Kategorijas: Komentārs

Atrodi atšķirības!

Dodam lasītājiem iespēju noskaidrot, cik rūpīgi viņi iepazinušies ar solījumiem

Jau vairākas nedēļas nevar ne ieslēgt televizoru, ne mašīnā klausīties radio, ne dienas gaitā iemest aci kādā sociālajā tīklā, lai netrāpītu kādām ministru kandidātu debatēm, partiju reklāmām vai sarakstu līderu ņemšanām priekšā. Informācija gāžas pār mums kā vēl nekad, tāpēc pienācis laiks pirmajam kontroldarbam — cik no tā visa esat iegaumējuši? Trīs uzdevumus par aptaujās vadošajām partijām taču spēsit izpildīt, vai ne?

Uzdevums A: savieno partiju ar solījumu!

2. Jaunā konservatīvā partija
4. Nacionālā apvienība
9. Saskaņa
10. Attīstībai/Par!
11. Latvijas Reģionu apvienība
13. Jaunā Vienotība
15. KPV LV
16. Zaļo un Zemnieku savienība

a) Būtiski palielināsim pensijas
b) Turpināsim palielināt pensiju neapliekamo minimumu
c) Mainīsim pensijas aprēķina principus
d) Pensiju neapliksim ar nodokli līdz minimālās algas apmēram
e) Minimālā pensija būs 200 eiro jau 2019. gadā
f) Izstrādāsim pasākumus pakāpeniskai pensijas palielināšanai personām ar lielu darba stāžu
g) Desmit gados divkāršosim vidējo pensiju
h) Palielināsim neapliekamo minimumu pensijām

Pareizās atbildes ir 2. — e, 4. — b, 9. — a, 10. — g, 11. — d, 13. — h, 15. — c un 16. — f. Piedosim tiem, kuri nespēja atcerēties atšķirības starp partiju programmām šajā jomā. Skaidrs ir viens — visas partijas sola palielināt pensijas. Būtu politiska pašnāvība to nedarīt, jo pensionāru Latvijā ir daudz, un viņi arī lielākā skaitā balso nekā jaunāka gadagājuma cilvēki. Atšķiras tikai solījumu skaļums. Visi gatavi dot naudu šai vēlēšanās ietekmīgajai sociālajai grupai.

Tas jau nav nekas slikts — pensionāriem ir augsts nabadzības risks, un neviens nedomā, ka Latvijā vidējais pensiju līmenis būtu apmierinošs. Tomēr šis uzdevums liek atcerēties dažas svarīgas politiskas patiesības. Pirmkārt, vai tās sevi sauc par sociāldemokrātiskām vai centriskām, vai labēji centriskām, vai labējām, sociālajā politikā nav būtisku atšķirību starp Latvijas partijām. Visas ir gatavas dot naudu pensionāriem un ģimenēm, vienīgais jautājums ir — kādas būs budžeta iespējas? Vienlaikus krietni sarežģītāks jautājums — vēl aizvien ļoti augstā nevienlīdzības līmeņa samazināšana, kas prasītu konceptuāli jaunu pieeju sociālajai politikai — praktiski nav skarts vadošo partiju programmās. Pats vārds «nevienlīdzība» parādās tikai viena vadoša saraksta — Attīstībai/Par! — 4000 zīmju programmā, kurā pausta apņemšanās to nepadziļināt, un par spīti tam, ka nevienlīdzība allaž figurē starptautisko ekspertu norādēs kā viena no Latvijas lielākajām problēmām, pārējām partijām, to skaitā «sociāldemokrātiskajai» Saskaņai, par to vispār nav ko teikt.

Uzdevums B: vai zini, kas to sola?

a) Roboti un mašīnintelekts aizstāj rutīnas darbus
b) Pilna grāmatvedības uzskaite EDS sistēmā
c) Daugavpils reģionālās lidostas atjaunošana
d) Rīgas kā galvaspilsētas priekšrocību izmantošana
e) Likvidēt Koalīcijas padomi
f) Pieņemot jaunu regulējumu, atcelt divus spēkā esošus noteikumus
g) Sakrālā mantojuma saglabāšana
h) 2% pašvaldību budžeta nodošana iedzīvotāju izlemšanai par prioritāri risināmiem jautājumiem

Katrai partijai ir vismaz daži gana specifiski solījumi, kuru iekļūšana īsajā 4000 zīmju programmā izbrīna vai mulsina. Ja daudzās lielās lietās nav iespējams atšķirties no sāncenšiem, jāatrod kādi knifiņi, kuri varbūt kādiem vēlētājiem paliks prātā. Pareizās atbildes ir: 2. b, 4. — g, 9. — c, 10. — a, 11. — h, 13. — f, 15. — e un 16. — d.

Uzdevums C: kura no astoņām vadošajām partijām nepiemin ne NATO, ne ES savā 4000 zīmju programmā?

Vai teicāt Saskaņa? Nav pareizi. Varbūt tāpēc, ka Kaimiņam neizdevās saņemt atbildi uz piecos no rīta Trampam tviterī uzdoto jautājumu What do you think about Latvia? («Ko tu domā par Latviju?»), vai varbūt tāpēc, ka vienkārši par tām piemirsa, bet KPV LV ir vienīgā partija, kura pat garāmejot nepiemin organizācijas, kuras ir vitāli svarīgas Latvijas drošībai un turpmākai attīstībai. Savukārt Saskaņa turpina pielāgoties politiskajai realitātei un savā programmā raksta: «Latvija ir aktīva un uzticama Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.» Tūlīt pat gan piebilst, ka «iestājamies par ārlietu politiku, kuras virsmērķis ir celt Latvijas iedzīvotāju labklājību». Ko tas reāli nozīmē, lasāms intervijās ar Saskaņas līderiem Vjačeslavu Dombrovski un Anriju Matīsu, kuri abi vaino valdības «agresīvo» nostāju Krievijas tranzītkravu samazinājumā caur Latvijas ostām. «Bija laiks, kad uzmetāmies par galvenajiem policistiem, kas Krieviju sodīs par kaut kādiem nodarījumiem. Tas nav pareizi,» saka Matīss, jo «mūsu valstij garām aizgājusi milzu nauda.»

Papilduzdevums. Kāda būtu politiskā cena, kuru Saskaņa gatava maksāt par Krievijas tranzītkravu atjaunošanu?

Jācer, ka uz šo jautājumu atbildi nekad neuzzināsim.

Vēlēšanu sekss

Saskaņa savā kampaņā iedarbina Kremļa sazvērestības teorijas un reliģiju

Vēlēšanu kampaņa Krievijas kaimiņvalstī Latvijā nebūtu pilnvērtīga, ja starp tās tematiem nebūtu «tikumības» un «tradicionālo vērtību», kuras Kremlis aizstāv tāpat, kā PSRS laikos visā pasaulē «cīnījās par mieru». Toties vismaz nevaram sūdzēties par mēģinājumiem šādā veidā ietekmēt vēlēšanas no ārpuses — ietekmētāji sen ir iekšpusē.

Gluži vai brīnums, ka šoreiz sekss un baznīca uzpeldēja tikai mēnesi pirms vēlēšanām. Toties ir pašsaprotami, ka šo kombināciju aktivizējusi tieši Saskaņa un pasniedz klasiski kremliskā starptautisku sazvērestību vīrakā.

Saskaņas galvenā tikumības aģente Jūlija Stepaņenko uzrakstījusi un vēl desmit Saeimas deputāti parakstījuši atklātu vēstuli valdībai ar prasību izvērtēt nevalstiskās organizācijas Papardes zieds aicinājumu atcelt Stepaņenko pašas — ar Nacionālās apvienības ideoloģiski dedzīgu un ZZS vienaldzīgi cinisku atbalstu — pirms trim gadiem Izglītības likumā iedabūtos «tikumības grozījumus».

Bet viņas partijas biedrs Jānis Urbanovičs parakstījis ar Saskaņu cieši saistītās biedrības Latgalīši (tās valdes loceklis Jānis Krišāns ir Saskaņas saraksta līderis Latgalē) vēstuli premjerministram un iekšlietu ministram, kurā apgalvots, ka mācītāja Pāvela Zeiļas aizturēšana septembra sākumā aizdomās par dzimumnoziegumiem esot provokācija, lai «pazemotu Latgali» pirms gaidāmās pāvesta vizītes.

Urbanovičs LTV raidījumam De facto uzbūra kristietības apkarotāju organizāciju tīklu, kas «prot vadīt visu šo valsti» un aptverot visu Eiropu, tāpēc mācītāja aizturēšana esot «provokācija visas Eiropas globālā mērogā». Un, kad jau viss ir tik globāli, tad jau Urbanovičs uzņemas arī pāvesta tiesības iecelt svēto kārtā: «Ja starp baznīckungiem ir svētie, tad šis ir tas gadījums!» Arī viņa partijas biedra Aleksandra Bartaševiča vadītā Rēzeknes pilsētas dome, protams, piekrīt Saskaņas pāvestam, ka mācītāja aizturēšana esot provokācija.

