Kategorijas: Labsajūta

Tas, ko tev nestāsta japāņi

Jebkura ramen pamatā ir prasmīgi pagatavots buljons. Parasti tas ir labi glabāts dzimtas noslēpums

Kauns atzīties, taču Japānas bijušajā galvaspilsētā Kioto mana gastronomiskā interese trīs dienu garumā nesniedzās diezcik tālāk par centrālo dzelzceļa staciju. Pēc iebraukšanas svētdienas vakarā visi tradicionālie restorāni vecpilsētā bija slēgti. Un stacija izrādījās vienīgā vieta, kur tikt pie maltītes. Kas gan būtu domājis, ka turpat atgriezīšos arī nākamajās dienās?

Sevis aizstāvībai uzreiz jāpiebilst, ka japāņu stacijas ir apbrīnas vērts «kosmoss». Neticama tīrība un punktualitāte. «Nē, nākamais ātrvilciens uz Kioto pilnīgi noteikti nebūs paredzētajā laikā,» prātoju pie sevis Tokijas stacijā. Līdz atiešanai bija palikušas septiņas minūtes, bet no vilciena ne miņas. Pasažieri jau kārtīgi sastājušies rindās, sekojot elektroniskām norādēm un zīmētām bultām uz perona, kur tieši piestās biļetē norādītā vagona durvis. Sastāvs ieripoja sešas minūtes pirms atiešanas, pusotrā minūtē izkāpa visi iepriekšējie pasažieri, tad vagonos iesoļoja rozā virsvalkos ģērbta apkopēju brigāde, kas savu darbu paveica pāris minūtēs. Izkāpa kopā ar konduktoru, kurš paklanoties nodeva stafeti savam kolēģim. Nākamie pasažieri vietas ieņēma pusotrā minūtē, un vilciens sāka ripot, kad pulksteņa rādītājs pieslīdēja pie paredzētā atiešanas laika minūtes. Lūk, tā!

Vēlāk ziņās izlasīju kādu kuriozu: kāda no dzelzceļa kompānijām «no sirds» atvainojās par ekspreša atiešanu no Tokijas piepilsētas 20 sekundes pirms paredzētā laika. Nē, neviens pasažieris netika atstāts uz perona, taču kārtībai jābūt!

Ja piepilsētas vilciens vai metro rīta stundās kavējas «tehnisku iemeslu dēļ» (kas parasti nozīmē, ka Japānas sabiedrībā augstā pašnāvību liga paņēmusi vēl vienu upuri — kāds uzlēcis uz sliedēm), stacijā visus pasažierus sagaida darbinieki, piedāvājot paskaidrojošas zīmītes darbavietām par kavēšanās iemeslu.

Bet par ēdieniem! Viena no japāņu tradīcijām ir braucienā līdzi paņemt bento kasti — glīti iepakotu uzkodu maltīti ar rīsiem vai nūdelēm, zivi vai gaļu, marinētiem vai sautētiem dārzeņiem. Laikam lieki piebilst, ka neviens nekad pēc sevis neatstāj nekādus atkritumus.

Otra iespēja ir paēst stacijā. Restorāni klientus vilina ar skatlogos izkārtotiem ēdienu paraugiem — skrupulozi izcakinātām un dabiski izkrāsotām plastmasas imitācijām. Visbiežāk tās ir dažādu kombināciju ramen zupas, kuru pamats ir ar buljonu pārlietas garās un stiegrās kviešu nūdeles. Līdz šim nekad nebiju iedomājies, ka stacijas ēdiens var būt tik garšīgs.

Atgriežoties Tokijā, gaidīju, ka paziņa mani kauninās par ēšanu stacijā. Nekā. Kimiko pat bija lepna, vēlreiz atkārtojot atziņu, ka labs ēdiens jebkur ir viena no viņas tautiešu apsēstībām. Protams, dzimtajā Tokijā aizvedīs mani vēl labākās vakariņās. Nē, tie nebūs nekādi suši. Pirmkārt, suši restorāni ir dārgi, un uz tiem parasti iet tikai svinīgās reizēs, pat bērnus līdzi neņemot. Otrkārt, rietumnieku acīs tradicionāls suši restorāns var sagādāt vilšanos, jo nekādus pie mums pazīstamos rullīšus tur vispār nepiedāvā. Ir tikai sašimi — nelielās sloksnēs sagrieztas svaigas, žāvētas vai marinētas zivis, kuras uzliek uz iegarenas rīsu piciņas un apslaka ar sojas bāzes mērci.

Viens no Kimiko mīļākajiem restorāniem ir nepretenciozs ramen restorāns, kura ēdienkartē ir tikai zupas. Tur izvēlējos virumu ar cūkas pavēderi. Ir grūti aprakstīt garšu buķetes nianses. Vienlaikus salds, skābs, sāļš, rūgtens un arī umami, kas ir grūti definējamā «labsajūtas» garša. Kaut kas no jūraszālēm. Kaut kas no mana vectēva pirtiņas žāvējumiem. Kaut kas no karameles. Kaut kas no tikko izrautas dārzeņa saknes sulas…

Jebkura ramen pamatā ir prasmīgi pagatavots buljons. Taujāt pavāriem par recepti ir bezjēdzīgi — parasti tas ir labi glabāts dzimtas noslēpums. Atgriežoties mājās, nācās meklēt atbildes internetā. Diemžēl jāsamierinās, ka pagaidām sanāk tikai daļēja atblāzma no īstas japāņu zupas. Pat stacijā pasūtītas.

Ramen zupa ar žāvētām cūku ribiņām

4 personām

Buljonam

800 g žāvētu cūku ribu
2 burkāni prāvās šķēlēs
3 daiviņas ķiploku
2 cm ingvera saknes šķēlēs
1 litrs vistas buljona
150 ml sojas mērces
Karote zivju mērces
2 kaltētas jūraszāles lapas
1 maza citrona sula

Zupai

Ramen nūdeles (cik katrs vēlas apēst)
Uz pusēm pārgriezta cieti vārīta ola (viena katram)
Buntīte lociņu

No ribām atdala gaļu un noliek malā. Kaulus liek katlā kopā ar visām buljona sastāvdaļām, pielej ūdeni un uz lēnas uguns vāra divas stundas. Pēc garšas pievieno sāli. Ja buljons liekas pārāk sīvs, pielej vēl ūdeni. Gatavo buljonu izkāš caur sietu, atdalot biezumus Kamēr buljons karsts, uz piecām minūtēm tajā iemet gaļas šķēles, lai tās uzsilst.

Uzvāra nūdeles, ievērojot instrukciju uz iepakojuma. Nokāš, tad nūdeles liek bļodiņā, ieliek olu un uzsildītās gaļas šķēles. Pārlej ar buljonu un pārkaisa ar lociņiem.

Kārtīgs diļļūdens dara brīnumus

Vasaras beigās zviedri pārvēršas — nēsā jocīgas cepurītes, lacīšus un dzied, pacēluši ķimeņu šņabja glāzītes. Visur notiek vēžu ballītes

Zviedriem ēšana vispār ir rituāliem pilna. Teiksim, ceturtdienās jāēd zirņu zupa, un tie, kas paši negrib vārīt, var to nopirkt lielveikalā, safasētu polietilēnā kā desu. Piektdienās pieaugušie ēd garneles, bet bērni dabū savas saldumu paciņas. Maniem radu bērniem šim nolūkam ir divas bļodiņas: vienā liek to, kas ir garšīgs, otrā izspļauj to, kas garšīgs nav. Un, kad iztukšojas pirmā bļodiņa, var šņakarēties pa otro, kamēr pamazām arī tajā maz kas paliek. Šie rituāli tiek izpildīti kā baznīcā — neprasot, kas un kāpēc jādara. Visiem tas ir zināms un neapspriežams.

