Kategorijas: Latvijas simtgade

Neatkarības tuvums

Kamēr baltvācu politiķi sūkstās par atbalsta trūkumu Baltijas valsts tapšanai, latviešu karavīri pulcējas vienībā, kas apsargās Latvijas proklamēšanas pasākumu

Sloka — caur šo vienas pilsētiņas piemēru var sajust, kāda bija dzīve Latvijā 1918. gada vēlā rudenī. Daudzi no kara laikā izklīdušajiem iedzīvotājiem atgriezušies vecajās dzīves vietās, pilsētiņa sāk atgūties. Kas vien var, lāpa ložu bojājumus savas mājās un dzīvokļos. Atvērti vairāki pārtikas veikali, kuros atrodams samērā labs produktu piedāvājums. Darbojas pasts, pārtikas valde, kara virtuve un viesnīca. Nekas gan vēl neesot dzirdams par pilsētas valdes atjaunošanu, kas noteikti esot nepieciešama. Visa Slokas rūpniecība — Baltijas Celulozes fabrika, cementa dedzinātava, kūdras raktuves un akmeņu lauztuves vēl darbu nav atsākušas. Lielākā daļa slocenieku sākuši nodarboties ar zemes apstrādāšanu un dārzkopību.

Novembra pirmajās dienās Rīgā aktīvi darbojās latviešu demokrātiskie spēki, pagaidām gan abām organizācijām — Latviešu pagaidu nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam — rīkojoties paralēli. To pārstāvji ik dienu apspriedās, kā rīkoties tālāk. Viens no Demokrātiskā bloka piedāvājumiem bija veidot jaunu latviešu centrālo pārstāvniecības organizāciju. Savukārt Latviešu pagaidu nacionālās padomes valde piekrita sākt sarunas par sadarbību ar sociāldemokrātiem. Lielu ieguldījumu latviešu politisko spēku sadarbības veicināšanā sniedza viens no Demokrātiskā bloka līderiem Miķelis Valters.

Savukārt baltvācu politiķi Rīgā šajās dienās bija spiesti atzīt, ka latviešu politisko un sabiedrisko organizāciju līderi nav gatavi atbalstīt viņu izloloto nākotnes redzējumu — Baltijas valsti. Viņu pārstāvji sūdzējās: «Ļoti jānožēlo, ka šajā tik nopietnā, pat kritiskā laikā, kurā visiem kārtības draugiem būtu bijis jādarbojas kopā, citu grupu priekšstāvji vēl līdz šim nav varējuši atteikties no partijas un tautības pretšķirībām, lai mierīgā koprīcībā veicinātu darbu, kuram jānāk par labu visiem zemes bērniem. Mēs dziļi nožēlojam, ka ticība, ka arī mazākas valsts organizācijas spējīgas pastāvēt, apdraud vienas Baltijas valsts nodibināšanu. Atklāti un lojāli mēs aicinājām mūsu līdzpilsoņus līdzstrādāt, viņi līdz šim atteikušies.»

5. novembrī Rīgā slepenu sēdi noturēja arī Latvju kareivju nacionālā savienība. Tās dalībnieki vērtēja iespējas organizēt bruņotas latviešu karavīru vienības. Šī organizācija kā latviešu strēlnieku virsnieku apvienība bija izveidota jau 1917. gada augustā. Pārāk plaša gan tā nebija, taču tās pārstāvji, piemēram, Jānis Akuraters piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbā jau kopš dibināšanas sanāksmes. 1918. gada rudenī, vēl pirms Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas, kareivju savienība sāka brīvprātīgo vervēšanu Rīgā, aicinot reģistrēties gan savienības biedrus, gan citus latviešu karavīrus (viņiem gan bija jāatrod divi vervēšanas komisijai pazīstami galvotāji). Savienība telpas bija atradusi Rīgas Latviešu biedrības namā. Šāda darbība vācu okupācijas apstākļos gan principā bija nelegāla, taču līdz 15. novembrim jau būs reģistrējušies ap 500 brīvprātīgo, galvenokārt virsnieki un instruktori. No šiem karavīriem veidota vienība 18. novembrī apsargās Tautas padomes svinīgo sēdi.

Ikdienas dzīvi gan joprojām kontrolēja vācu okupācijas iestādes. Piemēram, Rīgas apriņķī tika sodīti gandrīz 90 saimnieku par obligāto sviesta normu nenodošanu. Tika organizēta arī personu dokumentu izsniegšana. Bēgļu skaits, kuri atgriezās Latvijā, gan bija tik liels, ka stipri apgrūtināja dokumentu sagatavošanu. Rīgā šajā laikā fotografēšana un armijas pasu izsniegšana prasīja līdz pat diviem mēnešiem. Tos, kuri pieteicās šajās dienās, pierakstīja tikai uz 1919. gada janvāra vidu.

Galvenās policijas atrasto lietu glabātavā novembra sākumā savus īpašniekus gaidīja visdažādākās mantas. Starp tām bija 18 naudas maki (vairākos saglabājusies arī nauda), divas somas ar galda piederumiem, viens spainis ar traukiem un vārāmais katls, septiņi tirgus kurvji, četras piena kannas, arī divas velosipēda gumijas riepas, viena atslēgu bunte, viena dāmu kurpe, 11 lietussargi, 12 spieķi, pieci pāri vecu cimdu, divas brilles, viena broša ar lillā akmeni utt.

Karš izsīkst

Sabrūk Osmaņu un Austroungārijas impērijas, Lietuva atsakās no karaļa, bet Igaunijā varas iestādes atbrīvo neatkarības kustības līderi Petsu

Pirms kara Ventspilī bija 27 tūkstoši iedzīvotāju, bet kara laikā to skaits saruka līdz nepilniem 10 tūkstošiem. Taču arvien vairāk bēgļu atgriezās pilsētā, un oktobra beigās tika pieņemts lēmums, ka nepieciešams atvērt reālģimnāziju. Atrast pedagogus gan nenācās viegli, sākotnēji izdevās darbā pieņemt tikai direktoru un trīs skolotājus. Kā mācību valodu izvēlējās vācu valodu, programmā iekļaujot latviešu un krievu valodu kā atsevišķus mācību priekšmetus. Dzimtajā valodā skolēniem pasniedza tikai ticības mācību.

