Kategorijas: Latvijas simtgade

Priekā

1918. gada rudenī Rīgā svin pilsētas mākslas muzeja simtgadi, bet piepilsētas dārziņos entuziasti audzē cukurbietes, lai tiktu pie trūkstošā cukura

Septembra vidū apgrozībā Rīgā negaidīti parādījās cukurs, ko tirgoja lētāk par varas iestāžu noteikto cenu. Pircējiem gan nācās konstatēt, ka tam ir ļoti zema kvalitāte — gabalos esošajam cukuram trūka salduma, bet smalkais cukurs bija samaisīts kopā ar nezināmām vielām, kas kūstot šķidrumu padarīja duļķainu.

Šādas manipulācijas bija iespējamas, jo cukura trūkums bija jau hronisks. Problēmas risināšanai vēlējās pievērsties arī viena no tā brīža aktīvajām sabiedriskajām organizācijām — Rīgas Dārzkopības biedrība. Tās sapulcē šajās dienās aicināja dārziņu īpašniekus audzēt cukurbietes, lai varētu atrast «vietnieku jeb erzacu trūkstošajām importa precēm». Jau 1918. gada pavasarī ar lielām grūtībām bija izdevies iegūt cukurbiešu sēklas un dārziņu īpašnieki Rīgas apkārtnē tās bija iesējuši. Bet cilvēkiem trūka zināšanu, ko ar izaudzēto darīt. Nepacietīgākie tās jau bija mēģinājuši vārīt, bet sīrups sanācis pasāļš. Biedrības pārstāvji skaidroja, ka šādām darbībām vēl neesot pienācis īstais laiks — bietēm vēl jāļauj kādu mēnesi augt. Pēc tam izraktās saknes sīki jāsakapā un jānovāra mīkstas nelielā ūdens daudzumā. No savārītajām saknēm jāizspiež sula, un tā jākarsē tik ilgi, līdz veidojas sīrups. Iegūtais sīrups jāsavāra ar augļiem, ogām, ķirbjiem vai burkāniem — veidojoties garšīga marmelāde.

Jau vairākus mēnešus Latvijā trūka arī mazgāšanas līdzekļu. Ar ko ieteica aizstāt tos? Ar kastaņiem! Kastaņi esot jāsamaļ gaļas mašīnā, un iegūtais rupjais pulveris derot ziepju vietā «miesas tīrīšanai un rupjas veļas mazgāšanai». Cilvēki gan šo ierosinājumu uztvēra skeptiski.

16. septembrī bija pienācis laiks atkal «griezt pulksteni». Trijos no rīta pulkstenis bija jāpagriež par vienu stundu atpakaļ, lai no vasaras laika pārietu uz ziemas laiku.

17. septembrī prese rakstīja par iepriekšējā dienā notikušajām Rīgas pilsētas mākslas muzeja 100. gadadienas svinībām. Lai gan preses virsrakstos uzsvērta muzeja 100 gadu jubileja, pašā tekstā minēts: «Šogad pagāja apmēram 100 gadi kopš tā brīža (1816. gadā), kad lika pamatu tam mākslas objektu krājumam, kurš ar laiku izveidojās par tagadējo Rīgas pilsētas mākslas muzeju.» Svētku aktā muzeja telpās pulcējās lūgtie viesi, piedaloties arī pilsētas un guberņas augstākajām amatpersonām.

Viesus iepazīstināja ar 100 gados paveikto un atklāja Baltijas Mākslinieku savienības gleznu izstādi. Tajā bija izstādītas aptuveni 50 autoru radītas 293 gleznas. Starp tām gan bija tikai trīs latviešu — Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla un Zelmas Pļavnieces (no 1921. gada — Zelma Des Coudres) — mākslas darbi, kopskaitā 23. 

22. septembris. Attīstot tālāk 27. augustā starp Vāciju un Padomju Krieviju parakstīto papildu vienošanos un atsaucoties uz līguma 7. pantu, kurā Krievija atsakās «no valsts virskundzības pār Igauniju un Vidzemi», 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II formāli atzina Vidzemi, Igauniju, Rīgu un Sāmsalu par brīvām un neatkarīgām. Par Baltiju dēvētās teritorijas pārstāvi par šo lēmumu gan informēja tikai 16. oktobrī.

Aizsākums šādas Baltijas valstiskuma idejas īstenošanai meklējams jau 1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu līderu izveidotās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotās Zemes padomes lēmumā veidot Baltijas valsti, kura ar personālūnijas starpniecību būtu piesaistīta Vācijai. Konstitucionāli monarhistiskajai Baltijas valstij vajadzēja aptvert mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas, kurā nacionālajai minoritātei — vācbaltiešiem — saglabātos viņu līdz šim baudītās privilēģijas, nekas neapdraudētu viņu īpašumus utt., jo tiktu ievērots paritātes princips starp trim «pamattautām» — vācbaltiešiem, latviešiem un igauņiem.

Jau mēnešiem ilgi ar preses starpniecību šīs idejas atbalstītāji centās pārliecināt latviešus un igauņus par Baltijas valsti kā vienīgo alternatīvu turpmākajai reģiona attīstībai, lai nepieļautu lielinieku nākšanu pie varas šajā teritorijā, un solīja atbalstīt latviešu un igauņu kultūras attīstību, valodu lietošanu valsts pārvaldē un skolās.

Trūkst gaismas!

Elektrības trūkums Rīgā rada sadzīviskas problēmas un kašķus, bet varas iestādes māca kārtībniekus rakstīt

Vācu okupācijas vara administratīvi bija sadalījusi Latviju, ierobežojot arī iedzīvotāju pārvietošanos. Septembra sākumā pastiprināja vilcienu pasažieru kontroli starp Ķemeriem un Sloku — uz Kurzemes un Vidzemes robežas. Braucējiem bija jāuzrāda atļauja robežas pārbraukšanai. Turklāt no Kurzemes braucošajiem atņēma līdzi vesto pārtiku, ja vien nevarēja uzrādīt speciālas atļaujas.

