Kategorijas: Pasaulē

«Monsanto vēsture ir melu pilna»

Pēc tiesas prāvas, kurā agroķīmijas firma Monsanto tika atzīta par vainīgu vēža riska slēpšanā, iespaidīgu kompensāciju saņēmušās personas advokāts prognozē, ka nākotnē ražotāju gaida daudz jaunu problēmu

Augusta vidū lielu uzvaru tiesa zālē Sanfrancisko svinēja advokāts Brents Vaisners, kurš pārstāvēja vēža slimnieku Diveinu Džonsonu. Tiesa atzina, ka agroķīmijas uzņēmums Monsanto slēpis potenciālo veselības apdraudējumu, ko rada tā ražotais nezāļu apkarotājs glifosāts, kas tirgū plašāk pazīstams ar nosaukumu Roundup. Kompānijai būs jāsamaksā 289 miljoni ASV dolāru kompensācijā cietušajam, kurš uzņēmuma produktu lietoja, strādājot par apkopēju un dārznieku kādā skolā. Tiesas skatījumā Monsanto pienākums bija izvietot uz etiķetēm norādi par ķimikālijas potenciālajiem riskiem.

Savukārt uzņēmums no savas puses turpina uzstāt, ka nav nekādu tiešu pierādījumu starp viņu produktu un slimnieku.

Vācu izdevumam Der Spiegel radās izdevība nointervēt cietušās personas advokātu.

Jūsu advokātu firma ir pazīstama kā patērētāju aizstāve. Jūsu prasību mērķis ir bijušas arī farmācijas kompānijas un aviosabiedrības. Kāpēc nolēmāt uzmanīgāk izpētīt Monsanto?
Tas laikam ir asinīs. Arī mans tēvs skeptiski raudzījās uz pesticīdiem. Viņš kopā ar lauksaimniekiem izveidoja neformālu grupējumu un sāka cīnīties pret visādām ķīmijām. Man pirms divarpus gadiem piezvanīja Terija Makola, atraitne, kuras vīrs nomiris ar vēzi. Viņš vairāk nekā 30 gadus strādāja ar Monsanto produktiem. Tas bija sākums mūsu izmeklēšanai. Šovasar ar mums sazinājās arī Diveins Džonsons.

Par Monsanto produktu iespējamiem draudiem tiek diskutēts jau gadu desmitiem. Kāpēc tiesa nolēma šim jautājumam pievērsties tikai tagad?
Ir vairāki iemesli. Pats būtiskākais, manuprāt, ir Pasaules Veselības organizācijas paspārnē esošās Starptautiskās Vēža izpētes aģentūras veiktā klasifikācija — 2015. gada sākumā tā atzina, ka glifosāts ir «potenciāli kancerogēna viela». Monsanto izpilddirektors atbildēja, ka tā esot «miskastes zinātne». Tomēr līdz tam neviens cits nebija savācis tik daudz datu un iedziļinājies šajā jautājumā. Tas bija kā trauksmes signāls.

Cik lielā mērā Monsanto līdzatbildīgs par to, ka šāds tiesas spriedums pieņemts tikai tagad?
Ļoti daudz! Monsanto ir izveidota iekšēja programma, ko sauc Let Nothing Go (Nepieļaut neko). Tās mērķis ir uzbrukt zinātniekiem, kas kritizē Monsanto produktus. Viņi visādos veidos cenšas diskreditēt šos zinātniekus. Un maksā, lai to dara arī citi. (Pērn atklātībā nāca fakts, ka Monsanto maksā interneta troļļiem, lai tie dažādās interneta vietnēs publicē pozitīvas atsauksmes par herbicīdu Roundup un tā sastāvā esošo glifosātu — red.)

Vai pastāv arī citas sabiedrisko attiecību stratēģijas?
Cita programma tiek saukta par Freedom to Operate (Brīvība darboties). Tās mērķis ir iznīcināt jebko, kas varētu traucēt produktu pārdošanu, — likumus, zinātniskus rakstus un tamlīdzīgi. Šīs programmas ietvaros viņi algo lobistus, kuru vidū ir arī daži zinātnieki oportūnisti.

Šī programma ir paraugs korporatīvai kultūrai, kuru neinteresē sabiedrības veselība, bet tikai peļņa.

Monsanto turpina iebilst, ka nekad nav centusies ietekmēt zinātniskos pētījumus. Kas bija kritiskais faktors, lai tiesa pieņemtu spriedumu par kompensāciju cietušajam?
Domāju, ka tieši zinātniskie atklājumi. 12 tiesas zvērinātas personas, kas lēma par vainu pierādošiem faktiem, nebija nekādi vieglsvari. Viņu vidū bija molekulārais biologs, vides inženieris, advokāts.

Daži kolēģi mani brīdināja: «Uzmanies, Brent, tik daudz inteliģences var kļūt par traucēkli!» Taču es no savas puses piestrādāju, lai mūsu spēcīgākie pierādījumi būtu tieši zinātniskie pētījumi.

Kāpēc pirms tiesas jūs nolēmāt presē publiskot kompānijas iekšējos e-pastus?
Mēs vēlējāmies, lai cilvēki ir informēti par visiem lietas apstākļiem, un ikviens zina, ko otra puse vēlas slēpt.

Cilvēkam no malas varētu būtu grūti izprast visus produkta drošības kritērijus. No vienas puses, pastāv taču aptuveni 800 pētījumu, kuri atzīst, ka glifosāts nav kaitīgs. Tajā pašā laikā viens no Monsanto darbiniekiem iekšējā sarakstē atzinis, ka nekad nav ticis pārbaudīts Roundup kancerogēniskums, proti, vai tas var izraisīt audzējus.
Šie 800 pētījumi ir tikai skatloga dekorācija. Tiem nav nekādas saistības ar vēzi. To fokuss, piemēram, bija noskaidrot, vai ķīmiskā viela izraisa acu vai ādas kairinājumu. Par pašu vēzi ir tikai aptuveni 20 pētījumu. Un gandrīz visi no tiem uzrāda risku.

Tajā pašā laikā Monsanto vienmēr atsaucas uz saviem 800 pētījumiem, jo tas palīdz novērst uzmanību.

Ja kompānijai ir jāpierāda drošība tikai vienai aktīvai sastāvdaļai (glifosātam), bet ne gala produktam, kas šajā gadījumā ir Roundup ķīmiskais kokteilis, vai tas nav būtisks caurums likumdošanā?
Jā, jūs norādāt uz svarīgu problēmu. Šajā valstī [ASV], normatīvi ir tik vāji, ka atļauts tirgot tādu Roundup formulu, kas nav pieļaujama gandrīz nevienā citā valstī. Piemēram, Vācijā Roundup sastāvs ir mazliet citāds.

Monsanto apgalvo, ka ir pētījuši arī Roundup kā vienotu produktu.
Jā, Monsanto šī uzdevuma veikšanai 2002. gadā noalgoja kompāniju TNO. Eksperimentos tika atklāts, ka herbicīds peļu ādā uzsūcas trīs reizes ātrāk, nekā to pieļauj Vācijas normatīvi. Monsanto secināja, ka šis atklājums ir liela problēma. TNO piedāvāja bez maksas veikt atkārtotu pētījumu. Bet Monsanto atteicās, pirmo pētījumu nosaucot par nepilnīgu un iebāžot atvilktnē.

Kad 2012. gadā savu pētījumu par Roundup pabeidza franču zinātnieks Žils Ēriks Seralini, sākās asi protesti. Kāpēc tik skarba kritika?
Tāpēc, ka viņa pētījums ar žurkām uzrādīja vēža risku un tas automātiski radīja risku arī Monsanto darbam. Kompānija organizēja masveida protestus un «lasītāju» vēstuļu plūdus zinātniskajā žurnālā, kurā šīs pētījums bija publicēts.

Paralēli tam ir atklājies, ka Monsanto slēpis draudus, ko rada viņu ražotajā atvēsināšanas šķidrumā PCB iejauktie dioksīni. Risks veselībai bija arī viņu agrākais herbicīds Agent Orange. Vai uzskatāt, ka Roundup ir daļa no sava veida vēsturiskās nepārtrauktības?
Jā, jo Monsanto vēsture ir melu pilna. Viņi maldina cilvēkus, solot, ka viņu produkti ir droši, un tādā veidā nopelna daudz naudas. Taču, kad lietas pārāk saduļķojas, viņi vienkārši pievēršas jauniem produktiem. Šī stratēģija izrādījusies veiksmīga vairāk nekā 100 gadus. Un Monsanto vadība īpaši neuztraucas par reputāciju. Cerams, ka Bayer pieeja būs atbildīgāka, lai gan tagad viņi paši sev ir uzkrāvuši milzīgu slogu. (2016. gada septembrī Vācijas uzņēmums Bayer piedāvāja pārpirkt Monsanto par 66 miljardiem ASV dolāru. Darījums tika pabeigts šāgada jūnijā. — red.)

Vai spējat izskaidrot, kāpēc Bayer vēlējās pārpirkt Monsanto?
Manuprāt, viņi neapzinājās, cik daudz indes ir šīs kompānijas pagātnē. Iespējams, Bayer savu lēmumu sāka nožēlot pēc tiesas Kalifornijā, jo biržā strauji samazinājās viņu akciju cena. Un arī nākotnē nebūs vieglas dienas: gaismā nākuši jauni dokumenti, un priekšā stāv vairākas tiesvedības. Mūsu firma tagad pārstāv jau 800 cilvēkus, kas izteikuši savas pretenzijas pret Monsanto.

Lai atrastu adatu, vispirms sakrāva siena kaudzi

Divus krievu aģentus, kurus tagad apsūdz par bijušā spiega Sergeja Skripaļa indēšanas mēģinājumu Lielbritānijā, atšifrēt palīdzēja cilvēki ar unikālu redzes atmiņu — viņus sauc par «superatpazinējiem»

Šā gada martā, kad britu detektīvi sāka bijušā krievu spiega Sergeja Skripaļa indēšanas izmeklēšanu, viņu rīcībā bija maz pierādījumu, izņemot ievērojamu apjomu novērošanas kameru ierakstu. Salīkuši pie datoru ekrāniem, viņi ķērās pie nogurdinoša uzdevuma — pētīt videoierakstus, tādā veidā cenšoties pamanīt slepkavas.

Lielbritānija ir viena no visintensīvāk uzraudzītajām zemēm pasaulē — tiek lēsts, ka valstī uz katriem 11 iedzīvotājiem ir vismaz viena novērošanas kamera. Daudzas no tām ir saslēgtas vienotā sistēmā ar modernu tehnoloģiju, kas palīdz vizuāli identificēt agrāk tiesātus likumpārkāpējus. Kameru modrās acis spēj pamanīt gan datubāzē reģistrētus tetovējumus, gan arī tādus sīkumus kā, piemēram, gredzenu uz rokas mazā pirkstiņa. Tomēr īpaša loma šajā visā ir dabas apdāvinātiem cilvēkiem, kurus dēvē par «superatpazinējiem».

Pagājušajā trešdienā, 5. septembrī, britu varas iestādes paziņoja, ka masīvā izmeklēšanas operācija ir devusi rezultātus: diviem krievu izlūkdienesta virsniekiem ir izvirzīta apsūdzība par slepkavības mēģinājumu. Nākot klajā ar šīm apsūdzībām, izmeklētāji vienlaikus publiskoja arī drošības kameru ierakstu ekrānuzņēmumus, kur abu vīriešu gaitas fiksētas no brīža, kad viņi ar Aeroflot lidmašīnu ieradās Londonā, līdz pat viņu izlidošanai atpakaļ uz dzimteni divas dienas vēlāk. Tika publicēts arī attēls ar viltotu smaržu pudelīti, kurā uz uzbrukuma vietu Solsberijas pilsētiņā tika atvesta nervu inde Novičok.

«Šajā valstī noslēpties ir gandrīz neiespējami. Gandrīz neiespējami,» uzsver Džons Beiliss, kas līdz aiziešanai pensijā 2010. gadā strādāja Lielbritānijas elektroniskajā izlūkdienestā, kas formāli tiek dēvēts par Valdības komunikāciju biroju. «Tagad biroja rīcībā ir vēl modernāka programmatūra, kura spēj identificēt personas pēc gaitas, pat pēc rokaspulksteņa.»

Skripaļa un viņa meitas indēšanas izmeklēšanu, kas tika nodēvēta par operāciju Wedana, var uzskatīt par pirmo augsta līmeņa izmēģinājumu izsekošanas metodei, kuru izstrādājuši tieši briti — savākt pēc iespējas vairāk vizuālo datu un pēc tam tos pamatīgi izsijāt, meklējot pierādījumus.

Pierādījumu piltuve

Pirmajās dienās pēc Skripaļa indēšanas izmeklētāji savāca kopumā aptuveni 11 000 stundu ilgus videoierakstus: no stacijām, ostām, ielu krustojumiem, dzelzceļa līnijām, veikalu skatlogiem, pat privātu automašīnu videoreģistratoriem. Pirms sākt meklēt adatu, mēs vispirms izveidojām savu siena kaudzi — tā joko lietā iesaistītie izmeklētāji.

Pēc tam palīgā tika aicināta Superatpazinēju vienība — viena no Londonas policijas galvenā biroja jeb Skotlendjarda lielākajām vērtībām. Tajā strādā cilvēki, kuriem piemīt īpaša spēja atcerēties sejas. Turklāt «viņi nekoncentrējas uz tādām acīmredzamām pazīmēm kā sirmi mati, ūsas vai brilles», skaidro vienības izveidotājs Miks Nevils. «Viņi spēj atcerēties acis, mutes formu, ausis — ķermeņa pazīmes, kas nemainās. Un viņi spēj atpazīt seju pat tad, ja redzama tikai daļa no tās.»

Tādā lielā izmeklēšanā kā Skripaļa lieta vispirms tika apkopots plašs aizdomās turēto personu loks — supernovērotāji pamanīja vairākus cilvēkus, kuru sejas atkārtojas vairākkārt un kuru uzvedība šķita aizdomīga.

Pieaicinot vietējos policistus, tika atsijāti «nejauši garāmgājēji», piemēram, sīki narkotirgoņi ielās, kuru uzvedība supernovērotājiem izskatījās aizdomīga.

Nākamajā atsijāšanas kārtā tika salīdzinātas videoierakstos pamanītās personas ar cilvēkiem, kuri nākamajās dienās pēc Skripaļa indēšanas atstāja Lielbritāniju, izmantojot Krievijā izsniegtas pases. Aizdomās turēto loks krietni saruka. Pēc tam policija sāka izmeklēt aizdomās turēto personu gaitas, piemēram, pārbaudot viņu mobilo tālruņu lokāciju un kredītkaršu lietošanas vietas.

«Es to nosauktu par tādu kā piltuvi. Iekšā tiek ieliets diezgan liels informācijas apjoms, bet laukā iztek koncentrēta strūkla,» skaidro bijušais elektroniskā izlūkdienesta darbinieks Beiliss.

Kāpēc uzmanību pievērsa tieši Krievijas pasēm? Tāpēc, ka Lielbritānijas Aizsardzības ministrijas zinātniskā laboratorija jau dažas dienas pēc indēšanas secināja: uzbrukumā izmantota «ļoti reta» inde, kuras sastāvs sakrīt ar nervu indēm no Novičok «ģimenes», kas izstrādātas bijušajā Padomju Savienībā 80. gados.

Lielu pakalpojumu izmeklētājiem izdarīja laika apstākļi: nedēļas nogalē, kad notika Skripaļu indēšana, uzsniga Lielbritānijā reti redzamais sniegs, un tas ievērojami samazināja cilvēku skaitu ielās.

Nākamais svarīgais atklājums notika gandrīz divus mēnešus pēc Skripaļu indēšanas, kad policija ieradās pārmeklēt City Stay viesnīcu Londonas austrumos — tur abi aizdomās turētie vīrieši pavadīja divas naktis pirms uzbrukuma. Izmeklētāji paņēma vairākus paraugus un nosūtīja uz laboratoriju. Divas analīzes bija pozitīvas — tajās tika atklātas nervu indes paliekas.

Maskava protestē

Kad pagājušajā trešdienā Skotlendjarda Pretterorisma nodaļas priekšnieks Nīls Basu pēkšņi sasauca preses konferenci, uz to sanākušajiem žurnālistiem nācās rēķināties ar vēl nebijušu drošības pasākumu — viņiem tika atņemti mobilie tālruņi un citas elektroniskās saziņas ierīces, lai paziņojums par izmeklēšanas rezultātiem nenoplūstu publiskajā telpā ātrāk par aresta ordera izsniegšanu abiem aizdomās turētajiem krieviem Aleksandram Petrovam un Ruslanam Boširovam. Divas stundas vēlāk britu premjere Terēza Meja paziņoja, ka viņas valsts izlūkdienesti abus vīriešus uzskata par Krievijas militārās pretizlūkošanas dienesta GRU virsniekiem.

Maskavas pretreakcija bija strauja — Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja kategorisku noraidījumu.

«Es nevaru ignorēt faktu, ka britu un arī amerikāņu kolēģi rīkojas pēc vienas un tās pašas shēmas: nepiedāvājot nekādus pierādījumus, viņi izplata kaut kādu «krievu aģentu» sarakstu, lai attaisnotu savas Londonā un Vašingtonā veiktās raganu medības,» deklarēja Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova.

