Kategorijas: Pasaulē

Solītais kritīs makā?

Vai eirozonu apdraud jauns trieciens, ko varētu radīt Itālijas budžeta projekts? Jo vērtējumi par to ir pilnīgi pretēji: vieni to dēvē par ekonomikas stimulēšanas plānu, bet citi par populistu aizraušanos ar vēlētāju apdāvināšanu

Kā ūdens malks tuksnesī izslāpušajam — tā par sen gaidītu finansiālu palīdzību sapņo itāļi dažādos sociālajos slāņos. Piemēram, uzņēmēji industriālajos valsts ziemeļos gaida nodokļu atvieglojumus un mazāku birokrātiju. Savukārt trūcīgie iedzīvotāji valsts dienvidos, kur ir augsts jauniešu bezdarba līmenis, sapņo par jauniem pabalstiem. Kopumā tās izskatās gluži vai nesavienojamas prasības — kā palielināt budžeta izdevumus, vienlaikus apsolot nodokļu un līdz ar to arī ieņēmumu samazināšanu?

Tieši par to pēdējās nedēļās valdība Romā stīvējas ar Eiropas Savienības vadītājiem. Pirmo 2019. gada budžeta projektu, ko Itālija iesniedza 23. oktobrī, Eiropas Komisija noraidīja, pieprasot tā pārstrādāšanu. Šonedēļ itāļi atgriezās Briselē otrreiz, budžetā veicot minimālas izmaiņas. Tika prognozēts, ka Eiropas Komisija to noraidīs atkal. Jo plānotais budžeta deficīts — 2,4% — ir trīs reizes lielāks, nekā to solīja iepriekšējā Itālijas valdība.

Viens no šā gada martā ievēlēto Itālijas populistu priekšvēlēšanu solījumiem bija cīnīšanās pret, viņuprāt, nepamatoti stingrajiem budžeta noteikumiem, kurus izstrādājusi Brisele. Līdz ar to var uzskatīt, ka nākamā gada budžeta projekts ir pirmais reālais Romas pretuzbrukums ES vadībai.

Lielākais strīds ir par to, kā jauno budžetu raksturot — vai tas patiešām ir nopietns ekonomikas stimulēšanas plāns, vai arī bankrotu sološa nodokļu atvieglojumu ieviešana, pensijas pabalstu palielināšana un jaunas sociālās palīdzības programmas, ko ne Itālija, ne ES nemaz nevar atļauties. Jebkura liela zemestrīce Itālijas ekonomikā, kas ir viena no lielākajām ES, izraisītu jaunu, postošu viļņošanos visā kontinentā. Pirmie savas bažas jau pauduši investori — Itālijas valsts parādzīmju likmes kāpj, tātad aizdevēji šo ieguldījumu uzskata par riskantu, pieprasot augstāku peļņu.

Tajā pašā laikā itāļu populisti pagaidām uzstāj, ka no saviem plāniem neatkāpsies. Politiskās partijas Līga līderis un pret imigrāciju asi karojošais iekšlietu ministrs Mateo Salvīni cer, ka nodokļu samazināšana vairos viņa popularitāti Līgas dzimtenē — Itālijas ziemeļu reģionos. Savukārt viņa valdības partneris Luidži di Madžio, kas vada eiroskeptisko Pieczvaigžņu kustību, vēlas izvērst sociālas palīdzības programmas valsts dienvidos — tas palielinās budžeta izdevumus par astoņiem miljardiem eiro gadā.

Abas partijas plāno konsolidēt savus spēkus pirms nākamgad maijā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām. Itālijas parlamenta vēlēšanās šā gada martā Līga ieguva 17%, bet Pieczvaigžņu kustība 33% balsu. Kopš tā laika Līga piedzīvojusi iespaidīgu popularitātes pieaugumu: aptaujas uzrāda vidēji 32% atbalstu. Pieczvaigžņu kustība šobrīd svārstās pie 27% robežas.

«Pilsoņu ienākums»

«Ja mēs piekāptos tādiem noteikumiem, ko no mums gaida Eiropā, mēs atteiktos no itāļu interešu aizstāvēšanas,» savas valdības rīcību aizstāv pie partijām nepiederošais premjers Džuzepe Konti. Viņa valdības arguments par jauniem pasākumiem ekonomikas stimulēšanai, iespējams, būtu pārliecinošs, ja Itālijas ārējais parāds šobrīd nebūtu sasniedzis draudīgu līmeni — 131% no IKP. Tieši divu finanšu rādītāju kombinācija — liels parāds un kusla ekonomikas izaugsme (šobrīd ap nulli) — nostādījusi Itāliju tādā situācijā, ka tai izmisīgi jāmeklē izeja no strupceļa.

Pat atsevišķi valdības plānoto lielo tēriņu atbalstītāji pauž satraukumu par to, ka partiju līderi ierāvuši ekonomiku politiskās spēlēs. «Tā ir pilnīga šizofrēnija,» saka Dženaro Ferilo, kas vada vienu no darba meklētāju centriem Neapolē. «Abas lietas ir pilnīgā pretrunā. No vienas puses, nodokļu atvieglošana samazinās arī ienākumus, bet, no otras puses, ir vēlme tērēt vairāk, lai palīdzētu tiem, kurus visvairāk skāra krīze un līdzšinējā taupības programma.»

Pieczvaigžņu kustība iecerējusi, ka tieši darba meklētāju centri būs vieta, kur cilvēki varēs reģistrēties tā dēvētā «pilsoņu ienākuma» jeb principā bezdarbnieka pabalsta saņemšanai. Uz apsolītajiem 780 eiro mēnesī varēs pretendēt aptuveni seši miljoni itāļu.

«Palīdzība ir nepieciešama, lai cilvēki varētu atkal strādāt,» saka Ferilo. «Lai viņi netiktu piespiedu kārtā iestumti pelēkajā tirgū, kur bieži jāsastopas ar ekspluatāciju un pilnīgu pašcieņas zaudēšanu.» Taču speciālists norāda, ka pagaidām nav redzējis valdības pievādātā plāna detaļas un īsti nezina, kā tiks tērēts gandrīz miljards eiro, kas paredzēts darba meklētāju centru modernizēšanai. Daudzos no tiem nav pat interneta.

Sēž un gaida

Salvīni, kas pilda arī vicepremjera pienākumus, ierosina tā dēvēto izlīdzināto nodokli: par 15% samazināt nodokļus mazajiem uzņēmumiem un cilvēkiem, kuru ienākumi nepārsniedz 65 000 eiro gadā. Nav šaubu, ka tas patiks viņa vēlētājiem ziemeļos, kas ir valsts industrijas un ekonomikas sirds. Sakoptajā ziemeļu pilsētiņā Trevizo sastaptie cilvēki priecājas par solīto reformu. Saskaitot kopā nacionālos, reģiona, provinces un pilsētas nodokļus, kā arī maksu par komunālajiem pakalpojumiem, nodokļos nākas samaksāt pat līdz 65%, kas, protams, smacē biznesa attīstību.

Tajā pašā laikā Itālijas sīko uzņēmumu asociācija Confartigianato, kuras mājvieta ir Veneto reģions valsts ziemeļaustrumos, paudusi bažas par valdības ierosinājuma nopietnību. Patiesībā tagad mazos uzņēmumus daudz vairāk paralizē bailes par to, kādas sekas atstās Romas kašķēšanās ar ES. «Dienu pēc dienas valdība izplata atšķirīgu informāciju,» stāsta Confartigianato nodaļas vadītājs Trevizo pilsētā Vendemjano Sartors. Viņa organizācija pat nav sākusi rēķināt, kādu ietekmi varētu radīt nodokļu likmju izmaiņas. Nekādu analīzi pagaidām nav publiskojusi arī valdība.

«Šī valdība aizraujas tikai ar vēlēšanu saukļiem, bet tai nav nekādas vīzijas par biznesu,» kritizē asociācijas prezidents Agostīno Bonomo. Uzņēmumi sēž un  gaida. «Neviens nekustas.» Bonomo arī novērojis, ka daudzi vietējie sākuši pārskaitīt savu naudu no banku kontiem Itālijā uz Austriju.

Vērā jāņem vēl kāds aspekts: gluži tāpat kā fiskāli atbildīgās valstis Eiropas ziemeļos nevēlas maksāt par bezatbildīgu naudas tērēšanu atsevišķās dienvidu zemēs, arī Itālijas ziemeļi nevēlas atbalstīt plašu sociālo programmu dienvidu reģionos, kur dažviet bezdarba līmenis sasniedzis 50% robežu.

«Mēs protestējam, ka nauda tiek tērēta, kā mēs paši to saucam, atkarības kultūras radīšanai,» saka Sartors. «Ja dienvidi turpina nosūkt mūsu resursus, mēs vairs nevēlamies tikai bezpalīdzīgi noplātīt rokas: ak vai, tā tas notiek jau simt gadu!»

Pabalstus gaidot

Pabalsti dienvidiem bija viens no Pieczvaigžņu kustības galvenajiem vēlēšanu solījumiem. Kādā Neapoles parkā satiktā Filomena Polumbo sūdzas, ka pašai, vīram un pieaugušajiem bērniem ir gandrīz neiespējami atrast darbu. Znoti «kaut kā kuļas», viņa saka. «Ko, ko? Zog!» ķiķinot sarunā ar paskaidrojumu iesaistās viņas draudzene Džozefīna.

«Nuu, arī ar to vairs nekas nesanāk. Nav jau naudas, ko zagt. Dažu grašu dēļ negribas riskēt ar nonākšanu cietumā,» turpina Filomena, kas 38 gadu vecumā jau kļuvusi par vecmāmiņu.

Ferilo vadītajā darba meklētāju centrā Neapolē katru dienu ienāk vairāki simti cilvēku, kas taujā, kad sāks izmaksāt «pilsoņu ienākumu». Kādā pēcpusdienā tur ierodas 17 gadus vecais Daniēle Peluzo, lai vienlaikus painteresētos par darba vakancēm. Tā vietā viņu pie vārtiem sagaida saīdzis sargs, kurš skaidro, ka reģiona valdība nav laikus nomainījusi savā mājaslapā informāciju par darba laiku. Centrs tagad atvērts tikai no 14 līdz 15, nevis no 14.45 līdz 15.45 kā agrāk.

Daniēle izskatās sašļucis. Viņam līdzi atnākušais tēvs Luidži (55) saka: ir cerība, ka pabalsti tik tiešām atvieglos daudzu dienvidnieku dzīvi. Abiem vīriešiem gan ir šaubas, vai darba meklētāju centri ir pareizā vieta pabalsta izmaksāšanai. «Slikts sākums!» viņi pamāj uz slēgto durvju pusi.

Itālijas vieta ES: salīdzinājums ar citām valstīm

Eurostat dati par 2017. gadu

Atpūtai vai spiegošanai?

Vērienīgs policijas un armijas reids nelielā salu arhipelāgā pie Turku kļuvis par pamatu dažādām sazvērestības teorijām Somijā — varbūt tūrisma biznesa aizsegā tur patiesībā cenšas ieperināties krievu spiegi?

Pensionārs Leo Gastgivārs, kas savas vecumdienas nolēmis pavadīt uz nelielas saliņas arhipelāgā pie Somijas rietumu krasta, kādā septembra rītā pamodās un, kā parasti, halātā vispirms devās uz mazmājiņu. Liels bija vīrieša pārsteigums, gandrīz pie pašām savas mājas durvīm ieraugot divas melnas ātrlaivas, kurās bija sasēduši somu specvienības policisti maskēšanās tērpos. Pēc mulsas apmainīšanās ar labrītu, Gastgivārs iegāja atpakaļ mājoklī un paņēma binokli, lai sekotu tam, kā specvienība pēkšņi aiztraucas uz blakus esošo salu. Pensionārs zināja, ka tās īpašnieks ir kāds mīklains krievu biznesmenis, taču savu kaimiņu viņš nekad nebija saticis.

«Es pie sevis nodomāju: oho, tas viss izskatās diezgan neparasti!» atceras Gastgivārs. «To vietu neviens cits nekad neapmeklē.»

Minētā vieta ir Sekiluoto sala, kas pieder Pāvelam Meļņikovam, 54 gadus vecam krievam no Sanktpēterburgas. Pa visu salu ir izvietotas novērošanas kameras, kustību sensori un brīdinošas zīmes ar draudīga vīrieša siluetu melnā maskā — šis ir privāts īpašums! Uz salas izbūvētas arī deviņas kuteru piestātnes, helikopteru nolaišanās laukums, ar maskēšanās tīklu pārvilkts peldbaseins un prāvs skaits namiņu, kuru pietiktu nelielas armijas izmitināšanai. Uz katra namiņa uzmontēts satelīta šķīvis.

Gan šī 22. septembra rītā notikusī operācija, gan arī 16 citas vienlaikus veiktas kratīšanas tajā pašā salu arhipelāgā, kļuvušas par pamatu dažādām spekulācijām Somijā, no kurām skandalozākā ir aizdomas, ka nelielās salas patiesais īpašnieks ir Krievijas armija. Somu varas iestādes no savas puses skaidro, ka reids rīkots naudas atmazgāšanas un nodokļu nemaksāšanas izmeklēšanas ietvaros.

Tomēr daudzi tam netic. Jo reids bija tiešām iespaidīgs — 17 salās vienlaikus izsēdās 400 somu policistu un arī armijas karavīri. Gaisā riņķoja helikopteri un izlūklidmašīna. Gaisa telpa virs visa arhipelāga tika slēgta, pamatojot to ar drošības operāciju.

Kad dažas dienas pēc reida vizītē Helsinkos ieradās Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, vietējā prese, protams, nepalaida garām iespēju uzdot jautājumus arī viņam. Piemēram, vai Krievija uz Somijas salām slepus iekārto nosēšanās laukumus saviem militārajiem helikopteriem? «Es nezinu, cik slimam jābūt prātam, lai formulētu šādu apgalvojumu,» atcirta Medvedevs. «Tā ir paranoiska domāšana.»

Tomēr viena no lielākajām Krievijas valdības problēmām ir uzticamības deficīts. Un tagad ar to jārēķinās arī Somijai. Maskava arī agrāk ir noliegusi daudzas dīvainības un ļaunprātības, kas vēlāk izrādījušās patiesība. Tāpēc nav brīnums, ka tagad apkārt klīst dažādas baumas. Kāds bijušais Somijas parlamenta deputāts, kas agrāk dienējis robežsardzē, bez jebkādiem pierādījumiem publiski paudis savu pārliecību, ka Krievija somu arhipelāgā plāno izbūvēt piestātnes savām zemūdenēm. Savukārt sociālajos tīklos vispopulārākā ir versija par to, ka līdzās svarīgām kuģošanas līnijām un Somijas armijas bāzēm slepus vēlas iekārtoties Krievijas militārās izlūkošanas pārvalde GRU.

Arī pensionāram Gastgivāram līdzšinējā rosīšanās uz kaimiņu salas likusies diezgan dīvaina. «Man arī agrāk šķita, ka tur kaut kas tiek darīts militāros nolūkos. Tikai būvē, būvē un būvē, bet neviens nezina, kādam mērķim.»

Somijas prese tagad atgādina, ka Somijas izlūkdienests jau krietni pasen ir brīdinājis: nav izslēgts, ka īpašumi, kurus iepērk Krievijas pilsoņi, varētu tikt izmantoti militāriem mērķiem.

Nesen apmeklējot salu, es tur nesastapu nevienu dzīvu dvēseli. Pa labiekārtotām taciņām apstaigāju vairākus tukšus koka villu pudurus, kas izbūvēti starp salā augošajiem bērziem un priedēm. Lai gan novērošanas iekārtu klātbūtne bija acīmredzama, signalizācija neiedarbinājās un neviens nesteidzās mani izraidīt no privātā īpašuma. Tikai pašā jūras krastā uzceltā sauna izskatījās sakopta tā, ka viesu ierašanos gaida kuru katru mirkli. Tīri dvieļi un gaļas cepšanai gatavs grils.