Ap 10. septembri varas iestādes pievērsās policijas stiprināšanai, jo kārtībnieku sevišķi trūka lauku apvidos. Dienestam nepieciešamos cilvēkus ap 10. septembri sāka vervēt arī Rīgā. Jaunajiem kārtībniekiem solīja mēnešalgu, bezmaksas uzturu, dzīvokli un apkuri. Vismazāk policijas dienestā pieteicās latvieši, bet aktīvi esot bijuši Rīgas lietuvieši. Kārtībnieku mācībām bija izveidota Policijas skola, kas atradās Annas ielā 2. Tur gatavoja policistus visai Baltijai. Septembra otrajā nedēļa noslēgumam tuvojās pirmo 62 jauno kārtībnieku mācības un bija uzņemti 130 jauni mācāmie.

Skolā sevišķu vērību pievērsa rakstu darbiem, lai «turpmāk nebūtu vairs tādu policijas kārtībnieku, kas neprastu uzrakstīt savas domas». Jaunie policisti vēl nēsāja privātu apģērbu, kā atšķirības zīmi izmantojot piedurknes lenti, bet formastērpi jau tika pasūtīti.

Rīgā policijas kārtībniekiem bija plānots ieviest formastērpu, kas sastāv no ziliem svārkiem ar sarkanbaltsarkaniem uzplečiem, kas esot Vidzemes krāsas; melnām biksēm un zilu cepuri ar Rīgas ģerboni kokardē. Kārtībnieka bruņojumam bija izvēlēts revolveris un īsais zobens.

13. septembrī kāds dusmīgs žurnālists presē publicēja aicinājumu rīdziniekiem Taupat elektrību! Īpaši asu un negatīvu kritiku viņš veltīja Aleksandra (tagad Brīvības) ielas krogu un veikalu īpašniekiem, kā arī kinoteātru saimniekiem, kuri skatlogus izgreznojuši ar elektrisko lampiņu virtenēm. Par to taču nākoties maksāt klientiem, jo cenās ir ierēķināta arī apuguņošana. «Cik tūkstošu sveču gaismas katru vakaru netiek veltīgi izšķērdēts acu baudai. Mums, skolu jaunatnei, parastajiem darbiniekiem un amatniekiem jābadojas ar gaismu, bet uz ielas to nelietderīgi tērē.» Šis sašutums sasaucās ar problēmu, ko aktualizēja arī citi. Arvien agrāk vakaros satumstot, skolēniem radās grūtības pildīt mājasdarbus apgaismojuma trūkuma dēļ.

Vietām atļāva skolas bērniem pulcēties kādā no klasēm, kurai nodrošināja elektrisko apgaismojumu. Taču ne visi skolēni dzīvoja pietiekami tuvu skolai, lai turp dotos divas reizes dienā. Vēl viens risinājums, ko mēģināja ieviest, bija vecāku vienošanās par vietu, kur pietiekami plašās telpās vakaros varētu pulcēties bērni un tur nodrošināt elektrisko apgaismojumu.

Septembra vidus. Elektrības ražošanai arvien vairāk pievērsās arī ārpus lielākajām pilsētām. Piemēram, septembra vidū savu spēkstaciju ar jaunām mašīnām bija paplašinājis arī Slokas kinoteātra īpašnieks Jānis Ziemelis. Lai nodrošinātu tā darbu, viņš saņēma varas iestāžu atļauju iegādāties naftu, ogles un eļļu.

Papildu jauda ļāva piedāvāt elektrisko apgaismojumu arī vietējiem iedzīvotājiem. Jau esot pieteikušies vairāk nekā 100 abonentu. Gaisma tikšot padota no plkst. 5 rītā līdz dienas gaismai un no krēslas līdz 11 vakarā.

Svētku laiks

Rīgā okupācijas iestādes plaši svin vācu karaspēka ienākšanas gadadienu, citviet — bērnu svētki ar pasakām un laimes ratu

Valkas pilsētas parkā 1. septembrī norisinājās Bērnu svētki. Pasākuma organizatori bija solījuši pārsteigumus lieliem un maziem, jauniem un veciem: pasaku tētiņš atvedīšot daudz skaistu pasaciņu par Sarkangalvīti, par briesmīgo pūķi un princesi, kura apburta guļ stikla kalnā, par gudro Ansi un Velnu un vēl daudzas citas; katrs varēšot izmēģināt roku veidošanā un zīmēšanā, piedalīties rotaļās, meklēt veiksmi pie laimes rata un loterijā. Pasākumā skanēja mūzika, sasildīties palīdzēja karsta tējas vai kafijas glāze ar labu sviestmaizi.

2. septembris Par godu Rīgas ieņemšanas gadadienai vācu okupācijas varas iestādes organizēja svētkus divu dienu garumā. Skaidrojot rīdziniekiem, kāpēc jāsvin, presē minēti dažādi argumenti. Starp tiem — vācu karaspēka ienākšana Rīgā novērsusi lielinieku nākšanu pie varas pilsētā pēc oktobra apvērsuma Krievijā. 2. septembra vakarā ap plkst. 20.30 sākās lāpu gājiens no Guberņas valdes nama (tagad — Augstākās tiesas ēka). Tajā piedalījās vācu vīriešu dziedātāju biedrības un brīvprātīgie ugunsdzēsēji. Gājiens sākās un noslēdzās ar runām un brīvdabas koncertiem. Runātāji solīja «nesatricināmu uzticību un padevību» varas iestādēm.

