Kategorijas: Dzīve

Viduspunkts piecām valstīm

Inga Ezera pēc septiņu gadu prombūtnes plānoja Rīgas dzīvokli izmantot tikai par bāzi pasaules apceļošanai. Taču te iepatikās. Tā viņa šobrīd no Rīgas lido strādāt uz Tallinu, Helsinkiem, Varšavu un  Stokholmu

Mājas ir tur, kur ir tavs grāmatu plaukts, formulē Inga. Rīgas centra dzīvoklī pārlaiž acis lasāmvielas minimumam. Rinda krāsainu Lonely Planet ceļvežu muguriņu, otrs temats — biznesa literatūra. Neparasts akcents viesistabā ir foto gaismu atstarojošie «lietussargi». Inga Ezera rīko tiešsaistes seminārus par personības izaugsmi, biznesa un personiskā zīmola attīstīšanu. Lai trenere atstātu profesionālu iespaidu, sejai jābūt korekti izgaismotai.

Kluss dzīvoklis iekšpagalmā — tāds bija uzstādījums, šī gada sākumā pēc septiņiem Lielbritānijā nodzīvotiem gadiem atkal meklējot mājvietu Rīgā. Inga bija izkritusi no procesiem, nezināja, ka īres tirgus ir tik dinamisks. Ja nevarēsi mājokli apskatīt tajā pašā vai, vēlākais, nākamajā dienā, to jau būs noīrējis kāds cits. Nācās divreiz speciāli lidot no Londonas, lai turētu roku uz pulsa.

Temzas abos krastos

Uz Angliju 2011. gadā Inga aizbrauca, sekojot karjeras izaugsmei. Trīsdesmitgadniece bija a/s Balta personāla direktore un valdes locekle, nākamais solis varēja būt tikai prezidenta krēsls. Bet Inga ir studējusi psiholoģiju, nevis finanses, viņai arī nav ambīciju vadīt lielu apdrošināšanas uzņēmumu. Tad Baltas māteskompānijā Londonā Royal & Sun Alliance uz gadu atbrīvojās vakance, kolēģe aizgāja bērna kopšanas atvaļinājumā. Ingai pavērās iespēja personāla vadībā strādāt ar darbiniekiem augošajos tirgos: Latīņamerikā, Āzijā, Vidējos Austrumos un Centrālaustrumeiropā.

«Ļoti interesanti, izaicinoši, dažādas kultūras, ceļošana!» viņa iesaucas. Pārcelties bija vieglāk nekā daudziem citiem censoņiem. Kompānija palīdzēja atvērt bankas kontu, nodrošināja dzīvokli 20 minūšu veselīga gājiena attālumā no biroja, pāri Temzai. Privileģēta situācija, pat salīdzinot ar britu kolēģiem.

Ģimenes cilvēki Londonā bieži dzīvo ārpilsētas mājās, pusotru vai divas stundas jāmēro uz darbu, nomainot auto, vilcienu un vēl metro. «Bet tik un tā, katra mazā lieta…» Inga atceroties noskurinās. «Te, Latvijā, tu zini, kā pieslēgt internetu vai televizoru, kā samaksāt rēķinus. Kad pārcelies, viss ir jauns — jāsaprot, kā sistēma strādā. Logs dzīvoklī atveras tikai 10 cm platumā. Domāju — dīvaini gan tie angļi! Kādus trīs četrus mēnešus tā dzīvoju, kamēr kaimiņš izstāstīja: tur ir tāds puļķītis, kas jāpaspiež. Bet kā es to varu iedomāties?»

Tev jāizveido savs draugu un kontaktu loks, sevi atkal no jauna jāapliecina. «Latvijā biju atzīta personāla vadītāja, tur — nekas.» Angļi pa īstam novērtē tikai angļus, tev jāpierāda, ka esi vērtīgs un kompetents, spēj panākt rezultātu. «Es biju «personāla direktore — biznesa partnere», cilvēks, kas palīdz uzņēmumam attīstīties caur darbiniekiem. Ja redzēju, ka viņiem ir vajadzīgas kādas mācības, gāju uz mācību centru. Ja redzēju, ka vajag nomainīt motivācijas vai atalgojuma sistēmu, gāju uz atalgojuma daļu.»

Inga sevi lieliski pierādīja, pēc gada viņai tika piemeklēts līdzīgs amats citā Royal & Sun Alliance biznesa vienībā. Tā viņa nostrādāja piecus gadus.

«Dzīvojot Londonā, man pēdējā laikā bija izaicinoša personiskā situācija,» atklāj sarunas biedre. Ievēroju, ka viņas leksikā nav vārdu «smags» vai «sarežģīts.» Ingas dzīvesbiedram, arī latvietim, diagnosticēja smadzeņu vēzi. «Pagāja divi gadi, lai palīdzētu viņam tikt galā ar situāciju: operāciju, starošanu, ķīmijterapiju. Daudz lasīju, interesējos, kāpēc tādas slimības rodas. Protams, vides piesārņojums, neveselīga pārtika, stress… Bet viena atziņa bija arī tāda — ja cilvēks nav apmierināts ar savu dzīvi un viņš to nerisina ilgāku laiku, organismam nepatīk iekšējs stress, tas sevi sāk saārdīt. Ja ar kaut ko neesi apmierināta, neesi piepildījusi savu sapni, tad ir jārīkojas. Jo rītdiena var arī nepienākt.»

Draugam izdevās slimību uzvarēt. Diemžēl pāris vairs nav kopā. Un Inga ir pametusi arī silto vietu starptautiskajā uzņēmumā. Eksistenciālā pieredze lika saprast: viņa tur beigās turējās aiz ieraduma. Nebūtu veselīgi visu vēl ilgāk vilkt garumā. «Mainījās korporācijas vadība un politika, vairs nebija iespējas darīt to, kas man vislabāk padodas — domāt par darbinieku personisko attīstību. Pēdējos gados mani vērtēja pēc tā, cik cilvēku esmu atlaidusi, cik ietaupījusi. Jā, man bija ļoti laba samaksa, labi apstākļi, bet darbs vairs nesagādāja gandarījumu.»

Garšīgi, draudzīgi

Taču latviete arvien vairāk novērtēja citu sfēru, kas arī uz septiņiem gadiem viņu bija piesaistījusi Londonai. Dinamiskajā metropolē Inga azartiski apmeklēja interesantas nodarbības — mārketingā, personības un biznesa attīstībā. «Tās parasti ir par brīvu, bet semināra beigās tev cenšas kaut ko notirgot.»

Kāpēc lai kursos un praksē iegūtās zināšanas neieliktu personīgā zīmola treniņu kompānijā?  «Divus gadus Londonā centos attīstīt savu biznesu,» Inga stāsta. «Tas pats uzņēmums, kur biju strādājusi, bija mans pirmais klients, paņēma vadīt treniņus. Papildus sāku attīstīt savu on-line biznesa skolu. Izveidoju saturu, nofilmēju moduļus, sastādīju mājasdarbus, feisbukā reklamēju un komunicēju.» Viņa pat ir izdevusi biznesa plānotāju — rokasgrāmatu, kas palīdz saprast sevi, definēt un sasniegt mērķus.

Sākotnēji Inga bija izdomājusi Latvijā atgriezties, lai optimizētu izmaksas. Interneta biznesu izdevās nostabilizēt tik tālu, ka varēja strādāt jebkur. Gribējās paceļot, apciemot draugus plašajā pasaulē.

Viņa izlēma izveidot atbalsta punktu Rīgā, jo te iespējams noīrēt dzīvokli vairākas reizes lētāk nekā Londonā. «Pārcēlu sadzīvi aprīļa beigās, maija sākumā,» atceras. «Blakus ir Ziedoņdārzs, sāku katru rītu skriet. Tik forši, kastaņas zied, viss smaržo. Svaigs gaiss, skābeklis, enerģija! Tad — dziesmu un deju svētki. Ēdiens garšīgs, kaimiņi — draudzīgi. Kaimiņš, kas redzēja, ka man durvis palikušas vaļā, piegrūž ciet, atraksta īsziņu — kaimiņien, tev durvis vaļā, es aiztaisīju.»