30. oktobris. Oktobra beigās un novembra sākumā Vācija citu pēc cita zaudēja savus sabiedrotos. 30. oktobrī Osmaņu impērija noslēdza Mudrosas pamiera līgumu ar Lielbritāniju, no 31. oktobra plkst. 12 pārtraucot karadarbību Tuvajos Austrumos. Savukārt 3. novembrī kapitulēja Austroungārija. Prese Latvijā to nodēvēja par «Turcijas un Austroungārijas atkrišanu», uzsverot, ka Austroungārijas miera piedāvājums, kas notas veidā iesniegts ASV, Vācijai esot bijis pilnīgi negaidīts un Vācija joprojām uzskatot, ka sarunas jāved kopīgi. Turcija vismaz esot laikus informējusi sabiedroto Vāciju un Austroungāriju par saviem nodomiem.

Rezultātā šīs abas impērijas sadalījās nacionālās valstīs. Osmaņu impērijas vietā izveidojās Turcijas Republika un mūsdienu arābu valstis, piemēram, Saūda Arābija un Jemena. Savukārt Austroungārijā, kur neatkarības kustības mazākumtautību provincēs bija sākušās jau oktobra vidū, izveidojās Čehoslovākija (neatkarību pasludināja 28. oktobrī), Austrija (12. novembrī) un Ungārija (16. novembrī). Teritorijas ieguva arī tādas valstis kā Polija, Rumānija, Itālija un Serbu, horvātu un slovēņu karaliste (no 1929. gada — Dienvidslāvija).

Oktobra beigās sākās nemieri arī pašā Vācijā. Uzzinot, ka tiek plānots vācu flotes uzbrukums britu flotei, kas līdzinātos pašnāvībai, 29. oktobrī sākās matrožu dumpji. Ķīlē arestēja ap 1000 matrožu, taču tas tikai pielēja eļļu ugunī. 3. novembrī Vācijā sākās revolūcija, nemieri no valsts ziemeļu daļas izplatījās uz citām pilsētām un 9. novembrī sasniedza Berlīni. Vācijas ķeizars  Vilhelms II devās trimdā uz Nīderlandi un no troņa oficiāli atteicās 28. novembrī. Vācijā izveidoja jaunu valdību sociāldemokrātu vadībā.

1. novembris. Jau kādu brīdi tika spriests par Latvijas vietējo iedzīvotāju karaspēka formēšanu. 1. novembrī vācu ģenerālis Vilhelms Grēners atļāva organizēt Baltijā vietējo vācu brīvprātīgo karaspēku, savukārt 8. armijas štāba priekšnieks apstiprināja tā organizācijas plānus. Tas bija sākums Baltijas landesvēra formēšanai.

2. novembris. Strauji tuvojoties kara beigām, arī Lietuvas un Igaunijas demokrātiskie spēki aktivizēja savu darbību. 2. novembrī Lietuvas Valsts padome atcēla 1918. gada 11. jūlija lēmumu par vācu firsta Vilhelma fon Urahu ievēlēšanu par nākamo Lietuvas karali ar vārdu Mindaugs II un pieņēma jaunu, demokrātisku pagaidu konstitūciju. Līdz ar to beidza pastāvēt vasarā kā Vācijas satelītvalsts izveidotā Lietuvas karaliste. Savukārt Tallinā šajās dienās izplatīja skrejlapas ar aicinājumu vācu karaspēkam pēc iespējas ātrāk pamest Igauniju. Varas iestādes gan solīja saukt vainīgos pie atbildības par šo neatļauto proklamāciju izplatīšanu. Tajā pašā laikā okupācijas varas pārstāvji piekrita atbrīvot no apcietinājuma vienu no Igaunijas neatkarības kustības līderiem — Konstantīnu Petsu.

Balfūra apsolījums

Vācieši liek mainīt nosaukumus, briti sola atbalstu, un latvieši cer uz savu Latviju

Oktobra vidū Rīgas virspolicijas valde izdeva jaunus aptieku noteikumus. Iedzīvotāju neizpratni raisīja prasības, ka pie medikamentu tirgotavām, kuras līdz šim bija apzīmētas ar vārdu «Aptieka», izkārtnes jānomaina ar nosaukumu vācu valodā «Drogenhandlung», kam blakus varot būt vārds latviešu valodā «Pakkamber». Arī tolaik šī vārda nozīme latviešiem nav bijusi izprotama. Varas iestādes ierobežoja arī uz zāļu iepakojumiem lietotās valodas — medikamenta nosaukums varēja būt rakstīts tikai latīņu vai vācu valodā. Paralēli vācu valodai «citas vietējās valodas» atļāva izmantot tikai uz ietinamā papīra vai trauciņa, kurā zāles izdeva pircējiem.

14. oktobrī darbu bija sākusi Baltijas Tehniskā augstskola, pēc divām nedēļām tajā mācījās jau 951 students. Daļa no viņiem bija savulaik sākuši mācības Rīgas Politehniskajā institūtā. Mācības notika vācu valodā. Līdz ar to bija noslēdzies jau vasarā sāktais darbs pie augstākās mācību iestādes izveides Rīgā. Iepriekšējā — Politehniskais institūts — 1915. gada vasarā bija evakuēta uz Maskavu. Mācības ilga līdz 1919. gada janvāra sākumam, kad lielinieki ieņēma Rīgu.

22. oktobrī latviešu prese iepazīstināja ar faktiem par lielinieku izplatītām proklamācijām Rēvelē (tagad — Tallina). Naktī uz 15. oktobri pilsētas ielu stūros bijuši izlīmēti «Igauņu komunistu (maksimālistu) partijas Rēveles komitejas» parakstīti uzsaukumi. Tajos apgalvots, ka drīz atgriezīšoties lielinieku valdīšana, kas nesīšot līdzi «asiņainu cīņu pret visiem vāciešiem un mantīgiem igauņiem».

23. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs tikās ar Latviešu pagaidu nacionālās padomes pārstāvi Zigfrīdu Annu Meierovicu. Sarunas laikā bija iespējams iepazīstināt britu ministru ar situāciju Latvijā un Latvijas valsts veidošanas plāniem. Rezultātā Balfūrs mutiski apliecināja, ka Lielbritānija līdz tālākiem Parīzes Miera konferences lēmumiem atzīst Latviešu pagaidu nacionālo padomi par Latvijas oficiālu pārstāvniecību jeb valdību. 11. novembrī tam sekos arī rakstveida apliecinājums. Spriežot pēc Meierovica paša vēlāk sniegtās informācijas, Balfūrs apgalvojis, ka «viņa Majestātes valdība būs nomodā par to, lai Latvija netiktu pievienota pie Vācijas». Savukārt sarunas laikā uzdotie papildjautājumi liecina, ka Lielbritānijas politiķi interesēja potenciālās Latvijas un Krievijas attiecības un lielinieku ideju popularitāte latviešu vidū. Sarunas noslēgumā Artūrs Balfūrs esot teicis: «Man ir liels prieks iepazīties ar jums kā ar latviešu nācijas priekšstāvi, un es ar lielu interesi noklausījos jūsu runu. Es ar dziļu simpātiju jūtu līdzi latviešiem un ceru, ka Latvijas nākotne tiks saskaņota ar latviešu nācijas vēlēšanos un nopelniem.» Saruna bija ilgusi 20 minūtes.

25. oktobrī latviešu sabiedrība uzzināja par traģēdiju Baltijas jūrā. Hamburgas un Amerikas sabiedrības tvaikonis Habsburg bija uzskrējis uz mīnas Rīgas līcī. Kuģis gan spējis noturēties virs ūdens un sasniegt Tallinas ostu, tomēr nelaimes brīdī aptuveni 100 cilvēku gājuši bojā.

Oktobrī arvien biežāk latviešu presē lasāmas publikācijas, kas veltītas Latvijai un tās nākotnei, arī tēlainas. Piemēram, 27. oktobrī laikrakstā Līdums publicēts Pāvila Rozīša dzejolis Latvija. Tajā lasāmas rindas:

«Kad klusēs kara naids un miers tiks zemē svinēts —
Tavs vārds, ak Latvija, no mums tiks priekš minēts
Un karogs sarkanais ar baltu vidū šķelts
Tiks dziesmām atskanot ik tornī augstu celts
Kā Rīgā, Jelgavā, tā Liepājā, kas skaista,
Un Valkā, Rēzeknē. Lai karogs kopā saista
Daudz sāpju Latgali un Kurzemi, kur vēl
Vaid bēgļu nopūtas un drupas saulē kvēl,
Un kluso Vidzemi, kam darbā prieks un balsti, —
Tam lepni plīvojot būs vēstīt jaunu valsti,
Gar krastiem Daugavai, kas saules pilna zels
Un tempļus brīnišķus, kur latvju daile cels.
(..)
Par brīvu Latviju ir daudzas galvas liktas,
Lai viņām piemiņa un slavas dziesmas diktas,
Kā bultas tālu skrien, jo šķēps ir nesalauzts! —
Šis karogs paceltais simtsgadu sāpēs austs.

Miera programma

Plosās «iesnu drudzis», darbu sāk Latviešu opera, bet politiķi runā par kara noslēgumu

Latvijā jau vairākas nedēļas strauji izplatījās saslimšana ar tobrīd pasaulē par pandēmiju jau kļuvušo gripu, sasniedzot arī šeit epidēmijas apmērus. Tajā laikā Latvijā to dēvēja par «spāniešu slimību», gripu, influenci, reizēm arī par «iesnu drudzi». Slimība plosījās gan pilsētās, gan laukos. Satraukumu sabiedrībā radīja apziņa, ka slimība bieži vien izdzēsa tieši spēka gados esošu cilvēku dzīvības. To centās skaidrot ar jauno cilvēku nepietiekami nopietno attieksmi pret saslimšanu, jo viņi, tiklīdz sāka justies labāk, atgriezās pie ikdienas darbiem, kā rezultātā sākās komplikācijas plaušu karsoņa formā.

Arvien biežāk presē publicēja ziņas par saslimušo skaitu un slimības izraisītajiem nāves gadījumiem, atgādināja par slimības pazīmēm: stipras galvas un kakla sāpes, nogurums un augsta temperatūra, iespējama arī vemšana un asins tecēšana pa degunu.

12. oktobrī Limbažos vismaz uz nedēļu darbu pārtrauca gan zēnu reālskola, kurā no 150 skolniekiem veseli vairs bija tikai 25, gan meiteņu ģimnāzija, kurā no 180 skolniecēm vēl neslimoja tikai 16. Slimības izplatīšanās ietekmēja pat laikrakstu piegādi abonentiem Rīgā, jo saslimušo iznēsātāju vietā nācās pieņemt citus, kuri ar saviem pienākumiem netika galā tikpat raiti kā pieredzējušie. Laukos kavējās rudens darbi un sākās problēmas ar ikdienas pienākumu veikšanu, jo bieži vien saslima visa saime un nebija, kam apkopt lopus.

15. oktobrī ar Riharda Vāgnera operas Klīstošais holandietis pirmizrādi latviešu valodā pilnībā izpārdotā Rīgas pilsētas 2. teātra zālē darbu atsāka Latviešu opera. Nākamajā dienā presē bija publicētas sajūsmas pilnas recenzijas gan par izrādi, gan par faktu, ka kultūras dzīvi atkal bagātinās operas izrādes: «Vakar mūsu skaņu un dailes māksla svinēja savus augšāmcelšanās jeb atdzimšanas svētkus. (..) Varbūt tā ir neviļus sagadīšanās, ka Latvju Opera izvēlējās savai pirmizrādei R. Vāgnera Klejojošo holandieti — bet tas ir zīmīgi šinī gadījumā. Visi mūsu mākslinieki, tāpat kā Holandietis, klejojuši apkārt, atpestīšanu meklēdami, atgriežas tagad savā dzimtenē, pie savas Zentas (dzimtenes dailes).» Atzinības pilni vārdi veltīti gan orķestra skanējumam, gan kora izpildījumam, gan galveno lomu tēlotājiem, jo īpaši Ādolfam Kaktiņam. «Izrādes laikā jau pasniedza izpildītājiem puķu balvas, tāpat pēc ikkatra cēliena skaļiem aplausiem tos izsauca, kamēr izrādes beigās piekrišanas un atzinības aplausi nemaz negribēja rimties.»