3. septembrī pasākumi sākās jau 7.30 no rīta ar svinīgu karaspēka parādi pie Guberņas valdes nama. Tam sekoja dievkalpojumi vairākās baznīcās un korāļu skandēšana no baznīcu torņiem. Plkst. 11 sākās parāde Esplanādē, pēc tam plkst. 13 visi atkal pulcējās pie Guberņas valdes nama uz pieminekļa atklāšanas svinībām. Pieminekļa tēls raksturots kā simbols vācu karavīra varonībai. Tas «ar savu skatienu uz dienvidu-rietumiem — savu dzimteni — liecina, ka stāv par viņas drošu sargu austrumos, ka vācu zaldāts izturēs līdz galam, līdz ienaidnieka satriekšanai». Divas stundas vēlāk sākās svinīgs gājiens pa Rīgas ielām ar mūziku un karogiem. Gājienā piedalījās vācu biedrības, cunftes, studentu korporācijas, ugunsdzēsēju biedrības, skolu audzēkņi un patversmju bērnu pulciņi. Savukārt plkst. 16 atskanēja tauru skaņas Vērmanes parkā — sākās dārza svētki, kuros dažādi vācu karaspēka orķestri un vācu dziedātāju biedrību kori atskaņoja «labāko vācu komponistu mūziku». Uzstājās arī runātāji, kuri slavināja Vāciju un visu vācisko.

7. septembrī provāciskās Rīgas pilsētas domes sēdē vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, ar kuru aicināja Vācijas valdību pievienot Baltijas valstij Latgali jeb «poļu Vidzemi», kas sastāvot no Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas apriņķiem, kā arī latviešu apdzīvotajiem Ostravas un Drisas apgabaliem. Kā pamatojums minēts, piemēram, fakts, ka Latgale agrāk «piederējusi pie Baltijas ordeņa valsts». Arī ekonomiski šāda pievienošana būšot izdevīga, sevišķi Rīgas tirdzniecībai. Rezolūcijas noslēgumā teikts: «Latviešu apdzīvotās Latgales pievienošana pie Baltijas valsts ir latviešu tautas nacionāla prasība, kuras izpildīšana noderētu Baltijas zemes vispārējai apmierināšanai un jaundibinātās kārtības stiprināšanai, kamēr latviešu tautas sadalīšana starp Krieviju un Baltijas valsti radītu pastāvīgu aģitāciju un sarežģījumu avotu.»

Jauni rekordi

Kamēr vācieši un krievi paraksta miera līguma pielikumus, rīdzinieki sasniedz jaunus sporta rekordus un atklāj teātra sezonu

Svētdienā, 25. augustā, riteņbraucēju biedrība Marss sarīkoja vieglatlētikas sacīkstes vīriešiem. Dalībnieku skaits nebija liels, bet sasniegtie rezultāti — augsti. Dažu uzvarētāju rezultāti: 200 metru skrējiens — 24 sekundes, kas bija jauns biedrības rekords; augstlēkšana ar ieskriešanos — 1,36 metri, tāllēkšana ar ieskriešanos — 5,92 metri, 5000 metru skrējiens — 17 minūtes, 23 sekundes. Biedrība Marss bija nodibināta jau 1907. gadā, divus gadus vēlāk tās vajadzībām uzcēla velotreku toreizējās Pēterburgas šosejas malā (tagad Brīvības gatve 207). Biedrības paspārnē jau gadiem trenējās arī vieglatlēti. Vairāki biedrības dalībnieki bija piedalījušies 1912. gada olimpiskajās spēlēs Stokholmā Krievijas komandas sastāvā.

27. augustā, neilgi pirms vācu armijas pilnīgas sakāves Pirmajā pasaules karā, Vācija un Padomju Krievija Berlīnē parakstīja Brestļitovskas miera līguma papildvienošanos. Vācija apņēmās neatbalstīt Padomju Krievijai naidīgus spēkus, kā arī abas valstis parakstīja vienošanos par finanšu un privāttiesību jautājumiem. Taču nozīmīgākā papildlīguma daļa noteica savstarpējo robežu demarkāciju un transporta koridoru izveidi.

Šī līguma IV nodaļa attiecās uz Latviju, Igauniju un Lietuvu. Jau tās ievadā bija norādīts, ka Krievija atsakās no suverēna tiesībām bijušajās Igaunijas un Vidzemes guberņās, kā arī Latgalē, un apņemas neiejaukties šīs teritorijas iekšējās lietās, ko tālāk noteikšot paši iedzīvotāji. Turpmākie punkti paredzēja ļoti labvēlīgus nosacījumus Padomju Krievijas preču tranzītam caur Igauniju un Vidzemi, kā arī Tallinas, Rīgas un Ventspils ostām.

Realitātē gan ar Baltijas iedzīvotāju pašnoteikšanos tika saprasta Baltijas valsts dibināšana vācu pārraudzībā. To neslēpa arī vācu okupācijas varas kontrolētā prese, kas nākamajā dienā Latvijas iedzīvotājiem parakstīto līgumu skaidroja ar vārdiem: «Papildus līguma saturs vēl nav izziņots, bet gan zināms, ka viņā no Krievijas puses apstiprināta Vidzemes un Igaunijas atdalīšanās no Krievijas un pievienošanās pie jaundibināmās ar Vāciju saistītas Baltijas valsts. Kad (..) līgumi būs izsludināti, tad būs zināmas nākamās Baltijas valsts robežas uz Krievijas pusi. Ka Kurzeme, kura līdz šim bija nodibinājusies par atsevišķu «hercoga valsti», tagad no sava sevišķā stāvokļa atteiksies un pievienosies kopējai Baltijas valstij, par to nav šaubu.»

