Kategorijas: Pasaulē

Biznesa migrēna

Izskatās, ka starptautiskā kompānija Bayer ir pārrēķinājusies, pilnībā neapzinoties, cik «indīga» izrādīsies amerikāņu uzņēmuma Monsanto nopirkšana. Dārgākais darījums Vācijas biznesa vēsturē draud pārvērsties par ļoti sāpīgu kļūdu

Vernera Baumana skatījumā patiesībai ir tikai viena dimensija — tā balstās uz faktiem, zinātniskiem pētījumiem un ekspertu viedokli, kā saka viņš pats. Turoties pie šāda principa, Vācijas kompānijas Bayer Group vadītājam nav nekādu šaubu par glifosāta drošību. Ja vēlreiz būtu jāpieņem lēmums par amerikāņu uzņēmuma Monsanto un tā strīdīgā herbicīda pārpirkšanu, Baumans to nešauboties darītu «bez jebkādiem «ja nu» un «bet»».

Tomēr ārpus Bayer Group daudzi šo problēmu vērtē citādi. Liela sabiedrības daļa glifosātu uzskata par indi, bet Monsanto — par īstu ļaunuma iemiesojumu. Līdz šim jau tūkstošiem ar vēzi slimu cilvēku sākuši tiesvedību pret Monsanto jauno īpašnieku, un arī investori Bayer akcijas tagad uzskata par augsta riska vērtspapīriem, kurus viņi nevēlas iekļaut savās ieguldījumu paketēs. Šī iemesla dēļ pagājušais gads bija viens no grūtākajiem Bayer Group 155 gadu pastāvēšanas vēsturē. Un arī jaunais gads nesolās būt vieglāks.

«Dzīvē vienmēr pastāv dzīvību apdraudoši riski,» saka Baumans. «Gan korporatīvajā, gan privātajā sfērā. Mums visiem gandrīz katru dienu nākas pieņemt lēmumus, kuri rada zināmu risku.» Bet, protams, Monsanto pārpirkšanas gadījumā «ļoti rūpīgi tika pētītas un izvērtētas jebkādas reputācijas problēmas un citi riski».

Taču tagad ir skaidrs, ka vācu kompānija varētu būt kļūdījusies, kad Bayer uzraudzības padome 2016. gadā vienbalsīgi apstiprināja amerikāņu firmas pārpirkšanu par 63 miljardiem ASV dolāru — tas bija dārgākais biznesa darījums Vācijas biznesa vēsturē.

Zaudē tirgus vērtību

Kopš pirkuma formālās pabeigšanas pagājušā gada vasarā Bayer ir zaudējis 30 miljardus eiro no savas tirgus vērtības. Galvenokārt tāpēc, ka Monsanto zaudēja pirmajā pret to ierosinātajā lietā par glifosāta kaitīgumu. Tagad Bayer vadītāji diezgan izmisīgi cenšas pārliecināt investorus, ka visas problēmas tiks pārvarētas. Lai samazinātu izmaksas, tā paziņojusi par darbinieku skaita samazināšanu, atlaižot 12 000 cilvēku jeb desmito daļu no darbaspēka. Tā mēģina pārdot mazāk būtiskas kompānijas daļas un pat paziņojusi par savu akciju atpirkšanu — tā parasti rīkojas uzņēmumi, kuri peld naudā, bet īsti nezina, kur to investēt. Pagaidām neviens no šiem biznesa soļiem nav devis gaidīto efektu.

Bet kas notiks tad, ja arī citi prasītāji uzvarēs tiesā un spriedumu pārsūdzēšana uzņēmumam izrādīsies neveiksmīga, kā tas notika pirmajā prāvā? Vai akcijas kļūs par ieroci biržas spekulantu rokās, un korporācija tiks saplosīta gabalos, kas atsevišķi var izrādīties vērtīgāki nekā paliekot zem vienas māteskompānijas jumta? Tas varētu izrādīties nejauks gals uzņēmumam, kuru uzskata par neatņemamu Vācijas un tās biznesa vēstures sastāvdaļu.

Iespējams, Bayer vadītāji un padomes locekļi aizkulisēs tagad apšauba sava apvienošanās lēmuma prātīgumu. Vai viss bija izvētīts rūpīgi? Vai varbūt viņi tomēr pārrēķinājās?

Déjà vu

Par pēdējās desmitgadēs pieņemtajiem lēmumiem lielāka atbildība gulstas uz Verneru Veningu. Viņš no 2002. līdz 2010. gadam bija uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, bet kopš 2012. gada vada uzņēmuma uzraudzības padomi. Tieši viņa valdīšanas laikā Bayer aktīvi paplašināja ķīmijas un plastmasas izstrādājumu nodaļas. Venings bija viens no tiem, kas naski mudināja pārpirkt Monsanto.

72 gadus vecais nopietna izskata vīrs žurnālistu sagaida Bayer galvenajā birojā Lēverkūzenē uz ziemeļiem no Ķelnes. Viņš atlaidies masīvā ādas krēslā, uz galda nolikta liela tējkanna ar uzdrukātu Veninga parakstu.

Sarunas laikā rodas sajūta, ka miera un savaldības izstarošana uzņēmējam tomēr rada grūtības. «Es arī agrāk esmu pieredzējis daudz ko,» saka Venings, piebilstot, ka pašreizējā krīze viņam ir kā déjà vu. Ar to viņš domā tūkstošgades sākumā piedzīvoto krīzi ar Lipobay. Šo holesterīna līmeni samazinošo medikamentu nācās steigšus atsaukt no tirgus, jo draudēja tiesāšanās ar tūkstošiem pacientu, kas piedzīvoja nevēlamas blaknes. Bayer akciju vērtība nokrita no 45 līdz 10  eiro, un sadarbības bankas atteicās atjaunot kredītlīnijas.

Tomēr šoreiz situācija ir citāda, apgalvo Venings. Viņš cenšas uzburt ainu par Bayer kā veselīgu «dzīves zinātņu» kompāniju, kuras galvenie balsti ir uzturs (lauksaimniecības augu zinātne) un veselība. Firmas bilance esot ļoti stabila, un par nākotnes attīstības stratēģiju šauboties tikai retais analītiķis.

Uzņēmējs nespēj saprast, kāpēc kritiķi Monsanto pārpirkšanu salīdzina ar citiem šāda veida darījumiem, kuru galvenais mērķis parasti bijis konkurenta neitralizēšana. «Mēs nenopirkām šādu tādu konkurentu,» saka Venings. «Mēs nopirkām labāko lauksaimniecības kompāniju, lai paši kļūtu par līderi šajā augošajā tirgus segmentā.»

Te gan jāpiebilst, ka pārpirktajai kompānijai ir ļoti slikts tēls. Monsanto ražotais herbicīds Roundup (tā aktīvā sastāvdaļa ir glifosāts) tiek turēts aizdomās par audzēju izraisīšanu. Turklāt pretrunīgs ir arī kompānijas biznesa modelis: Monsanto rada ģenētiski modificētas sēklas, kas ir imūnas pret glifosātu. Tā amerikāņu lauksaimnieki pērk pārveidotās sēklas un plaši lieto herbicīdu savos tīrumos. Paralēli tam zemniekiem jāiegādājas arī sēklu lietošanas ikgadēja licence. Šīs prakses dēļ kompānija tiek apsūdzēta par lauksaimnieku atkarības veicināšanu.

Tomēr lielākais trieciens Monsanto reputācijai bija Pasaules Veselības organizācijas paspārnē strādājošās Starp-tautiskās Vēža izpētes aģentūras 2015. gada atzinums: glifosāts, visticamāk, ir kancerogēns.

Drīz pēc tam sarosījās vairāki herbicīda apsūdzētāji. Pagājušā gada augustā tiesa Kalifornijā nolēma, ka ar vēzi slimam dārzniekam Divainam Džonsonam pienākas 39 miljonu dolāru kompensācija un paralēli tam uzņēmumam jāmaksā arī 250 miljonu sods. 46 gadus vecais Džonsons ir pārliecināts, ka ar retu un nedziedināmu asins vēzi saslima pēc glifosāta lietošanas nezāļu apkarošanai.

Pēc pirmās tiesas prāvas advokāti paziņoja, ka prasītāju skaits pret Monsanto sasniedzis 6000. Bet līdz gada beigām to bija jau gandrīz 10 000.

Nākamā tiesa plānota šā gada martā. Cietušie ir divi pensionāri no Kalifornijas, kuri abi ar limfmezglu audzējiem saslima ar četru gadu starpību — 2011. un 2015. gadā. Abi vaino glifosāta lietošanu savā piemājas dārzā jau kopš 70. gadu vidus.

Šīm apsūdzībām nav nekāda pamata, un kompānija pret tām sparīgi cīnīsies — tā paziņoja Bayer vadītājs Baumans, decembrī uzrunājot finanšu analītiķus un investorus īpašā Kapitāla tirgus dienā Londonā. «Jūsu vilšanās ir arī mūsu vilšanās,» akciju cenu kritumu komentēja uzņēmējs. Tomēr kopumā viņš centās apgāzt uzskatu, ka galvenais akciju vērtības samazināšanās iemesls ir tieši potenciālie tiesu darbi un lielās kompensācijas, ko uzņēmumam var nākties maksāt.

«Pilnībā neapzinājās risku»

«Ņemot vērā globālās demogrāfiskās tendences, protams, ir prātīgi investēt naudu lauksaimniecības zinātnēs,» saka Ingo Speihs, kas ir Ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītājs vācu investīciju kompānijā Union Investment. «Tomēr Bayer nopirka šīs industrijas melno avi un, pēc visa spriežot, pilnībā neapzinājās ne iespējamās tiesvedības, ne arī reputācijas riskus.»

Vērtējot ieguldījumu ekonomiskos kritērijus, pats Speihs parasti analizē arī kompāniju ietekmi uz vidi, to attieksmi pret cilvēktiesībām un sociālos kritērijus. Tiklīdz rodas aizdomas par kādas kompānijas vēlmi riskēt uz savu patērētāju veselības rēķina, Speiha pārstāvētā investīciju firma no sadarbības atsakās. «Mūsu ilgtspējīgas attīstības fondā kopumā ieguldīti 42 miljardi eiro. Mēs pārdevām visas līdz šim turētās Bayer akcijas.»

Paralēli tam Bayer izslēgts arī no ietekmīgā akciju tirgus barometra — Dow Jones ilgtspējīgas attīstības indeksa (Dow Jones Sustainability Index).

Investori, kuri agrāk iegādājušies Ba-yer akcijas, protams, ir neapmierināti. Pirms Monsanto nopirkšanas vienas uzņēmuma akcijas vērtība sasniedza 140 eiro. Bet šā gada sākumā tā nokritusi līdz 60 eiro. «Sanāk tā, ka mēs, ieguldītāji, iegūlāmies vienā gultā ar farmācijas biznesu, bet nākamajā rītā pamodāmies blakus agroķīmijai. Iznākums ir postošs — Bayer tirgus vērtība šobrīd ir tāda pati, cik tā samaksāja par Monsanto pārpirkšanu,» saka Kristians Strengers no kapitāla fondu kompānijas DWS. Bayer savos pirmsākumos bija medikamentu ražotājs un 1899. gadā reģistrēja savu preču zīmi — aspirīnu, kas ir pazīstams visā pasaulē.

Alkatības simbols

Izskatās, ka Bayer ir palaidusi garām vai arī novērtējusi par zemu zināmas sabiedrības daļas nepatiku pret Monsanto biznesa principiem. Daudzi cilvēki, it īpaši Vācijā un Francijā, uzskata amerikāņu firmu par «frankenšteina lauksaimniecību», proti, vidi ar ģenētiski pārveidotu pārtiku un sarūkošu biodaudzveidību.

«Jūs nedrīkstat atturēties no atsevišķu lēmumu pieņemšanas tikai tālab vien, ka daļa sabiedrības pret to izturas kritiski,» Bayer pozīciju aizstāv Helmūts Šrams. Viņš vada uzņēmuma lauksaimniecības nodaļu. Šramam ir doktora grāds zemkopībā, viņš kompānijā nostrādājis 30 gadus. Biznesa aspektā Monsanto pārpirkšanu viņš uzskata par loģisku soli, jo tas dod piekļuvi jaunam zināšanu un biotehnoloģiju visumam. «Kopā mēs esam ļoti inovatīvi,» secina Šrams. Un piebilst, ka glifosāts «ir mazāk indīgs nekā pārtikas soda».

Viņa skatījumā lauksaimniecības nākotne nav iedomājama bez ķīmijas. Bioloģiskā lauksaimniecība neesot risinājums, jo ražas apjomi ir uz pusi mazāki nekā intensīvajā lauksaimniecībā. «Kā lai pabarojam pasauli?» vaicā Šrams.

Ralfs Bilke no Vācijā lielākās vides aizsardzības organizācijas BUND šādu nostāju uzskata par amorālu. Bada cēloņi, viņaprāt, ir pavisam citi, ieskaitot dabas katastrofas, karus un nabadzību. Bilke norāda, ka pārtikas apgādes ķēde ir īpaši droša tādās vietās, kur dominē mazas zemkopības struktūras, nevis masveida lauksaimniecība ar plašu pesticīdu un herbicīdu pielietojumu.

Par spīti pētījumiem un valdības izsniegtajām atļaujām, tādi Bayer kritiķi kā Bilke joprojām netic glifosāta nekaitīgumam. Viņš norāda — nesen arī pats Bayer bija spiests atzīt, ka nav nekādu simtos skaitāmu pētījumu par glifosāta drošību. Tādu ir bijis tikai 50. Turklāt pētījumu metodoloģiju un procedūras diktēja pats ražotājs. Bilke kritizē, ka, piemēram, Vācijā Lauksaimniecības ministrijas paspārnē strādājošais Federālais riska izvērtējuma institūts savā atzinumā pat veselas rindkopas vārds vārdā slinki pārkopējis no Monsanto izplatītajiem dokumentiem.

Tajā pašā laikā Bilke apzinās, ka glifosāta vienkāršais lietošanas princips ir pievilcīgs zemkopjiem. Arī cena ir zema.

«Bīstama atkarība»

Klausu Kombergu var uzskatīt par paraugzemnieku, kādi varētu patikt kompānijai Bayer. Viņš jau vairākus gadus kopā ar dēlu netālu no Diseldorfas audzē kviešus, miežus, rapsi un cukurbietes. Kopumā 300 hektāros. «Tas ir jauks darbs,» stāsta Kombergs, piebilstot, ka ar visiem darbiem savā saimniecībā tiek galā divatā.

Kombergu lepnums ir miljonus vērta lauksaimniecības tehnika, tajā skaitā pilnīgi autonoms kombains, kuru kontrolē dators un kas no tīruma uz tīrumu pārbrauc, vadoties pēc GPS signāla. Visiem traktoriem ir īpaši platas riepas, lai pēc iespējas mazāk blietētu augsni. Tie aiz sevis velk izsmidzinātājus, kuri precīzi pieskaņo augiem nepieciešamo mākslīgo mēslojumu un pesticīdus. To apjoms tiek aprēķināts, regulāri veicot augsnes ķīmisko analīzi.

Kombergs stāsta, ka viņa reģionā ienesīga lauksaimniecība nav iedomājama bez dārgas tehnikas un automatizācijas. Izdevumi ir lieli, tīrumi mazi un iepirkuma cenas zemas. Līdz ar to viņam nav citas izvēles, kā tikai glifosāts.

Tomēr arī Kombergam ir ļoti stingra nostāja pret Monsanto tirgotajām sēklām. «Es savā saimniecībā ģenētiski modificētās sēklas neizmantošu.» Viņa skatījumā šādu sēklu kombinēšana ar tām speciāli pieskaņotu herbicīdu rada «bīstamu atkarību no dažām lielām korporācijām». Kombergs norāda, ka jau tagad ASV un Dienvidamerikā lielās kompānijas diktē iepirkuma cenas, saražotās preces daudzumu un lauksaimniecības metodes. Zemkopjiem nav citas izvēles, jo tīrumi ir noplicināti un citas sēklas tur pat vairs nedīgst. «Es pats šādu saimniekošanu nespēju iedomāties.»

Gatavi ilgai cīņai

Situācija ir tāda, ka pēc Monsanto pārpirkšanas tagad Bayer investori ir nikni, liela sabiedrības daļa skeptiska vai pat klaji naidīga, bet lauksaimnieki — bažīgi. Kompānijas vadītājs Baumans vēlas «sākt aktīvu dialogu ar visām interešu grupām — tiem, kas viņu soli atbalsta, un arī tiem, kas kritizē». Viņš paskaidro, ka «tikai caurspīdīgums un atklātība palīdzēs nostiprināt uzticēšanos, kas mums nepieciešama ilgtermiņā».

Baumans apzinās, ka tas nebūs viegli. Vienlaikus viņš sevi uzskata par politiskas kampaņas upuri. Atsevišķas sabiedriskās organizācijas apzināti sēj bažas par pārtikas drošību, jo šādas aktivitātes palīdz piesaistīt ziedojumus šo organizāciju pastāvēšanai.