Tomēr pati Zaharova ignorējusi diezgan pārliecinošus faktus par Petrova un Boširova īso vizīti Lielbritānijā.

Video nemelo

2. martā termometra stabiņš Šeremetjevas lidostā Maskavā rādīja mīnus 10 grādus. Todien sniga arī Anglijā. Izkāpjot no Aeroflot reisa SU2588 Getvikas lidostā, abi aptuveni 40 gadus vecie vīrieši bija ģērbušies džinsos, vilnas svīteros un krosenēs. Pāri pleciem nevērīgi pārmestas somas. Tieši tādi viņi fiksēti lidostas novērošanas kamerās drīz pēc četras stundas garā lidojuma. Britu izmeklētāji ir pārliecināti, ka vienā no somām ir paslēpta viltota Nina Ricci smaržu Premier Jour pudelīte. Tās bronzas iepakojumu rotā zīmētas puķītes un norāde Made in France. Smaržu vietā tajā bija ielieta nervus paralizējošā inde, pudelītei bija uzlabots hermētiskums un nomainīts šķidruma pulverizators, pieskaņojot to plānotajam uzbrukumam. 

No lidostas abi vīrieši ar vilcienu aizbrauca līdz Viktorijas stacijai un pārsēdās metro uz Londonas austrumiem, nokļūstot līdz City Stay viesnīcai. Tā ir necila viesu naktsmītne. Sarkanu ķieģeļu Viktorijas laiku ēka, kuras fasāde appūsta ar grafiti. Blakus atrodas Barclay bankas filiāle, populāra dzelzceļa līnija, bet ielas pretējā pusē — evakuēto automašīnu stāvlaukums un Texaco degvielas uzpildes stacija.

Nākamajā dienā Petrovs un Boširovs uzvedās klasiskā spiegu manierē, proti, viņi devās izlūkos. 3. martā ar vilcienu aizbrauca līdz Solsberijai, lai izpētītu Skripaļa mājvietas apkaimi. Vilciens no Voterlū stacijas Londonā pienāca 14.25. Nākamās pāris stundas viņi staigāja pa mazpilsētu un atceļā uz galvaspilsētu devās 16.10. Novērošanas kameras ierakstā redzams, kā Boširovs pēta vilcienu atiešanas sarakstu, rokās turot melnus cimdus.

Uzbrukuma dienā, apgalvo izmeklētāji, abi vīrieši atkal sēdās vilcienā — 8.05 iekāpuši Voterlū stacijā, viņi Solsberiju sasniedza 11.48. Smaržu pudelīte ar indi, visticamāk, bija paslēpta pelēkā mugursomā, ko nesa Petrovs. Tālāk devās kājām. No Solsberijas stacijas līdz Skripaļa mājoklim — rindu mājai — Christie Miller Road ielā ir aptuveni pusotrs kilometrs.

Kameras fiksējušas viņu pārvietošanos pa Wilton Road ceļu, ejot gandrīz soli solī. Tas ir dažu minūšu attālumā no Skripaļa mājas. Tad viņi pagāja garām degvielas uzpildes stacijas kamerai. Pēc tam, visticamāk, pagriezās pa labi, izejot cauri nelielam parciņam, un ar Novichok indi appūta Skripaļa mājas ārdurvju rokturi, uzskata izmeklētāji.

Šo brīdi kameras nav fiksējušas, taču izmeklētāji videoierakstos atraduši citus pavedienus. Pulksten 13.05 viņi redzami kamerā Fisherton ielā atceļā uz staciju. Abu vīriešu ķermeņu valoda ir relaksētāka. Petrova sejā ir smīns. Atlikuši vēl divi uzdevumi: tikt vaļā no smaržu pudelītes un izbraukt no valsts.

Tagad noskaidrots, ka pudelīte galu galā tika iemesta ziedoto mantu vākšanas konteinerā. Tas izrādījās liktenīgs fakts diviem britiem: 30. jūnijā «ziedotās» smaržas nonāca pie Solsberijas piepilsētā dzīvojošā Čārlija Roulija (45) un viņš tās uzdāvināja savai dzīvesbiedrei Donai Stērdžesai (44). Sievietei esot palicis slikti aptuveni 15 minūtes pēc «eļļainā» šķidruma uzsmidzināšanas uz plaukstas locītavas, vēlāk atstāstīja Roulijs. Sieviete nomira slimnīcā pēc 10 dienām, bet dzīvesbiedrs atveseļojās, jo neesot nonācis tiešā saskarsmē ar indīgo šķidrumu.

Pulksten 13.50 Petrovs un Boširovs redzami iekāpjam vilcienā uz Londonu. Aptuveni ap to pašu laiku no savām mājam bija izgājis bijušais krievu spiegs Sergejs Skripaļs (67) un viņa ciemos atbraukusī meita Jūlija, lai dotos pusdienās uz pilsētas centru. Divas stundas vēlāk garāmgājēji viņus pamanīja bezsamaņā sagumušus uz soliņa Solsberijas parkā.

Petrovs un Boširovs atkal fiksēti videokamerās 4. marta vakarā, pulksten 19.28 ejot cauri drošības pārbaudei Hītrovas lidostā. Petrovs iet pirmais, aiz sevis velkot mazu melnu somu ar ritenīšiem. Labajā rokā ir koši sarkans priekšmets — Krievijas pase. Britu policija uzskata, ka pase ir īsta, bet vīrieša un viņa sabiedrotā vārdi, visticamāk, ir izdomāti. «Citiem vārdiem sakot, tā ir smalki izplānota spiegošanas operācija, kuru atbalstījusi valsts vai atsevišķas valstiskas iestādes,» secina Londonas laikraksts The Guardian.

Īstā angļu manierē

Bijušais britu elektroniskā izlūkdienesta darbinieks Beiliss uzskata, ka aizdomās turētos diez vai jelkad izdosies arestēt un tiesāt par Lielbritānijā veikto uzbrukumu. Lai gan šobrīd ir izsniegts aresta orderis un viņu vārdi reģistrēti Interpola meklēto personu sarakstā, nav šaubu, ka Krievija viņus aizsargās.

«Daudzi cilvēki noplāta rokas un saka — kāda tam visam jēga?» turpina Beiliss. «Jā, viņi ir Krievijā. Taču tas nozīmē arī to, ka viņi vairs nekad nevarēs atgriezties Lielbritānijā.» Papildus tam, protams, ir «gandarījums, ka patiesība beidzot ir nākusi gaismā. Mēs varam pierādīt pasaulei, ka uzbrukumā ir vainojami tieši krievi.»

Izmeklētāju 5. septembra paziņojums ar atvieglojuma sajūtu sagaidīts arī Solsberijā. Pilsētas padomes vadītājs un krodziņa Duke of York īpašnieks Metjū Dīns pauž cerību, ka beidzot tiks pielikts punkts dažādām sazvērestības teorijām, kas klejo jau kopš marta. «Varam aizvērt šīs durvis.»

Solsberijas vietējā radio izpilddirektors Serī Harfords-Džonss paslavējis izmeklētājus par «apbrīnojamu prasmi tikt skaidrībā par notikušo un noskaidrot vainīgos». Varbūt pārāk skaļi būtu teikt, ka tas viss līdzinās aizraujošai piedzīvojumu filmai, taču izmeklētāju paveiktais nenoliedzami ir uzslavu vērts, uzskata Harfords-Džonss. «Es runāju par metodisko pieeju, skrupulozo urķēšanos. Bet, jūs jau paši saprotat, ka tas ir vienīgais veids, kā ar šādām lietām tikt galā. Tādā īstā angļu stilā.»

Narvas iekarošana

Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida uz laiku pārcēlusies strādāt Narvā — pierobežas pilsētā, kur milzīgā pārsvarā dzīvo krievi. Tā viņa vēlas uzsvērt: te ir Igaunija!

Iepriekšējā reize, kad Narva piesaistīja tik lielu mediju uzmanību, bija 2015. gadā — toreiz, neilgi pēc Krimas aneksijas, valsts vadītāji nolēma tieši šeit sarīkot Neatkarības dienas parādi. Taču prezidentes pārcelšanās ir kaut kas pilnīgi nepieredzēts. Šķiet, paši vietējie vēl nav īsti to sagremojuši. Par to pārliecinājos otrajā dienā pēc Kaljulaidas ierašanās, kad viņa uzstājās laikraksta Postimees rīkotajā diskusijā ar provokatīvu nosaukumu Vai mēs, cilvēki, kļūstam gudrāki vai stulbāki? Zāle bija pilna ar vietējām prominencēm, taču neviens nepiecēlās kājās, prezidentei ienākot — tikai daži no Tallinas atbraukušie žurnālisti, kuru piemēram pārējie sekoja ar mulsu novēlošanos. Vēlāk, kad satiku prezidenti pie garderobes, viņa tikai noplātīja rokas — ir atbraucis prezidents, vai tiešām neviens nevar piecelties?

Kamēr daļa Narvas iedzīvotāju pārmaiņās jūtas kā izmēģinājuma trusīši, ar kuriem citi tikai eksperimentē, Kaljulaidas solim ir liels atbalsts Igaunijas sabiedrībā. Daži to dēvē pat par robežpilsētas sociālu iekarošanu, jo nav nekāds noslēpums, ka Narvai ir ciešas saites ar Krieviju. Ilgu laiku šī Igaunijas trešā lielākā pilsēta izskatījās piemirsta, bet nu beidzot nonākusi starmešu gaismā.

Kritiķi gan aizrāda, kā šādu «kultūras desantu» Narvā nevajadzētu aprobežot tikai ar prezidentes ierašanos, bet ieplānot arī citu valsts institūciju pārvākšanos. Turklāt tas būtu nepieciešams ne tikai Narvā, bet arī citās šķietami aizmirstās provinces vietās.

Mājīga vieta

Lai gan viņu nav daudz, Narvā sastopu cilvēkus, kas prezidentes ierašanos sagaidījuši ar ovācijām. Savukārt Kaljulaida nekavējoties ķērās pie maigās varas paņēmieniem. Jau pirmajā dienā devās pastaigā pa nesen renovēto pilsētas promenādi un uzrunāja nejaušus garāmgājējus, iztaujājot par ikdienu un personīgo labklājību. Daži drosmīgāki vīrieši uzdeva līdzīgus pretjautājumus un pat izteica komplimentus: «Mēs jūs esam redzējuši tikai televizorā, taču ir daudz patīkamāk satikties aci pret aci.»

Prezidente ar apmēram duci darbinieku pagājušās nedēļas otrdienā apmetās viesu mājā Elektra pilsētas centrā. Interneta rezervācijas portālā Booking.com tā raksturota kā «mājīga vieta». Augstās vieses numuriņā, kas maksā 77 eiro, ir sava virtuve, ledusskapis, televizors un vannasistaba. Portālā reklamēts, ka šajā viesu namā parasti ir gardas brokastis. Kopumā prezidentes biroja darbinieku izmitināšana Narvā izmaksās aptuveni 4000 eiro. Prezidentes uzturēšanās sadalīta trijos posmos — no 28. augusta līdz 6. septembrim, pēc tam no 12. līdz 15. septembrim un visbeidzot no 26. novembra līdz 1. decembrim.

Kaljulaidas birojam izvēlētas vairākas telpas vietējā mācību iestādē — Tartu Universitātes Narvas koledžā. Tieši tur viņa pavadīs lielāko daļu darba laika, parakstot likumus, kā arī uzņemot dažādas delegācijas. Otrdien, 4. septembrī, svinīgā ceremonijā Narvas pilsētas laukumā viņai savas akreditācijas vēstules iesniedza jaunie vēstnieki no Īrijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas.

Prezidentes darba grafiks Narvā ir blīvs. Paredzētas gan tikšanās ar vietējiem uzņēmējiem un politiķiem, kā arī patērzēšana ar skolēniem un viņu vecākiem. Ieplānota arī laivošana pa Narvas upi — dabisko robežšķirtni starp Igauniju un Krieviju.

Kaljulaidai patīk aktīva atpūta. Tāpēc nav jābrīnās, sastapot viņu uz velosipēda Narvas ielās. Miesassargi seko viņas piemēram. Jaunajai kārtībai ātri pieskaņojušies arī vietējie autovadītāji — redzot prezidentes svītu uz velosipēdiem, piestāj un palaiž minējus garām.

Fabrikas atdzimšana

Kultūras cilvēku aprindās prāto, ka Narva varētu kļūt par nākamo Kalamaju — tas ir populārs hipsteru rajons Tallinā. Turklāt te būtu sava eksotika, austrumu pilsētas vēsturiskais krievu mantojums. Narva ir pieteikta 2024. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas titulam, un prezidentes viesošanās, protams, tai pievērš lielāku uzmanību. Ja Narva tiešām šo statusu iegūs, tas nestu līdzi tūristu pieplūdumu, investīcijas un veicinātu ekonomisko attīstību.

Patlaban Narvas galvenā problēma ir lēnais attīstības temps. It īpaši pilsētvides ziņā. Narvā ir maz kultūras un vēstures objektu. Vietējās amatpersonas, protams, cenšas — soli pa solītim. Piesaistot naudu no ES fondiem, tagad notiek Krīnholmas rūpnieciskās zonas pārveidošana. 19. gadsimta otrajā pusē Narva bija slavena ar audumu ražošanu Krīnholmas fabrikā, kas tolaik bija viena no lielākajām un modernākajām ražotnēm visā Eiropā. Ziedu laikos tā bija vislielākā tekstilfabrika Krievijas impērijā un nodarbināja 10 000 cilvēku. Tagad vecā industriālā ēka stāv tukša.

Pirmais lielais kultūras pasākums Krīn-holmā tika sarīkots šovasar, kad Tartu Jaunais teātris izrādīja iestudējumu par padomju laiku estrādes zvaigzni Jāku Joalu, piedāvājot ieskatīties Padomju Savienības mūzikas industrijas nepievilcīgajās aizkulisēs. Uzvedums kļuva par īstu hitu. Skatītāji sabrauca no dažādām Igaunijas malām. Pēc izrādes pilsētā nebija iespējams atrast taksometrus — Narva agrāk nebija piedzīvojusi tik lielu cilvēku pieplūdumu. Iestudējums ir tikai viens pieturas punkts iespaidīgā kultūras programmā ar nolūku bijušo fabrikas rajonu pārvērst par jaunu kultūras centru. Investori šobrīd apsver idejas par jaunu dzīvokļu un muzeja celtniecību.

Pagrimusī «galvaspilsēta»

Lai apjaustu prezidentes vizītes nozīmīgumu, vērts atskatīties pagātnē. Narva kopā ar citām Viru apriņķa pilsētiņām ir viens no nabadzīgākajiem Igaunijas reģioniem. Turklāt pēc neatkarības atgūšanas Narva kļuva par tādu kā melno avi. No 58 tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju tikai 3000 ir igauņi, bet vairāk nekā 50 tūkstoši ir etniskie krievi. Liela daļa no viņiem 90. gadu sākumā pauda skaļas autonomijas un separātisma prasības.

Šo problēmu sakne meklējama jau Otrā pasaules kara gados. Vēl 1944. gadā Narvas iedzīvotāju lielākais vairākums bija igauņi. Taču, kad pilsētai tuvojās sarkanā armija, vācu okupācijas spēki visus evakuēja. Uzbrukuma laikā liela pilsētas daļa, ieskaitot barokālo vecpilsētu, tika iznīcināta. Pēc padomju uzvaras jaunais okupācijas režīms neļāva evakuētajiem iedzīvotājiem atgriezties iepriekšējās dzīvesvietās. Padomju vara arī atmeta ideju par daļēji cietušo vai pilnībā sagrauto ēku atjaunošanu, kā tas, piemēram, notika Tallinā, Varšavā un citās austrumu frontes skartajās pilsētās. Rezultātā Narva tika pie pilnīgi jauna izskata un pilnīgi jauniem iemītniekiem — tā tika vardarbīgi izdzēsta pilsētas kolektīvā atmiņa par savu vēsturi.

Igaunijai par laimi, vietējā separātisma un autonomijas kustības, kas parādījās pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā, bija vājas un pamazām izplēnēja. Pēc tam Tallina šai austrumu pilsētai veltīja arvien mazāk uzmanības, kas noveda pie jaunām problēmām.

Pazūdot lielajam Austrumu tirgum, nācās slēgt rūpnīcas, un pieauga bezdarbs. Arī tagad bezdarba līmenis Viru apriņķī ir divreiz augstāks par vidējo rādītāju (5,1%) valstī. Tas veicinājis jauno cilvēku aizplūšanu. 1989. gadā Narvā bija vairāk nekā 80 tūkstoši iedzīvotāju, tagad viņu skaits sarucis līdz 58 tūkstošiem. Paralēli tam Narva ieguvusi arī citu bēdīgu slavu — kā Igaunijas noziedzības un HIV/AIDS lielākās izplatības galvaspilsēta.

Var teikt, ka otro atklāšanu Narva piedzīvoja 2014. gadā pēc Krimas aneksijas un krievu spēku slepenajām operācijām Ukrainas austrumos. Daudzi cilvēki Tallinā un citviet Igaunijā sāka bažīties, vai ar Narvu nevar atgadīties kas līdzīgs — vai neparādīsies aktīvisti, kas aģitēs par pievienošanos Krievijai? Tomēr narvieši nav muļķi. Viņi labi saprot, ka dzīves apstākļi ES dalībvalstī Igaunijā ir daudz labāki nekā Krievijā.