Politisko notikumu centrā šajā laikā atradās lielvalstu sāktās sarunas par iespējamo kara noslēgumu un miera noteikumiem. Īpašu uzmanību pievērsa ASV prezidenta Vudro Vilsona paustajiem uzskatiem visa 1918. gada laikā, kas kļūšot par pamatu turpmākajām miera slēgšanas sarunām. Latviešu presē publicēja viņa 8. janvāra runā kongresā izvirzītos 14 punktus jeb, kā to mēdza dēvēt, Miera programmu. Piemēram, 1. punktā bija izvirzīts princips, ka visiem miera līgumiem jābūt atklātiem, bet ar 3. punktu ierosināja atcelt pēc iespējas visus saimnieciskos ierobežojumus tirdzniecībā. Ar 13. punktu neatkarība no Krievijas bija plānota tikai Polijai, apvienojot visus poļu apdzīvotos apgabalus. Ar 14. punktu Vudro Vilsons ierosināja dibināt vispārīgu tautu savienību, kas sniegtu valstīm savstarpējas drošības garantijas. Turpmākajos mēnešos publiskajās runās viņš šo ierosinājumu skaidroja sīkāk, piemēram, 4. jūlijā, izsakoties, ka jānodibina miera organizācija, kas galvo, ka visu brīvo tautu vara sargāsies no jebkādu tiesību pārkāpšanas un kura organizēs šķīrējtiesu, kas risinās visas internacionālās pretrunas.

Notiekošās sarunas, kuru laikā Vācija piekrita izvest savu karaspēku no okupētajām teritorijām, bija laba augsne bažām un baumām par Latvijas turpmāko likteni. Tāpēc arī arvien biežāk presē vācu okupācijas iestādes apgalvoja, ka vācu militārā vara negrasoties pamest Baltiju neaizsargātu pret «lielinieku terora varu», meklējot tam arī «likumīgu» pamatu un saskatot to iespējā dibināt provācisko Baltijas valsti.

Kopīgi darbi

Valkā vāc ziedojumus latviešu karagūstekņiem Vācijā, bet Olainē turpina nojaukt tranšejas

Viens no veidiem, kā rīdzinieki varēja saņemt ikdienas pārtikas devu, bija pilsētas Pārtikas valdes uzturētās virtuves apmeklēšana. Ik dienu oktobra pirmajā pusē šādi ēdienu saņēma ap 90 000 (no kopumā 250 000) pilsētnieku. Tajās izsniedza siltas pusdienas un vakariņas. Porciju varēja saņemt par saprātīgu cenu, nododot savas pārtikas kartītes.

Skolēnu ēdināšanu organizēja skolu telpās, piedāvājot siltu tumi un maizi, reizēm arī pienu. Pēc septembra statistikas datiem, šāda ēdināšana notikusi 61 skolā, pabarojot 17 000 bērnu.

Šajā laikā sākās konflikti starp zemniekiem — tiem, kuri atgriezušies no bēgļu gaitām, un Latvijā palikušajiem, kuri ar varas iestāžu atļaujām bija sastādījuši kartupeļus citu laukos. Vecie zemes īpašnieki, atgriezušies mājās un redzēdami, ka uz viņu zemes izaugusi jaunā raža, noraka kartupeļus, to stādītājiem atvēlot tikai sēklas tiesu un nedaudz ēšanai. Varas iestādēm nācās iejaukties, lai kartupeļus atdotu to stādītājiem.

Oktobra otrās nedēļas sākumā Valkā izsludināja naudas vākšanu, lai palīdzētu latviešu karagūstekņiem Vācijā. To vāca Jāņa baznīcā, bija plānots, ka divi mācītāji no Latvijas dosies uz Vāciju un aizvedīs sarūpēto naudu. Summas varēja ziedot arī tieši saviem piederīgajiem, kuri atradās gūstekņu nometnēs. Jau kādu laiku laikrakstos tika publicēti vismaz dažās konkrētās nometnēs ievietoto latviešu karagūstekņu saraksti, norādot vārdu, uzvārdu, dienesta pakāpi un arī iepriekšējo dzīvesvietu. Tas vismaz daļai cilvēku ļāva uzzināt savu piederīgo likteni.

Šajā laikā presē aculiecinieki sūdzējās par pusaudžu uzvedību Ainažu apkārtnē, kuri nezinot, kā pavadīt garos un tumšos rudens vakarus. Viņi, dauzoties pa ceļu, ķeras braucēju zirgiem pie galvas un rauj tos ceļmalas grāvī, bet «braucējus apber ar dažādiem lamu vārdiem, kurus neatrast lielākajās vārdnīcās». Agrāk uz ceļiem esot bijis jābaidās no plēsīgiem zvēriem, tagad — no cilvēkiem.

9. oktobris. Vēl viens veids, kā Rīgā pēdējā laikā nodrošināja kravu pārvadājumus, — speciāli tramvaji, kas sastāvēja no «darba motora un platformas». Tā piegādāja malku dažādām iestādēm, kas atradās blakus sliežu ceļiem, vai arī, piemēram, 9. oktobrī, ar šādu «darba vilcienu» no Centrālās preču stacijas uz nometināšanas vietu nogādāja no Krievijas iebraukušos bēgļus ar mantām.

Rīgā joprojām vervēja strādniekus un strādnieces krievu tranšeju nojaukšanai, šoreiz Olaines pozīcijās. Noteikumi paredzēja, ka sievietēm šajā darbā jāvalkā vīriešu bikses, kuras viņām izdod darbavietā. Strādājošajiem piedāvāja brīvu braukšanu pa dzelzceļu no Torņakalna stacijas līdz Olainei un atpakaļ. Vēl viens bonuss — iespēja iegādāties pārtikas produktus par varas iestāžu noteiktajām cenām.