Vērienīga iepirkšanās

Somija jau sen turas pie politikas nenaidoties ar Maskavu, vismaz publiski, jo abas valstis vieno 1340 km gara robeža. Tomēr šo pieeju pēdējā laikā nomāc paša Kremļa pieaugošā bravūrība. Tieši tāpēc Somija, kas nav NATO dalībvalsts, tomēr nolēma nosūtīt savus karavīrus uz Norvēģiju, kur no 25. oktobra līdz 23. novembrim notiek lielākās NATO militārās mācības kopš aukstā kara beigām.

Septembrī, kad notika reidi Sekiluoto un tās apkaimē esošajās salās, Somijas parlamentā notika diskusijas par jaunu likumu, kas palielinātu valsts izlūkdienestu pilnvaras. Deputāti arī spriež par to, vai turpmāk būtu jāaizliedz zemes iegāde stratēģiski svarīgās vietās tādiem pircējiem, kas nav ES pilsoņi.

Līdz šim lielākā ārzemnieku grupa, kas pirkusi īpašumus Somijā, ir tieši Krievijas pilsoņi, ieskaitot vairākus prezidentam Vladimiram Putinam tuvus cilvēkus.

Reida laikā septembrī tika aizturēti divi vīrieši — viens ir 56 gadus vecs krievu izcelsmes Igaunijas pilsonis, otrs ir 36 gadus vecs vīrietis no Krievijas.

Izmeklētāji atrada un konfiscēja 3,5 miljonus eiro skaidrā naudā dažādās valūtās. Vēl tika konfiscēti arī datoru diski un zibatmiņas kartes ar iespaidīgu kopējo datu apjomu — vairāk nekā 100 tetrabaitiem.

Visi pārbaudītie īpašumi ir saistīti ar Sekiluoto salas īpašnieku Pāvelu Meļņikovu un viņa 2007. gadā dibināto firmu Airiston Helmi. Gadu gaitā šī firma regulāri mainījusi valdes locekļus un īpašnieku daļas, un reālo īpašnieku vārdi pazūd čaulas kompānijās, kas reģistrētas Britu Virdžīnu salās un citās ārzonās. Šobrīd valdes vadītājs ir kāds 63 gadus vecs itālis, vismaz uz papīra, un viņš pats apgalvo, ka šo amatu ieņēmis pēc tam, kad to palūdzis kāds paziņa no Krievijas.

Šobrīd nav lielas skaidrības, kas īsti ir Meļņikovs. Vīrietis ar šādu vārdu un dzimšanas datumu Krievijas uzņēmumu reģistrā parādās kā sešu firmu īpašnieks, ieskaitot kādu labi pazīstamu santehnikas ražotāju. Viņam pieder arī vairāki santehnikas patenti. Nojaušams, ka Meļņikovs tagad atrodas Sanktpēterburgā, kur viņa birojā sazvanītais palīgs atteicās no komentāriem, norādot, ka Somijā notikušais ir «privāta lieta».

Sākot investēt Somijā, Meļņikovs izmantojis atšķirīgas identitātes. Ikgadējos uzņēmumu pārskatos viņš atšifrēts gan kā Krievijas, gan kā Latvijas, gan arī kā Maltas iedzīvotājs. Somijas prese ziņo, ka Meļņikovam ir piešķirta uzturēšanās atļauja Ungārijā un viņš saņēmis pasi no trim sīkām valstīm Karību jūrā, kuras tirgo pilsonību tāpat kā Malta.

Kad Airiston Helmi tika reģistrēts Somijā 2007. gadā, uzņēmums sevi deklarēja kā «tūrisma un izmitināšanas pakalpojumu dienests, kā arī nekustamo īpašumu holdings». Sākot uzpirkt salas, Airiston Helmi laika posmā no 2007. līdz 2014. gadam kopumā iztērējis 9,2 miljonus, ziņo somu prese. Tagad tam pieder 50 hektāru zemes. Izdevums Kauppalehti izpētījis, ka pēdējos četros gados firma kopumā uzrādījusi 570 000 eiro apgrozījumu. Tiesa, nav skaidrs, kas ir šo ieņēmumu avots. Kopējie zaudējumi ir krietni lielāki: 1,6 miljoni.

«Tur jābūt vēl kaut kam…»

Somu būvuzņēmējs Kajs Karlsons, kas bija nolīgts celtniecības darbu uzraudzīšanai Sekiluoto salā, stāsta, ka nekad nav īsti izpratis, kādi ir Meļņikova darbības plāni, it īpaši pēc tam, kad viņš pasūtījis jaunas kuteru piestātnes un modernu novērošanas sistēmu. Tā esot diezgan dīvaina izvēle vietai, kur nav neviena cita cilvēka un pilnīgi nekādas noziedzības.

«Parasti salām mēdz būt divas laivu piestātnes, bet kā jūs man varat izskaidrot deviņas? Nekādas loģikas,» secina būvnieks. Viņš piebilst, ka pats Meļņikovs «vienmēr atstāja labu iespaidu», lai gan ne reizi nav izrādījis interesi par to, vai spēs atpelnīt investīcijas. «Es neticu, ka šī izmeklēšana ir saistīta tikai ar naudas atmazgāšanu un izvairīšanos no nodokļiem,» prāto Karlsons. «Parasti jūs neveltāt tik daudz pūļu vienkāršai naudas atmazgāšanas lietai.»

Skeptiskas ir arī vietējās amatpersonas. Arhipelāga administratīvā centra Parainenas mērs Patriks Nīgrēns stāsta, ka par policijas un armijas reidu iepriekš neesot brīdināts. Saņēmis zvanu, kad ar ģimeni bija devies sēņot. Arī mēru pārsteidza operācijas mērogs. Jā, Meļņikovs reizi pa reizei esot pārkāpis būvniecības normatīvus, piemēram, iekārtojot laukumu helikopteram, taču nekad neesot uzvedies draudīgi.

«Manuprāt, šī operācija nav saistīta tikai ar naudas atmazgāšanu vien. Tur ir jābūt vēl kam citam,» prāto mērs.

Zviedrijas Aizsardzības izpētes aģentūras FOI direktora vietnieks Niklass Granholms pieļauj, ka salas cita starpā tikušas izmantotas arī naudas atmazgāšanai. Taču uzreiz piebilst, ka helikoptera laukums, daudzās kuteru piestātnes un kazarmām līdzīgās celtnes, kā arī fakts, ka tuvumā atrodas Somijas militārie objekti, mudina domāt — uz salām, iespējams, notikusi gatavošanās «kaut kādiem hibrīdkara uzbrukumiem».

Arī līdzās firmas Airiston Helmi galvenajam birojam, kas atrodas jūras krastā uz netālu esošās Parainenas salas, ir ierīkots laukums helikopteram. Bet pati ēka aprīkota ar daudzām novērošanas kamerām. Pagalmā stāv veca militārā amfībija, kas pārveidota par saunu. Pie biroja galvenajām durvīm novietots militārā formā ģērbts manekens ar ieplaisājušu plastmasas galvu.

Avīze Iltalehti ziņo, ka reida laikā firmas biroja pagrabā atrasts sakaru centrs ar netipiski modernām ierīcēm, kas diez vai ir nepieciešamas vienkāršai tūrisma un nekustamo īpašumu kompānijai.

Somijas raidorganizācijas YLE izmeklējošās žurnālistikas nodaļa Spotlight jau agrāk bija interesējusies par Airiston Helmi rosību Pargas salā. Lai nofotografētu firmas īpašumu no gaisa, izmantojusi dronu. Taču tas ticis notriekts. Pēc neilgas stīvēšanās ar apsargiem žurnālisti atguvuši mazo lidaparātu, taču ne kameru, kas jau bijusi nomontēta.

Lopkopis Tomass Vilbergs, kuram piederošās ganības robežojas ar Airiston Helmi biroja zemi, stāsta, ka krievi vairākas reizes centušies pierunāt lauksaimnieku pārdot savu īpašumu. Zemnieks atteicies. Dažas reizes saticis arī Meļņikovu un izpildījis dažus lūgumus, piemēram, notīrījis sniegu no ceļa. Taču nekad nav īsti sapratis, kāpēc krievam vajag tik daudz drošības uzraudzīšanas iekārtu.

Būvuzraugs Karlsons nespēj noticēt versijai, ka Meļņikovs gatavojis kaut kādu slēpni krievu karavīriem. Tādā gadījumā krievu biznesmenis diez vai būtu pasūtījis mājas ar plašiem logiem uz jūru — nav diez ko piemērotas situācijai, kad sāk lidot lodes. Tajā pašā laikā būvnieks atzīst, ka varbūt ir pārāk naivs, lai apjaustu Meļņikova patiesos nodomus. «Viņš stāstīja, ka ir iemīlējis dzīvi uz salas un te var justies droši atšķirībā no savām mājām Krievijā. Es noticēju tādam skaidrojumam,» saka Karlsons. «Tagad skaidrs, ka Pāvels nav īsti tas cilvēks, par kuru viņš uzdevās.»

Arī latvietis

Airiston Helmi valdē darbojas arī latvietis Arnolds Jaunzems. Nekas neliecina, ka viņam būtu pieredze tūrisma biznesā. Iepriekš Jaunzems bijis aktīvs Tērvetes hokeja klubā, bet pēdējā laikā daudz laika pavadot ārzemēs, Ir pastāstīja kāds no viņa paziņām. Latvijā Jaunzemam joprojām pieder kokapstrādes uzņēmums, kurš gan darbojas ar zaudējumiem un uzkrājis vairāk nekā 20 tūkstošu nodokļu parādu. Agrāk Jaunzemam piederējušas vēl divas firmas — auto noma un uzņēmums, kas piedāvā finanšu un datu pārvaldīšanu, IT pakalpojumus, taču šie uzņēmumi likvidēti. Somu žurnālistu sazvanīts, Jaunzems apstiprinājis, ka ir iesaistīts Airiston Helmi darbā, taču no sīkākiem paskaidrojumiem atturējies, iesakot vērsties pie kompānijas piesaistīta jurista. Uz Ir mēģinājumiem sazināties Jaunzems neatsaucās.

Kaimiņos armijai

Avots: YLE

Laužas ārā no plastmasas gūsta

Eiropas Parlaments apstiprina vienreizējās lietošanas plastmasas trauku un vēl citu izstrādājumu aizliegumu

Pieņemsim, ka šo rakstu jūs izlasīsit piecās minūtēs. Pa šo laiku visā pasaulē tiks nopirkti pieci miljoni plastmasas pudeļu un veikalos paņemti 10 miljoni plastmasas maisiņu. Un lielākā daļa jeb 90% no izmantotās plastmasas atkritumiem nonāks jūrās un okeānos, liecina Pasaules ekonomikas foruma aplēses. Jau šobrīd okeānos peld aptuveni 50 miljoni tonnu plastmasas, kuras dabiskas sadalīšanās process ilgst gadsimtiem ilgi. Piemēram, plastmasas pudeles sadalās 450 gados, bet atsevišķi plastmasas maisiņi vēl ilgāk.

Lai kaut daļēji nobremzētu šo mūsdienu dzīvesstila blakni, Eiropas Parlaments 24. oktobrī ar pārliecinošu balsu vairākumu atbalstīja Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumu aizliegt vienreizlietojamu plastmasas šķīvju, galda piederumu, vates kociņu un citu priekšmetu tirdzniecību. Šie priekšmeti veido vairāk nekā 70% jūras piegružojuma.

Plānots, ka vienreizlietojamu plastmasas galda piederumu, šķīvju, salmiņu, maisāmo kociņu un pie baloniem piestiprināmu kociņu tirdzniecība ES tiks aizliegta no 2021. gada. Komisijas ierosināto aizliedzamo preču sarakstu Eiropas Parlamenta deputāti papildinājuši ar ļoti vieglas plastmasas maisiņiem, oksonoārdāmas plastmasas priekšmetiem un putu polistirola pārtikas iepakojumu.

Lai aizliegums stātos spēkā, Eiropas Parlaments tagad sāks sarunas ar visu ES dalībvalstu valdību pārstāvjiem. Tiek plānots, ka galīgo lēmumu izdosies pieņemt līdz 16. decembrim.

No «nāvessoda» uz kādu laiku vēl izspruks vienreizējie sviestmaižu iepakojuma trauciņi, jo pagaidām vēl nav izgudrotas praktiskas alternatīvas šo produktu iesaiņošanai. Taču līdz 2025. gadam to lietošana jāsamazina par 25%. Parlamenta atbalstītais priekšlikums paredz, ka ES dalībvalstīm būs arī jānodrošina vismaz 90% plastmasas pudeļu pārstrāde.

«Mēs esam pieņēmuši visu laiku ambiciozāko likumu attiecībā uz vienreizlietojamo plastmasu,» komentē Eiropas Parlamenta likuma līdzautore beļģu deputāte Frederika Rīsa. «Tas kļūs par pamatu ļoti ambiciozai ES direktīvai. Tā ir ļoti svarīga lieta, lai mēs spētu aizsargāt jūras vidi un samazinātu izdevumus par kaitējumu videi, ko Eiropā rada plastmasas piesārņojums.»

Ar iniciatīvu par jaunu likumu jau šā gada maijā nāca Eiropas Komisija, kuras pasūtītajā pētījumā tika noskaidrots, ka plastmasa veido 80% no Eiropas krastu piesārņojuma, tādā veidā apdraudot bioloģisko daudzveidību. Piesārņojuma sakopšana visām ES valstīm katru gadu izmaksā līdz 630 miljoniem eiro.

Satraucoši pētījumi

Šogad uzmanību piesaistījuši vismaz divi starptautiski pētījumi par plastmasas piesārņojuma ietekmi uz jūras radībām un cilvēkiem.

Februārī zinātnieki Īrijā publiskoja atklājumu: Atlantijas okeāna ziemeļrietumos eksperimentam bija noķertas 233 dziļūdens zivis, un 73% no tām organismā tika atrastas sīkas plastmasas drazas. Tas ir viens no augstākajiem līdz šim atklātajiem tā dēvētās mikroplastmasas daļiņu koncentrācijas līmeņiem zivīs

Savukārt oktobrī gastroenterologu konferencē Vīnē tika prezentēts pavisam sīks pilotpētījums, kura autors Filips Švābls atklātos datus pats nosauca par «vienkārši satriecošiem». Kopā ar kolēģiem viņš lūdza astoņiem cilvēkiem dažādās valstīs — Austrijā, Somijā, Itālijā, Japānā, Nīderlandē, Polijā, Krievijā un Lielbritānijā — vienu nedēļu dienasgrāmatā reģistrēt visus apēstos produktus, savukārt speciālisti analizēja viņu izkārnījumu saturu. Pētnieku mērķis bija pārbaudīt, vai, ēdot zivis un citas jūras veltes, plastmasas mikrodaļiņas nonākušas arī cilvēku gremošanas sistēmā. «Mūsu mērķis bija pārbaudīt, vai to vispār ir iespējams pamanīt,» stāsta Švābls. Plastmasas drazas tika atklātas visos astoņos cilvēkos. Turklāt divi no viņiem bija norādījuši, ka zivis un citas jūras veltes tonedēļ nemaz nebija ēduši, tātad plastmasa nonākusi viņu gremošanas sistēmā citā veidā. «Tieši tāpēc es šo atklājumu nosaucu par satriecošu,» komentē gastroenterologs.

Izkārnījumos tika atrasti deviņi dažādi plastmasas veidi izmērā no 0,004 līdz 0,04 centimetriem. Visvairāk izplatītais plastmasas veids bija polipropilēns un polietilēna tereftalāts — abas vielas lielākoties izmanto plastmasas pudelēs un korķīšos.

Izrādās, ka ar plastmasas mikrodaļiņām ir piesārņotas arī dzeramā ūdens apgādes sistēmas visā pasaulē. Bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas organizācijas Orb Media pasūtītā pētījumā zinātnieki pērn atklāja, ka ar aci nesaskatāmas plastmasas drazas atrodamas 94% ASV ūdensvadu. Viszemākais piesārņojums tika konstatēts Lielbritānijā, Vācijā un Francijā. Taču par zemu to saukt var tikai nosacīti, jo plastmasas daļiņas tika atklātas 72% dzeramā ūdens paraugu. (Latvija šajā pētījumā nebija iekļauta).