Lai atbrīvotos no negatīvā tēla, arī līdz šim ticis domāts par Narvas atdzimšanas stimulēšanu. Pirms kāda laika parādījās ideja pārcelt uz Narvu Igaunijas Drošības zinātņu akadēmiju. Taču ātri vien sarosījās kritiķi, kuri norādīja uz pārāk tuvo atrašanos blakus Krievijai, kas pats par sevi jau būtu drošības risks. Turklāt pārcelšanās izmaksātu ļoti dārgi, un diez vai izdotos nokomplektēt pilnu lektoru štatu. Idejas autori padevās. Narvas iedzīvotāji nopūtās.

Tieši tāpēc tagad daudzi Narvas iedzīvotāji, it īpaši vecāka gadagājuma ļaudis, ar skepsi vēro prezidentes rīcību un salīdzina to ar Potjomkina sādžu — jā, pašlaik Narva ir uzmanības centrā, bet kas notiks pēc tam? Pat ideja par Eiropas kultūras galvaspilsētu viņiem šķiet smieklīga. Viņi saka: politiķi daudz runā, bet maz dara.

Tomēr vairāki jauni projekti parādījušies pie apvāršņa, tāpēc optimisti cer — agri vai vēlu Narva atgūs košākas krāsas, aizmēžot pagātnē pašreizējo pelēcību.

Kremļa raidītājs

Viņi apgalvoja, ka veido neatkarīgus medijus, bet realitātē viņus vadīja Maskava. Re:Baltica rīcībā nonākuši dokumenti dod retu iespēju ieskatīties, kā Kremļa propagandisti ikdienā diktē saturu un finansē Baltijā strādājošās ziņu vietnes Baltnews

Pusgadu pēc Krimas aneksijas 2014. gadā Igaunijā pazīstamais Krievijas «tautiešu aktīvists» Aleksandrs Korņilovs izziņoja trīs jaunu krieviski rakstošu ziņu portālu Baltnews atklāšanu Baltijas valstīs. Pēc Korņilova teiktā, tie būs izklaidējoši un turēsies tālu no politikas.

Jau pērn aprīlī Re:Baltica atklāja, ka šīs vietnes slēpti, caur Nīderlandē reģistrētu kompāniju, pieder Kremļa propagandas holdingam Rossiya Segodnya, kas kontrolē arī ziņu aģentūras Sputnik un RIA Novosti.

Sadarbībā ar Igaunijas avīzi Postimees tagad Re:Baltica rīcībā nonākuši jauni dokumenti, kas sīkāk rāda, kā šīs vietnes tika izveidotas, cik daudz Maskava tām maksāja un kā diktēja, par ko rakstīt. Skype sarunas un līgumu kopijas, ko ieguvām no tiesas Igaunijā pēc Baltnews redaktora Korņilova tiesāšanas par dokumentu viltošanu, lai izvairītos no nodokļu nomaksas, rāda — Baltijas shēma tieši tāpat darbojās Ukrainā.

«Teiksim — ārzemju fonds»

Izziņojot Baltnews dzimšanu, par visām trim redakcijām tobrīd atbildīgais Korņilovs intervijā Lietuvas Delfiem teica: «Koncepts — normāls, izklaidējošs, bez politikas.»

Taču viņš meloja. Re:Baltica rīcībā esošā Skype sarakste starp Korņilovu un Baltnews.ee pirmo galveno redaktoru, prokremliski noskaņoto žurnālistu Jevgeņiju Leviku rāda, ka abi saskaņoja, ko atbildēt uz līdzīgiem preses jautājumiem.

«Mūsu oficiālā pozīcija ir šāda: attīstām interaktīvu informācijas projektu kopā ar ārzemju investoriem,» Leviks raksta Skype. «Ja jautās, kas ir holandieši (kompānija, kam oficiāli piederēja vietnes — red.), atbildēšu, ka šis ir privāts, komerciāls projekts. Nosacījumi ir konfidenciāli, pareizi?» — «Jā. Precīzāk, šeit nav iesaistītas privātpersonas, bet gan investīciju fonds,» atbild Korņilovs.

Realitātē nav nedz investīciju fonda, nedz redakcionālās neatkarības. «Saņ, atsaucies lūdzu,» 2015. gada jūnijā Aleksandram Korņilovam Skype raksta viņa kontaktpersona no Rossiya Segodnja Aleksandrs Svjazins. «Aleksandr, parādies!» viņš raksta vēl pēc brīža, jau jūtami neapmierinātāks. «Ir uzdevums,» Svjazins turpina. «Katru dienu tev jāatstrādā trīs no pieciem tematiem, ko mēs piedāvāsim.» Pēc dažām stundām Korņilovs turpat Skype nosūta atpakaļ Svjazinam saites uz trim Baltnews.ee publicētajām ziņām — par ES sankcijām pret Krieviju, Krievijas gāzesvada būvniecību Eiropā un Grieķijas iespējamu izstāšanos no eirozonas. Rakstos pamatā pārrakstīta RIA Novosti informācija.

Jūlija sākumā pie konkrētiem tematu ieteikumiem parādās atzīme «obligāti». Pārsvarā tās saistītas ar ASV un ES saspringtajām attiecībām, kā arī konfliktiem Austrumukrainā un Krimā.

Ko rakstīt, Svjazins, kurš norādīts kā komentētājs vairākās Sputnik vietnēs Austrumeiropā un Centrālāzijā, noteica jau iepriekš. 2014. gada decembrī Svjazins raksta Korņilovam, ka ir jauns uzdevums. «Mums dota komanda publicēt aptaujas par Eiropu, ko veikusi Eiropas kompānija pēc vadības pasūtījuma [RIA Novosti]. Publicētajos materiālos jābūt ekspertu komentāriem,» viņš raksta. «Nepazūdi, drīz nosūtīšu materiālus.»

Pirmā aptauja vēsta, ka gandrīz puse britu, franču un vāciešu vēlētos, lai ES būtu neatkarīgāka no ASV. Otrā — lielākā daļa eiropiešu netic, ka ES lēmums par sankcijām pret Krieviju bija neatkarīgs, bet trešā — ka eiropiešu vidū pieaug bažas par ES neatkarību no ASV.

Februārī Svjazins nosūta Korņilovam vēl vienu saiti uz kārtējo RIA Novosti pasūtīto aptauju, ka amerikāņi diezko neuzticas policijai. Drīz vien raksti par šo tēmu parādās visu Baltijas valstu Baltnews. Latvijas virsraksts vēsta: «Vairākums amerikāņu neuzskata policiju par drošības garantu.»

Parasti Korņilovam no Maskavas sūta potenciālo rakstu tematus, bet 2015. gada 7. jūlijs ir izņēmums — viņš saņem rīkojumu publicēt jau gatavu ziņu. Tā vēsta, ka Sputnik uzskata par nepamatotu Latvijas vilcināšanos ar atļaujas izsniegšanu Sputnik pārstāvniecības reģistrēšanai. Šo ziņu publicē visas trīs Baltijas Baltnews vietnes.

Nauda caur Serbiju un Kipru

Re:Baltica rīcībā esošie dokumenti rāda, ka Baltnews redakcijas darbam saņēma naudu no starpniekfirmām, kas reģistrētas ārpus Krievijas. Par publicēto iesniedza tām atskaites. Lai uzrādītu lielāku auditoriju, pirka klikšķus un izmēģināja komentāru pirkšanu no Krievijas troļļu fabrikām.

Katrā valstī Baltnews bija sava redakcija ar galveno redaktoru. Igaunijā Baltnews partneris bija Korņilova vadītā sabiedriskā organizācija Altmedia, ko viņš izveidoja jau 2010. gadā ar mērķi pārstāvēt krievu iedzīvotāju viedokli Igaunijā.

Pirmo līgumu par «mediju projektu radīšanu un reklamēšanu Igaunijā un Baltijas valstīs»  Altmedia parakstīja 2014. gada 8. augustā ar Nīderlandē reģistrēto Media Capital Holding B.V., kas pastarpināti caur vairākām kompānijām pieder Rossiya Segodnya.

Saskaņā ar krimināllietas materiāliem Altmedia saņēma 91 400 eiro piecos atsevišķos maksājumos. Četri līgumi bija noslēgti ar Nīderlandes Media Capital Holding B.V., bet viens — ar Kiprā reģistrēto Barsolina Ventures Ltd.

Kipras firmai, atsaucoties uz 2015. gada 1. janvārī noslēgtu līgumu, Altmedia sūtīja ikmēneša pārskatus ar Baltnews.ee apmeklētāju skaitu, norādot arī publicēto rakstu nosaukumus. Savukārt Kipras firma katru mēnesi Altmedia  maksāja 11 400 eiro. Izskatās, ka šāda prakse, ik pēc trim mēnešiem pārslēdzot līgumus ar vairākām firmām, turpinās līdz pat 2018. gada pavasarim, kad Rossiya Segodnya atlaida visas trīs Baltnews redakcijas, ieskaitot galvenos redaktorus.

Rossiya Segondya un RIA Novosti uz atkārtotiem e-pastiem Re:Baltica un pētījuma partneriem neatbildēja.

Vēl viena no firmām, caur kuru igauņu Baltnews saņēma naudu, bija Serbijā reģistrētā SPN Media Solutions. Serbijas Uzņēmumu reģistra dokumenti rāda, ka arī šī 2015. gada martā dibinātā firma pastarpināti pieder Rossiya Segodnya. SPN Media Solutions nav neviena darbinieka, toties gada apgrozījums ir vidēji 3,5 miljoni eiro, kas nopelnīti «ārzemju tirgos». Firmas pirmā direktore Tatjana Sņegova un pašreizējais direktors Jevgeņijs Žestjaņņikovs ir Krievijas pilsoņi (ar abiem neizdevās sazināties).

Savukārt tiesu dokumenti, ko Re:Baltica ieguva no Ukrainas kolēģiem, rāda, ka šī pati Serbijas SPN Media Solutions izmantota, lai finansētu Kremlim piederošo RIA Novosti Ukraina pārstāvniecību. Šogad maijā Ukrainas drošības dienests informēja, ka Serbijas firma ik mēnesi RIA Novosti Ukraina darbībai pārskaitīja 53 tūkstošus eiro, kam bijusi «Krievijas izcelsme». Maijā tika arestēts RIA Novosti Ukraina galvenais redaktors Kirils Višinskis, kuru apsūdz par rakstu publicēšanu ar mērķi šķelt Ukrainas sabiedrību un sēt ētnisko naidu.

Līdzīga shēma Latvijā?

Igaunijā iegūtie dokumenti attiecas galvenokārt uz tur strādājošo Baltnews.ee, taču virkne detaļu ļauj domāt, ka līdzīga shēma izmantota arī Latvijā un Lietuvā. Visas trīs interneta vietnes tika izveidotas vienā laikā, ir vizuāli līdzīgas un vienlaikus publicē rakstus par vienām un tām pašām tēmām. Visu Baltijas valstu drošības dienesti uzskata, ka Baltnews bija vienots projekts.

Starp Re:Baltica rīcībā esošajiem dokumentiem ir arī viena ikmēneša satura atskaite no Latvijas. Vēl kādā Skype sarunā, vienojoties par kārtējo naudas pārskaitījumu līgumu, Korņilovs savam koordinatoram no Maskavas norāda, ka līgumā ir kļūda — «igauņu valodas» vietā minēta «latviešu valoda».

Saskaņā ar oficiālajiem gada pārskatiem Latvijas Baltnews gadā apgrozīja ap 100 000 eiro. Portālā faktiski nav reklāmu. Nu jau bijušais Baltnews.lv galvenais redaktors Andrejs Jakovļevs atteicās Re:Baltica atklāt, no kurienes ienākumi: «Komercnoslēpums.» Viņš kategoriski noliedza, ka kāds būtu diktējis, par ko jāraksta. Bijis līgums ar RIA Novosti, kas paredzējis «satura apmaiņu bez maksas».

Drošības policijas (DP) priekšnieka vietnieks Ēriks Cinkus e-pastā Re:Baltica apgalvo, ka Baltnews.lv finansēja Krievija, izmantojot citu valstu firmas, un tas bija vietnes galvenais ienākumu avots. «Ir pamats uzskatīt, ka Baltnews.lv satura veidotāji Latvijā atskaitījās par paveikto Krievijai un veidoja saturu atbilstoši Krievijas ģeopolitiskajām interesēm. DP arī iepriekš ir atzīmējusi, ka Baltnews.lv atšķirībā no Sputnik ir centies slēpt savu saikni ar Krieviju. Dienesta vērtējumā Baltnews.lv mērķis bija ar šķietamu objektivitāti veidot Krievijas interesēm atbilstošu saturu,» saka Cinkus.

Līdzīgs secinājums ir arī Lietuvas drošības dienestam, kas Baltnews un Sputnik identificējis kā kanālus prokremliska satura izplatīšanai valstī. «Viņu mērķis ir paplašināt Krievijas ietekmi Lietuvas informatīvajā telpā, sludināt antirietumniecisku noskaņu un veidot sabiedrības domu par labu Kremlim,» rakstīts dienesta pārskatā par 2017. gadu.

Līdz 2018. gada gada jūnijam Lietuvas Baltnews galvenais redaktors bija Anatolijs Ivanovs. Lietuvas Uzņēmuma reģistra dati rāda, ka viņa vadītā bezpeļņas organizācija Eirāzijas Mediju laboratorija trijos gados saņēmusi vairāk nekā pumiljonu eiro no minētās Kipras kompānijas Barsolina Ventures. Lūgts to komentēt, Ivanovs paziņoja, ka nevēlas tērēt savu laiku.

Uz Re:Baltica jautājumiem atbildēt atteicās arī Korņilovs, jo viņam ar Baltnews vairs neesot nekādas saistības.

Koordinatori saistību noliedz

Krimināllietas materiālos ir arī kāda Skype saruna, kas ļauj secināt — iepriekš aprakstītā shēma satura koordinēšanā darbojās ne tikai Baltijā un Ukrainā, bet arī citās bijušajās PSRS republikās. 2016. gada 25. maijā koordinators no Maskavas Svjazins Skype sarakstē, kā izskatās, kļūdas pēc nosūta tēmu sarakstu, kas domāts lielākam valstu lokam — Baltijas valstīm, Kirgizstānai, Baltkrievijai, Gruzijai, Uzbekistānai, Kazahstānai, Azerbaidžānai un Dienvidosetijas reģionam Gruzijā. Igaunijai norādīti divi atsevišķi tematu bloki — viens Baltnews, otrs Sputnik.

Izpētot dziļāk, Re:Baltica secināja, ka temati sūtīti konkrēto valstu Sputnik interneta vietnēm. Atbilstoši instrukcijai Kirgizstānas Sputnik uzrakstīja par bijušajam deputātam un vietējās olimpiskās komitejas vadītājam slēpti piederošu dzīvokli Londonas debesskrāpī, bet Gruzijas Sputnik — par  politiķu sieviešu ģērbšanās stilu. Moldovai vajadzēja uzrakstīt par vietējās valūtas izmaiņām pret rubli un benzīna cenu.

Latvijas Baltnews ieteikts publicēt ziņu, ka Drošības policija par provokatīviem atzinusi toreizējā Latvijas Hokeja federācijas vadītāja Kirova Lipmana izteikumus vietnei Sportfakt.ru: «Ja es nebūtu ebrejs, bet gan latvietis, mani nēsātu uz rokām.» Lūgts komentēt Re:Baltica rīcībā esošo informāciju, satura koordinators no Maskavas Aleksandrs Svjazins noliedza savu saistību ar Baltnews.

Pērk statistiku, testē troļļus

Iespējams, lai Maskavai rādītu labus Baltnews auditorijas rezultātus, Igaunijas vietne no dažādām Krievijas kompānijām pirka arī neeksistējošu unikālo apmeklētāju skaitu. Vienu šādu kompāniju Korņilova padotais Aleksandrs Dorofejevs uzrunāja jau 2014. gada oktobrī Baltnews atklāšanas laikā.

«Es plānoju no sākuma izmēģināt ar 2000 [skatījumu] un tad, ja viss būs O. K., par 14 000 rubļu (190 eiro — red.). Vai šie apmeklētāji būs vienmērīgi izdalīti dienas garumā? Ja es pasūtīšu 100 000, vai jūs to sadalīsit vienmērīgi mēneša garumā?» viņš raksta kādam ar Skype vārdu Raskrutka saitov (vietņu popularizēšana — krievu val.)

Izskatās, ka izmēģinājums bija veiksmīgs, un Baltnews.ee un Krievijas kompānija turpināja sadarboties. Dorofejevs tika informēts, ka miljons skatījumu maksātu 10 990 rubļu (ap 150 eiro — red.). Skype sarakste liecina, ka turpmākajos mēnešos Dorofejevs «iepirkās» vairākkārt.

Piemēram, 2016. gada 18. februārī viņš pasūta 20 000 apmeklējumu, kas jāsadala pa piecām dienām pie četriem konkrētiem rakstiem ar vidējo skatījuma laiku no 90 līdz 120 sekundēm. Viens no rakstiem, kuram viņš vēlējās palielināt lasījumu skaitu, bija NATO palīdzība Igaunijai var stulbi nepaspēt.