Vai izslavētais rīdzinieku nīgrums ir tikai mīts? Varbūt viņai pēc prombūtnes vēl ir rozā brilles uz acīm? «Satieku foršus cilvēkus. Rimi pienāk vīrietis: vai varot palīdzēt aiznest maisiņu uz mājām? Vai to kāds Londonā piedāvās?» Inga smaida. «Protams, mēs saņemam to, uz ko skatāmies. Man pat pārmet — tu vienmēr tik pozitīva, esi reāla! Bet tā ir mana realitāte. Vairs nekur negribas ceļot. Pavilka uz Latviju. Man ir optiskais Lattelecom internets. Izvelkams dīvāns, lai varu uzņemt draugus ceļotājus.»

Ar to gan Ingas stāsts par atgriešanos nav beidzies. Jau esot Rīgā, negaidot pieteicās liels klients, finanšu servisa tehnoloģiju uzņēmums FinTech. «Šobrīd četrās valstīs palīdzu ieviest personāla vadības lietas, pārmaiņu vadību, veicināt darbinieku līderības attīstību. Igaunija, Polija, Somija, Zviedrija,» viņa uzskaita. «Teicu, ka man ļoti patīk uzņēmums, patīk tas, kas būs jādara, taču man arī patīk dzīvot Rīgā. Man te ir māsa ar bērniem, gribētu reizēm pieskatīt mazos, redzēt, kā viņi aug. Strādāšu, ja lidināsiet mani atpakaļ uz Rīgu nedēļas nogalēs. Viņi teica — labi!»

Par savām mājām kosmopolīte atkal uzskata Latviju, tomēr šobrīd reāli dzīvo starp piecām valstīm. Tallinā klients piedāvājis korporatīvo dzīvokli. Arī tur stāv viņas kleitas un dažas grāmatas. Varšavā, Stokholmā un Helsinkos jāpaliek viesnīcā.

«Nesen Polijā pamodos — kur es esmu? Ko es te daru?» viņa sirsnīgi iesmejas. «Man ļoti patīk ceļot, bet sapratu — trīs valstis vienā nedēļā ir par daudz. Tikai pastrādājot pāris dienas no mājām Rīgā, atkal atgūstu enerģiju. Svarīga ir mana vide, mana ģimene, šobrīd — māsa ar bērniem. Droši vien redzēji: spogulis gaitenī «saspeķots» divos līmeņos, vienam bērnam ir pusotrs gads, otram — trīs. Visu dzīvi esmu bijusi fokusēta karjerā, bet tagad ir sācis vilkt uz ģimeniskumu. Latvieši man ir saprotamāki. Gāju uz randiņiem arī Anglijā, bet, kad tu nevari smieties par tiem pašiem jokiem, kaut kā pietrūkst.»

Katru piektdienu ap sešiem vakarā viņa ielido Rīgā. «Bieži ir vienkārši «čiliņš», taksometra šoferim saku — lūdzu, nobrauc gar Lido, paņemšu kartupeļu biezeni ar kotleti un kāpostu salātiem. Sestdienu rītos divas stundas man ir muguras joga tepat Tallinas ielā, māsa ieteica. Kur vēl pasaulē tu atradīsi muguras jogu par septiņiem eiro! Pēc tam ļoti bieži aizbraucu uz Jaunciemu patusēt ar māsas bērniem. Svētdienas rītos — krosiņš pa Ziedoņdārzu. Pa vidu — tikšanās ar draugiem, tagad arī septiņos iesim uz kino.»

Inga jau piefiksējusi to cilvēku sejas lidostā, kuri, tāpat kā viņa, pirmdienās lido uz Varšavu, Tallinu, Helsinkiem, Stokholmu, piektdienās atpakaļ. «Tātad Latvijā ir iespējas gan on-line biznesam, gan projektiem citās valstīs. Un man patīk te, varu labi strādāt. Man jau ir nākamais treniņu kurss pielikts uz sienas, jāpieķeras!» namamāte norāda uz krāsainām līmlapiņām.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Nav tā, ka kaut kā pietrūktu. Es arī nedzīvoju tikai Latvijā,  visu laiku sēžu uz čemodāniem. Kad gribu, aizbraucu uz Londonu.

Labai klientei uzņēmējai ir skaists dzīvoklis 32. stāvā ar skatu uz pilsētu, viņa saka: «Kad vien gribi, dod ziņu, tev ir istaba, paliec tur!» Kad sāka pietrūkt Londonas dinamikas, aizbraucu. Pelēks, saules nav, cilvēki astoņos no rīta skrien, vienā rokā kafija, otrā — telefons. Es taču arī tā skrēju. Nē, negribu!

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Kādreiz mājas bija tikai mana vieta, bet iemācījos uzņemt draugus.

Tagad mana dzīvokļa atslēgas stāv pie draudzenes, visiem draugiem saku — ja kādreiz vajag, varat palikt arī tad, ja manis nav. Atradīsit skapītī gultasveļu, dvieļus, ja ko atrodat ledusskapī, droši varat likt lietā! Latvijā, ja nāk ciemiņi, visam jābūt iepriekš sagatavotam, bet Anglijā iemācījos — ir pat forši ciemiņus iesaistīt gatavošanas procesā. Runājamies, glāze vīna… Īstenībā cilvēki nepievelkas pie perfektā, ideālā. Cilvēkiem patīk, ka esi dabisks.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Gribētu izveidot personīgās un biznesa attīstības centru, kas palīdz cilvēkiem celt pašapziņu, kļūt enerģiskākiem, atrast sevi. Saprast, kādi ir viņu talanti, stiprās puses. Un kā tās iepakot vērtībā, ko sniegt uzņēmumam, kurā tu strādā, vai biznesā klientiem. Sevišķi cilvēkiem, kas ilgi nostrādājuši vienā jomā, kam sejā vairs nav dzīvesprieka, nav degsmes par darbu. Pati tam esmu gājusi cauri. Ja nav spēriena pa dibenu vai nu personīgajā dzīvē vai karjerā, tad viņi turpina nīkuļot.

Foto — Lauris Aizupietis

Sentimentāla lieta, ko atveda līdzi
Lietām nepieķeros, vienīgi grāmatas velku līdzi. Un krūzīti ar apakštasīti — to uzdāvināja māsa, kad es jau biju Anglijā. Pilnīgi «desmitniekā», jo viņa mani labi pazīst. Sarkanā krāsa ir mana enerģijas krāsa, puķes — trausla sievišķība. Sirsnīgums, ģimeniskums, mājīgums un omulīgums.

Lielāka mīlestības deva

Lauris Baltiņš vairāk nekā četrus gadus strādāja finanšu jomā Minhenē, tad ar ģimeni gandrīz pārcēlās strādāt uz Maskavu, taču labs darbs Rīgā visu atrisināja — otro mēnesi Lauris ir Latvijā kopā ar sievu Aneti un dēlu Regnāru

Ir seši vakarā, un četrgadīgais Regnārs kāpj pa kāpnēm Rīgas centra namā. Puika aizrautīgi stāsta mammai, kā viņam gājis, līdz aiz muguras ierauga viesi, žurnālisti: «Čau, kāpēc tu pie mums nāci?» Uzzinājis iemeslu, puika ir apmierināts, pēc brīža jau izrāda savu istabu, uzskatot, ka viesis ieradies pie viņa. Regnārs stāsta daudz un steidzīgi: par mušļiem, par lielo mašīnu, par Vāciju, no kuras «pārcēlos, jo tur bija dusmīgs onkulis».