Par sociāldemokrātu pārkvalificējies padomjlaiku komjaunatnes funkcionārs Urbanovičs kā katoļu svēto kanonizētājs ir pikants pieteikums, lai nebūtu jāteic, ka ortodoksāla pornogrāfija. Taču kas vecam konjunktūristam var būt svētāks par ticīgo balsu zvejošanu?

Diemžēl arī Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs vēl pirms izmeklēšanas pabeigšanas un tiesas sliecas uzskatīt, ka Zeiļu kāds tīši apmelojis. Viņam «secinājums pats uzprasās», «ka tā ir viltus apsūdzība un kas tur apakšā».

Kas īsti «tur apakšā», var minēt pēc tā, ka Stankevičs ir retvītojis rakstu par politiķes Stepaņenko prasību premjerministram izvērtēt «par Sorosa naudu organizēto iejaukšanos politikā», kurā viņa izmanto Kremļa propagandas klasiku: nevalstiska organizācija saņēmusi līdzekļus arī no Džordža Sorosa finansētās organizācijas Open Society Foundations.

Papardes zieda un vēl virknes sabiedrisko organizāciju vēstulē pausts satraukums par «kritisko situāciju» Latvijas izglītībā un tās ietekmi uz jauniešu zināšanām par veselību un viņu veselības stāvokli, ko izraisījuši pirms trim gadiem pieņemtie grozījumi Izglītības likumā. «Ir radīts zināšanu par cilvēka ķermeni un reproduktīvo veselību vakuums», daudzi skolotāji baidoties tikt apsūdzēti par likumam neatbilstošas informācijas izplatīšanu, un rezultātā «jauniešu zināšanu līmenis par savu ķermeni, veselību un attiecībām pēdējo gadu laikā ir krasi pasliktinājies», secina vēstules autori un aicina politiķus mainīt šo likuma pantu.

Stepaņenko savā sūdzībā pat nepiemin, ka vēstuli par izglītības satura cenzēšanas postošo ietekmi uz jauniešu veselību parakstījušas 20 cienījamas nevalstiskas organizācijas — Latvijas Ģimenes ārstu asociācija, Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija, Dardedze, MARTA un citas. Kremļa tikumības komisāri šausmina nevis jauniešu izglītība un veselība, bet gan tas, ka viena no 20 organizācijām saņēmusi finansējumu arī no starptautiskās autokrātu internacionāles propagandas lielākā bubuļa Sorosa.

Tāpēc Latvijas valdībai esot jāizvērtē, vai šādas aktivitātes «nav uzskatāmas par iejaukšanos Latvijas valsts iekšējās lietās», ciniski pieprasa Putina partijas Vienotā Krievija ilggadējā partnere. Un pat — vai tas nav «valsts neatkarības apdraudējums».

Sorosa kā pasaules nelaimju galvenā dēmona piesaukšana ir vismaz 20 gadus drāzts Krievijas un tai līdzi arī autoritāru un prokremlisku Eiropas politiķu propagandas paņēmiens, toties solījums atjaunot «valsts neatkarību» vismaz Latvijā paliek samērā eksotisks kremlinu signāltermins. Šajās vēlēšanās šādu formulējumu var atrast tikai pāris marginālu prokremlisku partiju programmās un komplektā ar solījumiem atteikties no dalības militāros blokos, kļūt par tiltu un atjaunot latu, nāvessodu un cukurfabrikas.

Stepaņenko ir drosmīgi ciniska, ka sabiedrības šķelšanas politiku aizbildina ar Satversmi un valsts neatkarību. Taču tā ir loģiska un konsekventa Saskaņas «nacionālā izlīguma» politika uz naida un neiecietības pamata. Ļoti žēl, ka netieši to atbalsta arī katoļu arhibīskaps. Toties vēlētājiem «tradicionālās vērtības» un «Soross», it īpaši komplektā ar it kā apdraudējumu valsts neatkarībai ir drošs signāls par prokremlisku politiku.

Komentārs 140 zīmēs

Cienīga maiņa. Aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu turētā Askolda Kļaviņa vietā ZZS frakcijā Saeimā būs VDK aģents Arvīds Ulme.

Dūklav, dod naudu! Zemnieku saeima aplēsusi, ka sausums radījis nozarei 400 miljonu eiro zaudējumus.

Vienmēr vareni ieroči. Sīrijas gaisa aizsardzības spēki notriekuši Krievijas armijas lidmašīnu, bet Kremlis vaino Izraēlu.

Zviedru miers

Vēlēšanas parāda Eiropai raksturīgo tradicionālo partiju ietekmes sarukšanu

Bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts pēc svētdien notikušajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām secināja: «Savelkot kopā, Zviedrija ir parasta Eiropas valsts: sadrumstalota politiskā ainava, kurā galējiem iet labāk, ieskaitot labēju populistu partiju.» Tomēr «valsts paliek pamatos tāda pati».

Zviedrijas vēlēšanām šoreiz bija pievērsta pastiprināta starptautiska uzmanība. Spriežot pēc dažiem ziņu virsrakstiem, stabilitātes, politiskās mērenības un sociāli atbildīgas demokrātijas paraugvalstī draudēja gandrīz vai nacistu apvērsums. Bet Kremļa propagandas kanāli kopā ar galēji labējiem Zviedrijā spekulēja par «sveksitu» — Zviedrijas izstāšanos no Eiropas Savienības —, kaut gan atbalsts ES tur ir augstāks nekā jebkad. Vēlēšanu iznākums varētu likt vilties arī labējo radikāļu līdzjutējiem citās valstīs, to skaitā Latvijā.

Partija Zviedru demokrāti (SD), kurai aptaujas prognozēja atbalsta pieaugumu pat par 12% — līdz 25% visu balsu —, ieguva 17,6% vēlētāju balsu, par 4,7% vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās, un palielināja pārstāvniecību parlamentā no 42 līdz 63 deputātiem. (Zviedrijas Riksdagā ir 349 vietas, var atgādināt tiem, kuriem šķiet, ka Latvijas Saeimā ir par daudz deputātu.) Tas ir vērā ņemams pieaugums, taču noteikti nav apvērsums. Un šīs partijas, kuru moderāts Bilts zviedriski politkorekti dēvē par «labēji populistisku», kaut gan to var droši raksturot kā neonacistisku, nebūs valdībā. Vai valdību turpinās vadīt sociāldemokrāts (ja arī cits pašreizējā premjerministra Stefana Lēvena vietā), vai pārņems moderāts, abas partijas ir novilkušas «sarkano līniju» valdības veidošanai ar SD.

Zviedrijai iekšpolitiski daudz svarīgāki par vienas radikālas partijas ieguvumiem ir divu tradicionālo lielo partiju zaudējumi. Arī tie pirmajā acu uzmetienā neizskatās dramatiski — sociāldemokrāti, kuri pašlaik vada valdības koalīciju, un opozīcijā esošā Moderātu partija kopā zaudēja 6,5%. Kreiso partiju blokam parlamentā būs 144 vietas, tikai par divām vairāk nekā centriski labējo partiju blokam, un ne vieniem, ne otriem nav vairākuma. Taču šāds rezultāts sola strupceļu. Pareizāk, zinot zviedru tradīciju atrast kompromisu, smagas un piņķerīgas sarunas par valdību, kad un ja Lēvens atkāpsies no amata vai, iespējams, zaudēs amatu neuzticības balsojumā jau 24. septembrī, kad notiks jaunā parlamenta pirmā sēde.

Bet tās ir zviedru problēmas. Kas mums par to?

Biltam diemžēl taisnība, ka Zviedrijā notiekošais ir raksturīgs visai Eiropai. Un satraucošākais šajā tendencē ir nevis galēji labējo relatīvie panākumi virknē Eiropas valstu pēdējos gados, bet gan tradicionālo lielo partiju ietekmes pastāvīga samazināšanās.

Populisti un radikāļi dabiski aizpilda izbrīvēto vietu, uzdodot parasti vienu sabiedrībai tobrīd aktuālu jautājumu. (Populistiem Zviedrijā tā ir imigrācija, protams, jo Zviedrija ir uzņēmusi ļoti daudz bēgļu.) Taču tiem nav ilgtermiņa politikas piedāvājuma citās, visiem svarīgās jomās (zviedru vēlētājiem vissvarīgākie temati šajās vēlēšanās bija veselības aprūpe un izglītības sistēma), līdz ar to arī ilgtspējīgas politiskās nākotnes.