Pagaidām trūkst pierādījumu, vai plastmasas mikrodaļiņu nonākšana cilvēka organismā rada apdraudējumu veselībai — tas vēl nav plaši izmeklēts. Tomēr daži agrāki pētījumi liek domāt, ka plastmasa tomēr kaitē zivīm un citiem dzīvniekiem.

Pērn Eurobarometer veiktā aptaujā 74% Latvijas iedzīvotāju atzina, ka ir nobažījušies par ikdienas plastmasas izstrādājumu ietekmi uz viņu veselību, bet 89% ir noraizējušies par plastmasas ietekmi uz vidi. Šie skaitļi gandrīz precīzi sakrīt ar vidējo iedzīvotāju noskaņojumu  Eiropā.

Ardievas maisiņiem

Savu artavu pārmērīgas plastmasas lietošanas izskaušanai devis arī Latvijas parlaments — aizejošā Saeima 25. oktobra sēdē galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Iepakojuma likumā, kas paredz no 2019. gada veikalos aizliegt bezmaksas plastmasas maisiņus.

Ierobežojumi attieksies uz visu veidu plastmasas maisiņiem neatkarīgi no to materiāla biezuma. Atkāpe paredzēta tikai attiecībā uz ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņiem, kuru materiāla biezums nesasniedz 15 mikronus un kuri nepieciešami higiēnas nolūkos vai paredzēti vaļējas pārtikas primārai iepakošanai, kad to izmantošana palīdz novērst pārtikas izšķērdēšanu.

Iepakotāju pienākums tirdzniecības vietās būs aizvietot vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus ar iepakojumu no dabisko šķiedru un bioplastmasas izejmateriāliem un informēt patērētājus par plastmasas maisiņu patēriņa samazināšanas nepieciešamību un alternatīviem iepakojuma veidiem, ziņo LETA.

Plastmasas ierobežojumi

Daži piemēri pasaulē

Kopš 2017. gada augusta ikvienu personu Kenijā, kuru pieķers plastmasas maisiņu ražošanā, pārdošanā vai lietošanā, var sodīt ar četriem gadiem cietumā vai 38 000 ASV dolāru sodu.

Jau kopš 2008. gada pilnīgs plastmasas maisiņu aizliegums ieviests Ruandā — pārkāpējiem draud 61 ASV dolāra sods.

2016. gadā Francija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas apņēmusies līdz 2020. gadam pilnībā izskaust plastmasas glāžu, šķīvju un galda piederumu lietošanu. Gadu pirms tam tika pieņemts plastmasas maisiņu aizliegums.

No šā gada 1. jūlija ASV pilsēta Sietla, kur mājo globālais kafejnīcu tīkls Starbucks, aizliegusi plastmasas salmiņus.

Kopš 2016. gada februāra specifisks nišas aizliegums ieviests Vācijas pilsētā Hamburgā — tur vairs nelieto vienreizlietojamās kafijas krūzes, kas ir grūti pārstrādājamas.

Oi, atkal iekrituši!

Krievijas izlūkdienesti piedzīvojuši jau otro kaunpilno atmaskošanu: pēc divu «tūristu» vizītes Anglijā, kur viņi katedrāles apskatīšanas vietā ar nervu indi apsmidzināja Sergeja Skripaļa durvju rokturi, tagad četri aģenti pieķerti spiegojam Nīderlandē

Pēc nolaišanās Amsterdamas lidostā četri krievi izskatījās kā tipiski biznesa ceļotāji. Divi no viņiem — Aleksejs Miņins un Oļegs Sotņikovs — nepiespiestā solī soļoja pa ielidošanas zāli. Videokamerās redzamais Sotņikovs, pieliecis galvu, kaut ko jokoja. Aiz viņiem nāca divi jaunāki vīrieši. Jevgeņijs Serebrjakovs un Aleksejs Moroņecs. Abiem jau sākuši atkāpties mati.

37, 41 un 46 gadus vecie vīrieši bija diplomāti. Vismaz tā bija rakstīts pasēs. Katrā ziņā viņi te bija ieradušies ar kādu uzdevumu, jo sagaidīt ielidojušos bija ieradusies kāda uzvalkā ģērbusies amatpersona no Krievijas vēstniecības.

Patiesībā viņi nebija nekādi tūristi, kā četrotne centās apgalvot vēlāk. Viņi ir Krievijas militārā izlūkdienesta GRU slepenie aģenti. Izmeklētāji tagad ir pārliecināti, ka šie četri spiegi darbojas GRU kiberuzbrukumu nodaļā un viņu mērķis bija Ķīmisko ieroču aizliegšanas organizācija (OPCW).

OPCW galvenā biroja ēka atrodas Hāgas centrā, stundas brauciena attālumā no Amsterdamas lidostas. Vīrieši noīrēja neuzkrītošu melnu Citroën C3 un devās ceļā. Tā bija otrdiena, 10. aprīlis. Katram spiegam bija specifiska loma. Moroņecs un Serebrjakovs ir kiberspeciālisti, savukārt Miņins un Sotņikovs bija atbildīgi par izlūkošanu un plānotās operācijas raitu norisi.

Nav grūti iedomāties, kāpēc Maskava vēlas ielauzties OPCW iekšējās komunikācijas tīklā. Piecas nedēļas pirms tam — 4. martā — divi citi GRU aģenti Anglijas dienvidos mēģināja nogalināt savu bijušo kolēģi un pārbēdzēju Sergeju Skripaļu. Šim nolūkam viņi izmantoja nervu indi Novičok. Sazvērestība neizdevās — Skripaļs izdzīvoja. Savukārt Lielbritānijas valdība ir publiski apsūdzējusi Krievijas valsti par šīs slepkavības pasūtīšanu. Kremlis to kategoriski noliedz.

Pēc uzbrukuma Anglijā atsevišķu izmeklēšanu veica arī OPCW un gatavojās publiskot savus secinājumus. Tie apstiprināja faktus, ko pirms tam bija paudusi britu valdība. Sekoja starptautisks Maskavas nosodījums. Paralēli OPCW veica vēl vienu izmeklēšanu: kura karojošā puse ir izmantojusi ķīmiskos ieročus Sīrijas galvaspilsētas piepilsētā Dumā. Rietumi vainoja Asada režīmu, bet Maskava — nemierniekus.

Pēc ierašanās Hāgā Miņins nākamajā dienā devās izpētīt mērķi, apgalvo nīderlandiešu izmeklētāji. Viņš safotografēja gan OPCW ēku, gan arī kaimiņos esošo Marriott viesnīcu. Viņš tur atgriezās vismaz vēl vienu reizi. Par operācijas datumu bija izvēlēts 13. aprīlis. Četri krievi atbrauca pie Marriott un novietoja īrēto auto līdzās esošajā stāvvietā — pretējā ielas pusē no OPCW biroja.

Nodevīgais taksometra čeks

Teorētiski GRU aģentiem vajadzētu būt elites spiegiem, tas ir, labi mācītiem profesionāļiem, kas zvērējuši uzticību tēvijai un skrupulozi mācīti izlūkošanas operāciju veikšanai. Patiesībā Hāgā iebraukusī četrotne izrādījās pavirši amatieri. Izskatās, ka britu izlūkdienests bija saņēmis ziņas par plānoto operāciju, par to informēja Nīderlandi, un četri vīrieši tika izsekoti jau kopš nolaišanās Amsterdamā.

Kad nīderlandieši pieņēma lēmumu aizturēt krievu spiegus, viņu automašīnas bagāžniekā tika atrastas modernas ierīces: dators, 4G viedtālrunis, transformators un soma ar baterijām. Bagāžniekā atradās arī balta četrstūra Wi-Fi paneļantena, piesegta ar melnu lietusmēteli. Baterijas spiegi bija nopirkuši Hāgā, saglabājuši pirkuma čeku. Serebrjakovs sev līdzi bija atvedis arī papildu ietaises Wi-Fi tīkla uzlaušanai.

Lai neatstātu nekādas pēdas, spiegi bija līdzi paņēmuši arī atkritumus no viesnīcas: plastmasas iepirkšanās maisiņā bija saliktas zaļās Heineken alus skārdenes un tukšas sulas pudeles. Pie četriem vīriešiem tika atrasts arī parastiem ceļotājiem netipisks skaidras naudas apjoms: 20 000 ASV dolāru un 20 000 eiro. Pilnīgi jaunas banknotes.

Vispārliecinošākie pierādījumi bija spiegiem atņemtajos telefonos un fotokamerā. Viens no aizturētajiem gan centās ātri iznīcināt savu telefonu. Nīderlandiešu izmeklētāji norāda — tā ir vēl vien liecība, ka viņi saņēmuši attiecīgu drošības apmācību. Viens no telefoniem pirmoreiz tika ieslēgts tikai 9. aprīlī. Mobilo sakaru torņa fiksētas koordinātas liecināja, ka tas noticis GRU kazarmās Komjauniešu prospektā Maskavā.

Atšķirībā no izšķērdīgā kinovaroņa Džeimsa Bonda krievu spiegi rūpīgi veica savu tēriņu uzskaiti, lai vēlāk pieprasītu tos atmaksāt. Piemēram, Moroņecs bija saglabājis taksometra čeku. Tas liecināja, ka 10. aprīlī viņš uz Šeremetjevas lidostu bija izbraucis no GRU galvenās ēkas Horoševska maģistrālē. 32 km garais brauciens izmaksājis 842 rubļus (11 eiro).

Firma Be Taxis apstiprinājusi, ka čeks ir īsts. «Jā, mūsējais. Šoferis Cvetkovs strādā arī šodienas maiņā,» atbildēja viens no firmas darbiniekiem.

Pēc aresta Hāgā Rietumu izlūkdienesti sāka sīkāk pētīt citas iespējamās GRU operācijas ārzemēs. Atklājumi bija satriecoši. Laikā, kad Maskava tika apsūdzēta par valsts atbalstītu sporta dopinga programmu, Serebrjakovs 2016. gada augustā bija devies uz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro. Viņa datorā tika atrasta fotogrāfija, kurā 37 gadus vecais vīrietis redzams tribīnēs ar jaunu sievieti, kam mugurā bija krekliņš ar uzrakstu Rossija.

2017. gada decembrī Serebrjakovs izlidoja uz Malaizijas galvaspilsētu Kualalumpuru. Tur viņš apmetās Grand Millennium viesnīcā. Nīderlandiešu izmeklētāji pieļauj, ka šī izspiegošanas brauciena mērķis bija Malaizijas ģenerālprokurors un policija. Abas iestādes tobrīd nodarbojās ar 2014. gada vasarā virs Ukrainas notriektās malaiziešu pasažieru lidmašīnas izmeklēšanu. Pretgaisa raķete BUK bija ievesta no Krievijas, ir pārliecināti nīderlandieši.

Burtiski dažas dienas vēlāk Serebrjakovs jau bija pārlidojis uz Lozannu Šveicē. Viņa dators saglabājis informāciju, ka spiegs pieslēdzies bezvadu interneta tīklam gan Alpha-Palmiers, gan Palace viesnīcās. Visticamāk, viņa mērķis bija ielauzties Pasaules Antidopinga aģentūras WADA tīklā un inficēt to ar GRU izstrādātu datorvīrusu.

Laikā, kad Serebrjakovs atradās Lozannā, WADA bija sākusi informēt Starptautisko Olimpisko komiteju par ilgstošu Kremļa atbalstītu krievu sportistu dopingu. WADA ir jau senāks Maskavas mērķis: vienā no spiegiem konfiscētajiem datoriem saglabājušies dati, ka tas bijis pieslēgts internetam viesnīcā, kur 2016. gadā notika WADA kongress.

Izrādās, ka Hāga nebija četru krievu «biznesmeņu» īsā ceļojuma pēdējā pieturvieta. GRU vīri bija nopirkuši vilciena biļetes, lai 17. aprīlī no Utrehtas dotos uz Berni Šveicē. Viņu mērķis bija Bernes pievārtē strādājošā Spiez laboratorija. Pēc uzbrukuma Skripaļam briti bija nosūtījuši šveiciešiem izmantotās indes paraugus otrreizējai pārbaudei. Arī šī laboratorija apstiprināja, ka Skripaļs un viņa meita Jūlija tika saindēti ar Novičok.

Kremlis taisnojas

Pēc aizturēšanas Hāgā visi četri spiegi tika izraidīti uz Krieviju. Kremlis visus atklājumus noliedz, jo tā esot «sabiedrības uzmanības novēršana no asām domstarpībām, kas šobrīd šķeļ pašas Rietumu valstis», paziņojis ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Aprīļa incidents «tagad izrakts un izmests publiskā vidē, lai nebūtu jārunā par smagiem jautājumiem ES un NATO darba kārtībā».

«Krievu speciālistu brauciens uz Hāgu nebija nekāds noslēpums,» apgalvo Lavrovs. «Viņi ne no viena neslēpās ne lidostā, ne viesnīcā, ne vēstniecības apmeklēšanas laikā. Viņi tika aizturēti bez jebkādiem paskaidrojumiem, viņiem tika liegta sazināšanās ar vēstniecību, un viņiem pieprasīja izbraukt. Tas viss izskatās pēc pārpratuma.»

Lavrovs preses konferencē izvairījās atbildēt uz jautājumiem par nīderlandiešu savāktajiem pierādījumiem, savukārt Krievijas prezidenta Vladimira Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs izaicināja Nīderlandi piegādāt specifisku informāciju pa oficiālajiem kanāliem.

Krievijas ziņu aģantūra Interfax atsevišķā paziņojumā atreferēja Aizsardzības ministrijas skaidrojumu, ka konfiscētās ierīces izmantotas, lai pārbaudītu Krievijas vēstniecības informatīvo sistēmu noturību pret kiberuzbrukumiem. (Starp Krievijas vēstniecību Hāgā un OPCW ēku ir nepilns kilometrs — red.)

Uz jautājumu, vai Kremlis tagad nedomā par izmaiņām Aizsardzības ministrijas un GRU vadībā, Peskovs atcirta: «Šāda veida informācija, dabiski, nevar būt tam par pamatu.»

Krievijas militārā izlūkdienesta (GRU) aktivitātes

2014
Britu tiesībsargājošās iestādes tur aizdomās GRU par «ļaunprātīgām aktivitātēm», cenšoties ielauzties izmeklētāju datoros, kas pētīja pasažieru lidmašīnas Amsterdama—Kualalumpura reisa MH17 notriekšanu.

Nīderlandes aizsardzības ministre Anke Bijlevelda: «Mums ir informācija, ka par šo izmeklēšanu interesējas Krievijas izlūkdienesti, un mēs attiecīgi rīkojamies.»

2016
Amerikāņu izmeklētāji atklāja, ka GRU apakšvienība nr. 26165 ielauzās ASV demokrātu partijas datorsistēmā un pirms vēlēšanām nopludināja Hilerijas Klintones un citu demokrātu e-pastus.

ASV varas iestādes apsūdzēja GRU par centieniem ielauzties starptautiskās un dažu nacionālo antidopinga aģentūru, Starptautiskās Olimpiskās komitejas un futbola federācijas FIFA datorsistēmās.

2016. gada Riodežaneiro olimpisko spēļu laikā krievu aģenti uzlauza Sporta arbitrāžas tiesas mājaslapu. Tiesa tobrīd izskatīja lietas par krievu sportistiem, kas pieķerti aizliegtu preparātu lietošanā.

2017
GRU apsūdzēta par uzbrukumu ar ļaunatūru Ukrainas infrastruktūrai 2107. gada jūnijā — no ierindas tika izsisti bankomāti, degvielas uzpildes staciju, aptieku un slimnīcu datortīkli. Žurnāls Wired citē kādu anonīmu amatpersonu Baltajā namā: ļaunatūra radīja 10 miljardu dolāru zaudējumus gan Ukrainā, gan citās valstīs.