Baumans ir pārliecināts, ka kompānijai izdosies gūt virsroku daudzajās tiesas prāvās ASV. Uzņēmuma farmācijas nodaļai esot liela pieredze šādās lietas, un tagad tā tiks izmantota arī glifosāta aizstāvēšanai. Džonsona lietā uzņēmumu pārstāvēja Monsanto juridiskā nodaļa, kurai esot salīdzinoši maza pieredze.

Paredzams, ka šogad tiesās varētu nonākt 10 lietas. Kas, protams, ir tikai sīka daļa no draudīgajiem 10 000. «Mēs esam gatavi ilgai cīņai,» paziņo Baumans. Tomēr vienlaikus tas arī nozīmē, ka kompānijai vēl daudzus gadus būs jārēķinās ar negatīvu publicitāti un miljardos mērāmiem zaudējumiem.

Jahta, Klods Monē un caurspīdīgas klavieres

Izmeklētāji šķetina vienu no lielākajiem kleptokrātijas skandāliem pasaulē — miljardu izzagšanu no Malaizijas attīstībai dibināta fonda. Nauda tērēta dārgiem privātiem pirkumiem

Van Goga un Monē gleznas tagad atrodas drošā seifā Šveicē. Oskara statuete, kuru savulaik pasniedza aktierim Marlonam Brando, ieslēgta noliktavā Teksasā. Šos dārgumus atgūt bija salīdzinoši viegli.

Taču, kad Bali salā beidzot tika arestēta 250 miljonus dolāru dārga jahta, amerikāņu izmeklētāji to nevarēja tā vienkārši atstāt ostā, un nācās meklēt jaunu apkalpi. Bet, kad arestēja 35 miljonus dolāru vērtu privāto Bombardier lidmašīnu, gandrīz 25 tūkstoši bija jāsamaksā par tās dzinēju pārbaudi. Un tagad neviens nezina, ko īsti darīt ar caurspīdīgām klavierēm, kas atrodas slavenas supermodeles mājās Losandželosā. Vienkārši iznest nav iespējams — durvis par šauru.

Visas šīs lietas un vēl daudzas citas savulaik iegādājās ekstravagants malaiziešu finansists Džo Lovs. Izmeklētāji apgalvo, ka viņš iemanījies caur Malaizijas valdības dibinātu investīciju fondu izsūknēt 4,5 miljardus dolāru, nodarbojoties ar prātam neaptveramu iepirkšanos. Tagad šī lieta tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem kleptokrātijas skandāliem pasaulē. Un galveno izmeklēšanu veic nevis malaizieši, bet amerikāņi.

Valsts izzagšanas vēriens bijis tik plašs, ka visa lielā laupījuma meklēšana un atgūšana pārvērtusies par sarežģītu starptautisku operāciju. Iepazīstoties ar tiesas dokumentiem un intervējot iesaistītās personas, nojaušams, ka izmeklēšanā iesaistīti ne tikai amerikāņi un malaizieši, bet arī vairākas citas valstis, to skaitā Šveice un Luksemburga.

Izmeklētāju mērķis ir vairāk nekā ducis dārgu nekustamo īpašumu Ņujorkā, Kalifornijā un Londonā, ieskaitot 32 miljonus dolāru vērtus apartamentus vienā no Ņujorkas debesskrāpjiem, Viceroy L’Ermitage viesnīcu Beverlihilzā un turpat netālu esošu privātmāju ar 17,5 miljonus vērtu baseinā dreifējošu apzeltītu piramīdu.

Lielākais sarežģījums līdz šim izrādījies paša aizdomās turētā notveršana. Tiek uzskatīts, ka 37 gadus vecais Lovs slēpjas Ķīnā.

ASV uzņēmās izmeklēšanas vadīšanu, jo tādā veidā cenšas ierobežot nelegālas naudas ieplūdi Amerikas finanšu sistēmā. Turklāt vēl pirms dažiem mēnešiem Malaizijā pie varas atradās cilvēki, kuri tiek uzskatīti par līdzdalībniekiem šajā kleptokrātijas skandālā.

Afēra sākās drīz pēc investīciju fonda 1Malaysia Development Berhad Fund jeb 1MDB izveidošanas 2009. gadā. Tā oficiālais īpašnieks ir Malaizijas Finanšu ministrija, kura fondu raksturoja kā stratēģisku iniciatīvu valsts ekonomikas ilgtermiņa attīstībai, slēdzot globālās partnerības līgumus un cenšoties piesaistīt ārvalstu investīcijas. No dažādām bankām un privātiem ieguldītājiem kopumā izdevās piesaistīt vairākus miljardus ASV dolāru. Viens no lielākajiem fonda projektiem bija kopuzņēmums ar naftas kompāniju no Saūda Arābijas un elektrostaciju pārpirkšana.

Taču ātri vien 1MDB pārvērtās par «milzīgu, nekaunīgu un klaju» naudas atmazgāšanas shēmu — tā to raksturo izmeklētāji.

Atklājies, ka miljardiem dolāru pārskaitīti arī uz bijušā premjera Nadžiba Razaka, viņa ģimenes locekļu un draugu kontiem. Deviņus gadus pie varas bijušais premjers tika arestēts pērn jūlijā.

Skandālā ierauta arī amerikāņu investīciju banka Goldman Sachs, kas palīdzēja piesaistīt naudu malaiziešu fondam. Kāds ASV Tieslietu ministrijas darbinieks pirmstiesas izmeklēšanā atzinis savu vainu, ka tieši viņš palīdzēja Lovam ar naudas iesūknēšanu Amerikā. Savukārt viens no galvenajiem Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas ziedojumu vācējiem Eliots Broidijs esot nodarbojies ar jaunās ASV valdības lobēšanu, lai tā pārtrauktu izmeklēšanu. (Pret Broidiju apsūdzības nav izvirzītas.)

Naudas atmazgāšana, kā apgalvo prokurori, notika caur sapiņķerētu tīklu ar daudzu mazpazīstamu banku kontiem un ārzonās reģistrētām kompānijām. Bet pati ideja bija vienkārša: izmantot 1MDB kā līdzekli naudas piesaistīšanai. Un tad ķerties pie tās tērēšanas privātām iegribām.

Aptuveni 200 miljonu izšķiesti par mākslas darbu iegādi. Vairāki desmiti miljonu aizplūda uz kinostudiju Red Granite Pictures, kas pieder bijušā Malaizijas premjera padēlam Rizam Azizam. Viņš to ieguldīja vairāku filmu ražošanā. Pazīstamākā lente ir Volstrītas vilks ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā. Tagad Red Granite Pictures panākusi ārpustiesas vienošanos ar ASV valdību, samaksājot 60 miljonu dolāru sodu, taču publiski savu vainu neatzīst.

250 miljonus dolāru finansists Lovs iztērēja par specpasūtījuma jahtu Equanimity ar kinoteātri un helikoptera laukumu. Indonēzijas varas iestādes apgalvo, ka, sākoties skandālam, jahta ceļoja pa Dienvidaustrumāzijas ūdeņiem ar atslēgtu lokācijas iekārtu, lai izmeklētāji to nespētu izsekot. Galu galā jahtu izdevās arestēt Bali. Lai dārgo peldlīdzekli beidzot nogādātu atpakaļ Malaizijā un tā atkal nepazustu, amerikāņi nolīga uzticamu apkalpi.

Pēc premjera Nadžiba Razaka aicinājuma kļuvis par 1MDB padomnieku valdes vadītāju, ballītes mīlošais Lovs ātri vien ķērās pie fondā ieplūdušās naudas izšķiešanas. Ar dārgām dāvanām viņš apdāvināja arī Leonardo di Kaprio un austrāliešu supermodeli Mirandu Keru, norāda izmeklētāji.

2014. gadā Lovs no nīderlandiešu firmas Crystal Music nopirka caurspīdīgas akrila klavieres un lika tās nogādāt supermodeles villā pie Losandželosas. Firmas dibinātājs Pīters Tols atsakās nosaukt konkrētā pirkuma summu, taču norāda, ka līdzīgi specpasūtījumi parasti maksā no 170 tūkstošiem līdz miljonam dolāru.

Klavieres joprojām atrodas Keras īpašumā. Kādā fotosesijā modes žurnālam viņa redzama uz tām guļam Giorgio Armani vakarkleitā. Modeles advokāts apgalvo, ka kliente būtu gatava atvadīties no ekstravagantā instrumenta savā interjerā. Taču nav skaidrs, kā to dabūt laukā no mājas. «Ķeroties pie pārvietošanas, tās varētu sabojāt, un tad mums būs jāmaksā par atjaunošanu,» skaidro Maikls Keiss no tiesu izpildītāju dienesta Ņujorkā.

Izrādās, ka klavieres tika piegādātas privātmājas būvēšanas laikā un sākumā bija novietotas uz terases. Vēlāk tām apkārt uzbūvēja sienas un jumtu. Lai tagad tās iznestu laukā, viena no sienām būtu jānojauc. Tajā pašā laikā supermodele izzagtās naudas atguvējiem ir atdevusi vairākas Lova dāvātas rotaslietas, ieskaitot 11,71 karāta dimantu sirds formā un 11 karātu dimanta auskarus.

Tāpat no finansista dāvanām nācies atvadīties Leonardo di Kaprio — arī no Pikaso gleznas Nature Morte au Crâne de Taureau (Klusā daba ar vērša galvu). Tagad tā ievietota seifā Šveicē. Tiesu izpildītājiem aktieris atdevis arī zeltīto Oskara statueti, kuru par labākā aktiera darbu 1954. gada filmā Ostā saņēma Marlons Brando. Balva savulaik tika nozagta no leģendārā aktiera mājām Holivudā un pēc viņa nāves parādījās nelegālā kinorelikviju izsolē. Lovs to nopirka par 600 000 dolāru un uzdāvināja di Kaprio. Tagad no šīs trofejas būs jāatvadās arī tiesu izpildītājiem, jo likums nosaka, ka ikvienas pārdošanā nonākušas Oskara statuetes pirmpirkuma tiesības pieder ASV Kinoakadēmijai, samaksājot tikai vienu dolāru.

Vērienīga sazagto dārgumu atgūšana īstenota arī Malaizijā. Tikai dažas dienas pēc bijušā premjera Nadžiba Razaka izbalsošanas policija veica kratīšanu sešos viņam piederošos īpašumos. Tika konfiscēti 35 maisi ar skaidru naudu 26 valūtās. 22 virsniekiem bija nepieciešamas trīs dienas, lai to saskaitītu — sanāca 30 miljoni ASV dolāru. Vēl tika atrasti 25 maisi ar zeltu, 1400 kaklarotu, 597 rokassomiņas, 423 rokaspulksteņi, 2200 gredzenu, 1500 piespraužu un 14 tiāras. Juvelierlietu kopējā vērtība tiek lēsta ap 273 miljoniem dolāru. Tagad tas viss nodots glabāšanā Malaizijas centrālajā bankā.

Bijušais premjers noliedz vainu un ar advokāta starpniecību norāda: «Līdz šim uzrādītajos dokumentos nav pierādīta nekāda tieša saistība starp konfiscētajām mantām un izvirzītajām apsūdzībām.»

Klavieru meistars Tols no Nīderlandes stāsta, ka jūtas pretīgi, jo nav zinājis, ka viņam samaksātā nauda izzagta no fonda, kas bija dibināts ar mērķi palīdzēt Malaizijas iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanai. «Protams, man tas viss ļoti nepatīk,» saka meistars. «Tas nav mans dzīves princips.»

Savukārt nekustamo īpašumu māklere Vikija Barona, kura savulaik par 51 miljonu dolāru pārdeva luksusa dzīvokli Ņujorkā vēl vienai personai, kas tagad ierauta 1MDB skandālā, atceras, ka darījums bijis kā savāds sapnis. Pircējs Hadems el Kubaisi ieradies ar vairākiem pavadoņiem un ātri apstaigājis telpas. Nākamajā rītā piezvanījis un teicis: «Pērku!»

Barona to atceras kā vienu no dīvainākajiem darījumiem savā karjerā. «Es parasti daudz ilgāk prātoju, vai pirkt kādu kurpju pāri, nekā viņiem bija nepieciešams, lai nopirktu dzīvokli.»

Pasaulē laimīgākā pilsēta

Auksti, tumšs un trūkst automašīnu stāvvietu. Bet kā šai Somijas pilsētai izdevies kļūt par laimīgāko pasaulē?

Janam Matlinam tā bija slikta diena. Vismaz par sliktu to uzskatītu Kauniainenā. Torīt viņš ar auto aizbrauca līdz pilsētas dzelzceļa stacijai un neapmierināts secināja, ka stāvvieta jau pilna. Saīdzis piezvanīja vietējai avīzei un ierosināja uzrakstīt mazu rakstiņu par to, ka pilsētas centrā trūkst automašīnu stāvvietu. Liels bija Matlina izbrīns, kad nākamajā avīzes numurā tas bija galvenais raksts pirmajā lappusē. «Mums te ir diezgan maz problēmu,» secina vīrietis, kas ir partneris privātā kapitāla firmā. «Varbūt todien viņiem nebija citu svarīgāku ziņu, par ko rakstīt.»

Lūk, tāda pievilcīga dzīve valda mazajā un turīgajā Kauniainenā. Pērn ANO Ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkla ziņojumā Somija tika atzīta par pasaulē laimīgāko zemi 156 valstu kopvērtējumā. Savukārt tam sekojošā citā pētījumā tika noskaidrots, ka Somijā visapmierinātākie ar savu dzīvi ir tieši 9600 Kauniainenas iedzīvotāju. Kad pilsētas mērs Kristofers Masara pajokoja, ka «mēs esam laimīgākā vieta pasaulē», šis apzīmējums ātri pielipa.

Daži somi bija pārsteigti, citi — pat nelaimīgi.

Globālajā apziņā valda stereotips, ka somi ir melanholiski un introverti cilvēki, kuriem diemžēl piemīt arī lielāka nosliece uz pašnāvību nekā citviet pasaulē. Šim stereotipam daļēji piekrīt arī paši somi: ja uz ielas jums uzsmaida svešinieks, tad viņš ir vai nu piedzēries, vai ārzemnieks, vai arī vienkārši traks. Tā teikts populārā parunā.

«Man vārds «laime» sagādā zināmas problēmas, jo, kad par to runājam, mēs īsti nezinām, kas ar to tiek domāts,» saka profesors Franks Martela, kas Helsinku Universitātē nodarbojas ar sabiedrības labklājības pētījumiem. Viņš pats uzaudzis tikai dažu kilometru attālumā no Kauniainenas. «Vai mēs ar to domājam apmierinātību ar dzīvi? Vai varbūt prieka sajūtas, ko izbaudām ikdienā? Tas viss ir tāds mazliet neskaidrs jēdziens.»

Kas vispār ir laime?

Tātad — vai laimi vispār iespējams izmērīt? Un, ja var, vai somi tiešām ir tik apmierināti? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jādodas izbraukumā uz Kauniainenu.

Šīs pilsētiņas laimes iemesli nebūt nav acīmredzami uzreiz pēc ierašanās. Kauniainena atrodas aptuveni 15 kilometru attālumā uz rietumiem no Helsinkiem. (Pati galvaspilsēta Somijas laimīgāko vietu sarakstā ierindojās 8. vietā.) Tā ir pievilcīga mazpilsēta, taču neteiksim, ka satriecoši skaista. Lielākoties vienģimenes mājas, kas izsētas pa retu egļu mežu. Centrā ir necils pilsētas laukums. Šajās gada dienās pilnībā gaišs kļūst tikai pēc deviņiem rītā, bet jau pusčetros pēcpusdienā sāk krēslot.

Ja vietējiem vienkārši pajautā, vai viņi jūtas laimīgi, atbildes ir rezervētas.

«Kas vispār ir laime?» ar pretjautājumu atbild mērs Masara, kad sarunājamies pie pusdienu galda pašvaldības kafetērijā.

Pilsētas vienīgajā bārā Moms satiktie amatierkluba futbolisti sāji smaida, jo viņu noskaņojumu nomāc todien zaudēta spēle. «Kad mēs zaudējam, mēs īsti laimīgi atkal kļūstam tikai pēc otrā alus kausa,» noskalda Anti Raunemā, kas ikdienā vada celtniecības kompāniju.

Bāra saimniece Dženija Lindholma iesaka doties uz citu vietu, kur smaidīgu seju varētu būt vairāk. «Varbūt mums tuvākajā makdonaldā, kas atrodas Espo? Diez vai kur citur, patiešām.»

Un tomēr es atrodu vienu vietu pašā Kauniainenā, kur laimes mednieks varbūt pirmajā piegājienā nemaz neiegrieztos. Tas ir Pieaugušo izglītības centrs — augsta ēka pilsētiņas nomalē. Tovakar sanākušie cilvēki tik tiešām izskatījās priecīgi un apmierināti, par spīti tam, ka šajā iestādē bāra nemaz nav.

Pagrabstāvā lielās stellēs tika austi paklāji, un blakus notika keramikas nodarbība. Pirmajā stāvā dziedāja koris. Augšstāvos daži interesenti nodarbojās ar pareizticīgo ikonu kopiju gleznošanu, bet citi piedalījās jogas nodarbībā.

Ar valsts un pašvaldības subsīdijām šis centrs spēj piedāvāt lētas vakara nodarbības «gandrīz jebkurā jomā, par ko cilvēki interesējas», saka centra direktors Rodžers Renmans. Ikdienā tur pulcējas aptuveni 15% no visiem pilsētiņas iedzīvotājiem, kuriem maksa par katru nodarbību nepārsniedz vienu eiro.

Līdzīgi centri darbojas arī citās Somijas vietās, taču Kauniainena ir īpaši aktīva, ņemot vērā pilsētas pieticīgo izmēru.

Tieši šāds plašs piedāvājums uzlabo omu, uzskata pensionāre Seija Soini, kuru satieku gleznošanas nodarbībā. «Galvenais, lai cilvēkiem vienmēr būtu, ko darīt, — jā, arī tādas lietas kā šīs!» viņa pamāj uz pašas gleznoto krustmeitas portretu. «Tā ir kā psihoterapija.»

Izrādās, ka izglītības centrs ir tikai daļa no brīvā laika pavadīšanas iespējām. Jā, Kauniainenā trūkst autostāvvietu, taču šo deficītu aizvieto daudzi citi valsts finansēti pakalpojumi. Mazajā pilsētā ir vairāk nekā 100 sporta un kultūras klubu, kurus subsidē vietējā pašvaldība: klubs zviedriski runājošajai minoritātei, klubs somiski runājošajam vairākumam, slēpošanas nogāze, bērnu mūzikas skola, bērnu mākslas skola, stadions un slidotava. Ir pat īpaši izbūvētas brīvdabas trepes, sauktas par kuntoportaat — cilvēki var sportot, vienkārši kāpjot augšup un lejup.

Kad pirms 20 gadiem vietējie strīdējās, vai prātīgāk būtu būvēt hokeja arēnu vai handbola zāli, pašvaldība pieņēma lēmumu piešķirt naudu abiem objektiem.

Vienīgā iestāde, kuras Kauniainenā trūkst, ir policijas iecirknis: noziedzības līmenis ir tik zems, ka pastāvīga kārtībsargu klātbūtne nav nepieciešama.

Tam visam klāt nāk laba un lēta veselības aprūpes sistēma, bezmaksas augstākā izglītība un pirmsskolas iestādes par pieejamām cenām. Pamatskolā un vidusskolā bērniem reti jākārto ieskaites, un pašu skolotāju darbu inspektori netraucē. Par spīti sīkai lejupslīdei pēdējo gadu laikā, Somijas izglītības sistēma joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajām pasaulē.

Izvadājot pa vietējo skolu, direktore Līna Miaja Niemi ar gandarījumu norāda uz klasēm un spēļu laukumiem, kuru labiekārtošanā līdzdarbojušies skolēni. Viņasprāt, tas nostiprina piederības sajūtu.

Lai to visu apmaksātu, protams, nodokļi ir augsti. Tomēr iedzīvotāji stāsta, ka viņi jūt dividendes: sabiedrībā ir zemāka nevienlīdzība, lielākas iespējas un spēcīga solidaritātes sajūta.

«Manā skatījumā laime ir būt apmierinātam ar dzīvi un daudzās sniegtās iespējas,» saka bijušais pašvaldības vadītājs Fins Bergs. «Ja mēs vērtējam šādi, tad, jā, šī ir laimīga vieta, jo iespēju te ir daudz.»

Tam visam palīdz arī turība. Lai gan Kauniainenā cilvēku skaits ar zemiem ienākumiem ir proporcionāli līdzīgs vidējam rādītājam valstī, labi pelnošo profesionāļu ir divreiz vairāk nekā vidēji valstī, norāda mērs Masars.

Pašvaldības nodokļi ir mazliet zemāki nekā citviet Somijā, un tas kļuvis par iemeslu tam, ka uz Kauniainenu vēlas pārcelties jauni cilvēki. Ieguvēji galu galā ir visi. Lai gan bagātākie iedzīvotāji individuāli maksā mazākas nodokļu likmes, kopējais iekasētās naudas daudzums ir augstāks. Pašvaldība var atļauties kultūras aktivitātēm tērēt četras reizes vairāk naudas uz vienu iedzīvotāju nekā vidēji Somijā. Trīs reizes vairāk naudas tiek sportam, un par 50% vairāk subsīdiju tiek bērnudārzam.

Tas viss palīdzējis uzlabot vietējo labsajūtu un apmierinātību ar dzīvi, saka agrākais mērs Bergs. «Ja mēs domājam par to, kas ir laime, tad laime nozīmē būt apmierinātam ar dzīvi. Nejusties nožēlojami.» Un beigās piebilst: «Es personīgi pilnīgi noteikti nejūtos nožēlojami.»

Laimes reitings (2015—2017)

Avots: ANO Ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkls

Slimnieka labākā draudzene?

Zinātnieki cer, ka, paļaujoties uz ģenētiski modificētām cūkām, pavisam drīz tiks likvidēts donoru orgānu deficīts

Līdzās ierāmētām ģimenes fotogrāfijām ārsta Džozefa Tektora kabinetā stāv arī Mazulītes Fejas attēls ar autogrāfu. Zīdainis kļuva pazīstams 1984. gadā, kad viņai tika pārstādīta paviāna sirds. Fotogrāfiju parakstījis ķirurgs Leonards Beilijs, kurš pie mērkaķa sirds ķērās kā pie vienīgā risinājuma, lai Mazulīte izdzīvotu. Attēlu uzņēma pats ārsts piecas dienas pēc operācijas, kamēr Stefānija Feja Boklera gulēja. Pāri krūtīm no kakla līdz autiņbiksītēm stiepjas ķirurģiskā līmlente, kas nosedz griezuma līniju krūšu kurvja atvēršanai un orgāna nomaiņai. Diemžēl Mazulīte pēc trim nedēļām nomira.

Tā ir diezgan nepievilcīga fotogrāfija, ko diez vai kāds cits novietotu līdzās savu smaidošo bērnu ģīmetnēm. Tomēr Tektoram, kuram pašam 1984. gadā bija tikai 19 gadu, donora orgāna ņemšana no citas sugas tolaik šķita neticami iedvesmojošs risinājums.

«Labi atceros, kur es atrados, kad televīzijā ziņoja par operāciju. Un tieši tajā brīdī arī pieņēmu lēmumu, ko vēlos panākt savā dzīvē,» atceras Tektors. Viņš nolēma kļūt par ķirurgu pētnieku, kas meklētu vislabāko risinājumu ksenotransplantācijai jeb dzīvnieku orgānu pārstādīšanai cilvēkiem.

Ja jums pašam kādreiz būtu jānonāk situācijā, kad nepieciešama kāda dzīvībai svarīga orgāna nomaiņa, jūsu izredzes atkarīgas ne tikai no tā, vai jums vajadzīga jauna sirds, jauna plauša vai jauns aizkuņģa dziedzeris. Svarīgs priekšnoteikums būtu arī vecums, asinsgrupa un apņēmība lietot imūnsistēmu bloķējošus medikamentus līdz mūža beigām. Ja jūsu laimīgā diena reiz pienāktu, tas nozīmētu, ka kādam citam cilvēkam šī diena bijusi ļoti nelaimīga — proti, kāds veselīgs un imūni saderīgs donors ir zaudējis dzīvību, nenodarot bojājumus transplantācijai derīgiem orgāniem.

Tomēr pastāv liela iespēja, ka jūsu laimīgā diena nepienāks nekad. Statistika liecina, ka Eiropā orgānu pārstādīšanas rindā katru dienu mirst vidēji 18 cilvēku. Kopumā transplantāciju gaida 144 000 cilvēku.

Latvijā katru gadu orgānu pārstādīšanas rindu vidēji papildina 40 jauni nieru slimnieki, 12 aknu un 5—7 sirds pacienti. Šogad jaunu nieri nesagaidot, mira viens slimnieks, bet aknas — divi.

Turklāt potenciālo donoru skaits ar katru gadu samazinās, piemēram, arvien mazāk cilvēku (un potenciālo donoru) iet bojā autoavārijās, jo automašīnas kļūst drošākas. Turpretī vidējais mūža ilgums palielinās, un līdz ar to palielinās arī orgānu pārstādīšanu gaidošo cilvēku loks. Eiropas statistika vēl liecina, ka 40% piederīgo neļauj ār-stiem izmantot priekšlaikus miruša cilvēka orgānus.

Evolūcijas pārlabošana

Kamēr Tektors turpināja mācības medicīnas skolā, viņa elks Beilijs turpināja eksperimentēt ar dzīvnieku orgānu izmantošanu. Paviāniem, aitām un kazām. Kaut arī ģenētiski vistuvāk cilvēkiem ir lielie primāti, to izmantošana transplantācijām nav ilgtspējīgs risinājums, jo šie dzīvnieki jau tāpat ir uz izmiršanas robežas, turklāt vairojas salīdzinoši retāk. Turpretī bieži sastopama un ātri pavairojama suga ir Sus scrofa domesticus jeb parastā mājas cūka. Cūku grūtniecība ilgst nepilnus četrus mēnešus, dzimumbriedumu tās sasniedz piecos sešos mēnešos, un tām mēdz būt metiens ar vairākiem sivēniem. Turklāt 75 kilogramus smagas cūkas iekšējie orgāni gan izmēra, gan funkciju ziņā ir neticami līdzīgi cilvēkam.

Tajā pašā laikā cilvēku un cūku imūnsistēmas ir ļoti atšķirīgas. Ķirurgs nevar vienkārši iešūt cilvēkam no cūkas paņemtu orgānu un cerēt, ka tas sāks darboties — kopš evolucionārās pašķiršanās pirms aptuveni 90 miljoniem gadu abām radībām tagad ir liela molekulāra nesaderība.

Visu šo laiku kopš paviāna sirds pārstādīšanas Mazulītei Fejai zinātnieki ir veltījuši daudz pūļu, lai atrastu veidu, kā apmānīt cilvēka imūnsistēmu, kas ātri spēj atpazīt savējo un svešo. Un «pārliecinātu», ka arī cūkas var būt mūsu ķermeņa draugi. Par vienu no šādiem pētniekiem kļuva Tektors. Tagad viņš vada Ksenotransplantācijas programmu Alabamas Universitātē. Un tagad, tas ir, 34 gadus pēc Mazulītes Fejas nāves, viņam un citiem ksenotransplantācijas pionieriem ir radusies pārliecība, ka viņi ir tuvu tam, lai sāktu audzēt īpaši modificētas cūkas no patogēniem brīvās fermās, kas tādā veidā kļūtu par neizsīkstošu rezerves daļu konveijeru mūsu slimajiem ķermeņiem.

«Par ksenotransplantāciju ir tāds vecs joks — šī iespēja ir jau pavisam pavisam tuvu un vienmēr arī paliks pavisam tuvu,» saka transplantācijas ķirurgs Parsija Vagefi, kas strādā Teksasas Dienvidrietumu universitātes Medicīnas centrā Dalasā. «Tomēr pēdējā laikā pētījumu progress ir bijis apbrīnojams, un pirmo reizi tik tiešām pārņem sajūta, ka esam izšķirīga orgānu krīzes atrisinājuma priekšvakarā.»

Viens no iemesliem, kāpēc ksenotransplantācijas iespējas vienmēr šķitušas esam jau pavisam tuvu, ir fakts, ka cūkas jau tagad tiek izmantotas cilvēka ķermeņa funkciju uzlabošanā. Cūku aizkuņģa dziedzerus izmanto atsevišķu insulīna veidu izstrādē. Cūku zarnu audi tiek izmantoti asins šķīdinātāja heparīna ražošanā. Ķirurgi lieto cūku sirds vārstuļus, lai labotu cilvēku asinsriti. Savukārt acu ārsti ir izmantojuši cūkas radzenes bojātām cilvēku acīm. Tomēr lielie orgāni — tādi, kas pukst, filtrē vai izdala sekrētus — ir sarežģītāks izaicinājums. Kamēr vien pacienta imūnsistēma netiks efektīvi apmānīta vai nomākta, arī jaunais orgāns būs lemts neveiksmei.

Imunologs Deivids Sakss, kas agrāk strādāja Hārvarda Universitātē, bet tagad vada pētījumus Kolumbijas Universitātes Medicīnas centrā Ņujorkā, jau kopš 80. gadu vidus meklē ceļus, kā pārvarēt imūnsistēmu nesaderību ksenotransplantācijas gadījumos. Kaut kad tālā mūsu evolucionārajā pagātnē cilvēki un primāti «atslēdza» gēnus, kas izstrādā enzīmu alpha-gal. Tajā pašā laikā šis enzīms joprojām ir aktīvs citu sugu radībās. Jau bērnībā, kad alpha-gal nonāk zarnu traktā, mūsu ķermenis sāk izstrādāt antivielas. Tieši šī antivielas ir galvenais cēlonis, kāpēc cilvēka organisms atgrūž cūkas audus pēc transplantācijas. Sakss nonāca pie atziņas: ja vien izdotos iznīdēt alpha-gal cūkas genomā, problēma būtu atrisināta.

Jaunu stimulu Saksa pētījumiem deva ziņa par klonētas aitas Dollijas piedzimšanu Skotijā 1996. gadā. Izmantojot līdzīgu klonēšanas metodi, amerikānim izdevās iemānīt īpašu mutāciju speciāli audzētu cūku genomā, izskaužot nesaderīgo enzīmu. Pirmajos eksperimentos «pārlaboto» cūku orgāni spēja pēc transplantācijas vairākas nedēļas darboties primātu organismā, un tas bija liels sasniegums. Tomēr dažas nedēļas nav viss mūžs, tāpēc alpha-gal nomākšana nebija pilnvērtīgs problēmas risinājums.

Aptuveni ap to pašu laiku šveiciešu biotehnoloģiju milzis Novartis, kura produktu klāstā ir imūnsistēmas nomākšanas medikaments ciklosportīns, sāka investēt lielas summas universitātēs un privātās laboratorijās ksenotransplantācijas izpētei. «Mēs paši ikdienā strādājām transplantācijas nodaļās un redzējām pacientus, kas pamazām izdziest donoru gaidīšanas rindās,» stāsta Džefs Makejs, kas tolaik vadīja Novartis transplantācijas imunoloģijas programmu. Pēc Makeja teiktā, farmācijas uzņēmums kopumā ksenotransplantācijas pētījumiem atvēlēja «vairāk nekā miljardu dolāru».

Kad 1998. gadā Masačūsetsas Vispārējā slimnīcā pētnieku komanda pamanīja, ka cūkas genomā slēpjas cūku endogēnie retrovīrusi, daudzsološie pētījumi apsīka. Tobrīd pasaule bija pārdzīvojusi kārtējo «trako govju» sindroma uzliesmojumu un daudzas traumas bija atstājusi AIDS epidēmija. Sakss stāsta, ka «daudzi cilvēki vienkārši bija nobijušies no jaunas pandēmijas — vēl kāda AIDS vīrusa vai kā tamlīdzīga». Finansējums izsīka.

Genoma šķērēšana

2013. gadā 27 gadus veca Hārvadas absolvente Luaņa Jaņa kļuva par līdzautori pētījumā, kurā tika demonstrēta gēnu rediģēšanas paņēmiena Crispr-Cas9 izmantošana zīdītāju gēnu sadalīšanai, lai tādā veidā izgrieztu nevēlamas īpašības vai pārveidotu citas. Jaņa dzimtajā Ķīnā tiek uzskatīta par zinātnes superzvaigzni. Jau vidusskolas laikā viņa atveda zelta medaļu no starptautiskās bioloģijas olimpiādes. «Manā zemē orgānu pārstādīšana nepieciešama miljoniem cilvēku, bet lielākā daļa nomirs, to nesagaidot,» stāsta jaunā zinātniece. «Saskaņā ar budismu no šīs pasaules vēlams aiziet ar neskartu ķermeni, kas daudzus cilvēkus attur no kļūšanas par donoriem.»

Jaņa izveidoja pētnieku komandu un kopā ar savu bijušo skolotāju bioinženieri Džordžu Čērču no Hārvardas nodibināja biotehnoloģiju kompāniju eGenesis. Viņiem ātri izdevās savākt 38 miljonus ASV dolāru starta kapitālam. Ķeroties pie pētījumiem, pavisam drīz kļuva skaidrs, ka endogēno vīrusu izskaušanai no cūkas genoma nepietiks tikai ar dažu gēnu rediģēšanu. «Pirmie rezultāti sagādāja lielu vilšanos,» atceras Jaņa. «Šūnas vai nu nomira, vai arī tām bija ļoti zema efektivitāte.»

Tomēr jau 2015. gadā Jaņas komandai izdevās laboratorijas apstākļos no cūkas nieres šūnām «izgriezt» visus 62 retrovīrusus — šis joprojām tiek uzskatīts par vienas šūnas modificēšanas rekordu.

Jaunā pieeja darbojās petri trauciņā, bet joprojām nebija skaidrs, vai pēc tik pamatīgas gēnu rediģēšanas izdzīvot spēs dzīva cūka. Sadarbojoties ar pētniekiem Dānijā un Ķīnā, Jaņas komanda radīja tehnoloģiju no dzīvas cūkas paņemtas šūnas ģenētiskai rediģēšanai un pēc tam šo modificēto šūnu kodolu ar DNS ievadīja normālas cūkas olšūnā. Pēc dažiem mēnešiem viņi sagaidīja pirmo sivēnu, kas piedzima bez endogēnajiem vīrusiem. Mazo cūciņu nosauca par Laiku, gluži tāpat kā pirmo kosmosā palaisto suni.

Panākusi endogēno vīrusu gēnu izgriešanu, Jaņa ar kolēģiem sāka eksperimentēt ar cilvēku gēnu ievietošanu cūkas genomā, lai šo dzīvnieku orgānus padarītu «cilvēciskākus». Daļai šo gēnu bija jākļūst par pirmo barjeru, kas pasargātu cūkas audus no cilvēku imūnsistēmas uzbrukuma. Pārējiem uzdevums būtu koriģēt asins sarecēšanas sistēmu, lai novērstu trombu risku.

Jaunā iespēja vienlaikus manipulēt ar vairākiem gēniem pavēra zinātniekiem neskaitāmas iespējas un paātrināja inovāciju tempu. Tomēr Crispr gēnu rediģēšanas metode var būt neprecīza: reizēm tā pārkniebj DNS neīstajā vietā un, piemēram, nejauši iznīcina audzēju nomākšanas gēnus cūkās donoros vai, vēl ļaunāk, pārstādīto orgānu saņēmušajos pacientos.

Amerikāņa Tektora stratēģija tagad ir paļauties uz iespējami mazāku gēnu rediģēšanu, tādā veidā radot cūku ar samazinātu orgānu atgrūšanas risku, un vienlaikus turpināt izmantot imūnsistēmu nomācošus medikamentus mazsvarīgākas nesaderības caurumu aizlāpīšanai. «Gēnu rediģēšanā joprojām pastāv daudz neskaidrību, un nav šaubu, ka veselības uzraudzības iestādes spers tikai pakāpeniskus solīšus jaunu metožu apstiprināšanai. Jo vienkāršāku pieeju mēs piedāvāsim, jo labāk tā tiks uzņemta,» uzskata Tektors.

Imūnsistēmas pārmācīšana

Gēnu rediģēšanas sasniegumi tagad pēkšņi ir saviļņojuši jomu, kas pirms gadiem desmit izskatījās stagnējoša. Miljonus dolāru jauniem pētījumiem apsolījusi farmācijas kompānija United Therapeutics, kuru dibinājusi amerikāņu satelītradio uzņēmēja Martina Rotbalta. Viņa paredz, ka «būs iespējams piegādāt simtiem orgānu katru dienu». Kompānijas apmaksāta pētnieku komanda jau panākusi, ka no cūkas ņemta sirds 945 dienas sitas paviāna krūtīs.

Pēc daudzām agrāk piedzīvotām neveiksmēm pāris pēdējos gados īstenotas vairākas ksenotransplantācijas primātiem. Zinātnieki jau sākuši sadarboties ar veselības kontroles iestādēm, lai sagatavotos klīniskajiem pētījumiem ar cilvēkiem. Šā gada nogalē Bostonā ieplānota pirmā dzīvu cūkas ādas audu pārstādīšana cilvēkam. Savukārt Tektors gatavojas klīniskam pētījumam, kurā ģenētiski rediģētas cūkas nieres saņems dialīzes pacienti, kuriem nav nekādu izredžu atbilstoša cilvēka orgāna pārstādīšanai. Ja eksperiments būs neveiksmīgs, pacientus pieslēgs atpakaļ pie dialīzes mašīnas. Bet, ja transplantācija izdosies, tas daļēji būs, pateicoties imūnsistēmu nomācošām zālēm. Šiem medikamentiem ir daudz nepatīkamu blakņu, taču tās ir neizbēgams kompromiss pacientam, kas vēlas palikt dzīvs.

Dažu pēdējo gadu laikā efektīvāki kļuvuši arī imūnsistēmu nomācošie medikamenti, tomēr daudzi izcilākie ksenotransplantācijas zinātnieki «brutāla trieciena imūnterapiju» uzskata tikai par pārejas posma pieeju līdz brīdim, kamēr pētnieki pieslīpēs daudz elegantāku pieeju, kas tiek dēvēta par toleranto ievadīšanu, proti, cilvēka imūnsistēmai tiek «iemācīts», ka pārstādītais orgāns ir viens no «savējiem».

Notvertie bēgļi

Šī ferma no attāluma izskatās gluži tāda pati dzīvnieku novietne kā daudzas citas Masačūsetsas štata vidienē. Tikai izkāpjot no auto, acīs krīt dažas dīvainības: no keramzīta blokiem būvētās kūts logi ir aizmūrēti, apkārt uzsliets paaugstinātas drošības žogs, un  klusi gaudo lieli ventilatori, dzenot gaisu caur smalkiem attīrīšanas filtriem.

Ferma ir no patogēniem brīva cūku novietne, kurā Kolumbijas Universitātes imunologs Deivids Sakss tur 100 cūkas, kas īpaši pavairotas tolerantās ievadīšanas metodes pilnveidošanai.

Ēka ir bioloģiski izolēta no apkārtnes, lai pasargātu cūkas no tādiem vides patogēniem kā vīrusi, sēnītes un baktērijas. Kūtī, kā jau kūtī, iekārtoti dzīvnieku sprosti, bet tiem blakus arī skrupulozi pārraudzīta laboratorija un operāciju zāle. Lai pasargātu cūkas no patogēniem, sivēnu dzimšana notiek ar ķeizargrieziena palīdzību, un tie uzreiz tiek nošķirti jaunos aizgaldos. Tādā veidā tiks pavairotas arī nākamās paaudzes. Un tas viss atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā no Masačūsetsas Vispārējās slimnīcas transplantāciju centra.

Savam eksperimentam Sakss atlasījis cūkas, kuru priekšteči savulaik aizmuka no eiropiešu ieceļotāju ganāmpulkiem un dzīvoja Klinšu kalnos ASV dienvidos, kā arī Andu kalnos Dienvidamerikā. Mājas cūkas var izaugt pat līdz 450 kilogramiem, taču skarbais klimats dabiskā ceļā ir izveidojis mazāku un izturīgāku savvaļā aizbēgušo cūku populāciju.

Pēc vairākkārtējas iekšēji pavairotu cūku selekcijas Sakss sāks strādāt pie tolerantās ievadīšanas metodes pilnveidošanas — šīm cūkām tiks ievadīti no konkrētiem pacientiem ņemti kaulu smadzeņu vai cilmes šūnu paraugi, tādā veidā iepazīstinot abu pušu imūnsistēmas jau pirms transplantācijas operācijas. Zinātniski to dēvē par «jaukto himeru», kas ir vismaz divu dažādu DNS sapludināšana. Šāds himeras eksperiments ir jau veikts ar cilvēkiem: septiņiem no 10 pacientiem pēc orgāna transplantācijas vairs vispār nevajadzēja lietot imūnsistēmu nomācošus medikamentus. «Mēs esam pierādījuši, ka tas iespējams ar cilvēkiem,» saka Sakss. «Pastāv liela varbūtība, ka tas itin labi derēs arī ksenotransplantācijai.»

Kad es apciemoju īpašo fermu, jaunākais Saksa ganāmpulka papildinājums pasaulē bija nācis tikai pirms astoņām dienām. Smaidot vēroju, kā mazais resnītis savā privātajā aizgaldā ar snuķi stumda spēļu bumbiņu. Un tikai pēc neilga brīža man nāca apjausma, kas rosās manā priekšā: Sus scrofa domesticus, kas tuvākā vai tālākā nākotnē kļūs par daļu no Homo sapiens. Orgāni, kas atrodas šajā mazajā ruksī vai, visticamāk, viņa pēcnācēju ķermeņos, kādā jaukā dienā varētu nonākt manā vai jūsu, vai mūsu pēcnācēju ķermenī. Cerams, ka mūsu dzīve līdz ar to kļūs labāka. Diemžēl to pašu nevaram teikt par cūkām — donorēm.

Orgānu pārstādīšana un donori

Dzīvē kā teātrī

Jau vairāk nekā gadu slavenais krievu režisors Kirils Serebreņņikovs atrodas mājas arestā, taču tas neliedza viņam iestudēt operu 2200 km attālumā no Maskavas. Kā tas bija iespējams?

Mums ir jauna ziņa no Kirila, vēlā oktobra pēcpusdienā Cīrihes operas mēģinājumu zālē iesaucas horeogrāfs Jevgēnijs Kulagins un pie viņa piesteidzas ducis dziedātāju un skatuves tehniķu. Viņus interesē jaunākais video, kas pienācis no režisora Kirila Serebreņņikova — cilvēka, kuru vairāki iestudējumā nodarbinātie nekad pat nav satikuši.

Serebreņņikovs, viens no vadošajiem teātra un kino režisoriem Krievijā, mājas arestā atrodas kopš 2017. gada augusta, kad viņu apsūdzēja par 133 miljonu rubļu (1,8 miljoni eiro) piesavināšanos no valdības piešķirtā atbalsta kādam teātra projektam. Lietas izskatīšana tiesā sākās novembra sākumā, un sēdes jau vairākkārt pārceltas. Ja Serebreņņikovu atzīs par vainīgu, viņam draud 10 gadi cietumā. Taču režisora atbalstītāji norāda: šī krimināllieta ir safabricēta, lai Krievijas valdošā elite varētu atriebties Serebreņņikovam par viņa provokatīvo mākslu.

Par spīti arestam Serebreņņikovs (49) tomēr spēja iestudēt Mocarta Così fan tutte, kuras pirmizrāde Cīrihē notika 3. novembrī. Viss operas tapšanas process vairāk atgādināja starptautisku spiegu ķēdi: slepenu apmaiņu ar USB zibatmiņā iekopētām datnēm, advokātu kā kurjeru un apbrīnojamu pacietību, it īpaši no Cīrihes operas puses, kura pieņēma lēmumu nodrošināt Serebreņņikovam pilnīgu kontroli pār iestudējuma māksliniecisko pusi, par spīti mājas aresta noteiktajiem ierobežojumiem.

Cita veida pastnieks

Tajā oktobra pēcpusdienā dziedātāji un tehniķi sasēdās puslokā un pievērsās planšetdatoram iPad ar pieslēgtu skaņas sistēmu. Kulagins, kas jau agrāk bija sadarbojies ar Serebreņņikovu un šajā iestudējumā kļuva par līdzrežisoru, nospieda Play. Mazajā ekrānā parādījās Serebreņņikovs melnā krekliņā, brillēs ar melniem rāmjiem un īsi nogrieztu bārdu.

Nākamajās 40 minūtēs režisors dalījās ar saviem novērojumiem par kārtējo viņam piegādāto mēģinājuma videoierakstu. Komentāri mijās krieviski un angliski. «Ja jūsu ķermenis neko nesaka, tad šāds ķermenis vienkārši nogalina balsi,» viņš instruēja dziedātājus, kurus nekad nebija personīgi saticis un noklausījies klātienē. «Publikai jāsaprot pilnīgi viss uz skatuves notiekošais bez nepieciešamības lasīt izrādes aprakstu bukletā.»

«Nepazaudē iespēju labi parādīt, ar kādām sajūtām tu noej no skatuves!» viņš norāda kādam aktierim. «Nesteidzies!»

Operas iestudēšana ir sarežģīts process pat normālos apstākļos, un īpaši piņķerīgi tas var būt, kad jāuzved melodramatiskām intrigām piesātinātā Così fan tutte. Katru mēģinājumu Cīrihē Kulagins filmēja un nosūtīja Serebreņņikova advokātam Dmitrijam Haritonovam — viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, kam ļauts tikties ar Serebreņņikovu. Haritonovs pārsūtītos video lejupielādēja zibatmiņā un nogādāja režisoram, kas pēc tam ierakstīja savus komentārus par redzēto. Serebreņņikovam ir liegts mājas arestā izmantot internetu, taču viņš drīkst lietot datoru.

Režisora atbildi advokāts atkal lejupielādēja zibatmiņā un pārsūtīja uz Cīrihi.

«Kirils joko, ka tagad esmu režisora asistents, bet patiesībā esmu viņa pastnieks. Kaut arī tas nav pasts normālā izpratnē,» saka Haritonovs, īpaši uzsverot, ka mājas aresta noteikumi liedz Serebreņņikovam saņemt parastas vēstules.

«Kirils visu laiku dzīvoja ar cerību, ka nākamajā mēnesī lieta tiks atrisināta un viņš pats varēs doties uz Cīrihi, lai strādātu operā. Diemžēl tas nenotika.» Advokāts stāsta, ka aizliegums klātienē piedalīties izrādes mēģinājumos māksliniekam bijusi «liela trauma», tomēr veids, kāds tika atrasts, lai režisors varētu turpināt strādāt pie Cīrihes izrādes, esot palīdzējis Serebreņņikovam «vieglāk pārciest smagos mēnešus».

Haritonovs atzīst, ka vairs nespējot saskaitīt, cik reižu piegādājis zibatmiņas režisoram. Kopš mēģinājumu sākšanās 20. septembrī tas notika vairākas reizes nedēļā. Un tā pusotru mēnesi.

Atbalsts nepatikšanās

«Šis ir sarežģīts iestudējums,» saka Così fan tutte dramaturģe Beāte Breidenbaha. «Un tāds tas būtu arī bez šīs aizkulišu drāmas.»

Mocarta 1790. gadā sarakstītais darbs stāsta par neuzticību. Ciniska filozofa pamudināti, divi jauni vīrieši nolemj pārbaudīt savu izredzēto uzticīgas mīlas solījumus, pārģērbjoties par svešzemniekiem un mēģinot viņas savaldzināt. Abas jaunās sievietes, mutīgas kalpones mudinātas, tiešām padodas kārdinātājiem.

Cīrihes iestudējumā operas darbība pārcelta uz mūsdienām. Notikumi risinās divos stāvos: vienā ir trenažieru zāle, otrā — jogas studija. Galvenie varoņi sazinās ar īsziņām un aizraujas ar pašģīmju fotografēšanu.

Skatoties Serebreņņikova atsūtītās instrukcijas, ar neapmierinātiem komentāriem laiku pa laikam iespraucas soprāns Rebeka Olvera, kas spēlē kalponi Despinu, un tenors Frederiks Antuns, kam uzticēta viena mīlētāja loma. Horeogrāfs Kulagins un tulks Markuss Vailers regulāri aptur ierakstu, lai plašāk izskaidrotu režisora teikto. Savukārt baritons Mišels Negī, kas spēlē filozofu, visu laiku kaut ko cītīgi pieraksta savā piezīmju bloknotā.

«Atvainojiet, ka man sanāca tik ilgi,» 40 minūtes garā ieraksta beigās atvadās Serebreņņikovs. «Bet mums bija nepieciešams vēlreiz iziet cauri visam otrajam cēlienam.»

Così fan tutte izrādei Serebreņņikovu nolīga Cīrihes operas mākslinieciskais vadītājs Andreass Homoki, kad 2016. gadā bija noskatījies maskavieša iestudēto Seviljas bārddzini Berlīnes Komiskajā operā. Nākamā gada maijā Serebreņņikovs ieradās Cīrihē, lai prezentētu savu režisora vīziju. Viņš ir arī iestudējuma scenogrāfs un kostīmu mākslinieks. Dažus mēnešus vēlāk viņam noteica mājas arestu, tomēr cīrihieši turpināja sadarbību.

«Mēs izvēlējāmies šo neparasto ceļu, lai tādā veidā sniegtu atbalstu māksliniekam,» skaidro Homoki.

«Ļoti nepierasta situācija»

Būtu pārspīlēti dēvēt Serebreņņikovu par disidentu, tomēr viņa izrādes un filmas ir pieskārušās daudzām jutīgām tēmām Krievijas sabiedrībā, ieskaitot antisemītismu, reliģisko fanātismu, homoseksualitāti un vīriešu šovinismu. Jau atrodoties mājas arestā, viņš pabeidza savu filmu Vasara  (Ļeto) par Viktoru Coju un jaunajiem rokmūziķiem Padomju Savienībā 80. gados. Joprojām aktīvi strādā arī viņa vadītais teātris — Maskavas Gogoļa centrs.

Tajā vakarā pēc Serebreņņikova kārtējā videoieraksta noskatīšanās atsākās mēģinājums. Visam vērīgi sekoja Kulagins. Kad apklusa orķestra spēlētā mūzika, zāle pārvērtās par valodu bābeli: angļu, krievu, vācu un vācu ar šveiciešu dialektu.

«Tā mums visiem ir ļoti nepierasta situācija,» saka diriģents Korneliuss Meisters. «Bet mēs labi apzināmies, ka esam daļa no kaut kā tāda, par ko cilvēki vēl runās vairākus gadus.»

Kad Serebreņņikovs atkal varēs strādāt normālos apstākļos, atkarīgs no tiesas Maskavā. Jaunu darba piedāvājumu viņam tiešām netrūkstot, apgalvo Kulagins. «Zinu, ka viņš raksta jaunu filmu scenārijus un zīmē skices jauniem iestudējumiem. Tomēr vissvarīgākais, protams, ir izkļūt brīvībā.»

Dāmu stafete

Vācijas kancleres Angelas Merkeles partija izvēlas nākamo līderi un potenciālo valsts vadītāju, kas lielā mērā ir pašas Merkeles spoguļattēls: politiski mērena, sarkastiska sieviete

Mērena centriste ar pazemīgu vadības stilu un sarkasma pilna humora izjūtu. Viņa nemēdz lielīties. Taču viņas panākumu sarakstā ir vairākas veiksmīgas sarunas, kurās galu galā saliedētas pirms tam šķietami nesaskanīgas puses. Un viņa māk uzvarēt vēlēšanās.

Izklausās, ka vācu ietekmīgākās partijas jaunā līdere un, visticamāk, arī nākamā Vācijas kanclere Annegrēta Krampa-Karenbauere ir līdzīga pašreizējai valsts vadītājai. Un tieši tas ir viņas vājums un reizē arī priekšrocība, gatavojoties pārņemt stafeti no Angelas Merkeles — spēcīgas personības, kura vienlaikus gan šaustīta, gan slavēta savas partijas iekšienē un visā valstī.

Kad 7. decembrī Kristīgo demokrātu savienība (CDU) izvēlējās jauno līderi, balsojumam vērīgi sekoja daudzi interesenti: vai partija izlems par labu Krampai-Karenbauerei, vai arī kādam no diviem kandidātiem vīriešiem, kuri solīja īstenot labējāku politiku nekā līdz šim. Kamēr vēlētāji daudzviet Eiropā un pasaulē klaigā par radikālu pārmaiņu nepieciešamību un pieslienas populistiem (visbiežāk vīriešiem), kuriem vienmēr ir primitīvas atbildes sarežģītu globālu problēmu atrisināšanai, Vācijas lielākā partija izvēlējās iet pa citu ceļu: vienu sievieti nomainīs cita, kura piedāvā niansētu politisko programmu, vienlaikus nodrošinot līdzšinējās politikas nepārtrauktību un stabilitāti.

Krampai-Karenbauerei (56), kuru kā vēlamo pēcteci izvēlējās pati Merkele, dodot presei iespēju sākt viņu saukt par Mini Merkeli, tomēr nāksies piepūlēties un meklēt jaunus kompromisus savas partijas un arī visas Vācijas saliedēšanai.

No vienas puses, Krampas-Karenbaueres uzvara, apsteidzot divus sāncenšus, bija uzslava Merkeles liberālajam mantojumam un mandāts tā saglabāšanai. No otras puses, tā tomēr bija uzvara ar pavisam sīku pārsvaru. Gandrīz puse partijas pārstāvju savas balsis atdeva par abiem kandidātiem, kuri atklāti kritizē Merkeli. Un tas nozīmē, ka Krampai-Karenbauerei būs krietni jāpiepūlas, lai izrautos no Merkeles ēnas un pierādītu, ka viņa nav automātiska līdzšinējās kancleres kopija.

«Pēdējā laikā daudz esmu lasījusi, kas es esmu: miniatūra, kopija vai vienkārši «atkal viens un tas pats»,» emocionālā uzrunā partijas konferencē teica jaunā līdere. «Cienītie delegāti, es jūsu priekšā stāvu tāda, kāda esmu. Tāda persona, kādu mani izveidojusi manis pašas dzīve, un es ar to lepojos.»

Atšķirībā no Merkeles, kura izauga bijušajā Austrumvācijā luterāņu ģimenē, Krampa-Karenbauere nāk no Vācijas rietumiem un ir katoliete, gluži kā lielākā daļa CDU biedru. Un atšķirībā no Merkeles jaunajai līderei ir bērni.

«Es šeit stāvu kā trīs bērnu māte, kura no savas pieredzes saprot, cik grūti mēdz būt savienot ģimeni un karjeru,» uzrunā teica Krampa-Karenbauere. «Es šeit stāvu kā bijusī [Vācijas federālās zemes Zāras] iekšlietu ministre, kā izglītības ministre, kā sociālo lietu ministre un kā federālās zemes vadītāja — kā persona, kas 18 gadus kalpojusi savai valstij un savas valsts pilsoņiem.» Un turpināja: «Šajos 18 gados esmu iemācījusies, ko nozīmē būt līderim — ka tas atkarīgs no iekšējā spēka, nevis no tā, cik skaļa ir tava balss.»

A. K. K.

Viņas atbalstītāji redz Annegrētu Krampu-Karenbaueri, kas presē jau tiek saīsināta A. K. K., kā pareizo liberālisma un konservatīvisma ideju krustojumu stūrgalvīgāko partijas biedru apvienošanai. Viņas politiskie uzskati un dzīvesstāsts varētu patikt gan tiem vēlētājiem, kas cildina Merkeli par partijas modernizēšanu, gan sociāli konservatīvajiem kristiešiem.

Katoliete A. K. K. apprecējās 22 gadu vecumā un ir galvenā pelnītāja ģimenē. Viņas vīrs aizgāja no darba, lai rūpētos par trim dēliem. A. K. K. joprojām iebilst pret viendzimuma laulībām, kamēr Merkeles nostāja pēdējā laikā ir kļuvusi mazliet pielaidīgāka.

A. K. K. atbalstīja Merkeles 2015. gada lēmumu uzņemt Vācijā miljonu imigrantu, tomēr izvirzīja stingrākus noteikumus tiem aptuveni 7000 bēgļiem, kas ieradās Zāras zemē, tādā veidā piesaistot visas valsts uzmanību. Kā federālās zemes vadītāja viņa pieprasīja, lai visiem bez vecākiem un dokumentiem ieceļojušajiem nepilngadīgajiem tiktu veikta medicīniskā pārbaude, tādā veidā nosakot viņu vecumu. Kā arī centās pārliecināt Berlīni, lai tā nekavējoties deportē ikvienu personu, kuras patvēruma meklētāja pieprasītais statuss ir noraidīts. Lai tie musulmaņu bēgļi, kas atsakās pieņemt ēdienu no brīvprātīgo darbā iesaistītajām sievietēm, dzīvo badā, paziņoja A. K. K.

«Viņai būs pa spēkam noturēt kristīgos demokrātus kā centrisku partiju, kurā spējuši apvienoties cilvēki ar diezgan atšķirīgiem viedokļiem,» uzskata Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes vadītājs Daniels Ginters, kas partijas konferencē savu balsi atdeva par A. K. K. Pati Krampa-Karenbauere, kas reiz kādā karnevālā saģērbās kā apkopēja, uzrunā partijas biedriem pajokoja, ka viņai ir uzticēta «Berlīnes izmēšana» un viņa tik tiešām ir gatava ķerties tam klāt.

«Manā skatījumā nav konservatīvas un liberālas partijas. Nav tādu, kas lobē tikai uzņēmējus vai atbalsta tikai darba ņēmējus. Nav tādu, kas nāk no Austrumiem, un tādu, kas no Rietumiem,» viņa paziņoja uzgavilējošas publikas priekšā. «Manā skatījumā, ir tikai viena savienība — Kristīgo demokrātu savienība. Tā ir mūsu ģimene.»

Tomēr daudziem partijas biedriem, kas savos uzskatos ir konservatīvāki un atbalsta brīvāka tirgus principus, joprojām ir bažas par plaisu, kas parādījusies savienībā.

Viņi bija cerējuši uz A. K. K. spēcīgākā sāncenša Fridriha Merca uzvaru, lai tādā veidā mainītu partijas un valsts attīstības virzienu. Mutīgais miljonārs un ass Merkeles kritiķis solīja partijā atjaunot patiesas konservatīvās vērtības un atvilināt atpakaļ tos vēlētājus, kas pēdējā laikā atbalsta galēji labējo partiju Alternatīva Vācijai. Daži delegāti pat piedraudēja izstāties no CDU, ja Mercs negūs virsroku. Tieši to tagad prognozē partijas ekonomiskās asociācijas vadītājs Karstens Linemans: «Mēs piedzīvosim šķelšanos.»

Savukārt citi ir nobažījušies, ka Krampai-Karenbauerei trūkst politiskā kapitāla, kas nepieciešams daudzu sadedzināto tiltu atjaunošanai. «Jā, viņa uzvarēja, bet ar sāpīgi niecīgu pārsvaru,» saka partijas biedrs Dīters Šrēders, norādot uz Krampas-Karenbaueres saņemtajām 517 balsīm un 482, kas tika atdotas par Mercu.

Merkelei prieks

Merkele vairākkārt izteikusies, ka ir Krampas-Karenbaueres politikas cienītāja. Taču analītiķi norāda, ka jaunās līderes saukšana par mazliet jaunāku Merkeles versiju, ir noniecinoša izturēšanās pret Krampas-Karenbaueres politisko izveicību.

Dzimtajā Zāras zemē Krampa-Karenbauere ir vadījusi koalīcijas, kurās apvienojušās dažādu spektru partijas — gan brīvo tirgu atbalstošie Brīvie demokrāti, gan sociāldemokrāti. Tikai šāgada sākumā viņa kļuva par CDU ģenerālsekretāri. Bet tagad, nonākot partijas līderes amatā, viņa gandrīz automātiski kļūst arī par kristīgo demokrātu kandidāti kancleres amatam. Nākamās parlamenta vēlēšanas Vācijā paredzētas 2021. gadā. Nav nekādu garantiju, ka līdz tam laikam izdzīvos Merkeles trauslā valdības koalīcija ar centriski kreisajiem sociāldemokrātiem. Tomēr Krampas-Karenbaueres ievēlēšana šo valdību varētu nostabilizēt.

«Tas pierāda, ka Vācijas politikā izcili darbojas politiskā pārmantojamība,» uzskata Vācijas lielākas zemes Ziemeļreinas-Vestfālenes premjers Armīns Lašets. «Nav fundamentālu vēlmju kaut ko radikāli mainīt.» Un vienlaikus tiek dots «spēcīgs signāls» sievietēm, ka viņu teikšana un līdztiesība palielinās.

Dažas stundas pirms Krampas-Karenbaueres uzstāšanās partijas konferencē savu pēdējo runu teica līdzšinējā vadītāja Merkele. «Es nepiedzimu kā kanclere un kā partijas līdere,» uzsvēra 64 gadus vecā politiķe. Daudzi zālē sēdošie vicināja plakātus «Paldies, priekšsēdētājas kundze!» «Mani ir pārņēmusi pateicības sajūta,» turpināja Merkele. «Tas man bija liels prieks un liels pagodinājums.»

Pēc izšķirošā balsojuma kāpjot uz skatuves, Krampa-Karenbauere centās apvaldīt asaras. Lai demonstrētu kopējās komandas garu, viņa uzaicināja pievienoties abus spēcīgākos partijas vadītāja amata konkurentus.

«Jautājums ir par to, vai esam gatavi izrauties no komforta zonas un vai mums pietiek drosmes darīt to, pēc kā alkst valsts cilvēki,» savu uzrunu Krampa-Karenbauere noslēdza uz pozitīvas nots. «Jā, mēs to spējam! Un mēs to panāksim, ja jūs to tiešām vēlaties!»

Merkeles politiskā ilgdzīvotība

Kerčā testē Rietumus

Bijušais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko: Krievijas problēma nav tikai Putins, bet miljoniem putinu

Runāsim par vieglām tēmām, intervijas sākumā ironiski saka bijušais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko, kurš ieradies Rīgā uz starptautisku konferenci par jaunu vīziju apvienotai Eiropai. Tikai pirms dažām dienām, 25. novembrī, Krievija starptautiskajos ūdeņos Azovas jūrā uzbrukusi trim Ukrainas kuģiem un sagrābusi tos kopā ar vairāk nekā 24 jūrnieku apkalpi.

Paša Juščenko vārds Ukrainas vēsturē ierakstīts ar uzvaru 2004. gada prezidenta vēlēšanās, pirms kurām viņu mēģināja noindēt ar dioksīnu — politiķis izdzīvoja, bet sakropļotā seja joprojām atgādina notikušo. Toreiz viņa sīvākais pretinieks bija prokremliskais kandidāts Viktors Janukovičs, kurš sākotnēji tika pasludināts par uzvarētāju, bet pēc Oranžās revolūcijas jeb vairāk nekā mēnesi ilgiem tautas protestiem pret rezultātu falsifikāciju notika atkārtotas vēlēšanas, kurās Juščenko uzvarēja.

Pēc izglītības ekonomists, strādājis bankās, bijis Ukrainas valdības vadītājs un Centrālās bankas vadītājs, Juščenko tagad izveidojis institūtu, kas nodarbojas ar demokrātijas un integrācijas problēmām. Viņš arī veido Ukrainas kultūras muzeju, bibliotēku un arhīvu, lai parādītu, «kur rodas nacionālā identitāte un vienotība, kas jāievēro politikas ikdienā, sākot ar valodas politiku, atmiņu, kultūru». Juščenko daudz laika velta politiskajām debatēm. Ieradies Rīgā, lai diskutētu par reģiona drošības jautājumiem konferencē, kurā Krievijas militārās eskalācijas jautājums ir dienaskārtībā. «Ja tu nespēj atbildēt uz jautājumu par drošību, tad nevari atbildēt ne uz vienu citu jautājumu — jo tas skar ikvienu un katru dienu,» saka bijušais Ukrainas prezidents.

Sāksim ar aktuālo situāciju Kerčā. Ko ar uzbrukumu Ukrainas kuģiem vēlas panākt Krievijas prezidents Putins?
Jāsaprot sindroms, kas valda Krievijā pēdējo pusotru desmitu gadu. Kāpēc Krievija ir tik agresīva? Šīs politikas cēlonis ir notikumi Padomju Savienībā pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē. Kad Krievijas līderis apgalvo, ka pati lielākā 20. gadsimta traģēdija ir Padomju Savienības sabrukums, var secināt, ka vairāk nekā desmit neatkarīgu valstu izveidošanās, sākot ar Centrālāziju un beidzot ar Austrumeiropu, ir kļūda, kaut kāda neveikla epizode, kas būtu jāaizmirst. Un ir viens veids, kā to aizmirst, — revanša politika. Veidojas politiskais koncepts par «Krievu pasauli». Tas ir posttraumatiskais sindroms, kas krieviem dod ilūziju, ka viņi ar agresiju var atjaunot ne tikai teritoriālo, bet arī ģeopolitisko kontroli pār to telpu, kuru reiz sauca par Padomju Savienību, kas reiz bija viens no globāliem politiskajiem centriem un turēja pasauli spriedzē.

Šī politika ir virzītājspēks agresīvajai darbībai, kuru demonstrē ne tikai Krievijas vara, bet arī sabiedrība. Jo Krievijas problēma nav tikai Putins — tādu putinu ir miljoniem. Viņi, protams, ir mazi, bet viņu ir ļoti daudz. Tā jau ir sabiedriska doktrīna, kad aplaudē asinīm un okupācijai.

Liela Eiropas un ne tikai Eiropas kļūda ir dzelzs priekškars no Baltijas līdz Melnajai jūrai un Kaspijai, par kuru runāja Čērčils 1946. gadā. Uz šīs līnijas mūsdienās notiek seši militāri konflikti, sākot ar Kalnu Karabahu, Dienvidosetiju, Abhāziju, Krimu, Piedņestru, Donbasu. Kurš būs nākamais? Visiem šiem konfliktiem ir viens agresors — Krievija. Šie konflikti ir starp Krievijas feodālo politiku un Eiropas demokrātisko kursu.

Par to, kāds ir Putina mērķis, provocējot notikumus Kerčā — pirmais uzdevums ir notestēt Rietumu reakciju. Ja Rietumi, kā vienmēr, klusēs, tas vēl jo vairāk atgādinās 1939. gada septembri. Vācijas masu mediji toreiz pasaulei paziņoja, ka Polija brutāli uzbruka Vācijai, tāpēc Vācija ir spiesta aizstāvēties un sākt Otro pasaules karu.

Aptuveni tas pats notiek Melnās un Azovas jūras akvatorijās tagad. Trīs Ukrainas militārie transportkuģi dodas pa neitrālajiem ūdeņiem no Odesas uz savu «pieraksta» ostu Mariupolē. Dodas uz Azovas jūru, kas joprojām ir Ukrainas un Krievijas kopējā lietošanā, šajā jūrā nav robežu. Kuģi dodas pilnīgi likumīgā gaitā. Neitrālajos ūdeņos tiem uzbrūk, taranē, diviem sabojā korpusu. Kāds ir šīs provokācijas mērķis? Viens — nākamā gada sākumā Ukrainā būs prezidenta vēlēšanas. Un viens no kandidātiem uz prezidenta amatu Ukrainā, protams, ir Putins — viņa komanda, vairākums kandidātu uz Ukrainas prezidenta amatu.

Konkrēti kuri?
Jāatgādina, ka, sākot ar 2004. gadu, Krievija vēlēšanas Ukrainā zaudēja. Krievijai vienmēr ir bijusi interese par vēlēšanām Ukrainā. Tāpēc Ukrainā darbojas ļoti spēcīga «piektā kolonna» ar saviem līderiem un uzdevumiem no Krievijas. Ir vajadzīga eskalācija, kas šķeļ sabiedrību ar Maskavas propagandu un demagoģiju, kuru izplata daudzi no «piektās kolonnas» kandidātiem.

Otrais Krievijas mērķis, lai Ukraina kļūtu par Krievijas neatņemamu satelītu. Kopš 2004. gada mēs cīnāmies ar šo doktrīnu. Tiek testēts, kā iejaukties Ukrainas iekšējās lietās un kā uz to reaģēs Rietumi. Eiropa [par Kerču] divas dienas klusēja. Tas ir pirmais rādītājs, kā reaģē Rietumi — nekā. Ukraina viena aci pret aci paliek ar ienaidnieku un okupantu. Kā reaģēja Amerika? Apmēram tāpat.

Amerika gan teica, ka pirmajai jāreaģē Eiropai.
Patiesībā tas rāda, ka mums ir liela krīze drošības politikā. Mani secinājumi ir ļoti bēdīgi — mēs Eiropā un pasaulē neesam gatavi identificēt Krievijas briesmas kā globālas briesmas. Eiropā vēl uzdodam banālu jautājumu — kam skanēs zvans? Tas skanēs jums, kungi, portugāļi, vācieši, briti, bulgāri. Tas nav zvans tikai ukraiņiem.

Daudz bēdīgāks ir secinājums, ka mums Eiropā nav vienotas drošības telpas. Laikā, kad notiek asiņainas cīņas, varam diskutēt par gāzesvadu Nord Stream 2, par South Stream. Un nopietni cilvēki apgalvo, ka tā nav politika, bet tīra ekonomika. Vai saprotat, ka ikviens litrs benzīna vai naftas, katrs kubikmetrs Krievijā nopirktās gāzes finansē Krievijas militāro okupācijas politiku Ukrainā, Gruzijā, Moldovā, Azerbaidžānā? Vai saprotat, ka pēc tāda dāsna finanšu lietus, pat tad, ja kaujas laukā desmitiem un tūkstošiem cilvēku zaudē dzīvību, Ukrainai ir grūti šo karu uzvarēt?

Kā vajadzētu reaģēt Eiropai? Vai sankcijām jābūt skarbākām un konkrētākām?
Krievija ir vāja valsts. Ekonomiski tās kopprodukts ir mazāks par Nīderlandi vai Itāliju, es pat nerunāju par Franciju, Vāciju vai Lielbritāniju. Ekonomiski Krievija specializējas uz trim paralēlām ekonomikām — divas pirmās ir naftas un gāzes cauruļvadi, trešā ir apaļkoksnes eksports. Tā ir visa Krievijas ekonomika.

Krievijas militārajam finansējumam 80% nāk no naftas un gāzes pārdošanas. Bet Krievijas piegādātā nafta un gāze ES bilancē veido ap 30%. Izdarīt vienkāršu pārmaiņu — Krievijas piegādes aizstāt ar piegādēm no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem — ir Eiropas jautājums. Tad, nesamazinot savu patēriņu, nemainot dzīves līmeni, ir pavisam vienkārši atteikties no Krievijas enerģētisko resursu piegādes un līdz ar to pārstāt finansēt Putina okupācijas politiku.

Mana vēlme būtu, lai katrs Eiropas iedzīvotājs un politiķis saprastu, ka no viņiem daudz kas ir atkarīgs, kā saglabāt mieru Aus-trumos, kā saglabāt Ukrainas karavīru dzīvības, kuri katru dienu iet bojā frontē. Tā ir tā solidaritātes politika, kuru mēs gaidām. Lūdzu, nesakiet, ka Nord Stream 2 ir tikai komercija! Ar to tiek nodrošināta Krievijas militārā politika.

Kā vērtējat ASV prezidenta Donalda Trampa politiku? Vai nebaidāties no viņa draudzības ar Krieviju?
Nevaru šo politiku prognozēt. Trampa kungs spēj pārsteigt. Ir skaidri jāsaprot, ka tāda mēroga ģeopolitiskos uzdevumus bez NATO, bez ASV līdzdalības atrisināt nevar.

ASV administrācijas nostāja, ka Eiropai atbildīgāk ir jāformulē aizsardzības un drošības politika, ir pareiza. Eiropa nonākusi līdz tam, ka bez ASV nespēj adekvāti atbildēt uz Krievijas radītajiem riskiem. Eiropai, protams, ir nepieciešama sava drošības politikas koordinācija. Domāju, virknē ASV administrācijas aizrādījumu Eiropai ir jāieklausās.

Piemēram, kuros?
Sākot ar budžeta veidošanu. Kad NATO budžeta labākās papildinātājas ir Latvija, Lietuva, Igaunija, bet atpaliek visas Eiropas dienvidvalstis, tas liecina, ka Eiropā nav adekvātas aizsardzības politikas.

Nākamgad 31. martā Ukrainā būs prezidenta vēlēšanas. Kā vērtējat pašreizējā prezidenta Petro Porošenko veikumu?
Negribu personificēt atbildi, bet teikt, kas man kā Ukrainas pilsonim ir svarīgi. Man ir svarīgi, lai politiķis, kas pretendē uz augstāko amatu, saprot Krieviju kā draudu, saprot to dziļi un skaidri visos virzienos, sākot no drošības politikas, beidzot ar ekonomiku. Tas Ukrainas dzīvē ir galvenais, jo virkne politiķu TV ekrānos tagad runā pretējas lietas.

Otrais — ja viņš to skaidri saprot, viņam ir jāsniedz redzējums, kā uzvarēt. Un caur šo uzvaras plānu kā balvu saņemt mieru. Miera politika priekšvēlēšanu kampaņā patlaban ir svarīgākā. Taču ir Kremļa miera politika, kas paredz, lai Ukraina atzītu pašreizējo situāciju. Ja Ukraina vēlas pieņemt Krievijas miera plānu, tad mēs nonākam kolonijas situācijā — kļūstam par «Malorossiju», kaut kādu Kremļa atvasinājumu, bet to sauc par mieru. Ukraina šādā mierā ir neatgriezeniski zaudējusi teritorijas.

Bet ir otrs miers Ukrainas redakcijā — tas nav ātri sasniedzams, tā ir savu, Eiropas un pasaules spēku mobilizācija gan caur diplomātiju, ekonomiku, caur sankcijām, militārām komponentēm un citām lietām nonākt pie tāda miera, kas atjauno politisko suverenitāti zaudētajās Ukrainas teritorijās un regulē visus jautājumus, kas saistīti ar bruņoto spēku atvilkšanu.

Svarīgi arī, lai kandidātam būtu ekonomiskās attīstības plāns. Ukraina spēj panākt 5—7% ikgadēju IKP pieaugumu. Mums ir jāatjauno nacionālās valūtas veselība, jārada tāds investīciju klimats, kurā ik gadu 15—20 miljardus dolāru varam ieguldīt savā ekonomikā.

Ukraina, pēc ANO datiem, ir pirmajā pasaules valstu desmitniekā pēc emigrējušo skaita, aptuveni 5—8 miljoni iedzīvotāju pēdējos gados ir izbraukuši. Kāpēc tā ir noticis?
Ukraina ir demokrātiska valsts. Esam ļoti brīvdomīga nācija — ja kaut kas nepatīk, visi esam Maidanā, protestos. Ja mums nepatīk, piemēram, nodoklis automašīnām, kas tiek ievestas no Eiropas, sākas protesti. No otras puses, ar ES 2008. gadā parakstījām mūsu «ceļa karti», kurā Ukraina bija kā asociētā valsts ar brīvu tirdzniecību, arī bezvīzu režīmu. Kad desmit gadu laikā šo ceļu nogājām, kļuva aktuāla emigrācijas tēma. Tagad izbraukt no Ukrainas nav problēmu. Tāpēc daudzi vaicā, vai pirms desmit gadiem nebija kļūda pieņemt atvērto robežu politiku. Es stingri apgalvoju, ka nekādas kļūdas nav. Ja esam demokrāti un mīlam brīvību, jāsaprot, ka cilvēks pats izlemj savu likteni. Bezvīzu režīms ar ES deva miljoniem ukraiņu jaunas iespējas.

No otras puses, tā ir ekonomikas problēma. Ja jūs nespējat radīt efektīvi darbojošos ekonomiku, cilvēki izvēlas labāku dzīvesvietu — tā ir normāla reakcija. Tas ir kā dzeltenā kartīte futbolā, jūs brīdina. Tas vēl nav fatāli, bet uz to ir jāreaģē. Man liekas, ka mums reakcija uz to ir pārāk novēlota un neadekvāta. Nepietiek stimulu, kas liktu cilvēkiem strādāt Ukrainā.

Ja gribat, lai nacionālā ekonomika augtu, tajā jāiegulda finanšu resursi — gan nacionālie, gan starptautiskie. Ukrainā, pēc dažu ekspertu atzinuma, ēnu ekonomika ir 50%. Tas liecina, ka ekonomikas noteikumi neapmierina Ukrainas biznesu. Kamēr valdība neizmainīs fiskālo, muitas, nekustamo īpašumu politiku, regulējošos nosacījumus, kamēr nesāks dialogu ar biznesu, nekādu panākumu nebūs. Tāpēc šobrīd vairāk nekā 100 miljardu dolāru resursi ir paslēpti trīslitru burkās vai zem matračiem, biznesā vairāk nekā 140 miljardu dolāru glabājas bankās ārpus valsts. Ja tik daudz mums ir [iekonservētu] resursu, tātad nedarbojas motivācija, attiecības starp vienkāršo pilsoni un varu. Migrācija ir tā sekas.

Zīmējot ainu, kur valstī 50% ir ēnu ekonomika, tas tomēr liecina, ka pašreizējā prezidenta īstenotā politika nav sekmīga.
Ukraina ir parlamentāra republika, kurā prezidenta pilnvarās nekas nav teikts par ekonomiku. Kad runājam par jaunu ekonomisko paketi Ukrainai, vispirms saprotam apņemšanās, ko dod partijas un valdība, kurai tās ir jāīsteno. Saprotu, ka cilvēki vēlas, lai prezidents atbild par visu, sākot no tā, ka lampiņa nav ieskrūvēta. Bet, ja pirms 13 gadiem esam pieņēmuši parlamentāras republikas modeli, ir jāsaprot, ka parlaments nosaka ekonomisko un politisko kursu valstī.

2004. gadā jūs saindēja — uz savas ādas esat tieši izbaudījis, ko nozīmē specdienestu organizēts uzbrukums. Kā vērtējat to, kas šogad notika Lielbritānijā, kur Krievijas GRU izmantoja indi Novičok? Un vai jūsu lietā atrada vainīgos?
Visi vainīgie ir Maskavā. Viņi izbrauca, un visi prokuratūras pieprasījumi toreiz tika noraidīti. Neviens viņus kopš tā laika vairs nav redzējis.

Par Krievijas metodēm ārzemēs — tās ir mežonīgas. Uzbrukt cilvēka dzīvībai, jo kādam Kremlī nepatīk šā cilvēka uzskati! Tā ir neadekvāta politika no 21. gadsimtā dzīvojoša cilvēka sirdsapziņas, morāles viedokļa. Man būtu dziļi kauns veidot tādu politiku valsts iestāžu līmenī.

Tāpēc ir patīkami, ka Lielbritānijas specdienesti tik ātri un profesionāli visu atklāja un pastāstīja pasaulei. Vēl patīkamāk bija, cik solidāri reaģēja pasaule. Kad 29 valstis izsūtīja 152 Krievijas diplomātus kā cilvēkus, kuri šajās valstīs nav cienīgi pārstāvēt Krievijas politiku. Tas bija ļoti pareizi un efektīvi.

Esmu vairākkārt sev uzdevis jautājumu — kas būtu noticis, ja pasaule šādi būtu reaģējusi uz Krievijas karaspēka ieiešanu Krimā? Ja 30 valstis tad būtu izsūtījušas Krievijas diplomātus? Esmu pārliecināts — ja Rietumi būtu devuši novērtējumu Krimas okupācijai, mums nebūtu tādas situācijas kā šodien Melnajā jūrā, mums nebūtu bloķētas ostas Azovas jūrā.

Vai Krievijas specdienestu aģentu ātrā izskaitļošana liecina, ka drošībnieku darbs kļuvis neprofesionālāks?
Analizējiet, cik daudz augsta ranga Krievijas specdienestu amatpersonu traģēdiju un nāves bijis pēdējos gados — nezin kāpēc viņi bieži slimo, un viņiem ir vāja sirds. Domāju, tas viss liecina, ka tuvojas gals, tādai politikai nav nākotnes.

Nauda pazūd!

Skaidra nauda Zviedrijā izzūd daudz straujāk, nekā kāds spēja iedomāties. Tagad amatpersonas mēģina nobremzēt šo procesu, lai izvērtētu tā ietekmi uz sabiedrību

Reti kura cita valsts uz bezskaidras naudas sabiedrību virzās tik naski kā Zviedrija. Puse tirgotāju tur paredz, ka monētas un banknotes pilnībā paši pārstās pieņemt jau pirms 2025. gada. Tomēr valsts finanšu uzraudzības iestādes, kas reiz atbalstīja šo moderno tendenci, tagad lūdz komercbankām turpināt apkalpot skaidras naudas darījumus, kamēr tiek izvērtēta skaidrās naudas izzušanas ietekme uz atsevišķām sabiedrības grupām.

Paralēli tam valsts centrālā banka sāks izmēģināt digitālo valūtu e-kronu, lai tādā veidā saglabātu stingru kontroli pār apgrozībā esošo naudas daudzumu. Savukārt likumdevēji mēģina izpētīt, kas varētu notikt ar digitālajiem norēķiniem un banku kontiem situācijās, ja notiktu liela avārija elektroapgādes tīklā, ja datoru serverus uzlauztu hakeri vai pat sāktos karš.

«Ja esat tur, kur esat, tā būtu kļūda sēdēt sakrustotām rokām, neko nedarīt un klusi vērot, kā iznīkst skaidrā nauda,» saka Zviedrijas centrālās bankas jeb Riksbank vadītājs Stefans Ingvess. «Protams, mēs nevaram pagriezt atpakaļ laika ratu, taču varam atrast labāko risinājumu, kā tikt galā ar šiem izaicinājumiem.»

Plastikāts un klikšķi

Kad jūs pajautājat zviedriem, cik bieži viņi veic maksājumus skaidrā naudā, lielākā daļa atbild: «Gandrīz nekad.» Piektā daļa zviedru (valstī ir 10 miljoni iedzīvotāju) vairs vispār nelieto bankomātus. Vairāk nekā 4000 cilvēku spēruši vēl revolucionārāku soli — viņu plaukstās ir implantētas mikroshēmas, kas elektroniski atslēdz durvis birojos, pat ļauj samaksāt par transporta biļeti vai ēdienu ar vienu rokas mājienu. Tagad restorāni, autobusi, mašīnu stāvlaukumi un pat maksas tualetes ir atkarīgi no maksājumiem, kas notiek ar klikšķi, nevis naudas izvilkšanu no maka.

Patērētāju aizsardzības grupas apgalvo, ka šādas straujas pārmaiņas neizdevīgā stāvoklī nostāda daudzus pensionārus (trešdaļa zviedru ir vecāki par 55 gadiem), kā arī imigrantus un cilvēkus ar invaliditāti. Viņu piekļūšana elektroniskiem norēķiniem ir sarežģītāka, tā vietā viņi joprojām izmanto bankas un to klientu apkalpošanas dienestus.

Turklāt virzība uz bezskaidras naudas sabiedrību apdraud valsts gadsimtiem seno lomu valūtas pārvaldīšanā: pēc skaidrās naudas izzušanas lielāka ietekme būs komercbankām.

«Mums ir mazliet jānopauzē un jāpārdomā, vai tas ir labi, vai slikti. Nedrīkstam ļaut tam visam notikt pašplūsmā,» uzskata Matss Dillens, kas vada īpaši izveidotu komiteju Zviedrijas parlamentā. «Ja skaidrā nauda izzudīs, tā būs liela pārmaiņa, kas radīs nopietnas sekas sabiedrībai un ekonomikai.»

Visā pasaulē arvien vairāk cilvēku, it īpaši pilsētnieki, priekšroku dod maksājumiem ar plastikātu vai mobilajām lietotnēm. Eiropā vidēji viens no pieciem cilvēkiem reti nēsā līdzi skaidru naudu, liecina aptaujas. Beļģijā, Dānijā un Norvēģijā debetkaršu un kredītkaršu lietošana ir sasniegusi rekordlīmeni. Tomēr pirmrindnieki šajā jomā ir zviedri, lielākoties jauni cilvēki. Norēķināšanās ar banknotēm un monētām šobrīd aizņem vairs tikai 1% no visa maksājumu apjoma. Salīdzinājumam: citur Eiropā šis īpatsvars ir 10%, bet ASV — 8%. Pēdējā gada laikā skaidru naudu norēķiniem lietojis tikai katrs desmitais zviedrs, liecina aptauja. 2010. gadā viņu skaits bija 40%. 18—24 gadus vecu cilvēku vidū maksājumu kartes un Zviedrijas lielāko banku izveidoto mobilo maksājumu sistēmas lietotni Swish izmanto 95% patērētāju.

IKEA eksperiments

Vairākums tirgotāju Zviedrijā joprojām pieņem maksājumus skaidrā naudā, taču viņu skaits sarūk. Mēbeļu milzis IKEA ar bezskaidras naudas komerciju eksperimentē jau kādu laiciņu. Jēvlē, kas atrodas 150 km uz ziemeļiem no Stokholmas, veikala menedžeri pagājušajā mēnesī nolēma uz laiku pilnībā pāriet uz bezskaidras naudas norēķiniem. Uz to pamudināja fakts, ka pēdējā laikā banknotes lieto mazāk nekā 1% pircēju. Savukārt IKEA darbinieki skaidras naudas apstrādei un uzglabāšanai velta 15% no sava darba laika.

Jēvles veikala vecākais menedžeris Patriks Bušteins stāsta, ka bezskaidras naudas izmēģinājums ļāvis darbiniekiem vairāk laika pavadīt tirdzniecības zālēs, tā uzlabojot pircēju apkalpošanu. Statistika liecina, ka izmēģinājuma mēnesī pie kases apstulba vidēji 1,2 cilvēki no katra tūkstoša — vienīgais maksāšanas līdzeklis šiem cilvēkiem bija skaidra nauda. Lielākoties tas notika kafetērijā, kur cilvēki mēdz iztērēt iekrāto sīknaudu. Lai nebūtu jāķēpājas ar skaidro naudu, darbinieki ļāva apmulsušajiem pircējiem paēst bez maksas. «Mēs teicām: ja jūs gribat hotdogu par dažām kronām, tad vienkārši to paņemiet! Bet nākamreiz varbūt paķeriet līdzi maksājumu karti,» stāsta Bušteins (38).

Veikala eksperiments liecina, ka skaidra nauda vairs nav būtiska. Vēl vairāk — tās lietošana ir dārga. «Mēs tērējam lielus resursus, lai apkalpotu nenozīmīgu patērētāju daļu,» secina menedžeris.

IKEA rīcība gan saniknoja Zviedrijas Nacionālo pensionāru organizāciju, kas rīkoja protestus. Organizācija uzsver, ka daudzi veci cilvēki uz veikalu dodas tikai tāpēc, lai lēti paēstu kafetērijā. «Mums ir apmēram viens miljons cilvēku, kas nejūtas komfortabli, lietojot datorus, iPad vai iPhone naudas darījumiem,» stāsta organizācijas prezidente Kristina Tallberja (75). «Mēs neesam pret digitālo kustību, tajā pašā laikā uzskatām, ka pārmaiņas notiek pārāk ātri.»

Organizācija ir sākusi ziedojumu vākšanas kampaņu, kuras ienākumi tiks tērēti, lai mācītu pensionārus lietot elektroniku. Paradoksālā kārtā labo nodomu sarežģījusi tieši pieturēšanās pie skaidras naudas. Sākot ziedojumu vākšanu nomaļākos lauku apvidos, vecāka gadagājuma ziedotājiem ir jānobrauc pat vairāki desmiti kilometru līdz kādai bankai, kas pieņem skaidru naudu. Aptuveni puse no 1400 Zviedrijā strādājošajām banku filiālēm vairs nepieņem skaidras naudas iemaksas.

Bankomātu demontāža

Arvien plašāka karšu izmantošana bankām, protams, ir izdevīga, jo par to tiek iekasēta komisijas maksa. Tas pats attiecas uz mobilo lietotni Swish.

Uz bezskaidras naudas norēķiniem bankas pamudināja arī drošības apsvērumi, jo pagājušās desmitgades vidū valstī tika piedzīvotas vairākas vardarbīgas laupīšanas. Tautu īpaši traumēja uzbrukums 2009. gadā Vestberjā — blēži ar helikopteru nolaidās uz apsardzes uzņēmuma G4S inkasācijas noliktavas un nolaupīja miljonus. Tagad par šo noziegumu top filma straumēšanas vietnei Netflix. Pērn Zviedrijā notika tikai divi banku aplaupīšanas gadījumi, salīdzinot ar 210 uzbrukumiem 2008. gadā.

Pēdējo gadu laikā bankas strauji demontē bankomātus. Pēc viņu aprēķiniem, skaidrā nauda tagad tiek lietota tik reti, ka plaša bankomātu tīkla uzturēšana ir pārāk dārga, norāda Leifs Trūgens no Zviedrijas Banku asociācijas.

Zviedrijas varas iestādes no savas puses pagaidām uzstāj uz divām prasībām. Parlaments pieprasa, lai valsts lielākās bankas joprojām nodrošina maksājumus skaidrā nauda, bet centrālā banka norāda, ka tas jādara arī visām mazajām finanšu iestādēm. Pret šīm prasībām cīņu sākušas Swedbank, SEB un citas lielās bankas, norādot, ka plašas maksājumu pieejas nodrošināšana ir pārāk liels slogs. «Pieprasījums pēc skaidras naudas pazūd gaismas ātrumā, tāpēc tā ir fundamentāla kļūda ar likumiem mākslīgi uzturēt pieprasījumu pēc skaidras naudas,» saka Trūgens.

Centrālā banka no savas puses nākamgad plāno sākt pilotprojektu jaunai Riksbank emitētai valūtai — digitālajai kronai jeb e-kronai. Apsvērums ir politisks: e-krona nozīmētu to, ka valsts arī digitālajā laikmetā saglabā kontroli pār vietējo valūtu.

Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagārda pirms pāris nedēļām izteicās, ka savas digitālās valūtas ieviešanu «nopietni apsver» vēl dažu valstu centrālās bankas. «Lai gan vēlme pēc digitālām valūtām vēl nav vispārēja, mums jāsāk šo lietu jau analizēt — nopietni, uzmanīgi un radoši.»

Zviedrijas centrālās bankas vadītājs Ingvess saka: «Šis nav karš pret skaidru naudu, un neviens neapgalvo, ka šī evolucionārā kustība apstāsies.»

Vai Latvijā ir Abrams tanki (smagie)?

Par spiegošanu Krievijas labā notiesātajam Jurijam Stilvem vajadzēja fotografēt naftas produktu noliktavas, sakaru torni pierobežā un noskaidrot, kādu apakšveļu valkā Latvijas karavīri. Viņš ir pirmais Krievijas spiegs Latvijā, kura notiesājošais spriedums stājies spēkā

Tumšā decembra vakarā īsi pirms Ziemassvētkiem Jurijs Stilve (30) iegrieza savu auto sievasmātes sētā klusajā Pededzes pagastā tieši pie Latvijas — Krievijas robežas. Viņš vēl nebija ticis līdz lielajam ozolam pagalma vidū, kad automašīnu aplenca vīrieši maskās. Viņi atrāva durvis un lika izkāpt. Stilves pirmā doma bija — nesen nopirktais BMW ir zagts.

Vīrietis vēl nezināja, ka dažas stundas agrāk Rīgā pie lielveikala Alfa bija aizturēta viņa abu nepilngadīgo bērnu māte. Paralēli kratīšana notika netālajā Stilves tēva viensētā turpat Pededzes pagastā.

Stilvi nebija apturējuši bandīti, bet gan Drošības policija (DP), kas Latvijā atbild par spiegu notveršanu.

Maskotie vīrieši pārmeklēja māju. Suns trakoja, tādēļ sievasmāte to iespundēja tualetē. Atnācēji paņēma Stilves un sievasmātes datorus, zibatmiņas, telefonus un piezīmju blociņu zilos vākos ar uzrakstu Informat. Tam vēlāk lietā izrādīsies būtiska nozīme. Drošības policiju ieinteresēja datorā atrastās fotogrāfijas no atpūtas brauciena uz Sanktpēterburgu, kur ģimene ar bērniem viesojusies vasarā. «Viņi jautāja, kādēļ braucām. Teicu, ka tur ir skaisti. Ieteicu arī viņiem aizbraukt,» Re:Baltica stāsta sievasmāte, kura Krievijas otro lielāko pilsētu arvien sauc tās padomju vārdā Ļeņingrada.

Pēc vairāku stundu kratīšanas vīri maskās devās prom, paņemot līdzi Stilvi. Trīs stundas garā, filmētā pratināšana ievilkās naktī. Pamazām Stilve atzinās, ka jau vairākus gadus vāc informāciju Krievijas specdienestu labā. Viņš izdarīto nožēloja.

Stilves lietas norisi Re:Baltica rekonstruēja no daudziem avotiem: izmeklēšanas materiālu fragmentiem, lēmuma par nodošanu tiesai, intervijām ar advokāti, notiesāto, viņa radiniekiem, prokuroru un drošības dienestu darbiniekiem. Lietu skatīja slēgtā sēdē, tāpēc daudzi no intervētajiem nedrīkst nosaukt savus vārdus.

Pēc astoņiem mēnešiem, ko Stilve pavadīja cietumā, tiesa 2018. gada augustā par spiegošanu Krievijas labā viņam piesprieda trīs gadus nosacīti. Vīrietis ir kļuvis par pirmo oficiālo spiegošanā notiesāto, kam spriedums stājies spēkā. Otrais — Jelgavas dzelzceļnieks Aleksandrs Krasnoprojovs, kas sūtīja NATO spēku bildes un maršrutus «draugam» uz Krieviju, savu notiesājošo spriedumu ir pārsūdzējis. Nesen drošības iestādes aizturēja trešo — bijušo Iekšlietu ministrijas darbinieku, tagad pensionāru Oļegu Buraku.

Kopš Krimas aneksijas 2014. gadā un tam sekojošās NATO karavīru izvietošanas Baltijā, saasinātu uzmanību Krievijas izlūkdienestu aktivitātēm pievērsušas visas trīs Baltijas valstis. Re:Baltica apkopotā informācija rāda — kopš 2015. gada Igaunijā par šo noziegumu aizturētas 13 personas, Lietuvā septiņas, bet Latvijā trīs.

«Mēs esam būtiski mainījuši savu attieksmi par to, kas iepriekš nebija sodāms. Mainīti likumi, un tas ir signāls otrai pusei — tik vienkārši šajā pusē to nevarēs darīt,» Re:Baltica stāsta Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis.

Pateicīgs vervēšanai

Stilve 2012. gadā Krievijas pilsētā Brjanskā iepazinās ar cilvēku, vārdā Aleksejs. Uz pilsētu, kas atrodas piecu stundu brauciena attālumā no Maskavas, Stilve daļēji pārcēlās, kad Latvijas ekonomika pēc pārkaršanas bija nonākusi krīzē.

Dzīvesbiedre Andra aizbrauca peļņā uz Angliju, bet atgriezās, jo abiem bija pieteikusies meita.

Stilves dzīve noritēja kustībā. Starp biznesu Brjanskā, sievasmātes mājām Pededzes pagastā un Rīgu, kur dzīvoja Andra, jo darbu Alūksnes pusē atrast grūti. Jaunajam vīrietim Rīga nepatika, tādēļ viņš daudz labprātāk uzturējās meža ieskautajā sievasmātes saimniecībā.

Brjanskā strādāja celtniecībā. Sākumā citiem, vēlāk pats Krievijā nodibināja savas firmas — Transļes un Baltservis, kas nodarbojās ar auto remontiem un celtniecību. Šobrīd firmu darbība apturēta un tās «karājas gaisā», intervijā stāsta pats Stilve.

Rakstura un dzīves veida dēļ Stilve bija piemērots vervēšanai. Labsirdīgs, izpalīdzīgs, pat pļāpīgs. Labi runāja krieviski. Bija loģisks iemesls regulāri braukāt uz Krieviju, kas ir droša satikšanās vieta ar vervētāju. Dzīvoja pierobežā, ko pastiprināti uzrauga robežsardze, tādēļ noteiktus uzdevumus daudz vieglāk ir izpildīt vietējam.

«Viens no izplatītākajiem veidiem, ko pret mūsu valsti izmanto Krievijas dienesti, ir spiegošana no teritorijas,» stāsta SAB vadītājs Maizītis. «Tas nozīmē, ka mūsu cilvēks aizbrauc uz Krieviju, saņem instrukcijas, atgriežas Latvijā un tādā veidā tiek veikta izlūkošana.» Regulāro robežas šķērsošanu atvieglo fakts, ka lielai daļai pierobežā dzīvojošo ir Krievijas pilsonība vai daudzkārtējā vīza, kas ļauj otrā pusē apciemot radiniekus, lētāk nopirkt pārtiku vai cigaretes, ko vietējie regulāri dara. Atšķirībā no amatpersonas, kas strādā ar valsts noslēpumu un ir brīdinātas par svešu specdienestu darba metodēm, parastie iedzīvotāji nav tik zinoši. Krievijas robežsargu draudzīgs jautājums par to, vai Latvijas pusē kādam jādod kukulis un kam tieši, var likties nevainīgs, bet patiesībā ļauj pretējai pusei iezīmēt potenciālos nākamos savervējamos, stāsta Maizītis.

Pirmais uzdevums — vārdnīcas

Pirmais, ko Stilvem palūdza Krievijā iepazītais Aleksejs, bija šķietami nevainīgi: atvest latviešu — krievu valodas vārdnīcas. Pēc tam — auto detaļas. Šādus nenozīmīgus uzdevumus savervētajiem mēdz dot, lai pārbaudītu viņu uzticamību. «Lai divas personas izveidotu savstarpēju uzticēšanos, jānodibina kaut kādas attiecības. Jābūt noturībai uzdevuma izpildē,» Re:Baltica stāsta lietas prokurors Sandris Kaparkalējs.

Vienā no pirmajām tikšanās reizēm Aleksejs iztaujāja Stilvi par Latvijas armijas Kājnieku skolu Alūksnē. Tajā cilvēkus, kas pieteikušies armijā, sagatavo profesionālam militārajam dienestam. Alekseju interesēja skolas izmēri, darbošanās virzieni. Vai Jurijam tur esot paziņas?

Gan mutiski, gan telefonā saņemtās norādes Stilve metodiski pierakstīja zilajā blociņā, ko DP atrada kratīšanas laikā. Sākot ar pamācību, kā iznīcināt mobilā telefona SIM karti, beidzot ar konkrētu vietu ģeogrāfiskajām koordinātēm, kas viņam jānofotografē.

Uzdevumi bija daudzi un detalizēti. Piemēram, fotografēt naftas produktu uzglabāšanas noliktavas un aprakstīt to stāvokli Igaunijas pierobežā Sillamē un Latvijā Krāslavas pusē. Noskaidrot, vai Latvijā ir ASV kaujas tanki Abrams (smagie)? Vai Alūksnes armijas bāzē ir pasniedzēji no ASV? Vai tur karavīri tiek gatavoti karam Ukrainā? Uzvārdi? Kāds ir kaimiņu mājas plānojums? Cik cilvēku strādā vietējā robežpunktā? Dabūt viņu telefonu sarakstu.

Stilve darīja, ko varēja. 2017. gada sākumā viesojās pie paziņas, kas strādā Kājnieku skolā. Pie uzkodām un dzērieniem, it kā starp citu, Stilve izprašņāja mājasmāti par to, kādi zābaki, ieroči un pat apakšveļa ir karavīriem. Uzzināja, ka militāristi mācās angļu valodu, jo pavasarī brauks uz ārzemēm, bet pie viņiem brauks pasniedzēji no Amerikas.

«Karavīru apģērba kvalitāte ļoti daudz ko pasaka par armijas kaujas spējām,» skaidro Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš. «Piemēram, ja zābaki nav ūdensizturīgi, tas nozīmē, ka karavīri nespēs ilgi pārvietoties. Uz kājām veidojas sēnīte. Ir pat īpaša karavīru slimība «tranšeju pēda», ko izraisa slikti zābaki. Simptomi parādās jau pēc trim dienām. To pretinieks var izmantot, plānojot uzbrukumu.»

Drošības policija, kas ar Re:Baltica sazinājās tikai rakstiski, norādīja, ka «ārvalstu specdienestus interesē jebkāda informācija. Tai skaitā par pretinieka formastērpiem, to uzšuvēm, aprīkojumu. Šāda informācija ir nozīmīga ne vien lai izzinātu pretinieka kapacitāti, bet arī lai varētu sagatavoties sabotāžu, diversiju vai citu militāri taktisku operāciju īstenošanai.»

Augustā tiesa piesprieda Jurijam Stilvem nosacītu sodu un atbrīvoja tiesas zālē. Zīmējums — Artur Kuus

Jāfotografē sakaru tornis

Pirms diviem gadiem Stilve pārcēlās atpakaļ uz Latviju, jo piedzima otra meita. Taču viņš turpināja regulāri braukt uz Brjansku darba darīšanās.

Brjanskā viņš bijā arī pērn augustā, kad Aleksejs atsūtīja ziņu: vajag parunāt. Abi satikās pie Smoļenskas apbraucamā ceļa. Aleksejs interesējās, vai Alūksnes pusē notiek kādas militārās mācības, vai ir novērota armijas tehnika un iepriekš neredzētas sejas? Stilve atbildēja, ka nekā jauna neesot. Vienīgi netālu no Pededzes tiek būvēts sakaru tornis, laikam armijas vajadzībām. Abi vienojās, ka Stilve atsūtīs torņa fotogrāfiju.

Pēc laiciņa Aleksejs saņēma no Stilves foto ar informatīvo plakātu, kas izvietots tobrīd vēl topošā torņa pakājē.

Sekoja klusuma periods, līdz dažus mēnešus vēlāk Aleksejs uzradās un aktīvi centās sazināties ar Stilvi. Zvanīja uz vairākiem tālruņa numuriem, sūtīja īsziņas. Stilve atsaucās tikai pēc pāris dienām un tūlīt pat devās uz Brjansku. Un gaidīja.

Aleksejs piezvanīja pēc dažām dienām. Pāris stundu vēlāk abi satikās. Aleksejam vajadzēja vairāk, daudz vairāk informācijas par torni. Stilve stāstīja, ko zināja: izskatās pēc parasta sakaru torņa, pie kura bieži stāv armijas auto.

Divus mēnešus vēlāk Drošības policija Stilvi arestēja. Ja viņš nebūtu atzinis savu vainu jau pirmajā naktī, varētu strīdēties par pierādījumu spēcīgumu un lietas iznākums varētu būt citāds, uzskata notiesātā advokāte Inese Šulte.

Nu kas tur liels?

Nereti pie presē publicētām spiegu lietām var lasīt komentārus: kas tas par noziegumu, ja fotogrāfiju ar attiecīgo objektu var uzņemt pat no satelīta?

«Viena lieta ir fotogrāfija no satelīta, otra — kad nofotografēju pāris metru attālumā,» skaidro SAB vadītājs Maizītis.

Stilves lietā tornis bija tikai viena no detaļām, saka prokurors Kaparkalējs. «Atslēgas vārdi šajā lietā ir «citu ziņu nelikumīga vākšana». Informācija, ko persona vāca, objektīvi rādīja, ka viņš zināja, ko dara.»

Stilves notiesāšanā būtiska bija vēl viena detaļa — kas ir Aleksejs? Atbildi uz to sniedza Lietuvas prokuratūra.

Savu vainu noliedz

Ar Stilvi sazināties Re:Baltica mēģināja vēl laikā, kad viņš atradās apcietinājumā. Vīrietis atteicās. Kad augustā tiesa piesprieda Stilvem nosacītu sodu un atbrīvoja tiesas zālē, Re:Baltica devās uz Pededzi.

Saulainā rudens rītā lauku mājās ir tikai sievasmāte. Sirsnīga, sastrādātām rokām, viņa lūdz neminēt viņas vārdu, jo strādā vietējā pašvaldībā, un raud, atceroties kratīšanu un znota arestu.

Stilve tobrīd aizbraucis uz probācijas dienestu Alūksnē. Par spiegošanu viņa neko nezinot. Līdzīgi Latvijas Avīzei stāstīja arī Stilves dzīvesbiedre Andra un māsa, paužot sašutumu, ka cilvēks arestēts par viena torņa fotogrāfiju. Šo ziņu kāri pārtvēra krieviski rakstošā prese un interneta vietnes.

Patiesībā sieva visu zināja. Turot vīru aizdomās par neuzticību, viņa bija pārmeklējusi dzīvesbiedra mantas un sapratusi, kas notiek. Sieviete brīdināja vīru no tobrīd spiegošanā notiesātā jelgavnieka Krasnopjorova likteņa, bet Stilve to neņēma vērā.

Ar Stilvi satiekamies vēlu vakarā, kad viņš pārbraucis no Alūksnes un ved no meža malku. Ir jau tumšs, kad pagalmā ieripo traktors ar baļķu vezumu. Stilve izlec no kabīnes, kurā dārd skaļa mūzika, un nāk aprunāties. Atturīgs, bet vienlaikus labdabīgs. Acīs neskatās. Ap mani lēkā lielais sētas suns, bet Stilve viņu neapsauc.

Savu vainu spiegošanā Stilve presei noliedz, bet tiesā atzina. Atzinies, jo Drošības policija viņu «nopirka» — esot piesolīts, ka izlaidīs no apcietinājuma, ja atzīsies. Paziņam Aleksejam Krievijā sūtījis torņa fotogrāfiju tāpat vien. Tas neesot noziegums.

Pēc brīža saprotu, kādēļ Stilve mani vēl nav izraidījis no pagalma. Viņš cer uz palīdzību.

Sarunas laikā vīrietis no kombinezona krūšu kabatas izvelk piezīmju blociņu un jautā, vai man ir iespēja noskaidrot informāciju Lietuvā. Izrādās, krimināllietā ir izziņa no Lietuvas prokuratūras, ka Stilves paziņas Alekseja pilnais vārds ir Aleksejs Pižikovs Viktora dēls un viņš ir Krievijas Rietumu kara apgabala 74. izlūkošanas centra darbinieks. Blociņā Stilve pierakstījis Lietuvas krimināllietas numuru, kurā figurē Pižikovs un lietuvietis Romans Šešelis. Stilve netic, ka lietuviešu dokumentā minētais Aleksejs ir viņa paziņa — pēdējam esot bijis cits uzvārds. Vēlāk viņš man parāda arī dokumentus, jo pēc tiesas no advokātes paņēmis savas lietas materiālus — tajos ir arī Lietuvas izziņa par Alekseju. Re:Baltica sazinājās ar Lietuvas ģenerālprokuratūru, taču tā sīkākas ziņas nesniedz, kamēr notiek pirmstiesas izmeklēšana.

Pārdod kartupeļus

Neatbildēts jautājums ir Stilves motivācija. Kādēļ viņš to darīja? Analizējot pieejamo informāciju par visām Baltijas spiegu lietām, biežāk sastopamie iemesli ir nauda, vēlme justies svarīgam un iespēja brīvi šķērsot Krievijas robežu. Pēdējais bija būtiski Igaunijā par spiegošanu notiesātajiem cigarešu kontrabandistiem — un arī uzņēmējiem, kam ir bizness Krievijā.

Stilves lietā nav pierādījumu, ka viņam par informāciju maksāts. Tiesa, «par vienu sadarbības veidu viņš saņēma atlīdzību par transporta izdevumiem — degvielu,» stāsta prokurors Kaparkalējs. Summa neesot bijusi liela. Rakstiskā atbildē Drošības policija Re:Baltica norādīja, ka Stilves galvenā motivācija bija «iespēja netraucēti ceļot un gūt ienākumus Krievijā».

Kopš iznākšanas no cietuma Stilve ar pilnu jaudu meties lauku darbos. Kopā ar brāli audzē kartupeļus, to tirgošana apkārtējiem iedzīvotājiem ir viens no ienākumu avotiem. Stilve stāsta, ka vajadzētu aizbraukt uz Brjansku un slēgt abas firmas, bet nevarot. Aizliegts izbraukt no valsts. Kad varēs, nezina. Nav pamata domāt, ka tas notiks drīz.

Spiegošanas lietas Baltijā

Solītais kritīs makā?

Vai eirozonu apdraud jauns trieciens, ko varētu radīt Itālijas budžeta projekts? Jo vērtējumi par to ir pilnīgi pretēji: vieni to dēvē par ekonomikas stimulēšanas plānu, bet citi par populistu aizraušanos ar vēlētāju apdāvināšanu

Kā ūdens malks tuksnesī izslāpušajam — tā par sen gaidītu finansiālu palīdzību sapņo itāļi dažādos sociālajos slāņos. Piemēram, uzņēmēji industriālajos valsts ziemeļos gaida nodokļu atvieglojumus un mazāku birokrātiju. Savukārt trūcīgie iedzīvotāji valsts dienvidos, kur ir augsts jauniešu bezdarba līmenis, sapņo par jauniem pabalstiem. Kopumā tās izskatās gluži vai nesavienojamas prasības — kā palielināt budžeta izdevumus, vienlaikus apsolot nodokļu un līdz ar to arī ieņēmumu samazināšanu?

Tieši par to pēdējās nedēļās valdība Romā stīvējas ar Eiropas Savienības vadītājiem. Pirmo 2019. gada budžeta projektu, ko Itālija iesniedza 23. oktobrī, Eiropas Komisija noraidīja, pieprasot tā pārstrādāšanu. Šonedēļ itāļi atgriezās Briselē otrreiz, budžetā veicot minimālas izmaiņas. Tika prognozēts, ka Eiropas Komisija to noraidīs atkal. Jo plānotais budžeta deficīts — 2,4% — ir trīs reizes lielāks, nekā to solīja iepriekšējā Itālijas valdība.

Viens no šā gada martā ievēlēto Itālijas populistu priekšvēlēšanu solījumiem bija cīnīšanās pret, viņuprāt, nepamatoti stingrajiem budžeta noteikumiem, kurus izstrādājusi Brisele. Līdz ar to var uzskatīt, ka nākamā gada budžeta projekts ir pirmais reālais Romas pretuzbrukums ES vadībai.

Lielākais strīds ir par to, kā jauno budžetu raksturot — vai tas patiešām ir nopietns ekonomikas stimulēšanas plāns, vai arī bankrotu sološa nodokļu atvieglojumu ieviešana, pensijas pabalstu palielināšana un jaunas sociālās palīdzības programmas, ko ne Itālija, ne ES nemaz nevar atļauties. Jebkura liela zemestrīce Itālijas ekonomikā, kas ir viena no lielākajām ES, izraisītu jaunu, postošu viļņošanos visā kontinentā. Pirmie savas bažas jau pauduši investori — Itālijas valsts parādzīmju likmes kāpj, tātad aizdevēji šo ieguldījumu uzskata par riskantu, pieprasot augstāku peļņu.

Tajā pašā laikā itāļu populisti pagaidām uzstāj, ka no saviem plāniem neatkāpsies. Politiskās partijas Līga līderis un pret imigrāciju asi karojošais iekšlietu ministrs Mateo Salvīni cer, ka nodokļu samazināšana vairos viņa popularitāti Līgas dzimtenē — Itālijas ziemeļu reģionos. Savukārt viņa valdības partneris Luidži di Madžio, kas vada eiroskeptisko Pieczvaigžņu kustību, vēlas izvērst sociālas palīdzības programmas valsts dienvidos — tas palielinās budžeta izdevumus par astoņiem miljardiem eiro gadā.

Abas partijas plāno konsolidēt savus spēkus pirms nākamgad maijā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām. Itālijas parlamenta vēlēšanās šā gada martā Līga ieguva 17%, bet Pieczvaigžņu kustība 33% balsu. Kopš tā laika Līga piedzīvojusi iespaidīgu popularitātes pieaugumu: aptaujas uzrāda vidēji 32% atbalstu. Pieczvaigžņu kustība šobrīd svārstās pie 27% robežas.

«Pilsoņu ienākums»

«Ja mēs piekāptos tādiem noteikumiem, ko no mums gaida Eiropā, mēs atteiktos no itāļu interešu aizstāvēšanas,» savas valdības rīcību aizstāv pie partijām nepiederošais premjers Džuzepe Konti. Viņa valdības arguments par jauniem pasākumiem ekonomikas stimulēšanai, iespējams, būtu pārliecinošs, ja Itālijas ārējais parāds šobrīd nebūtu sasniedzis draudīgu līmeni — 131% no IKP. Tieši divu finanšu rādītāju kombinācija — liels parāds un kusla ekonomikas izaugsme (šobrīd ap nulli) — nostādījusi Itāliju tādā situācijā, ka tai izmisīgi jāmeklē izeja no strupceļa.

Pat atsevišķi valdības plānoto lielo tēriņu atbalstītāji pauž satraukumu par to, ka partiju līderi ierāvuši ekonomiku politiskās spēlēs. «Tā ir pilnīga šizofrēnija,» saka Dženaro Ferilo, kas vada vienu no darba meklētāju centriem Neapolē. «Abas lietas ir pilnīgā pretrunā. No vienas puses, nodokļu atvieglošana samazinās arī ienākumus, bet, no otras puses, ir vēlme tērēt vairāk, lai palīdzētu tiem, kurus visvairāk skāra krīze un līdzšinējā taupības programma.»

Pieczvaigžņu kustība iecerējusi, ka tieši darba meklētāju centri būs vieta, kur cilvēki varēs reģistrēties tā dēvētā «pilsoņu ienākuma» jeb principā bezdarbnieka pabalsta saņemšanai. Uz apsolītajiem 780 eiro mēnesī varēs pretendēt aptuveni seši miljoni itāļu.

«Palīdzība ir nepieciešama, lai cilvēki varētu atkal strādāt,» saka Ferilo. «Lai viņi netiktu piespiedu kārtā iestumti pelēkajā tirgū, kur bieži jāsastopas ar ekspluatāciju un pilnīgu pašcieņas zaudēšanu.» Taču speciālists norāda, ka pagaidām nav redzējis valdības pievādātā plāna detaļas un īsti nezina, kā tiks tērēts gandrīz miljards eiro, kas paredzēts darba meklētāju centru modernizēšanai. Daudzos no tiem nav pat interneta.

Sēž un gaida

Salvīni, kas pilda arī vicepremjera pienākumus, ierosina tā dēvēto izlīdzināto nodokli: par 15% samazināt nodokļus mazajiem uzņēmumiem un cilvēkiem, kuru ienākumi nepārsniedz 65 000 eiro gadā. Nav šaubu, ka tas patiks viņa vēlētājiem ziemeļos, kas ir valsts industrijas un ekonomikas sirds. Sakoptajā ziemeļu pilsētiņā Trevizo sastaptie cilvēki priecājas par solīto reformu. Saskaitot kopā nacionālos, reģiona, provinces un pilsētas nodokļus, kā arī maksu par komunālajiem pakalpojumiem, nodokļos nākas samaksāt pat līdz 65%, kas, protams, smacē biznesa attīstību.

Tajā pašā laikā Itālijas sīko uzņēmumu asociācija Confartigianato, kuras mājvieta ir Veneto reģions valsts ziemeļaustrumos, paudusi bažas par valdības ierosinājuma nopietnību. Patiesībā tagad mazos uzņēmumus daudz vairāk paralizē bailes par to, kādas sekas atstās Romas kašķēšanās ar ES. «Dienu pēc dienas valdība izplata atšķirīgu informāciju,» stāsta Confartigianato nodaļas vadītājs Trevizo pilsētā Vendemjano Sartors. Viņa organizācija pat nav sākusi rēķināt, kādu ietekmi varētu radīt nodokļu likmju izmaiņas. Nekādu analīzi pagaidām nav publiskojusi arī valdība.

«Šī valdība aizraujas tikai ar vēlēšanu saukļiem, bet tai nav nekādas vīzijas par biznesu,» kritizē asociācijas prezidents Agostīno Bonomo. Uzņēmumi sēž un  gaida. «Neviens nekustas.» Bonomo arī novērojis, ka daudzi vietējie sākuši pārskaitīt savu naudu no banku kontiem Itālijā uz Austriju.

Vērā jāņem vēl kāds aspekts: gluži tāpat kā fiskāli atbildīgās valstis Eiropas ziemeļos nevēlas maksāt par bezatbildīgu naudas tērēšanu atsevišķās dienvidu zemēs, arī Itālijas ziemeļi nevēlas atbalstīt plašu sociālo programmu dienvidu reģionos, kur dažviet bezdarba līmenis sasniedzis 50% robežu.

«Mēs protestējam, ka nauda tiek tērēta, kā mēs paši to saucam, atkarības kultūras radīšanai,» saka Sartors. «Ja dienvidi turpina nosūkt mūsu resursus, mēs vairs nevēlamies tikai bezpalīdzīgi noplātīt rokas: ak vai, tā tas notiek jau simt gadu!»

Pabalstus gaidot

Pabalsti dienvidiem bija viens no Pieczvaigžņu kustības galvenajiem vēlēšanu solījumiem. Kādā Neapoles parkā satiktā Filomena Polumbo sūdzas, ka pašai, vīram un pieaugušajiem bērniem ir gandrīz neiespējami atrast darbu. Znoti «kaut kā kuļas», viņa saka. «Ko, ko? Zog!» ķiķinot sarunā ar paskaidrojumu iesaistās viņas draudzene Džozefīna.

«Nuu, arī ar to vairs nekas nesanāk. Nav jau naudas, ko zagt. Dažu grašu dēļ negribas riskēt ar nonākšanu cietumā,» turpina Filomena, kas 38 gadu vecumā jau kļuvusi par vecmāmiņu.

Ferilo vadītajā darba meklētāju centrā Neapolē katru dienu ienāk vairāki simti cilvēku, kas taujā, kad sāks izmaksāt «pilsoņu ienākumu». Kādā pēcpusdienā tur ierodas 17 gadus vecais Daniēle Peluzo, lai vienlaikus painteresētos par darba vakancēm. Tā vietā viņu pie vārtiem sagaida saīdzis sargs, kurš skaidro, ka reģiona valdība nav laikus nomainījusi savā mājaslapā informāciju par darba laiku. Centrs tagad atvērts tikai no 14 līdz 15, nevis no 14.45 līdz 15.45 kā agrāk.

Daniēle izskatās sašļucis. Viņam līdzi atnākušais tēvs Luidži (55) saka: ir cerība, ka pabalsti tik tiešām atvieglos daudzu dienvidnieku dzīvi. Abiem vīriešiem gan ir šaubas, vai darba meklētāju centri ir pareizā vieta pabalsta izmaksāšanai. «Slikts sākums!» viņi pamāj uz slēgto durvju pusi.

Itālijas vieta ES: salīdzinājums ar citām valstīm

Eurostat dati par 2017. gadu