Vēžu ballītes laikam gan ir viens no visplašāk svinētajiem kopējiem rituāliem, sezona sākas augusta otrajā trešdienā. Es ar to pirmoreiz iepazinos, kad vēl ar padomju pasi ierados pie radiem 1989. gadā. Mani aizveda uz vēžu ballīti smalkā sabiedrībā — tur bija mākslinieki, dizaineri un citi radoši cilvēki. 17. gadsimta muižā, kas namatēva ģimenei pieder paaudžu paaudzēs, skaistā ābeļdārzā pastaigājās personāži kā no Vogue modes žurnāla — turbānos un plīvojošos ekscentriskos tērpos, un tās krāsas! Tajā ballītē vēži tika ķerti netālajā ezerā, un nākamajā dienā namamāte piedāvāja pašas dārzā izaudzētu dārzeņu sautējumu, un tā bija pilnīgi ekskluzīva maltīte, kā man paskaidroja. Amizanti un interesanti būtu arī šodien, bet tolaik, iebraukušai caur pelēko Ļeņingradu, tas viss man vienkārši rāva jumtu nost! Vēlāk bija arī vienkāršākas ballītes, jo sezonas laikā katrs kādas trīs apmeklē un sarīko arī pie sevis. Pēc tam mēs tādas sākām ieviest arī te, Latvijā.

Tātad — kas nepieciešams zviedru vēžu ballītei? Vēži, protams. Tos jau nu reti kurš ķer pats. Parasti tiek izmantoti no Amerikas vai Ķīnas nākuši saldēti vēži. Tāpēc jau laikus vietējos laikrakstos parādās reitingi — kādu firmu izstrādājumi ir labākie, un katrs sevi cienošs zviedrs meklē sev pieņemamāko un cenas ziņā atbilstošāko. Vēžu ēšanas telpa tiek noformēta, lai tajā noteikti būtu kaut kas sarkans — galdauts, lukturīši, laterniņas, karodziņi, vītnes, sveces. Un, tāpat kā mūsu 18. novembrī vai Valentīndienā, vēžu ballītes atribūtika plaši pārstāvēta visos veikalos — no lepnā NK līdz mazai pārtikas bodītei vai bērnu rotaļlietu veikaliņam.

Pie vēžiem ēd cik vien iespējams tumšu maizi. Ja Latvijas radi atveduši rupjmaizi, tad tā ir pats labums. Un Vesterbotenas sieru, cietu, īpaši smaržojošu, asu. No mums pieejamajiem to visvairāk atgādina Džiugas siers.

Un klāt jādzer ķimeņu šņabis vai kaut kas saldāks, Allažu ķimelis arī der. Pirms katras glāzītes kāds pieceļas un sāk jocīgu dziesmiņu. Filmā par Lennebergas Emīlu tāda skan — par mazo vardīti. Dziesmiņu ir daudz, lai pietiktu visām glāzītēm.

Taču pats galvenais un absolūti netrūkstošais atribūts ir jocīgas cepurītes — klaunu konusiņi, mazi cilindriņi, hūtītes. Dāmas tās liek uz smalkajām frizūrām, kungi bez iebildumiem izvēlas kādu platmalīti ar lillā spalvu, un tad visi cits par citu smejas. Varbūt ieturētajiem zviedriem šīs cepurītes ir nepieciešamas, lai atraisītos, ieraudzītu dzīvi no amizantās puses?

Latvijā cepurītes jāizgatavo pašiem, jo tās te nav atrodamas. (Varbūt noderētu tās, ko kādreiz uz Jāņiem varēja dabūt Centrāltirgū — ar plīvojošām kreppapīra lentēm un spalvu pušķiem, bet — kur tu tagad tādas vairs sameklēsi?) Vēžus arī, protams, ņemam saldētus. Parasti tie ir sasaldēti jau vārīti. Kādu der atkausēt un pamēģināt — ir mums gadījušies tādi, kas negaršo ne pēc kā. Bet, uzvārīti kārtīgā diļļūdenī, kamēr uzmet pirmo burbuli, tie pārvēršas par visīstākajiem un gardākajiem vēžiem. Diļļūdens dara brīnumus!

Nota bene! Pieredzējušākiem ballīšu apmeklētājiem ir savi īpaši krekliņi vai lacīši. Jo, atdalot vēža galvu, uz visām pusēm sprakšķ dzeltens šķidrums, kas, trāpījis uz drēbēm, nav atmazgājams ne ar kādiem tautas vai ķīmijas līdzekļiem.

Recepte

Katlā, kas ir atbilstošs vēžu daudzumam, proti, lai tie varētu peldēt zināmā brīvībā, samet dilles ar visiem kātiem un noteikti ar ziediem — ļooooti daudz. Tā, lai būtu kārtīga diļļu «zupa». Pieliek sāli — arī daudz, pēc principa «vairāk, nekā tu vari iedomāties». Zviedri liek klāt arī nedaudz cukura. Verdošā diļļūdenī met vēžus.

Ja tepat ķertus, tad dzīvus — dabiskā nāvē aizgājis vēzis nav ēdams. Jutīgām dvēselēm var paskaidrot, ka vēzis verdošajā ūdenī aiziet bojā momentā, un mocekļu vaimanas nav jāklausās. Vāra, kamēr tie maina krāsu un kļūst sarkani.

Ja vēži ir saldēti, tie jānotur, kamēr — kā jau minēju — ūdens atkal uzmet burbuli. Un vēzis ir gards kā nupat no ezera nācis.

Jeruzalemes dadži

Ceļojumi ir jaunas vietas, iepazīti cilvēki un bieži vien arī gardas un neparastas maltītes. Šajā rakstu sērijā dažādi autori dalīsies ar saviem ēdienu stāstiem. No artišoku kaislības neesmu dziedināts vēl aizvien. Koferī tos vedu no dažādām pasaules malām

Jeruzalemes artišoks ir vēsturiski izveidojies un maldinošs oksimorons, kuram ar īstajiem artišokiem (Cynara cardunculus) nav nekāda sakara. Šādi angļu valodā un varbūt vēl dažā mēlē tiek dēvēti topinambūra sakneņi (Helianthus tuberosus), kas apstākļu sakritības rezultātā mūsu puses lielveikalos ir pieejami pat biežāk nekā īsti artišoki. Maisiņā ieliktos topinambūrus kasieri parasti atpazīst uzreiz, savukārt artišoku cena viņām ilgi un dikti jāmeklē un arī tad parasti drošības pēc vēl man pārvaicā, kas šie zaļie bumbuļi tādi ir.

Taču šis stāsts būs par īstajiem artišokiem un īsto Jeruzalemi. Pirmoreiz Izraēlā nokļuvu 90. gados, labu laiku pirms 2001. gada 11. septembra, un lielākajā daļā pasaules lidostu drošības ziņā valdīja vēl visai liela vaļība — nekādas lielas bagāžas pārbaudes nenotika, bet, kad pasažieri bija tikuši savās vietās, sākās aizrautīga smēķēšana, turklāt ne tikai smēķētāju vietās lidmašīnas aizmugurē, bet visur salonā.

Par neierasti stingrajām drošības pārbaudēm, kas mūs pirms mājupceļa gaida Telavivas Benguriona lidostā, tikām brīdināti iepriekš, un tomēr tās izraisīja pārsteigumu un apbrīnu. Rūpīgi tika pārbaudīta ne tikai rokas bagāža, bet arī lielie koferi, turklāt gandrīz visi pasažieri tika iztaujāti — kur Izraēlā bijuši, ar ko tikušies, vai saņēmuši kādas dāvanas u. tml. Kā paskaidroja gide, šādi esot ticis novērsts ne viens vien terora akts. Pamanot kaut ko aizdomīgu vai nu pasažiera uzvedībā, vai bagāžas caurskates attēlos, koferus lūdza atvērt.

Pienāca arī mana kārta, un es sagatavojos uz garu izskaidrošanos. Noklikšķēja slēdži, un robežsardzes priekšā bija viss mana kofera saturs — maisiņi ar netīrajām drēbēm, kosmētikas piederumi, kāds pāris apavu, taču vairāk nekā pusi kofera aizņēma svaigi artišoki, kurus vēl iepriekšējās dienas vakarā biju nopircis Jeruzalemes Mahane Yehuda tirgū. Manas raizes izrādījās veltas. Ieraudzījusi šos Jeruzalemes suvenīrus, robežsardze zaudēja par mani interesi, novēlēja laimīgu ceļu un ļāva koferi aizvērt.