Tomēr politiskā spektra fragmentēšanās Eiropā nozīmē sarežģītākas un trauslākas, tāpēc mazāk lemt spējīgas valdības koalīcijas, kuru politiķiem pastāvīgi jāatskatās uz elektorāta mainīgo noskaņojumu. (Pēcvēlēšanu aptaujā Zviedrijā 41% vēlētāju atzina, ka balsojuši par citu partiju nekā iepriekšējās vēlēšanās 2014. gadā.) Pareizinot to ar 28 ES valstīm, kurām katrai ir arī savas intereses, iegūstam ļoti sarežģītu lēmumu pieņemšanas mašīnu, kas ne vienmēr var pagūt reaģēt, piemēram, uz drošības krīzēm Eiropas austrumos.

Galējs Eiropas politikas fragmentēšanās paraugs ir Nīderlande, kur vēlēšanās pagājušogad piedalījās 28 partijas, un 13 no tām iekļuva parlamentā. Uz šāda fona Zviedrija izskatās pat cienījami stabila — jaunajā parlamentā būs tās pašas astoņas partijas, kuras bija iepriekšējā. Turklāt, kaut arī valdošajiem sociāldemokrātiem vēsturiski vissliktākais rezultāts, viņiem joprojām būs lielākā frakcija.

Pirms Saeimas vēlēšanām varam secināt, ka Latvija diemžēl nav izņēmums Eiropas politiskajā ainavā. Varbūt, salīdzinot ar citām valstīm, šeit ir mazāk iemeslu gausties par politikas «fragmentēšanos», taču mūsmāju populisti, kuri, tāpat kā Zviedrijā un citur, ir gatavi varas labad biedroties ar jebkuru, kopā ar prokremliskajiem spēkiem var pat pavērst valsti austrumu virzienā. Tas nebūtu kā Zviedrijā, valsts nepaliktu tāda pati.

Toties, tāpat kā Zviedrijā, nav arī vienkāršu recepšu, ko iesākt pret populistiem. Ieteikums nebalsot par viena temata partijām parasti nesasniedz tos, kuri balso par banānu vai kotleti. Diemžēl arī ieteikums «tradicionālo» partiju politiķiem ieklausīties, ko īsti viņiem pārmet politiskie «zaļknābji» un «iznireļi» (kuri vienkārši pārņem daļas sabiedrības pārmetumus «vecajiem krabjiem») parasti atduras pret garlaicīgu «turpināsim pilnveidot», nevis, piemēram, «vairs neshēmosim un nezagsim», ko vairākums vēlētāju noteikti atbalstītu.

Komentārs 140 zīmēs

Muitas kino. Austrijā patvērušos par kukuļdošanu apsūdzēto Vaškeviču mēģinās tiesāt videokonferences režīmā.

Pie Mūžīgās pilsētas drupām. Latvijas jaunā vēstniece Itālijā Solvita Āboltiņa iesniegusi akreditācijas vēstuli Itālijas prezidentam.

Austrumos virziens nemainīgs. Krievijā tauta protestē pret pensijas vecuma pacelšanu, bet vara rīko lielākos militāros manevrus kopš aukstā kara.

Konti ar laika degli

Vai Saskaņa un KPV ievedīs Latviju naudas atmazgātāju pelēkajā sarakstā?

Kopš neatkarības atjaunošanas regulāri esam priecājušies par iestāšanos jaunos, arvien ekskluzīvākos klubos. ANO, Eiropas Padome, ES, NATO, eirozona… Likās, ka ar pievienošanos OECD 2016. gadā šie meklējumi ir beigušies, jo nevienu prestižu, Latvijai pieejamu klubu vairs īsti nav. Tomēr, kad reiz uzņemts ātrums, inerci ir grūti apturēt. Sevišķi atlasītu valstu grupu meklējumi, kurām pievienoties, acīmredzot turpinās.

Trinidāda un Tobāgo, Tunisija, Jemena, Etiopija, Šrilanka, Serbija, Pakistāna, Sīrija, Irāna, Ziemeļkoreja… un pēc gada arī Latvija?

Klubiņš tiešām mazs un īpašs, tomēr jāšaubās, vai kāds lepotos ar pieskaitīšanu grupai, kuras dalībnieces starptautiskajā naudas atmazgāšanas organizācija FATF (Financial Action Task Force jeb Finanšu rīcības darba grupa) nozīmējusi par valstīm ar stratēģiskiem trūkumiem naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas apkarošanā.

Diemžēl iespēja tur nonākt ir gana liela. Augusta beigās FATF ietvaros Eiropas austrumu gala valstis pārraugošā organizācija Moneyval publiskoja ziņojumu par Latviju, kurā norādīja uz daudzām problēmām naudas atmazgāšanas kontroles sistēmā un noteica Latvijai pastiprinātu uzraudzības režīmu. Ja gada laikā trūkumi netiks novērsti, Latviju ierakstīs «pelēkajā sarakstā».

Sekas būtu krietni nopietnākas nekā vienkārši neliela kauna sajūta, ka esam nonākuši kādā antitopā. Kā intervijā Ir norādīja Moneyval priekšsēdētājs Daniels Telesklafs, citu valstu bankas vai nu atteiktos, vai ļoti ierobežotu darījumus ar Latvijas bankām. Tas nestu smagus zaudējumus ne tikai Latvijas finanšu sektoram, kuram rastos nozīmīgas grūtības veidot sadarbību ar bankām citās valstīs, bet skartu arī daudz plašāku sabiedrības daļu. Eksportētājiem būtu apgrūtināta samaksas saņemšana par ārzemēs pārdotām precēm. Latvijas iedzīvotājiem kļūtu sarežģītāk un dārgāk saņemt pārskaitījumus no radiem ārzemēs.

Moneyval secinājumi nebija pārsteigums, un jau kopš ASV Finanšu ministrijas iznīcinošā ziņojuma par ABLV banku valdība kopā ar lielākajām bankām strādājusi Finanšu sektora attīstības padomē, lai veidotu plānu X stundas novēršanai. Vienlaikus šleseriskais Dienas Bizness nerimstošā histērijā uzbrūk valdībai par šiem centieniem.

Tomēr, par spīti tam, ka jau pēc gada gaidāmais Moneyval verdikts varētu būt nopietns drauds Latvijas ekonomiskajai attīstībai, priekšvēlēšanu kampaņā cīņa pret naudas atmazgāšanu faktiski nav parādījusies ne politiķu programmās, ne daudzajās jau notikušajās diskusijās un debatēs. Tāpēc Ir nolēma noskaidrot astoņu partiju, kurām šobrīd SKDS aptaujās atbalsts ir virs 2,5%, attieksmi pret naudas atmazgāšanas apkarošanu, plānus Moneyval rekomendāciju izpildīšanai un līdz šim valdības izdarītā vērtējumu.

Uz premjerministru kandidātiem nosūtītajiem jautājumiem seši sniedza atbildes, kuras pilnībā lasāmas portālā Irir.lv. Lai gan tikai Jaunā Vienotība konkrēti piemin naudas atmazgāšanas apkarošanu savā priekšvēlēšanu programmā, visi seši deklarē, ka tā ir viņu partijas prioritāte. Visātrāk atbildēja premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS), kuram nebija sarežģīti formulēt attieksmi — jāturpina sāktais. Roberts Zīle (NA) atgādina, ka jau vairākus gadus brīdinājis par nerezidentu noguldījumu radītajiem riskiem, taču tagad aicina nepārspīlēt Moneyval atzinuma radītos draudus — mērķtiecīgs darbs nodrošināšot iespēju novērst nokļūšanu pelēkajā sarakstā. Artis Pabriks (A/P!) uzsver nepieciešamību piešķirt papildu līdzekļus kontrolējošajiem dienestiem. Jānis Bordāns (JKP) pasvītro tiesu lomu naudas atmazgāšanas un korupcijas apkarošanā, taču vienlaikus nedaudz pārsteidzoši arī apcer iespēju panākt ASV Finanšu ministrijas lēmuma par sankciju piemērošanu ABLV atcelšanu, lai gan formāli tas pat vēl nav pieņemts, ir tikai publiskots priekšlikums. Krišjānis Kariņš (JV) atgādina, ka Eiropas Parlamentā izstrādājis direktīvas pret naudas atmazgāšanu, bet Edvards Smiltēns (LRA) aicina skaidri pateikt, ka nerezidentu banku bizness Latvijā ir beidzies. Atbildēs redzama politiska sāncensība un atšķirības dažādās niansēs, tomēr kopējā nostāja šķiet skaidra.

Savukārt divas partijas uz jautājumiem neatsūtīja atbildes — Saskaņa un KPV. Varbūt tās izteiksies citur, varbūt vēlāk nāks klajā ar savu naudas atmazgāšanas apkarošanas programmu, tomēr šobrīd viņu klusēšana nešķiet nejaušība. Saskaņas premjerministra amata kandidāts ir Vjačeslavs Dombrovskis, kura pēdējos gadus vadīto domnīcu Certus finansēja ABLV un kurš ļoti kritiski izteicies par plāniem ierobežot nerezidentu banku biznesu, bet viņa partijas programma sola «labvēlīgu regulāciju» finanšu pakalpojumiem un kriptovalūtām. Savukārt nerezidentu bankas spalgi aizstāvošais Dienas Bizness ir starp KPV lielākajiem faniem un atbalstītājiem.