2018
Britu varas iestādes apsūdz divus krievu spiegus par pārbēgušā Krievijas specdienestu darbinieka Sergeja Skripaļa indēšanas mēģinājumu šā gada martā. Kad sākās izmeklēšana, GRU centās ielauzties Lielbritānijas Ārlietu ministrijas datortīklā.

Aprīlī četri spiegi ieradās Nīderlandē, lai ielauztos un ar ļaunatūru inficētu Ķīmisko ieroču aizliegšanas organizācijas datortīklu.

«Izvestīcija», ko sauc par MO

Viļņā durvis ver iespaidīgs privātais modernās mākslas muzejs

Tam vajadzēja notikt citā laikā un citā vietā. Laikmetīgās mākslas muzeju, kurš šonedēļ vērs durvis Lietuvas galvaspilsētā, bija iecerēts pabeigt būvēt jau 2014. gadā, kolekcionāram, zinātniekam un uzņēmējam Viktoram Butkum sadarbojoties ar Viļņas pašvaldību.

Taču, kad pēc vēlēšanām nomainījās vara un pēc dažu gadu pārtraukuma pilsētas mēra krēslā atkal sēdās Artūrs Zoks, kurš ir slavens ar savām ambiciozajām idejām, tika nolemts atgriezties pie plāniem celt Gugenheima muzeju, kura projektu konkursā par uzvarētāju jau bija pasludināta pasaulslavenā arhitekte Zaha Hadida.

Neres krastā, kur vajadzēja izaugt Zahas Hadidas projektētajai Gugenheima muzeja ēkai, pagaidām zaļo zāle, savukārt Viktors Butkus, sapratis, ka, darbodamies viens, mērķi sasniegs daudz ātrāk nekā kopā ar politiķiem un birokrātiem, tagad pieredz goda un slavas stundas. Sākotnēji iecerēto muzeju sauca par Modernās mākslas centru, bet vēlāk tas tika nodēvēts par modernās mākslas muzeju MO.

Biznesu pārdeva amerikāņiem

64 gadus vecais Butkus tika pie bagātības pirms astoņiem gadiem, kad 2010. gadā ASV biotehnoloģiju kompānija Thermo Fisher Scientific par 270 miljoniem ASV dolāru iegādājās tajā pašā jomā strādājošo Viļņas akciju sabiedrību Fermentas. Šis uzņēmums bija izveidots pie Biotehnoloģiju institūta, kurš darbojās padomju laikos, un uzņēmuma talantīgie zinātnieki un menedžeri bija pratuši to padarīt par pamanāmu spēlētāju starptautiskajā biotehnoloģiju tirgū. Darījums ar Fermentas iegādi tolaik bija valsts rekords un dāvāja Lietuvai ne vienu vien jaunu miljonāru, bet uzņēmuma vadītājs Viktors Butkus par akcijām saņēma aptuveni 60 miljonus dolāru.

Habilitētais fizikas zinātņu doktors neilgi pēc darījuma noslēgšanas darbu uzņēmumā pameta un kopā ar sievu Dangoli pievērsās hobijam — mākslas darbu kolekcionēšanai. Par intereses objektu viņi izraudzījās mūsdienu lietuviešu autoru darbus, kas radīti laikā no 20. gadsimta 60. gadiem līdz neatkarības atjaunošanai, bet vēlāk paplašināja šo laikposmu līdz mūsdienām. Viktors Butkus stāstīja, ka šis periods nav izraudzīts nejauši: tolaik, kad bruka Padomju Savienība un atjaunotā Lietuva centās nostāties uz kājām, valsts muzejiem trūka līdzekļu jaunu mākslas darbu iegādei, tāpēc dažu gadu desmitu mākslas vēsture varēja vienkārši aiziet zudībā. Kolekcionāram iepatikās doma par šī roba aizpildīšanu. Kolekcija strauji auga, drīz vien ģimenes mājās vairs nebija vietas, un tā radās ideja izveidot šim krājumam īpašu muzeju. Šobrīd Butku ģimenes kolekcijā ir ap 5000 darbu, ko radījuši aptuveni 240 autoru.

Pirms gada tradicionālajā līderu konferencē Lūzuma punkts, uz kuru Palangā allaž pulcējas slavenāko Lietuvas uzņēmumu īpašnieki un vadītāji, Butkus gandrīz vai pirmo reizi atklāti un plaši stāstīja par MO projektu, uzsvērdams, ka vienmēr runā tikai par reāliem darbiem, nevis nākotnes plāniem. Viktors Butkus ir pazīstams kā atturīgs cilvēks, kurš cenšas izvairīties no plašsaziņas līdzekļu uzmanības, bet minētajā konferences pēcpusdienā viņš savaldzināja auditoriju ar vienkāršību, sirsnību un labu humora izjūtu. «Jūs visi te runājat par investīcijām, taču mans MO projekts ir «izvestīcija»,» ar šādiem vārdiem kolekcionārs sasmīdināja zāli.

Viņš atzinās, ka bieži ir dzirdējis jautājumu, kāpēc tik «muļķīgi» tērē savu naudu. «ASV miljardieris Vorens Bafets teicis, ka ir kauns nomirt bagātam. Sākumā es to nesapratu, bet vēlāk sāku domāt, ka man vēl ir daudz naudas un kas notiks, ja nomiršu. Būs kauns,» smaidot skaidroja Butkus. Viņš piebilda, ka arī doma par visas naudas atdošanu savām trim atvasēm nešķita laba, jo statistika liecina, ka trešā paaudze naudu parasti izšķērdē ne pašiem labākajiem mērķiem.

Tāpēc tika nolemts investēt mākslā, un, galu galā, šī nodarbošanās interesēja gan pašu Viktoru Butku, gan viņa sievu. «Bērni izaudzināti, un mums ar sievu būs citas kopējas intereses,» jokojot teica kolekcionārs. Tagad viņš rēķina, ka šī «izvestīcija» (mākslas kolekcija un MO muzeja ēka) ir izmaksājusi 20 miljonus eiro. Pagaidām.

Projektēja slavens arhitekts

Redzēdams, ka Viļņas pašvaldības vadītāji pagriež muguru, Viktors Butkus nepadevās un nolēma modernās mākslas muzeju uzcelt viens pats. Viņš Vaļņa ielā (Pylimo gatvė) Viļņas vecpilsētā nolūkoja pamesto padomu laikos celtā kinoteātra Lietuva ēku, kuru vēl pirms 2008. gada krīzes bija iecerēts nojaukt un pārvērst par dzīvokļu un komerctelpu kompleksu. Tolaik nekustamo īpašumu attīstītāju buldozerus apturēja sadumpojusies Viļņas mākslinieku kopiena, kas centās visus pārliecināt, cik nozīmīga ir šī kultūras vajadzībām atvēlētā padomju laika ēka.  Mākslinieku un uzņēmēju strīdi ieilga, pienāca pasaules finanšu krīze, un pamestā ēka turpināja lēnām brukt. Kad Viktors Butkus paziņoja, ka šajā vietā iecerējis būvēt modernās mākslas muzeju, protestētāji vairs neredzēja jēgu veco kinoteātri aizstāvēt.

Kinoteātra un tuvējā laukuma vietā tagad atrodas balts kubs ar nošķeltu stūri un plašām kāpnēm, un vēl tikai pirms nedēļas šo ēku ieskāva celtnieku žogs. Taču, kad līdz oficiālajai atklāšanai bija palikušas tikai dažas dienas, muzejs pavēra durvis apmeklētājiem, un neticami siltajā oktobra otrajā nedēļas nogalē te jau pulcējās viļņieši ar ģimenēm. Nav šaubu, ka tuvākajā laikā MO piesaistīs daudz uzmanības.

Bieži gadās, ka dažādu ievērojamu objektu projekti saceļ daudz trokšņa vai pat izraisa atklātus strīdus. MO muzeja projektu sabiedrība uzņēma visnotaļ savaldīgi, taču nevar apgalvot, ka par iemeslu tam būtu arhitekta autoritāte. Par MO projekta vadītāju tika izraudzīts slavenais ASV arhitekts Daniels Lībeskinds, kura vizītkarte ir augstākais Ņujorkas debesskrāpis One World Trade Center, kas izaudzis teroristu sagrauto dvīņutorņu vietā. Lībeskinds no lietuviešiem jau ir izpelnījies asu kritiku par citu savu projektu — daudzstāvu biroju ēku, kuras celtniecībai Viļņā būtu jāsākas pavisam drīz.

Mersedess Lietuvai

Lietuviešu Facebook profilos jau sāk ņirbēt MO fotogrāfijas, MO un tā izveidotāji milzīgu plašsaziņas līdzekļu uzmanību izpelnīsies gan tagad, gan vēl dažas nedēļas pēc atklāšanas, taču pamazām šī uzmanība noplaks, un pēc nedaudziem mēnešiem saruks arī ziņkārīgo apmeklētāju straume. Kā MO plāno dzīvot tālāk?

Muzeja izveidotāji vēlētos, lai MO nebūtu ierasti konservatīvs muzejs, kurā apmeklētājs ieklīst tikai reizi mūžā vai labākajā gadījumā ik pēc dažiem gadiem — apskatīt jaunu izstādi vai atjaunotu ekspozīciju. MO ir iecerēts rīkot dažādas izglītojošas programmas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Jaunajam muzejam būtu jākļūst par pastāvīgu sabiedrības un mākslinieku  pulcēšanās vietu.

Gan tolaik, kad vēl tika meklēta vieta muzejam, gan tad, kad tā sienas jau pamazām slējās augšup, MO komanda ne tikai vāca jaunus eksponātus kolekcijai, bet arī izdeva bērniem un pieaugušajiem paredzētu grāmatu sēriju par mākslu, aktīvi iesaistījās dažādos kultūras projektos un veidoja tos pati. Daži no šiem projektiem iemantoja kulta statusu, piemēram, vairāku gadu laikā Viļņas vecpilsētā Literātu ielas mūra žogi tika izrotāti ar miniatūriem mākslas darbiem, kas iemūžināja lietuviešu un citzemju dzejnieku un rakstnieku piemiņu. Bija arī daudz citu darbu un projektu, kuru rezultāti tagad būs sakopoti MO.

Muzejā strādās 14 darbinieku, un Viktors Butkus rēķina, ka MO uzturēšanai būs vajadzīgs miljons eiro gadā. Pat vispopulārākie muzeji nespējot visus izdevumus segt ar ieņēmumiem no biļešu pārdošanas: šādi ienākumi nodrošinot tikai 30—40 vai labākajā gadījumā 50% no nepieciešamajiem līdzekļiem. MO cer pelnīt arī ar telpu nomu, kā arī ar suvenīru un grāmatu tirdzniecību, taču arī ar to nepietiks.

MO komanda ir pārliecināta, ka izdosies veiksmīgi piedalīties dažādās valsts finansētās programmās, atbalstu ir solījusi sniegt Viļņas pašvaldība, tiek cerēts arī uz privātu atbalstītāju palīdzību. Viktors Butkus arī uzskata, ka biznesa elites pienākums ir iesaistīties kultūras dzīvē, investēt, lai pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai māksla kļūtu pieejamāka: tikai tā sabiedrībā var samazināt saspīlējumu un radīt labākus apstākļus arī sev, jo politiski nestabilā valstī ir grūti attīstīt biznesu, turklāt ir nepatīkami dzīvot.

Līdz ar to Lietuvā, kur daudzi joprojām meklē, kurš vainīgs, ka pēc eiro ieviešanas pieauga cenas, MO biļetes patīkami pārsteigs: pieaugušajiem tā maksās septiņus eiro, bet skolēniem, studentiem un pensionāriem — 3,5 eiro.

Viktors Butkus ir gatavs vēl piecus gadus finansēt muzeja darbību un segt tā darbības zaudējumus, bet pēc tam cer saņemt lielāku valsts atbalstu. «Es nopirku Lietuvai mersedesu, taču benzīnu ieliet vajadzēs pašai,» teica MO izveidotājs.

Advokāta TARTLE

30. augustā Viļņā, Užupes rajonā, kas atrodas līdzās vecpilsētai un reizēm tiek dēvēts par Viļņas Monmartru, tika atklāts ievērojamā Lietuvas advokāta Rolanda Vaļūna privātais mākslas centrs TARTLE.

Visās Baltijas valstīs strādājošā advokātu biroja Ellex vadošais partneris Rolands Vaļūns ir sakrājis 7000 eksponātu, starp kuriem ir aptuveni tūkstotis glezniecības darbu, vairāk nekā 360 skulptūru, senās Lietuvas Dižkunigaitijas un Polijas kartes, grāmatas.

TARTLE centrā ir eksponēta kolekcija, kas iepazīstina ar Lietuvas mākslas vērtībām un vēsturiskajiem artefaktiem, sākot no pagānisma laika kultūras mantojumu līdz mūsdienu mākslai. Centra mērķis ir kopt, vākt un atgādāt atpakaļ uz Lietuvu pa pasauli izkaisīto lietuvisko kultūras un vēstures mantojumu, un, galvenais, padarīt to pieejamu sabiedrībai. Vēl viena svarīga kolekcijas daļa ir mūsdienu lietuviešu un ārvalstu mākslinieku darbi.

Spiegs, ko Krievija aizmirsa

Divdesmitgadīgo IT studentu Krievija savervēja, lai spiegotu Igaunijā, taču pēc notveršanas krievi viņu pameta likteņa varā. Tagad, sēžot aiz restēm, puisis Re:Baltica atklāj, kas un kā īsti notika

Pirms nepilna gada — 4. novembrī — igauņu robežsargi lūdza Alekseju Vasiļjevu izkāpt no automašīnas. Pulkstenis bija pusčetri pēcpusdienā. Vasiļjevs ar draudzeni bija ceļā no savas skolas Igaunijas ziemeļaustrumos uz dzimto Sanktpēterburgu. No vietas, kur viņi tika apturēti, jau varēja saskatīt Krievijas karogu, kas plīvo viduslaiku pils tornī robežupes Narvas otrā krastā.

«Dienesta suns kaut ko saodis,» robežsargs paskaidroja Vasiļjevam, lūdzot izkāpt no Mazda3. Pats Vasiļjevs gan uzreiz sapratis, kas viņu sagaida, jo nekad nav aizrāvies ar narkotikām. Patiesais iemesls, visticamāk, ir uzdevums, ko viņš pildījis Krievijas galvenās izlūkiestādes Federālā drošības dienesta (FSB) vajadzībām. Aizturētā vīrieša bažas bija pareizas, jo drīz vien parādījās Igaunijas pretizlūkošanas dienesta KAPO vīri un aizturēja Vasiļjevu aizdomās par spiegošanu.

Vasiļjevs ieslodzījumā pavadīja nākamos četrus mēnešus līdz tiesai, kurā viņam tika piespriesti četri gadi cietumā. «Es gaidu. Gaidu, kad kāds palīdzēs man un maniem tuvākajiem. Taču nekas nemainās,» Vasiļjevs saka intervijā, kad tiekos ar viņu Viru cietumā. «Es te sēžu jau kopš 21. marta. (..) Diemžēl mani nav apmeklējis pilnīgi neviens.»

Slaikā vīrieša mugurā ir brūna cietumnieka forma. Sarunas laikā viņš sēž aiz stikla sienas cietuma tikšanās telpā un uz jautājumiem atbild pa iekšējo telefona līniju. Viņam bijis daudz laika, lai pārdomātu notikušo. Redzams, ka  viņš ir sagatavojies intervijai. Laiku pa laikam ieskatās piezīmju blociņā, kur apkopojis savas domas un piefiksējis to, ko īpaši vēlas uzsvērt. Runā lēni un savu viedokli izklāsta loģiski. «Man ir sajūta — kamēr es biju noderīgs [FSB], viņi bija gatavi sameklēt mani, lai cik tālu es atrastos. Bet tagad es esmu cietumā un vairs neesmu vajadzīgs. Nevienam vairs neesmu vajadzīgs.»