Tētis Lauris smaida, sakot, ka laikam ar to domāts kāds kaimiņš. Minhenē Regnāram patika, un ik pa laikam viņš atceras savus draugus. Puika ar mammu Latvijā atgriezās šovasar, tētis Lauris pievienojās pirms diviem mēnešiem.

Filipīnas un Čīle

Anete un Lauris ir no Dobeles puses. Pazīstami bija jau agrāk, taču 2013. gada agrā rudenī «nejauši aizgājām garākā pastaigā uz Brāļu kapiem, kas nemanāmi pārauga tālākos randiņos», atceras Lauris. Anete bija izvēlējusies vasaru pavadīt atpūšoties, jo pēc septiņu gadu darba birojā gribējās paņemt pauzi un izdomāt, ko vēlas. «Mums bija štatu samazināšana, un es pati izvēlējos aiziet,» Anete stāsta, ka tolaik iztika no kompensācijas un iestājās bezdarbniekos. Lauris strādāja Latvijas Pastā par finansistu, un darbs viņam patika. Kādu dienu e-pastā pamanīja interesantu vakanci Nokia birojā Minhenē — Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) absolventu e-pastos tādi iebirst ik pa laikam, kad globālas kompānijas meklē labus speciālistus. Lauri piesaistīja tas, ka būs komandējumi pa visu pasauli. «Pieteicos tīri tā, tonusa uzturēšanai,» atceras Lauris.  Pēc pārrunām viņš darbu ieguva un pārcēlās uz Minheni.

«Pirmajā vakarā sēdēju viesnīcas numuriņā un raudāju. Kāpēc te esmu, ko daru? Bija smagi,» viņš atceras. Juties kā izrauts no visa, kas tuvs. Visa, ko pats izveidojis. Nedaudz labāk ap sirdi kļuva, kad atrada dzīvokli 16 kilometru attālumā no Minhenes. Tik tālu tāpēc, ka atrast īres vietu lielpilsētā ir grūti. «Kad zvanīju uz kādu sludinājumu, man klausulē teica: «tu esi septiņdesmitais, kurš zvana.» Paveicās, ka kolēģis no Nokia izīrēja savu īpašumu.»

Lauris saprot, kāpēc sākumā bija grūti: nebija atvērts Vācijas dzīvei un iespējām un pārāk idealizēja to, kas palika Latvijā. «Vācieši šķita bezpersoniski. Tikai pēc divu gadu dzīves sapratu, ka neviens te mani nav aicinājis un ar ķēdēm netur. Jāmaina attieksme. Jānovērtē šī valsts, un — man ļoti iepatikās Vācijā,» viņš stāsta.

Nokia pamatdarbība Minhenē bija mobilās infrastruktūras, piemēram, 4G un optisko tīklu nodrošināšana. Tieši tas bija Laura darbības lauks, un viņš strādāja par iekšējo konsultantu finansēs un biznesa procesos. «Ja finanšu plāns bija negatīvs, mēs strādājām pie tā, lai ir pozitīvs,» stāsta Lauris. Darba valoda bija angļu, jo kolektīvs multikulturāls: serbi, horvāti, holandieši, indieši, libānieši un, protams, vācu inženieri. Birojs bija skaistā vietā Minhenes centrā.

Pirmajā gadā Lauris 130 dienas pavadīja komandējumos: apceļoja Brazīliju, Čīli, Japānu, Filipīnas, Libānu, Indonēziju un citas valstis. «Tas bija skaisti!» viņš atceras un uzskata, ka 130 nav daudz. Kolēģei gadā bijuši 220 — Vācijā arodārsti neiesaka vairāk par 200 lidojumiem viena gada laikā, jo pastāv risks no pārslodzes saslimt ar kādu psihosomatisku saslimšanu. Daudzviet darbavietas domājot, kā cīnīties pret savu darbinieku izdegšanu: ja jūt, ka kāds ir piekusis un emocionāli tukšs, viņš saņem divu nedēļu slimības lapu.

Pārceļas arī ģimene

Lauris bieži lidoja uz Rīgu, lai pabūtu kopā ar Aneti. Attiecību nākotne nebija ļoti skaidra, taču par tādu kļuva, kad pieteicās Regnārs. Anete atceras, ka nācās meklēt darbu — bijušais kolēģis bija pārdošanas vadītājs kādā uzņēmumā un pieņēma viņu darbā, zinādams, ka Anete gaida bērniņu. Līdz grūtniecības atvaļinājumam Anete nostrādāja. Vai nebija emocionāli grūti vienai? «Es nebiju gluži viena: darbs, draugi. Ar Lauri kopā nebiju dzīvojusi un nezināju, kā tas ir, ka katru dienu vakarā esam divatā,» smejas Anete. Lai arī tika aicināta uz Minheni, viņa izvēlējās palikt Latvijā, jo te apkārt tuvi cilvēki, droša vide, pazīstama valoda.

Regnārs piedzima Dobelē 2014. gada rudenī. Lauris bija klāt, jo uzņēmuma vadība, zinādama, ka gaidāms bērniņš, uz diviem mēnešiem pielāgoja darbus tā, lai Lauris var strādāt attālināti. Jaunā ģimene dzīvoja Dobelē pie vecākiem. Lauris gribēja, lai Anete pārceļas uz Minheni, kad puikam būs trīs mēneši, «bet es gribēju novilkt ilgāk». «Izdevās,» viņa atceras. Uz Minheni aizlidoja, kad Regnāram bija seši mēneši. «Patika tur dzīvot, taču, kad Regnāram palika divi gadi, man gribējās strādāt,» viņa atceras. Būtu strādājusi arī agrāk, taču puikam nebija iespējas tikt bērnudārzā — garas rindas. Uz pāris stundām varēja atstāt bērnu pie tā sauktās dienas mammas, taču dabūt pastāvīgu vietu bērnudārzā bija ļoti grūti.

Kad visi trīs bija iedzīvojušies, dzīvokļa īpašnieks lūdza Baltiņus pamest dzīvokli, jo tajā gribēja ievākties viņa dēls. Ģimene pārcēlās uz Minhenes centru. «Tas pusgads bija visforšākais. Bijām centrā, biežāk satikām draugus, laiku pa laikam iesaistījāmies latviešu kopienas pasākumos,» atceras Lauris. Rīgā viņam nedaudz pietrūkstot pasaules elpas un dažādības. Dzīvojot Vācijā, abi saprata: cilvēkiem visur ir līdzīgas  pamatvērtības neatkarīgi no tautības un ādas krāsas.

Kamēr mēs ar vecākiem runājamies par dzīvi Vācijā, virtuvē ienāk Regnārs un sāk stāstīt par sarkanu tauri-ņu ar melniem punktiem. Par helikopteru. «Regnār, kā vāciski ir helikopters?» jautā tētis. «Hubschrauber!» puika atbild.

Aizbraucot uz  Minheni, Anete vācu valodu nezināja. Kad puika bija dārziņā, gāja vācu valodas kursos un mācījās Skype kopā ar skolotāju no Latvijas. Apguva pamatzināšanas. Bija gatava meklēt darbu — devās uz lielu tirdzniecības centru, uz apģērbu veikalu. «Visus apģērba gabalus es zināju vāciski nosaukt, tāpēc nolēmu doties turp,» smejas Anete. Un viņu pieņēma. Darbs bija centrālajā iepirkumu  ielā, un, kad pircēji bija cittautieši, noderēja Anetes angļu valoda un kolēģes par to priecājās.