Pēdējos mēnešos bieži runāts par iespējamo Saskaņas un KPV koalīciju. Starp visiem citiem tāda veidojuma radītajiem riskiem viens no tuvākajā nākotnē konkrēti kaitīgākajiem būtu Latvijas nonākšana naudas atmazgātāju pelēkajā sarakstā blakus Ziemeļkorejai un Irānai.

Komentārs 140 zīmēs

Nauda šodien, rezultāts rīt? Valdība paaugstināja pedagogu minimālo algu līdz 710 eiro, vienlaikus nosakot viņu darba kvalitātes kritērijus.

Vēlētājiem ir tiesības zināt. Saeima pirmajā lasījumā pieņēma Satversmes grozījumus, kas paredz atklātu balsojumu par prezidentu.

Nevairās saukt vārdā. Britu drošības ministrs Volless paziņojis, ka Putins ir atbildīgs par bijušā spiega Skripaļa saindēšanu.

Ātruma ierobežojumi

Cerības uz vērienīgu budžeta tēriņu pieaugumu nākamgad var nepiepildīties

Viss iet tik labi, tik labi. Vidējā bruto alga pirmo reizi Latvijas vēsturē pārsniegusi četrciparu skaitli — gada otrajā ceturksnī vidējais atalgojums «uz papīra» bija 1004 eiro. Izaugsmes tempi arī iespaidīgi — gada laikā algas pieaugušas par 8,4%. Savukārt bezdarba līmenis otrajā ceturksnī — 7,7% — ir zemākais kopš 2008. gada beigām. «Makro» datu cienītājus iepriecina iekšzemes kopprodukta izaugsme, kas pārsniegusi maģisko 5% slieksni — gada otrajā ceturksnī tā bija 5,3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Un par spīti joņojošajai augšupejai, inflācija nav sākusi trakot un pieklājīgi turas zem 3% gadā.

Kā savulaik laimīgi skandināja pavārs Mārtiņš Rītiņš — kas var būt labāks par šo?

Bet varbūt mums tiek pasniegta nevis sātīga maltīte, bet gan pēdējie kūkas gabali pirms ilgstoša gavēņa?

Par budžetu atbildīgie sāk kļūt gaužām piesardzīgi. Jau augusta vidū finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola dalījās ar priekšvēlēšanu retorikai visai netipiskām atziņām — nākamā gada budžetā varētu nepietikt naudas solītajam algu pieaugumam ārstiem, skolotājiem un tiesnešiem.

Tagad septembra sākumā Nekā personīga laiž tautās vēl trakāku ziņu: «Valdībai nākamgad budžets būs jāsamazina par 300 miljoniem eiro.» Kas tas? Ekonomika aug rūkdama, nodokļu ieņēmumi pirmajā pusgadā par gandrīz 10% pārsniedz iepriekšējo gadu, budžeta pārpalikums pirmajā pusgadā ir 478 miljoni eiro jeb par 247 vairāk nekā pirms gada — un te pēkšņi izdevumi būs jāsamazina?

Viegli pārprotamais virsraksts patiesībā vēsta par kaut ko nedaudz citu. Ir sākušās cīņas par nākamā gada budžetu, un viena no svarīgākajām pusēm šajā sarežģītajā, daudzās frontēs notiekošajā sadursmē par naudu ir Eiropas Komisija, kura uzrauga Latvijas fiskālās politikas atbilstību ES noteikumiem. Nedrīkst ne deficīts būt pārāk liels, ne izdevumu pieaugums pārāk straujš. Vārdu sakot, lai kāda dalībvalsts nesāk gāzēt grīdā, EK nosaka ātruma ierobežojumus.

Tāpat kā uz īstiem ceļiem, arī fiskālajā ģeogrāfijā atļautais ātrums nav visur un vienmēr vienāds — dažviet atļauts braukt straujāk, citviet gaita jāpalēnina. Taču ir viena liela atšķirība. Šoferim nav grūti saprast, kurā brīdī viņš iebrauc apdzīvotā vietā un ātrums jāsamazina. Budžeta veidotāji var tikai minēt, pa kādu ceļu viņi brauks nākamgad, jo neviens nevar nekļūdīgi paredzēt, kas atrodas aiz rītdienas līkuma. Vai tas būs taisns un līdzens stabilas izaugsmes autobāns? Vai arī šaurs un līkumains ceļš lejā pa kalnu, kur visbiežāk jāizmanto bremzes?

Latvijas valdības ieskatos 2019.gadā ceļš ļaus uzņemt ātrumu. Savās šobrīd spēkā esošajās prognozēs tā ierakstījusi, ka nākamgad budžeta izdevumi varēs pieaugt par 483 miljoniem eiro. Citi par to šaubās. Jau pavasara ziņojumā par Latvijas budžeta politiku Eiropas Komisija izteica šaubas, vai šī prognoze neizrādīsies pārgalvīga. Nesen Latvijas Fiskālās disciplīnas padomes sekretāre Dace Kalsone publicēja rakstu Delfi, kurā centās konkrētāk aprēķināt atšķirības starp Latvijas valdības un EK prognozēm. Summa bija iespaidīga — 300 miljoni. Tomēr, kā Ir apstiprināja gan Kalsone, gan EK pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomnieks Mārtiņš Zemītis, runa ir nevis par esošo tēriņu samazināšanu, bet gan par izdevumu mazāku pieaugumu nākamgad. Netieši to pašu apstiprinājis arī premjerministrs Kučinskis, kurš pagājušajā nedēļā intervijā Ir atzina, ka izdevumu pieaugums nākamgad varētu būt starp 150 un 200 miljoniem eiro, tātad par tiem pašiem 300 miljoniem mazāk, nekā valdība agrāk prognozēja.

Tas ir daudz, un neapšaubāmi rada bažas, vai nākamgad būs iespējams izpildīt visus mediķiem un pedagogiem dotos solījumus. Taču vēl ir par agru pateikt, tieši par kādu ātruma ierobežojumu EK lems. Latvija šobrīd cenšas Briseli pārliecināt, ka tā piemēro Latvijai neatbilstošu metodoloģiju, un jebkurā gadījumā gala aprēķinus noteiks jaunākie dati par izaugsmi un nodokļu ieņēmumiem, kuri būs pieejami tikai oktobrī. Viss vēl plūst un mainās, un «šobrīd skaitļus mēs zīmējam upē», Ir saka Zemītis.

Tomēr diez vai nākamā valdība varēs cerēt uz tik plašu atvēzienu, kādu bija ieplānojis Kučinska kabinets. Bažas vēl vairāk pastiprina dažas brīdinājuma gaismas uz paneļa, kuras mirguļo dzeltenā krāsā. Kā tviterī pirmdien atzīmēja bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš, apstrādes rūpniecība šogad aug divas reizes lēnāk nekā pērn, un investīcijas pirmajā pusgadā samazinājušās par 8%, bet tikmēr algas pieaug par 10% — «šis nav ilgtspējīgs kokteilis».

Ekonomistiem tā ir gandrīz goda lieta svārstīties starp piesardzību un pesimismu. Ne velti ekonomikas pētniecībai jau 19. gadsimtā angļu rakstnieks Tomass Kārlails deva vēl aizvien bieži izmantoto iesauku — drūmā zinātne. Par laimi, šobrīd Latvijas ekonomikā nav priekšnoteikumu smagiem kritumiem vai krīzēm. (No negaidītiem ārējiem satricinājumiem gan neviens nav pasargāts.) Tomēr pierast pie šī brīža tautsaimniecības uzņemtā ātruma arī nevajadzētu. Mūžīgs tas nebūs.

Komentārs 140 zīmēs

Ne jau tikai Latvijā. Caur Danske Bank Igaunijas filiāli viena gada laikā «izskaloti» 30 miljardi dolāru no Krievijas.

Arī Latvijā. Policija aizturējusi katoļu priesteri un vēl divus cilvēkus par garīgi atpalikuša vīrieša seksuālu izmantošanu.

Nākamā Argentīna ir — Argentīna. Krīzes skartā Buenosairesa lūgusi SVF pēc iespējas ātri piešķirt aizdevumu un ievieš stingru taupības režīmu.

Saindētā kotlete

Partija KPV LV skaidri pozicionējas kā Saskaņas partnere

Rakstīt par Artusu Kaimiņu un viņa pašreizējo partiju KPV LV ir kā mēģināt sākt sarunu piektdienas vakarā ļaužu pārpildītā krogā. Turklāt žurnāla Ir lasītāji diezin vai sēž pie Kaimiņa īsteni ticīgo Facebook galda, pie kura saklupušajiem pamata arguments diskusijā ar jums būs: «Artuss ir marionete (blēdis, avantūrists, āksts, utt.)? Bet kurš tad nav marionete (blēdis, avantūrists, āksts utt.)?» Visus uzvārdus Aldis Gobzems nosaukšot rīt.