Latviešu pulks

Visā Sibīrijā izlīmēti uzsaukumi aicināja brīvprātīgos pievienoties latviešu bataljonam, lai dotos aizstāvēt dzimteni

Daļa no latviešu virsniekiem, kuri Pirmā pasaules kara laikā bija atkāpušies uz Krieviju, nevēlējās pievienoties ne sarkanajai armijai, ne tā sauktajām baltajām armijām. Latviešu sabiedriskās organizācijas Sibīrijā nolēma formēt nacionālas latviešu karaspēka vienības, kuras dotos uz Latviju cīnīties pret vācu armiju un aizsargāt savu zemi no lieliniekiem. Ceļš uz mājām realitātē gan aizņēma daudz vairāk laika.

1. oktobris. 1918. gadā, iestājoties rudenim, sākās darbs pie šādu vienību veidošanas, taču tam bija nepieciešama teritoriju kontrolējošās varas piekrišana. To nodrošināja Krievijas Satversmes Sapulces komitejas kara ministra 1. oktobrī parakstītā pavēle par latviešu bataljona formēšanu Troickā (pilsēta mūsdienu Čeļabinskas apgabalā Krievijā). Brīvprātīgo bataljona formēšanu vadīja Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome. Par bataljona komandieri iecēla kapteini Pēteri Dardzānu. Uzsaukumus ar aicinājumu iestāties bataljonā izlīmēja visās Sibīrijas pilsētās.

Bataljonā iestājās gan latviešu kolonisti un bēgļi, gan no sarkanās armijas dezertējuši strēlnieki. Lai pasargātu bataljonu no iesaistīšanas Krievijas Pilsoņu karā, 16. novembrī tika noslēgts līgums ar Čehoslovākijas nacionālās padomes pārstāvjiem Krievijā par bataljona iekļaušanu čehoslovāku korpusā. Kopā ar čehiem un slovākiem bataljona karavīri pildīja garnizona dienestu, apsargāja Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli un pakāpeniski evakuējās Vladivostokas virzienā.

Šajā laikā Vladivostokā bija sācies darbs arī pie otras nacionālās latviešu karaspēka vienības — Imantas pulka — formēšanas. 1919. gada februārī 900 vīru lielais Troickas bataljons pārgāja franču militārās misijas pārziņā. Augustā bataljona karavīri kājām veica 500 km garu pārgājienu no Troickas līdz Makušinas dzelzceļa stacijai, no kurienes ceļu turpināja ar vilcienu.

Karavīri pie formastērpa nēsāja nacionālo simboliku, arī vilciena ešelonu, ar kuru troickieši šķērsoja Sibīriju, rotāja sarkanbaltsarkanais karogs.

Pēc smagākajām kaujām 1920. gada janvārī daļa vietējo latviešu kolonistu atgriezās savās mājās — bataljonā palika tikai tie, kuri vēlējās atgriezties Latvijā. 13. maijā, kopumā veicot vairāk nekā 6000 km garu ceļu, 622 troickieši sasniedza Vladivostoku, lai jau pa jūru turpinātu ceļu uz Latviju. 1920. gada 3. oktobrī pirmais kuģis sasniedza Liepāju. Latvijā daļu no karavīriem demobilizēja vai ieskaitīja citās Latvijas armijas vienībās, bet pašu vienību ar nosaukumu «Latvijas strēlnieku pulks» nosūtīja uz Latgali pildīt robežsardzes pienākumus.

5. oktobris. Latvijā šajā laikā vācu militārā vara turpināja pārveidot okupētās teritorijas pārvaldi. 5. oktobrī presē publicēja 27. augusta Austrumu virspavēlnieka pavēli par Baltijas un Lietuvas pārvaldības iekārtu, kurā noteica, ka izveidota «Baltijas zemju militārpārvalde» ar sēdekli Rīgā, kas sadalīta provinču pārvaldēs — Kurzemes pārvalde ar sēdekli Jelgavā, Vidzemes pārvalde Rīgā un Igaunijas pārvalde Tallinā. Rīgas pilsēta palika kā atsevišķs iecirknis. Baltijas zemju militārpārvaldes priekšnieks bija padots vācu 8. armijas virspavēlniecībai.

5.—7. oktobris. Atsākot pirmskara tradīcijas, Vērmanes dārzā Rīgā notika sakņu un augļu izstāde. Paraugus piegādāja gan mazdārziņu īpašnieki, gan dārzniecības. Apskatāmas bija dažādas Baltijā audzētās augļu un dārzeņu sugas, arī vīnogas, dzeltenie tomāti, ķirbji utt.

Izstādes atklāšanā tika uzsvērts, ka pārtikas trūkums ir veicinājis sakņkopības attīstību, tajā skaitā pilsētās. Aprakstot izstādi, īpaši izcelti tomāti, kuru svars sasniedzot pusotru mārciņu (viena mārciņa — 0,543 kg), milzu ķirbji (līdz pat 83 mārciņām svarā) un kāpostgalvas, bagātīgas kāršu pupiņu virtenes. Pilsētas dārzniecība piedāvāja nogaršot dažādu šķirņu ābolus.

Pēc izstādes slēgšanas pirmdien plkst. 15 preces varēja pārdot publikai, un lielāko daļu izstādei atvesto sakņu, dārzeņu un augļu izpirka īsā laikā.

«Karš ir zaudēts»

Sabiedroto spēki grauj vācu aizsardzības līniju rietumu frontē, bet ASV prezidents atgādina par tautu pašnoteikšanās tiesībām

Turpinot «Simt dienu ofensīvu», septembra pēdējā nedēļā atsākās sabiedroto uzbrukums, lai pārrautu vācu izbūvēto aizsardzības sistēmu, nosauktu par Hindenburga līniju Beļģijas dienvidrietumos un Francijas ziemeļos. Sabiedroto valstu karavīri sekmīgi grāva vācu aizsardzības līnijas rietumu frontes ziemeļu un centrālajā daļā. Novērtējot notikumus frontē, 28. septembrī ģenerālis Erihs Ludendorfs informēja savu priekšnieku, ģenerālštāba priekšnieku feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu, ka karš ir zaudēts un nekavējoties jālūdz pamiers.