Artišoki ir dārzaugi, kuros augstais sastopas ar zemo, lielais — ar mazo. Vispirms jau tāpēc, ka tuvākais to radinieks mūsu pusē ir necilais un katrā sētmalē vasarās ziedošais dadzis, taču tieši šī dadža lapas (tā vismaz daži uzskata) ir bijušas prototips daudzus korintiešu ordera kapiteļus rotājošajām akanta lapām (pēc citas versijas tās ir Acanthus mollis lapas, bet tas nu tā). Artišoki (latviešu versijā Augusta Ģiezena atdzejojumā — dadži) minēti jau antīkajā literatūrā, Hēsioda Darbos un dienās:

«Rītstunda izved uz ceļa, kad tikko kā aususi gaisma,
Cilvēkus daudzus un daudziem vēršiem liek jūgu uz kakla.
Kad jau dadzis sāk ziedēt un skanīgā cikāde visur,
Sēdusies kokā, bez rimas sāk tricināt tīkamo dziesmu.»

Otra pretruna saistīta ar artišoku izmantošanu pārtikā, jo, ja vien artišoks netiek pasniegts «Jeruzalemes gaumē» (par to nedaudz vēlāk), gatavošanas laikā ārā jāizmet gandrīz trīs ceturtdaļas dārzeņa — šis zaudējums gan nav īpaši jūtams, jo pat pie mums nopērkamie artišoki gabalā vai pēc svara nav dārgi.

Kā jau noprotams, ar artišoku kaislību saslimu Jeruzalemē, un kopš tā laika neesmu dziedināts vēl aizvien. Koferī artišokus vēl pāris reižu esmu vedis no Izraēlas, tad no Venēcijas un reiz arī no Londonas.

Visvienkāršākais veids, kā artišokus pagatavot, ir fritēšana. Ar asu nazi artišoka galvai nogriež cietos un neēdamos lapiņu galus — aptuveni divas trešdaļas bumbuļa. Tādējādi tiek atsegtas artišoka centrā esošās neuzplaukušā zieda lapiņas, kas ir durstīgas, kā jau dadzim, — tās var veikli izskrāpēt ar tējkaroti un izmest. Lai notīrītie artišoki nesamelnētu, tos var ielikt citronūdenī. Pēc tam veselus bumbuļus iegremdē verdošā eļļā. Tie ir gatavi, kad bez piepūles iespējams izraut kādu no lapiņām.

Šādi — Jeruzalemes gaumē — pagatavotus artišokus ēd ar aijoli mērci vai majonēzi, pa vienai nolupinot lapiņas un notiesājot to mīkstos galus, bet pašās beigās apēdot arī pašu gardāko artišoka daļu jeb «sirdi».

Es gan esmu iecienījis šķērsām uz pusēm pārgrieztus artišokus novārīt sālsūdenī un pēc tam ātri apcept uz pannas kopā ar kādu drusku ķiploka. Un zinu, ka artišoku kārdinājumam ļaušos gan tad, kad pēc ilgāka pārtraukuma atkal tos ieraudzīšu mūsu lielveikalā, gan tad, ja atkal gadīsies nonākt kādā tālākā zemē un iegriezties tirgū.

Recepte (2 personām)

Četras lielas artišoku galvas
Viens citrons
Dažas daiviņas ķiploka
Olīveļļa
Sāls

Artišokus notīra, nogriežot kātus un asos lapu galus, pārgriež šķērseniski un ar tējkaroti izgrebj asās ziedlapas. Vāra katliņā ar ūdeni, kam pievienota citrona sula un sāls, līdz sirdis mīkstas. Pannā olīveļļā apcep sasmalcinātu ķiploku, tad eļļā ātri apcep artišokus, lai vietām tie būtu brūni.

Garduma sviedri

Ceļojumi ir jaunas vietas, iepazīti cilvēki un bieži vien arī gardas un neparastas maltītes. Sākam rakstu sēriju, kurā dažādi autori dalīsies ar saviem ēdienu stāstiem

Taizemes salā Jāunoi Andamanu jūras dienvidos izejot no pludmales viesnīcas, bija tikai divas vakariņu izvēles — pagriezties pa labi vai pa kreisi. Pavisam vienkāršā restorānā kāda puskilometra attālumā pa labi lieliski garšoja ikviens ēdiens, kuram pavāre pievienoja tamarindu — tumši brūnā pastā samaltas, pupām līdzīgas pākstis, kas aug kokos. Savukārt mazliet tuvāk viesnīcai pa kreisi stāvas koka kāpnes uzveda līdz vienkāršai lapenei ar dažiem galdiņiem un šūpuļtīklu, kurā aptuveni 30 gadus vecais saimnieks tūrisma sezonas laikā pavadīja arī savas naktis.

Apskatot viņa ēdienkarti, visdrošāk bija sākt ar zināmo — vistu sarkanā karija mērcē. «Vidēji asu vai ļoti asu?» pārjautāja saimnieks. «Vidēji.»

Un jau kādas pāris minūtes pēc pirmajām karotēm sākās īstās vakara atrakcijas! Man ļoti garšo taizemiešu, vjetnamiešu, laosiešu ēdieni, lai gan labi zinu to iespējamās blaknes — asās garšvielas var likt pasvīst. Pirmās sviedru lāses izspiežas pakauša vidū, tad mikli kļūst visi mati un ļaunākajā gadījumā pat izveidojas tērcītes uz pieres un skausta.

Ātri vien pazuda šaubas, ka šī lapenes restorāna saimnieks izmantojis svaigas un jaudīgas garšvielas un daudz. Nē, tā vairs pat nebija pakauša svīšana. Tas bija īsts ūdenskritums. Pagrābu salvetes. Pamanījis manu neražu, saimnieks atnesa vēl vienu salvešu trauku.

Jā, vakariņas sanāca ļoti slapjas, taču nenoliedzami gardas. Nākamajā vakarā palūdzu gatavot mazāk asu. Jaunais vīrietis plati nosmaidīja un uzreiz nolika uz galda tikko atvērtu salvešu paciņu. Šoreiz sviedru bija mazāk. «Vai nākamreiz varat pagatavot vēl mazāk asu?» bikli ieminējos. Viņš sāka smieties: «Tādu kariju, kādu ēdāt šovakar, mēs dodam pavisam maziem bērniem!»

Šī vakariņu neraža neatturēja no idejas brīvdienu laikā apmeklēt arī taizemiešu virtuves skolu. Pamatzinību apgūšanu par 25 dolāriem piedāvāja kāda vietējā atraitne ar piecus gadus vecu dēlēnu. Mācības sākās ar iziešanu sievietes dārzā un nepieciešamo garšvielu saplūkšanu. Tad kopā pagatavojām vistas zupu kokosriekstu pienā, Larb Gai salātus ar apceptiem vistas gabaliņiem, baziliku, piparmētrām, sarkanajiem sīpoliem un citām garšvielām, un rīsu nūdeles Pad Thai. Kopīgi rosoties pie plīts un vēlāk pie galda, sieviete izstāstīja arī savu likteni. Bija precējusies ar britu, uz ko daudzi vietējie skatījās šķībi, jo nosoda saiešanos ar ārzemniekiem. Pārim piedzima mazulis. Vīrs aizbrauca komandējumā uz Singapūru un nejauši pārkrita, visticamāk, reibumā, pāri viesnīcas pirmā stāva balkona margām. Neveiksmīgajā kritienā lauza sprandu.

Tagad sieviete jūtas atstumta, jo vietējie darbu nedod, norādot uz «aptraipīto» godu. Vienīgais ienākumu avots ir pavārmākslas stundas tūristiem. Par laimi, privātmājas dārzs ir lekns, un tajā izaug gandrīz viss pašas patēriņam nepieciešamais. Tik mazliet jāpasniedzas, lai no zara norautu kaffir laima koka lapiņas, kas piešķir specifisku garšas niansi daudziem taizemiešu ēdieniem.

Diemžēl skolotājas līdzdotās izdrukātās receptes tagad stāv manā plauktā neskartas. Man nav dārza, kur noplūkt laima lapas. Un nav arī svaigu Austrumu garšvielu dobes. Taču tas pamudināja sākt meklēt receptes, kurās izmantojamas lielveikalos atrodamās sastāvdaļas. Laika gaitā par manu favorīti kļuvusi maltā liellopu gaļa taizemiešu gaumē. Pirmkārt, viena vai otra neliela novirze no receptes principā nemaina fantastisko garšu buķeti. Otrkārt, procesu atvieglo karija pasta, kas nopērkama jau gatava.

Protams, reizēm gadās iegrābties pliekanos štruntos. Ja vēlaties sajust īstu gastronomisku triecienu un varbūt arī sviedru lāsītes uz pakauša, pameklējiet Mea Ploy zīmola sarkanā karija pastu. Es tos pasūtu Amazon. 400 gramu plastmasas burciņas pietiks daudzām reizēm.