Tomēr nav gluži tā, kā partijas «premjerministra kandidāts» Gobzems saka Kaimiņam LTV raidījuma De facto rīcībā nonākušajās Kaimiņa paša ierakstītajās telefonsarunās: «Viņiem vienīgais sestdien ir piedzerties un ka viņiem ir kotlete. Vairāk viņiem neko nevajag.»

Kotlešu partijas intelektuālajā galā (to pārstāv tādi domātāji kā Atis Zakatistovs un Andris Kivičs) varat cerēt iesaistīties arī biezāka galdiņa urbšanas diskusijā: «Nevienam nevar ticēt, visi ir nopirkti, jūs arī melojat, bet paskaidrojiet man, ko tieši Artuss dara nepareizi?» Šiem varētu piekrist, ka Artuss dara pareizi gandrīz visu, kas jādara populistam.

Atstājot citam galdam jautājumu, vai to tiešām dara Kaimiņš, vai tomēr tie, kuriem viņš ir tikai iespēja, jāsecina, ka Latvija tādā ziņā nav unikāla — līdzīgi dara visi līdzīgu politisku veidojumu darboņi citur Eiropā un Amerikā. Viņiem vēlētāju daļas piekusums no «elišu politikas» ir laba iespēja pašiem iekļūt «elitē».

Tehnoloģijas visiem līdzīgas, taču viens centrālais jautājums katram var būt cits. Valstīs, kuras skārusi imigrācija, populisti ir, saprotams, pret imigrāciju. Daudziem komplektā nāk būšana pret Eiropas Savienību jeb «Briseli» un vairāk vai mazāk autoritāru, palaikam pat neslēpti fašistisku vai nacistisku ideju buķete.

Jo tālāk uz dienvidiem Eiropā, jo šādām partijām neslēptākas simpātijas pret Krievijas vadoni Putinu. Taču ne Baltijā. Šeit sabiedriskajā apziņā un politiķu diskusijās Krievijas apdraudējums ir pastāvīgi svarīgs. Tomēr tieši par šo Latvijā vienmēr aktuālo tematu Kaimiņa partija centīgi izvairās no skaidras nostājas.

Visiem populistiem kopīgais ir prasme nosaukt sabiedrību satraucošas problēmas un nespēja piedāvāt to risinājumus. Ja tā, tad varētu secināt, ka Latvijai bija paveicies ar Kaimiņu, kurš, ietapis Saeimā, bija labi sajutis, ka neviena no partijām īsti vairs nerāvās apkarot korupciju. Citu politiķu blēdīgums un pērkamība bija deputāta Kaimiņa temats gandrīz vai līdz viņa paša aizturēšanai šā gada jūnijā lietā par, iespējams, nelikumīgu finansējumu viņa partijai.

Jau 2016. gada rudenī Kaimiņš debatēs par demisijas pieprasījumu finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai paziņoja, ka viņa kalpojot «pilnīgi un absolūti smagos noziegumos apsūdzētajam Aivaram Lembergam». Gadu vēlāk Saeimas debatēs par valsts budžetu viņš vērsās pie premjerministra Māra Kučinska: «Lūdzu, apcietiniet to cilvēku beidzot! (..) Manuprāt, šis cilvēks ir lielākā Latvijas nelaime!»

Taču tagad KPV LV vēlēšanu programmā korupcija vispār nav pieminēta. Lielākā Latvijas nelaime partijai nu ir demogrāfija jeb «tautas izmiršana». Piedāvātais risinājums gan ir tas pats — nomainīt «esošos varas politiķus». Ir arī vietējs pēcokupācijas akcents — nomaināmie esot «komunistiskās partijas nomenklatūras darbinieki» un, lai tādi iznāk esam visi pie varas esošie, arī «viņu tradīciju pārmantotāji».

Diezin vai šādi programmatiski kūleņi mulsina Kaimiņa kotlešu ēdājus, kuru prāta spējas Gobzems arvien vērtē skeptiski, kā var secināt no viņa paziņojuma pēc De facto raidījuma: «Tuvākajās dienās tiks sagatavots un tiesā iesniegts pieteikums par: 1. Ka sarunu fragmenti tika publiskoti (..) 5. Ka netika publiskots viss.» Starp 1. un 5. punktu laikam jābūt pudelei.

Bet tiem, kuriem piedzerties sestdienā nav vienīgais dzīves mērķis, daudz svarīgāka varētu šķist Gobzema, Zakatistova un Kaimiņa uzstājīgā izvairīšanās vilkt «sarkanās līnijas» sadarbībai pēc vēlēšanām ar Saskaņu. Lai arī cik populāri tas būtu, nu, nespēj viņi to novilkt, vai prasītu Jānis Domburs Delfos vai Velta Puriņa TV24. Tieši otrādi, Zakatistovs ir paziņojis: «Mēs atbalstām Saskaņas seju, kura ir leģitīms pārstāvis apmēram 25% Latvijas iedzīvotāju.»

Pirms četriem gadiem, kad Kaimiņš bija iekļuvis Saeimā un Gobzems viņam mācīja «sastrādāties arī ar blēžiem», jaunizceptais deputāts šim atbildēja: «Vienīgais blēdis, ar ko es esmu sastrādājies, esi tu.» Asprātīgi un pat godīgi, taču, ak, vai, cik sen tas bija!

Tagad saraksts krietni garāks, spoguli ieskaitot. Spriežot pēc KPV LV vadoņu pošanās kļūt par Saskaņas piedēkli, naudas devēju sarakstā varētu būt ne tikai «Lemberga oponents» advokāts Rūdolfs Meroni, bet arī faktiski ikviens, kam politisks haoss un Saskaņas valdība vislabāk derētu cieši saistītajām vietējā politbiznesa un Kremļa ģeopolitiskajām interesēm.

Labākās zāles pret populisma vīrusu ir laiks. Lai nav tālu jāmeklē piemēri — Inguna Sudraba devās pa politikas skuju taku, līdzko iekļuva Saeimā un sāka «strādāt». Taču Kaimiņa kotletes Ušakova mutes bļodā būtu tik indīgs ēdiens, ka Latvijai to būtu bīstami pagaršot cerībā iegūt imunitāti vai tikt cauri ar vemšanu vien.

Komentārs 140 zīmēs

Ždanoka nekandidēs. Administratīvā apgabaltiesa atstājusi spēkā CVK lēmumu svītrot Krievu savienības līderi no vēlēšanu saraksta.

Gerharda taisnīgums. Rīgas pašvaldībā daudz «konsultantu», toties Vides ministrija atradusi fiktīvās nodarbinātības sakni — sētnieku Baldonē.

Neatgriezenisks posts. Brazīlijā nodegusi Nacionālā muzeja ēka, kurā glabājās viena no lielākajām antropoloģijas kolekcijām Dienvidamerikā.

Varonis pret bezgodi

Bija redzams gan augstākais, gan zemākais, ko politiķi var sabiedrībai piedāvāt

Pagājušajā sestdienā Amerikā nomira senators Džons Makeins. Arī Latvijai tas ir sāpīgs zaudējums, jo Makeins Vašingtonā bija viens no redzamākajiem un stingrākajiem Krievijas atdzimstošā imperiālisma pretiniekiem, un baltieši vienmēr varēja paļauties uz viņa atbalstu.

Tomēr viņš bija arī kas vairāk — patriotisks demokrātisko ideālu aizstāvis. Ne mūsdienās, ne arī «vecajos labajos laikos» nav bijis daudz politiķu, kurus varētu saukt par paraugu citiem. Makeins noteikti ir šajā nelielajā — nekautrēsimies no šī vārda — varoņu pulkā.

Tiesa, viņš bija pierādījis milzīgu drosmi jau pirms iesaistīšanās politikā. Makeins nāca no Amerikas elites. Gan vectēvs, gan tēvs bija admirāļi, māte — naftas magnāta mantiniece. Tomēr viņš brīvprātīgi pieteicās dienēt Vjetnamā, kur viņa lidmašīnu notrieca virs Hanojas un pats Makeins piecus gadus pavadīja gūstā. Viņu bieži spīdzināja, bet, par spīti ciešanām, viņš divas reizes atteicās no vjetnamiešu piedāvājuma atbrīvot viņu kā admirāļa dēlu, jo militārais goda kodekss paredz, ka gūstekņi tiek atbrīvoti tādā secībā, kādā tie krituši ienaidnieku rokās.

