Kategorijas: Personība

Dzīve nav mērena būšana

Saņemot Spēlmaņu naktī otru skatuves naglu par iestudējumu Dvēseļu utenis kā gada izrādi, režisore Inga Tropa atzina, ka visa kompānija ir reti laimīgi cilvēki — viņi var darīt to, kas patīk, bez kādām robežām. Turklāt — mēģināt nojaukt «slimas shēmas», kurās joprojām dzīvojam

Ingai Tropai ir 33 gadi, deviņgadīgs dēls, lomas vairāk nekā 40 izrādēs, filmās un seriālos un tikai nedaudz mazāk režijas darbu, to skaitā lieli pasākumi, svētku koncerti, balvām nominētas izrādes bērniem un, protams, Dvēseļu utenis, kas iestudēts neatkarīgajā Dirty Deal Teatro.

Ļoti daudzi viņu ir redzējuši seriālā Ugunsgrēks izaugušās Ieviņas, Ģirta Ķestera un Ditas Lūriņas tēlu meitas, lomā. Taču Inga Tropa vispirms ir precīza un smalka dramatiskā aktrise, ko apliecināja jau studiju laikā, kad Māras Ķimeles režijā spēlēja Irinu Čehova lugas Trīs māsas iestudējumā. Man viņa iekrita acīs citā JRT izrādē — Ineses Mičules iestudētajā Fundamentālistā, kur Inga partnerībā ar Gati Gāgu vienkārši satrieca ar savu «nespēlēšanu», ar pilnīgu «te un tagad» dzīvošanu.

Šī ir vienīgā intervija manā pieredzē, kas sākas desmitos vakarā un beidzas pēc pusnakts, atstājot sajūtu, ka nupat varētu sākt citu sarunu, dziļāku un būtiskāku. Un neizskatās, ka Inga dotos mājās gulēt.

Kam radās ideja «profanēt» latvju svētumus un iestudēt tik provokatīvas izrādes kā Dvēseļu utenis un tagad — Sidraba šķidrums, kura pirmizrāde pavisam drīz būs apvienībā Kvadrifrons?
Ideja radās aktieriem, kas tagad apvienojušies Kvadrifronā, — Reinim Boteram, Ārim Matesovičam, Klāvam Mellim un Ancei Strazdai, ar kuru jau bijām strādājuši Teātrī TT pie izrādes Dāmas. Pēc kādas izrādes vai mēģinājuma viņi mani uzrunāja. Tas sākās pavasarī, viņi devās intervēt dažādu tautību abu dzimumu cilvēkus, savus vienaudžus, kas dzīvo komunālajos dzīvokļos. Paņēmām to izpēti ļoti plaši — viņi intervēja arī latviešus, kas tā dzīvo ārzemēs. Dramaturģe Justīne Kļava visu milzīgo materiālu caurskatīja, un pamazām sarunās kristalizējās pašas interesantākās tēmas.

Kad sāku mēģināt, sapratu, ka ir neiespējami iestudēt lugu par komunālo dzīvokli, ja visi sēž pie virtuves galda un runā.

Vajadzēja meklēt citu «telpu», lielāku dziļumu. Un tad kādas pavisam citas sarunas laikā atnāca bildes… Pēc tam uzdūros Alvja Hermaņa teiktajam par «lumpeņiem» un sapratu — jā, tieši tādi «lumpeņi» tur arī dzīvo: absolūti šauros priekšstatos, kas viņi ir, no kā cēlušies un kurp virzās. Toties ar baigo pārliecību bliež avīžu virsrakstus. Es ieraudzīju vīziju, ka viņi visi ir priekšstatos iekonservējušies, kaut paši uzskata sevi par nenormāli brīviem, — un tā radās doma par ledusskapjiem, kuros katrs paslēpies. Ieraugot formu, sabūvējās pārējās ainas.

Bet ilgi mums nebija skaidrības, kā tam vajadzētu beigties. Pēc viena nakts mēģinājuma, kad palikušas tikai dažas dienas līdz pirmizrādei, satikāmies ar Justīni Barona ielas «Ušakova laukumā» (sporta un bērnu rotaļu laukumā), runājām un nonācām pie atziņas, ka ir vajadzīgi katra personiskie stāsti. Tie bija pa daļai dokumentāli, pa daļai — fikcija. Un beigās bija Justīnes stāsts par skolotāju, kas iekritusi atejas bedrē un pašai jārāpjas ārā. Atstājām finālu «vaļēju». Jo — mēs visi esam cilvēki, gribam sevi attīstīt, mācīties, bet ik pa laikam iekrītam tādā bedrē, un jāsaprot — neviens tevi ārā nevilks. Pašam vajadzēs sevi vilkt.

Pa daļai dokumentāli stāsti, pa daļai — fikcija. Tad jau tā fikcija arī pretendē būt par realitāti.
Jā! Mākslas realitāti. Man tieši tas patīk. Cik sevi atceros, esmu pieņēmusi dažādas paralēlās realitātes, jautājums — kuru paturi katrā brīdī par galveno. Esmu laimīga, ka man ir iespēja tās pārdzīvot — mākslā, teātrī, kino, kā aktrisei, kā režisorei.

Un kas ir svarīgāk — kā režisorei realitāti veidot vai kā aktrisei piedzīvot?
Man izdodas tās lietas atdalīt. Režisējot nemēģinu iejaukties aktieru darbā un teikt priekšā, es uzklausu visas idejas, bet ne visas izmantoju. Ņemu no citiem ierosmi, bet tas nav viegli, jo ir jābūt stingram kodolam pašā, lai kādā brīdī neapjuktu trijās priedēs. Bet to kodolu var mainīt un bagātināt. Māksla taču ir dzīvs process.

Tas ir kā slēdzis smadzenēs. Es pārslēdzu to — un tad esmu aktrise. Tur ir arī daudz metafizisku lietu… Uztveru sevi kā instrumentu, kam jābūt labā kārtībā, fiziskā un garīgā formā, lai izdarītu to, ko vajag. Kā aktrise es vispār nedomāju par režiju, ļauju ar sevi manipulēt. Tā ir strādāšana ar savu «ego». Reizēm, kopā strādājot pie izrādes, tā kārtība nojūk, tomēr vajag būt noteiktai hierarhijai. Diriģēt nevar visi — tad būs haoss un kakofonija.

Laika gaitā esmu iemācījusies pārslēgt tās podziņas tā. (Uzsit knipi.) Tā tas notiek arī dzīvē, ja cilvēks ir vesels. Aizeju mājās un uz knipja sitienu neesmu ne režisore, ne aktrise, esmu savam dēlam mamma, reizēm — draugs. Viņam ir deviņarpus gadu. Es viņu gaidīju studiju beigās. Mūsu kursa — tur mācījās Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Laura Groza-Ķibere, Inese Mičule un citi — diplomdarbu laikā. Nospēlēju vēl pirmās Simbelīna izrādes Dāvida Džovanzanas režijā, tad Imodženas lomu pārņēma Madara Botmane.

Kas vadīja jūsu kursu?
Māra Ķimele. Es tikai tagad, pēc diezgan daudziem gadiem profesijā, varu nojaust, kam viņai kā sievietei, kas strādā režijā, vajadzēja iziet cauri. Mēs tagad esam vairākas režisores, cenšamies balstīt cita citu. Kad es iedomājos par Māru, kas bija absolūti viena, es saprotu, ka vienkārši nedrīkstu ieslīgt žēlabās par sevi.

Vai tiešām režija joprojām tiek uzskatīta par profesiju, kas nav domāta sievietēm?
Protams. Bieži vien neapzināti. Kopējā kontekstā tas joprojām tā ir. Reizēm tas, ko ir nācies piedzīvot, atgādina sliktas filmas scenāriju. Bet esmu sapratusi, ka nedrīkstu to laist sev klāt. Ka mēs joprojām dzīvojam «slimās», deformētās shēmās. To es redzu pat savā dēlā — jo bērns jau atspoguļo sabiedrību. Ko es varu darīt? Izskaidrot, izskaidrot, izskaidrot.

Par to mēs runājam arī Dvēseļu utenī. Un tas ir tas, ko es gribētu darīt — atraisīt tās «slimās» shēmas kā mezglus, lai būtu iespējams radīt jaunas, veselīgākas saites. Tās ir smalkas lietas, daudzi, iespējams, to nemaz nejūt, bet māksliniekiem jau ir citas, smalkākas antenas.

Lai kaut ko mainītu, visvienkāršākais ir darīt to, ko es domāju un kā es to sajūtu. Bet vienlaikus nepieļaut amnēziju un nedzīvot ilūzijās. Būt atvērtai. Tas ir mans lielais uzdevums pēdējos pāris gadus — būt atvērtai pret to, kas sāpinās. Sāp ļoti bieži. Svarīgi ir izprast, izanalizēt un tad to, kas darījis sāpes, aizvainojis, nevilkt sev līdzi. Tas reizēm ir visai ekstrēmi, bet tā var ātrāk tikt uz augšu, iemācīties, pieaugt.

Kas ir stiprā puse režisorēm?
Spēja domāt par vairākām lietām paralēli. Režisores ir daudz atvērtākas pret citu idejām — mēs spējam vienlaikus uzņemt un atsijāt. Pacietība. Bet — jāprot arī ļoti vīrišķīgi novilkt robežas. Lai arī tajā robežu novilkšanas brīdī kļūsti par «slikto».

To jums iemācīja Māra Ķimele?
Arī to. Māra ir dzirksts, kuras dēļ es vispār daru to, ko es daru. Biju nolēmusi kļūt par žurnālisti un strādāt «karstajos punktos». Bet atvērto durvju dienā aizgāju draugam līdzi uz Ludzas ielu [Latvijas Kultūras akadēmiju]. Ienācu, jo negribējās vienai klīst pa Maskačku. Sēžu beigās, redzēt neko neredzu, bet dzirdu balsi, kas visus vienkārši nobliež gar zemi: «Jums te nav, ko meklēt, ja neesat nevienā teātrī neko režisējuši…»

Redzējuši?
Nē, man liekas, viņa tieši teica «režisējuši». Visi pieplok kā zāle, es savukārt iztaisnojos un ieraugu viņu — kā ugunsstabu, ar tiem čirkainajiem matiem, degošām acīm… Citus viņa nobiedēja, bet es laikam nebaidos lēkt āliņģī vai krācēs. Man nav bail no tādiem ekstrēmiem skolotājiem kā Māra. Mēs sajutām viena otru. Tā mīlestība… Ne sargājoša, bet sapurinoša… Pēc trim mācību mēnešiem viņa paņēma mani spēlēt Irinu JRT izrādē Trīs māsas. Nevienam režisoram tā neesmu uzticējusies. Tas bija tāds transcendentāls stāvoklis, kurā es tomēr dzirdēju Māras balsi, kas lika iet dziļāk, tālāk. Tagad saprotu, ka tas varēja būt diezgan bīstami, bet ar Māru bija sajūta, ka es to drīkstu darīt. Lēkt krācē, jo kāda roka mani noturēs.

Kad mēs tagad satikāmies Rudens sonātē [Ingmara Bergmana scenārija iestudējums JRT], tā atkal bija liela un abpusēja mīlestība, bet citāda… Saites bija pārtrūkušas, un tas ir normāli, tā tam ir jābūt. Mēģinājumi bija laime.

Bet Eva ir tik smaga loma — zaudēts bērns, apziņa, ka māte ir daudz talantīgāka.
Tā arī bija. Kādā brīdī pašai arī ļoti, ļoti sāp, kad saslēdzies ar tēlu un šīs emocijas gāžas iekšā. Ķermenis burtiski brēc un kliedz, nevar izturēt. Tas laikam ir kāds sadomazohisms, kas mums, aktieriem, piemīt. (Smejas.) Spēlējot tas vairs nav tā. Kamēr lomu taisi, ir sajūta, ka… mirsti, un tas ir traki. Jo kādai daļai no manis ir jānomirst, lai tā otra būtne varētu ienākt. Tāpēc ir profesija, ir dažādas tehnikas.

Ideālā gadījumā esi kā tunelis, pa kuru plūst informācija, ko nav laika pašai pārdzīvot, tu esi kā balta lapa. Vilis Daudziņš tā strādā. Sāk lomu kā balta lapa.

Un vēl — Māra mācīja, kā dzīvot starp šīm paralēlajām realitātēm un tikt ārā uz sitienu. (Atkal uzsit knipi.) Kā nevilkt lomu līdzi dzīvē. «Ārā, ārā, ārā,» — tā viņa mudināja.

Es viņai būšu vienmēr pateicīga, jo viņa ir mana pirmā un vienīgā skolotāja profesijā. Lai kādos ūdeņos es dotos, man būs airi, ko Māra iedevusi.

Jūs esat laba kompānija, kas strādā kopā, — Justīne Kļava, aktieri. Vai jums ir paaudzes sajūta?
Ir un nav. Esmu diezgan savrups cilvēks. Ja jutīšu, ka man jāiet savs ceļš, es iešu. Reizēm citi to neizprot, apvainojas. Reizēm pati neizprotu. Bet aiz nākamā pagrieziena mēs varbūt atkal satiksimies. Nevienā savienībā nedrīkst būt privātīpašnieciskums. Tā ir arī pašapziņas lieta — ja es izvēlos iet citā virzienā nekā pārējie, tas nenozīmē, ka viņi ir slikti vai iet nepareizā virzienā. Vienkārši man tajā brīdī jāiet citur. Jābūt pašai. Tas arī ir veids, kā izpaužas «slimās» shēmas un kā tās var mainīt. Nedomājot kategorijās «pareizs», «nepareizs», «labs», «slikts».

Jūsu lomu vidū ir arī Ieva seriālā Ugunsgrēks. Daudzi jūs pazīst tieši tāpēc.
Tā bija laba skola. Piekritu lomai pragmatisku apsvērumu dēļ. Biju pagājusi malā no teātra, man piedzima bērns, un atgriešanās nenotika viegli. Aizgāji? Nu tad ej. Tavējie ir aizskrējuši pa priekšu. Darba nav, un nav arī naudas. Aizgāju uz provēm, man piedāvāja galvenās mīlētājas lomu, un es to pieņēmu. Man liekas, ka es to darbu izdarīju, cienot sevi, kolēģus un skatītājus. Jā, reizēm nebija viegli — nu, cik tad var sēdēt dīvānā un ciest! Bet — kur citur es varētu spēlēt kopā ar Uldi Dumpi, Olgu Dreģi? Kur vēl es varētu no viņiem mācīties, burtiski uzsūkt metodi, kā viņi to dara, saprast, kā es to varētu izmantot? Esmu ļoti pateicīga par šo iespēju.

Ir jau vēls vakars. Kur jūs ņemat spēku?
Es piederu pie cilvēkiem, kam, ja viņi dara to, kas ļoti patīk, nāk klāt enerģija. Esmu darījusi vairākus darbus reizē, gandrīz vienlaikus iestudēju Dvēseļu uteni un Zibeņu domas. Irbīti Teātra muzejā ar Juri Bartkeviču. Ir bijuši posmi, kad esmu gulējusi divas stundas diennaktī.

Cik ilgi tā var?
Ilgi. Ar vienu noteikumu — ir jādomā par veselīgu uzturu, veselīgu dzīvesveidu, meditāciju. Tā var, ja mīli to, ko dari. Jā, man patīk tāda situācija, man patīk ekstrēmi stāvokļi, man patīk sajust savu spēku un jaudu. To, ka dzīve nav tāda mērena būšana.

Pils drošās rokās

Kāpēc tieši jaunajai mākslas vēstures un restaurācijas speciālistei Laurai Lūsei Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis vēlējās nodot pili?

Cik drosmīgam jābūt cilvēkam, lai uzņemtos pārvaldīt pili pēc tam, kad to gandrīz pusgadsimtu ir darījis Imants Lancmanis? Latviešu gara aristokrāts, cienīts mākslas un arhitektūras eksperts, daudzu grāmatu autors. Viņa vadībā ir sākta un arī pabeigta Latvijas greznākās pils restaurācija un izveidots muzejs, ko gadā apmeklē vairāk nekā 255 tūkstoši cilvēku. Kas spēs kļūt par Rundāles pils saimnieku pēc viņa?

Lancmanis jau septembrī žurnālistiem teica, ka direktora amatā gribētu redzēt kādu kolēģi, kurš ir pieteicies konkursā. Bet ne mēs zinājām viņa vārdu, ne bija pārliecība, ka Kultūras ministrijas izveidotā komisija, kurā Lancmanis bija tikai padomdevējs, no 16 kandidātiem par labāko atzīs tieši direktora favorītu. Taču notika tieši tā, un nu vārds ir nosaukts — Laura Lūse. Kas viņa ir, no kurienes, ar ko nodarbojusies, lai viņai uzticētu tādu dārgumu kā Rundāles pils?

Meitene no Džūkstes

Gaiša seja bez nevienas laika atstātas rievas, kārtīgi sasukāti, gaiši mati un tumša kleita, kurā 37 gadus vecā Rundāles pils muzeja Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja izskatās pārlieku atturīga. Vai nu aiz satraukuma, vai ieraduma tūlīt pēc iepazīšanās Laura sāk stāstīt par kādu no gleznām, kas ir pie pils sienām. Uz jautājumiem atbild pārdomāti, labā latviešu valodā, kurā ik pa laikam iespraucas akadēmiskajai literatūrai raksturīgi jēdzieni. Acīmredzot apmulsusi no mediju pēkšņās uzmanības.

Laura nāk no Tukuma novada Džūkstes pagasta, kur bērni zināja Anša Lerha-Puškaiša pierakstītās pasakas, bet skaistu arhitektūru gan nebija iespējas redzēt. Pat no baznīcas pēc kara pāri palikušas tikai drupas. Tāpēc Laura labi atceroties pirmo reizi, kad viņu un brāli vecāki aizveda uz Rundāles pili. Tas bijis 1987. gadā. Apskatei bija atvērtas atjaunotā Zelta un Baltā zāle, kā arī hercogienes buduārs. Sešus gadus vecajai meitenei šķitis, ka nekā skaistāka uz pasaules nav. «Grandiozi,» viņa atceras.

Lai gan skolas gados Laura labprāt apmeklējusi muzejus, pēc pamatskolas tomēr turpinājusi mācības Rīgas Komercskolā. Jāmācās bijis nogurdinoši daudz, tāpēc pēc absolvēšanas atslodzei nolēmusi nemesties uzreiz darbā, bet vēl pamācīties kaut ko praktisku. Tā nokļuvusi Rīgas Celtniecības koledžā polihromā (krāsotā) koka restaurācijas studiju programmā. «Man nebija izpratnes par to, ko nozīmē restaurācija. Vienīgais, ko varēju iztēloties, bija Rundāles pils greznās zāles. Iedomājos, ka restaurācija vienmēr noved pie tāda rezultāta, kāds ir Rundāles pilī,» atceras Laura. «Man nebija arī ne mazākā priekšstata, ka restaurācija nav tikai amatnieka darbs, ka patiesībā tas ir zinātnisks darbs. Jābūt plašām zināšanām mākslas vēsturē, ķīmijā un materiālzinātnēs, lai izmantotie ķīmiskie materiāli neietekmētu kultūrvēsturisko objektu. Studējot restaurāciju, atklāju, ka es gandrīz neko nezinu par Latvijas mākslas vēsturi, par lielajām bagātībām, kas ir mūsu baznīcās un muižās. Ieinteresējos par to un aizgāju studēt uz Mākslas akadēmiju.»

Vai aiz zinātkāres? Laura precizē — nē, tā bijusi apzināta, mērķtiecīga rīcība. «Skaidri zināju, ka gribu studēt mākslas vēsturi.» Tas esot prātīgākais lēmums, kas ietekmēja visu viņas dzīvi.

Kad «sadeg» doktora darbs

Kopš Laura Mākslas akadēmijā pievērsās mākslas vēsturei un teorijai, viņas profesionālajā dzīvē vairs nav bijis nejaušību. Paralēli studijām sākusi strādāt uzņēmumā Arhitektoniskās izpētes grupa (AIG), kur atklājusi bagātīgu, taču ne sistematizētu un pētītu tapešu arhīvu.

«Viņa bija viens no tiem diviem trim studentiem, kas atnāca pie mums strādāt ar milzu interesi. Lauru patiešām interesēja ēku vēsturiskā vide,» atceras AIG vadītāja Baiba Eglāja. «Kad viņa atklāja mūsu tapešu kolekciju, ārpus sava darba laika sāka to kārtot, lai tā nebūtu kaudze, bet materiāls, ko var izmantot turpmākajā restaurācijas darbā.»