Skype sarunas rāda, ka Dorofejevs rakstiem iepirka arī komentārus no troļļu fabrikas. Viens komentārs maksāja deviņus rubļus (12 eiro centi). Sākotnēji viltus komentāri tika izmēģināti citā Korņilovam piederošajā propagandas vietnē Baltija.eu. «Sāksim ar 50 komentāriem no diviem dažādiem cilvēkiem. Ja viss izdosies labi, varam turpināt sadarbību arī citās vietnēs ar lielāku komentāru skaitu,» Dorofejevs raksta personai ar Skype vārdu Artem, kurš piedāvā troļļu fermas pakalpojumus.

Dorofejevs arī jautā, vai iespējams viltus komentārus pievienot no dažādām IP adresēm, jo «mums vajag unikālās IP, lai īpašniekam nerodas aizdomas, ka notiek kaut kas nelāgs».

Lūgts komentēt šīs Skype sarunas, Dorofejevs Re:Baltica paziņoja, ka tikpat labi varot apgalvot, ka viņam ir biļete uz Mēnesi.

Baltnews nākotne nezināma

Šogad 1. jūnijā visu Baltijas valstu Baltnews lapās parādījās ieraksts, ka saistībā ar izdevēju maiņu Baltnews turpmāk veidos jaunas redakcijas. Uzņēmumu reģistrs rāda, ka SIA Baltnews ir pārsaukta par Rakurs.lv, bet tās īpašnieks joprojām ir Jakovļevs, kurš notikušo komentēt atsakās.

Četras dienas pēc izmaiņām Igaunijā pabeidza izskatīt ar Korņilova biedrību saistīto krimināllietu par dokumentu viltošanu, lai izvairītos no nodokļu nomaksas. Pats Korņilovs izspruka sveikā, bet 6000 eiro naudas sodu saņēma viņa vadītā Altmedia, kas izdeva Baltnews. Tikmēr visi trīs Baltnews joprojām turpina darbu. Izskatās, ka saturu šajās vietnēs raksta vietējie ārštata autori un cilvēki, kas atrodas ārpus Latvijas.

Kam pieder Baltnews?

Jostas vēl neatlaiž

20. augustā oficiāli noslēdzās Grieķijai sniegtās 320 miljardu eiro starptautiskās palīdzības programma, paverot ceļu jaunam finansiālas neatkarības laikmetam. Tomēr grieķu mokas vēl nav beigušās

Kad Dimitris Zafiru pirms diviem mēnešiem beidzot tika pie sen meklētā darba, viņa alga bija divreiz mazāka par to, ko vīrietis pelnīja pirms Grieķijas parādu krīzes. Taču pēc gadiem ilgušas ķepurošanās tas tomēr bija solis uz augšu. «Tagad manai ģimenei mēneša beigās pāri paliek nulle no nopelnītā. Taču nulle ir labāk nekā situācija, kad mēs vispār nespējām samaksāt savus rēķinus,» rūgti iesmejoties, saka 47 gadus vecais metāla būvju speciālists.

Grieķijas ekonomikā ir vērojamas atlabšanas pazīmes, un Eiropas līderi apgalvo, ka beidzot pielikts punkts parādu krīzei, kas gandrīz nogremdēja visu eirozonu. Tajā pašā laikā pēdējos desmit gados pārdzīvotā ekonomikas nobremzēšanās, strauja budžeta izdevumu apcirpšana un nodokļu palielināšana ievērojami palielinājusi uz nabadzības robežas dzīvojošo grieķu skaitu. Šajā kategorijā ierakstāma vairāk nekā trešdaļa no 10 miljoniem valsts iedzīvotāju, liecina OECD dati.

Mājokļu vidējie ienākumi ir samazinājušies par 30%, salīdzinot ar pirmskrīzes laiku. Vairāk nekā piektā daļa cilvēku joprojām nespēj samaksāt rēķinus par īri, elektrību un kredītu maksājumus. Trešdaļā ģimeņu vismaz viens no tās locekļiem ir bezdarbnieks. Un arī starp strādājošajiem palielinājies to cilvēku skaits, kas raksturojami kā strādājoši nabagi. Šis rādītājs ir viens no sliktākajiem Eiropā.

«Katrai sabiedrībai, kas zaudējusi ceturto daļu no savas ekonomikas, būtu jātiek galā ar smagām sociālām problēmām,» intervijā saka Grieķijas finanšu ministrs Eiklīds Cakalots. «Tomēr situācija iet uz labo pusi, un cilvēki beidzot sāk izjust, ka arī viņu stāvoklis uzlabojas.»

Patur tikai krustiņu

Ekonomikas nostabilizēšanās pamudināja vienu no lielām celtniecības kompānijām ķerties pie jauniem projektiem un meklēt darbiniekus. Tādā veidā pie darba atkal tika arī Dimitris Zafiru. Viņa alga tagad ir 800 eiro mēnesī. Pirms krīzes pelnīja 1500. Savā iepriekšējā darbavietā vīrietis bija nostrādājis 20 gadus. Kad sākās krīze, firma sāka kavēt algu izmaksāšanu. Vispirms divus mēnešus, bet vēlāk jau četrus. Līdzīga situācija bija vērojama daudzos citos uzņēmumos.

Zafiru sieva Sotirja bez algas nostrādāja gandrīz visu 2013. gadu, jo viņas darba devējs — grieķu lielveikalu ķēde — paziņoja par bankrotu. Vēlāk to pārpirka cita kompānija, darbinieku algas samazinot no 1100 līdz 800 eiro. Sotirja saņēma arī pusi no aizkavētās algas. Savukārt viņas vīram šajā ziņā nepaveicās — vecais uzņēmums celtniecības speciālistam tā arī nesamaksāja 13 000 eiro, kas bija sakrājušies novilcinātajās algās.

Ģimenei sāka krāties nesamaksāti rēķini. Viņi vairs nespēja norēķināties par enerģiju un veikt ikmēneša maksājumu bankai par kredītā nopirkto pieticīgo trīsistabu dzīvokli piepilsētā netālu no Atēnu ostas. Vienīgais glābiņš, kas pasargāja ģimeni, bija valdības pieņemtais likums, kas aizliedza bankām izlikt no mājokļiem kredīta nemaksātājus, ja tā ir viņu pastāvīgā dzīvesvieta. Šis likums palīdzēja tūkstošiem grieķu.

Ģimene samazināja tēriņus apģērbam un pārtikai, pārtrauca terapiju meitai Annemarijai (13), kas cieš no disleksijas. Kad nauda sāka izsīkt, Sotirja pārdeva savas zelta rotaslietas, izņemot vienu krustiņu no Annemarijas kristībām.

Dimitrim tiekot pie jauna darba, ģimene beidzot spējusi atvilkt elpu. Pāris ir noalgojis jaunu mājskolotāju meitai, bet Sotirjai vairs nav nepieciešams apstaigāt vairākus veikalus, lai atrastu lētākos dārzeņus un gaļu. Vecāki apņēmušies pēc iespējas ātrāk atmaksāt iekrātos parādus, pat ja mēneša beigās naudas maki paliek pilnīgi tukši.

«Grieķijā kļūst labāk,» secina celtnieks. «Tas gan nenozīmē, ka viss ir pagriezies uz labo pusi.»

Arī pēc oficiālās palīdzības programmas noslēguma Grieķijai vēl gadiem ilgi būs jāievēro stingra budžeta tēriņu uzraudzība, jo starptautiskie kreditori vērīgi seko valsts fiskālajai disciplīnai un strukturālo reformu attīstībai. Premjerministrs Aleksis Ciprs gan apsolījis lielāko sociālo palīdzību vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem un sola samazināt nodokļus uzņēmumiem, lai tādā veidā stimulētu jaunu darbavietu radīšanu. Bezdarba līmenis, kas 2013. gadā bija 28%, tagad ir noslīdējis līdz 19,5%, taču tas joprojām ir viens no augstākajiem Eiropā.

Premjerministrs cer, ka valsts ekonomika turpinās attīstīties pa augšupejošu līkni — pērn IKP pieaugums bija 1,4%. Valsts budžetā veidojas neliels pārpalikums, taču to apēd parādu maksājumi par valstij aizdoto naudu. Ciprs cer, ka nepilnu divu gadu laikā Grieķija atkal varēs atsākt valsts parādzīmju tirgošanu.

«Cik zemu kritusi»

Grieķijā valda sajūta, ka krīzes melnā ēna sāk izgaist. Pirejas ostā, kas atrodas netālu no Zafiru dzīvesvietas, tūkstošiem tūristu steidzas uz lielajiem prāmjiem, kas pēc Akropoles apmeklēšanas atpūtniekus aizved tālāk uz saulainajām Grieķijas salām. Tūristu skaita pieaugums šogad ir ievērojams, tādā veidā stimulējot ekonomisko izaugsmi. Lai apkalpotu lielos pūļus, ielas atkal sāk izraibināt jauni mazie uzņēmumi. Aktivitātes atjaunošanās jūtama arī celtniecības nozarē.

Savu stratēģiju mainījuši daudzi ražošanas uzņēmumi, arvien lielāku daļu savas produkcijas cenšoties pārdot ārzemēs. Patlaban tiek eksportēta trešā daļa Grieķijā saražoto preču. Pirms krīzes eksports bija nepilna ceturtdaļa.

Industriālo objektu un mājokļu apgaismošanas sistēmu uzņēmums Bright Special Lighting ārpus Grieķijas pārdod pat pusi savu ražojumu. Šī vidējā uzņēmuma īpašnieks Nikoss Vasiliu lepojas, ka jaunāko klientu vidū ir Google galvenais Eiropas birojs Īrijā un telekomunikāciju uzņēmuma Vodafone veikali Parīzē.

Vasiliu stāsta, ka pirmo reizi pēc krīzes sākuma viņa firma pie peļņas tika tikai pagājušajā gadā. Tas ļāvis darbā pieņemt vēl 25 cilvēkus, kopējo strādājošo skaitu palielinot līdz 143. Tikai desmit no viņiem ir pagaidu darbinieki, pārējiem ir ilgtermiņa līgumi. Vidējā alga ir 1100 eiro mēnesī. Tā pašreizējā situācijā Grieķijā skaitās pieklājīga alga.

Algas krīzes laikā gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā saruka par 20%. 2012. gadā valdība samazināja arī minimālo algu līdz 586 eiro mēnesī. Pirms tam tā bija 751 eiro.

Diemžēl daudzi uzņēmumi maksā tieši minimālo algu. Gandrīz puse nodarbināto strādā ar pagaidu vai nepilnas slodzes līgumiem. Tas, protams, palīdz uzlabot bezdarba līmeņa statistiku, taču daudzi privātajā sektorā strādājošie šādā veidā nopelna mazāk par minimālo algu, norāda OECD. Zem šo minimālo ienākumu līmeņa atrodas gandrīz puse grieķu ģimeņu ar diviem un vairāk bērniem.

Lai veicinātu ekonomikas konkurētspēju, Grieķijas kreditori — Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija — kā vienu no palīdzības programmas noteikumiem pieprasīja atteikšanos no kolektīvajiem darba līgumiem, tādā veidā panākot elastīgākus priekšnoteikumus darbinieku atlaišanai. Līdz ar to kolektīva protestēšana pret zemajām algām un kaulēšanās par to paaugstināšanu tagad principā ir neiespējama.

Par jauno situāciju darba tirgū joprojām bažīgs ir arī celtnieks Zafiru, kaut arī pašam tagad ir pilna darba laika līgums. Jaunajā darbavietā viņš strādā kopš jūnija. Taču dzirdējis stāstus, ka daži uzņēmumi atlaiž savus strādniekus pēc viena nostrādāta gada. Vēlāk to izdarīt ir komplicētāk, jo to regulē likumdošanā joprojām saglabāta norma.

Tiem cilvēkiem, kas krīzes laikā krituši vēl zemāk, pat viena gada līgums šobrīd šķiet nepiepildāms sapnis. Kādā nesenā pēcpusdienā labdarības organizācijas Praksis birojā sastopu vientuļo māti Džordžiju Pavlioti (50). Viņa ieradusies uz pārrunām ar sociālo darbinieku.

Pirms krīzes sieviete strādāja par menedžeri sabiedrisko aptauju firmā. 2008. gadā viņai piedzima meita, bet pēc dekrēta atvaļinājuma sievietei darba vairs nebija, jo firma bija krasi samazinājusi savu štata vietu skaitu. Darbu zaudēja arī Džordžijas vīrs, kas strādāja apsardzes firmā. Finanšu grūtības kļuva par vienu no iemesliem ģimenes izjukšanai — sieva iesniedza prasību šķirt laulību. Starp citu, šķiršanos skaita pieaugums Grieķijā ir viena no krīzes blaknēm.

Pēc kāda laika sieviete atrada neformālu darbu, strādājot par apkopēju un kopjot smagi slimus sirmgalvjus, ieskaitot autiņbiksīšu maiņu pieaugušajiem. «Es nespēju noticēt tam, cik zemu esmu kritusi,» stāsta Džordžija. «Tas smagi iedragāja manu pašpārliecinātību.»

Praksis piedāvā konsultācijas jauna darba atrašanai, kā arī sniedz psiholoģisku un finansiālu atbalstu. Kā vientuļā māte Džordžija varētu pretendēt uz valsts pilnībā apmaksātu bērna kopšanu un skološanu, taču to kavē formalitāte — viņas laulība joprojām nav oficiāli šķirta.

Jo ilgāk sieviete atrodas ārpus darba tirgus, jo grūtāk viņai būs tajā atgriezties. Nesen viņa piekrita strādāt par aukli ar elastīgām darba stundām, par to saņemot 450 eiro mēnesī. Ar to pietiek dzīvokļa īrei un komunālajiem rēķiniem, bet nekam citam.

«Palīdzības programmas noslēgums pilnīgi neko nav mainījis mūsu dzīvē,» nopūšas sieviete. «Mēs cenšamies izdzīvot, nevis dzīvojam.»

Grieķija skaitļos

Politiskie šāvieni

Mačerata savulaik lepojās ar tolerantākās pilsētas reputāciju Itālijā. Taču pēc jaunas sievietes nogalināšanas un tai sekojošas atriebības pret imigrantiem tagad šī viduslaiku pilsēta netālu no Adrijas jūras krasta ir kļuvusi par labējā spārna politikas simbolu

Nonācis policistu ielenkumā, Luka Traīni nostājās uz fašistu ēras pieminekļa kāpnēm, uz pleciem uzlika Itālijas karogu un pacēla roku fašistu sveicienā. Viņš pats uzskatīja, ka ir patriots. Todien viņš bija sašāvis sešus imigrantus no Āfrikas — Ganas, Mali un Nigērijas. Tā bija viņa paša īstenota atriebība par jaunas itāļu sievietes nogalināšanu un sadalīšanu gabalos, par kuru aizdomās tur kādu narkotiku tirgotāju no Nigērijas.

Toreizējie valsts līderi, liberāļi un antifašistu grupas Traīni rīcību vairāk uztvēra kā ļaunu zīmi. Līdz vēlēšanām bija palikušas tikai dažas nedēļas, un 3. februārī notikusī šaušana vēl vairāk uzkarsēja priekšvēlēšanu kampaņu, kas jau tāpat izcēlās ar naidpilniem izteikumiem un mājieniem par fašisma atdzimšanu.

Kad pirms trim gadiem sākās migrantu krīze, Itālija bija viens no progresīvu ideju bastioniem un kaislīga Eiropas vienotības idejas aizstāve. Taču tagad noskaņojums ir mainījies. Traīni naidpilnā atriebība groteskā formā parādīja, ka ir sākusies asa pretreakcija pret imigrantiem un arvien lielāku atbalstu gūst labējā spārna politiķi.

Pēc 4. martā notikušajām vēlēšanām pie varas nākusī jaunā populistiskā valdība izturas ļoti skeptiski pret Eiropas Savienību, tā jau aizcirtusi durvis jauniem patvēruma meklētājiem un sola deportēt tos, kas ieceļojuši agrāk. Atsevišķi politiķi Briselē uzskata, ka tieši Itālija tagad kļuvusi par lielāko draudu ES pastāvēšanai.

«Pēc gada redzēsim, vai vienota Eiropa vēl vispār eksistēs,» nesen izteicās jaunās Itālijas valdības iekšlietu ministrs Mateo Salvīni. Viņa vadītā nacionālistu partija Līga 2013. gada vēlēšanās Mačeratas pilsētā ieguva tikai 0,6% balsu, bet šogad savāca jau 21%. Aptaujas liecina par Līgas popularitātes pieaugumu visā valstī — pēc šāgada vēlēšanās iegūtajiem 17% piecos mēnešos atbalsts šim politiskajam spēkam uzlēcis līdz 30%.

Citās zemēs par Itālijas svārstīgo politisko vidi bieži mēdz pasmīkņāt — kopš Otrā pasaules kara valdība Romā mainījusies 67 reizes. Tajā pašā laikā šī Eiropas dienvidu lielvalsts nenoliedzami ir bijusi lielu politisko pārmaiņu laboratorija. Savulaik tā bija fašisma dzimtene, pasaulei «uzdāvinot» Benito Musolīni. Vēlāk nopietni flirtēja ar komunisma ieviešanas ideju. Bet pēc Silvio Berluskoni nākšanas pie varas 1994. gadā kļuva par pirmo nopietno paraugu ietekmīga miljardiera centieniem uzurpēt arī politisko varu.