Malta liellopu gaļa taizemiešu gaumē

4 cilvēkiem (30 min.)

2 karotes eļļas
1 sīki sagriezts puravs
2 sakapātas ķiploka daivas
0,5 kg maltas liellopu gaļas
1 karote sarkanā karija pastas
400 ml sasmalcinātu tomātu savā sulā
400 ml kokosriekstu piena
1—2 laimi (gan rīvēta miziņa, gan izspiesta sula)
1—2 karotes Āzijas zivju mērces
Vārīti rīsi
Buntīte koriandra

Dziļā (var wok) pannā eļļā apcep puravu un ķiploku, pievieno un apbrūnina gaļu. Iemaisa tomātus un karija pastu. (Dažādu zīmolu karija asums var atšķirties. Parasti vispirms samaisu kariju un tomātus, lai nogaršojot saprastu, vai vajag vairāk asuma). Karsē dažas minūtes, kamēr aptuveni puse šķidruma iztvaikojusi. Pievieno kokosriekstu pienu, rīvēto laima mizu, laima sulu un zivju mērci. Pacep vēl dažas minūtes, kamēr masa mazliet sabiezē. Pasniedz uz rīsiem, pārkaisot ar sakapātu koriandru.

Kā pārnakšņot zem sniega

Tiklīdz Ģirta Plūmes abi bērni pamana, ka tētis kārto pārgājienam telti un guļammaisus, viņi metas salikt lietas savās mugursomās. Kas jādara, lai nakšņošana teltī ziemā būtu visai ģimenei priecīgs un ilgots pasākums?

Laiks, kad termometra stabiņš ir zemāks par diviem, bet nenoslīd zemāk par pieciem grādiem, ir ideāls nakšņošanai teltī. Nav ne odu, ne mikluma, kas sagandē pārgājienu citos gadalaikos. Visapkārt tīrs, dzestrs un atspirdzinošs gaiss. Sniegs sasnidzis pietiekami, lai, ejot pa mežu, bērni atrastu kupenas, kurās izdauzīties. Ģirts Plūme kopš bērnības, kad vecāki kopā ar atvasēm devās uz copi, pieradis nakšņot teltī gandrīz jebkuros laika apstākļos. Izveidojot savu ģimeni, viņam bija būtiski turpināt atpūsties kā ierasts — dabā. Atšķirībā no vecākiem viņš nemakšķerē, bet kopā ar sievu un bērniem slēpņo jeb spēlē visā pasaulē populāro ģeolokācijas spēli. Taču pirms vai pēc slēpņa atrašanas uzslej telti, salasa žagarus un iekur ugunskuru. Gadalaikam nav nozīmes, arī ziemā.

Sagādā visu siltumam

Lauras un Ģirta Plūmju ģimenē aug divi bērni — septiņgadīgais Matīss un piecus gadus vecā meita Ance. Gan vienam, gan otram bija trīs mēneši, kad vecāki viņus pirmo reizi paņēma līdzi pārgājienā pa mežu, kurā ģimene nakti pārlaida teltī. Brīvdienas mežā bērniem ir pašsaprotamas.

Nakšņošanas vietas Plūmju ģimene izvēlas vienkārši — vai nu Baldones mežos, kas ir netālu no mājām, vai kāda slēpņa tuvumā. Vislabprātāk ģimene ceļojot pa Kurzemi. Ģirts iesaka telts vietu izvēlēties, izmantojot lietotnēs Dodies!, Dabas Tūrisms vai LVM Geo Mobile atrodamo informāciju. Pēc tās var uziet gan interesantas apskates, gan nakšņošanai piemērotas vietas. Iespējams, pirmajai reizei vislabāk atrast vietu, kuras tuvumā iespējams novietot auto. Lai mantas var ērti un ātri nēsāt šurpu, turpu.

Nesteidzīgai atpūtai mežā ziemas vakarā jāsaģērbjas silti: bērniem vislabāk noder kombinezoni, lielajiem — kalnu slēpošanai paredzētais apģērbs. Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst cepures, siltus cimdus un divus pārus vilnas zeķu. Nakšņošanai vajadzīga siltā veļa, zeķes un cepure, lai neapsegtas galvas dēļ viss ķermenis nesāktu atdzist.

«Labs inventārs, ar kuru pirmā reize nebūs sabojāta, kalpo ilgi un labi. Bet maksā daudz,» jautāts par telti un guļammaisiem, atklāti pasaka Ģirts. Viņš zina, ko runā, — strādā tūrisma preču veikalā. Taču paša pieredze liecina, ka nekādu īpašo telti nevajag. Der tā pati, kas izmantota vasaras pārgājienos vai laivu braucienos. «Ja nav spēcīga vēja un telts konstrukcija to atļauj, mietiņus var arī nebakstīt sasalušajā zemē. Pietiek virves nostiprināt pie zemiem koku zariem vai ierakt sniegā,» iesaka Ģirts.

Lai nakšņošana būtu ērta un silta, jāparūpējas par vismaz divās, vēlams vairākās kārtās saliktiem tūrisma paklājiņiem. Jo biezāks klājums uz telts grīdas, jo labāka aizsardzība no zemes aukstuma. «Ja nav īpašu ziemas guļammaisu, der tie paši, kuros lienat vasarā. Tikai tad katram vajag pa diviem tādiem guļammaisiem un kādu siltu, foršu mājas segu, ko uzsegt virsū,» saka Ģirts. Viņš iesaka arī ieliet karstumizturīgās pudelēs siltu ūdeni un ielikt tās guļammaisos, pirms pašiem tajos līst. «Kad vakarā pie ugunskura gana vakarēts, siltā veļa mugurā, zeķes kājās, cepure galvā, lienam guļammaisos un ejam gulēt!»

Ko dzird ziemas naktī

«Visas pūles ir tā vērtas, izjūtot atslābumu vakarā pie ugunskura. Fiziski jūtams, kā pazūd ikdienas smagums ar visām domām. Sēdi pie ugunskura, cep desiņas, vāri tēju. Skaties ugunī, pazāģē malku,» smaidot stāsta Ģirts. «Un kāds prieks ir no rīta ieraudzīt, ka pa nakti ir uzsnidzis sniegs un pārvērtis telti sniega kupenā!»

Viņš stāsta, ka, guļot ziemas naktī, var saklausīt tādas skaņas, kādu citos gadalaikos nav. Var dzirdēt, kā sniegpārslas — pak, pak, pak — atsitas pret telts audumu. Vējam nav lapu, kur aizķerties, tāpēc tas grabina mazus koka zariņus. Tālumā ūjina pūces, pār telti pārlaižas vārnas. Dzīvnieki gan piesargājas tuvoties vietai, kur ir svešādā divkājaino un uguns smarža. Ja nu vienīgi kāda ziņkārīga lapsa pieskrien paošņāties, vai nav kas nočiepjams. Nav ne odu, ne ērču.

«Maniem bērniem tas patīk,» saka Ģirts. «No rīta tikai pirmajās piecās minūtēs ir grūti saņemties, lai izlīstu ārā no siltajiem guļammaisiem un vilktu kājās vēsos zābakus. Kad saņemas, viss ir kārtībā. Mēdz gadīties, ka bērni pirms vecākiem ir iztrausušies no guļvietas, saģērbušies kombinezonos un skraida riņķī, meklēdami pagalītes, vai rušina ugunskuru.»

Taču, ja pirmajā reizē jūt, ka nepatīk, nevajag sevi mocīt ar pārbaudījumiem! Salieciet mantas mašīnā un brauciet mājās! Varbūt pirmajai reizei pietiek ar vakarēšanu pie ugunskura. Galvenais ir nepazaudēt vilkmi atpūsties dabā.

Nakšņošanai ziemā vajag:

siltas drēbes;
telti vai tentu;
ziemas guļammaisu vai divus vasaras guļammaisus, arī biezu segu;
tūrisma paklājiņus kārtīgai siltumizolācijai, kas pasargā no zemes aukstuma;
metāla katliņu vai krūzi, ko nav žēl ielikt ugunskurā, lai uzvārītu ūdeni tējai;
rokas vai pieres lukturīšus;
gāzes degli nav vērts ņemt līdzi, jo aukstumā slikti strādā, labāk paņemt divas šķiltavas vai sērkociņus, lai ēdienu varētu pagatavot uz uguns vai oglēs;
zāģi vai cirvīti ugunskura malkas sagatavošanai.

Nenakšņo mežā, ja…

…ir stiprs vējš.  Grūti gan telti uzsliet, gan ugunskuru iekurt. Turklāt vējš dzesē. Šķiet, ka ir vēsāks nekā patiesībā.
…ja daudz un stipri snieg. Ja iebrauc mežā un pa nakti kārtīgi sasnieg, no rīta var arī neizbraukt no meža.
…ja temperatūra ir zemāka par 15 grādiem. Ideāli laika apstākļi nakšņošanai ziemā teltī ir no -2 līdz -5 grādiem. It īpaši, ja tāds laiks ir pieturējies divas trīs dienas.

Siltumam un priekam

Kad ne tikai kalendārs, bet arī termometrs liecina — ziema ir klāt, laiks karstam un aromātiskam dzērienam pēc pastaigas svaigi dzestrajā vējā

Vienkāršākais un ierastākais variants, protams, ir tēja ar citronu un medu vai kārtīgs groks. Tomēr, ja sakārojas kādu neierastāku sildošu dzērienu, vienlaikus paturot skaidru saprātu, lūk, daži priekšlikumi iedvesmai. Sastāvdaļu proporcijas ir aptuvenas, jo — kas vienam salds, otram var būt par skābu. Tāpēc īstais samērs katram jāatrod pašam. Lai silti!

1. Ābolkūka glāzē

Katliņā liek divus vidējus, nomizotus un gabaliņos sagrieztus saldskābus ābolus, 50 g brūnā Demeraras cukura, 2 tējkarotes malta kanēļa, šķipsnu sāls, 200 ml ūdens. Uz vidējas liesmas karsē, līdz āboli mīksti. Maisījumu sablendē, pievieno 200 ml uzkarsēta piena un 50 ml saldā krējuma, vēl nedaudz sablendē. Nekavējoties lej glāzēs, dekorē ar putukrējumu, pārkaisa kanēli un pasniedz.

Foto — Dace Salmane

2. Pelašķu tēja ar kadiķīti

Katliņā uzvāra 300 ml pelašķu tējas, pievieno 3 tējkarotes miezerī viegli saspiestu kadiķogu, atstāj ievilkties zem vāka 10 minūtes. Nokāš, lej atpakaļ katliņā, pievieno 100 ml cidoniju sulas un medu vai brūno cukuru pēc garšas. Ja šķiet pārāk stiprs, pievieno ūdeni. Uzkarsē, lej glāzēs. Ieber katrā glāzē pa kādai kadiķogai un pasniedz. Divi zaķi ar vienu šāvienu — klepus nenāks ne tuvumā, un tik garšīgi!

Foto — Dace Salmane

3. Ziemas Piña colada

Lej katliņā 100 ml ūdens, 100 ml kokosriekstu piena, 200 ml ananasu sulas un viena neliela citrona sulu. Maisot uzkarsē uz vidējas liesmas, ja nepieciešams, pievieno cukuru. Lej glāzēs, dekorē ar ananasa šķēlīti, pasniedz. Izdzer. Prasa papildporciju.

Foto — Dace Salmane

4. Roždzērvene

Katliņā lej 300 ml ūdens, 100 ml dzērveņu sulas, 20 ml rožu sīrupa un puscitrona sulu. Uzkarsē, lej glāzēs, bauda. Ja vēlas — dekorē ar kaltētām rožu ziedlapiņām (ēdamām). Šis būs īstenām lēdijām un pasaku būtnēm, jo smaržo reibinoši.

Foto — Dace Salmane

5. Lavandas možumdzēriens

Uzvāra 400 ml ūdens, pievieno 2 ēdamkarotes zaļās tējas lapiņu, 50 ml lavandu sīrupa (vai 2 ēdamkarotes lavandas ziedpumpuru, tikai noteikti pārtikai paredzētos), 1 neliela citrona sulu un 1/3 šī citrona miziņas, 50 g ingvera (sagriezts plānās šķēlītēs), atstāj zem vāka ievilkties vismaz 5 minūtes. Pievieno medu pēc garšas, pasniedz. Un var doties nākamajā pastaigā!

Foto — Dace Salmane

6. Mohito tēja

Uzvāra 400 ml stipras piparmētru tējas, nokāš, pievieno 1—2 laimu sulu un brūno cukuru pēc garšas. Dekorē ar laima šķēlītēm un svaigām piparmētru lapiņām.

Pasniedz, un gaisā jau virmo doma par vasaru.

Starp lasītmīļiem

Vai esi dienām staigājis ar domu par kādu izlasītu grāmatu? Vai stāstījis par tikko izlasīto visiem sastaptajiem paziņām. Lasītāju klubs sniegs iespēju apspriest lasīto domubiedru lokā

Grāmatnīcas MrPage Lasītāju klubam grūti paiet garām. Katru otro otrdienu garāmgājēji var vērot sanākšanas pa Miera ielas veikaliņa plašajiem logiem. Sasēduši ap lielo galdu, kluba dalībnieki pārrunā izlasīto līdz pat vēlam vakaram, stāsta viena no grāmatnīcas saimniecēm Alise Avota. Viņa pati ir aktīva Lasītāju kluba dalībniece, izlaidusi tikai vienu nodarbību, kad apslimusi. «Un arī uz to reizi es materiālu biju izlasījusi.»

Katra sanākšana tiek izziņota nedēļu iepriekš grāmatnīcas Facebook lapā, un visi interesenti var doties uz MrPage, iemaksāt astoņu eiro dalības naudu un saņemt kluba vadītāja Henrika Eliasa Zēgnera sagatavoto lasāmpaciņu. Drukātu. «Esam grāmatmīļi un lasītmīļi,» saka Alise. Tāpēc arī lasāmpaciņas ir papīra formātā. «Tās ir mazas, bet svarīgas lietas.» Sagatavotais materiāls nav pārāk apjomīgs, tomēr rūpīgi atlasīts. Izlasāms stundas, pusotras laikā. Tie ir trīs autoru darbi, vienmēr dzeja un romāna fragments vai stāsts. «Viņš mūs skolo,» par Zēgneru, kuru grāmatnīcas saimnieki uzrunājuši vadīt klubu, saka Alise. Lasītāji uzzina par jauniem un ne tik populāriem žanriem un autoriem, aktuālāko laikmetīgajā literatūrā, paplašina redzesloku.

«Mums noteikti nav snobisks lasītāju klubs.» To apmeklē gan vidusskolēni, gan piecdesmitgadnieki. Ar dažādiem sociālajiem foniem, interesēm. Nodarbības savā starpā nav saistītas, bet lielākoties tie, kas sāk nākt, arī turpina, stāsta Alise. Daži nāk tikai klausīties, tomēr lielākā daļa aktīvi iesaistās apspriešanā. «Ir bijis tā, ka man nepatīk materiāls, bet sarunas man vienmēr ļoti patīk. Negribas, lai tas kļūst par pienākumu vai apgrūtinājumu. Grūtību mums tāpat pietiks, te nākam priecāties.»

Savukārt pirmdienās MrPage sanāk Jauno lasītāju klubs. Noteikumi tie paši, bet mērķis nedaudz citāds — lasītprieka un fantāzijas rosināšana. Pusotru stundu garajā nodarbībā notiek ne tikai sarunas par lasīto, bet ar tēmu saistītas spēles un dažādas aktivitātes kopā ar kluba vadītāju, Valmieras teātra aktieri Kārli Arnoldu Avotu. Viena no bērnu visvairāk iemīļotajām spēlēm — advokāti un prokurori. Viedoklis, kurš jāaizstāv, tiek izlozēts, tāpēc var gadīties, ka lasītājam jāaizstāv tas, kam pats nemaz nepiekrīt. «Bērni trenē empātiju.»

Sarežģītas idejas

«Kaut arī es daudz lasu un ar draugiem runājos par izlasīto, bija posms, kurā man bija uznākusi sajūta, ka daiļliteratūrai esmu sākusi veltīt pārāk maz laika, tāpēc jutos nelaimīga,» par lēmumu organizēt lasīšanas pulciņu jeb Grāmatu ballīti stāsta dzejniece Katrīna Rudzīte. Sākumā tam nebija ne laika, ne spēka, tomēr bija sajūta kā Andrusa Kivirehka stāstā: «Darbs prasās padarāms.» Katrīna ievietoja aicinājumu Facebook. Interese bija, un septembra beigās Tējas namiņā pulciņa biedri tikās, lai pārrunātu Džo Voltones darbu My Real Children. «Par nākamajā mēnesī lasāmo darbu turpmāk balsoja speciāli izveidotā Facebook grupā. Ieteikt var jebko — ar noteikumu, ka tā ir daiļliteratūra un lai teksts būtu pieejams elektroniski.»

Grāmatu ballīte — tie ir cilvēki, kurus prieks satikt un kuru viedoklī interesanti klausīties. «Es pati lielākoties savus draugus labprāt satieku katru atsevišķi, jo ļoti nogurstu no sociālām situācijām, kas ietver nepieciešamību komunicēt ar daudziem cilvēkiem vienlaikus, un te nu kaut kā man ir izdevies izveidot vidi, kurā ir jākomunicē ar vairākiem cilvēkiem uzreiz un es jūtos komfortabli un droši, tā kā man šis pasākums ievērojami maina priekšstatu pašai par sevi.»

Grāmatu ballīte nav vienīgais lasītāju klubs, kuru Katrīna koordinē. Viņa šobrīd rīko arī Facebook grupas Feministu forums lasāmpulciņu, kurā tiek lasīti un apspriesti feminisma teksti. Ideja par tā rīkošanu nav viņas. «Pirms kāda pusotra gada kādam cilvēkam, kas šajā grupā darbojās, radās ideja, ka interesenti varētu satikties dzīvē — lasīt tekstus un par tiem sarunāties. Tā mēs trijos piegājienos izlasījām Karolas Giliganas grāmatu In a Different Voice.» Pulciņš turpināja pastāvēt, bet Katrīna aizbrauca apmaiņas semestrī un vairs nevarēja piedalīties. Kad atgriezās, tas bija pajucis. Viņa nolēma to atjaunot. «Gribēju, lai šis brīnišķīgais pasākums turpina eksistēt.»

Par lasītāju pulciņa jaunumiem interesenti saņem ziņas e-pastā. Atšķirībā no Grāmatu ballītes šis ir publisks lasītāju klubs, par kuru interesējas daudzi, lai gan regulāro dalībnieku skaits ir neliels. Te tiek apspriesti darbi un sabiedrībā būtiskas idejas, kuras citādi varbūt nesaņemtos apspriest. «Šobrīd esam atraduši diezgan veiksmīgu formātu — idejas, kuras mēs apspriežam, ir pietiekami sarežģītas, tajā pašā laikā vide ir neformāla, un tas ir labs balanss.»

Virtuālais klubiņš

Ja negribas klātienē tikties ar citiem lasītājiem, pastāv iespēja iesaistīties arī virtuālā grāmatu apspriešanā. «Rakstniecības un mūzikas muzeja lasītāju klubs pirmsākumos pirms gadiem sešiem septiņiem darbojās ierastajā formātā — tās bija regulāras lasītāju pulcēšanās muzeja telpās, lai pie tējas tases dalītos domās par aktuālajām grāmatām latviešu literatūrā,» stāsta Lasītāju kluba veidotājs Aivars Madris. Situācija mainījās, kad muzeja telpās sākās rekonstrukcija un jaunās telpas vairs nebija piemērotas pasākumu rīkošanai.

Lasītāju kluba darbība tika atjaunota virtuālajā vidē — muzeja mājaslapā. «Cenšamies ar zināmu regularitāti — vismaz reizi divos mēnešos — piedāvāt iespēju latviešu jaunākās literatūras cienītājiem izteikt savu viedokli un uzdot interesējošos jautājumus pašiem grāmatu autoriem.» Šādā formātā apspriestas vēstures romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts grāmatas, vairāku autoru debijas darbi un jaunākie dzejas krājumi. «Grāmatu izvēle ir stipri subjektīva, ko nosaka kluba veidotāju Aivara Madra un Arta Ostupa gaume, tomēr cenšamies aptvert, mūsuprāt, svarīgāko un interesantāko.» Lai paplašinātu Lasītāju kluba apvāršņus, tiek izvēlēta arī muzeja mēneša grāmata. 2018. gadā plānots piedāvāt ieskatu muzeja krājumā esošajos materiālos un grāmatās, kuras var lasīt muzeja lasītavā.

Gultā ar viedpalīgu

Lai novērtētu miega kvalitāti un vairītos no bezmiega un noguruma, pieejams aizvien vairāk virtuālo palīgu

Mani pamodina asi pīkstieni. Lietotne Sleep Cycle, kurai jau vairākas nedēļas esmu uzticējusi reģistrēt savu miegu, ziņo, ka telefonam drīz izlādēsies baterija. Te tev nu bija pamošanās, kad miegs visseklākais! Daudzo lietotņu vidū izvēlējos tieši šo, jo tā, pirmkārt, darbojas kā gudrāks modinātājs — analizē manu miegu un modina tikai tad, kad jau esmu gandrīz pamodusies. Turklāt interesanta šķita arī iespēja salīdzināt savu miegu ar citiem gulētājiem visā pasaulē, jo lietotne piedāvā izpētīt dažādas miega tendences.

Esmu noskaidrojusi, ka guļu labāk nekā vidējais latvietis, tomēr par trim procentiem sliktāk nekā nīderlandieši. Un izrādās, ka lielākie krācēji starp Sleep Cycle lietotājiem ir grieķi.

Sava miega pētīšanai šobrīd iespējams atrast visdažādākos palīgus. Viedpulksteņi, kas veiks pulsa mērījumus visas nakts garumā. Dažādas lietotnes, kas palīdzēs gan iemigt, gan liegi pamodinās un vēl ļaus samērot sava miega kvalitāti ar ikdienas ieradumiem. Par to, ka interese par miega palīgiem pieaug, liecina arī fakts, ka šajā tirgū aktīvi mēģina iespraukties arī tādi tehnoloģiju giganti kā Apple.

Nakts ieraksts

Lielākajai daļai cilvēku enerģijas atjaunošanai un pilnvērtīgai atpūtai nepieciešams 7—9 stundu nepārtraukts miegs, kam seko 15—17 stundu nomods, izpētīts ASV bāzētajā Nacionālajā Miega fondā (National Sleep Foundation, NSF). Taču visu šo laiku miegs nav vienāds. Miegam ir vairākas fāzes — būtiskākās ir dziļais miegs un seklais miegs, kura laikā novērojamas ātras acu kustības. Pāreja no vienas miega fāzes otrā norit cikliski, un fiziski veselam cilvēkam pilns miega fāžu cikls ilgst aptuveni 90 minūtes. Nakts laikā tas atkārtojas vairākkārt. Ja organisms pārāk īsu laiku atradies dziļajā miega fāzē, cilvēks pamostas noguris un neatpūties.

Miega reģistrēšanas lietotņu darbība balstīta dažādo miega fāžu analīzē. Visbiežāk mērķis ir pamodināt cilvēku brīdī, kad tas atrodas seklajā miega fāzē, nevis mākslīgi izraut no dziļā miega. Lai reģistrētu cilvēka miegu, tiek izmantoti gan viedierīcēs esošie kustību sensori, gan mikrofoni un pat telefona kamera var būt noderīga, lai ar tajā iebūvētās gaismas palīdzību noteiktu aptuvenu pulsa rādītāju pēc pamošanās. Lietotnes mobilajos telefonos lielākoties izmanto iebūvēto mikrofonu, lai ierakstītu telpā notiekošo un pēc tā, cik daudz cilvēks ir kustējies, parādītu, kurā no miega fāzēm tas atradies. Savukārt viedpulksteņi izmanto kustību sensorus. Jo dziļāks miegs, jo mazāk cilvēks kustas.

Noderīga miega fāžu iepazīšana var būt arī tiem, kuri vēlas praktizēt apzināto sapņošanu (lucid dreaming) jeb stāvokli, kurā cilvēks sapņojot apzinās to, ka sapņo un ir spējīgs ar gribu ietekmēt notiekošo. Seklajā miega fāzē sapņi ir visspilgtākie, tāpēc lietotnes, kas speciāli dizainētas apzinātās sapņošanas veicināšanai, veidotas tā, lai lielāku nakts daļu gulošais pavadītu seklā miega fāzē. Tiklīdz cilvēks ieslīdzis dziļajā miegā, tas nemanāmi tiek modināts, lai atgrieztos seklākā fāzē, tomēr nomods nebūtu pilnīgs.

Saldu miegu!

Būtiski ir apzināties, ka dažādo lietotņu aktīva izmantošana neveicina miega kvalitātes uzlabošanos. Tās tikai piedāvā pašam reģistrēt dažādus procesus pirms iemigšanas un salīdzināt šos datus ar lietotnes piedāvātajiem par to, kas naktī noticis. Ikdienas ieradumi, uzturs, kafijas un alkohola lietošana, pat laikapstākļi un Mēness fāzes ir parādības, par kurām iespējams uzkrāt informāciju, lai ilgtermiņā novērotu, vai tās ietekmē miega kvalitāti.

Piemēram, pastāv tieša korelācija starp dienas laikā uzņemtā cukura daudzumu un to, cik bieži nakts laikā pamodīsimies. Pat ja nomods nav pilnīgs, liels cukura daudzums asinīs var rosināt organisma mošanos no dziļā miega, izpētījis Miega fonds Amerikā. Tāpēc teicienā par saldajiem sapņiem ir liela daļa patiesības — tieši seklajā miega fāzē sapņi ir visspilgtākie.

Vislielākos pārmetumus lietotnes saņem par datu neprecizitāti. Arī mana pieredze, izmēģinot Sleep Cycle, to apstiprina. Lietotne sola, ka partnera kustības gadījumos, kad līdzās guļ divi cilvēki, tā nereģistrē. Tomēr, izmantojot lietotni ilgāku laiku, atklājās, ka skaļākus trokšņus, piemēram, krākšanu, tā vienlaikus ieraksta abu blakus gulētāju telefonos, kuros aktivizēta lietotne. Šādas nepilnības vēl būtu saprotamas, taču šaubas par lietotnes drošticamību raisīja tās piedāvātie miega kvalitātes novērtējumi.

Vienu nakti man sāpēja zobs. Pamodos vairākas reizes un dažās no tām nomodā pavadīju ilgāku laiku, jo sāpju dēļ iemigt bija grūti. No rīta pētīju lietotnes zīmēto nakts grafiku un konstatēju, ka tas ir daudz neregulārāks par iepriekšējās nakts glītajiem lokiem, kas liecināja — esmu izgulējusi piecus gandrīz pilnus miega ciklus. Taču lietotne kā kvalitatīvāku novērtēja tieši zobusāpju nakts miegu. Precīzāk, atzina to par 99% kvalitatīvu, kamēr iepriekšējai naktij piešķirti tikai 75%.

Tāpēc nolēmu izmēģināt tās uzticamību, noliekot telefonu «gulēt» blakusistabā. Lai gan lietotnes veidotāji sola, ka situācijās, kad mikrofons nespēs reģistrēt lietotāja kustības, grafikā tas tiks atspoguļots, tā nenotika. No rīta manā telefonā bija redzams grafiks, kā esmu tonakt gulējusi, turklāt grafiks bija apbrīnojami līdzīgs dažām iepriekšējām naktīm, kad telefons atradās man līdzās.

Kvalitatīvs miegs cilvēka labklājībai ir ārkārtīgi svarīgs. Lai gan lietotnes, kas piedāvā to izpētīt, nevar garantēt dziļu miegu katru nakti, tās tomēr rosina par saviem paradumiem un to ietekmi aizdomāties. Pat ja lielākais ieguvums no regulāras nakts skaņu ierakstīšanas ir secinājums, ka priecīgāks pamosties, ja savlaicīgāk aizej gulēt. Viedpalīgi var rosināt apzināties savus ieradumus un to ietekmi uz miegu.

Populārākās miega lietotnes

Sleep Cycle
Ieraksta un analizē cilvēka kustības miegā

Pzizz
Palīdz ātri iemigt

Sleep Time
Analizē miegu un pamodina seklā miega fāzē

Relax & Sleep Well
Palīdz veidot veselīgus miega ieradumus

Awoken
Apzinātās sapņošanas lietotne

Mīļais, es samazināju kūkas!

Ziemassvētku kēksiņi

Katliņā liek 500 g žāvētu augļu (dzērvenes, cidonijas, ķirbju sukādes), 150 ml brendija (atliekot pāris ēdamkarotes), 1 tējkaroti garšvielu maisījuma (malts kanēlis, kardamons, ingvers), 200 g gabaliņos sagriezta sviesta un 150 g brūnā Demeraras cukura, uzkarsē un turpina uz nelielas liesmas vārīt 5 — 10 minūtes, līdz augļi ir uzbrieduši. Noliek atdzesēties.

Uzkarsē cepeškrāsni līdz 140 grādu temperatūrai. Atdzesētajam augļu maisījumam pievieno 40 g mandeļu pārslu, 200 g kviešu miltu, 2 olas un 1 tējkaroti cepamā pulvera, labi samaisa. Pilda formiņās un cep aptuveni 45 minūtes vai līdz kēksiņi ir gatavi. Vēl karstus pārslaka ar atlikušo brendiju.

Krēmam saputo 250 g krēmsiera (piemēram, Philadelphia), 100 g mīksta sviesta, 150 g pūdercukura, 1 tējkaroti kukurūzas cietes, 1 tējkaroti vaniļas ekstrakta, līdz masa ir gaiša un gaisīga. Kad kēksiņi ir atdzisuši, tiem devīgi pārziež krēmu un dekorē ar piparkūku.

Citronmīļa laimes mafini

Foto — Dace Salmane

Vispirms (vislabāk dienu iepriekš) pagatavo citronu krēmu. Katliņā sajauc 150 g cukura, 1 ēdamkaroti kukurūzas cietes, rīvētu miziņu no viena citrona, 120 ml svaigi spiestas citronu sulas, 60 g ūdens un 2 ēdamkarotes sviesta. Uzkarsē un maisot vāra uz nelielas liesmas, līdz masa burbuļo un kļūst bieza.

Bļodā viegli saputo 3 olu dzeltenumus un, nepārtraucot putot, pakāpeniski pievieno karsto citronu maisījumu. Tad visu liek atpakaļ katliņā, uzvāra un maisot turpina vārīt pāris minūtes uz nelielas liesmas, pārvieto bļodā, novieto atdzesēties.

Uzkarsē cepeškrāsni līdz 190 grādu temperatūrai. Bļodā sajauc 350 g pašbriestošo miltu, 150 g pūdercukura un vienam lielam citronam norīvētu miziņu.

Citā bļodā viegli saputo 60 ml svaigi spiestas citronu sulas, 240 g grieķu jogurta, 120 ml olīveļļas (vai citu augu eļļu pēc gaumes), 2 olas, 1 tējkaroti vaniļas ekstrakta.

Sauso sastāvdaļu maisījumu pievieno šķidrajam maisījumam un samaisa, līdz viss ir vienmērīgi sajaucies, bet nepārspīlējot ar maisīšanu (ja vien nav vēlmes pēc blīviem un nesakožamiem mafiniem).

Piepilda ar mīklu katru formiņu līdz pusei, tad katrā viducī liek pustējkaroti citronu krēma, to viegli iespiežot mīklā, un pēc tam piepilda formiņas ar mīklu līdz augšai. Cep apmēram 20 minūtes (lai, iedurot kociņu, tas iznāk ārā tīrs). Patur pannā 5 minūtes, tad noliek uz restītes atdzesēties.

Olbaltuma krēmam nelielā katliņā ielej 60 ml ūdens un ieber 200 g cukura, uzkarsē un vāra uz vidējas uguns, līdz sīrups burbuļo biezs un staipīgs (līdz 115 grādiem, ja izmanto termometru). Vienlaikus saputo 3 olu baltumus stingrās putās un, nepārtraucot putošanu, tievā strūkliņā lej klāt karsto sīrupu, mēģinot netrāpīt bļodas malai vai miksera slotiņām. Turpina putot aptuveni 10 minūtes, līdz masa ir stingra un spīdīga. Masu pilda konditorejas maisiņā ar uzgali un dekorē atdzisušos mafinus.

Braunijkēksiņi ar meža ogām

Foto — Dace Salmane

Uzkarsē cepeškrāsni līdz 180 grādu temperatūrai. Katliņā uz nelielas liesmas maisot izkausē 200 g sasmalcinātas tumšās šokolādes un 280 g sviesta. Noliek nedaudz atdzesēties.

Bļodā saputo 5 olas ar 300 g cukura, pievieno atdzisušo šokolādes maisījumu un 150 g kviešu miltu, viegli sajauc, neizspiežot gaisu, līdz masa vienmērīgā krāsā. Iemaisa vēl 150 g mazos gabaliņos sasmalcinātas tumšās šokolādes un 150 g saldētu meža ogu, kas viegli apvārtītas miltos. Pilda formiņās un cep 35 minūtes. Bauda karstus kopā ar plombīra saldējumu vai atdzisušus dekorē ar saputota putukrējuma cepurīti un saldētām ogām.

*  Visās receptēs tiek izmantota 12 porciju mafinu panna, iedobēs ievietojot papīra vai silikona formiņas.

Oranžie bumbuļi

Mandeļu kūka

3 lieli mandarīni (tā, lai izvārot sanāk 1 glāze (250 ml) masas), 3 olas, 200 g cukura, 300 g mandeļu miltu, 1 tējkarote cepamā pulvera. Pūdercukurs pārkaisīšanai.

Uzkarsē cepeškrāsni līdz 180 grādiem. Nomazgā mandarīnus, liek katliņā aukstā ūdenī un vāra 15 minūtes. Nolej ūdeni. Ielej vēlreiz aukstu ūdeni un vāra vēl 15 minūtes (tā pazudīs rūgtā garša). Nolej ūdeni, atdzesē novārītos mandarīnus (nemizo!), izņem sēklas, sablendē viendabīgā masā.

Bļodā saputo cukuru un olas, pievieno mandeļu miltus, cepamo pulveri un mandarīnu masu. Samaisa.

Liek ietaukotā cepamtraukā (22 cm diametrs) un cep apmēram 50 minūtes, līdz kūka brūna un vidus izcepies. Pārkaisa ar pūdercukuru.

Ķīniešu cūkgaļa

Vidēji liela cūkgaļas fileja, ap 700 gramu, sagriezta plānās strēmēlītēs, 1 ēdamkarote kartupeļu cietes, 2 ēdamkarotes eļļas (vēlams sezama), 1 ēdamkarote sakapāta svaiga ingvera, 4 mazi nemizoti mandarīni, sagriezti daiviņās, 8 ēdamkarotes Āzijas saldās čili mērces, 2 ēdamkarotes sojas mērces, 1/4 tējkarotes Ķīnas piecu garšvielu maisījuma, 2 pakčoji, sagriezti gabalos, 4 lociņi, sagriezti lielos gabalos.

Cūkgaļai pievieno sāli, piparus, kartupeļu cieti, samaisa tā, lai ciete nosedz visus gaļas gabaliņus.

Pannā vai vokpannā uzkarsē ēdamkaroti eļļas, pievieno ingveru, maisot apcep pusminūti. Pievieno cūkgaļu, cep, līdz gaļa gandrīz izcepusies. Pieliek mandarīna gabaliņus, maisot cep pusminūti. Pievieno Āzijas mērci, sojas mērci, piecu garšvielu maisījumu, maisot uzkarsē aptuveni minūti, tad pieliek ēdamkaroti eļļas, pakčojus un lociņus. Maisot pacep pāris minūšu, līdz pakčoji mīksti, bet kraukšķīgi.

Vegānu kēksiņi ar glazūru

300 g miltu, 200 g cukura, 3/4 tējkarotes sāls, 1 tējkarote cepamā pulvera, pustējkarote dzeramās sodas, 250 g nomizotu un gabaliņos sasmalcinātu mandarīnu, 1 tējkarote vaniļas esences, 80 ml eļļas (ar neitrālu garšu), 250 ml svaigi spiestas mandarīnu sulas. Rīvēta miziņa no puscitrona (ja gribas izteiktāku garšu, var pievienot vairāk).

Glazūrai — 250 g pūdercukura, 3—4 ēdamkarotes svaigi spiestas apelsīnu sulas, šķipsna sāls.

Uzkarsē cepeškrāsni līdz 200 grādiem. Lielā bļodā samaisa sausās sastāvdaļas: miltus, cukuru, cepamo pulveri, dzeramo sodu, sāli. Citā traukā samaisa mitrās sastāvdaļas: eļļu, vaniļas esenci, mandarīnu gabaliņus un sulu. Tad mitrās sastāvdaļas pievieno miltu maisījumam, rūpīgi samaisa.

Mīklu pilda kēksiņu formiņās nedaudz vairāk par pusi (cepot kēksiņi pacelsies). Cep cepeškrāsnī 15—18 minūtes. Tad atdzesē, lai varētu uzklāt glazūru.

Pagatavo glazūru. Samaisa sāli, cukuru un apelsīnu sulu. Uzklāj īsi pirms pasniegšanas, ļauj glazūrai nedaudz notecēt.

Mandarīnos marinēta cūkgaļa

Marināde noderēs gan grilētām cūkgaļas šķēlēm, gan cepetim. Marinādes sastāvdaļas norādītas 400 gramiem gaļas.

3—4 lieli mandarīni (lai iznāk 250 ml sulas), 2 lielas ķiploka daivas, 2 rozmarīna zariņi, 4 tējkarotes brūnā cukura, 2 tējkarotes Vusteras mērces, 2 ēdamkarotes šerija vai vermuta.

Norīvē mandarīniem miziņu, izspiež sulu (250 ml). Sasmalcina ķiploku, rozmarīnu. Marinādei sajauc sulu, mandarīna miziņu, rozmarīnu, ķiplokus, Vusteras mērci, šeriju, cukuru. Liek marinēties gaļu uz dažām stundām vai nakti.

Grilējot gaļu, to ik pa brīdim pārsmērē ar marinādi, cepot cepeti — ik pa brīdim aplaista ar marinādi.

Salāti — vieni ar olīvām, otri ar bietēm

4 lieli nomizoti mandarīni, tiem noņemtas baltās šķiedras, sagriezti gabalos, 125 g melno vai Kalamatas olīvu bez kauliņiem, 60 ml labas olīveļļas, 1 ēdamkarote baltvīna etiķa, pustējkarote malta kumīna,
1/4 tējkarotes paprikas pulvera, 1/8 tējkarotes Kajēnas piparu, 1 neliela salātu galviņa, saplucināta, nedaudz sasmalcinātu pētersīļu.

Pagatavo mērci — samaisa olīveļļu, etiķi, kumīnu, paprikas pulveri un Kajēnas piparus. Bļodā liek sagrieztos mandarīnus un olīvas, pielej mērci, apsāla un sapiparo, samaisa.

Uz šķīvja kārto salātus, pa virsu liek mandarīnu un olīvu salātus, pārkaisa ar pētersīļiem.

3 nelielas vārītas bietes, sagrieztas ripās vai pusripās, 3 lieli nomizoti mandarīni, noņemtas baltās šķiedras, sagriezti ripās vai pusripās, 2 tējkarotes rīvētas mandarīna miziņas, 3 ēdarotes labas olīveļļas, 3 ēdamkarotes dzērveņu sulas, 2 ēdamkarotes aveņu vai sarkanvīna etiķa, 1 neliels pusripās sagriezts zilais sīpols, paciņa rukolas vai dažādu salātu lapiņu mikšļa, sāls un pipari.

Mērcei sajauc eļļu, dzērveņu sulu, etiķi, mandarīna miziņas, sāli un piparus, visu sablendē. Bļodā kārto salātus, bietes, mandarīnus un zilos sīpolus. Pārlej mērci, uzmanīgi samaisa.

Spirdzinošais sorbets

750 ml svaigi spiestas mandarīnu sulas, sarīvēta miziņa no pāris mandarīniem, 1/4 glāzes (30 g) cukura, 1 ēdamkarote citrona sulas, 1 ēdamkarote apelsīnu liķera (ja vēlas).

Visas sastāvdaļas samaisa, līdz cukurs izkusis. Liek lepusskapī un kārtīgi atdzesē. Tad liek saldējuma mašīnā un, ievērojot instrukcijas, sagatavo sorbetu. Pārliek uzglabāšanas traukā un liek saldētavā.

Ja saldējuma mašīnas nav, sorbeta masu uzglabāšanas traukā vispirms liek saldētavā, sasaldē. Tad izņem un sablendē viendabīgā masā. Jāstrādā ātri, lai masa nepaspēj izkust. Ēd uzreiz vai uzglabā saldētavā.

Klasisks kokteilis

Mimoza — sajauc (1:1) svaigi spiestu mandarīnu sulu un šampanieti vai kādu citu dzirkstošo vīnu.