Izmantojot AIG savākto materiālu, Laura visus akadēmiskos pētījumus ir veltījusi tapetēm, kas bija sastopamas Latvijā no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta 40. gadiem. Stāstot par tām, Laura atraisās — tā ir tēma, ar ko viņa spēj aizraut sarunas partneri. Izrādās, Latvijā līdz mūsdienām nav saglabājušies 18. gadsimta auduma tapešu paraugi. Tās bijušas tik dārgas, ka muižnieki, mainot dzīvesvietu, tapetes, tāpat kā mākslas darbus, mēbeles un traukus, ņēma sev līdzi. «Lielākais, ko var atrast, ir naglu atstāti caurumi sienā, kas liecina, ka tur agrāk ir bijusi piesista līste, ar ko piestiprināta auduma apdare,» stāsta Laura. «Savukārt papīra tapetes ne vienmēr tika rūpīgi noplēstas. To fragmenti ir saglabājušies.»

Laura noklusē, ka doktora darbs, kurā viņa bija pētījusi Latvijas tapetes divu gadsimtu garumā, nepabeigts «sadega» kopā ar datoru, kad tas neatgriezeniski sabojājās. Baiba Eglāja izstāsta, ka Laurai vajadzēja izšķirties — nenodot doktora darbu laikus un līdz ar to atmaksāt stipendiju, vai arī mobilizēties un uzrakstīt apjomīgo pētījumu dažās nedēļās. Laura izvēlējās grūtāko. «Krīzes situācijā viņa spēja saņemties un ātri izdarīt darbu,» uzteic Baiba Eglāja.

Saruna mūs ar Lauru aizved atpakaļ uz Rundāles pili, ko viņa min kā piemēru tam, kā restaurācijā maksimāli pietuvoties vēsturiskajai realitātei. No ceļojumu aprakstiem bija zināms, ka pils sienas klāja dažādu audumu Berlīnē austas tapetes, bet kādas — nekādu liecību. Lai pils sienas atkal klātu tapetes, muzeja speciālisti savulaik devušies uz Potsdamu pētīt 18. gadsimta otrās puses tapešu audumus, pēc to paraugiem gatavojuši zīmējumu metus tām tapetēm, kuras speciāli Rundāles pilij austas Maskavā zinātniskās restaurācijas ražošanas darbnīcās. Mēs nekad nezināsim, kā tieši izskatījās pilī pirms diviem gadu simtiem, bet tagadējais interjers ir fantastisks baroka laika pils paraugs.

Pavērt pils vārtus plašāk

Laura Rundāles pils muzejā, kur vairums no 115 darbiniekiem kopā ar Lancmani strādā gadiem ilgi, ir jauniņā. Muzeja mākslas pētniecības nodaļā sāka strādāt tikai pirms gada. «Sākumā man bija liels pārdzīvojums nākt uz Rundāles pili kā uz darbu. Vispirms iziet cauri staļļa vārtiem, tad pils vārtiem un iet uz pils galveno ieeju — tas rada tik svinīgas izjūtas! Bija vajadzīgs laiks, līdz apjautu, ka man būs šeit arī jāstrādā,» stāsta Laura. «Bet kolēģi bija atsaucīgi, palīdzēja. Te ir mierīga gaisotne, un tas palīdz organizēt darbu, strukturēt pienākumus un veicina darba produktivitāti.» Viens no uzdevumiem, ko Laura uzņēmusies darīt jau tagad, — atvieglot pieejamību muzeja materiāliem un veicināt pētniecību. 

Viens no vērtīgākajiem arhīva dārgumiem esot Latvijas muižu un baznīcu inventāru saraksti, kas ļauj pētīt ne tikai Kurzemes hercogistes, bet arī Vidzemes un Latgales muižu vēsturi. Inventāru sarakstus saviem pētījumiem jau ir izmantojuši mākslas vēsturnieki Imants un Ieva Lancmaņi, vēsturnieks un iepriekšējais Mākslas pētniecības nodaļas vadītājs Jānis Baltiņš. Tagad inventāru arhīvs tiekot kārtots un digitalizēts, lai ar datorprogrammas Kaus palīdzību būtu pieejams internetā.

Laura jau ir sazinājusies ar vēlā baroka pētnieku Torstenu Veitu no Greifsvaldes Universitātes Vācijā, kurš sācis pētīt Rundāles pils tēlnieka Johana Mihaela Grafa biogrāfiju un darbus. Pēc Lauras stāstītā, lai gan Grafs ir strādājis arī Berlīnē, veidojot prinča Heinriha pils zāles apdari, izpildījis Prūsijas karalienes Kristīnes Elizabetes pasūtījumu un gādājis par Nīderšēnhauzenes pils apdari, piedalījies Varšavas Karaliskās pils veidošanā, līdz mūsdienām Grafa tēlniecības paraugi ir saglabājušies tikai Rundāles pilī. Grafam veltītas monogrāfijas izdošana piesaistītu pilij rokoko un baroka tēlniecības interesentus no visas pasaules.   

Lai uz Rundāles pili atvilinātu ne tikai mākslas pazinējus, bet arī vienkāršus interesentus, Laura min vismaz divas ieceres: regulāri rīkot izstādes un gādāt, lai būtu daudzveidīgāka pils parka izmantošana. Nesen, oktobra sākumā, Rundāles pils muzejs iegādājies monētu, kas izdota par godu Luija XVIII brāļa meitas kāzām Jelgavas pilī. Labi zināms, ka pēc Lielās franču revolūcijas Luijs XVIII ar galmu, aptuveni 200 cilvēkiem, vairākus gadus dzīvoja tukšajā Bīrona pilī. Materiālu liecību nav, tikai monēta, bet Laura ir gatava izaicinājumam veidot izstādi par franču karaļa trimdas gadiem Latvijā. Līdzīgi viņa iecerējusi izstādi par dāņu izcelsmes arhitektu Severīnu Jensenu, kas bijis hercoga Pētera vadošais būvmeistars, un par Pētera Bīrona gleznu kolekciju, kurā bijuši daudzi holandiešu, flāmu un vācu mākslinieku darbi. «Ja izdosies atvest uz šejieni vismaz dažas gleznas, kas šobrīd atrodas Eiropas nozīmīgāko muzeju kolekcijās, būtu arī iemesls cilvēkus aicināt uz Rundāles pili,» pārliecināta Laura.

Vērienīgi darbi jau sākti, lai ļaudis no Latvijas un citām valstīm atgrieztos Rundāles pils dārzā. Pagaidām tas ir apmeklēts krāšņo rožu dēļ, bet šajā un nākamajā gadā dārzā tiek stādīti kociņi vēsturiskā ābeļdārza izveidei. Rietumu pusē būs redzamas šķirnes, kādas bijušas populāras Latvijas muižu dārzos, bet austrumu pusē tiks stādītas ābeļu, aprikožu un persiku šķirnes, kas deva augļus hercoga Pētera valdīšanas laikā no 1764. līdz 1795. gadam. Bērnu rotaļu laukumā Laura ieplānojusi mehāniski griežamu karuseli, kāds izmantots sendienās, bet meža parkā starp vēl ierīkojamām pastaigu takām saredzējusi vietu laukumam vēsturiskām āra spēlēm, piemēram, kriketam.

Pēc Jaunā gada, kad Laura Lūse būs oficiāli stājusies Rundāles pils muzeja direktores amatā, viņai būs arī jāgādā par pils jumta remontu. Projektēšana pabeigta, tagad jācer, ka Kultūras ministrija spēs panākt, ka tam valsts budžetā tiek atvēlēti gandrīz trīs miljoni eiro. Sāktas sarunas par Rundāles pils muzeja juridiskā statusa maiņu — lai muzeja ienākumus būtu iespējams efektīvāk izmantot attīstībai un tā darbību neiegrožotu plānošana no viena budžeta gada līdz otram, muzejam būtu jākļūst par valsts kapitālsabiedrību. Vai tas notiks — tas ir politisks lēmums. Lancmaņa kungam ir izdevies saglabāt politisko neitralitāti un neatkarību, vai tas būs pa spēkam arī Laurai Lūsei? Viņa atbild — gribētu! Nevienā politiskā partijā nestāšoties.

«Viss ies uz priekšu»

Laura ilgus gadus ir strādājusi Rīgā. Mīļuprāt apmeklē Viktorijas un Alberta muzeju Londonā un Nacionālo mākslas muzeju Rīgā. Profesionālās zināšanas papildinājusi Itālijā, Vācijā un Norvēģijā, kultūrvēsturiskā mantojuma baudīšanai ik pa laikam atgriežas Itālijā.

Bet, kopš viņa strādā Rundāles pilī, dzīvo Bauskā — mazā pilsētā, kur nav ne tādu muzeju, ne pasākumu kā galvaspilsētā. Un Bauskā neiesēsties lidmašīnā, lai pēc stundām divām baudītu pasaules mēroga mākslu. Pēc maza pārdomu brītiņa viņa atzīst, ka tikai tagad ir iedzīvojusies mazajā pilsētā. «Visvairāk man pietrūkst draugu. Viņi palika Rīgā. Viņu trūkumu izjūtu visvairāk,» atzīst Laura.

Intervijā Latvijas Radio Lancmanis izteica sapratni, ka tādam cilvēkam kā Laura nevar būt viegli «pārcelties uz laukiem». Bet Rundāles pils dēļ viņa bija gatava pamest Rīgu. «Viņa gada laikā paspēja apliecināt gan kompetenci, gan apņēmību, gan to, ka tiešām grib būt šajā pilī un palikt tur uz ilgu laiku,» Lancmanis skaidroja, kāpēc nav slēpis komisijai, ka atbalsta tieši Lauru. Konkursa otrajā kārtā bijuši četri «cienījami kandidāti», bet Laura Lūse uzvarējusi ne tikai ar iegūtajiem punktiem. «Viņas priekšrocība bija tā, ka viņa jau zina šo vietu un kolektīvs zina viņu. (..) Jā, es esmu apmierināts un domāju, ka viss ies uz priekšu labi,» radio sacīja Lancmanis.

«Ja Laura spēja iekļauties kolektīvā, kas ir veidojies ilgi pirms viņas, un iegūt šīs noslēgtās sabiedrības uzticību, tad viņa ir pelnījusi būt Rundāles pils muzeja vadītāja. Laurai patīk organizēt, viņa spēj sakārtot prioritātes un veidot vīziju. Viņa ir spēcīga, gudra un ambicioza,» arī Baiba Eglāja saka — Rundāles pils ir drošās rokās.

Plati atplestām acīm

Ebreju glābēja Žaņa Lipkes sievas lomai filmā Tēvs Nakts režisors izvēlējās profesionālu, tomēr maz pazīstamu aktrisi. Lielā Kristapa nomināciju ieguvusī Ilze Blauberga pati ir piedzīvojusi vēstures drāmu: viņu no Rietumos dzīvojošā tēva 10 gadus šķīra dzelzs priekškars

Savu darba kabinetu Nacionālajā teātrī Ilze (40) par tikšanās vietu neizvēlas — tā būtu saruna piecu kolēģu kompānijā. Izlemjam nepretenciozi pasēdēt uz soliņa pie Rīgas kanāla. Garāmgājēji mums nepievērš uzmanību. Ilze ir inteliģenta un tieša, nemanot pārejam uz «tu».

Ilze Blauberga (40) plašai auditorijai nav pazīstama. Tāds esot bijis filmas Tēvs Nakts režisora Dāvja Sīmaņa uzstādījums — partnerībai ar Artūru Skrastiņu atrast nezināmu, tomēr profesionālu aktrisi.

Blauberga 2003. gadā beigusi tā dēvēto Valmieras teātra kursu Latvijas Kultūras akadēmijā. Arī Nacionālajā teātrī viņa nav štata aktrise, bet gan, kā pati iepazīstina ar sevi, «mārketinga projektu vadītāja / producente».

«Valmierā joprojām ir kursabiedri Elīna Vāne, Ivo Martinsons, Mārtiņš Liepa, Māra Mennika. Rīgā — Māris Bezmers, Kristīne Nevarauska, Kaspars Zvīgulis, Inga Alsiņa, Andris Gross, Didzis Eglītis. Saeimā ir Artuss. Visi manējie,» viņa pasmaida.  «Mums vēl joprojām ir labas attiecības. Sazvanāmies, braucam uz pirmizrādēm.»

Blauberga Valmieras teātri atstājusi pēc nieka trim sezonām. «Man bija kādi 25—26 gadi, varēju vēl darīt visu ko,» Ilze runā pavisam viegli. Desmit gadus nostrādājusi televīzijas producentu grupā Mēmais šovs, bijusi projektu vadītāja raidījumiem Prāta banka, Vai esi gudrāks par piektklasnieku?, Dziesmu duelis, Zelta ģimene, Brīnumzemes šovs.

Nu jau piecus gadus Ilze ir atgriezusies teātrī, tikai citā ampluā. «Man ir iespēja teātra māju redzēt no visām pusēm,» viņa secina. «Ir bijusi pilnvērtīga dzīve, nekur tālu no savas profesijas neesmu aizgājusi. Strādājot teātrī, nekad nedomāju — bet man taču vajadzētu būt uz skatuves!»

Ar aizrautību Ilze runā par pašlaik «kūrējamo» režisora Valtera Sīļa izrādi Tikšanās vieta — Rīgas pilsētas 2. teātris. Skolēniem no 8. līdz 12. klasei — arī pašas meita ir šajā vecuma grupā — domāts stāsts par vienīgo fotogrāfiju, kas saglabājusies no Latvijas Republikas dibināšanas akta 1918. gada 18. novembrī. Blauberga slēdz līgumus ar skolām, sūta jauniešiem iepriekš paveicamos uzdevumus. «Ļoti interesanti, es gan nevaru visu atklāt. Skolēniem zālē būs austiņas, varēs pārmaiņus četros kanālos klausīties notiekošo uz skatuves. Šai paaudzei, līdzko mazliet ilgāk jāpaskatās, diemžēl zūd interese.»

Vai Nacionālais teātris tavu aktrises potenciālu vismaz izmanto ārštata lomām?
Pagājušogad beidzās jaukais projekts Īstie. Izrāde Gribu ziemu īsto! Šajā ciklā bija «īstais teātris», «īstā bērnība», «īstie Jāņi», «īstie Ziemassvētki». To izveidoja Jānis Vimba, Kaspars Zvīgulis un Kārlis Kazāks. Domubiedru grupa. Bet Vimba kļuva par teātra direktoru. Pat ļoti gribot, viņš vairs nevar veidot un spēlēt aizņemtības dēļ.

Es daru visu ko. Pēdējais — filmējām Nacionālā teātra filmu, mums februārī arī būs 100 gadu. Un filmai vajadzēja sētnieku. Kurš būs sētnieks? Es! Man nav problēmu.

Tu esi ar teātri saistīta vairākās paaudzēs.
Jā, vecāmāte no mammas puses strādāja Dailes teātra administrācijā. Kā mazs bērns gāju uz izrādēm, vecmamma mani ņēma līdzi, jo nebija, kur atstāt. Atceros, Sievietes, sievietes skatījos trīs vakarus pēc kārtas. Tad, protams, pusaudža gados man vispār riebās teātris, gāju tikai uz kino. Iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, studēju Latvijas un Vācijas starpkultūru sakarus. Blakus bija teātra kurss. Domāju — forši, ko tik viņi visu dara! Tad arī tur iestājos.

Nebija tā, ka no bērnības gribēju būt aktrise. Pat nezinu, kas es gribēju būt. Labs cilvēks.

Tāda ir tava loma filmā Tēvs Nakts!
Jā. (Smejas.)

  tevi «izraka» filmas  komanda?
Režisore Māra Liniņa mani ieteica Dāvim Sīmanim. Viņš uzaicināja uz provēm. Visos filmu projektos, kas man ir piedāvāti, esmu tikusi caur Māru. Tie pārsvarā ir bijuši Krievijas seriāli un filmas.

Studiju laikā mēs filmējāmies Arvīda Krieva filmā Man patīk, ka meitene skumst. Dāvja Sīmaņa tēvs bija operators, Dāvis juniors bija filmu vairākas reizes skatījies, mani atcerējās — ā, pareizi, tas Valmieras kurss!

Man līdz šim ar latviešu projektiem nav veicies. Esmu gājusi uz provēm reklāmām, bet nekad neesmu paņemta. No Sapņu komandas, kur filmējos divas dienas, izmontēja ārā, parādījos tikai titros. Skatoties filmu, sapratu, kāpēc tā vieta ir izmontēta, — lieka informācija, kas nav izmantojama.

Satraukuma nebija. Domāju, ka filmā Tēvs Nakts atkal būs tikai proves, bet, kad mani apstiprināja lomai, likās — nopietni?

Vai Krievijas seriālos spēlēji konkrētus tipāžus?
Nē. Vienā biju policiste, kopā ar kolēģi Egilu Melbārdi izmeklējām lietu. Bija filma, kuras darbība risinājās kafejnīcā, es biju viesmīle. Mēnesi filmējos, un man jau likās, ka tur patiešām strādāju. Tikai bordo krāsas krekliņš bija tik ļoti apnicis!

Citā seriālā esam ar Artūru Skrastiņu kopā filmējušies, viņam bija liela loma, man — kārtējā viesmīle, kura runā vāciski.

Pārdevi viņam alu?
Nē. Viņu tajā kafejnīcā taisījās noindēt. Es skrēju glābt. Man ir laba pieredze ar krievu aktieriem. Nekad neesmu piedzīvojusi, ka kāds prasītu: «Vai tiešām jūs Latvijā apbižojat krievus?» Viņi redz situāciju, zina par propagandu. Tie ir kultūras, mākslas cilvēki, kas rotē starp abām pasaulēm. Piemēram, seriālā Kvest filmējos kopā ar jauniešu zvaigznēm Pāvelu Prilučniju un Agati Mucenieci. Viņa labi runā latviski, ir šeit dzimusi.

Man mājās nav televizora, ļoti maz no safilmētā esmu redzējusi. Laikam vienu Kvest sēriju noskatījos. Teātrī tie, kas skatās TNT kanālu, ik pa laikam saka: «Es tevi vakar redzēju!» Tad mēģinu skaļi domāt: «Kur? Kas tas bija par laiku — karš, mūsdienas? — Ā, jā, jā!»! Nav jau tā, ka tas neinteresētu, bet tad man jāmeklē internetā.

Izklausās patētiski — tomēr teātris un kino laikam ieplūst asinīs.
Protams! Man ļoti patīk filmēšanas process. Pavisam citādi nekā seriālā, kur viss notiek tik ātri: cik-cik, cak-cak! Darbs arī ir citāds nekā teātrī. Teātrī ir iespēja izlabot kļūdu nākamajā mēģinājumā vai izrādē, taču tur viss ir nofilmēts. Turklāt filmas ainas nefilmē secīgi pēc kārtas. Tēvs Nakts otrajā dienā filmēja finālu, kur Artūrs ir sasists un es viņu velku uz mājām. Principā 48 stundās man jākļūst par viņa sievu Joahnnu, kurai jau viss piedzīvotais ir aiz muguras, ir milzīga sāpe.

Bija divi filmēšanas posmi — vasaras un ziemas. Kopā kādas 20 filmēšanas dienas ar pārtraukumiem. Mūsu māja filmā bija Kauguros, jo tur ir koka arhitektūra. Bet interjers bija Jaunjelgavā. Vecā mājā, kas pat ir izlikta pārdošanai, ar aiznaglotiem logiem. Geto — Tukumā, Daugavas ainas — Rīgā.

Johannas loma kļuva par tavu zvaigžņu stundu profesijā.
Jā, es nevarētu teikt, ka teātrī man ir bijušas izcilas lomas. Sākumā vispār bija tā — domā, kaut neaizmirstu tekstu, nevis kāpēc ej uz skatuves. Tikai lēnām apaudz ar meistarību.

Varbūt tagad man ir profesijas pagrieziens. Lielā Kristapa nominācija liek domāt, ka viss ir izdarīts pareizi. Vai ir izdarīts labākais, kas ir prasīts.

Es centos, un Johanna nav viegls personāžs. Vispār tas laiks nav viegls. Sanāk, ka, darot mazāk, izdari vairāk. Tās akmens sejas filmā… Visu laiku sevi ir jātur grožos, nevari izplūst emocijās. Jo apkārt ir šausmas. Un Johannai ir ģimene, bērni, kuriem jādod drošības sajūta, ka viss ir kārtībā. Sarežģīts uzstādījums. Nevar saprast nevis to, cik tu drīksti raudāt, bet cik Johanna drīkst to darīt.

Kā Ilze es pat filmas skaņošanā raudāju. Kā Ilze es to, ko izdarīja Johanna, noteikti nevarētu. Es vienkārši nomirtu aiz bailēm. Ja nu vienīgi mani «piežmiegtu» tāds Žanis.