Augusta beigās jaunajai sezonai gatavojās Rīgas Latviešu teātris, kura rīcībā uz trim gadiem bija nodots 2. pilsētas jeb krievu teātris (tagad Latvijas Nacionālais teātris). Vēl 1868. gadā Rīgas Latviešu biedrības paspārnē dibinātā teātra darbība iepriekšējos trīs kara gadus bija ļoti apgrūtināta — pieredzējušo aktieru rindas bija retinājuši iesaukumi armijā un došanās bēgļu gaitās. Savās jaunajās telpās teātris 1. septembrī plānoja izrādīt Aspazijas lugu Ragana. Atsauksmes pēc izrādes bija pozitīvas, kādam kritiķim vienīgi nebija paticis ceturtais cēliens, kam «pie vainas bijusi kļūdaina skatuves apgaismošana ar par daudz spilgtu elektrisko lampiņu gaismu, to kvēle apžilbināja skatītājus tā, ka darbība uz skatuves palika nepārredzama».

Vasaras nogalē Rīgā par deficīta preci bija kļuvusi vēl kāda prece — katli. Tikai atsevišķās tirdzniecības vietās vēl bija nopērkami daži čuguna vai skārda katli. Cilvēki meklēja darbnīcas un meistarus, kuri varētu salabot vecos, jau savu laiku nokalpojušos virtuves piederumus, arī katlus, kastroļus un emaljētos podus. Par «izlāpītājiem — lietpratējiem» presē minēta kāda Tiltiņa un biedra atslēgu un skārda lietu darbnīca Suvorova ielas nr. 44 pagrabā (tagad Barona iela).

Uz mežu!

Pilsētās arvien lielākā skaitā atgriežas bēgļi, bet daudzi vasaras nogalē dodas mežos — pēc sēnēm

Augusta vidū presē ļoti bieži lasāms par iedzīvotāju skaita pieaugumu dažādās pilsētās, norādot, ka bēgļi lielā skaitā turpina atgriezties Latvijā. Viena no šādām pilsētām ir Tukums, kur dzīve pamazām atgriezusies «savās normālajās sliedēs», kustība uz ielām kļuvusi arvien intensīvāka. Kara laikā bija sagrautas tikai dažas ēkas dzelzceļa stacijas tuvumā un pašā pilsētas centrā. Diemžēl lielākus postījumus pamestajām ēkām bija nodarījuši palikušie pilsētnieki, kuri meklējuši kokmateriālus. No dažām ēkām viņi atstājuši tikai četras ārsienas.

21. augustā darbu savās agrākajās telpās — ar kokrūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska atbalstu būvētajā ēkā Mīlgrāvī — atsāka atturībnieku biedrība Ziemeļblāzma. Dombrovskis bija arī viens no biedrības dibinātājiem 1904. gadā, viņa dzīves moto ir biedrības devīzes «Uz skaidru prātu — caur zināšanām, kultūru un veselīgu dzīvesveidu» pamatā. Atturībnieku biedrību Mīlgrāvī veidoja, lai apkārtnes iedzīvotājiem būtu pilnvērtīga sabiedriskā un kultūras dzīve. Tās paspārnē darbojās teātris, bibliotēka, lasītava. 1905. gada revolūcijas laikā biedrības pirmajā ēkā rīkoja mītiņus un sapulces, kurās vērsās pret cariskās Krievijas rusifikācijas politiku, aicinot mācīt latviešu valodu kā obligātu mācību priekšmetu visu līmeņu mācību iestādēs. Sākoties represijām, soda ekspedīcija biedrības ēku nodedzināja. 1913. gada 1. septembrī atklāja jaunuzbūvēto biedrības namu. Pirmā pasaules kara laikā biedrība savās telpās izmitināja latviešu strēlniekus, palīdzēja armijā iesaukto karavīru bērniem. Vācu karaspēkam ieņemot Rīgu, daļa biedrības vadības devās bēgļu gaitās, biedrība darbību uz laiku pārtrauca.

23. augusta pievakarē Latviju no jūras puses sasniedza pamatīga vētra. No rīta cilvēku skatieniem pavērās vēja nodarītā postaža, arī Rīgā vairākām ēkām bija bojāti jumti un izsisti logi, tirgotavām norautas izkārtnes, pilsētas mežos un parkos atsevišķi koki izrauti ar visām saknēm. Daugavā vētras dēļ cēlies ūdens līmenis, Mūkusalas un Oskara ielu galos Pārdaugavā ūdens skalojās pāri dambim.

No Valmieras un Cēsu apriņķiem iebraukušie cilvēki stāstīja par nolauztiem un ar saknēm izrautiem kokiem ceļmalās, kas apgrūtināja nokļūšanu Rīgā. Stipri cietuši novāktie labību lauki, kuros vējš apgāzis sakrautās gubas, izmētājis labības kūlīšus un izbirdinājis graudus.

Augusta vidū pēc lietus cilvēki devās mežā papildināt pārtikas krājumus ziemai vai mēģināt papildus nopelnīt sēņojot. Mežā varēja sastapt gan «vienkāršas sieviņas», gan «labāko aprindu jaunkundzes». Bieži vien sēņotāji devās prom no mājām jau pievakarē un naktis pārgulēja lauku mājās, pamestajos ierakumos vai pat mežā, lai līdz ar gaismiņu varētu sākt lasīt sēnes. Pilsētās un miestos viņi atgriezās ap pusdienlaiku. Čaklākie un veiksmīgākie sēņotāji vienā reizē spēja salasīt līdz pat diviem pudiem sēņu (puds — 16,38 kilogrami), ko gan nereti nācās nest vairākus desmitus kilometru, mērojot ceļu uz mājām. Pārdodot salasītās sēnes, piemēram, Rīgas tirgos, varēja nopelnīt līdz pat 90 markām. Salīdzinot ar citu produktu cenām — rupjmaize šajā laikā Rīgas tirgos maksāja līdz 1,80 markām mārciņā (mārciņa — 0,454 kg), kartupeļi 0,36 markas mārciņā, smalkais cukurs 10 markas mārciņā.