«Pareizi rīkojās!»

Labējo spēku triumfs Mačeratā ir zināms pārsteigums. Jo daudzus gadus pilsēta bija tolerances simbols — 2013. gadā tai pat piešķīra nacionālu balvu par ieguldījumu integrācijā. Bijušais bīskaps reiz lepojās, ka «laipnu saimnieku gars» ir iekodēts «šīs pilsētas gēnos».

Ar imigrantiem pilsētā turpina strādāt dažādas labdarības organizācijas, ieskaitot katoļu organizāciju Caritas. Tās centrā kādā pēcpusdienā sastopu 18 gadus veco Ibrahimu Dialo no Senegālas, kas jaunas itālietes Luidžīnas uzraudzībā mācās vārda «būt» locījumus. «Io sono Ibrahim; tu sei Luigina. Noi siamo a Macerata.»

Tomēr šī idille vairāk izskatās pēc Mačeratas pagātnes ainiņas. Jaunais bīskaps nesen izteicās, ka «spriedze, kas palielinās visā valstī, ir acīmredzama arī mūsu pilsētā».

Vietējā universitātē, kas dibināta 1290. gadā, kreisi noskaņotie studenti sūdzas, ka arvien vairāk vienaudžu kāri lasa Jūlija Evolas darbus — viņš bija itāļu fašistu garīgais un intelektuālais krusttēvs. Un tiek dibinātas atbalsta šūniņas tādām galēji labējām grupām kā Forza Nuova, kas pērn oktobrī mēģināja atkārtot 1922. gada maršu uz Romu.

Vietējā Forza Nuova līdere Martina Bora ir laba Lukas Traīni paziņa. Šāvējs ir apsūdzēts par rasistiski motivētiem slepkavības mēģinājumiem. Arestētais nenoliedz, ka šāva, taču uzstāj, ka tas noticis mirklīga prāta aptumsuma brīdī. Savukārt Bora stāsta, ka šāvējam ir daudz vietējo atbalstītāju. «Ja jūs lielākajai daļai cilvēku pajautāsit par Luku Traīni, viņi atbildēs: «Pareizi rīkojās! Un vajadzēja šaut precīzāk!»» Aktīviste uzskata, ka visa Itālija ir parādā šāvējam, kurš ar savu rīcību ir «atmaskojis problēmu». Boru īpaši neinteresē fakts, ka neviens no ievainotajiem imigrantiem nebija narkotiku tirgonis.

Zaudētās paaudzes

Līdzīgi daudzām citām Itālijas pilsētām Mačerata smagi cieta no 2008. gada finanšu krīzes spazmām. Papildu trieciens bija postoša zemestrīce 2016. gadā. Tomēr pilsētas līderi cerēja, ka šis gads būs pagrieziena punkts. Laipnais mērs Romāno Krančīni no centriski kreisās Demokrātiskās partijas pagājušajā ziemā daudz strādāja pie projekta Draudzīgā Mačerata dokumentiem, lai iegūtu 2020. gada Itālijas kultūras galvaspilsētas godu. Tas palīdzētu piesaistīt vēl vairāk tūristu.

Mačeratai ir daudz, ko piedāvāt. Universitātes pilsētā ar 42 000 iedzīvotāju regulāri tiek izrādīti operuzvedumi Sferisterio brīvdabas teātrī un arī barokālajā Lauro Rossi namā. Palazzo Buonaccorsi pilī ir krāšņas griestu freskas, futūristu mākslas darbi un iespaidīga zirgu kariešu kolekcija. Bērniem parasti patīk atgāzt galvu un vērot astronomisko pulksteni centrālā laukuma tornī, sekojot trīs burvju skulptūru slīdēšanai pa karuseli. No Mačeratas nāk arī Itālijas valsts dibinātājs Džuzepe Garibaldi.

Taču kopumā šī ir ļoti rāma pilsēta. Tieši tas pievilināja 18 gadus veco Pamelu Mastropjetro no Romas. Vēl pusaudzes gados viņa sadraudzējās ar kādu narkodīleri no Rumānijas un kļuva atkarīga. Viņas māte friziere beidzot pārliecināja meitu doties uz vīna lauku ieskautu ārstēšanās centru Mačeratas nomalē. Klīnikā jaunā sieviete pavadīja vairākas nedēļas.

Kad 29. janvarī Mačerata tika nosaukta kā viena no kultūras galvaspilsētas finālistēm, Pamela klusi izslīdēja no rehabilitācijas centra, lai nopirktu narkotikas Diaz parkā pie pilsētas vecajiem mūriem. Parks ir kļuvis par magnētu narkodīleriem, starp kuriem daudzi ir imigranti.

Tiek uzskatīts, ka parkā Pamela satikās ar 29 gadus veco nigērieti Inosentu Osegali, kas Itālijā ieceļoja 2014. gada augustā. Drīz pēc tam vīrietis nozuda no patvērumu meklētāju programmas un pievērsās nelegālajam biznesam.

Kad vēlāk tika pamanīts Pamelas sadalītais līķis, policija viņas asiņainās drēbes atrada Osegali dzīvoklī. Prokurori viņam izvirzījuši apsūdzības slepkavībā, narkotiku tirgošanā un līķa apgānīšanā. Jaunās sievietes nāves apstākļi joprojām ir neskaidri.

Taču ziņas par līķa sadalīšanu satrieca visu valsti un ātri kļuva par karstu tēmu priekšvēlēšanu kampaņā. Līgas līderis Salvīni jau pirms tam sūdzējās par ieceļojušiem narkodīleriem, kas medī neaizsargātus pusaudžus. Pēc slepkavības viņš aizsvilās. «Ko šis tārps vēl aizvien dara Itālijā? Viņš nebēga no kara. Viņš atnesa karu Itālijā,» Facebook publicētā paziņojumā rakstīja Salvīni pēc Osegali aresta. «Kreiso [politiķu] rokas tagad ir nosmērētas ar asinīm. Izraidīšana, izraidīšana, uzraudzīšana un izraidīšana!»

Daudzi itāļi jau labu laiku uztraucas par savu zaudēto jauno paaudzi. Policijas dati liecina, ka narkotiku lietošana (it īpaši jaunu cilvēku vidū) pēdējos divos gados palielinājusies par 40%. Popularitāti atgūst heroīns un kokaīns. Un, par spīti dažiem uzlabojumiem, jauniešu bezdarba līmenis aizvien pārsniedz 30% — tas ir viens no sliktākajiem rādītājiem Eiropā.

Tieši jauniešu neapmierinātība ar situāciju valstī par vēlēšanu līderi palīdzēja izlauzties populistiskajai Piecu zvaigžņu kustībai, kas tagad ir Līgas partneris valdošajā koalīcijā. Cenšoties pievilināt balsis gan no kreisā, gan no labā spārna, populisti pieturējās pie vispārīgiem spārnotiem solījumiem. Turpretī Salvīni bija daudz asāks. Viņš vainoja tieši nelegālos imigrantus darba atņemšanā itāļiem un solīja spert ekstremālus soļus, ieskaitot «masu tīrīšanas, ielu pa ielai, rajonu pa rajonam».

Līdzīgi uzskati bija Mačeratā dzīvojošajam Traīni, kas Salvīni dēvēja par valsts «kapteini». Jaunais vīrietis ilgu laiku nevarēja atrast pastāvīgu darbu un 28 gadu vecumā joprojām dzīvoja kopā ar māti un vecmammu. Savā istabā viņš turēja Hitlera Mein Kampf, bet pie sienas bija piekārts Eiropas neonacistu simbols — melns karogs ar ķeltu krustu.

Šā gada 3. februāra rītā Traīni apmeklēja sporta zāli, radio ziņās dzirdēja par jaunās sievietes nāvi un iesvilās dusmās pret narkodīleriem — tā stāsta viņa advokāts. Atgriezies mājās, paņēma Glock pistoli un 50 lodes. Tad iesēdās savā Alfa Romeo 147, skaļi uzgriežot mūziku.

Aizbraucis līdz Diaz parkam, viņš sāka šaut uz afrikāņiem, kas sēdēja kāda bāra stiklotajā terasē. Tad izšāva uz Demokrātiskās partijas vietējo biroju un izbrauca uz lauku ceļa, kur tika atrastas Mastropjetro mirstīgās atliekas. Sērotāji bija atstājuši puķes un rožukroņiem aptītas sveces. Traīni nometās ceļos un noskaitīja lūgšanu pie sveces ar Musolīni ģīmetni, stāsta advokāts. Tad atgriezās pilsētā un trīs reizes izšāva uz krogu H7, kur īsu laiku strādāja par durvju sargu līdz pagājušā gada oktobrim, bet tika atlaists par rupju izturēšanos pret tehnokoncerta apmeklētājiem.

«Tā bija personīga vendetta,» saka bāra menedžeris Roberto Tartabīni. Diviem ložu atstātajiem caurumiem kroga durvīs viņš tagad piezīmējis muti, izveidojot smaidīgu sejiņu.

Visi seši Traīni sašautie upuri bija afrikāņi. Omagbons Festus (33) bija atceļā no pārtikas veikala, kad viņam blakus nobremzēja auto. Viņš redzēja «ļoti baltu itāļu vīrieti», kas pavērsa pistoli. Lode sadragāja kreisā apakšdelma kaulu.

Līgas līderis Salvīni tviterī nosodīja uzbrukumu, vienlaikus norādot, ka «nekontrolēta migrācija rada haosu, dusmas, narkotiku tirgošanu, zādzības, izvarošanas un vardarbību».

Mačeratas mērs Karančīni uztraucās, ka incidents smagi iedragājis viņa pārstāvētās Demokrātiskās partijas izredzes — rodas iespaids, ka tā nespēj tikt galā ar imigrantu integrāciju. Un apdraud Mačeratas reputāciju tūristu acīs.

Divas dienas pēc šaušanas Karančīni devās uz Romu, lai pēdējo reizi prezentētu kultūras galvaspilsētas plānu Kultūras ministrijā. «Pašlaik Mačeratai tas būtu ļoti nepieciešams. Mēs esam ierauti centrifūgā,» viņš sarūgtināts paziņoja. Komisija izvēlējās Itālijas ziemeļu pilsētu Parmu.

Vāks aizlido

Vēl pirms dažiem gadiem tagadējais iekšlietu ministrs Salvīni izskatījās kā veca pumpa uz jaunās Itālijas ādas. Viņa vadītā reģionālā separātistu partija Ziemeļu līga nespēja mainīt vēlētāju noskaņojumu visā valstī. Sabiedriskā doma piesliecās Romas pāvestam Franciskam, kurš 2013. gadā personīgi izrādīja solidaritāti patvēruma meklētājiem, apmeklēja ieceļotāju nometni Lampedūzas salā.

Savukārt Itālijas valdība īstenoja humānu politiku, glābjot migrantus no nedrošiem kuģiem jūrā. Premjers Mateo Renci solīja ievest Itāliju jaunā «modernā laikmetā».

Kopš migrantu krīzes sākšanās 2014. gadā Itālijā ieradušies vairāk nekā 620 000 ieceļotāju. Diemžēl valstī iezagās arī bīstamā nigēriešu mafija, kas nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību un kontrolē prostitūciju.

Izrādījās, ka Salvīni tomēr ir talantīgāks politiķis ar labām komunikācijas prasmēm, salīdzinot ar pastīvo demokrātu Renci. Salvīni pirmais sajuta iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību ar imigrācijas radīto slogu un Briseles vilcināšanos sniegt palīdzību.

2016. gadā Salvīni popularitāte sāka augt. Dodoties pastaigā pa Milānas tirgu, viņu sirsnīgi sveica augļu tirgotāji, ar nepatiku norādot uz tumšādainiem ķiploku pārdevējiem. Politiķis piestāja kādā bārā un deklarēja, ka vēlas pamest eirozonu. «Bez jebkādām šaubām, jau rīt no rīta!» Uz jautājumu par iespējamo Krievijas naudu viņa kampaņas finansēšanā Salvīni atcirta: «Mēs esam ģeopolitiski brīvi!»

Kāda politiķa fane laimīgi noelsās: «Ātrāk sāciet īstenot to, ko solāt!» Salvīni atbildēja: «Nespēju vien sagaidīt!»

Viņam izdevās transformēt Ziemeļu līgu no reģionālas separātistu kustības par nacionālu spēku. Agrāk viņš Itālijas dienvidniekus dēvēja par slinkiem un smakojošiem, bet tagad no partijas nosaukuma atmeta «ziemeļu».

Pasmeļoties taktiku no starptautisku populistu rokasgrāmatām, Salvīni gānīja valsts eliti, medijus, «ļaunos birokrātus» Romā, Briseli un imigrantus.

Pagājušajā ziemā, kad vēlēšanu kampaņa kļuva arvien kaismīgāka, Salvīni savā lapā feisbukā publicēja video, kurā redzami itāļu pensionāri, kas rakņājas atkritumos. Kontrastā tam tika parādīti afrikāņu migranti, kuriem negaršo itāļu rīsi. «TV ziņās to nerāda. Atliek pabrīnīties — kāpēc?!… Vismaz dalieties internetā!» rakstīja politiķis. Šis ieraksts tika aplūkots 10 miljonus reižu.

Atbalsts Salvīni sāka palielināties arī tādās vietās kā Mačerata. Vietējais Līgas biedrs Tulijo Patasīni, kas tagad ievēlēts parlamentā, skaidro, kāpēc viņa vēlētāji alkst pēc lielākas kārtības un atbalsta sankciju atcelšanu pret Krieviju. Mačerata tradicionāli ir itāļu kurpju ražošanas centrs — «krieviem patīk itāļu kurpes, un mēs esam zaudējuši lielu tirgu».

Salvīni neslēpj savas simpātijas pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, un viņa populistiskā valdība jau iebildusi pret ES noteiktajām sankcijām. Tomēr karstāka problēma ir tieši migrācija. «Tas ir kā katls, kas vārās, vārās, vārās, un tad vāks uzsprāgst,» saka Patasīni. «Itāļi ir ļoti viesmīlīgi cilvēki, dāsni, labsirdīgi un atvērti. Tieši tāpēc Pamelas problēma sāpināja ikvienu. Tā bija visas Itālijas problēma.»

Patvēruma meklētāju skaits

Trīs ES valstis ar lielāko pirmoreiz reģistrēto patvēruma iesniegumu skaitu

Dati: Eurostat

Dzīve, kādai neesam gatavi

Tveicīgā vasara Eiropā norāda uz ilglaicīgajām klimata pārmaiņām — ja neierobežosim globālo sasilšanu, jau šī gadsimta otrajā pusē ārkārtēji laikapstākļi skars divas trešdaļas eiropiešu

Eiropā šī vasara šķiet kā mūsdienu versija Bībeles šausmām. Šveicē no slāpēm mirst govis, Zviedrijā uguns aprij mežus, Austrijā kūst majestātiskais Dahšteinas ledājs.

Londonā veikalos sāk aptrūkties ventilatoru un gaisa kondicionētāju. Grenlandē aisbergam draud nolūzt milzīgs gabals un radīt tādu cunami vilni, kas varētu iznīcināt apdzīvotas vietas salas piekrastē. Zviedrijas augstākā virsotne Kebnekaises kalns pagājušonedēļ pēc galotnes apledojuma izkušanas zaudējis savu titulu.

Kontinenta dienvidos ir vēl karstāks. Temperatūra Spānijā un Portugālē pagājušās nedēļas nogalē sasniedza 45 grādus.

Tomēr salīdzinoši augstāko līmeni temperatūra ir sasniegusi kontinenta ziemeļos, kur sasilšana norit ātrāk nekā vidēji pasaulē, liecina Oksfordas Universitātes Pasaules klimata cēloņsakarību pētnieku analizētie dati.

Pētot septiņu Ziemeļeiropas meteoroloģisko novērojumu staciju sniegtos datus, zinātnieki atklāja — jo tuvāk polārajam lokam atrodas apdzīvotā vieta, jo lielākas izredzes tai iekļūt vasaras karstuma rekordu sarakstā. Vairākās pilsētās Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā tieši šovasar ir reģistrētas visaugstākās temperatūras kopš mērījumu veikšanas, un pat pilsētās aiz polārā loka ir pārsniegta plus 30 grādu robeža.

Lielā daļā Ziemeļeiropas un Rietumeiropas laiks ir kļuvis ne tikai karstāks, bet arī mainīgāks. Dažviet Francijā spēcīgas lietusgāzes un vareni pērkona negaisi ir mijušies ar sausumu. Nīderlandes dambjiem problēmas ir radījis sausums, jo to sistēmā nav pietiekami daudz saldūdens, kas atsvērtu sālsūdens līmeni.

Oksfordas pētījuma sākotnējie rezultāti rāda — klimata pārmaiņu dēļ šīsvasaras Eiropas karstuma viļņa iespējamība bija vairāk nekā divkāršojusies.