Tavā ģimenē arī ir smagie vēstures stāsti?
Ai, jā, ir tāds stāsts. Mans tēvs tagad ir miris, bet viņš bija dzimis 1922., mamma — 1936. gadā. Vecāki iepazinās padomju laikā Latvijā. Tēvs pēc Otrā pasaules kara bija emigrējis — sākumā uz Vāciju, tad uz Dienvidāfriku, pēc tam uz Austrāliju. Visu mūžu ir slēpis, ka viņu kara laikā iesauca Waffen-SS.

Latvijā viņam bija palikusi mamma un divas māsas. 1977. gadā viņš atbrauca šurp, it kā bija rakstījis kādam žurnālam, uzvarējis konkursā. Iepazinās ar manu mammu, domāju, viņa gribēja tikt uz ārzemēm. Sarunāja, ka viņi varētu slepus apprecēties, viņš ņemtu sievu līdzi. Pēc gada tēvs atbrauca vēlreiz, mamma bija stāvoklī, bet viņu neizlaida no PSRS. Viņai bija jau pāri 40 gadiem, kad es piedzimu.

Tēvs atbrauca ciemos, kad man bija gadiņš, bet to es neatceros. Viņu atkal ieraudzīju, kad man bija vienpadsmit.

Mamma viņu gaidīja?
Es nezinu, cik ļoti gaidīja, bet vienmēr, sarakstoties vēstulēs, tēvs viņu uzrunāja «Solveiga». Un parakstījās «Pērs Gints».

Atmodas laikā viņš beidzot varēja pārcelties uz Latviju.
Nē, viņš nepārcēlās, brauca katru gadu ciemos. Viņi ar mammu tad jau bija veci cilvēki. Tēvs atgriezās Dienvidāfrikā. Viņš bija elektroinženieris, veļasmašīnas varēja salabot jebkurā valstī. (Smejas.) Mana māsa no viņa pirmās laulības ir Amerikā, brālis — Vācijā, viens brālis dzīvoja Austrālijā. Internacionāla ģimene!

Es ļoti lepojos ar saviem senčiem no tēta puses. Blaubergi vāca tautasdziesmas Sēlpils apkaimē, pierakstīja un sūtīja Krišjānim Baronam. «Es karā(i) aiziedams», man liekas, arī ir viņu iesūtījums. Ir arī slaveni Blaubergu ozoli, un es vienu brīdi sāku pētīt ciltskoku.

Bet vecāsmammas māsa no mammas puses, kurai paliks 104 gadi, dzīvo Smiltenē. Uz 100 gadiem pie viņas bija atbraukusi televīzija. Izrādās, viņa ir otra vecākā izsūtītā uz Sibīriju, kas joprojām ir dzīva. Vecāmamma brīnījās: «Kurš tad vēl ir palicis?» Pats svarīgākais — viņai ir skaidrs saprāts, visus notikumus labi atceras.

Lipkes ģimenes stāstu taču biji iepriekš dzirdējusi?
Jā, pirms filmēšanas aizbraucām ar Artūru un mazo Matīsu, kas filmā ir mūsu dēls Zigis, uz Lipkes muzeju. Sāku interesēties par Johannas saknēm. Tad tas vēl nebija pierādīts, bet tagad ir. Viņas tēvs mirstot pateicis, ka Johanna ir ārlaulības meita, īstais tēvs ir grāfa Mēdema dēls, bet māte ir Elejas pils guvernante, kas atdevusi bērnu savai māsai.

Tas sasaucas ar tavu noslēpumu. Vai padomju laikos varēji brīvi stāstīt par tēvu Austrālijā?
Par to vienkārši nerunāja. Tāpat kā filmā Zigim — neviens pat nepiekodina: «Tu nestāsti par ebrejiem!»

Tēvs vismaz sūtīja tev košļenes?
Nē, īsti neko nevarēja sūtīt. Bet nevienu brīdi neesmu izjutusi, ka man kaut kā būtu pietrūcis. Protams, kad ballītēs redzi, ka citiem ir abi vecāki, tad ir tā… (Nopūšas.) Vienīgais, kas man pa īstam lika justies citādai, bija brīdis, kad viņš pirmoreiz atbrauca… Toreiz Latvijā neviens nenēsāja spilgtas drēbes, bet pelēkus plašķus. Un ierodas mans tēvs, apģērbies salātzaļā kreklā un biksēs, ar baltu siksnu un tādu Elvisa Preslija cepurīti. Toreiz Latvijā neviens skaļi nerunāja, neteica: «Man ir tiesības!», bet viņš pa visu lidostu sauc: «Hello!» Un es klusībā domāju: «Nē, lūdzu, nē.» Lielvārdē, kur toreiz dzīvoju, pēc krāsām vien varēja pazīt, ka viņš nav vietējais. Tagad cilvēks velk, ko grib, bet tajā laikā bija tā — nu kā lai viņu noslēpj? Kā lai nokrāso tās bikses? Man liekas, katrā ģimenē ir savs stāsts. Vienīgi — vai tas ir filmas cienīgs vai tikai anekdote?

Vai no Lipkes stāsta esi guvusi kādu atklāsmi par dzīvi?
Atklājums, ka ģimene ir laba komanda. Žanis un Johanna — tajā laikā varbūt to tā nedomāja — bija radīti viens otram. Sapra-tās no pusvārda. Prieks, ka divi cilvēki var būt tik vienoti! Ka, neiesaistot savas ambīcijas, var strādāt kāda augstāka mērķa labā. Neraugoties uz to, ka viss viņu dzīvē ir apdraudēts.

Mūsdienās, ja kaut kas nepatīk, cilvēki iet prom. Jo ir miljons alternatīvu. Visi savā ziņā ir egoisti. Labi, situācija ir pavisam cita, bet arī tāds attiecību modelis vairs nav modē, nav stilīgi. Vieglāk vienmēr ir — labi, čau!

Man šķiet, Artūrs precīzi atbilst Žanim Lipkem. Viņš ir ļoti labs aktieris, jūtīgs niansēs un situācijā. Labāku partneri grūti iedomāties! Mazajam puikam Matīsam, kam filmēšanas laikā bija astoņi gadi, arī nebija viegli — sveša tante jāsauc par mammu, jādod roka. Atceros, bija aina, kas Matīsam bija līdz «brošai». Jau kuro reizi filmējam, bet nākas vēlreiz pārfilmēt. Viņš režisoram jautā: «Kas tur nebija kārtībā?» Dāvis atbild: «Tu daudzas reizes samirkšķināji acis.» Un tad Matīss iet ieplestām acīm, vairs vispār nemirkšķina…

Ar atskaņojumiem pasaulē

Komponista Andra Dzenīša (40) opuss Māra diriģenta Andra Nelsona vadībā tikko piedzīvoja pirmatskaņojumu Leipcigā, Londonā un Rīgā. Novembrī tas skanēs Bostonā. Kā viens no talantīgākajiem latviešu komponistiem sagaida Latvijas simtgadi?

Vācijā sarokojies ar Leipcigas Gewandhaus māksliniecisko vadītāju un studiju biedru Andri Nelsonu, kā arī pavadījis pāris dienas, raugoties skaņdarba Māra mēģinājumos, Dzenītis ir atpakaļ Rīgā. Mugursomu plecā, ar matu sakārtojumu, ko varētu likt uz intelektuāli un stila ziņā izsmalcinātā Fantastic Man vāka, komponists stāsta par latviskuma meklējumiem, ironisko slāni tajā un svarīgāko dzīves mērķi, kas nebūt nav saistīts ar mūziku.

Latvijas jubilejas gadā Dzenītis piesātinājis kultūrtelpu ar jauniem un vērtīgiem darbiem: pianista Reiņa Zariņa pirmatskaņotais klavierdarbu cikls Octagon nominēts Lielajai mūzikas balvai, koncertzālē Lielais dzintars atskaņota simfonija Mīlestība ir stiprāka. Viņa darbi šogad spēlēti arī Vācijā, Norvēģijā, Lielbritānijā.

«Andris Dzenītis izteicies, ka muzikologiem būtu pienākums beidzot radīt fundamentālu Latvijas mūzikas vēstures izdevumu. Taču jāteic, ka latviešu mūsdienu klasiskajā mūzikā monogrāfiju pirmām kārtām pelnījis pats Dzenītis,» saka mūzikas kritiķis Armands Znotiņš. Viņš skaidro, ka Dzenītis pieder pie redzamākajiem 70. gados dzimušās avangardistu paaudzes komponistiem, kas tagad jau dēvējami par klasiķiem. Viņi pēc neatkarības atgūšanas iedzīvināja laikmetīgo mūziku un parādīja, ka Latvija var būt ļoti tālu no jebkāda provinciālisma.

Par jaunāko Dzenīša sniegumu, Andra Nelsona vadītā Gewandhaus orķestra un Bostonas simfoniskā orķestra pasūtīto opusu Māra mūzikas kritiķis saka tā: «Intelektuālās struktūrās un emocionālu afektu maiņās iešifrēts redzējums uz mītisko latviskuma jēdzienu.»

Līdz Latvijas simtgades svinībām atlicis mēnesis, un tieši šajā laikā jūsu opusu Māra atskaņo Eiropas valstīs. Vai dzīvojat svētku sajūtās?
Šis brīdis ir nozīmīgs, jo tik augsta pagodinājuma manā dzīvē nav bijis. Darbs tiks atskaņots 13 reizes pēc kārtas, kas simfoniskai kompozīcijai ir ļoti daudz. Es smejos: tā kā mēģinājumu ar orķestri bija maz, tad līdz trīspadsmitajam koncertam būs panākts maksimāli labākais rezultāts.

Leipcigā bijāt klāt mēģinājumos, redzējāt, kā norit process. Līdz pirmajam koncertam bijuši tikai trīs mēģinājumi.
Pirmais mēģinājums komponistam parasti ir sāpīgākais, un šī reize nebija izņēmums. Vienmēr esmu teicis, ka uz šiem mēģinājumiem nevajag iet, jo vēl nekas nav izkristalizējies, mūziķi vēl nezina, kā skaņdarbam jāskan, un autoram var rasties maldīgs priekšstats par to, kas ir uzrakstīts.

Mani vienmēr baida, kāds būs sniegums garīgā, ne tehniskā nozīmē. Labiem Eiropas orķestriem mēdz būt, ka tehniski nospēlē lieliski, bet klausoties neko vairāk par nevainojamu tehniku nejūtu. Vienmēr esmu mīlējis Latvijas orķestrus, jo tiem nekas nav jāsaka, tie skan tieši tā, kā esmu domājis. Iespējams, tas ir muzikālās mentalitātes jautājums. Ziemeļeiropā, Baltijas valstīs radīto mūsdienu klasisko mūziku tomēr var atšķirt no britu, franču, itāļu.

Mani vienmēr ir nodarbinājis, varbūt arī mulsinājis jautājums, kas ir «latviešu mūzika». Parasti ar to tiek saprasts konkrētu izteiksmes līdzekļu kopums. Nezinu, kāpēc diatoniskā gamma vienmēr saistās ar latviskumu. Danču ritms vai kaut kas tāds. Manā jaunajā darbā Māra arī no tā kaut kas ir, taču iekodēts citā veidā.

Man radies tāds iespaids, ka jūs norobežojaties no izpatikšanas publikai. Pat ne mūziku mīlošajai publikai kopumā, bet tai, ko varētu saukt par elitāro — zinātājiem, kuri apmeklē koncertus, jo ir ieinteresēti mūsdienu klasiskajā mūzikā.
Man nepatīk virspusīgums vērtējumos un attieksmē un neinteresē māksla kā izkārtne. Par mani varētu teikt — «jā, viņu spēlē arī ārzemēs». Bet ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir iedziļināties, noskaidrot, kāds ir darbs. Varbūt tas ir slikts. No otras puses, negribu būt augstprātīgs. Labi saprotu, ka pasaulē top dažāda mūzika dažādām cilvēku grupām. Vai tad var pārmest, ka lauku tante neiet uz Sinfonietta Rīga koncertiem, bet skrien uz Dziesmusvētkiem.

Par Dziesmusvētkiem esat izteicies asi — nepatīk pompozitāte, mūzikas «apbūve» ar šovu.
Pēdējos Dziesmusvētkus skatījos pa televizoru. Nevaru noliegt — kad skaties, ir emocijas. Latvietim pārdabiskā apjomā piemītošais sentiments arī manī mājo. Savā sentimentā esam tik vienoti, bet nākamajā dienā jau atkal gatavi konfliktēt. Nekad neesmu bijis pārliecināts par to, vai šiem svētkiem jābūt tik grandiozam šovam, kas sentimentu vēl daudzkāršo. Igauņi, piemēram, ar sviestmaizītēm apsēžas kalniņā un klausās, kā lielais koris dzied. Esmu dzirdējis, ka tur ir arī citāds finansēšanas modelis amatierkolektīviem — viņi paši maksā vadītājiem, to nedara valsts. Koris sametas diriģenta atalgojumam. Būtībā tas ir hobijs, par kuru valsts nemaksā. Ja eju uz šūšanas pulciņu, valsts taču par to nemaksā.

Vai pats korī varētu dziedāt?
Draugi mani tajā virzienā velk. Varbūt arī varētu. Galu galā, man ir 40 gadu, un gribas izdarīt kaut ko citu, nekā esmu darījis līdz šim. Ar izpletni nelēkšu, bet kaut ko jaunu gribētu. Piemēram, esmu nolēmis iemācīties spēlēt basģitāru. Varbūt 50 gadu vecumā sākšu muzicēt smagā metāla grupā. Mums ar draugiem reiz bija grupa Krupja klade. Tā izveidojās, ballējoties ar kora Kamēr… pirmā sastāva meitenēm. Pārģērbušies tizlos kostīmos taisījām parodijas par latviešu estrādes un ne tikai estrādes dziesmām.

Ko spēlējāt?
Piemēram, agrāk par pašu Lauri Reiniku iztulkoju Sirds sadeg neparasti lietuviešu valodā. To dziedu jau gadus desmit. Šovasar mūs aicināja spēlēt Sansusī festivālā. Diemžēl nespējām saorganizēties.

Atgriežoties pie skaņdarba Māra pirmatskaņojuma, kas bija svarīgākais, ko vēlējāties pateikt?
Ja ir iespēja iznest Latvijas vārdu pasaulē, tad tajā jāieliek mana izpratne par latviskumu, to, kas latviešu kultūrā un mentalitātē ir svarīgs. Sapratu, ka pamats ir mitoloģija. Maz par to zinām. Rakstot skaņdarbu, lasīju Nacionālā vēstures muzeja izdoto grāmatu Ceļā uz latviešu tautu, dažādus vēstures materiālus.

Domāju par latviešu dievībām, kas bijušas būtiskas ikdienas dzīvē. Lieliska ir mākslinieka Valda Celma grāmata par latviešu zīmju hierarhiju. Rezultātā radās skaņdarba vīzija — tam jābūt par Māru. Latviju sauc par Māras zemi, šī dievība reprezentē visu saredzamo, sadzirdamo, sataustāmo. Materiālo pasauli. Manā darbā Māra ir klātesoša ne tikai mūzikas viļņos, bet arī metafiziskā līmenī. Māra kā viss esošais, arī pārmaiņas — izplaukšana, uzziedēšana. Skaņdarbs ir dinamisks, uzlādēts. Tikai pašās beigās tajā kā piltuvē saplūst ārkārtīgi personīgs monologs, saistīts ar cilvēku, cilvēka būšanu Māras pasaules iespaidā.

Kas, mūziku rakstot, iespaido vairāk — ārējie notikumi vai iedziļināšanās sevī?
Man tuvs ir kino, arī glezniecība, labs teātris. Tas noteikti iespaido. Bet nav lielāka  ģeneratora kā vienkārši būt savos laukos. Tas man vajadzīgs visvairāk. Ir pat bijis tā, ka iespēju pavadīt brīvdienas lielās Eiropas pilsētās nomainu pret laukiem. Man ir māja lauka malā, var redzēt apvārsni. Naktīs tā ir kā burvīga observatorija, no kuras vērot zvaigznes. Ir arī pirtiņa, dīķis. Tur es jūtos kā latvietis. Visvairāk sajūtu piederību, kad esmu dabā. Darbojos ar grābekli, traktoru. Man vajag ielikt rokas zemē, bez tā nevaru. Kad ravēju, sāku ar cimdiem, bet pēc dažām minūtēm jau rauju nost, gribas saskari ar zemi, ar Māru.

Vai rakstīšanai nepieciešams klusums, miers?
Ikdiena mani izdresējusi strādāt jebkuros apstākļos. Ir skaists mīts par mākslinieku, kurš staigā idejām pilnu galvu — beretē, spārdīdams rudens lapas —, bet dzīvē tā nenotiek. Lielu daļu skaņdarbu esmu sarakstījis skolā, stundu starpbrīžos un tajās stundās, kad nav atnākuši audzēkņi. Kad ir maz laika, labāk varu mobilizēties. Esmu disciplinēts cilvēks, cenšos darbus padarīt laikā. Vecāki man ieaudzinājuši cieņu un māku rēķināties ar citiem, ar apstākļiem, lai kādi tie būtu. Bieži prasu to pašu no citiem un aplaužos.

Varbūt smiesities, bet ko jums nozīmē būt topā — pieprasītam, atzītam, veiksmīgam?
Plašākā mērogā es sevi neredzu topā. Esmu viens no latviešu komponistiem, kuram pēdējos gados veicies. Mums ir daudz autoru, kuri vairāk atskaņoti un tautai mīļāki. Nedomāju tikai popmūziku, bet arī akadēmisko mūziku.

Kad man bija gadi desmit, mūzikas skolu teoriju nodaļās notika dažādi konkursi. Mācījos Pāvula Jurjāna Mūzikas skolā un ar savām tautasdziesmu apdarēm bieži ņēmu pirmās vietas. Gāju mācīties pie komponistes Marinas Gribinčikas, viņa sāka man mācīt moderno mūziku. Rādīja, šķiet, kādu agrīnu Vaska klavierskaņdarbu, man nāca lieli smiekli, ka tur pa klavierēm jāsit. Pēc tam klasesbiedriem rādīju, kā Vasks skan — situ pa klavierēm, un visiem bija jautri. Nepagāja ilgs laiks un nonācu Dārziņskolā — pie Pētera Vaska mācījos kompozīciju. Tad gan jutos lidojošs, kā dzejnieks, kurš staigā beretē un spārda lapas. Atceros, Vasks paņēma manus senāk rakstītos skaņdarbus, pārskatīja un, nolicis malā, teica: tā, Andri, tagad sāksim visu no nulles! Tas bija brīdis, kad pirmoreiz sapratu — neesmu izturējis «pasaules slavenākā komponista» testu. Tas man bija kārtīgs spēriens. Arī vēlāk par mani mazliet tika uzturēts tāds kā brīnumbērna mīts, un tas traucēja dzīvot, saprātīgi attīstīties. Ar savu vijoļsonāti 16 gadu vecumā biju uzvarējis anonīmā Komponistu savienības konkursā. Žūrija bija minējusi, ka tas varētu būt Pauls Dambis, kurš šo kompozīciju sarakstījis. Man tika pievērsta uzmanība, no manis gaidīja, gaidīja, gaidīja. 18 gadu vecumā aizbraucu mācīties uz Vīni — par stipendiju, ko laipni atvēlēja Pēteris Vasks. Viņš bija saņēmis prestižo Herdera balvu, kas deva iespēju ieteikt studentu mācībam Vīnē. Pārsvarā šo stipendiju saņēma doktoranti, 30 un vairāk gadus veci mūziķi. Es, viens tāds puišelis, aizbraucu. Nebija pat pieredzes patstāvīgi dzīvot.

Vīne man deva iespēju piedzīvot augstākās klases mūziku, daudz apmeklēju koncertus. Tie varbūt pat deva vairāk nekā studijas. Esmu diezgan spītīgs, un Marina Gribinčika, Pēteris Vasks ir pēdējie skolotāji, kurus tā pa īstam esmu uzklausījis. Vienmēr eju savu ceļu.

Vai esat apmierināts ar sasniegto, ar sevi?
Virsotne, ko gribu sasniegt visvairāk, — kļūt par labu cilvēku. Būt pazemīgākam, uzmanīgākam, saprotošākam. Tāpēc, godīgi sakot, šobrīd esmu pārtraucis nodarboties ar kritiku. Zinu, ka daudzi kolēģi par to skumst, bet man tā ir vieglāk. Aizeju uz koncertu un nevēlos vairs analizēt. Vienkārši klausos. Varbūt tas saistīts ar 40 gadu vecumu, bet gribas aizvien vairāk prieka, lielāku izpratni par mīlestību gan personīgās, gan globāli cilvēciskās attiecībās.