Apzinoties, ka ne visi sēņotāji prot atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām, Rīgas pilsētas ģimnāzijas aulā Troņmantnieka bulvārī (tagad — Rīgas Valsts 1. ģimnāzija Raiņa bulvārī) 1. septembrī rīkoja sēņu izstādi. Lai parādītu interesentiem pēc iespējas vairāk Latvijā sastopamo sēņu sugu, jau divas nedēļas iepriekš ar preses starpniecību cilvēkus aicināja sarūpēt sēņu paraugus. Izstādes organizētāji savās publikācijās norādīja, ka no Latvijā augošajām tobrīd identificētajām aptuveni 200 sēņu sugām ēdamas esot tikai 30—40 sugas.

Laiks atgriezties

Skolās sākas mācību gads, bet Latvijā no Petrogradas atgriežas Edvarts Virza

Skolēnu vasaras brīvlaiks noslēdzās 13. augustā un atsākās mācības Rīgas skolās. Kā ceļamaize skolu jaunatnei bija veltīti šādi vārdi: «Atvērsies skolas durvis, un mazi un lieli jo čakli steigsies uz skolu kā bitītes, kas lido pa lauku, meklē saldu medu un krāj to nebaltai dienai. (..) Jaunajai paaudzei tagad jākrāj, jāsijā, jāšķiro un viss labais jāpatur. Kas zin, gan nāks laiks, un visu varēs lietā likt.»

Augusta otrajā nedēļā uz dzīvi Valkā apmetās dzejnieks Edvarts Virza, kurš Latvijā atgriezās no Petrogradas. 1915. gadā, kad vācu karaspēks tuvojās viņa dzimtajām mājām Zemgalē, visa ģimene bija devusies bēgļu gaitās. 1916. gadā Virzu mobilizēja karadienestā Krievijas armijā, viņš dienēja 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Vācu armijai turpinot uzbrukumus, 1917. gada beigās Virza kopā ar cīņubiedriem atkāpās uz Krieviju un nokļuva Petrogradā. 1918. gada martā viņš bija atvaļinājies no dienesta armijā un aktīvi darbojās Latviešu pagaidu nacionālajā padomē. Tagad bija pienācis laiks atgriezties dzimtenē.

15. augusts. Baidoties, ka Krievijā sākusies holeras epidēmija var izplatīties arī Latvijā, varas iestādes lēma, kā to aizkavēt. Piemēram, Rīgā no 15. līdz 20. augustam aizliedza pārdot ābolus un bumbierus. No 21. augusta drīkstēja tirgot tikai gatavus un no zariem nolasītus augļus. Vismaz pirmajā aizlieguma dienā gan pārtikas veikalos, gan uz ielām āboli tomēr bijuši nopērkami. Kritušos augļus gan bija iespējams pārdot pilsētas Pārtikas valdes augļu apstrādāšanas nodaļai, kas tos iegādājās, lai gatavotu marmelādi.

Ikšķilē vietējā kara pārvalde aktīvi iepirka no vietējiem iedzīvotājiem sienu, maksājot par to ar pārtikas produktiem, piemēram, cukuru. Iespēju šādi papildināt savus pārtikas krājumus ieguva arī bezzemnieki, kuriem iedalīja pļavas siena sagādei. Iedzīvotāji šādu risinājumu atzina par labu, jo pašiem nebija jādodas uz tuvākajām pilsētām iepirkt pārtiku par nopelnīto naudu.

Lai kontrolētu cenas, veikalos redzamā vietā bija jāizkar saraksts ar varas iestāžu apstiprināto produktu maksimālajām cenām. Taču Rīgā tikai retais tirgotājs šos noteikumus pildīja un bieži vien prasīja augstāku cenu par noteikto. Noteikumu izpildīšana bija jākontrolē policistiem.

Liepājā pārdodamo preču saraksti un cenas bija jāizliek arī skatlogos, lai cilvēki var tās redzēt, neieejot veikalā.

Ap 18. augustu Rīgā no Krievijas bija atgriezušies aptuveni 1000 gados jaunu agrāko pilsētas iedzīvotāju (20—28 gadus veci), lai izvairītos no mobilizācijas sarkanajā armijā. Padomju Krievijā pilsoņu karā tika ierautas arvien plašākas teritorijas, un lieliniekiem bija jādomā par savu bruņoto spēku papildināšanu ar jauniem karavīriem un varas nostiprināšanu.

Šajā laikā Krievijā norisinājās bruņoti konflikti starp dažādām politiskajām, etniskajām un sociālajām grupām, kā arī valstiskajiem veidojumiem. Lielinieki augustā zaudēja varu Urālos, Sibīrijā, Tālajos Austrumos un citos reģionos. Kaujās bija iesaistīti arī Latviešu strēlnieku padomju divīzijas pulki, piemēram, austrumu frontē Kazaņas rajonā pret Čehoslovāku korpusu un atlaistās Satversmes sapulces komitejas Tautas armiju. Situācijai kļūstot arvien nopietnākai, lielinieki pastiprināja represijas pret saviem ienaidniekiem un citādi domājošajiem.

Rietumu frontē pārmaiņas

Francijā pie Amjēnas sabiedroto karaspēks sāk ofensīvu, kas pēc 100 dienām piespieda Vāciju kapitulēt

Augusta pirmajās dienās atklāja kuģu satiksmi starp trim Latvijas ostas pilsētām — Rīgu, Ventspili un Liepāju. Sākotnēji tam izmantoja divus kuģus, kas kursēja pretējos virzienos, ceļu sākot otrdienas rītā un noslēdzot piektdienas pēcpusdienā. Pats brauciens gan bija īsāks, jo kuģi ilgāku laiku uzturējās Ventspilī.