Ar augstāku pašvērtējumu

Pēc divu gadu darba Lauris nonāca citā Nokia departamentā, sāka strādāt pie globāliem cenu noteikšanas principiem. Darbs patika, bija intensīvs. «Pēc četriem gadiem jau jutos kā Nokia patriots. Man patika, bet, ja gribēju pilnveidoties, nevajadzēja palikt Vācijā,» saka Lauris. Viņam bija vēlme darboties ar tiešās pārdošanas darbu kādā globālā kompānijā, vai arī sākt savu biznesu, taču Vācijā tas tik drīz nenotiktu. Un tad Lauris saņēma interesantu darba piedāvājumu no Nokia filiāles Maskavā. Pārrunas ilga pusgadu. Anete uzreiz pateica, ka viņa ar Regnāru uz Maskavu nebrauks. Ik pa laikam atskanēja frāze «pērku biļeti, krāmēju koferus, un mēs ar Regnāru braucam uz Latviju». Anete neliedza vīram doties uz Krieviju, bija ar mieru, ka viņš no Maskavas braukā uz Rīgu, taču «klusībā cerēju, ka pusgadu padzīvos Maskavā, nepatiks Putins un brauks mājās, tikmēr es jau būšu atradusi darbu». Lauris kapitulēja, jo ģimenes viedoklis bija svarīgs. Viņš pieņēma lēmumu pārcelties un sāka meklēt darbu Latvijā. Patika Ernst & Young piedāvājums.

Grūti bija iedzīvoties, bet tikpat grūti bija arī šķirties no Vācijas, kuru Lauris bija paspējis iemīlēt. «Vācu kultūra ir spēcīga, brīnišķīga, no vācu tautas varam daudz ko mācīties. Man patika turienes multikulturālisms. Daudziem no mums joprojām ir postpadomju traumatisms, nespējam pieņemt visus cilvēkus. Vāciešiem ir augstāks pašvērtējums, un viņi nečīkst, ka no manis jau nekas nav atkarīgs.»

Noteicoša loma braukšanai atpakaļ bija tam, ka uz Latviju vilka Regnāram. «Jutām, ka Regnārs Latvijā jūtas labāk. Te ir lielāka mīlestības deva, jo ir mīlošas vecmammas. Te ir savējie,» saka Lauris.

Gribējās dot dēlam izpratni par to, kas ir mājas, jo uz jautājumu — ko darīsim brīvdienās? — puika vienmēr atbildēja: nekur nebrauksim, paliksim mājās. Reiz Lauris bija izdomājis smuku programmu, lai saviem vecākiem parādītu Alpus. Noīrēja auto, sapakojās. Regnārs īgni teica: «Kāpēc mēs kaut kur braucam, paliekam mājās.» Lauris un Anete bija novērojuši, ka puika atplaukst, kad atrodas vienā un stabilā vietā.

Pirms Baltiņi devās mājup, viņi Rīgā nopirka dzīvokli. Nu Regnāram ir sava istaba. Iet dārziņā, apmeklē pulciņus, kas ir par pieņemamākām cenām nekā Vācijā.

Lauris otro mēnesi strādā Ernst & Young. Tas ir darbs biznesa konsultāciju jomā. «Man patīk, ka strādāju starptautiskā uzņēmumā, kur jūt pasaules elpu. Vācijā sapratu, ka vēlos pilnveidoties, un tagad ir iespēja. Nav viss slikti Latvijā, ir daudz iespēju izaugsmei.» Laurim arī gribas piedalīties savas valsts veidošanā, jo citādi atbrauc pie visa gatava. «Turpini būt iebraucējs. Savā zemē ir labi. Tas nav nekas īpašs, tas ir forši.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Veloceliņu. Tādus, pa kuriem var droši braukt ar bērnu. Vācijā bija labs celiņu tīkls ārpus pilsētas. Gribētos, lai arī Rīgā, izbraucot no centra, ir iespēja ar dēlu izbraukt pāris kilometrus. Kā atpūtas braucienā, nevis pa pilsētu no punkta A uz B. Kustēties taču ir svarīgi!

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Vācu valoda. Gan Lauris, gan Anete to zina sarunvalodas līmenī.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Lai cilvēki ir atbildīgāki un drošāki tajos brīžos, kad redz kādas nebūšanas. Piemēram, ja kāds blakus nomet izsmēķi, vācietis par to aizrādīs. Lauris vēlētos, lai attieksme pret īpašumu Latvijā ir tāda kā Vācijā — ja tev tas pieder, jāatrod veids, kā turēt to sakoptu.

Foto — Ieva Salmane

Sentimentāla lieta, ko atveda līdzi
Laurim tie ir divi māla alus kausi no Tegernsee alus darītavas pie Alpiem, Anetei — velosipēds un antīks vācu dīvāns. Regnāram — atmiņas par draugiem.

Uz mīļu vietu

Astoņus gadus Nora dzīvoja vīra Kristofa dzimtenē Francijā, bet tā arī neatrada darbu, kas ļautu viņai profesionāli pilnveidoties. Tāpēc Kristofs ierosināja — braucam uz Latviju!

Kristofs un Nora kopā ar abu dēlu Rafaelu Latvijā atgriezās šovasar. Ne tik daudz aiz ilgām pēc mājām. Kristofs Ferebēfs (Ferreboeuf) ir francūzis, arī piecgadīgajam Rafaelam mazliet skumji, jo mīļie vecvecāki, tāpat kā kalni un pirmie draugi, palika Francijā. Bet Nora Ferebēfa ir latviete, kurai astoņu gadu laikā šajā valstī tā arī neizdevās izveidot tik interesantu profesionālo dzīvi, kāda tā bija Latvijā. Lai Nora nenonīktu, ģimene pēc ilgām pārdomām nolēma no Provansas pilsētiņas Lakanurgas (La Canourgue) pārcelties uz Liepāju. Vienkārši tas nebija, un ne visi viņus sagaidīja atplestām rokām. Taču Ferebēfi ir pārliecināti — būs labi!

Satikās lidostā

Kristofs latviski runā ļoti labi. Uz Latviju atbrauca pirms 13 gadiem. «Pirmo reizi satikāmies lidostā,» atceras Nora. Viņai toreiz bija uzticēts sagaidīt brīvprātīgo kultūras dzīves rīkotāju no Francijas, kurš bija jāaizved uz Dobeles rajona Penkules ciemu. Nora toreiz tur dzīvoja.

Protams, Kristofs nebija sapņojis par dzīvi Penkulē. Pieteikdamies brīvprātīgo darbam Erasmus+ programmā, viņš gribēja braukt uz kādu no Skandināvijas valstīm. Bet 2005. gadā nav bijis neviena projekta brīvprātīgo darbam ziemeļvalstīs. Savukārt jaunajās Eiropas Savienības valstīs darba bija daudz, un Kristofs piekrita strādāt Latvijā. Tā atbraucis, viņš Rīgas lidostā iepazinās ar Noru. Bez iedziļināšanās sentimentālās atmiņās tāpat skaidrs — viņi kļuva par svarīgākajiem cilvēkiem viens otram.

Desmit mēnešus Kristofs nostrādāja Penkulē, pēc tam vēl četrus gadus — Rīgā, Francijas vēstniecībā. Nora savukārt šajā laikā pabeidza Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāti un sāka strādāt Valsts izglītības attīstības aģentūrā Rīgā.

Tie nebija ekonomiskie apsvērumi, kuru dēļ pāris 2010. gadā nolēma pamest Latviju. Abiem bija labi apmaksāts darbs, turklāt Nora savējo joprojām atceras kā labāko, kas viņas karjerā bijis. Taču Kristofs juta nepieciešamību pilnveidot zināšanas programmēšanā un datu apstrādē, turklāt viņam tīri cilvēcīgi gribējās atkal padzīvot dzimtenē, satikties ar mammu, tēti un draugiem. «Bet man vajadzēja piedzīvojumus! Tik vienkārši,» atceras Nora. «Es arī gribēju iepazīt Kristofa valsti, tās kultūru, iemācīties franču valodu.»