Divas dienas vēlāk Vācijas armijas štābā Spā Beļģijā ieradās ķeizars Vilhelms II. Arī viņam nācās uzklausīt armijas vadības viedokli, ka karā uzvarēt vairs nav iespējams. Nākamajās dienās Vācija sāka zaudēt savus sabiedrotos, piemēram, 29. septembrī Bulgārijas karaliste kā pirmā izstājās no Centrālo valstu bloka un noslēdza pamieru ar sabiedrotajiem.

27. septembris. Tātad septembra beigās faktiski visiem militārajos un politiskajos procesos iesaistītajiem bija skaidrs, ka Pirmais pasaules karš strauji tuvojas noslēgumam. Dažādu valstu līderi publiski pauda viedokļus, kādai būtu jābūt kārtībai pasaulē pēc «Lielā kara», kā to dēvēja. Piemēram, 27. septembrī ASV prezidents Vudro Vilsons uzstājās ar uzrunu 4. Brīvības aizdevuma kompānijas atklāšanas pasākumā, kurā atkārtoti deklarēja pēckara starpvalstu attiecību galvenos principus un izteica atbalstu tautu pašnoteikšanās tiesībām, kam jānodrošina ilgstošs miers pasaulē. Neliels citāts no šīs runas, kas iezīmē atšķirību starp pirmskara laikmetu un vēlamo situāciju pēc kara beigām: «Vai tiks [pēc kara] pieļauts, ka vienas nācijas vai nāciju grupas militārā varenība izšķirs citu tautu likteni. Vai tiks pieļauts, ka stipras nācijas apspiedīs vājākās un pakļaus tās saviem mērķiem un interesēm. Vai valdīs patvaldības un bezatbildīgi spēki, vai tomēr tautas valdīs saskaņā ar viņu pašu gribu. Vai tiks noteiktas līdzīgas tiesības un iespējas visām tautām un nācijām.»

Turpmākajās dienās šo prezidenta runu rakstiskā formātā izplatīja ASV valdības preses birojs, tā bija lasāma dažādās valodās. Galu galā Vācija šo dokumentu pieņēma par pamatu gaidāmajām miera sarunām.

Septembra beigas. Latvijā pakāpeniski tika meklēti risinājumi arī dažādām problēmām, kas neskāra lielu iedzīvotāju skaitu, bet liecināja par varas iestāžu attieksmi. Piemēram, septembra pēdējās dienās neredzīgo iestāde Strazdumuižā pie Rīgas saņēma atļauju atkal atvērt neredzīgo bērnu skolu. Mācības var sākt, tiklīdz būs pieteikušies trīs bērni. Vecākiem, kuri vēlējās pieteikt savus bērnus, bija jāvēršas pie skolas direktora.

Laikā, kad arvien vairāk bēgļu atgriezās Latvijā, aktualizējās vēl kāds jautājums. Kas noticis ar viņu un citu cilvēku kara sākumā Rīgas lombardā ieķīlātajām lietām? Sākotnējie plāni paredzēja atlikt ķīlu izpārdošanu līdz kara beigām. Taču, vācu karaspēkam tuvojoties pilsētai 1917. gada vasaras beigās, Krievijas varas iestādes bija pavēlējušas vērtīgākās lietas — zelta un sudraba juvelierizstrādājumus, šujmašīnas un tamlīdzīgu priekšmetus — izvest uz Maskavu. Kopumā izvedamās lietas ietilpa 68 dzelzceļa vagonos. Vērtslietas esot nonākušas Krievijas Valsts aizdevu kasē, bet pārējie priekšmeti nodoti Maskavas pilsētas lombardā.

Rīgā palikušās lietas aizņēmušas plašas telpas, tāpēc 1917. gada beigās pieņemts lēmums neizpirktās lietas sākt izūtrupēt. Pārdošanas cena, jo sevišķi apģērbam, esot pat desmitkārtīgi pārsniegusi pie ieķīlāšanas izsniegtās summas, un lombards nelaida garām iespēju labi nopelnīt. Bijušie mantu īpašnieki varot saņemt kompensāciju par izpārdotajām lietām. Kā atgūt uz Maskavu izvestās lietas, gan vēl neesot skaidrs.

Sabiedroto valstu karavīri dzelzceļa stacijā rietumu frontē.
Foto no Latvija Kara muzeja krājuma

Priekā

1918. gada rudenī Rīgā svin pilsētas mākslas muzeja simtgadi, bet piepilsētas dārziņos entuziasti audzē cukurbietes, lai tiktu pie trūkstošā cukura

Septembra vidū apgrozībā Rīgā negaidīti parādījās cukurs, ko tirgoja lētāk par varas iestāžu noteikto cenu. Pircējiem gan nācās konstatēt, ka tam ir ļoti zema kvalitāte — gabalos esošajam cukuram trūka salduma, bet smalkais cukurs bija samaisīts kopā ar nezināmām vielām, kas kūstot šķidrumu padarīja duļķainu.

Šādas manipulācijas bija iespējamas, jo cukura trūkums bija jau hronisks. Problēmas risināšanai vēlējās pievērsties arī viena no tā brīža aktīvajām sabiedriskajām organizācijām — Rīgas Dārzkopības biedrība. Tās sapulcē šajās dienās aicināja dārziņu īpašniekus audzēt cukurbietes, lai varētu atrast «vietnieku jeb erzacu trūkstošajām importa precēm». Jau 1918. gada pavasarī ar lielām grūtībām bija izdevies iegūt cukurbiešu sēklas un dārziņu īpašnieki Rīgas apkārtnē tās bija iesējuši. Bet cilvēkiem trūka zināšanu, ko ar izaudzēto darīt. Nepacietīgākie tās jau bija mēģinājuši vārīt, bet sīrups sanācis pasāļš. Biedrības pārstāvji skaidroja, ka šādām darbībām vēl neesot pienācis īstais laiks — bietēm vēl jāļauj kādu mēnesi augt. Pēc tam izraktās saknes sīki jāsakapā un jānovāra mīkstas nelielā ūdens daudzumā. No savārītajām saknēm jāizspiež sula, un tā jākarsē tik ilgi, līdz veidojas sīrups. Iegūtais sīrups jāsavāra ar augļiem, ogām, ķirbjiem vai burkāniem — veidojoties garšīga marmelāde.