8. augustā ar Amjēnas kauju Francijā sākās «100 dienu ofensīva» jeb sabiedroto valstu veiksmīgu uzbrukumu virkne vācu spēkiem Rietumu frontē, kas noslēgsies ar Vācijas kapitulāciju 11. novembrī. Uzbrukums Amjēnas apkārtnē ilga līdz 12. augustam. Tieši pirmajā uzbrukuma dienā tika gūti vislielākie panākumi. Iesaistot kaujā gandrīz 600 tanku, izdevās pārraut vācu aizsardzības līniju 24 kilometru platumā un pavirzīties uz priekšu līdz pat 15 kilometriem. Uzbrukums, kas sākās 4.20 no rīta, bija tik straujš, ka dienas laikā gūstā krita 17 000 vācu karavīru, to skaitā arī vairāku divīziju štābu virsnieki, kuri tika sagūstīti savos štābos, ēdot brokastis. Vācu ģenerālštāba viens no vadītājiem ģenerālis Ērihs Ludendorfs nodēvēja to par «vācu armijas melno dienu», kas atstāja morāli graujošu ietekmi uz karaspēku.

Oficiālajos vācu armijas ziņojumos, ko izplatīja sabiedrībai, gan centās slēpt notiekošo, piemēram, 9. augustā rakstot šādi: izmantojot sev par labu biezo miglu, ienaidnieks ar saviem automobiļiem spiedās iekšā mūsu kājnieku, artilērijas līnijā, uz ziemeļiem no Sommas mēs no savām pozīcijām pretuzbrukumā atspiedām ienaidnieku atpakaļ.

Principā ar šo kauju noslēdzās «ierakumu karš» Rietumu frontē, cīņa atkal bija kļuvusi mobila. Turpmākajās nedēļās kaujās iesaistījās arvien lielāki britu, franču, amerikāņu, kanādiešu, beļģu un citu valstu spēki arvien plašākā frontē. Vācu armija nespēja atgūties un nostiprināties jaunās pozīcijās. Vācu virsnieki vairs nespēja nodrošināt disciplīnu savu karavīru rindās, vienības sāka bēgt no frontes.

9. augustā laikrakstā Līdums publicēts raksts par notiekošo Padomju Krievijā. Tas veltīts jaunajai konstitūcijai un valsts līderim Ļeņinam, kurš nodēvēts par «Krievijas ļauno ģēniju». Kā galvenais Krievijas jaunās varas vadmotīvs piesaukta gan Ļeņinam, gan lieliniekiem kopumā raksturīgākā īpašība — «akls, līdz ārprātam novests fanātisks šķiru naids». Nesen apstiprinātā Krievijas padomju republikas satversme izslēdzot valsti no kultūras valstu saimes. Valsts izglītotās šķiras tiekot pilnībā izslēgtas no līdzdalības valsts dzīvē un tiekot nolemtas iznīdēšanai. To nosakot pat dekrēts par vēlēšanām, ar kuru daudziem liegtas balsošanas tiesības. Pirmkārt, visiem, kas nodarbina citus, lai pavairotu savus ienākumus, — arī ārstam, kurš algo asistentu, skolas priekšniekam, kurš algo skolotājus, vai zemniekam, kurš pieņēmis darbā izpalīgus. Otrkārt, visiem, kuri dzīvo no kapitāla un mantas ienākumiem. Treškārt, privātiem tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem, ceturtkārt, garīdzniekiem. Kā secinājums norādīts: «Var būt divējādi centieni panākt pie cilvēkiem vienlīdzību: ceļot viņus uz augšu kā garīgā, tā materiālā ziņā, vai novelkot uz leju nekulturāla pirmcilvēka stāvoklī.»

Makšķernieku stāsti nav sveši nevienam laikmetam. Augusta sākumā presē aprakstīta kāda makšķernieka veiksme Grobiņas dzirnavu dīķī. Viņam izdevies noķert «milzīgu līdaku»  — četras pēdas (1,20 m) garu un 32 mārciņas (14,4 kg) smagu.

Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins).
Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

Ilgais karš

Četrus gadus pēc kara sākuma atrisinājums joprojām nav paredzams, bet lauksaimniekus uztrauc pārtikas sagāde nākamajai ziemai

Vasaras vidū cilvēki arvien ieinteresētāk sprieda par to, kāda būs lauksaimniecības raža — vai pietiks labības maizei un lopbarībai, kā būs izauguši kartupeļi un citas saknes? Presē ik dienu bija lasāms par ražas izredzēm dažādos Latvijas novados. Kopumā gan milzīgām bažām par pārtikas trūkumu nākamajā ziemā nevajadzētu būt, jo esot gaidāma «vidēja raža». Turklāt vasarāji, kurus iesēja jau pēc lielā pavasara sausuma, esot auguši labi. Vietām lielākas, vietām mazākas problēmas tomēr esot radījušas gan salnas, gan sausums, jo sevišķi ietekmējot sakņu un ogu dārzus, kur daudz esot tikai jāņogu. Grūtāk zemniekiem klājās ar barības sagādi lopiem, siena savākts maz. Arī tie zemnieki, kuriem bija pļaujamās mašīnas, tās neizmantoja, bet pļāva ar izkaptīm gan zāli, gan āboliņu — lai varētu nogriezt to pēc iespējas tuvāk zemei un iegūt vairāk siena.

Gaidot jauno ražu, vācu militārās iestādes izdeva vairākus noteikumus. Viens no lēmumiem aizliedza brīvu tirdzniecību ar jauno ražu Vidzemē un Igaunijā. Tas attiecās gan uz labību, gan pākšaugiem, kartupeļiem, no augiem iegūto eļļu un citiem produktiem. Zemniekiem izaudzētais par noteiktām cenām bija jānodod varas iestādēm. Otra dokumenta mērķis bija novērst riskus, ka daļa ražas var iet bojā ugunsgrēkos. Noteikumi aizliedza tuvoties ar atklātu uguni vai smēķēt pie nobriedušiem labības laukiem, šķūņiem, staļļiem, kā arī labības, siena vai salmu kaudzēm.

