Kategorijas: Labsajūta

Aukstā kafija. Visaukstākā

Tik karstā vasarā kā šī, kad šķiet — jāceļas stundu agrāk, lai paspētu karsto rīta kafiju izdzert, pirms svelme pārkausē pilsētu —, kā īsts glābējs nāk viens no augošās kafijas kultūras jaunākajiem hitiem — cold brew. Dzēriens, kas gandrīz diennakti gatavots aukstā ūdenī. Samtains, pilnīgs un aukslējas stindzinošs

Līdz šim daudzi karstumā tvēra pēc leduskafijas glāzes. Tas ir karsti pagatavots dzēriens, kas tiek samaisīts ar ledu, pievienojot pienu un citus garšas papildinātājus. Šādi gatavotai kafijai jābūt stiprākai, lai kompensētu papildu ūdeni, kas atšķaida dzērienu, ledum kūstot. Turpretī cold brew kafija tiek gatavota aukstā ūdenī. «Manuprāt, šis ir labākais kafijas pagatavošanas veids, jo ir ļoti vienkāršs. Vajadzīgs labs, filtrēts ūdens, istabas temperatūra un speciālā brūvēšanas krūze,» saka Costa Coffee produktu vadītāja Ilze Laukalēja.

Cold brew pagatavot nav grūti. Krūzē ar aukstu ūdeni ievieto kafijas filtru, ieber kafiju, uzliek vāciņu un atstāj tumšā vietā istabas temperatūrā uz vairākām stundām. Kafijas gatavošanas laiks var atšķirties — sākot no septiņām līdz pat 24 stundām. Tas atkarīgs no kafijas pupiņu stipruma, kafijas maluma, vēlamajām garšas niansēm. Tāpat atšķirties var kafijas daudzums, ko izmanto, — lai pagatavotu litru dzēriena, vajadzēs no 40 līdz 80 gramiem rupji maltas kafijas. Pēc noteiktā laika filtru izņem un dzērienu liek ledusskapī, kur to var uzglabāt pat nedēļu. Lai gan visērtāk šādi kafiju pagatavot speciāli tam gatavotā traukā, kas pēc skata atgādina tējas kanniņu ar metāla filtru viducī, to iespējams paveikt arī jebkurā citā noslēgtā stikla traukā, kurā kafija tiek aplieta ar aukstu ūdeni. Pēc gatavošanas laika beigām to būs nepieciešams nokāst caur smalku sietu, kas izklāts ar marli, un uzglabāšanai pārliet citā traukā.

«Lēni pagatavotā kafijā garšas nianšu ir vairāk — saldums, skābums, citruss, tās nav izgarojušas. Aukstā temperatūra nodrošina arī to, ka labāk saglabājas aromāts, tāpat kofeīns un antioksidanti,» skaidro kafijas speciāliste. Cold brew kafijas garša ir izteiktāka nekā karsti gatavotajai, tajā daudz vairāk iespējams sagaršot katrai kafijas šķirnei raksturīgo. «Šādi kafijas baudīšana sāk līdzināties vīna kultūrai. Cold brew ļauj atgriezties pie pamatiem — koncentrēties uz pašas kafijas garšu, nevis tās papildinājumiem.»

Auksti brūvētās kafijas gatavošanas tradīcija sākusies 17. gadsimtā Japānā. Jau iepriekš šajā Austrumu valstī tika gatavota aukstā tēja, bet, attīstoties kafijas importam, japāņi sāka brūvēt arī aukstu kafiju. Taču mūsdienu kafijas dzērāju prātus un sirdis dzēriens iekaroja pirms vairāk nekā 10 gadiem Amerikā. Dažādu jaunu kafijas gatavošanas veidu dzimtene visbiežāk ir Kalifornija, stāsta Ilze. Tur attīstījusies arī cold brew gatavošanas tradīcija. Latvijā auksto kafiju var nobaudīt vairākās individuālajās grauzdētavās, un jau otro gadu arī Costa Coffee tīklā. «Arī pie labām lietām ir jāpierod,» par šī kafijas veida popularitāti smaida produktu vadītāja. Karstuma vilnis, protams, to ir vairojis. Vienlīdz iecienīta ir gan klasiskā cold brew kafija — melna vai balta —, gan kafijas kokteiļi Orange Spritz un Mojito. Pasaulē populāra ir arī dzēriena raudzētā versija. Pievienojot papildu cukuru, dabiskas fermentācijas rezultātā veidojas tāda kā kafijas limonāde.

Foto — Reinis Inkēns

Cold brew kafijas recepte

Vajadzēs:
50 g maltas Arabica kafijas
1 l ūdens

Pagatavošana
Cold brew filtra traukā lej lielāko daļu ūdens, ievieto filtru, ieber tajā kafiju un aplej ar atlikušo ūdeni, lai kafijas biezumi būtu samitrināti. Aizvāko trauku un liek istabas temperatūrā nostāvēties 20 stundas. Kad dzēriens gatavs, izņem kafijas filtru un kafiju liek ledusskapī. Pasniedz ar ledu, pienu vai kokteiļos.

Retrospektīva pastaiga

Pārgājiens Dubulti—Lielupe: laikmetīgās mākslas stacija, koka vasarnīcu arhitektūra, mežaparka skatu tornis, atmiņas par Jūras pērli, Lielupes grīva un Ragakāpas noslēpumi

Pētot padomjlaiku bildes, redzams, ka Jūrmalas pludmalēs starp atpūtniekiem nebija, kur adatai nokrist, — tik populāri reiz bija Dubulti, Majori, Dzintari, Bulduri un Lielupe. Tieši caur šīm peldvietām vedīs mūsu vasarīgi laiskais pārgājiens, kuram piestāvētu vējā plīvojoša vintage stila kleita, saulessargs un miniatūrs sunītis pavadā. Skatīsim neparastu arhitektūru, pāršķirstīsim vēstures lappuses, meklējot ievērojamu cilvēku, ēku un notikumu atstātās pēdas, un baudīsim skaistākos dabas nostūrus.

Māksla dubļu krogā

Dubultu nosaukums, iespējams, cēlies no Bulduru muižas Dubļu kroga (Dublekrug), pie kura esošais zvejnieku ciems nodēvēts par Dubļu ciemu (vācu — Dublezeem). Vēlāk to dažādi lokot — Dubble, Dubbel, Dubbelt, Dubbeln —, beidzot arī radušies mūsu ausij pazīstamie Dubulti.

Šajā vietā Lielupe veido krasu loku ziemeļu virzienā, pieglaužoties Rīgas līča pludmalei vistuvāk — tikai aptuveni 300 metru attālumā. Pateicoties tam, Jūrmala virzienā uz Lielupes grīvu iegūst pussalas apveidu, kas visskaidrāk sazīmējama kartē vai lidojot pāri ar lidmašīnu. Pastaigu pa pussalu iesaku plānot saullēkta vai saulrieta stundās, jo tad kūrorta ainavas ir visgleznainākās.

Lielākā daļa ļaužu, kas gulšņā pludmalē, Dubultos ierodas no stacijas puses. Ļeņingradas Dzelzceļu projektēšanas institūtā veidotā ēka, kas atgādina vilni, tagad saviļņo arī mākslas cienītāju sirdis. Tā ir Eiropā vienīgā laikmetīgās mākslas telpa, kas darbojas joprojām funkcionējošā dzelzceļa stacijā. Līdz 30. septembrim Mākslas stacijā Dubulti var apskatīt Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādi Sensorijs — izmantojiet šo izdevību!

Maršruts pa liedagu posmā uz Majoriem ved garām lepnajai un vientulīgajai Valsts prezidenta rezidencei, taču, ja gribas sajust vēstures elpu, pabāziet degunu mazajās ieliņās! Tur paslēpušies koka arhitektūras šedevri neoklasicisma, nacionālā romantisma, neogotikas, jūgendstila un funkcionālisma stilā — vienstāva vasarnīcu celtnes ar verandām un kokgriezuma detaļām, māja ar smagnēju lieveni un koka kolonnām, koķeta ēka ar stūra tornīti un citi.

Rupucis un skatu tornis

Majoros piestājiet atpūtināt kājas, paglaudīt bronzas bruņurupuci (skulptūra simbolizē mūža ilgumu) un aplūkot masīvo Emīlijas Rācenes Peldu iestādes ēku blakus. No 1916. gada līdz Otrajam pasaules karam tā piedāvāja spa pakalpojumus — siltu jūras ūdeni, ogļskābes, skābekļa un skuju ekstrakta vannas; tad pārtapa par poliklīniku un mūsdienās kļuvusi par dzīvojamo māju.

Distance no Majoriem līdz Dzintariem ir labiekārtota — ērta nūjotājiem, jaunajām māmiņām un tētiem ar bērnu ratiem, senioriem, kā arī slēpotājiem ziemā, jo pludmali jau pāris gadus papildina apgaismojuma stabi un koka pastaigu celiņš gandrīz kilometra garumā.

Ja pārgājienā dodaties kopā ar ģimeni, Dzintaros ir vērts ieiet dziļāk pilsētā — līdz mežaparkam. Parka lielākās vērtības ir 200 gadu veca priežu audze un aizsargājamie biotopi, kas saglabājušies neskarti. Skatu tornī, 33 m augstumā, atrodas liela platforma, no kuras pārredzama apkārtne un jūra. Bailīgajiem gan jāpieturas pie margām, jo modernais tornis ir caurspīdīgs.

Interesanti, ka ne visas dzelzceļa stacijas šajā apkaimē savulaik sauktas vārdos, kādos tās pazīstam šodien. Piemēram, Dzintaru stacija senatnē dēvēta par Edinburgu (par godu cara Aleksandra II meitas Marijas precībām ar Edinburgas hercogu) un tikai pagājušā gadsimta 30. gados ieguvusi tagadējo nosaukumu.

Jūras pērles leģendas

Nesteidzīgi ejot cauri Bulduru pludmalei, acu priekšā iznirst ainiņas no pagājušajiem laikiem. Majoros pa jūru bradāja Rainis pusgarajā peldkostīmā, savukārt šejienes priežu kāpu ainavu daiļoja smalkos uzvalkos ģērbti kungi un garajās kleitās tērptas dāmas pītos sauļošanās (!) krēslos. Tādos amizantos, jo krēsli bija vertikāli kā telefonbūdiņas un nepavisam neatgādināja mūsdienu izlaižamos sauļošanās zviļņus.

Diemžēl nekas vairs nav palicis pāri no savulaik prestižā Bulduru restorāna Jūras pērle, ko uguns mēles aprija 1990. gada sākumā (vēlāk tas tika nojaukts pavisam). Kulta vieta ar visā PSRS izslavēto varietē programmu nebija pieejama kuram katram! Restorānā atpūsties varēja tikai izredzētie, nemaz nerunājot par grezno naktsbāru — cilvēki stāvēja rindā trīs mēnešus, maksāja viesmīļiem kukuļus mēnešalgas apmērā un savu kārtu pie ieejas gaidīja jau sešos no rīta.

Pirmajā stāvā bija virtuve, otrajā — stiklots restorāns ar 300 vietām, bet no jūras puses — terase, kur varēja uziet augšā peldkostīmos un paņemt kādu kokteili vai sulu. Restorāna griesti, mirgojošā grīda, mēbeles un interjera aksesuāri bija izgatavoti pēc speciāla pasūtījuma. Jūras pērlē bieži tika rīkoti slēgtie vakari, jo te atpūtās partijas funkcionāri, augsta līmeņa kriminālās autoritātes un populārākie padomju mākslinieki. Vai zinājāt, ka restorāna arhitekts Josifs Goldenbergs projektējis arī Rīgas tirdzniecības centru Bērnu pasaule?

Lielupes Austrālija

Lielupē gar jūras malu kādreiz gāja svarīgs zemes ceļš no Rīgas uz Kurzemi un Prūsiju. Lai tiktu pāri upei, vajadzējis izmantot pārcēlāju. Vairākus gadsimtus vēlāk vētras dēļ Lielupes grīva paplašinājās. Veco plosta vietu pārcēla tālāk — pie Bulduru muižas, līdz ar to tagadējā Lielupes teritorija kļuva par klusu nomali. Toties divus vasarnīcu rajonus gan vietējie nekautrējās nosaukt skaļos vārdos — par Ameriku un Austrāliju.

Un patiesi — jo vairāk attālināmies no oficiālās peldvietas, jo klusāks un pirmatnējāks kļūst liedaga vaigs. Aiz nomaļās nūdistu pludmales Lielupe ietek jūrā, skarbi un valdzinoši. Pretējā krastā slejas Vakarbuļļu stāvie krasti ar izgāztiem kokiem, garām slīd jahtas, zvejnieku laiviņas un supotāji. Tepat netālu, virzoties atpakaļ gar lejteci, skatam paveras gan Buļļupes ieteka Lielupē, gan unikālais dabas veidojums — Baltā kāpa 100 m platumā un 800 m garumā.

Ja laiks ļauj, atceļu uz Lielupi mērojiet cauri Ragakāpas dabas parkam un pēc tam — pa Vikingu ielu. Parks ir īpaši aizsargājama teritorija ar priežu silu, koka pastaigu laipām un pašu Ragakāpu 17 m augstumā. Netālu esošajā Jūrmalas brīvdabas muzejā var aizceļot pagātnē, apskatot seno zvejnieku sētu un 2000 eksponātu, to skaitā kuģus, zvejas laivu un enkuru kolekciju, kā arī iemēģināt roku virvju vīšanā un tīklu lāpīšanā.

Maršruta garums: 17 km

Pārgājiena ilgums: 5 h

Sarežģītības pakāpe: zema — segums ir pieblietēts un līdzens; pa irdenākām smiltīm jāpabrien vienīgi pie Lielupes grīvas, un slapjā laikā koka laipas Ragakāpas dabas parkā var būt slidenas.

Piemērots: ikviena vecuma un fiziskās sagatavotības gājējam.

Kā nokļūt no Rīgas

Ar vilcienu; kursē līdz četrām reizēm stundā
Ar starppilsētu autobusu; kursē reizi stundā
Ar mikroautobusu (iepretim Origo); kursē līdz piecām reizēm stundā

Apskates vērti objekti

Aspazijas māja
Bijusī sanatorija Marienbāde
Majoru muiža
Turaidas lapene
Jūras iela
Jomas iela
Raiņa un Aspazijas vasarnīca
Dzintaru koncertzāle
Dzintaru kūrmājas Jūras paviljons
Gleznu teātris Inner Light
Morberga vasarnīca
Bulduru Dendroloģiskais parks
Darmštates priežu audze
Bulduru izstāžu nams
Lielupes dzelzceļa stacija

Septiņi Vidzemes apslēptie dārgumi

Pārgājiens Liepa—Cēsis: Lielā Ellīte, Lodes māla karjers, Līču-Laņģu klintis, Baltijas augstākais dzelzceļa tilts, Kazu grava, Septiņavotu ūdenskritums un viduslaiku nocietinājumi

Pa gaisa līniju no Liepas līdz Cēsīm sanāk nieka 10 km, taču, ja gribas tā kārtīgi izkustināt muskuļus apvidū, kur netrūkst ne kalnu, ne leju, kā arī pamielot acis gleznainos nostūros, pārgājiens izvēršas divreiz garāks.

No elles līdz paradīzei

Pati maršrutu esmu izgājusi trīs reizes, katru no tām — ar citiem organizatoriem. Vissvaigākā un interesantākā pieredze trāpījās pēdējā pastaigā kopā ar Streelnieks.lv komandu, kas ik vasaru rīko diennakts izturības pārgājienu #Simtiņš — no Elles līdz Paradīzei (starts ir Lielajā Ellītē Liepā; finišs — Paradīzes kalnā Siguldā), un tajā ietverts arī šis 20 km posms. Tiem, kuri nav gatavi mērot visus 100 km vai, gluži pretēji, cītīgi gatavojas pilnajai distancei, nedēļu iepriekš ir iespēja doties mazākā pārgājienā Simtiņam pa pēdām, lai notestētu ekipējumu, iepazītos ar reljefu un apjaustu savu spēju robežas ekstrēmos apstākļos. Es pēc pāris nedēļu slinkošanas pauzes (savā naivumā) vēlējos vienkārši noiet vasarīgu «divdesmitnieciņu» plecu pie pleca ar staltiem zemessargiem un karavīriem.

Nekā vienkārša tur nebija! Jāatzīst, ka tā elsusi, pūtusi un svīdusi nebiju sen. Manis iedomātā pastaiga izvērtās par kārtīgu intervāla treniņu saunas apstākļos. Sajūtu spektrs? Patiesi plašs — no elles līdz paradīzei! Kā nu ne, 26 grādu temperatūrā ēnā (un ap 30 saulē) pārvietojāmies ar vidējo ātrumu 5,6 km/h augšā—lejā pa gravām un pauguriem, gar klintīm, dzelzceļu un šoseju, pāri aizaugušām pļavām un cauri mežu biezokņiem. Piekopām īstenu armijas režīmu: 50 minūtes vieglā riksītī ejam, 10 minūtes atpūšamies un, fonā skanot Highway to Hell, vēdinām iesvīdušās zeķes. Nu, vai pietiekami sabaidīju? Labā ziņa — temps nav obligāti jākopē, taču brīnumaino maršrutu gan silti iesaku izstaigāt. Savā ritmā un ar fotoaparātu pa ķērienam, jo jābildē būs daudz. Vieglākam solim noteikti noderēs nūjas.

Lielā Ellīte kilometra attālumā no Lodes dzelzceļa stacijas būs pirmais apbrīnas vērtais objekts, kur roka pati sniegsies pēc kameras. 300 miljonu gadu vecā smilšakmens veidojums senatnē ir līdzinājies ērģelēm ar daudzām stabulēm un bijusi nozīmīga kulta vieta. Gan cilvēka, gan arī dabisku iemeslu (iežu drupanuma) dēļ Ellīte nepārtraukti ir pārveidojusies. Mūsdienās to pazīstam kā 23 m garu alu ar trim arkām, no kuras iztek ņiprs avota veidots strauts, kas radījis visu šo unikālo sistēmu. Teika vēsta, ka alā reiz bijusi pazemes eja, kas taisnā ceļā vedusi uz Cēsīm. Mēs gan uz skaisto pilsētu iesim apkārt pa virszemes takām, jo varenākie skati vēl priekšā.

Klintis un bruņuzivis

Atgriežoties Lodes stacijā, nonākam kādas tūristu iemīļotas takas sākumpunktā. Šeit, māla karjerā starp Liepas ciemu un Gaujas senleju, izejmateriālu ķieģeļiem iegūst rūpnīca Lode. Starptautiska mēroga ievērību karjers izpelnījās 1970. gadā, kad ģeologs Visvaldis Kuršs tajā pirmoreiz pasaulē atklāja labi saglabājušos augšdevona bruņuzivju un bārkšspuru zivju pārakmeņojumus. Tagad Lodes bruņuzivju iegula ir aizsargājams dabas piemineklis, turklāt ar miljons dolāru panorāmu, it īpaši rudeņos. Nenoslinkojiet, aizejiet uz skatu laukumiņu karjera malā — acis varēs papriecāties par vērienīgo ainavu, kas atgādina zinātniskās fantastikas filmās redzētu kadru no Marsa.

Tālāk taka gar karjeru aizvijas mežā, kur izmetīsim krietnu loku gar Līču-Laņģu klintīm. Papildiniet enerģijas krājumus, ievelciet plaušās labi daudz gaisa, jo tūlīt sāksies īstais kāpiens! Aptuveni kilometru garā klinšainā smilšakmens krauja, vietumis pat deviņstāvu mājas augstumā, mērojas dailē ar slaveno Čehijas paradīzi. Brīžam ir jāatgāž galva, lai aptvertu klinšu lielumu, gluži kā tādā dabas baznīcā. Savu neparasto nosaukumu klintis ieguvušas, pateicoties kādreiz tuvumā bijušajām Līču un Laņģu mājām. Pa ceļam var saskaitīt 20 avotus, kas klintīs izgrauzuši dažādu garumu alas un nišas.

Ūdenskritums kazu gravā

Maršrutu ieteicams turpināt gar dzelzceļu, kur seguma neērtības jāpiecieš tikai nepilnas 20 minūtes — līdz pirmajai pārbrauktuvei. Tādējādi ātri vien tiksim uz autoceļa Valmiera—Cēsis, kur pēc kilometra kreisajā pusē iznirs neticami milzīgs dzelzceļa tilts pār Raunas upi — Baltijā augstākais (25 m)! Interesanti, ka vilcienam te esot jābrauc ar maksimāli pieļaujamo ātrumu, jo abos virzienos pēc tilta seko profila kāpumi. 78 m garais tilts uzbūvēts aizpagājušā gadsimta beigās, tad Otrā pasaules kara laikā, sarkanarmiešiem atkāpjoties, saspridzināts un atjaunots 1948. gadā. Vareno būvi kinolentē nesen iemūžinājuši topošās filmas Dvēseļu putenis veidotāji.

Pēc salīdzinoši garlaicīga posma gar šoseju, kam vienīgo asumiņu piešķir daudzās dzelzceļa pārbrauktuves, aiz Triečupītes, nedaudz pirms Vidzemes Aerokluba lidlauka, mūsu ceļš nogriežas pa kreisi virzienā uz Kazu gravu, ko tautā dēvē arī par Lībānu-Jaunzemju ieleju. Agrāk te bijusi šūnakmens ieguve, bet tagad galvenais tūrisma magnēts gravā ir teiksmainais Septiņavotu ūdenskritums, kas gan nav uzskatāms par pilnīgi dabisku, jo izveidojies vietā, kur kādreiz bijis avotkaļķa karjers. Tomēr šis fakts ne mirkli neaizēno pasaku valstības sajūtu, kas pārņem, lavierējot starp iežu atsegumiem un apsūnojušiem kaļķakmeņiem, kuriem pāri neskaitāmās kaskādēs līst balti strautiņi.

Ja jau esam tiktāl atnākuši, netālu no Kazu gravas jāapskata viduslaiku nocietinājumi, kuri varētu būt saistāmi ar Ivana Bargā karaspēka uzbrukumiem Cēsu pilij, un jāizcilpo cauri arī Priekuļiem. Tad gan laiks doties Cēsu virzienā.

Lūk, septiņās stundās būsim diezgan kompaktā veidā jaunatklājuši septiņus dabas un cilvēka radītus brīnumus, par kuriem tagad stāstīt citiem un iedrošināt arī viņus atbraukt uz Vidzemi jaukā, iespaidiem bagātā pārgājienā.

Maršruta garums: 20 km.

Pārgājiena ilgums: 7 h.

Sarežģītības pakāpe: samērā augsta, jo reljefs ir kalnains un ceļa segums daudzveidīgs — meža takas, kāpnes, dzelzceļš, šoseja, grants ceļš.

Piemērots: ļoti aktīviem gājējiem, kam patīk apvienot dabas iepazīšanu ar fiziskām aktivitātēm.

Kā nokļūt

Uz Lodi: ar vilcienu Rīga—Valmiera vai Rīga—Valga.
No Cēsīm: ar vilcienu vai autobusu (stacija un autoosta atrodas blakus; sabiedriskais transports kursē vismaz reizi stundā).

Ko vēl tuvumā apskatīt

Mazā Ellīte (nav viegli atrodama — sekojiet kartei pie Lielās Ellītes).
Grīviņu iezis un dzirnavas.
Berlīne — smilšakmens klints ar vairākām alām (Gaujas kreisajā krastā pie Jāņmuižas).
Māja kokos pie Niniera ezera.
Vaives dzirnavas.
Lauciņu dolomīta karjers.
Ruckas muiža.

Divu saulrietu piekraste

Pārgājiens Pāvilosta-Jūrkalne: balto smilšu pludmale, pelēkas kāpas, stāvkrasti, orhidejas pie jūras, vētru nedarbi un divi saulrieti vienā vakarā

Kad no Rīgas puses krietnas trīs stundas ir braukts rietumu virzienā, izbaudīti līkumotie ceļi gar mīlīgajām Kurzemes mazpilsētiņām (Kabili, Ēdoli, Alsungu) un tālāk vairs nav kur sprukt, jo priekšā Dižjūra, tad skaidrs kā diena — vēju paradīze ir klāt!

Kas čāpo un kas lido

Jūrkalne un Pāvilosta pēdējos gados ir kļuvušas par radošās elites un brīvdomātāju vasaras kūrortiem. Šis 20 km garais posms, kas ved gar Latvijas augstākajiem stāvkrastiem, dara laimīgus gan laiskas atpūtas, gan ūdenssporta cienītājus. Kā bites ap medu te spieto vindsērfinga, kaitborda un stāv-airēšanas entuziasti. Ja vien vējš pūš no jūras ar ātrumu 5—8 m/s, Jūrkalne visa gada garumā ir ideāli piemērota vieta paraplanierismam. Taču daudz ko redzēt būs arī tiem, kuri labprātāk pārvietojas pa zemi, apsolu!

Ceļa segums, kā jau lielākajā daļā piejūras maršrutu, nav no pateicīgākajiem. Staigātājus sagaida irdenas smiltis, oļiem klāti liedagi, slapjā laikā vietumis arī slideni zilie māli. Drošam solim iesaku apbruņoties ar vislabāk ievalkātajiem pārgājienu apaviem un nūjošanas nūjām, tad viss būs kā nākas. Labā ziņa: upītes, kurām negribas brist pāri (tāda varētu būt Rīva), ir ērti apejamas, jo šoseja visu laiku atrodas ne vairāk kā 10 minūšu gājienā no jūras.

Vēl viena lieta, ko der ielāgot: starp Pāvilostu un Jūrkalni nav veikalu, toties ir desmitiem jauku potenciālo piknika vietu, kur, stiprinot piedzīvojuma garu ar līdzpaņemtajām uzkodām, vērot «divus saulrietus». Pirmo no pludmales, bet otru — īsu mirkli vēlāk — no stāvkrasta augšas. Un ejamas uz maiņām ir abas — kad kājas nogurdinājis liedags, noteikti vajag pārbaudīt, vai pa stāvkrasta malu neved ērta, iestaigāta taciņa. No tās paveras grandioza 360 grādu panorāma!

Maršruta garums: 20 km
Pārgājiena ilgums: 6—7 h
Sarežģītības pakāpe: vidēji augsta, jo pārvietoties pa smiltīm un oļiem nav viegli, turklāt ir jāšķērso pāris upītes un jākāpj stāvkrastos

Prom no civilizācijas

Pāvilostas jeb, kā vietējie teic, Āķagala krasta apskati var sākt ar Saku, kas ir viena no īsākajām (tikai 6 km) un visdziļākajām (līdz pat 11 m) upēm Latvijā. Sakas ieteku jūrā ieskauj Dienvidu un Ziemeļu mols. Padomju gados, kad abus molus uzraudzīja robežsargi, pastaigas tur bija aizliegtas. Civiliedzīvotāji pa pludmali drīkstēja pārvietoties tikai posmā no Ziemeļu mola līdz Lielajam akmenim. Ir vērts iebrist līdz viļņu apskalotajam milzenim, jo, pateicoties 15 m apkārtmēram, tam pieder Kurzemes piekrastes lielākā jūrakmens tituls.

Pārgājiena pirmajā kilometrā pilsētas robežu rotā vēl kāda rekordiste — Latvijas platākā pelēkā kāpa, Eiropas nozīmes īpaši aizsargājams dabas liegums. Ērtākai objekta aplūkošanai izveidota divstāvīga skatu platforma, laipa uz jūru un stāvlaukums. Visiespaidīgāk kāpa izskatās jūlija otrajā pusē un augustā, kad mazā mārsila un čemurainās mauragas ziedēšanas laikā tā iekrāsojas dzelteni violetos toņos.

Pāris kilometru tālāk sākas viens no mežonīgākajiem Jūrtakas posmiem (marķēts piejūras tūrisma ceļš no Lietuvas robežas caur Latviju līdz pat Tallinai, 1200 km garumā). Tieši pie Strantes un Ulmales slejas interesantākie stāvkrastu fragmenti. Atšķirībā no Jūrkalnes stāvkrasta, pie kura ierīkotas kāpnes un skatu laukumi, šis ir gandrīz civilizācijas neskarts. Vieta ir kā radīta, lai meditatīvā noskaņā saplūstu ar dabas varenību. Apaugušajās nogāzēs krasta čurkstes ierīkojušas mazas aliņas, daudzviet krasta nobrukumu lejasdaļā vasarā zied orhidejas un pēc vētrām saulē gozējas no ūdens izskaloti dzintara gabali. Augšā, pļavā, var izšūpoties lielās šūpolēs, kas pavisam dabiski iekļaujas idilliskajā ainavā.

Padomju laikā Baltijas jūras piekraste Kurzemē bija stingri apsargāta PSRS rietumu robeža, kurai piekļūt varēja tikai ar īpašām atļaujām. Lai gan mūsdienās piejūra daudzviet saglabājusi dabas doto burvību tuvu tās pirmatnējam veidolam, mūsu maršrutā ir daži neparasti objekti, ko radījis cilvēks. Tāda, piemēram, ir nu jau par leģendu kļuvusī māja-kuģis, kurai garām var paiet Ulmalē. Tāds ir arī Rīvas koka tilts, viens no retajiem koka atgāžņu sistēmas konstrukcijas tiltiem Latvijā.

Vētru muzejs

Pavisam drīz klāt ir Jūrkalne, agrāk saukta par Feliksbergu jeb Laimīgo kalnu un vēlāk pārdēvēta par Pilsbergu. Latvijas mērogā šeit stāvkrasti ir visdižākie un diemžēl krasta erozija — vislielākā. Izcilā skata apbrīnošanai no 20 metru augstās kraujas uz pludmali ved īpaši veidotas kāpnes. Tās vairākkārt ir atjaunotas, jo pēc spēcīgām vētrām krasts ievērojami atkāpjas.

Klīst nostāsti, ka senos laikos, kad pa jūru vēl braukuši ar buriniekiem, viens no tiem pie Jūrkalnes gājis bojā. Kuģa apkalpei nav izdevies izglābties, tikai kāds vācu virsnieks ticis cauri sveikā. Pret to vietu, kur jūrā nogrimis kuģis, virsnieks licis uzcelt baznīcu. Lūk, kāpēc tagadējā Jūrkalnes Sv. Jāzepa katoļu baznīcā pie griestiem ir redzams zīmējums —
burinieks vētrā bangojošos viļņos! Starp citu, pirmā baznīca esot iebrukusi jūrā, bet otrajā iespēris zibens un tā nodegusi. 

Ja laiks atļauj, iegriezieties gan minētajā baznīcā, gan savdabīgajā Vētru muzejā, kur izvietota ekspozīcija ar zemūdens pasaules vizualizāciju — jūras dzīlēs nogrimuša kuģa klāju. Tā vēsta par Baltijas jūras stihijas upuriem, burinieku un tvaikoņu laikmeta liecībām kuģniecībā, kā arī citām senlietām, kas izceltas no dzelmes vai uzietas pludmalē.

Jāatzīst, ka šajā piekrastes posmā patiešām slēpjas kaut kas maģisks, skarbs un autentisks. Varu tikai piekrītoši māt ar galvu apkaimes tūrisma bukletā rakstītajam, ka tā ir «robeža starp cilvēku radīto, kontrolēto pasauli un dabas pirmatnējo spēku, tieši tāpēc šo vietu ir iecienījuši ļaudis, kuri meklē patiesas emocijas, mieru un klusumu. Ejot pa smilšaino pludmali, draiskais vējš sapinas matos, sāļais jūras gaiss piepilda plaušas ar reibinošu skābekļa devu, un pēkšņi saproti, ka sirds sāk pukstēt viļņu šalku ritmā. Šīs sajūtas ir tik tīras, vienkāršas un spēcīgas, ka gribas tās piedzīvot atkal un atkal.» 

Kā nokļūt

Ar auto no Rīgas: 3 h

Ar autobusu Rīga—Kandava—Kuldīga—Pāvilosta: 4 h 30 min (Pāvilostā iebrauc 20:25, tāpēc jāorganizē nakšņošana vai arī — drosmīgajiem ir iespēja doties nakts pārgājienā)

Pēc pārgājiena: sabiedriskais transports starp Jūrkalni un Pāvilostu kursē 4 reizes dienā; brauciens ilgst 20 min

Kur nakšņot

Pāvilostā:

Brīvdienu apartamenti Das Crocodill

Viesnīca Vēju paradīze

Kotedžu komplekss Pāvilosta Marina

Jūrkalnē:

Viesu nams Pilsberģu krogs

Brīvdienu māja Četri vēji

Lauku sēta Lūķi

Kur gardi paēst

Pāvilostā:

Krodziņš Āķagals

Kafejnīca Laiva

Viesnīcas Vēju paradīze restorāns

Labragā:

Rīvas krogs

Jūrkalnē:

Zaķu krogs

Pilsberģu krogs

Krāšņais Ogres Zilo kalnu masīvs

Pārgājiens Ogre-Ikšķile: stāvu pauguru grēda, smaragdzaļš karjers, žuburaini koki un citi dabas brīnumi

Ejot cauri Zilajiem kalniem no Ogres līdz Ikšķilei, jāmēro tikai 8 kilometri, toties kādi! Ceļš vijas cauri dižam skujkoku mežam ar tik krasiem reljefa kāpumiem un kritumiem, ka pat rūdīti velobraucēji dažos pauguros minas augšā pūzdami elsdami. Zinu, ko runāju, — šajā apvidū esmu bijusi līdzjutēja vairākās sacensībās un dabas baudīšanas režīmā braukusi ar riteni arī pati. Tāpat parks ir izstaigāts no viena gala līdz otram un atpakaļ, esot kājniekos. Lai kāda aktivitāte mani šurp būtu atvilinājusi, es, rīdziniece, ar baltu skaudību vienmēr nodomāju: «Ogrēniešiem un ikšķiliešiem gan ir laimējies ar tādu dabas bagātību rokas stiepiena attālumā.»

HASKIJI, VELNI, CILVĒKĒDĀJI

Kāpēc šeit ir tik neparasts reljefs? Teika vēsta, ka velns reiz nesis uz Rīgu smilšu maisu, bet ceļā piekusis un atgūlies purvainā vietā atpūsties. Bērni, gribēdami velnu izmuļķot, izplēsuši smilšu maisam caurumu. Velns atmodies un, nekā nemanīdams, cēlis maisu plecos un gājis tālāk. Tā smiltis izbirušas un izveidojušās osu grēdas — Zilie kalni, ko tautā dēvē arī par Velna gultu.

Vārdu savienojums Ogre* Blue Hills, kas daudzināts dabas parka pievārtē izvietotajos informācijas stendos, ārzemju tūristam droši vien pirmajā mirklī izklausās baiss. Kurš gan vēlētos sperties taisni iekšā milzīgu egļu un priežu biezoknī, Zilo kalnu cilvēkēdāja ķetnās? Bet es jums saku — nebaidieties ne nieka! Ogres Zilie kalni ir miermīlīga, patīkamiem pārsteigumiem pilna un ģimenēm draudzīga vieta, turklāt pasakaina jebkurā gadalaikā.

Ziemā OZK (tā dabas parku saīsinājumā dēvē vietējie) takas ir austas sniega skujiņrakstā — šeit iekārtota oficiāla distanču slēpošanas trase, un tā ir gana noslogota. Ja paveicas, reizēm var novērot, kā vēja ātrumā garām aiztraucas Sibīrijas haskiju un Aļaskas malamutu vilkti pajūgi — mežā regulāri tiek rīkoti biedrības Sniega suņi treniņi un izbraucieni. Arī siltajā sezonā cilvēki izmanto teritoriju visos iespējamos veidos — pastaigājas, nūjo, skrien, orientējas, brauc ar velosipēdiem un jāj ar zirgiem.

IERAUDZĪT RĪGU UN NIRT

Lielais vairums apmeklētāju dodas skatu torņa virzienā. Tas atrodas Zilo kalnu augstākajā paugurā, apmēram pusceļā starp Ogres un Ikšķiles dzelzceļa staciju, un slejas krietni virs koku galotnēm. Vējainā laikā tornis mazliet šūpojas, tāpēc kāpienam vajag saņemties drosmi, taču tas ir to vērts! No 30 metru augstās platformas var saskatīt Rīgas skursteņus un «debesskrāpjus», Daugavas lokus, kā arī lieku reizi pārliecināties, ka Latvija patiešām ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, jo apkārtni ieskauj nebeidzams mežu paklājs, ciktāl vien sniedzas skats.

Nākamais obligātais pieturpunkts atrodas 10 minūšu gājiena attālumā — skatu laukums pie smaragdzaļā Dubkalnu karjera, tik dzidra, ka tajā trenējas ūdenslīdēji. Latvijā zinu tikai vēl vienu šādas unikālas krāsas ūdenstilpi — mītiem apvīto Čertoka ezeru Aglonas pusē. Ja uz karjeru atbrauc palūkoties atvasarā, kad lapas jau iekrāsojušās rudos toņos, pārņem sajūta, ka atrodies ASV vai Kanādā — tik eksotisks un mūsu acīm neierasts ir krāsu kokteilis varenajā peizāžā.

Infrastruktūra Zilajos kalnos tiek uzlabota gadu no gada — ērtākai piekļuvei karjeram visapkārt izveidots daudz jaunu kāpņu un laipu. Peldētava, volejbola laukumi, pārģērbšanās kabīne, labierīcības un ugunskura vieta ar malciņu, kur iesaku uzcept līdzpaņemtās desas un maršmelovus, ir pretējā krastā. Turp iespējams doties gan pa karjera labo, gan kreiso pusi. Pirmajā būs neskartāka daba, šaurākas takas; otrā — daudz čiekuru, sakņu līkloču zem kājām un pēcāk arī plats piebraucamais ceļš. Ūdens Dubkalnu karjerā vienmēr liekas siltāks nekā citviet. Esmu šeit komfortabli peldējusies pat oktobra beigās.

OSU GRĒDA LATVIJAS CENTRĀ

Interesanti, ka Krišjānis Valdemārs un vēlāk arī Ivars Vīks aprēķinājuši — Ziemeļu puslodes sauszemes centrs ir Eiropa, un tās vidū atrodas Latvija. Ja rēķina no minētā trijstūra tālākajām malām, tieši Ogre-Ikšķile-Tīnūži iznāk Latvijas ģeogrāfiskais centrs. Varbūt tādēļ te koncentrējies tik daudz kā skaista un pārsteidzoša.

Pateicoties mūsu zemes retumam — ģeoloģiskajam veidojumam, ko sauc par osu grēdu, — Ogres Zilie kalni ir iekļauti Natura 2000 īpaši aizsargājamo teritoriju tīklā. Izteiktākais no osu grēdas pauguriem ir 27 metrus augstais Jaunogres pilskalns paša maršruta sākumā. 1934. gadā tur atklāja lēktuvi — iespaidīgu tramplīnu, kas priecējis ekstrēmos slēpotājus 20 gadus un tad nojaukts.

OZK takās sastopami reti un aizsargājami augi, putni un kukaiņi, un ne tikai. Mežsargi un biologi ir piefiksējuši gan neparastus žuburainus kokus, gan bērzu, kas krustojies ar egli, gan milzu priede. Lai kā arī būtu, Ogrei un Ikšķilei pieguļošais dabas parks ir lieliska vieta, kur operatīvi aizbēgt no pilsētas un kompaktā pārgājienā smelties floras, faunas, zemes, ūdens un saules dziedējošo spēku.

*Ogre — cilvēkēdājs (tulkojumā no angļu valodas).

Dina Preisa

Savā nu jau sešus gadus ilgajā kājāmgājējas aizrautībā esmu izbridusies krustu šķērsu cauri Latvijai. Ceļā daudzkārt pārņēmusi sajūta «Mirkli, jel apstājies!»,  

tik jaudīga un iedvesmojoša, ka vēlos tajā dalīties. Arī šis pārgājiena maršruts solās būt iespaidiem bagāts. Dodamies!

Ērtākais transports no Rīgas centra un atpakaļ

Nokļūšana: ar vilcienu līdz stacijai Ogre
Atgriešanās: ar vilcienu no stacijas Ikšķile

Idejas Maršruta pagarināšanai

Ogrē:
Pontonu laipa pār Ogres upi
Lielākais lokveida tilts Latvijā
20. gs. 20.-30. g. arhitektūras paraugi Brīvības ielā
Gaidu un skautu muzejs
Piedzīvojumu parks Milžu taka

Ikšķilē:
Pastaiga pa dambi gar Daugavu
Izbrauciens ar  10. gs. vikingu kuģi Üxküll
Ūdensmotociklu īre Peldu ielā 2
Svētā Meinarda sala ar viduslaiku baznīcas drupām (kājām līdz tai varēšot aizstaigāt 6.-8. septembrī)

Kur pa ceļam gardi paēst

Ogrē:
Kafejnīca Ocafé
Restorāns-picērija Senjorita Kukū
M.Pūres beķereja
Kafejnīca-bistro Ilze
Milžu takas kafejnīca kokos

Ikšķilē:
Konditoreja Rūberts
Kafejnīca Dainas
Ozoliņa konditoreja

Ķemeru purvs un kūrorta labumi

Pārgājiens Ķemeri-Jaunķemeri: tūkstošiem gadu sens tīrelis, kūrorta apbružātā spozme un divi neparasti ezeri

Ir tādas vietas, kur gribas atgriezties vēl un vēl. Astoņtūkstošgadīgais vectētiņš Lielais Ķemeru tīrelis mani allaž ir saucis ciemos. Esmu turp devusies gan ziemā, kad koka laipas pavisam apledojušas, gan palūkoties uz miglā tītiem saullēktiem rudenī, veldzes meklējumos vasaras svelmē (purva platība aptver 5000 ha — vējam patiešām ir kur ieskrieties) un oranžsarkanu rietu fotomedībās pavasarī.

PURVA INTAS PĒDĀS

Visērtākā piekļuve tīrelim, protams, ir ar personīgo auto, taču nav ne vainas arī dažu kilometru pastaigai pa meža ceļu no Ķemeru dzelzceļa stacijas. Kādreiz, kad Ivara Zviedra filmas Dokumentālists galvenā varone Purva Inta vēl bija starp mums, pie tagadējās autostāvvietas slējās viņas pieticīgā mājiņa — bez elektrības un citām ērtībām, tālab Inta tur vadīja savas dienas sveču gaismā, krāsniņas siltumā, ar akas ūdeni un sirsniņmāju pagalmā. Un bez atlīdzības cītīgi kopa purva takas, lai tūristiem patīkamāka staigāšana.

Kad vientuļajai sievietei bija vēlīgs garastāvoklis, viņa nāca sasveicināties ar apmeklētājiem un aizrautīgi stāstīja par savu mīļo tīreli. Ja Intas vaigs bija apmācies, dažu labu garāmgājēju varēja ķert arī trīsstāvīgi lamuvārdi. Tādās reizēs viņas uzticīgais sunītis Lācis, jauzdams saimnieces pikto omu, aprēja visus no galvas līdz kājām un tikt viņam garām bez cienasta — kādas sulīgas Rīgas sardeles — bija gandrīz neiespējami.

Nu mājiņa jau labu laiku kā ir nojaukta, un purvā ienākušas modernas vēsmas — tuvāk taku sākumam apmeklējuma pīķa dienās var pat iegādāties kafiju. Arī vecā, padomju gados ierīkotā laipa, kas agrāk veda uz Ķemeru tīreļa meteoroloģisko staciju, nomainīta pret jaunu — platāku un stabilāku.

Iesaku doties lielajā (3,4 km garajā) aplī, jo tieši tas ved garām masīvam akaču labirintam un skatu tornim, no kura var izpētīt plašos klajumus. Starp citu, mani pārgājienu draugi tornī mēdz nakšņot — margās iekarina šūpuļtīklus un bauda dabas klātbūtni no saules rieta līdz lēktam. Varbūt ir vērts pamēģināt?

KŪRORTA DZĪVES ATSKAŅAS

Atceļā der apstāties pie dzelzceļa stacijas ēkas, no kuras vilcieni Krievijas impērijas laikā kursējuši līdz Maskavai, lai šurpu turpu vadātu kaimiņzemes atpūtniekus. Kūrorts reiz bijis tik varens, ka tam piederējusi pat sava tramvaja līnija Ķemeri-Jaunķemeri, kas pastāvējusi astoņus gadus.

Tālāk soļojot, iegriezieties Svēto apustuļu Pētera un Pāvila Ķemeru pareizticīgo baznīcā! Tā būvēta no koka un glabā sevī ne tikai slāvu omulību, bet arī trīs greznas ikonas, kas atceļojušas no Atona kalna Grieķijā. Liels dievlūdzēju pieplūdums šeit bija novērojams pēckara gados, kad Ķemeri kļuva par PSRS nozīmes dziedniecības iestādi.

Ķemeru parkā ļaudis spieto ap diviem objektiem — rotondas ar vītņkāpnēm, kas atrodas mākslīgi veidotajā Mīlestības saliņā Vēršupītes kanāla noslēgumā, un sēravota. Pirmajā reiz atradās kafijas paviljons, kur viesu lustēm bija uzstādīts radio. Savukārt avotiņš ir pēc kārtas sestais Ķemeros atklātais sēravots (kopumā tādu ir 20). Vispirms to rotāja skulptūra Zēns uz delfīna, vēlāk, starpkaru periodā, minerālūdens tecēja no vientuļa delfīna mutes, bet mūsdienās avotu «apsargā» ķirzaciņa.

Ejot dziļāk parkā, skatam iznirst balts kuģis — milzīgā Ķemeru sanatorija. Kārlis Ulmanis to svinīgi atklāja kā vienu no prestižākajām celtnēm Latvijā. Arhitekts Eižens Laube bija gādājis, lai viesnīcā tiktu ierīkotas 100 komfortablas istabas, bet padomju laikā to pārveidoja par sanatoriju, kurā vietas pietika 300 cilvēkiem. Tā bija kūrorta galvenā dziedinātava ar modernu medicīnisko aparatūru un jaunākajām ārstniecības metodēm.

MITRIE MEŽI UN DIVI EZERI

Ar to vien Ķemeru nacionālā parka stāsts nebeidzas. Tālāk dodamies Jaunķemeru virzienā, līdz nonākam pie dabas izglītības centra Meža māja. Vēsturiskajā ēkā sākotnēji darbojies leģendām apvītais restorāns Jautrais ods, bet vēlāk mājvietu radusi bērnu sanatorija. Izrādās, Vēršupītes krastus te ieskauj mitrie meži, kurus var iepazīt, izstaigājot 600 m garo Melnalkšņu dumbrāja laipu. Klausieties uzmanīgi, iespējams, sadzirdēsiet dzeņa klaudzināšanu, jo šajā apvidū mājo astoņas no deviņām Latvijas dzeņu sugām!

Pārgājiena nākamais pieturpunkts — pāris kilometrus attālais Slokas ezers — arī ir bagāts ar aizsargājamiem putniem. Migrācijas laikā šeit koncentrējas pat vairāki tūkstoši ūdensputnu. Tieši tādēļ ezerā ierīkots ūdenī peldošs putnu vērošanas tornis. Liels bija mans pārsteigums, kad, vienā jaukā dienā laivojot pāri minētajai ūdenstilpei, atklāju — airi nepārtraukti atduras pret tās dibenu. Nav jau nekāds brīnums, jo Slokas ezera vidējais dziļums ir tikai 60 centimetri.

Izbridušies pa takām un koka laipām, tuvojamies finiša taisnei. Ja gribas atpūtināt kājas, tās var pamērcēt mistiskajā Melnezerā, kas atrodas Jaunķemeru ceļa pretējā pusē. Klīst runas, ka šajā ezerā kara laikā tika slīcināti tanki. Lai gan ūdens ir dzidrs un šur tur zied pa ūdensrozei, ezera dibenu klāj dūņas, varbūt tādēļ ik vakaru tas iekrāsojas melnos toņos…

Noslēgumā nelaidiet garām iespēju apmeklēt Jūrmalas senāko restorānu Neptūns, lai izdzertu godam nopelnītu saldējuma kokteili ar bērnības garšu. Turpat jau arī gaida Jaunķemeru pludmale (jūras ūdens te esot tīrāks nekā citur pilsētā un cilvēku — krietni vien mazāk) un, panākot mazliet atpakaļ rotācijas apļa virzienā, arī autobusa pietura uz mājām.

Dina Preisa

Pa Latviju cītīgi pēdoju jau sešus gadus. Sezonā pārgājienos dodos katru nedēļas nogali; nesezonā — vismaz dažas reizes mēnesī. Man ir iekrājies milzumdaudz iespaidu, pieredzes un iedvesmas, tāpēc vēlos piedāvāt uz savas ādas pārbaudītus pārgājienu maršrutus.

Aujam kājas, ejam dabā, baudām un priecājamies!

Apskates vērtās vietas

Lielā Ķemeru tīreļa laipas
Dzelzceļa stacija
Pareizticīgo baznīca
Sanatorija
Paviljons Mīlestības saliņā
Sēravots
Takas pie Meža mājas
Slokas ezera skatu tornis
Melnezers
Jaunķemeru pludmale

Transports no Rīgas centra un atpakaļ

Nokļūšana: ar vilcienu līdz stacijai Ķemeri

Atgriešanās: ar Talsu, Kolkas vai Mazirbes starppilsētu autobusu no pieturas Jaunķemeri; kursē 1-2 reizes stundā

 

 

 

Neatklātā Rīgas piejūra

Pārgājiens Trīsciems—Mangaļsala: mierpilna daba un nemierīga jūra

Rakstu sēriju gribas sākt ar sirdij un mājām tuvu, turklāt iesācēja kājām draudzīgu pārgājiena maršrutu. Mangaļsalā uz mola ir paviesojies gluži vai katrs rīdzinieks, taču reti kurš kartē var parādīt, kur atrodas Trīsciems. Jā, arī tā ir daļa no galvaspilsētas — neatklāta un brīnumskaista!

Starp citu, Trīsciems ir viena no lielākajām un tajā pašā laikā retāk apdzīvotajām apkaimēm Rīgā. Trīsciema taka gar Langas upi, kas pagaidām zināma tikai nedaudziem, ir mans jaukākais pēdējā laika atklājums.

Pati šo gleznaino pastaigu kopā ar 50 citiem dabas mīļotājiem baudīju ziemā, kad zemi klāja plāna sniega kārtiņa. Mols, kas sagaida pārgājiena finišā, gan toreiz bija ieskalots vēja sanestajos jūras līča un Daugavas ūdeņos, tātad nepieejams, toties pludmales smiltis — sasalušas, tāpēc posms gar jūru bija viegli ejams. Protams, ja neskaita vēju, kas Latvijā visbiežāk pūš tieši no rietumu puses, tātad šajā gājienā — tieši sejā. Joprojām netieku gudra, kas todien manu elpu aizrāva vairāk — skarbais pretvējš vai daiļie skati.

Spokainas priedes

Sākot ar mīlīgo laivu bāzi pie Langas upes, pirmie septiņi kilometri ir mierpilni, neskartas dabas un apskates objektu piesātināti. Trīsciema taka aizvijas kāpām bagātā priežu mežā, sekodama minētajai Ķīšezera noteces upei. Pirmo fotopauzīti var rīkot pie tumšā un noslēpumainā Velna akača, jo pēc tam seko dūšīgs kāpiens iespaidīgajā Langas stāvkrastā. Grūti noticēt, ka joprojām atrodies Rīgas teritorijā — vareno krastu dēļ tā vien liekas, ka pie kājām plūst Amata, Rauna vai kāda cita Vidzemes augstienes upe.

Turpinot ceļu jūras virzienā, acis piesaista neparastā, aizsargājamā Māzera priede. Māzeri ir dažādu formu izaugumi uz koku stumbriem — to veidoli atgādina savādas sejas vai neredzētu zvēru galvas. Kādu kilometru tālāk, kad jau uzmanīgi šķērsots dzelzceļš Vecāķos, blakus privātmājām atrodas vēl kāds teiku apvīts objekts — Vilkaču priede. Tās dižais stumbrs 2,59 metru apkārtmērā veido spokainu izliekumu, kurā ikviens (vismaz mūsu) pārgājiena dalībnieks vēlējās nobildēties, tālab pacietīgi gaidīja savu kārtu garā rindā.

Un tad jau klāt ir arī piejūras kāpas un pludmale. Šeit uzskrējām virsū entuziastu izveidotam rotaļu laukumam ar koka šūpolēm, galdu, soliņiem un nolēmām, ka tā būs laba vieta aizvējā, kur ieturēt piknika pauzi — ar pieczvaigžņu skatu uz jūru notiesāt līdzpaņemtās desmaizes un iedzert siltu tēju no termosa.

Kuģa vraks uz sēkļa

Atlikušie septiņi kilometri vispirms ved gar jūru un tad gar Daugavu. Ja paveicas, ceļā uz Mangaļsalu, kas mūsdienās kļuvusi par pussalu, pa kāpām vai jūras malu reizēm var redzēt graciozi pastaigājamies zirgus, kurus šurp ved no netālu bāzētā zirgu fanu kluba Īriss. Pati kopā ar māsu reiz izmantoju šo ekskluzīvo iespēju — baudīt izjādi zirga mugurā gar jūru. Bija neparasti dzirdēt bērīša pakavu klaudzoņu pa Vecāķu ielām, kur līdzās laiski klīst atpūtnieki, un pēc tam rikšot kāpās un visbeidzot jūrā, viļņu putām šķīstot pie kājām.

Jo tuvāk nāk mols, jo skaidrākas sazīmējamas leģendu apvīta betona kuģa vraka aprises. Viena vēsta, ka norvēģu inženieris Nikolajs Fogners 1917. gadā to izgudrojis kā aizvietotāju metāla kuģim. Tais laikos dzelzsbetona kuģu būvniecība bijusi diezgan liela eksotika, tomēr šāds materiāls bija lētāks, pieejamāks un pateicīgs kravām, kurām mitrums ir bīstams.

1951. gadā zviedru kuģis Lady Kotlin transportējis uz Rīgu sāli un vētras laikā uzsēdies uz sēkļa. Komanda, ko, par spīti zviedru karogam mastā, veidojuši tikai norvēģu jūrasbraucēji, esot bijusi manāmi iereibusi, jo līdzi it kā veduši arī kontrabandas spirtu. Par laimi, visiem ir izdevies izglābties, savukārt kuģis atstāts laika zoba varā — ūdens to skalojis jau gandrīz 70 gadus, savu ietekmi atstājis arī sniegs, ledus, un tā korpuss pakāpeniski sabrucis.

Pirms doties uz autobusu, grēks būtu neizstaigāt kilometru garo molu, no kura var vērot saulrietus, kaislīgus makšķerniekus, peldošus roņus (goda vārds, pašā mola galā tādu redzēju!), pamāt garām slīdošiem kravas kuģiem, pasažieru prāmjiem, lepnām jahtām un lidostas virzienā kursu uzņēmušām lidmašīnām. Šī ir mana mīļākā vieta Rīgā, tāda kā personīgā pasaulītes mala, kur piesēst uz vairāk nekā tikai mirkli un pārdomāt dziļas domas.

Ko ņemt līdzi?

Dzeramo ūdeni
Uzkodas piknika pieturai
Ērtus apavus
Nūjošanas nūjas
Fotoaparātu
Peldkostīmu un dvieli (ja radīsies vēlēšanās nopeldēties)

Transports no Rīgas centra un atpakaļ

Nokļūšana: ar 11. autobusu līdz pieturai Pagrieziens uz Carnikavu
Atgriešanās: ar 24. autobusu no pieturas Mangaļsala

Maršruta garums: 14—16 km
Pārgājiena ilgums: ~ 4 stundas
Sarežģītības pakāpe: vidēja (meža reljefu veido kāpas, un pludmalē jābrien pa irdenām smiltīm)

Līgo rituāls

Ierodoties ar paša sietu siera rituli, to pamanīs un novērtēs visi

Pagaršot  un salīdzināt uz svētku galda sarindotos sierus — kurš stingrāks, irdenāks vai zeltaināks — ir viens no Līgo vakara prieciņiem. Katrai saimniecei ir savi mazie noslēpumi — cik olu vai sviesta pielikts, cik ilgi karsēts. Lai arī Jāņu siera receptes būtība gadu gaitā nav ļoti mainījusies, sīkas nianses tomēr ir. Esam izskatījuši dažādu laiku Latvijas pavārgrāmatas un izrakstījuši dažas receptes. Varbūt kāda noder arī jums! Atcerieties — uzcienāt līgotājus ar paštaisītu sieru ir ļoti stilīgi!

A. Zāle. Jaunā pavāru grāmata. Izdevniecība Latgrāmata. 20. gadu izdevums

Sālsūdens un koka ripa

2 kilo biezpiena saberž ar karoti ķimeņu smalkos gabaliņos. Uzvāra pienu, ieliek biezpienu iekšā un vāra maisot, kamēr atdalās sūkalas. Pēc tam izlej uz šķidras drānas, lai sula notekās. Pieliek 6 sakultas olas, pāra karotes sviesta un masu traukā krietni sakuļ. Lai dabūtu sieru mīkstāku, pieliek mazliet sāli. Tagad saliek sieru atpakaļ drānā, pārliek tam apaļu koka ripu un uzliek slogu. Tā sieru atstāj 12 stundas. Pēc tam iznes iz drānas un tura sālsūdenī 24 stundas, liek siltā krāsnī apžūt.

Praktiska pavāru grāmata. 20. gadu beigu vai 30. gadu sākuma izdevums

Īsi un kodolīgi

Saberž putraimos 800 gr laba biezpiena. Tad uzvāra 4—5 litri piena, iemaisa biezpienu un vāra maisot, līdz savelkas. Nokāš sulu. Sakuļ 3—4 olas, 1 tējkaroti ķimenes, 4—5 ēdamkarotes krējuma, liek sieru bļodā un kuļ kopā ar olu. Tad masu liek drēbē un novieto zem sloga.

Taupīgā saimniece. LGD literatūras apgāds. Izdota 1942. gadā

Nostāvējies biezpiens

400 g biezpiena, 20 g sviesta, ½ glāzes vājpiena, sāls, ķimenes.

Vārītais siers izdodas labāks un tam vajaga mazāk sviesta, ja siera gatavošanai paredzētais biezpiens ir krietni nostāvējies. No pavisam svaiga biezpiena neiznāk labs siers. Sausu biezpienu samaļ gaļas mašīnā, iebeŗ lēzenākā traukā un tik ilgi tur siltā vietā, kamēr biezpiena piciņas kļuvušas caurspīdīgas.

Katlā izkausē sviestu, pieber biezpienu un maisot uz lēnas uguns izkausē. Tad piemaisa pienu, garš-vielas, uzvāra un sapilda šķīvjos vai lēzenās bļodiņās. Lieliski garšo uz maizītēm.

Gatavojot vārīto sieru, tas uzmanīgi jāmaisa, jo masa ātri piedeg.

Dzidra Zeberiņa. Ģimenes pavards. Izdevniecība Grāmatu draugs. Izdota 1966. gadā Amerikā

Vajag savu govi

Tāpat kā paschu, Jāņu sieru nevar taisīt no parastā, mitrā biezpiena, un, pat no sausā biezpiena gatavots, tas neiznāks visai labs, ja jālieto parastais veikalu piens. Īsti gardus Jāņu sierus var siet tikai tās namamātes, kurām pašām govs jeb iespēja dabūt nevārītu, nekarsētu pienu. Vispirms var izmēģināt mazāku sieru, ja izdodas, receptes mērus var dubultot.

2 kvortas (apmēram 2 litri red.) piena un 2 tases ūdens uzkarsē līdz vārīšanās temperātūrai, tad pievieno 1 mārciņu (apmēram 450 g — red.) caur sietu spiesta jeb malta sausā biezpiena un karsē uz mazas uguns, šad tad apmaisot, līdz zūd pienainā krāsa. Lej uz sieta, notecina, liek atpakaļ katlā, pievieno sāli, 1 sakultu olu un 1 olas dzeltenumu, 1 ēdamkaroti ķimeņu un 1—2 ēdamkarotes sviesta, uz uguns maisa, līdz sāk turēties kopā vienā gabalā, šad tad katlu pašķiebjot un nolejot lieko šķidrumu.

Salej drānā, sasien galus ciet (ja masa diezgan stingra, var arī vienkārši ieliet dziļā šķīvī jeb kādā bļodā), uzliek slogu un ļauj sastingt.

Ņ. Masiļūne. Lauku virtuve. Izdevniecība Avots. Izdota 1993. gadā

Kad irdenāks, kad cietāks

1. variants. 1 kg pilnpiena biezpiena, 50 g piena, 50—75 g skāba krējuma, 2 olas, 50—75 g sviesta, sāls, ķimenes.
2. variants. 1 kg vājpiena biezpiena, 5 l piena, 100 g skāba krējuma, 2 olas, 100 g sviesta, sāls, ķimenes.

Pienu karsē, pa reizei apmaisot, līdz temperatūra sasniedz 90—95 grādi Celsija. Tad pievieno samaltu biezpienu. Ja biezpiens ir salds, to samaisa ar ½ l rūgušpiena, lai labāk atdalītos sūkalas. Karsēšanu turpina 10—15 minūtes 85—90 °C temperatūrā. Kad atdalās dzidras sūkalas, karsēšanu pārtrauc, ļauj biezpienam nogulsnēties, sūkalas nolej. Biezpienu liek ūdenī samitrinātā linu drānā un, turot aiz drānas stūriem, veļ no vienas puses uz otru, lai ātrāk atdalītos vēl palikušās sūkalas un tas pārāk neatdzistu.

Biezpienu liek bļodā, pa daļām pievieno skābu krējumu, kas sajaukts ar olām, sāli un ķimenēm, un ar koka karoti samaisa. Tad liek katliņā izkausētā sviestā, maisot karsē uz segtas liesmas 10—15 min, līdz masa gluda un spīdīga, temperatūra 75—80 °C. Ja masu karsēs zemākā temperatūrā un īsāku laiku, tad siers būs irdenāks un mīkstāks, ja augstākā temperatūrā un ilgāku laiku — cietāks un sīkstāks. Siera masu liek ar ūdeni samitrinātā lina drānā, drānas malas saņem kopā siera gabala vidū, sasien, izlīdzina krokas un novieto vēsumā zem sloga. Kad siers atdzisis, to no drānas izņem, liek uz lēzena trauka un sagriež.

Jāņu sieru pasniedz ar sviestu vai kā uzkodu pie miestiņa, alus. Ja Jāņu sieru uzglabā, tad to ieberž ar sāli, ietin pergamentā vai celofānā un novieto vēsā, sausā telpā.

Ja vēlas, sieru pārziež ar sviestu, liek karstā cepeškrāsnī un apcep dzeltenīgi brūnganu.

Venēcijas vasara

Oranžais kokteilis ir labs iemesls, lai apsēstos kanāla malā un parunātos

Zane mani sagaidīja Piazzale Roma. Vairākus mēnešus nebijām redzējušās, un es biju atbraukusi ciemos no Helsinkiem, lai pirmo reizi apskatītu Venēcijas mākslas biennāli, kurā viņa toreiz strādāja. Pa šiem mēnešiem Zane bija apguvusi iemaņas, kā vislabāk izspiesties cauri tūristu biezoknim, un, lieki netērējot laiku, lai apbrīnotu tiltiņus un kanālus, mēs ātrā solī devāmies uz viņas dzīvokli. Draudzene bija izdomājusi, ka vispirms mums Venēcijā jāiet iedzert spritz. Pirms tam te biju tikai caurbraucot, un īsta priekšstata par pilsētu vai to, kas tur jāēd un jādzer, man nebija.

Noliku mugursomu, un ienirām atpakaļ cilvēkos. Zane labi pazina ielu labirintu, un mēs bez maldīšanās pilsētā, kas ir slavena ar to, cik viegli var pazust ieliņu līkločos, drīz vien iznirām pie maza bāriņa kanāla malā. Lai gan vēlāk pati pāris mēnešus nodzīvoju Venēcijā, tā arī vēlreiz neuzdūros vietai, kur pirmo reizi dzērām spritz. Neiedomājos arī Zanei pārjautāt, bet atceros, ka pasūtījām dzērienus un izgājām laukā apsēsties uz kanāla apmales. Tā bija ieliņa, kur nemudžēja no cilvēkiem, sēdējām, dzērām savus kokteiļus, ēdām granātābolu, ko bijām noplūkušas kādā pagalmā pa ceļam, un skatījāmies uz ūdeni, kurā ik pa brīdim garām paslīdēja laiva. Skats ir galvenais uz šīs salas — arī Josifs Brodskis Venēciju dēvē par «pilsētu acij», jo pārējās maņas tur spēlē sekundāru lomu.

Spritz ir tipisks Ziemeļitālijas kokteilis, kas nu kļuvis populārs arī citviet pasaulē. Tā sastāvā ir prosecco (vai kāds cits dzirkstošais vīns), gāzēts ūdens un aperitīvs. Kokteilī parasti iemet arī apelsīna vai citrona šķēli un lielu zaļu olīvu. Vispopulārākais ir Aperol Spritz, ko gatavo, izmantojot populāro aperitīvu Aperol — saldu, oranžu itāļu alkoholisko dzērienu. Ir arī rūgtāka versija Campari Spritz, kur Aperol vietā tiek izmantots Campari.

Dzēriena saknes sniedzas 19. gs., kad pār reģionu valdīja Hābsburgu impērija. Austrieši esot jaukuši vietējos vīnus ar ūdeni, jo tie viņiem likušies par stipru. Ar laiku, kad gāzētais ūdens kļuva populārāks, vīnu sāka miksēt ar to, un palēnām tas transformējās populārajā aperitivo, ko pazīstam mūsdienās.

Tradicionāli aperitīva loma ir iesildīt ķermeni pirms maltītes, taču spritz Venēcijā tagad tiek dzerts pirms un pēc ēšanas, no rīta, pēcpusdienā un vakarā — nevaru galvot, vai tā savu ikdienu pavada tie daži vietējie, kas vēl šajā vietā patiešām arī dzīvo, bet pilsētas ciemiņi, šķiet, izmanto katru iespēju atsvaidzināties ar kādu glāzi. Arsenāla (viena no divām galvenajām biennāles vietām) apkārtnē ir pāris kafejnīcas, un tur jau no rītiem redzami eleganti ģērbti mākslas entuziasti, kas čalojot malko spilgti oranžos kokteiļus. Arī pēcpusdienā, izejot no Giardini, otras lielās biennāles izstāžu vietas, neviens vien piestāj leģendārajā Café Paradiso, no kuras paveras skats uz lagūnu un pārbāztajiem vaporetto kuģīšiem. Arī uz netālu esošās via Garibaldi kafejnīcas pēcpusdienās čum un mudž no cilvēkiem, kas dzer spritz un uzēd cicchetti. Cicchetti ir nelielas venēciešu uzkodas — idejiski pielīdzināmas spāņu tapām.

Tos pāris mēnešus Venēcijā dzīvoju netālu no Akadēmijas tilta, un mēs ar dzīvokļa biedreni dažkārt sataisījām vakariņas, ko salikām platmasas kastītēs, paņēmām visu spritz gatavošanai nepieciešamo un gājām sēdēt uz Punta della Dogana — spici, kur lielais kanāls satiekas ar lagūnu. Vakaros tur vairs nebija tik daudz cilvēku, tāpēc atvērām pašas savu kafejnīcu ar vislabāko skatu uz pilsētu. Citreiz ar draugiem un kolēģiem devāmies uz jauniešu iecienīto Santa Margherita laukumu, kur naktīs spritz plūst uz nebēdu, līdz kaimiņi sāk protestēt un velk laukā ūdens spaiņus, ar ko atskurbināt karstuma un alkohola apdullušos.

Nedaudz solīdāka vieta, kurp doties vakaros, ir Fondamenta Misericordia — kanāls ar vairākiem restorāniem un bāriem, kur ir visdažādākie lokāli, to skaitā arī stilīgais bārs Vino Vero, kam pie durvīm piekārta zīme, ka spritz šeit nepārdod, jo izturas ar cieņu pret vīnu. Protams, sava daļa taisnības jau viņiem ir — vīna loma šajā kokteilī nav īpaši liela. Prosecco tiek atjaukts ar burbuļūdeni proporcijā, kas atkarīga no tā, cik dāsns ir bārmenis, un tad vēl piejaukts Aperol vai Campari, kura garša dominē jebkurā gadījumā. Taču, kā zināms, pārmērīgs snobisms traucē dzīvot. Spritz ir ne tikai salds, vasarīgs kokteilis, bet Venēcijā tas reizēm ir labākais iemesls kaut kur apsēsties, pavērot dzīvi sev apkārt un parunāties ar draugiem. Gan jau arī citviet šī recepte strādā.

Spritz

Vīna glāzē ieliek 3—4 kubiņus ledus. Ielej prosecco vai kādu citu dzirkstošo vīnu un pēc tam Aperol vai Campari tādā pašā daudzumā. Pēc izjūtas pielej burbuļūdeni un iemet šķēli apelsīna, ja kokteilis tiek gatavots ar Aperol, vai citronu, ja lietots Campari. Beigās kokteilī iemet lielu zaļo olīvu, kas uzdurta uz gara kociņa, lai to būtu viegli izvilkt un apēst.

Iemīlēties līdz ausīm

Viņam rokās kaste ar tomātiem, paciņa spageti un sejā smaids

Espreso, vai ne? Jautājumā, ko man uzdod Salvatore, ieskanas metālisks tonis. Pamāju ar galvu. Siltā Sorrento saule jau laižas uz vakara pusi, un Vidusjūra viz zeltā. Esam pabeiguši mieloties ar vietējām zivīm un jūras veltēm.

Salvatori, kuram Ņujorkā pieder itāļu restorāns, tāpat kā mani, pusdienās uzaicinājis Franko. Viņa gaišās piekrastes mājas durvis vienmēr plaši atvērtas viesiem. Pirms gadiem piecpadsmit gan nama durvis, gan ceļu uz savu sirdi viņš pavēra manai skolas laiku draudzenei Ilvai, tāpēc Sorrento ciemojos bieži.

Pateicoties Ilvai un Franko, man ir atvērušies vārti uz itāļu virtuvi, tās vienkāršajām un krāsainajām receptēm. Draudzene mani, no lates un kapučīno atkarīgo, arī izdresējusi: Itālijā šos dzērienus malko tikai rīta pusē, pēcpusdienā tos dzer tūristi. Tāpēc atviegloti varu nopūsties, kad saprotu, ka Salvatores viltīgo testu ar espresso esmu izturējusi.

Kādu dienu Ilva paziņo, ka vakariņas viņu mājās pieteicies gatavot ģimenes draugs Paolo. Viņš vada pastas fabriku netālajā Graņano pilsētiņā, kas itāļu «kartupeli» ražo jau vairākus simtus gadu un lepojas, ka pirmās miltu dzirnavas te darbojušās vēl romiešu laikā. «Starp citu, Paolo ir viens un meklē sievu,» man ar aci piemiedz draudzene, padarot vakariņu intrigu vēl lielāku.

Paolo ierodas norunātajā laikā, viņam rokās ir kaste ar tomātiem, paciņa spageti un sejā smaids, kas stiepjas vēl tālāk par ausīm. Mājastēvs atzinīgi novērtē tomātus, Paolo stāsta, ka braucis tiem pakaļ uz tuvīno ciemu un samaksājis brangu naudu. Paveru acis kastē un esmu neizpratnē, par ko sajūsma. Tajā atrodas liels čemurs nedaudz apkaltušu un apputējušu plūmjveida ķirštomātu.

«Tie ir del piennolo,» saka Paolo. Šī tomātu šķirne tiek audzēta tikai Vezuva apkārtnē, kur augsne bagāta ar gadsimtos krājušās vulkāna lavas minerāliem. Nosaukumu del piennolo (tādi, kas karājas) guvuši no uzglabāšanas veida — sakarot lielos čemuros. «Tomāti pamazām kalst un mazliet saraujas, un līdz ar to iemanto savu īpašo garšu, to nevar sajaukt ne ar vienu citu,» skaidro Paolo, siedams priekšautu un krāmēdamies pa saimnieka pannām. Viņš gatavošot Pasta del piennolo.

Gan aizdomīgie tomāti, gan spageti man raisa šaubas, taču smaidu un māju ar galvu. Es pastu īpaši augstu nevērtēju. Man tas ir ēdiens, ko uz ātru roku pagatavot darba dienas vakarā, piešaujot klāt tomātu mērci, kādu gaļas vai dārzeņa gabalu un apkaisot ar jebkāda veida sieru.

Paolo tikmēr izvēlējies sev vajadzīgo pannu, uzliek uz uguns un ielej tajā kārtīgu eļļas kārtu. Tā ir zaļa un bieza, atceļojusi no vietējās zemnieku saimniecības. «Laba eļļa ir viena no svarīgākajām pastas sastāvdaļām,» viņš saka un iemet tajā vairākas ķiploka daiviņas. Kad tās kļuvušas viegli brūnas, pavārs uzmanīgi ielej pannā pamatīgu šļuku baltvīna, pēc brīža tiek iemesti arī uz pusēm pārgrieztie tomātiņi. Uguns tiek samazināta, tomāti lēni virst. Tikmēr uz otra plīts riņķa burbuļot sācis ūdens, kurā Paolo ieslidina spageti, kuriem jāvārās līdz al dente stāvoklim, tas ir, vidū tie vēl nedaudz pacieti. Tad Paolo nokāš spageti un iemaisa tos tomātu pannā. «Tā ir viena no būtiskākajām labas pastas detaļām: uz īsu brīdi iemaisīt to gatavajā mērcē un pasautēt. Tikai tā pilnībā atveras visas garšas,» man tiek skaidrots. Ja nepieciešams papildu mitrums, var drusku pievienot pastas vārīšanās ūdeni vai eļļu.

Ap šo laiku saruna pašai ar sevi kļuvusi skaļāka. Un tas būs viss, tās būs tās solītās pastas fabrikas direktora vakariņas? Nekas, uzkaisīsi pamatīgu devu parmezāna un ar auksto baltvīnu viss aizies uz urrā, sevi klusībā mierinu.

Te mani sagaida jauna vilšanās. Izrādās, šai pastai virsū neber parmezānu, jau saliktai uz šķīvjiem pārkaisa tikai bazilika lapiņas.

Sēžamies pie galda, mēģinu smaidīt tikpat platu smaidu kā pārējie galda biedri. Ielieku mutē pirmo kumosu un nespēju noticēt. Mazie tomātiņi ir gaļīgi un saldeni, pastu ieskauj viegls bazilika un ķiploka aromāts, viss kopā veido piesātinātu garšu. Iedzeru vīna malku un paveros ārā pa logu, kur, vakara dūmakā ietinies, sēž tomātus mēslojušais Vezuvs. «Tā ir labākā pasta, kādu jelkad esmu ēdusi,» saku. Mājastēvs un Paolo pašpārliecināti māj ar galvu.

Atgriezusies mājās, izmēģinu taisīt pastu, atminoties divus galvenos zelta likumus — laba eļļa un gandrīz gatavās pastas iemaisīšana mērcē. Kalorijas skaitošie draugi manu aizraušanos kritizē. Atkārtoju vēl kādu itāļu virtuves likumu — viss slēpjas mērenībā, gatavojot vakariņas, uz vienu personu nekad netiek gatavots vairāk par 100 gramiem pastas.

Mani atlētiskie un slaidie itāļu draugi nu nekādi neizskatās pēc barojošo miltu upuriem. Mūsu Sorrento vakariņas turpinās ar sieru, augļiem un sarunām. Romantiskas dzirkstis gan nešķiļas, taču saprotu, ka Paolo manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta. Pateicoties viņam, iemīlējos pastā.

Pasta ar del piennolo tomātiem

4 personām

320—400 gramu spageti vai spagetoni
400 gramu del piennolo tomātu
3—4 daiviņas ķiploku
Olīveļļa
Šļuka baltvīna
Sauja bazilika lapiņu
Sāls

Eļļā apcep ķiploku daiviņas, uzmanīgi pielej baltvīnu, pievieno tomātus un uz lēnas uguns cep aptuveni 15 minūtes. Katlā ielej ūdeni, kad tas sācis vārīties, ieslidina spageti. Gatavos spageti ieliek pannā un iemaisa tomātu mērcē, kādu brīdi pasutina. Liek uz šķīvjiem un apkaisa ar baziliku.