Jau vairākus mēnešus Latvijā trūka arī mazgāšanas līdzekļu. Ar ko ieteica aizstāt tos? Ar kastaņiem! Kastaņi esot jāsamaļ gaļas mašīnā, un iegūtais rupjais pulveris derot ziepju vietā «miesas tīrīšanai un rupjas veļas mazgāšanai». Cilvēki gan šo ierosinājumu uztvēra skeptiski.

16. septembrī bija pienācis laiks atkal «griezt pulksteni». Trijos no rīta pulkstenis bija jāpagriež par vienu stundu atpakaļ, lai no vasaras laika pārietu uz ziemas laiku.

17. septembrī prese rakstīja par iepriekšējā dienā notikušajām Rīgas pilsētas mākslas muzeja 100. gadadienas svinībām. Lai gan preses virsrakstos uzsvērta muzeja 100 gadu jubileja, pašā tekstā minēts: «Šogad pagāja apmēram 100 gadi kopš tā brīža (1816. gadā), kad lika pamatu tam mākslas objektu krājumam, kurš ar laiku izveidojās par tagadējo Rīgas pilsētas mākslas muzeju.» Svētku aktā muzeja telpās pulcējās lūgtie viesi, piedaloties arī pilsētas un guberņas augstākajām amatpersonām.

Viesus iepazīstināja ar 100 gados paveikto un atklāja Baltijas Mākslinieku savienības gleznu izstādi. Tajā bija izstādītas aptuveni 50 autoru radītas 293 gleznas. Starp tām gan bija tikai trīs latviešu — Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla un Zelmas Pļavnieces (no 1921. gada — Zelma Des Coudres) — mākslas darbi, kopskaitā 23. 

22. septembris. Attīstot tālāk 27. augustā starp Vāciju un Padomju Krieviju parakstīto papildu vienošanos un atsaucoties uz līguma 7. pantu, kurā Krievija atsakās «no valsts virskundzības pār Igauniju un Vidzemi», 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II formāli atzina Vidzemi, Igauniju, Rīgu un Sāmsalu par brīvām un neatkarīgām. Par Baltiju dēvētās teritorijas pārstāvi par šo lēmumu gan informēja tikai 16. oktobrī.

Aizsākums šādas Baltijas valstiskuma idejas īstenošanai meklējams jau 1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu līderu izveidotās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotās Zemes padomes lēmumā veidot Baltijas valsti, kura ar personālūnijas starpniecību būtu piesaistīta Vācijai. Konstitucionāli monarhistiskajai Baltijas valstij vajadzēja aptvert mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas, kurā nacionālajai minoritātei — vācbaltiešiem — saglabātos viņu līdz šim baudītās privilēģijas, nekas neapdraudētu viņu īpašumus utt., jo tiktu ievērots paritātes princips starp trim «pamattautām» — vācbaltiešiem, latviešiem un igauņiem.

Jau mēnešiem ilgi ar preses starpniecību šīs idejas atbalstītāji centās pārliecināt latviešus un igauņus par Baltijas valsti kā vienīgo alternatīvu turpmākajai reģiona attīstībai, lai nepieļautu lielinieku nākšanu pie varas šajā teritorijā, un solīja atbalstīt latviešu un igauņu kultūras attīstību, valodu lietošanu valsts pārvaldē un skolās.

Trūkst gaismas!

Elektrības trūkums Rīgā rada sadzīviskas problēmas un kašķus, bet varas iestādes māca kārtībniekus rakstīt

Vācu okupācijas vara administratīvi bija sadalījusi Latviju, ierobežojot arī iedzīvotāju pārvietošanos. Septembra sākumā pastiprināja vilcienu pasažieru kontroli starp Ķemeriem un Sloku — uz Kurzemes un Vidzemes robežas. Braucējiem bija jāuzrāda atļauja robežas pārbraukšanai. Turklāt no Kurzemes braucošajiem atņēma līdzi vesto pārtiku, ja vien nevarēja uzrādīt speciālas atļaujas.

Ap 10. septembri varas iestādes pievērsās policijas stiprināšanai, jo kārtībnieku sevišķi trūka lauku apvidos. Dienestam nepieciešamos cilvēkus ap 10. septembri sāka vervēt arī Rīgā. Jaunajiem kārtībniekiem solīja mēnešalgu, bezmaksas uzturu, dzīvokli un apkuri. Vismazāk policijas dienestā pieteicās latvieši, bet aktīvi esot bijuši Rīgas lietuvieši. Kārtībnieku mācībām bija izveidota Policijas skola, kas atradās Annas ielā 2. Tur gatavoja policistus visai Baltijai. Septembra otrajā nedēļa noslēgumam tuvojās pirmo 62 jauno kārtībnieku mācības un bija uzņemti 130 jauni mācāmie.

Skolā sevišķu vērību pievērsa rakstu darbiem, lai «turpmāk nebūtu vairs tādu policijas kārtībnieku, kas neprastu uzrakstīt savas domas». Jaunie policisti vēl nēsāja privātu apģērbu, kā atšķirības zīmi izmantojot piedurknes lenti, bet formastērpi jau tika pasūtīti.

Rīgā policijas kārtībniekiem bija plānots ieviest formastērpu, kas sastāv no ziliem svārkiem ar sarkanbaltsarkaniem uzplečiem, kas esot Vidzemes krāsas; melnām biksēm un zilu cepuri ar Rīgas ģerboni kokardē. Kārtībnieka bruņojumam bija izvēlēts revolveris un īsais zobens.