Kā sastrādājāties ar Andri Nelsonu?
Nebijām redzējušies gadus astoņpadsmit. Taču saruna Leipcigā bija tāda, it kā vakar būtu šķīrušies. Viņš ir vienkāršs, sirsnīgs un pieticīgs cilvēks. Sēdējām Andra kabinetā, un apkārt bija fotogrāfijas — faniem parakstītās kartītes. Dabiski lielam māksliniekam, bet kontrastējoši ar viņa cilvēcisko būtību, kurā nav nekā uzpūsta.

Pie kā pašlaik strādājat?
Esmu pabeidzis palielu skaņdarbu pūtēju kvintetam Carion. Tas ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra iniciēts projekts, būs iesaistīti Latvijas, Zviedrijas un Dānijas orķestru mūziķi. Skaņdarbu nākamvasar atskaņos klasiskās mūzikas festivālā LNSO vasarnīca.

Esmu sācis izvēlēties darbus. Agrāk rakstīju dažkārt pat piecus sešus skaņdarbus gadā. Piekritu visam, ko piedāvāja. Tagad rakstu divus trīs. Gribas pret kompozīcijas procesu attiekties relaksēti, nevis uztvert to kā darbu, uz kuru katru dienu jāiet un jāizdara noteikts apjoms. Gribu rakstīt tad, kad tiešām vēlos to darīt. Tāpēc iztikai vajadzīgs cits pamatdarbs. Jau daudzus gadus pasniedzu Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā un Ventspils Mūzikas vidusskolā. Strādāju arī Latvijas Radio 3 programmā Klasika.

Pedagoga darbs man patīk. Varbūt tas piepacelti skan, bet ir misijas apziņa. Mācu tā, kā gribētu, lai mani pašu kompozīcijas pasniedzējs māca. Man ļoti dārgi ir mani audzēkņi. Daudzi sastājušies Latvijas Mūzikas akadēmijā un citu valstu augstskolās.

Kāds būtu jūsu vēlējums Latvijas sabiedrībai, raugoties nākotnē?
Man gribētos, lai cilvēki ir spējīgi vienoties, būt saliedēti. Izdarīt labu darbu idejas vārdā, nevis partijas popularitātei vai «kas man par to būs». Gribētos, lai viņi mazāk tic skaļām izkārtnēm, kā redzējām tikko vēlēšanās, bet skatās uz darbiem. Tam vajadzīga gudrība, spriestspēja un iedziļināšanās, ko mums visiem novēlu.

Turpini gāzēt!

Divos pasaules čempionātos Reinis Nitišs (22) ne reizi neuzkāpa uz goda pjedestāla. Vēl šopavasar viņš sev diez ko neticēja, taču septembrī kļuva par Eiropas čempionu rallijkrosā. Kā viņam tas izdevās?

Smaidīgais vīrs, kurš rāda uz augšu paceltu īkšķi katrā Circle K degvielas uzpildes stacijas reklāmā, ir Reinis Nitišs. Viņš ir tas džeks no Jēkabpils, kurš 2013. gadā kļuva par Eiropas čempionu rallijkrosā. Tobrīd viņam bija 17 gadi. Nākamajā sezonā jau startēja pasaules rallijkrosa čempionātā un ieguva bronzas medaļu. Prātam neaptverami panākumi. Taču nākamajās divās sezonās Nitišam vairs negāja spoži: 2015. un 2016. gada pasaules čempionātos Reinis neuzkāpa uz pjedestāla. Pāris medaļas bija mazās sacensībās, taču ne pasaulē, tāpēc vajadzēja domāt jaunu veidus, kā turpināt strādāt. Ceļš pretī čempiona titulam sākās pērn novembrī.

Kokapstrādes students

Reinis uz sarunu ierodas ap sešiem darbdienas vakarā, pa dienu studē kokapstrādi Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. «Kāpēc studēju? Lai kustinātu smadzenes. Tas man no bērnības ielikts — nebūs skolas, nebūs autosporta,» puisis smaida. Tieši tik superjauki kā tajās Circle K reklāmās. Reinis atstāj sirsnīga cilvēka iespaidu. Un tāda, kurš grib būt labs visiem, jo vēl pirms mūsu sarunas bildējies briļļu reklāmai. Aizejot mājās, sēdīsies pie datora, lai pasūtītu rezerves daļas un uzrakstītu savu komentāru par Rally Liepāja trasi, pa kuru brauks nākamajā nedēļas nogalē, 12.—14. oktobrī. Reinim rallijs būs kā treniņprocess. Nitiša īstā disciplīna ir rallijkross, un tas nav tas pats, kas rallijs. Rallijā mašīnā sēž pilots un stūrmanis un nav apdzīšanas manevru, bet rallijkrosā pilots automašīnā ir viens un braucot drīkst apdzīt.

Bet kāpēc rallijkrosa braucējam jāstudē kokapstrāde? «Jo vairāk uzzinu par tēmu, jo vairāk tā iepatīkas. Kad aizbraucu pie tēta, mani tas viss interesē. Varam parunāt par kaut ko ārpus sporta.» Tēta Aigara Nitiša uzņēmums Ošukalns Jēkabpilī nodarbojas ar mežizstrādi, kokapstrādi, būvniecību, enerģētiku un asfaltbetona ražošanu. Ošukalns ir ilgstošākais Reiņa sponsors. Bez tā mazais kartinga braucējs netiktu līdz pirmajam auto un sacensībām. Tētis pats savulaik bijis labs autokrosa braucējs Latvijā.

Studijām atlikuši vēl divi gadi. Reinis ir labs students, jo par augstiem sasniegumiem saņem stipendiju. «Studēt vajag arī tāpēc, ka tā es labāk strukturēju savu dienu,» Reinis stāsta, ka citādi nogulētu līdz desmitiem rītā. Sarunātu kādu tikšanos vienpadsmitos, tad vēl nākamo — diena galā. Tagad Reinim darbdiena ir gara, taču akadēmisko gadu ņemt viņš nedomā. To jau izdarīja pērn.

Saku Reinim, ka man pirms sarunas galvā bija tikai divi jautājumi. Pirmais: kā viņš šosezon ieguva tādu uzrāvienu, ka kļuva par čempionu, un otrais — cik kilometru stundā ir maksimālais, ko «izspiedis» trasē? Reinis izstāsta, ka visātrāk braucis Kanādā, 212 km/h. «Kāds teiks, ka pa šoseju arī gāzis ar tādu ātrumu, taču Kanādā trase ir īsa un starts ap 350 metru garš,» paskaidro Reinis. Tātad milzu ātrums tiek uzņemts pāris sekundēs. Viens, divi, trīs — un jau lido ar 100 km/h. «Tā taču zarnas var sasieties pušķīšos!» esmu pārsteigta. «Nē, tik traki nav, pierasts,» Reinis smaida un paskaidro, ka ātrumu ļoti neizjūt, jo skaņu slāpē ķivere. Avārijas gadījumā viņu sargā drošības karkass automašīnas iekšienē. «Rallijkross ir vienīgais sports pasaulē, kurā tik ātri brauc pa taisni un segums ir gan grants, gan asfalts, un ar auto var arī lēkt,» skaidro Reinis. Auto gan nav ātrākie pasaulē, taisnē tos «izkostu» F-1.

Manu uzmanību piesaista sarkans diedziņš ap Reiņa roku. Sava veida talismans, uzsējis sezonas laikā. «Tas ir personisks stāsts, gribētu, lai paliek pie manis,» saka sportists, un tā ir vienīgā reize mūsu sarunas laikā, kad viņš nav gatavs stāstīt visu. Taču saglabā mieru. Tādu, ka pilnīgi vai neērti. Kas spēj Reini izvest no pacietības? «Tas, ka neesmu pareizi saplānojis laiku. Neesmu kādam atteicis. Izlieku dusmas, lamājoties uz sevi. Man ir liela atbildības sajūta pret citiem.»

Smagais lēmums

Ticība sev. To Reinis trenēja visu sezonu, gluži tāpat kā braucienus trasē. Pērn rudenī pēc neveiksmīgās sezonas komanda sanāca kopā un domāja, ko mainīt. Reinis izlēma pamest pasaules rallijkrosa čempionātu un startēt Eiropas čempionātā. Izšķiršanās nenotika ātri, un pirms tam bija sarunas ar dažādām rūpnīcu komandām, taču tajās viņš neguva atsaucību. Lēmums savā ziņa bija solis atpakaļ — uz zemāku mērogu, taču tā bija lielāka iespēja tikt pie uzvaras. Noticēt sev. Eiropas čempionāts nav mazs, un vāju braucēju tur nav. Šogad tajā startēja ap 30 dalībnieku, pasaulē — vairāk nekā 20. Eiropas posmos trases nav vienkāršākas vai īsākas. Pasaules čempionātā ir 12 posmi, bet Eiropā — pieci. Līdz ar to izmaksas ir mazākas.

Noteicošais arguments piedalīties Eiropas čempionātā bija tas, ka jāvārdu sadarbībai deva apkalpojošā komanda SET Promotion, kuras bāzes vieta ir Somija. «Nevaru iedomāties labāku komandu, ar ko strādāt,» saka Reiņa tētis un treneris Aigars Nitišs un paslavē, ka sezonas laikā puiši strādāja ar pilnu atdevi, no visas sirds.

SET Promotion ar Reini sadarbojās jau 2013. gadā, kad viņš ieguva Eiropas čempiona titulu. Sazvanīts Amerikā, komandas galvenais mehāniķis Tommi Heikile atbild, kāpēc piekrita strādāt ar Reini. «Viņš bija ātrs un garīgi spēcīgs, kad strādājām ar viņu pirms pieciem gadiem. Tagad viņš ir vēl vairāk ar abām kājām uz zemes un garīgi vēl stiprāks. Viņš zina, ko grib no mašīnas, tāpēc strādāt ir viegli.» Tommi pieļauj, ka iepriekšējās sezonās Reinim neveicās, jo viņš neguva simtprocentīgu atbalstu no komandas. Arī Aigars Nitišs stāsta, ka pērn pasaulē dēls brauca Audi komandā kā trešais pilots un viņam deva švakāku tehniku, veltīja mazāk uzmanības nekā pirmajam pilotam.

Reinis par komandu stāsta ar aizrautību. «Kad sapratu, ka viņi ar mani strādās, radās pārliecība par saviem spēkiem. Abpusēja uzticība, atbalsts, sapratne.» Taču ar tehniski spēcīgo komandu nepietika — vajadzēja sakārtot arī visu to, kas ir ārpus tehnikas. Bija grūti — jāatgūst ticība sev. Ar padomu palīgā nāca Oskars Miķelsons, raidījumu Zebra un Ātruma cilts montāžas režisors, kurš pats ilgu laiku braucis ar kartingiem un tā iepazinies ar Nitišu, kad puikam bija tikai seši gadi. Oskars kopā ar kolēģi Paulu Timrotu ne tikai ar kameru sekojuši Reinim, bet dzīvojuši līdzi arī cilvēcīgi. Varētu teikt — pieskatījuši. «Osītis man reizēm iedeva citādu skatījumu. Ne man, ne tētim neienāktu prātā tā paskatīties uz lietām,» stāsta Reinis. Piemēram, ieteicis parunāties ar labiem treneriem no citām jomām, jo mērķis jau sportistiem viens — noticēt sev. Saveda kopā ar BMX treneri Ivo Lakuču, kurš savulaik krīzes laikā spējis palīdzēt Mārim Štrombergam.

Reinim bija labs fiziskās sagatavotības treneris Kaspars Stupelis, taču viņš aizvien vairāk nodevās profesionālam sportam, un vajadzēja meklēt jaunu. Pavasarī Oskars iedeva Reinim Diānas Stupeles telefona numuru. Viņa ir fiziskās sagatavotības trenere, kura labi spēj sagatavot arī garīgi, it īpaši koncentrēšanās māku. Diānai bija laba sadarbība ar ātrslidotāju Haraldu Silovu, kurš olimpiskajās spēlēs ieguva 4. vietu. Reinis atceras, ka telefonā pierakstījis Oskara doto numuru kā «Diāna — fokusa trenere», jo tieši fokusēšanās viņam pietrūka. Piezvanīja, satikās Stabu ielas kafejnīcā Vest. Jūnijā, kad sezona jau bija sākusies. Pirmajā posmā Barselonā Reinis aprīlī bija vinnējis, taču maijā Beļģijā palika otrais.

Diāna lūdza, lai Reinis pastāsta par sevi. Noklausījās un saprata, ka vajag dažādot vingrojumus un strādāt ar psiholoģisko noturību. «Viņam vajadzēja, kā es saku, draudziņu, kam stāsti visu, kas nomāc vai iepriecina, un pašam izdarīt secinājumus,» atceras Diāna. Viņa devās līdzi uz nākamo posmu Zviedrijā jūnija beigās. Saķēra galvu, kad ieraudzīja, ka Reinis 30 grādu karstumā ēd ogļhidrātiem bagātu ēdienu. Lika pusdienās ēst rīsus, vistas filejas un zaļumus. Sakārtoja dienas ritmu: nekāda ieiešana instagramā pirms brauciena, tas novērš uzmanību. Pēc titula izcīnīšanas kvalifikācijā Rīgā Reinis teica, ka viņam WhatsApp ir 300 īsziņu. Trenere Diāna teica, ka izlasīs pēc sacensībām. Lai koncentrējas sportam.

Oskars stāsta, ka kopš uzvaras 2013. gadā un bronzas medaļas pasaulē Reinis ieguva arī gada sportista titulu Latvijā. Izjuta spiedienu, bija daudz darba ar medijiem un faniem, viss notika haotiski. Gan viņš, gan Diāna to sakārtoja.

«Reinis ir draudzīgs, labs un izpalīdzīgs. Pat sacensību laikā domā par citiem, nevis sevi, taču tas uzmanību novirza no galvenā — uzvaras. Zviedrijā viņam piezvanīja kāds fans, kam saplīsusi duša, vai varot atnākt nomazgāties.» Diāna strikti pateica — nē, jo Reinim ir jāiet gulēt, nevis jāčomojas. «Ja gribat, lai Reinis ir pirmajā vietā, cieniet viņa laiku,» — tā Diāna.

Lai koncentrēšanās spējas būtu augstākas, Diāna lika mājās pildīt uzdevumus. Piemēram, spēli, kurā bildītes noklāj uz galda ar muguriņām un jāatrod pārītis.

Smagākais posms

Jūlijā Zviedrijas posmā Reinis uzvarēja. «Mēs visi izdarījām vairāk, nekā spējām. Tādi mirkļi dod pārliecību un «būstiņu», ka esi labs un vari,» atceras Reinis. Taču arī pēc labās «gonkas» Oskaram bija, ko teikt. Abi runājās līdz tumsai. «Pienāca brīdis, kad vairs nezinājām vārdus, kā vienam otru nosaukt,» Reinis pieklājīgi stāsta. Gribi teikt — lamājāties? «Jā. Pateicām visu, ko domājam. Tik tālu bija nonācis, ka viens ar otru vairs negribējām runāt.»

Pēc Zviedrijas sacensībām Reinis nedaudz atslāba, jo pārsvars punktos bija liels. Francijā Nitišs palika 5. vietā. «Ļoti gribējās apdzīt franču pilotu, taču nebiju gana ātrs, lai cīnītos. Nebijām ne tuvu tam, ko izdarījām Zviedrijā. Ātruma nebija, cīņas spara arī. Datus analizēt negribējās. Varēju kļūt par Eiropas čempionu arī Francijā, taču neizdevās.»

Noslēdzošais posms notika Rīgā, Biķerniekos, septembra vidū. Pēdējais. Reinis zināja, cik svarīga ir paša pārliecība, ka viņš var. Dzīvoja trasē kemperī visas četras dienas, savējos satika uz minūti, lai gan draudzene Laura un mājoklis ir 20 minūšu attālumā no Biķerniekiem. Domas bija tikai par sportu. Nekas nedrīkstēja izsist no līdzsvara.

Smagākais bija sestdienas rīts, ejot uz kvalifikāciju. Vajadzēja būt stipram. «Pirmais līkums ir bīstams. Kad to izbraucu, izpūtu gaisu un turpināju. Jutu, ka braucu ātrāk par francūzi. Lai arī neapdzinu, jutu, ka esmu pietiekami ātrs.» Otrais brauciens arī bija labs. Svētdiena. Trešais un ceturtais, un Reinis kopvērtējumā vinnēja. Čempiona tituls pēc punktiem jau bija izcīnīts, kaut vēl priekšā bija pusfināla un fināla brauciens. Tos gribējās vinnēt. «Latvijas sacīkstēs bija viens mērķis — uzvara, un mēs to perfekti izdarījām.» Svētdien Reinis paēda brokastis un neko negribēja darīt visu dienu. Tikai izdzert kādu pulverīti ar vitamīniem un minerālvielām. Finālu tribīnēs skatījās ģimene, pie televizora Dievu lūdza abas omītes. «Piedāvāju abām braukt uz Biķerniekiem, bet viņas smējās, ka noģībšot vēl tur. Tas ir mīļi, ka viņas pa televizoru skatījās un dzīvoja līdzi,» saka Reinis.

Starts. Nitišs pirmais. «Brauciena laikā dzirdu austiņā: keep pushing*. Parasti tā saka, ja kāds ir tuvu. Bet es neko neredzu, jo spogulis nolocījies pēc sitiena tramplīnā.» Konkurents finišā atpalika no Nitiša par 0,27 sekundēm. Uzvara! Auto griezās «saulītēs», Reinis lēca uz jumta un brauca gar tribīnēm. Latvijas karogam plīvojot un skanot Saule. Pērkons. Daugava, viņu meta gaisā komandas vīri, kuri bija tērpušies kreklos ar uzrakstu «Eiropas čempions». Kreklus sadrukājuši pa kluso jau nedēļu iepriekš.

To, cik ļoti Reinis Rīgas mačos bija koncentrējies, apliecina Oskara stāstītais. Prasījis — vai pamanīja, kāda dziesma skanēja trasē? Kapteinis Reinis. Nitišs nebija dzirdējis neko.

Preses konferencē pēc sacensībām Reinis pēkšņi nolika mikrofonu, jo nebija spēka. «Paliku trīs centimetrus īsāks. Nevienu vārdu nespēju pateikt. Totāls enerģijas zudums,» atceras sportists. Pieklust un tālāk nestāsta. Nākas iztaujāt. Tātad aizbrauci mājās un sabruki, apraudājies aiz laimes? «Jā,» Reinis atbild.

Sacensības vēroja arī pieredzējusī autokrosa speciāliste Diāna Daugule, kura secina: «Reinis ir kļuvis nopietnāks. Ieguldījis lielu darbu. Mazlietiņ lielība par pirmo čempiona titulu laikam bija pašā sākumā, bet nu talantīgs viņš ir. Mīl to, ko dara.»

Stāsts par Reini šosezon ir par to, kā apkārtējie var stiprināt tā, ka notici sev. Reinis pats saka — tas ir stāsts par to, kā paveicies ar cilvēkiem. «Visiem, kas man tuvumā. Paldies viņiem!»

* Turpini gāzēt — angļu val.

Puisis, kurš basto stundas vijoles dēļ

«Kad tuvojas koncerts, stundas gadās kavēt,» ar smaidu atzīstas 8. klases skolnieks Daniils Bulajevs. Ar pazīstamiem orķestriem koncertējis neskaitāmās valstīs, viņš gatavojas pirmajam solokoncertam Latvijas Nacionālajā operā, bet piesaka sevi pieticīgi — jaunais vijolnieks

Troksnis sporta laukumā aprij klavieru skaņas, kas plūst no Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas ēkas. Stiepļu žoga ieskautajā pagalmā puikas krekliņos, meitenes baltās blūzītēs un rozā jaciņās spārda bumbu, sasaucas un klaigā. Vienā brīdī bumba izripo no laukuma un trāpa džipam, kurš tobrīd brauc pagalmā. Izlec nikns vīrs, puikas pajūk, meitenes iespurdz skolā. Daniils, kuram tobrīd jābildējas ar vijoli rokās, uz šo ņemšanos noskatās ar mazu skaudību.

Viņam patīk futbols. Taču bumbu iznāk paspārdīt tikai tad, ja starp mācībām, skolas orķestra mēģinājumiem un vijoļstundām iekrīt brīvs brīdis. Visbiežāk sešos septiņos vakarā. Futbols, tāpat kā matemātika un latviešu valoda, ir pakārtota nodarbībām, kurās 14 gadus vecais puisis gatavojas koncertiem. Tagad — pirmajam solokoncertam operā.

«Dzimtā valoda ir mūzika»

«Bulajevam fotosesija!» garāmejot lietišķi secina vecāko klašu skolēni. Kāds jokojoties lec kadrā. Daniils ar smaidu, bet noteikti viņu pastumj malā. Mēģinu saprast, vai Daniils, žurnālistu saukts par vijoļspēles brīnumbērnu, arī savā skolā ir zvaigzne. «Nē, mums tā nav. Te visi ir vienādi slaveni,» nosaka puisis. Pats ejot uz savu skolasbiedru un Horeogrāfijas skolas audzēkņu koncertiem, arī viņam esot neliela «atbalsta grupa». Tajā ir mamma, viņa vijoļspēles skolotāja Nellija Sarkisjana un kādi 15 draugi, kas mēģina tikt uz Daniila koncertiem.