Vasiļjevs stāsta, ka baidījās teikt «nē», kad viņu pirmoreiz uzrunāja FSB. «Ziniet, viņi nekādu lielu izvēles brīvību nemaz nedod. Es biju nobijies, ka atteikšanās radīs sarežģījumus man un manai ģimenei.»

Drīz pēc Vasiļjeva aresta viņu divreiz apmeklēja Krievijas vēstniecības pārstāvis. Kad tiesa atzina viņu par vainīgu, ieslodzītais pieprasīja vēl vienu vēstniecības vizīti. «Godīgi sakot, biju iedomājies, ka vēstniecība pati interesēsies, kas ar mani notiek.» Pieprasītā vizīte notika tikai nesen — jau pēc mūsu intervijas. Krievijas vēstniecība Tallinā no savas puses atteicās sniegt jebkādus komentārus Re:Baltica.

Uzdevums: uzlauzt tīklu

Vasiļjevs ir viens no 12 cilvēkiem, kuri pēdējo trīs gadu laikā notiesāti Igaunijā par apzinātu sadarbošanos ar FSB vai Krievijas militārās pretizlūkošanas aģentūru GRU. Šīs abas spiegu aģentūras kopā ar trešo iestādi — Krievijas Ārējās izlūkošanas dienestu SVR — parasti savervē Vasiļjevam līdzīgus cilvēkus mazu un specifisku uzdevumu pildīšanai. Viņiem jāfotografē armijas bāzes, militārās mācības un militārās tehnikas pārvietošanās. Jāvāc informācija par robežsardzes patruļu grafiku un taktiku, kā arī Igaunijas likumsargājošo iestāžu personālu.

Izvēlētie cilvēki parasti ir viegli ietekmējami mērķi. Daļa no viņiem ir kontrabandisti, kuriem piespiež izvēlēties — sadarbība ar spiegu aģentūrām vai arī ieslodzījums cietumā.

Pārējie ir studenti un sīki biznesmeņi, kuriem ir saistība ar Igauniju. Lielākā daļa pieķerto spiegu ir Krievijas pilsoņi (arī Vasiļjevs) vai abu valstu dubultpilsoņi, kas atvieglo ceļošanu pāri robežai, jo viņiem nav nepieciešama vīza.

Līdz pieķeršanas brīdim Vasiļjevs ar FSB bija sadarbojies pusgadu. Viņš nevēlas atklāt, kādi specifiski uzdevumi doti, tikai pastāsta, ka tas viss ir dokumentēts igauņu izmeklētajā krimināllietā. Publiski zināms, ka viņš tika apsūdzēts pēc kriminālkodeksa panta, kas attiecas uz spiegošanu, kā arī par «gatavošanos ar datoriem saistītam noziegumam». Re:Baltica rīcībā ir informācija, ka tieši datornoziegums bija Vasiļjeva pirmais īstais uzdevums pēc FSB rīkojuma.

Pats ieslodzītais stāsta, ka FSB lūdza viņu uzrakstīt kodu, kas palīdzētu ielauzties kādas Igaunijas valdības institūcijas iekšējā bezvadu interneta tīklā. Vasiļjevs atsakās atklāt, kas tā bija par iestādi. Kiberdrošības eksperts, ar kuru konsultējās Re:Baltica, uzskata, ka potenciālais kaitējums varētu būt fatāls. «Izlaužoties cauri iekšējā tīkla perimetram, iebrucēji varētu sākt klusi novērot šo tīklu, mainīt piekļuves līmeņus, radīt jaunas sāndurvis un, iespējams, kaitēt arī citām nacionālajām institūcijām,» saka kompānijas CybExer Technologies galvenais operāciju menedžeris Āre Reintams.

Vasiļjevs stāsta, ka tieši aizturēšanas dienā viņš uz Krieviju vedis izstrādāto kodu, lai to nodotu FSB kontaktpersonai. «Man vienkārši bija jāpārved šie dati pāri robežai un jānodod tālāk. Tikšanās bija paredzēta vai nu Kingisepā, vai arī Ivangorodā. Viņi bija solījuši uzmeklēt mani.»

«Šajā lietā, atklājot pārkāpumu jau sākotnējā stadijā, mums ir izdevies novērst liela mēroga kaitējumu nacionālajai drošībai,» saka KAPO superintendants Haris Pūseps. «Vienlaikus šī lieta ir labs piemērs tam, ka piekrišana [sadarboties ar FSB] parasti ar neko labu nebeidzas.»

«Neko nezina par manu Ļošu»

Vasiļjevs, kuram tagad ir 21 gads, izaudzis Sanktpēterburgā. Lai palīdzētu mammai savilkt galus, viņš jau 16 gadu vecumā sāka strādāt kādā vietējā fotosalonā. Un ātri sapratis, ka pārticīgākai dzīvošanai ir nepieciešams iegūt labu izglītību. Puisis vēlējies doties uz Eiropu, bet mamma negribēja laist viņu prom pārāk tālu.

No divām iespējām, kam piekritusi mamma Jeļena — Somija vai Igaunija, Aleksejs izvēlējies Igauniju.

Vispirms viņš sācis studēt informācijas tehnoloģijas profesionālajā skolā Sillamē, bet vēlāk Kohtla-Jervē. (Abas ir nelielas pilsētiņas Igaunijas ziemeļaustrumos, kurās vairākums iedzīvotāju runā krievu valodā.) No turienes līdz Sanktpēterburgai ir tikai dažu stundu brauciens autobusā. Vasiļjevs stāsta, ka brīvajā laikā piepelnījies kā mājaslapu dizainers, lai palīdzētu mammai un savam divus gadus vecajam brālim segt ikdienas tēriņus, piemēram, īri.

Pēc Vasiļjeva aresta, kad viņš vairs nespēja atbalstīt ģimeni, mammai un brālim nācās izvākties no dzīvokļa. «Kādu laiku viņi pat nakšņoja pie draugiem. Un no FSB puses manai ģimenei netika sniegta pilnīgi nekāda palīdzība. Lielāko daļu savas algas mamma iztērē par īri, bet es viņu vairs nevaru atbalstīt.»

Vasiļjeva māte Jeļena Pasoveca Re:Baltica stāsta, ka no dzīvokļa viņai pieprasīja izvākties vienas dienas laikā. «Tas notika ziemas vidū. Mājas īpašnieks pateica, ka nevēlas «tādus kā mēs», ar to domājot cilvēkus, kam kāds no ģimenes locekļiem ir cietumā.»

Sieviete apgalvo, ka ne vēstniecība, ne arī Krievijas valdības aģentūras ne reizi nav ar viņu sazinājušās un nav piedāvāju-šas palīdzību. «Es pati biju aizgājusi uz tikšanos vietējā tiesībsargājošajā iestādē, bet viņi atbildēja, ka neko nezina par manu Ļošu. Nav pat nekādas jēgas mēģināt vēlreiz.» Pasoveca neatklāj iestādi, uz kuru bija aizgājusi.

Tiesāšanās parādi

«Krievija nekad nav varējusi lepoties ar to, ka tā aizstāv savus pilsoņus, kuri pieķerti citās valstīs. It īpaši lietās ar sīkiem aģentiem,» saka britu drošības politikas eksperts un izlūkdienestu eksperts Edvards Lūkass. Viņa skatījumā uzmanības trūkums nozīmē, ka Vasiļjevam tas ir bijis pirmais uzdevums pēc FSB rīkojuma, taču tas nav izpildīts, vai arī viņš pieļāvis kādas kļūdas. «Ja jau pirms tam nav bijusi panākta vienošanās, kā FSB rīkosies, ja aģents tiks pieķerts, tad es nebrīnos, ka tagad FSB to visu vairs neņem nopietni,» uzskata Lūkass.

Vasiļjevs apgalvo, ka viņam esot solīts nepamest likteņa varā. «Lūdzu, saprotiet mani — brīdī, kad mani savervēja, es īsti nezināju, ko no tā visa gaidīt. Viņi solīja palīdzēt man un ģimenei materiāli, ja ar mani kaut kas notiks. Diemžēl izrādījās, ka tā nav taisnība,» intervijā cietumā stāsta jaunais vīrietis.

Viņš apgalvo, ka vervēšanas laikā viņš nupat bija sasniedzis savu 20. dzimšanas dienu. FSB teica, ka maksās par izpildītajiem uzdevumiem, kā arī apsolīja izkārtot dažādus ceļojumus un ekskursijas. Viņš cerēja, ka slepenais darbs būs interesants un palīdzēs attīstīt profesionālās iemaņas. «Bet tas nenotika.» Viņš atsakās atbildēt, cik daudz FSB viņam samaksājis līdz šim.

Tagad Vasiļjevam pašam jāatrod veids, kā samaksāt par advokāta pakalpojumiem un arī atlīdzināt Igaunijas valstij 1250 eiro par tiesas izdevumiem. «Man vajag darbu, lai to samaksātu, bet par vienu darba stundu cietumā maksā 60 centus. Nedomāju, ka šeit varēšu nopelnīt tik daudz, lai segtu visus izdevumus,» saka notiesātais.

Spiega pieķeršana vienmēr ir sarežģīts jautājums jebkurai izlūkošanas aģentūrai, stāsta izlūkdienestu pētnieks ar vēsturnieka grādu Ivo Jūrvē no Tartu Universitātes. «Kad tiek pieķerts izlūkdienesta aģents, viņa dzimtās zemes valdībai jāatrod ticams noliegums, lai samazinātu negatīvu politisko efektu. Viņi meklē iespēju paziņot: «Mēs neko nezinājām.» No otras puses, viņiem tomēr  ir jācenšas palīdzēt saviem aģentiem, lai to pamanītu arī iespējamie nākotnes rekrūši. Pretējā gadījumā turpmāka vervēšana kļūst neiespējama.»

Vasiļjeva gadījumā svārsts vairāk novirzījies noliegšanas virzienā. «Vai tas varētu nozīmēt, ka Vasiļjevam ir maza vērtība FSB skatījumā? Tā izskatās,» saka Jūrvē.

Aleksejam Vasiļjevam ieslodzījumā būs jāpavada vēl trīs gadi. «Būt cietumā nav nekāda patīkama lieta,» viņš saka, lūkojoties uz mani caur stikloto sienu.

Māte savu dēlu cietumā apmeklējusi divreiz. Viņiem dota iespēja aprunāties pāris stundas — caur stiklu. Papildus tam abiem atļauts sazināties telefoniski reizi mēnesī pa desmit minūtēm.

Māte apgalvo, ka dēls viņai nekad nav skaidri pastāstījis, ko darījis FSB labā. «Pat tad, kad apciemoju viņu cietumā, viņš nevēlējās atklāt, kas tieši notika. Domāju, ka viņš vienkārši nevēlas mani apbēdināt vēl vairāk.»

Otrs cilvēks, pēc kura Aleksejs skumst, ir viņa draudzene. «Viņa un mana mamma tagad ir mans vienīgais atbalsts,» saka Vasiļjevs. Taču viņš šaubās, vai draudzene viņu sagaidīs iznākam no cietuma. «Ziniet, četri gadi ir ļoti ilgs laiks. Pašlaik viņa saka, ka gaidīs. Bet es nezinu… Laiks rādīs.»

Uz jautājumu, vai īsajā spiega karjerā Vasiļjevs jebkad sevi salīdzinājis ar Džeimsu Bondu, ieslodzītais atbild skarbi: «Džeimss Bonds ir romantizēta filma. Reālā dzīve ir daudz smagāka. Mana ikdiena tagad ir cietums. Te nav nekādu laimīgo beigu.»

«Putina režīms ir fašistisks»

Varas sistēma Krievijā jau sāk šķobīties, taču Putins noteikti izmantos jebkuru iespēju likt Baltijas valstu politiskajai elitei justies atkarīgai, pārliecināts viņa asākais kritiķis Mihails Hodorkovskis

Nakts diskusijas temats Rīgas konferencē 2018 pagājušo piektdien bija Kremļa stratēģija Krievijai. Programmā bija pieteikti četri runātāji, taču, diskusijai sākoties, paneļa dalībnieku rindā bija vēl viens, tukšs krēsls.

Piektais paneļa dalībnieks tobrīd vēl bija ceļā privātā lidmašīnā no Londonas uz Rīgu un pievienojās diskusijai tās vidū. Tas bija Mihails Hodorkovskis. Latvijas vēstniecība Apvienotajā Karalistē bija sarūpējusi «galvenajam Kremļa kritiķim trimdā», kā viņu dēvē The Economist, iespēju apmēram trīs stundas pabūt Rīgā.

Savulaik naftas kompānijas Jukos īpašnieku un bagātāko cilvēku Krievijā 2003. gadā varas iestādes apcietināja un 10 gadus noturēja cietumā. 2013. gadā Putins pēc Rietumu politiķu spiediena Hodorkovski apžēloja, un viņš uzreiz emigrēja uz Šveici. 2014. gadā Hodorkovskis atjaunoja 2001. gadā dibināto fondu Atvērtā Krievija, kura mērķis ir veicināt pilsoniskas sabiedrības veidošanos Krievijā.  2015. gadā viņam Krievijā aizmuguriski izvirzītas jaunas apsūdzības. Šogad martā Hodorkovskis paziņoja, ka ir atteicies no miesassargiem, jo, ja Putins vēlēsies viņu nogalināt, «nekādi drošības pasākumi to nenovērsīs».

Hodorkovskis uzskata, ka Krievijā nepietiek tikai nobalsot, lai varētu notikt pārmaiņas, un ir jābūt gatavam riskēt arī ar dzīvību. Viņaprāt, Putina izveidotā varas sistēma nav stabila, un to parādot arī vairāku valdošās partijas Vienotā Krievija kandidātu sakāve gubernatoru vēlēšanās septembrī. Krievijas redzamāko opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju viņš vērtē kā ļoti efektīvu, taču cer, ka viņš nekad nebūs «Putina vietā», «jo Putina vietai jābūt tukšai», un Krievijā būšot jāveido citāda varas struktūra. Viņaprāt, tai jābūt parlamentārai demokrātijai, kas būtu nevis partiju, bet gan reģionu pārstāvniecība. Bet Rietumu politiķus viņš brīdina no ilūzijām par «stratēģiskas partnerības» iespējām ar režīmu, kuram ir pilnīgi citādas vērtības.

Pirms došanās atpakaļ uz lidostu Rīgas konferences piepešais viesis veltīja laiku nelielai sarunai ar Ir un uz pēdējiem jautājumiem atbildēja jau pie limuzīna lietū Nacionālās bibliotēkas pakājē.

Krievijā valdošo režīmu mēdz dēvēt par autoritāru kleptokrātiju, neofeodālismu, mafiju. Kā jūs to raksturotu?
Runājot politoloģiskos terminos, redzam tipisku korporatīvu valsti ar dažām 21. gadsimta korekcijām. Korporatīva valsts no politoloģijas viedokļa patiesībā ir fašisms. Nevis vācu «fašisms», kas patiesībā nebija fašisms — tas tomēr bija nacisms, pavisam cits stāsts —, bet gan tas, ko mēs redzējām Itālijā. To pašu mēs arvien lielākā un lielākā mērā šodien redzam Putina varas Krievijā.

Kā šajā modelī iederas korupcija? Vai tā ir sistēmas organiska daļa?
Par to nav šaubu. Taču es teiktu, ka tā nav šā režīma īpatnība. Korupcija ir viens no pārvaldes mehānismiem, ko vienmēr izmanto šādos režīmos. Un arī Putins izlēma, ka šis mehānisms [strādā]. Jo frāze «draugiem visu, ienaidniekiem — likumu» nākusi tieši no turienes. Korupcija ir vienkārši šā principa «draugiem visu, ienaidniekiem — likumu» atsevišķa izpausme.