Taču pat šāda gandrīz pārcilvēciska drosme ārkārtas apstākļos ne vienmēr nozīmē, ka ikdienas dzīvē cilvēks ir gatavs turēties pie principiem. Makeina garajā un raibajā politiskajā karjerā viņš, bez šaubām, arī kļūdījās, kā pats to atzina savā pēc nāves izplatītajā paziņojumā saviem līdzpilsoņiem, tomēr viņam nekad nevarētu pārmest gļēvu izvairīšanos vai laipošanu jautājumos, kuri viņam šķita principiāli svarīgi.

Par spīti bailēm un dusmām, kuras pārņēma Ameriku pēc 11. septembra uzbrukumiem, kad jebkuri līdzekļi likās pieņemami, lai apkarotu terorismu, viņš bija viens no retajiem, kuri skaļi un neatlaidīgi iestājās pret aizdomās turēto spīdzināšanu.

Zem Makeina goda bija akceptēt nekrietnu baumu izplatīšanu pat par saviem politiskajiem oponentiem. Kad 2008. gadā viņš bija republikāņu partijas prezidenta amata kandidāts, tikšanās reizē ar vēlētājiem kāda sieviete nosauca viņa sāncensi Obamu par neuzticamu «arābu». Makeins atbildēja: «Nē, kundze. Viņš ir godīgs ģimenes cilvēks, pilsonis, bet tā sanācis, ka mums ir atšķirīgi viedokļi vairākos būtiskos jautājumos.»

Laikā, kad visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā, spēkā pieņemas agresīva politiska neiecietība, kas cīņā par varu liek lietā zemisku emociju uzkurināšanu, Makeina rādītais paraugs ir jo sevišķi svarīgs. Viņa gatavība ne tikai riskēt ar dzīvību savas valsts un ideālu vārdā, bet arī atteikšanās izmantot naidu kā ieroci politiskajā cīņā ir mēraukla, pēc kuras būtu jāmēra jebkura politiķa raksturs, lai kāda būtu viņa programma.

Ne tikai amerikāņi, bet arī visi ASV sabiedrotie sevišķi sāpīgi izjūt kontrastu starp mūžībā aizgājušo senatoru un vēl aizvien Baltajā namā sēdošo prezidentu. Krasāku pretstatu grūti iedomāties.

Kamēr Makeins atradās gūstā Vjetnamā, Tramps izvairījās no dienesta, apgalvojot, ka viņam kaut kas neesot kārtībā ar papēdi. Kamēr Makeins aizstāvēja Obamu kā līdzpilsoni, Tramps bija viens no galvenajiem melu izplatītājiem par pirmā melnādainā prezidenta pavalstniecību. Kamēr Makeins iestājās pret spīdzināšanu, Tramps par to tīksminājās. Kamēr Makeins aizstāvēja demokrātijas ideālus un valstu tiesības uz pašnoteikšanos, Tramps pielīda diktatoriem.

Kopš 2016. gada vēlēšanām Tramps ir ieguvis noteicošu ietekmi republikāņu partijā. Gandrīz visi partijas biedri, to skaitā tie, kas viņu agrāk kritizēja, no viņa baidās un izvairās par viņu pateikt ko sliktu. Izņēmums, protams, bija Makeins, kurš līdz mūža pēdējām dienām iestājās pret Trampa gatavību nodot ideālus, kurus Makeins uzskatīja par Amerikas būtību. Pēc Trampa tikšanās ar Putinu Helsinkos jūlijā Makeins publiski paziņoja — «neviens prezidents līdz šim nav sevi tik pilnīgi pazemojis tirāna priekšā».

Tramps, protams, darīja visu, lai pazemotu pašu Makeinu. Viņš ņirgājās par dienestu Vjetnamā — «dodu priekšroku tiem, kuri nekrita gūstā» —, atteicās viņu pieminēt, kad bija jāparaksta Makeina vārdā nosaukts militārais budžets, un pēc senatora nāves izteica līdzjūtību ģimenei, bet neko par pašu Makeinu. Pirmdien no rīta visā Vašingtonā karogi bija nolaisti pusmastā — izņemot virs Baltā nama. Tikai pēcpusdienā, kad ne tikai viņa padomnieki un politiskie sabiedrotie, bet arī veterānu organizācija ar diviem miljoniem biedru bija aicinājusi Trampu tomēr izrādīt pienācīgo cieņu, beidzot tika izplatīta preses relīze, atzīstot, ka Makeins ir kaut ko darījis Amerikas labā, un nosakot, ka karogs arī virs Baltā nama tiks nolaists pusmastā.

Varonība pret tukšu lielīšanos. Ideāli pret oportūnismu. Patriotisms pret šķeltniecisku patmīlību.

Aizgājušajās dienās Vašingtonā bija redzams gan augstākais, gan zemākais, ko politiķi var sabiedrībai piedāvāt. No tā var mācīties ne tikai amerikāņi vien. Un paturēt prātā Makeina atbildi žurnālistei, kura prasīja — kādu uzrakstu jūs vēlētos uz sava kapa pieminekļa?

«Viņš kalpoja savai valstij.»

Komentārs 140 zīmēs

Viltus ziņas, īstas restes. Policija aizturējusi portāla īpašnieku, kurš apzināti izplatījis nepatiesu informāciju, lai piesaistītu lasītājus.

Ar četru gadu nokavēšanos. Pēc Krievijas sportistu svītrošanas par dopingu Melbārža četrinieks atzīts par Soču olimpisko spēļu uzvarētāju.

Shizma. Kamēr pāvests Īrijā atvainojas par netikliem garīdzniekiem, bijušais Vatikāna sūtnis ASV viņu apsūdz kāda kardināla piesegšanā.

Zilonis un muša

Kļaviņa kompensāciju skandāls liek apšaubīt KNAB neatkarību

Kā izskatās zilonis, kas izpūsts no mušas, pašlaik mēģina izstāstīt premjerministrs Māris Kučinskis, kas skandālu par informācijas noplūdi apvienības biedra Askolda Kļaviņa transporta kompensāciju lietā nupat stājies salīdzināt ar šādu būtni. Taču spārni šādam kustonim ir, tātad sekas var būt tālejošas.

Jāatgādina, ko premjerministrs uzskata par mušu. 21. jūnijā KNAB lūdza Saeimu izdot kratīšanai Zaļo un Zemnieku savienības deputātu Kļaviņu. Taču par gaidāmajām nepatikšanām viņu jau 15. maijā telefoniski brīdināja Latvijas Zaļās partijas biedrs, bijušais premjerministrs Indulis Emsis, kas šādu informāciju, kā pats teica Kļaviņam, ieguvis iepriekšējā dienā Saeimā, kur 14. maijā ZZS spriests par Kļaviņa gaidāmajām problēmām ar kompensācijām. Kučinskis nenoliedz, ka paudis apvienības kolēģiem bažas par Kļaviņa nonākšanu vēlēšanu sarakstā. Bet par KNAB interesi par Kļaviņa kompensācijām Kučinskis acīmredzot uzzinājis no KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes.

Droši vien premjerministrs uzskata to visu par sīkumu tāpēc, ka, pirmkārt, Kļaviņa pārdeklarēšanās uz Liepāju, lai varētu transporta kompensācijās saņemt 13 tūkstošus eiro, tiešām var šķist nieks, salīdzinot, piemēram, ar Šlesera un Lemberga savulaik Rīdzenē apspriestajām vai šobrīd citās istabās par daudzus simtus miljonu vērtiem projektiem zīmētajām shēmām.

Otrkārt, kā uzsver Kučinskis un Straume, informācijas noplūde nav traucējusi Kļaviņa lietas izmeklēšanai. Nudien, Kļaviņš, pat zinādams par KNAB izmeklēšanu, nevarēja noslēpt saņemtās kompensācijas.

Taču spārnotais zilonis šajā Kučinska trauku veikalā ir fakts, ka KNAB priekšnieks ir informējis premjerministru par biroja interesi par viņa politiskās apvienības biedru. Vēl nezinām, kādā veidā un apjomā informēja, taču premjerministrs uzskata par vajadzīgu pastāvīgi uzsvērt, ka tā neesot bijusi «detalizēta» informācija. «Par detaļām man neko nestāstīja, vai tas būtu KNAB vadītājs vai ģenerālprokurors,» viņš saka intervijā žurnālam Ir. «Straumes kungs mani informēja vienīgi, ka šādas lietas ir.»

Vaicāts, uz kāda likuma pamata KNAB priekšnieks stāsta viņam par biroja izmeklēšanām, Kučinskis neatbild un atjautā: «Jūs domājat, ka atsevišķos gadījumos premjeram nav jāzina, kas notiek valstī?»

Atbilde ir viņa jautājumā — nē, atsevišķos gadījumos premjerministram nav jāzina, un šie atsevišķie gadījumi pilnīgi noteikti ir tiesībsargāšanas iestāžu izmeklēšanas par politiķu iespējamajiem likumpārkāpumiem. Tāpēc Kučinska it kā retoriskā taujāšana norāda uz ļoti nopietnu problēmu.