Izglītība ir, darba nav

Pirms braukt uz Franciju, abi nolēma piepildīt sapni iepazīt daļu plašās pasaules — piecus mēnešus atvēlēja ceļojumiem pa Dienvidameriku. Kad alkas redzēt svešas zemes bija remdētas, Kristofs ar Noru dzīvoja Francijas pilsētā Levigānā (Le Vigan) bet vēlāk Kristofa programmētāja darba dēļ pārcēlās uz vietu netālu no Aviņonas.

«Man bija jāstrādā kalnos, smukā vietā, varbūt pat visskaistākā vietā pasaulē. Bet tur, kur mēs dzīvojām, gandrīz nebija citu cilvēku. Ar laiku dzīve kļuva par vienmuļu,» stāsta Kristofs. Tāpēc jaunā ģimene pārcēlās pie Kristofa vecākiem mazā pilsētiņā Lakanurgā, kas ir Mandas apgabalā. Kristofs un Nora bija sagaidījuši pasaulē ierodamies Rafaelu, un mazuļa lološanā varēja iesaistīties arī viņa «mamī» un «papī».

Brīnišķīga dzīve cilvēkiem, kuri atraduši viens otru. Vienīgā liga — gadi gāja, bet Nora tā arī neatrada darbu savā profesijā. «Absolūti ne,» viņa saka kategoriski. Toties izmēģināja citādas nodarbošanās: ātrās apkalpošanas ēstuves kasiere, kempinga administratore, skolotāja palīdze. Pēdējā darbavieta pirms pārcelšanās uz Latviju bija siera ražotnē. Nora saprot, ka Francijā varēja neuztvert nopietni viņas ekonomistes bakalaura grādu, kas iegūts lauksaimniecības augstskolā. Tulūzas Universitātē viņa ieguva arī bakalaura grādu angļu valodā, bet tas nepalīdzēja labāka darba meklējumos. «Darba devēji vienmēr deva priekšroku tautiešiem. Godīgi runājot, Francijā nesaskatīju izaugsmes iespējas,» mazliet skumīgi stāsta Nora. Redzot sievas nogurumu pēc darba siera ražotnē un zinot, cik ļoti viņai gribas profesionālajā ziņā pilnveidoties, tieši Kristofs pirmais ieminējās — varbūt braucam atpakaļ uz Latviju?

Ģimene par to spriedusi mēnešus sešus. Esot apsvērta arī iespēja pārcelties uz kādu no Francijas lielpilsētām, Beļģiju vai Šveici. Kristofam ir savs programmēšanas uzņēmums, viņš var strādāt jebkurā vietā, kur ir ātrs internets. Rakstīts pat garš saraksts ar plusiem un mīnusiem, tomēr Nora saka: «Galu galā pieņēmām emocionālu lēmumu. Mēs gribējām atkal dzīvot Latvijā.»

Grūti, bet vienlaikus — labi

Kāpēc viņi izšķīrās palikt Liepājā, nevis Rīgā, kur abi pirms prombraukšanas bija dzīvojuši? Atbilde ir atbruņojoši vienkārša — Liepāja ir mīļāka.

Taču ģimene nezināja, cik grūti šajā pilsētā sameklēt brīvu mājokli un vietu bērnudārzā. Mēģinājumi kaut ko atrast, pašiem esot Francijā, bija nesekmīgi. Ferebēfi ieradās Liepājā jūlija beigās, kad pilsētā pie jūras visi brīvie mājokļi izīrēti atpūtniekiem. Neviena tukša kaktiņa — ne slikta, ne laba, nekāda. Kādu laiku Nora, Kristofs un Rafaels paciemojās Penkulē pie Noras vecākiem, mazliet padzīvoja pie draugiem Rīgā, bet pāris naktis nācās arī pārnakšņot teltīs. «Ai, mums gribējās apceļot Latviju un patīk nakšņot teltīs,» Nora to neuzskata par lielu bēdu. Divas nedēļas ģimene meklēja, kur palikt, līdz beidzot ar draudzenes palīdzību atrada īrējamu dzīvokli Rožu ielā, kura īpašniece atļāva ģimenei tajā arī deklarēties.

Kamēr nebija mājokļa, nebija arī drošības, ka Rafaelam būs vieta bērnudārzā. Liepājnieki savas atvases rindā uz bērnudārza pieraksta jau drīz pēc viņu piedzimšanas. Bet — kā rīkoties reemigrantiem, atklājot, ka bērnudārzi pilni? «Mēs jau bijām ceļā uz Latviju, kad zvanīju uz vienu no Liepājas privātajiem bērnudārziem cerībā, ka tur būs atbrīvojusies vieta. Bet nebija, un mēs iebraucām Latvijā, nezinot, ies Rafaels bērnudārzā vai ne,» stāsta Nora. Ar Kurzemes reemigrācijas jautājumu koordinatores Kristīnes Smilgas palīdzību uz laiku atrasta vieta kādā privātā bērnudārzā. Tiklīdz ģimene deklarējusi savu dzīvesvietu un pieteikusi Rafaelu rindā uz vietu pašvaldības dārziņā, jau nākamajā dienā uzzināja, ka Rafaels tiek laipni gaidīts Pūcītē.

Bijuši nelieli uztraukumi, kā puika iekļausies latviešu bērnu pulciņā, bet tas zēnam nav sagādājis grūtības. «Dārziņš ir vislabākais valodas attīstīšanai. Francijā es ar Rafaelu runāju latviski, bet viņš man parasti atbildēja franču valodā, kurā iestarpināja pa latviešu vārdam. Tagad viņš runā tādā latviešu valodā, kādā runā latviešu bērni. Mīļi!» Nora ir priecīga.

Negaidītas un lielas grūtības Kristofam sagādāja uzņēmuma konta atvēršana Swedbank. Pārceļoties uz Latviju, Kristofs slēdza savu uzņēmumu Francijā, lai varētu to reģistrēt Latvijā. Tas neesot bijis grūti. Bet, kad vajadzēja atvērt bankas kontu dažādu valūtu naudas pārskaitījumiem, bankā pieprasīti dokumenti no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Uzņēmumu reģistra, līgumi ar sadarbības partneriem un pat laulības apliecība. Kā ārvalstniekam Kristofam pieprasīta 200 eiro liela nodeva par to, ka bankas darbinieki izvērtē viņa uzņēmumu, un Kristofs to uzskata par laupīšanu. Bankas darbinieki arī brīnījušies, kāpēc Kristofs savu uzņēmumu reģistrē Latvijā, ja reiz tas jau reģistrēts Francijā. «Teicu: tāpēc, ka mans bērns te ies bērnudārzā, es te dzīvošu, tāpēc maksāšu nodokļus Latvijā! Uz mani skatījās tā,» Kristofs pabeidz teikumu, piedurot pirkstu pie deniņiem. To, ka daudziem latviešiem godīgums pret savu valsti nav tik pašsaprotams kā vairumam franču, Nora aptvērusi, maksājot uzņēmumam par mantu pārvešanu. «Kad pateicām, ka maksāsim ar pārskaitījumu, pieteica, lai pieskaitām rēķinam PVN,» atceras Nora. 

Par laimi, slikto iespaidu mazinājuši cilvēki, ar kuriem Kristofs iepazinies Kurzemes Biznesa inkubatora izveidotajā kopstrādes birojā Vecliepājā. Draudzīgs noskaņojums, dažādi mācību semināri un pasākumi — tas Kristofam patīk. «Es jau Francijā biju trīs gadus nostrādājis mājās. Sapratu, ka ir grūti strādāt un dzīvot vienā vietā,» viņš saka.