Diskusijā jūs uzsvērāt, ka vīriešu vidējais mūža ilgums Krievijā ir 66 gadi, bet Putinam jau ir 66 gadi. Tomēr prognozējat viņa režīma attīstību līdz 2024. gadam un tālāk…
Putins ir veselīgs cilvēks, Dievs dos, nodzīvos vēl daudzus gadus. Tikai nezinu, vai nodzīvos, būdams pie varas. Jo varai pat Krievijā ir tomēr mazliet citāda daba. [Vadītājam] sasniedzot noteiktu vecumu, kamēr birokrātijas vidējais vecums ir ap 40 (tas nemainās), birokrātija pārstāj uztvert augstāko varu kā savas personiskās drošības garantu vienkārši vecuma rezultātā — redz, man ir 40, bet viņam jau 66. Kad viņš aizies — jebkādā veidā —, es vēl būšu darbā. Un cilvēks sāk par šo tematu uztraukties, jo ir jāatrod kāds, jāliek likme uz kādu, kurš tad nodrošinās viņa drošību.

Piemēram, Amerikā vai jebkurā tiesiskā valstī šis jautājums nav tik ass, jo tur ierēdnis, valsts pārvaldes darbinieks tomēr pilda likumu, un, lai kurš nāktu, viņam tas principā nevar beigties ne ar ko skarbu. Bet šis režīms balstīts ne jau uz tiesisku likumu pildīšanu — tur ir kaudze prettiesisku likumu. Tāpēc jebkurš ierēdnis saprot — Putins aizies, bet nākamais var viņu iesēdināt cietumā. Un viņš sāk meklēt alternatīvu. Un šī alternatīva ir dubulta lojalitāte.

Šī dubultā lojalitāte tagad jau ir sākusi izpausties. Runājot par šīm gubernatoru vēlēšanām — notikušā iemesls patiesībā ir Putina loka cilvēku spēles, kuriem jau ir radusies sajūta, ka viņiem vairs nepietiek ar balstīšanos tikai uz Putinu vien, viņiem vajag savas pozīcijas. Un viņi mēģina šīs pozīcijas aizstāvēt, bet Putins vairs nepagūst viņus izkārtot pa dažādiem soliem, lai viņi savā starpā nesaplēšas. Un viņi sāk saplēsties — reģionos, nozarēs.

Sakāt, ka Putins var nesagaidīt dzīves nogali amatā. Kā var notikt režīma maiņa Krievijā?
Ir gana maigas nomaiņas metodes — kad Putins atradīs to, kuru uzskatīs par sev pieņemamu aizstājēju. Kā savulaik atrada [Dmitriju] Medvedevu, un, starp citu, varbūt tas atkal būs Medvedevs. Es nedomāju, ka šāda sistēma būs stabila, jo režīms tomēr ir personalizēts, bet personalizēts režīms līdz pēdējai dienai būs centrēts uz personību.

Ir arī citāds modelis, kurā viņš izmantotu vai nu apvienošanos ar Baltkrieviju, vai kādu citu tādu pašu formu, kura palīdzētu viņam pārbīdīties uz citu amatu. Jo, ja šāda pārbīdīšanās vienā vai citā formā nenotiks, sistēma pat nevis sāks — tā jau ir sākusi sabrukt, mēs to jau redzam. Kā redzat, ir bijusi vesela lēmumu sērija, kas sašūpo Krievijas sabiedrību. Un nebūs vienkārši, ja vispār būs iespējams, atgriezt to atpakaļ. Cita lieta, ka to varēs saturēt kopā ar spēka metodēm diezgan ilgi — tam es piekrītu. Taču ar katru gadu to darīt būs arvien grūtāk.

Un pārmaiņu modelis var būt reģionāls, proti, kad reģioni pieklājīgi, taču stingri pieprasīs sev pienākošos varu, piedraudot, es teiktu, ar ekonomiski politiskām sankcijām. Jo, kad reģioni apzināsies — un tie jau tagad sākuši apzināties — sevi kā politiskus subjektus, to rokās būs gana nopietni mehānismi, ar kuriem ietekmēt Maskavas režīmu.

Pēdējā laikā maz dzird par galma apvērsuma iespēju Kremlī, taču no jūsu teiktā varētu secināt — ja sistēmas atsevišķas grupas nebūs mierā ar to, kā Putins pilda savas arbitra funkcijas, tās var sadumpoties. Vai šāds apvērsums ir iespējams?
Es teiktu tā — tas var notikt jebkurā brīdī. Tajā brīdī, kad Putins vājinās savu kontroli, tas notiks. Bet tas, ka kontrole vājināsies kaut vai vienkārši tāpēc, ka cilvēks fiziski kļūst vecāks, ir acīmredzami.

Krievijā milzīga loma ir militārajām un drošības struktūrām. Kāpēc Skripaļu indēšana notika tik nemākulīgi vai demonstratīvi un kāpēc iegāza tās izpildītājus, militārā izlūkdienesta virsniekus?
Man nav atbildes uz šo jautājumu. Es šajā gadījumā nebūvētu kaut kādas sarežģītas konspiroloģiskas teorijas. Ja valstī profesionalitāte sabrūk visās jomās, kāpēc gan būtu viena izņēmuma vieta, kur šī profesionalitāte paliek? Tā brūk, tāpat kā visur.

Tātad neuzskatāt, ka tas bija signāls Rietumiem, ka Putins var darīt, ko grib, un viņam par to nekas nebūs?
Es to pats tā netulkotu. Es tomēr to tulkotu tā, ka profesionālisms aiziet no valsts struktūrām.

Ko Putins plāno Baltijas valstīm?
Es neesmu Putins, nezinu. Taču no tā, ko redzu, varu teikt, ka viņš — nu, ne jau viņš pats personīgi, protams —, bez šaubām, strādās, lai jūsu politiķi nejustos drošībā.

Kādus līdzekļus viņš izmantos?
Ļodzīs situāciju, balstoties uz tiem marginālajiem spēkiem, kuri ir jebkurā valstī, pastiprinās konfliktus, kuri rodas jebkurā valstī. Un uzdevums ir tikai viens — maksimāli vājināt politisko eliti, lai šī politiskā elite justu savu atkarību. Tas ir viņa uzdevums.

Ko jūs domājat par Nilu Ušakovu, Rīgas mēru?
Neko nedomāju.

Vai vispār esat par tādu dzirdējis?
Dzirdējis esmu, vienreiz pat esmu viņu saticis, taču, piedodiet, es nesekoju Latvijas politiskajai dzīvei.

Pašu sarūpēta pastardiena?

Līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES palikušas tikai 200 dienas, un arvien vairāk izskatās, ka tas notiks bez jebkādas savstarpējās vienošanās. Tas būs liels trieciens Eiropas Savienībai, bet vēl sāpīgāk skars pašus britus

Ir agrs 2019. gada 30. marta rīts, un pamazām sāk briest krīze. Britu raidstacijas ziņo par pirmajiem sastrēgumiem pie prāmju ostām Doverā un Folkstonā. Hītrovas, Getvikas un citās lidostās atcelti pilnīgi visi reisi uz kontinentālo Eiropu. Akciju tirgi pagaidām mierīgi, jo tā ir sestdiena, tātad biržas ir slēgtas.

Taču divas dienas vēlāk mārciņa strauji zaudē vērtību, sev līdzi paraujot britu uzņēmumu akciju cenu. Sāk pienākt arvien satraucošākas ziņas, jo lielveikalu plaukti kļūst tukšāki. Uzpildes stacijās izsīkst degviela. Nomaļākās vietās tiek izsludināts ārkārtas stāvoklis.

Aptuveni nedēļu vēlāk slimnīcas brīdina par vitālu medikamentu trūkumu. Skatāmas pirmās reportāžas par veikalu izlaupīšanām. Policija vairs netiek galā un kārtības nodrošināšanai lūdz armijas palīdzību. Tikmēr Londonā sēdošā valdība uz to visu bezpalīdzīgi noskatās, jo ir pārāk norūpējusies par savu izdzīvošanu.

Vai tā izskatīsies Brexit? Šeit aprakstītais scenārijs būvēts, balstoties uz vairākiem neatkarīgiem pētījumiem un ziņojumiem. Tie visi analizēja, kas notiks, ja Lielbritānija nepanāks nekādu vienošanos ar Briseli par izstāšanās noteikumiem un notiks tā dēvētais «cietais» Brexit. Vai varbūt tomēr šis viss ir tikai panikas celšana, kā to komentē Lielbritānijas izstāšanās atbalstītāji? Varbūt galu galā viss noritēs gludi?

Problēma ir tā, ko to šobrīd nezina neviens.

Nebijušos ūdeņos

Ir atlikuši tikai nepilni trīs mēneši, lai Lielbritānijas valdība un ES panāktu vienošanos par šķiršanos un tādējādi novērstu civilu, ekonomisku un politisku krīzi abos Lamanša šauruma krastos. Saskaņā ar grafiku decembra vidū Londonai un Briselei būtu jāpiedāvā sarežģīts savstarpējās vienošanās projekts un parakstīšanai gatava deklarācija par Lielbritānijas un ES turpmākajām attiecībām. Šāds grafiks izvēlēts, lai pēc tam 28 dalībvalstu parlamentiem pietiktu laika vienošanos ratificēt. Trīs mēnešu termiņu prasa ES līgumi.

Vienīgā lieta, ko briti līdz šim prezentējuši, ir premjeres Terēzas Mejas lauku rezidencē izstrādātie izstāšanās piedāvājumi. Tūlīt pēc publiskošanas pagājušajā nedēļā tos kritiski saplosīja visas puses — gan tie briti, kas vēlas izstāšanos, gan tie, kas vēlas palikt ES, gan arī birokrāti Briselē. Vārdu sakot, laika ir pavisam maz.

Nav nekāds brīnums, ka britu biznesa līderi, ārsti, valdības darbinieki un daudzi citi pilsoņi kļūst arvien nervozāki. Arvien aktīvāk tiek izstrādāti plāni ārkārtas situācijai — Lielbritānijas aiziešanai no ES bez jebkādas vienošanās. Interesanti, ka daudzi no šiem plāniem nāk no pašas valdības. Un izskatās, ka tajos visos ir gandrīz identisks secinājums: «cietais» Brexit būs liels trieciens Lielbritānijai tuvākajā nākotnē.

Kopš Brexit referenduma ir pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, bet tikai tagad izskatās, ka Londona beidzot nopietni pievērsusies izstāšanās plāna izstrādāšanai. Ja tomēr nekāda vienošanās netiks panākta, tas nozīmēs, ka oficiālajā izstāšanās dienā uz Lielbritāniju attieksies tādi paši noteikumi kā uz jebkuru citu valsti ārpus ES. Lielbritānijas robežas ar ES vairs nebūs atvērtas. Spēku zaudēs visas vienošanās par gaisa satiksmi, cīņu pret terorismu, biržu darījumiem un pat tirdzniecību ar kodolmateriāliem. Un nebūs nekāda pārejas perioda, kas palīdzētu cilvēkiem un kompānijām pieskaņoties jaunajai situācijai. Ir liels risks, ka varētu atsākties vardarbība Ziemeļīrijā, jo pēdējā desmitgadē baudītais miers lielākoties tika sasniegts pēc robežu atvēršanas.

Bezpalīdzība Londonā

Kad pagājušajā nedēļā Meja sasauca īpašu valdības sēdi, tās darba kārtībā bija viens punkts — kā rīkoties, ja tiks piedzīvots «cietais» Brexit. Vadība sākusi publiskot papildu ieteikumus, kā pašmāju ekonomikai rīkoties krīzes situācijā. Tomēr kopējā sajūta joprojām ir liela bezpalīdzība.

Piemēram, Londona ir sākusi uzrunāt Ziemeļīrijā strādājošās kompānijas, lai tās pašas «runā ar Dublinu» un lūdz padomu nākotnes sadarbībai. Sākotnējie valdības izstrādātie ieteikumi esot bijuši tik apkaunojoši, ka to publiskošanu apturējuši pašas Mejas kabineta darbinieki. Ziemeļīrija paļaujas uz Īrijā saražoto enerģiju. Londonas ideja steigšus piegādāt tūkstošiem ģeneratoru atmesta kā nepraktiska. Problēma ir tā, ka pagaidām nav nevienas citas, labākas idejas.

Pēc 45 Eiropas Savienībā pavadītiem gadiem Lielbritānijai ir jāatrisina šķiršanās noteikumi līdz pavisam specifiskām detaļām. Ko darīt ar šokējošajiem attēliem uz cigarešu paciņām? Autortiesības pieder ES! Sertifikāti britu bioloģiskajiem lauksaimniekiem? ES izsniegts dokuments! Insulīns diabēta pacientiem? Importēts no ES! Pat lielākā daļa no donoru spermas, ko izmanto britu pāri, tiek ievesta no Dānijas.

Tas viss pārtrūks, ja Lielbritānija izstāsies no ES bez vienošanās. Viena lieta, par ko attiecībā uz dāņu spermu varētu priecāties atsevišķi izstāšanās atbalstītāji, ir tas, ka valstī vairs neieceļos «ārzemnieki». Jebkurā gadījumā tas nekādi neatrisinās tādu aktuālu jautājumu kā tirdzniecība ar atlikušajām 27 ES dalībvalstīm.

Laikietilpīgi un dārgi

Paļaujoties uz to, ka Eiropas valstu iekšējās robežas ir atvērtas, tūkstošiem uzņēmumu gan Lielbritānijā, gan kontinentā desmitgadēm ilgi strādājuši pie savu piegāžu un pārdošanas optimizēšanas. Īpaši labi tas redzams Roterdamas ostā, kas ir svarīgi britu vārti uz Eiropu. Katru gadu starp Lielbritāniju un Roterdamu tiek veikti aptuveni 10 500 kravas reisu jeb gandrīz 30 kuģu dienā. Šobrīd tiek veikta tikai simboliska inspekcija, un abas puses apmainās ar vienkāršotu veidlapu preces izkraušanai.

Pēc «cietā» Brexit tas vairs nebūs iespējams, skaidro Roels van Velds, kas ir Brexit koordinators Nīderlandes muitas pārvaldē. Uz Lielbritāniju tad attieksies trešās valsts statuss, kas importētājiem un eksportētājiem nozīmē papildus deviņus dokumentus. «Lielākā daļa uzņēmumu nav tam gatavi,» saka muitnieks, jo neizbēgamā muitas kontrole ir laikietilpīgs un ārkārtīgi dārgs process.

Britu kuģniecības jau veikušas aplēses. Caur Doveras ostu katru dienu izbrauc 10 tūkstoši kravas automašīnu. Lielāko daļu no tām muita apstrādā vidēji divās minūtēs. Ja tam pieskaitītu vēl divas minūtes, pavisam ātri izveidotos 30 km gara satiksmes rinda. Realitātē muitas pārbaude gan nebūs tikai četras minūtes, drīzāk pat līdz 45 minūtēm.

Valdība Londonā jau ķērusies pie plāna pārkārtot visas automaģistrāles valsts dienvidos, iekārtojot jaunus stāvlaukumus rindā gaidošajiem furgoniem.

Iespējamajai ārkārtas situācijai labprāt sagatavotos arī Patrīcija Mihelsone, taču pagaidām viņa nezina, kā. 70 gadus veco kundzi satiekam viņai piederošajā siera veikalā Fromagerie Londonas centrā. Siera izstrādājumi tajā vairāk atgādina rūpīgi izcakotus mākslas darbus. Savu veikalu viņa atvēra 1992. gadā un kopš tā laikā no Eiropas importējusi tūkstošiem tonnu siera. Mihelsone vēl nezina, kādā veidā varēs ievest sieru pēc Brexit. Un par cik tas sadārdzināsies.

«Cietā» Brexit gadījumā uz tirdzniecību starp Lielbritāniju un ES automātiski attieksies Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumi. Tas nozīmē diezgan prāvus muitas maksājumus pārtikai, piemēram, 22% nodoklis vistas gaļai, 40% — liellopu gaļai un 44% — sieram. «Man nav nekādas sajēgas, kā tas viss darbosies,» sūdzas veikala saimniece. Viņa ir apmeklējusi vairākus valdības rīkotos seminārus uzņēmumu īpašniekiem, kuros skaidroja Brexit ietekmi uz biznesu. «Parasti uzstājās ļoti patīkami jauni vīrieši.» Bet uz vienīgo jautājumu, kas interesēja Mihelsones kundzi, viņi atbildēja: «Arī mēs vēl nezinām.»

Bezdibenis biznesam?

Līdzīgā situācijā ir neskaitāmas firmas, kurām pagaidām neviens nespēj palīdzēt. «Ja izstāšanās notiks bez vienošanās, tūkstošiem mazo un vidējo uzņēmumu tiks nogrūsti no klints vienas nakts laikā,» saka Britu Rūpniecības konfederācijas ģenerāldirektore Karolīna Feirbērna. «Situācija patiešām ir ļoti nopietna.»

Lielākas kompānijas jau iztērējušas iespaidīgas summas, gatavojoties Brexit. Farmācijas uzņēmumi AstraZeneca un Novartis sākuši veidot medikamentu rezerves. Lielās pārtikas tirgošanas ķēdes lūgušas saviem piegādātājiem palielināt uzkrājumus tām precēm, kurām ir ilgāks derīguma termiņš. Lidmašīnu ražotājs Airbus arī vēlas izveidot detaļu rezerves, lai to pietiktu vismaz dažus mēnešus pēc nākamā gada marta. «Tas nav ne lēti, ne viegli,» saka skots Toms Viljamss, kas ir uzņēmuma galvenais darba menedžeris un atbild par ikdienas ražošanas ritmu. «Mēs neražojam mikroshēmas. Mēs te runājam par detaļām, no kurām dažas ir 30 metru lielumā.» Viljamss lēš, ka kompānijai tas papildus izmaksās vairākus miljonus eiro.

Airbus ir Eiropas kopuzņēmums, kurā nodarbināti 130 000 cilvēku. 15 000 no viņiem strādā Lielbritānijā, kur Airbus ir viens no lielākajiem darba devējiem valstī. Anglijas vidū tiek ražoti lidmašīnu spārni. «Mūsu piegāžu ķēde abās Lamanša šauruma pusēs ir kā zirnekļa tīkls. Vācijā ražots metāla gabals tiek apstrādāts Lielbritānijā, lai to pievienotu lidmašīnas fizelāžai Francijā. Galu galā viss skaisti saslēdzas,» skaidro Viljamss. Viņš pats un kolēģi cer, ka Londona un Brisele tomēr panāks kaut kādu vienošanos, lai gan «šobrīd mēs diemžēl esam sākuši gatavoties pašam ļaunākajam scenārijam.»

Viņš norāda, ka negaidītas problēmas skars ne tikai Airbus rūpnīcas Anglijā, bet arī Hamburgā un Tulūzā. «Brexit nav tikai britu problēma. Tā ir visu eiropiešu problēma.»

«Katastrofas recepte»

Beļģijas reģiona Flandrijas valdības vadītājs nesen izteicās, ka iespējamā Brexit sarunu izgāšanās ir «recepte katastrofai». Viņš stāsta, ka reģionā nekavējoties būs apdraudēti 28 000 darbavietu. Vislielākās problēmas skars tieši Lielbritānijas tuvākos kaimiņus — Beļģiju, Īriju, Nīderlandi un Francijas rietumu krasta reģionus. Visās šajās vietās trūks noliktavu, stāvvietu furgoniem, muitas darbinieku un cita personāla. Mazliet vēlāk krīze pārsviedīsies arī uz Eiropas vidieni. Domnīca Oxford Economics lēš, ka «cietā» Brexit gadījumā atlikušajās 27 ES dalībvalstīs līdz 2020. gadam ekonomikas jauda samazināsies par 112 miljardiem eiro.

Pašā Lielbritānijā zaudējumi būs vēl lielāki — 140 miljardi eiro, prognozē domnīca. Un Oxford Economics nav vienīgie pesimisti. «Mūsu skatījumā sekas būs daudz ļaunākas par to, ko britu valdība saka saviem pilsoņiem,» uzskata ietekmīgās Vācijas Rūpnieku federācijas ģenerāldirektors Joahims Langs. «Mēs spēsim tikt tam pāri, jo ar mums ES ir vēl citi eiropieši. Bet briti būs palikuši vieni paši.»

Piesauktie skaitļi daudziem cilvēkiem neko neizsaka, jo nespēj uzskatāmi atainot, ko nozīmēs «cietais» Brexit. Tikai retais tic, ka briti tā vienkārši sēdēs un samierināsies, ja valstī tik tiešām pārtikas veikalu plaukti paliks tukšāki, celsies cena dārzeņiem, gaļai un degvielai, bet haoss pārņems slimnīcas, lidostas un ielas. Tādas kompānijas kā Amazon brīdina par «pilsoņu nemieru» iespējamību. Valdība no savas puses apgalvo, ka neplāno izmantot armiju kārtības uzturēšanai. Tomēr tā gluži nav taisnība. Nesen presei tika nopludināts konfidenciāls policijas dokuments, kurā armijas izmantošana aprakstīta kā «reāla iespēja».

Pagaidām grūti prognozēt arī ilgtermiņa sekas. Lielbritānijas valsts kases kanclers Filips Hamonds ir brīdinājis, ka līdz 2033. gadam valstij var nākties aizņemties līdz pat 80 miljardiem mārciņu. Lai līdzsvarotu finanses, viņš plāno ievērojami apcirpt budžeta tēriņus, kas savukārt nozīmē, ka pēdējos astoņus gadus brutālas taupības režīmā dzīvojošajiem britiem būs jārēķinās ar jaunu jostas savilkšanu.

Premjerministre Meja līdz šim bieži atkārtojusi mantru: «Izstāšanās bez vienošanās ir labāka par sliktu vienošanos.» Vai tiešām? Vairākas pazīmes liecina, ka pēdējā laikā tam vairs netic arī viņa pati. Ierodoties neformālā ES līderu sanāksmē Zalcburgā pagājušās nedēļas nogalē, viņa centās pārliecināt pārējos panākt kaut kādu pēdējā brīža vienošanos. Lai tas notiktu, vairākos jautājumos būtu jāpiekāpjas pašai Mejai. Taču tā ir dilemma — jo vairāk viņa tuvojas kādam kopsaucējam ar Briseli, jo lielākus iebildumus pauž kaismīgākie Brexit atbalstītāji pašas Mejas konservatīvās partijas rindās. Un tieši viņiem pietiek balsu, lai bloķētu jebkādu vienošanos.

Konservatīvais partijas spārns smīkņā, ka līdz šim izskanējušie brīdinājumi drīzāk ir šausmu pastāstiņi, ko izfantazējuši biznesa līderi, veselības aprūpes sistēmas vadītāji un opozīcijas politiķi. Neticiet nekādiem pastardienas pareģotājiem! — pagājušajā otrdienā, 19. septembrī, deklarēja miljonārs un britu parlamenta deputāts Džeikobs Rīss-Mogs. Viņš bija viens no galvenajiem Brexit kampaņas virzītājspēkiem un joprojām uzskata, ka pēc ES pamešanas Lielbritānija piedzīvos jaunu uzplaukumu.

«Monsanto vēsture ir melu pilna»

Pēc tiesas prāvas, kurā agroķīmijas firma Monsanto tika atzīta par vainīgu vēža riska slēpšanā, iespaidīgu kompensāciju saņēmušās personas advokāts prognozē, ka nākotnē ražotāju gaida daudz jaunu problēmu

Augusta vidū lielu uzvaru tiesa zālē Sanfrancisko svinēja advokāts Brents Vaisners, kurš pārstāvēja vēža slimnieku Diveinu Džonsonu. Tiesa atzina, ka agroķīmijas uzņēmums Monsanto slēpis potenciālo veselības apdraudējumu, ko rada tā ražotais nezāļu apkarotājs glifosāts, kas tirgū plašāk pazīstams ar nosaukumu Roundup. Kompānijai būs jāsamaksā 289 miljoni ASV dolāru kompensācijā cietušajam, kurš uzņēmuma produktu lietoja, strādājot par apkopēju un dārznieku kādā skolā. Tiesas skatījumā Monsanto pienākums bija izvietot uz etiķetēm norādi par ķimikālijas potenciālajiem riskiem.

Savukārt uzņēmums no savas puses turpina uzstāt, ka nav nekādu tiešu pierādījumu starp viņu produktu un slimnieku.

Vācu izdevumam Der Spiegel radās izdevība nointervēt cietušās personas advokātu.

Jūsu advokātu firma ir pazīstama kā patērētāju aizstāve. Jūsu prasību mērķis ir bijušas arī farmācijas kompānijas un aviosabiedrības. Kāpēc nolēmāt uzmanīgāk izpētīt Monsanto?
Tas laikam ir asinīs. Arī mans tēvs skeptiski raudzījās uz pesticīdiem. Viņš kopā ar lauksaimniekiem izveidoja neformālu grupējumu un sāka cīnīties pret visādām ķīmijām. Man pirms divarpus gadiem piezvanīja Terija Makola, atraitne, kuras vīrs nomiris ar vēzi. Viņš vairāk nekā 30 gadus strādāja ar Monsanto produktiem. Tas bija sākums mūsu izmeklēšanai. Šovasar ar mums sazinājās arī Diveins Džonsons.

Par Monsanto produktu iespējamiem draudiem tiek diskutēts jau gadu desmitiem. Kāpēc tiesa nolēma šim jautājumam pievērsties tikai tagad?
Ir vairāki iemesli. Pats būtiskākais, manuprāt, ir Pasaules Veselības organizācijas paspārnē esošās Starptautiskās Vēža izpētes aģentūras veiktā klasifikācija — 2015. gada sākumā tā atzina, ka glifosāts ir «potenciāli kancerogēna viela». Monsanto izpilddirektors atbildēja, ka tā esot «miskastes zinātne». Tomēr līdz tam neviens cits nebija savācis tik daudz datu un iedziļinājies šajā jautājumā. Tas bija kā trauksmes signāls.

Cik lielā mērā Monsanto līdzatbildīgs par to, ka šāds tiesas spriedums pieņemts tikai tagad?
Ļoti daudz! Monsanto ir izveidota iekšēja programma, ko sauc Let Nothing Go (Nepieļaut neko). Tās mērķis ir uzbrukt zinātniekiem, kas kritizē Monsanto produktus. Viņi visādos veidos cenšas diskreditēt šos zinātniekus. Un maksā, lai to dara arī citi. (Pērn atklātībā nāca fakts, ka Monsanto maksā interneta troļļiem, lai tie dažādās interneta vietnēs publicē pozitīvas atsauksmes par herbicīdu Roundup un tā sastāvā esošo glifosātu — red.)

Vai pastāv arī citas sabiedrisko attiecību stratēģijas?
Cita programma tiek saukta par Freedom to Operate (Brīvība darboties). Tās mērķis ir iznīcināt jebko, kas varētu traucēt produktu pārdošanu, — likumus, zinātniskus rakstus un tamlīdzīgi. Šīs programmas ietvaros viņi algo lobistus, kuru vidū ir arī daži zinātnieki oportūnisti.

Šī programma ir paraugs korporatīvai kultūrai, kuru neinteresē sabiedrības veselība, bet tikai peļņa.

Monsanto turpina iebilst, ka nekad nav centusies ietekmēt zinātniskos pētījumus. Kas bija kritiskais faktors, lai tiesa pieņemtu spriedumu par kompensāciju cietušajam?
Domāju, ka tieši zinātniskie atklājumi. 12 tiesas zvērinātas personas, kas lēma par vainu pierādošiem faktiem, nebija nekādi vieglsvari. Viņu vidū bija molekulārais biologs, vides inženieris, advokāts.

Daži kolēģi mani brīdināja: «Uzmanies, Brent, tik daudz inteliģences var kļūt par traucēkli!» Taču es no savas puses piestrādāju, lai mūsu spēcīgākie pierādījumi būtu tieši zinātniskie pētījumi.

Kāpēc pirms tiesas jūs nolēmāt presē publiskot kompānijas iekšējos e-pastus?
Mēs vēlējāmies, lai cilvēki ir informēti par visiem lietas apstākļiem, un ikviens zina, ko otra puse vēlas slēpt.

Cilvēkam no malas varētu būtu grūti izprast visus produkta drošības kritērijus. No vienas puses, pastāv taču aptuveni 800 pētījumu, kuri atzīst, ka glifosāts nav kaitīgs. Tajā pašā laikā viens no Monsanto darbiniekiem iekšējā sarakstē atzinis, ka nekad nav ticis pārbaudīts Roundup kancerogēniskums, proti, vai tas var izraisīt audzējus.
Šie 800 pētījumi ir tikai skatloga dekorācija. Tiem nav nekādas saistības ar vēzi. To fokuss, piemēram, bija noskaidrot, vai ķīmiskā viela izraisa acu vai ādas kairinājumu. Par pašu vēzi ir tikai aptuveni 20 pētījumu. Un gandrīz visi no tiem uzrāda risku.

Tajā pašā laikā Monsanto vienmēr atsaucas uz saviem 800 pētījumiem, jo tas palīdz novērst uzmanību.

Ja kompānijai ir jāpierāda drošība tikai vienai aktīvai sastāvdaļai (glifosātam), bet ne gala produktam, kas šajā gadījumā ir Roundup ķīmiskais kokteilis, vai tas nav būtisks caurums likumdošanā?
Jā, jūs norādāt uz svarīgu problēmu. Šajā valstī [ASV], normatīvi ir tik vāji, ka atļauts tirgot tādu Roundup formulu, kas nav pieļaujama gandrīz nevienā citā valstī. Piemēram, Vācijā Roundup sastāvs ir mazliet citāds.

Monsanto apgalvo, ka ir pētījuši arī Roundup kā vienotu produktu.
Jā, Monsanto šī uzdevuma veikšanai 2002. gadā noalgoja kompāniju TNO. Eksperimentos tika atklāts, ka herbicīds peļu ādā uzsūcas trīs reizes ātrāk, nekā to pieļauj Vācijas normatīvi. Monsanto secināja, ka šis atklājums ir liela problēma. TNO piedāvāja bez maksas veikt atkārtotu pētījumu. Bet Monsanto atteicās, pirmo pētījumu nosaucot par nepilnīgu un iebāžot atvilktnē.

Kad 2012. gadā savu pētījumu par Roundup pabeidza franču zinātnieks Žils Ēriks Seralini, sākās asi protesti. Kāpēc tik skarba kritika?
Tāpēc, ka viņa pētījums ar žurkām uzrādīja vēža risku un tas automātiski radīja risku arī Monsanto darbam. Kompānija organizēja masveida protestus un «lasītāju» vēstuļu plūdus zinātniskajā žurnālā, kurā šīs pētījums bija publicēts.

Paralēli tam ir atklājies, ka Monsanto slēpis draudus, ko rada viņu ražotajā atvēsināšanas šķidrumā PCB iejauktie dioksīni. Risks veselībai bija arī viņu agrākais herbicīds Agent Orange. Vai uzskatāt, ka Roundup ir daļa no sava veida vēsturiskās nepārtrauktības?
Jā, jo Monsanto vēsture ir melu pilna. Viņi maldina cilvēkus, solot, ka viņu produkti ir droši, un tādā veidā nopelna daudz naudas. Taču, kad lietas pārāk saduļķojas, viņi vienkārši pievēršas jauniem produktiem. Šī stratēģija izrādījusies veiksmīga vairāk nekā 100 gadus. Un Monsanto vadība īpaši neuztraucas par reputāciju. Cerams, ka Bayer pieeja būs atbildīgāka, lai gan tagad viņi paši sev ir uzkrāvuši milzīgu slogu. (2016. gada septembrī Vācijas uzņēmums Bayer piedāvāja pārpirkt Monsanto par 66 miljardiem ASV dolāru. Darījums tika pabeigts šāgada jūnijā. — red.)

Vai spējat izskaidrot, kāpēc Bayer vēlējās pārpirkt Monsanto?
Manuprāt, viņi neapzinājās, cik daudz indes ir šīs kompānijas pagātnē. Iespējams, Bayer savu lēmumu sāka nožēlot pēc tiesas Kalifornijā, jo biržā strauji samazinājās viņu akciju cena. Un arī nākotnē nebūs vieglas dienas: gaismā nākuši jauni dokumenti, un priekšā stāv vairākas tiesvedības. Mūsu firma tagad pārstāv jau 800 cilvēkus, kas izteikuši savas pretenzijas pret Monsanto.

Lai atrastu adatu, vispirms sakrāva siena kaudzi

Divus krievu aģentus, kurus tagad apsūdz par bijušā spiega Sergeja Skripaļa indēšanas mēģinājumu Lielbritānijā, atšifrēt palīdzēja cilvēki ar unikālu redzes atmiņu — viņus sauc par «superatpazinējiem»

Šā gada martā, kad britu detektīvi sāka bijušā krievu spiega Sergeja Skripaļa indēšanas izmeklēšanu, viņu rīcībā bija maz pierādījumu, izņemot ievērojamu apjomu novērošanas kameru ierakstu. Salīkuši pie datoru ekrāniem, viņi ķērās pie nogurdinoša uzdevuma — pētīt videoierakstus, tādā veidā cenšoties pamanīt slepkavas.

Lielbritānija ir viena no visintensīvāk uzraudzītajām zemēm pasaulē — tiek lēsts, ka valstī uz katriem 11 iedzīvotājiem ir vismaz viena novērošanas kamera. Daudzas no tām ir saslēgtas vienotā sistēmā ar modernu tehnoloģiju, kas palīdz vizuāli identificēt agrāk tiesātus likumpārkāpējus. Kameru modrās acis spēj pamanīt gan datubāzē reģistrētus tetovējumus, gan arī tādus sīkumus kā, piemēram, gredzenu uz rokas mazā pirkstiņa. Tomēr īpaša loma šajā visā ir dabas apdāvinātiem cilvēkiem, kurus dēvē par «superatpazinējiem».

Pagājušajā trešdienā, 5. septembrī, britu varas iestādes paziņoja, ka masīvā izmeklēšanas operācija ir devusi rezultātus: diviem krievu izlūkdienesta virsniekiem ir izvirzīta apsūdzība par slepkavības mēģinājumu. Nākot klajā ar šīm apsūdzībām, izmeklētāji vienlaikus publiskoja arī drošības kameru ierakstu ekrānuzņēmumus, kur abu vīriešu gaitas fiksētas no brīža, kad viņi ar Aeroflot lidmašīnu ieradās Londonā, līdz pat viņu izlidošanai atpakaļ uz dzimteni divas dienas vēlāk. Tika publicēts arī attēls ar viltotu smaržu pudelīti, kurā uz uzbrukuma vietu Solsberijas pilsētiņā tika atvesta nervu inde Novičok.

«Šajā valstī noslēpties ir gandrīz neiespējami. Gandrīz neiespējami,» uzsver Džons Beiliss, kas līdz aiziešanai pensijā 2010. gadā strādāja Lielbritānijas elektroniskajā izlūkdienestā, kas formāli tiek dēvēts par Valdības komunikāciju biroju. «Tagad biroja rīcībā ir vēl modernāka programmatūra, kura spēj identificēt personas pēc gaitas, pat pēc rokaspulksteņa.»

Skripaļa un viņa meitas indēšanas izmeklēšanu, kas tika nodēvēta par operāciju Wedana, var uzskatīt par pirmo augsta līmeņa izmēģinājumu izsekošanas metodei, kuru izstrādājuši tieši briti — savākt pēc iespējas vairāk vizuālo datu un pēc tam tos pamatīgi izsijāt, meklējot pierādījumus.

Pierādījumu piltuve

Pirmajās dienās pēc Skripaļa indēšanas izmeklētāji savāca kopumā aptuveni 11 000 stundu ilgus videoierakstus: no stacijām, ostām, ielu krustojumiem, dzelzceļa līnijām, veikalu skatlogiem, pat privātu automašīnu videoreģistratoriem. Pirms sākt meklēt adatu, mēs vispirms izveidojām savu siena kaudzi — tā joko lietā iesaistītie izmeklētāji.

Pēc tam palīgā tika aicināta Superatpazinēju vienība — viena no Londonas policijas galvenā biroja jeb Skotlendjarda lielākajām vērtībām. Tajā strādā cilvēki, kuriem piemīt īpaša spēja atcerēties sejas. Turklāt «viņi nekoncentrējas uz tādām acīmredzamām pazīmēm kā sirmi mati, ūsas vai brilles», skaidro vienības izveidotājs Miks Nevils. «Viņi spēj atcerēties acis, mutes formu, ausis — ķermeņa pazīmes, kas nemainās. Un viņi spēj atpazīt seju pat tad, ja redzama tikai daļa no tās.»

Tādā lielā izmeklēšanā kā Skripaļa lieta vispirms tika apkopots plašs aizdomās turēto personu loks — supernovērotāji pamanīja vairākus cilvēkus, kuru sejas atkārtojas vairākkārt un kuru uzvedība šķita aizdomīga.

Pieaicinot vietējos policistus, tika atsijāti «nejauši garāmgājēji», piemēram, sīki narkotirgoņi ielās, kuru uzvedība supernovērotājiem izskatījās aizdomīga.

Nākamajā atsijāšanas kārtā tika salīdzinātas videoierakstos pamanītās personas ar cilvēkiem, kuri nākamajās dienās pēc Skripaļa indēšanas atstāja Lielbritāniju, izmantojot Krievijā izsniegtas pases. Aizdomās turēto loks krietni saruka. Pēc tam policija sāka izmeklēt aizdomās turēto personu gaitas, piemēram, pārbaudot viņu mobilo tālruņu lokāciju un kredītkaršu lietošanas vietas.

«Es to nosauktu par tādu kā piltuvi. Iekšā tiek ieliets diezgan liels informācijas apjoms, bet laukā iztek koncentrēta strūkla,» skaidro bijušais elektroniskā izlūkdienesta darbinieks Beiliss.

Kāpēc uzmanību pievērsa tieši Krievijas pasēm? Tāpēc, ka Lielbritānijas Aizsardzības ministrijas zinātniskā laboratorija jau dažas dienas pēc indēšanas secināja: uzbrukumā izmantota «ļoti reta» inde, kuras sastāvs sakrīt ar nervu indēm no Novičok «ģimenes», kas izstrādātas bijušajā Padomju Savienībā 80. gados.

Lielu pakalpojumu izmeklētājiem izdarīja laika apstākļi: nedēļas nogalē, kad notika Skripaļu indēšana, uzsniga Lielbritānijā reti redzamais sniegs, un tas ievērojami samazināja cilvēku skaitu ielās.

Nākamais svarīgais atklājums notika gandrīz divus mēnešus pēc Skripaļu indēšanas, kad policija ieradās pārmeklēt City Stay viesnīcu Londonas austrumos — tur abi aizdomās turētie vīrieši pavadīja divas naktis pirms uzbrukuma. Izmeklētāji paņēma vairākus paraugus un nosūtīja uz laboratoriju. Divas analīzes bija pozitīvas — tajās tika atklātas nervu indes paliekas.

Maskava protestē

Kad pagājušajā trešdienā Skotlendjarda Pretterorisma nodaļas priekšnieks Nīls Basu pēkšņi sasauca preses konferenci, uz to sanākušajiem žurnālistiem nācās rēķināties ar vēl nebijušu drošības pasākumu — viņiem tika atņemti mobilie tālruņi un citas elektroniskās saziņas ierīces, lai paziņojums par izmeklēšanas rezultātiem nenoplūstu publiskajā telpā ātrāk par aresta ordera izsniegšanu abiem aizdomās turētajiem krieviem Aleksandram Petrovam un Ruslanam Boširovam. Divas stundas vēlāk britu premjere Terēza Meja paziņoja, ka viņas valsts izlūkdienesti abus vīriešus uzskata par Krievijas militārās pretizlūkošanas dienesta GRU virsniekiem.

Maskavas pretreakcija bija strauja — Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja kategorisku noraidījumu.

«Es nevaru ignorēt faktu, ka britu un arī amerikāņu kolēģi rīkojas pēc vienas un tās pašas shēmas: nepiedāvājot nekādus pierādījumus, viņi izplata kaut kādu «krievu aģentu» sarakstu, lai attaisnotu savas Londonā un Vašingtonā veiktās raganu medības,» deklarēja Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova.

Tomēr pati Zaharova ignorējusi diezgan pārliecinošus faktus par Petrova un Boširova īso vizīti Lielbritānijā.

Video nemelo

2. martā termometra stabiņš Šeremetjevas lidostā Maskavā rādīja mīnus 10 grādus. Todien sniga arī Anglijā. Izkāpjot no Aeroflot reisa SU2588 Getvikas lidostā, abi aptuveni 40 gadus vecie vīrieši bija ģērbušies džinsos, vilnas svīteros un krosenēs. Pāri pleciem nevērīgi pārmestas somas. Tieši tādi viņi fiksēti lidostas novērošanas kamerās drīz pēc četras stundas garā lidojuma. Britu izmeklētāji ir pārliecināti, ka vienā no somām ir paslēpta viltota Nina Ricci smaržu Premier Jour pudelīte. Tās bronzas iepakojumu rotā zīmētas puķītes un norāde Made in France. Smaržu vietā tajā bija ielieta nervus paralizējošā inde, pudelītei bija uzlabots hermētiskums un nomainīts šķidruma pulverizators, pieskaņojot to plānotajam uzbrukumam. 

No lidostas abi vīrieši ar vilcienu aizbrauca līdz Viktorijas stacijai un pārsēdās metro uz Londonas austrumiem, nokļūstot līdz City Stay viesnīcai. Tā ir necila viesu naktsmītne. Sarkanu ķieģeļu Viktorijas laiku ēka, kuras fasāde appūsta ar grafiti. Blakus atrodas Barclay bankas filiāle, populāra dzelzceļa līnija, bet ielas pretējā pusē — evakuēto automašīnu stāvlaukums un Texaco degvielas uzpildes stacija.

Nākamajā dienā Petrovs un Boširovs uzvedās klasiskā spiegu manierē, proti, viņi devās izlūkos. 3. martā ar vilcienu aizbrauca līdz Solsberijai, lai izpētītu Skripaļa mājvietas apkaimi. Vilciens no Voterlū stacijas Londonā pienāca 14.25. Nākamās pāris stundas viņi staigāja pa mazpilsētu un atceļā uz galvaspilsētu devās 16.10. Novērošanas kameras ierakstā redzams, kā Boširovs pēta vilcienu atiešanas sarakstu, rokās turot melnus cimdus.

Uzbrukuma dienā, apgalvo izmeklētāji, abi vīrieši atkal sēdās vilcienā — 8.05 iekāpuši Voterlū stacijā, viņi Solsberiju sasniedza 11.48. Smaržu pudelīte ar indi, visticamāk, bija paslēpta pelēkā mugursomā, ko nesa Petrovs. Tālāk devās kājām. No Solsberijas stacijas līdz Skripaļa mājoklim — rindu mājai — Christie Miller Road ielā ir aptuveni pusotrs kilometrs.

Kameras fiksējušas viņu pārvietošanos pa Wilton Road ceļu, ejot gandrīz soli solī. Tas ir dažu minūšu attālumā no Skripaļa mājas. Tad viņi pagāja garām degvielas uzpildes stacijas kamerai. Pēc tam, visticamāk, pagriezās pa labi, izejot cauri nelielam parciņam, un ar Novichok indi appūta Skripaļa mājas ārdurvju rokturi, uzskata izmeklētāji.

Šo brīdi kameras nav fiksējušas, taču izmeklētāji videoierakstos atraduši citus pavedienus. Pulksten 13.05 viņi redzami kamerā Fisherton ielā atceļā uz staciju. Abu vīriešu ķermeņu valoda ir relaksētāka. Petrova sejā ir smīns. Atlikuši vēl divi uzdevumi: tikt vaļā no smaržu pudelītes un izbraukt no valsts.

Tagad noskaidrots, ka pudelīte galu galā tika iemesta ziedoto mantu vākšanas konteinerā. Tas izrādījās liktenīgs fakts diviem britiem: 30. jūnijā «ziedotās» smaržas nonāca pie Solsberijas piepilsētā dzīvojošā Čārlija Roulija (45) un viņš tās uzdāvināja savai dzīvesbiedrei Donai Stērdžesai (44). Sievietei esot palicis slikti aptuveni 15 minūtes pēc «eļļainā» šķidruma uzsmidzināšanas uz plaukstas locītavas, vēlāk atstāstīja Roulijs. Sieviete nomira slimnīcā pēc 10 dienām, bet dzīvesbiedrs atveseļojās, jo neesot nonācis tiešā saskarsmē ar indīgo šķidrumu.

Pulksten 13.50 Petrovs un Boširovs redzami iekāpjam vilcienā uz Londonu. Aptuveni ap to pašu laiku no savām mājam bija izgājis bijušais krievu spiegs Sergejs Skripaļs (67) un viņa ciemos atbraukusī meita Jūlija, lai dotos pusdienās uz pilsētas centru. Divas stundas vēlāk garāmgājēji viņus pamanīja bezsamaņā sagumušus uz soliņa Solsberijas parkā.

Petrovs un Boširovs atkal fiksēti videokamerās 4. marta vakarā, pulksten 19.28 ejot cauri drošības pārbaudei Hītrovas lidostā. Petrovs iet pirmais, aiz sevis velkot mazu melnu somu ar ritenīšiem. Labajā rokā ir koši sarkans priekšmets — Krievijas pase. Britu policija uzskata, ka pase ir īsta, bet vīrieša un viņa sabiedrotā vārdi, visticamāk, ir izdomāti. «Citiem vārdiem sakot, tā ir smalki izplānota spiegošanas operācija, kuru atbalstījusi valsts vai atsevišķas valstiskas iestādes,» secina Londonas laikraksts The Guardian.

Īstā angļu manierē

Bijušais britu elektroniskā izlūkdienesta darbinieks Beiliss uzskata, ka aizdomās turētos diez vai jelkad izdosies arestēt un tiesāt par Lielbritānijā veikto uzbrukumu. Lai gan šobrīd ir izsniegts aresta orderis un viņu vārdi reģistrēti Interpola meklēto personu sarakstā, nav šaubu, ka Krievija viņus aizsargās.

«Daudzi cilvēki noplāta rokas un saka — kāda tam visam jēga?» turpina Beiliss. «Jā, viņi ir Krievijā. Taču tas nozīmē arī to, ka viņi vairs nekad nevarēs atgriezties Lielbritānijā.» Papildus tam, protams, ir «gandarījums, ka patiesība beidzot ir nākusi gaismā. Mēs varam pierādīt pasaulei, ka uzbrukumā ir vainojami tieši krievi.»

Izmeklētāju 5. septembra paziņojums ar atvieglojuma sajūtu sagaidīts arī Solsberijā. Pilsētas padomes vadītājs un krodziņa Duke of York īpašnieks Metjū Dīns pauž cerību, ka beidzot tiks pielikts punkts dažādām sazvērestības teorijām, kas klejo jau kopš marta. «Varam aizvērt šīs durvis.»

Solsberijas vietējā radio izpilddirektors Serī Harfords-Džonss paslavējis izmeklētājus par «apbrīnojamu prasmi tikt skaidrībā par notikušo un noskaidrot vainīgos». Varbūt pārāk skaļi būtu teikt, ka tas viss līdzinās aizraujošai piedzīvojumu filmai, taču izmeklētāju paveiktais nenoliedzami ir uzslavu vērts, uzskata Harfords-Džonss. «Es runāju par metodisko pieeju, skrupulozo urķēšanos. Bet, jūs jau paši saprotat, ka tas ir vienīgais veids, kā ar šādām lietām tikt galā. Tādā īstā angļu stilā.»