Bulajeva pirmais koncerts ar kamerorķestri notika, kad viņam bija pieci gadi. Septiņu gadu vecumā pirmo reizi koncertēja ar simfonisko orķestri, bet gadu vēlāk sniedza solokoncertu Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas Centrālās mūzikas skolas zālē. Slavens kļuva pirms četriem gadiem, kad koncertā Dzimuši Rīgā viņš spēlēja vijoles solo, orķestrim Kremerata Baltica atskaņojot Georga Pelēča skaņdarbu Plaukstošais jasmīns. «Gribu, lai viņš kalpo mūzikai, ne tikai sapņo kļūt par zvaigzni!» toreiz Daniilam novēlēja Kremerata Baltica vadītājs Gidons Krēmers.

Šķiet, jaunais vijolnieks Krēmera vārdos ir ieklausījies. Pirms divarpus gadiem atteicies no sporta dejām, lai varētu vēl nopietnāk nodoties vijoļspēlei. Pēc viņa skolotājas Nellijas vārdiem, Daniilam ir ļoti intensīva koncertdzīve — vairāki nopietni koncerti gadā uz lielajām skatuvēm ar īpaši sagatavotu koncertprogrammu, turklāt gandrīz katru nedēļu ir uzstāšanās, kurās jānospēlē viens divi skaņdarbi. «Kā nesen ar Raimondu Paulu,» saka Nellija, un Daniils precizē — tas bija Latvijas simtgades programmas Skolas soma atklāšanas koncertā.

Uzstāties operā ar soloprogrammu Daniilam pavasarī piedāvājis operas direktors Zigmars Liepiņš. Protams, Daniils ar abām savām pedagoģēm — Nelliju Sarkisjanu un viņas māsu pianisti Liliju Sarkisjanu (operas koncertā viņa būs Daniila koncertmeistare) — sāka gatavoties.

«Sastādot programmu, piedomājām, lai visi skaņdarbi būtu saistīti ar operu,» stāsta Nellija. Tāpēc skanēs Bizē, Masnē, Guno, Veņavska, Rahmaņinova, Rosīni, Čaikovska, Brāmsa un Mediņa mūzika. Visi skaņdarbus sacerējuši, būdami daudz vecāki par Daniilu. Kā gan šim zēnam ar gaišajām acīm, plato smaidu un izspūrušajiem matiem saprast vilšanos mīlestībā, zaudējuma sāpes, arī nogurumu, kas ieskanas šo komponistu mūzikā?

«To laikam sauc par muzikālo intuīciju,» vijolnieka vietā atbild viņa skolotāja Nellija Sarkisjana un izstāsta kādu gadījumu. Kad Daniilam bija astoņi gadi, viņam vajadzējis atskaņot franču impresionista Kloda Debisī skaņdarbu. Bet kā bērnam izskaidrot, kas ir impresionisms mūzikā? Nellija kaut ko nodziedājusi, nospēlējusi, pastāstījusi. «Pēkšņi viņš paņēma vijoli un sāka spēlēt tieši to, ko mēs mūzikā saucam par impresionismu. Dzirdēju to sudraba skaņu, kas ir mēnessgaismai. Tad es sapratu, ka šim bērniņam mūzika ir dzimtā valoda. Viņš saprot ko tādu, ko citi arī lielā vecumā nesaprot,» ar cieņu par savu skolnieku stāsta skolotāja. Daniilu viņa vairs nesauc par skolnieku. Viņš esot mūziķis un tātad — kolēģis.

Tikai mūzika

«Patriks, grib spēlēt vijoli tikpat labi kā Daniils,» Nellija iepazīstina ar mazu puiku, kuram pie viņas sākas nodarbība. Kad abi vijolnieki ir sarokojušies, mums ar Daniilu skolotājas kabinets jāpamet. Aprunājamies skolas gaitenī. Kāds vecāko klašu skolnieks kaut kur spēlē klavieres. Pa lielajiem logiem var vērot skolas sporta laukumu.

«Futbolu uzspēlējam starpbrīžos un dažreiz vakaros,» nosaka Daniils. Mācību stundas parasti notiek līdz trijiem četriem. Pēc tam ir skolas orķestra mēģinājums. Sešos septiņos vakarā sākoties «nodarbības specialitātē», kas Daniilam ir vijoļspēle. Mājās, pie mammas un tēta, viņš tiek ap deviņiem vakarā. «Visa diena paiet šeit, mūsu mīļajā skolā,» Daniils saka bez mazākās ironijas.

«Prioritāte ir vijole un viss, kas saistīts ar to. Arī mācības tam ir pakārtotas,» viņš stāsta, neslēpjot, ka pirms koncertiem iznāk kavēt stundas. Labi, ka klases audzinātāja un skolas direktore esot saprotošas. Kā mēdzot teikt Nellija Sarkisjana, nevar gribēt no viena cilvēka, lai viņš būtu gan lielisks vijolnieks, gan izcils matemātiķis.

Pagaidām sava talanta izkopšanu Daniils ir pilnībā uzticējis skolotājām Nellijai un Lilijai Sarkisjanai. Ja viņas uzskata, ka skolas parādus var nokārtot pēc koncertiem, tad tā tas arī ir. Pirms četriem gadiem Daniilam bija vēl viena pedagoģe — Gaļina Turčaņinova Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas Centrālajā mūzikas skolā. «Bet pirms vairāk nekā gada viņa man pateica — visu, ko varēju tev iemācīt, es jau esmu iemācījusi,» Daniils paskaidro, kāpēc viņa ikdienā vairs nav regulāro braucienu uz Maskavu. Toties Nellija atradusi iespēju Daniilam mācīties pie vijolnieces Baibas Skrides skolotāja, Augsburgas Universitātes profesora, vijoļspēles pedagoga Petru Munteanu. «Ļoti labs pedagogs!» nosaka Daniils.

Ne roks, ne pops viņu neinteresē. Vislabprātāk ejot uz mūzikas skolas orķestra un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertiem. Esot doma kopā ar citiem Dārziņa skolas audzēkņiem izveidot kameransambli. Vijoļspēlē vislabākā saspēle izveidojusies ar vijolnieku Andreju Jegorovu, kurš, pabeidzis Dārziņa mūzikas vidusskolu, šogad kļuvis par Mūzikas akadēmijas studentu. «Lai labi saspēlētos mūzikā, vajag arī dzīvē vienam ar otru labi saprasties. Mums ar Andreju tā ir. Mums abiem arī patīk futbols,» īsi pastāsta Daniils.

Uz brīdi šķiet, ka viņa plakstiņi ir pārlieku smagi. Pieklājīgs, labi audzināts, klausa skolotājus — visi priekšnosacījumi, lai uzņemtos pārāk daudz pienākumu? «Nē, nē, viss kārtībā,» Daniils gandrīz sasmejas. Kad jūtas patiešām noguris, tad negribot nekā cita kā būt mājās, gultā un skatīties kādu kriminālseriālu. Paticis kopā ar mammu sekot līdzi krievu seriālam Mažors. Tagad abi gaidot trešās sezonas sērijas.

Kaifs spēlēt vijoli

Nespēju noticēt savām acīm, kad skolotāja Nellija Sarkisjana, vienojoties ar Daniilu par nākamo nodarbību, viegli noglāsta viņa vaigu. Pēc personīgās pieredzes nav nekā durstīgāka par četrpadsmit gadus vecu pusaudzi. Bet skolotāja Daniilu joprojām, tāpat kā bērnībā, mēdz saukt par saulīti. Viņš tāds esot pēc būtības — gaišs, priecīgs, optimistisks. Tas arī palīdzot bez kurnēšanas tikt galā ar lielo slodzi.

Nekādas tīņiem raksturīgas dumpošanās skolotāja neesot pieredzējusi. Vienīgais — pēdējā laikā Daniils aizvien biežāk izsakot savas idejas, kā spēlēt skaņdarbu. «Ne vienmēr, manuprāt, viņam ir taisnība,» smaidot piebilst skolotāja, «bet mūzikā nevar būt absolūtas taisnības. Mēs varam strīdēties. Daniilu pazīstu jau astoņus gadus un redzu, ka viņš ar katru gadu kā mūziķis kļūst aizvien interesantāks un viņa izpausmes veidi — daudzveidīgāki. Ļoti augstu vērtēju viņa idejas.»

Ja gribas kaut ko savam priekam, Daniils spēlējot Bahu. Šis baroka laika komponists kopš agras bērnības ir viņa mīļākais skaņradis. «Jā, klasiskajā mūzikā vērtības nemainās, mūsu dievi ir Bahs, Bēthovens un Mocarts,» skolotāja saprot Daniilu. «Te nekādas revolūcijas nav vajadzīgas. Protams, ar laiku, kad Daniils būs nobriedis mūziķis, viņš dos savu skanējumu šo komponistu skaņdarbiem. Katram mūziķim ir savs stils, un redzēsim, kāds tas būs Daniilam. Pagaidām viņš mūzikā peld kā milzu jūrā.»

Daniils ir apbrīnojams ar vēl vienu īpašību — viņam ir dabas dota skatuviskā drosme. Viņš nepazīst lampu drudža. Jā, pirms koncertiem esot neliels uztraukums, bet, tiklīdz lociņš pieskaras vijolei, tas pačib kā nebijis. Nellija Sarkisjana atzīstas, ka viņai ir gluži otrādi — katru reizi, kad uz skatuves spēlē Daniils, viņa aiz uztraukumiem «ir gandrīz bezsamaņā». Sevišķi grūtas bijušas reizes, kad puisis uzstājies kā solomākslinieks, bet viņu pavadījis Nacionālais simfoniskais orķestris, kurā vijoli spēlē pati Nellija. Koncentrēties savam darbam un vienlaikus izsekot Daniila sniegumam esot bijis ļoti grūti.

Pašlaik Daniils un viņa skolotājas gatavojas vēl vienam nozīmīgam koncertam bez tā, kas 6. oktobrī būs operā. 3. decembrī ir paredzēta uzstāšanās Čaikovska zālē Maskavā kopā ar pazīstamo kamerorķestri Maskavas virtuozi. Par to Daniils stāsta ar acīmredzamu sajūsmu. Tincināts, kas viņam koncertos sagādā egoistisku prieku, puisis sāk stāstīt par koncertu kā dāvanu klausītājiem. Taču ne ar pušplēstu vārdu nepiemin aplausus un ovācijas, pēc kā ilgojas daudzi skatuves mākslinieki. Daniilam vislielākais kaifs, stāvot uz tādas lielas skatuves kā Nacionālajā operā, esot spēlēt vijoli. «Tad esmu laimīgs,» saka četrpadsmit gadus vecais talants. «Tad domāju tikai par mūziku.» Un, kamēr viņš spēlē vijoli, pilnīgi nekas viņu nespējot izsist no līdzsvara.

Anšlava kolosālā dāvana

Filmas Homo Novus režisore Anna Viduleja stāsta par savu aizraušanos ar rakstnieku Anšlavu Eglīti

Jau diezgan sen katru reizi, kad satikāmies ar Annu Viduleju, saruna kaut kā atgriezās pie vienas un tās pašas tēmas — mūsu abu iemīļotā Anšlava Eglīša romāna Homo Novus. Anna jau labu laiku to bija iecerējusi ekranizēt, bet tikai simtgades piedāvātās iespējas ļāva viņai šo sapni realizēt. Laikam atceroties šo kopējo aizraušanos, viņa mani kādā aukstā un tumšā februāra sestdienas rītā aicināja piedalīties filmēšanā, tiesa, kā gandrīz nepamanāmam statistam. Bet ierašanās četros no rīta, lai gandrīz sešas stundas pavadītu Mākslas akadēmijā, nešķita pārāk liela cena, ko maksāt par dažām sekundēm, kurās pavīdu uz ekrāna.

Visu šo iemeslu dēļ radās doma ar Annu parunāt jau citā kvalitātē tagad, kad filma ir pabeigta. Man gan pirms sarunas tika piedāvāta vēl viena diezgan ekskluzīva iespēja — kopā ar Annu, producentiem un filmas mūzikas komponistu Raimondu Paulu Splendid Palace noskatīties tikko no skaņas apstrādes Čehijā atvesto filmas versiju — pēdējo iespēju radošajai komandai vēl kaut ko pielabot pirms pirmizrādes 26. septembrī. Pēc tam ar režisori devāmies uz Ķuzes kafejnīcu Vecrīgā, kuras 30. gadu stilā veidotais interjers šķita īsti piemērots sarunai par filmu un romānu, kas daudzos radījis neizdzēšamu iespaidu par 30. gadiem, šo nostalģijas apvīto laiku Latvijas vēsturē.

Kā pirmo reizi iepazini Anšlavu Eglīti?
Kad man bija 16 gadu, 1988. gadā, mana draudzene Dina Plandere iedeva izlasīt viņas mammas ar rakstāmmašīnu pārrakstītu Homo Novus divos sējumos. Mammai draudzenīte bija uz īsu brītiņu aizdevusi žurnālus Tēvija, kuros romāns 1943. gadā tika publicēts. Viņai grāmata tā iepatikās, ka gribējās, lai arī pašai ir mājās. Viņa pārrakstīja, un kolosāls tā laika zīmētājs Edgars Ozoliņš, kura darbi bija slavenajā joku žurnālā Dadzis, veidoja vāka zīmējumu.

(Anna šo «samizdatu» paņēmusi līdzi, lai man parādītu. Tās ir divas biezas, gandrīz kvadrātiskas grāmatas, grumbuļaina, pelēkbalta auduma klātos papes vākos. Katra sējuma pirmajā atvērumā redzams jauns, izskatīgs cilvēks ar molbertu padusē, kas skatās pār plecu uz lasītāju, un uzraksts «Homo Novus», bet tālāk mašīnrakstā romāna teksts. Lai lappuses būtu glītākas, tās apdrukātas tikai vienā pusē, un katrā atvērumā kreisā puse ir tīra un balta.)

Grāmatas tolaik varēja iesiet tādos puslegālos kantoros, kur cilvēki nesa savus kāzu albumus vai ko tādu, bet arī paretam kādu ar roku vai rakstāmmašīnu pārrakstītu grāmatu.

Kad tas bija?
Tas varēja būt 50. vai 60. gados.

Tātad šis izdevums bija tikai vienā eksemplārā?
Jā. Es grāmatu lasīju kopā ar draudzeni, viena otrai lasījām priekšā. Abas bijām pilnīgā sajūsmā, pārņemtas un laimīgas, lasīšanas sesijas bija kaut kas fantastisks, uz kurām mēs ar baigo prieku sanācām kopā. Man tā detalizētība romānā likās fascinējoša. Biju augusi inteliģentā, godīgā ģimenē, kas man bija skaidri definējusi, ka brīvvalsts laiks mūsu valstij bija ziedu laiks, tomēr grāmatā mani aizrāva precīzās detaļas — kā notika dzīve, kādi bija tēli, kuriem arī bija saķeršanās un peripetijas.

Kad radās doma, ka gribētos ekranizēt Homo Novus? Vai jau 1988. gadā?
1988. gadā es vēl tikai mīlēju kino. Man šķiet, ka pirmais pieteikums Kultūrkapitāla fondam bija 2006. gadā, laikā, kad taisīju filmu Vogelfrei. Bet tad man piedzima viena meitiņa un pēc tam otra, un tas man kļuva par būtiskāko šai pasaulē.

Esam gājuši uz televīziju ar ideju par seriālu, bet tas nebija finansiāli paceļams. Kā teica mans draugs, filmas operators Jānis Eglītis, tu staigāji apkārt ar savu dārgo kostīmdrāmas filmu, un priekš tevis uztaisīja konkursu! Pateicoties simtgades kinoprogrammai, nabadzīgajā finansējumā, kurā nevienu krietnu filmu par tām niecīgajām kapeiciņām nevarējām nofilmēt, pavērās mākoņi.

Šis ir unikāls brīdis, kad kino Latvijā ir atdzīvojies. Ir brīnišķīgi izjust, ka [var realizēties] entuziasms, kuru gadiem sevī klusiņām nes, vēloties saglabāt skaistās latviešu kino tradīcijas un veidot paaudžu pārmantojamību. Es ceru, ka atkritiens, kurš noteikti būs, tomēr nebūs dramatisks.

Vai bija grūti Eglīša sižetiski sarežģīto romānu pārnest uz ekrāna?
(Anna rāda «samizdata» grāmatu.) Šis izdevums ir brīnišķīgs ar to, ka ir līdzīgs kino scenārijam. Ja te pa vidu vēl būtu bišķiņ telpas dialogiem, tad būtu tieši īstais formāts. Te ir 577 lapas, no kurām vajadzīgais maksimums būtu 90, bet labāk 77. Tātad 500 lapas metam ārā.

Tas bija dramatisks process. Ārkārtīgi daudz palīdzēja aktieri. Tā ir šo aktieru unikalitāte, ka viņi iesaistās dramaturģiskos procesos. Tas notika pat filmēšanas laukumā. Kaspars Znotiņš pa nakti atrada Anšlava tekstā to, ko es biju izmetusi, un vilka atpakaļ, par to esmu viņam ārkārtīgi pateicīga. Mums ļoti gribējās filmā iekļaut arī Anšlava fantastisko erudīciju un mākslas izpratni. Ar vienu mazu teikumu varbūt vari skatītājam sniegt atklāsmi — ā, grieķu skulptūra veicināja mīlestību pret zīmējumu! Protams, izglītojošais nedrīkst iznākt priekšplānā. Tāpēc viena no lielākajām grūtībām bija romāna bagātība.

Stratēģija bija kā džezā — vienā brīdī kādam tēlam atļaut solopartiju, bet nedrīkst būt asas robežas starp šīm partijām, lai nākamajā brīdī var aiziet pie cita. Džeza formas koleģiāli labvēlīgās attiecības, kurās cits citu bagātina un zināmos brīžos izceļ, ļoti precīzi nes filmas vēsti. Grāmatā man visbūtiskākais šķiet labvēlība un kopējā lielāko mērķu esamība gan romānā aprakstītajā domubiedru grupā, gan sabiedrībā.

Šobrīd tas šķiet gandrīz vai naivi. Mēs esam Latvijā tik lieli, mums ir tik atšķirīga domāšana, esam saskaldīti, bet, domājot par Anšlava Eglīša Latviju, šķiet, ka visi bija domubiedri un labvēlīgi noskaņoti cits pret citu. Ļoti iespējams, ka tas ir komplimentārs viedoklis, bet Anšlavs uz to vedina.

Šobrīd diezgan populāras ir kostīmdrāmas un līdzīgi televīzijas seriāli. Vai ir kāds darbs, kas tevi iedvesmoja?
Tiešākais iedvesmotājs ir mans skolotājs Stīvens Frīrss (Stephen Frears). Īpaši viņa filma Bīstamie sakari, kas bija labs piemērs peripetiju organizēšanā, to horeogrāfijā. Tur arī ir diezgan sarežģīts tēlu ansamblis. Kino intonācijas ziņā, protams, nepārspēts ir Vudijs Alens (Woody Allen).

Anšlava kolosālā dāvana ir tā, ka, lasot viņa tekstus, lasītāji smejas balsī. Viņa asprātība bija kaut kā jādabū uz ekrāna. Bet tur ir pavisam citi noteikumi. Līdz ar to es mēģināju pētīt, piemēram, vecos Čaplina kinodarbus. Kas ir tā matemātika? Kā to rēķini? Vai tev ir jāskaita «viens, divi, trīs»? Vai montāžā ir vajadzīga pauzīte?

Šī, šķiet, ir vienīgā komēdija simtgades kinoprogrammā. Taču, to skatoties, nāk prātā, ka latviešiem ir arī citas populāras filmas par 30. gadiem — Ceplis, Pie bagātās kundzes —, taču tās ir uzņemtas caur padomju ideoloģijas prizmu un brīvvalsts laiks attēlots ar negatīvu pieskaņu. Tavā filmā 30. gadus redzam bez padomju uzslāņojuma.
Es Rolanda Kalniņa Cepli un Leonīda Leimaņa Pie bagātās kundzes ļoti augsti vērtēju. Tas bija interesants padomju laika fenomens. Skaties stāstu, kāds tas ir izlaists cauri cenzūrai, un apzinies, ka varbūt kaut kas ir noticis pret autoru gribu, bet nepieciešamā kārtā ir filmā klātesošs. Tomēr mēs visi tolaik vienojāmies slavenajā sajūtā par zemtekstu un sapratām, ka nebūtu jāpievērš uzmanība tam, ka ir kariķēts viens vai otrs tēls, vai kāda sabiedrības daļa.

Mums jāpriecājas, ka vispār varam domāt par to laiku. Ka tā ir milzīga dāvana, ka padomju laikā tauta var legāli skatīties šo filmu un domāt savas domas par to, kā īstenībā bija. Tādā veidā varējām uzturēt to garu, kas caur padomju laikiem ir izvedis līdz brīvai valstij. Līdz ar to man nekādu negatīvu sajūtu par šīm filmām nav bijis. Es tās vienmēr esmu uztvērusi kā dāvanu un iespēju.

Neapšaubāmi, padomju gados uzdrīkstēšanās un spēja parādīt brīvvalsts laiku bija sasniegums. Taču mūsdienās jauni cilvēki šos zemtekstus nesaprot un redz tikai to, ka brīvvalsts ir attēlota negatīvā gaismā.
Taisot Homo Novus, mums bija tā privilēģija, ka nav jāslēpjas. Tomēr domāju, ka esmu filmā ielikusi cita veida zemtekstus. Es nebiju spēka gados tādā riktīgā padomju laikā, tomēr pat es šo zemtekstu domāšanu esmu pārņēmusi savā izpratnē par kino un mākslu. Man uz to norādīja skolotāja Morīna Tomasa (Maureen Thomas) studiju laikā Londonā, kad biju kādu darbiņu uztaisījusi. Viņa teica — Anna, mēs tevi uz Sibīriju nesūtīsim! Vari skaidrā tekstā stāstīt savu stāstu. Tev tas nav jāslēpj zem kaut kā. Tas man likās interesanti — O. K., es acīmredzot slēpju.

Vai Homo Novus vēl aizvien ir tavs mīļākais Eglīša darbs?
Ir. Negribas atklāt, bet nav tā, ka es esmu izlasījusi visus viņa darbus.

Viņš jau bija ārkārtīgi ražīgs.
Bet Eglītis ir fantastisks! Katrs pārdomātais vārds, veiklība, ar kādu viņš lieto valodu, asprātība, ar kuru veido dialogus, prāta šahs, kā viņš veido dramaturģiju, dziļā pasaules izpratne. Tas viss ir vienā autorā — tiešām apbrīnojami.

Slavenais krievu dzejnieks Josifs Brodskis, kuru savulaik izraidīja no PSRS, reiz rakstīja: «Rakstnieks trimdā ir kā suns vai cilvēks, kurš izšauts kosmosā (protams, vairāk kā suns nekā cilvēks, jo neviens nekad sevi neapgrūtinās ar viņa atgādāšanu atpakaļ uz Zemi). Izrādās, ka viņa valoda ir viņa kosmosa kuģis, kura pasažieris drīz atklāj, ka tas nevis tiecas atpakaļ uz Zemi, bet tiek vilkts aizvien dziļāk izplatījumā.» To varētu teikt arī par Eglīti.
Tieši tā. Nezinu, vai «traģiski» ir pareizais vārds, bet es to tā uztveru. Man šķiet ārkārtīgi negodīgi, ka tā ir noticis, jo viņš bija tik spēcīgs un tik vajadzīgs savā valodā un savā sabiedrībā. Ir apbrīnojami, ka Eglītis ir varējis to pārdzīvot un dzīvojis cienījamu dzīvi bez iespējas tā realizēties, kā tas būtu, ja viņš būtu savā zemē.

No visiem latviešu rakstniekiem, kas kara laikā devās trimdā, Eglītis droši vien bija vienīgais, kurš varēja pelnīt iztiku tikai ar to, ka rakstīja latviski.
Tāpēc, ka viņš bija milzīgs talants. Kaut kas viņā ir tāds, ka gribas pieskarties, dzirdēt, ko viņš saka par to vai domā par to.

Esi paņēmusi līdzi arī Eglīša kinokritikas apkopojumu Lielais mēmais. Ko tu domā par viņa kinokritikām?
Esmu tās lasījusi ar interesi, tomēr viņam ir ļoti specifisks viedoklis, kaut kādi aizspriedumi traucē. Pateikšu tā — viņš Latviju mīlēja vairāk nekā kino.

Brodskis arī apgalvo, ka rakstniekam trimdā vienmēr ir sajūta — īstā dzīve ir tur, nevis šeit.
Anšlavs tiek uzaicināts piedalīties Holivudas Ārzemju preses asociācijā. Tas ir ārkārtīgi šiki, tā ir neliela ļaužu grupa, tas ir ekskluzīvs statuss un iespējas. Acīmredzot viņš uzdod ļoti inteliģentus jautājumus kopējās tikšanās reizēs ar zvaigznēm. Bet tad viņa draugs japāņu žurnālists aiziet mājās, uzraksta savu rakstu un aizsūta uz Japānu, kur to lasa miljoniem cilvēku. Anšlavam ir priekšā dzelzs priekškars.

Labi, arī Latvijā izlasītu tikai daži simti tūkstošu, bet tā būtu tauta, kas reaģētu uz to, ko viņš saka un domā. Attīstība notiktu kopā. Labi, ka viņam bija tā nelielā trimdas sabiedrība, kas ir pateicīga par viņa domām, tur ir savstarpēja mijiedarbība. Eglītis ir uzskatāms piemērs mūsu valsts liktenim, ko karš ar mums izdarīja. Tā ir totāla netaisnība. (Anna paņem rokā grāmatu.)

Grāmatā Lielais mēmais viņš par starpkaru posmu raksta: «Toreiz visam, ko vien darījām, piemita kāda īpaša jēga, jo tā bija mūsu latviešu Rīga un latviešu valsts. Pirmā reize pēc mūsu drūmās vēstures gadsimteņiem, kad mēs bijām kungi paši savās mājās. To lepni apzinājās katrs latvietis, katrs puika uz ielas.» Anšlavs būtu laimīgs, ja mēs saprastu, ka ir būtiski citam pret citu būt labvēlīgiem. Izcīnāmies par viedokļiem, bet turam saknē to savstarpējo labvēlību.

Dizaina Olimpā

Uz Londonas dizaina biennāli dizainers Artūrs Analts (27) aizveda interaktīvu instalāciju Matter to Matter, kas raisa asociācijas ar Latvijas mežu un mitro piejūras klimatu, un uz tās zaļās un miklās virsmas jebkurš var kaut ko uzzīmēt. Šis «darbs par emocijām» biennālē saņēma zelta medaļu par labāko dizainu

Žūrijā tādas personības kā Ričards Rodžers — pasaules topa arhitekts, kas projektējis arī Pompidū centru Parīzē. Tūdaļ pēc balvas saņemšanas — žurnālistu uzmanības lavīna, telefonsarunā atklāj Artūrs Analts. Raidsabiedrība BBC, lielākais dizaina žurnāls internetā Dezeen, The New York Times…

Pirmoreiz esam runājuši pagājušās nedēļas vidū, kad Artūrs ar Latvijā radīto instalāciju azotē lidoja uz Angliju. Vēl svētdien vēsturiskajā Somerseta namā Londonā pabeigdams montēt septiņus  metrus garu un 2,60 metrus augstu stikla sienu, viņš mākslinieka perfekcionismā esot sevi šaustījis, apsvēris, kas varēja būt labāk. Taču pirmdien Analta un starpdisciplinārā dizaina uzņēmuma Variant Studio darbs Matter to Matter izrādījās viens no četriem zelta medaļas ieguvējiem 2. Londonas dizaina biennālē, kas risināsies līdz 23. septembrim. Latvietis saņēma balvu tieši par labāko dizainu. Otrdien fotogrāfija ar viņa veikumu tika publicēta The New York Times starptautiskā izdevuma dizaina sadaļas 1. lappusē — Artūrs tam nespēja noticēt, kamēr nepārliecinājās.

«Zelta medaļa disciplīnā, kas ir kā olimpiskais 100 m skrējiens! Tam kvalificējas tikai sportisti no valstīm ar tradīcijām, kādu mums nemaz nav!» notikušā mērogu raksturo Latvijas Republikas Simtgades starptautiskās programmas vadītāja Leonarda Ķestere. «Absolūti talantīgs, ļoti mērķtiecīgs, detaļās precīzs, ambiciozs,» viņa iezīmē dizainera personību. 

Finansiāli ietilpīgo projektu, kura izstādīšanas noteikumi biennāles organizatoru dēļ vairākkārt mainījušies, ļāvusi realizēt valstisko un nevalstisko institūciju sadarbība, arī atbalsts Latvijas jubilejas kultūras aktivitātēm ārzemēs. Taču  Londonas Centrālās Senmārtina Mākslas un dizaina koledžas absolventam Analtam, kas dalībai biennālē izturēja gan Latvijas, gan starptautiskās žūrijas «sietu», uzvaru neapšaubāmi sagādāja daudzpusīgais talants. Tas 40 valstu konkurencē ir nebijis panākums ne tikai viņam, bet arī Latvijai, kuras pārstāvji līdz šim nav plūkuši laurus ne mākslas, ne arhitektūras, ne dizaina biennālēs, uzsver arī projekta kuratore, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska. «Analta darbs Londonā trāpīja ar lakonismu,» viņa saka.

Zaļa stikla panelis dabīgā veidā kondensējas, kļūst mitrs, tek. Kā stikls duškabīnē vai tramvaja logs ziemā. Apmeklētājs uz aizsvīdušā stikla, kura tumšzaļais mirdzums atgādina pielijušu piejūras mežu, var uzzīmēt sejiņu, uzrakstīt kādu vēstījumu.

«Biennālei ir vienots koncepts, šogad — emotional states, emocionālie stāvokļi, bet to var tulkot arī kā «emocionālās valstis». Jā, mans darbs ir par emocijām,» stāsta pats Artūrs. «Tā ir interaktīva platforma, atsauce uz mūsdienu tehnoloģijām, skārienjutīgajiem ekrāniem, bet tur nav nekā digitāla, viss ir dabīgs. Veidojas saruna par globālo sasilšanu, klimata pārmaiņām, par to, ko mēs darām ar dabu, kā ar to dzīvojam. Bet bērniem tā vienkārši ir ļoti jautra tāfele… Zīmē, pazūd, zīmē, pazūd…» Paralēli zaļajai sienai novietots sols, kura gatavošanā izmantota koksne no 13 galvenajām koku sugām, kas aug Latvijā. Statistiski precīzi, atbilstoši katras sugas procentuālajai pārstāvniecībai. «Uzraksti savu vēstījumu, apsēdies, un tas tavu acu priekšā lēnām notek un izgaist.»

Kā ar kolēģiem  panācāt kondensāta veidošanos parastā telpā?
Atradu Latvijā meistarus, kas taisa un labo ledusskapjus. Izstrādājām know-how tehnoloģiju. Pastāstīju domu — tu atnāc, atstāj nospiedumu uz nosvīduša stikla. Viņi saka: «Jā, sapratām, neuztraucies, uztaisīsim vēl labāk, ka stikls nemaz nesvīst!» Jo viņu specifika ir taisīt tā, lai tu veikalā cauri stiklam redzētu, ka tur ir, piemēram, jogurti. Saku — nē, nē, man tieši vajag, lai tas svīst!

Tas nebūt nav vienkārši, pusotru gadu taisījām. Neviens vēl neko tādu nav realizējis. Tas ir mans primārais uzdevums — parādīt, ka Latvijā var radīt kaut ko, kā pasaulē vēl nav bijis, un var radīt augstā kvalitātē. Parādīt citu skatpunktu, raisīt emocijas, vēlams, pozitīvas.

Ar dizainu vienmēr gribu tās pozitīvās emocijas ieslēgt. Jau Rīgā testējām — tur tās ir un ļoti interesantas!

Smējies, ka Rīgas draugi domājot, ka tu dzīvo Londonā, Londonas draugi — ka Rīgā. Tava dizaina studija Variant Studio ir te?
Jā, Latvijas uzņēmums. Bet tas atrodas tur, kur es esmu. Man ir arī maza telpa Londonā. Darba specifika atšķiras — Londonā vairāk domāšana un izstrāde, Rīgā — tehniskais, fiziskais darbs. Arī šis projekts… Esmu mākslinieks, dizainers un idejas autors, bet tas viss nestrādātu bez tehniķiem un palīgiem, tie visi ir Latvijā. Var teikt, ka tas ir Latvijas dizains.

Londonā pabeidzi labi zināmo Centrālo Senmārtina Mākslas un dizaina koledžu. Vai par dizainera darbu esi sapņojis no bērnības?
Es vienmēr esmu zīmējis. Diezgan labi zīmējis. Biju arī peldētājs. Kādā brīdī bija jāizvēlas — sports vai māksla. Parādījās jauni draugi, kas mācījās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, pēc 9. klases aizgāju tur. Iestājos tēlniekos, tagad to virzienu sauc par formas dizainu. Labi apguvu tehniskās zināšanas, sapratu, ka jādodas kaut kur tālāk, mērķis bija Londona. Tur es arī tiku produktu dizaina kursā. 2011. gadā sāku, 2014. gadā pabeidzu.

Kokurss bija liels, bet par to ļoti nedomāju, zināju, ka tikšu, idejiski. Kāpēc gan ne? Tā arī bija vienīgā skola, uz kuru pieteicos. Varbūt nospēlēja tas, ka nopietni pieeju lietai, bet man arī portfolio bija labs. Pirmajā mēnesī vairāki pasniedzēji prasīja, ko es šeit vispār daru. Teica, ka man jāiet nevis uz bakalaura, bet maģistra studijām.

Vai tas liecina par tavu talantu, vai arī — ka mūsu mākslas izglītība ir spēcīga?
Jā, dizaina izglītība Latvijā tiešām ir ļoti laba, spēcīgas tehniskās zināšanas. Biju pat tehniski zinošāks nekā pasniedzēji daudzās jomās, jo biju beidzis tēlniekus, tēlniecība tomēr ir tehnoloģisks process. Bet Londona man iemācīja domāt, tas ir pats svarīgākais.

Starp citu, ar savu [Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas] nodaļas vadītāju Ivaru Drulli tagad esam kopā vienā darbā, abi strādājam Latvijas Bankā.

Taisāt monētas?
Jā, es vinnēju konkursā, uztaisīju Medus monētu. Cilvēki to izpirka divās stundās, joprojām prasa. Tad banka mani uzaicināja komisijā, kas vērtē darbus un domā, kā tālāk strādāt monētu dizaina ziņā. Es, protams, piekritu. Patīk viņu attieksme pret niansēm un kvalitāti. Komisijā ir, piemēram, māksliniece Sandra Krastiņa, Kristaps Ģelzis, valodniece Janīna Kursīte, akadēmiķis Jānis Stradiņš, 20 gadus bija Imants Lancmanis. Lietpratēji no visādām jomām, ļoti interesantas diskusijas. Es padziļināti nevaru runāt par valodu, latviešu mentalitāti vai tradīcijām, bet varu runāt par tehnoloģisko, vizuālo, par domāšanu. Otrs jaunpienācējs ir Ivars Drulle. Pasniedzējs un students tagad strīdas!

Ko studijas Londonā mainīja domāšanā?
Es pat nezinu, vai tās bija studijas vai es pats, bet man liekas, tagad man ir tāds pasaulīgs redzējums, kāda varbūt citiem dizaineriem Latvijā nav. Viņi bieži vien neraugās globāli, skatās īstermiņā. Es uz dizaina jautājumiem skatos ilgtermiņā. Ne tikai uz dizainu kā ilgtspējīgu objektu, bet arī emocionāli — kā uzlabot vidi. Krasās atšķirības starp Rīgu un Londonu ir jūtamas.

Sadzīves dizainā? Dizaina domāšanā?
Vienkārši domāšanā. Dizains jau nav kaut kas cits, atsevišķs. Tā ir pati dzīve. Tā pati glāzīte, pulkstenis, drēbes, kaut vai tas, kā plāno savu laiku, — tas arī ir dizains. Kādu ūdeni dzer? Sporto trenažieru zālē vai uz ielas? Dizainam kaut kādā veidā ir jāuzlabo tava dzīves kvalitāte.

Es abas pilsētas jūtu labi. Tāpēc Londonas dizaina biennālei piedāvāju Latvijas mežu. Londonā nav meža; lai to dabūtu, jābrauc trīs četras stundas. Mums — izbrauc 20 minūtes, un ir mežs. Mežu Londonā rādu viņiem saprotamā veidā. Latviešiem savukārt varbūt cita veida dizainu parādu, sanāk tāds mikss.

Esi taisījis Latvijas arhitektūras gada balvu.
Jā, manuprāt, veiksmīgs projekts. Šai balvai vēsturiskais simbols ir ananass, sākumā īsts ananass, tad — no bronzas, bet mēs izdomājām to uztaisīt kā Rubika kubu. Kustīgu, saliekamu. Arhitektiem, lai radītu māju, ir jāatrisina visādi uzdevumi. Arhitekts dabū balvu par to, vai ne?

Ko dizainā vislabāk jūti, kas tev vislabāk padodas?
Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Raisīt cilvēkos pārdomas, emocijas, lai viņi netiešā veidā, pat nesatiekot mani, no maniem darbiem kaut ko iegūst. Vai zaudē.

Lai uzrunātu cilvēkus, darbiem jābūt interaktīviem?
Kāpēc? Teiksim, taisīju pudeli Rižskij samogon. Ne tikai pudeli, arī rūpnīcu, pat palīdzēju uztaisīt recepti.

Tas ir jauns uzņēmums, kas ražo kandžu, bet kandžai ir slikta konotācija. Šī ir citāda, ļoti augstas kvalitātes kandža, destilāts, radīts tikai un vienīgi no medus. Esam atteikušies no cukura un graudiem.

Kad sākām testēt rūpnīcu, redzējām, ka strādnieki vienkārši ieber mucā divus divdesmitkilogramīgos maisus ar cukuru. Saku — kā, mēs te mēģināsim parādīt, ka mums ir kvalitatīvs, tīrs, dabīgs produkts, bet cukuru tik daudz izmantojam! Varbūt varam vairāk medu likt?

Nākamajā dienā uzņēmums nopirka 120 kg īsta, dabīga medus, notestēja. Pavisam cits produkts! Pasaulē ir tik daudz alkohola, kā var konkurēt ar to? Esam ieguvuši jaunu nišu, kaut ko unikālu. Savā ziņā radītu, pateicoties man, jo es biju tas, kas pateica — es cukuru nelietoju. Mēģinām iziet uz eksporta tirgu, oktobrī brauksim uz izstādi Berlīnē.

Laimas šokolādes, kāda tā bija, vairs nav, Rīgas Melnais balzams ir visur un arī ir zaudējis savu raksturu. Šis ir labs suvenīrs, dzēriens, ar ko var lepoties, kas pārsteidz. Liela, masīva, stilīga pudele. Dizains, kas rada cieņu. Es esmu to «ieslēdzis»!

Vai esi kādreiz atteicies veidot dizainu ētisku vai citu iemeslu dēļ?
Jā. Ja es redzu, ka produktam nav potenciāla, ka klients no tā neiegūs. Pasaku — manuprāt, šis projekts vienkārši neaizies tirgū, jo ir 101 alternatīva. Kāpēc būt vēl vienam, kas taisa to pašu? Paies pusgads un bankrotēs. Un vaina jau būs manī.

Esmu atteicies arī no labas naudas ētisku apsvērumu dēļ. Pēc šī kandžas projekta, protams, uzreiz visādas pudeles jātaisa, jo visiem liekas, ka ir uzradies foršs pudeļu dizainers.

Manu palīdzību ir lūgušas lielas šņabja kompānijas. Bet tad esmu uzzinājis, ka šņabi, ko taisa, viņi paši nedzer. Ja pats ražotājs netic savam produktam, grib iesmērēt to cilvēkiem, tikai lai nopenītu!

Vai ir dizains, kuru tu nelieto pārliecības dēļ?
Jā, nekad neesmu smēķējis, neesmu ievilcis nevienu dūmu. Tas arī ir dizains.

Bet, 2. kursā studējot Londonā, bija Eiropas konkurss, kurā dabūju pirmo vietu — par miskastēm, kur nodzēst cigaretes pilsētvidē. Radīju miskasti, kas tika izstādīta Milānas dizaina muzejā. Pelnutrauks bija vizuāli līdzīgs trijstūra ceļazīmei, uz tās bija uzzīmēta cigarete. Vari nodzēst un iemest iekšā.

Tiem, kas pīpē, pēc idejas, ir 18 gadi. Viņi zina noteikumus, var braukt ar auto. Doma bija ceļu satiksmes noteikumus pārvērst cigarešu noteikumos. Ja redzi ceļazīmi, kas saka — šeit cigarete jāmet ārā —, zemapziņā baidies neizmest, jo tas būs pārkāpums.