Kā redzam, ZZS ļaudis bija labi informēti par kriminālprocesa virzību pat šādā, premjerministra ieskatā sīkā un nesvarīgā gadījumā. Bet, ja kriminālprocess būtu, viņaprāt, patiešām nopietns — par valdības ministra vai paša premjerministra likumpārkāpumiem?

Tas būtu tikai minējums, tomēr — vai premjerministrs tagad nav netīšām atbildējis uz jautājumu, kāpēc oligarhu korporācija pieļāva Militārās izlūkošanas dienesta darbinieka Straumes nonākšanu KNAB priekšnieka amatā? Kučinskis uzsver, ka birojā «beidzot nav iekšējo strīdu». To viņš pirms vairāk nekā gada, virzīdams Straumi apstiprināšanai amatā, bija nosaucis kā jaunā priekšnieka galveno uzdevumu. Taču pašlaik diemžēl ir iemesls jautāt, vai vēl svarīgāks nebija uzdevums informēt premjerministru par to, «kas notiek valstī». Tā, kā to pašlaik redzam Kļaviņa lietā.

Hipotētiski var iedomāties, ka bijušajam drošības iestādes darbiniekam Straumem šķita normāli informēt valdības vadītāju par norisēm valstī. Tas ir drošības dienestu uzdevums — sniegt izpildvarai lēmumu pieņemšanai nepieciešamo informāciju.

Taču KNAB ir neatkarīga tiesībsargāšanas, nevis drošības iestāde. Ja attiecības starp KNAB priekšnieku un premjerministru ir likumiski un ētiski tik slidenas, kā pašlaik izskatās, abi ne tikai diskreditē KNAB darbu, bet arī rada priekšnoteikumus biroja izmantošanai valdošo politisko spēku interesēs.

Pieņemsim, ka Kučinskis apmierinās ar «vispārīgu» informāciju, ko viņam pastāsta Straume. Taču nākamais premjerministrs var būt prasīgāks un gribēt krietni detalizētāku informāciju, kā arī var norādīt, kam valstī jānotiek korupcijas apkarošanā.

Ģenerālprokuratūra nolēmusi nesākt kriminālprocesu par iespējamu informācijas izpaušanu no KNAB, par ko bija saņēmusi ziņas no paša KNAB. Satversmes aizsardzības birojs pirmdien informēja, ka pārbaudīšot, vai Kučinskim un Straumem ir saglabājama speciālā pielaide valsts noslēpumam. Tikmēr KNAB cenšoties noskaidrot, kā informācija par kriminālprocesu kļuvusi zināma ar izmeklēšanu nesaistītām personām. Nu, lai izdodas.

Tomēr vissvarīgāk ir viest skaidrību, vai sabiedrība var uzticēties KNAB kā neatkarīgai un politiski neietekmējamai korupcijas apkarošanas iestādei. Lai arī ko stāstītu zooentomologs Kučinskis un lai kā pat neilgi pirms vēlēšanām melotu ZZS darboņi, kurš, kuram, kad un ko autobusa pieturā vai analītiska darba rezultātā ir teicis, politiķi nāk un iet, bet sabiedrībai jābūt pārliecībai, ka korupcijas apkarotāji nestaigā līdzi valdošajiem politiskajiem vējiem.

Komentārs 140 zīmēs

Kamēr nav cietumā, var tiesāt? Apšaubāmo tiesnešu apšaubāmiem lēmumiem iestājies noilgums, tāpēc tie jāvērtē prokuratūrai, skaidro AT vadītājs Bičkovičs.

Skolās deficīts. Pirms jaunā mācību gada sākuma Rīgas skolās trūkst vairāk nekā 350 darbinieku.

Genocīds turpinās. ANO misija aicina saukt pie atbildības Mjanmas militārās amatpersonas par noziegumiem pret etniskajām minoritātēm.

Pakta ēnā

Atklātā sabiedrībā nav viegli slēgt slepenas vienošanās

Ir pagājuši 79 gadi, bet Eiropas vēstures divu nežēlīgāko diktatoru 1939. gada 23. augustā noslēgtais savstarpējais neuzbrukšanas pakts aizvien met ēnu pār Latviju.

Galvenais, acīmredzamais iemesls ir Hitlera un Staļina vienošanās tiešā rezultātā notikusī padomju okupācija, kuras sekas mēs turpinām izjust vēl šodien. Aizvien ik pa brīdim uzvirmojošais «krievvalodīgo» jautājums. Mokošā mētāšanās ar čekas maisiem jau ceturtdaļgadsimta garumā. Draudi drošībai, kuri slēpjas Krievijas atteikumā atzīt Latviju kā 1991. gada 21. augustā neatkarību atjaunojušu un līdz ar to pilnvērtīgu valsti. Tās visas ir aktuālas politiskas problēmas, izaugušas no parakstiem, kurus PSRS ārlietu komisārs Molotovs un nacistiskās Vācijas ārlietu ministrs fon Ribentrops uzšņāpa uz slepenā protokola par Austrumeiropas sadalīšanu.

Taču pakts ieperinājies arī latviešu zemapziņā, kur tas tup un neatlaidīgi čukst: «Lielvaras tevi iztirgos, lielvaras tevi iztirgos…»

Šī klusā paranoja nav tas pats, kas dabiskā apzināšanās, ka katrai valstij ir savas intereses un ka nevaram gaidīt, ka kādai citai valstij mūsu neatkarība būs svarīgāka nekā mums pašiem. Slavenā politiskā aksioma vēsta, ka «brīvības cena ir mūžīga modrība», tomēr tas ir kaut kas cits nekā mūžam dzīvās bailes, ka visi citi par to vien domā, kā tēvi «apmest», komplektā ar pārliecību, ka pasaulē visu izšķir «lielie», un mēs, tie maziņie, esam no viņiem pilnībā atkarīgi.

Visbīstamākais šis aizdomīguma un bezspēcības komplekss bija pēc neatkarības atgūšanas, un 1994. gadā tas gandrīz izjauca Latvijas patstāvības nostiprināšanai fundamentāli svarīgo līgumu par Krievijas armijas izvešanu. ASV prezidents Klintons bija pielicis pūles, lai panāktu Krievijas prezidenta Jeļcina piekrišanu šim līgumam, taču Molotova—Ribentropa sindroma tārps grauza Latvijas līderu prātus, un līdz pašam pēdējam viņi šaubījās, vai tomēr Vašingtona nav mūs kaut kā «iztirgojusi» Maskavai. Ja šīs bailes būtu ņēmušas virsroku, mums, visticamāk, vēl šodien Latvijā kā kādā «bijušajā PSRS republikā» būtu Krievijas militārās bāzes, nebūtu nekāda NATO, nekādas Eiropas Savienības, savukārt, ļoti iespējams, būtu Kremļa izraisīts «iesaldētais konflikts».

Bet kas notiek, kad Baltajā namā nonāk cilvēks, kurš no visas sirds slavē Kremļa saimnieku, noniecina NATO un Amerikas līdzšinējos sabiedrotos uzskata bezmaz vai par ienaidniekiem?

Ja nu būtu brīdis satraukties par lielvaru vienošanos uz mazo Austrumeiropas valstu rēķina, tad tas pienāca 2017. gada janvārī, kad Donalds Tramps nodeva zvērestu Vašingtonā.

Taču izrādās, ka nav nemaz tik vienkārši uzburt jaunu paktu par interešu sfēru dalīšanu starp Austrumiem un Rietumiem, un iemesls ir tikpat vienkāršs, cik tas ir būtisks. Amerikas Savienotās Valstis ir demokrātija.

Hitlers un Staļins līdz 1939. gada vasarai bija šķietami nesamierināmi ienaidnieki, bet kā totalitāru valstu valdniekiem viņiem pēkšņa ārpolitikas kursa maiņa par 180 grādiem nesagādāja nekādas grūtības.

Par spīti ASV prezidenta plašām pilnvarām un Trampa lielajai ietekmei Republikāņu partijā, nav viņa spēkos apgriezt ar kājām gaisā politiku, kura līdz šim baudījusi praktiski nedalītu abu partiju, kā arī drošības un ārpolitikas veidotāju atbalstu. Turklāt Tramps nav spējis pēdējā pusotra gada laikā šo vienoto nostāju iedragāt. Pirms viņa bēdīgi slavenās divu stundu garās divvientulības ar Putinu jūlijā Helsinkos ASV Senāts ar 97 pret 2 nobalsoja par rezolūciju NATO atbalstam. Kad Tramps preses konferencē pieļāva iespēju, ka varētu vienpersoniski pieņemt lēmumu par izstāšanos no alianses, abu partiju senatori ātri vien iesniedza likumprojektu, kas liegtu viņam šādas tiesības.

Atklātā sabiedrībā nav viegli pieņemt slepenus paktus.