Šajā vasarā zemniekiem un arī dārziņu īpašniekiem, jo sevišķi pilsētu tuvumā, nācās saskarties ar vēl kādu problēmu — zādzībām. Lai sargātu savu briestošo ražu, piemēram, Rīgas mazdārziņu īpašnieki sāka algot apsardzi.

Jūlija beigās Rīgas apkārtnē otrreiz uzziedējušas ievas, zaros vienlaikus redzamas gan nogatavojušās ogas, gan kupli ziedu ķekari. Šāda dabas rotaļa tika skaidrota ar pavasarī valdījušajiem laika apstākļiem.

Latviešu izglītības biedrības Valmieras nodaļa jūlija beigās cītīgi strādāja, lai īstenotu apņemšanos mēneša laikā atvērt divas vidusskolas ar latviešu mācību valodu — liceju meitenēm un reālskolu zēniem. Pēdējai jau bija pieņemts darbā direktors — Ludis Adamovičs, kā arī vairāki skolotāji, taču vēl nebija atrasti vācu, franču un latviešu valodas, ģeogrāfijas, dabas zinību un dziedāšanas pasniedzēji. Sagatavošanās darbus izdevās paveikt, un skola darbu sāka. Tieši šīs Valmieras reālskolas zēni mācību gada noslēgumā — 1919. gada jūnija sākumā, Latvijas Neatkarības kara laikā — sava vingrošanas skolotāja Alfrēda Lukstiņa vadībā veidos Cēsu kājnieku pulka Skolnieku rotas kodolu. Pēc Valmieras atbrīvošanas no lieliniekiem viņi pievienosies Ziemeļlatvijas brigādei un dosies uz Cēsīm, kur rotu papildinās vietējo skolu jaunieši.

1. augustā presē pieminēja Pasaules kara sākuma ceturto gadadienu. Kāds žurnālists to raksturoja šādiem vārdiem: «Tas, kas sākumā izlikās nieks esam un ko domāja drīzumā, pat pēc nedaudziem mēnešiem beigt, tagad jau prasījis četrus gadus, un beigas šai cīņai vēl nav noteikti paredzamas.» Laikrakstu lasītājiem arī atgādināts, ka jau kara otrajā dienā — 1914. gada 2. augustā — vācu karakuģi apšaudīja Liepāju un izlika jūrā mīnas. Interesanti — lai arī Latvijā valdīja vācu okupācijas režīms, latviski iznākošie laikraksti plaši aprakstīja latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu un to nozīmi tautas pašapziņas celšanā.

Pa kurām sliedēm?

Juku laiki nozīmēja arī to, ka 1918. gada vasarā Latvijas teritorijā pastāvēja piecu dažādu platumu sliežu ceļi

Kara cirstās rētas bija redzamas ne tikai lauku apvidos, ko bija šķērsojušas frontes līnijas. Viena no Rīgai tuvām vietām, kuru karš pamatīgi pārvērta, bija Sloka. Pirms kara te dzīvoja ap 8000 cilvēku, bet 1918. gada vasarā vairs tikai 2000. Pilsētiņā nebija nevienas ēkas, kas būtu palikusi neskarta. Lielākos postījumus bija nodarījuši krievu armijas karavīri, kuri iepriekšējos gados malkas trūkuma dēļ bija sadedzinājuši žogus, durvis, piebūves un pat atsevišķas dzīvojamās ēkas. 1918. gadā gan iedzīvotājiem bija izdevies labi iekopt piemājas dārziņus, kas solīja bagātīgu sakņu un augļu ražu. Tas bija ļoti nepieciešams, jo par pārtikas kartītēm Slokā esot izsniegta tikai maize. Savukārt vienīgās algotā darba iespējas apkārtnē — tranšeju nojaukšana.

Iedzīvotāju skaits bija stipri sarucis arī kādā vietā pašā Rīgā — Zaķu salā. Kara laikā bija slēgtas uz tās izvietotās koku fabrikas. Ļoti apgrūtināta bija pat nokļūšana uz salas. Agrāk no dzelzceļa tilta bija ierīkotas laipas kājāmgājējiem, tagad vienīgā iespēja bija kuģītis vai laiva.

Jūlija vidū kāda žurnālista uzmanību Rīgā bija piesaistījuši «ielu bērni» jeb zvirbulēni, kā viņš tos nosauca. Bariņos uz ielām pulcējas trūcīgi ģērbti zēni un meitenes, kuri aug bez pieaugušo uzraudzības. Viņu kailās kājas, arī seju un visu augumiņu klāj bieza netīrumu kārta. Lūdzot naudu garāmgājējiem, viņi bieži vien pulcējas pilsētas apstādījumos, arī Vērmaņdārzā. Sapulcējušies lielākā grupā, šie bērni kļuva nekaunīgāki un uzbāzīgāki, kāvās savā starpā un apsaukāja garāmgājējus. Autors noslēdz savu stāstu: «Žēl noskatīties šādos zvirbulēnos, kam nav, kas uzrauga, un kam jāaiziet jau tik agri bojā, pazūdot dzīves dubļos…» Vismaz daļa no ielu bērniem tiešām nonāca līdz likumpārkāpumiem. Piemēram, 22. jūlijā prese ziņoja par diviem apcietinātiem 16 gadus veciem puikām, kuri iepriekšējo deviņu dienu laikā bija veikuši septiņas zādzības. Pie viena atrada 15 mūķīzerus.

Šajā laikā par nozīmīgu pārvietošanās līdzekli tuvākos un tālākos maršrutos bija kļuvis dzelzceļš. Infrastruktūras atjaunošana notika visā Latvijā. 20. jūlijā prese ziņoja, ka sākts darbs pie Jūrmalas dzelzceļa staciju atjaunošanas. Rīgas—Tukuma līnijā karadarbības rezultātā pilnībā bija nodedzinātas, piemēram, Asaru, Ķemeru un Tukuma stacijas. Līdz šim vācu karavīri no jauna bija uzbūvējuši tikai kauju laikā nodedzināto Smārdes staciju. Iedzīvotājus gan brīdināja, ka nākamajā ziemā, lai taupītu ogles, plānots apkurināt tikai tos vilcienus, kas būs ceļā ilgāk par divām stundām, kā tas jau pagājušajā ziemā darīts Vācijā.

26. jūlijs. Lielāki darbi uz dzelzceļa šajā laikā bija saistīti ar pašu dzelzceļa sliežu pārveidošanu. 26. jūlijā oficiāli noslēdzās vilciena sliežu pārlikšana atpakaļ uz «krievu sliežu platumu» (1524 mm) Vidzemē. Pēc Rīgas ieņemšanas 1917. gada 3. septembrī un tai sekojošajām cīņām vācu—krievu fronte kādu laiku bija sadalījusi Vidzemes dzelzceļa līnijas divās daļās. Vācu okupācijas vara pārveidoja dzelzceļa sliedes atbilstoši savam standartam (1435 mm), lai varētu izmantot savas lokomotīves un vagonus. Kad 1918. gada martā pēc kauju beigām saprata, ka krievu karaspēks Igaunijā un Vidzemē pametis gana daudz vilcienu sastāvu, nolēma izmantot abus sliežu platumus. Kā vieta, kur mainījās standarts, bija izvēlēta Rīga. Tas ļāva nodrošināt, ka krievu standarta dzelzceļš sniedzās līdz Rīgas ostai, lai ar kuģiem izvedamās kravas nebūtu jāpārkrauj divreiz. Bet Vācijas virzienā no Rīgas joprojām izmantoja vācu platuma sliedes un vilcienu sastāvus. Vēl Latvijā tika izmantotas triju dažādu platumu šaursliežu dzelzceļa līnijas.

Simboliskās naglas

Vācieši uzceļ pieminekli karavīriem Rīgā, boļševiki Jekaterinburgā nogalina cara ģimeni

Rīgā pie Guberņas pārvaldes nama (tagad — Augstākās tiesas ēka) 15. jūlijā sāka Vācu karavīru palīdzības organizācijas iecerētā pieminekļa vācu karavīram uzstādīšanu. Ņemot par piemēru Vācijas pilsētu pieredzi, pieminekli veidoja no koka. Bija paredzēts, ka katrs interesents par ziedojumu vismaz vienas markas apmērā varēs tajā iedzīt īpaši krusta formā izkaltu naglu, tādējādi pieminekli pārvēršot metāla tēlā. Pieminekļa atklāšanu plānoja Rīgas ieņemšanas gadadienā — 3. septembrī. Uzraksti uz pieminekļa bija paredzēti tikai vācu valodā. Pieminekli noņēma jau 1918. gada 5. decembrī.

15. jūlijā   Rietumu frontē Francijā sākās vācu karaspēka uzbrukums, kas iegājis vēsturē ar nosaukumu «Otrā kauja pie Marnas». Pirmā kauja pie Marnas notika jau pašā Pirmā pasaules kara sākumā — 1914. gada septembrī, tās laikā franču karaspēkam izdevās apturēt vāciešu uzbrukumu Parīzes virzienā. Sabiedroto karaspēks spēja izturēt arī šo uzbrukumu, un 18. jūlijā franču karavīri pārgāja pretuzbrukumā Ēnas — Marnas apkārtnē. Vēl divas dienas vēlāk vācu karaspēks bija atspiests atpakaļ izejas pozīcijās. Vācu spēkiem tas bija pēdējais lielais uzbrukums Pirmajā pasaules karā Rietumu frontē.

16. jūlijā   Daugavpilī paralēli vācu militārajai policijai, taču tās tiešā padotībā, darbu sāka pilsētas policija. Tās ierēdņi nēsāja ap piedurkni baltu apsēju ar uzrakstu «Pilsētas policija».

Naktī uz 17. jūliju   Jekaterinburgā lielinieki nogalināja pēdējo Krievijas caru Nikolaju II un visu viņa ģimeni. Nikolajs II no troņa bija atteicies jau dažas dienas pēc Februāra revolūcijas — 1917. gada 15. martā. Turpmākos mēnešus viņš kopā ar ģimeni atradās mājas arestā Aleksandrovas pilī Carskoje Selo, pēc tam — trimdā Toboļskā.

Pamatojoties uz lielinieku varas orgāna, Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas prezidija lēmumu, 1918. gada 22. aprīlī visu ģimeni pārveda uz Jekaterinburgu, kur viņus arī bez jebkāda tiesas lēmuma nogalināja mājas pagrabā.

1998. gadā Nikolaju II kopā ar ģimeni pārapbedīja Pētera-Pāvila katedrālē Sanktpēterburgā.

Krievijas imperators Nikolajs II ar ģimeni. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

Jūlija vidū  bija sācies liepu ziedēšanas laiks. Rīgas dārzos un apstādījumos cilvēki vāca ziedus ar pilsētas dārzu pārvaldes izsniegtām atļaujām, lietojot trepes un šķēres, lai saudzētu koku zarus. Ziedus iepirka arī vietējās aptiekas — šo iespēju izmantoja pilsētas trūcīgie iedzīvotāji, lai gūtu papildu ienākumus.  Cilvēki tos vāca arī «savai lietošanai parastās Ķīnas tējas vietā».

Šajā laikā rīdzinieki bija sākuši arī doties izbraukumos uz apkārtējiem mežiem lasīt meža zemenes un mellenes. Tirgos gan tās parādījās maz, jo ogas labprāt iepirka veikalnieki — zemenes viņi pārdeva «porcijās», bet mellenes izmantoja kā piedevas konditorejas izstrādājumiem.