerties, lai saprastu, kur ir trases marķējums. Psiholoģiski jābūt ļoti noturīgam. Tāpēc šajā sporta veidā reti kurš ir jaunāks par 30 gadiem. Kalnu trasēs nav tik svarīgs ātrums, cik svarīgi ir visu laiku domāt ar galvu,» stāsta Andris.

Par savu lielāko priekšrocību viņš uzskata spēju «tūkstošprocentīgi» koncentrēties skrējiena pēdējās stundās. 14. vai 15. stundā, kad jebkuram citam skrējējam sāk rādīties rozā ziloņi dejojam baletu, Andris saglabā skaidru prātu. Viņš neatminas nevienu reizi, kad skrējiena laikā būtu iedomājies par miegu. Nē, bet viņš disciplinēti ik pēc pusstundas uzņem minerālsāļus un cukuru, lai saglabātu organismā minerālvielu un ogļhidrātu līdzsvaru. Piemēram, ieber mutē desmit gramus sāls, uzdzer ūdeni un tad vēl iespiež mutē salkanu ogļhidrātu želeju. Pretīgi, bet viņš to dara bez skurināšanās, citādi slodzi neizturēt.

Lecīgs? Jā!

«No Latvijas augstākās pilsētas,» Andris atbild uz jautājumu, no kurienes viņš tāds. No Alūksnes. «Man patika slēpošana,» saka Andris un atceras, kā ziemā slēpojis uz skolu, bet pēc stundām — uz videospēļu nomas punktu un uz mājām. Tā katru dienu iznācis noslēpot kilometrus desmit. Vidzemes Augstskolā studējot biznesa vadību, Andris neesot sportojis vispār. Līdz viens no kursabiedriem uzaicinājis spēlēt frisbija komandā ViA Valmiera. Iepatikās, Andrim sanāca, viņš bija viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem. «Taču mūsu komanda bija tik švaka, ka visu laiku zaudējām. Un man ļoti nepatīk zaudēt,» Andris paskaidro, kāpēc aizgāja spēlēt florbolu.

Taču ar laiku viņš saprata — sportot patīk, bet ne komandā. «Amatieru līmenī komandas spēks ir atkarīgs no katra spēlētāja entuziasma. Divi no komandas regulāri iet uz treniņiem, desmit — periodiski, bet sacensībās spēlē visi 12 un zaudē visi. Es uz treniņiem gāju regulāri, tāpēc manī izveidojās rūgtums pret tiem, kuri nenāca,» viņš paskaidro, kāpēc aizgāja no florbola.

Andris pievērsās orientēšanās sportam. Apnikuši draugu stāstiņi, cik lieliski ir Magnēta rīkotajās orientēšanās sacensībās. «Sadusmojos un teicu — aizbraukšu un visus jūs noskriešu,» viņš atceras. Tāds lecīgs? «Jā, pašpārliecinātības man netrūkst. Bet bez tās, man šķiet, sportā ir grūti. Pirmajā reizē man paveicās, noskrēju draugus. Protams, nākamajos posmos stipri no viņiem atpaliku, orientēties nemāku vēl šobaltdien.»

Regulāri skriet Andris sācis tikai pirms sešiem gadiem. 2012. gada rudenī Skrien Latvija sacensībās Valmierā pieveica piecu kilometru distanci un zvanīja uz darbu prasīt nākamo dienu brīvu — tik nomocījies juties. Taču skriešana iepatikās, pievārēja arī pusmaratonus, līdz uzzināja, ka 2014. gada skriešanas sacensību kalendārā ir jauni mači — Cēsu Eco Trail. Andris ilgus gadus bija dzīvojis Cēsīs, tur ir vecāku mājas, un viņam šķita pašsaprotami tajos piedalīties. Jau pirmajā reģistrācijas dienā pieteicās skriet visgarākajā distancē — 80 kilometrus. «Neteikšu, ka biju labi sagatavojies. Turklāt trīs nedēļas pirms starta izmežģīju potīti,» atceras Andris. Tomēr finišēja devītais. «Man bija elementāra taktika — skriet līdzi pirmajiem tik ilgi, cik izturēšu. Domāju, ka tad, kad neizturēšu un samazināšu ātrumu, būšu vismaz tuvāk finišam. 45 km skrēju ar pirmajiem, tad mazliet pastaigājos un atkal skrēju. Tiklīdz finišēju, man bija pilnīgi skaidrs, ka šis sporta veids ir kā radīts man. Zināju, ka taku skriešanā varu būt ļoti labs.»

Pēc gada Cēsu Eco Trail visgarākajā distancē Andris uzvarēja. Latvijai bija «dzimis» izcils taku skrējējs.

«Ciest nevaru garos»

Pēdējo trīs gadu laikā Andra dzīve ir radikāli mainījusies. Tirgus analītiķa darbu viņš ir aizstājis ar treniņiem un citu skrējēju gatavošanu sacensībām, lielākoties ultramaratoniem. Kādreiz Ronimoiss brauca ceļojumos kā tūrists, taču tagad iepazīst dažādas pasaules vietas kā taku skriešanas sacensību dalībnieks. Arī viņa mīļotā ir skrējēja — skriešana saveda Andri kopā ar Leldi Broku, vienu no aktīvākajām Latvijas skrējējām.

Treniņprogrammu Andris izstrādā sev pats. «Latvijā ir grūti ar treneriem, jo viņi ir asfalta skrējēji. Visi ir skrējuši maratonus, bet neviens nezina, kas ar skrējēju notiek 70. kilometrā vai 2000 metru augstumā,» Andris paskaidro, kāpēc ir pats sev treneris. Pagājušā gada aprīlī aizejot no darba, fantazējis, ka trīs reizes nedēļā varēs sēdēt pie jūras. Bet pusotra gada laikā tikai reizi aizbraucis līdz jūrai. Viņa ikdienu veido 10—11 skriešanas treniņi nedēļā. Atpūtai atvēlēta tikai otrdiena, pārējās darba dienās ir pa diviem treniņiem, brīvdienās — pa vienam.

Pirms diviem gadiem noskriet 100 km nedēļā Andrim bija daudz. Tagad 170 km nedēļā nozīmē, ka krietni papūlējies. Nekādas monotonas bizenēšanas pa vienu un to pašu trasi nav. Nedēļas laikā mijas treniņi pa Sarkandaugavas kalnu, Mežaparka takām, Siguldas kalniem, tempa skrējieni stadionā. «Citreiz plānā ielieku vienkārši garo skrējienu, kādus es ciest nevaru,» saka Andris. «Izklausās dīvaini, bet man nepatīk monotoni divas trīs stundas bez pārtraukuma skriet. Skriet sacensībās 15 stundas — tas ir citādi.»

Papildus tam Andris vada treniņus citiem skrējējiem dziļās muskulatūras nostiprināšanai, kas zināmi arī kā «supervaroņu» treniņi. Grūti, jaudīgi, ar augstu intensitāti, tāpēc arī tāds nosaukums. «Nav viegli, bet man nekas, kas ir viegli, nekad nav paticis,» nosaka Andris.

Ikdienas rutīnā svētku sajūtu sagādā piedalīšanās Latvijas taku skrējienos Stirnu buks. Viņš piedalās komandas Rieksti sastāvā un tajā arī ieguva iesauku Džokers. «Tā mani iesauca ar domu, ka mani var ielikt jebkurā distancē ar mērķi uzlabot komandas kopējo rezultātu. Esmu kā kārts ar bonusu,» pasmaida Andris. Dažās sacensībās pie viņa dzirdināšanas mugursomas pat piestiprināta džokera kārts.

Nav mērķa uzvarēt

Andris ir piedalījies vairāk nekā 20 ultramaratonos, un no tiem nav bijis neviena, kurā viņš nebūtu sev uzdevis jautājumu, kāpēc vispār skrien. Nav bijis arī neviena finiša, pēc kura nebūtu izjutis fantastisku gandarījumu. «Man nekad nav bijis brīža, kad domātu, ka nekad vairs neskriešu. Lielajos kalnos kaut uz sekundi apstājos, lai nopriecātos par saulrietu vai par saules apspīdētu klinšu grēdu,» stāsta Andris.

«Skriet ultramaratonā nozīmē ilgas stundas būt pilnīgi vienam. Tā ir būšana ar sevi un arī sevis pārvarēšana. Jūtos ļoti stiprs, bet, kad aizbraucu uz lielajiem kalniem, tie man pierāda, ka nekāds stiprais patiesībā neesmu. Varu trenēties, cik gribu, bet kalnos sajūtos tik maziņš! Man patīk, ka daba man visu laiku «dod iekšās». Neļauj justies pārāk pašpārliecinātam.»

Lai gan Andris ir matemātiķis, kuram patīk rēķināt un analizēt statistiku, viņš nekad nekalkulē, kā uzvarēt. Pieredze liecina, ka tas ir bezjēdzīgi un nevajadzīgi, jo «kalnos nekad nevar zināt, kurš būs pirmais». «Ir bijis tā, ka zinu, ka sacensību līderis ir kādas pusstundas skrējienā attālumā man priekšā, bet, ieskrienot kontrolpunktā, uzzinu, ka viņš gandrīz zaudējis redzi un izstājies no sacensībām. Citreiz līderis nokrīt un gūst smagu traumu, ir arī citas trakas lietas,» Andris mēģina paskaidrot, kāpēc taku skriešana pieradina visus sacensību dalībniekus rēķināties ar risku, bīstamām situācijām un nepieciešamību palīdzēt otram.

«Nav svarīgi, vai esi pirmais vai pēdējais. Ja redzi, ka kāds ir nepatikšanās, tev viņš ir jānes ārā no meža vai kalniem. Esmu dzirdējis par sportistu, kurš cīnījās par augsto trešo vietu, bet trasē pamanīja kādu, kam salauzta kāja. Viņš to cilvēku nesa līdz kontrolpunktam un upurēja savu augsto vietu. Skrējēju komūna ir draudzīga, visi cits citu atbalsta. Laikam visi saprotam, ka dabas priekšā esam niecīgi.»

Galvenais Andra mērķis esot izbaudīt katru skrējienu. Nevar izvirzīt mērķi uzvarēt, zinot, kādi piedzīvojumi var gadīties daudzus kilometrus garajā ceļā. Vienmēr kaut kas notiek: ieskrien dzeloņstieplēs, dabū ar elektrisko ganu pa ribām vai ar kaktusu pa galvu. Pagājušajā gadā pasaules čempionātā taku skriešanā Andris juta, ka sāk atūdeņoties, bet kontrolpunkts vēl daudzus kilometrus priekšā. Tā kā sacensību dalībniekiem par palīdzības, arī ūdens malka, pieņemšanu no atbalstītājiem draud diskvalifikācija, Andris padzērās ūdeni, kas bija sakrājies govs atstātā pēdā. «Izklausās slikti, bet kopumā viss pieredzētais manī atstāj labas emocijas. Taku skrējienos vienmēr ir piedzīvojumi, un man ir liela piedzīvojumu kāre,» apmierināti nosaka Andris.

Taču gluži bez matemātiskas analīzes Andra skrējieni nepaliek. Pēc katrām sacensībām viņš analizē savu ātrumu noteiktos trases posmos un rēķina, kurā varēja joņot ātrāk. Saskaita, ka būtu varējis noskriet, piemēram, 12 minūtes ātrāk. «Tad man ir laba sajūta, jo zinu, ka man ir iespēja būt labākam. Madeirā pēc uzvaras izrēķināju, ka finišā varēju būt kādas 20 minūtes ātrāk,» saka Andris. «Tie, kas skrējienā palika otrajā, trešajā un ceturtajā vietā, domā, kā mani apsteigt. Viņi uzlabos savu rezultātu, nav šaubu. Jautājums — vai es spēšu uzlabot savu? Tāpēc, ja varu atrast minūtes, ar kurām varu būt ātrāks nekā iepriekšējā reizē, man ir gandarījums. Tas nozīmē, ka vēl ir daudz vietas izaugsmei, man ir daudz jāstrādā ar sevi.»

Āraišu zemsvītras

Eva Staltmane Amatas novadā izrīko tūrismu, bet viņas vīrs Miks Koljers kopā ar britu ceļotājiem Bosvelu un Džonsonu tikko iznākušas grāmatas Iz Baltikas lappusēs apmeklē Baltiju pirms vairāk nekā 200 gadiem. Lauki var — viņi saka par vietu, kur sākotnēji devās meklēt mieru un klusumu

Eva jau atgriezusies no darba Amatas novada tūrisma attīstības nodaļā. Bet Miks savu rakstnieka dienas normu — 1000 vārdus — Āraišu lauku mājās vēl nav izpildījis. Tāpēc, kā pats britu melnā humora labākajās tradīcijās ironizē, ir īgns un dusmīgs uz visu pasauli. Debesīs savelkas negaiss. Saldējums un kafijas tase, ko baudām, vērojot mākoņu sabiezēšanu virs simtgadīga ozola, iedod nedaudz enerģijas. Īsti labi kļūst, kad kopā ar abu pamatskolas vecuma dēliem metamies dīķa veldzējošajā ūdenī.

«Viņu vietā es būtu priecīgs, izzinot itin visu apkārtnē! Bet tāpēc, ka ir internets, viņi to dara mazāk,» ieminas anglis, kas Latvijā nodzīvojis 11 gadus. «Vismaz mums ir šī vieta. Plašums, svaigs gaiss, tīrs ūdens. Latvijā, kaut arī ir ātrs internets, dzīvesstils joprojām ir tuvs dabai. Esam tik laimīgi!»

Patiesībā Miks ienīstot vārdu «dzīvesstils.» «Tas nav dzīvesstils, bet mūsu dzīve,» viņš noskalda. «Es negaidu, ka cilvēki par to diži interesēsies, bet šeit dzīvot ir sasodīti smags darbs. Mēs nesēžam visu laiku, dzerdami kafiju. -25 grādos man jālabo aka, jāskalda malka. Jābūt gatavam strādāt smagāk nekā pilsētā, salt vairāk, samirkt biežāk. Mēs nespēlējam spēlītes. Pārcelties šurp —  tas bija informācijā balstīts lēmums.»

2001. gadā Anglijā, plānojot pirmo ceļojumu uz Latviju, Miks Koljers (Mike Collier) nejauši satika tūrisma darbinieci Evu. Strādājis raidsabiedrībā BBC, vadījis avīzi Bristolē, pēdējā laikā pievērsies autožurnālistikai, viņš bija nedaudz vīlies ne tikai profesijā, bet arī Rietumu civilizācijā. Latvija viņa dzīvē ienesa svaigumu. «Ja tu gadu nodzīvotu Londonā, visai ātri saprastu klusuma vērtību. Cilvēki gatavi maksāt daudz naudas, lai dabūtu mieru,» viņš iesmejas. Atceras, kā darba braucienā Amerikā, Losandželosā, izlēmis nedaudz pastaigāt. «Pēc 20 minūtēm sapratu, ka to taču neviens nedara. Pilsēta ir būvēta tikai automobiļiem. Kas tā par civilizāciju, kas pat neapsver, ka vajadzētu normālā veidā staigāt? Visi braukā apkārt kastēs ar kondicionētājiem!»

Latvijā Koljers vispirms kļuva par Deutsche Presse Agentur, pēc tam Agence France Presse korespondentu, pašlaik gatavo informāciju angļu valodā sabiedrisko mediju portālam Lsm.lv. Taču mūsu tikšanās iemesls ir rakstniecība, tikko latviešu valodā pārtulkots un izdots viņa otrais romāns Iz Baltikas. Tikpat radoša savā profesijā ir Mika sieva Eva Staltmane. Šovasar jau trešo gadu notika viņas izlolotais Zaubes Savvaļas kulinārais festivāls, otro gadu — Skujenes Eksperimentālās mākslas un mūzikas festivāls.

Ceļot, lai diskutētu

Eva un Miks kādu brīdi profesionāli ir dzīvojuši paralēlās pasaulēs. Eva Amatas novadā, kurā iekļauti arī Āraiši, izrīko tūrismu, bet viņas vīrs kopā ar britu ceļotājiem Džeimsu Bosvelu un Semjuelu Džonsonu (reāli 18. gadsimta literāti un labi draugi) 2017. gadā angliski pirmizdotā romāna Up the Baltick lappusēs apmeklējis Baltiju pirms vairāk nekā 200 gadiem. Lai gan Bosvela un Džonsona ceļojums ir Koljera iztēles auglis, viņš pieturējies pie vēsturiskas precizitātes. Labi situētu britu ģimeņu atvasēm apgaismības laikmetā bijis populāri pēc universitātes apceļot Eiropu. Angļi patiešām iegriezās tagadējā Latvijas teritorijā, kas skaitījās visai eksotisks un hipsterīgs galamērķis, kā, piemēram, pašlaik Islande.

Miks piemin pāris savus iedvesmas avotus. Bez žanra klasikas, Semjuela Džonsona Ceļojuma uz Skotijas rietumu salām, viņš milzu aizrautībā būries cauri aprakstiem, kas potenciāli skar Baltiju. Sera Nataniela Viljama Roksola (Sir Nathaniel William Wraxall) 1776. gada grāmatai Ceļojumam cauri dažām Eiropas ziemeļu daļām, konkrēti Kopenhāgenai, Stokholmai un Pēterburgai vēstuļu sērijās, Viljama Koksa (William Coxe) Ceļojumiem Polijā, Krievijā, Zviedrijā un Dānijā.

«Muižas tolaik bija kā Airbnb, ceļotāji palika tur ar rekomendācijas vēstulēm,» viņš stāsta. «Protams, ir pienākums uzņemt cilvēkus, kas ir rekomendēti, — kā draugam un kā džentlmenim. Tas nebija komerciāls jautājums, bet sociāls kontrakts.»

«Un informācijas apmaiņa,» zinoši piebilst Eva.

«Jā, Bosvels, iepriekš neziņojot, būtu ieradies pat pie [filozofa] Voltēra, kas bija tā laika slavenākais vīrs, — o, es gribu redzēt viņa māju,» ieķiķinās Miks. «Apkalpotājs saka: «Misters Voltērs ir gultā, viņš pašlaik ir aizņemts.» — «Nu nekas, es pagaidīšu.» Tā viņš gaida trīs dienas, līdz Voltērs iznāk ārā un sasveicinās. Apbrīnojama lieta — vienkārši gribi kādu satikt, ieliec kāju durvīs un teic: «Atbildi uz maniem jautājumiem!»»

Cilvēki, kam interesē runāt par idejām, diskutēt par mākslu un literatūru, ir sasniedzami, tu viņiem uzdod jautājumu, un viņi atbild — jo sabiedrībā ir šī vienotā vērtību sistēma, laimīgi reflektē Miks. «Arī tāpēc es gribēju uzrakstīt šo grāmatu — man liekas, ka vērtības tagad ir apdraudētas. Cilvēki vairs pienācīgi nenovērtē izglītību, par kuras pieejamību esam tā cīnījušies, nenovērtē spēju strīdēties. Tas nenozīmē, ka viņu ienīsti, bet respektē viņa intelektu. Uzvarēsi strīdā, ja tev būs labāks racionālo argumentu «komplekts» nekā viņam. Tagad Eiropā ir situācijas, kad cilvēki vienkārši kliedz viens uz otru: «Es tā domāju!»,  nepierādot, ka otram nav taisnība. Esam gājuši atpakaļgaitā.»

Miks, pats īsts britu džentlmenis veclaicīgā platmalē, vācot informāciju grāmatai, apbraukājis Bosvela un Džonsona iluzoros 18. gadsimta galamērķus Latvijā. «Paliela daļa grāmatas ir uzrakstīta Cēsu un Valmieras bibliotēkās. It īpaši Valmiera — ļoti produktīvi, jo tur vari sēdēt tieši blakus Gaujai. Visiem, kam ir rakstnieka tieksmes, iesaku — ejiet uz Valmieras integrēto bibliotēku!» viņš runā pilnā nopietnībā.

Alūksnes pilī, kur tagad iekārtots muzejs, Koljers saņēmis atļauju pastrādāt pie barona Kristofa fon Fītinghofa rakstāmgalda. Kaut ko līdzīgu atkārtojis no Āraišiem viegli sasniedzamajā bijušajā Veselavas muižā. Tā gan Džonsona un Bosvela maršrutā, visticamāk, nebūtu gadījusies, taču bijis auglīgi sajust laika kontekstu. «Jā, tagad es diezgan labi varu identificēt arhitektūru,» Miks secina. «Vecajiem īpašumiem ir standarta iekārtojums: zināms, kur atrodas muižas kungu māja, koku gatve. Koki bieži vien izdzīvo labāk nekā celtnes, tie var pastāstīt daudz.»

Dīvaina lieta atgadījusies ar grāmatā pieminēto bijušo Straupes zirgu pastu. Tas savulaik atradies uz lielā ceļa, kas no Rīgas veda uz Tērbatu, tagadējo Tartu. «Zirgu pasts ir pietiekami vecs, lai eksistētu arī Džonsona un Bosvela laikā. Romānā liku viņiem tur piestāt,» Miks ar prieku stāsta. «Tad pētnieciskos nolūkos lasīju Kazanovas memuārus, un 1004. lappusē viņš runā par to, kā iegriežas Kleine-Roop [Mazstraupes] ciematā! Paliek tur ar franču aktrisi, kas viņam piedāvāja visus savus dimantus, lai viņš aizkavētos. Tas bija jocīgi — vispirms es uzrakstīju un pēc tam saņēmu apstiprinājumu, ka tas patiešām tā noticis. Viss saslēdzās!»

Vēl kāds amizants brīdis piedzīvots pagājušogad, kad bija izdota tikai grāmatas angļu versija. Ar autoru sazinājās grupa cilvēku, kas mācās angļu valodu: «Nevaram saprast, vai tas ir reāls stāsts vai izdomājums?» «Jutos priecīgs, teicu — jā, atvainojiet, tā ir daiļliteratūra, bet…» Miks smaida.

«Mani interesētu, ja cilvēki precīzāk pateiktu, kādu reālisma līmeni viņi grāmatai piedēvē,» Koljers sev raksturīgi filozofē. «Literatūrā var būt, ka teksts ir fikcija, bet 240 zemsvītras piezīmes — faktoloģiskas, reāla informācija. To iemācījos, lasīdams 18. gadsimta grāmatas. Daudz bagātīgāka lasīšanas pieredze! Bosvels taisa daudz zemsvītras piezīmju, redaktori tālāk veido piezīmes viņa piezīmēm. Neticams faktu un fikcijas maisījums!»

Melānijas Vanagas teritorija

Bet apvidū, kur notiek mūsu saruna, arī ir dzīvojusi ceļotāja, ko Miks labprāt būtu saticis. «Labs iemesls nerakstīt par Amatas novadu — to jau paveikusi Melānija Vanaga,» viņš runā ar respektu. «Jā, dažkārt rakstnieki stingri iezīmē savu teritoriju. Tas būtu kā rakstīt par Losandželosu 20. gados, domājot, ka vari to izdarīt labāk par Reimondu Čandleru. Tad tiešām ir vajadzīgs ļoti oriģināls piegājiens!»

Melānija Vanaga izcēlusi aspektu, kas ļoti fascinē Evu un Miku, jaunienācējus Amatas novadā, kurš gan izveidots tikai 21. gadsimta sākumā, apvienojot Drabešu, Nītaures, Skujenes, Zaubes un Amatas pagastus. «Tik mazā apvidū ir sava upe! Cilvēki saka — un arī Gauja sākas Amatā. Bet Amatas upe ne tikai sākas, bet arī tek caur Amatai un beidzas Amatā.»

Pirms diviem gadiem novada skolām organizēts pārgājiens pa Melānijas Vanagas vietām. «Viņai ir rokrakstu grāmata ar kartēm, ko pati zīmējusi, gājusi pa posmiem un aprakstījusi, kādi cilvēki dzīvo, kādas mājas ir. Skolas varēja izvēlēties, kurus posmus iet, fotografēt, salīdzināt, kā vieta ir mainījusies,» viņa stāsta.

Vietai, kas pagātnē ir bijusi liela un svarīga, vairs var nebūt administratīvas un politiskas nozīmes, to viņi paši pieredz arī Āraišos. «Cilvēki bieži saka «Āraišu novads», kaut gan novads ir Amatas,» Eva aizdomājas. «Baznīca, pieci kapi… Sākot no senkapiem līdz mūsdienu kapiem — tas vien liecina, ka vieta ir bijusi ievērojama.»

Evas pirmais uzdevums, pirms pieciem gadiem sākot strādāt Amatas domē, — rīkot forumu, vai pašvaldībai vajag no valsts pārņemt Āraišu arheoloģisko parku ar ezerpili. Kad pieņemts pozitīvs lēmums, vajadzējis cīnīties par Eiropas projektu naudām.

«Tagad mums ir Āraišu zīmols un Āraišu leģendas,» gandarīti skaidro pieredzējusī tūrisma profesionāle, kurai ir pieredze arī Latvijas Tūrisma attīstības valsts aģentūrā Londonā. «Kājāmejamā attālumā, skaistā, ainaviskā vietā ir Āraišu arheoloģiskais parks, baznīca, vējdzirnavas, Drabešu muiža ar Amatu māju. Cilvēks atbrauc, un viņam visu dienu ir, ko darīt. Tad var attīstīties arī naktsmītnes, ēdināšanas pakalpojumi. Drabešu muižā savulaik bija bērnunams, kur strādāja Aleksandrs Čaks. Viens no stāstiem — viņam Cēsu pusē bija meitene, kurā viņš bija iemīlējies, tieši Drabešos uzrakstījis skaisto dzejoli Miglā asaro logs

Tādas tūrisma odziņas Eva spēj uzlasīt arī klaja lauka vidū. No Rīgas pa asfaltētu ceļu ērti sasniedzamajā Zaubē ar pilsdrupām un diviem ezeriem dzimis un skolā gājis konfekšu «tēvs» Vilhelms Ķuze. Labs iemesls, lai nākotnē uz kādu apaļu jubileju veidotu pasākumu. Interesanti, ka saldumu gatavošana mazajā Zaubē ir cieņā. «Spēcīga lauku toršu tradīcija, baznīcas draudzes priekšniece, piemēram, arī cep tortes. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs šo disciplīnu ielikām festivālā,» Eva piemin par gadskārtēju tradīciju kļuvušos kulināros svētkus ar pavāru sacensībām, kartupeļu rīvēšanas un gurķu mazsālīšanas konkursiem. «Gurķus taču arī visi sāla! Iepriekšējā vakarā iesāli un vari piedalīties, kādi 10 dalībnieki bija, pietiekami.»

Festivāli, ja nav vietējo cilvēku «pamatbāzes» ne tikai publikā, bet arī dalībnieku vidū, zaudē jēgu, viņa uzsver. «Uzrīkot var visu, bet tad tas ir no malas atvests pasākums, ielikts kaut kur laukos. Zaubes festivāls ir dabiski izaudzis. Pirmajā festivāla gadā man bija vairāk nekā 50 palīgu, pilnīgi aizkustinājums!»

Par gandarījumu Mikam un Evai, jaunu attīstības posmu piedzīvo arī Āraiši, kur viņi abi darbojas iedzīvotāju biedrībā. «Vairs nevaru iedomāties nevienu tukšu māju, cilvēki ir parādījušies. Āraišu vējdzirnavās tikko uzņēma Andra Gaujas jauno filmu. Āraišu ezerpilī filmēja Baltu ciltis, Nameja gredzenu  tepat uz mūsu ceļa. Baznīcai, kas ilgi bija stalažās, ir izremontēta fasāde un interjers. Dažu gadu laikā — pozitīvi, uz attīstību vērsti notikumi,» stāsta Eva.

Pats negaidītākais pārsteigums, ko sarunu biedre pielīdzina laimestam loterijā: viņu ģimenes jaunākais dēls kopā ar brāli 1. septembrī dosies uz vecās Drabešu internātskolas vietā pašvaldības iekārtoto Drabešu Jauno pamatskolu. «Izremontēta, skaista! Direktore Kristīne Paisuma bija konsultante izglītības satura centrā, braukāja pa pasauli un skatījās labākos piemērus alternatīvai, uz kompetencēm balstītai izglītībai. Šī skola arī būs demo projekts, kur izmēģinās jaunās kompetenču programmas. Man ir liela ticība, ka tur viss būs ļoti labi. Jā, tiešām ir ticība, ka lauki var.»

Dziesmas kā pļaukas

Vienā nedēļas nogalē Eduards Gorbunovs (28) jeb Edavārdi uzstājās trijās pilsētās. Tik pieprasīts ir hiphops, un tik stipri ir Edavārda vārdi. Viņš ir arī viesmākslinieks Prāta vētras koncertos

Mūsu saruna izvēršas par to, kā hiphops kļuvis Latvijā pieprasīts un kā tajā vietu atraduši Edavārdi. Tikai garāmejot Eduards piemin vecākus no Purvciema, iegūto bakalaura grādu vides zinātnē, un par mīlestību nerunājam vispār. Atbraucis ar riteni, mugursomā dators, jo viņš ir Delfu sociālo tīklu satura redaktors: ieliek saites uz svarīgām Facebook, Twitter ziņām un ar bildēm papildina Instagram. Darbu Eduards var paņemt līdzi uz koncertiem: Positivus laikā nostrādāja ierastu darbdienu un vakarā kāpa uz skatuves. Nākamajā dienā uzstājās Fonofest Cēsīs un arī Prāta vētras koncertā Jelgavā. Piektdien, 3. augustā, būs Summer Sound.

Dziedēt cūku

Ar Eduardu ir viegli. Viņš māk sarunāties. Jo trīs gadus nostrādājis LMT zvanu centrā, ieaudzinot sevī iecietību un pacietību. Pametis vides zinātnes maģistrus Latvijas Universitātē, izvācies no vecāku dzīvokļa un gribēja pelnīt naudu. Darbs zvanu centrā nogurdināja, taču «atmosfēra man tur patika». «Laba darbavieta. Ja neskaita to, ka bija klienti, kuri prata «izvest». Šķita — pierakstīšu adresi un, kad beigsies darbalaiks, aiziešu ar ķieģeli izsist stiklu. Protams, es tā nedarīju,» pasmaida Eduards.

Repu viņš «studē» kopš 15 gadu vecuma: atrod augsti novērtētu albumu, izlasa aprakstu, sariktējas gluži kā pirms filmas skatīšanas, apsēžas un klausās. «Man patīk ritmiska runāšana uz bīta. Patīk, kā skan,» Eduards salīdzina šo sajūtu ar ekstrēmajiem sporta veidiem, kas apbur un gribas pamēģināt pašam pagalmā, piemēram, braukt ar skeitbordu. Padarīt sev sasniedzamu. Līdzīgi bija ar repu klausījies, un gribējies pašam. «Pa vienai kačāju Eminema dziesmas, un katra bija kā pļauka sejā: cik ļoti es tās izjutu, un kā trāpīja. Tagad tā ir reti. Klausies, sākumā baigi nepatīk, bet tikai pēc piektās reizes albums uzrunā,» atzīst Eduards. Eminems nav vienīgais, ko viņš klausījās, — arī Nas, Led Zeppelin un Deivids Bovijs ir viņa mūzika. «Man šķiet, ka viens no cilvēka galvenajiem uzdevumiem ir radīt kaut ko no nekā, un es cenšos to darīt ar mūziku. Gribu veidot tādas dziesmas, kas ar savu kvalitāti, tehniku un saturu radīs rezonansi klausītājos. Nezinu, vai esmu uz to spējīgs, bet gribētu šajā žanrā ienest jaunas, oriģinālas idejas un mainīt cilvēku priekšstatu par to, ko var un nevar izdarīt repā. Mūzika ir viens no veidiem, kā mēs savā starpā komunicējam, un man ir, ko pastāstīt.»

Par reperi Eduards sevi dēvē desmit gadus (hiphops ir subkultūra, bet reps tās muzikālais žanrs red.). Karjeras pašos sākumos, ietekmējoties no Led Zeppelin, viņš staigāja platās biksēs un gariem matiem. «Tā bija viena no lietām, ar ko atšķīros jau tajā laikā, bet, par spīti tam, reperus, kuri pieturējās pie standarta stila, uztvēru kā savējos. Zinamās aprindās biju iesaukts par Edamati.»

Patlaban nekā ārišķīga Eduardā nav. Tikai klipos parādās sarkani mati un pāršķelta cūkas galva, ko mūziķis aptin ar marli. «Es mēģināju galvu sadziedēt,» viņš smejas. Dziesmas Kačā karmu videoklipā ir arī mēģinājums sadziedēt Helovīna ķirbi, liekot atpakaļ sēklas un mīkstumu. «Es gribu lētu pāri lielisku Adidas / un lai eksāmenā trāpās vieglākais variants / un lai mani nenodur uz ielas kāds maniaks, tas viss, kas vajadzīgs, / priekš kam man kadiljaks.»

Mēģinu dažādi izvilināt no Eduarda, kas viņu emocionāli atmodinājis repam. «Zinu, ka daudziem reperiem pamatā ir konflikts ar tēvu, bērnības traumas, bet man tā nav. Tētis ir ļoti O. K. Man ir samērā taisna dzīve.» Jaunākais divu dēlu ģimenē, vecāki mierīgi dzīvo Purvciemā. «Ko viņi dara? Parastos mammu un tētu darbus. Varbūt neizklausās interesanti, bet tas mani atbrīvo. Neesi kāda dēls, un neviens neko negaida.» Eduarda rads nav Atmodas laika politiķis Anatolijs Gorbunovs. Arī Latgalē radu nav, lai gan pēc izrunā dzirdamā platā «e» tā varētu šķist. «Jā, man ir jocīgs «e», taču nesaprotu, no kurienes.» Tieši šis īpatnējais «e» ir ļoti pamanāms, Latvijas reperu vidē atšķirīgs, norāda arī Uldis Rudaks, Dienas mūzikas apskatnieks. Viņš Edavārdus vērtē atzinīgi, sakot, ka «patlaban kopumā visi reperi ir ļoti jēdzīgi». Mūzikas ierakstu gada balvā Zelta mikrofons, kur par 2017. gadā iznākušajiem albumiem bija nominēts arī Edavārdu Īstas acis, galveno balvu ieguva reperis ansis.

Vienu dziesmu Edavārdi radīja kopā ar Arstarulsmiru (agrāk pazīstams ar skatuves vārdu Gustavo). Par Eduardu viņš saka: «Viens no repa izteiktākajiem pārstāvjiem Latvijā. Pierādījis sevi jau sen. Labs. Teksti sarīmēti tā, ka atskaņas ir nevis katras rindas pēdējai zilbei, bet pat četrām.» Arstarulsmirum patīk dziesma Ceļazīmes ir domātas šoferiem, jo tajā ir vienots stāsts no dažādiem skatpunktiem un divdomība, vairāki slāņi. «Es tikai eju, un es nezinu, kur, / moš uz Tavu ielu, ceru, ka vēl nelija tur / un tu necīnies, kad citi blēdīgi smejas, / tevi neviens nežēlos dēļ bēdīgas sejas, / tev nekad nesanāk, / tev čista pa kaklu vajg, / saki, nav lemts, / tu vēl tici tai atrunai, / nāc ar mani, ja gribi aiziet pastaigā.»

Ideju, par ko repot, Eduardam pietiek, tikai jāatrod stunda piesēsties un pierakstīt. «Man patīk, ka varu atļauties teikt, ko gribu. Patīk, ja klausītāji saprot, ko pasaku. Tas, ko es nevēlos pazaudēt, būt pašam, nevis ielikt sevi kādā rāmī, lai izdabātu publikai.»

Saku mūziķim, ka viņš izklausās loģisks, sakārtots: zina, kā rakstīt, zina, kā cilvēkus uzlādēt. Gan jau dzīvē viss tik vienkārši neizdodas. «Kā kuru reizi, bet nedomāju, ka ar mani ir grūti. Uz skatuves ir vieglāk nekā dzīvē. Uz skatuves ir skaidrs, ko darīt. Ko gribu teikt. Ārpus skatuves vispār nav skaidrs.»

Konkrētība mūzikā

Eduardam ir četri albumi. Pirmais ieraksts iznāca 2007. gadā. Līdz šim visus izdevis pats. «Iespēju ierakstīties ir daudz. Iegūt klausītāju gan nav tik vienkārši, jo radio bieži vien atmet dziesmas atpakaļ, sakot, ka tas nav viņu formāts.» Tad dziesma jāliek Spotify vai YouTube, un saite mūziķa profilā Facebook. Tieši tā arī rodas klausītāji. «Hiphops tikai no malas izskatās tā, it kā būtu tagad izaudzis un kļuvis populārs, patiesībā tas vienkārši ir kļuvis redzamāks uz skatuves, pieejamāks,» saka Eduards un sāk stāstīt par pamatiem, ko Latvijā ielikuši reperi Ozols un Gustavo. Kā subkultūra, kas jau sen bijusi spēcīga, pēdējos gados aizvien vairāk tiek akceptēta arī radiostacijās un lielajos festivālos. Edavārdi Positivus pirmoreiz bija pērn. Togad uzstājās arī ansis, taču tikai kā viesis ar repa apvienību Singapūras satīns. Šogad jau katrs uz savas skatuves solo gan ansis, gan Edavārdi. Arī Singapūras satīns. «Satīna koncertā bija mosh pit (slengā saukti par mošpitiem red.), kas liecina, ka cilvēki saprot hiphopa kultūru. Mošpiti ir tāda lēkāšana: kad pūlī izveido apli un skrien cits citam virsū,» skaidro Eduards. Un šī iezīme nebija kāds pēkšņs notikums, jo manīts arī ASV repa grupas rae sremmurd koncertos Latvijā. Eduards uzsver, ka lēkāšana ir draudzīga un varbūt tikai reizēm gadās kāds aiz prieka pārsists deguns.

Positivus rīkotājs Ģirts Majors uzskata, ka viņa organizētajā festivālā uzstājies maz reperu. Gustavo tur bija 2011. gadā, pāris gadus vēlāk Ozols. «Latvijā tā ilgi bija underground kultūra, visdrīzāk sava rupjā izteiksmes veida dēļ. Šobrīd populārajā mūzikā pasaulē tieši hiphopa kultūra nosaka un ienes daudz jaunu vēsmu, un likumsakarīgi, ka arī Latvijā to arvien vairāk cilvēku ņem nopietni.»

Līdzīgās domās ir Arstarulsmirus hiphops ietekmē daudzus popmūzikas žanrus. «Ar spēcīgāku bītu (ritmu) ir vieglāk iekustināt publiku, pa virsu skaitot ritmisku rīmēšanu. Ritms klausītājus aktivizē un atmodina pirmatnējo, tās ir spilgtas un impulsīvas emocijas. Repā var detalizētāk pastāstīt, kā cilvēks jūtas.» Repa tekstos klausītājus piesaista arī tas, ka tiem ir sociāla tematika, un sabiedrībai tāds vēstījums ir aktuāls.

Pērn Edavārdi uzstājās gandrīz visur, kur vien ir skatuve: festivālos Playground, Waterfest, Summer Sound, Positivus, Fono Cēsis. Divas reizes Rankas kultūras namā. Šovasar labākais koncerts viņam bijis Positivus. Tur uzstājies kopā ar Andžeja Grauda bungu skolas audzēkņiem. Tas deva papildu spēku. «Nē, tā nebija laimes sajūta. Arī ne prieks. Drīzāk atvieglojums, ka viss ir noticis pēc plāna. Viss nostrādājis. Līdzīgi kā ar robotu esi salicis, nospied podziņu, un tas strādā. Enerģijas apmaiņa: izlieku sevi un saņemu pretī no publikas. Reps ir labs ar to, ka tā ir dziesma par tēmu un diezgan konkrēta. Nav aplinkus runāts, bet skaidrs par ko.»

Renārs piezvanīja

Repu novērtē arī Prāta vētra. Eduards ar viņiem uzstājās Skārda bungu tūres koncertā Jelgavā, repoja 30 tūkstošiem skatītāju. «Tas bija forši. Pūlis tik liels, ka visu nesajūti, tikai priekšējās rindas, taču tik un tā forši,» atceras Eduards.

Šā gada marta sākumā dzejnieka Imanta Ziedoņa muzejs ar fondu Viegli veidoja projektu Visas taisnības — multimediālu izstādi un koncertu. Ziedoņa vārdu un Raimonda Paula dziesmu remiksus. Uz dziesmu Tik tā viena pieacināja Edavārdus. Oriģinālā to dzied Mirdza Zīvere. Dziesmu Eduards dziedāja arī Viegli Ziemassvētkos Dzelzceļa vēstures muzejā. Publikai, kura negaidīja repu, tāpēc bija mazliet grūti. «Vienā citā koncertā man vēl vajadzēja pieteikt Viktoru Lapčenoku un Raimondu Paulu. Tas bija tā — wow! Nekad nedomāju, ka man kā reperim būs šāda pieredze.»

Kad Tik tā viena jau dzīvoja savu dzīvi, bija pagājuši vairāki mēneši, un atkal zvanīja nepazīstams numurs: «Čau, te Renārs! Varbūt vēlies ar mums uzspēlēt.» Piedāvāja grupas Jelgavas koncertā Arstarulsmirus vietā norepot Tur kaut kam ir jābūt no Prāta vētras 2008. gada albuma, kā arī savu Kačā karmu. Eduards piekrita. Reperim prieks, ka tika novērtēta viņa piecus gadus vecā dziesma, kurai Jelgavā Kaupers bija fona dziedātājs.

Savukārt Renārs atceras, ka ar Eduardu iepazinies projektā Visas taisnības. «Ar prieku skatījos, kā viņš vienas dziesmas laikā spēj aizraut un «iekačāt» publiku. Svaiga un aktīva enerģija.» Gatavojoties koncerttūrei, Kaupers iedomājies, ka Edavārdi varētu pievienoties grupai dziesmā Tur kaut kam ir jābūt uz repa daļu. Oriģināli to izpilda Arstarulsmirus (viņš arī būs iesaistīts Prāta vētras tūrē), taču uz pirmo koncertu prasījies kāds pārsteigums. «Uzrunājām Eduardu. Viņš bija ļoti atsaucīgs, un pat atradām veidu, kā kopīgi nospēlēt arī viņa Kačā karmu. Ārpus skatuves ļoti simpatizē viņa vienkāršība, čomīgums un punktualitāte,» — tā Kaupers. 

Eduardam patīk dziedāt gan ar Prāta vētru, gan mazam pūlim pilsētas svētkos. Pirmajā skolas dienā, 1. septembrī, viņš rausies, repodams pa vairākām Rīgas skolām. Jo patīk dažādība. Patīk arī pati dzīve. «Kāda ir dzīves jēga? Būt dzīvam. Tā ir ekskluzīva pieredze. Izbaudīt dzīvošanas procesu un to apzināties. Mērķis? Būt šeit un tagad. Radīt labāko hiphopu pasaulē!»

Visstiprākais latvietis

Mārtiņš Līcis no Losandželosas patlaban ir titulētākais latviešu spēkavīrs pasaulē. Sportam viņu pievērsa tēvs — veiksmīgs finansists Amerikā. Bet mamma Anita, pateicoties dēla sacensībām, pētīja savas bērnības vietas Kolimā

Tāda man derētu treniņu zālē — Audēju ielas krodziņā, kur tiekamies, Mārtiņš met kāru aci uz Valmiermuižas alus mučeli. «Es jau vairs neskatos uz lietām kā normāli cilvēki,» viņš sarkastiski iesmejas. 1,90 metru garais, muskuļotais milzis, kura mājas ir Losandželosā, no Airbnb īres dzīvokļa Vecrīgā šurp nākot ne pirmo reizi. Meitene aiz bāra letes viņu ir ievērojusi, atnestajā kafijas krūzē putās iezīmēts svaru stieņa siluets.

Mārtiņš Līcis 27 gadu vecumā patlaban oficiāli ir stiprākais latvietis uz zemeslodes. Maijā uzvarējis The Ultimate Strongman Championship Lielbritānijā, 9. jūlijā ieguvis otro vietu Arnold PRO Strongman World Series Kanādā — atlases posmā Arnolda Švarcenegera sacensībām.

Globālos spēkavīru mačus rīko dažādas federācijas, viņš skaidro. Ietekmīgāko, World’s Strongest Man (WSM) sacensību sarakstā Līcis jau otro gadu ir ceturtajā vietā pasaulē. Priekšā pašlaik ir tikai Braiens Šovs no ASV, Mateušs Keliškovskis no Polijas un Haftors Bjornsons no Islandes. «Islandietis ir slavens ar šausminošo Kalna lomu Troņu spēlē,» Mārtiņš piemiedz ar aci, tad atkal atgriežas pie sarunas par sportu. «Varēju būt otrais pasaulē, bet piedzīvoju dažas neveiksmes.»

Pēc Švarcenegera lūguma

Ainiņa no Mārtiņa dzīves. Jau pirms nepilniem diviem gadiem viņu uzaicināja piedalīties Arnolda Švarcenegera rīkotajās sacensībās Kolumbusā Ohaio, kas ir tikpat prestižas kā WSM titula izcīņa. Balvu fonds vēl lielāks — 75 000 dolāru par pirmo vietu, savukārt WSM — 50 000. «Uz Arnolda sacensībām tiek ielūgti 10 pasaulē spēcīgākie spēkavīri. Protams, viņš pats parādās, paspiež visiem roku. Parunājas. Viņš tagad ir vienkārši veselīgs vecs vīrs, milzīgs spēkavīru fans. Joprojām populārs, liela zvaigzne,» stāsta puisis.

Mārtiņš ielūgumu uz Švarcenegera sacensībām saņēma pēdējā brīdī. Lietuvietis Židrūns Savickis, viens no visu laiku spēcīgākajiem atlētiem, kurš četrreiz ir uzvarējis WSM, bija traumējis muguras nervu. «Uz šādām sacensībām ir jāgatavojas apmēram pusgadu, jo svari nekur nav tik smagi kā tur,» latvietis skaidro. «Divas nedēļas intensīvi trenējos, pacēlu 500 kg smagu stieni, pastaigāju, un tas nelaimīgā kārtā uzkrita uz mana pleca, arī es savainoju nervu. Vairs nevarēju pacelt roku, bet neatteicos no sacensībām. Nācās tur visu darīt ar vienu roku. Pirmajās trijās disciplīnās biju spēcīgāko piecniekā, bet pēdējās divās vairs nevarēju pakustināt plecu. Nokritu uz astoto vietu 10 spēkavīru konkurencē…»

Šādas neveiksmes nākas piedzīvot daudziem. «Tas ir bīstams sports — tajā līmenī, ko es esmu sasniedzis. Bet kopumā tas ir lielisks veids, kā uzturēt fizisko formu,» komentē Mārtiņš. Patlaban viņš sevi visu veltot cīņai. «Ēdu pareizi, vingroju, guļu, atpūšos, kad ir vajadzīgs. Ēšanu un atpūtu uztveru ļoti nopietni. Daudzi cilvēki, ja ir noguruši, kaut kā sevi izvelk cauri dienai. Es ne. Man ir jāguļ tad, kad nāk miegs, un jāēd, kad esmu izsalcis, citādi tas atstās iespaidu uz rezultātiem.

Arī stresu uztveru nopietni, cenšos mierīgāk darīt lietas, kas prasa par daudz nervu,» viņš skaidro savu pieeju. «Es gribu būt pirmais pasaulē. Absolūti! Daudzi puiši virsotni šajā sporta veidā sasniedz ap 35 gadu vecumu, tātad viss ir priekšā.»

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis arī veidojis spēkavīra karjeru, ieminos. «Esmu viņu saticis. Viņš ir bijis trešais labākais pasaulē,» Mārtiņš atplaukst un piebilst, ka ļoti stipri ir arī Dainis Zāģeris un Aivars Šmaukstelis.

Vai Latvijā dzimušie šim sporta veidam ir piemērotāki par cilvēkiem citviet uz zemeslodes? Esam strādīgi, varbūt arī fiziskajos parametros robustāki? Un bezbailīgi, ko diemžēl nākas secināt pēc pirmrindnieku lomas Eiropas autoceļu avāriju statistikā.

«Ir tautas, kam kaulu uzbūve ir daudz smalkāka, piemēram, Āzijā, bet tagad, kad šis sports ir daudz populārāks, mums ir svara kategorijas. Tie var būt ļoti stipri cilvēki, tikai augumā mazāki. Protams, lai kaut ko panāktu, ir vajadzīgs arī garīgs neprāts, trakums. Bet esmu arī sācis apzināties riskus. Piemēram, vairs nebraucu ar motociklu. Negribu nevajadzīgi satraumēties un izjaukt savu sporta karjeru!»

Sportojot uz pilnu likmi, nākas piedzīvot daudz sāpju, tas var būt atbaidoši, sadrūmst sarunas biedrs. Arī slodzes ziņā ir iemācījies sevi bremzēt. «Pagājušogad man bija trīs nejauki ievainojumi cits pēc cita, pat operācija. Atkal savainoju nervu, sarāvu muskuļus. Sapratu, ka uzmanīgāk jāizvēlas savas «kaujas». Katru reizi, kad savainojos, biju darījis kaut ko, ko labāk nebūtu vajadzējis. Kā nebija sacensību programmā vai nebija manā treniņu plānā.»

Plaukstošās sporta karjeras dēļ Mārtiņš piecus gadus nav bijis Latvijā. Šī brauciena laikā ir nedaudz atvieglojis treniņu plānu, bet jūnija beigās tomēr pieņēma ielūgumu piedalīties Latvijas spēkavīru sacensībās Talsos, kur palika nepārspēts. Uztvēra to kā treniņu dienu. Viņš ir ieguvis arī trenera diplomu. Ir līdzīpašnieks sporta klubā, pēc karjeras beigām grib izveidot savu treniņu programmu. Jau tagad pelna ne tikai ar spēkavīru turnīru honorāriem, bet arī ar konsultācijām internetā. Instagram sācis ievietot treniņu bildes, cilvēki jautājuši padomu — Mārtiņam ir 35 tūkstoši sekotāju.

Vēstuļu grāmata svešumā

Mūsu saruna norit angliski, pa brīdim stiprinieks iesprauž pa kādam latviešu vārdam.

Uz ASV viņš ar ģimeni aizbrauca 90. gadu vidū četru gadu vecumā. «Esmu dzimis 1990. gada septembrī. Mamma ir stāstījusi, kā nāca mājās pazīdīt mani, tad devās stāvēt uz barikādēm, lai tanki neieņemtu Vecrīgu, lai Latvija atkal netiktu okupēta.»

Viņa pirmās bērnības atmiņas ir no Latvijas. Divu trīs gadu vecumā ziemā ielūzis ledū strūklakā Ziedoņdārzā — domājis, ka tūdaļ noslīks, lai gan ūdens bijis pavisam sekls. Auklīte Domicella, jauka sieviete no Latgales, pārbijusies līdz nāvei. Nākamā epizode — viņš pirmoreiz mūžā sēž lidmašīnā. «Lai lidotu prom. Nolaižamies, es aizmiegu mašīnā, pamostos jaunā mājā. Vienīgais, ko sapratu, — tas ir ļoti tālu prom. Cik tieši, nebija nekādas sajēgas. Es runāju latviski un nesapratu, kāpēc neviens man neatbild.»

Viesprofesors Nīls Pručanskis Mārtiņa tēvam, apdāvinātam RTU studentam Kristapam Līcim, palīdzēja ar ģimeni pārcelties un turpināt studijas ASV. «Pēc tam tēvs dabūja darbu. Vispirms tā bija riska kapitāla fondu analīze, tagad viņš veido kompetences testus cilvēkiem, kas grib darboties finanšu nozarē. Dzīvo Masačūsetsā, es esmu uzaudzis tur.»

No ģimenes profesijām tik atšķirīgajai nodarbei Mārtiņu pievērsa tēvs, kuram pieder daļas dēla sporta klubā. «Viņu vienmēr ir fascinējis fiziskais spēks. Viņš cilāja smagumus un lasīja Švarcenegera grāmatas. Ņēma līdzi uz treniņu zāli. Patiesībā sākumā man nemaz nepatika, bet pēc apmēram gada treniņus iemīlēju. Sāku trenēties deviņu gadu vecumā. No tā, ko sākumā ienīdu, nonācu līdz tam, bez kā absolūti nespēju dzīvot!»

Pusaudža gados vasarās braucot ciemos uz Latviju, Mārtiņš cilāja smagumus vectēva Imanta Līča lauku mājās Zalvē. «Viņš bija tēlnieks, labprāt izmantoja manu palīdzību akmeņu izkustināšanā. Parādīja, kā vieglāk pārvietot akmeņus, es kļuvu arvien spēcīgāks viņa saimniecībā. Tad televīzijā redzēju, kā sacenšas spēkavīri — viņi pamatā arī dara smagus zemnieku darbus! Nodomāju — es taču arī to pašu esmu darījis laukos, kāpēc nepatrenēties sacensībām?»

Saistībā ar sportu apceļojis daudzas pasaules valstis, Mārtiņš joprojām ir Latvijas Republikas pilsonis, ASV uzturas ar zaļo karti. «Dažādās sacensībās pārstāvu dažādas valstis. The Ultimate Strongman Championship Lielbritānijā pārstāvēju Latviju. WSM man dažādu iemeslu dēļ vajadzēja pārstāvēt ASV.»

Viņa ģimene tāpat ir ģeogrāfiski izkaisīta — viena no retajām iespējām satikties bija šovasar Latvijā. Pēc deviņiem Amerikā pavadītiem gadiem Mārtiņa vecāki izšķīrās, tagad ir precējušies atkārtoti. Mamma, māksliniece un dizainere Anita Līcis-Ribak ar vīru, argentīniešu izcelsmes programmētāju, mīt Spānijā.

Arī viņa pievienojas mūsu sarunai Vecrīgas kafejnīcā. Uz Latviju atvedusi fotoizstādi Neatgriešanās — stāstu par ģimenes izkliedēšanos izsūtījumā Sibīrijā un labprātīgā emigrācijā Kolimā, kur 1981. gadā aizrāva Krievijā dzimušā tēva inženiera alkas iekarot ziemeļus. Daļu no izstādes materiāla Anitai savākt palīdzēja dēla sports. «2014. gadā braucu uz Jakutijas galvaspilsētu Jakutsku skatīties Mārtiņa startu pasaules čempionātā masreslingā,» atceras viņa. «Čerska, kur no 12 līdz 17 gadu vecumam dzīvoju ar savu ģimeni un pabeidzu vidusskolu, bija tuvu — tikai piecu stundu lidojumā uz ziemeļiem.»

Lai iekļūtu ciematā Kolimas upes krastā, kas joprojām ir slēgtā militārā zona, vajadzēja dabūt atļauju. «Emocionāli bija smagi un arī fiziski — lidoju pirms polārās nakts, jau tumsa nāca virsū. Šausmīgi izolēta vieta, neviens ceļš uz turieni neiet. Čerska bija dibināta lēģera zonā, tēvs stādāja celtniecībā Kolimstroj, kas patiesība bija Gulagā. Mēs tur pat satikām izsūtītos latviešus, divus Jāņus, kuriem Latvijā vairs nebija, kur atgriezties,» stāsta Anita. Čerskas mūzikas un mākslas skolā viņu mācīja fantastiski pasniedzēji no Ļeņingradas un Maskavas, redzes atmiņā uz mūžu iegulušas ziemeļblāzmas un polārā diena, kad saule vispār nenoriet, nebeidzams horizonts, tundras smaržas… Tik milzīgu mēnesi, kāds ausa pāri tundrai, viņa nekad mūžā vairs nav vērojusi.

«Man zosāda metas, domājot, kā mēs izņemam savus bērnus no mājām, no vectēviem, vecmāmiņām, no viņu zemes, no ceriņiem…» Anita ierunājas, velkot paralēles ar dēla dzīvesstāstu. «Sibīrijas bērni tiek izņemti vardarbīgi, bet mums tā bija apzināta izvēle. Tas turpinās kā spirāle, savu likteni turpinām atkārtot. Ja tur reiz esi bijis tam pakļauts, vairs nevari nosēdēt uz vietas,» viņa secina. «Es jau trešo ceturto reizi mainu kontinentus un valodas. Latviešu, krievu, angļu, spāņu. Manam jaunākajam dēlam Teo ir četras pases — Argentīnas, Latvijas, Amerikas un Itālijas. Viņš iemieso to, kādi mēs esam, — pasaules pilsoņi.»

Ar ģimeņu izkaisītību paradoksālā kārtā saistīts arī Anitas un viņas otrā vīra Augustīna bizness. Redzot, kā viņa skumst pēc tālumā esošajiem tuvajiem cilvēkiem, vīrs pirms vairākiem gadiem apaļā jubilejā pasniedzis neparastu dāvanu. E-pastā atsūtījis saiti, lūdzis uzklikšķināt. «Toreiz vēl dzīvojām Amerikā, viņš pa kluso bija savācis e-pasta adreses… Dzimšanas dienas rītā atvēru interneta lapu, tur bija gandrīz 100 vēstuļu no visām pasaules malām! Kad biju izraudājusies un izpriecājusies, radās ideja — vai mēs to platformu varētu likt internetā, lai arī citi var izmantot?

Tad Obama otro reizi vinnēja Amerikas vēlēšanās, un mūsu draugs strādāja viņa vēlēšanu kampaņā. Radās traka ideja — hei, varbūt būtu labi Obamam uztaisīt albumu? Vēstules sarakstīja ap 800 cilvēku, bija jādrukā milzīga grāmata, vairāk nekā 1000 lappušu. Pēc pusgada pienāca pateicības vēstule no prezidenta. No tā laika sākām taisīt vēstuļu grāmatas, tas pārvērtās par biznesu. Tās ir fantastiskas grāmatas, jo rakstītas tev, par tevi. Draugi tur liek bildes, dzeju, ieskenē vecas vēstules.»

Skaistākā vieta pasaulē

Savukārt Mārtiņš saikni ar tuviniekiem uztur ar sociālo tīklu starpniecību. Ja ilgāku laiku nav bilžu Instagram kontā, mamma sākot uztraukties. «Tā varam palikt kontaktā, bet komunikācija ir daudz seklāka,» viņš secina. «Pasaule vispār ļoti mainās! Vairs nevaram gaidīt, ka būsim tīri latvieši, amerikāņi vai kas cits. Ceļošana ir tik ērta un visiem pieejama kā nekad, mēs vienkārši sajauksimies.»

Tomēr, lai cik Mārtiņš būtu integrēts jaunajā pasaulē un aizrāvies ar savu darbu, Latvijai viņa sirdī vienmēr būšot īpaša vieta. Snaudošajā Vecrīgas kafejnīcā, tiekoties pāris dienas pirms viņa aizbraukšanas, sāk vibrēt emocijas. Ar kolēģi Šonu, kas ceļojuma laikā palīdz administrēt interneta biznesu, Zalves lauku mājās viņi sēdējuši ārā līdz rītausmai. Zemnieku saimniecībā pie tēvabrāļa Eduarda un vecmammas Ilzes Līces, bijušās kinorežisora Jāņa Streiča asistentes, kilogramiem ēduši zemenes, iemācījušies slaukt govis.

«Man pietrūks visa — ēdiena, cilvēku, valodas, mūzikas. Katru reizi, kad dzirdu latviešu tautas mūziku, jūtos kā mājās,» muskuļotais milzis norij kafijas malku kopā ar asarām. «Bet vissvarīgākā lieta ir Latvijas daba. Šī ir skaistākā vieta pasaulē. Gribu te atgriezties nākamajā vasarā. Tomēr tam, ka neesam tik ļoti piesaistīti vietai, ir arī plusi. Tas ļauj vieglāk izdarīt izvēles, labāk pielāgoties katrai jaunajai situācijai,» viņš atkal kļūst racionāls.

Elegantiem dumpiniekiem

Ceturtdien, 12. jūlijā, Rīgā kopīgas vakariņas ieturēs vairāk nekā tūkstotis savstarpēji nepazīstamu cilvēku. Kur tieši, to žurnāla iznākšanas brīdī zina tikai retais

Ideja dzimusi Parīzē. Taču nu arī Rīgā kļuvusi par intriģējošiem svētkiem. Brīvdomīgas vakariņas publiskā vietā, kas nav saskaņota ar varas iestādēm. Cilvēki drīkst ierasties tikai baltās drēbēs, lai tādējādi viens otru atpazītu. Neziņa saglabāsies līdz trijiem dienā, kad piknika dalībnieki savos e-pastos saņems ziņu, uz kurieni jādodas.

L’elegante Pop–Up Picnic producente Gunta Skalberga, arī šajā pavasarī esot Parīzē, pārliecinājusies, ka skaista kopā būšana un iespēja nedaudz pakaitināt pastāvošo iekārtu francūžiem ir asinīs. Savukārt latviešiem gribas izkāpt no savas komforta zonas ar apdomu, vakariņojot ar svešiniekiem neparastā vietā. Ceturtdienas kopāsanākšana būs ceturtais publiskais pikniks Rīgā.

Pirmais šāda koncepta pasākums — Dîner en Blanc Francijas galvaspilsētā notika pirms trīsdesmit gadiem. Vīrs vārdā Fransuā Paskjē atgriezās no darba darīšanām Kanādā un nolēma draugus uzaicināt uz ballīti nevis piemājas dārzā, bet vienā no lielākajiem pilsētas parkiem — Bois de Boulogne. Kopš tā laika baltās vakariņas ir notikušas gan Versaļas pils dārzā un Eifeļa torņa pakājē, gan uz tilta. Bet Fransuā dēls tēva idejā saskatīja biznesa iespēju. Balto vakariņu ideju viņš izpletis no Ziemeļamerikas līdz Āzijai.

Pēdējo nedēļu pirms Latvijas pasākuma L’elegante Pop–Up Picnic producente Gunta Skalberga sev atstājusi brīvāku, lai arī pati varētu izbaudīt piknika neparasto atmosfēru.

Kā ideja par noslēpumainām vakariņām atrada tevi?
Biju sākusi aizdomāties par to, kā ir mainījušies mani, manu draugu un ģimenes paradumi. Ja nav ieplānots konkrēts pasākums, mēs tik bieži vairs nesatiekamies. Nejauši pamanīju video no baltajām vakariņām un sapratu — tā ir laba doma! Šajā pasākumā ir apvienotas daudzas lietas, kas man ir svarīgas — skaisti satikties ar draugiem, pikniku kultūra, vīns un svētku svinēšana. Ar draugiem varam pavirši saskrieties, bet varam radīt arī svētkus un tikšanos pārvērst par kaut ko īpašu.

Reizēm sievietes par to brīdi, kad sastapa savu topošo vīru, saka — es zināju! Man bija tāda sajūta, kad ieraudzīju šo video. Tas bija tas, ko meklēju. Jau vairāk nekā 10 gadus nodarbojos ar pasākumu organizēšanu, un es sāku domāt, kā šādas vakariņas varētu realizēt Latvijā. Koncepts ir pielāgots mūsu publikai. Pasaulē tas tiešām notiek pēc pop up principa — cilvēki ierodas vietā, kur ikdiena rit savu gaitu, atnāk ar galdiem un krēsliem un uzbur pikniku. Bet ir skaidrs, ka Latvijā tas nebūtu realizējies. Kultūras atšķiras, mēs esam kūtrāki.

Vai tāpēc nebija bail rīkot tik drosmīgu pasākumu Latvijā?
Nē, bail nebija. Kad seko sirdsbalsij, neanalizē, bet rīkojies. Jo tajā brīdī, kad sāc šaubīties, prāts runā skaļāk. Protams, pirmo pikniku 2014. gadā sarīkoju, lai pārbaudītu, vai ideja vispār strādā. Ielūgti bija mani draugi un viņu draugi. Konceptuāli viss notika tāpat, tikai nevis publiskā teritorijā, bet Mežaparkā, manas mājas dārzā. Taču viesi līdz pēdējam nezināja, uz kurieni dosies. Viss izdevās, un tas iedeva pārliecību, ka pasākumu varam veidot arī lielākā mērogā. Pirmajā publiskajā piknikā es cerēju, ka atnāks vismaz 300 cilvēki, bet ieradās 560.

Uz pikniku bija jāpērk biļete?
Es to sauktu par vietu rezervāciju piknikam. Garantija, ka tiešām būsi. Šobrīd tādi jautājumi vairs netiek uzdoti, bet pieņemu, ka sākumā kādam šķita, ka vajadzētu notikt bez maksas. Esam pieraduši, ka pieejami ļoti daudzi bezmaksas pasākumi. Bet organizatoriskās, tehniskās izmaksas tik īsam saietam ir milzīgas. Samaksātā nauda motivē cilvēkus nebūt paviršiem. Viņi ir pieņēmuši lēmumu, rezervējuši vietu un ieguldījuši konkrētu naudas summu. Tā ir atbildība. Savukārt mēs palīdzam cilvēkam sagatavoties ar ļoti personīgu komunikāciju — dalībniekiem tiek aizsūtīts ceļvedis, pastāstīts, kā viss notiks, kas jāņem līdzi.

Ar to šis pasākums atšķiras no citiem —
mēs veidojam komūnu. Uz tipisku pasākumu nopērc biļeti un dodies to apmeklēt. Savā ziņā esi patērētājs, jo nevis iesaisties veidošanā, bet ej skatīties. Piknika gadījumā es kā organizators radu iespēju, saskaņoju visu ar pašvaldību un atbildīgajām iestādēm, bet līdzautors ir katrs tā dalībnieks.

Revolucionāru gars mūsos nav tik dzīvs, lai satiktos nesaskaņotā pasākumā?
Ir lietas, kas nosacīti tiek pārkāptas, neskatoties uz to, ka pasākumi ir saskaņoti. Skaidrs, ka vīna lietošana publiskā vietā, teiksim tā, varētu tikt kritizēta. Bet esam pierādījuši, ka viss notiek korekti, pieklājīgi un vide tiek atstāta tāda pati kā ienākot. Revolucionāru gars izpaužas ļoti minimāli. (Smejas.) Mūsu pikniks ir piedzīvojums. Tajā slēpjas kaut kāda maģija — daudziem cilvēkiem sanākt vienkopus netipiskā vietā un uztaisīt ballīti.

Uzreiz bija skaidrs, ka vēlies smalku notikumu?
Jā! Man ir sajūta, ka mums šādu pasākumu pietrūkst. Ir pietiekami daudz notikumu, uz kuriem vari aiziet uzreiz pēc darba, bez īpašas gatavošanās un sapucēšanās. Es vēlējos, lai baltais pikniks ir elegants, ar svētku atmosfēru. Mērķauditorija ir cilvēki starp 30 un 45. Tas nenozīmē, ka nevar nākt jaunāki, un mēs tikai priecājamies par vecākiem cilvēkiem.

Latvijā ir jūtams, ka tajā brīdī, kad tev ir trīsdesmit un vairāk, vairs nav, kur aiziet no sirds padejot. Ir klubu kultūra, kurā vairs īsti neiederies, vēl atliek slēgtie vakari. Pikniks ir arī absolūti manis pašas personīgo vajadzību apmierināšana. (Smejas.) Dejas un mūzika ir iemesls, kāpēc daudzi dodas uz šo pasākumu. Mūsu publika ir prasīga, daudz redzējusi.

Vai nekļūst aizvien grūtāk pārsteigt cilvēkus?
Protams, tas ir izaicinājums. Rīga ir tik liela, cik ir. Mums ir vairākas lieliskas vietas, kas spēj uzņemt piecsimt cilvēku, bet tās šim pasākumam šobrīd ir par mazu. Nepieciešama lielāka vieta, kas turklāt ir estētiski pievilcīga, nav šķautņaina, lai visi vakariņu dalībnieki varētu sēdēt vienuviet. Man ir divas sapņu vietas, vienu izmantojām pagājušajā gadā — Pasažieru ostas lielo kruīza kuģu terminālu, kas ir slēgta teritorija, bet no tās paveras skaistākais saulriets pilsētā. Skatījos uz šo vietu jau sen. Tā ir slēgtā zona, vārti vienmēr ciet, turklāt osta nav vispieejamākā vieta. Bet, kas klauvē, tam tiks atvērts. Vērsos pie viņiem ar ideju, un izrādījās, ka nebija tik sarežģīti. Un šogad pikniks notiks otrā manā sapņu vietā. Vēlējos to tur rīkot jau pirmajā gadā, bet nesaņēmu atļauju, jo šajā vietā pasākumi praktiski nenotiek. Taču pienāk brīdis, kad durvis tomēr atveras.

Pirmais publiskais pikniks notika pie Kongresu nama strūklakas, diezgan centrālā pilsētas vietā. Garāmgājējiem tas bija liels pārsteigums, bet dalībniekiem īpaša sajūta – svinēt svētkus tik redzamā vietā. Otrais pasākums bija ar īpašu auru pie toreiz tikko atklātā, atjaunotā Nacionālā mākslas muzeja, pēc tam osta ar festivāla sajūtu, jo dejas tiešām sita augstu vilni, un šogad atkal kaut kas pavisam cits.

Kā var noturēt noslēpumā norises vietu?
Vietu zina komanda un mūsu partneri, protams, arī atbildīgās instances. Jo lielāki esam, jo lielāka komanda un vairāk zinātāju, bet visiem ir piekodināts saglabāt noslēpumu. Pārsteiguma moments ir daļa no intrigas, kādēļ gan to sev laupīt?

Vai bija grūti pārliecināt instances par to, ka publiskā vietā sanāks vairāk nekā 500 cilvēku, kopīgi paēdīs un viss būs kārtībā?
Man liekas, ka noslēpums ir tajā, ka man par šo ideju tiešām mirdz acis. Esmu saskārusies tikai ar pozitīvu attieksmi. Kad ej ar degsmi un stāsti par savu ieceri, arī citi pavelkas līdzi. Kad pirmajā gadā sākām organizēšanu, Latvijā nebija līdzīga koncepta pasākuma, tāpēc sākumā bija grūti saprast, kā to kategorizēt. Taču viss tika akceptēts. Un vēlākos gadus jau pats pikniks ir kalpojis kā vizītkarte.

Ko dalībniekiem dod kopīga tēma, tik vienots ģērbšanās stils? Tas palīdz ātrāk salauzt ledu?
Jā, šajā vakarā visi ir līdzīgi un tāpēc nojūk jebkādas sociālās barjeras. Vakariņās piedalās arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, bet neviens netiek īpaši izcelts. Jo visi ir ieguldījuši vienlīdz lielu darbu, un, ja pats velti savu laiku un darbu, to vērtē pavisam citādi. Tas veido kopības sajūtu. Ledus laušana notiek jau pašā sākumā. Latvieši ir pieraduši svētkus svinēt savos bariņos, pie atsevišķiem galdiņiem, bet šajā piknikā galdi ir garās rindās, cits pie cita. Blakus sēdošās kompānijas ātri sadraudzējas. Piknika vakarā tiešām nepazīstami cilvēki kļūst par draugiem, vai viņi draudzējas arī pēc tam, to gan es nezinu. (Smejas.)

Visas vietas tiek rezervētas rekordīsā laikā, pēdējos gados — tikai trīs stundu laikā.  Gribētāju vienmēr ir vairāk nekā vietu. Taču mēs nevēlamies rīkot vēl lielāku pasākumu, jo tad tas varētu kļūt bezpersonisks. Tāpēc šogad ir paredzēti divi saieti, otrs ārpus Rīgas, Zemgales pusē kādas pils parkā.

Vai piknika laikā ir bijuši arī kādi īpaši notikumi?
Viszīmīgākais ir Nacionālā mākslas muzeja pasākums, kurā notika gan kāzas, gan bildinājums. Drosmīgs pāris, kuriem rīkoju kāzas, piekrita saviesīgo daļu svinēt piknikā. Noteikumi viņiem bija tie paši — pat pāris nezināja, kur notiks pikniks. Un tajā pašā gadā bija arī bildinājums. Mums ir izveidojušies kopīgi rituāli, kas turpinās jau kopš pirmā piknika. Piemēram, tas, ka dejojam sirtaki savā latviešu izpratnē. (Smejas.) Katru gadu dīdžejs to uzliek, un vienmēr visi reaģē vienādi. Tie ir brīži, kas dzimst paši no sevis un kļūst par tradīciju.

Baltā piknika koncepts Latvijā ir iedzīvojies veiksmīgi, vai tev tā ir arī finansiāla veiksme?
Tā ir sirdslieta, kurai ir finansiāls pamatojums. Bet tā nav bijis vienmēr. Pirmajos gados pikniks bija privāto investīciju projekts — 
man bija ticība, ka tam ir potenciāls attīstīties. Izmaksas ir augstas, un šādi pasākumi veiksmīgi var tikt realizēti tad, ja tiem ir sponsoru atbalsts.

Kā atpūšas cilvēki, kuriem svētki ir darbs?
Organizēšanā tiek ieguldīta milzu enerģija. Daudz kas tiek darīts paralēli, neskaitāmas lietas vēl paturētas prātā un dažādos pierakstos. Kad viss beidzies, kādu brīdi ir nogurums un iztukšotības sajūta. Ja citiem svētki ir atpūta, tad mums tas ir darbs, un vismaz es salīdzinoši reti apmeklēju ar darbu nesaistītas izklaides. Tad tam ir jābūt kaut kam interesantam vai labam koncertam.

Mana atpūta ir ceļošana, sporta zāle un izjādes ar zirgu mežā.

2016. gadā baltais pikniks notika pie atjaunotā Nacionālā mākslas muzeja. Foto — Kristīne Grīnvalde

Saule tieši ozolā

Dzīve ir par īsu, lai nokavētu kaut vienus Jāņus — jau 15 gadu vecumā izlēma Daina Zalāne ceļā no Vācijas uz vecāku dzimteni Latviju. Šogad viņa ar vīru Juri un dēlu Miķeli uzņems viesus savas ģimenes mājās Cēsu pusē

Sirds asiņo katru reizi, kad jābrauc prom no Ruķeļiem, nopūšas Daina, iedarbinot mašīnu. Rokas sastrādātas, iepriekšējā dienā sienot pirtsslotas un ravējot zemeņu dobes. Lai Jāņabērni neaplīgo! Draugi, kas nav bijuši ciemos, nemaz nezina, ka viņa ir diplomēta pirtniece, mācījusies vairākos kursos. Pagrabs pilns pašas vārītiem ievārījumiem.

Ruķeļus, vecu koku apēnotu Vidzemes lauku sētu kalna galā, viņa ar vīru Juri Zalānu nopirka pāris gadus pēc 2004. gadā nosvinētajām kāzām. Pirmās vasaras pavadīja primitīvā dzīvojamā mājā ar klona grīdu, caur kuru reiz pat izracies kurmis. Ērtības bija minimālas, tāpēc arī Jāņus Zalāni sākumā te nerīkoja. «Bluķi ziemā, 21. decembrī, gan vilkām kaut vai divātā pa dubļiem, tagad jau kaimiņi uz mūsu Bluķa vakaru brauc no citiem pagastiem,» abi smejas.

Vispirms praktiskie latvieši atjaunoja veco pagrabu. Pirms pieciem gadiem izlēma vēsturiskajā kultūrainavā iesēdināt mājiņu ar virtuvi un pirti pirmajā stāvā, otrajā — dzīvojamā istaba. Kādreizējā linu mārka vietā izveidoja pamatīgu dīķi.

«Kad dīķi raka, neļāvām lielās kļavas nocirst. Ir cilvēki, kas domā — dabūsi zemi un tad tukšā vietā visu iekārtosi, kā gribēsi,» ierunājas Juris. «Bet īstenībā vecās māju vietas vērtība ir vēsture, ēku pamati, tas pats ozols un osis. Savas dzīves laikā, lai kā gribētu, nevari tikt pie tāda koka.»

«Kad mēs ar Juri saskaņojām savus priekšstatus par to, ko meklējam laukos, man bija svarīgi, ka ir vide, kurā vari brīvi justies. Un, jā, ka te vari nosvinēt Jāņus,» pievienojas Daina. Zem Ruķeļu milzīgā ozola Jāņos parasti sākas viesu pulcēšanās.

Latvieši pazūd citā pasaulē

Vēsturnieks ar Latvijas Universitātes izglītību un Londonā studējusi kultūras projektu vadītāja ir kopā gan mājās, gan darbā. Izveidojuši kultūras menedžmenta centru Lauska, kas izdod tautas mūziku, nedēļu pirms Jāņiem jau sesto gadu rīkoja etnomūzikas festivālu Sviests. Tomēr brēmenietes Dainas bērnības Jāņu atmiņas 70./80. gadu mijā saistās ar Vācijas laukiem, bet rīdzinieka Jura iespaidi desmitgadi agrāk — ar Piebalgu.

«Es dzīvoju Vecrīgā, mans pagalms bija aiz Trim brāļiem, bet mans pulkstenis bija Jēkaba baznīcas pulkstenis, ko varēja redzēt pa logu. Gājām spēlēt futbolu un ziemā hokeju diezgan aizaugušā skvēriņā līdzās tagadējai Saeimai,» Juris teatrāli saceļ uz augšu degunu. «Bet pa vasarām mani un brāli sūtīja pie mammas radiem uz Piebalgu. Ir tāda vieta, viena pagasta stūris, ko kaut kādu iemeslu dēļ nosauca par Mandžūriju. Tur man bija bars ar brālēniem un māsīcām.» Papīra cepures, ar kurām padomju laikos pirms Jāņiem bija pilns Centrāltirgus — šis skats joprojām ir acu priekšā. Bet Juris atšķirībā no vairuma savas paaudzes rīdzinieku nav piedzīvojis ne padomju bērnudārzu, ne pionieru nometnes. Viņa pirmie Jāņu iespaidi uzsūkti vasarās Piebalgā.

«Ugunskurs, daudz bērnu, rotaļu klasika — Pēdējais pāris šķiras. Pieaugušie bišķi ietrimpelē, arī pievienojas — Pēdējais pāris vienmēr iznāca ļoti jautrs. Vienos Jāņos bija lietains laiks, visu laiku smidzināja. Sēdi un gaidi, kad pieaugušie ies ugunskuru kurt. Neiet un neiet, beigās izdomā — ai, nekurs! Palika rūgtums sirdī, ko es vēl tagad atceros.»

Otrā dienā, 24. jūnijā, piebaldzēni pēc vecām tradīcijām brauca aplīgot kaimiņus. «Transports — kāpurķēžu traktors un mocis ar blakusvāģi, varbūt vēl kāda mašīna. Pieaugušie pie galda iestiprinās, bērni pa lauku, atkal visādas rotaļas. Ja vajag to īsto Jāņu sajūtu, tā ir no šiem laikiem.»

Juris nav aizmirsis arī sāpes, kas plosījās dvēselē, kad 1982. gadā, beidzot vidusskolu, vēstures eksāmens bija ielikts tieši Jāņos. «Pieņemu, ka kāds mazliet «piedomāja» par tiem datumiem. Visi sēdējām mājās un zubrījāmies. To nevar piedot padomju varai, šādas lietas nepiedod.»

Savukārt Dainas «Jāņu standartu» noteica svinības Klopenburgā, laukos pie Brēmenes, kur vasaras māja piederēja vecāku draugam, latgalietim Antonam Spergam. «Pilnīgi kā Latvijas lauki. Vari iet ārā, brīvā dabā, peldēties dīķī, ķert mušas. Pieaugušie dziedāja visu nakti, un pūdelei bija jādeg tikpat ilgi. Trīs vīri taisīja mucu, cēla augšā! Es vienmēr domāju, ka vācieši ir apdalīti ar to, ka viņiem nav Jāņu. Vienā dienā latvieši iet puķes plūkt, vīrieši ar ozollapām apkārušies — vienkārši pazūd kā citā pasaulē. Klasesbiedriem skaidroju, bet viņi īsti nesaprata. Brauca atvaļinājumā uz Maļorku.»

1981. gada jūnijā Rīgas sadraudzības pilsētā Brēmenē ieradās koris Ave Sol «ar visiem Kokariem, Aiju Kukuli, Ingu Pētersonu, Anitu Garanču, kas pat izrādījās mums radiniece», atceras Daina. «Protams, viņiem bija katra minūte saplānota, bet Jāņu vakarā vietējie latvieši teica — sakāpiet busā un brauciet uz Klopenburgu, tur būs līgošana. Tā bija pirmā tikšanās Latvijas latviešiem un trimdiniekiem, ļoti emocionāla. Es biju maziņa, bet atceros — visi raud un dzied.»

Taču pirmos Latvijā paredzētos Jāņus Dainas ģimene… nokavēja.

«1990. gadā bija 3×3 nometne Madlienā pirmā, kur trimdas latvieši dzimtenē satiekas ar vietējiem. Mani vecāki līdz pēdēja mirklim cīnījās ar padomju vēstniecību par vīzām, mamma vairākas dienas dzīvoja pa Hamburgu. Kad vīzas bija, ar mašīnu 24 stundas tieši Jāņu naktī iesprūdām uz Polijas un Baltkrievijas robežas. Tēvs mašīnā uzlika līgodziesmas, tas bija traģiski. Iedomājies, Madlienā visi līgo, viss notiek! 3×3 nokļuvām 24. jūnija vakarā. Pēc tam bija Dziesmusvētki, aizbraucām uz tēva dzimtas mājām Varakļānos. Tikšanās ar radiem, Brīvības piemineklis, viss tā ļoti sakāpināti.» Pats galvenais — toreiz, 15 gadu vecumā, Daina izlēmusi, ka dzīve ir par īsu, lai nokavētu kaut vienus Jāņus. «Jāņi ir vienreiz gadā, ja tev tie nav bijuši, tad gads pagalam!»

Zāļu un uguns trakums

Juris ar Dainu saostījās draugu lokā, kas bija uz viena viļņa. Viņš bija aktīvs Rīgas Danču klubā, viņa kādu laiku dziedāja folkloras kopā Savieši. Pirms vēl bija piedzimis Miķelis, Zalāni Jāņos apbraukāja Latviju, viesojoties pie draugiem no folkloras kustības.

«Esmu svinējusi ar Vilkiem, ar Skandiniekiem, Saulcerītes Vieses Seskos pie Gaiziņa, Austra Graša mājās Mazsalacā. Katros Jāņos ir cits uzsvars. Vienos vairāk ir danču, citos — dziedāšanas, citos — milzīgs ugunskurs,» Daina aizdomājas.

«Ēšana parasti ir tā, starp citu. Latvieši jau ar to pārcenšas. Arī Jāņos visi kaut ko atnes, galds tur ir, bet cilvēki no tā kaut ko paņem tikai tāpēc, lai nezaudētu spēkus. Atšķirībā no kāzām, kur bieži galds ir tas, ko vispār atceries,» iesmejas Juris.

Aktīvākajā «jāņošanas» laikā viņi iemanījušies svinēt pat trīs dienas pēc kārtas, katru reizi citā vietā — 21., 22. un 23. jūnijā. Jurim tas sasaucies ar bērnības sajūtu, ar līgošanu dažādās sētās, tikai tagad —  nevis pa Piebalgu, bet pa visu Latviju.

Viņš piemin arī pieredzi latviešu ciemā Lejasbulānā Sibīrijā, uz kurieni 1989. gadā devās latviešu valodas misionāra darbā. Jāņus bulānieši, kuru senči no Latvijas emigrēja 19. gadsimta beigās, sāka svinēt 6. jūlijā, atšķirība radusies, mainoties laika skaitīšanai. «Daļa no folkloras kustības cilvēkiem, kas mēģina būt īpaši «pareizi», tagad saka, ka 21. jūnijā ir īstie saulgrieži. Domāju, ka saulgrieži — tas ir šaurāk, Jāņi — daudz plašāk. Sibīrijā tas skaisti apliecinās. Viņi neskatās, kur tajā brīdī ir saule, bet svin Jāņus, kā ierasts, pēc vecā kalendāra. Tur kādreiz bija milzīgas ģimenes ar septiņiem astoņiem bērniem, kas pēc tam izklīda pa visu Krieviju. Jāņos viņi mēģināja tikt atpakaļ uz Bulānu un svinēt šos svētkus, jo tas bija kaut kas īpašs — salīdzinot ar visiem apkārtējiem ciemiem.»

«Es nemērķēju uz kaut kādām saules enerģijām,» piekrīt Daina, kas kopā ar Juri šogad trešo reizi uzņems Jāņabērnus Ruķeļos. Uz maiņām ar draugiem viņi pēdējā laikā jāņo cits cita mājās, Zalānu kārta vadīt ceremoniju iekrīt katru trešo gadu. «Spēks ir tajā, ka visa Latvija svin vienā brīdī,» iesaucas Daina. «23. jūnijā — man ir draugi, kas lidojuši pāri Latvijai un saka — visos kalnos spīd ugunskuri. Tev nav jābūt folkloristam, ugunskuru iekurini un esi tajā naktī augšā, un visapkārt notiek tas pats — tas dod īstu spēku. Īstenībā gatavojies tam visu gadu. Domā, kas būs, pļauj, zāģē, iekārto.»

Kopš viņiem ir pirts, kas sildīs nosalušos arī Jāņu vakarā, Daina aktīvi vāc ne tikai zālītes, bet arī zarus slotām. «Iet dabā, vākt — es to saucu par zāļu trakumu. Taisi dažādas tējas un slotas, gatavojies visam nākamajam gadam. Esmu sapratusi, ka man galvenais Jāņu elements ir tā vīstošo ozollapu un zāļu smarža.»

Bet Jurim kopš bērnības ugunskura laikiem aizraujošākās šķiet, kā viņš pats definē, «uguns lietas». «Ugunkurs, pūdele, ugunsplosts, uguns bumbas ripināšana no kalna,» Ruķeļu saimnieks uzskaita.

«Vīri pavada trīs dienas, būvējot kaut ko, ko viņi pēc tam nodedzina,» lietišķi rezumē sieva.

Protams, arī viņai ir darba pilnas rokas. Zalāniem palaimējies ar kaimiņiem, kas apmaiņā pret veikala maizi un kafiju labprāt dod olas un pienu no savām trim govīm, Daina uz Jāņiem sien īstu lauku sieru.

Ruķeļi ir kalna galā, mājām piegulošajos septiņos hektāros gandrīz nekas nav taisns, viss slīps. No stāvās rietumu nogāzes var vērot grandiozus saulrietus. «Sākumā teicu, ka mēs vienkārši nopirkām saulrietu, jo nekā cita te nebija,» iesmejas Daina. «Uz Jāņiem jāvēro, kurā vietā saule riet, jābūvē vārti, lai pavadītu saulīti… Ja ir skaidrs laiks, tā nākamajā rītā parasti lec tieši ozolā. Atceros, pirmajos Jāņos, ko šeit rīkojām, bija apmācies, un kaut kādā brīdī mēs vienkārši nodefinējām, ka saule ir uzlēkusi. Slavens kļuva sauciens — rekur saule! Bet tad nākamajā rītā, kad visi bija prom, es pamodos un paskatījos pa logu — tieši ozolā saule, tāda zelta bumba. Jūs visu nokavējāt, bet es ne! Tāpēc es saku — Jāņi, tas ir process, vajag vairākas dienas, lai to visu aptvertu.»

Iedurt ar zīmuli

«Man patīk zīmēt tos politiķus, ar kuriem nav daudz jāpiepūlas, jo viņi jau izskatās kā karikatūras,» saka Gatis Šļūka (39). Nupat iznākusi grāmata Karikatūra LV, kurā apkopoti viņa darbi par Latviju

Trampa dzeltenais cekuls uz Gata krekla ir pirmais, kas piesaista uzmanību. «Tramps ir pateicīgs zīmēšanai. Vēl pirms kļuva par prezidentu, viņu daudz atainoja,» saka Gatis. Viņš paņēmis līdzi savas pirmās divas grāmatas, kuras, tāpat kā jaunāko Karikatūra LV, izdevuši Latvijas mediji (agrāk izdevniecība Latvijas avīze). Karikatūra LV apkopoti darbi par godu Latvijas simtgadei.

Pašķirstot pretī raugās tēli ar lieliem deguniem, lielām acīm un rokām ar četriem pirkstiem. Vairākās lapās redzami politiķi, jo Gatis ilgstoši strādā laikrakstā Latvijas Avīze. «Kad runājam par Latvijas karikatūristiem, pirmais prātā nāk Gatis, kurš izcili pilda savu uzdevumu. Gatim izdodas saskatīt, izvērtēt, izdomāt un uzzīmēt. Es apbrīnoju viņa darba spējas. Tas, ko viņš dara, ir ļoti vajadzīgi,» vērtē pieredzējušais karikatūrists Māris Bišofs.

Vaira — gultā

Vārdi «Šļūka» un «karikatūra» kopā izklausās neaizmirstami. Skolas laikā Gatim savs uzvārds nepatika, taču tagad to novērtē, jo «kā Jānim Bērziņam būtu grūtāk». Šļūku ģimenē nav mākslinieku, abi vecāki ir sakarnieki. Mamma skaisti auda, jo izmācījās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. «Bērnībā gāju viņai līdzi uz centrāli, kur varēju paklausīties, ko cilvēki runā,» smejas Gatis un atceras, cik forši kādreiz bijuši stacionārie telefoni: varēja piezvanīt un izjokot. «Tagad nekā, jo mobilajos var redzēt numuru, no kura zvana. Nav interesanti.»

Abi ar Gati nospriežam, ka mūsdienās daudz kas vairs nav kā 90. gados, kad bērniem bija pāris galda spēļu un multfilmas. Gatis atceras, kāds notikums bija brauciens no dzimtās Raunas uz Rīgu. «Bija tāds veikals, kurā es lūdzu mammu nopirkt markas ar Disneja multeņu tēliem. Pēc tam mājās pārzīmēju.»

Karikatūru grāmatu tolaik bija maz. Gatis detalizēti stāsta, kā izskatījās slavenā dāņu karikatūrista Herlufa Bidstrupa grāmata un «vēl tā ar zilo vāku un mazo eņģelīti, Žana Efela, kur bija karikatūras ar zvēriem». «Visvairāk mani, protams, ietekmēja Dadzis.» Latviešu ikmēneša satīras un humora žurnāls beidza iznākt 1995. gadā, to atkal sāka izdot 2005. gadā, taču mūžš nebija ilgs.

Aicinu Gati iedomāties, ka viņš tagad būtu mazs puika. Vai kļūtu par karikatūristu? «Nezinu. Šobrīd ir tāds komforts un pieejamība it visam. YouTube pilns ar video, kuros cilvēki smuki zīmē. Man bērnībā bija divas grāmatas, ko šķirstīt. Tagad lielākais izaicinājums ir iemācīties pašam kaut ko darīt, jo citādi tikai skaties.»

Nesen sevi pieķēris, no rīta ieejot sociālajos tīklos, tikai lai paskatītos, kas jauns pasaulē, un atjēdzoties, kad bija pagājusi pusstunda.

Gata vēlmi zīmēt vecāki novērtēja, un no 3. klases četrus gadus vadāja uz mākslas skolu Priekuļos, kas tagad dēvējama par Cēsu Mākslas skolu. Tā ielika labu pamatu, interesi. Skolā Gatis mācījās kopā ar Arti Nīmani, kurš ir pazīstams stikla mākslinieks un radījis an&angel dizaina traukus.

Pati pirmā karikatūra, par kuru Gatis saņēma naudu, bija 14 gadu vecumā, bet 19 gados viņš devās uz Preses namu un, staigādams pa redakcijām, piedāvāja savus zīmējumus. Iegāja Lauku Avīzē, tagadējā Latvijas Avīzē. Tur arī palika, jo saņēma piedāvājumu zīmēt jauniešu pielikumam. Gatis īsi noformulē tēmas, par ko tapa karikatūras: kopmītnes, smēķēšana, sekss. Tieši tobrīd esmu viņa grāmatā atšķīrusi karikatūru, kur pele pie savas alas ir divdomīgi no aizmugures pietuvojusies kaķim. Tā esot ilustrācija vīriešu žurnālam FHM. «Kad mans dēls šo grāmatu aiznesa uz bērnudārzu, viņam pateica, lai labāk nes mājās, jo daži bērni jau prot lasīt,» smaida Gatis.

Latvijas Avīzes galvenā redaktore Linda Rasa labi atceras, kā Gatis pirms 20 gadiem redakcijā rādīja savas skices. «Un ļoti maz runāja. Lai neteiktu, ka nerunāja gandrīz nemaz,» saka Linda. Strādājot jauniešiem domātajās lapās, Šļūka manāmi audzis. Izkopis talantu. Ar laiku Gatim piedāvāja zīmēt arī citām lapām par citām tēmām, ne tikai jauniešiem, lai arī avīzē strādāja labi zināmais karikatūrists Ēriks Ošs. «Oša kungam vienam pavilkt apjomu, ko prasa darbs dienas avīzē, nav vienkārši, tāpēc Gata pienesums bija ļoti noderīgs. Varētu it kā bažīties, kā jauns karikatūrists iederēsies mūsu samērā konservatīvajā avīzē, taču Gatis labi izprot Latvijas cilvēkus, un viņa jauneklīgākais skats atsvaidzina saturu,» vērtē Rasa.

Patlaban uz darbu Latvijas Avīzes redakcijā Gatis ierodas pāris reižu nedēļā. Lielākoties strādā no mājām. Ja nav pāris dienu bijis cilvēkos, tikai lasījis ziņu portālus un tviteri, pārņem dīvaina sajūta. Redakcijā tomēr ir īsta notikumu garša. Gatis pats izdomā, ko zīmēt, un izstāsta Lindai Rasai. Reizēm abiem sanāk arī asāk padiskutēt par to, kāpēc un ko vajag. «Ja viņš pats to tēmu nav uztaustījis un tā nešķiet plaši izskanējusi, nav vienkārši piedabūt zīmēt. Līdzīgi kā man šķiet mazsvarīga karikatūra, piemēram, par futbolu, jo es tajā slikti orientējos un līdz ar to nezinu, par ko tur ironizēt,» saka Linda.

Tikai vienreiz redaktore teikusi, ka «šādai tēmai es varbūt nebūtu piekritusi». Kad karikatūra tapa, viņa bija atvaļinājumā. Tolaik Vairas Vīķes-Freibergas prezidēšanas laikā viņas vīram Imantam Freibergam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. «Gatis bija uzzīmējis Freibergu pāri guļamistabā, kad Vaira no gultas dod Imantam ordeni, un pielicis tekstu: «Imantiņ, tu biji lielisks!»» Ņemot vērā Latvijas sabiedrības attieksmi pret prezidenti kā gluži vai neaizskaramu svētumu, Latvijas Avīzes lasītājiem tas varēja šķist par traku. Rasa norāda, ka zīmējums bijis maigs, salīdzinot ar ārzemju preses karikatūrām, kur, piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele ar krūti barojusi Francijas prezidentu Emanuelu Makronu.

Paniskā skraidīšana

Kirovs Lipmans. Tas ir cilvēks, ko Gatis zīmējis visvairāk. Tāpēc, ka Lipmans ilgi vadīja Latvijas Hokeja federāciju un izcēlās ar dažādiem paziņojumiem. Turklāt Gatis zīmēja karikatūras arī Sporta Avīzei. Premjerministri mainījās, bet Lipmans ilgi bija stabils.

No premjeriem Šļūkas zīmulim paticis Aigars Kalvītis un Ivars Godmanis. «Vizuāli pievilcīgi tēli. Godmani man īpaši patika zīmēt, jo viņam bija dažādas grimases. Man labāk patīk tie, kuri paši jau ir gatava karikatūra. Nav daudz jāpiepūlas, jo seja pati runā.» Zīmējot Gatis nedomā, kā to uztvers konkrētie politiķi, viņiem arī ar humora izjūtu pārsvarā viss esot labi. Dažs pat gaida, kad tiks uzzīmēts, un pieliek karikatūru pie sienas. Biežāk gan apvainojas nevis uzzīmētais politiķis, bet kāds cits viņa vietā.

Aicināts vērtēt pašreizējo politisko vidi, Gatis īsi nosaka: «Zaņķis, kurā mīņājamies.» Kādreiz šķitis, ka igauņiem jau viss tas pats, kas mums, tikai māk labāk to pasniegt, taču pašlaik ir daudz faktu, ka kaimiņi ir soli priekšā. «Mēs kuļamies. Esam ieslīguši pašapmierinātībā. Divas nedēļas Saeima lēma, vai vajag vēl kādu dienu noteikt par svētku datumu.»

Ja Gatim šobrīd būtu jāpasaka, par ko balsot, viņš nevarētu. Tas, ka ies rudenī uz vēlēšanām, ir skaidrs, jo nevēlas, ka viņa vietā nobalso kāds cits. «Šo priekšvēlēšanu laiku raksturo paniska skraidīšana. Pabriks no Vienotības uz Attīstībai/Par!, Vjačeslavs Dombrovskis uz Saskaņu. Tā teikt, kurš zirdziņš šahā iet ātrāk, tur jāskrien pakaļ.» Gatis savas politiskās simpātijas neatklāj, līdz šim arī nav piekritis nevienai partijai zīmēt kādam bukletam. Viņa uzskati ir liberāli. «Diktatūra — tas nav man. Viens kārtīgs saimnieks kā Ulmanis — arī tas nav man. Tad ar karikatūrista darbu varētu būt problēmas,» viņš smejas.

Līdz šim Gatim par karikatūrām neviens nav draudējis. Jā, ir dusmīgi zvanītāji un naidīgi komentāri internetā: «Kā var tā ņirgāties!» To īpaši dzirdējis, kad karikatūras ir par valodas tēmu, piemēram, krievu skolām. «Bet varbūt viss nav jāuztver tik nopietni? Varbūt viedokļu sadursme ir laba? Karikatūras mērķis presē ir gan izcelt problēmu, gan pasmieties. Kādreiz vajag ar zīmuli iedurt. Cenšos, lai būtu gan asprātība, gan ironija. Un tā, lai pašam patiktu.»

2015. gada 7. janvāris bija diena, kad visas pasaules uzmanība bija pievērsta karikatūristu darbam. Todien Parīzē islāmiski noskaņoti teroristi iebruka satīras žurnāla Charlie Hebdo redakcijā, nogalinot 11 cilvēkus, to skaitā galveno redaktoru un karikatūristus. Iemesls — žurnāla publikācijas, kurās ilgstoši izsmieti musulmaņi. «Iebrukums redakcijā bija trieciens visai nozarei. Sajūtas bija ļoti nepatīkamas,» atceras Gatis. Vai franču mākslinieki bija gājuši par tālu, zīmējot Muhamedu ar cūkas galvu? Gatis domā. Tad atbild. «Es tādu karikatūru nezīmētu. Bet Latvijā musulmaņi nav aktuāla tēma. Latvijā ir arī citas karikatūras tradīcijas nekā Francijā, Lielbritānijā un Beļģijā, kur tās ir senas. Kur var zīmēt, ko grib.» Reiz Lielbritānijā publicēja zīmējumu, kur princis Čārlzs piedzimst viņa sievai Kamillai. «Es nevaru iztēloties, ka kāds Latvijā zīmētu, kā Vējoņa kundzei piedzimt prezidents Vējonis,» smaida Gatis.

Tas, vai karikatūru saprot, esot atkarīgs no tā, vai skatītājs tajā iedziļinās, zina kontekstu. Vieglāk uztverami ir sadzīviskie zīmējumi, un Gatim arī patīk tos zīmēt, tādējādi atšķaidot politiku. Tātad ne tikai ar zīmuli iedurt, bet arī pajokot par vecmāmiņas pelmeņiem un vectētiņa olām.

Vīns, saule, zivis

Gatim ir Latvijas Mākslas akadēmijā iegūts maģistra grāds, viņš studēja grafiku. Un joprojām zīmē ar zīmuli. Strādājot ar iPad, darbs iet lēnāk. «Man arī nepatīk, ka, piespiežot pogu, var zīmēto pārlabot. Zīmēšana uz papīra liek būt izlēmīgākam.»

«Ko es daru, ja man nestrādājas? Nomainu vidi,» Gatis stāsta, ka labi strādājas laukos Raunā — karikatūrās parādās dabas un dzīvnieku tēma. «Par dzīvniekiem joki ir ilglaicīgāki nekā par politiku,» viņš saka. Iedvesmojoši bija divas reizes piecus mēnešus padzīvot Spānijā, Valensijā. Par tādu soli Gatis ar sievu Elīnu izlēma, kamēr dēli vēl negāja skolā. Šobrīd abi ir skolēni: Olivers pabeidza pirmo, Renārs — ceturto klasi.

Tieši uz Spāniju Šļūkas devās tāpēc, ka rudeņos bieži slimoja. Gribējās aizbēgt līdzi saulei un atgriezties, kad Latvijā jau silts. «Vietējie rudenī arī slimoja ar gripu, taču mūs tā neķēra. Laikam bija švakāka nekā Latvijā,» smaida Gatis. Pieci mēneši pagāja ātri. «Pusdienlaikā redzi jūru, suņus un kafijas dzērājus, un arī no darba viedokļa man bija vērtīgi tur būt. Ir gaišs. Izej ārā — saule. Pusdienās var pagatovot zivis. Un vīns, protams.» Laiks Spānijā veiksmīgi sakrita ar posmu, kad tur bija krīze un cenas kritušas. Tomēr kopumā dzīvošana bija par kripatu dārgāka. Arī Spānijā Gatis piestrādāja, piemēram, zīmēja karikatūras dažās spāņu kāzās. Arī viņa mājaslapā Karikatura.lv ir iespējams uzklikšķināt uz spāņu valodu, jo Gatis nedaudz tajā runā.

Dodoties mājup no zemes, kur dominē smilšu un olīvu krāsas, un tuvojoties Francijai, Šļūkas priecēja zaļums. Un Latvijā — jo īpaši. «Dīvaini, bet tad, kad esi padzīvojis citur, redzi Latviju kā tūrists. Piemēram, pamanu pārdevēju, kura neatņem labdienu. Cilvēki kopumā šķiet drūmi. Taču es to pamanu tikai tad, kad atbraucu no Spānijas. Laikam ikdienā pierasts.»

Gatis iet atvaļinājumā līdz ar Saeimu, jo tad ir mazāk, ko zīmēt. Tomēr reizēm valstī notiek kaut kas svarīgs un šķiet — kā tas var būt, ka tieši tad, kad esmu atvaļinājumā, uzrodas tādas tēmas!

Rekur viņa ir!

Māksliniece Mētra Saberova pirms trim gadiem satricināja Latviju ar olvadu nosiešanas operāciju, ko pārvērta mākslas projektā. Tagad viņa piedalās nesen atklātajā laikmetīgās mākslas izstādē Glandula Mammae Medicīnas vēstures muzejā, dzīvo Londonā un strādā pie jauna projekta

Mētras dzirkstošā enerģija un komiķes dotības atklājas jau pirmajās intervijas minūtēs — saņēmusi komplimentu par rokaspulksteni, kas atgādina lego struktūru, viņa attrauc: «Sen jau esmu apvainojusies uz visiem, kuriem mans pulkstenis patīk daudz labāk nekā es pati!»

Jaunā māksliniece plašāk tika pamanīta pirms trim gadiem, kad Latvijas Mākslas akadēmijā vēl studēja glezniecību. Viņas aizraušanās — performatīvā māksla un interese par feminismu rezultējās mākslas projektā, kurā Mētra dokumentēja sterilizācijas operāciju, kas viņai tika veikta Taizemē.

Bakalaura grādu glezniecībā viņa ieguva, par diplomdarbu tagadējā rektora Kristapa Zariņa vadībā saņemot vērtējumu «izcili». Jaunā māksliniece vēlējās tālāk studēt Lielbritānijā, pievērsties performanču mākslai un apņēmīgi virzījās uz mērķi. Viņa iestājās vienā no slavenākajām mākslas augstskolām Eiropā — Senmārtina Mākslas un dizaina koledžā. Turpināja izmantot savu ķermeni un ķermenisko pieredzi kā publisku platformu, lai runātu par neērtiem jautājumiem sabiedrībā, kas skar sievieti, viņas izvēles un tiesības. Pirms diviem gadiem Mētra ar operācijas palīdzību atjaunoja jaunavības plēvi, bet šogad notetovēja melnas krūtis. Šie mākslas akti, kas paviršam vērotājam var izskatīties pēc skandāla, Mētrai pašai nozīmēja aizvien izaicinošāku un nozīmīgāku jautājumu uzdošanu sev. To skaitā par aizliegtā un atļautā robežām, dzimumu stereotipiem, mātišķuma izpratni un lomu sabiedrībā.

Mākslas kritiķe un filozofe Jana Kukaine, kas veidojusi vairākas izstādes ar Mētras Saberovas piedalīšanos, saka: «Esmu dzirdējusi sakām, ka Mētra taču ir traka. Ko nozīmē būt trakam māksliniekam? Domāju, viņas mākslas prakse Latvijas situācijā vienkārši ir ļoti neparasta, tāpēc šis apgalvojums pēc būtības ir kompliments. Mētra ir viens no saprātīgākajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi, viņa ir dzirkstoša, asprātīga, pašironiska un ļoti atvērta. Šīs kvalitātes parādās arī viņas darbos, kur nopietnās tēmas, ar kurām Mētra strādā, tiek izspēlētas ar neredzētu vieglumu, bieži vien radot komisku efektu.»

Jūnija sākumā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā atklātajā izstādē Glandula Mammae, kurā piedalās septiņas latviešu mākslinieces un no dažādiem skatpunktiem aplūko sieviešu krūšu tēmu, skatāms arī Mētras Saberovas darbs.

Izstādes atklāšanā tev mugurā bija balta, plandoša kleita. Kopā ar melnajām krūtīm tā radīja satriecošu iespaidu. Kāpēc izvēlējies tieši šādu tēlu?
Tā kleitiņa bija domāta pilnīgi debila, abstrakta. Es negribēju būt skaista!

Uz izstādi atbrauci no Londonas, kur pēdējos gados studēji mākslas maģistrantūrā.
Pagājušajā vasarā absolvēju Senmārtina koledžu! Kad pieteicos, domāju — nemūžam netikšu! Konkurss ir milzīgs, starptautisks. Tur neviens nebrauc mācīties kopā tikai ar britiem, ir ļoti daudz ārzemju studentu. Tāpēc Brexit ir īpaši absurds tieši mākslai, kultūrai.

Latvijas Mākslas akadēmijā pabeidzu gleznotājus. Pagāja laiks, līdz sapratu, kas mani interesē, kā vēlos mākslā strādāt — tas nenotika bakalaura programmas pirmajā kursā. Manas intereses izkristalizējās, pateicoties feminismam, par ko biju sākusi aktīvi lasīt, meklēt sevi.

Senmārtina koledžai aizsūtīju pieteikumu — savus darbus. Tobrīd jau biju uztaisījusi operāciju, Latvijā sacēlās tracis (2015. gadā Mētra veica sterilizācijas operāciju Taizemē un izmantoja savu pieredzi mākslas projektā — red.). Kad uzzināju, ka esmu uzņemta skolā Londonā, bija jāsāk aktīvi domāt, kā studijas un dzīvi finansēt un — ārprāts! — kur vispār dzīvot!

Londonā uzzināju, ka manas performatīvās izpausmes ir spēks. Latvijā tajās neviens negribēja klausīties, pasniedzēji drīzāk pieklusināja. Negribu teikt, ka mūsu akadēmijā viss ir slikti. Ir labi pasniedzēji, ar viņiem studenti var runāt. Taču pārliecību, ka radikālākas izpausmes mākslā ir foršas, ka tās var realizēt, es ieguvu Londonā.

Ar mākslas projektiem gribi pavērt plašāk sabiedrības acis par to, kas ir pieņemams un nepieņemams?
Tāds ir mērķis, jā! Veicināt diskusiju. Es jau gribētu citiem pateikt, kā jādomā, bet tas nav pareizi. Tāpēc gribu, lai atšķirīgi domājoši cilvēki sāk savā starpā runāt.

Kad pirms trim gadiem tevi Latvijā pamanīja skandalozā projekta — sterilizācijas — dēļ, par ko detalizēti stāstīji arī sociālajos tīklos, saņēmi gan atbalstu, gan kritiku. Arī nopēlumu, rupjības. Vai biji rēķinājusies ar šādu reakciju?
To izrādīja ne tikai sveši cilvēki, bet arī draugi, paziņas. Bija tā, ka ieeju telpā un visi pēkšņi apklust, jo nezina, ko teikt. «Rekur viņa ir!» Biju pārliecināta par savu ceļu. Man teica — ai, neklausies, ko citi saka! «Mentāli slima», «neglīta». Nē, es klausīšos, tas, ko cilvēki saka, parāda, ka sabiedrībā jārunā par šo tēmu — sievietes izvēli negribēt bērnus. Netieku pieņemta ne tikai konkrēti es, bet šīs tēmas tiesības pastāvēt.

Minēji, ka sevi mākslā atradi, pateicoties feminismam. Kas bija «tramplīna teksts», kas tevi tā aizrāva, ka saprati — jā, šis būs mans ceļš?
Tad man jāstāsta, virzoties no konkrētā uz vispārīgo. Reizēm es ļoti garlaikojos un tad parasti tīru spoguli. Tajā reizē spoguli tīrīt negribēju. Domāju — jāiegūglē, cik maksā sterilizācija Latvijā! Iegūglēju — daži simti eiro. Sapratu, ka varu to atļauties, un jau nākamajā milisekundē, ka varu to [tematiski] darīt mākslā.

Tajā brīdī vēl nebiju daudz lasījusi par feminismu, bet zināju, ka tēma jāķidā. Kad pastāstīju par ideju akadēmijā, mākslinieces Elīnas Brasliņas vīrs Emīls Ķīlis man ieteica lasīt [poststrukturālisma filozofi] Džūditu Batleri. Tā sāku pētīt feminismu.

Tu nekonstruēji skandālu mākslīgi, sterilizācijas projekts izrietēja no tavas intereses par ķermeni — ciktāl iespējams brīvi rīkoties ar to, nesaejot ragos ar likumu un sabiedrību?
Tas ir kaitinoši, kad uzskata — es kaut ko mākslīgi izdomāju. Jā, tas, ko daru, varbūt ir arī šokējoši, bet man tā neliekas problēma. Svarīgākais — tikt tam «šokējoši» pāri, dabūt dziļāku slāni.

Varbūt liekas, ka tas ir viegli — izdarīt operāciju. Taču man bija daudz e-pasta sarakstes ar ārstiem, kurus centos pārliecināt, ka tās ir sievietes tiesības — pieņemt lēmumu, kad un vai viņa grib dzemdēt. Biju uztraukusies, vai man beigās [Taizemē] nepateiks «nē». Vienkārši tāpēc, ka «es tāda maza meitenīte, diez vai zinu, ko daru».

Latvijā pati sterilizācijas operācijas veikšana kopā ar skandālu, ko tā izsauca, jau ir mākslas darbs pats par sevi. Reakcija kā mākslas darba daļa.

Sacīji, ka studiju laikā Londonā pret savām idejām sajuti pavisam citu attieksmi nekā Rīgā — atbalstošu, ieinteresētu. Kā tā izpaudās?
Londonā arī viņiem tas likās ļoti traki. Taču tur varēju par to diskutēt, nebija «nē, nē, nē!».

Kad stāstīju par savu projektu pasniedzējiem, viņiem sākumā tā likās vienkārši performance. Mana pieeja — stāstīt ķecerīgi, caur komisko, tādā veidā atvieglojot un vienlaikus paspilgtinot ētiski smago, nopietno tēmu. Inga Prauliņa, mana animācijas pasniedzēja Latvijā, kā piemēru reiz minēja Ņujorkā dzīvojošo mākslinieci Signi Baumani — viņas filmās smagās tēmas ir viegli izspēlētas.

Manas operācijas… būtībā es izmantoju savu ķermeni, lai izveidotu orķestrētu performanci par svarīgām, diskutējamām tēmām sabiedrībā.

Pēc sterlizācijas operācijas sekoja nākamā — 2016. gadā devies uz klīniku Polijā atjaunot jaunavības plēvi.
Esmu diezgan droša, ka ārste domāja, ka man jābēg no vecākiem un vajag šo operāciju, lai izvairītos no nepatikšanām ģimenē.

Man ir svarīgs feminisma jautājums par sievietes ķermeņa objektivizāciju, interesē dzimtes studijas. Tagad, piemēram, ilgāk palieku Latvijā, lai tiktu uz praidu Rīgā. Pēc intervijas iešu pirkt Elīnas Brasliņas [šā gada praida pasākumiem Latvijā radīto] krekliņu! Gribu, lai beidzas diskriminācija, lai politiķi savos sociālajos kontos par homoseksuāli orientētajiem cilvēkiem neraksta lietas, par kurām citās eiropeisko vērtību valstīs sen būtu atlaisti. Diskriminācija nav viedoklis, un to Latvijā aizvien negrib saprast.

Kā norit tava ikdienas dzīve Londonā?
Strādāju maizes darbu veikalā — deviņas stundas dienā piecas dienas nedēļā. Protams, gribētu strādāt tikai ar mākslu, bet — kā gan es iztiktu? Kāpēc pieminu veikalu — puse darbinieku ir homoseksuāli, gan meitenes, gan puiši. Ir arī non binary cilvēki, kuriem uz nozīmītes pie apģērba tas norādīts. Vai vari iedomāties, ka ieej rimčikā un tur darbiniekiem kaut kas tāds uz nozīmītes rakstīts? Es nevaru to iedomāties.

Kur tu Londonā dzīvo — kāda ir vide ap tevi?
Man patīk visu saplānot. Nevis aizbraukt un — la-la-la! — skatīties, kā nu būs. Kad aizbraucu uz Londonu studēt, biju visu apdomājusi. Mamma sūtīja krāsas, āmuru, ko nevar rokas bagāžā vest.

Sākumā apmetos pie latviešu māksliniekiem Londonā. Pēc trim dienām jau biju atradusi sev istabiņu. Tagad dzīvoju Londonas trešajā zonā, mājā ar trim gejiem un diviem kaķiem.

Gejus pieminu tāpēc, ka, trīs gadus dzīvojot viena mājā ar vīriešiem, vairs nevaru iedomāties īrēt kopā ar sievietēm, daudzām ir garie [sievišķības stereotipu apstiprinošie] mati un tamlīdzīgi. Ar feministēm gan būtu forši!

Tu sev gatavo ēdienu?
Negatavoju, man jau sagriezt sieru ir cooking! Labi, turku zirņus uztaisu, jo nekas daudz ar tiem nav jādara. Pēdējā laikā man par daudz ir fast food, jo darbu savā studijā pabeidzu vēlu vakarā, reizēm tur arī nakšņoju.

Vai vari nosaukt priekšteces tam virzienam mākslā, kurā tu strādā?
Mākslinieks, ar kuru es gribu asociēties, ir Kriss Burdens. Viņš ir… (Mētra atbildes vietā šeit performatīvi izkliedz skaņu rindu, kas apliecina sajūsmu par Burdenu; mākslinieks performancēs pakļauj savu ķermeni dažādām bīstamām, fiziski sāpīgām situācijām — red.) Es gribu asociēties ar domu, kas ir viņa darbos, — kā teorija iedzīvojas uz ķermeņa. Daudz lasu feminisma teorētisko skatījumu uz mātišķību — lai zinu, pret ko [savā mākslā] eju.

Izstāsti par saviem tetovējumiem! To ir daudz, izpildīti augstā kvalitātē. Lūk, grieķu Logos uz vienas rokas…
Mani tetovējumi ir latviešu mākslinieka Uģa Gobas darbs. Logos — pirmais tetovējums, jo mana augstākā vērtība ir racionalitāte, strukturētība. Pirms iestājos Mākslas akadēmijā, vienu gadu pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pabeigšanas mācījos Latvijas Universitātē. Studēju filozofiju, esmu lasījusi sengrieķus. Tagad mans mērķis ir iestāties doktorantūrā — esmu aizsūtījusi pieteikumu vairākām universitātēm Lielbritānijā. Domāju, ka virziens, kas mani interesē — feminisms, kvīru studijas —, lieliski apvieno mākslu un filozofiju. Es turpināšu pētīt.

Un pingvīni uz kreisās rokas delma?
Tas ir no baigi forša džempera ar pingvīnu rakstu, ko dabūju no māsas!

Un šis robots uz labās rokas — kā no komiksa?
Es viņu saucu Mudaks Mudakovičs! Man patīk, ka viņš ir apjucis: it kā stāv, bet ir arī jūtama kāda nobīde. Es varu ar to asociēties. Man patīk tā rotaļīgā brutalitāte.

Tev ir arī tetovējums uz krūtīm — tās ir melnas.
Tetovējumu Londonā man taisīja mākslinieks Džesī Singltons. Gribēju izmantot krūtis kā instrumentu, lai runātu par dzimtes dažādību. Mums Latvijā vēl pat īsti sarunvalodā nav iegājusies terminoloģija, kas saistīta ar dzimtes daudzveidību. Mans performatīvais mērķis ir apjukums, kas rodas, uzlūkojot šo «melno caurumu», kas it kā ir krūtis, it kā nav. Izaicināt tradicionālo bināro dalījumu.

Kas ir jaunākais projekts in vitro fertilization, pie kura tu strādā kopš 2017. gada?
Tas tagad apstājies, jo grūti un finansiāli nevaru atļauties. Projekts saistīts ar ārpusdzemdes apaugļošanu. Plāns bija tāds (cilvēkiem tās liksies šausmas): apaugļot sevi un tad taisīt abortu. Ar šo IVF plānu sāku savas studijas Lielbritānijā. Tur bija iespējams par šādu projektu runāt. Latvijā — ne. Taču arī Anglijā bija grūti, viena kursabiedrene pateica, ka esmu briesmone. Tas bija saprotami, jo viņai ir bērni, turklāt viņa to sacīja, kad bija mani tikko iepazinusi. Pasniedzēji gan bija saprotoši. Senmārtina koledžā viņi ir no visas pasaules.

Piemēram, mana pasniedzēja no Irānas teica, ka viņas mātei bijuši septiņi aborti un viņai mans projekts liekas diskusijas vērts. Šis projekts saistīts ne tikai ar feminisma tēmām, mātišķuma jautājumu — daudz lasīju Jūliju Kristevu, Lūsu Irigaraju, bet arī ar bioētiku — kas ir cilvēks, kurā brīdī tas sākas? Ko nozīmē «dabisks»? Kur mūsdienās varam vilkt «dabiskuma» robežu? Saistībā ar šo projektu labprāt ieteiktu Rozalindas Pečeski grāmatu Aborts un sievietes izvēle: valsts, seksualitāte un reproduktīvā brīvība (Rosalinda Petchesky. Abortion and Woman’s Choice: The State, Sexuality, and Reproductive Freedom).

Vai bieži sabiedrībā nākas dzirdēt replikas par to, kādam jābūt tavam izskatam un dzīvei?
Viens piemērs: esot Rīgā, neesmu paņēmusi līdzi skūšanās mašīnīti. Aizeju uz frizētavu noskūt galvu. Friziere ir ļoti jauka, bet blakus viņai apsēžas otra frizierīte un sāk runāt — nu kā tad tā, vai tad vajag? Saku, es zinu — vajag. Vai tad nav auksti ar noskūtu galvu? Un tā tālāk. Tad viņa man pateica: šitā kāzas nekad nedabūsi! Viņa speciāli bija apsēdusies, lai man to pateiktu.

Vai tev ir plāns pēc doktora grāda iegūšanas atgriezties Latvijā?
Noteikti! Un pasniegt Latvijas Mākslas akadēmijā pirmo feministisko kursu. Paralēli turpināt filozofijas studijas, lai iegūtu bakalaura, maģistra, doktora grādu. Tāds ir mans lielais plāns!

Turpmāk būs citādi!

Jaunais Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba (39) par to, kā piesaistīt gados jaunus skatītājus un nestrādāt kā rūpnīcā

Par sevi pārliecināts un enerģijas pilns, jaunais Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba iejūtas savā visjaunākajā lomā. Atšķirībā no iepriekšējām tā aktiermākslas un režijas profesionālim būs jāspēlē nevis uz teātra, bet gan dzīves skatuves. Turklāt simboliski tas noticis Latvijas simtgadē un Nacionālā teātra simtgades sezonas priekšvakarā. Neilgi pēc apstiprināšanas amatā Vimba nav gatavs detalizēti atklāt, kādas pārmaiņas teātri gaida viņa vadībā. Taču neslēpj, ka ir ambiciozs un viņa vīzija atšķiras no līdzšinējā direktora Ojāra Rubeņa. Nacionālajā teātrī Vimba sāka spēlēt pirms vienpadsmit gadiem, Kultūras akadēmijā pabeidzot aktiermākslas studijas pie profesora Pētera Krilova.

Aktiermākslai pievērsās jau pēc ekonomikas studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Bija sācis veidot karjeru valsts institūcijās: Pašvaldību lietu pārvaldē un Finanšu ministrijā. Intervijā stāsta, kā viena no Jaunā Rīgas teātra izrādēm atvērusi jaunu pasauli. Uzjundījusi radošo potenciālu, kas līdz tam izpaudies, dejojot Dzirnās un taisot «visādus trakus pasākumus» ekonomikas studiju laikā. Sākums Nacionālajā teātrī Vimbam bija cerīgs: jau pēc pirmās sezonas saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada  labākais jaunais mākslinieks par lomu izrādē Slīdošā Lūče.

Šīs sezonas noslēgumā viņu vēl var redzēt izrādēs Klūgu mūks un Skroderdienas Silmačos, bet kopumā Vimba spēlē deviņās repertuāra izrādēs.

Ziņa par viņa apstiprināšanu Nacionālā teātra valdes locekļa amatā kultūras videi bija pārsteigums, jo pirms diviem gadiem aktieris sāka režijas studijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā. Šoziem Nacionālajā teātrī rādīja savu režijas diplomdarbu, Jasmīnas Rezā komēdiju ART. Tās tēma — trīs draugi, kuri izvērš konfliktu par laikmetīgās mākslas darba vērtību, ko viens no viņiem nopircis.

Intervijā Vimba atklāj, ka aktiera darbs, kas uz kādu laiku nu jāatliek, ir sāpīgākais ziedojums jaunajam amatam. Kā norādījusi Kultūras ministrija, Vimba izvēlēts teātra valdes amatam, jo konkursā piedāvājis spēcīgāko vīziju par teātra attīstību turpmākajiem pieciem gadiem. Par lielu plusu uzskatīta viņa izglītība gan ekonomikā, gan mākslā. Intervijā Vimba iezīmē, kādus jautājumus vēlas risināt, kā arī pastāsta par pašu pirmo «amata konkursa kārtu» sievas un trīs bērnu mātes Lienes Vimbas priekšā. Līdzīgi kā vīrs, Liene ilgus gadus dejojusi Dzirnās, strādājusi arī sabiedrisko attiecību jomā. Patlaban viņa ir sabiedrisko attiecību speciāliste Rīgas Krievu teātrī.

Jānis sarunas laikā rada iespaidu, ka ir gatavs veikt lielas pārmaiņas un vēlas būt autoritāte. Sola respektēt trīs vaļus, uz kuriem Nacionālais teātris turas: tradīciju, valodu un nosacījumus, ko valsts priekšā pilda lielie teātri. Amatā Vimba stāsies 27. jūnijā.

Ko, jūsuprāt, Nacionālā teātra vadība līdz šim nav paveikusi, bet jūs apņematies veikt, jo tas šķiet svarīgi?
Ir viena ļoti svarīga lieta, kas nav līdz galam izdevusies, kaut zinu, ka labie nodomi ir bijuši. Tā ir jaunu skatītāju piesaistīšana. Teiksim, vecumā no 25 līdz 40 gadiem. Mums ir arī šādi skatītāji, bet procentuāli viņus gribētu vairāk. Mums ir daudz labu produktu, kas domāti tieši šai paaudzei, taču viņi nenāk uz šo māju. Māja acīmredzot uzliek kādu stereotipisku priekšstatu. «Mammai — jā, noteikti izrādes patiktu! Un omei! Bet man ne.» Tāds laikam ir tas priekšstats.

Kuras trīs Nacionālā teātra izrādes spontāni varat nosaukt kā ļoti piemērotas minētajai vecuma grupai?
Arī vaļiem ir bail, jauna izrāde (dramaturgs Arturs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs). Cilvēki, lietas un vietas — absolūti mūsdienīga, jaunajai paaudzei domāta izrāde (dramaturgs Dankans Makmilans, režisors Valters Sīlis).

Trīne diemžēl jau noņemta (dramaturgs Rūdolfs Blaumanis, režisors Elmārs Seņkovs). Ir jau vēl izrādes, bet nosauktās veidojuši jauni cilvēki ar jaunu sapratni par teātri.

Kā tieši domājat pievilināt gados jaunākus skatītājus?
Pirmkārt, šobrīd varu runāt tikai politiskās kategorijās, vīzijās. Konkrēti soļi man, protams, ir padomā, bet par tiem vēl nedrīkstu runāt. Ir konkrētas darbības, ko veiksim, tās esam pārrunājuši ar bijušo valdes locekli Ojāru Rubeni, kurš šobrīd ir izpilddirektora amatā. Noteikti daudz strīdēsimies, mēģināsim saprast, vai jaunās pārmaiņas darbojas.

Iespējams, daudzas lietas Ojārs, vadot teātri, jau ir izmēģinājis, par kurām es nezinu. Tāpēc nosaukt konkrētus soļus negribu. Apsolu pateikt rudenī, un vabūt to jau varēs redzēt darbībā.

Kā ir «pārmest kūleni»: no aktiera, arī režisora, kļūt par teātra vadītāju?
Viena lieta ir manas sajūtas. Otra — kā šo faktu uztvers pārējie teātrī. Nenoliedzami mums būs jāiepazīstas no jauna, lai izveidotu attiecību modeli, kas strādā. Būs subordinācija, tā būs jāiemācās gan trupai, gan visiem pārējiem darbiniekiem teātrī, gan arī, protams, man. Robežas nedrīkstēs pārkāpt. Diemžēl mans vārds būs zināmā mērā likums. Negribas lietot šādu terminu, tomēr tā būs.

Protams, būs daudz neveiklu situāciju. Tomēr ticu, ka man ir pietiekami laba izglītība, arī pieredze, lai šādas situācijas pārvarētu. Esmu vadījis projektus gan teātrī, gan pirms tam citā jomā. To var iemācīties darīt filigrāni, demokrātiski un tomēr ar autoritāti.

Pieteikuma iesniegšana, vīzijas uzrakstīšana [Kultūras ministrijai par teātra vadīšanu] tomēr ir diezgan mākoņos bakstīts uzdevums. Tur vēl nav konkrētas atbildības. Savukārt otrā kārta, kur reāli jārunā un četru stundu garumā tevi četri cilvēki iztirzā par jebkuru jautājumu — dzīvi, profesiju —, uzliek jau zināmu atbildību par saviem vārdiem. Ir jābūt nopietni meklējušam atbildes pirms tam. Jābūt psiholoģiski sagatavotam amatam, uz kuru pretendē. Man bija pietiekami ilgs laiks, lai visu kārtīgi pārdomātu. Pārrunātu ar ģimeni, sievu — ko viņa domā. Mans lēmums nav ātrs un vieglprātīgs.

Vai sieva atbalsta jūsu lēmumu?
Vispirms paskaidrošu, ka palieku savās līdzšinējās lomās, bet jaunas lomas neņemšu. Tātad darba apjoms man būtiski nepalielināsies. Pirmā sievas reakcija bija (ar nopūtu): vai tiešām? Arī Liene ir strādājusi teātrī, zina, ko tas nozīmē. Lēnām, pārrunājot, kāpēc vēlos to darīt, viņa mani saprata un izteica atbalstu. «Kāpēc tu domā, ka būsi labākais?» «Kādas tev ir idejas?» «O, interesanti!» Var teikt, ka pirmo komisiju izgāju pie sievas, pēc tam Kultūras ministrijā.

Esmu ambiciozs cilvēks, bet tas nav nepārdomāts ambiciozums — par visām varēm kaut ko vadīt. Pilnīgi noteikti ne. Tad es to būtu izdarījis uzreiz pēc ekonomikas studijām.

Kāpēc ekonomiku studējāt Lauksaimniecības universitātē, kur tā tomēr nav pamatprogramma?
Man nav kauns, es paskaidrošu. Pēc vidusskolas iesniedzu dokumentus trīs augstskolu ekonomikas fakultātēs: Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tajā laikā bija jākārto iestājeksāmeni, uzņemšana nebalstījās vidusskolas centralizēto eksāmenu rezultātos. LU paliku tuvu aiz svītras — otrais vai trešais ārpus budžeta. RTU tiku budžetā kā viens no pirmajiem, arī LLU. Tobrīd mūsu ģimenei ar finansēm bija, kā bija. Tās bija 90. gadu beigas, pirmā lielā ekonomiskā krīze. Vecāki mani uz Rīgu palaist nevarēja, jo kopmītnēs neuzņēma — mana dzīvessvieta bija Rīgas rajonā. Man būtu jābraukā. Sarēķinājām, cik sanāktu braukāšanai, vēl kaut ko paēst un vēl no mācību viedokļa visu laiku neizgulējies, ceļā, un nonācām pie slēdziena, ka mācības LLU būtu vispieņemamākās. Tur man bija vieta kopmītnēs.

Ne brīdi nenožēloju savu izvēli. Bijām pēdējais ekonomistu gads, kurš mācījās arī visus lauksaimniecības priekšmetus. Tas nozīmē, ka man ir priekšstats par lopkopību, pļavkopību, dārzkopību. Lēnām ceļu ģimenei māju, zināšanas noder. LLU laiks bija skaists ne tikai ar zināšanām, bet arī ar cilvēcību. Dejoju Dzirnās, biju statists operā. Dziedāju korī Jelgavā. Darījām dullas radošas lietas — organizējām grandiozas balles universitātē. Mani vēl ievēlēja [augstskolas] Senātā. Mani vienmēr saistījusi starpdisciplinārā domāšana. Savienot nesavienojamo, radīt kaut ko jaunu.

Tie, kuri jūs pazīst privāti, stāsta, ka esat spītīgs un pašlepns. Visu vēlaties izdarīt pats, nepieņemat labumus, kaut dzīvē šāda iespēja bijusi — izmantot apstākļus un dzīvot viegli. No kurienes jums tas spītīgums?
Pirmkārt, jāpaskaidro, kas ir mani vecvecāki no tēva puses. Nākuši no Abrenes. Kad pēc okupācijas tā tika zaudēta, viņi pieņēma vienīgo pareizo lēmumu: pameta visu, ko bija uzcēluši, iekopuši, un pārcēlās uz Alūksnes pusi, Mālupi. Sāka no nulles svešā vietā. Atteicās no īslaicīga labuma lielāka redzējuma dēļ — kur vislabāk būtu augt viņu bērniem. Arī vecvecāku paaudzi no otras — mammas — puses padomju laiki izpluinīja. Bija izsūtīšanas.

Un vecāki?
Abi mani vecāki ir daiļdārznieki. Pēc mācībām tika nosūtīti strādāt uz Raganu, veidoja dzīvi no nulles. Kad skatos uz saviem senčiem, tas zemapziņā norūda. Zinu, ka vienīgais cilvēks, uz kuru varu dzīvē simtprocentīgi paļauties, esmu es pats — cik pats izdarīšu, tik arī būs. Man ir jārūpējas gan par maniem bērniem, gan vecākiem. Rūpes vispār ir ļoti, ļoti svarīga tēma. Cik gatavi rūpēties cits par citu mēs Latvijā esam? Redzēt ne tikai sevi, bet arī citus.

Runājot par citiem, jums kā jaunajam teātra vadītājam, iespējams, būs jāpieņem arī nepatīkami lēmumi. Pirms gada bija tracis ap aktieru atlaišanu Jaunajā Rīgas teātrī, vēlāk Valmieras teātrī. Kā sevi redzat šādā kontekstā?
Es netaisos nevienu atlaist tūlīt pat. Pirmkārt, man šobrīd jāpaļaujas uz to, kas teātrī jau sastrādāts līdz šim — nākamā sezona ir saplānota un jau ražošanā. Ja kādu atlaižu, kāršu namiņš bruks. Šis nav mans namiņš, bet Ojāra Rubeņa, man jāpaļaujas uz viņa līdzšinējiem lēmumiem. Otrkārt, lai runātu par atlaišanām, man jāredz daudz skaitļu, arī struktūras. Līdz šim tos nekādi nevarēju uzzināt, par to draudētu kriminālatbildība. Pēc likuma visus skaitļus varēšu noskaidrot pēc 27. jūnija.

Nacionālajā teātrī gadā tiek nospēlētas 590 izrādes. Ir sešpadsmit septiņpadsmit jauniestudējumu (49 štata aktieri — red.). Katram jauniestudējumam, kā to aprēķinājis nevis Rubenis vai Vimba, bet [režijas klasiķis] Konstantīns Staņislavskis, nepieciešami vismaz divi mēneši sagatavošanas darba. Mēs strādājam lielā rūpnīcā ar ļoti lielu slodzi. Kaut kad vajadzētu arī atpūsties, veidot ģimeni, dzīvot. Līdz ar to runāt par aktieriem, kuri būtu lieki… Jautājums, vai esam liela trupa? Vai tas, ka skatītājs visu laiku grib redzēt kaut ko jaunu, mūs nepadara par rūpnīcas darbiniekiem. Un kā mēs varētu šo ķēdes reakciju apstādināt.

Ojārs Rubenis Nacionālajam teātrim piesaistīja spilgtus citu valstu režisorus, viņa laiks iezīmējas ar drosmīgiem eksperimentiem. Kas šajā teātrī varētu iezīmēt jūsu laiku?
Uz esošās bāzes jāveido jaunais. Piekrītu Rubenim par meklējumu svarīgumu. Jautājums tikai par kvalitāti un virzienu. Šeit mūsu domas ar bijušo valdes locekli daļēji sakrīt, bet man ir arī atšķirīga vīzija, ko un kur vajadzētu meklēt.

Varat konkretizēt?
Bez režisora teātra ir arī citi teātra veidi. Taču nemēģināšu uzreiz visu lauzt. Uzskatu, ka jebkura veida mākslai ir tiesības pastāvēt. Jautājums, vai šai mākslai ir uzliktas robežas, kas tai jāsasniedz. Mūsu teātrim šādas robežas ir — tās iezīmē sadarbība ar valsti, skatītājiem un Nacionālā teātra vēsturi. Es šīs robežas vēlos respektēt. Taču paralēli neatteikties no meklējumiem.

Vai jūs varat nosaukt Ojāra Rubeņa kā Nacionālā teātra vadītaja lielāko veiksmi un neveiksmi?
Kā ekonomists labi saprotu, ka esmu absolūti neizdevīgās pozīcijās, ienākot teātrī kā vadītājs pēc Rubeņa. Es ienāku spēcīgā uzņēmumā. Tas ir citādi, nekā ienākt vājā un, viens divi, spīdēt.

Atbildot uz jautājumu: domāju, ka Ojāra sliktā īpašība, kas vienlaikus ir arī laba, ir emocionalitāte. Pieļauju, ka arī man tāda būs. Dažreiz tas varbūt ir licis kāju priekšā labai sadarbībai ar citiem. Pozitīvā īpašība: viņa apbrīnojamā sapratne par laukumu — Latviju, pasauli, kultūru, ekonomiku, politiku. Viņam piemīt vispārēja erudīcija. Pieļauju, ka tas nācis no Labvakar laika milzīgajiem interešu lokiem.

Šajā amatā jāorientējas, kas notiek citos teātros, citās nozarēs. Ja redzam teātri kā vienu no izklaides formām, jāzina jaunākais, kas notiek kino un mūzikas laukā. Visā izklaides industrijā.

Pēc apstiprināšanas amatā Latvijas Radio sacījāt, ka saprotat Nacionālā teātra nozīmi latviešiem un latviešu valodai un ka teātris ir grēkojis pret valodu, jūs šo politiku pārskatīsit. Ko ar to domājāt?
Valoda ir viena no nācijas pazīmēm, un teātris ir bastions, kas rūpējas par runātu vārdu. Teātrī ir dažādi uzvedumi: klasika, mūsdienu dramaturģija. Mūsdienu dramaturgi redz, ka valoda ir mainījusies — mums jārunā citādi ar auditoriju. Necieņa pret valodu šādā gadījumā būtu, ja mēs mūsdienu dramaturgu darbus mēģinātu «klasiskot» pēc kāda senāka standarta.

Savukārt klasisko dramaturģiju — «mūsdienīgot». Protams, ir konceptuāli paņēmieni, kad uz klasiku režisori mēģina paskatīties mūsdienīgi un maina dramaturga lietoto valodu.

Ar kuriem režisoriem jums kā aktierim šķitis vērtīgi strādāt?
Ar manu pasniedzēju Pēteri Krilovu. Ar viņu strādāt vienmēr bijis grūti: ļoti jākoncentrējas, jābūt labā formā, bet pēc tam ir liela, labi padarīta darba sajūta. Tad man ir bijusi ļoti feina sadarbība ar Kirilu Serebreņņikovu. Mirušās dvēseles bija jauns kosmoss, kas man atvērās.

Kā vērtējat ar Serebreņņikovu patlaban notiekošo Krievijā, viņš jau kopš pērnā gada ir mājas arestā?
Kā totālu vājprātu. Manuprāt, ja karalis savu ākstu ieliek cietumā, kaut kas nav kārtībā ar karali. Ja atskatāmies vēsturē, aktieris kaut kādā mērā ir turpinājums āksta funkcijai. Āksts vienmēr drīkstējis pateikt patiesību, bet šajā gadījumā — nedrīkst.

Pēc izrāžu apmeklēšanas Krievijā rakstījāt Kroders.lv, ka Latvijā aktieri un režisori var būt laimīgi, tiem nav jānāk uz skatuves atvainoties par izrādē lietotajiem vārdiem.
Es absolūti novērtēju, cik labā valstī dzīvojam. Esmu normāls latvietis, ļoti patīk pukstēt. Taču visu laiku atgādinu sev, ka man ir divas rokas, divas kājas, galva un  šajā valstī varu sasniegt visu, ja vien gribu.

Šovasar pabeigsit režijas maģistra studijas Kultūras akadēmijā. Vai vadītāja amats jums nenogriež radošo perspektīvu?
Šis jautājums — par aktiera un režisora darbu, kas tagad jāatliek — man sāp visvairāk. Neesmu tik ilgi dzīvojis, bet domāju, ka arī 60 gados aktieris domā: varētu vēl nospēlēt to un to! Tā nepiepildījuma sajūta. Režijā gan esmu tikai sākumceļā. Gribējās, bija sajūta, ka varu vairāk. Pavisam nogriezt to nenogriezīšu. Studijas pabeigšu un mēģināšu atgriezties režijas lauciņā vēlāk.

Kāda bija jūsu pirmā nozīmīgākā saskare ar teātri?
Mācījos LLU 3. kursā, kad pavasarī mans draugs Kaspars Zvīgulis uzaicināja uz Jaunā Rīgas teātra izrādes Vilkmuižas jaunkundzes ģenerālmēģinājumu. Viss vēl negāja gludi, viena aina tika izspēlēta vēlreiz, notika melns darbs. Bija skatītāji, kuri cēlās kājās, gāja ārā. Viņi sačukstējās, «kas tas tāds, neko nevar saprast!», bet es sēdēju, un man bija norauts jumts. Iekšā viss griezās, šķīda, līmējās citādi kopā: ko es daru, kāpēc daru, kas es esmu? Pēc tās izrādes biju ieguvis kaut ko ļoti nozīmīgu.

Jūs gribētu, lai jums kā vadītājam izdodas, un šāda pieredze skatītājiem ir arī Nacionālajā teātrī?
Absolūti. Ticu lietu nenovēršamībai sakārtotā secībā. Ja tu vienu mazu posmu pagriez efektīvi, labums aiziet ģeometriskā progresijā.

Kā komentēsit aizkulišu minējumu, ka esat jauna izkārtne, bet faktiski teātri turpinās vadīt Ojārs Rubenis?
Zinu, ka tā daudzi domā. Teikšu skaidri: jā, Ojārs šobrīd paliks izpilddirektora amatā nenoteiktu laiku. Viņam ir līgums ar iepriekšējo teātra valdes locekli Daci Vilsoni. Mana juridiskā atbildība nosaka, ka varu paturēt Ojāru teātrī uz nenoteiktu laiku kā izpilddirektoru. Varu arī nepaturēt. Bet vadītājs turpmāk šajā teātrī būs Jānis Vimba.

Ņiprais lociņš

Pirms desmit gadiem, sākot studijas, horeogrāfe Elīna Lutce bijīgi raudzījās uz Dzirnu puišu profesionalitāti, bet tagad kļuvusi par vienu no pieprasītākajām dejas meistarēm Latvijas teātrī

Baltās līgavas kleitās ar plīvuru, atbalstoties uz spieķa, sirmās kundzes nenovēršami kā nāve dodas pāri skatuvei, radot komiskuma un reizē šausmu sajūtu. Tieši šādi 2015. gada pavasarī sākās jaunās horeogrāfes Elīnas Lutces sadarbība ar Viesturu Kairišu — režisors viņu uzaicināja kopā strādāt pie Džakomo Pučīni iestudējuma Vīlas Nacionālajā operā. Elīnas uzdevums bija veidot kustību režiju. Liels izaicinājums jaunam māksliniekam — operas iestudējums. Taču savu darbu Elīna paveica godam.

Sekoja nākamie lielie darbi Kairiša komandā — Uguns un nakts, Pērs Gints, Salome Nacionālajā teātrī, Karalis Līrs Rīgas Krievu teātrī. Kopā viņi veidoja arī koncertuzvedumus Cēsu Mākslas festivālam. Šopavasar ar Kairišu horeogrāfe strādā jau pie astotās izrādes — Valmieras Drāmas teātrī 12. maijā pirmizrādi piedzīvoja poļu romantisma klasiķa Juliuša Slovacka iestudējums Baladīna ar Elīnu Vāni galvenajā lomā.

Saņemot piedāvājumu strādāt pie izrādes Valmierā, Elīna Lutce bija priecīga. «Atgriešanās mājās. Iespēja atdot kaut ko labu savai pilsētai.» Tās bija arī svinības Elīnas vecākiem — Rīgā dzīvojošo meitu nu varēja satikt katru dienu. Taču Elīnai bija arī kāds īpaši izaicinošs laika sprīdis, jo paralēli izrādes iestudējumam viņa piedalījās mūsdienu dejas meistarklasēs Riga On. «Labi ārzemju pasniedzēji. Tā man bija iespēja atgriezties zālē kā dejotājai.» Noberztām kājām ar sajūtu kā studiju laikā, viņa pēc meistarklasēm lēca mašīnā un ar prāvu mapīti padusē devās uz Valmieru. Mapītē — lērums ideju Baladīnai.

«Katra izrāde sākas ar «es neko nezinu!»,» horeogrāfe atzīstas. Reiz ar nu jau tradicionāli izrādes kopā veidojošo komandu — režisoru Kairišu, scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu — smējušies: esam labi profesionāļi katrs savā jomā. Nu tad sanākam un uztaisām ģeniālu izrādi! «Bet tā jau nenotiek,» Elīna atzīst. Katra izrāde nozīmē ne tikai milzīgu darbu, bet arī šaubas par sevi, kļūdas. Darbu teātrī horeogrāfe raksturo līdzībās: «Vidusskolā simt metrus vienmēr skrēju aiz klases labākā sprintera — tad varēju sasniegt labāku rezultātu. Šobrīd ir tā: strādāju tik labā komandā, ka arī pati nonāku pie laba rezultāta.»

Režisors Viesturs Kairišs pastāsta, ka jaunajā izrādē Baladīna par varas ietekmi uz cilvēku tiek runāts caur folkloras tēliem. Tiem inspirāciju guvis Latvijas politikā. Skatītāji noteikti atpazīs konkrētas personas, un šeit liela loma ir kustību režijai. Gribot negribot izrāde sanākusi kā veltījums Latvijas simtgadei (lai gan nav tās oficiālajā programmā). Elīna atklāj, ka, neraugoties uz smago tēmu, poļu dramaturga luga sagādājusi daudz jautrības. «Kopā ar komandu tā nebijām smējušies nekad. Tur ir tēli Spridzis un Čupriņš.»

Pēc dejas meistarklasēm vakarā atskrējusi uz interviju, horeogrāfe ir enerģijas pilna. Mazliet iesauļotu ādu, bez grima, smalkiem, skaistiem vaibstiem. Viņas žesti un mīmika, kas pavada sacīto, runā paši par sevi — izteiksmīgi, asprātīgi. Vai nekad nav domājusi kāpt uz skatuves stand-up komēdijās kopā ar dzīvesdraugu Jāni Skuteli? Elīna smejas: ir, ir! Tāds projekts noteikti kaut kad taps.

Solo Ņujorkas sniegputenī

Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas studijas Elīna absolvēja pirms septiņiem gadiem. Tas bija laiks, kad Latvijā dejas kompānijas vēl nebija attīstījušās. Dejotājiem nebija, kur strādāt. «Izej no skolas un domā, ko darīt.» Kas īsti ir laikmetīgā deja, ar ko Elīna nodarbojas? Ar to tiek saprasta dejas tehnika, kas pagājušā gadsimta otrajā pusē izveidojās uz modernās dejas bāzes. Savukārt modernā deja pirms vairāk nekā simt gadiem radās kā protests klasiskā baleta stingrajai formai. Par modernās dejas aizsācēju uzskata izcilo amerikāņu dejotāju Aisedoru Dunkani.

Elīna laikmetīgās dejas pasaulē ienāca ar lielu vēlēšanos radīt lieliskas izrādes. Veiksme bija klāt jau brīdī, kad viņu — sarīkojumu deju dejotāju no Valmieras, kura vienu gadu tētim par prieku bija izstudējusi Banku augstskolā, — Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfu kursā uzņēma profesore Olga Žitluhina. Iestājeksāmenos bija liela konkurence — jaunās zvaigznes no Dzirnām. Elīna tās uzskatīja par galvastiesu pārākām. Tas, kas laikmetīgajā dejā pieredzējušākiem kursabiedriem bija labi zināms un ļāva atslābt, Elīnai — jaunums. «Tas man pirmajā kursā deva strauju attīstības iespēju,» viņa atzīst. Strādāja smagi un daudz.

Pēc studijām ātri izveidojās sadarbība ar Latvijas Jaunā teātra institūtu, kurš bija radījis platformu Jaunie nāk! Jaunie dejas mākslinieki varēja rādīt miniatūras soloizrādes. «Tas bija labs atspēriena punkts,» Elīna atceras. Savu pirmo pilnmetrāžas dejas izrādi Rezervisti viņa veidoja kopā ar dramaturģi Ingu Gaili Ģertrūdes ielas teātrī. Pēc tās sadarbībai izrādē Sarkangalvīte un vilks viņu uzrunāja režisors Elmārs Seņkovs. Abi vēlāk strādāja kopā arī pie Maksima Gorkija Vasaniekiem Rīgas Krievu teātrī.

Pirmie trīs četri gadi pēc augstskolas Elīnai bija radošajiem projektiem bagāti. Izrādei Eņģeļi Amerikā, ko Dailes teātrī iestudēja režisors Mārtiņš Eihe, viņa veidoja horeogrāfiju, 2015. gadā par to tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Tajā gadā viņa izlēma veidot pirmo soloizrādi — Korpuss. Tērpusies kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo veidotajā barokālajā kleitā, Elīna kā lociņš spraucās cauri izsmalcinātā apģērba slāņiem. Izrādē viņa caur kustību pētīja ķermeņa komunikāciju ar sevi un ārpasauli, iedomātos un reālos ierobežojumus, ko sev uzliekam.

Togad ziemā Elīna aizbrauca uz meistarklasēm Ņujorkā. Leģendārajā Džadsona baznīcā, kur veidojusies postmodernās dejas kultūra, rādīja savu Korpusu. Par spīti puteņa krīzei, kas tajās dienās skāra Ņujorku un cilvēkiem lika palikt mājās, izrādei apmeklētāji tomēr bija. Elīna saņēma piedāvājumu to rādīt vēlreiz, un tas notika jau pilnā skatītāju zālē. Nāca e-pasti ar sadarbības piedāvājumiem. «Vienu brīdi bija eiforiska sajūta: esmu Ņujorkā, un viss notiek,» viņa atzīst. Nebija domas palikt? «Patiktu, bet man Rīgā ir ģimene,» viņa saka. Jau pirmajās nedēļās, esot prom no mājām, izjutusi «ļoti lielas ilgas pēc sava vīrieša un skumjas par to, ka savā priekā par notiekošo nevaru dalīties».

Kad tajā pašā gadā viņai pēc Dzudzilo ieteikuma zvanīja Viesturs Kairišs, lai piedāvātu darbu viencēliena operā Vīlas, Elīna apmulsa. «Pēc pirmā mēģinājuma, ko biju noskatījusies, vakarā pārnācu mājās un zvanīju Viesturam. Teicu — tomēr nevarēšu. Pamatoju, ka man ir soloizrāde, ar operas mēģinājumu grafiku to nevarēšu savienot. Viesturs atbildēja — vai nu tev ir idejas, vai nav. Gaidu rīt mēģinājumā!»

Viņa vēlējās piedalīties un tomēr bija bažīga. «Biju dzirdējusi dažādus stāstus par Viesturu — skrienot pa operu, bļaujot: te ir province! Gaidīju, kad tad sāks kliegt, bet nekas tāds mēģinājumos nenotika.» Kopējo kustības koncepciju Kairišs parasti iestudēšanas procesā sauc par baletu. «Arī tagad Baladīnā

Sākumā, strādājot pie Vīlām, tas radīja neskaidrības. Jaunā horeogrāfe, izdzirdot vārdu «balets», saprata klasisko dejas formu. Ar grimasēm viņa krāšņi attēlo, cik izbrīnīta un apjukusi toreiz bijusi, domājot, ka režisors no viņas operas iestudējumā tiešām gaida baletu.

Galvai tik daudz leņķu!

Tā nav nejaušība, ka pēdējo Kairiša izrāžu afišās ir rakstīts Kairišs-Dudzilo-Lutce. «Tas nav pašsaprotami. Tā ir zināma revolūcija, jo teātris ne pārāk mīl komandas darbu. Viņiem ērtāk, ja viens ir galvenais, kuram visi klausa,» Elīna atklāti saka. Viņai gribētos, lai recenzijās komandas darbs nepaliek otrajā plānā. Nereti, analizējot izrādi, kritiķi horeogrāfu piemin tikai iekavās. Elīna joko — viņa ir iekavu cilvēks. Taču patiesībā «režisors neatnāk ar ideju, kuru horeogrāfs vai scenogrāfs apkalpo. Katram ir sava galva. Idejas liekam kopā.»

Kairišs par Lutci izsakās ne tikai kā par spožu dārgakmeni jaunās paaudzes laikmetīgās dejas profesionāļu vidū, bet min arī viņas totālo atdevi izrādēm —  augstu darba ētiku, kā arī spēju labi sastrādāties.

Elīnas pieeja kustību režijai patiesi ir atsvaidzinoša. Viņa aktieriem neliek iemācīties, ko izdomājusi, bet strādā ar katra kustību potenciālu individuāli. «Kad redzu, ka aktieris pilda manu uzdevumu, nevaru izturēt. Mans mērķis ir tāds, lai aktieris ar manu palīdzību pats atrod, kā vislabāk var eksistēt kustībās izrādē.» Viņas ideāls: strādāt tā, lai apgūtais aktieros nostiprinās un palīdz arī citās izrādēs. Viņai patīk iedziļināties katrā cilvēkā, kam palīdz izveidot lomu. «Tāpēc gribas atrasties mēģinājumos no paša sākuma — tad redzu ne tikai to, kā attīstās aktieru domas par izrādi, bet arī to, kā viņi katrs aizstāv savu lomu, kā iet cīņā par to. Vēlāk mēģinājumos kā horeogrāfei man tad daudz vieglāk atrast kontaktu.»

Mēģinājumos viņa ar aktieriem daudz strādā ar kustību spēlēm un vingrinājumiem. Aizrāvusies ar tehniku fighting monkey. To izveidojuši horeogrāfi Jozefs Fručeks un Linda Kapetanea. Katrs cilvēks šo vingrinājumu tehniku var attīstīt no sava kustību spējas līmeņa, nav jābūt profesionālam dejotājam. «Daudz esmu bijusi viņu meistarklasēs, un viņi parasti saka — jūs neesat šeit, lai kļūtu par labāku dejotāju, bet gan par labāku cilvēku,» stāsta Elīna. «Viņi savieno kustību treniņus ar to, kāds cilvēks pēc tam ir ikdienā.»

Piemēram, ar šādu vingrinājuma palīdzību Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs (izrādē Salome — Jānis Kristītājs) sākotnēji plānotajā melnajā kostīmā, kurā redzama tikai galva, plaukstas un pēdas, atradis sev organiskāko lomas kustību partitūru. «Mana sākuma doma bija tāda, ka viņam izrādē ir tikai trīs redzamas ķermeņa daļas. Daudz strādājām ar galvu. Gundars pats pēc tam teica: o, man galvai ir tik daudz leņķu!» Savukārt ar aktieri Uldi Anži, gatavojot Pēra Ginta lomu, abi tikās mēnesi no vietas, lai ik rītu pusstundu trenētos. «Devu viņam visai somatiskas pieredzes. Pēc tam izrādē tās realizējās pusminūtē — sākumā, kad viņš krata muguras lāpstiņu.»

Aktieriem pēc garā treniņu perioda Elīna parasti saka: pat ja šīs kustības izrādē neizmantosi, redzēšu, ka tev ir apzinātākas plaukstas, apzinātākas pēdas, apzinātāka galva! Tas nozīmē — mazāk bezjēdzīga haosa, mazāk liekā. Piemēram, vai jūs pārvaldāt attālumu starp saviem pieciem pirkstiem? Zināt, kāds tas ir, kad veicat plaukstas kustību?

Bērnības mājās

Pie jaunās Valmieras Drāmas teātra izrādes Elīna sāka strādāt gavēņa laikā. Uz mēģinājumu laiku bija apmetusies bērnības mājās pie vecākiem, un gavēnis bijis liels izaicinājums Elīnas mammai. «Bērniņš neko neēd.» Kad gavēnis beidzies, mamma ar lielu prieku Elīnai pasniegusi sātīgas vakariņas. Vai abi vecāki bija uzaicināti uz pirmizrādi? Viņa smaida. «Mamma ir liela manas daiļrades fane, bet tētis priecājas pa gabalu,» asprātīgi komentē. Tikko tētim lūgusi palīdzību — atrast veļasmašīnu jaunajai soloizrādei, ko rādīs rudenī. Valmierā ir punkts, kur var nodot lietoto sadzīves tehniku, abi turp devušies. «Vēl brālis tika pasaukts komandā. Nonācām veikalā. Viņi man vaicā, vai varu izstāstīt, kāda veļasmašīna man vajadzīga. Saku — taisu izrādi, šaura nederēs, jo izrādē būšu uz tās! Viņi (ar fatālu pieskaņu) — tev būs izrāde? Un tu būsi uz veļasmašīnas?» Elīna dialogu atstāsta tik artistiski, ka par to būtu gatavs smieties pat Jānis Skutelis. «Jānis, starp citu, ir ļoti labs dejotājs,» horeogrāfe ieminas par vienu no daudzajām lietām, kas abus vieno.

Vakaru un nedēļas nogales brīvdienu tikpat kā nav — tāda ir dzīve, ja abi ar Jāni darbojas skatuves mākslā. «Mēģinājumi, izrādes, Pusnakts šova ieraksti,» Elīna uzskaita. «Kaut kā mēs tomēr atrodam laiku. Arī ikdienā — kaut vai brīvākā brīdī aizejam kopā pusdienās. Jānis man atbrauc pakaļ, vai es piebraucu viņam klāt.» Katru gadu februārī abi brauc uz Indiju. «Jānis pirmais sāka. Es tad vēl studēju un nevarēju tikt līdzi. Kad pirmoreiz aizbraucu, bija tik labvēlīgi apstākļi. Nebraukājām riņķī, bet mēnesi palikām vienā vietā, iegūstot pavisam citu laika sajūtu,» Elīna stāsta.

Katru reizi atgriežoties Latvijā, viņai ir sajūta, ka Indijas nesteidzīgumu, mieru spēs saglabāt. Taču «nemanāmi jau otrajā nedēļā pēc atgriešanās skrienu un skrienu». Šonedēļ skriešana uzņēmusi maksimālos apgriezienus: 12. maijā bija pirmizrāde Valmierā, nākamnedēļ Rīgas Mākslas telpā kopā ar Kairišu — koncertizstāde ar kori Kamēr… un Ilmāra Blumberga darbiem. Turklāt Elīna gatavojas jaunai soloizrādei, kas būs skatāma rudenī. Kustību ir daudz, un tieši tas viņu iedvesmo!

Foto — Sandra Melnalksne, Krista Dzudzilo, no privātā arhīva