13. septembrī kāds dusmīgs žurnālists presē publicēja aicinājumu rīdziniekiem Taupat elektrību! Īpaši asu un negatīvu kritiku viņš veltīja Aleksandra (tagad Brīvības) ielas krogu un veikalu īpašniekiem, kā arī kinoteātru saimniekiem, kuri skatlogus izgreznojuši ar elektrisko lampiņu virtenēm. Par to taču nākoties maksāt klientiem, jo cenās ir ierēķināta arī apuguņošana. «Cik tūkstošu sveču gaismas katru vakaru netiek veltīgi izšķērdēts acu baudai. Mums, skolu jaunatnei, parastajiem darbiniekiem un amatniekiem jābadojas ar gaismu, bet uz ielas to nelietderīgi tērē.» Šis sašutums sasaucās ar problēmu, ko aktualizēja arī citi. Arvien agrāk vakaros satumstot, skolēniem radās grūtības pildīt mājasdarbus apgaismojuma trūkuma dēļ.

Vietām atļāva skolas bērniem pulcēties kādā no klasēm, kurai nodrošināja elektrisko apgaismojumu. Taču ne visi skolēni dzīvoja pietiekami tuvu skolai, lai turp dotos divas reizes dienā. Vēl viens risinājums, ko mēģināja ieviest, bija vecāku vienošanās par vietu, kur pietiekami plašās telpās vakaros varētu pulcēties bērni un tur nodrošināt elektrisko apgaismojumu.

Septembra vidus. Elektrības ražošanai arvien vairāk pievērsās arī ārpus lielākajām pilsētām. Piemēram, septembra vidū savu spēkstaciju ar jaunām mašīnām bija paplašinājis arī Slokas kinoteātra īpašnieks Jānis Ziemelis. Lai nodrošinātu tā darbu, viņš saņēma varas iestāžu atļauju iegādāties naftu, ogles un eļļu.

Papildu jauda ļāva piedāvāt elektrisko apgaismojumu arī vietējiem iedzīvotājiem. Jau esot pieteikušies vairāk nekā 100 abonentu. Gaisma tikšot padota no plkst. 5 rītā līdz dienas gaismai un no krēslas līdz 11 vakarā.

Svētku laiks

Rīgā okupācijas iestādes plaši svin vācu karaspēka ienākšanas gadadienu, citviet — bērnu svētki ar pasakām un laimes ratu

Valkas pilsētas parkā 1. septembrī norisinājās Bērnu svētki. Pasākuma organizatori bija solījuši pārsteigumus lieliem un maziem, jauniem un veciem: pasaku tētiņš atvedīšot daudz skaistu pasaciņu par Sarkangalvīti, par briesmīgo pūķi un princesi, kura apburta guļ stikla kalnā, par gudro Ansi un Velnu un vēl daudzas citas; katrs varēšot izmēģināt roku veidošanā un zīmēšanā, piedalīties rotaļās, meklēt veiksmi pie laimes rata un loterijā. Pasākumā skanēja mūzika, sasildīties palīdzēja karsta tējas vai kafijas glāze ar labu sviestmaizi.

2. septembris Par godu Rīgas ieņemšanas gadadienai vācu okupācijas varas iestādes organizēja svētkus divu dienu garumā. Skaidrojot rīdziniekiem, kāpēc jāsvin, presē minēti dažādi argumenti. Starp tiem — vācu karaspēka ienākšana Rīgā novērsusi lielinieku nākšanu pie varas pilsētā pēc oktobra apvērsuma Krievijā. 2. septembra vakarā ap plkst. 20.30 sākās lāpu gājiens no Guberņas valdes nama (tagad — Augstākās tiesas ēka). Tajā piedalījās vācu vīriešu dziedātāju biedrības un brīvprātīgie ugunsdzēsēji. Gājiens sākās un noslēdzās ar runām un brīvdabas koncertiem. Runātāji solīja «nesatricināmu uzticību un padevību» varas iestādēm.

3. septembrī pasākumi sākās jau 7.30 no rīta ar svinīgu karaspēka parādi pie Guberņas valdes nama. Tam sekoja dievkalpojumi vairākās baznīcās un korāļu skandēšana no baznīcu torņiem. Plkst. 11 sākās parāde Esplanādē, pēc tam plkst. 13 visi atkal pulcējās pie Guberņas valdes nama uz pieminekļa atklāšanas svinībām. Pieminekļa tēls raksturots kā simbols vācu karavīra varonībai. Tas «ar savu skatienu uz dienvidu-rietumiem — savu dzimteni — liecina, ka stāv par viņas drošu sargu austrumos, ka vācu zaldāts izturēs līdz galam, līdz ienaidnieka satriekšanai». Divas stundas vēlāk sākās svinīgs gājiens pa Rīgas ielām ar mūziku un karogiem. Gājienā piedalījās vācu biedrības, cunftes, studentu korporācijas, ugunsdzēsēju biedrības, skolu audzēkņi un patversmju bērnu pulciņi. Savukārt plkst. 16 atskanēja tauru skaņas Vērmanes parkā — sākās dārza svētki, kuros dažādi vācu karaspēka orķestri un vācu dziedātāju biedrību kori atskaņoja «labāko vācu komponistu mūziku». Uzstājās arī runātāji, kuri slavināja Vāciju un visu vācisko.

7. septembrī provāciskās Rīgas pilsētas domes sēdē vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, ar kuru aicināja Vācijas valdību pievienot Baltijas valstij Latgali jeb «poļu Vidzemi», kas sastāvot no Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas apriņķiem, kā arī latviešu apdzīvotajiem Ostravas un Drisas apgabaliem. Kā pamatojums minēts, piemēram, fakts, ka Latgale agrāk «piederējusi pie Baltijas ordeņa valsts». Arī ekonomiski šāda pievienošana būšot izdevīga, sevišķi Rīgas tirdzniecībai. Rezolūcijas noslēgumā teikts: «Latviešu apdzīvotās Latgales pievienošana pie Baltijas valsts ir latviešu tautas nacionāla prasība, kuras izpildīšana noderētu Baltijas zemes vispārējai apmierināšanai un jaundibinātās kārtības stiprināšanai, kamēr latviešu tautas sadalīšana starp Krieviju un Baltijas valsti radītu pastāvīgu aģitāciju un sarežģījumu avotu.»