«Šāds karstuma vilnis agrāk bija reizi desmit gados, bet tagad tāds ir gandrīz katru otro gadu,» saka klimatologs Fransuā Marī Breons, Klimata un vides zinātnes laboratorijas direktora vietnieks. «Tā ir klimata pārmaiņu zīme: mēs piedzīvojam karstuma viļņus, kas var nebūt spēcīgāki kā parasti, bet tie kļūst arvien biežāki.»

Temperatūras, kas agrāk tika uzskatītas par neparastām — kā 2003. gada vasarā pieredzētās, kad visā Eiropā karstuma dēļ dzīvību zaudēja vismaz 70 tūkstoši cilvēku —, pēc 2060. gada kļūs par «vasaras normu», saka Žans Žuzels, kurš bija Starpvaldību klimata pārmaiņu paneļa priekšsēdētāja vietnieks 2007. gadā, kad šī organizācija ieguva Nobela prēmiju.

Dažkārt karstuma viļņi var likt temperatūrai Eiropā tuvoties jau 50 grādiem, ja vien globālās sasilšanas tendences strauji nepalēnināsies, viņš apgalvo. «Tā patiesībā būs dzīve citā pasaulē,» saka Žuzels. «Tā būs pasaule, pie kuras Rietumeiropa nav radusi. Ja mēs efektīvi necīnīsimies pret globālo sasilšanu, Rietumeiropai tas nozīmēs tiešām ievērojamas klimata pārmaiņas.»

Dahšteinas ledājs ir viens no to dramatiskākajiem simptomiem. Ledājs «kūst tik ātri, ka pārmaiņas ir redzamas ar neapbruņotu aci», žurnālistiem sacīja meteorologs Klauss Reingrūbers.

Pakāpeniski tas ir kusis jau daudzus gadus, bet šovasar tas notiek īpaši pamanāmi, jo, pēc Insbrukas Universitātes pētnieku datiem, Austrijā šogad bija karstākais jūnijs kopš 1767. gada, kad valstī sākās temperatūras novērojumi.

Cilvēki Eiropā pamazām apzinās, ka klimata pārmaiņas daudzējādā ziņā izmainīs viņu dzīvi, potenciāli iznīcinot dažus tautsaimniecības sektorus vai samazinot to nozīmīgumu, kā arī apturot iemīļotas vietējās tradīcijas, piemēram, piknikus ar grilu, ko jau šogad sabiedriskās vietās aizliedza rīkot dažas Zviedrijas pašvaldības, lai samazinātu ugunsgrēku izcelšanās risku.

«Ar ārkārtējām klimata parādībām — karstuma viļņiem, plūdiem, sausumu — Eiropā katru gadu saskaras aptuveni pieci procenti iedzīvotāju. Bet, ja globālā sasilšana netiks ierobežota, šī gadsimta otrajā pusē pieredzēsim, ka ārkārtējas klimata parādības skar divas trešdaļas eiropiešu,» saka Žuzels, atsaucoties uz nesenu pētījumu, kas publicēts žurnālā The Lancet Planetary Health.

Agrāk lidostas tika slēgtas un lidojumi kavējās ziemā sniega vētru dēļ. Bet šovasar Hannoveres pilsētā Vācijas ziemeļos 50 gadus vecie skrejceļi neizturēja 34 grādu karstumu un reisi tika apturēti.

Daudzviet Vācijas ziemeļos sausums ir nodarījis lielu postu kokiem, jo sevišķi jaunajiem apstādījumiem, un pilsētas ir aicinājušas iedzīvotājus palīdzēt tuvējiem kokiem. Uz aicinājumu viņi ir atsaukušies, velkot savas dārza šļūtenes no mājām un aplejot tuvējos kokus ar ūdens spaiņiem.

Īrijā un visur Alpos ūdens trūkums bijis tik liels, ka ganībās nav pietiekami daudz zāles, lai pabarotu vietējās piena govis. Tāpēc zemniekiem nākas izmantot ziemas barības krājumus, mazinot rezerves gada turpinājumam. Izžuvušas arī tradicionālās lopu dzirdināšanas vietas, un ūdeni regulāri nākas piegādāt ar helikopteriem un Šveices gaisa spēku transportu.

Francijā karstais laiks pagaidām vēl nav pārspējis rekordus, taču visā valstī notiek klusākas pārmaiņas. To vidū jūras līmeņa celšanās, kas, pēc klimatologa Breona domām, netiek pienācīgi novērtēta.

«Tagad jūras līmenis paaugstinās par aptuveni trim milimetriem gadā,» saka Breons. «Varētu domāt, ka tas nav nekas īpašs, bet es apgalvotu pretējo — jo tā ir pilnīgi neatgriezeniska pārmaiņa.»

«Pat ja mēs ievērosim Parīzes klimata vienošanos un mums izdosies nostabilizēt temperatūru līmenī, kas būs ne vairāk kā par diviem grādiem augstāks kā pirmsrūpniecības laikmetā, jūras līmenis turpinās celties vēl daudzus gadu simteņus. Dažas piekrastes pilsētas jau ir nolemtas,» saka Breons.

To vidū ir daļa no Kamargas pie Vidusjūras, Bretaņas pie Lamanša un Atlantijas okeāna krastā, kā arī daļa no Vandejas un Žirondas, kas atrodas netālu no Bordo. Dažviet tas jau ir ietekmējis zemes un māju vērtību, kā arī putnu izplatības areālu.

Anglijā, tāpat kā gandrīz visā Eiropā, mainās augu veģetācija. Sausums ir palielinājis pārtikas cenas, un šoruden var trūkt pat pamatproduktu. Lai izpildītu ar lielveikaliem noslēgtos līgumus, jūlijā zemniekiem nācās salātus piegādāt no aizjūras zemēm. Kravas pārvadāšanas uzņēmums IAG Cargo vienā karstā jūlija nedēļas nogalē vien no Losandželosas atveda 30 tūkstošus salātu galviņu.

Īrijā valdošais sausums nozīmē, ka piensaimnieku ieņēmumi šogad samazināsies uz pusi, paziņojusi valsts Lauksaimniecības un pārtikas attīstības pārvalde.

Īpaši smagas sekas karstais laiks ir radījis Zviedrijā — ugunsgrēki ir iznīcinājuši mežus vairāk nekā 25 tūkstošu hektāru platībā, saka Zviedrijas Ārkārtas gadījumu aģentūras pārstāvis Davids Sundstrēms. Ugunsgrēki joprojām nav nodzēsti visā pilnībā, kaut arī krīzes augstākais punkts ir aiz muguras. Karstums pamatīgi iedragājis arī Zviedrijas slaveno melleņu, lāceņu un brūkleņu ražu. Kāds ogu audzētājs Zviedrijas ziemeļos, kas ik gadu no Taizemes piesaistīja vismaz tūkstoti ogu lasītāju, lai tiktu galā ar ienākušos ražu, šovasar atzīst — lielā sausuma deļ ogu ir stipri mazāk, un to cenas tirgū uzkāpušas par trešdaļu. Turklāt raža ienākusies tik strauji, ka ogu lasītāji pat nav paguvuši ierasties laikā, lai to visu novāktu.

Kā krāsnī

Indijā vasaras karstums drīz var kļūt burtiski neizturams

Svelmainā jūnija trešdienā Rehmati — no viņas palikuši tikai kauli un āda — ar abām rokām ir iekrampējusies ārsta galdā. Viņai ir tik spēcīgas sāpes vēderā, ka sieviete tikai ar pūlēm spēj nostāvēt kājās.

Viņa ir nobraukusi 26 stundas autobusā, kur bija karsti kā krāsnī, lai ierastos pie sava vīra, viesstrādnieka Indijas galvaspilsētā Ņūdeli. Arī šī pilsēta ir pārtapusi krāsnī: pusdienlaikā te bija 44 grādi, un Rehmati nonāca pirmās palīdzības telpās.

Ārste Rīna Jadava nezina, kas tieši radījis Rehmati sāpes, bet nepārprotami tās saistītas ar karstumu. Visticamāk, iemesls ir dehidrācija, ko varētu būt pastiprinājusi badošanās ramadāna laikā. Bet iespējama arī saindēšanās ar pārtiku, kas vasarā ir īpaši izplatīta, jo ēdiens ļoti ātri sabojājas. Jadava pieslēdz 31 gadu veco Rehmati pie intravenozās sistēmas, saņem pacientes roku un stāsta, ka ar viņu viss būs kārtībā.

Ārkārtējs karstums spēj nogalināt, kā tas maijā notika ar desmitiem cilvēku Pakistānā. Bet, kamēr daudzas no Dienvidāzijas svelmainajām pilsētām kļūst vēl karstākas, zinātnieki un ekonomisti brīdina par nemanāmākām briesmām ar tālejošākām sekām: lielais karstums jau iznīcina desmitiem miljonu cilvēku veselību un labklājību. Karstuma un mitruma līmenis daudzviet var kļūt neizturams, ja pasaule turpinās izdalīt siltumnīcas gāzes pašreizējā ātrumā.

Jau tagad cilvēki kļūst nabadzīgāki un slimāki. Kā Kalkutas ielu tirgonis, kuram nākas strādāt tupus noguruma un nelabuma dēļ. Kā sieviete, kas Deli pārdod ūdeni tūristiem un mēdz zaudēt samaņu no karstuma dūriena. Kā cilvēki, kas piepilda pirmās palīdzības telpas, sūdzoties par drudzi un galvassāpēm. Kā laukstrādnieki, kas kļūst tik vāji vai slimi, ka regulāri izlaiž darba dienas un attiecīgi nesaņem algu.

«Šajās Dienvidāzijas pilsētās dzīvot kļūs neiespējami, ja vien to pārvaldītāji neizglītos cilvēkus un neizveidos sistēmas, kas ļaus tikt galā ar karstumu,» saka Sudžata Saunika, bijusī augsta ranga ierēdne Indijas Iekšlietu ministrijā un tagad zinātniskā līdzstrādniece Hārvarda Universitātes Sabiedriskās veselības skolā.

Nesen veikta klimata tendenču analīze vairākās lielākajās Dienvidāzijas pilsētās patiešām atklāja, ka, sasilšanai turpinoties, tā sauktā mitrā termometra temperatūra — karstuma un mitruma mērvienība, kas var norādīt punktu, kurā ķermenis vairs nespēj atvēsināties saviem spēkiem — gadsimta beigās kļūs tik augsta, ka šajās pilsētās cilvēki vienkārši nespēs uzturēties laukā ilgāk par sešām stundām no vietas.

Daudzviet karstums tikai pastiprina jau sasāpējušās pilsētvides problēmas, ieskaitot pamatinfrastruktūras — elektrības un ūdens — trūkumu.

Indijas Nacionālā katastrofu pārvaldības aģentūra trauksmi izsludināja 2010. gada maijā, kad karstuma vilnis skāra ierasti tveicīgo Ahmadābādas pilsētu valsts rietumos, paaugstinot temperatūru līdz 48 grādiem. Tā dēļ mirstība palielinājās par 43% salīdzinājumā ar šo pašu laika posmu iepriekšējos gados.

Kopš tā laika dažas vietējās pašvaldības ar lobija grupas Dabas resursu aizsardzības padome palīdzību ir ieviesušas vienkāršus aizsardzības pasākumus. Piemēram, Ahmadābādā karstākajos mēnešos pašvaldības apmaksāti furgoni bez maksas izplata ūdeni. Austrumu piekrastes pilsētā Bhubanešbarā parki pēcpusdienās paliek atvērti, lai strādnieki varētu apsēsties pavēnī. Dažas pilsētas, kurās tikuši nogāzti koki būvdarbiem, aktīvi cenšas stādīt jaunus.

Zinātnieku apkopotie dati neapšaubāmi liek satraukties. Nesen Pasaules Bankas ziņojumā secināts, ka temperatūras paaugstināšanās šajā reģionā varētu pasliktināt labklājību 800 miljoniem cilvēku.

Pēc Pilsētu klimata pārmaiņu pētniecības tīkla aprēķiniem, Indijā atrodas 24 no 100 visvairāk apdzīvotajām pilsētām visā pasaulē, kur vasaras temperatūras maksimums līdz 2050. gadam tiek prognozēts virs 35 grādiem.

Pētniecības institūta direktora vietnieks Rohits Magotra cenšas palīdzēt galvaspilsētai Deli izstrādāt rīcības plānu pret jaunajām briesmām. Pirmais solis — aplēst karstuma upuru patieso skaitu. «Karstums ir klusais slepkava — par tā postu netiek ziņots, jo cilvēki to uzskata par pašsaprotamu,» saka Magotra.

Dedzinoši karstā trešdienas rītā viņš kopā ar pētījuma veicēju komandu izstaigā strādnieku rajona līkumotās ieliņas Deli centrā. Viņi mēra gaisa temperatūru un mitrumu no ķieģeļiem un skārda būvētajos mitekļos un runā ar iedzīvotājiem par to, kā karstums viņus ietekmē.

«Aizmigt mēs varam tikai ap četriem rītā, kad kļūst vēsāks,» viņam pastāsta Kamala. Viņas vīrs, līgumstrādnieks, pagājušogad cieta no karstuma dūriena, nedēļu nespēja pastrādāt un zaudēja algu.

Veikalnieks Mohammeds Naīms stāsta, ka viņš pats pirmā stāva istabā gan spēj atvēsināties, taču tēva asinsspiediens ik vasaru krietni paceļas, viņam visu dienu tvīkstot augšstāva dzīvoklī.

Jauni vīrieši visu cauru rītu nes papīra ķīpas pa šaurajām ieliņām uz tipogrāfiju, kas darbojas kādas mājas apakšstāvā. Drēbnieks sakrustotām kājām sēž uz grīdas, šujot oderi vīrieša uzvalkam. Gaisā turas mušu mākonis.

Kāda sieviete stāsta Magotram, ka vīram pārciest vasaru viņa palīdz, gādājot, lai mājās vienmēr būtu glikozes tabletes. Vīrs krāso mājas un iet uz darbu pat tad, ja no karstuma reibst galva un nāk nelabums. Viņš nevar atļauties nestrādāt.

Visā pilsētā strādnieki ar lakatiņiem aizsegtu seju būvē ātrgaitas automaģistrāles pagarinājumu, lai Deli tiktu galā ar aizvien augošo automašīnu skaitu. Debesis aizsedz putekļu mākonis. Izsitumi uz ādas, sausa rīkle, nelabums, galvassāpes — tādas ir būvstrādnieku dienišķās problēmas. Ik pēc 10—15 dienām tās kļūst tik smagas, ka viņiem nākas izlaist darba dienu un zaudēt atalgojumu.

Ratnešs Tihari, 42 gadus vecs elektriķis, saka — viņš jūt, kā gadu pēc gada pilsētā kļūst karstāks. Un kāpēc lai tas kādu pārsteigtu? Viņš pamāj uz automaģistrāles pagarinājumu, kura būvē pats piedalījies. «Tas ir fakts. Lai būvētu ceļu, tiek nogāzti koki. Tas padara pilsētu karstāku.»

Līdz 2030. gadam karstums pasaulē kopumā varētu radīt divus triljonus ASV dolāru (1,73 triljonus eiro) vērtus zaudējumus darbaspēka produktivitātes mazināšanās dēļ, aprēķinājusi Starptautiskā Darba organizācija.

Deli karstuma indekss, kura aprēķināšanā tiek ņemta vērā vidējā gaisa temperatūra un relatīvais mitrums, laikā starp 1951. un 2010. gadu ir strauji pieaudzis: vidēji par 0,6 grādiem ik desmit gados vasarā un 0,55 grādiem musonu sezonā. Tā noteikts pētījumā, kas balstīts uz 283 visā valstī izvietotu laika novērošanas staciju sniegtajiem datiem.

Dažas pilsētas sakarst atšķirīgos laikos. Haiderābādu vidējais vasaras karstuma indekss laikā no marta līdz maijam ir pieaudzis par 0,69 grādiem ik desmit gados. Kalkutā, upes grīvas pilsētā valsts austrumos, kur vasaras jau vienmēr ir bijušas karstas un lipīgas, īpaši smagi ir kļuvuši musoni: jūnija—septembra karstuma indekss šajā pilsētā ir pieaudzis par 0,26 grādiem desmitgadē.

Kalkutas Džadavpuras Universitātes ekonomiste Džojašrī Roja ir atklājusi, ka jau tagad lielāka daļa vasaras dienu ir pārāk karstas un mitras, lai cilvēki tajās darītu smagu fizisku darbu, jo mitrā termometra rādījums krietni pārsniedz vairumā starptautisko darba drošības standartu noteikto maksimumu.

Un tomēr, pastaigājoties pa pilsētu tveicīgā jūnija dienā, var redzēt cilvēkus, kas min rikšas, pārnēsā mantas uz galvas, ceļ stikla un tērauda debesskrāpjus. Tikai mazākums ir pasargāts no karstuma mājās un birojos ar gaisa kondicionēšanas sistēmu, saka Roja.

Pētnieki eksperimentē ar risinājumiem. Ahmadābādā par pašvaldības naudu tiek uzklāta atstarojoša balta krāsa vairākiem tūkstošiem ar skārdu apsegtu būdu jumtu, tādējādi tās atvēsinot. Haiderābādu līdzīgā pilotprojektā ar skārda jumtiem segtas būdas tika pārklātas ar baltu brezentu. Mājokļos tas samazināja temperatūru par vismaz diviem grādiem. Tagad pilsēta savu vēso jumtu eksperimentu vēlas paplašināt līdz viena kvadrātkilometra laukumam, izvietojot tur vēsos jumtus, vēsās sienas un vēsos trotuārus, kā arī stādot kokus. Šobrīd galvenais šķērslis ir finansējuma trūkums.

Vēso jumtu eksperimenta vadītājam Radžkiranam Bilolikaram ir personisks iemesls iesaistīties šajā projektā. Bērnībā viņš mēdza ciemoties pie vectēva Haiderābādu. Tolaik visā pilsētā auga koki. Tā bija slavena ar saviem dārziem, kuros bija iespējams pastaigāties pat vasarā.

Tagad Bilolikars ir Indijas Administratīvo darbinieku koledžas profesors Haiderābādu, bet neko daudz pastaigāties nevar. Pilsēta ir kļuvusi karstāka. Koku ir mazāk. Gaisa kondicionēšanas sistēmu ir daudz vairāk, bet tās pūš ārā karstu gaisu.

Bilolikars ir apņēmies mājās neizmantot gaisa kondicionēšanas sistēmu. Tomēr pa atvērtajiem logiem dzīvoklī karstu gaisu pūš kaimiņa iekārta. Viņa trīsgadīgā meita ir tā sakarsusi, ka viņas āda deg kā drudzī. Bilolikars negribīgi aizver logus un ieslēdz savu sistēmu.

Nozagtie Irānas noslēpumi

Kā Izraēla nakts tumsā ielauzās pie Irānas kodolnoslēpumiem

Tuvodamies noliktavai pelēkā Teherānas komercrajonā, Mossad aģenti skaidri zināja, cik daudz laika ir viņu rīcībā, lai atslēgtu signalizāciju, uzlauztu divas durvis, ar degli izgrieztos cauri desmitiem milzīgu seifu un izkļūtu no pilsētas ar pustonnu slepenu materiālu: sešas stundas un 29 minūtes.

Kā Izraēla bija atklājusi gada laikā kopš noliktavas novērošanas sākšanas, irāņu sargu rīta maiņa sākās pulksten septiņos. Mossad aģentiem bija pavēlēts no turienes pazust jau pirms pieciem rītā, lai atliktu pietiekami daudz laika arī bēgšanai. Irāņu sargiem uzreiz pēc ierašanās būtu skaidrs, ka ir nozagta liela daļa valsts slepenā kodolarhīva, kas dokumentēja gadiem ilgo darbu pie atomieročiem, kodolgalviņu dizainu un to ražošanas plānus.

Tonakt, 31. janvārī, aģenti noliktavā ieradās ar degļiem, kas spēja sasniegt vismaz 2000 grādu temperatūru. No operācijas plānošanā savāktās izlūkinformācijas viņi zināja, ka ar to pietiks, lai izgrieztos cauri 32 vietējā ražojuma seifiem. Daudzus aģenti atstāja neskartus, vispirms ķeroties pie seifiem ar melnajām mapēm, kurās bija svarīgākie kodolplāni. Kad noliktais laiks bija galā, viņi devās prom, līdzi paņemot 50 tūkstošus lappušu un 163 kompaktdiskus ar piezīmēm, videomateriāliem un plāniem.

Tramps lauza vienošanos

Par šī darba rezultātiem Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu publiski paziņoja aprīlī, pirms tam izstāstīdams to ASV prezidentam Donaldam Trampam privātā apspriedē Baltajā namā. Viņš apgalvoja, ka šis ir vēl viens iemesls, kāpēc Trampam būtu jālauž 2015. gadā noslēgtā kodolvienošanās — iegūtie dokumenti pierādot Irānas melus un plānus atsākt atombumbu ražošanu. Pēc dažām dienām Tramps piepildīja sen izteiktos draudus izstāties no vienošanās — šis viņa solis joprojām uztur spriedzi ASV attiecībās ar Eiropas sabiedrotajiem.

Pēc Izraēlas valdības ielūguma jūlijā trim reportieriem — no The New York Times, The Washington Post un The Wall Street Journal — tika parādīti galvenie dokumenti no spiegu guvuma. Daudzi no tiem apstiprināja to, par ko daudzos ziņojumos pēc kārtas aizdomas bija izteikuši Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras inspektori: par spīti Irānas apgalvojumiem, ka viņu programmai ir miermīlīgi mērķi, valsts savulaik ir centusies sistemātiski iegūt visu, kas būtu nepieciešams atomieroču ražošanai.

«Izskatās labi,» sacīja kodolinženieris un aģentūras bijušais inspektors Roberts Kellijs, kad viņam Vīnē tika parādīta daļa dokumentu. «Tie apliecina, ka viņi strādāja pie kodolbumbām.»

«Lieliska informācija»

Dokumentu autentiskumu nav iespējams neatkarīgi apstiprināt. Lielākā daļa no tiem ir vismaz 15 gadus veci — no laika, kad tika apturēts tā sauktais Amad projekts un daļa kodoldarba kļuva vēl slepenāka. Izraēla atlasīja reportieriem parādāmos dokumentus, tātad Irānu attaisnojošie materiāli, iespējams, netika demonstrēti. Izraēla apgalvo, ka viss netika atklāts tāpēc, lai nesniegtu informāciju citiem spēkiem, kas vēlētos radīt šādus ieročus.

Irāna uzstāj, ka viss krājums ir viltots — ka tā ir kārtējā smalkā Izraēlas shēma, lai panāktu sankciju atjaunošanu pret Teherānu. Bet ASV un britu izlūkdienestu pārstāvji ir paši veikuši savu pārbaudi, tajā skaitā salīdzinot dokumentus ar citiem, iepriekš no spiegiem un pārbēdzējiem iegūtiem materiāliem, un viņu secinājums — materiāli ir īsti.

Neatkarīgie kodoleksperti, ar kuriem konsultējās The New York Times, sacīja, ka 2003. gadā, kad tika paziņots par Amad projekta beigām, Irānas programma kodolieroču ražošanai gandrīz noteikti bija lielāka, smalkāka un labāk organizēta, nekā vairums tolaik uzskatīja.

Izraēlas iegūtie dokumenti raksturo grūtības, kas saistītas ar kodolieroču integrēšanu Irānas raķešu Shahab-3 kaujas galviņās. Vienā dokumentā ir ieteiktas vietas iespējamiem pazemes kodoltestiem un aprakstīti piecu sākumā izstrādājamo ieroču plāni. Neviens no tiem netika uzbūvēts. Iespējams, tāpēc, ka irāņi baidījās tikt pieķerti, vai arī ASV un Izraēlas izlūkdienestu radīto problēmu dēļ — abas valstis tiecās sabotēt Irānas darbu ar kiberuzbrukumiem un galveno darbu norises vietu atklāšanu.

Zinātnes un starptautiskās drošības institūta vadītājs un bijušais kodolinspektors Deivids Olbraits intervijā teica, ka dokumentos ir «lieliska informācija». «Irāna ir veikusi daudz vairāk augsti eksplozīvu, ar kodolieroču attīstīšanu saistītu izmēģinājumu, nekā mums bija zināms iepriekš,» viņš pagājušomēnes sacīja Kongresam.

Bet arhīvs arī parāda — pēc masīvas aktivitātes posma 2003. gada beigās pieņemtā Irānas politiskā apņemšanās tiešām ir krietni palēninājusi kodolprogrammu, gluži kā ASV izlūkdienestu pārstāvji bija secinājuši 2007. gadā rakstītajā ziņojumā.

Izraēla jau krietnu laiku ir apgalvojusi, ka Teherānas kodolprogramma ir turpinājusies arī pēc 2003. gada. Daži no tās iegūtajiem dokumentiem parāda, kā ietekmīgi Irānas programmas darbinieki — ieskaitot divus, kurus vēlāk nogalināja, visticamāk, Izraēlas aģenti, — apspriež, kā to sadalīt atklātās un apslēptās daļās.

Neitronu pētījumi jāslēpj

Viens no zinātniekiem brīdināja, ka darbam pie neitronu detonatora, kas ieročos aizsāktu kodolsprādzienam nepieciešamo ķēdes reakciju, jāpaliek apslēptam. «Neitronu pētījumi nevar tikt uzskatīti par «atklātiem», un tie ir jāapslēpj,» teikts viņa piezīmēs. «Šādas aktivitātes mēs nevaram attaisnot kā aizsardzības nolūkiem domātas. Darbs pie neitroniem ir jāveic rūpīgi, un mēs nevaram to paskaidrot.»

Netanjahu apgalvo, ka iegūtie materiāli pierāda 2015. gadā noslēgtās starptautiskās vienošanās un sankciju atcelšanas naivumu — «saulrieta klauzulas» ļāva Irānai pēc 2030. gada atsākt ražot kodoldegvielu. Viņš uzskata, ka irāņu centieni saglabāt iegūtās zināšanas un slēpt arhīva saturu no starptautiskajiem inspektoriem, par spīti vienošanās prasībai atklāt agrāk veiktos pētījumus, liecina par viņu nākotnes nolūkiem.

Tomēr šos pašus materiālus var interpretēt arī kā spēcīgu argumentu par labu kodolvienošanās saglabāšanai un maksimālai pagarināšanai. Vienošanās atņēma irāņiem kodoldegvielu, kas viņiem būtu nepieciešama plānu īstenošanai.

Izveda kodoldegvielu

Bijušie Obamas administrācijas pārstāvji, kas izstrādāja šo vienošanos, apgalvo — arhīvs apliecina to, par ko viņi visu šo laiku ir bijuši pārliecināti: Irānai bija potenciāli plaši kodoldegvielas krājumi, kaujas galviņu plāni un iespējas strauji tās saražot. Tieši tāpēc viņi bija izstrādājuši šo vienošanos, kas Teherānu piespieda ārpus valsts izvest 97% kodoldegvielas. Irāna nekad nebūtu piekritusi pastāvīgam aizliegumam, saka administrācijas pārstāvji.

Izraēlas uzlauzto noliktavu Irāna bija sākusi izmantot tikai pēc 2015. gada vienošanās ar ASV, Krieviju, Ķīnu un Eiropas lielvarām. Šis pakts sniedza plašas pilnvaras Starptautiskajai Atomenerģijas aģentūrai apmeklēt vietas, kuras tika uzskatītas par saistītām ar kodolprogrammu, militārās bāzes ieskaitot.

Nobēdzināja informāciju

Kā intervijās ir teikuši Izraēlas pārstāvji, šī iemesla dēļ Irāna sistemātiski savāca tūkstošiem līdz tam visā valstī izkaisītu dokumentu ar informāciju par kodolieroču uzbūvēšanu, to izvietošanu uz raķetēm un detonēšanu. Šie materiāli tika apkopoti noliktavā neuzkrītošā komercrajonā, kam nav nekādas agrākas saistības ar kodolprogrammu, — tālu no Aizsardzības ministrijas deklarētajiem arhīviem. Tur nebija pastāvīgas apsardzes vai jebkā cita, kas kaimiņiem vai spiegiem norādītu, ka noliktavā notiek kas neparasts.

Irāņi nezināja, ka Mossad jau tolaik dokumentēja viņu informācijas apkopošanas centienus, filmējot šo darbu kopš 2016. gada februāra, kad sākās krājumu pārcelšana. Pērn spiegi sāka plānot uzbrukumu, kuru kāds augsta ranga Izraēlas izlūkdienesta pārstāvis salīdzināja ar Džordža Klūnija operāciju filmā Oušena banda.

Mossad spiegi lielākoties cenšas iekļūt noteiktajā vietā un nofotografēt vai nokopēt materiālus, neatstājot pēdas. Bet šajā gadījumā Mossad vadītājs Josi Koens pavēlēja materiālus vienkārši nozagt. Tas pamatīgi samazinātu noliktavā pavadāmā laika apjomu un sniegtu Izraēlai iespēju atspēkot Irānas apgalvojumus par materiālu viltošanu, kā arī izsniegt tos pārbaudei starptautiskajām organizācijām.

Bija skaidrs, ka Izraēlas spiegi saņēma palīdzību no Teherānas darbā iesaistītiem cilvēkiem. Viņi bija uzzinājuši, kuros no 32 seifiem atrodas svarīgākā informācija. Bija novērojuši strādnieku paradumus. Bija izpētījuši signalizācijas sistēmu un panākuši, ka tā izskatās darba kārtībā, taču nebrīdina par aģentu ierašanos ap pusvienpadsmitiem vakarā.

Kā kino

Lai arī pats reids bija ļoti kinematogrāfisks, uzreiz pēc tam liela drāma neizcēlās. Izraēlas pārstāvji sacīja, ka pakaļdzīšanās nav notikusi, taču neatklāja, vai dokumenti valsti ir pametuši pa zemes, gaisa vai jūras ceļu, lai gan vismazāk riskantā iespēja šķiet bēgšana no krasta, kas ir tikai dažu stundu brauciena attālumā no Teherānas.

Materiālu nolaupīšanā bija iesaistīti ap 20 aģentu. Baidoties, ka daži no viņiem tiks notverti, Izraēla materiālus izveda pa vairākiem ceļiem. Tieši septiņos rītā, kā Mossad bija gaidījis, noliktavā ieradās sargs un atklāja, ka durvis un seifi ir uzlauzti. Viņš sacēla trauksmi, un Irāna drīz vien sāka meklēt laupītājus visā valstī — šajā darbā, pēc Izraēlas pārstāvja teiktā, piedalījās «desmitiem tūkstošu Irānas drošības un policijas dienestu darbinieku».

Irānas pūliņi rezultātus nedeva. Un līdz Netanjahu runai Teherāna par notikušo publiski nebija teikusi ne vārda.

Izveda tonnām augsnes

Arhīva interesantāko dokumentu vidū ir savulaik ļoti svarīgos Irānas objektos uzņemtas fotogrāfijas, pirms tajos esošās iekārtas tika izjauktas, gatavojoties starptautiskajām pārbaudēm. Vienā Irānā uzņemto fotogrāfiju sērijā, šķiet, redzama milzīga metāla kamera, kas izveidota sprādzienu izmēģinājumu veikšanai kādā ēkā Parčinā, Irānas militārajā bāzē netālu no Teherānas.

Izlūkdienestiem jau sen bija aizdomas, ka Parčinā notiek kodolaktivitātes, bet Irāna bija aizliegusi tur ierasties starptautiskajiem inspektoriem, saucot Parčinu par militāro bāzi, kas nav saistīta ar jebkādiem kodoleksperimentiem, un tāpēc inspektoriem nepieejama.

Kad 2015. gadā šo vietu beidzot tika atļauts apmeklēt Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras vadītājam Jukijam Amano, ēka bija tukša. Tomēr aģentūra ziņojumā norāda, ka vieta izskatījusies tā, it kā no tās būtu izvestas iekārtas. Fotogrāfijas liecina, ka tieši tā arī noticis: tajās redzama liela kamera, kas, pēc kodolekspertu teiktā, bija radīta tieši tādiem eksperimentiem, kādus lūkoja izmeklēt starptautiskie inspektori.

Tā bija daļa no lielāka darba, par kuru bija zināms jau iepriekš: satelītu fotogrāfijas rāda, ka Parčina pirms inspektoru ierašanās bija attīrīta tik pamatīgi, ka no apkaimes tika izvestas tonnām augsnes, lai atbrīvotos no jebkādām kodolpiesārņojuma pēdām.

Urāna deiterīds

Izskatās, ka attēlos redzamā kamera ir daļa no neitronu eksperimentiem, kas norāda uz kodolieroču ražošanas darbu. Kodolsprādzieni sākas, kad neitroni sašķeļ kodoldegvielas atomus, ierosinot ķēdes reakcijas, kas izdala jaunus neitronus un milzīgu enerģijas daudzumu. Atombumbas centrā ir ierīce, ko sauc par detonatoru — vai reizēm par aizdedzes sveci — un kas aizsāk neitronu vilni.

Irānas dokumentos vairākkārt ir pieminēta konkrēta viela, kas tiek izmantota neitronu detonatoru izveidošanā: urāna deiterīds. Eksperti stāsta, ka tam nav nekāda civilā vai militārā pielietojuma, atskaitot kodolieroču izgatavošanu, un ir zināms, ka šim mērķim to izmantojusi arī Ķīna un Pakistāna. Izskatās, ka detonators ir viena no galvenajām tehnoloģijām, ko A. K. Hans — Pakistānas kodoleksperts, kas vadīja kodolpreču melno tirgu, — pārdeva Irānai, Ziemeļkorejai un citām valstīm.

Divu stundu noslēpums

Joprojām nav zināms, par ko runāja un par ko vienojās ASV un Krievijas prezidenti, tiekoties Helsinkos. Donalds Tramps tikai lielās, ka tikšanās bija «ļoti veiksmīga», bet Krievijas ārlietu ministrs secina — «labāk nekā super»

Pagājušās nedēļas vidū par politiski intriģējošāko personu ASV galvaspilsētā pēkšņi kļuva pusmūža sieviete, par kuru līdz šim neviens pat nebija dzirdējis. Vašingtonas piepilsētā dzīvojošā Marina Grosa, kas, spriežot pēc vārda, varētu būt krievu izcelsmes amerikāniete, strādā par tulci Valsts departamentā. Laiku pa laikam viņai jābūt klāt augstu amatpersonu apspriedēs, uz kurām viņa ierodas neuzkrītošā lietišķā kostīmā, lai nenovērstu uzmanību no pasākuma galvenajiem varoņiem. 16. jūlijā Grosa bija Helsinkos, lai pildītu valodas starpnieka lomu ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta sarunās. Abi līderi tikās aiz slēgtām durvīm, klātesot tikai pa vienam tulkam no katras puses.

Visticamāk, arī šoreiz Grosai neviens nebūtu pievērsis īpašu uzmanību, ja vien tūlīt pēc tikšanās notikusī preses konference nepārvērstos par «nacionālo apkaunojumu», kā to nosauca ASV senators Edvards Mārkijs, un pēc tam neiestātos informācijas trūkums par to, ko tad īsti abi līderi apsprieduši Helsinkos. Viņu saruna bija krietni ilgāka, nekā plānots, — divas stundas.

Daži Vašingtonas politiķi jutās tā iznerroti, ka pat ierosināja ķerties pie līdz šim nebijušas prakses — oficiāli pieprasīt Grosai sniegt liecības Kongresā par to, kas tika runāts aiz slēgtajām durvīm. Trampa partijas biedri šo ideju nobloķēja. «Tā jebkurai personai būtu murgaina situācija,» savu kolēģi intervijā The New York Times aizstāv arī Valsts departamenta darbiniece Stefānija van Raigersberga, kura jau 18 gadus ir atbildīga par tulku nozīmēšanu augsta līmeņa sanāksmēm. «Tā ir ļoti sarežģīta situācija, jo būtu jāpārkāpj tulku ētikas kodekss un jāizpauž informācija par konfidenciālu tikšanos. Turklāt, veicot sarunas tehnisku tulkošanu, parādās arī atmiņas problēmas.»

Līdz ar to vienīgā iespēja, kā «salīmēt» kopā Helsinku sarunu, ir pieķeršanās atsevišķām informācijas drumslām. Interesantā kārtā dažas noplūdes nākušas arī no Krievijas Ārlietu ministrijas.

Vienīgais, kas guvis publisku apstiprinājumu, ir abu prezidentu apņemšanās jau pavisam drīz tikties atkal. Dažas dienas pēc Trampa atgriešanās Baltajā namā viņa preses sekretāre darīja zināmu, ka Putins ir ielūgts apmeklēt Vašingtonu jau šoruden.

Izmantojot savu iecienītāko komunikācijas rīku tviteri, trīs dienas pēc Helsinkiem Tramps paziņoja: «Samits ar Krieviju bija ļoti veiksmīgs (..). Es ar nepacietību gaidu nākamo tikšanos, lai sāktu realizēt daudzas apspriestās lietas, ieskaitot terorisma apturēšanu, Izraēlas drošību, kodolieroču neizplatīšanu, kiberuzbrukumus, tirdzniecību, Ukrainu, Tuvo Austrumu miera procesu, Ziemeļkoreju un citas. Šīm problēmām ir daudz risinājumu — daži viegli, daži smagi… Bet tas VISS ir atrisināms!»

Krievijas Ārlietu ministrija no savas puses notvītoja: «Krievijas Aizsardzības ministrija ir gatava sākt praksē ieviest vienošanās starptautiskās drošības sfērā, par ko Helsinkos vienojās Putins un Tramps.» Spriežot pēc šī paziņojuma, kaut kādas vienošanās ir bijušas, taču, par ko, publiski nav zināms.

Vašingtonas politiskajos kuluāros runā, ka Tramps pieprasījis Krievijai ierobežot Irānas militārās aktivitātes Sīrijā, it īpaši, atvelkot irāņu spēkus no Izraēlas robežas. Kamēr tas nebūs izdarīts, ASV nesteigsies ar savu aptuveni 2000 karavīru izvešanu no Sīrijas.

No Kremļa noplūda ziņa, ka Putins piedāvājis rīkot jaunu referendumu Donbasā, tādā veidā leģitimizējot teritoriālās prasības Austrumukrainā. Baltā nama preses sekretāre apgalvo, ka šo piedāvājumu Tramps noraidījis. Un jau pirms tam Putins kopējā preses konferencē Helsinkos paskaidroja: «Prezidenta Trampa nostāja Krimas jautājumā ir labi zināma, un viņš pie tās stingri pieturas. Viņš turpina uzstāt, ka aneksija bija nelegāla. Mums par to ir cits viedoklis.»

Par «neticami labu piedāvājumu» Tramps nodēvējis Kremļa priekšlikumu sadarboties abu valstu izmeklēšanas iestādēm. Putins izteicās, ka varētu atļaut amerikāņiem nopratināt 12 krievu specdienesta darbiniekus, kuriem izvirzīta apsūdzība par ASV demokrātu partijas serveru uzlaušanu pirms prezidenta vēlēšanām 2016. gadā, bet pretī viņš tad gaidot, ka ASV atļautu pratināt amerikāņus, kuri, pēc Krievijas iestāžu domām, vainojami milzīgu summu izkrāpšanā. ASV Valsts departaments to nekavējoties nosauca par «pilnīgu absurdu», tomēr Trampa preses sekretāre skaidroja, ka piedāvājums tiek vērtēts. Komentētāji kritizē Trampu, ka šādā veidā viņš pieļauj, ka Kremļa kontrolēta atriebības kampaņa pret Putina kritiķiem tiek ielikta vienos svaru kausos ar neatkarīgu ASV kriminālizmeklēšanu.

Kremli interesē divi cilvēki. Viens ir bijušais ASV vēstnieks Krievijā Maikls Makfols. 54 gadus vecais diplomāts Maskavā strādāja 2012.—2014. gadā, kad pēc bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas mēģinājuma «restartēt» attiecības ar Kremli tās tomēr sāka strauji pasliktināties. Makfols atbalstīja Obamas parakstīto Magņitska likumu, ieviešot stingras sankcijas pret Krieviju. Likums nosaukts par godu krievu nodokļu grāmatvedim Sergejam Magņitskim, kurš atmaskoja korupciju valsts iestādēs, tika arestēts un mīklainos apstākļos nomira ieslodzījumā.

Bijušais vēstnieks sarakstījis grāmatu, kurā sīki aplūko Kremļa mēģinājumus viņu diskreditēt un vajāt. Maskava no savas puses Makfolu sauc par «izmeklētājus interesējošu personu» krimināllietā, kas ierosināta pret Londonā dzīvojošo amerikāņu investoru Bilu Brouderu (54). Viņš ir otra persona, ko vēlas nopratināt Kremlis.

Brouders bija Magņitska biznesa partneris un jau vairākas reizes aizmuguriski notiesāts Krievijā par it kā notikušu naudas izkrāpšanu. Tieši Brouders bija viens no aktīvākajiem Krievijas sankciju aģitētājiem un joprojām turpina atmaskot korupciju Krievijā.

Pēc krievu izsniegtā starptautiskā aresta ordera investors šā gada maijā tika aizturēts, ierodoties Spānijā, taču jau pēc divām stundām viņu atbrīvoja, jo Interpols apstiprināja, ka tā ir «politiska lieta».

«Tas ir apkaunojoši!»

Iespējams, Helsinku tikšanās nebūtu radījusi tik vētrainas atskaņas Amerikā, ja acīs tik ļoti nekristu Trampa izdabāšana Putinam. Gan jautājumā par abu amerikāņu pratināšanas apsvēršanu, gan arī viņa nevēlēšanās publiski nosodīt krievu iejaukšanos pagājušajās ASV prezidenta vēlēšanās.

Burtiski trīs dienas pirms apspriedes Helsinkos ASV Tieslietu ministrija izvirzīja apsūdzības 12 Krievijas militārās pretizlūkošanas dienesta GRU aģentiem par «nemitīgiem mēģinājumiem» ielauzties demokrātu partijas datorsistēmā un publiskot e-pastus, kas varētu kaitēt Trampa konkurentes Hilerijas Klintones reputācijai.

Šīs apsūdzības ir tikai daļa no izmeklēšanas, kas tika sākta jau 2017. gada maijā un joprojām turpinās. Izmeklētāju mērķis ir pārbaudīt, vai pirms vēlēšanām starp Trampu un Kremli nav notikusi slepena vienošanās par mēģinājumiem nomelnot Klintoni.

ASV izlūkdienesti jau vairākkārt ir norādījuši, ka viņiem nav šaubu par krievu iesaistīšanos demokrātu datoru uzlaušanā, taču Tramps Helsinkos izvēlējās ticēt Putina skaidrojumam: «Viņi [izlūkdienesti] domā, ka tā ir Krievija. Bet prezidents Putins nupat man teica, ka tā nav Krievija. Es neredzu iemeslu, kāpēc lai tā būtu Krievija.» Atgriezies Vašingtonā un sapratis, kādu vētru izraisījis, Tramps paziņoja, ka esot pārteicies — patiesībā gribējis teikt «kāpēc lai tā nevarētu būt Krievija». Tomēr šim skaidrojumam tic retais, drīzāk to salīdzinot ar svilstošu bikšu dzēšanu.

Savulaik lielu uzticēšanos Putinam izrādīja arī bijušais ASV prezidents Džordžs Bušs. Pēc abu tikšanās 2001. gadā viņš izteicās: «Es ieskatījos Putinam acīs, un man radās sajūta, ka viņš ir tiešs un godīgs vīrs. Man izdevās sajust viņa dvēseles stāvokli — vīrs, kas dziļi uzticīgs savai zemei un savas zemes interešu aizstāvēšanai.»

Taču ātri vien Buša un Putina attiecības sabojājās. Tagad bijušais prezidents skaidro: «Kad es ieskatījos acīs un saskatīju viņa dvēseli, Krievija bija ar tukšu maku. Bet tad naftas cenas cēlās un Putins izmainījās,» Bušs teica intervijā Fox Business. «Redziet, viņš ir ļoti gudrs taktiķis. Viņa nostāja visos jautājumos ir šāda: «Es uzvarēšu, un ASV zaudēs.» Viņš ir agresīvs cilvēks, kas vēlas atjaunot bijušās Padomju Savienības ietekmi.»

Noskatoties preses konferenci no Helsinkiem, Trampa partijas biedrs senators Džefs Fleiks pēc šī paziņojuma tviterī ierakstīja: «Es nekad nebūtu iedomājies, ka reiz pienāks tā diena, kad mūsu prezidents stāvēs uz skatuves ar Krievijas prezidentu un novels vainu uz pašām ASV par Krievijas agresiju. Tas ir apkaunojoši!»

Pat laikraksts The Wall Street Journal, kas parasti atbalsta Trampu, komentārā deklarēja: «Apkaunojums!»

Bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Brenans noelsās: «Tas nebija nekas cits kā valsts nodevība. Trampa izteicieni ir ne tikai stulbi, bet arī pierāda, ka Putins viņu iebāzis savā kabatā.»

Kremļa šantāža?

To visu redzot, gribot negribot atjaunojas spekulācijas — varbūt tiešām Krievija ir savākusi kompromitējošu materiālu par Trampu un tagad manipulē ar ASV prezidentu?

Drīz pēc Trampa ievēlēšanas 2016. gadā atklātībā nāca fakts, ka bijušais britu izlūkdienesta darbinieks ir veicis privātu izmeklēšanu un cita starpā noskaidrojis, ka Krievijas Federālais drošības dienests 2003. gadā ir slepus nofilmējis Trampa izklaides ar prostitūtām Maskavā, kad viņš bija ieradies uz skaistumkonkursu Mis Visums.

Brita savāktā dosjē vājākais punkts ir atsauces uz daudziem anonīmiem avotiem. Otrkārt, šo izmeklēšanu viņam vispirms pasūtīja konservatīvs portāls, kuriem nepatika Trampa kandidatūra prezidenta amatam, bet vēlāk to finansiāli atbalstīja demokrātu partija.

Pats Tramps to visu dēvē par «viltus ziņām». Savukārt Putins, Helsinkos sniedzot interviju kanālam Fox News, atbildēja: «ASV ir daudz bagātu cilvēku. Tolaik neviens pat iedomāties nevarēja, ka nākotnē viņš [Tramps] kandidēs uz prezidenta amatu.» Viņš uzsvēra, ka Krievijas specdienestiem nemaz neesot tādu resursu, lai izsekotu katru ASV bagātnieku. Preses konferencē viņš noliedza, ka Krievijas rīcībā būtu jelkādi kompromitējoši materiāli par Trampu, un ieteica šīs «muļķības» visiem izmest no galvas. Kā pamatojumu viņš piesauca to, ka pats savulaik bijis izlūkdienesta virsnieks un zinot, kā šādus dosjē var sarakstīt. Turklāt personīgi Putins par Trampa ierašanos Krievijā toreiz neesot pat zinājis.

Tramps: ES ir ienaidnieks

Žurnālisti, kas regulāri seko Trampa gaitām un pazīst viņa ķermeņa valodu, Helsinku tikšanās laikā novēroja, ka ASV prezidents kopumā nejutās komfortabli. Parasti augsta līmeņa sarunu laikā viņš mēdz aktīvi žestikulēt un jokot, bet šoreiz uzvedies netipiski rezervēti, izņemot vienu mirkli, kad piemiedzis Putinam ar aci.

Pirmās fotografēšanās laikā Tramps savā krēslā saliecās uz priekšu un nervozi sita rādītājpirkstus, saliekot plaukstas augšupapgāztā trīsstūrī — parasti tā viņš dara svarīgu ārvalstu līderu klātbūtnē, novēroja The New York Times. «Viņa skatiens grozījās starp tulku un kamerām, bet reti kad Putina virzienā. Turpretī Putins bija sagāzies krēslā. Viņa skatiens reti pacēlās no grīdas.»

Aptuveni nedēļu pirms Helsinku tikšanās, sākot vairāku dienu vizīti Eiropā, Tramps paziņoja, ka Krieviju redz kā konkurentu, nevis ienaidnieku. Un atkārtoja savu bieži skandināto mantru: «Es domāju, ka labas attiecības ar Krieviju, labas attiecības ar Ķīnu un labas attiecības ar citiem ir laba lieta.»

Taču drīz pēc tam viņš sāka publiski lamāt amerikāņu tradicionālos sabiedrotos. Pēc NATO apspriedes Briselē viņš piedraudēja izstāties no Ziemeļatlantijas alianses, ja pārējās dalībvalstis strauji nepalielinās tēriņus aizsardzībai. Pēc dažām dienām, jau pēc tikšanās ar Putinu, Tramps vēlreiz ieknāba NATO, televīzijas intervijā norādot, ka karaspēka sūtīšana maza NATO sabiedrotā aizstāvēšanai var izvērsties par traģēdiju. Pievienojoties Fox News žurnālista sašutumam, kāpēc viņam būtu jāsūta savs dēls karot uz kaut kādu Melnkalni, Tramps sacīja: «Melnkalne ir niecīga valsts ar ļoti stipriem cilvēkiem. Viņi ir ļoti agresīvi cilvēki, viņi var kļūt agresīvi, un — apsveicu! — trešais pasaules karš ir sācies!»

Melnkalne NATO pievienojās pērn jūnijā, un ar to nebija apmierināta Krievija.

Kad nedēļas nogalē pirms tikšanās ar Putinu Tramps atpūtās sev piederošajā golfa kūrortā Skotijā, uz televīzijas CBS jautājumu, kas ir viņa lielākais ienaidnieks globāli, viņš atbildēja: «Es domāju, ka Eiropas Savienība ir ienaidnieks — tas, ko viņi dara tirdzniecībā.»

Jāatgādina, ka jau aprīlī Tramps izteica savdabīgu piedāvājumu Francijas prezidentam: ja Francija izstātos no ES, Vašingtona ar to noslēgtu daudz izdevīgāku tirdzniecības līgumu nekā ar ES kopumā.

Maskava sajūsmā

Kamēr ASV sabiedrotie, iespējams, kurn par Trampa izteikumiem un noslēpumainajām sarunām Helsinkos, Krievijas valsts kontrolētie mediji citē ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, kas tikšanos raksturojis «labāk nekā super» un «lieliski».

Kanāls Rossija 24 secināja, ka pašreizējos apstākļos laba saruna jau pati par sevi ir nozīmīgs sasniegums. «Abi prezidenti demonstrēja vēlmi panākt jaunas vienošanās.»

Tikmēr bijušais Krievijas ārlietu ministrs un Putina kritiķis Andrejs Kozirevs, kas strādāja Borisa Jeļcina valdībā, intervijā CNN secināja: «Manuprāt, jau pašos pamatos ir ļoti bīstami, ka amerikāņu prezidents pirmo reizi vēsturē savam kolēģim Krievijā ar tvitera starpniecību piedāvājis jaunu pamatu savstarpējām attiecībām. Un norādīja, ka pati Amerika ir vainojama pie savas muļķības. Ka Amerika ir vainojama par problēmām attiecībās.» Un turpināja: «Problēma nav tas, vai pastāv normālas vai labdabīgas attiecības. Problēma ir balstīt šīs attiecības uz faktu, ka tā ir tikai Amerikas vaina, muļķība vai vēl kaut kas un Amerikai ir jālabo sava uzvedība. Manuprāt, tā ir ārkārtas situācija.» Bijušais diplomāts vēl piebilda: «Manā jaunībā ielās dzirdēju saukli: «Visu zemju proletārieši, savienojieties!» Tagad es dzirdu: «Visu zemju autoritārieši apvienojieties!»»