Ko no Latvijas dizaina vērtībām esi gatavs izcelt? Tagad mums visās malās uzradušies dizaina veikaliņi.
Ir daudz amatnieku, bet industriālā dizaina īsti nav. Jo tirgus ir tāds, kāds tas ir. Un varbūt pat, ja dizains būtu, cilvēki to nepirktu. Jo domāšana ir tāda: kāpēc pirkt latviešu dizainu, nevis, piemēram, itāļu? Itāļu ir stilīgāks, foršāks!

Bet arī Latvijā ir radīti daudzi piemēri, par kuriem plaši vienkārši nezinām. Dzintara diegs — kaut kas fantastisks! Inženieri ir radījuši jaunus, inovatīvus materiālus, kas tālāk neaiziet. Jo nav finansējuma, nav intereses no sponsoru puses.

Tomēr Latvijā ir milzīgas iespējas augt! Darbaspēks nosacīti ir lēts, kvalitāte ir augsta, pilna Rīga ar brīvām telpām! Laba vieta, kur radīt biznesu, bet — vērstu uz eksportu.

Kāpēc uzturi darba telpu arī Londonā? Vai tev tur ir klienti, iestrādes?
Svarīgi, ka man ir tā vieta. Ja atnāk kāds klients vai galerists, varu parādīt savus darbus.

Un man patīk šī pilsēta. Patīk cita enerģija. Cilvēki brīvāk skatās uz dizainu, vairāk saprot. Esot Londonā, tiešām gribas strādāt. Man bieži ir problēmas ar miegu. Rīgā es šo «darba momentu» varu mākslīgi radīt, bet nav tās veselīgās konkurences, kas ir Londonā.

Cerams, ka dizaina biennālē mani pamanīs. Bet, kur būšu nākotnē, tomēr nezinu. Dizains atšķirībā no mākslas, ilustrācijām ir komandas darbs. Viens neko daudz nevari. Iesaistītas rūpnīcas, inženieri, mārketinga cilvēki.

To pašu kandžas pudeli, par ko daudz runāju, taisījām trīs gadus. Katru otro nedēļu — kaut kādas izmaiņas. Kādā brīdī varbūt pazūd interese, tad atkal vajag dabūt iedvesmu. Tas ir ilgs process. Svarīgi, lai nezūd sākotnējā ideja. Ir viegli nolaist rokas un pateikt: būs jau labi! Bet nevajag padoties, ir jācīnās.

Man paliek harmonija

Dziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa par laikmetīgumu, operu, cilvēkiem, no kuriem mācījusies, un to, kāpēc negribētu būt aktrise

Nākamnedēļ sāksies Jaunā teātra institūta rīkotais ikgadējais prieks neparastā un nekonvencionālā teātra mīļotājiem — festivāls Homo Novus. Kopš 1995. gada šis festivāls pārbīda tālāk izpratnes robežas par to, kas ir un ko iespēj teātris. Arī šogad  tas sola ne tikai ļoti īpašas viesizrādes (noteikti iesaku Benija Klāsena monoizrādi Esi sveicināta, bezjēdzība!), bet arī vairākus intriģējošus jaunuzvedumus. To vidū ir laikmetīgā opera Nezināmais nezināmais, kuras pirmizrāde notika Valmieras Vasaras teātra festivālā un ko nākamgad varēšot redzēt Armanda Siliņa lolotajā Sansusī muzikālajā forumā.

Nezināmajā nezināmajā piedalās arī viena no mūsu operas jaunajām solistēm Jolanta Strikaite-Lapiņa. Jolanta pieder pie tās 21. gadsimta dziedātāju paaudzes, kas sevi apzinās arī kā aktierus, nebaidās no izaicinājumiem, bet galvenais — spēj mācīties gandrīz vai no visiem sastaptajiem cilvēkiem. Un, starp citu, ļoti labi apzinās laika vērtību. Jolanta ir precīza kā pulkstenis, to saka visi, kam ar viņu bijusi darīšana.

Jolanta, ko īsti nozīmē laikmetīgā opera? Kas ir laikmetīgais šajā konservatīvajā žanrā?
Domājot par laikmetīgo operu — laikmetīgums vispirms attiecas uz saturu, uz tekstu, uz tēmu, par ko mēs runājam. Nezināmajā nezināmajā tā bija ekoloģija, klimata izmaiņas, mūsu attieksme pret dabu un neprasme to saudzēt. Nevaru teikt, ka mūzikas ziņā tur būtu kas nedzirdēts. Tāpat jau ir brīži, kad ieskanas harmonija. Laikmetīgais ienāk caur tekstu.

Šajā gadījumā es biju kā glābšanas riņķis — sākumā bija paredzēts, ka iestudējumā piedalīsies mecosoprāns Ieva Parša, bet viņa nevarēja tikt. Man piezvanīja kolēģis baritons Armands Siliņš un teica: nošu ziņā tur nav, ko dziedāt. (Smejas.) Bet viņš nebija izpētījis manu partiju! Taču radošā grupa bija interesanta — režisors Viesturs Meikšāns, komponists Olivers Līss, dramaturgs Korneliuss Pāde, aktrise Anta Aizupe, es nekad ar viņiem nebiju strādājusi. Piekritu. Un tad man parādīja nošu materiālu… Ritmiski tas nav sarežģīts, mēs tādas saucam par «kartupeļu notīm». Bet mācoties es sapratu, ka ilgstoši jādzied augstā reģistrā, un tas ir ļoti nogurdinoši. Skaidrs, ka komponists nedomā vokālās kategorijās, viņam ir savi mērķi, savs skanējums, ko viņš grib panākt. Mana partija bija uzrakstīta tādā reģistrā, kurā retu reizi var iegriezties, bet visu laiku tajā dzīvot… Tas ir nogurdinoši — fiziski un garīgi.

Tā, it kā visu laiku vajadzētu skriet pa kāpnēm?
Pa kāpnēm — tas vēl būtu viegli: sāc no apakšas un dodies augšup. Kā lai to paskaidro…  Tā ir kā sarkana bākuguns, kas visu laiku deg, deg, deg. Ir blīva informācija, ko vajag izstāstīt, bet ir dots viens skaņas augstums.

Vienā ritmā, uz vienas nots ir ārkārtīgi daudz sarežģīta teksta. Jā, tas laikam bija tas izaicinājums.

Vai laikmetīgajā operā režisoram ir lielāka loma nekā klasiskajā?
Šeit režisors vispār ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem. Viesturs savilka visu kopā. Klasiskajā operā svarīga ir sadarbība ar diriģentu un paļaušanās uz viņu. Te diriģenta vietā ir režisors. Cita diriģenta nav. Ir elektroniskā mūzika, un brīžiem spēlē stīgu kvartets. Sadarbojoties ar diriģentu, es apmēram zinu, kāda ir viņa gaume, ko viņš prasīs, kā man palīdzēs. Viesturs nevar palīdzēt muzikāli. Toties viņam ir skaidrs, ko viņš grib pateikt. Viņam ir interesants darba stils — mēs līdz pēdējam brīdim kaut ko mainījām, apaudzējām ainas. Pati izrāde piedzima tajā brīdī, kad parādījās skatītāji. Publika visās izrādēs bija ļoti iegrimusi pārdomās, tā bija kā intensīva pusotras stundas lekcija. Bet atsauksmes Valmierā bija labas.

Tagad mēs tiksimies, lai mēģinātu Rīgā, koncertzālē Tu jau zini, kur. Nevaru iedomāties, kā tas šeit  notiks. Valmierā daba bija viens no svarīgākajiem scenogrāfijas elementiem. Viesturs veiksmīgi izmantoja to izrādes labā. Rīgā būs citi spēles noteikumi.

Jums ir nācies strādāt ar dažādiem režisoriem.
Viens no pirmajiem maniem skolotājiem šajā ziņā bija Uģis Brikmanis. Es vēl studēju Mūzikas akadēmijā, kad viņš ar diriģentu Viesturu Gaili uzaicināja mani galvenajā lomā Otorino Respīgi operā Ēģiptes Marija. Kā es toreiz nenobijos? Viņi redzēja manas balss krāsu, un tā atbilda viņu iecerei. Jā, es sāku ar tādu «smagsvara» darbu.

Uģis nekad nerunāja: ej tur, stāvi tā. Viņš sāka ar ideju, ar to, kādās kategorijās jādomā. Reizēm es viņu nesapratu, man bija par sarežģītu, un es lūdzu: Uģi, vienkārši pasaki, ko man darīt! Operā bija trīs daļas, un trešajā man bija jābūt sievietei, kas 47 gadus pavadījusi tuksnesī. Es ne fiziski, ne mentāli nespēju iedomāties cilvēku, kas izgājis cauri ellei un sasniedzis atklāsmi. Bet Uģis teica — šodien tas nav tavs uzdevums. Mēs domājām par to, lai atklātu tēla absolūto tīrību.

Uģa uzdevumi vienmēr bija ļoti augsti, pilnīgi kosmiski. Tie bija vērsti uz citiem apvāršņiem. Tie mācīja domāt nevis par mehānisku kustību, bet par ideju. To man ir devis Uģis.

Savukārt Jānis Kaijaks, Operetes fondā iestudējot Lehāra Jautro atraitni, mani virzīja uz vieglumu. Manai balsij ir tāda skumja, melanholiska nokrāsa. Un man arī pirms tam visas lomas bija ar pārdzīvojumiem. Tāpēc Kaijakam bija grūti meitenes Valansjēnas lomā no manis to izdzīt. Man likās, ka lomā jābūt dziļumiem un zemūdens akmeņiem. Bet Jānis Kaijaks teica: tu esi jauna, un tev viss ir viegli. Tas man bija atklājums, ka uz skatuves var arī neciest! Kaijaks man deva šo krāsu.

Kad Liepājas teātrī 2010. gadā iestudēja Vestsaidas stāstu, es dziedāju Mariju. Tikko teātrī bija ienācis Klaipēdas kurss, viņiem bija daudz entuziasma, laba deju skola, bet nebija, kas varētu nodziedāt galvenās lomas. Tur es sastapos ar režisoru Valdi Lūriņu. Viņam ir skaidra vīzija, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Es nezināju ne, kā veido lomu, nekā… Es atvēru muti un ļāvu, lai man ar karoti visu lej iekšā!

Mūzikas akadēmijā to nemāca?
Mēs tam pieskārāmies. Mums bija viena aktiermeistarības nodarbība nedēļā. Vai es varētu ar to šodien izdzīvot? Laikam ne. Tas, no kā es barojos, ir pieredze no projekta uz projektu.

Vēl trakāka pieredze bija Nožēlojamie, ko Ķīpsalas hallē iestudēja Gatis Šmits. Es dublējos Kozetes lomā ar Ditu Lūriņu un mēma klausījos, kā viņas ar Karinu Tatarinovu analizē lomas… Prasīju Gatim, ko lai daru. Uz visu mūžu atcerēšos: man bija jāsēž augšā, mazā istabiņā, un jāizšuj. Tāda piecu kvadrātmetru uzbūvīte. Gatis saka: tu sēdi un jūties kā želejā. (Smejas.) Labi… Es sēdēju augšā un domāju — man nav ne jausmas, ko varētu nozīmēt «justies kā želejā» un uz ko tas varētu vest. Tā es tur viļņojos kā tāds eklēriņš. Bet no katra projekta jau tu aizej bagātinājies.

Brīnišķīga sadarbība bija ar Margo Zālīti, kad operas Jaunajā zālē iestudējām Mocarta Mazo burvju flautu. Margo man iedeva ticību sev, ļāva noticēt, ka pirmie impulsi arī ir tie pareizākie. Varbūt tas vairāk bija formas teātris, tāda vācu operrežijas skola, bet mums izdevās noķert spēles garšu, saprast, ka uz skatuves var arī rotaļāties, pilnīgi atvērties.

Bērni jau arī droši vien ir citāda auditorija.
Melot nedrīkst nevienam. Ja es pati noticēšu, tad noticēs arī man. Bet mazais skatītājs no tevis izsūc vairāk spēka. Ir svarīgi uzķert, cik ilgi bērnam var likt koncentrēties, kādu laika sprīdi uz viņu var iedarboties. To es redzu arī ar savu meitiņu. Viņai ir gads un astoņi mēneši, bet viņa ļoti labi runā. Kad es vakarā dziedu, man vienmēr vajag dziedāt kaut ko jaunu, citādi būs: «Šito ne, šito ne!»

Margo teica: mēs trīs mēnešus ejam cauri materiālam, meklējam krāsas, meklējam, kā pateikt, lai bērnam būtu interesanti, bet tas mazais cilvēks atnāk, stundas laikā viņam viss kļūst skaidrs, un — dodiet man vēl! Tas uztveres temps ir tik straujš. Šitas ir skaidrs, ejam tālāk!

Operā jums šobrīd ir tikai divas lomas.
Mana dzīve ir sadalījusies laikā pirms un pēc meitiņas piedzimšanas. Es tikko biju iekļuvusi operā un sāku saprast to sistēmu, kad pienāca dekrēta laiks. Un tagad jāsaprot, kā tikt apritē atpakaļ. Nekas jau netiek garantēts. Sava vieta man jāizcīna no jauna. Un es jau arī vēlu sāku.

Kas soprānam ir agri vai vēlu sākts?
Soprānam jāpagūst līdz kādiem 27 gadiem piedalīties labos konkursos, parādīt sevi. Tad var pagūt  ielēkt «pirmajos vagonos». Bet man bija 23 gadi, kad es sastapu skolotāju Anitu Garanču, un tikai 25 gados sāku apgūt profesiju, iestājoties vokālajā nodaļā. Skolotāja man uzdāvināja šo profesiju.

Akadēmiskās mūzikas vidē es biju kopš bērnības, jo mana mamma bija mūzikas skolotāja, un reizēm viņas draugu lokā jutos labāk nekā starp vienaudžiem. Man bija 16 gadu, kad iestājos Doma kora skolā, dziedāju Kamēr…, un man beidzot starp vienaudžiem radās īsti draugi un domubiedri. Tas bija bagātinošs laiks, sapratu, ka akadēmiskā mūzika jebkurā veidā būs tas, ar ko es nodarbošos. Skolas laikā augstākie mērķi bija dziedāt Radio korī vai korī Latvija.

Mūzikas akadēmijas laikā mans kordiriģēšanas pasniedzējs Arvīds Platpers iepazīstināja ar Kārli Lāci, un es uz desmit gadiem nokļuvu arī populārās mūzikas vidē. Un tad 2008. gadā Ķīpsalā bija projekts Nožēlojamie, es dziedāju Kozetes lomu. Tur sastapos ar skolotāju Garanču, kura teica: tev jādzied, tev ir potenciāls un iespējas. Mēs sākām strādāt, un tas ilga divus gadus, kamēr skolotāja aizgāja pensijā. Man tik ļoti patika tas process… Es nevaru izlēkt laukā no sava liriskā soprāna diapazona, bet varu paplašināt robežas, iegūt jaunas krāsas.

Man patīk, ka klasiskajā mūzikā ir rāmis, kurā esi un kuru tev jāprot apdzīvot. Nevaru sapņot par to, kāda es būtu Toska — tā nekad nebūs loma manai balsij.

Kas būs?
Negribētos par to runāt, var jau arī nepiepildīties. Ir daudz kam jāsakrīt: vai atbilsti kā tipāžs, vai der tavas balss krāsa, vai tev pietiek spēka to lomu iznest. Dziedātājs ir kā sportists: nepārtraukti jātrenē savs instruments — balss. Ja labi uztrenēsies, varēsi noskriet maratonu. Šovasar Nezināma nezināmā mēģinājumos Viesturs Meikšāns gribēja, lai no rīta strādājam tā, ka vakarā esam noguruši un «nepārcenšamies». Bet tas nebija iespējams. Balss to neļauj — nogurušai mans instruments vienkārši atteiksies darboties.

Es neko būtiski negribētu mainīt savā dzīvē. Ja nu būtu gribējies agrāk sākt dziedāt. Man bija 25, kursabiedriem — 20 gadu. Tā ir liela starpība. Un pagāja laiks, kamēr es sevī salauzu kordiriģenta un kordziedātāja domāšanu. Korī ir sadarbība ar kolēģiem, tas, ko sauc par «ķēdes elpu». Te esmu viena. Bet izaicinājums cīnīties vienai man ir svarīgāks.

Cik liela nozīme operā ir aktiermākslai?
21. gadsimtā tā ir ārkārtīgi svarīga. Vokālā un aktiermeistarība šobrīd ir pusi uz pusi. Prasības ir diezgan nežēlīgas — skatītājs grib redzēt uz skatuves dzīvu cilvēku. Agrāk dziedātājs varēja nostāties un vokalizēt. Šodien tas vairs neies cauri. Jādomā par savu personisko attieksmi, jābūt labā vokālajā formā — bet tā ir puse no «pamatpaketes». Tālāk nāk plastika, reaģēšanas spējas, tas, cik esi fleksibls un atvērts. Tas pat nav nežēlīgi. Tā ir dabiskā atlase.

Viena no jūsu pēdējām lomām ir tapusi dramatiskā izrādē — Žaņa Lipkes muzejā spēlējat Genādija Ostrovska sarakstītā un iestudētā lugā Persiešu valodas stundas, kas ir fantāzija par reālu ebreju rakstnieku Bruno Šulcu, viņa nāvi koncentrācijas nometnē un dzīvi pēc nāves.
Sākumā režisors bija iecerējis to kā varietē ar grotesku un klauniem. Bet tad nāca Reinis Suhanovs ar savu scenogrāfijas ideju. Pēc tam Jēkabs Nīmanis ar mūziku. Mainījās visa sākuma koncepcija. Ir tik interesanti vērot, kā režisors to visu veido par kopdarbu.

Kas īsti ir jūsu spēlētā Anna Čulanga? Kā jūs pati viņu izjūtat?
Man liekas, es esmu dibuks — gars, kurš klīst pa zemi, kad cilvēks ir nomiris. Un vēl es esmu sargeņģelis Bruno Šulcam.

Viņu spēlē sieviete — aktrise Marija Daņiļuka.
Mums ļoti sapasēja. Reti nākas sastapties ar cilvēku, ar kuru tu saderi kā cimds ar rociņu. Līdzko mēs ar Mašu esam uz skatuves kopā, esam drošībā, viena otru pasargājam.

Ar Persiešu valodas stundām drīz brauksim viesizrādēs uz Maskavu.

Jums nekad nav gribējies būt tikai aktrisei?
Nē… Un tagad, saskaroties tuvāk ar šo profesiju, es vēl vairāk saprotu, ka ne. Operā mūzika ir rāmis un patvērums. Mūzikā vienmēr atradīšu spēku un attaisnojumu. Ja man nesaskanēs ar režisoru, es paglābšos mūzikā un dziedāšanā. Aktierim tādu iespēju nav. Viņš ir kails. Man mūzika vienmēr atstāj arī harmoniju.

Tīru sirdi

Dzejnieks un dziesminieks Valdis Atāls (68) izdevis autobiogrāfisku grāmatu Elles debesis, kurā vēsta par čekā un padomju lēģerī pavadīto laiku

Tas bija 1978. gada 7. jūnijs, skaista un saulaina diena, kad 27 gadus veco cēsnieku Valdi Atālu Drošības komitejas vīri iesēdināja melnā bobikā un veda uz Rīgu. Pa ceļam Cēsu VDK lielie priekšnieki Pētersons un Kronbergs klusēja. Līdz beidzot Kronbergs ierunājās: «Ja tu laikus būtu atnācis pie mums, kā to izdarīja Arvīds, nebūtu iekūlies tādā pasākumā.» Kopā ar Arvīdu Ulmi, Haraldu Sīmani un vēl kādu paziņu Vitāliju viņi bija atjaunojuši Cēsu Sv. Jāņa baznīcas torni. Puišus novēroja, jo darbs ritēja ar reliģiju saistītā institūcijā. Par to kādā reizē, iedzerot kafejnīcā, Atāls bija pasūdzējies paziņām. Kā vēlāk izrādījās, paziņas bija izveidojuši nacionālās pretošanās kustību un nodomājuši spridzināt dzelzceļu, nolaupīt kompartijas pirmo sekretāru Augustu Vosu. VDK sasaistīja Atālu ar viņiem kā līdzzinātāju. Viņa krimināllietu izmeklēja 17 izmeklētāju. Inkriminēja līdzdalību bandītismā.

Tā sākās Atāla garais ceļš pa komunistiskā režīma cietumiem. Viņam piesprieda piecus gadus stingrā režīma kolonijā. Nosūtīja uz lēģeri Baltais lācis Labitnangos Krievijā, netālu no Ziemeļu ledus okeāna. Cēsīs palika jaunā sieva Ivonna, paklusām lasītā aizliegtā literatūra un radošie plāni.

Atāls grāmatā ar dokumentālu precizitāti apraksta lēģera ikdienu. Tā cilvēkus padarīja par zvēriem, tikai stiprākajiem atvēlot nesalūzušiem izturēt. Lūk, kāda aina: «Atvērās kluba durvis, un līdz ar tvaika mutuļiem telpā iegāzās pieci apsargi, bruņoti ar stekiem. Ārpusē prožektoru gaismā pavīdēja vai pussimts. Vairāki bija ar sargsuņiem, kas nikni rāvas pie darba. (..) Izgāju pēdējais. Visa kluba priekša bija pilna ar puskailiem, salīkušiem, sasistiem un vaidošiem ieslodzītajiem, kas meklēja savas izmētātās drēbes. Zeki, kas bija izglābušies no linčošanas, palīdzēja tās savākt un uzvilkt cietušajiem. Pusstundu salā pabijušie un sasistie bija tik bezpalīdzīgi, ka daži vairs nespēja paši apģērbties. Laukā bija mīnus trīsdesmit viens grāds. Divi upuri ar saplosītiem ķermeņiem, no kuriem apkārt krāsojās sniegs, bezsamaņā gulēja. Palīdzību tiem nesniedza neviens. Sitēju komanda, kūpoša no sakarsuma, valdot satracinātos suņus, organizētā ierindā pameta laukumu. Gribējās ātrāk prom no šīs asinīm iekrāsotās vietas. Gāju, nejūtot ne aukstumu, ne savas kājas. Mani vajāja dīvaina vainas izjūta par to, ka esmu palicis neskarts.»

Pēc soda izciešanas atgiezies Latvijā, Atāls saskārās ar darba, arī draugu problēmu — no viņa vairījās. Cilvēkus atturēja bailes pašiem nokļūt nevēlamo, čekas uzmanīto lokā.

Mākslās būdams autodidakts, ne akadēmiski izglītots, Atāls līdztekus dzejas un dziesmu radīšanai visu dzīvi strādājis celtniecībā, restaurācijā, kamīnu būvniecībā. Izdevis sešus dziesmu albumus un aforismu krājumu Domas un lirika. Intervijā viņš stāsta, kā tas bija — saglabāt iekšējo brīvību komunistiskā režīma represiju apstākļos — un ko brīvība nozīmē šodien.

Mēs runājam augusta trešajā nedēļā, kad Centrālā vēlēšanu komisija atkal atgādina faktu, ka ZZS deputāta kandidāts Arvīds Ulme, vides aktīvists vēl no padomju laikiem, sadarbojies ar čeku. Viņš pats to noliedz. Taču jūsu grāmatā lasu liecību, kā Ulme devies uz čeku pieteikties un, sastopot jūs pēc soda izciešanas uz ielas, bijis šokēts, ka esat vēl dzīvs. Kā raugāties uz melu kultūru, kas seko līdzi no padomju laikiem?
Pašu brīvās valsts valdībā un Saeimā aizvien atrodas komunisti, kuri nosaka realitāti un diktē noteikumus arī drošības iestādēm. Šobrīd tiesu sistēmā strādā tie paši izmeklētāji, kuri drošības iestādēs strādāja padomju laikā. Vienu no tiem pieminu grāmatā. Mēs neķeramies pie lielā lauvas, jo tam var būt zobi — esam maza tauta, tik ļoti viens otru saudzējoši. Pieķeramies tikai tādiem, ar kuru rokām komunisti un čekisti sargāja savu režīmu.

Es negribu plosīt pasauli. Negribu turpināt karu ar tiem, kuri bija sistēmā iesaistīti. Tajā laikā, kad mani apcietināja un sēdēju cietumos, rakstīju dienasgrāmatu. Tagad savā grāmatā visu atklāti un godīgi esmu uzrakstījis — tā ir mana atbilde viņiem.

Bieži jau cilvēks glorificē gan mīlestību, gan sāpes, mēdz tās izskaistināt. Atrasties neitrālā sevis novērošanas pozīcijā ir grūti, taču tā ir vislabākā pozīcija. Varētu to saukt par slīpās plaknes filozofiju: tu esi modrībā — visu laiku slīdi, bet visu laiku jākāpj uz augšu.

Vai aizvien starp tiem, kuri bija sistēmā iesaistīti, un tiem, kuri krita par upuriem, ir savstarpējs naidīgums?
Nav jau svarīgi, vai viņš «obehešņiks» vai «kgbešņiks», vai partijnieks — cilvēki gāja šajā karjerā un līda uz augšu, sava egoisma dzīti. Viņi nevar laboties, tas nav iespējams. Viņi ir nožēlojuši zaudēto amatu, pensiju, nodrošinājumu, bet morāli nav nožēlojuši neko.

Egoisms ir ļoti sevi apkalpojošs. Šeit izpaužas mazais mēslu vaboles egoisms: viņi ripina savu piku tālāk, nesaprot, ka viņus uzspridzinās nāve — neko no šīs pasaules labuma nepārvilks tajā pusē. Bet viņi domā, ka dzīvos mūžīgi.

Ir tāds teiciens: piedot var tikai tam, kurš lūdz piedošanu. Es pārkāpju šo noteikumu. Piedodu, lai atmestu smagumu. Man nav divu rindu zobu, nodiltu tie paši vieni, ja es būtu naidā uz viņiem un naidu nestu sevī tālāk. Kara vietā esmu pateicis paldies tiem ceļa biedriem, kas veidojuši manas dvēseles kvalitāti.

Uzskatāt, ka elle, kam izgājāt cauri komunistiskā režīma cietumos, jūs norūdījusi, nevis salauzusi?
Nav norūdījusi. Gluži otrādi, audzinājusi pieņemšanā. Tie ir vaidi, no kuriem cilvēkā rodas visdzidrākā, vispatiesākā mūzika. Man vārdu cenzors ir sāpes. Un mīlestība no otras puses.

Grāmatu gribēju rakstīt jau pirms desmit gadiem, bet nespēju, jo likās, ka rakstot ļoti pietuvojos sev. Gandrīz kā garām lidojošu lodi apturēju atmiņas. Biju nonācis literārās ciešanās, gluži kā Rainis, Baibiņu noslīcinot.

Atsākot rakstīt pēc laika, virzījos pēc principa: nevienu vietu tekstā nemēģināt izskaistināt, nesāpēt veltīgi, būt godīgam pret sevi un teikt, kā bija. Nevis lai grautu mītu, bet arī lai atklātu savu spēju līferēt, kad dzīvība ir briesmās. Kā piemānīt čekistu, kad saproti: viņš tevi ielencis, un dzīves nebūs?

Godīgums atpelnās tā, ka kļūsti kā upe, kas plūst, atdodot savu ūdeni. Un nepaliek šī ūdens mazāk. Tu esi mīlestības caurstaigājams.

Vai jūs sevī un citos brīvajos garos, kas nepārdevās padomju sistēmai, arī redzat sava veida egoismu: neatdot sevi, palikt pie sevis? Un kā savu brīvību izjūtat šodien, brīvā valstī?
Manā skatījumā šobrīd pasaulē valda kapitālfašisms. Tas ļoti vieno biznesa un militāro pasauli. Pretī ir individuālais pašisms: vieni, kuri nevar izturēt kapitālfašisma spiedienu un pazemojumu, izbrauc no valsts, lai rastu piedienīgāku iztiku, bet citi gatavi ciest.

Vai tas ir normāli, ka cilvēks kapitālismā raksta dzeju? Iet karš, bet viņš raksta dzeju! Tas ir tāpat kā — mežu zāģē, bet viņš sēž uz celma un raksta! Vai viņš grib ar dzejoli koku atpakaļ uzaudzēt? Ar dzeju uzaudzēt atpakaļ nocirstos kokus ir misija.

Manā radošajā biogrāfijā neatradīsit nevienu antisovjetisku dzejoli. Izņemot to, par kuru vara teica, ka ņirgājos par darba cilvēka ikdienu: gribēju par seksu uzrakstīt un uzrakstīju dzejoli Traktors.

Par ko jūs sākotnēji čeka savāca?
Ar konkrēto grupējumu, kura ideja bija brīvas Latvijas valsts pretošanās kustība, sastapos tikai trīs reizes — kafejnīcā Lauma — un vienreiz pie manis mājās. Pie konjaka izpaudu viņiem savu neapmierinātību ar to, ka, remontējot Cēsu baznīcas torni, tikām uzraudzīti no stukačiem. Nekas, viņi teica, paņemsim pie pakaļas, drusciņ paskolosim! (Kafejnīcā drošības iestādes bija ievietojušas noklausīšanās ierīces — red.)

Mums bieži pārmeta: jūs rāpojat pa torni, zīmējaties! Atbildēju — ja skārdu varētu uzlikt pa iekšpusi, mēs nezīmētos! Atjaunojām torni, jo tas bija avārijas stāvoklī. Pie reizes nopelnīto naudu gribējām veltīt skaņas aparatūras iegādei, lai Haralds Sīmanis kā ļoti perspektīvs mūziķis varētu koncertēt. Bija jau arī alkohola problēmas. Nebijām svētdienas dievlūdzēji. Bijām jauni džeki, pietiekami avantūristiski un drosmīgi.

Jau toreiz bijāt dumpinieks, kam riebās komunistiskā sistēma?
Man riebās sistēmas meli. Biju sentimentāls, poētisks, apkārtējo ne sevišķi ievērots. Nebiju tad vēl tik organizēts vēstures zināšanā, lai pretotos. Biju tikai netaisnīguma dabisks pretinieks. Kaut ko jau tomēr zināju: draudzējos ar Gundabu Putniņu no Valmieras, kurš padomju cietumos bija nosēdējis deviņus gadus. No viņa mācījos ne tikai vēsturi, bet arī mozaīku, ko liku no plēstiem traukiem. Viņš bija labs gleznotājs un mūziķis. Tik daudz cietis, bet dzidrs un tīrs. Viņš man deva Solžeņicina grāmatas lasīt. Turēju šīs zināšanas noslēpumā, jo nebija, ar ko dalīties.

Kad jūs savāca «melnā berta» un veda no Cēsīm uz čeku Rīgā, vai varējāt iedomāties, cik garš un smags ceļš cauri padomju cietumiem gaida?
Man paskaidroja, ar ko nodarbojušies pretošanās kustības puiši, ar kuriem biju ticies. Viņi zināja, ka tajā piedalījies neesmu. Tomēr pret režīmu nostājies savos izteikumos biju.

Kā no cietumiem, kuros iesēdināja daudzus disidentus, varēja iznākt ārā nesalauzts, saglabāt cilvēcību?
Ja es nebūtu no agras jaunības interesējies par reliģiju, filozofiju, ja manā dzīvē nebūtu ienākuši Rēriha darbi un pasauluztvere, kas veidoja cilvēcisko kodolu, būtu krietni grūtāk ar distanci noraudzīties tajā, kas ar mani notika, mobilizēties pašaizsardzībai. Cietumā katru dienu bija nepieciešami pašaizsardzības akti, lai paliktu ar tīru sirdsapziņu un — burtiskā nozīmē — nesaplēstu pakaļu. Pirms nonācu cietumā, es biju nodarbojies ar karatē. Tas palīdzēja dinamiskāk reaģēt uz fiziskiem uzbrukumiem kamerā. Ātri sapratu, ka jāuztur sevi fiziskā un garīgā formā.

Cietumā īstenībā neprasīja būt kolaboracionistam. Visapkārt bija ievainotas dvēseles, lai kādas būtu viņu psihiskās novirzes un noziegumi. Tur bija iespējams atrast domubiedrus.

Kura bija visdramatiskākā epizode lēģerī Krievijā?
Līgo svētkos. Man kā māksliniekam, kurš zīmēja portretus, bija privileģēta situācija: uzbūvēts savs  baloks*, kur drīkstēju uzturēties, kad strādāju. Todien domās aizceļoju uz dzimteni. Vīzijā ieraudzīju mūsu izrotātās meitas un sievas, ritu dejas ap ugunskuru, dziesmas. Raudzījos ārā pa logu. Pūta brāzmains vējš, tas lika dejot netālajam grīslim, kurš atainoja visas manas emocionālās gradācijas. Pirms tam lēģera šamanis bija atnesis bungas, teica, lai tās iedzīvinu. Mani zināja kā mūziķi, lēģera biedriem biju spēlējis ģitāru. Šamanis teica, ka parasti bungas dod iedzīvināt bērniem un šoreiz viņš gribot, lai to daru es. Domāju, nu ir tā reize, kad varētu — Līgo svētki. Taču tik ļoti vīzija par Latviju mani sasāpināja, ka nevarēju bungas sist. Iedomājos sievu — ka viņa varbūt tagad kāda sareibušās rokās. Uznāca greizsirdības lēkme. No pārdzīvojuma s-krapstēja zobi. Raudāju atvērtu muti, asaras krita uz bungām, un domāju — eh, izmērcēšu tikai bungu ādu.

Interesanti, ka neminējāt brutalitāti, kas valdīja lēģerī: dzīvnieciskās bailes no spīdzināšanas un nāves, bet tieši sāpes par Latviju.
Lai cik tas būtu banāli, cilvēks ir mīlestības vērts. Jāņu nakts ar rotāšanos, dzīvības turpināšanas ideju, garīgās un fiziskās mīlestības saplūšanu izolācijas situācijā man bija visplosošākais pārdzīvojums. Jo sevišķi, kad zini: lēģerī tevi samals, mājās neatgriezīsies, un tev vairs nekad Jāņu nakts skaistums nepiederēs.

Grāmatā arī aprakstāt delikātu privātu notikumu: kā lēģera ārste, precējusies ar varmāku, palūdza jums dāvāt viņai spermu mēģenē, lai tiktu pie pēcnācēja. Un jūs piekritāt, jo domājāt, ka ārā nekad netiksit — ne pie ģimenes, ne radoši apliecināties, un šis bērns var būt vienīgais, kas paliks pēc jums.
Jā, realizēties dzīvības aspektā. Jo citas iespējas nebūs.

Kad atgriezāties no lēģera, normāla dzīve neatsākās — no jums baidījās, vairījās. Ģimenes draugi atteica pat kurinātāja darbu muzejā.
Pirms apcietināšanas tur biju strādājis par mākslinieku. Ielās bija jāredz skatieni, kas vēstīja: ā, viņš droši vien sadarbojās ar čeku, ja ticis ārā! Vēlāk atklāju, ka apkārt ir stukači vien. Normālie cilvēki tiešām bija pārbijušies, mani taču tiesāja par bandītismu. Viņi tuvumā nerādījās. Kuri rādījās — bija skaidrs, kas viņi ir.

No kurienes mūsu mazajā nācijā tik daudz stukaču?
Ir pareizi laikus nobīties. Tautā ģenētiski iestrādājies konformisms. Īsts latvietis — tas ir kārtīgs krievs, zviedrs, polis, ukrainis, vācietis. Tātad vēsturiski nosacīts kokteilis, kurš nodos otru latvieti tikai tāpēc, ka konformisms ir izdzīvošanas jautājums.

Mēs — mūžam iekarojamā, pakļaujamā, izvarojamā tauta. Labi, ka asins dzirdamības laukā mums ierakstītas tautasdziesmas. Tās sargā, dod enerģiju, ir mūsu vissvētākais ierocis.  Paskatieties Dziesmusvētkus — tur izpaužas tautas dvēsele. Uzskatu, ka 80. gadu nogalē nebūtu iespējama dziesmotā revolūcija, ja dziedāšanas kultūra mūsos nesakņotos tik dziļi. Dziedāšana kā maģisks rituāls: dzīvību uzturošs, izaicinošs, mobilizējošs.

Vai, sākoties Atmodai, bijāt laimīgs, izjutāt neformālu reabilitāciju?
Neatkarības sākumā pie domas staba mani nolika drošībnieki. Tas pats Cēsu Kronbergs, kurš bija aizbēdzis uz savām lauku mājām, viņu apsargāja viens zemessargs. Šie sistēmas cilvēki tolaik baidījās, ka viņus var nobliezt. Vienā kafejnīcā Rīgā sastapu kādu no drošības iestādēm. Vaicāju, kā Kronbergu tagad atrast. Viņš pateica adresi. Ņēmu polšu un braucu ciemos. Vaicāju viņam par stukačiem drošības sistēmā — šodienas, neatkarības laika. Viņš atbildēja, ka vieglāk (īsāk) būs nosaukt tos, kuri nav.

Domāju, ka tie, kuri tika savervēti par stukačiem piespiedu kārtā, savu vainu izpirka barikāžu laikā. Viņi, lai arī bija sabaidīti, dziļākajā būtībā nebija nelietīgi. Taču bija arī tādi, kuri ziņoja labprātīgi.

Redzēju, cik konformistiski viss pārvērtās neatkarības laikā, bet nebiju domājis, ka nodevība tautā iesakņojusies tik dziļi. Šodien tā jau radījusi neatgriezeniskas sekas: tauta izbrauc, sarūk tās spēks.

Vai 90. gados, kad jums nopakaļ vairs nestaigāja stukači, nebija jocīgas sajūtas — nevilšus gribas ik pa laikam atskatīties?
Pēc brīvības atgūšanas es domāju, ka ir daudz tādu, kuri aizvien gribētu mani ietupināt, un ka viņi to varētu kaut kā izprovocēt — kaut vai kautiņu. Čekistiem bija daudz paņēmienu. Tie nekur nepazuda, mainoties laikiem.

Kādus paņēmienus viņi pielietoja padomju laikā, lai jūs diskreditētu?
Pēc iznākšanas no lēģera piebrauc pie manis pašā Cēsu centrā auto. Atver logu, prasa, vai man atradīsies laiks aprunāties. Katrs pilsētā zināja, ar kādām mašīnām čekisti braukā. Tādā veidā viņi regulāri mēģināja iedot man iekšās — lai visi redz un domā, ka sadarbojos. Vieni teica: viņš sadarbojas! Citi — re, kā viņu presē! Es biju spitālīgais.

Kas jūs kaitina šodienas politikā?
Visvairāk — nacionāļi. Viņi ir visamorālākie pret tautu. Saka: krievi nāk! Greizsirdīgi biedē, grib nožņaugt cilvēkus pašu rokām. Vai tad līdz šai dienai latvieši nav pie varas? Vai tad krievi lēmumus pieņēmuši, tūkstošus emigrācijā aizdzenot? Nē, mums kopš neatkarības atgūšanas bijusi latviska vadība.

Kāda ir mūsu prezidenta institūcija, ievēlēšanas kārtība? Tā funkcionē, lai dārgi pirktu un pārdotu.

Mūsdienās daudz runā par to, ka mīlestībai ir izšķiroša nozīme bērna attīstībā, spējā noticēt sev, kaut ko sasniegt, veidot attiecības. Jūs grāmatā esat aprakstījis arī savu piedzimšanu — kā māte jūs, sesto bērnu, atstājusi šķūnī nomirt, rakstāt, ka viņu nekad neesat mīlējis. Jums nebija arī tēva — viņu nomocīja NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts, drošības iestāde Padomju Savienībā). Tomēr radoši esat apliecinājies, izveidojis noturīgu ģimeni, izgājis cauri lēģerim, paliekot uzticīgs saviem ideāliem. Kā tas bijis iespējams?
Man vectēvs un vecāmāte bija mīlestības etalons. Viņi mani uzaudzināja. Tik ļoti mīlēja viens otru, ka laika gaitā kļuva līdzīgi viens otram. Nekad neatļāvās rupjības. Vectēvs bija labs stāstnieks. Pasakas viņš stāstīja tā, it kā pats tajās būtu piedalījies. Vectēvs apprecēja vecomāti, kad viņai bija 15 gadu, bet pašam 36. Viņi nosvinēja pat zelta kāzas. Tuvas attiecības viņiem bija līdz sirmam vecumam.

Kas jūs aizvien notur modru un dzīvē ieinteresētu?
Garīgās prakses, par kurām rakstu arī grāmatā. Tās neļauj sašļukt. Kontaktējos ar šamaņiem no Brazīlijas, Spānijas. Man tas ir interesanti. Tā ir dziesma, ko dzīve man dzied visskaistākajām melodijām.

Rudenī man iznāks dzejas izlase, tajā būs arī aforismi. Ja tā kādam noderēs, būšu priecīgs. Kad pats [padomju laikā] gribēju izdarīt pašnāvību, meklēju atbalstu, bet neatradu. Sapratu, ka nedrīkstu rakstīt neko tādu, kas pašnāvniekam palīdzētu pielikt dzīvei punktu. Dzīvība, kas mums dota, ir izredzētība. Līdz ar to es dalos, lai kādam palīdzētu, modinātu mīlestību. Lai cilvēks lasot zina, ka blakus ir kāds brālis ar dzīvu sirdi, kurš viņus sapratīs.

* 3×4 metrus liela koka būve