Kategorijas: Personība

Anneles antoloģija

Pirms diviem gadiem Annele Slišāne izdomāja: izveidos 100 neparasta dizaina paklāju Latvijas simtgadei. Māksliniece, skolotāja, piecu dēlu māte un topošā dūla auž pat no nātrēm, cūku pupām un putraimu maisiņiem

Te man uzrakstīts, lai neaizmirstu par sarunu — Annele stellēs roku cenšas pagriez tā, lai neredzētu tintes pēdas. Krāšņa un hipsterīga, viņa sapurina dredus, kleitu ar puķes aplikāciju esot šuvusi speciāli izstādes atklāšanai. Kopš pagājušās nedēļas Jūrmalas pilsētas muzejā aplūkojama daļa no Anneles Slišānes austajiem 100 dečiem Latvijai. Ar šo ideju, kas jau eksponēta citās izstādēs un feisbuika profilā Anneles zeme, viņa pat divās nominācijās pieteikta Boņuka balvai par ieguldījumu Latgales kultūrā: Gada sniegums vizuālajā mākslā un Gada amatnieks.

Dečus, kā Latgalē sauc paklājus vai segas, Annele auž ne tikai no tekstila un augu šķiedrām, bet no visiem iespējamajiem otrreiz izmantojamajiem materiāliem: VHS videolentēm, saplīsušām audioaustiņām, velosipēdu kamerām. Latvijas Mākslas akadēmijas neseno karnevālu dekorēja Anneles gleznas, kuru pamatne tapusi no žurnālu strēmelēm un izlietotiem maizes maisiņiem. «Man vislabāk garšo Ķelmēnu maize, viņiem maisiņi ir bez zīmējuma, bet Hanzas maizes maisiņiem ir sarkanas malas kā Rucavas brunčiem, tie labi nolasās. Zeltenes baltmaizei — zils un dzeltens,» runā eksperte. Uzreiz piekodina, lai sataupu maisiņu aizdares stīpiņas. Arī tās plānots ievīt kādā dečī.

Grūbu, griķu, rīsu, makaronu un auzu pārslu iepakojumus, kas izmantoti Jūrmalas izstādē, sakrāt nav bijis tik sarežģīti. Annelei ar vīru Kasparu ir pieci puikas no divu līdz nepilnu 20 gadu vecumam: Jumis, Jurģis, Kajs, Uldis, Uko.

«Vakar, ejot prom no izstādes, gandrīz saraudājos — mazais puika pie katra deča pieskrien: atā pateicu!» Annele smejas. «Tik ļoti jūt, ka tā ir daļa no manis. Kādreiz ielien klēpī, kad aužu. Abi audām 64. deči no rotaļlietām, ko sapirku Otrajā elpā — lācis un kas tur…»

Annelei ir tāds joks: daudzbērnu mātēm Dievs diennakti papildina ar 25. stundu.

Intervijas dēļ palaidusi garām nodarbību Mākslas akadēmijā, kur studē tekstila nodaļas maģistrantūrā, viņa todien plāno novadīt vizuālās mākslas studiju bērniem un pulciņu Dizains un tehnoloģijas Rīgas Angļu ģimnāzijā. «Pēc tam gan iešu mājās aust: piektdienās man vīramāte pieskata visus maziņos,» priecīgi paziņo. Vakarā — uz akadēmijas karnevālu.

Vēl Annelle mācās par dūlu. Aizrautīgi runā par kosmosa likumiem, kas nosaka bērnu ieņemšanu un nākšanu pasaulē. «Visādas sazvērestības teorijas. Padomju laikā mazuļus ņēma nost no krūts, lai viņi sajustos pamesti. Aizaug bērni bez piesaistes sajūtas, tādus ir vieglāk vadīt. Pēc tam, protams, ideologi attaisnojās: mammas mīlestība esot tik stipra, ka ejot caur sienām. Bērns varot sajust: mamma ir tajā pašā mājā.»

Esi dzimusi un augusi Viļakā?
Jā, tagad Viļakas novads, senāk — Balvu rajons. Kolhoza centrs, dzīvoklis trīsstāvu mājā. Kad tēvs Antons Slišāns bija kolhoza priekšsēdētājs, tad nosaukumu no Cīņas uz Upīti nomainīja. Tur ir Upītes ciems, Upītes skola, tautas nams. Tēvs izveidoja muzeju. Par skolu, ko mamma ar tēti un arī mēs, visi četri bērni, esam beiguši, pirms nedēļas novads pieņēma lēmumu, ka rudenī slēgs.

Veca koka māja, pavāres vēl joprojām taisa ēst uz malkas plīts… (Anneles acis kļūst valgas.)

Bērnība vienmēr ir vislaimīgākais laiks. Biju teicamniece, tiku uz Arteku. Brīnumains piedzīvojums, Melnā jūra! Tur bija krievi, ukraiņi, baltkrievi, tad — latviete Annele un kazahs Balathans. Mūs visur lika pārī. Igauņu tautastērpos ar kazahu dejojām lietuviešu deju. Tautu draudzība! Kad Latvija kļuva brīva, kontakti nobruka. Mums abiem bija 17—18 gadu, sarunājām satikties Maskavā Sarkanajā laukumā ar ziliem baloniem, bet mani vecāki nepalaida. Tēvs teica, ka pārāk nedrošs laiks.

Mamma skolā bija iedibinājusi folkloras tradīcijas, tētis, līdzīgi kā Rīgā Dainis Stalts, 80. gadu beigās visā apkaimē dibināja folkloras ansambļus — gan Upītē, gan Šķilbēnos, gan Rekavā ierakstīja lentē sievas, kad dziedāja. Tagad brālis Andris Slišāns ar sievu ir pārņēmis folkloras tradīcijas.

Bet mēs ar ģimeni mammas dzimtajā mājā pa vasarām dzīvojam, braucam brīvdienās, Ziemassvētkos. Kā brīvdabas muzejā — sētā ir četrstūra apbūve. Tur arī man ir stelles.

Aust sāki bērnībā Latgalē?
Kolhoza laikā mamma kādu laiku strādāja bibliotēkā un ielika iekšā babas (Latgalē tā sauc vecmāmiņu) stelles. Tad mēs, meitenes, audām dvieļus. Maziņas, vēl deviņgadīgajā skolā gājām! Baba vairs neauda, viņa bija slima. Kolhoza laikā visas babas bija nodzītas. No rīta uztaisīja ēst, izdarīja mājas darbus, pēc tam — visu dienu kolhozā, vakarā atkal mājas darbos.

Skolā matemātikas skolotāja mums mācīja ar celu dēlīšiem aust Abrenes tautastērpa jostas. 1988. gadā kopā ar Upītes sievu ansambli festivālā Baltica Rīgā gājām gar krastmalu, man bija 13 gadu, dziesmotā revolūcija, Latvijas karogi!

Vai toreiz domāji, ka dzīvosi Rīgā?
Pati par sevi smejos, piemēram, brauc tramvajā un domā, kā tu pupas stādi. Vai lasi puķes. Ķermenis ir tikai te. Esmu te darba un studiju dēļ.

Atnācu studēt uz fizmatiem. Gribēju būt zinātniece. Vidusskolā visās eksaktajās zinībās — fizika, matemātika, ķīmija gāja labi, bet Daugavpils Universitātē togad pieņēma tikai krievvalodīgo grupu. Pa vidu vēl pabeidzu tūrisma skolu, ar komandu sākām aktīvo nometņu kustību, tādas Raibās dienas nometnes.

Pēc tam iestājos mākslas pedagogos. Visu laiku biju domājusi, ka varētu arī fiziku mācīt, teiksim, ar paštaisītām lidmašīnām — tās lidina un uzņem laiku. Bieži vien bērni atsēž stundas, saprotot — mācītais nekad nebūs vajadzīgs. Gan fizika, gan māksla var būt ļoti saistīta. Visa dzīve ir ļoti saistīta.

Jūrmalas izstādes kuratore Guna Kalnača palielījās: Annele māca arī 3D programmēšanu.
Jā, Angļu ģimnāzijā mācu arī 3D printeri. Tas ir projekts, kas attīsta individuālās prasmes, pulciņš pēc stundām.

Lai ir jēgpilna tā printēšana un mēs nepiesārņotu pasauli ar bejēdzīgiem plastmasas sūdiņiem, izdomāju — bērni, izstrādāsim galda spēļu dizainu! Printēsim, piemēram, pašu dizainētas šaha figūras. Vai savu metamo kauliņu. Mēģinājām arī inženiertehniskos risinājumus. Aparāts, piespied pogu, un izkrīt konfekte! Dažiem izdevās.

Es mācos reizē ar viņiem. Latvijā tiek ražoti 3D printeri, biju uz kursiem.

Kā daudzi tagad pamana, skolotājs bieži neiet līdzi laikam. Viņam ir ērti pierastajā sistēmā — mācīt no grāmatas. Strādāju arī komandā, kas veido jauno izglītības standartu, kompetenču pieeju — tieši dizaina tehnoloģiju jomā.

Tehnoloģijām daudzi skolotāji neuzticas, citi, tieši otrādi, pārspīlē — tagad visu rakstīsim planšetē! Man liekas, ka tehnoloģiju lietošanai jābūt jēgpilnai. Tas nav augstākais punkts, uz ko mums tiekties, bet tikai rīks — tieši tāpat kā šķēres vai ota, vai adata.

Kā radās doma par dečiem?
Sākās kā privāta iniciatīva, tikai pagājušā gada nogalē iesniedzu pieteikumu Latgales Reģionālās attīstības aģentūrā, viņi atbalstīja, varēju atbrīvoties no izdevumiem velku pirkšanai. Tā ir arī Latgales valodas un kultūras popularizēšana: uzreiz, kā izaužu jaunu deči, lieku sociālajos tīklos fotogrāfiju un stāstu latgaliešu valodā — lai cilvēki nebaidītos lasīt un arī runāt latgaliski.

Tagad ir moderni būt latgalietim. Renārs Kaupers arī izrādās latgalietis! Renārs ir foršs, viņš pagājušogad bija Upītē, kur brālis pēc tēta iesāktā rīko Upītes uobeļduor-zu — Latgales mūzikas un kultūras festivālu. Renārs tur dziedāja latgaliski.

Kur Latgalē sendienās tādus dečus lika?
Uz grīdas tos, kas no lupatām. Pie sienas un uz gultas tos smukos, kā manas babas — ar rožceliņiem. Vēl bija zirgu deči, no vilnas — pēc darba zirgs nedrīkst strauji atdzist, var dabūt aizdusu. Otrā Latvijas pusē, Kurzemē, it kā bijuši arī suņu deķi. Vajadzību piramīdā dečs ir ļoti svarīga lieta. Kaut vai politiķiem: kad notiek kāda sacenšanās, to katrs velk uz savu pusi. (Smejas.)

Simboliski, bet deči ir vijušies cauri tavai dzīvei?
Fizmatu laikā es daudz adīju — rotaļlietas pirmajam puikam. Joprojām adu vilnas zirgus, kaķus, lāčus, govis, kazas. Maziņus, paņemamus rokā. Suvenīru veikali liek 100% uzcenojumu, pārdodu Senajā klētī, jau 12 gadus — lielajā gadatirgū Brīvdabas muzejā.

Aizejot mācīties uz pedagogiem, aušanu varēja ņemt kā izvēles kursu. Tā atkal tiku stellēs. Pie manis atnāca pirmās Rīgas stelles — no cilvēkiem, kam tās vairs nevajadzēja.

Meistars no Tukuma pāri visai Latvijai uz Latgali veda lielās stelles, tur varēs aust divmetrīgus darbus.

Stellēs iekāpju kā citā telpā. It kā gleznoju. Patīk lieli laukumi, lieli darbi.

Dabas materiāli, nejauši žūstot, paši nosaka krāsu. Jau pirms 100 dečiem audu no kalmēm, vilkvālēm, nātrēm. Mamma bija stāstījusi, ka agrāk Latgalē auda no ezera doņiem — tādiem resniem, bez lapām. Auž, un pilnīgi šļakst, tie ir slapji. Tos klāja zemē kā lupatu deķus.

Literatūrā biju lasījusi, kā ūdensaugus apstrādāt. Izžāvē un aplej ar karstu ūdeni pirms aušanas, lai paliek lokani. Žurnāls Praktiskais Latvietis par to man prasīja eksperta padomus. Cilvēki ir piemirsuši.

100 deči sākās ar augiem?
Tā jau bija iecerēts. 2016. gada 21. augustā, kad atnāca ideja, paņēmu kalendāru, sarēķināju. Mistiski sanāca 100 nedēļas, 100 dienas un 100 stundas līdz Latvijas jubilejai. Pirmajā naktī, kad izrēķināju skaistos skaitļus, pat 113 deču idejas sarakstīju. Katru nedēļu bija jāuzauž vismaz viens. Pienenes dečī vienkārši aizvērās, citas izauga pūkās… Tāpēc tos nosaucu par lidojošajiem dečiem, bet sešgadnieks Jurģis — par Visuma dečiem. Mamma izaudīs no visa!

Atceros, pagājušovasar Latgalē nepārtraukti lija. Piemēram, no dzelzenēm deči audu, kad bija plūdi. Upe atnāca līdz dārzam. Dzelzenes bija slapjas, saglumējušas, ar gliemežiem. Upe vienubrīd cēlās pa pieciem centimetriem piecās minūtēs. Beigās pie mūsu mājas sakrājās milzu ezers, bijām atgriezti no ārpasaules. Smilgās skudrupūžņi bija sacelti uz augšu tādos kā termītu pauguros. Skudras iepriekš zināja, ka būs slapja vasara! Es, puķes lasot, arī to ieraudzīju.

Un tad pēkšņi viss ziedēja — katru dienu citas puķes. Pa nedēļu uzaudu kādus četrus dečus. Atbraucu uz nedēļas nogali, atkal uzaudu divus — magones, cūku pupas… Puikas sanesa cūku pupas tādu kalnu!

Dāvana, kas nāk ar šo projektu, — katru augu iepazīstu līdz mielēm. Atrodu šķiedras, piemēram, no dadžiem ir savākts kamoliņš, no lielās papardes arī — tādas divas baltas šķiedras. Lasu ar puikām internetā, ka paparde pa tām barības vielas sūcot uz augšu. Nātre klasiskā, dadzis…. Šos atradumus izmantošu maģistra darbā Šķiedra. Inovatīvi materiāli tekstilmākslā.

Tagad uz pasauli skaties ar domu, ko vēl varētu ieaust?
Jā, no šitā gan varētu aust! (Smejas.)

Maizes maisiņi atnāca pirms pieciem gadiem, kad žurnāls Ievas Māja rīkoja zelta roku konkursu. No maisiņiem izaudu dizaina objektu, uz kura var sēdēt dārza piknikos. Uzvarēju, dabūju robotu putekļusūcēju. Darbā smējās: cilvēkam — «dinozauram», kas ir tik zaļš, tagad ir robots mājās. Viņš mums ir «māslu vabale», tīra māju.

Bija viens puika, kas pēc manas uzvaras bija atradis Latgalē tantes, kas audīs no maisiņiem. Laikam biznesu bija sācis, bet tas viss noklusa.

Man 100 deči ir kā apkopojums, grāmata, katalogs, kur lieku iekšā savas idejas. Kad septembrī pēdējo pabeigšu, tad būs izstāde Gorā. Tētim šogad būtu 70 gadu jubileja, domāju, ka viņam par godu būs izstāde arī Upītē.

Bet vispār tā ir dāvana Latvijai simtgadē, un praktisks cilvēks man uzdod jautājumu — bet kā tieši tu dāvināsi? Izdomāju, ka tā varētu būt pamatbāze kādam tekstilmuzejam. Latvijā tāda nav.

Ko ir bijis visgrūtāk izaust?
Vissarežģītākais bija babas dečs — jāsalasa pareizās dzijas, jo baba pati tās krāsoja. Es atdarināju. Speciāli atstāju savas kļūdas, lai tā norādītu uz manu mācību procesu. Tomēr 50 gadu starpība!

Lasīju, ka dečus pret kodēm vajag izsaldēt, tā arī baba darīja. Izkāru mīnus 16 grādos: viens melns ar rozēm, otrs — krustdūrienā izšūtas lapas.

Iedomājies, tajā laikā nebija elektrības, bet cik sievietēm bija daudz skaistuma iekšā, ja starp grūtajiem darbiem varēja ko tādu radīt! Astoņi bērni, un tur vēl spēj radīt… Droši vien tekstilā izpaudās sievišķīgie sapņi.

Tu, modernā latgaliete, arī centies krāšņi dzīvot.
Jā, vakar izstādes atklāšanā sāku runāt latgaliski, bet pabeidzu latviski ar stāstu par dadžiem. Braukājot pa Latgali, redzu, kas notiek ar pamestām mājām. Pirmajā gadā pagalmā ir nātres, jo tur laba, auglīga zeme, bet pēc diviem trim gadiem viss pagalms pilns ar dadžiem. Izej cauri, esi viss nolipis, tev māja ir atstājusi «ziņas». Ir stāsts, ka dadži sargā to māju.

Man tiešām patīk vecās mājas. Citi saka — malkas kaudze, metama ārā. Bet man liekas — viņas tādas, dadžos ieaugušas, mūs gaida.

Astoņdesmitie, un pieaugušo nav mājās

Vecmāmiņas mēbeles, padomju veikala vitrīnas un Daiņa Īvāna uzruna Baltijas ceļa dalībniekiem — to visu filmā Paradīze ‘89 savākusi režisore Madara Dišlere. Kino veltīts gan tā laika, gan tagadējiem bērniem

Ir 1989. gada vasara, māsas Paula un Laura no Rīgas dodas atpūsties pie māsīcām Cēsīs. Vienādās kleitiņās, jo bija audumu deficīts.

Atmodas laiks, tverts no bērnu skatpunkta, uzjundī gan šādas sadzīviskas atmiņas, gan arī plašu emociju gammu par nesenās vēstures procesiem. Spēlfilma Paradīze ‘89, kas pirmizrādi Latvijā piedzīvos 22. februārī, bet 19. martā būs skatāma BUFF International Film Festival Zviedrijā, režisorei Madarai Dišlerei ir biogrāfiska. Ne tikai viņa pati ir filmas galvenās varones, deviņgadīgās Paulas prototips, bet viņas meita Paulīne patlaban ir tieši šajā vecumā.

Dokumentālās filmas par Atmodas laiku Latvijā ir, bet spēlfilmu līdz šim nebija.
Varbūt neviens tā īsti nebija aizdomājies, ka par šo vēstures posmu ir jārunā, kinovalodā jāstāsta bērniem. Tas ir ļoti tuvu, mēs visu vēl skaidri atceramies. Esmu pirmā ielēkusi šajā vilcienā, zinu — arī lietuvieši pašlaik gatavo filmu par bērniem tajā laikā. Pagājis jau gandrīz 30 gadu, ir iespējams paskatīties no attāluma.

Šī ir mana pirmā filma. Saka — režisori savām pirmajām filmām izvēlas personiskus stāstus. Jā, šī filma tapa personisku iemeslu dēļ. Kad man bija deviņi gadi, mēs ar māsu prom no vecākiem pavadījām ilgāku laiku, apkārt — neziņa, pārmaiņu gaidas. Starpstadija starp bērnu un pusaudzi, pats mainies, un pasaule mainās… Atmiņas par Baltijas ceļu, kurā nācās piedalīties, joprojām ir ļoti dzīvas.

Tieši kā filmā — jūs ar māsu aizveda paciemoties uz laukiem?
Tieši tā bija. Mēs ar māsu — viņa ir divus gadus jaunāka par mani — katru vasaru devāmies pie māsīcām Cēsīs. Arī viņu mamma, [tāpat kā filmā], bija iesaistīta Tautas frontē, ļoti aizņemta, nekad nebija mājās. Tā mēs četratā dzīvojām, «pa savam» uztvērām to, kas apkārt notiek. Izspēlējām pieaugušo lomu spēles, piedzīvojām arī bailes un neziņu — tieši tur, Cēsīs. Dramaturģija ir mazliet nākusi klāt, bet, jā, tas ir manas vasaras stāsts.

Preses seansā netālu sēdēja Dainis Īvāns. Aizkustināts teica: «Madara draudzējās ar manu meitu, tiešām nebiju padomājis, kā Atmodas notikumi izskatījās no meiteņu skatpunkta.»

Tā ir milzīga atbildība — runāt par šo laiku, zinot, ka filmu skatīsies tie, kas bija iesaistīti Baltijas ceļa organizēšanā, Tautas frontē.

Jā, es, maza meitene, kādreiz dziedāju Knīpās un knauķos, un Daiņa Īvāna meita arī dziedāja. Atceros, bija tāds onkulis, kas nāca viņai līdzi, to onkuli arī pa televizoru rādīja. Mūsu nākamā tikšanās bija tagad. Vēlējos ierakstīt Īvāna kādreizējo uzrunu Baltijas ceļa dalībniekiem, tā nekur nebija atrodama.

Kad rakstīju filmas scenāriju, izlasīju Īvāna autobiogrāfisko grāmatu, kurā bija šis teksts. Izrādījās, ieraksts iznīcināts uzreiz pēc palaišanas radio ēterā! Apstākļi bija tādi, nevarēja zināt, kas tālāk notiks. Nelielus runas gabaliņus var sadzirdēt vienīgi televīzijas arhīva materiālos.

Dainis bija saglabājis papīrus ar runu, laipni piekrita nolasīt. Filmā var dzirdēt to, kas ir vissvarīgākais nu jau mūsdienu cilvēkam.

Interesants precedents — kino veic restaurācijas darbu!
Jā, un Dainis teica, ka pēc kādas trešās ierunāšanas reizes esot sajutis to pašu stīgu, kas bija toreiz, kad viņš runāja Baltijas ceļā. Tas bija aizkustinoši.

80. gadu nekvalitatīvās kurpes un stikla pudeles gan arī ir iznīcinātas, jo likās mazvērtīgas. Kā filmas māksliniekam bija iespējams savākt šīs liecības?
Mākslinieks Aivars Žukovskis ir pieredzējis, strādājis arī filmās Es esmu šeit, Oļegs un Pirmdzimtais. Lielākoties vadījāmies pēc fotogrāfijām — gan ģimeņu, gan dažādos arhīvos atrastām. Kinofotofonodokumentu arhīvā kopā noskatījāmies visu, kas bija atrodams par šo laiku. Arī man svarīga ir maksimāla pietuvinātība, negribējās paļauties — ai, cilvēki jau neatcerēsies, kā tas ir bijis!

Pirms diviem gadiem aizgāja no dzīves mana vecāmamma. Tad jau biju sākusi rakstīt scenāriju, saņēmusi pirmo atbalstu filmas projekta izstrādei. Viņas 80. gadu stila dzīvoklis hruščovkā bija palicis nemainīgs, man bija skaidrs, ka tas absolūti iederētos filmas vidē. Viesistaba meiteņu māsīcu dzīvoklī ir tiešā veidā pārnesta no manas vecmāmiņas dzīvokļa. Ja viņa redzētu, domātu, ka tā ir viņas istaba.

Mums bija daudz fotogrāfiju no māsīcu īstās mājas Cēsīs. Arī pārējā iekārtojumā mēģinājām pietuvoties tā laika realitātei. Arī filmējām Cēsīs, ko, protams, filmā neminam. Taču māja, ko redzam filmā, ir tieši tā pati, kurā šis stāsts ar mums bērnībā notika. Tas pats pagalms, tas pats dīķis! Iekšskatus filmējām Rīgā, veiksmīgi izdevās, ka tie burtiski saplūst ar Cēsu māju.

Visu cieņu māksliniekiem! Manuprāt, ļoti veiksmīgs ir arī veikals filmā.

Ko bija visgrūtāk rekonstruēt?
To pašu veikalu. Bija sarežģīti dabūt vecās vitrīnas. Tās atradām Cēsu galā, joprojām kādā veikalā. Arī kafejnīca uzbūvēta no nulles — no atmiņām, no sajūtām.

Vēl ir stikla taras pieņemšanas punkts un laukums pie Tautas frontes biroja, kur cilvēki parakstījās par neatkarības atjaunošanu. Pats pilsētas centrs — šo ainu laikapstākļu dēļ filmējām vairākas dienas. Un mūsdienu bruģis, kuru nācās slēpt!

Sagatavošanas posmā, kad analizējām arhīvus, personīgajām atmiņām klāt nāca — ā, re, bija tas, bija šitas! Pilnībā bija aizmirsušās padomju piktogrammas uz veikalu logiem, apzīmējumi dažādām precēm — gaļai, sieram vai pienam. Sīkas niansītes, kurās tā laika garša izpaudās.

Filmā vairākkārt lomu spēlēja arī pārraides televizorā.

Labvakar, mūsu bērnības iemīļotais raidījums Dzīvnieku pasaulē, arhīvu kadri no demonstrācijām par neatkarību. Un Afganistāna. Tajā laikā mūsu puiši tā vienkārši no armijas mājās tika atgādāti zārkos. Pret to cīnījās Tautas frontes māšu kustība, sievietes visā PSRS apvienojās, lai paustu savu viedokli. Mūsdienu bērni nevar iedomāties, ka cilvēki miera laikos var tikt nogalināti armijas rindās.

Savācāt epizodes, kas visspilgtāk liecinātu par to laiku?
Tas nebija apzināts mērķis. Šādu stāstu veidojot, atmiņa pati izved cauri dažādām vietām un lietām, kurās ir tā laika garša.

Mazpilsētā, tajā pašā Cēsu pusē jau daudzi cilvēki joprojām dzīvo 80. gadu vidē — līdzīgi kā mana vecāmamma. Kad cēsnieki nāca fotografēties masu skatiem — meklējām gan cilvēkus, kas stāvēs rindā uz parakstīšanos par neatkarību, gan būs Baltijas ceļā —, es viņus vēroju. Daudzi jau bija, tā teikt, gatavi tipāži. Apģērbi, noskaņa… Rīgā cilvēki izskatās citādi. Lauku cilvēku skatiens ir nogurušāks, daudz nopietnāks, viņi, tāpat kā cilvēki 80. gadu arhīvu materiālos, pat liekas mazliet nolemti.

Kāpēc?
Gan ekonomiskie apstākļi bija skarbi, gan arī darbošanās neatkarības kustībā acīmredzot paņēma enerģiju. Ģimeņu, kur pieaugušo nekad nebija mājās, bija ļoti daudz.

Līdzība ar cilvēkiem, kādus redzam 80. gadu arhīvu materiālos, tomēr pilnībā vairs nav panākama, nu jau mēs esam citi.

Tagad mūsu sejās ir Rietumi?
Jā, esam materiāli vairāk nodrošināti, un arī ikdienas skrējiena stress vairs nav ar tādu nolemtības sajūtu, kādu es lasu tā laika cilvēku skatienos.

Pēc Rietumu cilvēkiem gan vēl neizskatāmies. Filmu montēju Vācijā, arī skaņu miksējām tur. Brīvdienās sagaidīju, kad atlidos mans dēls [Gustavs, pusaudzis]. Izkāpjot no Rīgas reisa, viņš tomēr bija visskumjākais.

Vai bija daudz jādomā, kā filmu padarīt saprotamu šī brīža bērniem, kuriem katra lieta ir nepazīstama?
Filmu taisīju no sava šīsdienas skatpunkta, tomēr apzināti nemēģināju tulkot daudzas lietas. Ceru, ka uz filmu ies vecāki ar bērniem vai vecvecāki ar mazbērniem, kopā šīs detaļas izrunās.

Piemēram, kā var būt, ka, nododot parastas stikla pudeles, vari dabūt pietiekami daudz naudas vilciena biļetei, lai aizbrauktu uz mājām?

Kas tavus bērnus filmā visvairāk izbrīnīja?
Tādas parastas sadzīviskas lietas: kā jūs ar māsu tā vienas pašas varējāt braukt no Rīgas uz Cēsīm? Tagad dzīvojam brīvībā, bet tajā pašā laikā šī brīvība ir daudz vairāk ierobežota.

Bērni bija pārsteigti, protams, ka nav nekādu mobilo telefonu un interneta. Un kā var būt tā, ka pēkšņi veikalā nekā nav? Tas mūsdienu bērnam ir kaut kas neticams. Bet mums bija tieši tā, kā filmas varonēm. Māsīcu tētis teica, lai veikalā sapērkam visu, ko varam. Apzinīgi pirkām un nesām uz māju, grauzdējām maizi un likām maisiņos. Sajūta, ka kaut kas tuvojas un jāvāc krājumi! Aizej uz veikalu, un piektajā reizē tas ir tukšs.

Pati esi filmējusies Emīla nedarbos kā mazā Ida, tava mamma strādāja Rīgas kinostudijā. Neesi tikusi vaļā no bērnībā iegūtā kinobaciļa?

Jā, viss tieši tā sākās. Otra filma, kurā filmējos jau mazliet lielākā vecumā, — Vara Braslas Aija, biju Aijas vecākā meita.

Tāpat kā dakteru bērni kļūst par dakteriem un mūziķu bērni — par mūziķiem, tā bērnība mani neapzināti virzīja kinopasaulē. Režisors Dāvis Sīmanis, kinooperatora dēls, arī nekur tālu nav ticis. Esam vienaudži, kādu Emīla nedarbu posmu kopā pavadījuši. Dāvis nefilmējās, bet tajā vasarā mēs, visi bērni, kopā dzīvojāmies.

11 gadu vecumā pirmo reizi televīzijas ekrānā ieraudzīju Kšištofa Keslovska filmu Veronikas dubultā dzīve. Sapratu, ka kino var būt kaut kas vairāk, nekā esmu pieredzējusi. Var aizkustināt un likt par to domāt nedēļām ilgi, alkstot šo sajūtu dabūt vēl.

Kad Kultūras akadēmijā pirmo reizi tika uzņemts režisoru kurss, man bija tikko piedzimusi meita. Bet domāju — ir jāmēģina! Kino ir veids, kā vislabāk varu ar cilvēkiem runāt par sev svarīgām tēmām. Mācījos vienā kursā ar Lieni Lindi, ļoti labu montāžas režisoru Armandu Začu, Gundaru Jākobsonu, kurš tagad strādā par režisora pirmo asistentu Dvēseļu putenim, bija arī pirmais asistents mūsu filmai.

No mūsu kursa pirmā esmu uzfilmējusi savu pilnmetrāžas filmu. Noveicās.

Pirms tam biji režisora asistente Viestura Kairiša Melānijas hronikā.
Esmu strādājusi pie daudzām filmām, arī pirms iestāšanās Kultūras akadēmijā, lai mācītos režiju. Un pat vēl šobrīd ik pa laikam aizeju palīgā. To es pieprotu.

Režisora asistents saplāno filmēšanu, darbojas ar otrā plāna aktieriem, organizē darbu uz laukuma. Viņa uzdevums ir palīdzēt režisoram viņa ideju pārnest praktiskā veidā.

Vai tāpēc tava filma šķiet ļoti strukturēta, labi plānota?
Plānošana vairāk attiecas uz stadiju, kad raksti stāstu. Jau iepriekš zini, ka būs jātaupa līdzekļi. Protams, tas tev palīdz arī koncentrēties, nepazaudēt galveno. No otras puses, ja es nezinātu «virtuvi», būtu atvēzējusies daudz plašāk. Tad tas varbūt būtu pavisam cits kino.

Sākumā gribēju tikai veidot īsfilmu par bērnības atmiņām. Sarunā ar producenti Aiju Bērziņu tomēr sapratām, ka ideja varētu būt lielas filmas vērta. Godīgi sakot, es pati nebūtu uzdrošinājusies domāt par lielu filmu. Šķita, ka vēl neesmu tam gatava.

Filma nebija rakstīta simtgades konkursam. Kad stāsts jau bija tādā stadijā, ka ar to var doties «ārpus istabas», radās iespēja konkursā piedalīties.

Kāda, tavuprāt, ir filmas lielākā veiksme?
Visgrūtākais — četru meiteņu kopā būšana, [saspēle]. Bērni ir neprofesionāli aktieri, katrs citāds.

Jau vairākas dienas pirms filmēšanās dzīvojāmies uztaisītajos interjeros, ar drēbēm, kādās viņas filmējās. Runājām, analizējām, gribēju, lai viņas visu saprot.

Meitenēm filmā pašām bija jāgatavo, jāiet uz veikalu un jāpērk produkti. Tas nemaz tik viegli nenāca, viņas sākumā bija vienkārši četras svešas meitenes, ne māsas, ne arī māsīcas. Protams, laika gaitā sadraudzējās un par tādām kā māsām arī kļuva. Liela veiksme!

Vēl viens no veiksmes stāstiem — šīs četras meitenes ļoti atbilda maniem [iecerētajiem] prototipiem, un viņām nebija jādara nekas tāds, ko viņu rakstura cilvēks nedarītu. Varbūt viņas pilnībā nesaprata vēsturisko fonu, bet redzēju, ka Magda — filmā Paula — ļoti sajuta, kas bija Baltijas ceļš. To, ko es kā bērns toreiz sajutu, piedzīvoja to pašu, ko mēs visi 1989. gadā.

Vai tikai tava meita arī nav šo filmas bērnu vecumā?
Jā, viņai tagad ir deviņi gadi. Viņa man ļoti palīdzēja filmas tapšanā, sākotnēji — ar meiteņu izvēli. Uz vienu lomu pieteicās 500 meiteņu — no visas Latvijas! Mājās skatījāmies fotogrāfijas, meitai vienmēr bija viedoklis. Sapratu, ka tas ir jāņem vērā. Jo ir svarīgi, lai nevis man filma patīk, bet lai tā patīk bērniem.

Lietuviešu puiša Jona lomai pēdējā stadijā bija izvēlēti divi lietuviešu puiši, ar kuriem Magdai bija aktierproves. Viens gaišmatains un viens tumšmatains, abiem 18 gadu. Man pašai patika tumšmatainais, bet mūsu Magdai, kas tēlo Paulu, — viennozīmīgi gaišmatainais. Aizgāju mājās, parādīju nofilmētās proves meitai, un viņa arī pateica — gaišmatainais! Padomāju — jāņem vērā meiteņu viedoklis. Jo Paulīne jau būs tā, kas skatīsies, bet Magdai būs ar puisi kopā jādarbojas. Pieņēmu viņu izvēli.

Dzīve kopš tā laika, kad pati biji bērns, ir radikāli mainījusies. Kaut kādu iemeslu dēļ bijām šīs atmiņas norakuši.
Jā, bijām ikdienā aizmirsuši. Svarīgi par to runāt ar bērniem, lai saprastu, ko darīt ar brīvību, kura mums tagad ir. Mēs esam tik ļoti to vēlējušies, bet tagad dažbrīd liekas — vienkārši palaižam pa vējam.

Četrkāršo!

Pēc 24 gadu pārtraukuma Latviju olimpiādē pārstāvēs divi daiļslidotāji — Deniss Vasiļjevs un Diāna Ņikitina. Abi trenējas Šveicē. Deniss Vasiļjevs (18) ir spēcīgs un starojošs, nupat ieguvis 4. vietu Eiropas čempionātā

Ar cukuru Deniss esot uzmanīgs. To izlasīju kādā intervijā, tāpēc vēroju, vai viņš pieskarsies kūkai. Mazu gabaliņu apēd. Tā ir Korejas karoga krāsās cienasts Latvijas Olimpiskās komitejas pasākumā, kad olimpieši tika pavadīti uz Phjončhanu. Deniss pats ir īsts cukuriņš. Smaidīgs, acis spīd. Prieks un enerģija. Uz ledus gan izskatās krietni ugunīgāks un mežonīgāks. Latviju daiļslidošanā pārstāvēs arī Diāna Ņikitina. Abus trenē šveicietis Stefans Lambjēls, kurš uz Phjončhanas olimpiskajām spēlēm dosies kā Latvijas delegācijas dalībnieks. Arī viņš bija ieradies Rīgā.

Lai arī Denisa menedžeris apsolīja, ka mūsu saruna ilgs 30 minūtes, realitāte ir cita: līdzko beidzas pasākuma oficiālā daļa, TV žurnālisti sāk Denisu «plosīt». Sekoju sportistam. «Atļaujiet man aiziet līdz vecākiem,» Deniss ledusaukstā balsī latviski palūdz un nozūd. Ne miņas no «cukuriņa». Pēc stundas viņam jau jābūt lidostā, lai dotos mājup uz Šveici. Vēl jāpaspēj saņemt oficiālos tērpus, ko dala Latvijas delegācijai. Kad tomēr esmu Denisu atkal dabūjusi rokā, lūgusi apsēsties un uzdevusi pirmo jautājumu, kāda dāma sarunu pārtrauc: «Atļaujiet taču mums viņu apģērbt, drīz lidmašīna!» Izliekamies nedzirdam un turpinām savu sarunu angļu valodā. Tā Denisam ir vieglāk, lai arī latviski viņš runā labi.

«Uzmēri, vai tev der,» ar kedām pieskrien treneris Lambjēls. Turpinot savu teikto, Deniss iestarpina, ka der labi. Stefans aizskrien. Atgriežas ar vēl vieniem sporta apaviem, jau citādiem. Deniss ir «saģērbts». Prasu Denisam, vai kādreiz dzīvē spēja iedomāties, ka pats Lambjēls, olimpiskais vicečempions, viņam kā tāda Pelnrušķīte piemērīs kurpes? Deniss smejas: «Nespēju gan. Stefans un komanda par mani ļoti rūpējas. Jauki cilvēki. Esmu viņiem pateicīgs.»

Spējas koncentrēties Denisam ir izcilas, viņš nenovirzās no sava sakāmā, kamēr apkārt ņudz cilvēki. Mugura taisna, skatiens tiešs. Un saulains. Vaicāju, kā izdodas sevi uzturēt tik labā omā. «Ik dienu nākas sevi piespiest. Vājuma pārvarēšana ir liels darbs,» saka sportists. Ne vienmēr viņš pamostas labā noskaņojumā, tāpēc nākas savākties. Režīms ir stingrs: katru dienu sešu stundu treniņš. Pirms un pēc tam vēl iesildīšanās, atsildīšanās. Brīva tikai pirmdiena.

Stefans Lambjēls ir Denisa treneris otro gadu. Deniss uzskata, ka līdz ar to dzīve no vienkārši atlēta, kurš vēlas kaut ko sasniegt, pārvērtās par profesionāli, kam svarīga katra detaļa. «Sports nav tikai manas spējas, bet arī ķermenis, tāpēc sekoju tam, lai, piemēram, ēstu veselīgi. Lai muskuļi būtu ne tikai spēcīgi, bet arī elastīgi.» Dzīvojot Šveicē, viņš sācis sekot uzturam. Sapratis, cik būtiski pēc fiziskas piepūles sadedzināt olbaltumvielas, nevis ogļhidrātus. Cik nevajadzīgs ir cukurs. «Reizēm, protams, ēdu saldumus un baudu dzīvi, neesmu jau sporta mašīna. Starp citu, man patīk gatavot, un kaislība ir tieši kūkas,» atzīstas Deniss. Viņš nelieto arī pienu saturošus produktus. Cenšas ēst vienkāršu un veselīgu pārtiku, būt atbildīgs pret vidi. «Ķermenis ir veids, kā dzīvoju, tāpēc ar to daudz strādāju,» viņš saka.

Parīze—Soči—Šamperī

Uzturs ir tikai neliela daļa, kas veido jauno daiļslidotāju. Visa pamatā mērķtiecīgs darbs. No trīs gadu vecuma. Mamma Regīna atceras, ka viņas vienīgais dēls bieži slimoja. Darbā jau sāka aizrādīt, ka viņa parādās pārāk reti. Vecāki nolēma puiku norūdīt: aizveda uz peldēšanu. Taču tur viņiem atbildēja, ka zēns ir par mazu. «Gājām prom. Sanāca iet garām Daugavpils ledus hallei. Faktiski iegājām nākamajās durvīs, ko ieraudzījām. Tur tobrīd komplektēja mazo slidotāju grupu,» atceras mamma. Denisam sports padevās, taču vecākiem ik pa laikam puika tomēr bija jāmotivē. Treniņus un sacensības apvienot ar mācībām Daugavpils Krievu licejā bija izaicinājums.

Kad Denisam bija deviņi gadi, viņš sevi pierādīja pasaules mērogā. «Mēs ar vīru sapratām, ka viss būs citādi. Gatavošanās, izmaksas, attieksme,» atceras mamma. Vecāki sāka meklēt pasaules līmeņa treneri. Atrada lietuvieti Ingrīdu Snieškieni, kura dzīvoja un strādāja Parīzē. Viņa atbrauca satikties, novērtēja Denisu, un puisis drīz vien devās trīs mēnešu mācībās uz Parīzi. Kad mamma zvanīja Ingrīdai, lai uzzinātu, kā dēlam iet, trenere vēsā mierā atbildēja: «Viss kārtībā, Deniss ar manu dēlu kopā ēd hotdogus.» Mamma, to atceroties, smejas. Viņa ir ļoti pateicīga, ka Ingrīda par Denisu piecus gadus rūpējās kā par savu bērnu.

Nākamais Denisa treneris bija Aleksejs Urmanovs Krievijā, Sočos. Viņš labāk nekā Snieškiene varēja palīdzēt iemācīties lēcienus. Deniss progresēja, bija labi rezultāti, taču trūka līdzekļu, lai piedalītos visos mačos, kas dotu iespēju kvalificēties olimpiādei. Viena sezona daiļslidotājam izmaksā ap 40 000 eiro. Uzstāšanās tērpi garajai un īsajai programmai vien izmaksā 2000 eiro.

2016. gadā 16 gadus vecais Deniss pieteicās sportistu pūļa finansējuma vākšanai vietnē Pursu.it. Tas bija kopīgs lēmums ar treneri Ingrīdu. Naudas vākšanā Denisam daudz palīdzēja līdzjutēji no Japānas: videorullītim salika titros hieroglifus un dalījās ar to tviterī. Fanu kluba administratore Sajaka e-pastā atraksta, ka iepriekš klubam sava konta nemaz nebija. Fani juta līdzi arī klātienē. Sajaka pazina treneri Ingrīdu Snieškieni, kura lūdza palīdzēt ar ziņas izplatīšanu. Izdevās savākt 32 100 dolāru. «Palīdzējām, jo esam Denisa fani kopš junioru sacensībām. Mēs zinājām, ka viņš ir īpašs slidotājs, un gribējām atbalstīt,» atceras Sajaka un brīnās, ka tik maz finansiāli iesaistījusies Latvijas valsts. Deniss taču esot lielisks sportists, mākslinieks un daiļslidošanas pasaulē kļūstot aizvien pazīstamāks! «Pateicoties Denisam, daudzi japāņi uzzinājuši, kur ir Latvija. Tajā skaitā es,» saka Sajaka.

Viņa pati strādā algotu darbu, kurā neviens nezina, ka brīvajā laikā Sajaka ar domubiedriem uztur tviterkontu un fanu klubu. Tas pulcē ap 3000 fanu, kuri aktīvi seko Denisa gaitām un sacensībās vicina Latvijas karogu. Par savāktajiem līdzekļiem Deniss varēja gan trenēties, gan vēlāk arī ārstēt traumu. 2016. gadā Lillehammerē Norvēģijā viņš jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja divas medaļas: sacensībās vīriešiem sudraba, bet komandu sacensībās — bronzu. Lillehammerē ar lekciju uzstājās Stefans Lambjēls: divkārtējais pasaules čempions, sudraba medaļas ieguvējs 2006. gada olimpiskajās spēlēs Turīnā. Lambjēls stāstīja, ko izdarījis pēc daiļslidotāja karjeras beigām. Par to, kā izveidojis skolu Šveicē un deju šovu uz ledus, kas pieprasīts visā pasaulē.

Pēc lekcijas Stefans pajautāja, vai kāds vēlas piedalīties viņa deju šovā Ice Legends. Deniss pacēla roku. Kas piesaistīja jaunajā sportistā? Stefans atceras: «Viņš konferencē daudz jautāja un interesanti. Bija skaidrs, ka daiļslidošana Denisu aizrauj.» Pēc pāris nedēļām Deniss lūdza Stefanu komentēt viņa programmu. Sekoja darbs pie Ice Legends. «Mums ir daudz kopīga: muzikalitāte un jūtīgums, labs kontakts ar skatītāju, uz ledus izteikt sevi maksimāli. Man tā bija kā atgriešanās pagātnē un iespēja atkal ieraudzīt sevi. Un Denisam bija tieši tāds pats savainojums kā man pirms desmit gadiem,» saka Stefans.

Cirkšņa pievilcējmuskuļa traumu Deniss ieguva pārslodzes un balansa trūkuma dēļ. Slidojot un trenējoties atsevišķus ķermeņa muskuļus bija izmantojis mazāk, kompensējot tos ar citiem. Ar šo traumu viņš sadzīvoja gadu. Pievilcējmuskulis daiļslidotājam var būt fatāla trauma. Lambjēls tās dēļ beidza karjeru. Viņš pazina labu fizioterapeitu Kanādā, un Deniss par saziedoto naudu devās turp.

Atgriezies Šveicē, no jauna iepazina savu muskulatūru. Trīs mēnešus neveica lēcienus. Slidoja, uzlaboja fizisko formu. «Tas bija smags darbs ārpus ledus,» atceras Deniss. Stefans kļuva par viņa treneri, tas notika it kā pašsaprotami.  Deniss atkal sāka pamazām izpildīt lēcienus un atjaunoja trīskāršo tulupu — lēcienu atmuguriski ar trim apgriezieniem. Divu gadu laikā ir progress, Deniss uzdrīkstējies izpildīt arī četrkāršo lēcienu.

«Man ir interesanti ar Denisu strādāt, jo viņš labi saprot mūziku, tās noskaņojumu. Viņš ir zinātkārs, viņam ir vēlme mācīties. Šajos divos gados esam kļuvuši par draugiem. Es lieku viņu rāmī. Un ļauju tajā brīvi gleznot,» saka Stefans.

Sakostiem zobiem

Režīms Denisam ir dzelžains. Neliels ieskats Denisa darbā redzams LTV dokumentālajā filmā Mūsējie, kad filmēšanas grupa viesojas pie Vasiļjeva Šveicē. Redzams, ka reizēm ar Denisu strādāt nav viegli. Lambjēls daudzkārt audzēkni uzmundrina. Deniss pārdzīvo, ka neizdodas lēcieni. «Denis, tu ar mani runā caur zobiem, tas nav labi ne tev, ne man. Viss būs labi, nomierinies.» Deniss atrūc: «Nē, nekas nav labi! Man nesanāk!»

Kas ir Denisa vājie punkti? Stefans viegli nopūšas: «Viņš ir gudrs puisis, bet reizē arī jūtīgs un emocionāls. Es to nesauktu par vājumu, bet spēku cīnīties pašam ar sevi, kļūstot stiprākam. Iespējams, Deniss izskatās ekstravagants un atvērts, bet ir ļoti fokusēts uz darbu. Esmu laimīgs strādāt ar viņu. Ko es gaidu ilgtermiņā? Lai iet tik tālu, cik var. Ja varēšu būt noderīgs, darīšu, cik manos spēkos.»

Deniss sevi dēvē par perfekcionistu. Viņš grib gan labi pabeigt 12. klasi, gan labi slidot. Šopavasar jānoliek eksāmeni. Viņš mācās attālināti. «Es mīlu fiziku un matemātiku, jo man patīk stratēģijas. Patīk būt organizētam. Bērnībā ar vectēvu daudz spēlēju šahu.»

Par visu vairāk viņš vēlas progresēt. «Komforts apstādina progresu, tāpēc man nav bail no kļūdām un diskomforta, jo tas motivē un rada izaugsmi,» viņš saka. Vai spēku neatņem tas, ka Deniss ir tālu prom no tuvajiem? Arī slidošana ir individuāls sporta veids. Tātad drusku vientuļš. «Nē, es nejūtos vientuļš. Es tā dzīvoju jau desmit gadus. Manuprāt, profesionālā sportista dzīve sākas tieši tad, kad viņš ir viens ar sportu. Man gan ir paveicies, jo visa komanda jauki izturas. Šis laiks man ir lielisks,» saka Deniss. Viņš vēlas turpināt trenēties pie Lambjēla Šveicē, Alpu kalnu pilsētiņā Šamperī.

Meitenes krīt skaļi

Filmas Mūsēji producents, sporta žurnālists Dāvids Ernštreits bija klāt treniņā Šveicē. Tas sākās septiņos no rīta. «Baigais darba apjoms ir Denisam. Baigais,» saka Dāvids.

Ernštreits Denisam sekoja arī pasaules čempionātā Helsinkos. Pirms gada. «Man tā bija pilnīgi jauna pasaule. Pirmoreiz redzēju meiteni daiļslidotāju nokrītam uz ledus. Skaļi. Turpat manā acu priekšā, aiz borta. Tas bija briesmīgi un izskatījās sāpīgi,» atceras Ernštreits. Helsinkos viņš vēl vairāk apjauta, cik patiesībā smags darbs un ziedošanās ir daiļslidošana. Bez fiziskās sagatavotības vēl ir emocionālā. «Daiļslidotāji ir mākslinieki. Izjūt mūziku. Spēlē uz auditoriju. Seko ovācijas, ziedi, dāvanas. Lai arī nav izdevies kāds lēciens, sēž un smaidot noklausās rezultātu.»

Ernštreits pieļauj, ka nākamajā olimpiādē Vasiļjevs varētu būt uz pjedestāla. «Man patīk viņa enerģija un spēks. Deniss ir plastisks, emocionāls un ar vīrišķīgu spriedzi,» — tā Ernštreits. Un suģestējošs, protams. Helsinkos, pasaules čempionātā pirms gada, kur Deniss ieguva 14. vietu, pēc viņa uzstāšanās hallē bija stāvovācijas.

Pērn Eiropas čempionātā Vasiļjevs izcīnīja 7. vietu, bet  2016. gadā bija 12. pozīcijā. Šogad 4. vieta. Ar visu kritienu pēc virpuļošanas gaisā četrkāršajā tulupā. Zināšanai: tulups ir zobiņlēciens, kurā starta lēciens ir no kreisās slidas gala, taču akselis lēciens no kreisās uz labo kāju, sākot atspērienu uz priekšu.

Denisa olimpiskā debija uz Korejas ledus būs 16. februārī. Līdzjutēji turēs īkšķus gan Japānā, gan Latvijā. Daugavpilī jau gadu eksistē fanu klubs ar 869 faniem no 30 pasaules valstīm. Facebook to administrē Jeļena Gerasina, pirmsskolas skolotāja no Daugavpils. «Kad uzzināju, ka japāņiem ir klubs, domāju kā tad tā, un mums nav!» Jeļena to izveidoja, un klubs strauji auga. «Denisu mīl daudzi, tāpēc ka viņš slidošanā ieliek sirdi un dvēseli. To jūt. Arī dzīvē viņš ir ļoti atklāts un vienkāršs,» saka Jeļena.

Lai mazinātu satraukumu, Deniss pirms uzstāšanās parasti zīmē. «Jo ir superstress. Ja es saku, ka esmu mierīgs, tad tas nozīmē tieši pretējo,» viņš smejas. Garīgo spēku un līdzsvara meklējumus viņš rod japāņu kultūras hagakure un popmūzikā, rokā.

Mūsu 16 minūšu saruna ar Denisu ir galā, un viņš ir paspējis nokopt arī kūkas gabalu. Atglauž cekulu un saka: «Esmu gatavs ceļam. Un olimpiādei. Jūtos motivēts un spēcīgs.» Piedalīties olimpiskajās spēlēs viņam ir liels gods, un Deniss lepojas, ka pārstāvēs mazu valsti, lai parādītu lielajām, ka var mēroties spēkiem. Cukura krāsas ledus Korejā noskrapšķēs, un Deniss griezīs piruetes līdz fināla uzvarošajam smaidam.

Vēsture vīna glāzes garumā

Atslēgu autoram Mārtiņam Ķibildam pietiek ar 15 minūtēm, lai jaunā LTV raidījuma katrā sērijā veiktu kādu jaunatklājumu. «Šķita, ka par vēsturi ir jāstāsta īsi. Bet tas nenozīmē maz»

Ik nedēļu pa sērijai, kopā — 50. Ceturtdien ēterā būs trešā! Raidījuma Atslēgas autors Mārtiņš Ķibilds nedēļas nogalē «iekadrē» plānus 1. februārim. Uz brīdi pielikts punkts Ķibilda «seriālam» Adreses par Latvijas arhitektūru un pilsētvidi. Mūsu tikšanās brīdī VFS Films tapušas jau septiņas analītiskas 15 minūšu reportāžas par zīmīgiem vēstures notikumiem pēdējos 100 gados, izpēte veikta arī nākamajām Atslēgām. «Paņēmiens ir nevis stāstīt Latvijas vēsturi lineārā secībā, sākot no 1918. gada līdz mūsdienām, bet notikumus miksēt. Katrā mēnesī, katrā gadalaikā stāstīt to, kas ir noticis tajā laikā. Būtu stulbi filmēt raidījumu par barikādēm maija ziedonī!» konceptu skaidro Atslēgu idejiskais tēvs. «Janvāra pirmās sērijas — par 1991. gada barikādēm un par Baltijas universitātes dibināšanu Hamburgā 1946. gadā, arī janvārī. Franču grupas aresti, [par ko tapusi trešā sērija], tāpat lielākoties notika janvārī, bet jau 1951. gadā. Ceturtais stāsts — par 1992. gada februāri, kad Latvijas komanda pirmoreiz pēc neatkarības atjaunošanas gāja ar valsts karogu parādē olimpiādē, Albērvilas spēlēs.»

Čekas mājā, kurā tikko iegriezāmies, filmēta 1. februāra sērija. Ko vēl jaunu par šo māju varēji pavēstīt?
Tu pareizi saki, čekas māja ir visur «atrādīta», bet es savā Atslēgu stāstā arī ļoti tur neaizkavējos. Māja ir tikai viens no daudziem pieturas punktiem stāstā par padomju pēckara represijām. Centrā ir tā sauktā Franču grupa — padsmit Rīgas intelektuāļu, kurus 1951. gada sākumā paņēma ciet… būtībā par sapņošanu. Mākslinieks Kurts Fridrihsons, Elza Stērste, Ieva Lase…

1946. gadā viņus savā  dzīvoklī Dzirnavu ielā uzņēma aktieris Arnolds Stubavs un viņa sieva aktrise Irina. Kurts Fridrihsons vēl pirms 10 gadiem bija vairākus gadus dzīvojis Parīzē, Elza Stērste studējusi Sorbonnā.

Iedomājies, mūsdienās mums, Ievai un Mārtiņam, patīk braukt uz Amsterdamu. Tad pēc 10 gadiem mēs satiekamies un gremdējamies atmiņās, lasām holandiešu grāmatas, un mūs par to paņem ciet. Absurds! Jā, Stūra māja bija pirmā vieta, kur viņus pratināja un turēja apcietinājumā, pēc tam izsūtīja uz Sibīriju. Un tikai 1956. gadā ļāva atgriezties.

Čekas mājā esot sēdējis arī tavs vectēvs. Par ko?
Jā, trīs dienas. Ne par ko. Tas arī bija 1946. vai 1947. gads.

Patiesībā es, jaunā raidījuma idejas rosināts, gribu aizdoties uz valsts iestādi, kur glabājas visi čekas dokumenti. Gribu sava vectēva lietu izpētīt.

Viņš [ģimenei] ir stāstījis negribīgi, ka viņu turēja… Un tagad es savām acīm redzu tā sauktos «skapīšus», kur cilvēks nevar ne lāgā apsēsties, ne kājās nostāties. Ja tevi tur iebāž uz diennakti, tas ir ārkārtīgi mokoši. Jā, es gribu izpētīt, kas ar viņu notika. Tālākais dzīvesstāsts vedina domāt, ka, iespējams, viņu savervēja.

Atslēgās maijā gribu izstāstīt par čekas mantojumu, par čekas maisiem. Par lietu, kas, manuprāt, ir kā pirms gandrīz 30 gadiem ielikta mīna ar laika degli, saindējusi mūsu sabiedrību. Vai nu tā ir velnišķīga sagadīšanās, vai velnišķīgi gudrs plāns — šos maisus vienkārši atstāt.

…lai viņi turpina «smirdēt».
Tieši tā! Tieciet ar šo smirdoņu galā, he-he. Ja būtu mana teikšana, es sadedzinātu visu. Nevērtu vaļā. Tur ir tikai neliela daļa [dokumentu], [aģentu] kartītes, bet nav pašu lietu. Tik daudzi nezināmie!

Man nemaz negribas uzzināt, kurš no radošās inteliģences tur būs bijis un kurš ne. Jo man ir savs skatījums uz sadarbību ar čeku. Padomju laikā bija n-tie veidi, kā cilvēks varēja sadarboties ar režīmu. Sadarbība taču bija arī būšana Komunistiskajā partijā un komjaunatnē. Darbaļaužu brīvprātīgās milicijas vienības, družiņņiki. Atceros, mans tētis arī… Sapulcējas vīri, uzliek zilas aproces un iet patruļās pa ielām. Tas bija plezīrs. Bet arī sadarbošanās.

Varēji nodarīt daudz ļaunuma līdzcilvēkiem, arī nebūdams čekas aģents. Teiksim, aktīvs komjaunietis pilnsapulcē panāca, ka no universitātes tiek izslēgts kursabiedrs. Par to, ka viņš zem galda ir lasījis, piemēram, Zentas Mauriņas sacerējumus. Partijas sapulcēs, darbaļaužu kolektīvos, vai dieniņās, kādas tik represijas nebija! Kurpretī, iespējams, čekas ziņotājs varēja tomēr nenodarīt pāri nevienam.

Čeka gan uzrāda visasiņainākos pret cilvēciskajām vērtībām vērstos noziegumus.
Bet čeku bija izveidojusi Komunistiskā partija, tā bija visa ļaunuma sakne! Un bez VDK bija arī citas represīvās iestādes: Iekšlietu ministrija, padomju armija… Kāpēc netiek nosodīts komunists, kurš ir bijis ļoti aktīvs, naidīgs un riebīgs pret saviem līdzcilvēkiem, bet nebija čekists? Dievs pasarg, tam tiešām nav nekāda sakara ar to, ka tur [čekas maisos] varētu būt mans vecaistēvs! Viņš jau sen ir zem zemes.

Kas bija tavs vecaistēvs?
Elektriķis. Kara laikā un pirmos pēckara gadus — mazas spēkstacijas pārvaldnieks Do-belniekos pie Ikšķiles. Pēc tam līdz pat pensijai — elektroceha priekšnieks Rīgas Audumā.

Uzvārdā Bruģētājs, un turklāt tas ir paša izdomāts. Mana vectēva tēvs bija Fricis Bruģis. Puika no laukiem atnācis uz Rīgu, pielicis sev otru uzvārdu, kļuvis par Frici Bruģi-Bruģētāju. Esot domājis, ka Bruģis ir tas, ko cilvēki mīda kājām, kurpretim Bruģētājs to bruģi liek, tas ir kas cēlāks.

Vai arī Adresēs bija stāsti, kas izrādījās personiskāki nekā citi?
Speciāli uz to «nespiedu». Adrešu 1. sērijā pirms vairāk nekā trim gadiem gan bija apzināti manis izvēlēta personiska adrese. Esmu dzimis Saldū, mans tētis tajā laikā tur strādāja, manas pirmās bērnības atmiņas saistītas ar Saldu.

Adresēs bija stāsts par svaigi uzcelto Saldus Mūzikas un mākslas skolu. Esi tur bijusi? Brīnišķīga! Jauni arhitekti, MADE birojs. Pirmajam raidījumam vajadzēja tādu garāku ievadu, to filmējām manas dzīves pašā pirmajā adresē, hruščovku pagalmā Revolūcijas ielā 17, tagad tā ir Rīgas iela. Pie ābeles, ko nu jau vairāk nekā pirms 40 gadiem iestādīja tētis — par godu tam, ka es piedzimu.

Vēlāk gan neesmu mēģinājis stāstus vīt ap savu personību. Nedomāju, ka esmu tik interesants. Adreses un Atslēgas ir autorraidījumi, protams, tie ir personiski — nevairos no sava viedokļa paušanas. Loģiski, ka tas, lai cik objektīvos faktos vai patiesībā balstīts, būs subjektīvs.

Starp citu, arī šogad Adreses turpināsies trīs mēnešu TV sezonā no septembra līdz novembrim.

Īss formāts, dokumentāli materiāli un tu pats. Atslēgas tevi piesaka kā ekspertu, autoritāti.
Tas, ka skatītāji ekrānā neredzēs citas «runājošas» galvas, nenozīmē, ka es viens veidoju šī stāsta saturu. Intervijas ir, tikai tās ir aizkadrā. Izpētes stadijā esmu runājis ar ļoti daudziem cilvēkiem, pētījis dažādus materiālus. Neesmu ne enciklopēdija, ne pārgudrs orākuls, kurš varētu atļauties pieķēzīt ēteru tikai ar savu viedokli. 15 minūtes ir apzināti izvēlēts, īss stāsta formāts. Normāla TV raidījuma garums sākas ar pusstundu, bet man šķita, ka par vēsturi ir jāstāsta īsi. Īsi, bet tas nenozīmē «maz».

Būtu varējis dabūt pusstundu ēterā, ja gribētu?
Vai dieniņ, mans stāstāmais jau nav 15 minūtes garš, tas būtu nožēlojami. Stāstāmais ir jāiekļauj 15 minūtēs, tā ir milzīga atšķirība. Aiz šīm 15 minūtēm ir nedēļas, reizēm mēneša izpēte.

Ja gribi kaut ko izstāstīt aizraujoši, interesanti un pietiekami koncentrēti, tev par to ir jāzina vismaz trīs reizes vairāk, nekā jebkad varēsi izstāstīt. Nedod Dievs, ja mēģināsi izstāstīt visu, ko zini! Tad būsi vienkārši apnicīgs pļāpa.

Man nebūtu problēmu par jebkuru no Atslēgu tēmām uztaisīt stundu garu raidījumu. Bet tieši tāpēc, ka vēsture daudzu uztverē ir kas garlaicīgs, apgrūtinošs, smags, ir jāatrod viegla forma. Viegla — tas nenozīmē infantila. Arī Adreses, kur pusstundā tiek izstāstīts par diviem objektiem, katram veltot tikai padsmit minūtes, ir labs piemērs, kā, nekļūstot dzeltens, triviāls un virspusējs, vari īsā veidā izstāstīt būtiskas lietas. To pašu mēģinu darīt Atslēgās.

Tas ir arī stāsts par mūsdienu cilvēku fragmentēto uztveri, YouTube paaudzi. Cilvēkus aizķer tas, kurš prot būt kodolīgs.

Padsmit gadus strādāju reklāmā, biju radošais direktors vienā no Latvijas lielākajām aģentūrām. Reklāma dod ļoti daudz gan sevis iekšējai strukturēšanai, gan izteiksmes formai. Liek izteikties kodolīgāk un daudznozīmīgāk. Personāla vadībā ir tāds termins «lifta garuma saruna». Ja trāpies vienā liftā ar priekšnieku, tev jāprot, kamēr lifts brauc līdz stāvam, kurā priekšnieks izkāpj, izstāstīt savu ideju, lai dabūtu paaugstinājumu. Pārfrāzējot «lifta garuma sarunu» manam Atslēgu konceptam, noformulēju, ka tā ir vīna glāzes garuma saruna.

Satiekoties ar kolēģiem vai draugiem mājas ballītē vai izstādes atklāšanā, saviesīgi runājam. Un tās ne vienmēr ir tukšas pļāpas, tas var būt arī kas foršs un interesants.

Raidījumā nevis kaut ko raidu, bet sarunājos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man pašam tas riktīgi interesē, saproti?

Pašā pirmajā, barikādēm veltītajā raidījumā biji savācis nepieredzēti detalizētu pasaules kontekstu šiem notikumiem. Parasti, runājot par barikādēm, koncentrējamies tikai uz «mēs to izdarījām».
Tas ir Atslēgu mērķis — katrā stāstā par it kā zināmo atrast mazliet citu skatu leņķi. Atslēgt mazākas durtiņas vai uziet «dubulto dibenu».

Lai nu par ko, par barikādēm visi zinām. Kā ir janvāris, tā Panorāma pilna sižetiem: atcere, ugunskuri… Tas viss, neapšaubāmi, ir svarīgi un personiski. Man arī toreiz bija jau 17 gadu, «liels zirgs». Gājām ar draugiem [barikādēs] ēst sviestmaizes, baigā eksotika!

Kas tajā brīdī notika pasaulē — par to esam mazāk interesējušies. Man bija tāds stereotipisks priekšstats, ka neviens mums ļoti nepalīdzēja.

Bet, vērojot dziļāk, tobrīd neviens necīnījās par Baltijas valstu neatkarību. Cīnījās par perestroikas turpināšanos. Rietumi pamatoti uzskatīja, ka ar asinsizliešanu Baltijā Gorbačovs perestroiku nogalinās. Mēs vienkārši kļuvām, sev par laimi, par ķīlniekiem, lai pere-stroika turpinātos.

Lieliem notikumiem ir tendence folklorizēties. Viedoklis ir tik nostabilizējies, ka nemeklējam neko jaunu. Tavs raidījums pierāda, ka var atrast.
Protams, var! Iedomājies, stāvam ar vīna glāzēm, sākam pļurkstēt par vēsturi. No Ziemeļkorejas diktatūras aizrunājamies līdz tēmai — Ulmaņa apvērsums. Es saku: «Bet mums taču pašiem kādreiz bija diktatūra. Ulmaņa apvērsumu visi zinām. Bet vai tu zini, ko tajā laikā, 1934. gada 15. maijā, darīja Valsts prezidents?»

Valsts prezidents vēl divus gadus pēc apvērsuma bija Alberts Kviesis. Kad Kvieša pilnvaras izbeidzās, Ulmaņa Ministru kabinets pieņēma likumu, ka Valsts prezidents un Ministru prezidents ir viena persona. Par mazāk zināmo un paradoksālo šķautni — ko apvērsuma laikā darīja Valsts prezidents — stāstīšu Atslēgās.

Ulmanis apvērsumu realizēja ar armijas un aizsargu rokām. Pēc Satversmes bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks ir Valsts prezidents. Alberta Kvieša rokās bija Satversmes pants, ar ko varēja visu apstādināt, bet viņš to nedarīja. Un 1936. gadā, kad Alberts Kviesis pārstāja būt Valsts prezidents, Ulmanis viņu iecēla par valstij piederošās Slokas papīrfabrikas ģenerāldirektoru. Saglabājot to pašu algu, kas viņam bija kā Valsts prezidentam! Vēsture? Bet — cik aktuāli! Mūsdienās notiek tieši tas pats.

Vēl viens dzīpars, ko cenšos izvilkt cauri visiem Atslēgu stāstiem — atrast kopsakarības, kas sasaucas ar mūsdienām. Tas pats stāsts par trimdu pēc Otrā pasaules kara! Tolaik Latviju pameta apmēram tikpat daudz cilvēku, cik ir pametuši mūsdienās jau kā ekonomiskie emigranti.

Cilvēkiem, kas aizbrauca no Latvijas kara laikā, bija pilnīgi cita motivācija, tie bija politiskie bēgļi.

Skaidrs, ka prom brauca sabiedrības elite. Atskatoties uz Latvijas pēdējo 100 gadu vēsturi, visi lielie notikumi ir šķēluši nost sabiedrību no virspuses, no augšas. Tikko ir nodibinājusies neatkarīga valsts — agrārā reforma, [muižu sadalīšana]. No vienas puses, taisnīga, no otras — tā un 1939. gada vācbaltiešu repatriācija faktiski iznīcināja mūsu aristokrātiju. Bijām klasiska rietumeiropas sabiedrība. Aristokrātija nebija latvieši, bet tie bija Latvijas Republikas pilsoņi, daļa no mūsu sabiedrības, intelekta un kopprodukta. 50 000 elites cilvēku 30. gadu beigās — bams! — vienkārši vairs šeit nebija.

1940. gads, nāk iekšā komunisti. Baigais gads — atkal ķeras pie elites. Nacisti — ebreju holokausts. Turīgākā, izglītotākā sabiedrības daļa — tankš! 1944. gads, kas bēg prom? Sabiedrības krējums. Nāk atpakaļ komunisti, un ko viņi represē? Turīgākos, inteliģentākos.

Iedomājies, kāds būtu nācijas potenciāls, ja nebūtu šo cirtienu! Izklausās baisi, bet mēs esam sabiedrības pārpalikums. Tas, ka esam uzbūvējuši atkal no nulles savu valsti, esam atkal «lielo vīru» klubiņos, ir fantastisks panākums.

Nekad neielaidīšos diskusijā par to, ka mēs šeit slikti dzīvojam. Ļoti labi atceros, kā dzīvojām 1989. gadā. Neviena Rietumeiropas sabiedrība 30 gados nav uztaisījusi tādu tīģera lēcienu!

Aizvakar filmēju kārtējo Atslēgu sēriju, par perestroiku. Stāsta fokuss — Gorbačova vizīte Rīgā 1987. gada februārī. Izdomājām, ka izbraukšu to pašu maršrutu, ko toreiz viņš. Ļeņina piemineklis, Latviešu Sarkano strēlnieku piemineklis, Tautas sasniegumu izstāde, Ādaži…

Mums bija Tautas sasniegumu izstāde?
Nu, redzi! Izstāde bija Mežaparka estrādes mājā, otrajā pusē. Padomju cilvēks tur varēja apskatīties preces, kuras padomju veikalos nopirkt nevarēja. Gorbačova vizītes laikā tikko bija sākusies perestroika un glastnostj — atklātība. Un, saproti, aizved ģenerālsekretāru uz izstādi, bet… Gorbačovs par to nepriecājas! Viņš saka: ir jāstrādā labāk. Ir jāpaceļas nākamajā līmenī. Un Maskavas kinožurnāls, kas taisa reportāžu par šo vizīti, paziņo, ka visas šīs preces ir tautai nepieejams deficīts. Un visa izstāde ir pohazuha (izrādīšanās). 1987. gads, tikko vēl bija šausmīgākā stagnācija un pēkšņi — tāds «čalis» pie varas!

To pašu «Gorbačova ceļu» mūsdienās izdomāju izbraukt ar veco žigulīti. Dzintaronkulis no Baldones iedeva vienu no pirmajiem žiguļu modeļiem, 70. gadu ražojuma. Koši zils, krāsa — fantastiska! Lai gan man pašam 90. gadu vidū viena no pirmajām mašīnām bija žigulis, iekāpu un — kultūršoks. Saproti — kādreiz mums žigulis bija luksuss. Bet tas arī toreiz nebija nekas labs. Salīdzinot ar 90. gadu vācu mašīnām, žigulis bija, atvaino, sūds.

Dzintaronkulis neapvainosies?
Protams, žigulis šobrīd ir antikvāra vērtība. Bet, saproti, tā mašīna ir reāli nedroša. Normāli piesprādzēties nevar. Labajā pusē atpakaļskata spoguļa nav, un tā tālāk. To visu stāstu tādēļ, lai vēlreiz uzsvērtu, cik milzīgu darbu esam izdarījuši pēdējās desmitgadēs un cik tālu esam aizbraukuši.

Šausmīga blēde!

Bērnu grāmatu autore Luīze Pastore (31) uz Londonas grāmatu tirgu pavasarī dosies ar apziņu, ka latviešu grāmatas britiem spēj dot jaunus plašumus

Simpātiska, slaida gaišmate, kura pusaudžu gados sapņoja kļūt par rakstnieci, jau 20 gadu vecumā izdeva pirmo grāmatu, bet nu ir viena no četriem latviešu autoriem, kuri pārstāvēs savu valsti Baltijas literatūrai veltītajās dienās Londonas grāmatu tirgū aprīlī. Tā ir Luīze Pastore.

Patlaban rakstniece izmēģina, kā ir apavienot grāmatu rakstīšanu un gadu un divus mēnešus vecās meitiņas audzināšanu. Lai cik dīvaini tas šķistu, viņas atziņa — rakstīt bērniem ir vieglāk, ja personīgās pieredzes ar viņiem nav.

Luīze Kultūras akadēmijā studējusi kultūras menedžmentu, kādu laiku mācījusies arī Dānijā. Aizvien rakstījusi līdztekus algotam darbam — kultūras pasākumu rīkošanai. 11 gadu laikā izdotas astoņas Luīzes grāmatas. Piecas no tām — sērijā Mākslas detektīvi, ko rakstniece veido kopā ar mākslinieci Elīnu Brasliņu. Bērniem saprotamā valodā tās vēsta par slavenu latviešu māk-slinieku darbiem. Rudenī jāiznāk jaunākajai — par abstraktā ekspresionisma izcilību Marku Rotko. Luīzes grāmatā viņa darbu noslēpumu pēta mazajiem lasītājiem labi pazīstamā meitene Poga un puika Teo. Aprīļa sākumā divkārt gada balvu literatūrā par grāmatām bērniem ieguvušo Luīzi gaida cits liels notikums: Baltijas literatūras dienās Londonā notiks viņas Maskačkas stāsta angliskā tulkojuma svinīga atvēršana. Latviešu rakstniece cer sastapt mazos britu lasītājus, jo «bērni ir iedvesmojoši», kā rāda viņas pieredze, regulāri tiekoties ar 8—12 gadus vecajiem lasītājiem Latvijas skolās. Intervijā Luīze stāsta, kas ir galvenais, ko viņa vēlas vēstīt Londonā, kā arī izstāsta, kāpēc raksta tieši bērniem.

Ko gaidāt no Londonas grāmatu tirgus?
Tā ir iespēja aizbraukt uz vēl vienu vietu, kas ir tālāk nekā Līvāni vai Jēkabpils. Satikt iedvesmojošus cilvēkus. Gan Līvānos bērni ir iedvesmojoši, gan arī Londonā. Iepazīt jaunus lasītājus un arī nelasītājus man ir vienlīdz interesanti. Tad braukšu mājās un kaut ko jaunu uzrakstīšu. Rakstnieka galvenais uzdevums tomēr ir rakstīt, nevis nodarboties ar mārketingu.

Savā Instagram profilā rakstāt, ka Londona ir jūsu mīļākā pilsēta. Ar ko tā jūs fascinē?
Esmu galējību cilvēks: man patīk pilnīgi lauki, kuros pazūdu, un tieši tāpat es pazūdu Londonā. Rīga izmēros ir mazpilsēta, te visi cits citu pazīst. Pasaules lielpilsētās mani fascinē iespēja būt nekam. Sākt no nulles ar katru jaunu cilvēku, kuru satieku. Ar katru jaunu cilvēku, ko iepazīsti, tev ir iespēja attīstīties, uzzināt ko jaunu. Vēl man Londonā patīk multikulturālisms. Pat pēc Brexit multikulturālisms aizvien ir šīs pilsētas zīme. Brexit tomēr zosādu uzdzina: Lielbritānijā dzīvo mani tuvinieki, draugi, zinu, ko cilvēki no Austrumeiropas jūt un domā. Tomēr multikulturālisms Londonā aizvien ir. Man tā pietrūkst Latvijā.

Studējot esmu dzīvojusi Dānijā. Tas man palīdzēja apzināties gan to, ar ko Eiropā atšķiros kā latviete, gan arī, cik ļoti Latvijā pietrūkst atvērtības citādajam.

Ar ko latvieši atšķiras no citām Eiropas nācijām?
Dānijā izjutu, cik augsts ir dzīves un komforta līmenis. Knuts Hamsuns rakstīja par badu [1890. gadā iznākušajā romānā Bads], bet mūsdienās skandināviem nav par to jādomā. Nav uztraukumu, kas ar tevi notiks. Allaž jūties drošībā, jo valsts parūpēsies. Tā ir brīnišķīga sajūta. No otras puses, tā mazina cīņu par savu vietu pasaulē, kas raksturīga latviešiem. Mēs cīnīsimies par sevi. Nekad neieslīgsim komfortablā pārliecībā, ka varam atslābt. Iespējams, tieši tāpēc mēs kā nācija sasniegsim vairāk, jo cenšamies. Grūtības ir ļoti labs katalizators.

Jūsu pirmā grāmata iznāca, kad bijāt tikai 20 gadus veca. Kā izdevās «uztaustīt» mūsdienu bērnu iztēles pasauli? Viņi jūsu grāmatu lasīja ar lielu interesi.
Mani šis jautājums vēl aizvien nodarbina. Toreiz, kad sāku rakstīt, bērnu auditorija man neinteresēja tik ļoti kā tagad. Taču es sapratu, ka literatūra bērniem ir vienīgais izteiksmes līdzeklis, kā varēju pateikt to, ko vēlos. Idejas, ko gribēju nodot citiem, strādāja tikai bērnu literatūras ietvarā. Pieļauju — ja tagad mēģinātu runāt par mākslu ar pieaugušajiem, mani īpaši nopietni neuztvertu. Arī pati sevi es neuztvertu nopietni. Tiklīdz runāju [savās grāmatās] ar bērniem, situācija mainās. Bērnu iztēles pasaulei ir atvērtākas robežas nekā pieaugušo.

Vai jūs varētu kā Harija Potera autore Džoanna Roulinga — pievērsties arī pieaugušo literatūrai?
Es viņu ļoti labi saprotu. Viņai ir idejas, ko nespēj izteikt vienā lauciņā. Tāpēc izsaka tās citā. Pagaidām nevaru teikt ne «jā», ne «nē» pieaugušo literatūrai. Nezinu, kādas idejas pie manis laika gaitā atnāks.

Kopš jums ir meita, vai labāk saprotat, ko bērni gribētu lasīt?
Man bērniņš pieteicās salīdzinoši vēlā vecumā. Agrāk bieži dzirdēju izteikumus, kā varu zināt, kas bērniem nepieciešams, ja esmu bezbērnu autore.

Nejauks mēģinājums diskriminēt.
Tagad, kad man ir bērns, izkristalizējusies atbilde: cilvēkiem bez bērniem ir vieglāk bērniem rakstīt. Raksti iztēlotam bērnam, tādam kā ideālam. Tas ne vienmēr sakrīt ar realitāti. Bērni ir forši, bet var būt arī neforši. Tāpat kā pieaugušie. Cilvēkiem ir dažādas rakstura šķautnes.

Iespējams, agrāk es rakstīju sev — savam iekšējam bērnam. Galvenais bija kritērijs: vai mans iekšējais bērns grib to lasīt? Joprojām man pašai ir ļoti svarīgi, lai rakstīt nav garlaicīgi. Citādi tas pārvērstos par darbu. Es negribu grāmatu rakstīšanu pārvērst par darbu! Es to gribētu darīt pat tad, ja man būtu izvēle: doties atvaļinājumā uz Tenerifi vai rakstīt.

Vai saprast mūsdienu bērna iztēli attīstītu tehnoloģiju ielenkumā ir grūti?
Viens no jaunākajiem britu pētījumiem par bērnu lasīšanas paradumiem ir tāds, ka 8—12 gadus veci bērni aizvien biežāk atgriežas pie drukātajām grāmatām. Ir nepieciešama atslodze no elektronikas. Drukātu grāmatu bērni uztver kā vēl vienu interesantu lietu, ko darīt. Ir dziesma Video Killed the Radio Star. Patiesībā neviens nevienu nenogalina. Viss pastāv līdzās.

Es neesmu skeptiska pret tehnoloģijām. Reizēm gan, kad aizbraucu uz tikšanos ar bērniem skolās, viņi runā «ķīniešu valodā» [par tehnoloģijām] — daudz ko nezinu.

Es domāju, ka jaunie rakstnieki [no divdesmitgadnieku paaudzes] rēķinās ar tehnoloģiju pasauli, kurā dzīvo bērni. Viņiem tas ir dabiski. Taču nepieciešami arī tādi autori kā es, kuri iepazīstina bērnus ar vēsturi: kas notika pasaulē, pirms viņi tajā ienāca.

Īstenībā esmu šausmīgs blēdis. Mana metode ir bērnus apmānīt. Visforšākais ir brīdis, kad aizbraucu uz kādu skolu un pirmajās rindās ir nosēdināti zēni, kuri neklausa, kuriem neinteresē šis pasākums. Telefoni viņiem diemžēl atņemti, un viņi spiesti atsēdēt. Šie skeptiskie bērni, kuri turklāt pastāsta, ka nelasa grāmatas, man ir liels uzmundrinājuma avots. Ir interesanti viņus apmānīt. Iestāsīt, ka šis pasākums nebūs par lasīšanu. «Es tikai gribu ar jums izspēlēt spēli!» Tās gaitā viņi spiesti izlasīt manis dotos materiālus, citādi nesanāktu spēle, un pat nepamana, ka ir arī kaut ko uzzinājuši, piemēram, par latviešu māksliniekiem. Beigu beigās no mazajiem «heiteriem» viņi kļūst par maniem draugiem. Varbūt vēlāk lasīs vēl!

Vai atceraties sašutumu sociālajos tīklos par kādu fotogrāfiju, kurā britu pusaudži bija redzami mākslas muzejā sēžam ar saviem telefoniem? Kā vēlāk izrādījās, muzejs bija izveidojis lietotni, kurā par katru mākslas darbu varēja izlasīt vairāk, un bērni savos telefonos to aizrautīgi darīja.
Es domāju, ka mēs varam tehnoloģijas padarīt par mācību instrumentu, kas bērniem ir interesants. Nevis strostēt, iedzīt viņos šaubas par sevi kā labu un vērtīgu cilvēku. Tas ir mūsu, pieaugušo, uzdevums: iemācīt, kā ar tehnoloģiju palīdzību var kļūt gudrāks.

Grāmatas ir tikai jūsu pašas ideja, vai reizēm nāk kā piedāvājums uzrakstīt par kādu tēmu?
Dažādi. Ja man tiek izteikts piedāvājums un pirmajās piecās minūtēs saprotu, kā par to rakstīt, piekrītu. Piemēram, ideja par mākslas grāmatu sēriju bērniem radās mākslas zinātniecei Laimai Slavai no izdevniecības Neputns. Jā, es nodomāju, ļoti interesanti!

Vai idejas grāmatai rodas arī sarunās ar bērniem?
Ir bijušas dažas reizes, kad gribējies ideju viņiem «nozagt»! Bērni ir ļoti asprātīgi. Domāju, kā izmantot kādas meitenes, ja nemaldos, no Līvāniem, ideju manai grāmatu sērijai Mākslas detektīvi. Man tur darbojas takšelis Komats.

Tas resnais taksītis?
Jā! Meitene no Līvāniem ieteica, ka Komatam nepieciešams draugs Punkts, kopā viņi būtu izmeklētāju tandēms Semikols.

Kurš no jūsu grāmatu tēliem ir visnepaklausīgākais, tāds, par kuru grūti rakstīt?
Manos mākslas detektīvos ir meitene Poga, tāda nepaklausīga. Viņa ir tik neparedzama! Šobrīd mums ar viņu ir sarežģītas attiecības, jo viņa ir grūtā attīstības posmā. Pati esmu bijusi šajā dzīves situācijā, pusaudžu gados, un spēju ar Pogas problēmām identificēties. Mani Poga neuztrauc tik daudz kā cits tēls šajos detektīvos — Teo. Viņš ir ļoti paredzams. Gribas pabakstīt: dari citādi! Viņš man saka: nē, esmu racionāls un darīšu lietas pareizi!

Poga un Teo ir bērni, kuri sērijas Mākslas detektīvs ietvaros izaug. Viņi sākotnēji ir 6—7 gadus veci. Jaunajā grāmatā par Marku Rotko, ko tagad rakstu, viņi jau sasnieguši pubertāti. Viņiem piemīt spēja ceļot laikā ar mākslas palīdzību. Kā detektīvi viņi atklāj mākslas noslēpumaino pasauli.

Vai tas, ka pati esat studējusi kultūru, tomēr ne mākslas zinātni, traucē vai palīdz rakstīt?
Ja es būtu pārāk gudra mākslas teorijā, nekas labs nesanāktu. Saprotu bērnus, kuri [par mākslas darbiem] nezina neko.

Grāmatā par Rotko esmu iekļāvusi savu vienaudžu, bērnu un dažādu citu muzeja apmeklētāju  mīļāko izteicienu «es arī tā mācētu!». Kā aizbraucu uz Rotko muzeju Daugavpilī, dzirdu to katru reizi! Atspēros no šīs frāzes, lai izpētītu un paskaidrotu, kāpēc tomēr mēs tā nemācētu un kāpēc Rotko tiek uzskatīts par īpašu mākslinieku.

Kā rakstāt tagad, kad mājās gadu vecs mazulis, kurš prasa uzmanību?
Es jau varētu žēloties, cik grūti ir sievietei rakstniecei, bet, nē, man nav daudz grūtāk kā jebkurai citai sievietei un arī tēviem! Mums visiem ir vienlīdz grūti un vienlīdz viegli.

Protams, jebkuram radošam cilvēkam zināmas grūtības ir. Lai es kaut ko uzrakstītu, man sevi apzināti jāpadara ļoti jūtīgu. Nevaru pārslēgties no ikdienas loģistikas uz rakstīšanu — tad nekas nesanāks. Ja mani rakstīšanas stāvoklī kaut kas iztraucē, nav konflikta vai trača, bet iekšēji kaut kas sagriežas. Tāpēc rakstīšana nozīmē labu plānošanu. Man ir viena diena nedēļā, kad varu rakstīt.

Uz jūsu rakstāmgalda stāv Mac un ūdens pudele. Nekādas bohēmas, nekārtības, sevis plosīšanas pazīmju!
Varētu jau, bet nav laika! Varbūt agrākos laikos bohēmu radošā darbā uzturēja izredzētības sajūta — ka tu drīksti. Patiesībā vienkārši vajadzīga profesionalitāte. Es nekavēju termiņus un vēlos tādu pašu attieksmi pretī. Esmu no neērtajiem māksliniekiem, kuri aizstāv savas tiesības.

Esat pārliecināta par savu vērtību?
Man vajadzīgas iekšējās karsējmeitenes, lai rakstītu. Bailes no neizdošanās ir nenormālas. Smieklīgākais, ka katru reizi liekas: nē, tik grūti nekad nav bijis! Tad iekšējās karsējmeitenes saka: nē, atceries, tu arī pie iepriekšējās grāmatas tā juties!

Vai gadu vecajai meitiņai lasāt priekšā? Ir grāmatas, kas viņai patīk? Vai mazuļiem jālasa priekšā?
Lasu viņai kopš divu mēnešu vecuma. Nevienu brīdi nav bijusi sajūta, ka bērns nesaprot, kas tiek darīts. Bērnu uztveru kā mazu lokatoru, kuram visas maņas atvērtas. «Es esmu ienākusi pasaulē, un šajā pasaulē lasa grāmatas.» Nav tāda vecuma, ar kuru sākt. Grāmatām vienkārši jābūt bērna pasaulē, gluži tāpat kā brokastīm. Apzināti mājās visur novietoju grāmatas. Arī vannasistabā. Meita var paskatīties, paspēlēties.

Kas ir svarīgais, ko, braukājot pa Latvijas skolām, esat sapratusi par mūsdienu bērniem?
Esmu novērojusi, ka pilsētas bērniem, kuriem vairāk iespēju gan tapt izklaidētiem, gan arī apmeklēt dažādus pulciņus, impulsu ir mazliet par daudz. Reizēm bērnam vajag ļaut garlaikoties. Pašam izdomāt, kā pavadīt dienu. Pati jūtos slikta mamma, ja visu laiku ar bērnu nedarbojos. Taču to nevajag — pārspīlēti nodarbināt.

Savukārt tālākajos Latvijas nostūros reizēm jūtos ekskluzīvi — ka esmu šeit kā rakstniece atbraukusi. Tas ir sāpīgi, jo visiem bērniem kultūrai būtu jābūt brīvi pieejamai lielos daudzumos. Ja tā nav, problēma ir tāda, ka zūd zinātkāre uzzināt.

Kāda pati bijāt kā bērns?
Biju ļoti radošs bērns. Daudz garlaikojos, dzīvoju savās fantāzijās. Dzīvoju Siguldas novada Allažos. Ar māsām augām ļoti labā, rūpīgā ģimenē. Piedzimu Padomju Savienībā, bet pieaugu brīvā Latvijā. Atceros, kā tēvs brauca uz barikādēm, kā manas sakrātās kapeiciņas pēkšņi kļuva bezvērtīgas. Stabila darba pieaugušajiem vairs nebija, jo izjuka kolhozs. Zagļi no veļas striķa zaga pat apakšbikses. Tādi bija 90. gadi, bet pieaugušie tik un tā teica, ka šis laiks ir labāks nekā pirms tam.

Ja «čekas maisos» izrādīsies daudz Atmodas varoņu, tas jūs satricinās?
Es personīgi ne attaisnoju, ne nosodu viņus. No māksliniekiem vienmēr cer, ka viņi būs tautas sirdsapziņa. Ja viņi izrādās cilvēki, kuri izdarījuši nepareizas izvēles, vērtē skarbāk nekā citus laikabiedrus.

Esmu cita paaudze, kurai nav bijis tādu izaicinājumu. Es, protams, varu domāt — nemūžam tā nerīkotos! Taču tādā situācijā neesmu bijusi.

Visvairāk čekas aģentu nodarītais jāvērtē viņu laikabiedriem. Par manu paaudzi ir sajūta: izvērtējam notikušo un ejam tālāk! Godīgi sakot, mums jau apnicis par to runāt un domāt.

Par ko jums, dodoties uz Londonu aprīlī, būs vislielākais prieks?
Ka mēs — Baltijas valstis — esam uzmanības centrā. Mūsu uzdevums kā rakstniekiem būs parādīt, kādi esam. Notiks publiskas diskusijas par dažādām tēmām. Priecājos, ka man un citiem latviešu rakstniekiem tieši tajā laikā iznāks tulkojumi angļu valodā.

Britu grāmatu tirgus ir ļoti noslēgts, tulkoto grāmatu tikai 2—4%. Līdzīga noslēgtība arī vācu, franču valodās. Tās ir lielas valodas, savā ziņā pašpietiekamas. Mūsu uzdevums būs aiziet un parādīt citu perspektīvu literatūrā. Lai britu pasaule kļūst plašāka. Neesam «mazie latvietīši, kuriem jājūtas pateicīgiem, ka iztulkoti angliski». Mums ir, ko dot lielajām valodām!

Grūtākais uzdevums — palikt mierā

Toms Veličko (24), vienīgais jaunais aktieris, ko Jaunajā Rīgas teātrī izvēlējies Alvis Hermanis, ir enerģijas bumba. Viņa tumšo un skumjo pusi pagaidām var tikai nojaust. Varbūt tā iezīmēsies Jozefa K. lomā Kafkas Procesā, kas Mārča Lāča režijā šonedēļ piedzīvos pirmizrādi

Teātra sadzīvē — jo īsts teātris ir kā ģimene, bet ģimenei ir sadzīve — būtiska nozīme ir kopējai humora sajūtai. «Galvenais, ka viņš saprot jokus un spēj uztvert mūsu jokošanās stilu un toņkārtu,» jauno kolēģi uzteic JRT aktrise Baiba Broka. Toms esot ļoti dabiski ienācis teātrī, ar pietiekamu respektu, bet bez pārliekas pietātes pret «vecajiem monstriem». Kuri, starp citu, paši viņu pamanījuši un ieteikuši Alvim Hermanim. «Ievēroju viņu Sapnī vasaras naktī, jo viņam uz Nacionālā teātra lielās skatuves izdevās pilnīgi noturēt skatītāju uzmanību, turklāt — ar klusumu, ar pauzi, ar ļoti nelielu tekstu,» atceras Ģirts Krūmiņš. «Ap viņu bija tā aura, ietekme, kas sniedzas tālāk par pašu cilvēku. Un pieredze, kas nav atkarīga no gadiem. To dod talants.»

Toms ir Vaidavas puika, par teātri ne zinājis, ne gribējis zināt, kamēr Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, gatavojoties žetonu vakaram, ticis pie lomiņas Blaumaņa Ļaunajā garā. To ar ģimnāzistiem iestudēja Valmieras teātra aktieri Krišjānis Salmiņš un Oskars Morozovs. Kad «nobrucis» viens no klasesbiedriem, Toms dabūjis palielo Mantrauša lomu. «Tad es maucu! Pilnīgi uz intuīciju.» Jādomā, ka «maukts» bija pamatīgi, jo pēc tam Krišjānis teicis: nu, ja gribi iet uz aktieriem, tad vari mēģināt. Un Toms mēģināja.

Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadītajam aktierkursam, kas pērn beidza studijas, bija krietni daudz diplomdarbu, kuros varēja ieraudzīt katru no jauniešiem un viņus visus kopā. «Tas ir kurss ar augstu pašnovērtējumu labā nozīmē,» saka režisors Reinis Suhanovs, kurš ar viņiem Valmieras teātrī iestudējis lugu Labie bērni. «Un ar kādu atdevību viņi strādā! Visu izlaiž caur sevi, tas, ko redzam, ir viņu materiāls un viņu stāsts.» Jādomā, ka šīs īpašības — pašapziņa un atdevība darbam — ļāvušas topošos aktierus pamanīt vēl pirms studiju beigšanas. Saņemtas Spēlmaņu nakts nominācijas, bet Alise Danovska dabūjusi arī Gada jaunā skatuves mākslinieka balvu. Un viņi tikuši pie darba labos teātros. Nu jau teatrāļiem itin labi zināma ne tikai Alise, bet arī Kārlis Reijers, Igors Šelegovskis, Elīna Dambe — lai neņem ļaunā pārējie, kam lielās lomas vēl priekšā. Toms nācis no stipra un saliedēta kursa.

Tomēr man arī, pirmo reizi redzot kursu Elmāra Seņkova iestudētajā Sapnī vasaras naktī, starp citiem uzreiz acīs iekrita tieši viņa blondais, smīnīgais Paks, elfu valdnieka Oberona rokaspuika, kas brīvi dzīvojās gan savā pasaulē, gan paguva koķetēt ar zālē sēdošajiem. Pēc tam uzpazinu viņu kā Ričardu III itāļu masku komēdijas stilā iestudētajā Šekspīra lugas versijā. Šis Ričards bija azartisks spēlmanis, maiņveidis un štukotājs. Ar ko viņš atšķiras starp spēcīgajiem kursabiedriem?

Spēlēšanas prieks, saka viens no kursa vadītājiem Elmārs Seņkovs. «Tā ir viņa dominējošā īpašība, kas var arī traucēt. Reizēm viņš tā aizspēlējas, ka pazaudē būtisko un savā spēles priekā var aizmirst par partneri. Viņš ir tik ekspresīvs, īsta enerģijas bumba, ka grūtākais uzdevums, ko viņam var dot, — būt mierā. Un viņam tik ļoti patīk spēlēt, ka ir grūti uzķert, kur tad ir… viņš pats. Retu reizi, noguris, iegrimis sevī, tad viņš ir pats. Toms ir gaišs puisis, pa studiju gadiem tā arī nav pavīdējis neviens tumšs traips, dies zina, cik dziļi viņš tos ir noglabājis. Viņa ampluā ir gaišais klauns. Bet skumjā zona arī viņam ir. Un cerams, ka kāds režisors to atklās. Tāpēc es ļoti gaidu Procesu

Līdz šim Toms paguvis nospēlēt vienu no latviešu strēlniekiem, revolūcijas vadoņa sargiem Pēdējā Ļeņina eglītē. Franca Kafkas Procesā, ko JRT iestudē Mārcis Lācis, Tomam ir galvenā — Jozefa K. loma. Sarunājamies mēģinājumu zālē, uz galda guļ sasvītrots Procesa eksemplārs. Un enerģijas bumba viņš patiešām ir — mierā ne mirkli, skraida, tik tikko ierakstam sasniedzams, rokas pa gaisu, un gandrīz visu laiku mēs smejamies.

Kādas tev bērnībā bija spēles?
Mums bija tāda smuka ābele maziem ābolīšiem — cukurīši tie nebija… Mēs katrs atradām savu stūrīti tajā kokā un spēlējām, ka apakšā ir lava. Visi dzīvojas pa koku, un tad viens krīt, un visiem jāskrien glābt!

Jo apakšā ir lava!
Jā! Es dodos pakaļ savam draugam, jo viņš krīt un kliedz: glāb! Un es nevaru noturēt, un tajā brīdī vēl kāds krīt… Viss bija pa jokam, bet tajā brīdī mēs pilnīgi ticējām. Es biju tur tik ļoti iekšā! Un, protams, štābiņi. Meži Vaidavā bija visapkārt.

Tu tā varēji iet mežā? Vecāki atļāva?
Nu… Varbūt viņi nezināja… Es izeju pagalmā, pa logu var redzēt — mamma taisa ēst… Labi, ejam! Man ļāva darīt visu ko, bet tieši es biju tas prātīgais starp sīčiem. Es pat pīpēt nesāku, kad tas bija populāri manā draugu lokā. Varbūt tā bija manu vecāku taktika. Mēs ar brāļiem esam ļoti brīvi audzināti.

Man ir divi brāļi — septiņus un piecus gadus vecāki. Renārs ir profesionāls mūziķis, skolotājs Valmieras Valsts ģimnāzijā, vada savu kori. Vidējais brālis Ivo aizrāvies ar mašīnām. Parasti mani pieskatīja vecākie brāļi. Viņi mani mocīja! Man tikai nesen izstāstīja, ka abi sēdējuši virtuvē, smērējuši maizītes, jo vecāki ir darbā. Es netiku līdz galda malai, un tad šie uzsmērējuši maizīti un metuši man zemē. Un es ņēmu no zemes un ēdu. Tā viņi ar mani «izpildījās»!

Bet tas jau pieder pie lietas! Ko citu komandēsi?
Pēc tam jau bija forši, ka ir vecākie brāļi. Man kā jaunākajam ļoti daudz palīdzēja… Sākumā dara pāri un pēc tam izpērk savus grēkus!

Tagad viņi nāk skatīties tavas izrādes?
Nāk.

Un vecāki?
Vecāki ir redzējuši mani uz skatuves. Ļeņinā gan vēl ne. Bet viņi brauca uz skolas izrādēm. Tikai ir dīvaini ar viņiem pēc tam runāt: viņi tik un tā redz mani, nevis tēlu.

Tev pašam patīk tagad skatīties izrādes?
Jā, bet es vairs nevaru darīt to normāli. Parasti sāku redzēt sevi kādā lomā, kā es to darītu.

Kāda bija sajūta, pēc Zirgu pasta zālītes spēlējot Sapni vasaras naktī uz Nacionālā teātra lielās skatuves?
Patīkama! Yesss! Man arī loma bija tāda, ka vajadzēja paņemt skatītāju. Man nebija nekāda ceturtā siena. Paks redz, kā skatītāji skatās, pasmejas kopā ar viņiem. Bija pāris teksti, ko es Elmāram piedāvāju, — no Betmena filmas. Mēs vienojāmies, ka Paks varētu būt tāds Džokers, kas grib mainīt dzīves garlaicību. Tad viņam atkal paliek kādu žēl, tad atkal gribas izdarīt kādu nejaucību. Mēs izlēmām, ka Pakam nav ne dzimuma, ne seksuālas pievilcības. Bet viņš mēģina saprast, kas tas ir! Pēta, kāpēc bučo šeit, nevis šeit!

Un tavs tēvocis Vaņa?
Vai… Man izrāde ļoti patika, tomēr labi, ka vairs nav jāspēlē. Es vispār nezinu, kā es to nospēlēju. Man bija 23 gadi, un es mēģināju nospēlēt 47 gadus vecu lauku veci. To pieredzi nevar tā vienkārši…. Es no savas pieredzes to tekstu izprotu pavisam citādi nekā viņš, laukos strādājot. Negulēju kādas desmit dienas pirms pirmizrādes. Tad pagriezu tā, ka Vaņa arī nebija astoņas dienas gulējis, dzēris. Uz skatuves bija labi, bet mājās aizejot… No tās lomas bija grūti aiziet. Mēs ar Emīlu [Krūmiņu, kas spēlēja Vaņu citā sastāvā] viens otram palīdzējām, bet veidojām katrs savu tēlu citādi. Es atradu konkrētu, jūtīgu cilvēku, ko mēģināju spēlēt. Māra teica — jā, viņš tieši tāds arī ir. Pie Māras Ķimeles es tur pa īstam sevi atvēru.

Kas ir pats galvenais, ko esi iemācījies no saviem kursa vadītājiem?
No Māras — meklēt dziļumu, ne tikai lugā, bet arī sevī. Mums bija mēģinājumi, kad mēs četras stundas nosēdējām runādami. Īpaši Tēvocī Vaņā. Mēs runājām par dzīvi, par sāpīgām tēmām, atklājām lietas, ko neviens nezināja. Tieši Māra bija tā, kas ļāva mums sevī atvērt emocijas, kas bija dziļi slēptas. Viņa mācīja kontrolēt emocijas ar domāšanu. Māra mūs pagrūda, lai mēs nebaidītos atvērties, iedeva brīvību.

Māra bija tā emocionālā. Viņa jau arī ir tāds hipijs. Citi mūs bieži sauca par neaudzināto hipiju kursu. Māra bija traka ar idejām! Viņas lauku mājās bēniņos mēģinājām Brehta Kuražas māti.

Elmārs iemācīja precizitāti. Pie viņa gāja vēl grūtāk. Jo viens ir izdarīt ar visām «iekšām», otrs — atcerēties zīmējumu, struktūru un nākamreiz izdarīt tieši tāpat, atkārtot to variantu, taču nevis atspēlēt, bet iziet cauri ar tām pašām emocijām, spēt savienot kopā domu, emocijas, kustības, tekstu… Pat to, kas loģiski neiet kopā. To mums mācīja Elmārs. Viņš bija tas racionālais. Kā teica Mihails Gruzdovs, savienojot galvu un sirdi, rodas kaut kas jauns, nezināms. Man ļoti patika, ka bija viņi abi.

Jūs dabūjāt strādāt arī ar delartiskās komēdijas — improvizētā itāļu masku teātra — speciālistu Dāvidu Džovanzanu. Kā ir spēlēt ar masku?
Daudz drošāk! Maska aizsedz minimāli, bet drošība ir pilnīga! Tā, ka tu nospēlē un pats nesaproti, ko esi izdarījis. Tu esi paslēpies, cits cilvēks. Tu vari darīt un runāt, ko pats nemūžam nedarītu!

Es par to rakstīju arī savā bakalaura darbā — mums vajadzēja izvēlēties vienu lomu un to aizstāvēt, un es paņēmu Ričardu III. Ar masku ir baigi dīvaina lieta: uzliec, un tev pazūd robežas! Atrod balsi, stāju, trīs četras lietas, kas tam tēlam patīk. Pēc tam rakstīju bakalaura darbā, kā reālpsiholoģijā saglabāt šo delartes vieglumu un brīvību. Ričardā viss notika improvizējot. Tev visu laiku jābūt vaļā: partneris kaut ko izdara, un man uz to jāatbild. Tur tā brīvā vaļa! Tas ir brīnišķīgi.

To delartes brīvību tu pēc tam izmantoji Pēdējā Ļeņina eglītē?
Jā, tur arī ir maska — tas baltais grims paslēpj, un vairs nav jādomā, kā atrast kaut ko, kas neesmu es. Es paņēmu no delartes trīs lietas — smaidu līdz ausīm, cerību un skatu uz augšu. Vairāk arī neko nevajag.

Vai tev ir kāds, nu, ne elks, bet mākslinieks, uz kuru skatoties, tu domā — tā es gribētu?
Man tie elki ir parādījušies tieši tagad, kad es aktierus, uz kuriem agrāk skatījos no malas, iepazīstu tuvāk, saprotu, kādi tie ir cilvēki. Viņi man ir kļuvuši gandrīz vai par elkiem. Ne tikai par to, ko dara uz skatuves, bet kādi ir dzīvē. Ģirts [Krūmiņš] zvana: Tom, man tev ir variants. Andris [Keišs], Vilis [Daudziņš], visi ir tik atsaucīgi. Viņi vēro, palīdz. Viņi ir cilvēki bez robežām! Iepazīstot es vērtēju viņus vēl augstāk. Labi, skaisti, enerģētiski, dzīvi mīloši cilvēki. Un, to redzot, man ir tā: ā-ā-ā, es arī tā gribu!

Vai jums pašiem, ansamblim kopumā, ir savs stāsts, ko jūs Pēdējā Ļeņina eglītē spēlējat? Jo savu mūžu neesmu piedzīvojusi, ka ikvienam, kam izrāde patīk, tajā ir pilnīgi cits stāsts.
Uldis [Tīrons, režisors] nāca ar konkrētām idejām: viņš zināja, ko viņam vajag, un visas ainas jau bija izdomātas. Mēs darījām, un viņš reizēm pat neteica, kāpēc. Mēs arī neprasījām un mēģinājām paši saprast, kas tas ir. Vēl joprojām ir kādas ainas… Mēs jau neredzam, kā tas izskatās no malas, kādu informāciju skatītājs paņem. Es atrodos savā tēlā, man ir sava doma, es apmēram saprotu, ko cilvēkiem vajadzētu saņemt, bet, vēlāk dzirdot, ko cilvēki saka, es saprotu, cik viss ir daudznozīmīgi un kā viena lieta var iet kopā ar citu. Tā ka nevaru teikt, ka mums, visam ansamblim ir viens kopējs «mesidžs».

Tu jau gan redzi, kas notiek, kā spēlē Vilis Daudziņš.
Šajā ziņā loma ir ļoti pateicīga: es gandrīz visu laiku skatos pa lodziņu. Kā Vilis darbojas… Vilis ir kaut kāds brīnums. Es visu laiku biju klāt, visu laiku skatījos, kā viņš līdz tam nonāk, ka spēlē Ļeņinu tik… nezinu… precīzi… izjusti… tik dzīvi.

Man joprojām nav atbildes, kā viņš to dara. Jau no otrā trešā mēģinājuma varēja redzēt, ka viņš dara līdz galam, pa īstam. Maska jau parādījās tikai  kādu nedēļu pirms pirmizrādes. Divas stundas viņam to liek. Viņš piecos sāk grimēties.

Kā tev liekas — vai mākslinieka kvalitāte ir atkarīga no tā, kāds viņš ir cilvēks?
Man liekas, jā. Tie, kas dzīvē sevi visvairāk sit, mākslā palaiž sevi vaļā. Kad mūs uzņēma kursā, kāds pavaicāja, kāpēc tieši mēs tikām. Un Māra teica, ka viņi, cik nu tas iespējams trijās eksāmenu dienās, meklējuši labus cilvēkus. Mēs lielākoties visi esam no laukiem, ne no Rīgas. Mārai galvenais bija atrast sirsnīgus cilvēkus — par teātri neko nezina, bet acis deg.

Man šobrīd ļoti aktuāls ir teikums — mīli, tad viss arī būs. Skan salkani. Bet es to izprotu tā: mīlestība pret darbu, pret cilvēkiem, pret lietām — mīlestība pret datoru! — tas ir tas, kā tu uztver dzīvi. Es mēģinu tā arī dzīvot.

Tad man gribas jautāt, vai tu esi kādreiz tā kārtīgi norāvies. No Māras, no Elmāra, vienkārši uz ielas?
Ja noraujies, tad jau esi kaut kur aizšāvis garām. Jādomā, kāpēc es gadījos tur, kāpēc notika tā.

Es šovasar biju Latgalē, un man nākamajā dienā vajadzēja parakstīt te līgumu. Mēs cietām avāriju. Tas arī ir tāds norāviens no dzīves. Visi izdzīvojām, tikām cauri ar sīkām traumām. Bet tas lika aizdomāties. Varbūt tā ir zīme, ka es kaut ko nedaru pareizi?

Nebija pēc tam bail iet parakstīt līgumu?
Bija!!!

Vai tu gaidi darbu ar Alvi Hermani?
Es par to īpaši nedomāju. Koncentrējos darbam, mēģinājumam. Mēģinājumi man patīk pat labāk par izrādēm. Jo — ko nozīmē «iestudēt»? Studēt, mācīties! Ieurbties, lai saprastu. Esmu pietiekami ziņkārīgs, un mani ļoti interesē urbties darbā.

Matemātiķa kliedziens

Ievas Ozoliņas attiecību drāma Dotais lielums: mana māte par rīdzinieka Raita Ozola ģimeni 2017. gada nogalē saņēma žūrijas balvu Amsterdamas kinofestivālā, bet šonedēļ piedzīvo Latvijas pirmizrādi

Dažas dienas pirms gadumijas režisore Ieva Ozoliņa nekala plānus šampanieša ballītei. Kamēr jaunākā no viņas četrām atvasēm, sešgadīgā Dagmāra, iegrimusi rotaļās ar Ievas kolēģu dēlu, mamma studijā Fa Filma apzvanīja bērnunamus, vēloties dokumentēt Jaunā gada sagaidīšanu kādā no tiem. Filma par indivīda vietu šajā sistēmā iecerēta jau labu laiku pirms tam, kad birokrātiskiem un ētiskiem absurdiem uzmanību pievērsa mediji.

Ieva drīzumā Rīgā sagaidīs Unu Oļševsku — uz Angliju savulaik adoptētu bērnunama audzēkni no Latvijas, ar kuru sadraudzējusies, gatava viņu izmitināt pie sevis. «Adoptētie bērni drīkst pieprasīt atpakaļ veco identitāti. Viņa to ir izdarījusi, tagad ar jauniem dokumentiem ies pie iestādēm meklēt māsu Zani, es iešu viņai līdzi ar kameru.» Filmas nosaukums jau izdomāts — Māte valsts.

Lai gan Ozoliņa joprojām liek lietā Mākslas akadēmijas izglītību, mācot veidošanu bērniem vairākās skolās, par pamatprofesiju viņa uzskata kino. Pirms diviem gadiem tapusī pirmā filma Mans tēvs baņķieris nav bijusi vienas reizes veiksme režijā, Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarbam izmantojot dzīves piespēlētu materiālu. Viņas tēvs Boriss Osipovs, uz ārzemēm aizbēgušais 1995. gadā bankrotējušās TOP bankas vadītājs, tika atrasts psihiatriskajā klīnikā Malaizijā.

4. janvārī pirmizrādi kinoteātrī Splendid Palace un vienlaikus interneta vietnē Shortcut piedzīvo jaunais, Fa Filma producētais Ozoliņas kinostāsts Dotais lielums: mana māte. Tas novembra beigās jau godalgots ar prestižo žūrijas balvu First Appearance (Pirmā parādīšanās) pasaulē nozīmīgākajā dokumentālo filmu festivālā IDFA Amsterdamā, kam bija pieteikti 3887 darbi.

Janvārī arī paiet gads, kopš Latvijā negaidīti atgriezās tavs tēvs Boriss. Filma Mans tēvs baņķieris, ar kuru ieguvi Lielā Kristapa balvu par labāko kinodebiju, sagrieza kājām gaisā tavas ģimenes dzīvi.
Stāsts [par tēva atrašanos] bija dāvana, tikai bija jāprot to paņemt. Par manu pirmo filmu cilvēku interese bija milzīga. Man kā meitai šis stāsts finišēja laimīgi, jo pazudušais tēvs bija pie vietas [Malaizijas klīnikā]. Filma bija pabeigta, viņš bija priecīgs. Domāju — lūk, esmu viņam izdarījusi labu! Bet vienā brīdī vairs tā nelikās…

Divus mēnešus biju Parīzē, La Cité internationale des arts rezidencē, un man zvanīja [Latvijas] Ārlietu ministrija. «Mums ir dokumenti, diemžēl mums tas ir jādara, [jānogādā tēvs uz Latviju].» Saku: «Vai jūs nevarat apliet ar kafiju tos dokumentus? Nu, lūdzu, vismaz līdz pavasarim!»

Tad zvanīja māsa: «Klausies, parīt būs tēvs, bez «putniem», kur mēs viņu liksim?»

Johaidī, tu esi reāli iekritis savu ambīciju dēļ taisīt filmu!

Malaizijas klīnikā tēvs nevarēja būt uz palikšanu, viņam bija nostabilizējusies veselība, paredzēta rehabilitācija — atgriešanās sabiedrībā. Viņu iesēdināja lidmašīnā, mēs viņu sagaidījām. Paši nekad nebūtu teikuši: vediet. Jo viņam vajag īpašu aprūpi. Sevišķi, ja ir stress, klimata maiņa un nav tās mazās tabletītes. Kad Tvaika ielā tēvam izrakstīja [nepareizās] zāles, viņš pat nevarēja muti pakustināt, bija paralizēts…

Protams, es sāku taisīt otro filmu [par tēva atgriešanos]. Bet diezgan ātri sapratu, ka filmas nebūs. Tēvs, protams, ir pilnīgi traks. Un mēs arī bijām ārprātā.

Paveicās, ka tēvs tika Aknīstē, psihoneiroloģiskajā klīnikā meža vidū. Viņš man ir draugos feisbukā, es viņam sūtu savus scenārijus, idejas, visu laiku sazināmies. Uz jaunās filmas pirmizrādi viņa tomēr nebūs. Labāk ne! Ir skumji aizbraukt ciemos un redzēt — seja tāda plastmasīga. No zālēm un no slimības. Divas stundas viss ir baigi «čiv», tad viņš nogurst, mēs braucam prom.

Tava jaunā filma Dotais lielums: mana māte ir sarežģīts stāsts par dēla un mātes attiecībām.
Tas atnāca pie manis visai dīvaini, droši vien manas tarkšķēšanas dēļ. Mans draugs Kristaps bija skolasbiedrs [filmas] galvenā varoņa Raita Ozola brālim Mārim no Liepājas. Māris ir super — no matemātiķu ģimenes, zinātnieku vides, izsities kvantu skaitļošanas topā. 33 gados — profesors Amsterdamas Universitātē.

Kristaps palīdzēja Mārim Kalnciema kvartālā rīkot populārzinātnisku lekciju par kvantu skaitļošanu. Aizgāju un redzu — Māris, tāds ar drediem, saka: «Es tagad spēlēšu mātei klavieres.» Viņa sēž, viņš spēlē — nenormāli skaisti! Tad pāri galdam pārliecas kāds džeks, ieskatās acīs: «Es esmu Māra brālis.» Viņš mani faktiski atrada. Pļāpājām, aicinu: «Varbūt gribi braukt pie mums kādreiz ciemos? Viņš: «Jā, un vai var — paņemšu veļu līdzi, man tieši veļasmašīna saplīsusi?» Viņš dzīvo Rīgā, Purčikā, bet mamma dzīvo Liepājā. Tā sāka pie mums braukt, mani bērni «iečekoja»: «Sasodīts, kas tas tāds?» Vasara, ārā +28, viņš ziemas zābakos ar silto iekšu, uzvalkā, ar Rimi somu, tur — vīriešu krekli… Vienmēr šokolādi atveda, salauza gabaliņos, nolika. Un tad mēs visa ģimene risinājām matemātikas uzdevumus, kas ir uz loģiku un asprātību, tik interesanti!

Zinām — matemātiķi mēdz būt dīvaini. Taču vienreiz pamanīju, ka viņš bija ierakstījis feisbukā: «Neērti atzīt, bet es raustu valodu, un man ir pamats domāt, ka tam ir sakars ar manu māti.» Tas kaut ko atgādināja.

Man ir riktīgi laba mamma, ļoti rūpējusies par mums. Bet gribas, lai viņa ir arī draugs. Citām klasesbiedrenēm tā bija, varēja par brūtgāniem runāt… Mums: kā siena pa vidu. Sapratu Raiti. Tomēr kāpēc viņam ir tik traki, ka viņš rausta valodu?

Pamazām nonācu viņa dzīves telpā. Izpēti veicu pati, daudz kas no manis filmētā materiāla ir iegājis filmā. Viņš gribēja piespiest māti atvainoties. To viņš neatlaidīgi darīja visu laiku.

Tad izdomāju, ka jāuzfilmē arī mamma Silvija. Aizbraucu uz Liepāju. Raitis teica: «Tu ko, viņa taču vispār nerunās!» Jocīgā veidā tā nenotika. Silvija droši vien domāja, ka es filmēju filmu par viņas otru dēlu, to ģēniju.

Viņa sevi pasniedza kā māti, kura ļoti rūpējusies par bērnu izglītību. Iedomājies — viņai bija kastītes, pati bija viņiem taisījusi matemātiskās spēles! Kad uzdevu tiešus jautājumus, Silvija ļoti atvērās. Es viņu cienu par drosmi. Viņa ir pasniedzēja Liepājā, Arhitektūras fakultātē, bijusi mākslas vingrotāja, gājusi Anša Rūtentāla kustību teātrī. Viņai joprojām ir tādas skaistas kustības. Sava ceļa gājēja. Tajā ģimenē, piemēram, nelieto transportu, mamma iet ar mugursomu. «Mēs netērējam naudu, un mēs taču sportojam!» Arī Raitis tā ilgi darīja.

Ir režisori, kas sevi sauc par pūristiem, tīriem dokumentālistiem, vienkārši sēž un gaida, kad kaķis ienāks kadrā. Un ir otri, kas uzskata, ka vari modelēt pats, kaķi iemest tur, kur viņam būtu loģiski atrasties. Pēc kāda laika pārgāju uz to. Filmu [ar režisoru Juri Pošku] montējām kā spēlfilmu, režisējām dokumentālo materiālu, ļoti stingri sekojot tam, ko gribam pateikt.

Un ko jūs ar šo filmu gribējāt pateikt?
Stāsts ir par jaunu matemātiķi, kurš grib atrast draudzeni, bet nevar, jo mamma viņam ir tik dziļi «sēdējusi galvā», ka viņš baidās no viņas un visām sievietēm vienlaikus. Un vienā brīdī es arī gribēju filmu apmest otrādi, lai citiem būtu jautājums — kā mīloša, skaista sieviete var kļūt par monstru, ko pašas dēls grib aizvilkt uz policiju?

Intimitāte filmā radās no tā, ka tās varoņiem patiesībā arī mūs vajadzēja. Jā, Raitim bija vajadzīga pat policija. Kāds, kas liek mātei klausīties, kā viņš runā. Policijai viņš it kā stāsta absurdas lietas, bet patiesībā izmisums ir nenormāli dziļš. Saprotu, matemātiķi jau rīkojas tā — ā, šī formula nestrādā, es ņemu citu, nopietnāku!

Labi, ka kadrā bija Raita draugs Boriss, arī matemātiķis, kurš formulas tiešām māk dzīvē pielietot. Un viņam ir forša dzīve. Viena nianse — filmējām Borisa kāzas, un tur bija viņa mamma. Saulaina, absolūti dēlu dievina…

Tie nelaimīgie likteņi — tie ir no vecākiem. Tu velcies pa dzīvi tāds sagruzījies.

Bet kādas tiesības mums pieprasīt, ka vecākiem jābūt perfektiem? Viņi arī tikai mācās.

Turklāt man liekas, ka labas filmas līdz galam nedod atbildes. Labas filmas liek jautāt un arī rīkoties. Es pati pēc filmēšanām bieži braucu mājās kā cits cilvēks. Metu ārā lietas…

Skatoties uz Raita haotiski piebāzto dzīvokli?
Jā, viņa mātei un vectētiņam — tāpat.  Iedomājies — mēs piedzimstam, ejam skolā, izaugam, gribam būt laimīgi. Bet bieži vien paliekam tajā lietu līmenī, kašķējamies par plastmasas maisiņiem… Gandrīz katrā ģimenē par kaut kādiem sūdiem cepas!

Saburzīts plastmasas maisiņš domu netīrību diezgan precīzi simbolizē.
Jā, kāpēc nevar pacelties pāri? Tā filma jau nav par Raiti, tā nav par māti — tas ir tāds mazs sabiedrības spogulis.

Raitis ar māti ir ziedojušies, lai es varētu cilvēkiem pastāstīt kaut ko vairāk par dzīvi. Liels paldies viņiem abiem! Nezinu, vai viņi apzinājās, kā tas pavērsīsies.

Protams, dokumentālists sirdī ir nelietis. Bet, no otras puses, — kad tu sāc kaut ko darīt, pilnīgi nav jēgas sevi dozēt. Jāiet līdz galam. Jā, ir robežas, ko nevajadzētu pārkāpt. Šķiet, mēs tās nepārkāpām.

Mums jautā — vai Raita sitiens mātei bija jāliek filmā? Bet tā mēs redzam viņa izmisumu. Daudz runājām montējot: kurš ir vainīgs, viņš vai mamma? Vai mamma pati gadījumā nav vainīga, ka Raitis viņai iesit? Māte taču ir tabu. Kā viņa vispār ir devusi tam augsni?

Diagnoze mūsu postpadomju paaudzei — bērni bieži nav draugi saviem vecākiem?
Kad savai mammai to pārmetu, viņa teica: tu nevari iedomāties, kā bija padomju laikos. Atvelcies no darba, stāvi rindā veikalā, tur tā dubļainā grīda… Mēģini «izraut» kaut kādu ēdienu, ko nest mājās. Cilvēkiem nebija laika draudzēties. Vai esi paēdis un siltumā, tas bija galvenais, nevis — kā tu jūties.

Silvijai jautājot par viņas pieredzi būt mammai un audzināt bērnus, ievēroju — viņa runā tikai par sevi. Kā viņa, uz mutes krizdama… Būtu pat varējusi atdot viņus bērnunamā… To es arī nevaru saprast.

Kur bija bērnu tēvs, kurš filmā ieskrien tik draiski?
Man liekas, viņa vispār neieslēdza tēvu savās darbībās. Bija ierasts, ka sievietes tā dara. Palaida — nu tad ej! Viņš bērniem uzradās 15 gadu vecumā. Un viņi ir labākie draugi! Saka: «Mēs jau nevaram tēvam neko pārmest, viņš nav mūs lamājis, viņa vienkārši nebija.»

Šausmīga netaisnība — kāds ir bijis dzimumu lomu sadalījums! Protams, ģimene no ģimenes atšķiras. Silvijai ir arī ļoti sliktas attiecības ar savu tēvu. Viņai ir nemitīgi jāpierāda tēvam, ka viņa ir kaut ko vērta.

Lieldienu aina, [kurā Raitis iesit mātei], faktiski varēja rasties pēc 2,5 gadu filmēšanas, kad es zināju, kā viss «elpo». Es viņus salaidu tajā [vectēva] dzīvoklī kā tādus skorpionus visus kopā burciņā — zināju, ka tur situācija skaidri izzīmēsies.

Vai esi domājusi, kā pēc lielā pietuvinājuma, ko esi panākusi, šiem cilvēkiem būs dzīvot tālāk mazajā Latvijā?
Filmu jau parādīju gan Raitim, gan mammai. Silvija noskatījās un teica tā: «Filma nav slikta. Un Mārim un Raitim vēl būs problēmas, jo viņi noliedz savu māti.»

Arī Raitis noskatījās un bija ļoti apmierināts.

Tur nav, ko sabojāt. Filma viņiem ir bijusi kā rupors, caur kuru viņi beidzot varēja izteikties.

Jautāju viņiem, vai pēc filmas attiecības ir mainījušās. Raitis teica: «Ir iestājies neliels miers.» Silvija? Viņai tagad ir vēl viens ienaidnieks, ne tikai Raitis, bet arī Māris. Viņa bija dziļi vīlusies, ka Lieldienu ainā Māris nostājās Raita pusē. Tā aina bija kā krustā sišana. Viņi trijatā ar vectēvu, tā vīriešu pasaule, faktiski Silviju pienagloja.

Filmā mēs spēlējamies ar vīriešu un sieviešu pasauli. Raitis ir kā trusītis tur iemests. Māte un meitenes apkārt… Būtībā viņam ir jātiek galā ar māti. Tā ir tā pūķa galva, kas jānocērt, lai tiktu galā ar pārējām. Pilnīgi mitoloģiski!

Kad taisījām testa skrīningu Kaņepes Kultūras centrā, auditorija sadalījās divās daļās. Viena teica: nabaga zēns, kā tā māte viņu ir izkropļojusi… Otra — kretīns! Mamma viņu ir izaudzinājusi, kā viņš var būt tāds nepateicīgs maita? Protams, tie pirmie bija vīrieši, otrās — sievietes.

Daudzas sievietes filmā saskatīs kaut ko no sevis. «Nenāc klāt, es strādāju!» Bet māte tajā brīdī bērnam bijusi tik vajadzīga!
Raitis tā arī stāstīja. Viņš bija vecākais, Mārim turklāt bija smaga astma, mamma cīnījās par viņa veselību. Izmet ārā maisu ar antibiotikām, zvana homeopātam…. Raitis bija atstāts viens pats, sencis jau aizrotējis pie citām brūtēm.

Viņš visu mūžu gaida mammas uzmanību, ko nav dabūjis. Pieprasa no pasaules visādos veidos. Man arī pat trijos naktī zvanīja.

Redzēju, ka patiesībā viņš mīl savu māti, tikai nesaprot to.

Braucām uz Amsterdamu, un feisbukā atrodu: «Režisore visu sagroza pa savam, man nav atkarības no manas mātes.» Pats sliktākais, kas var gadīties dokumentālajā kino — «režisore sagroza»! Viņš bija izlasījis vienu teikumu preses relīzē: «Raitis izjūt psiholoģisku atkarību no mātes.» Bet kas tad tas ir — visiem satiktajiem cilvēkiem sāc sūdzēties par māti! Pat randiņos meitenēm…

Taisot filmu par Raiti, piedomāji, lai šis personīgais cilvēku attiecību stāsts atklāj kādu universālu patiesību? To acīmredzot apliecina arī žūrijas balva Amsterdamā.
Baņķiera filma bija ļoti lokāla, skaļa un dzeltena, uz pētnieciskās žurnālistikas robežas. Šī ir kā kluss čuksts — kur nu vēl salīdzinoši ar Sīrijas vai Ukrainas kara stāstiem! Bet, redzi, arī tāda filma var [starptautiski] konkurēt.

Mums visiem ir mammas, un mēs esam bērnu vecāki. Protams, man bija ļoti svarīgi, ka filmā ir arī humors, ar ko tās rūgtās zāles var norīt. Balvu man pasniedza par to, ka es ļoti tuvu biju pienākusi klāt varoņiem, tomēr saglabājusi vieglumu. Liels dramatisms, bet arī absurds.

Esam pārsātināti ar pasaules politiku, globālajām krīzēm, varbūt tāpēc kino atkal labprāt pievēršamies šādām individuālām tēmām?
Jā, patiešām, ir iespējas čukstēt un tikt sadzirdētiem. Amsterdamas festivālā, kas ir dokumentālā kino Olimps, tikai viena Latvijas filma [1989. gadā] jau ir saņēmusi balvu, tā bija Ivara Selecka Šķērsiela. Esmu lepna!

Nost ar spīlēm!

Tieši pirms gada, decembrī, Ingrīda Pičukāne Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā sāka darbu pie sava skaļākā darba: sienas gleznojuma Sarkanā upe, kas vēstīja par mākslinieces personīgo pieredzi — dažādiem menstruālā cikla posmiem, kas saistās gan ar lielām sāpēm, gan prieka un atvieglojuma sajūtu, mēnešreizēm beidzoties. Sieviešu dzīves noklusētā daļa — tā mākslas darbu, ko pārvērta divus mēnešus garā tapšanas rituālā, nodēvēja pati Pičukāne.

Tēma, kas citviet pasaulē mākslinieču apspēlēta jau vairākus gadu desmitus, ieguva plašu rezonansi. Internetu pārplūdināja neizprotoši, naidīgi komentāri. Ingrīda tos neignorēja, bet izmantoja kā materiālu nākamajai performancei.

Pirms astoņiem gadiem studējusi animācijas mākslu Tallinas Mākslas akadēmijā, vēl pirms tam — vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā, Ingrīda plašāku atpazīstamību piedzīvoja tieši pēdējā gada laikā, kad radīja vairākus pašai nozīmīgus projektus. Tie visi saistīti ar feminisma tēmām. Sarkanajai upei 2017. gada pavasarī sekoja piecu latviešu mākslinieču grupas izstāde Es pieskaros sev Nacionālajā mākslas muzejā. Ingrīda izdeva arī feministisko zīnu Samanta — intelektuāli un estētiski piesātinātu alternatīvu sieviešu žurnāliem. Tā galvenā tēma bija ķermeņa kaunināšanas kultūra, bet vāku rotāja apaļīga sieviete gados bez mediju plaši lietotā fotošopa.

Tikko Ingrīda atgriezusies no Tartu, kur trīs nedēļas norisinājās piecu Latvijas mākslinieču grupas izstāde Goddess ex Machina. Viņa tajā piedalījās ar videoperformancēm Es esmu skaista un Kliedziens, kā arī lielformāta gleznojumu Jutīgā pļava, kas stāsta par sievietes seksualitāti. Lūk, kā Ingrīda apraksta savu darbu Kliedziens: «Sieviešu kliegšanas procesa dokumentācija, lai ieraudzītu nekontrolētu, sabiedrības prasību un dzimtes standartu neierobežotu sievietes tēlu. Tas ir veltījums sieviešu iekšējās enerģijas izlādēšanas procesam, kas mūsdienu sievieti pārnes no civilizētās pasaules uz arhaisko, mežonīgo stāvokli.»

Nacionālajā mākslas muzejā patlaban var apskatīt vēl kādu grupas izstādi, kurā piedalās Ingrīda Pičukāne, — Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze. Mākslinieces darbs saistīts ar atmiņu klades fenomena pētījumu no pēckara laika līdz mūsdienām.

Ko, tavuprāt, daļa sabiedrības par sievietēm aizvien pārprot?
Lielākais pārpratums joprojām ir, ka «sieviete nav cilvēks». Ka viņa tiek atdalīta no cilvēka kā kaut kas īpatnējs — ar īpašām vajadzībām, domāšanu. Kaitina, ja vīrieši saka: viss ir kārtībā, jūs esat pat gudrākas nekā mēs. Arī tā ir attieksme pret atšķirīgo, īpatnējo.

Vai tavus darbus uztver kā mazāk vērtīgus, jo tos «radījusi sieviete»?
Sarežģīts jautājums. Ilgu laiku mākslā biju visu ko darījusi, bet netiku ievērota, ko ļoti pārdzīvoju. Nekad mūžā nebiju domājusi, ka tas saistīts ar manu dzimumu. Domāju, ka neesmu pietiekami talantīga. Esmu satikusi mākslinieces, kuras saka to pašu. Ja skatos atpakaļ, redzu, ka dzimumam tomēr bijusi nozīme. Jau studiju laikā mani interesēja feminisms.

Manā [Vizuālās komunikācijas] nodaļā par to visu laiku tika iesmiets. Teikts «sāc nodarboties ar kaut ko nopietnu». Šķiet, ka radošajai videi būtu jābūt atvērtai dažādām idejām, bet tā nav.

Ja skatāmies uz Mākslas akadēmiju, redzam, ka lielākā daļa profesoru ir vīrieši, bet lielākā daļa studentu — sievietes. Jocīga disproporcija. To var skaidrot ar to, ka sievietes sāk nodarboties ar bērnkopību un izkrīt no karjeras aprites. Vīrieši maz palīdz bērnu kopšanā, tāpēc viņām neatliek daudz laika karjerai, radošajam darbam.

Kāds būtu risinājums?
Tāds, kādu redzu Skandināvijas valstīs, arī Igaunijā: vīrieši ir gatavi pieslēgties ģimenes dzīvei, ieguldīt vairāk laika.

Esmu ievērojusi nerakstītu likumu, ka arī izstāžu veidošanā vairāk aicina vīriešus. Viņus visu laiku pavelk uz augšu. It kā viņi paši par sevi būtu vērtība, kas izstādi automātiski uzlabo.

Latvijas kultūrā kā skatītājas daudz piedalās sievietes. Ir pat tāds teiciens, ienākot telpā: atkal tikai meitenes sanākušas! It kā viņas būtu nekvalitatīvāka publika par vīriešiem. Tādi puscilvēki.

Vai sievietēm grūtāk sevi apliecināt?
Arī es kādā brīdī pārstāju gaidīt, kad kuratori mani aicinās. Nolēmu darīt pati: taisīt izstādes, izdot feministisko zīnu Samanta.

Mums izglītības sistēma ir orientēta uz izpildi, nevis iniciatīvu. Sēdi un gaidi, kad tev prasīs, kad aicinās piedalīties. Taču nav vērts tērēt laiku pasivitātei! Kad sāku izdot žurnālu, ļoti patika, ka daru tieši to un tieši tā, kā pati gribu.

Kā sāki meklēt domubiedrus?
Brīdī, kad pārslēdzos no pasīvās domāšanas uz aktīvo, sakrita, ka Latvijas mākslas telpā ienāca [kuratore] Jana Kukaine. Viņa uzrakstīja grāmatu Daiļās mātes un nolēma veidot mākslinieču izstādi Es pieskaros sev. Mākslā radās vide, kurā iespējams runāt par feminismu.

Kad izdevu Samantu, biju pārsteigta, ka Latvijā izaugusi jauna paaudze, kas nebaidās runāt par dzimumu stereotipiem, atzīt, ka ir feministi.

Kā pati izvēlējusies par to runāt?
Es zīmēju komiksus. Ar nolūku zīmēju supersaldi. Tas tiek uztverts kā «sievišķīgais stils». Man patīk strādāt ar šo stereotipu. Pastāv vispārpieņemts uzskats par feminismu un to, kā tev jādarbojas tajā. Tāpat ir stereotips par sievišķīgumu — kā tam jāizskatās. Bieži tas, kas ir sievišķīgs, tiek definēts kā negatīvs. Piemēram, dekoratīvās kosmētikas uztvere. Priekšstats, ka feministes nekrāsojas. Tā tas nav. Man ļoti interesē kosmētika, patīk krāsoties. Jaucu krāsu toņus, tas ir radošs process.

Sabiedrībā ir ambivalenta attieksme: no vienas puses, tā no sievietes pieprasa krāsošanos, no otras puses, nosoda, «sakrāsojusies kā caca!». Ir daudz šādu negatīvu priekšstatu: sievietes — pļāpas, sieviešu žurnāli — banāli. Kopējais viedoklis: «Tas nav nopietni!» Tāpēc man patīk strādāt ar supersievišķīgo stilu kā zīmi, robežām starp «nopietni» un «nenopietni», «svarīgi» un «mazsvarīgi».

Komiksi Latvijā joprojām tiek uzskatīti par nenopietno žanru. Māksliniece Maija Kurševa ar izstādēm un žurnālu Kuš! izdarījusi daudz, lai to mainītu. Igaunijā citādi, viņiem ir spēcīgs komiksu mākslinieks Prīts Parns, kurš jau padomju laikā veidoja animācijas filmas pieaugušajiem. Igauņi tādas filmas iet skatīties ar nopietnu attieksmi.

Kas tevi saista komiksos?
Tā ir demokrātiska māksla. To mēdz saukt arī par lēto animāciju. Kad Igaunijā pabeidzu animācijas mākslas maģistrantūru, sapratu, ka veidot filmas ir sarežģīts grupas darbs, kas prasītu milzīgus ieguldījumus. Sāku zīmēt komiksus. Tas nozīmēja arī darbu ar tekstu. Esmu cilvēks stāstnieks. Komiksi ir veids, kā izstāstīt stāstu. Tajos ir laika elements tāpat kā animācijas filmās. Tie ir daudz pieejamāki, jo tos var izdot grāmatās un žurnālos — pērc un mājās lasi!

Tev ir komikss arī par mēnešreizēm.
Jau sen gribēju to uzzīmēt. Domāju, varbūt jāuztaisa grāmata, piesaistot arī citas mākslinieces. Es taisu video ar sociālās problemātikas ievirzi un zīmēju komiksus, kas ir ironiski saldi. Vienlaikus mani velk pie glezniecības. Tāpēc, kad Laikmetīgās mākslas centrs uzaicināja veidot izstādi Sarkanā upe, nolēmu — taisīšu milzīgu komiksu! To izveidoju lielu, pa visu sienu. Darbs ieguva rezonansi. Lasīju arī «brīnišķīgos» interneta komentārus par manu darbu.

To varēji nedarīt, vai ne?
Komentārus vēlāk integrēju citā mākslas projektā. Sapratu, ka par to jārunā. Lai kā mēs uz šiem anonīmajiem komentāriem skatītos, tie ir lielas daļas Latvijas cilvēku domas. Kopā ar citām māksliniecēm šogad izveidojām Fembloku — performanci, kas bāzējās 90. gadu mākslas projektā Sieviešu līgas projekts. Mēs, piecas mākslinieces — es, Rasa Jansone, Mētra Saberova, Viviana Marija Staņislavska un Vika Eksta — atsaucāmies uz to. Taisījām fotosēriju, sākotnēji tā bija domāta kā ironija par Playboy kalendāru. Beigās izveidojām bilžu un piezīmju blociņu. TV24 mums bija arī Femšovs. Man patīk eksperimentēt ar dažādām komunikācijas formām. Šovi taču arī tiek uztverti kā kaut kas nenopietns. Katrai māksliniecei Femšovā bija sava ideja. Es izlēmu pievērsties mēnešreižu tēmai. Uztaisīt tādu kā lekciju. Pievērsos arī mediju komentāriem par tēmu. Analītiski tos sadalīju grupās. Ieraudzīju Latvijas viedokļu telpu par tēmu.

Kad plānoju savu lielformāta komiksu, daudzi mākslinieki teica: beidz, tas vairs nav tabu! Jaunā paaudze par to atklāti runā! Man šķita, nē, Latvijā tā aizvien ir aizliegtā tēma. Asā reakcija parādīja, ka tā tas ir: cilvēkus neinteresēja krāsa, līnija, kompozīcija. Viņi metās kritizēt vēstījumu.

Kāpēc tev šī tēma bija svarīga?
Sapratu, ka ir kādas manas dzīves daļas, par kurām savos darbos nerunāju. Jau ilgus gadus strādāju mākslā, bet darbi lielā mērā bijuši atsvešināti. Nolēmu runāt par to, kas man personīgi ir svarīgs. Interesanti, ka pasaulē esam pārdzīvojuši [Maļeviča] melno kvadrātu, [Dišāna] pisuāru, bet Latvijā joprojām esam iesprūduši bailēs mākslā runāt par personīgām, ar ķermeni saistītām tēmām. Nolēmu, ka nebaidīšos nevienu aizvainot un uztaisīšu performanci par mēnešreizēm.

Ko iespējams panākt, runājot atklāti par delikātām tēmām, kas saistītas ar cilvēka ķermeni?
Ja nebūtu aizliegto tēmu, sanāktu garlaicīga dzīve, vai ne!? (Smejas.) Manā izpratnē tā var iedrošināt cilvēkus runāt par to, kas viņus satrauc. Mēnešreizes ir dabiska pieaugušo dzīves daļa. Kāpēc šī tēma būtu jāslēpj? Līdzīgi kā depresija, tā Latvijā ir vēl viena slēgtā tēma. Kāpēc jāsmaida, ja sāp, ja ir grūti? Mēs noņemam no dienaskārtības veselu cilvēka emocionālās dzīves daļu, lai tēlotu veiksminiekus.

Man bijusi situācija, strādājot reklāmas aģentūrā, ka svarīgas prezentācijas laikā bija ļoti sāpīgas mēnešreizes. Šefam godīgi uzrakstīju, kāpēc nevaru ierasties. Viņš kļuva dusmīgs. Teica, atnes ārsta zīmi!

Mēģinājums pazemot, pateikt «nedrīkst»?
Drīzāk neticības izrādīšana. Ar domu, tu vienkārši negribēji nākt uz darbu, (nievājoši) māksliniece! Tolaik man vēl nebija sava ginekologa un poliklīnikā nonācu rindas kārtībā pie ārsta vīrieša. Arī viņš man neticēja. Ārsta zīmi beigās tomēr uzrakstīja, bet emocionāli tas bija nepatīkams piedzīvojums. Vai tā bijis daudzām sievietēm? Kāpēc par to nerunājam?

Nav tā, ka piedzimu kā feministe. Par sieviešu līdztiesības tēmu domāt rosināja reālas dzīves situācijas. Ir bijis, kad, pieņemot darbā, atklāti pasaka, «gribējām ņemt vīrieti, bet neatradām pietiekami kvalificētu un pieņēmām tevi». Darba tirgū tā notiek.

Lai runātu atklāti, vajadzīga drosme. Vai kopš bērnības esi dumpiniece?
Skolas laikā biju ļoti aktīva. Taču mani vecāki nekad nav bijuši cīnītāji. Bijām strādnieku šķiras ģimene no Rīgas, es — parasts padomju bērns. Tomēr nevaru teikt, ka neviens nav palīdzējis izaugt par domājošu cilvēku. Man ir vecāka māsa tulkotāja Elizabete Pičukāne. Māsa studēja filozofiju, viņa ir intelektuāli jaudīgs cilvēks. Viņa bija tā, kas mani ietekmēja, izglītoja.

Bet vecāki?
Mamma nekad nav [intelektuāli] atbalstījusi ne mani, ne māsu. Viņai feminisms šķiet kaut kas jocīgs. Arī mana māksla viņu neuzrunā. Iespējams, lomu nospēlē tas, ka mamma ir krievvalodīgā. Viņa dzīvo krievvalodīgajā mediju telpā. Šķiet, pirmoreiz mani novērtēja, kad mana un Rasas Jansones intervija tika nopublicēta žurnālā Lilit. Mamma teica — o!

Vai Samanta bija protests tam, kā sievieti uzrunā spīdīgo vāku žurnāli?
Feministisko žurnālu gribēju taisīt jau gadus desmit. Trīs gadus nostrādāju par maketētāju žurnālā Privātā Dzīve. Mani neapmierināja veids, kā par sievietēm runā žurnāls Santa. Gribējās, lai sievietēm ir spēcīgs intelektuāls žurnāls, kas vienlaikus nav atdalīts no tādām tēmām kā mode. Virsraksts Samanta ir saspēle ar Santu, Latvijā lielāko sieviešu žurnālu.

Glancētie žurnāli ir domāšanas veids. Man bija svarīgi parādīt, ka sievietēm ir dzīve arī ārpus tiem. Saskaitījām, kādas sievietes tiek eksponētas Santā, Cosmopolitan un Lilit. Izrādījās, ka visos trijos žurnālos kopā ir 297 jaunas sievietes un 62 sievietes gados. Tikpat kā nav apaļīgu jaunu sieviešu. Ja ir, tad vēsturiskas personas vai personas, kuras ieguvušas augstu statusu sabiedrībā. Tur, protams, uzreiz tiek likts lietā fotošops, jo sieviete nedrīkst izskatīties veca un apaļīga. Viņa tiek «uzlabota», un žurnāla lapās nonāk pilnīgi citāda.

Samantas pirmais un pagaidām vienīgais numurs veltīts ķermenim. Gribējās runāt par sievietēm, kuras ir izslēgtas no mediju telpas. Glancētie žurnāli pārdod sapni. Bet kāpēc šis sapnis ir tik atrauts no realitātes? Žurnāla vienā lappusē tekts — iemīli sevi, kāda esi! Bet nākamajā ir pretgrumbu krēmu izlase un vingrojumi notievēšanai, jo tu nedrīksti būt, kāda esi. Sievietes dzīvo šajās pretrunu spīlēs.

Runa nav tikai par skaistumu. Var pastāvēt cita izpratne par ķermeni kā vērtību. Piemēram, tavs ķermenis ir vērtība, jo tu ēd kaut ko garšīgu un jūti to. Tu peldi, un tavs ķermenis jūt, kā ūdens tam pieskaras.

Ar kādām atziņām atgriezies no izstādes Igaunijā?
Tur ir daudz spēcīgāka feministiskā māksla, tā gandrīz jau kļuvusi par meinstrīmu. Mākslas akadēmijā ir pasniedzējas, kuras interesējas par feminismu. Tam ir ietekme uz jauno mākslinieku izglītību. Latvijas Mākslas akadēmijā nezinu nevienu tādu pasniedzēju.

Igaunijā jutu lielāku draudzīgumu. Uz atklāšanu ieradās arī vairāki īpatņi, kuri apmeklē visus pasākumus, līdzīgi kā party bomži Latvijā. Taču igauņiem viņi ir interesanti: sieviete ar milzīgiem, uz augšu saceltiem matiem un koši izkrāsotām acīm, sieviete ar kaķi uz pleca, vīrietis naģenē ar gaismiņu. Visi mēģina iedziļināties, saprast, ko tu mākslā dari. Latvijā atklāšanās vienmēr ir kāds, kurš sāk nosodīt [feministisko mākslu]. Ievēroju arī, ka igauņu mākslinieki vīrieši ir ļoti atbalstoši.

Tu piedalies arī jaunatvērtajā izstādē Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze. Ko apspēlē tavs darbs?
Mans darbs veltīts atmiņu kladēm. Mani interesē atkārtošanās kā formāla lieta mākslā. Atmiņu kladēs, lai cik tās šķistu subjektīvas, ir atkārtošanās elements. Mans pētnieciskais ietvars bija no pēckara laika līdz mūsdienām. Gāju cauri reālām atmiņu kladēm, meklēju atkārtošanās principu — piemēram, sirsniņas, zaķīšus. Iekustināju šos objektus kā animācijā, sakombinējot no līdzīgiem attēliem. Liku arī tekstus, kas atkārtojas. Piemēram, Lai ir grūti, vajag spēt stipram būt un uzvarēt. Atmiņu klades galvenokārt ir sieviešu attiecību kultūras elements. Vīriešiem tādu ir maz.

Atmiņu kladēs vari redzēt laikmetu maiņu. Piemēram, parādās Bembija tēls, un saproti — tie jau 90. gadi, Latvijas televīzijā sākuši rādīt Disneja filmas. Mums šķiet, ka esam ļoti subjektīvi, ārpus sava laika, bet tā nav.

Tas ir to mocību vērts

Režisors un horeogrāfs Sergejs Zemļanskis (37) sešas reizes kāpa uz Dailes teātra skatuves un vienā Spēlmaņu nakts vakarā kļuva pazīstams visā Latvijā

Četras «skatuves naglas» 24. novembra rītā Sergeja somā ieraudzīdami, pat lidostas drošības pārbaudes darbinieki smaidījuši un apsveikuši. «Cilvēki atskatījās, domāju, ka man kaut kas nav kārtībā, pēc tam atcerējos par vakardienas tiešraidi,» telefonā vēlāk izlec viņa ziņojuma aplītis.

Droši vien lidostā bija krietni daudz cilvēku, kas iepriekšējā vakarā pie televizora sekojuši Latvijas teātra gada balvas ceremonijai Spēlmaņu nakts, un tad jau nevarēja nepamanīt jauno vīrieti ar gludi skūtu galvu un mānīgi lēnīgu skatienu. Horeogrāfs un režisors Sergejs Zemļanskis tovakar sešas reizes kāpa uz skatuves, lai saņemtu balvas par Liepājas teātrī iestudētajām Nikolaja Gogoļa Precībām. Divas naglas — gada lielās zāles izrādei un Grand Prix — atstājis liepājniekiem, viņš uz Maskavu dabūja stiept pārējās. Savas — kā gada kustību māksliniekam un režisoram, kas Precību gadījumā ir viens un tas pats, un vēl divas savam pastāvīgajam komandas biedram, scenogrāfam un kostīmu māksliniekam Maksimam Obrezkovam.

Jo arī scenogrāfija un kostīmi šajā izrādē ir viens — pa līgavas brunčiem precinieki skrien augšā kā pa trepēm, bet krēslus liek galvā kā tādas ķiveres.

Nevar teikt, ka Zemļanskis būtu nezināma persona Latvijas teātra un laikmetīgās dejas cienītājiem. Viņš paguvis strādāt gan ar horeogrāfes Olgas Žitluhinas audzēkņiem, gan iestudēt Raiņa Induli un Āriju (2014) turpat Liepājas teātrī, un iestudējums pirms diviem gadiem tika nominēts gada izrādes balvai.

Taču plašākai publikai viņš ir atklājums, tāpēc labprāt piekrīt sarunai. Tā gan notiek skaipā, jo Sergejs, tikko paguvis nolikt balvas mājās, jau devies uz Izraēlu, lai ar Telavivas Gesher theatre aktieriem iestudētu Šekspīra Makbetu. Kā parasti — bez vārdiem.

Puika ar dīvainiem mērķiem

Sergejs dzimis taipus Urāliem, uz pašas Sibīrijas robežas, Čeļabinskā, metalurgu pilsētā, visai skarbā vidē. Un no mazām dienām gribējis kaut ko pilnīgi citu. «Man liekas, es dejoju vienmēr,» saka Sergejs. «Svētkos, Jaungadā, kā tik skanēja mūzika, tā es dancoju. Man bija astoņi gadi, kad mamma, atgriezdamās no darba, ieraudzīja uz staba lapiņu, ka netālajā skolā ir sarīkojumu deju pulciņš, un pierakstīja mani tur. Nelaimīgā kārtā es drīz vien saslimu — Čeļabinskā bērni bieži slimo —, bet, kad izveseļojos, pulciņš jau bija likvidēts. Tikai pēc gada mamma atkal ieraudzīja sludinājumu, ka rūpnīcas Avtomobiļist kultūras pilī ir nu jau sarīkojumu deju studija — izrādījās, ka tur ir tā pati skolotāja un tie paši čaļi un meitenes. Šajā studijā, ko vadīja Lidija Ļvovska, es nodejoju astoņus gadus, un arī tagad, ja gadās būt pilsētā, vienmēr viņu apciemoju.»

Balles dejas visā amplitūdā — no Vīnes valša līdz Latīņamerikas ritmiem — bija tīņa ikdiena: vakaros nodarbības, brīvdienās konkursi. «Manas uzvaras bija rajona mērogā,» viņš smejas. «Pilsētas vai starppilsētas mērogam man nepietika ambīciju. Galvenais bija tusiņš, forša mūzika, meitenes, konkursi. Dzīve!»

Šā vai tā, bet, skolu beidzis, Sergejs bijis pilnīgi laimīgs, uzzinot, ka Čeļabinskas Kultūras institūtā tiks uzņemts eksperimentāls režisoru horeogrāfu kurss. Sagatavošanas kursos atklāja, ko nozīmē klasiskais balets un tā prasības, un atlikušo pusgadu cītīgi gatavojās iestājeksāmeniem.

Pēc sarīkojumu dejām, kur galvenais bija pareizi turēt elkoņus, nāca pilnīgi citi pārbaudījumi — ikdienas nodarbības pie stieņa, izturība un… dienišķās sāpes. «Pamazām jau uztrenējos, bet pie sāpēm vienkārši pierod. Jātiek pāri noteiktam sāpju punktam, tad ķermenis sāk pakļauties gribai, un kļūst vieglāk.»

Nost ar plastitūciju!

Jau studiju gados sācis dejot Jekaterinburgas kompānijā Provinces dejas pie Tatjanas Baganovas, vienas no svarīgākajām personībām krievu laikmetīgajā dejā, tālab institūtu pabeidzis gandrīz vai neklātienē. Un tad — «kādā brīdī es sapratu, ka gribu doties tālāk, es vairs negribēju būt izpildītājs, bet iestudēt pats».

Kopš 2006. gada Sergejs dzīvo Maskavā. Sākumā darbojies kā kustību režisors teātros, palaikam vēl pats piedalījies laikmetīgās dejas uzvedumos, līdz atradis savu īsto darbības jomu. «Lēnītēm gāju no dejas kā dejas uz kustību dramatiskajā teātrī. Paldies Maskavas režisoram, studijas Sound Drama vadītājam Vladimiram Pankovam, pie kura es sākumā strādāju un kurš mani cītīgi bīdīja prom no «plastitūcijas». Pankovs par plastitūciju sauca kustības, ko aktieris veic, nesaprazdams ne tās nozīmi, ne mērķi. Tad tāda kustēšanās pārvēršas par dīvainu bezjēgas formu. Pankova ietekmē es ilgu laiku virzījos no plastitūcijas uz apzinātu horeogrāfiju, kuru nevar radīt, neņemot vērā: a) dramaturģiju, b) personāžu, c) aktierus ar viņu fiziskajām iespējām, sagatavotību, briedumu vai jaunību. Jo tikai tā iespējams aktieriem piedāvāt precīzu kustību zīmējumu.»

Šajā ceļā Sergejs Zemļanskis strādājis gan ar baletdejotājiem, gan laikmetīgās dejas māksliniekiem. Bijis kopdarbs arī ar slaveno Morisa Bežāra kompāniju no Šveices. Līdz Maskavas Puškina teātrī iestudējis savu pirmo «izrādi bez vārdiem» — Čingiza Aitmatova stāsta Mātes druva inscenējumu. «No tā brīža es apzināti iepeldēju dziļumā, kurā jau pašam pilnīgi jāatbild par gala rezultātu.»

2012. gadā tapusī izrāde pēc pāris sezonām tika līdz Liepājai kā viena no Krievijas teātra izcilību skates Zelta maska nominantēm. Tur to ieraudzīja Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins un uzaicināja Sergeju iestudēt kaut ko ar jaunajiem aktieriem — nu jau slaveno «Klaipēdas kursu». Nākamie aktieri studiju gados Klaipēdas universitātē bija gana mīcīti arī klasiskās dejas virzienā. Raiņa un Aspazijas jubileju gaidot, radās Indulis un Ārija. Bez vārdiem, tikai biezā kustību un metaforu valodā izstāstīta leģenda par mūsu pašu Romeo un Džuljetu brāļu kara laikos. Tā ļoti pamatīgi paplašināja ne tikai jauno, bet arī pieredzējušo Liepājas aktieru varēšanas un izpratnes robežas.

«Viņš pirmām kārtām, protams, ir horeogrāfs, režisors tikai pēc tam,» saka aktieris Leons Leščinskis, kas spēlējis Lengvinu Indulī un Ārijā. «Un viņam ārkārtīgi nozīmīga ir komanda, ar ko viņš pastāvīgi strādā, — scenogrāfs Maksims Obrezkovs un sevišķi komponists Pāvels Akimkins. Akimkins pats ir lielisks aktieris, kuram ir mūzikas izjūta, kas savukārt iekļaujas Zemļanska skatuves izjūtā. Viņa režija būtībā ir komandas darbs.»

Despots, bet ne sadists

Strādāt ar Sergeju Zemļanski ir pārbaudījums, smags pārbaudījums — visi kā viens saka Liepājas teātra aktieri, kas izgājuši viņa skolu. Pirms Induļa un Ārijas divi mēneši pagājuši, tikai lai «uzkačātu formu», līdz sācies pats iestudēšanas process. Klaipēdas kursam savā ziņā bija laimējies, jo arī viņu pedagogi Velta un Vītauts Anuži prasību kategoriskuma ziņā bijuši līdzīgi. «Mums tāda mazohija jau ir iedzīta — lai dabūtu rezultātu, jāizspiež sevi līdz pēdējam,» saka Anete Berķe, kas par Vizbulītes lomu Indulī un Ārijā bija nominēta kā gada aktrise otrā plāna lomā, bet Precībās spēlē kalponi Duņašu un, skatītāju gaviļu pavadīta, lec īstu ukraiņu hopaku.

Ilzei Trukšānei līgavas Agafjas Tihonovas loma Precībās bija pirmā sastrādāšanās ar Zemļanski. «Es biju brīdināta, ka tas būs grūti, bet tik un tā pirmās pāris nedēļas tas bija šoks gan prātam, gan ķermenim. Bet esmu sapratusi — jo vairāk esi uz spēku izsīkuma robežas, jo labāks var būt rezultāts, tāpēc ka sāk darboties cilvēka iekšējie resursi,» stāsta Ilze.

Iestudējuma gaitā Zemļanskis rāda priekšā katru kustību kombināciju, aktieri atkārto, filmē un pēc tam mācās, lai nākamajā dienā jau varētu doties tālāk. Viegli tas nav, jo diviem mēģinājumiem klāt nāk arī vakara darbs mājās. «Turklāt mēs visi mācījāmies pilnīgi visu izrādi, arī citu individuālos gabalus. Ikvienu numuru mēs visi esam izdejojuši. Tā ir viņa formula — viņam tā ir ērtāk, ja viņš izdomā izrādē kaut ko mainīt, iedot kādu epizodi citam, tad aktieris jau kustības zina. Bet aktierim tas ir murgs!» Ilze skaidro.

«Sergeja darba stils ir diezgan agresīvs,» piekrīt arī Anete. «Toties pie tā, ka viņš parāda formu, kura pašiem jāpiepilda, mums nebija jāpierod — tā lika darīt arī Anuži: atrast gaitu, balsi, izskatu, izdarīt to maksimāli spilgti un pēc tam piepildīt ar saturu. Bieži vien bija tā, ka viņš pasaka: paldies, tagad es parādīšu, kā tas jādara. Un nodejo tavu gabalu. Nevis tehniski, bet no visas sirds — sarkaniem vaigiem un asarām acīs. Tu skaties un saproti, kā viņš redz tavu tēlu, un tad to pārtulko savā ķermenī un jūtās. Jo viņam ir ļoti spēcīga intuīcija, kas ļauj bez vārdiem izskaidrot aktieriem tēla būtību.»

«Nojaušu, ka Sergejs apzināti noved aktierus līdz tādam stāvoklim, kad visi nervu gali ir vaļā, nav vairs nekādu ambīciju, nav spēka neko tēlot, tev nav vietas liekām domām vai emocijām, tu vienkārši dari to, ko tev liek,» saka Ilze. «Sergejs ir ļoti gudrs režisors un fenomenāli darbaspējīgs. Režisori jau arī mēdz būt slinki. Atnāc uz mēģinājumu un redzi: ahā, šodien viņš strādāt negrib, un atspringsti. Bet Sergejs katru rītu ir svaigs kā gurķītis un pilnīgi sagatavojies darbam, līdz sīkumam zinādams, kas tiks darīts, — viņš neko «nedzemdē» uz vietas. Un tev ir bez ierunām jāstrādā, jākapā. Tur vispār nav nekādu jautājumu.»

Kopš Induļa un Ārijas laikiem teātrī klīst parupja dzīves anekdote. Mēģinājuma beigās piecēlies no paša sviedru peļķes, viens no jaunākajiem un sportiskākajiem aktieriem cerīgi jautā: «Ja mani tagad izdrāztu un es paliktu stāvoklī — tad tak man vairs neliktu šurp nākt?»

Zemļanskis pats atzīst, ka ir despots un darbaholiķis, bet sadists gan ne. «Man nesagādā baudu, ja aktieri sāpēs vaid. Es vienkārši skaidri zinu, kāpēc ir vajadzīgas šīs mocības, un pēc kāda laika arī viņi paši to saprot. Jo, redzi, izrāde ir ļoti dinamiska, un aktieriem ir vajadzīgas spēka rezerves. Lai nebūtu tā, ka izrādes vidū kāds saka: stop, velkam priekškaru ciet, es vairs nevaru.»

Brīvdienas nav laimīgās dienas

Divos gados, kas pagāja starp Induli un Precībām, daudz kas teātrī bija mainījies. Jaunajiem nu jau ir ģimenes un bērni, un pienākumi. Atkalsatikšanās nebija pārlieku priecīga, un arī Sergejs Zemļanskis ir presē skarbi izteicies, ka jaunie vairs negribot kārtīgi strādāt. Un vispār viņam īsti nepatīkot Eiropas sistēma ar arodbiedrībām, līdz galam izmantojamiem dekrēta atvaļinājumiem un noteiktām darba stundām.

«To viņš mums ik pa brīdim atgādināja: būtu jums tāda konkurence kā Maskavā, tad jūs man strādātu līdz četriem naktī,» atceras Anete Berķe. «Visgrūtāk bija ap iestudēšanas vidu. Mums bija ne tikai savi pienākumi ārpus teātra, bet arī izrādes vakarā. Un otrā rītā, atnākot uz mēģinājumu, es jutu, ka viņš ir it kā apvainojies, ka vakar esmu domājusi par kaut ko citu, nevis par Precībām. Man liekas, ka ideāli būtu strādāt kopā ar Sergeju projektu teātra sistēmā, kad visu laiku un domas iespējams veltīt tikai vienam darbam.»

«Viņam pašam teātris ir viss,» uzskata Leons Leščinskis. «Kaut kas tāds laikam ir iespējams vairs tikai Krievijā. Viņam piemīt tas, ko dēvē par smalko dvēseles struktūru, viņš runā par lietām, par ko mēs vairs nerunājam — par mākslas uzdevumu, par misijas apziņu. Viegli ar viņu nav, galīgi ne. Bet viņam ir skaidra pozitīvā programma — pasaule nav ideāli iekārtota, bet tajā ir arī gaisma, un uz to mums jātiecas. Viņš patiešām visu dara mākslas vārdā. Un tad tas ir to mocību vērts.»

Taujāts par nākotnes nodomiem, Sergejs Zemļanskis ir priecīgs, bet drusku izvairīgs. «Aiznākamajā sezonā atkal būšu Liepājā. Un ir visai iespējams, ka iestudēšu arī uz kādas no lielajām Rīgas skatuvēm.»

Neapstāties

Agnese Kaupere (41) studē glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā un Valmieras Drāmas teātrī radījusi scenogrāfiju un kostīmus nesen pirmizrādi piedzīvojušai izrādei Kaķis uz nokaitēta skārda jumta

Atskan skanīgi smiekli, kad telefonsarunā Agnesei saku: viņa varētu dalīties pieredzē, kā tas ir — atkal studēt četrdesmit gadu vecumā. Iedvesmot vienaudžus, kuri vēlētos, bet varbūt neuzdrošinās piepildīt sapni par vēl vienu izglītību. «Studēt pusmūžā — kā tas ir,» jaunā scenogrāfe precizē tēmu.

Ja Agneses un Renāra Kaupera vecākie dēli — grupas Carnival Youth mūziķi Edgars un Emīls — nesekotu savam sapnim par karjeru rokmūzikā, kas ir visa viņu dzīve, bet mācītos, šovasar visi trīs — mamma un dēli — būtu ieguvuši bakalaura grādu. Līdzīgi kā vecākiem, Emīlam un Edgaram Kauperiem interesē māksla. Reiz, iespējams, to mācīsies.

Agnese Kaupere iestājās Latvijas Māk-slas akadēmijā pirms pieciem gadiem. Bija izlēmusi, ka studēs scenogrāfiju. Nesen bija piedzimis jaunākais dēls Ārons. Bija liela vēlēšanās realizēt jaunības sapni par mākslas studijām. Pirms iestājās akadēmijā, Agnesei bija laba karjera: ilgus gadus viņa kā stiliste strādāja izdevniecībā Santa un žurnālā Una — veidoja žurnālu vākus, stila lapas. Lai arī darbs patika, kādā brīdī šķita, ka mūžīgais sprints no viena žurnāla numura līdz nākamajam apēd interesi par pašu procesu. Scenogrāfijas studijas viņai šķita laba iespēja pavērst dziļāk mākslas studijas, saslimt ar teātri.

Pirmais lielais izaicinājums iekrita tieši pirms valsts svētkiem: Ineses Mičules iestudējumā Valmieras Drāmas teātrī Kaķis uz nokaitēta skārda jumta — amerikāņu dramaturģijas klasiķa Tenesija Viljamsa ģimenes drāmā — Agnese strādāja ar scenogrāfiju un kostīmiem. Pirmizrādes dienā, 17. novembrī,  viņa saviļņota gaidīja, kā izrādi uztvers skatītāji, kritiķi. Arī pasniedzēji, jo tas bija viņas diplomdarbs scenogrāfijā.

Trausla un skaista, ar milzīgu melnu mugursomu plecā, viņa nedēļu pēc pirmizrādes ir atpakaļ Rīgā. Intervijas rītā vispirms uz bērnudārzu aizvedusi mazo Āronu. Pastāsta, ka Kauperu mājās Pārdaugavā patlaban notiek remonts, uz dažām dienām viņi ievākušies viesnīcā.

Agnesei patīk, ka dzīvei ir straujš ritms. Apstāties attīstībā ir pēdējais, ko cilvēks drīkst atļauties — tā viņa uzskata.

Tieši tas bija viens no iemesliem, kādēļ, nomācījusies četrus gadus scenogrāfos, viņa šoruden turpināja studijas — iestājās Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, kur apgūst glezniecību.

Trakais un vērtīgais skrējiens

Vairāk pievērsties sev, strādāt radoši un neatkarīgi — tāds bija Agneses moto, kad pirms pieciem gadiem viņa apsvēra studiju iespējas. «Kad strādā, ir grūti saņemties un izlēkt no riteņa. Padomāt, ko patiešām gribi,» viņa saka, atskatoties uz to laiku. Vajadzēja saņemties, lai atrastu laiku sagatavošanas kursiem akadēmijā, savienot tos ar darbu medijos. Nodarbības viņa apmeklēja cītīgi, ļoti vēlējās iestāties. «Tad piedzima mazais — aizgāju no darba. Tā bija laba pauze, lai visu mainītu.» Agneses un Renāra ģimenē pirms sešiem gadiem ienāca trešais dēls Ārons.

Nenācās viegli pateikt: darbā neatgriezīšos! Studēšu! Mazliet zobodamās, viņa klusībā sevi dēvēja par mūžīgo studentu. Pirmo augstāko izglītību bija ieguvusi jaunībā, kad izstudēja psiholoģiju. «Brīžiem man liekas, ka esmu dzīvojusi vairākas dzīves. Toreiz, kad mācījos, dvīņi bija mazi. Tagad atkal studēju un ir Ārons.»

Kā skolniece Agnese bija apmeklējusi Liepājas Mākslas skolu. Sapņojusi par gleznošanu. Taču astoņpadsmit gadu vecumā viņa satika Renāru Kauperu, jaunu rokmūziķi, kura grupu Prāta vētra īsti labi pat nezināja — 90. gadu sākumā tai vēl nebija lielo slavas lauru. Viņi apprecējās. Piedzima dvīņi Edgars un Emīls. Pēc rakstura stingrā, apņēmīgā Agnese bija «pret» mājsaimnieces dzīvi. Vēlējās mācīties, atrast darbu.

Pēc 20 gadiem scenārijs atkārtojās: 2013. gadā Agnesei uz rokām bija mazais Ārons, sagatavošanas kursi Mākslas akadēmijā un liela vēlēšanās ar laiku strādāt scenogrāfijā. «Kursā bija jaunieši manu vecāko dēlu vecumā,» viņa atminas sākumu. «To vispār nejutu! Vairāk domāju nevis par vecumu atšķirībām, bet idejām un to, kas kopīgs.»

Profesora Andra Freiberga priekšā viņa jutās tieši tāpat kā pārējie kursabiedri: aizrautīgi tvēra visu, ko leģendārais mākslinieks spēj dot. «Pārējie studiju gadi pagāja, tā pa īstam saprotot, ko viņš pirmajā kursā mums teicis.» Pie pasniedzējas Monikas Pormales viņa izmēģināja roku operas scenogrāfijā — radīja savu versiju Leoša Janāčeka Makropula lietai. Pavisam citādā veidā, nekā ierasts, lasīja grāmatas — ar domu par skatuves iekārtojumu, urbās cauri Šekspīra, Gētes, Čehova, Blaumaņa un citu dramaturģijas dižgaru darbiem. «Kad parasti lasi, nepievērs uzmanību tādiem sīkumiem kā gaisma telpā, [kurā uzturas lugas varoņi], tam, vai iztēlotos scenogrāfijas elementus redzēs skatītāji gan labajā, gan kreisajā zāles malā.» Grūtāk scenogrāfam esot tad, ja autors nav devis norādes un pašam jāuzmin, kādos apstākļos darbība, dialogi lugā notiek. «Students jau savās fantāzijās var lidot, viņa darbs nav piesaitīts konkrētai skatītāju zālei,» Agnese min.

Pasniedzēju mudināta, viņa ļāvās traku ideju realizācijai uz papīra. Reālo teātru zālēs tām, visticamāk, pietrūktu līdzekļu un iespēju. Viņa izsapņoja skatuves veidolu, piemēram, Ibsena Leļļu namam. Lūgta, lai to apraksta, Agnese vilcinās. Tad vaļsirdīgi, kā jokojot, pasaka: «Ar idejām nevar mētāties. Ir liela konkurence.» Toties par diplomdarbu — Tenesija Viljamsa Kaķis uz nokaitēta skārda jumta — var stāstīt droši. To skatītāji un arī kolēģi jau redzējuši.

«Sākumā man bija cita ideja, bet to nevarēju realizēt. Bija jārēķinās ar Valmieras teātra Mansarda zāles iespējām — cik un ko tur var ienest,» jaunā scenogrāfe atklāj. «Biju iecerējusi, ka izrādē paceļas siena.» Kustīgas sienas vietā Agnese pievērsās ventilācijas ierīcēm. Bija ievērojusi, ka ventilatori, kopā salikti, vizuāli atgādina kokvilnas ziedu. Lugā attēlotās ģimenes bagātība (un drāma, kas izvēršas par mantojumu) iegūta no kokvilnas plantācijām. No spriedzes uzkarsušajā ģimenes attiecību laukā Agneses ventilatori izrādē ienesa tādu kā cerību, svaiga gaisa, atvieglojuma malku. Scenogrāfijas tapšanas «virtuve» ir tāda, ka vēlamo — ventilatorus, kas uz skatuves sinhroni grieztos bez elektrības vadu palīdzības, — nebija iespējams realizēt tehniski. Tāpēc vadi uz skatuves izrādē ir. «Man bija jādomā, lai aktieri neaizķeras, nepaklūp. Lai ventilatorā neieķeras viņu mati,» Agnese pastāsta par darba aizkulisēm.

Kauperes radītā spēles telpa izrādē ir nosacīta. Taču pagājušā gadsimta 50. gadus, kad luga tapusi, viņa akcentējusi ar kostīmu palīdzību. To, ka saspringtā attiecību noskaidrošana ģimenē risinās vakarā, atveidojusi tumšzilā krāsu gammā. Zili ir arī ventilatoru vadi.

Ģimenes atbalsts

Pēdējie četri gadi viņai pagājuši, vakaros mājās darbojoties pie detaļām nokrauta galda — šeit tika meistaroti mācību darbi, tostarp izrāžu un koncertu. Mazais Ārons cītīgi asistēja. Viņam vecāki izveidoja savu «scenogrāfa piederumu galdu», lai var darboties līdzās mammai. «Viņam ļoti patīk, kad [maketa] mājiņā ieliek gaismiņas,» Agnese stāsta. «Vienu brīdi man likās: varbūt būs režisors! Viņš taisa ēnu teātri, manas studijas viņu ļoti iespaidojušas.» Kauperu sešgadnieks esot ļoti muzikāls. Pašreizējā dzīves posmā uz karjeru viņš raugās tā: kļūs par zinātnieku, konstruēs lidmašīnas. «Vecākajiem dēliem no manas puses arī visu laiku ir presings, ka jāmācās,» Agnese ir atklāta. «Kad jūs to darīsit, prasu viņiem. Vēlāk, kad būs ģimene? Tad nebūs tik daudz laika!» 

Reiz, Kauperu dvīņus intervējot, pārliecinājos, ka viens no viņiem raksturā vairāk atgādina meklētāju, filozofu, otrs — pragmatiķi. «Jā,» Agnese to dzirdot sirsnīgi atsaucas, «viens vairāk tētī, otrs — mammā!»   

«Tikai ar ģimenes atbalstu es to varēju izdarīt,» Agnese saka par studijām. Pirms iesniedza dokumentus akadēmijas iestājeksāmeniem, viņa Renāram un dēliem vaicāja — vai būsit ar mieru? Tas nozīmēja pārmaiņas arī sadzīviski, mazāk laika, ko varētu veltīt savējiem. Taču Kauperu ģimenē visiem ir radošs darbs, un atbilde bija viennozīmīga — jā! Pārslodzes brīžos Renārs gan mēdza pārvaicāt, vai tiešām tas ir tas, ko viņa dzīvē vēlas darīt. «Es atbildēju — jā, man patīk!»

Piekto gadu pēc kārtas studējot, viņa joprojām ir pārliecināta: «Jebkādas mācības cilvēkam tikai palīdz. Citādi attīstībā stāvi uz vietas. Dzīve ir tik īsa, ka svarīgi paspēt iemācīties kaut ko jaunu, realizēt to, kam redzi jēgu.»

Līdztekus studijām un jaunākā dēla audzināšanai Agnese nodarbojas arī ar fotogrāfiju. Jebkurš var pasūtīt fotosesiju pie viņas? «Jā, var, tikai savas studijas man nav!»

Režija vai glezniecība?

«Laikam nepaspēju scenogrāfos izgleznoties,» — tā Agnese saka par nākamo soli izglītībā, Mākslas akadēmijas maģistrantūru. Pirms pusotra gada viņa iestājās Vizuālās mākslas nodaļā, sāka studēt glezniecību. Savā ziņā, par nākotni domājot, virsroku ņēma pragmatiskais raksturs: «Es domāju — labi, izmācījos scenogrāfos, tālāk jāgaida režisoru piedāvājumi. Tu neesi brīvs savās izvēlēs.» Kādu brīdi viņa apsvēra iespēju mācīties režiju. Veiksmīgi no scenogrāfijas «iepeldēt» radniecīgajā režijas lauciņā izdevies, piemēram, Reinim Suhanovam. Tomēr Agnese nosliecās uz gleznošanas pusi, jo «gleznojot ne no viena neesi atkarīgs, jebkurā brīdī vari to darīt».

Šoruden mēnesi pavadījusi Valmieras teātrī, strādājot pie izrādes, nu viņa ir atpakaļ Rīgā. Pārdzīvo, ka sanācis kavēt lekcijas. Līdz sesijai atlikušas dažas nedēļas. «Būs jāmācās dienām un naktīm!» Laiku prasa arī Ārons, kurš nākamā gada septembrī dosies uz skolu. «Es saku, ka dēlu man ir trīs, bet bērns — viens,» Agnese smejas. Abi lielie jau katrs savā dzīvē. Viņa salīdzina sevi tagad un jaunībā, kad auklēja dvīņus. «Esmu pacietīgāka. Zinu, ka sīkumiem nav vērts pievērst uzmanību.» Bet vēl: «Ir mūžīgās nostalģijas sajūta: arī jaunākais dēls izaugs, un tas būs drīz.» Vecākiem, kuri uztraucas par šo vai to, viņai gribas teikt: jūs pat nevarat iedomāties, cik ātri viss paies!

Lai arī ļoti mīl savus dēlus, Agnese nevēlas savu dzīvi veltīt tikai viņiem. «Bērni izaug, un, ja mammai nekā cita nav… Nē, es nevaru iedomāties, ka man nebūtu savas pasaules, visa dzīve — tikai bērni.» Viņa smejas — vecākajiem dēliem esot paveicies, ka ģimenē ienāca Ārons, jo vecākiem bijis vieglāk viņus palaist vaļā. «Viens no dēliem agrāk aizgāja dzīvot atsevišķi, otrs pie mums vēl kādu laiku turējās. Gandrīz ar varu dzinu ārā. Pieaugušiem cilvēkiem, lai cik mīļi vecākiem, ir jādzīvo sava dzīve. Labu gribot un piesaistot sev, tu bērniem neizdari labu.» Agnesei un Renāram pašiem 20 gadu vecumā jau bija ģimene. «Strādājām, cīnījāmies. Neviens ar mums neauklējās.»

Vaicāta, vai apmeklē savu dvīņu koncertus, dzīvo līdzi, viņa stāsta: «Esmu liela viņu… «fane» nevar teikt, «atbalstītāja» arī ne. Nezinu, nav tāda vārda! Vienkārši esmu tajā procesā iekšā.» Mīļākā Carnival Youth dziesma? «Visi albumi man patika, bet pirmais laikam ir vislabākais.» Ja kādu var dēvēt par grupas fanu, tad tas ir Ārons. «Zina visus vārdus. Mašīnā viņš man prasa: uzliekam brāļus angliski! Tad nofilmēju, kā dzied līdzi, sūtu brāļiem.» Vienam grupas koncertam Agnese modelējusi tērpus. Apbrīno savus dēlus par to, cik daudz darba viņi iegulda mūzikā, ar kādu atdevi strādā. «Skaisti ir tas, ka viņi dzīvē var darīt to, kas patīk.»

Savukārt Agnesei pašai patīk radīt kostīmus un scenogrāfiju izrādēm. Nesenā pirmizrāde, sajūtas, kas ar to saistās, ir tam apliecinājums. «Gribētos kādreiz uztaisīt izrādi Liepājas teātrī,» viņa ieminas par dzimto pusi. Abiem ar Renāru nesen ienākusi prātā «pilnīgi traka doma» — pārcelties uz turieni. Patīk pilsētas nelielie mērogi, tas, ka nekur nav jābrauc ar mašīnu, dzidrais jūras gaiss, koka arhitektūra ar skaistajām verandām. Tās Agnesei gribētos redzēt atjaunotas. «Varbūt man ir sajūta, ka Liepājai varu dot vairāk nekā Rīgai,» viņa ieminas.

Pēdējā laikā Kauperi aizrāvušies ar pludmales tenisu. «Mēs trīs,» viņa precizē, domājot sevi, Renāru un Āronu. «Reizēm pievienojas vecākie dēli ar draugiem, viņi bieži brauc pie mums ciemos.»

Varbūt jums vajadzētu izdomāt kādu biznesu, intervijas noslēgumā iesakos Agnesei. «Kaupers» pats par sevi ir spēcīgs zīmols. «Visādas idejas mums ik pa laikam uzplaukst,» jaunā scenogrāfe atsaka. «Bet ar biznesu ir, kā ir.» Agnese vēlas teikt, ka pašai, tāpat kā vīram un dēliem, pirmajā vietā vienmēr būs radošās intereses. Vēlēšanās radīt mākslas, nevis naudas dēļ. Un tas nekas, ka rokmūzikā palikt uz mūžu ir liels izaicinājums? «Nekas!» viņa smejas. «Taisīsim izrādes: es iekārtošu telpu, Renārs rakstīs mūziku.» Ja Ārons pēc 20 gadiem aizvien interesēsies par teātri… lūk, būs arī režisors viņu ģimenē!