Vai tas nozīmē, ka varam turpināt dzīvi bezrūpīgā pārliecībā, ka viss būs labi un gan jau kāds par mums parūpēsies? Nebūt ne. Molotova—Ribentropa sindroma medaļas otrā puse ir bezspēcība, pārliecība, ka mēs paši savu likteni ietekmēt nevaram. Taču 23. augusts sniedz arī pārliecinošu apliecinājumu, ka tā nav. Tajā datumā 1989. gadā notikušais Baltijas ceļš bija lūzumpunkts mūsu trīs valstu ceļā uz neatkarību, un to palīdzēja nodrošināt katrs no cilvēkiem, kuri sadevās rokās no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Tas bija suverēns spēks, kuru nevarēja ignorēt ne Maskavā, ne Vašingtonā.

Arī šodien, domājot par valsts nākotni, mums ir jāsāk ar sevi. Tieši mūsu griba, gan individuālā, gan kolektīvā, ir pats svarīgākais priekšnoteikums valsts pastāvēšanai.

Šogad 21. augustā, tieši 27 gadus pēc neatkarības pilnīgas atjaunošanas, Latvija pārkāpa mazu, bet simbolisku slieksni: kopš 1918. gada 18. novembra neatkarībā pavadīto dienu skaits beidzot pārsniedza okupācijas 18 218 dienas.

Ceļš vēl šķiet tāls, bet šis solis ļauj cerēt, ka kādreiz tomēr būs iespējams atstāt Molotovu, Ribentropu un visu viņu kriminālo mantojumu vēstures mēslainē, kur tam ir īstā vieta.

Komentārs 140 zīmēs

Beidzas Grieķijas starptautiskā glābšanas programma. 8 gadus pēc krīzes sākšanās ekonomika aug, bet bezdarbs aizvien ir ap 20%.

Ka tik neapēd pārāk daudz dārzeņu. Skolās būs atļautas veģetāras pusdienas, ja tiks saņemts vecāku iesniegums un dietologa saskaņojums.

Tuvākie kaimiņi. Rīgā pirmo reizi notika kopēja Latvijas un Igaunijas valdību sēde.

Skabarga Ždanoka

Satversmes tiesa parūpējusies par vēlēšanu kandidātu vērtēšanas neskaidrību

Centrālajai vēlēšanu komisijai līdz šim bija gājis gludi ar likuma prasībām neatbilstošu kandidātu svītrošanu no vēlēšanu sarakstiem, taču šonedēļ notika pirmais nopietnais, kaut arī prognozējamais sastrēgums. CVK vajadzēja īpašu procedūru, lai izlemtu svītrot no Latvijas Krievu savienības saraksta Tatjanu Ždanoku.

Komisijas darbs ir pieprasīt no valsts iestādēm informāciju par kandidātiem un izvērtēt, vai visi atbilst Vēlēšanu likumam. Pagājušonedēļ CVK apņēmīgi izsvītroja no sarakstiem septiņus kandidātus, par kuriem saņēmusi informāciju no Iekšlietu ministrijas, ka viņi neatbilst likuma prasībām.

Četri no šiem septiņiem svītroti, jo uz viņiem attiecināms likuma ierobežojums, kas liedz vēlēšanās kandidēt par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītām personām. Pārējie trīs tāpēc, ka «persona Krimināllikumā paredzētā nodarījuma izdarīšanas laikā atradusies nepieskaitāmības stāvoklī, ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas saslimusi ar psihiskiem traucējumiem». Tiktāl viss skaidrs.

Vēl CVK ir informācija par vismaz trim kandidātiem, ka tie sadarbojušies ar VDK, taču partiju vēlēšanu sarakstos norādījuši, ka neesot sadarbojušies. Viņiem nav liegts kandidēt, taču tas būs norādīts informācijā par kandidātiem, un vēlētājiem pašiem jālemj, vai par tādiem balsot.

Ar Ždanoku nav tik vienkārši ne juridiski, ne politiski.

It kā jau būtu pavisam vienkārši — Vēlēšanu likums skaidri un nepārprotami liedz kandidēt personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās kompartijā. Par Ždanoku ir tiesas spriedums, ka viņa pēc minētā datuma ir darbojusies kompartijā. Kur nu vēl skaidrāk!

Tomēr CVK bija lūgusi informāciju Drošības policijai un Satversmes aizsardzības birojam, vai Ždanoka joprojām apdraud Latvijas neatkarību un demokrātiju.

Tikai un vienīgi CVK var pieņemt lēmumu par kandidāta svītrošanu no saraksta. Tāpēc Arņa Cimdara vadītās iestādes vēršanās pie drošības dienestiem izskatās pēc atbildības deleģēšanas un bīstama precedenta, ka par personas tiesībām kandidēt CVK lemj nevis pēc skaidriem likumā formulētiem kritērijiem, bet gan pēc drošības dienestu vērtējumiem par kandidātu potenciālo bīstamību.

Taču Cimdars darīja to, ko viņam bija norādījusi Satversmes tiesa. ST šogad izskatīja Ždanokas konstitucionālo sūdzību par vēlēšanu tiesību ierobežojumu komunistiem atbilstību Satversmei un jūnijā nolēma, ka tie atbilst Satversmei. Taču piekabināja klāt dažādus «bet».

Ziņu virsrakstos par šo lēmumu bija aplami rakstīts, ka ST nolēmusi, ka «Ždanoka nevar kandidēt Saeimas vēlēšanās». Patiesībā tiesa norādīja, ka katrs gadījums jāizvērtē individuāli. Bet konkrēti par Ždanoku spriedumā teikts, ka pēc šāda individuāla izvērtējuma viņa, «iespējams, (..) varētu kandidēt Saeimas vēlēšanās, bet tikpat lielā mērā iespējams arī tas, ka viņas tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās tiktu ierobežotas».

Gan ST, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau agrāk ir pateikusi, ka šādi vēlēšanu tiesību ierobežojumi var būt kādu laiku, taču ne mūžīgi, tāpēc palaikam jāpārskata. Diemžēl ST tiesnešiem nav dūšas skaidri pateikt, vai tos vajadzētu saglabāt, vai var jau atcelt.

Tā vietā tiesa bargi norāda: «CVK ir nevis tehniska darba birojs vai starpniecības iestāde, bet gan augstākā vadošā iestāde, kurai stingri jāraugās uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām attiecināmie likumi tiktu pareizi piemēroti un pildīti.» Taču pati netieši mudina CVK deleģēt atbildību vispirms drošības dienestiem, kam jāsniedz atzinums, vai konkrētais kandidāts joprojām apdraud valsti, bet pēc tam Administratīvajai apgabaltiesai, kurai septiņu dienu laikā jāpieņem lēmums par CVK svītrotā kandidāta sūdzību.

ST savā spriedumā apgalvo, ka šie līkloči esot «mehānisms, kas ļautu katru gadījumu izvērtēt individuāli». Taču tam nepiekrīt, piemēram, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits, ko ST bija pieaicinājusi kā vienu no ekspertiem. Viņa vērtējums ir nepārprotams: «Nav paredzēts mehānisms, kas ļautu katru gadījumu izvērtēt individuāli.» Turklāt šis vēlēšanu tiesību ierobežojums esot noteikts «uz mūžu», Levits uzskata.

Veselais saprāts saka priekšā, ka vai nu šāds ierobežojums ir, vai nu tā nav, nevis, kā to mēģina pamatot ST, vienlaikus vispār jau esot, bet individuālos gadījumos varot arī nebūt.

Skaidrs, ka ST tiesneši nonākuši spīlēs — nevar pretēji pašu un ECT iepriekš lemtajam secināt, ka šim ierobežojumam jāpaliek uz mūžu, bet politiski nevar atļauties pateikt, ka tas būtu jāatceļ. Taču rezultāts ir tāds, ka ST savu atbildību par likuma normu skaidrību deleģē Centrālajai vēlēšanu komisijai, kurai sava atbildība par lēmumiem jādala ar drošības dienestiem un pēc tam jādeleģē tālāk Administratīvajai apgabaltiesai.

Ždanoka ir redzamākā no Kremļa ietekmes aģentēm, un viņas darbība Eiropas Parlamentā rada Latvijai problēmas. Taču ST ir nodrošinājusi — kamēr Latvijā būs politiski aktīvi bijušie komunisti, uz kuriem attiecas aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās, tikmēr pirms katrām vēlēšanām notiks šāds juridiski politisks balagāns, kas grauj uzticēšanos gan vēlēšanu, gan tiesu sistēmai.

Komentārs 140 zīmēs

Skumja opera. Neviens nav pieteicies izsolē par tiesībām nomāt brūkošo Vāgnera namu Vecrīgā.

Savējais pie savējiem. «Antifašists» Putins bija goda viesis galēji labējās Austrijas ārlietu ministres Kneislas kāzās.

Kurš tic Kimam? Ziemeļkoreja nav atteikusies no kodolprogrammas, secinājusi Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra.