Kategorijas: Personība

Turpmāk būs citādi!

Jaunais Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba (39) par to, kā piesaistīt gados jaunus skatītājus un nestrādāt kā rūpnīcā

Par sevi pārliecināts un enerģijas pilns, jaunais Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba iejūtas savā visjaunākajā lomā. Atšķirībā no iepriekšējām tā aktiermākslas un režijas profesionālim būs jāspēlē nevis uz teātra, bet gan dzīves skatuves. Turklāt simboliski tas noticis Latvijas simtgadē un Nacionālā teātra simtgades sezonas priekšvakarā. Neilgi pēc apstiprināšanas amatā Vimba nav gatavs detalizēti atklāt, kādas pārmaiņas teātri gaida viņa vadībā. Taču neslēpj, ka ir ambiciozs un viņa vīzija atšķiras no līdzšinējā direktora Ojāra Rubeņa. Nacionālajā teātrī Vimba sāka spēlēt pirms vienpadsmit gadiem, Kultūras akadēmijā pabeidzot aktiermākslas studijas pie profesora Pētera Krilova.

Aktiermākslai pievērsās jau pēc ekonomikas studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Bija sācis veidot karjeru valsts institūcijās: Pašvaldību lietu pārvaldē un Finanšu ministrijā. Intervijā stāsta, kā viena no Jaunā Rīgas teātra izrādēm atvērusi jaunu pasauli. Uzjundījusi radošo potenciālu, kas līdz tam izpaudies, dejojot Dzirnās un taisot «visādus trakus pasākumus» ekonomikas studiju laikā. Sākums Nacionālajā teātrī Vimbam bija cerīgs: jau pēc pirmās sezonas saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada  labākais jaunais mākslinieks par lomu izrādē Slīdošā Lūče.

Šīs sezonas noslēgumā viņu vēl var redzēt izrādēs Klūgu mūks un Skroderdienas Silmačos, bet kopumā Vimba spēlē deviņās repertuāra izrādēs.

Ziņa par viņa apstiprināšanu Nacionālā teātra valdes locekļa amatā kultūras videi bija pārsteigums, jo pirms diviem gadiem aktieris sāka režijas studijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā. Šoziem Nacionālajā teātrī rādīja savu režijas diplomdarbu, Jasmīnas Rezā komēdiju ART. Tās tēma — trīs draugi, kuri izvērš konfliktu par laikmetīgās mākslas darba vērtību, ko viens no viņiem nopircis.

Intervijā Vimba atklāj, ka aktiera darbs, kas uz kādu laiku nu jāatliek, ir sāpīgākais ziedojums jaunajam amatam. Kā norādījusi Kultūras ministrija, Vimba izvēlēts teātra valdes amatam, jo konkursā piedāvājis spēcīgāko vīziju par teātra attīstību turpmākajiem pieciem gadiem. Par lielu plusu uzskatīta viņa izglītība gan ekonomikā, gan mākslā. Intervijā Vimba iezīmē, kādus jautājumus vēlas risināt, kā arī pastāsta par pašu pirmo «amata konkursa kārtu» sievas un trīs bērnu mātes Lienes Vimbas priekšā. Līdzīgi kā vīrs, Liene ilgus gadus dejojusi Dzirnās, strādājusi arī sabiedrisko attiecību jomā. Patlaban viņa ir sabiedrisko attiecību speciāliste Rīgas Krievu teātrī.

Jānis sarunas laikā rada iespaidu, ka ir gatavs veikt lielas pārmaiņas un vēlas būt autoritāte. Sola respektēt trīs vaļus, uz kuriem Nacionālais teātris turas: tradīciju, valodu un nosacījumus, ko valsts priekšā pilda lielie teātri. Amatā Vimba stāsies 27. jūnijā.

Ko, jūsuprāt, Nacionālā teātra vadība līdz šim nav paveikusi, bet jūs apņematies veikt, jo tas šķiet svarīgi?
Ir viena ļoti svarīga lieta, kas nav līdz galam izdevusies, kaut zinu, ka labie nodomi ir bijuši. Tā ir jaunu skatītāju piesaistīšana. Teiksim, vecumā no 25 līdz 40 gadiem. Mums ir arī šādi skatītāji, bet procentuāli viņus gribētu vairāk. Mums ir daudz labu produktu, kas domāti tieši šai paaudzei, taču viņi nenāk uz šo māju. Māja acīmredzot uzliek kādu stereotipisku priekšstatu. «Mammai — jā, noteikti izrādes patiktu! Un omei! Bet man ne.» Tāds laikam ir tas priekšstats.

Kuras trīs Nacionālā teātra izrādes spontāni varat nosaukt kā ļoti piemērotas minētajai vecuma grupai?
Arī vaļiem ir bail, jauna izrāde (dramaturgs Arturs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs). Cilvēki, lietas un vietas — absolūti mūsdienīga, jaunajai paaudzei domāta izrāde (dramaturgs Dankans Makmilans, režisors Valters Sīlis).

Trīne diemžēl jau noņemta (dramaturgs Rūdolfs Blaumanis, režisors Elmārs Seņkovs). Ir jau vēl izrādes, bet nosauktās veidojuši jauni cilvēki ar jaunu sapratni par teātri.

Kā tieši domājat pievilināt gados jaunākus skatītājus?
Pirmkārt, šobrīd varu runāt tikai politiskās kategorijās, vīzijās. Konkrēti soļi man, protams, ir padomā, bet par tiem vēl nedrīkstu runāt. Ir konkrētas darbības, ko veiksim, tās esam pārrunājuši ar bijušo valdes locekli Ojāru Rubeni, kurš šobrīd ir izpilddirektora amatā. Noteikti daudz strīdēsimies, mēģināsim saprast, vai jaunās pārmaiņas darbojas.

Iespējams, daudzas lietas Ojārs, vadot teātri, jau ir izmēģinājis, par kurām es nezinu. Tāpēc nosaukt konkrētus soļus negribu. Apsolu pateikt rudenī, un vabūt to jau varēs redzēt darbībā.

Kā ir «pārmest kūleni»: no aktiera, arī režisora, kļūt par teātra vadītāju?
Viena lieta ir manas sajūtas. Otra — kā šo faktu uztvers pārējie teātrī. Nenoliedzami mums būs jāiepazīstas no jauna, lai izveidotu attiecību modeli, kas strādā. Būs subordinācija, tā būs jāiemācās gan trupai, gan visiem pārējiem darbiniekiem teātrī, gan arī, protams, man. Robežas nedrīkstēs pārkāpt. Diemžēl mans vārds būs zināmā mērā likums. Negribas lietot šādu terminu, tomēr tā būs.

Protams, būs daudz neveiklu situāciju. Tomēr ticu, ka man ir pietiekami laba izglītība, arī pieredze, lai šādas situācijas pārvarētu. Esmu vadījis projektus gan teātrī, gan pirms tam citā jomā. To var iemācīties darīt filigrāni, demokrātiski un tomēr ar autoritāti.

Pieteikuma iesniegšana, vīzijas uzrakstīšana [Kultūras ministrijai par teātra vadīšanu] tomēr ir diezgan mākoņos bakstīts uzdevums. Tur vēl nav konkrētas atbildības. Savukārt otrā kārta, kur reāli jārunā un četru stundu garumā tevi četri cilvēki iztirzā par jebkuru jautājumu — dzīvi, profesiju —, uzliek jau zināmu atbildību par saviem vārdiem. Ir jābūt nopietni meklējušam atbildes pirms tam. Jābūt psiholoģiski sagatavotam amatam, uz kuru pretendē. Man bija pietiekami ilgs laiks, lai visu kārtīgi pārdomātu. Pārrunātu ar ģimeni, sievu — ko viņa domā. Mans lēmums nav ātrs un vieglprātīgs.

Vai sieva atbalsta jūsu lēmumu?
Vispirms paskaidrošu, ka palieku savās līdzšinējās lomās, bet jaunas lomas neņemšu. Tātad darba apjoms man būtiski nepalielināsies. Pirmā sievas reakcija bija (ar nopūtu): vai tiešām? Arī Liene ir strādājusi teātrī, zina, ko tas nozīmē. Lēnām, pārrunājot, kāpēc vēlos to darīt, viņa mani saprata un izteica atbalstu. «Kāpēc tu domā, ka būsi labākais?» «Kādas tev ir idejas?» «O, interesanti!» Var teikt, ka pirmo komisiju izgāju pie sievas, pēc tam Kultūras ministrijā.

Esmu ambiciozs cilvēks, bet tas nav nepārdomāts ambiciozums — par visām varēm kaut ko vadīt. Pilnīgi noteikti ne. Tad es to būtu izdarījis uzreiz pēc ekonomikas studijām.

Kāpēc ekonomiku studējāt Lauksaimniecības universitātē, kur tā tomēr nav pamatprogramma?
Man nav kauns, es paskaidrošu. Pēc vidusskolas iesniedzu dokumentus trīs augstskolu ekonomikas fakultātēs: Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tajā laikā bija jākārto iestājeksāmeni, uzņemšana nebalstījās vidusskolas centralizēto eksāmenu rezultātos. LU paliku tuvu aiz svītras — otrais vai trešais ārpus budžeta. RTU tiku budžetā kā viens no pirmajiem, arī LLU. Tobrīd mūsu ģimenei ar finansēm bija, kā bija. Tās bija 90. gadu beigas, pirmā lielā ekonomiskā krīze. Vecāki mani uz Rīgu palaist nevarēja, jo kopmītnēs neuzņēma — mana dzīvessvieta bija Rīgas rajonā. Man būtu jābraukā. Sarēķinājām, cik sanāktu braukāšanai, vēl kaut ko paēst un vēl no mācību viedokļa visu laiku neizgulējies, ceļā, un nonācām pie slēdziena, ka mācības LLU būtu vispieņemamākās. Tur man bija vieta kopmītnēs.

Ne brīdi nenožēloju savu izvēli. Bijām pēdējais ekonomistu gads, kurš mācījās arī visus lauksaimniecības priekšmetus. Tas nozīmē, ka man ir priekšstats par lopkopību, pļavkopību, dārzkopību. Lēnām ceļu ģimenei māju, zināšanas noder. LLU laiks bija skaists ne tikai ar zināšanām, bet arī ar cilvēcību. Dejoju Dzirnās, biju statists operā. Dziedāju korī Jelgavā. Darījām dullas radošas lietas — organizējām grandiozas balles universitātē. Mani vēl ievēlēja [augstskolas] Senātā. Mani vienmēr saistījusi starpdisciplinārā domāšana. Savienot nesavienojamo, radīt kaut ko jaunu.

Tie, kuri jūs pazīst privāti, stāsta, ka esat spītīgs un pašlepns. Visu vēlaties izdarīt pats, nepieņemat labumus, kaut dzīvē šāda iespēja bijusi — izmantot apstākļus un dzīvot viegli. No kurienes jums tas spītīgums?
Pirmkārt, jāpaskaidro, kas ir mani vecvecāki no tēva puses. Nākuši no Abrenes. Kad pēc okupācijas tā tika zaudēta, viņi pieņēma vienīgo pareizo lēmumu: pameta visu, ko bija uzcēluši, iekopuši, un pārcēlās uz Alūksnes pusi, Mālupi. Sāka no nulles svešā vietā. Atteicās no īslaicīga labuma lielāka redzējuma dēļ — kur vislabāk būtu augt viņu bērniem. Arī vecvecāku paaudzi no otras — mammas — puses padomju laiki izpluinīja. Bija izsūtīšanas.

Un vecāki?
Abi mani vecāki ir daiļdārznieki. Pēc mācībām tika nosūtīti strādāt uz Raganu, veidoja dzīvi no nulles. Kad skatos uz saviem senčiem, tas zemapziņā norūda. Zinu, ka vienīgais cilvēks, uz kuru varu dzīvē simtprocentīgi paļauties, esmu es pats — cik pats izdarīšu, tik arī būs. Man ir jārūpējas gan par maniem bērniem, gan vecākiem. Rūpes vispār ir ļoti, ļoti svarīga tēma. Cik gatavi rūpēties cits par citu mēs Latvijā esam? Redzēt ne tikai sevi, bet arī citus.

Runājot par citiem, jums kā jaunajam teātra vadītājam, iespējams, būs jāpieņem arī nepatīkami lēmumi. Pirms gada bija tracis ap aktieru atlaišanu Jaunajā Rīgas teātrī, vēlāk Valmieras teātrī. Kā sevi redzat šādā kontekstā?
Es netaisos nevienu atlaist tūlīt pat. Pirmkārt, man šobrīd jāpaļaujas uz to, kas teātrī jau sastrādāts līdz šim — nākamā sezona ir saplānota un jau ražošanā. Ja kādu atlaižu, kāršu namiņš bruks. Šis nav mans namiņš, bet Ojāra Rubeņa, man jāpaļaujas uz viņa līdzšinējiem lēmumiem. Otrkārt, lai runātu par atlaišanām, man jāredz daudz skaitļu, arī struktūras. Līdz šim tos nekādi nevarēju uzzināt, par to draudētu kriminālatbildība. Pēc likuma visus skaitļus varēšu noskaidrot pēc 27. jūnija.

Nacionālajā teātrī gadā tiek nospēlētas 590 izrādes. Ir sešpadsmit septiņpadsmit jauniestudējumu (49 štata aktieri — red.). Katram jauniestudējumam, kā to aprēķinājis nevis Rubenis vai Vimba, bet [režijas klasiķis] Konstantīns Staņislavskis, nepieciešami vismaz divi mēneši sagatavošanas darba. Mēs strādājam lielā rūpnīcā ar ļoti lielu slodzi. Kaut kad vajadzētu arī atpūsties, veidot ģimeni, dzīvot. Līdz ar to runāt par aktieriem, kuri būtu lieki… Jautājums, vai esam liela trupa? Vai tas, ka skatītājs visu laiku grib redzēt kaut ko jaunu, mūs nepadara par rūpnīcas darbiniekiem. Un kā mēs varētu šo ķēdes reakciju apstādināt.

Ojārs Rubenis Nacionālajam teātrim piesaistīja spilgtus citu valstu režisorus, viņa laiks iezīmējas ar drosmīgiem eksperimentiem. Kas šajā teātrī varētu iezīmēt jūsu laiku?
Uz esošās bāzes jāveido jaunais. Piekrītu Rubenim par meklējumu svarīgumu. Jautājums tikai par kvalitāti un virzienu. Šeit mūsu domas ar bijušo valdes locekli daļēji sakrīt, bet man ir arī atšķirīga vīzija, ko un kur vajadzētu meklēt.

Varat konkretizēt?
Bez režisora teātra ir arī citi teātra veidi. Taču nemēģināšu uzreiz visu lauzt. Uzskatu, ka jebkura veida mākslai ir tiesības pastāvēt. Jautājums, vai šai mākslai ir uzliktas robežas, kas tai jāsasniedz. Mūsu teātrim šādas robežas ir — tās iezīmē sadarbība ar valsti, skatītājiem un Nacionālā teātra vēsturi. Es šīs robežas vēlos respektēt. Taču paralēli neatteikties no meklējumiem.

Vai jūs varat nosaukt Ojāra Rubeņa kā Nacionālā teātra vadītaja lielāko veiksmi un neveiksmi?
Kā ekonomists labi saprotu, ka esmu absolūti neizdevīgās pozīcijās, ienākot teātrī kā vadītājs pēc Rubeņa. Es ienāku spēcīgā uzņēmumā. Tas ir citādi, nekā ienākt vājā un, viens divi, spīdēt.

Atbildot uz jautājumu: domāju, ka Ojāra sliktā īpašība, kas vienlaikus ir arī laba, ir emocionalitāte. Pieļauju, ka arī man tāda būs. Dažreiz tas varbūt ir licis kāju priekšā labai sadarbībai ar citiem. Pozitīvā īpašība: viņa apbrīnojamā sapratne par laukumu — Latviju, pasauli, kultūru, ekonomiku, politiku. Viņam piemīt vispārēja erudīcija. Pieļauju, ka tas nācis no Labvakar laika milzīgajiem interešu lokiem.

Šajā amatā jāorientējas, kas notiek citos teātros, citās nozarēs. Ja redzam teātri kā vienu no izklaides formām, jāzina jaunākais, kas notiek kino un mūzikas laukā. Visā izklaides industrijā.

Pēc apstiprināšanas amatā Latvijas Radio sacījāt, ka saprotat Nacionālā teātra nozīmi latviešiem un latviešu valodai un ka teātris ir grēkojis pret valodu, jūs šo politiku pārskatīsit. Ko ar to domājāt?
Valoda ir viena no nācijas pazīmēm, un teātris ir bastions, kas rūpējas par runātu vārdu. Teātrī ir dažādi uzvedumi: klasika, mūsdienu dramaturģija. Mūsdienu dramaturgi redz, ka valoda ir mainījusies — mums jārunā citādi ar auditoriju. Necieņa pret valodu šādā gadījumā būtu, ja mēs mūsdienu dramaturgu darbus mēģinātu «klasiskot» pēc kāda senāka standarta.

Savukārt klasisko dramaturģiju — «mūsdienīgot». Protams, ir konceptuāli paņēmieni, kad uz klasiku režisori mēģina paskatīties mūsdienīgi un maina dramaturga lietoto valodu.

Ar kuriem režisoriem jums kā aktierim šķitis vērtīgi strādāt?
Ar manu pasniedzēju Pēteri Krilovu. Ar viņu strādāt vienmēr bijis grūti: ļoti jākoncentrējas, jābūt labā formā, bet pēc tam ir liela, labi padarīta darba sajūta. Tad man ir bijusi ļoti feina sadarbība ar Kirilu Serebreņņikovu. Mirušās dvēseles bija jauns kosmoss, kas man atvērās.

Kā vērtējat ar Serebreņņikovu patlaban notiekošo Krievijā, viņš jau kopš pērnā gada ir mājas arestā?
Kā totālu vājprātu. Manuprāt, ja karalis savu ākstu ieliek cietumā, kaut kas nav kārtībā ar karali. Ja atskatāmies vēsturē, aktieris kaut kādā mērā ir turpinājums āksta funkcijai. Āksts vienmēr drīkstējis pateikt patiesību, bet šajā gadījumā — nedrīkst.

Pēc izrāžu apmeklēšanas Krievijā rakstījāt Kroders.lv, ka Latvijā aktieri un režisori var būt laimīgi, tiem nav jānāk uz skatuves atvainoties par izrādē lietotajiem vārdiem.
Es absolūti novērtēju, cik labā valstī dzīvojam. Esmu normāls latvietis, ļoti patīk pukstēt. Taču visu laiku atgādinu sev, ka man ir divas rokas, divas kājas, galva un  šajā valstī varu sasniegt visu, ja vien gribu.

Šovasar pabeigsit režijas maģistra studijas Kultūras akadēmijā. Vai vadītāja amats jums nenogriež radošo perspektīvu?
Šis jautājums — par aktiera un režisora darbu, kas tagad jāatliek — man sāp visvairāk. Neesmu tik ilgi dzīvojis, bet domāju, ka arī 60 gados aktieris domā: varētu vēl nospēlēt to un to! Tā nepiepildījuma sajūta. Režijā gan esmu tikai sākumceļā. Gribējās, bija sajūta, ka varu vairāk. Pavisam nogriezt to nenogriezīšu. Studijas pabeigšu un mēģināšu atgriezties režijas lauciņā vēlāk.

Kāda bija jūsu pirmā nozīmīgākā saskare ar teātri?
Mācījos LLU 3. kursā, kad pavasarī mans draugs Kaspars Zvīgulis uzaicināja uz Jaunā Rīgas teātra izrādes Vilkmuižas jaunkundzes ģenerālmēģinājumu. Viss vēl negāja gludi, viena aina tika izspēlēta vēlreiz, notika melns darbs. Bija skatītāji, kuri cēlās kājās, gāja ārā. Viņi sačukstējās, «kas tas tāds, neko nevar saprast!», bet es sēdēju, un man bija norauts jumts. Iekšā viss griezās, šķīda, līmējās citādi kopā: ko es daru, kāpēc daru, kas es esmu? Pēc tās izrādes biju ieguvis kaut ko ļoti nozīmīgu.

Jūs gribētu, lai jums kā vadītājam izdodas, un šāda pieredze skatītājiem ir arī Nacionālajā teātrī?
Absolūti. Ticu lietu nenovēršamībai sakārtotā secībā. Ja tu vienu mazu posmu pagriez efektīvi, labums aiziet ģeometriskā progresijā.

Kā komentēsit aizkulišu minējumu, ka esat jauna izkārtne, bet faktiski teātri turpinās vadīt Ojārs Rubenis?
Zinu, ka tā daudzi domā. Teikšu skaidri: jā, Ojārs šobrīd paliks izpilddirektora amatā nenoteiktu laiku. Viņam ir līgums ar iepriekšējo teātra valdes locekli Daci Vilsoni. Mana juridiskā atbildība nosaka, ka varu paturēt Ojāru teātrī uz nenoteiktu laiku kā izpilddirektoru. Varu arī nepaturēt. Bet vadītājs turpmāk šajā teātrī būs Jānis Vimba.

Ņiprais lociņš

Pirms desmit gadiem, sākot studijas, horeogrāfe Elīna Lutce bijīgi raudzījās uz Dzirnu puišu profesionalitāti, bet tagad kļuvusi par vienu no pieprasītākajām dejas meistarēm Latvijas teātrī

Baltās līgavas kleitās ar plīvuru, atbalstoties uz spieķa, sirmās kundzes nenovēršami kā nāve dodas pāri skatuvei, radot komiskuma un reizē šausmu sajūtu. Tieši šādi 2015. gada pavasarī sākās jaunās horeogrāfes Elīnas Lutces sadarbība ar Viesturu Kairišu — režisors viņu uzaicināja kopā strādāt pie Džakomo Pučīni iestudējuma Vīlas Nacionālajā operā. Elīnas uzdevums bija veidot kustību režiju. Liels izaicinājums jaunam māksliniekam — operas iestudējums. Taču savu darbu Elīna paveica godam.

Sekoja nākamie lielie darbi Kairiša komandā — Uguns un nakts, Pērs Gints, Salome Nacionālajā teātrī, Karalis Līrs Rīgas Krievu teātrī. Kopā viņi veidoja arī koncertuzvedumus Cēsu Mākslas festivālam. Šopavasar ar Kairišu horeogrāfe strādā jau pie astotās izrādes — Valmieras Drāmas teātrī 12. maijā pirmizrādi piedzīvoja poļu romantisma klasiķa Juliuša Slovacka iestudējums Baladīna ar Elīnu Vāni galvenajā lomā.

Saņemot piedāvājumu strādāt pie izrādes Valmierā, Elīna Lutce bija priecīga. «Atgriešanās mājās. Iespēja atdot kaut ko labu savai pilsētai.» Tās bija arī svinības Elīnas vecākiem — Rīgā dzīvojošo meitu nu varēja satikt katru dienu. Taču Elīnai bija arī kāds īpaši izaicinošs laika sprīdis, jo paralēli izrādes iestudējumam viņa piedalījās mūsdienu dejas meistarklasēs Riga On. «Labi ārzemju pasniedzēji. Tā man bija iespēja atgriezties zālē kā dejotājai.» Noberztām kājām ar sajūtu kā studiju laikā, viņa pēc meistarklasēm lēca mašīnā un ar prāvu mapīti padusē devās uz Valmieru. Mapītē — lērums ideju Baladīnai.

«Katra izrāde sākas ar «es neko nezinu!»,» horeogrāfe atzīstas. Reiz ar nu jau tradicionāli izrādes kopā veidojošo komandu — režisoru Kairišu, scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu — smējušies: esam labi profesionāļi katrs savā jomā. Nu tad sanākam un uztaisām ģeniālu izrādi! «Bet tā jau nenotiek,» Elīna atzīst. Katra izrāde nozīmē ne tikai milzīgu darbu, bet arī šaubas par sevi, kļūdas. Darbu teātrī horeogrāfe raksturo līdzībās: «Vidusskolā simt metrus vienmēr skrēju aiz klases labākā sprintera — tad varēju sasniegt labāku rezultātu. Šobrīd ir tā: strādāju tik labā komandā, ka arī pati nonāku pie laba rezultāta.»

Režisors Viesturs Kairišs pastāsta, ka jaunajā izrādē Baladīna par varas ietekmi uz cilvēku tiek runāts caur folkloras tēliem. Tiem inspirāciju guvis Latvijas politikā. Skatītāji noteikti atpazīs konkrētas personas, un šeit liela loma ir kustību režijai. Gribot negribot izrāde sanākusi kā veltījums Latvijas simtgadei (lai gan nav tās oficiālajā programmā). Elīna atklāj, ka, neraugoties uz smago tēmu, poļu dramaturga luga sagādājusi daudz jautrības. «Kopā ar komandu tā nebijām smējušies nekad. Tur ir tēli Spridzis un Čupriņš.»

Pēc dejas meistarklasēm vakarā atskrējusi uz interviju, horeogrāfe ir enerģijas pilna. Mazliet iesauļotu ādu, bez grima, smalkiem, skaistiem vaibstiem. Viņas žesti un mīmika, kas pavada sacīto, runā paši par sevi — izteiksmīgi, asprātīgi. Vai nekad nav domājusi kāpt uz skatuves stand-up komēdijās kopā ar dzīvesdraugu Jāni Skuteli? Elīna smejas: ir, ir! Tāds projekts noteikti kaut kad taps.

Solo Ņujorkas sniegputenī

Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas studijas Elīna absolvēja pirms septiņiem gadiem. Tas bija laiks, kad Latvijā dejas kompānijas vēl nebija attīstījušās. Dejotājiem nebija, kur strādāt. «Izej no skolas un domā, ko darīt.» Kas īsti ir laikmetīgā deja, ar ko Elīna nodarbojas? Ar to tiek saprasta dejas tehnika, kas pagājušā gadsimta otrajā pusē izveidojās uz modernās dejas bāzes. Savukārt modernā deja pirms vairāk nekā simt gadiem radās kā protests klasiskā baleta stingrajai formai. Par modernās dejas aizsācēju uzskata izcilo amerikāņu dejotāju Aisedoru Dunkani.

Elīna laikmetīgās dejas pasaulē ienāca ar lielu vēlēšanos radīt lieliskas izrādes. Veiksme bija klāt jau brīdī, kad viņu — sarīkojumu deju dejotāju no Valmieras, kura vienu gadu tētim par prieku bija izstudējusi Banku augstskolā, — Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfu kursā uzņēma profesore Olga Žitluhina. Iestājeksāmenos bija liela konkurence — jaunās zvaigznes no Dzirnām. Elīna tās uzskatīja par galvastiesu pārākām. Tas, kas laikmetīgajā dejā pieredzējušākiem kursabiedriem bija labi zināms un ļāva atslābt, Elīnai — jaunums. «Tas man pirmajā kursā deva strauju attīstības iespēju,» viņa atzīst. Strādāja smagi un daudz.

Pēc studijām ātri izveidojās sadarbība ar Latvijas Jaunā teātra institūtu, kurš bija radījis platformu Jaunie nāk! Jaunie dejas mākslinieki varēja rādīt miniatūras soloizrādes. «Tas bija labs atspēriena punkts,» Elīna atceras. Savu pirmo pilnmetrāžas dejas izrādi Rezervisti viņa veidoja kopā ar dramaturģi Ingu Gaili Ģertrūdes ielas teātrī. Pēc tās sadarbībai izrādē Sarkangalvīte un vilks viņu uzrunāja režisors Elmārs Seņkovs. Abi vēlāk strādāja kopā arī pie Maksima Gorkija Vasaniekiem Rīgas Krievu teātrī.

Pirmie trīs četri gadi pēc augstskolas Elīnai bija radošajiem projektiem bagāti. Izrādei Eņģeļi Amerikā, ko Dailes teātrī iestudēja režisors Mārtiņš Eihe, viņa veidoja horeogrāfiju, 2015. gadā par to tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Tajā gadā viņa izlēma veidot pirmo soloizrādi — Korpuss. Tērpusies kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo veidotajā barokālajā kleitā, Elīna kā lociņš spraucās cauri izsmalcinātā apģērba slāņiem. Izrādē viņa caur kustību pētīja ķermeņa komunikāciju ar sevi un ārpasauli, iedomātos un reālos ierobežojumus, ko sev uzliekam.

Togad ziemā Elīna aizbrauca uz meistarklasēm Ņujorkā. Leģendārajā Džadsona baznīcā, kur veidojusies postmodernās dejas kultūra, rādīja savu Korpusu. Par spīti puteņa krīzei, kas tajās dienās skāra Ņujorku un cilvēkiem lika palikt mājās, izrādei apmeklētāji tomēr bija. Elīna saņēma piedāvājumu to rādīt vēlreiz, un tas notika jau pilnā skatītāju zālē. Nāca e-pasti ar sadarbības piedāvājumiem. «Vienu brīdi bija eiforiska sajūta: esmu Ņujorkā, un viss notiek,» viņa atzīst. Nebija domas palikt? «Patiktu, bet man Rīgā ir ģimene,» viņa saka. Jau pirmajās nedēļās, esot prom no mājām, izjutusi «ļoti lielas ilgas pēc sava vīrieša un skumjas par to, ka savā priekā par notiekošo nevaru dalīties».

Kad tajā pašā gadā viņai pēc Dzudzilo ieteikuma zvanīja Viesturs Kairišs, lai piedāvātu darbu viencēliena operā Vīlas, Elīna apmulsa. «Pēc pirmā mēģinājuma, ko biju noskatījusies, vakarā pārnācu mājās un zvanīju Viesturam. Teicu — tomēr nevarēšu. Pamatoju, ka man ir soloizrāde, ar operas mēģinājumu grafiku to nevarēšu savienot. Viesturs atbildēja — vai nu tev ir idejas, vai nav. Gaidu rīt mēģinājumā!»

Viņa vēlējās piedalīties un tomēr bija bažīga. «Biju dzirdējusi dažādus stāstus par Viesturu — skrienot pa operu, bļaujot: te ir province! Gaidīju, kad tad sāks kliegt, bet nekas tāds mēģinājumos nenotika.» Kopējo kustības koncepciju Kairišs parasti iestudēšanas procesā sauc par baletu. «Arī tagad Baladīnā

Sākumā, strādājot pie Vīlām, tas radīja neskaidrības. Jaunā horeogrāfe, izdzirdot vārdu «balets», saprata klasisko dejas formu. Ar grimasēm viņa krāšņi attēlo, cik izbrīnīta un apjukusi toreiz bijusi, domājot, ka režisors no viņas operas iestudējumā tiešām gaida baletu.

Galvai tik daudz leņķu!

Tā nav nejaušība, ka pēdējo Kairiša izrāžu afišās ir rakstīts Kairišs-Dudzilo-Lutce. «Tas nav pašsaprotami. Tā ir zināma revolūcija, jo teātris ne pārāk mīl komandas darbu. Viņiem ērtāk, ja viens ir galvenais, kuram visi klausa,» Elīna atklāti saka. Viņai gribētos, lai recenzijās komandas darbs nepaliek otrajā plānā. Nereti, analizējot izrādi, kritiķi horeogrāfu piemin tikai iekavās. Elīna joko — viņa ir iekavu cilvēks. Taču patiesībā «režisors neatnāk ar ideju, kuru horeogrāfs vai scenogrāfs apkalpo. Katram ir sava galva. Idejas liekam kopā.»

Kairišs par Lutci izsakās ne tikai kā par spožu dārgakmeni jaunās paaudzes laikmetīgās dejas profesionāļu vidū, bet min arī viņas totālo atdevi izrādēm —  augstu darba ētiku, kā arī spēju labi sastrādāties.

Elīnas pieeja kustību režijai patiesi ir atsvaidzinoša. Viņa aktieriem neliek iemācīties, ko izdomājusi, bet strādā ar katra kustību potenciālu individuāli. «Kad redzu, ka aktieris pilda manu uzdevumu, nevaru izturēt. Mans mērķis ir tāds, lai aktieris ar manu palīdzību pats atrod, kā vislabāk var eksistēt kustībās izrādē.» Viņas ideāls: strādāt tā, lai apgūtais aktieros nostiprinās un palīdz arī citās izrādēs. Viņai patīk iedziļināties katrā cilvēkā, kam palīdz izveidot lomu. «Tāpēc gribas atrasties mēģinājumos no paša sākuma — tad redzu ne tikai to, kā attīstās aktieru domas par izrādi, bet arī to, kā viņi katrs aizstāv savu lomu, kā iet cīņā par to. Vēlāk mēģinājumos kā horeogrāfei man tad daudz vieglāk atrast kontaktu.»

Mēģinājumos viņa ar aktieriem daudz strādā ar kustību spēlēm un vingrinājumiem. Aizrāvusies ar tehniku fighting monkey. To izveidojuši horeogrāfi Jozefs Fručeks un Linda Kapetanea. Katrs cilvēks šo vingrinājumu tehniku var attīstīt no sava kustību spējas līmeņa, nav jābūt profesionālam dejotājam. «Daudz esmu bijusi viņu meistarklasēs, un viņi parasti saka — jūs neesat šeit, lai kļūtu par labāku dejotāju, bet gan par labāku cilvēku,» stāsta Elīna. «Viņi savieno kustību treniņus ar to, kāds cilvēks pēc tam ir ikdienā.»

Piemēram, ar šādu vingrinājuma palīdzību Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs (izrādē Salome — Jānis Kristītājs) sākotnēji plānotajā melnajā kostīmā, kurā redzama tikai galva, plaukstas un pēdas, atradis sev organiskāko lomas kustību partitūru. «Mana sākuma doma bija tāda, ka viņam izrādē ir tikai trīs redzamas ķermeņa daļas. Daudz strādājām ar galvu. Gundars pats pēc tam teica: o, man galvai ir tik daudz leņķu!» Savukārt ar aktieri Uldi Anži, gatavojot Pēra Ginta lomu, abi tikās mēnesi no vietas, lai ik rītu pusstundu trenētos. «Devu viņam visai somatiskas pieredzes. Pēc tam izrādē tās realizējās pusminūtē — sākumā, kad viņš krata muguras lāpstiņu.»

Aktieriem pēc garā treniņu perioda Elīna parasti saka: pat ja šīs kustības izrādē neizmantosi, redzēšu, ka tev ir apzinātākas plaukstas, apzinātākas pēdas, apzinātāka galva! Tas nozīmē — mazāk bezjēdzīga haosa, mazāk liekā. Piemēram, vai jūs pārvaldāt attālumu starp saviem pieciem pirkstiem? Zināt, kāds tas ir, kad veicat plaukstas kustību?

Bērnības mājās

Pie jaunās Valmieras Drāmas teātra izrādes Elīna sāka strādāt gavēņa laikā. Uz mēģinājumu laiku bija apmetusies bērnības mājās pie vecākiem, un gavēnis bijis liels izaicinājums Elīnas mammai. «Bērniņš neko neēd.» Kad gavēnis beidzies, mamma ar lielu prieku Elīnai pasniegusi sātīgas vakariņas. Vai abi vecāki bija uzaicināti uz pirmizrādi? Viņa smaida. «Mamma ir liela manas daiļrades fane, bet tētis priecājas pa gabalu,» asprātīgi komentē. Tikko tētim lūgusi palīdzību — atrast veļasmašīnu jaunajai soloizrādei, ko rādīs rudenī. Valmierā ir punkts, kur var nodot lietoto sadzīves tehniku, abi turp devušies. «Vēl brālis tika pasaukts komandā. Nonācām veikalā. Viņi man vaicā, vai varu izstāstīt, kāda veļasmašīna man vajadzīga. Saku — taisu izrādi, šaura nederēs, jo izrādē būšu uz tās! Viņi (ar fatālu pieskaņu) — tev būs izrāde? Un tu būsi uz veļasmašīnas?» Elīna dialogu atstāsta tik artistiski, ka par to būtu gatavs smieties pat Jānis Skutelis. «Jānis, starp citu, ir ļoti labs dejotājs,» horeogrāfe ieminas par vienu no daudzajām lietām, kas abus vieno.

Vakaru un nedēļas nogales brīvdienu tikpat kā nav — tāda ir dzīve, ja abi ar Jāni darbojas skatuves mākslā. «Mēģinājumi, izrādes, Pusnakts šova ieraksti,» Elīna uzskaita. «Kaut kā mēs tomēr atrodam laiku. Arī ikdienā — kaut vai brīvākā brīdī aizejam kopā pusdienās. Jānis man atbrauc pakaļ, vai es piebraucu viņam klāt.» Katru gadu februārī abi brauc uz Indiju. «Jānis pirmais sāka. Es tad vēl studēju un nevarēju tikt līdzi. Kad pirmoreiz aizbraucu, bija tik labvēlīgi apstākļi. Nebraukājām riņķī, bet mēnesi palikām vienā vietā, iegūstot pavisam citu laika sajūtu,» Elīna stāsta.

Katru reizi atgriežoties Latvijā, viņai ir sajūta, ka Indijas nesteidzīgumu, mieru spēs saglabāt. Taču «nemanāmi jau otrajā nedēļā pēc atgriešanās skrienu un skrienu». Šonedēļ skriešana uzņēmusi maksimālos apgriezienus: 12. maijā bija pirmizrāde Valmierā, nākamnedēļ Rīgas Mākslas telpā kopā ar Kairišu — koncertizstāde ar kori Kamēr… un Ilmāra Blumberga darbiem. Turklāt Elīna gatavojas jaunai soloizrādei, kas būs skatāma rudenī. Kustību ir daudz, un tieši tas viņu iedvesmo!

Foto — Sandra Melnalksne, Krista Dzudzilo, no privātā arhīva

Tad atbrauca latvietis

Mūziķis Jānis Strapcāns, pirms gada pārcēlies uz Igauniju, jaunajā televīzijas raidījumā Latvietis. Paralēlās pasaules apciemos likteņa biedrus no Japānas līdz Meksikai. «Dzīvojot citur, ir lielāka iespēja dziļāk iegremdēties savā privātajā telpā,» viņš ir pārliecinājies

Pa Valdemāra ielu Jānis Strapcāns nevar ilgi staigāt nepamanīts, jau drīz pretī smaidīdams nāk labu laiku neredzēts draugs. Jānis dabū stāstīt, ka no Tallinas izrāvies filmēšanās dēļ — raidījuma Latvietis. Paralēlās pasaules 1. sēriju 4. aprīlī rādīja LTV1. Tā bija par Somijas latvieti Arturu Dutku, kurš atjaunojis Rovaniemi alus darīšanas tradīciju, un paralēli — par Latvijā apmetušos somu mūziķi Marko Ojalu.

«Katrā sērijā latvietis no citas valsts un tās valsts pilsonis Latvijā,» Jānis precizē. «Dokumentējam vienu dienu viņu dzīvē. Kā, piemēram, japāniete Miki Nakazava-Miklaševica, mikrobioloģijas docente Rīgas Stradiņa universitātē, mostas, iet uz darbu, pusdieno, vakariņo, satiekas ar draugiem, pavada brīvo laiku. Tāpat — kā to dara latvietis Japānā.

Pat raidījuma stilistika ir paralēlie ekrāni — astoņi no rīta vienā valstī un astoņi no rīta otrā.»

Patiesībā dzīve nerit tik hronoloģiski paralēli, Jānis pats vēl cīnās ar laika zonu pārvarēšanas sekām. Dienu iepriekš atgriezies no Japānas, nedaudz saguris, bet iespaidu pilns. «Bijām pie Daiņa Viskera, kurš ir apprecējies ar japānieti. Fizioterapeits, Japānā strādā būvniecības firmā. Brīvajā laikā spēlē beisbola komandā, tas Japānā ir populārākais sporta veids.

Protams, ikdiena atšķiras, cilvēki arī. Japāņi virsū nebāzīsies, bet, ja kaut ko pavaicā, ļoti sirsnīgi, atvērti stāsta, palīdz, padalās. Braukājām ar riteņiem Kioto gar pilsētas upi. Man patika, ka jauni mūziķi iet pie upes trenēties — upe čalo, viens spēlē trombonu, otrs — mežragu, kāds cits — saksofonu. Pieejam pie viena, otra, papļāpājam, pamuzicējam kopā. Siltums bija pārsteidzošs,» Jānis stāsta.

Tev pašam arī kāds instruments bija līdzi?
Paņēmu ukuleli. Maza, viegla, vienmēr pie rokas, un es to arī visur uzspēlēju. Izrādījās, ka Japānas raidījuma varonis Dainis arī spēlē ukuleli un ģitāru! Jā, tas iepriekš nebija saskaņots. Mājas balkoniņā forši pasēdējām, pat kopā radījām dziesmu. Pārsteidzoši, ka tā var notikt!

Citiem raidījumiem apzināti meklējāt cilvēkus, ar kuriem vari saspēlēties?
Nē, neviens, ko filmējām, nav izvēlēts tikai mūzikas dēļ. Protams, par Kristiānu Krievānu Igaunijā bija skaidrs — viņš tur mācās mūziku. Filmēsim arī vijolnieci Kristīni Balanas Londonā. Taču patiešām katrs, ko līdz šim esam iepazinuši, izrādījās kaut kā ar mūziku saistīts. Somijā visi Artura bērni spēlē instrumentus. Meitiņa mums video vijoli iespēlēja, viņš pats brīvajā laikā spēlē ģitāru. Igaunietei, kura dzīvo Latvijā pie Alūksnes, ir apprecējusies ar latvieti un nodarbojas ar ekoloģisko saimniecību, arī ģimenē visi spēlē tautas instrumentus. Mūzikas kultūra, bez šaubām, mums ir augstā līmenī. Tas ir kaut kāds «caurnesošais» gars, kāpēc mēs te vēl runājam savā valodā.

Ko latvieši ārzemēs parasti spēlē, kad sanāk kopā?
Tikko Japānā ap pusnakti braucām mašīnā, cauru dienu strādājuši, noguruši. Bet panesās! Pamatā tautasdziesmas, izlēca tikai daži estrādes gabaliņi.

Un tad vēl koris Gaisma Japānā! Tāds stāsts! Japāņu vīriņš atbraucis šurp 70. gados, saticis diriģenti Ausmu Derkēvicu, iemīlējies Latvijā. Aizbraucis atpakaļ un sapratis, ka jātaisa koris. Tagad viņi — jau cik gadus! — dzied tikai latviešu dziesmas. Visi — japāņi, 50 cilvēku. «Mīla ir kā uguns…» Viņi ir bijuši Latvijā, brauks arī uz Dziesmusvētkiem. Ir no galvas iemācījušies 24 latviešu dziesmas, viņiem ir fantastisks diriģents.

Tu pats arī pašlaik dzīvo ārpus Latvijas.
Diezgan daudz esmu dzīvojis ārpus — gads Indonēzijā, ilgs laiks gan Birmā, gan Indijā, vairāki mēneši Amerikā, tagad jau vairāk nekā gadu Igaunijā, Tallinā. Aizbraukšana no ierastās vides man palīdz paskatīties uz visu no malas.

Man tas ir vajadzīgs. Esot pārāk daudz iekšā, ir grūti iegūt objektīvu skatu — gan sevī, gan uz sabiedrību. Prombūtne palīdz neiesūnot, nepieņemt visu kā pašsaprotamu, arī kaut kādā ziņā izaicināt sevi.

Braukt dzīvot vēl tālāk uz ziemeļiem — tas jau vien ir izaicinājums.
Lai cik smieklīgi liktos, atšķirība ir jūtama.

Gaisa temperatūrā vai cilvēku temperamentā?
Gan, gan. Jocīgi — vienmēr, kad atbraucu uz Rīgu, te šķiet mazliet saulaināks un siltāks. Tallinā ir ļoti jūtams jūras tuvums, vienmēr ir drēgns un vējains.  Taču cilvēku ziņā, vismaz manā vidē, es nejūtu lielu atšķirību. Manuprāt, igauņiem ir īpašs humors. Var tā «smagi» iejokot. Piemēram, viņiem ir humora šovs, kur čalīši bija uztaisījuši joku, ka kaut kur pie Tallinas ostas ir lifts, kas nobrauc lejā, jūrā iekšā, un vari sajusties kā tie cilvēki, kuri bija uz kuģa Estonia.

Pagājušajā vasarā kā skatītājs piedalījos Igaunijas bērnu dziesmusvētkos. Viņiem tas ir kā festivāls. Nevis kā mums — atnāc uz koncertu, un tev ir konkrēta sēdvieta, koncerts — no septiņiem līdz deviņiem. Viņiem pasākums notiek visu dienu, cilvēki mudžinās. Izklāj savus tepiķīšus, gluži kā pikniks, nāk un iet. Forša pieredze, bija gan nedaudz jākoncentrējas, lai sajustu, kas tur vispār notiek.

Es patlaban mācos igauņu valodu, toreiz vēl nesapratu, par ko viņi dzied, taču sajūta bija līdzīga kā mūsu Dziesmusvētkos — viņi dzied Atmodas laika dziesmas, jaunās mūsdienu komponistu dziesmas. Cilvēki staigā ar karodziņiem, skaisti izskatās — melns, zils un balts.

Vai Igaunijā tu veido profesionālo karjeru?
Mana ikdiena paiet ar mūziku. Rakstu mūziku dažādiem raidījumiem, filmām un teātra izrādēm, varu būt jebkur, neesmu piesiets. Īstenībā darbi joprojām ir saistīti ar Latviju, braucu šurp diezgan regulāri. Šeit ir mana ģimene un draugi, nejūtos, ka esmu kaut kur tālu projām.

Taču attālums ļauj nesajaukties ar visu, kas ierauj tevi, ikdienā dzīvojot šeit. Es, sabiedrisks un atvērts cilvēks, ejot cauri pilsētai, visu laiku satieku draugus. Tas ir superīgi, un reizēm tā ļoti pietrūkst. Tallinā tā nav. Bet informācija, kurā dzīvojam, mūs arī ļoti «paņem», sadala. Uzmanība aiziet uz visam pusēm.

Dzīvojot citur, ir lielāka iespēja iegremdēties savā privātajā telpā. Koncentrēties uz to, kas ir svarīgs, neizkaisīties ikdienā.

Jebkura vieta, ilgāk padzīvojot, taču atkal kļūs maza!
Varbūt tā arī ir, tad atkal ir jāizmet kāds līkums.

Vai latviešu Igaunijā ir daudz?
Ir bijušas satikšanās ar dažiem cilvēkiem. 18. novembris, kultūras ministres vizīte Latvijas Republikas vēstniecībā… Nāk cilvēki sirmām galvām, kas Igaunijā ir dzīvojuši ilgi, saka: atceries, 1957. gadā bija tā…! Ir jaunāki, kas ieprecējušies, mācās vai strādā.

Igaunijā ir laba mūzikas un teātra akadēmija, tur pašlaik studē vairāki latvieši. Raidījumā būs Kristiāns Krievāns, kurš mācās vokālo «štelli». Tieši tajā laikā, kad filmējām, bija simtgades koncerts Tallinas lielākajā baznīcā, un viņam ar kori bija jādzied solo. Ļoti skaists Igaunijas jaunā komponista Ūsberga skaņdarbs!

Kas no Latvijas Igaunijā pietrūkst? Pat tik tuvu dzīvojot, pēc kā tu ilgojies?
Man Rīgā vienmēr patīk braukt pāri Vanšu tiltam, redzēt panorāmu. Tagad vēl lielais karogs uz AB dambja vējā plīvo. Mmm, tik forša sajūta!

Tu esi labs piemērs, ka aizbraukšanu ne vienmēr diktē ekonomiskais faktors.
Es parasti uz visām lietām skatos kā uz individuāliem gadījumiem. Katram aizbraukušajam ir savs stāsts. Atbildes bieži vien ir neloģiskas, pat gandrīz neizskaidrojamas.

Akiko Mizoguči, dāma, kurai ir latviešu veikaliņš Japānā, braucienā uz Uzbekistānu nejauši bija iegriezusies Rīgā. Jutusies lieliski, uzreiz sapratusi, ka šī ir viņas vieta.

Soms Marko saka: Latvijas daba viņu fascinē, priedes ir vienkārši tādas, ka viņam elpa aizraujas, kad viņš zem tām stāv. Saprot — nekur citur nebrauks. Grūti definējamas lietas.

Raidījumā noteikti negribam rādīt, ka braukšana prom ir bēgšana. Tāpat kā — visi, kas atbrauc šurp, nav teroristi. Kustība mūsdienās ir acīmredzama un iespējama.

Mums, palicējiem, ir tieksme dramatizēt aizbraukšanu?
Es teiktu, jā. Aizbraukšana, manuprāt, ir fantastiskākā iespēja piedzīvot sevi un pasauli. Darīt, ko un kā vēlies. Tie, kas krāso to citās krāsās, lai krāso!

Bez šaubām, patlaban dažādas kultūras pasaulē sajaucas. Vai mūsu tauta pastāvēs vēl pēc daudziem gadiem, tas ir labs jautājums.  Protams, arī man sāp valodas zaudēšana, kas notiek interneta un visu laik-metīgo kustību dēļ.

Igauņi ļoti iestājas par savu valodu. Es, cilvēks no malas, varu kursos mācīties valodu bez maksas. Viņi piedāvā un arī motivē, mēģina integrēt visus cilvēkus, kas tur ierodas.

Nē, tie nav kara bēgļi. Vienkārši cilvēki, kas tur nokļuvuši dzīves apstākļu dēļ, strādā vai mācās. No Spānijas, Švei-ces, Ukrainas, Āfrikas valstīm, Itālijas, Krievijas…

Aprīļa vidū Londonas grāmatu gadatirgū dziedāsi Imanta Ziedoņa dzeju angļu valodā.
Fondam Viegli, kur darbojos, ir astoņu gadu jubileja. Viens no fonda un Ziedoņa muzeja uzdevumiem ir popularizēt, tulkot Ziedoņa darbus ārpus Latvijas. Tas arī tiek darīts, tiek izdotas grāmatas. Bija iespēja braukt uz Londonas tirgu: simtgades dēļ Latvijai tur ir īpaša vieta. Dziedāsim dziesmas ar Ziedoņa vārdiem angļu valodā. Ir izdarīts liels darbs, strādājuši daudzi tulkotāji. Forši, veiksmīgi tulkojumi!  Protams, tas nav tas pats Ziedonis, bet pamatlietas ir palikušas.

Un tālāk atkal — jaunā raidījuma maršrutos?
Šajā raidījumā būs astoņas valstis: Igaunija, Somija, Norvēģija, Meksika, Japāna, Anglija, ASV, iespējams, Apvienotie Arābu Emirāti.

Es nāku pats ar savu pieredzi, esmu arī tas, kurš ar varoņiem veido kontaktu filmēšanas laikā. Bet visa komanda ir superīga, man vienkārši ir prieks un bauda tur atrasties.

Pavāra Mārtiņa Sirmā raidījuma komanda — režisore Ilze Lasmane-Brože, operatori Dāvis Doršs un Jānis Indriks. Vai viņi aiz pieraduma nefilmē ēdiena tuvplānus tavā šķīvī?
Nē, nē! Amerikā mums režisore būs Žanete Skarule, viņa tagad tur dzīvo. Un arī operators būs vietējais čalis.

Kopā varbūt atradīsit oriģinālas atbildes par latviešu dzīvi paralēlajās pasaulēs?
Man patika, kā Kristiāns Tallinā atbildēja, kad prasījām, ko latvietim nozīmē būt citā valstī un citā kultūrā. Vienkārši jābūt labam cilvēkam!

Savukārt Dainis Japānā sacīja: latvietis ir strādīgs, cītīgs un darbīgs. Viņš daudz lietoja vārdu «pielāgoties» — latvietis spēj visur izdzīvot.

Man personīgi šķiet, ka visi, kas ir izbraukuši, ir stipri cilvēki, sava ceļa gājēji, kas uzdrošinās un riskē.

Arturs Somijā teica, ka tieši tur viņš var būt viņš pats. Tur sabiedrībā ir mazāk otra noriešanas un arī katram sevis neatzīšanas. Artūrs Somijā dzīvo jau 13 gadus un tiešām cenšas iekļauties sabiedrībā. Alus darīšana ir sociāla lieta, somu vide viņu pieņem un novērtē. Latvietis taisa somu alu! Rovaniemi mērs saka — mums šeit pirms 50 gadiem bija alus rūpnīca, neviens to neatjaunoja. Atbrauca latvietis un atjaunoja!

Baigais spīts!

Šāgada Lielās mūzikas balvas laureāte vijoļspēles soliste Kristīne Balanas (27) iet ārā no mēģinājumiem, ja kolēģi nav uzdevumu augstumos

Pīrādziņu tūta todien palika neaizskarta. No rīta tos iegādājusies Mārtiņa beķerejā, lai mēģinājumā nejustos izsalkusi, Kristīne vakarpusē sapratusi — paliks neapēsti! Stress bija pārāk liels. Laiku pa laikam viņa mutē iemeta tikai pa cukura gabaliņam enerģijai. Bija 6. marts, Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija operā. Latvijas augstākajam apbalvojumam klasiskajā mūzikā vijoļspēles soliste tika izvirzīta kā gada jaunā māksliniece.  Ceremonijas laikā stress tikai pieauga: kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri spēlējot Henrika Veņavska Koncertpolonēzi, satrūka vijoles stīga. Harismātiskā jaunā māksliniece no situācijas spēja iziet tik virtuozi, ka zālē sacēla ovācijas.

Lielā mūzikas balva bija nākamais lielais profesionālais panākums pēc lauriem pērnā gada rudenī, kad prestižajā Vācijas klasiskās mūzikas konkursā ARD International Violin Competition Kristīne ieguva 3. vietu.

Talantīgā latviešu vijolniece 17 gadu vecumā, vēl mācoties Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, saņēma stipendiju studijām Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Šajā augstskolā viņa mācījās astoņus gadus. Ieguva maģistra grādu un sāka solokarjeru. Kristīne koncertējusi kopā ar Londonas Filharmonijas orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri un daudziem citiem.

Pagājušā gada vasarā viņa pārcēlās uz dzīvi Berlīnē un sāka mācības pie izcilā vijoļspēles meistara Koļas Blahera. Intervijā Kristīne stāsta, ko nozīmē cīnīties par savu vietu klasiskās mūzikas pasaulē un kāpēc augstu vērtē latviešu mūzikas klausītājus.

Plašāks loks tevi iepazina, nesen portālos noskatoties video no Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas — spēlējot solo, tavai vijolei pārtrūka stīga. Tā stīdziniekiem gadās bieži?
Daudzi pat nodomāja, ka tas ir iestudēts. (Smejas.) Tajā dienā mēģinājumā man bija cita mi stīga, bet tā neskanēja pietiekami labi. Domāju — vajadzētu nomainīt! Tas ir riskanti: jauna stīga uz koncertu, un tieši mi — visvairāk nospriegotā. Taču skanēja labi, biju priecīga. Uz skatuves pārāk aizrāvos, un stīga neizturēja spiedienu. Pirmajā brīdī pat nesapratu, kas notiek, vēl mirkli turpināju spēlēt.

Tad pagriezies pret orķestra pirmo vijoli, un kolēģis tev zibenīgi aizdeva savu instrumentu. Vai tā ir nerakstīta vienošanās starp mūziķiem?
Tieši tā! Uz skatuves tā notiek bieži. Mēdz būt, ka pirmā vijole instrumentu solistam nedod. Tad ņem no otrās vai tālākajām.

Klasiskajā mūzikā sāncensība reizēm iegūst pat tik nepatīkamas izpausmes?
Jā, bet man šķiet, ka tā ir visās profesijās, ne tikai mākslā! Reizēm pat draugi, lai arī priecājas par tevi, aiz muguras var pateikt kādu nepatīkamu komentāru. Greizsirdība vienmēr ir. Tāda ir cilvēka daba. Klasiskajā mūzikā vīrieši bieži ir galvenie. Sievietei māksliniecei jābūt ļoti mērķtiecīgai, noteiktai. It īpaši, ja esi gados jauna, tevi uztver kā mazāk nozīmīgu. Manuprāt, sievietēm sevi jāpierāda daudz vairāk nekā vīriešiem. Pret vīriešiem automātiski ir respekts.

Vai Londonā un Rīgā tas ir atšķirīgi?
Latvijas kultūras menedžmentā ir daudz sieviešu, ar kurām sadarbojos. Ir tāds kā māsu aspekts. Vīriešiem Latvijā ir līdzvērtīgāka attieksme pret kolēģēm nekā Lielbritānijā. Varbūt tāpēc, ka viņi pieraduši — šeit dažādu projektu vadībā ir daudz sieviešu. Latvietēm vispār raksturīgi būt stiprām, neatkarīgām.

Nesen dzīvoji Londonā, nu — Berlīnē. Kāds ir tavs pārcelšanās stāsts?
Kopš pagājušās vasaras studiju dēļ esmu pārvākusies uz Berlīni, bet daļēji turpinu dzīvot arī Londonā. Paziņas domāja, ka pārcelšanos esmu rūpīgi izplānojusi, jo tā notika mēnesi pirms Brexit. Kad Brexit notika, Londonā man bija vairāki koncerti, spēlēju [Sera Edvarda Viljama] Elgara mūziku. Ieliku feisbukā ironisku ierakstu, ka latviešu imigrante spēlē vietējo mūziku. Draugi smējās.

Londonā nodzīvoju astoņus gadus, Ka-ra-liskajā mūzikas akadēmijā izstudēju vijoļspēli gan bakalaura, gan maģistra programmā. Biju iedzīvojusies, tomēr tā ir ļoti smaga pilsēta. Tev jābūt miljonāram, ar augstu sociālo statusu, lai Londona tevi «neapēstu». Vienlaikus šī pilsēta ļoti norūda. Ja cilvēks var izdzīvot Londonā, viņš var izdzīvot jebkādos apstākļos!

Astoņpadsmit gados, kad aizbraucu turp studēt, bija dzinulis. Jaunības trakumā viss ir iespējams! Tagad man gribas no cīņas mazliet atpūsties, un Berlīnē to varu darīt — nav tik izteikta dalījuma sabiedrībā.

To juti arī savā radošajā vidē?
Londonā ir daudz mūziķu un kvalitāte netiek vērtēta tik augstu kā Vācijā. Ja nepiekrīti noteikumiem, «mēs atradīsim kādu citu». Sākumā man Londonā gāja grūti. Biju arī lepna, negribēju nevienam teikt, ka iet slikti, vajag palīdzību. Pirmajā gadā pat nebija, kur dzīvot, paliku pie draugiem. Spēlēju uz ielas, lai nopelnītu iztiku. Rīgas ielās biju spēlējusi kopš desmit gadu vecuma, tas man nebija liels pārsteigums. Tomēr ar laiku tas cilvēku iedzen kompleksos. Dzirdēju dažādus komentārus. Pat mans Londonas augstskolas profesors, pēc tautības ungārs, reiz pasmējās — nu, tu vēl spēlē uz ielas? Atbildēju: nē, man būs debija ar Londonas filharmoniķiem, spēlēšu Parīzes Filharmonijā! Tad viņš pieklusa.

Parasti cilvēki, kuri kaut ko sasnieguši, nedalās ar virtuvi — cik grūti ir, kamēr kaut ko panāc. Izliekas, ka viss ir spoži: esi ģēnijs, un visiem jau tas nav atvēlēts! Man liekas svarīgi par to pastāstīt, lai jauniešiem ir realitātes sajūta — tiem, kuri vēl tikai plāno braukt prom.

Ko, mācoties Londonā astoņus gadus, ieguvi kā mūziķe un arī kā cilvēks?
Kā cilvēks noteikti daudz vairāk! Kā mūziķei tā bija liela pieredze. Daudz pati strādāju ar instrumentu, jo profesors varēja pateikt: «nav labi!», neprecizējot, kas nav labi.

Zināma nežēlība attieksmē?
Jā, bieži vien. Londonā jaunos mūziķus bieži arī izmanto projektos, jo daudzi meklē iespējas. «Šoreiz nospēlēsi par baltmaizes kukulīti, bet apsolām, ka nākamreiz būs honorārs!» Taču tā nenotiek. Ja strīdies, uzreiz ir pretī: «Ko iedomājies, atradīsim tavā vietā citu!»

Tu esi ne reizi vien atteikusi izdevīgiem komerciāliem projektiem un tādiem, par kuriem uzskati — nenotur augstu kvalitātes latiņu. Kāpēc tev tas ir svarīgi?
Droši vien būtu vieglāk sataisīt smukas publicitātes bildes, iesaistīties populāras klasiskās mūzikas projektos, uzvelkot piegulošu kleitu. Man ir bijuši piedāvājumi spēlēt privātos pasākumos, ierakstīt populāru mūziku. Taču esmu atteikusies. Manī ir baigais spīts. Ja visu mūžu esi smagi strādājis, pārvilkt svītru saviem principiem — nē! Man  nav komerciālu mērķu. Ir bijis tā, ka aizeju no mēģinājumiem, pieceļos un saku: nevaru ar jums vairs sadarboties, jo pavirša attieksme! Esmu gājusi prom arī no koncertiem, ja nejūtu nopietnu mūziķu attieksmi. Sāp mūzikai, un to nevar izturēt. Tagad bieži tā notiek. Ja mūziķim ir izcils menedžments, viņš ir pašā karjeras augšā — vārds slavens, pierod, ka cilvēki nav kritiski, viņi nesaka taisnību, jo visi grib būt tavā pusē. Vairs nav jācenšas, un kvalitāte iet lejup. It īpaši vijolniekiem vīriešiem parādās šī problēma. Spēlē Amerikas tūri, Āzijas tūri — vienu un to pašu skaņdarbu, Brāmsa vai Sibēliusa, par to labi maksā, un mūzika kļūst par biznesu. Kā mūzikā cīnās par naudu, tas ir ārprāts! Pašā [popularitātes] augšā ar mūziku bieži vairs maz sakara, un tas ir sāpīgi. Jaunie mūziķi ļoti cenšas iet uz to augšu, bet vienā brīdī saproti: tas nav par mākslu, bet par ietekmi un naudu.

Kurus vijolniekus tu augstu vērtē?
Koļu Blaheru, pie kura Berlīnē tagad mācos. Viņš ir izcils mūziķis, nevis biznesmenis mūzikā. Mūsu Baibu Skridi — viņa ir izcila un ar principiem. Lisu Batiašvili — viņas spēlei vienmēr ir augsta kvalitāte. Janīnei Jansenai arī.

Sevi vienmēr cenšos apvaldīt, kad uznāk greizsirdība uz kādu vijolnieku. Kāpju virsū savai baltajai skaudībai. Saku sev: nē, es mācīšos no labā piemēra! Nevis apskaudīšu, bet priecāšos un cienīšu! Neļaušu vaļu negatīvām emocijām! Ar savu ego cilvēkam jāstrādā.

Cik daudz tu diendienā spēlē?
Man visu mūžu bijusi fiziska un mentāla atkarība no darba. Ja nestrādāju, man ir slikti. Ja neesmu spēlējusi vienu dienu, staigāju uzvilkta un esmu nepatīkams cilvēks. Kad sāku vingrināties, ātri kļūst labāk. Jāvingrinās katru dienu, pirmkārt, ar smadzenēm: ja kaut ko nevari nospēlēt, jāmēģina atrast citu pieeju. Tas nozīmē spēlēt «galvā» katru dienu trīs četras stundas. Ja neesi pastrādājis ar galvu, vari spēlēt deviņas stundas dienā, un nebūs rezultāta. Man tāds režīms ir bijis: deviņas stundas dienā — spēlēšana, visa dzīve — tikai vijole.

Kāda ir tava jaunā dzīve Berlīnē pēc astoņiem gadiem Londonā?
Vācija ir klasiskās mūzikas dzīves centrs Eiropā. Vide ļoti atvērta. Vācijā vari būt vienkāršāks cilvēks. Londonā bija izteikta sabiedrības slāņu sistēma, un tev visu laiku tajā jāiederas.

Vai vācu valodu apguvi ātri?
Berlīnē visi runā angliski! Mana vācu valoda ir O. K, runāju četrās valodās.

Kad pirms gada izlēmu mainīt vidi, pieteicos vairākos izglītības atbalsta fondos. Viens no tiem atbalstīja manu plānu, varēju sākt studijas Berlīnē. Redzu, ka Berlīnē ir laba mūziķu sadarbība. Vērsta nevis uz biznesu, bet uz mūzikas kvalitāti. Tur tev redz cauri, ja mūzikā gribi taisīt tikai biznesu.

Lielākā daļa projektu ir ārpus manas dzīvesvietas. Neatkarīgi no tā, kur dzīvoju, daudz lidoju. Tas ļoti patīk!

Vai Latvijā arī patīk?
Ļoti! Latvijā cilvēkiem nevar iemānīt viduvēju kvalitāti. Esam bijuši okupēti, mums asinīs ir aizdomīgums, iedziļināšanās. Mēs sliktu mākslu neņemsim pretī.

Profesionāli mūziķi ir arī tava māsa Margarita un brālis Roberts. Kur dzīvo un strādā viņi?
Londonā. Ar mani vecākiem droši vien bija vistrakāk, jo esmu vecākais bērns, pirmais, kurš devās studēt uz Lielbritāniju. Margarita spēlē čellu, Roberts — vijoli. Vecāki bieži brauc pie mums ciemos uz Londonu, viņi ir priecīgi par saviem bērniem.

Tā bija vecāku ideja — visus trīs bērnus virzīt mūzikā?
Mēs nākam no Dobeles. Mammai vienmēr bija idejas, piedalījāmies Dziesma manai paaudzei, Cālī — spēlēju vijoli kopā ar Ievu Sutugovu. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 90. gados mammai bija vīzija — kā bērniem jāaug. To, ko darīja mūsu mamma, tikai pārspīlētā veidā, Londonā tagad sauc par helicopter parenting — bērnus sūta uz šahu, mākslu, aerobiku, arābu un  japāņu valodas nodarbībām un tā tālāk. Mums ar brāli un māsu bija daudz nodarbību, bet arī brīvais laiks.

Vecāki nespieda neko, tikai mazliet kukuļoja — pa konfektītei, ja esi vingrinājies. Viņi gribēja, lai mums ir laba izglītība. Ļoti daudz strādāja, lai mūs izaudzinātu. Tie bija grūti laiki.

Piektajā klasē pārcēlos uz Rīgu, jo sāku mācīties Dārziņskolā. Dzīvoju kopmītnēs, ar visu bija jātiek galā pašai. Toreiz, spēlējot ielās, varēju tikai sapņot par Lielo mūzikas balvu. Domāju, ka nekad tas nebūs iespējams. Tas latvieša biklums, «ko tad  es… es jau neko».

Vēlāk Dārziņskolā sāka mācīties arī mana māsa un  brālis. Rīgā un arī vēlāk, studējot Londonā, dzīvojām kopā.

Vai bieži koncertējat kopā?
Nesen ar māsu tikām uzaicinātas koncertēt ar Izraēlas Camerata orķestri. Māsa spēlēja Sensānsa Pirmo koncertu čellam ar orķestri, es — Lalo Spāņu simfoniju. Mums bija septiņi koncerti, Telavivas publika — ļoti atsaucīga. Izraēlā mūziku novērtē. Spēlēju frāzi un jūtu — publika gandrīz vai elš. Dzīvo līdzi, grib mākslas pārdzīvojumu. Beidzoties skaņdarbam, sajūsmā kliedz. Tādai publikai gribas dot vēl un vēl. Latvijā cilvēki ir atturīgi, bet ar smalku uztveri. To spēlējot jūt.

Kā tu ceļo ar vijoles futlāri laikā, kad terorisma draudu dēļ lidostās pastiprinātas pārbaudes?
Man nepatīk lielie, smagie koferi, kur mūziķi liek arī notis. Man ir maza vijoles formas kaste, un to mierīgi ienesu salonā. Māsai ar čellu citādi — vienmēr jāpērk divas vietas. Pasūta kafiju arī čellam. (Smejas.)

Vai tavā draugu lokā pārsvarā ir mūziķi?
Arī neirozinātnieki, filozofi, rakstnieki! Daudzu citu jomu profesionāļi. Drīz spēlēšu filozofijas seminārā Venēcijā, mans labs draugs ir sers Rodžers Skrutons, kurš nodarbojas ar estētiku un politisko filozofiju.

Kādi ir tavi šāgada koncertu plāni?
Tagad lidošu uz Ķīnu, spēlēšu Sibēliusu. Tad Bangkokā pasniegšu vijoļspēles meistarklases. Vasarā mums ar māsu būs tūre Francijas dienvidos, spēlēsim Francijas radio festivālā Monpeljē. Gada nogalē man būs tūre ar Liepājas Simfonisko orķestri, bet Dzintaru koncertzālē spēlēšu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Kāda mūzika tev ir tuva — konkrēti autori, stili?
Man ļoti patīk 20. gadsimta komponistu mūzika. Pārmaiņu laiks — Elgars, Korngolds, Prokofjevs, Šostakovičs, Šimanovskis. Tie, ar sarežģīto iekšējo pasauli. Patīk pētīt konfliktus, kas viņu mūzikā parādās. Protams, patīk arī lielie klasiķi — Mocarts, Bahs.

Sacīji, ka tavā draugu lokā ir ne tikai mākslinieki, bet arī zinātnieki. Vai tas nozīmē, ka ārpus vijoļspēles tev atliek laika iedziļināties arī citās jomās?
Mūsdienās nevari tikai spēlēt. Ja vēlies būt inteliģentā vidē, ir jāzina gan vēsture, gan politika, gan dizaina pasaule, gan atklājumi zinātnē. Mūsdienās vairs nestrādā kā Šopēna, Lista laikā — ka esi apbrīnots ģēnijs un ārpus mūzikas neko nezini. Tajā pašā laikā jātic savai idejai. Savai mākslai. Ja pats sev neticēsi, neviens tev neticēs.

To es gribētu novēlēt latviešu tautai: ticību sev. Mums ir izcili cilvēki ar augstām darba spējām un talantu, bet pārāk lielu nedrošību. Tā jāpārvar.

Melnā princese ar viltoto zaķi

Karīna Pētersone (36) veido apģērbu kolekciju ar zīmējumiem, kuru autors ir bērnunamā uzaugušais Aleksandrs (6). Viņa vēlas parādīt, cik puika ir vērtīgs, un palīdzēt atrast viņam ģimeni

Pagājušā gada oktobrī Karīnu aicināja uzstāties konferencē. Tēma kā bērnu ietekmē dzīve bērnunamā. Stāstījumu viņa gribēja ilustrēt ar zīmējumiem, tāpēc aizgāja ciemos uz kādu bērnunamu Rīgā. Tur atsevišķā mapē krājās kāda puikas darbi, to bija daudz. Karīnu aicināja uzstāties, jo viņa blogā bija publicējusi savu stāstu par to, kā ir būt sistēmas bērnam. Piecus gadus viņa dzīvoja bērnunamā, trīs internātskolā. Blogs bija satriecoši atklāts. Lasot radās sajūta, ka viss beigsies bēdīgi, taču ne Karīna atrada darbu, iestājās augstskolā.

Tagad viņai ir sava ģimene un šūšanas darbnīca Kabata, jo pēc otrā bērna piedzimšanas viņa izlēma atstāt vadošu amatu Latvijas balzama mārketingā. «Pienāca brīdis, kad man pazuda ambīcijas. Vai tad dzīves jēga ir palielināt tirgus daļu šņabim? Aizgāju uz šūšanas kursiem,» mūsu satikšanās reizē stāsta Karīna.

Izšūpināt segā

Uz konferenci Karīna aiznesa sešgadīgā Aleksandra zīmējumus. «Kad man tos parādīja, es jautāju, vai puika iet dārziņā. Tik talantīgs!» atceras Karīna. Saņēma atbildi: «Nē, viņš jau slimiņš.» Aleksandrs ir bērns ar īpašām vajadzībām, taču augstu intelektu. Emocionāls, kas nav raksturīgi bērniem, kas visu bērnību pavadījuši «sistēmā». Karīna stāsta, ka puika ir dzīvespriecīgs, harismātisks, gudrs, mīļš. Viņai nav skaidrs, kāpēc puika nevarētu mācīties bērnudārzā kopā ar asistentu. «Līdz šim viņš dzīvojis tādu dzīvi, kas sistēmai ir ērtāka,» nosaka Karīna. Bērnunama vadība līdz šim par to nav domājusi, jo tad jau vajadzēšot meklēt cilvēku, kurš viņu uz dārziņu vadā, tāpēc izvēlēts vieglākais ceļš mājmācība.

Bērnunamā uz pusslodzi par auklīti strādāja Karīnas draudzene Ilze. «Sākām abas štukot, kā Aleksandru palaist dārziņā. Nav jau bērnunams tas ļaunais. Sistēma kopumā nespēj parūpēties par īpašajiem bērniem. Rast individuālu pieeju.»

Pagājušajā gadā Karīna arī iesaistījās Labklājības ministrijas Bērnu lietu sadarbības padomē, kuras mērķis ir bērnu interešu aizstāvība. Kādā no tikšanās reizēm saprata, ka neko daudz neatrisinās gaidāmais deinstitucionalizācijas plāns. Tas, ka mazākos bērnunamos astoņiem bērniem būs divi audzinātāji, ir krietni par maz. «Manai draudzenei ir bērns ar īpašām vajadzībām, un es redzu, ka abiem vecākiem ir, ko noņemties, vadājot pa terapijām. Ka nepieciešams kontakts viens pret vienu. Cik priecīgs un omulīgs ir viņu puika! Sistēmā šāds bērns būtu pelēks,» saka Karīna. Viņa ir pārliecināta: ja Aleksandrs nonāktu ģimenē, viņš noteikti spētu desmitreiz vairāk nekā tagad.

Karīna nedrīkst detalizēti stāstīt par Aleksandra veselības stāvokli. Un arī nevēlas, jo mērķis ir parādīt puikas talantu, «nokasot lieko aizspriedumu kārtu, atklājot cilvēka vērtību». Cik noprotams, puikam ir nelieli kustību traucējumi, kurus var labot. Karīna pieredzējusi, cik ļoti bērnunamos sabiezina krāsas, piesaucot diagnozes reizēm bērnam esot tikai uzvedības traucējumi, kas radušies no emocionālās piesaistes trūkuma.

Vaicāta, kā puika nokļuva bērnunamā, Karīna atbild, ka Aleksandrs mīt tajā kopš dzimšanas, un neko vairāk viņa nezina. «Ja arī zinātu, nestāstītu. Ja viņš kādreiz šo rakstu lasīs, būs sāpīgi. Negribu, ka Aleksandrs izjūt naidu pret saviem bioloģiskajiem vecākiem. Zinu, cik grūti tas ir. Ienīst ir liela nasta.»

Visu rudeni Aleksandrs neizgāja no Karīnas prāta. Viņa domāja, kā attīstīt puikas talantu. Draudzene Ilze ieminējās, ka varētu uzaicināt viņai zināmu mākslinieci Agnesi Kurzemnieci, lai atbrauc un kopā ar puiku pazīmē. Kurzemniece ir ilustrējusi vairākas bērnu grāmatas. Viņa mēnesi domāja un tad atbildēja: «Labi, bet vienu reizi.» Kad sazvanāmies, Agnese neslēpj — bijis bail no bērnunama. Un vispār šķita, ka strādājošam ģimenes cilvēkam, kāda ir viņa, neatradīsies laiks. «Taču pāri visam bail, ka apraudāšos un gribēsies kādu bērnu nest prom. Bail, ka kāds paķers pie rokas un teiks: «Mamma.»» Bail arī no atbildības, ko rada pieķeršanās. Agnese pārrunājusi savas bažas ar Karīnu, kurai ir pieredze ar dzīvošanu audžuģimenē. Kaut vai reizi nedēļā sniegt bērnam cilvēcīgo kontaktu ir labāk nekā, ja tā nav nemaz — tāda bijusi Karīnas nostāja.

Palēnām Karīna un Ilze jau organizēja Aleksandra vārda dienas svinības. Un Agnese nolēma pievienoties bariņā būtu vieglāk iepazīt puiku. Todien arī Karīna pirmoreiz satika Aleksandru. Vārda diena izvērtās priecīga. Viesos ieradās arī Sandra Cālīte no biedrības Zvannieku mājas, kurā uzņem bērnus. Ieradās arī pāris cilvēku no Labklājības ministrijas to noorganizēja Karīna. Viņa pasūtīja lauku torti ar zirga attēlu, jo Aleksandram patīk zirgi. Un 18. novembrī, Aleksandra vārda dienā, paņēmusi pie rokas savu piecgadīgo meitu Annu, devās ciemos. Bērnunama vadība bija uzaicinājusi muzicēt Rīgas Doma kora skolas zēnu kori. «Aleksandrs izskatījās apjucis no uzmanības. Mēs viņu izšūpinājām segā, tā ir tāda jauka Zvannieku tradīcija,» atceras Karīna.

Pašam sava Agnese

Puika nošarmēja mākslinieci Agnesi Kurzemnieci. «Ar harismu, tik asprātīgs un foršs. Kad sākām abi zīmēt, pārņēma tāda ārpuszemes sajūta, ka esam dvēseles radinieki,» atceras Agnese un stāsta, ka zēns pārsteidza ar savām prasmēm, ar stingro un konkrēto viedokli, kā un kas ir jāzīmē. Ja Agnese kādu līniju nepabeidz līdz galam, viņš uzreiz norāda. «Aleksandrs zīmē neiedomājami precīzi, kas bērniem šajā vecumā nav raksturīgi. Ja viņš zīmē seju, tad ar izteiksmi, un uzacīm jābūt vai nu sarauktām, vai paceltām. Nevar tā vienkārši uzacis.» Agnesi pārsteidza arī tas, ka puika var zīmēt stundām ilgi. Viņu darbošanos pārtrauc tikai tas, ja zīmēšanas bloknotā izbeidzas lapas vai flomāsteri izzīmējas tukši, vai Agnesei jāskrien uz darbu.

Pēc pirmās tikšanās māksliniece pieteicās par brīvprātīgo (tas viņai dod tiesības uzturēties bērnunamā) un reizi nedēļā no otra Rīgas gala dodas ciemos. Tēlu pasaule Aleksandram veidojas lielākoties no multenēm, tāpēc Agnese nolēma sākt lasīt viņam priekšā pasakas. Tās, kuras savulaik ilustrējusi. Puika pats vēl nelasa. «Dzīvē nebiju iedomājusies, ka viesošos bērnunamā. Šķita, ka tas nav man, jo esmu superegoistiska. Aleksandrs man ir daudz devis: esmu pārvērtējusi skatījumu uz daudzām lietām,» viņa atzīst. Blondais un gaišais puika savu skolotāju sauc vārdā, un četru mēnešu laikā abi kļuvuši par lieliem draudziņiem. «Gudrs un ļoti dzīvelīgs. Jebkurš būtu laimīgs par tādu bērnu,» saka Agnese.

Līdz Ziemassvētkiem tapa daudz zīmējumu. Tad Karīna izdomāja, ka tie varētu rotāt apģērbus. Iegūtos līdzekļus novirzītu puikas izglītībai. Agnesei ideja patika viņa sagatavoja Aleksandra zīmēto zirgu sietspiedes tehnikā, lai Karīna varētu to uzdrukāt uz pašas šūtā krekla. To viņa plānoja aiznest uz Dod pieci! radio studiju, kur Ziemassvētku ziedošanas maratonā viņa pirmoreiz publiski pastāstīja par savu ideju apģērbu kolekciju ar puikas zīmējumiem un Aleksandra pasakām.

Projektam nu ir sava lapa Facebook, kurā Karīna reizi nedēļā publicē kādu Aleksandra zīmējumu un pasaku. Pasakas idejas autors ir Aleksandrs, kurš pastāsta Agnesei, kas ir zīmējuma varonis un ko viņš dara. To abi nosūta īsziņā Karīnai, kura pasaku paplašina, izdomājot, kas tad īsti ar varoni notiek. Pasakas «bāze» ir neliela. Piemēram, uzzīmēta Melnā princese, kura dzīvo pa kreisi, un viņai garšo viltotais zaķis. Viņa skraida pa veikaliem, meklēdama tomātus. No tā Karīna izvij stāstu, kur tomātiem rodas sava loma: «Melnā princese, kurai visu pienes, nolemj iet uz veikaliem pati un meklēt garšīgākos tomātus. Taču neatrod. Tad viņas bēdu uzklausa suns un iesaka: «Zini? Nekas vēl nav pazaudēts. Nāc man līdzi!» Viņi aizgāja uz veikalu, kur pārdeva sēklas un stādus. Suns ar pārdevēju rūpīgi un pacietīgi izskaidroja Princesei, kā var izaudzēt tomātus. Princese uzmanīgi klausījās un izbrīnīta jautāja: «Es tiešām pati varēšu izaudzēt tomātus? Vai tie būs garšīgi?» Suns atbildēja: «Tici man. Tie būs visgaršīgākie.»

Jaunākā ir pasaka par žirafēm, tā tapa no diviem Aleksandra teikumiem: pavasarī žirafes dodas uz skriešanās sacensībām Jūrmalā, un «sacenēs» vinnē puisis. Balvā saņem sprīža lieluma dāvanu pūkainus un baltus pūpoliņus. Karīna deva žirafēm vārdus un radīja sižetu. «Man ir ļoti svarīgi, lai Aleksandrs redz, ka pats var veidot pasakas. Parādīt virzienu, kā to darīt,» saka Karīna. Ne vienmēr zēns ir apmierināts ar pasakas saturu, taču autorei to nesaka. Tikai Agnesei, kuru regulāri satiek. Karīna nav reģistrējusies kā brīvprātīgā, tāpēc nedodas uz bērnunamu un saziņa notiek virtuāli. «Aleksandrs zina, ka zīmējumi rotās apģērbus, taču viņu vairāk interesē, vai cilvēkiem feisbukā tie patīk. Viņš mums pārprasa: «Vai cilvēkiem patika mani zīmējumi?»»

Aleksandra pasakām feisbukā ir ap 500 sekotāju. Karīnas veidotā apģērbu kolekcija būs gatava aprīļa beigās, pirmoreiz to demonstrēs Vidzeme Fashion Show. Pēc tam varēs nopirkt veikalos un internetā. Pašlaik top pārdošanas platforma, un Karīna pateicas, ka tās veidošanā palīdz Draugiem Group. Ir vēl daudz citu privātu labvēļu, jo darbs pie Aleksandra pasakām ir apjomīgs un nebūt ne lēts. «Sākotnējais mērķis bija nopelnīto naudu novirzīt izglītībai. Man šķiet, ka tas būs jāmaina, un jāsastiprina Aleksandra veselība,» Karīna stāsta, ka izlasījusi par kādu meiteni ar līdzīgu diagnozi. Mamma viņu regulāri vadā uz dažādām terapijām, un meitene labi pārvietojas.

Vajag īsto ģimeni

Kāds komentētājs pie Aleksandra pasakām feisbukā raksta: «Katrs sistēmā dzīvojošs bērns pelnījis šādu FB lapu, kurā atklāt savu mazo pasaulīti. Ar saviem talantiem un mīlestību.» Tad sanāktu daudz tādu lapu, jo gada sākumā valsts sociālās aprūpes iestādēs bija 219 bērnu ar īpašām vajadzībām.

Ko darīt, lai īpašie bērni tiktu pie ģimenēm un izglītības? «Tas ir jautājums — mums līdz tam vēl daudz ejams,» nosaka Karīna. Šobrīd nav iespējams strādāt, lai veicinātu katra bērna individuālos sasniegumus, un tādējādi netiek pamanīts milzīgs potenciāls. Cik liels — to Karīna rāda ar Aleksandra pasakām. «Gribu parādīt, ka viņš ir vērtība, nevis problēma,» saka Karīna. Ministrijas sanākšanās viņa redz, ka īpašie bērni ir karsts kartupelis. «Ko lai dara, ko lai dara! Nevis ko tieši darām, lai ir labāk. Es gribētu, lai pret šādiem bērniem izturas ar cieņu. Novērtē.» Karīna saprot tos tīņus, kuri piekrīt adopcijai uz ārzemēm, jo Latvijā jūtas negribēti. Nenovērtēti. «Izklausīšos ciniska, bet lielu summu Ziemassvētkos mēs mākam saziedot, un tā ir tāda sevis žēlošana — esmu kaut ko darījis lietas labā. Taču pa īstam pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir, un cienīt — grūti.»

Viņas lielais mērķis ir atrast puikam ģimeni. «Negribas Aleksandru atdot pirmajiem, kas viņu grib. Ir svarīgi, lai būtu īstā ģimene,» saka Karīna un piemin, ka no audžuģimenēm bērnunamos atgriežas ap 20% bērnu. Milzīgs skaitlis, un aiz tā slēpjas konkrēti bērni, viņu dzīves. Karīna pieļauj, ka daļai ģimeņu nav bijusi pareiza motivācija. Piemēram, tādā veidā piepildīt vēlmi būt labam un cēlam. Otrkārt, ņemt rotaļu biedru savam bērnam. «Svarīgākais — jāierauga bērna vērtība. Sākums var būt ļoti destruktīvs. Miljons neiedomājamu testu no bērna puses, jo viņam vajag pārbaudīt, vai šī būs īstā vieta, vai no viņa neatteiksies. Taču cauri visam ir pacietīgi jāsaskata bērna vērtība.»

Aleksandra pasakas ir veids, kā Karīna parāda citiem, ka arī puika ar īpašām vajadzībām ir spējīgs. Aizrāvusies ar šo projektu. Patīk ņemties ar audumiem, zīmēt pasakas, lasīt komentārus. «Kāpēc es to daru? Jo nespēju samierināties, ka viņam ir nobruģēts viens dzelžains ceļš. Nesaprotu, kāpēc. Laikam arī mēģinu labot savas bērnības sajūtas.» Tikai 27 gadu vecumā pēc divu gadu psihoterapijas kursa viņa saprata, ka dzīve ir skaista un viss ir iespējams. Līdz tam jutās kārtu zemāka par citiem. Otra viņas lielā uzdrīkstēšanās bija publicēt blogā savu pieredzi. «Jutos, it kā plika staigātu apkārt. Pat manu bērnu tēvs un terapeite to visu sīkumos nezināja.»

Lai arī audzis tikai bērnunamā, Aleksandrs grib tikt ārā no tā. Grib iet dārziņā. Tas Karīnu izbrīna, jo parasti šāda vēlme esot tiem, kam ir pieredze ārpus krātiņa. «Aleksandrs ir kolosāls! Nereāli foršs džeks. Gribu, lai viņam ir izvēle, nevis tikai viens ceļš — bērnunams un pansionāts.»

Programmēšanas revolucionārs

Valsts emeritētais profesors Jānis Osis, kurš izaudzinājis vairākas informācijas tehnoloģiju speciālistu paaudzes Latvijā, piedāvā programmēšanā pilnīgu jaunu pieeju. Tā ieguvusi milzīgu atzinību, visticamāk, mainīs IT starptautiskos standartus

Nieka 276 lappuses informācijas tehnoloģiju pasaulē var izraisīt revolūciju. Pagājušā gada vasarā grāmatu Topoloģisko UML modelēšanu izdeva prestižā zinātniskā izdevniecības Elsevier ASV nodaļa. Šis Jāņa Oša un Ulda Doniņa pētījums Latvijas Zinātņu akadēmijā atzīts par vienu no lielākajiem pagājušā gada sasniegumiem zinātnē. Ričards Marks Solejs (Richard Mark Soley), kurš vada Industriālo standartizācijas konsorciju, ir apstiprinājis, ka pētījuma dēļ būs jāmaina IT starptautiskie standarti.

Jānis Osis saka — IT industrija nav stāvā sajūsmā. Viņa piedāvājums prasa mainīt domāšanu. «Es no viņiem [IT speciālistiem un zinātniekiem] esmu visjaunākais,» pavēsta valsts un Rīgas Tehniskās universitātes emeritētais profesors, kurš aprīlī svinēs 89. dzimšanas dienu. «Kaut arī jaunatnei vajadzēja būt progresīvajai un vecajiem aizdomīgiem pret jauninājumiem, informācijas tehnoloģijās viss ir otrādi. Es jūtos kā vista, kas izperējusi pīlēnus. Mani studenti un doktoranti idejiski piekrīt, bet, aizgājuši maizi pelnīt IT uzņēmumos, pakļaujas priekšnieku rīkojumiem. Bet es prasu apvērsumu programmatūras izstrādē!»

Osis iestājas par to, ka, pirms ķerties pie programmēšanas, jāizstrādā modelis, kas skaidri iezīmē izstrādājamās programmas funkcijas, cēloņsakarības un to sasaisti ar lietotāju prasībām. Lai nebūtu tipisko kļūdu, kas pieļautas gan e-veselības, gan miljoniem citu programmu izstrādē: sistēmanalītiķi apraksta klienta pasūtījumu, programmētāji izstrādā, bet, kad produkts gatavs, lietotāji vīlušies — nav tas, kas bija vajadzīgs. Oša vadībā izveidotais modelis ļauj uzkonstruēt precīzu izstrādājamās programmas arhitektūru. Ja IT industrija to sāks likt lietā, ietaupīsies laiks un nauda, kas tiek izmantota testēšanai. Tāpēc Osi var saukt par IT revolucionāru.

Savādā matemātika

Profesori Eižens Āriņš, Jānis Visvaldis Bārzdiņš un Jānis Osis ir Latvijas datorzinātņu pētniecības pamatlicēji un gādājuši par šo nozari gadu desmitus. Osis ir izlolojis vismaz trīs informācijas tehnoloģiju speciālistu paaudzes. Studentus uzrunājis ar vārdiem «jaunie kolēģi» un lekcijās vienmēr ļāvis dzirkstīt humora izjūtai.

Lai būtu saprotama ideja, par ko Osis ieguvis starptautisku atzinību, viņš informācijas sistēmas veidošanu salīdzina ar darbu beķerejā. Programmēšana, lūk, ir mīkla, no kā cept maizi. Bet graudi, no kā samalt miltus, ir modelēšana. «Kā klientu vajadzības pārvērst programmēšanas valodā — tas ir beigu daļas darbs. Sākumā ir problēmvides analīze,» skaidro Osis, kurš ar vārdu «problēmvide» saprot vajadzību un iespēju samērošanu. Programmēšana it kā esot vieglākā darba daļa. Pasaulē ar to nodarbojas miljoniem cilvēku, pat skolas bērni. Bet tādu, kas izstrādā teoriju programmatūras arhitektūras konstrukcijai no paša sākuma līdz beigām, — nav daudz.

Inženierzinātnēs daudzu problēmu risināšanai pietiek ar matemātiku. Osis stāsta, ka arī viņš 60. gados, kad strādāja Rī-gas Politehniskā institūta (tā sauca Rīgas Tehnisko universitāti) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē, pirmajos pētījumos sistēmu funkcionēšanu mēģināja aprakstīt, izmantojot matemātiku. Taču drīz saprata — jo sarežģītākas problēmas, jo aizvien grūtāk ar matemātikas rīkiem saprātīgā laikā tikt pie risinājuma. «Tā valoda, kurā var risināt sarežģītas problēmas, ir topoloģiskais funkcionēšanas modelis, kura radīšanai esmu veltījis savu mūžu,» saka Osis.

Sākumā, 1964. gadā, viņš modelēšanu izmēģinājis mehānikā. Toreiz Rīgā, Liepājas un Ventspils ielas stūrī, bijusi autosaimniecība, bet tajā strādājis kāds automehāniķis ar zelta rokām. Visi viņu sauca par «djadju» Sašu. Onkulis bija izstrādājis savu iekārtu komplektu, lai automobilim veiktu diagnostiku, to neizjaucot. Tagad kaut kas līdzīgs katru gadu notiek mašīnas tehniskajā pārbaudē, bet pirms pusgadsimta tas iedvesmoja Osi izstrādāt teorētisko modeli mehānisko sistēmu diagnostikai. 1965. gadā viņš sāka pētīt topoloģisko modelēšanu automātikā. «Kad sāku par šīm lietām ziņot savās publikācijās, izveidojās interesantas sadarbības iespējas. Piemēram, ar Harkovas traktoru rūpnīcu.

Līdz pat šai dienai Krievijā visiem ir zināms, ka traktoru rūpnīcās taisa tankus. Bija Sevmaš jeb Severodvinskas kuģubūvētava, kurā bija atomzemūdeņu stacija,» stāsta Osis un atceras, ka viņa vadībā disertāciju rakstījis kāds Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) kuģubūvniecības institūta aspirantūras students, kurš strādāja Sevmaš. «Man ir saglabājušās tikai pasta kvītis, kas liecina, ka esmu saņēmis naudu par darba vadīšanu. Visas piezīmes un pierakstus viņš paņēma sev. Ne disertācijas nosaukums, ne kopsavilkums, nekas no tā man nav bijis pieejams. Tik vien zināju, ka disertācija bija par atomzemūdenēm.»

Kādā starptautiskā konferencē, kas notikusi Melnajā jūrā uz kruīza kuģa, jaunais zinātnieks uzzināja par izplūdušo matemātiku. Tās aizsācējs ir Bērklija Universitātes profesors Lofti Aliaskers Zadehs, kurš 1965. gadā žurnālā Informātika un Vadība publicēja rakstu Fuzzy Sets (Izplūdušās kopas). «Ir tāds jēdziens «lingvistiskais mainīgais». Tas nozīmē, ka ar vārdu var izteikt matemātiku. Piemēram, kā matemātiski aprakstīt to, ka cilvēks ir plikpauris,» saka Osis, pieskardamies ar plaukstu matiem. Tie, tāpat kā bārda, ir balti, bet Osi par plikpauri nenosaukt. Bet kā raksturot to, kuram ērkuļa vietā dažas plūksnas? «To nevar pateikt skaitliski, to pasaka ar vārdiem. Gandrīz plikpauris, ar dažiem matiem. Ar šiem vārdiem sāka operēt matemātiski. Tā bija jaunā, savādā matemātika. Ne tā, ar ko jūs esat skolā mocīti.»

Pārsteidzošākais, ka Osis laikā, kad Padomju Savienību no pārējās pasaules šķīra dzelzs aizkars, devās uz Bērklija Universitāti ASV, lai iepazītos ar «izplūdušo matemātiku».

«Future star*!» Osis īsi paskaidro, kā ieguvis iespējas strādāt Zadeha vadībā. Līdz pat braucienam uz ASV zinātnieks bija aizrāvies ar grafu teoriju, ar kuras palīdzību risinātas sarežģītas problēmas elektronikā un automātikā, bet Zadehs, kurš ir arī viens no datorzinātnes pirmajiem teorētiķiem, radīja iespaidu, ka «izplūdušās kopas ir labāka matemātika».

Amerikā ieguva pārliecību

Oša studentiem to sajūsmu, kas padomju zinātnieku pārņēma Bērklija Universitātes bibliotēkā, grūti saprast. «Visi plaukti brīvi pieejami — ņem, ko gribi!» Osis atceras. «Visaptveroši ziņojumi par pētījumiem pasaulē visās nozarēs, kas vienlaikus bija ziņojumi ASV valdībai. Lūdzu, lasi! Bet Padomju Savienībā kaut kas tāds būtu superslepens. Visādus niekus, ko mēs Rīgas Politehniskajā institūtā taisījām, noslepenoja. Gadījās tā, ka mākslīgā intelekta nosaukuma izgudrotājs, Stenforda Universitātes mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs profesors Džons Makartijs (McCarthy), kura māte bija Lietuvas ebrejiete, gribēja uzlabot no mātes iegūtās krievu valodas zināšanas. Kad brīvdienās kopā staigājām pa Josemitu Nacionālo parku vai kāpelējām kalnos (es gulēju viņa nesen šķirtās sievas guļammaisā ar uzrakstu «Sāra»), sarunājāmies pārsvarā krieviski. Saprotiet, kāda man izdevība! Sarunās ar viņu visu laiku testēju savu ideju par topoloģisko modelēšanu sarežģītu sistēmu pētīšanā. Tincināju viņu, līdz vienreiz Džons neizturēja un teica: «Pietiek šaubīties! Tā taču ir laba ideja! Strādā!» Tur, Amerikā, es ieguvu savu pārliecību.»

Nelaime tikai tā, ka Osim bija jāturpina strādāt Padomju Savienībā. Kad viņam pēc atgriešanās Rīgā lika braukt uz Indiju lasīt lekcijas un propagandēt komunisma idejas, viņš atteicies. Ne visu no tā laika notikumiem Osis stāsta, bet viens ir skaidrs — pēc ASV pieredzētā viņš vairs negribēja piedalīties «sociālisma celtniecībā» un līdz ar to viņš no future star kļuva par atstumto. Tas gan viņam neliedza turpināt pētījumus par topoloģisko modelēšanu jaunajās datorzinātnēs.

Īstā vieta modelim

Osis savu zinātnieka karjeru dala divās daļās — laiku, kad darbojās mehānikā, un laiku, kad sāka pielāgot savas teorijas datorzinātnei. Tiklīdz programmas sāka ieviest praktiskās dzīves jomās, saprata — te ir vēl sarežģītākas sistēmas nekā atomzemūdenēm. Te vajadzīgs topoloģiskais modelis.

Pēdējos gados ir izstrādāti vairāki starptautiski modelēšanas standarti datorzinātnēs. Oša skolas pētījumi ir bijuši saistīti ar modeļu izstrādi Modeļvadāmajai arhitektūrai MDA (Model Driven Architecture), kas programmatūras izstrādē plaši lieto vienoto modelēšanas valodu UML (Unified Modeling Language). Kamēr Rīgas Tehniskajā universitātē izstrādāja tai teoriju, informātikas industrijas pārstāvji pulcējās, lai pašu pūlēm uzlabotu ne tikai UML, bet pat visu programmatūras inženieriju. Osis par to stāsta tik aizraujoši, ka viegli iedomāties IT industrijas viedākos prātus kā masonu kustību, kas brīvmūrnieku slepenajos saietos spriež par sev vien saprotamām lietām. UML lietotāji un programmatūras izstrādātāji sapulcējušies SEMAT (Software Engineering Method and Theory) kustībā, lai izveidotu teorētisko bāzi programmatūras inženierijai. Viņš «tai kompānijai» SEMAT neesot pievienojies. Nolēmis pagaidīt, kas no tā visa iznāks.

2015. gadā iznāca Essence Standard 1.1. «Labākās prakses būtība tajā ir. Bet atkal nav teorijas,» Osis kā akadēmiķis nav apmierināts. «Katra saimniece cep kotletes mazliet citādi. Ja visas saimnieces sapulcētos un saliktu kopā savas receptes, vai mēs tiktu pie vislabākās receptes?» ar mazu ironiju prasa Osis.

Taču šī pieredze kalpo kā pierādījums tam, ka bez zinātnes arī informātikā nevar iztikt. Osis kopā ar Uldi Doniņu izstrādāja teorētisko pamatu programmatūras izstrādei. Topoloģiskā UML modelēšana, ko Latvijas Zinātņu akadēmija novērtēja ar 2017. gada balvu, ir uzlabota domēna modelēšanas un programmatūras izstrādes pieeja. Tagad, lai padarītu modelēšanu parocīgāku praktiķiem, turpina pētījumus kopā ar savu audzēkni RTU asociēto profesori Ēriku Nazaruku.

«Robotu dumpji būs!»

Parasti klientu vēlmes programmatūras izstrādē pieraksta sistēmanalītiķi. Ērikas uzdevums bija izstrādāt ceļu, kas būtu ejams sistēmanalītiķiem un programmatūras arhitektiem, izmantojot topoloģisko funkcionēšanas modeli. Lai būtu saprotamāk, Osis paskaidro — modelis palīdz izanalizēt visas prasības un sakārtot tās arī tad, ja tās dublējas, kā arī norāda klientam uz pretrunīgām prasībām vai vēl neizmantotām iespējām. «Bet metamodelis apraksta modeli. Līdz ar to topoloģiskās funkcionēšanas valodas modeli varam aprakstīt, izmantojot programmētājiem zināmos un vispārpieņemtos vārdus un konstrukcijas,» saka Ērika. «Tas mums palīdzēja ieiet sabiedrībā, kur vajadzīgi starptautiskie standarti. Tagad taisām modeļus, kurus var lietot visi. Tos var savietot ar citiem modeļiem un rīkiem, kas veidoti uz standartizēta metamodeļa bāzes. To panāca Ērika,» saka Osis, izmantodams iespēju uzslavēt savu talantīgāko skolnieci, zinātnisko meitu.

Taču Osis ir diezgan skeptisks, ka piedzīvos to, kā viņa teorētiskais funkcionēšanas modelis tiek iedzīvināts IT uzņēmumu ikdienā. Programmatūras izstrādātājiem esot tik daudz pasūtījumu, ka viņiem nav ne laika, ne arī vajadzības kvalitatīvi pārkārtot savu darbu. «Jāgaida, kad būs pirmais, kurš izmēģinās mūsu topoloģiskās modelēšanas pieeju un tad pierādīs citiem, ka tā var ieekonomēt un pelnīt,» Osis saka bez vecišķa sarūgtinājuma. Viņš nejūtas nenovērtēts, bet apzinās, ka vispirms viņa teorētiskais darbs mainīs IT standartus, tad ietekmēs universitāšu studiju programmas un tikai tad — praktisko darbu.

«Programmu inženierijā jaunas pieejas reti kad tiek ātri iedzīvinātas,» apstiprina sabiedrības Tilde (viens no vadošajiem tehnoloģiju uzņēmumiem Baltijā) vadītājs Andrejs Vasiļjevs. Taču viņš ir pārliecināts, ka nākamās paaudzes metodoloģiju izstrādes rīkus izmantos. «Oša piedāvātā kompleksā pieeja attīstīsies, bet tas prasīs laiku,» arī Microsoft Latvia vadītāja Renāte Strazdiņa nav tik skeptiska. «Profesors pie šīs tēmas ir strādājis ilgi, mācījis studentiem, un katrs no mums daļu no šīm zināšanām esam ienesuši profesionālajā darbībā,» viņa saka.

«Kad biju jauns, man patika zinātniskā fantastika. Lasīju Žilu Vernu,» par sevi pasmaida Osis. Datori atņēma interesi par fantastiku, jo viņš saprata — visu, ko cilvēks var izfantazēt, viņš agri vai vēlu radīs. Oša meita un dēls studējuši inženierzinātnes, arī trīs mazdēli turpina iet to pašu ceļu. Viens no mazdēliem Bredfordas Universitātē Anglijā maģistrantūras darbā izstrādājis mākslīgās dzīves modeli. «Tagadējās paaudzes liek lielas cerības uz mākslīgo intelektu, bet nākamās — uz mākslīgo dzīvi,» saka Osis, kurš paredz — reiz būs robotu dumpji. Tiesa, nevis apzināti, bet darbības kļūmju izraisīti. «Pāvests dabūs nožēlot, ka viduslaikos visus zinātniekus nesadedzināja sārtā,» nosmejas profesors.

* Nākotnes zvaigzne — angļu val.

Iestūma bronzā

Bobslejista Jāņa Strengas (32) ceļš līdz olimpiskajai medaļai ir apbrīnojams. Vēl pirms desmit gadiem viņš strādāja būvniecībā, bet pirms sešiem iemācījās sadzīvot ar cukura diabētu

Jānis Strenga ir nedaudz apjucis no uzmanības. Pēc bronzas medaļas iegūšanas ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā viņš mācās sniegt intervijas un runāt ar žurnālistiem viens pats, bez pilota Oskara Melbārža blakus.

Pāris dienu pēc ierašanās Rīgā Jānis kājām atnāk uz Ir redakciju, jo viņš ar ģimeni divus mēnešus veco meitu Loretu un sievu Aneti, kurai viņš sūtīja sveicienus televīzijas kamerā uzreiz pēc medaļas iegūšanas, sakot: «Bučiņas sieviņai!», — dzīvo Rīgas centrā.

Jānim šī ir pirmā olimpiskā medaļa bobsleja divniekos, jo viņa pamatdarbs ir būt stūmējam Melbārža četriniekā. Trenera Sanda Prūša lēmums  lai Strenga divniekos startē stūmēja Daumanda Dreiškena vietā — bobslejistam bija pārsteigums.

Pēkšņi profesionālis

«Manas pirmās atmiņas par olimpiādi ir no bērnības, kad televizors gāja visu dienu. Biju ciemos pie omes un skatījos visu pēc kārtas. Patika viss, kas tur notiek. Tāls, apbrīnas vērts un nesasniedzams,» atceras Jānis. Ģimenē neviens uz sportu viņu īpaši nav virzījis. Pirmajās klasēs mamma aizvedusi uz modernajām dejām. Jāņa tētis Tālivaldis ir mūziķis, mamma ekonomiste un strādā tirdzniecībā. Mamma Sandra Strenga stāsta, ka nav tā, ka ģimene būtu nesportiska kustēties vienmēr paticis. Vasarās kopā spēlēta bumba, ziemā slēpots. Vasarās puikas gar upi rīkoja skriešanās sacensības, kamēr tētis makšķerēja, un «es sagatavoju mazas balviņas, kas stimulēja sacensties», atceras Sandra. Kad ieminējusies Jānim par mācībām sporta vidusskolā Murjāņos, viņš atteicies. «Mēs ar vīru arī neuzstājām. Ģimenē ir tikai viens noteikums: ja darām, tad līdz galam un labi. Ja esi sācis darbu, tad jāpabeidz,» saka Sandra.

Jānis pabeidza vidusskolu Siguldā, bet viņa sešus gadus jaunākais brālis sporta skolu Murjāņos. Arnolds ir spēcīgs šķēpmešanā, ieguvis 2. vietu Eiropas jaunatnes olimpiādē. Māsa Agnese izvēlējās izglītību mākslā.

Sports Jānim patika, gribējās ar to saistīt dzīvi, «tikai nesapratu, kā tieši». Padevās tāllēkšana, sprints, šķēpmešana. Iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. «Biju iedomājies, ka varētu strādāt par treneri sporta klubā,» atceras Jānis. Viss mainījās 2. kursā, kad treneri Ilze Avotiņa un Krišjānis Kuplis ieminējās, ka rezultāti sprintā viņam ir tik labi, ka derētu aiziet uz testiem bobsleja stūmējiem. Divi no kursabiedriem jau tā bija izdarījuši un brauca mačos. «Par bobsleju tobrīd zināju maz. Tik vien, cik pa televizoru biju redzējis,» nosmejas Jānis. Ilgi šaubījies, vai iet uz pārbaudēm. Paskubināja brālis Arnolds.

Vasara, 2008. gads. Daugavas stadions. 22 gadus vecais Jānis labi noskrien 50 metrus no zemā starta un veikli aizstumj svaru ķerru uz ritenīšiem. Strengu vēro bobsleja spice Zintis Ekmanis un Sandis Prūsis. To atceroties, Prūsis saka: «Viņš bija labs. Ātrs.» Pēc pāris dienām Strenga saņēma zvanu, ka viņš tiek aicināts uz fiziskās sagatavotības nometni Limbažos.

Viņš pievienojās puišiem, kuri bija pabeiguši skolu Murjāņos un kopš bērnības mērķēja uz lielo sportu. «Nometnē man patika: darīju to, kas patīk, apkārt bija līdzīgi domājošie. Tobrīd gan tā pa īstam nesapratu, uz ko eju,» Jānis atceras. Pēc nometnes ķermenis no lielās slodzes bija šoka stāvoklī. Tomēr gribējās turpināt sākto. Studijas un darbs būvniecībā Jāni vairs neaizrāva.

Tā paša gada rudenī Strenga pirmoreiz stūma bobu Siguldas kamaniņu trasē. No-brauca labi, bez kritiena. Apjauta, kas tas ir, un saprata, ka bobslejs domāts viņam. «Uzsita adrenalīnu. Patika viss, kas notiek trasē, lai arī bija ekstrēmi,» saka Jānis. Paņēma akadēmisko gadu studijās, pameta darbu un nodevās sportam. Sekoja treniņi, nometnes, un 2009. gadā pasaules čempionātā junioriem Kēnigzē Strenga kā stūmējs Mihailam Arhipovam četriniekos ieguva 5. vietu. Turpināja trenēties un nometnē Ventspilī iepazinās ar Latvijas bobsleja izlases vīriem. Pilotu Jāni Miņinu un viņa stūmēju Oskaru Melbārdi. «Kad ieraudzīju Osi pirmoreiz, nodomāju tas nu gan ir liels un spēcīgs. Lielām acīm skatījos uz visiem večiem: tādi lieli, trenēti, spēcīgi,» smaida Jānis.

Nākamajā sezonā Džonis, kā Jāni sauc komandas biedri, kļuva par stūmēju Edgara Maskalāna četriniekam. «Ļoti patika viss process: sacensības un gaisotne tajās. Komandas sajūta,» atceras Jānis. Gribējās kādreiz dzīvē kāpt uz pjedestāla, bet vajadzēja arī pabeigt augstskolu, jo sporta dēļ bija paņēmis jau otro akadēmisko gadu. Vecāki piespieda, ka sāktais jāpabeidz. Jāuzraksta bakalaura darbs un jānokārto tie pāris eksāmeni. «Grūti bija saņemties pēc sezonas vasarā mācīties, taču sapratu, ka tas ir jāizdara, un viss. Saņēmos. Pasēdēju mājās un mācījos, un nokārtoju visu. Esmu diplomēts sporta pedagogs.»

Mēs tevi gaidām

Pirms septiņiem gadiem, 2011. gadā, Jānis sāka braukt komandā ar Oskaru Melbārdi. Taču 2013./2014. gada sezonā nokļuva Oskara Ķibermaņa četriniekā. Kādā treniņā Prūsis piedāvāja Strengam nākamajā sezonā atgriezties vadošajā Latvijas izlases bobsleja ekipāžā, ko pilotēja Melbārdis. Iemesls komandas kopējais svars bija par lielu, un to vajadzēja nostabilizēt. Jānis ir salīdzinoši viegls, sver 92 kilogramus. «Kad man piedāvāja stumt Osi, protams, biju pacilāts. Un jau pirmajā braucienā aizgāja labi!» atceras Strenga. Arī Melbārdis bija apmierināts ar jauno komandas biedru, jo «varēja redzēt, ka Jānim ir krampis». «Fiziski spēcīgs, ātrs, labestīgs. Viss veiksmīgi sakrita, un no tā brīža mums sāka iet uz augšu.»

Četrinieks sadraudzējās un brauca aizvien labāk. Melbārdis, Strenga, Arvis Vilkaste un Daumands Dreiškens saprata, ka varēs pacīnīties arī par medaļām. Pēc trim gadiem ieguva 1. vietu kopvērtējumā pasaulē un 2. vietu olimpiskajās spēlēs Sočos. Iespējams, tā būs zelta medaļa, jo patlaban Krievijas sportistu rezultātus pārskata dopinga pārkāpumu dēļ. Zelts četriniekam bija arī 2016. gadā pasaules čempionātā.

Tik tālu viss izklausās spīdoši. Taču aiz medaļām ir smagi brīži. Jānis par tiem runā aplinkus, sakot, ka pēc traumām un sliktiem mačiem vajag lielu spēku, lai turpinātu. «Jāstāsta sev, ka jāturpina cīnīties, un rezultāts parādīsies.»

Tas, ka Jānis piedalījās Soču olimpiskajās spēlēs un vēl izdevās iegūt sudrabu, ir milzīgs panākums. Divus gadus pirms olimpiskajām spēlēm viņam konstatēja 1. tipa cukura diabētu. Tas notika 2012. gada decembrī. Mačos Francijā viņš pēkšņi sajutās savādi. «Balss sāka iet ciet, kakls sāpēja, bija izteiktas slāpes, un strauji kritās svars,» negribīgi atceras Jānis. Viņš saprata, ka var nākties pamest sportu. Gulēja slimnīcā un mācījās sadzīvot ar slimību. Domāja, ko darīs tālāk.

Jāni sapurināja Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretāra Zinta Ekmaņa telefonzvans. Ekmanis labi atceras, ko teicis: «Jāni, kad izdarīsi visu, kas tev tur slimnīcā jāizdara, gaidām tevi atpakaļ.» Ekmanis arī pastāstījis, kā pašam savulaik izdevies sadziedēt hronisku iekaisumu. «Teicu, ka ticu cilvēka iekšējam spēkam un rezervēm,» stāsta Ekmanis. Viņš nosūtījis Strengam saites ar lasāmvielu par cilvēka spēju neierobežotām iespējām. Jānis kādā pat izlobīja teikumu, ka ar diabētu fiziskā slodze ir pat ieteicama.

Pēc trim nedēļām Jānis atkal bija ierindā. Izlaidis divus sacensību posmus Altenbergā un Vinterbergā, viņš palēnām atsāka stumt Oskaru Ķibermani, kura komandā tobrīd bija. Ikdienā slimība raizes nesagādā. Nekas nesāp, vienkārši jākontrolē cukura līmenis asinīs, un katru dienu pašam jāiešļircina sev insulīns. «Jānis ir pierādījums tam, ka cilvēka iekšējās rezerves un spējas mobilizēt sevi ir neaprakstāmas. Fantastika!» priecājas Ekmanis. Phjončhanā Strenga esot saukts uz dopinga kontrolēm četras reizes. Laikam gribējuši pārliecināties, kā ar šādu diagnozi var būt tik labā formā un netiek piešpricēts kaut kas lieks. «Foršs puika ir Jānis. Klusais ūdens. Centīgs. Man patīk tie, kas vairāk dara un mazāk runā,» — tā Ekmanis.

Viss par Jāni stāstītais izklausās pēc varoņteikas. Pirms intervijas esmu apsolījusi Strengam, ka raksts nebūs patosa un uzslavu pilns. Tāpēc vaicāju trenerim Prūsim, lai paraksturo godalgoto stūmēju: «Viņš ir sliņķis! Kustināms! Bakstāms! Iestājās pareizajā akadēmijā, bet vajadzēja treneri, kura pabikstīja pieteikties uz testiem. Džonis ir vienpatnis, bieži nost no visiem. Labi, sportā jau visi ir īpatņi. Un katrs īpašs.» Kluss un savrups — tā par Jānis saka arī Melbārdis. Kautrīgākais un mierīgākais no četrinieka. «Es arī esmu mierīgs, un mums sapas. Kad jāstumj, ir gana agresīvs. Džonim ir savs uzskats sportā, kas der un neder.»

Medaļa!

Phjončhanā pirmie starti bobiem bija divas nedēļas pēc ierašanās Dienvidkorejā. Daudz brīva laika, taču bobslejisti apkārt nestaigāja, jo igauņi jau bija saķēruši kādu vīrusu. Jānis stāsta, ka ikdienas ritms bijis ierasts: sporta klubs un stienis, ēdnīca, gulta. «Laiks gāja lēnām, taču, līdzko tikām uz trases un treniņbraucienos, pazibēja.» Treniņos divniekiem stūmēji bija gan Daumands, gan Jānis. Tas nebija nekas ārkārtējs. Stūmēji sacensībām allaž tiek gatavoti divi. Tā nebija pirmā reize, ka treniņos Jānis divniekos stumj Osi. Sandis Prūsis līdz pēdējam brīdim neteica, kuru deleģēs pirmajam kvalifikācijas braucienam. Vaicāts, kāpēc izvēlējās Jāni, izlases treneris Prūsis telefona klausulē nopūšas par tik neprofesionālu interesi: «Muļķīgs jautājums. Tas vienkārši ir trenera lēmums. Jānis tobrīd bija labāks. Stiprāks. Ātrāks. Pa šiem gadiem man ir uzkrājusies pieredze un intuīcija, un uzskatīju, ka divniekos jābrauc Jānim. Man te tagad jātaisnojas…»

Jānis priecājās, ka startēs divniekos. «Man bija sapnis uzstumt divnieku, ne tikai četrinieku. Klusībā domās es uz to gāju. Jāpateicas treneriem, ka deva man iespēju,» atzīst Jānis.

Sacensību dienā mamma Krimuldā sāka gatavot svētku vakariņas, Rīgā sieva Anete saģērbās Latvijas karoga krāsās un arī meitiņu ietērpa sarkanbaltu. Nofotografējās un aizsūtīja tētim. «Tā bilde mani uzmundrināja,» atceras Jānis. Kopumā noskaņojums olimpiskajā ciematā nebija tas labākais. Martinam Dukuram neizdevās iegūt medaļu. Pēdējā cerība uz medaļu bija bobslejā. Jānis atceras, ka mobilizējis sevi ar domām, ka viss būs labi. «Jātic sev, jātic komandai, nevar padoties.» Par medaļu tik ļoti nedomāja, viņš gribēja parādīt labāko, ko spēj.

Visu 29 valstu bobslejistu braucienus Phjončhanā vēroja LTV sporta komentētājs Māris Rīmenis. Ar Prūša izvēli viņš bijis apmierināts. «Jānis ir ātrs un stiprs. Tā jābūt, jo viņš ir pēdējais stūmējs četriniekos, un pēdējam ir jāskrien visilgāk,» rezumē Rīmenis. Otrajā braucienā Osim un Džonim bija kļūda, bet kopumā tas bijis labs. «Pārējie braucieni bija labi. Ļoti labi,» — tā Rīmenis. Izkost vāciešus un kanādiešus, kas aizgāja mūsējiem pa priekšu, kā uzskata Rīmenis, tobrīd bija nereāli, jo «mēs zaudējam vāciešiem boba slidu apstrādē». «Neviens nezina, ko viņi tur dara. Arī Kanādai labi slīdēja. Ledus bija ļoti ciets, slīdamība laba, un vieglāk bija kļūdīties. To, ka slīdēja labi, pierāda daudzi trasē sasniegtie rekordi.» Vācieši noteikti neesot braukuši labāk par latviešiem, taču Phjončhanā paņēmuši visus zeltus. Savukārt Sočos pilnībā izgāzušies.

Pēdējā, izšķirošā brauciena finišā Melbārdis pat nepaskatījās tablo. Jānis gan. Redzēja, ka ir iespēja tikt trijniekā. Un tad jau Latvijas karogs ap abu sportisu pleciem, saviļņojums, un Osis valda aizkustinājuma asaras televīzijas intervijā. Šīs olimpiskās spēles viņam nāca grūti  muguras trauma pēc operācijas bija sadziedēta, taču pirms pusotra mēneša viņš pārrāva kājas muskuli. To Melbārdis medijiem pateica tikai pēc olimpiskās medaļas iegūšanas. «Skrienot divniekos jau man sāpēja. Un priekšā vēl bija brauciens četriniekos,» saka Melbārdis.

Bronza! Emocijas Korejā, emocijas Latvijā. Jānis stāsta, ka tā pa īstam visu aptvēris, tikai kāpjot uz goda pjedestāla. «Es esmu iekšējs, vairāk pārdzīvoju un izdzīvoju vienatnē. Uz sitiena ir prieks, bet dziļākās emocijas plūst vēlāk,» viņš saka. Tikmēr Krimuldā un Rīgā emocijas gāja vaļā uzreiz. Strengas mamma stāsta, ka visi tā bļāvuši, ka suns sācis riet un lēkt līdzi. Vēlāk Sandra prasījusi kaimiņiem, vai nebija par traku. Tie atbildējuši: «Mēs jau arī baigi kliedzām, tā ka nedzirdējām!» Mamma stāsta, ka Jāņa medaļa Soču olimpiskajās spēlēs viņai šķitusi kā kosmoss pēc tā visa, ko dēls veselības dēļ pārdzīvojis. «Šī medaļa ir vēl viens apliecinājums, ka cilvēks var daudz.»

Pēc medaļas iegūšanas Jānis televīzijā sūtīja bučas sieviņai. «Paveicies, ka sieva mani saprot. Mazā piedzima neilgi pirms došanās uz nometni. Mājās sabiju nedēļu, tad nometne, divas dienas mājās un atkal prom uz olimpiskajām spēlēm,» saka Jānis. Ar sievu Aneti pirms vairākiem gadiem viņš iepazinās feisbukā. «Agrāk domāja  kā vispār var iepazīties internetā, bet, re, var,» smaida sportists. Aneti piesaistījis viņa patiesums. «Nesamaitāts. Kāds ir, tāds ir,» saka bobslejista Strengas sieva. Viņa pieņēmusi, ka vīra darbs ir tāds pats darbs kā citi. «Tā jau ir mīlestības burvība pieņemt cilvēku, kāds viņš ir. Tajā skaitā viņa nodarbošanos. Gaidot mājās, mierināju sevi ar domu  gan jau iedos brīvsoli, kad atgriezīsies no spēlēm.» Sports ir vīra sirdslieta. Pirms izšķirošajiem braucieniem Anete viņu uzmundrinājusi ar vārdiem: ej un izdari to.

Vaicāta, kas pašlaik ir Jāņa prioritāte ģimene vai sports, Anete atbild: «Pagaidām sports. Tas ir mūsu ģimenes kopējais mērķis, kam visu pakārtojam.»

Bobslejistiem treniņi atsāksies jūnijā. Līdz tam Jānis cer pabraukt ar riteni, pamakšķerēt un audzināt meitu. «Daudz jauna priekšā,» viņš smaida.

Girl from Ipanema*

Brazīliete ar latvietes raksturu Laura Rizoto (23) šogad pārstāvēs Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā, kas maijā notiks Lisabonā

Es dzīvoju un strādāju Ņujorkā, — skaidrā latviešu valodā saka Laura Rizoto, pēc tam līgani pārejot uz angļu valodu, kas ir viņas ikdienas saziņas valoda.

Pretrunīgi vērtētā lidotāja Herberta Cukura mazmazmeita un Dženiferas Lopesas portugāļu valodas skolotāja latviešu publikai pirms dalības konkursā Supernova, kurā sestdienas vakarā uzvarēja, nebija zināma. Tomēr viņas karjera jau uzņēmusi ievērojamus apgriezienus — līdz šim izdoti divi albumi, trešais — vairāku minialbumu sērija — tiek gatavots, Laura ieguvusi arī maģistra grādu mākslās Kolumbijas Universitātē.

«Man patīk strādāt,» viņa godīgi saka, atradusi laiku sarunai vienā no pēdējām dienām Latvijā. Te viņa nodzīvoja mēnesi. Ar ķēdītē iekārtu Saules simbolu ap kaklu un ietinusies populārajā šallē ar latvju rak-stiem, Laura viegli ieplūst starp latviešiem. Taču šī ir pirmā reize, kad viņa ir Latvijā — savas vecmāmiņas dzimtenē.

Pastāsti vairāk par sevi! Tu esi dzimusi Brazīlijā, dzīvo Ņujorkā, bet tev ir arī Latvijas pilsonība?
Jā, dubultpilsonība. Arī manam tētim tāda ir, jo mana vecmāmiņa Doloresa, viņa mamma, ir no Liepājas. Viņa vēl dzīvo Brazīlijā, bet vēlas pārcelties uz Latviju. Patiesībā pārcelsies uz Latviju, mēs jau to plānojam. Man ir arī brālēns un māsīca, kuriem ir Latvijas un Brazīlijas dubultpilsonība, viņi jau ir pārcēlušies uz Latviju. Tēta ģimenes puse ir no Latvijas, bet mamma ir portugāļu izcelsmes brazīliete. Tādas ir manas saknes.

Cik daudz zini par savas ģimenes vēsturi Latvijā?
Mūsu ģimenei ir plaša vēsture, manas vecmāmiņas tēvs ir Herberts Cukurs, tas ir ļoti interesants stāsts. Uzaugu, klausoties šajos stāstos par viņu dzimtu. Tāpēc man ir gods šeit būt, jo man ir sajūta, ka pārstāvu ne tikai sevi, bet arī savu ģimeni.

Jūs bijāt tipiska brazīliešu ģimene, vai kulturālās atšķirības tomēr bija pamanāmas?
No tēta puses noteikti bija manāmas, arī izskata ziņā esam eiropeiskāki. Rio cilvēkus, kuri nav vietējie, sauc par gringos. Brazīlijā es vienmēr biju gringa — blondiem matiem, ar eiropeiskiem vaibstiem. Reizēm cilvēki mani uzrunāja angliski un man bija jāsaka: «Es taču esmu no Ipanemas!» Tāpēc man ir dīvaini atrasties šeit un saprast, ka te es iederos.

Nāku no divām ļoti muzikālām zemēm, taču saikne, kas latviešiem ir ar mūziku, ir īpaša. Šī manis daļa noteikti ir no Latvijas. Šeit cilvēki ir rezervētāki, viņu uzticība ir jānopelna. Tāpēc, iespējams, daudzi, kuri mani satiek Latvijā, domā, ka esmu ļoti ekstraverta. Savukārt Brazīlijā mani uzskata par rezervētu. (Smejas.)

Tu Latvijā esi pirmo reizi un jau piedalies Supernovā. Kā tas notika?
Mēs ar ģimeni jau pāris gadus plānojām braucienu uz Dziesmusvētkiem. Es meklēju vietas, kuras vajadzētu apmeklēt, skatījos, kas vēl notiek Latvijā, un uzdūros ziņai par Supernovu. Iedomājos, ka varētu pieteikties. Jo esmu dziedātāja, dziesmu autore, ar to es nodarbojos. Tāpēc pieteicos.

Kāds ir tavs pirmais iespaids par latviešiem?
Visi šeit ir ļoti eleganti. Ļoti iznesīgi. Arī pieklājīgi, cilvēki vēlas cits citam palīdzēt. Kad ierados, sastapu daudzus cilvēkus, kas man piedāvāja palīdzēt, izrādīt labākās vietas un rūpējās, lai es justos kā mājās. Protams, arī bija iecietīgi pret manu latviešu valodu.

Tava latviešu valoda uzlabojas, vari jau diezgan brīvi sazināties.
Es cenšos, man ir privātskolotājs, šeit cenšos runāt, cik daudz vien iespējams. Bet, tā kā darba ir tik daudz un lielākā daļa cilvēku runā angliski, tā sazināties, protams, ir ātrāk. Bet ar maniem latviešu draugiem cenšamies parunāties arī latviski. Mans mērķis ir tekoši runāt latviski. Tikai dodiet man mazliet laika.

Vai Latvijā ir tā, kā biji iedomājusies?
Sajūta ir dīvaina, it kā visu mūžu būtu skatījusies kādu filmu, bet tagad pati esmu šajā filmā. Vecrīga man šķiet kā uzņemšanas laukums, tik skaista. Tiešām jūtos kā citā dimensijā nokļuvusi, Rīga noteikti ir kas īpašs. Gribēju aizbraukt arī uz Liepāju, no kurienes ir mana vecmāmiņa, bet šajā ceļojumā tas diemžēl nebija iespējams, jo biju ļoti koncentrējusies Supernovai.

Aprīlī atgriezīšos uz koncertiem un tad noteikti gribu aizbraukt. Taču ar ģimeni paspējām aizbraukt uz Jelgavu, kur ir mūsu saknes. Būšu Latvijā arī vasarā un priecājos par iespēju redzēt dažādos gadalaikus, dzirdēju, ka dienas vasarā šeit esot ļoti garas.

Esi atbraukusi ar ģimeni?
Jā, mamma un tētis bija šeit. Viņi aizlidoja atpakaļ pēc fināla. Kad beidzot varam svinēt, mums jābrauc prom. Viņu atbalsts šajā laikā man bija ļoti nozīmīgs.

Vai tavs tētis runā latviski?
Mazliet, dažas lietas es viņam jau varu pamācīt. «Lūdzu» un «paldies» izrunu. Manai vecmāmiņai latviešu valoda ir dzimtā. Bet viņas vīrs bija brazīlietis, viņš nevēlējās, lai dēls runātu valodā, kuru pats nesaprot, tāpēc vecmāmiņa tētim nemācīja latviešu valodu. Taču viņš ļoti vēlas to iemācīties, ir tik mīlīgi šī ceļojuma laikā vērot, kā viņš cenšas runāt latviski.

Eirovīzija šogad norisināsies Portugālē, no kuras ir tavas mammas saknes, vai tas ietekmēja tavu lēmumu pieteikties?
Es būtu pieteikusies jebkurā gadījumā, bet fakts, ka konkurss notiek tieši Portugālē, man ir īpašs. Man abās šajās valstīs ir saknes, tāpēc iespēja pārstāvēt Latviju tieši Portugālē man ir svarīga. Turklāt varēšu sarunāties ar vietējiem portugāļu valodā un stāstīt par Latviju. Man noteikti ir sajūta, ka zvaigznes sastājušās pareizi.

Kā tu kļuvi par dziedātāju? Savu pirmo dziesmu sarakstīji, kad tev bija tikai 11 gadu.
Jā, tā nebija izcila. (Smejas.) Mani vienmēr aizrāvusi mūzika, tas ir kā aicinājums. Tolaik interneta mājās nebija, tāpēc klausījos visdažādāko mūziku, piespiedusi ausi pie atskaņotāja, lai varētu norakstīt dziesmu vārdus. Arī uzstājusies esmu kopš agras bērnības. Šķiet, skaidri apzinājos — tas ir tas, ko vēlos darīt, kad man bija septiņi gadi. Teicu mammai, un viņa tikai pasmaidīja, protams, ka vēlos kļūt par popzvaigzni. Bet es pamazām sāku mācīties — spēlēju klavieres, gāju uz baleta nodarbībām, kas palīdzēja izprast kustību un skatuvi, noderēja arī, uzstājoties Supernovā. Un, protams, mācījos arī mūziku un sāku rakstīt dziesmas.

Zināju, ka vēlos būt pašpietiekama — spēt ne tikai uzstāties, dziedāt un dejot, bet arī pati sacerēt mūziku. Tā viss sākās. Bet, pirms sāku rakstīt dziesmas, es mēdzu pierakstīt brazīliešu dziesmu vārdus un rakstīt to angļu versijas. Tajā laikā ar ģimeni gadu dzīvojām Minesotā, es biju tikko sākusi mācīties angļu valodu, un man ļoti pietrūka tā, lai cilvēki varētu mani saprast. Pārrakstot dziesmas, es varēju mācīties valodu un citiem parādīt brazīliešu mūziku. Izteikt savas domas mūzikā es lielā mērā iemācījos tieši angļu valodā.

Kā ar dziesmu Funny Girl, vai tā ir par tavu pieredzi?
Cik smieklīgi! Esmu asprāte. (Smejas.) Es rakstu dziesmas no personīgās pieredzes, arī šo. Dziesma stāsta par meiteni, kas iemīlējusies savā labākajā draugā, bet baidās viņam to pateikt. Kad viņa beidzot nolemj izstāstīt, viņš jau ir iemīlējies citā. Viņa ir tikai draugs, meitene, kas viņu vienmēr sasmīdina. Es ar šo dziesmu vēlos citiem pateikt to, ko iemācījos pati, — nevajag baidīties. Ja tā jūties, pasaki. Protams, kad esi atklāts, kļūsti ievainojams, bet iegūt vari visu.

Ar mūziku vēlies palīdzēt citiem? Kādi vēl ir tavi mērķi mūzikā?
Mūzika ir viens no instrumentiem, kas man doti, lai piepildītu savu uzdevumu. Es tiešām ticu, ka dziesmas, ko rakstu, var ienest gaišumu citu cilvēku dzīvē, darīt viņus priecīgus vai sasaukties ar to, kas tobrīd notiek viņu dzīvē. Reizēm gadās, ka paši nesaprotam, kas ar mums notiek, bet mūzika ir lielisks pašizziņas veids. Nereti, kad nevaru izskaidrot, kā jūtos, es uzrakstu par to dziesmu un saprotu, kas īsti ir noticis. Es ceru, ka manas dziesmas var palīdzēt arī citiem.

Kas tevi ir ietekmējis mūzikā?
Es klausījos pa drusciņai no visa. To, kā savās dziesmās veidoju stāstu, ir ietekmējusi brazīliešu mūzika. No popmūziķiem man patīk OneRepublic, uzaugu, klausoties Maroon 5, arī mūziķus, kas tuvāk džezam, — Nora Džonsa, Maikls Bublē, Džoša Stouna, Stīvijs Vonders. Īsts mikslis.

Man patīk arī latviešu mūzika, Prāta vētra, pirmā dziesma, ko iemācījos latviešu valodā, bija viņu Mana dziesma. Joprojām vēlos izveidot tās kaverversiju, bet mana latviešu valoda pagaidām nav tik laba, gribu būt pārliecināta, ka izruna ir precīza. Man patīk arī Lauris Reiniks, viņam ir dziesma Bandžo Laura. (Smejas.) Musiqq.

Kā vērtē konkurentus Supernovā, droši vien jums bija iespēja citam citu noklausīties?
Jā, neskaitāmas reizes. Dažas dziesmas mēģinājumos biju dzirdējusi tik daudz, ka pieķēru sevi dziedam līdzi. Tās bija labi producētas, varēja piedāvāt kaut ko jaunu arī konkursa kontekstā.

Konkurence bija skarba?
Protams, sacentāmies cits ar citu, bet kopumā bijām draudzīgi. Galu galā, visi esam mūziķi, vēlamies dalīties ar savu mākslu. Man nav svarīgi sacensties ar citiem. Tikai ar sevi, lai zinu, ka esmu izdarījusi labāko un katru reizi aizvien labāk. Nevis sakaut kādu, tas tiešām nav manā garā. Domāju, ka visi bija priecīgi uzstāties uz skaistās Supernovas skatuves un sniegt iespējami labāko priekšnesumu.

Vai cilvēki uz ielas tevi atpazīst?
Nezinu. (Smejas.) Reizēm ir sajūta, ka cilvēki uz mani skatās, bet nezinu, vai tas ir tāpēc, ka atpazīst. Nesen lielveikalā ar mammu pirkām šokolādi, tur gan mani atpazina.

Esi daudz sasniegusi — divi studijas albumi, Kolumbijas Universitātē iegūts maģistra grāds — vai esi apzināti meklējusi šīs iespējas vai ļāvusies straumei?
Tiešām nedomāju, ka plūstu pa straumi. Man patīk strādāt! Šķiet, ka tā ir panākumu atslēga. Protams, jāspēj pieņemt, ka dažas lietas vienkārši notiek tā, kā tām jānotiek. Tomēr izklaides industrijā nedrīkst apstāties, ir jātiecas pēc jaunām iespējām, smagi jāstrādā. Jāpaplašina sava radošuma robežas. Protams, tas ir darbs, ir jāstrādā. Bet man tas patīk, man patīk darīt to, kas ir noderīgs.

Kā nokļuvi Ņujorkā?
Kad man bija 17 gadu, es pārcēlos uz Bostonu, biju jau izdevusi savu pirmo albumu, gribēju studēt mūziku ASV un biju saņēmusi stipendiju studijām Berklee College of Music. Sāku tur mācīties, taču vēlējos izdot otro albumu, bet ierakstu kompānija, ar kuru tobrīd biju noslēgusi līgumu — Universal Music Brazil — vēlējās, lai atgriežos Brazīlijā un dziedu tikai portugāļu valodā. Es vienmēr esmu vēlējusies starptautisku karjeru, tāpēc pārcēlos uz Losandželosu, nomainīju skolu un saņēmu bakalaura grādu California Institute of the Arts, un neatkarīgi tur izdevu savu otro albumu.

Kad man bija 20 gadu, pabeidzu skolu un pārcēlos uz Ņujorku, arī mana ģimene uz turieni pārcēlās, un es vienmēr vēlējos dzīvot šajā pilsētā. Iestājos Kolumbijas Universitātē, pabeidzu pagājušā gada maijā.

Kādu redzi savu nākotni?
Šobrīd, protams, pirmajā plānā ir Eirovīzija. Bet es jau strādāju pie jaunā minialbuma, vasarā ieplānoti vairāki koncerti, daži no tiem arī Latvijā. Protams, rakstīšu mūziku. Šis gads būs saspringts, bet esmu pateicīga par to.

* Meitene no Ipanemas — Frenka Sinatras dziesma. Ipanema — piekrastes rajons Riodežaneiro

Anneles antoloģija

Pirms diviem gadiem Annele Slišāne izdomāja: izveidos 100 neparasta dizaina paklāju Latvijas simtgadei. Māksliniece, skolotāja, piecu dēlu māte un topošā dūla auž pat no nātrēm, cūku pupām un putraimu maisiņiem

Te man uzrakstīts, lai neaizmirstu par sarunu — Annele stellēs roku cenšas pagriez tā, lai neredzētu tintes pēdas. Krāšņa un hipsterīga, viņa sapurina dredus, kleitu ar puķes aplikāciju esot šuvusi speciāli izstādes atklāšanai. Kopš pagājušās nedēļas Jūrmalas pilsētas muzejā aplūkojama daļa no Anneles Slišānes austajiem 100 dečiem Latvijai. Ar šo ideju, kas jau eksponēta citās izstādēs un feisbuika profilā Anneles zeme, viņa pat divās nominācijās pieteikta Boņuka balvai par ieguldījumu Latgales kultūrā: Gada sniegums vizuālajā mākslā un Gada amatnieks.

Dečus, kā Latgalē sauc paklājus vai segas, Annele auž ne tikai no tekstila un augu šķiedrām, bet no visiem iespējamajiem otrreiz izmantojamajiem materiāliem: VHS videolentēm, saplīsušām audioaustiņām, velosipēdu kamerām. Latvijas Mākslas akadēmijas neseno karnevālu dekorēja Anneles gleznas, kuru pamatne tapusi no žurnālu strēmelēm un izlietotiem maizes maisiņiem. «Man vislabāk garšo Ķelmēnu maize, viņiem maisiņi ir bez zīmējuma, bet Hanzas maizes maisiņiem ir sarkanas malas kā Rucavas brunčiem, tie labi nolasās. Zeltenes baltmaizei — zils un dzeltens,» runā eksperte. Uzreiz piekodina, lai sataupu maisiņu aizdares stīpiņas. Arī tās plānots ievīt kādā dečī.

Grūbu, griķu, rīsu, makaronu un auzu pārslu iepakojumus, kas izmantoti Jūrmalas izstādē, sakrāt nav bijis tik sarežģīti. Annelei ar vīru Kasparu ir pieci puikas no divu līdz nepilnu 20 gadu vecumam: Jumis, Jurģis, Kajs, Uldis, Uko.

«Vakar, ejot prom no izstādes, gandrīz saraudājos — mazais puika pie katra deča pieskrien: atā pateicu!» Annele smejas. «Tik ļoti jūt, ka tā ir daļa no manis. Kādreiz ielien klēpī, kad aužu. Abi audām 64. deči no rotaļlietām, ko sapirku Otrajā elpā — lācis un kas tur…»

Annelei ir tāds joks: daudzbērnu mātēm Dievs diennakti papildina ar 25. stundu.

Intervijas dēļ palaidusi garām nodarbību Mākslas akadēmijā, kur studē tekstila nodaļas maģistrantūrā, viņa todien plāno novadīt vizuālās mākslas studiju bērniem un pulciņu Dizains un tehnoloģijas Rīgas Angļu ģimnāzijā. «Pēc tam gan iešu mājās aust: piektdienās man vīramāte pieskata visus maziņos,» priecīgi paziņo. Vakarā — uz akadēmijas karnevālu.

Vēl Annelle mācās par dūlu. Aizrautīgi runā par kosmosa likumiem, kas nosaka bērnu ieņemšanu un nākšanu pasaulē. «Visādas sazvērestības teorijas. Padomju laikā mazuļus ņēma nost no krūts, lai viņi sajustos pamesti. Aizaug bērni bez piesaistes sajūtas, tādus ir vieglāk vadīt. Pēc tam, protams, ideologi attaisnojās: mammas mīlestība esot tik stipra, ka ejot caur sienām. Bērns varot sajust: mamma ir tajā pašā mājā.»

Esi dzimusi un augusi Viļakā?
Jā, tagad Viļakas novads, senāk — Balvu rajons. Kolhoza centrs, dzīvoklis trīsstāvu mājā. Kad tēvs Antons Slišāns bija kolhoza priekšsēdētājs, tad nosaukumu no Cīņas uz Upīti nomainīja. Tur ir Upītes ciems, Upītes skola, tautas nams. Tēvs izveidoja muzeju. Par skolu, ko mamma ar tēti un arī mēs, visi četri bērni, esam beiguši, pirms nedēļas novads pieņēma lēmumu, ka rudenī slēgs.

Veca koka māja, pavāres vēl joprojām taisa ēst uz malkas plīts… (Anneles acis kļūst valgas.)

Bērnība vienmēr ir vislaimīgākais laiks. Biju teicamniece, tiku uz Arteku. Brīnumains piedzīvojums, Melnā jūra! Tur bija krievi, ukraiņi, baltkrievi, tad — latviete Annele un kazahs Balathans. Mūs visur lika pārī. Igauņu tautastērpos ar kazahu dejojām lietuviešu deju. Tautu draudzība! Kad Latvija kļuva brīva, kontakti nobruka. Mums abiem bija 17—18 gadu, sarunājām satikties Maskavā Sarkanajā laukumā ar ziliem baloniem, bet mani vecāki nepalaida. Tēvs teica, ka pārāk nedrošs laiks.

Mamma skolā bija iedibinājusi folkloras tradīcijas, tētis, līdzīgi kā Rīgā Dainis Stalts, 80. gadu beigās visā apkaimē dibināja folkloras ansambļus — gan Upītē, gan Šķilbēnos, gan Rekavā ierakstīja lentē sievas, kad dziedāja. Tagad brālis Andris Slišāns ar sievu ir pārņēmis folkloras tradīcijas.

Bet mēs ar ģimeni mammas dzimtajā mājā pa vasarām dzīvojam, braucam brīvdienās, Ziemassvētkos. Kā brīvdabas muzejā — sētā ir četrstūra apbūve. Tur arī man ir stelles.

Aust sāki bērnībā Latgalē?
Kolhoza laikā mamma kādu laiku strādāja bibliotēkā un ielika iekšā babas (Latgalē tā sauc vecmāmiņu) stelles. Tad mēs, meitenes, audām dvieļus. Maziņas, vēl deviņgadīgajā skolā gājām! Baba vairs neauda, viņa bija slima. Kolhoza laikā visas babas bija nodzītas. No rīta uztaisīja ēst, izdarīja mājas darbus, pēc tam — visu dienu kolhozā, vakarā atkal mājas darbos.

Skolā matemātikas skolotāja mums mācīja ar celu dēlīšiem aust Abrenes tautastērpa jostas. 1988. gadā kopā ar Upītes sievu ansambli festivālā Baltica Rīgā gājām gar krastmalu, man bija 13 gadu, dziesmotā revolūcija, Latvijas karogi!

Vai toreiz domāji, ka dzīvosi Rīgā?
Pati par sevi smejos, piemēram, brauc tramvajā un domā, kā tu pupas stādi. Vai lasi puķes. Ķermenis ir tikai te. Esmu te darba un studiju dēļ.

Atnācu studēt uz fizmatiem. Gribēju būt zinātniece. Vidusskolā visās eksaktajās zinībās — fizika, matemātika, ķīmija gāja labi, bet Daugavpils Universitātē togad pieņēma tikai krievvalodīgo grupu. Pa vidu vēl pabeidzu tūrisma skolu, ar komandu sākām aktīvo nometņu kustību, tādas Raibās dienas nometnes.

Pēc tam iestājos mākslas pedagogos. Visu laiku biju domājusi, ka varētu arī fiziku mācīt, teiksim, ar paštaisītām lidmašīnām — tās lidina un uzņem laiku. Bieži vien bērni atsēž stundas, saprotot — mācītais nekad nebūs vajadzīgs. Gan fizika, gan māksla var būt ļoti saistīta. Visa dzīve ir ļoti saistīta.

Jūrmalas izstādes kuratore Guna Kalnača palielījās: Annele māca arī 3D programmēšanu.
Jā, Angļu ģimnāzijā mācu arī 3D printeri. Tas ir projekts, kas attīsta individuālās prasmes, pulciņš pēc stundām.

Lai ir jēgpilna tā printēšana un mēs nepiesārņotu pasauli ar bejēdzīgiem plastmasas sūdiņiem, izdomāju — bērni, izstrādāsim galda spēļu dizainu! Printēsim, piemēram, pašu dizainētas šaha figūras. Vai savu metamo kauliņu. Mēģinājām arī inženiertehniskos risinājumus. Aparāts, piespied pogu, un izkrīt konfekte! Dažiem izdevās.

Es mācos reizē ar viņiem. Latvijā tiek ražoti 3D printeri, biju uz kursiem.

Kā daudzi tagad pamana, skolotājs bieži neiet līdzi laikam. Viņam ir ērti pierastajā sistēmā — mācīt no grāmatas. Strādāju arī komandā, kas veido jauno izglītības standartu, kompetenču pieeju — tieši dizaina tehnoloģiju jomā.

Tehnoloģijām daudzi skolotāji neuzticas, citi, tieši otrādi, pārspīlē — tagad visu rakstīsim planšetē! Man liekas, ka tehnoloģiju lietošanai jābūt jēgpilnai. Tas nav augstākais punkts, uz ko mums tiekties, bet tikai rīks — tieši tāpat kā šķēres vai ota, vai adata.

Kā radās doma par dečiem?
Sākās kā privāta iniciatīva, tikai pagājušā gada nogalē iesniedzu pieteikumu Latgales Reģionālās attīstības aģentūrā, viņi atbalstīja, varēju atbrīvoties no izdevumiem velku pirkšanai. Tā ir arī Latgales valodas un kultūras popularizēšana: uzreiz, kā izaužu jaunu deči, lieku sociālajos tīklos fotogrāfiju un stāstu latgaliešu valodā — lai cilvēki nebaidītos lasīt un arī runāt latgaliski.

Tagad ir moderni būt latgalietim. Renārs Kaupers arī izrādās latgalietis! Renārs ir foršs, viņš pagājušogad bija Upītē, kur brālis pēc tēta iesāktā rīko Upītes uobeļduor-zu — Latgales mūzikas un kultūras festivālu. Renārs tur dziedāja latgaliski.

Kur Latgalē sendienās tādus dečus lika?
Uz grīdas tos, kas no lupatām. Pie sienas un uz gultas tos smukos, kā manas babas — ar rožceliņiem. Vēl bija zirgu deči, no vilnas — pēc darba zirgs nedrīkst strauji atdzist, var dabūt aizdusu. Otrā Latvijas pusē, Kurzemē, it kā bijuši arī suņu deķi. Vajadzību piramīdā dečs ir ļoti svarīga lieta. Kaut vai politiķiem: kad notiek kāda sacenšanās, to katrs velk uz savu pusi. (Smejas.)

Simboliski, bet deči ir vijušies cauri tavai dzīvei?
Fizmatu laikā es daudz adīju — rotaļlietas pirmajam puikam. Joprojām adu vilnas zirgus, kaķus, lāčus, govis, kazas. Maziņus, paņemamus rokā. Suvenīru veikali liek 100% uzcenojumu, pārdodu Senajā klētī, jau 12 gadus — lielajā gadatirgū Brīvdabas muzejā.

Aizejot mācīties uz pedagogiem, aušanu varēja ņemt kā izvēles kursu. Tā atkal tiku stellēs. Pie manis atnāca pirmās Rīgas stelles — no cilvēkiem, kam tās vairs nevajadzēja.

Meistars no Tukuma pāri visai Latvijai uz Latgali veda lielās stelles, tur varēs aust divmetrīgus darbus.

Stellēs iekāpju kā citā telpā. It kā gleznoju. Patīk lieli laukumi, lieli darbi.

Dabas materiāli, nejauši žūstot, paši nosaka krāsu. Jau pirms 100 dečiem audu no kalmēm, vilkvālēm, nātrēm. Mamma bija stāstījusi, ka agrāk Latgalē auda no ezera doņiem — tādiem resniem, bez lapām. Auž, un pilnīgi šļakst, tie ir slapji. Tos klāja zemē kā lupatu deķus.

Literatūrā biju lasījusi, kā ūdensaugus apstrādāt. Izžāvē un aplej ar karstu ūdeni pirms aušanas, lai paliek lokani. Žurnāls Praktiskais Latvietis par to man prasīja eksperta padomus. Cilvēki ir piemirsuši.

100 deči sākās ar augiem?
Tā jau bija iecerēts. 2016. gada 21. augustā, kad atnāca ideja, paņēmu kalendāru, sarēķināju. Mistiski sanāca 100 nedēļas, 100 dienas un 100 stundas līdz Latvijas jubilejai. Pirmajā naktī, kad izrēķināju skaistos skaitļus, pat 113 deču idejas sarakstīju. Katru nedēļu bija jāuzauž vismaz viens. Pienenes dečī vienkārši aizvērās, citas izauga pūkās… Tāpēc tos nosaucu par lidojošajiem dečiem, bet sešgadnieks Jurģis — par Visuma dečiem. Mamma izaudīs no visa!

Atceros, pagājušovasar Latgalē nepārtraukti lija. Piemēram, no dzelzenēm deči audu, kad bija plūdi. Upe atnāca līdz dārzam. Dzelzenes bija slapjas, saglumējušas, ar gliemežiem. Upe vienubrīd cēlās pa pieciem centimetriem piecās minūtēs. Beigās pie mūsu mājas sakrājās milzu ezers, bijām atgriezti no ārpasaules. Smilgās skudrupūžņi bija sacelti uz augšu tādos kā termītu pauguros. Skudras iepriekš zināja, ka būs slapja vasara! Es, puķes lasot, arī to ieraudzīju.

Un tad pēkšņi viss ziedēja — katru dienu citas puķes. Pa nedēļu uzaudu kādus četrus dečus. Atbraucu uz nedēļas nogali, atkal uzaudu divus — magones, cūku pupas… Puikas sanesa cūku pupas tādu kalnu!

Dāvana, kas nāk ar šo projektu, — katru augu iepazīstu līdz mielēm. Atrodu šķiedras, piemēram, no dadžiem ir savākts kamoliņš, no lielās papardes arī — tādas divas baltas šķiedras. Lasu ar puikām internetā, ka paparde pa tām barības vielas sūcot uz augšu. Nātre klasiskā, dadzis…. Šos atradumus izmantošu maģistra darbā Šķiedra. Inovatīvi materiāli tekstilmākslā.

Tagad uz pasauli skaties ar domu, ko vēl varētu ieaust?
Jā, no šitā gan varētu aust! (Smejas.)

Maizes maisiņi atnāca pirms pieciem gadiem, kad žurnāls Ievas Māja rīkoja zelta roku konkursu. No maisiņiem izaudu dizaina objektu, uz kura var sēdēt dārza piknikos. Uzvarēju, dabūju robotu putekļusūcēju. Darbā smējās: cilvēkam — «dinozauram», kas ir tik zaļš, tagad ir robots mājās. Viņš mums ir «māslu vabale», tīra māju.

Bija viens puika, kas pēc manas uzvaras bija atradis Latgalē tantes, kas audīs no maisiņiem. Laikam biznesu bija sācis, bet tas viss noklusa.

Man 100 deči ir kā apkopojums, grāmata, katalogs, kur lieku iekšā savas idejas. Kad septembrī pēdējo pabeigšu, tad būs izstāde Gorā. Tētim šogad būtu 70 gadu jubileja, domāju, ka viņam par godu būs izstāde arī Upītē.

Bet vispār tā ir dāvana Latvijai simtgadē, un praktisks cilvēks man uzdod jautājumu — bet kā tieši tu dāvināsi? Izdomāju, ka tā varētu būt pamatbāze kādam tekstilmuzejam. Latvijā tāda nav.

Ko ir bijis visgrūtāk izaust?
Vissarežģītākais bija babas dečs — jāsalasa pareizās dzijas, jo baba pati tās krāsoja. Es atdarināju. Speciāli atstāju savas kļūdas, lai tā norādītu uz manu mācību procesu. Tomēr 50 gadu starpība!

Lasīju, ka dečus pret kodēm vajag izsaldēt, tā arī baba darīja. Izkāru mīnus 16 grādos: viens melns ar rozēm, otrs — krustdūrienā izšūtas lapas.

Iedomājies, tajā laikā nebija elektrības, bet cik sievietēm bija daudz skaistuma iekšā, ja starp grūtajiem darbiem varēja ko tādu radīt! Astoņi bērni, un tur vēl spēj radīt… Droši vien tekstilā izpaudās sievišķīgie sapņi.

Tu, modernā latgaliete, arī centies krāšņi dzīvot.
Jā, vakar izstādes atklāšanā sāku runāt latgaliski, bet pabeidzu latviski ar stāstu par dadžiem. Braukājot pa Latgali, redzu, kas notiek ar pamestām mājām. Pirmajā gadā pagalmā ir nātres, jo tur laba, auglīga zeme, bet pēc diviem trim gadiem viss pagalms pilns ar dadžiem. Izej cauri, esi viss nolipis, tev māja ir atstājusi «ziņas». Ir stāsts, ka dadži sargā to māju.

Man tiešām patīk vecās mājas. Citi saka — malkas kaudze, metama ārā. Bet man liekas — viņas tādas, dadžos ieaugušas, mūs gaida.

Astoņdesmitie, un pieaugušo nav mājās

Vecmāmiņas mēbeles, padomju veikala vitrīnas un Daiņa Īvāna uzruna Baltijas ceļa dalībniekiem — to visu filmā Paradīze ‘89 savākusi režisore Madara Dišlere. Kino veltīts gan tā laika, gan tagadējiem bērniem

Ir 1989. gada vasara, māsas Paula un Laura no Rīgas dodas atpūsties pie māsīcām Cēsīs. Vienādās kleitiņās, jo bija audumu deficīts.

Atmodas laiks, tverts no bērnu skatpunkta, uzjundī gan šādas sadzīviskas atmiņas, gan arī plašu emociju gammu par nesenās vēstures procesiem. Spēlfilma Paradīze ‘89, kas pirmizrādi Latvijā piedzīvos 22. februārī, bet 19. martā būs skatāma BUFF International Film Festival Zviedrijā, režisorei Madarai Dišlerei ir biogrāfiska. Ne tikai viņa pati ir filmas galvenās varones, deviņgadīgās Paulas prototips, bet viņas meita Paulīne patlaban ir tieši šajā vecumā.

Dokumentālās filmas par Atmodas laiku Latvijā ir, bet spēlfilmu līdz šim nebija.
Varbūt neviens tā īsti nebija aizdomājies, ka par šo vēstures posmu ir jārunā, kinovalodā jāstāsta bērniem. Tas ir ļoti tuvu, mēs visu vēl skaidri atceramies. Esmu pirmā ielēkusi šajā vilcienā, zinu — arī lietuvieši pašlaik gatavo filmu par bērniem tajā laikā. Pagājis jau gandrīz 30 gadu, ir iespējams paskatīties no attāluma.

Šī ir mana pirmā filma. Saka — režisori savām pirmajām filmām izvēlas personiskus stāstus. Jā, šī filma tapa personisku iemeslu dēļ. Kad man bija deviņi gadi, mēs ar māsu prom no vecākiem pavadījām ilgāku laiku, apkārt — neziņa, pārmaiņu gaidas. Starpstadija starp bērnu un pusaudzi, pats mainies, un pasaule mainās… Atmiņas par Baltijas ceļu, kurā nācās piedalīties, joprojām ir ļoti dzīvas.

Tieši kā filmā — jūs ar māsu aizveda paciemoties uz laukiem?
Tieši tā bija. Mēs ar māsu — viņa ir divus gadus jaunāka par mani — katru vasaru devāmies pie māsīcām Cēsīs. Arī viņu mamma, [tāpat kā filmā], bija iesaistīta Tautas frontē, ļoti aizņemta, nekad nebija mājās. Tā mēs četratā dzīvojām, «pa savam» uztvērām to, kas apkārt notiek. Izspēlējām pieaugušo lomu spēles, piedzīvojām arī bailes un neziņu — tieši tur, Cēsīs. Dramaturģija ir mazliet nākusi klāt, bet, jā, tas ir manas vasaras stāsts.

Preses seansā netālu sēdēja Dainis Īvāns. Aizkustināts teica: «Madara draudzējās ar manu meitu, tiešām nebiju padomājis, kā Atmodas notikumi izskatījās no meiteņu skatpunkta.»

Tā ir milzīga atbildība — runāt par šo laiku, zinot, ka filmu skatīsies tie, kas bija iesaistīti Baltijas ceļa organizēšanā, Tautas frontē.

Jā, es, maza meitene, kādreiz dziedāju Knīpās un knauķos, un Daiņa Īvāna meita arī dziedāja. Atceros, bija tāds onkulis, kas nāca viņai līdzi, to onkuli arī pa televizoru rādīja. Mūsu nākamā tikšanās bija tagad. Vēlējos ierakstīt Īvāna kādreizējo uzrunu Baltijas ceļa dalībniekiem, tā nekur nebija atrodama.

Kad rakstīju filmas scenāriju, izlasīju Īvāna autobiogrāfisko grāmatu, kurā bija šis teksts. Izrādījās, ieraksts iznīcināts uzreiz pēc palaišanas radio ēterā! Apstākļi bija tādi, nevarēja zināt, kas tālāk notiks. Nelielus runas gabaliņus var sadzirdēt vienīgi televīzijas arhīva materiālos.

Dainis bija saglabājis papīrus ar runu, laipni piekrita nolasīt. Filmā var dzirdēt to, kas ir vissvarīgākais nu jau mūsdienu cilvēkam.

Interesants precedents — kino veic restaurācijas darbu!
Jā, un Dainis teica, ka pēc kādas trešās ierunāšanas reizes esot sajutis to pašu stīgu, kas bija toreiz, kad viņš runāja Baltijas ceļā. Tas bija aizkustinoši.

80. gadu nekvalitatīvās kurpes un stikla pudeles gan arī ir iznīcinātas, jo likās mazvērtīgas. Kā filmas māksliniekam bija iespējams savākt šīs liecības?
Mākslinieks Aivars Žukovskis ir pieredzējis, strādājis arī filmās Es esmu šeit, Oļegs un Pirmdzimtais. Lielākoties vadījāmies pēc fotogrāfijām — gan ģimeņu, gan dažādos arhīvos atrastām. Kinofotofonodokumentu arhīvā kopā noskatījāmies visu, kas bija atrodams par šo laiku. Arī man svarīga ir maksimāla pietuvinātība, negribējās paļauties — ai, cilvēki jau neatcerēsies, kā tas ir bijis!

Pirms diviem gadiem aizgāja no dzīves mana vecāmamma. Tad jau biju sākusi rakstīt scenāriju, saņēmusi pirmo atbalstu filmas projekta izstrādei. Viņas 80. gadu stila dzīvoklis hruščovkā bija palicis nemainīgs, man bija skaidrs, ka tas absolūti iederētos filmas vidē. Viesistaba meiteņu māsīcu dzīvoklī ir tiešā veidā pārnesta no manas vecmāmiņas dzīvokļa. Ja viņa redzētu, domātu, ka tā ir viņas istaba.

Mums bija daudz fotogrāfiju no māsīcu īstās mājas Cēsīs. Arī pārējā iekārtojumā mēģinājām pietuvoties tā laika realitātei. Arī filmējām Cēsīs, ko, protams, filmā neminam. Taču māja, ko redzam filmā, ir tieši tā pati, kurā šis stāsts ar mums bērnībā notika. Tas pats pagalms, tas pats dīķis! Iekšskatus filmējām Rīgā, veiksmīgi izdevās, ka tie burtiski saplūst ar Cēsu māju.

Visu cieņu māksliniekiem! Manuprāt, ļoti veiksmīgs ir arī veikals filmā.

Ko bija visgrūtāk rekonstruēt?
To pašu veikalu. Bija sarežģīti dabūt vecās vitrīnas. Tās atradām Cēsu galā, joprojām kādā veikalā. Arī kafejnīca uzbūvēta no nulles — no atmiņām, no sajūtām.

Vēl ir stikla taras pieņemšanas punkts un laukums pie Tautas frontes biroja, kur cilvēki parakstījās par neatkarības atjaunošanu. Pats pilsētas centrs — šo ainu laikapstākļu dēļ filmējām vairākas dienas. Un mūsdienu bruģis, kuru nācās slēpt!

Sagatavošanas posmā, kad analizējām arhīvus, personīgajām atmiņām klāt nāca — ā, re, bija tas, bija šitas! Pilnībā bija aizmirsušās padomju piktogrammas uz veikalu logiem, apzīmējumi dažādām precēm — gaļai, sieram vai pienam. Sīkas niansītes, kurās tā laika garša izpaudās.

Filmā vairākkārt lomu spēlēja arī pārraides televizorā.

Labvakar, mūsu bērnības iemīļotais raidījums Dzīvnieku pasaulē, arhīvu kadri no demonstrācijām par neatkarību. Un Afganistāna. Tajā laikā mūsu puiši tā vienkārši no armijas mājās tika atgādāti zārkos. Pret to cīnījās Tautas frontes māšu kustība, sievietes visā PSRS apvienojās, lai paustu savu viedokli. Mūsdienu bērni nevar iedomāties, ka cilvēki miera laikos var tikt nogalināti armijas rindās.

Savācāt epizodes, kas visspilgtāk liecinātu par to laiku?
Tas nebija apzināts mērķis. Šādu stāstu veidojot, atmiņa pati izved cauri dažādām vietām un lietām, kurās ir tā laika garša.

Mazpilsētā, tajā pašā Cēsu pusē jau daudzi cilvēki joprojām dzīvo 80. gadu vidē — līdzīgi kā mana vecāmamma. Kad cēsnieki nāca fotografēties masu skatiem — meklējām gan cilvēkus, kas stāvēs rindā uz parakstīšanos par neatkarību, gan būs Baltijas ceļā —, es viņus vēroju. Daudzi jau bija, tā teikt, gatavi tipāži. Apģērbi, noskaņa… Rīgā cilvēki izskatās citādi. Lauku cilvēku skatiens ir nogurušāks, daudz nopietnāks, viņi, tāpat kā cilvēki 80. gadu arhīvu materiālos, pat liekas mazliet nolemti.

Kāpēc?
Gan ekonomiskie apstākļi bija skarbi, gan arī darbošanās neatkarības kustībā acīmredzot paņēma enerģiju. Ģimeņu, kur pieaugušo nekad nebija mājās, bija ļoti daudz.

Līdzība ar cilvēkiem, kādus redzam 80. gadu arhīvu materiālos, tomēr pilnībā vairs nav panākama, nu jau mēs esam citi.

Tagad mūsu sejās ir Rietumi?
Jā, esam materiāli vairāk nodrošināti, un arī ikdienas skrējiena stress vairs nav ar tādu nolemtības sajūtu, kādu es lasu tā laika cilvēku skatienos.

Pēc Rietumu cilvēkiem gan vēl neizskatāmies. Filmu montēju Vācijā, arī skaņu miksējām tur. Brīvdienās sagaidīju, kad atlidos mans dēls [Gustavs, pusaudzis]. Izkāpjot no Rīgas reisa, viņš tomēr bija visskumjākais.

Vai bija daudz jādomā, kā filmu padarīt saprotamu šī brīža bērniem, kuriem katra lieta ir nepazīstama?
Filmu taisīju no sava šīsdienas skatpunkta, tomēr apzināti nemēģināju tulkot daudzas lietas. Ceru, ka uz filmu ies vecāki ar bērniem vai vecvecāki ar mazbērniem, kopā šīs detaļas izrunās.

Piemēram, kā var būt, ka, nododot parastas stikla pudeles, vari dabūt pietiekami daudz naudas vilciena biļetei, lai aizbrauktu uz mājām?

Kas tavus bērnus filmā visvairāk izbrīnīja?
Tādas parastas sadzīviskas lietas: kā jūs ar māsu tā vienas pašas varējāt braukt no Rīgas uz Cēsīm? Tagad dzīvojam brīvībā, bet tajā pašā laikā šī brīvība ir daudz vairāk ierobežota.

Bērni bija pārsteigti, protams, ka nav nekādu mobilo telefonu un interneta. Un kā var būt tā, ka pēkšņi veikalā nekā nav? Tas mūsdienu bērnam ir kaut kas neticams. Bet mums bija tieši tā, kā filmas varonēm. Māsīcu tētis teica, lai veikalā sapērkam visu, ko varam. Apzinīgi pirkām un nesām uz māju, grauzdējām maizi un likām maisiņos. Sajūta, ka kaut kas tuvojas un jāvāc krājumi! Aizej uz veikalu, un piektajā reizē tas ir tukšs.

Pati esi filmējusies Emīla nedarbos kā mazā Ida, tava mamma strādāja Rīgas kinostudijā. Neesi tikusi vaļā no bērnībā iegūtā kinobaciļa?

Jā, viss tieši tā sākās. Otra filma, kurā filmējos jau mazliet lielākā vecumā, — Vara Braslas Aija, biju Aijas vecākā meita.

Tāpat kā dakteru bērni kļūst par dakteriem un mūziķu bērni — par mūziķiem, tā bērnība mani neapzināti virzīja kinopasaulē. Režisors Dāvis Sīmanis, kinooperatora dēls, arī nekur tālu nav ticis. Esam vienaudži, kādu Emīla nedarbu posmu kopā pavadījuši. Dāvis nefilmējās, bet tajā vasarā mēs, visi bērni, kopā dzīvojāmies.

11 gadu vecumā pirmo reizi televīzijas ekrānā ieraudzīju Kšištofa Keslovska filmu Veronikas dubultā dzīve. Sapratu, ka kino var būt kaut kas vairāk, nekā esmu pieredzējusi. Var aizkustināt un likt par to domāt nedēļām ilgi, alkstot šo sajūtu dabūt vēl.

Kad Kultūras akadēmijā pirmo reizi tika uzņemts režisoru kurss, man bija tikko piedzimusi meita. Bet domāju — ir jāmēģina! Kino ir veids, kā vislabāk varu ar cilvēkiem runāt par sev svarīgām tēmām. Mācījos vienā kursā ar Lieni Lindi, ļoti labu montāžas režisoru Armandu Začu, Gundaru Jākobsonu, kurš tagad strādā par režisora pirmo asistentu Dvēseļu putenim, bija arī pirmais asistents mūsu filmai.

No mūsu kursa pirmā esmu uzfilmējusi savu pilnmetrāžas filmu. Noveicās.

Pirms tam biji režisora asistente Viestura Kairiša Melānijas hronikā.
Esmu strādājusi pie daudzām filmām, arī pirms iestāšanās Kultūras akadēmijā, lai mācītos režiju. Un pat vēl šobrīd ik pa laikam aizeju palīgā. To es pieprotu.

Režisora asistents saplāno filmēšanu, darbojas ar otrā plāna aktieriem, organizē darbu uz laukuma. Viņa uzdevums ir palīdzēt režisoram viņa ideju pārnest praktiskā veidā.

Vai tāpēc tava filma šķiet ļoti strukturēta, labi plānota?
Plānošana vairāk attiecas uz stadiju, kad raksti stāstu. Jau iepriekš zini, ka būs jātaupa līdzekļi. Protams, tas tev palīdz arī koncentrēties, nepazaudēt galveno. No otras puses, ja es nezinātu «virtuvi», būtu atvēzējusies daudz plašāk. Tad tas varbūt būtu pavisam cits kino.

Sākumā gribēju tikai veidot īsfilmu par bērnības atmiņām. Sarunā ar producenti Aiju Bērziņu tomēr sapratām, ka ideja varētu būt lielas filmas vērta. Godīgi sakot, es pati nebūtu uzdrošinājusies domāt par lielu filmu. Šķita, ka vēl neesmu tam gatava.

Filma nebija rakstīta simtgades konkursam. Kad stāsts jau bija tādā stadijā, ka ar to var doties «ārpus istabas», radās iespēja konkursā piedalīties.

Kāda, tavuprāt, ir filmas lielākā veiksme?
Visgrūtākais — četru meiteņu kopā būšana, [saspēle]. Bērni ir neprofesionāli aktieri, katrs citāds.

Jau vairākas dienas pirms filmēšanās dzīvojāmies uztaisītajos interjeros, ar drēbēm, kādās viņas filmējās. Runājām, analizējām, gribēju, lai viņas visu saprot.

Meitenēm filmā pašām bija jāgatavo, jāiet uz veikalu un jāpērk produkti. Tas nemaz tik viegli nenāca, viņas sākumā bija vienkārši četras svešas meitenes, ne māsas, ne arī māsīcas. Protams, laika gaitā sadraudzējās un par tādām kā māsām arī kļuva. Liela veiksme!

Vēl viens no veiksmes stāstiem — šīs četras meitenes ļoti atbilda maniem [iecerētajiem] prototipiem, un viņām nebija jādara nekas tāds, ko viņu rakstura cilvēks nedarītu. Varbūt viņas pilnībā nesaprata vēsturisko fonu, bet redzēju, ka Magda — filmā Paula — ļoti sajuta, kas bija Baltijas ceļš. To, ko es kā bērns toreiz sajutu, piedzīvoja to pašu, ko mēs visi 1989. gadā.

Vai tikai tava meita arī nav šo filmas bērnu vecumā?
Jā, viņai tagad ir deviņi gadi. Viņa man ļoti palīdzēja filmas tapšanā, sākotnēji — ar meiteņu izvēli. Uz vienu lomu pieteicās 500 meiteņu — no visas Latvijas! Mājās skatījāmies fotogrāfijas, meitai vienmēr bija viedoklis. Sapratu, ka tas ir jāņem vērā. Jo ir svarīgi, lai nevis man filma patīk, bet lai tā patīk bērniem.

Lietuviešu puiša Jona lomai pēdējā stadijā bija izvēlēti divi lietuviešu puiši, ar kuriem Magdai bija aktierproves. Viens gaišmatains un viens tumšmatains, abiem 18 gadu. Man pašai patika tumšmatainais, bet mūsu Magdai, kas tēlo Paulu, — viennozīmīgi gaišmatainais. Aizgāju mājās, parādīju nofilmētās proves meitai, un viņa arī pateica — gaišmatainais! Padomāju — jāņem vērā meiteņu viedoklis. Jo Paulīne jau būs tā, kas skatīsies, bet Magdai būs ar puisi kopā jādarbojas. Pieņēmu viņu izvēli.

Dzīve kopš tā laika, kad pati biji bērns, ir radikāli mainījusies. Kaut kādu iemeslu dēļ bijām šīs atmiņas norakuši.
Jā, bijām ikdienā aizmirsuši. Svarīgi par to runāt ar bērniem, lai saprastu, ko darīt ar brīvību, kura mums tagad ir. Mēs esam tik ļoti to vēlējušies, bet tagad dažbrīd liekas — vienkārši palaižam pa vējam.