Nora gan joprojām ir sava ideālā darba meklējumos. Pašlaik vakaros vada angļu un franču valodas nodarbības tālākizglītības skolā Pure Academy. Tik daudz kā siera ražotnē nenopelna, tomēr ir priecīga — palīdzēt cilvēkiem apgūt svešvalodu esot ļoti interesanti, viņa uzzina daudz jauna par mācību metodēm, kas izmantojamas svešvalodu apguvē. «Man gan patiktu darbs, kas būtu saistīts ar starptautiskajām attiecībām,» viņa saka. Tad, kā mēģinot savas vēlmes piezemēt, piebilst, ka, ja vajadzēs, strādās arī lielveikalā. Tomēr balss nodod — gribētos ko vairāk.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
«Kalni, draugi un Kristofa ģimene. Vēl ne, bet drīz sāks pietrūkt franču vīna un vītinātās gaļas. Mandā bija arī dažas miera oāzes, kur mums patika pastaigāties un atpūsties.»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Nora iemācījās gatavot daudzus garšīgus ēdienus pēc Francijā populārām receptēm. Vissvarīgākais no tā visa — gardi un daudzveidīgi salāti pagatavojami arī bez majonēzes.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Francijā ir pašsaprotami kafejnīcās un restorānos pasniegt dzeramo ūdeni, par ko nav jāmaksā. Kristofs gribētu, kaut Liepājā būtu vairāk gājēju ielu lēnām pastaigām un ielu kafejnīcām. Rīgā pietrūkst park&ride vietu, kas ļautu atstāt mašīnu pilsētas pievārtē, lai Rīgā iebrauktu ar sabiedrisko transportu. Kādreiz Kristofs domāja, ka Rīgā šādu autostāvvietu nav auksto klimatisko apstākļu dēļ, līdz atklāja — Helsinkos ir gan park&ride parki, gan pusotru kilometru garš tilts, pa kuru drīkst pārvietoties tikai riteņbraucēji, gājēji un tramvaji. Tātad jāmaina domāšana.

Foto — Ieva Salmane

Sentimentāla lieta, ko atveda līdzi
Dudū, ko latviski varētu saukt par bērnu mīļlupatiņu, ko mazulim pieglaust pie vaiga pirms gulētiešanas. Kad Rafaels piedzima, viņa franču vecmāmiņa sagādāja viņam «dudū», bez kāda neesot uzaudzis neviens franču bērns. Rafaela «dudū» ir daudz mīļots un mazgāts. 

Satikušies lielveikalā

Novembra vakarā pirms pieciem gadiem Mārtiņš strādāja Zolitūdes Maxima kasē, bet Jūlija ar audžumeitu Diānu tur iepirkās. Klāt pienāca kaimiņiene Aļona ar vīru Andreju. Kā tagad klājas tiem trim no viņiem, kas izdzīvoja pēc veikala jumta iebrukšanas?

Mārtiņa smalkos, garos pirkstus atkal rotā iemīļotie sudraba gredzeni. Vienu taisījis pats, viens uzdāvināts 16. dzimšanas dienā, Nameju gan nācies pirkt par jaunu. Mediķi to pārgrieza pirms pieciem gadiem, cīnoties par puiša dzīvību. Glābēji viņu, pēdējo dzīvo lielveikala Maxima traģēdijā cietušo, ap plkst. 3 naktī izraka no drupām. Mārtiņa ķermenī faktiski salauzts bija viss. Klusais puisis, Zolitūdes veikala kasieris, tomēr izrādījās viens no retajiem veiksminiekiem 2013. gada 21. novembra traģēdijas sāpju jūrā. Tā sev līdzi aiznesa 54 cilvēku, arī trīs glābēju dzīvības.

Atpūšas retro volgā

Tādā pašā tumšā, mitrā novembra vakarā kā toreiz satiekamies Slokā, kur 29 gadus vecais Mārtiņš Plāsis padomjlaiku mājā mīt ar vecākiem Marutu un Imantu. Tik vēlu ierodos tāpēc, ka puisim jāpaspēj atgriezties no darba. Viņš stāv durvīs uzvalkā un baltā kreklā, rāmi smaida. Mārtiņš tagad ir «baltā apkaklīte», piegāžu kontroles speciālists Maxima galvenajā birojā Ķekavā. Katru rītu ceļas pussešos, lai ar vilcienu brauktu uz Rīgu, tur sēžas uzņēmuma busiņā un astoņos jau ir darbā. Izskata no veikaliem atsūtītos aktus par bojātiem produktiem, raksta rīkojumus, ja problēmas atkārtojas. Patīk? «Jā, ar papīriem kaut kā ir mierīgāk nekā ar cilvēkiem. Tagad arī viss ir citādi,» viņš runā, mulsdams no sev pievērstās uzmanības.

Vai nebija emocionāli grūti atgriezties uzņēmumā, kurā strādājot notika lielā nelaime? «Nē,» Mārtiņa sejā ir Budas miers. «Ofiss ir kaut kas pavisam cits. Veikalā gan atgriezties būtu grūti. Arī ārstu komisija pateica — nē. Tad Maxima man piedāvāja atbilstoši atļautajai slodzei piemērotu vietu.»

Mārtiņš nav piefiksējis pirmās darba dienas datumu, domā, ka kopš traģēdijas bija pagājuši aptuveni divi gadi. Mājās pat īsti neesot sanācis pasēdēt. «Pēc rehabilitācijas Vācijā bija nedēļa laika, lai atpūstos, tad uzreiz — Vaivari, arī Jaundubulti. Kad beidzās rehabilitācijas — datorkursi Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, pēc tam darbs.»

Ārstiem vēl ir jāatrādās, taču ķirurgi sakot, ka ir izdarījuši visu iespējamo, bet ar neiespējamo neesot vērts riskēt. Piemēram, abu roku pirksti atkal kustas, tikai vairs ne tik veikli, lai atsāktu spēlēt ģitāru. Dažus akordus var uzsist, tad kreisā roka nogurst. Cits hobijs — tautas dejas — arī bija jāmet pie malas, jo ne tikai rokas, bet arī kājas vairs nav tik stipras, lai, piemēram, paceltu gaisā meiteni.

Taču Mārtiņš, tāpat kā intervijā gadu pēc katastrofas, kad tikko bija atsācis staigāt, nesūdzas, bet cenšas runāt par priecīgo.

Latgalē pie Varakļāniem, kur dzīvo vecvecāki, tagad stāv viņa «lielo puišu rotaļlieta». 1973. gada volga. «Sākumā bija sapnis par kādu vecu amerikāņu mašīnu, bet tādām te detaļas ir grūti pieejamas, izdomāju uztaisīt kaut ko no «vietējās» tehnikas.

Atradu netālu no savas darbavietas. Melna, sarkans salons,» puiša sejā pazūd dienas nogurums. «Vēl vienu volgu izglābu no lūžņiem, domāju ielikt jaudīgu motoru, būs tāds mazs «amerikānis». Pats visu laboju, skrūvēju — ko es nevaru, palīdz kāds cits. Tas attīsta roku kustības. Ārsti man ieteica savus vingrinājumus, es izdomāju savējos,» viņš iesmejas.

Volga ir ēdelīga, meistars izbrauc ar to, kad ir labs garastāvoklis vai ciemos ieradušies draugi. Apjautājoties, kāpēc tik aizrautīgs auto fans nedodas ar mašīnu uz darbu, gan atklājas dzīves patiesība. Galvenais iegansts pat nav vilciena bezmaksas biļete, kas pienākas par invaliditātes grupu. Ar mašīnu katru dienu pārvietoties Mārtiņam vairs neatļautu veselība. «Tā kāja, kas uz pedāļa, ātri nogurst, kādreiz arī kreisā roka nogurst uz stūres. Ar motociklu ir vieglāk.» Un īpaši aprīkota mašīna? «Bet tad jau sanāks sabojāt visu mašīnas skaistumu,» viņš attrauc. Ir redzams — nav vēl īsti pieradis pie šādas domas.

Mārtiņš katru gadu iziet rehabilitācijas kursu Vaivaros, tuvu mājām. «Turpinu, lai nepasliktinātos. Sekas ir jūtamas. Sāp. Citreiz slodzes, citreiz laika maiņas dēļ, citreiz tāpat no sevis. Peldēties un staigāt pa zemi basām kājām nevaru, katru akmenīti jūtu kā adatu.»

«Nopirku peldkurpes, bet viņš baidās, ka ar tām baseinā slīdēs,» ierunājas mamma Maruta, visu laiku klusiņām sēdējusi blakus. Tas gan neesot salīdzināms ar situāciju pirms pieciem gadiem. Tad neiropātiskās sāpes vairāk cietušajā labajā kājā un rokās bija tik šausmīgas, ka mamma gultā gulošajam puisim nevarēja roku pielikt, viņš kliedza. «Izrādās, viņam ir bijis arī galvaskausa plīsums, bet uz kopējā fona to neievēroja. Mārtiņš pats atklāja — ar pirkstu brauca, nelīdzena piere!»

Bērnudārza audzinātāja tepat Slokā, dziļi ticīgs cilvēks, arī Maruta, ātri airējas prom no smagām tēmām. Brīnišķīgais dakteris Māris Krūmiņš! Kaimiņu un pat gluži svešu cilvēku atbalsts, apjautāšanās un lūgšanas par Mārtiņu ne tikai Jūrmalā, bet arī Latgales laukos. Kolēģe Dace Grase no Maxima uzņēmusies šefību. Braukusi ciemos, kad palicis labāk, piedāvājusi darba variantus. Jauko kolēģu dēļ puisis nevairās doties uz Zolitūdi traģēdijas atceres dienā, tā parasti izvēršoties par tādu kā savējo salidojumu.

Jā, Mārtiņš lielās līnijās atkal jūtas tā kā visi, nedzīvo ar pretsāpju zālēm, kas sākumā bija jādzer viena pēc otras. «Biju pie tām tabletēm tā pieradis, ka nekādu efektu vairs nejutu. Pats vienkārši izlēmu nelietot,» nosaka stingri.

Jautāts par nākotnes plāniem, brīdi aizdomājas. Jau atvadoties, it kā nevēlēdamies melot, ātri atklāj: sava ģimene un privātmāja. Maxima viņam ir izmaksājusi kompensāciju par smagajiem ievainojumiem, nauda īstajā brīdī noderēs.

Zolitūdes meitenes. No kreisās: Aļona Burve-Želudkova, kas traģēdijā zaudēja vīru, Sņežanai Vasiļjevai gāja bojā audžumāte, Aļonas meitai Elzai — tēvs, Danielai Burdukevičai — māte, bet vecmāmiņai Ludmilai Larkinai — meita. Foto — Gints Ivuškāns

Psihologu aizstāj bērni

Dzīvoklī Zolitūdes deviņstāvenē tikai 10 minūšu gājienā no sagruvušā lielveikala nedēļu pirms smagās gadadienas nevalda tik harmoniska atmosfēra. Nekāda nauda vairs nespēs atsaukt atpakaļ Jūliju Burdukeviču, meitu pensionārei Ludmilai Larkinai un mammu Danielai, Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas 4. kursa studentei. Trīsistabu dzīvoklī mīt arī vectētiņš Genādijs un Jūlijas audžumeita Sņežana Vasiļjeva, 11. klases skolniece. Viņa kopā ar māsu Diānu nāca pūrā Jūlijas dzīvesbiedram. Audžumeiteņu tēvs vairs šeit nedzīvo, bet Diāna pēc pilngadības sasniegšanas devusies pie tantes uz Angliju, strādā, ir saderinājusies. Toties gluži par otrajām mājām dzīvoklis kļuvis kaimiņienei Aļonai Burvei-Želudkovai.

Liktenis izspēlēja briesmīgu scenāriju. Mirkli pirms traģēdijas Aļona un viņas vīrs Andrejs veikalā satika kaimiņienes Jūliju un Diānu, kas bija tikai aši ieskrējušas pēc matu krāsas mammai un saldējuma meitenēm. Patērzēja, Aļona, nesen pārcēlusies atpakaļ uz savu bērnības mikrorajonu, vīru iepazīstināja ar pusaudžu gadu draudzeni Jūliju, aicināja atnākt uz tēju. Tā arī bija viņu pirmā un pēdējā tikšanās. Tagad Andrejs un Jūlija netālu viens no otra guļ Bolderājas kapos. Viņai bija 37 gadi, Andrejam — 43, abi dzimuši novembrī.

Burvji jau bija izgājuši cauri kasēm, kamēr vecmāmiņas Ludmilas «meitenes» vēl nevarēja izvēlēties saldējumu. Iegrūstot griestiem, Aļonas acu priekšā bojā gāja mīļotais vīrietis, bet 14 gadus vecajai Diānai — audžumāte, kam viņa bija pieķērusies no sešu gadu vecuma. Lai arī mūsu tikšanās mērķis nav vēlreiz pārskatīt traģiskās dienas notikumus, no iesaistīto atmiņas tie nav izdzēšami. Aļona pat atceras, ka kasē redzējusi arī Mārtiņu. Atzīstas: kādu brīdi nav varējusi sev piedot ne tikai daļu pirkumu, pēc kuriem tajā dienā nemaz nebija nepieciešamības, bet pat to, ka apstājusies parunāt ar Jūliju. Ja nebūtu šīs tikšanās, viņi iegruvuma brīdī jau būtu prom no kasu zonas, kas katastrofā cieta vissmagāk. Un arī Jūlija ar Diānu, iespējams, būtu drošībā. Bet Ludmilas  ausīs joprojām skan Diānas izmisīgais kliedziens telefonā: «Maxima sabruka! Mamma…»

Abām ģimenēm šie pieci gadi bijuši grūtākie dzīvē.

«Pie cietušajiem piedāvātā bezmaksas psihologa gājāt?» iejautājos. «Ai, nu kādi tie psihologi!» Ludmila atmet ar roku. «Bija jābrauc uz 1. slimnīcu, tur psiholoģe lika atvest fotogrāfijas ar meitu, iztaujāja. Man sākās histērija, atbraucu mājās, asinsspiediens augšā. Teicu Aļonai: «Kam man tas viss, kad gribēšu, pati atvēršu albumu, izraudāšos, atcerēšos. Man taču apkārt ir tik daudz cilvēku, ar ko parunāt. Kāpēc lai svešs cilvēks līstu manā dvēselē?» Viņa ar mazmeitām Danielu un Sņežanu gan paraudot, gan pasmejoties. «Piemēram, atceramies, kā Juļeņka ar meitenēm gāja uz Centrāltirgu pirkt krūšturus. Pacēla gaisā, izpleta — krūtis viņai bija lielas — , un meitenes skrēja prom: «Mamma, ko tu, mums kauns!»»

Arī Aļona psihologa konsultāciju vietā izvēlējusies sarunas ar draugiem un kaimiņieni Ludmilu.

«Satiekamies, iedzeram kafiju, paraudam, parunājam par bērniem. Viņai no Andreja ir Elziņa un Renātiņš, puika ir viena vecuma ar mūsu Daņečku,» stāsta vecmāmiņa.

Cilvēki viņai jautājuši: «Negribi samainīt dzīvokli uz citurieni?», bet sieviete nav bijusi tam gatava. «Nu kā es samainīšu, mēs te visi kopā! Man pat ir bijusi sajūta, ka Juļeņka mūs apciemo. Vienu brīdi mani katru dienu kratīja drudzis, ātrās palīdzības brauca viena pēc otras. Un tad es pēkšņi sajūtu — viņa mani apskauj, sasilda, man atkal paliek labi.» Ludmila ieved Jūlijas bijušajā istabā, kur divvietīgā gultā tagad guļ abas meitenes. «Mēs pat sakām «Jūlijas balkoniņš». Viņas zilonīšu kolekcija…» Jūlija strādāja par pārdevēju zooveikalā un ļoti mīlējusi dzīvniekus, traģēdijas dienā viņai bija brīvdiena. Ar naudu mūžīgi bijis jāknapinās, bet plastmasas un porcelāna nieciņiem tā atlicināta. Tagad kolekciju turpina meitenes, tā sekcijā jau aizņem trīs plauktus.

Pēdējo zilonīti no Āzijas atvedusi Daniela, bez piecām minūtēm deju pedagoģe, kam ir mammas ieslīpās acis.

Viņa ar dejošanu aizraujas jau kopš triju gadu vecuma. «Tagad Dana dejo ansamblī Karuseļ. Septembrī uzstājās Ķīnā. Visu, par ko mēs ar Juļu esam sapņojušas, Danočka ir izpildījusi.» 2014. gadā, gadu pēc mammas nāves, Jūlija ansamblī Arabeska nodejojusi pirmo solo deju — Lūgšana. «Cik smagi tas bija! Pēc Maximas viņa kādu brīdi vispār nevarēja padejot, teica: «Vecmāmiņ, es dejoju un man liekas, ka griesti tūlīt iebruks.» Viņai palika slikti tieši Juļas mīļākās dejas laikā. Tā bija Austrumu deja, ko Dana dejoja ar vēdekļiem.»

Maxima krimināllietas tiesas sēdes ir elle Aļonai un Ludmilai. «Visi apsūdzētie taču tur ir «nevainīgi»!» viņas runā vienbalsīgi. Vēl kāda likteņa ironija, Aļonai, pēc izglītības medmāsai, ar vīru pirms traģēdijas piederēja apsardzes firma, kas arī uzstāda signalizācijas. Viņi labi pazinuši Zolitūdes Maxima apsardzes vadītāju. «Pirmais, ko tajā dienā satikām Maxima, bija apsardzes priekšnieks Igors Vītols. Bijām zooveikalā nopirkuši barību saviem suņiem, vēl piegājām pie Vītola: «Te ir čeks, ar visu barību ieiesim veikalā.» Viņš pasmaidīja: «Jā, ejiet vien!» Andrejs vēl brīnījās, kāpēc pie ieejas nav groziņu. Izrādās, tie bija aiznesti citur pēdējās evakuācijas laikā. Cilvēki atkal tika ielaisti,» satraukti runā Aļona. «Vismaz savam kolēģim viņš varēja pateikt: «Nesen mums te skanēja signalizācija, darbinieki pēta un pagaidām nesaprot, kas notiek.» Tagad zinu, ka signalizācija skanēja visu dienu, tiesā ir žurnāls par to. Stundu pirms traģēdijas signalizācija tika atslēgta.»
Tiesai viņa lūgusi iespēju iztaujāt Vītolu, bet viņš uz sēdēm neierodoties. Procesā nav aculiecinieks, bet cietušais. «Viņam esot dažādas traumas, advokāts katru reizi min citu diagnozi. Es taču atceros, kur viņš atradās, kad notika traģēdija. Tajā zonā nopietni savainoties nevarēja. Ja nu vienīgi viņš tika traumēts, kad no sagruvušās frizētavas izlīda friziere un iekrāva viņam pa purnu. To viņa pati liecināja tiesā.»

Ludmila un Aļona juridiski ir cietušo statusā, jo ir pazaudējušas tuvākos radiniekus. Ir saņēmušas Maxima izmaksāto kompensāciju, kas bojāgājušo ģimenēm bija 100 000 eiro.

«Visi domā, ka šo samērā lielo summu izsniedz vienam cilvēkam, bet tā ir ģimenei. Piemēram, Aļonas gadījumā summu sadala astoņi cilvēki,» stāsta Ludmila. Viņa ar vīru par izmaksāto naudu vispirms nopirka auto Danai. «Lai būtu dāvana no māmiņas! Viņa visu laiku skrien uz mēģinājumiem Salaspilī, tur viņai ir augstskolas prakse.»

Ludmilai kompensācija palīdz izdzīvot, jo viņas Krievijas pensija ir niecīga — 90 eiro. Viņa atzīstas, ka savulaik vieglprātīgi atteikusies no Latvijas pilsonības, lai pēc Krievijas likumiem varētu pensionēties 55 gadu vecumā, uzņemties mājas rūpes. «Man taču bija jāgatavo ēst septiņiem cilvēkiem, vēl joprojām nemāku taisīt mazos daudzumos.»

«No kompensācijas vēl jāatrēķina advokāta pakalpojumi,» precizē Aļona. Arī viņa pašlaik nestrādā, iet uz visām tiesas sēdēm, aktīvi darbojas cietušo atbalsta biedrībā Zolitūde 21.11 «Par laimi, mums bija savs ģimenes advokāts, nevis Aldis Gobzems. Viņš nav ieradies uz tiesu jau pusotru gadu. Kāpēc? Laikam viņam vairs negribas, nav interesanti. Acīmredzot uz mūsu rēķina viņš virzīja savu politisko karjeru. Klientiem apsolīja, bet neizdarīja,» Aļona ir dusmu pilna. «Jau agrāk klienti bieži vien nevarēja viņu sazvanīt, tā vietā zvanīja man. Klientus, un tādi ir apmēram 30, viņš ir atstājis pašā grūtākajā brīdī — tiesā sākas debates, bet viņa vairs nav. Un lai tikai nesaka, ka cilvēki nemaksāja, — par palīdzību krimināllietā visi viņam maksāja procentus,» apgalvo Aļona. «Cilvēki viņam noticēja, jo bija šoka stāvoklī. Atnāk advokāts: es jums bez maksas palīdzēšu. Pēc tam klusiņām sākas līgumu parakstīšana, katram tiek prasīta kāda summa. Kad par to sāku rakstīt viņa sociālo tīklu profilā, viņš mani nobloķēja. Nobloķēja cilvēku, kas ir viens no svarīgākajiem Zolitūdes cietušo biedrībā! Kas tas būtu par premjeru? Ko nozīmē viņa solījumi?»

Aļona saņēma kompensāciju arī par traumām, jo viņas kājas traģiskajā dienā bija smagi sasistas un piedzītas ar plīstošajiem stikliem. Cietušo ievainojumi tikuši vērtēti ar summu no 25 līdz 70 tūkstošiem eiro, viņa atklāj, un naudu saņēmuši visi, kas kvalificējās šim statusam. Bez atlīdzības pagaidām palikuši cilvēki, kuri traģēdijas brīdī atradās veikalā, bet guva tikai morālas, nevis fiziskas traumas. «Daži pat gulēja zem gruvešiem un gaidīja, kad viņus izraks. Maxima viņiem kompensācijas ir solījusi, es arī esmu atgādinājusi. Saņēmu solījumu, ka lēmums tiks pieņemts šogad, bet nekā!» runā Aļona. «Zinu, ka Maxima ir ļoti neapmierināta, ka mums ir izmaksāta nauda, bet, lūk, tāda Aļona Burve to apmētā ar kakām. Gribu atgādināt — varat man maksāt miljonu, divus vai trīs — es tik un tā runāšu patiesību. Es vienkārši esmu tāds cilvēks.»

Viedokļi

Anete Miķelsone,
Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas sēžu sekretāre

Kopumā Zolitūdes traģēdijas krimināllietas iztiesāšana norit raiti, šobrīd ir notikušas 147 tiesas sēdes. Tiesas sēdes ir atliktas tikai objektīvu apstākļu dēļ — slimošana vai tamlīdzīgi. Jāņem vērā milzīgais lietas apjoms — 110 sējumi, 877 lietiskie pierādījumi un dokumenti.

No 2016. gada 1. marta, kopš krimināllietā sākta tiesas izmeklēšana, ir nopratinātas 438 personas: 254 cietušie, 158 liecinieki,  12 eksperti, 9 apsūdzētie, 5 juridiskās personas, pret kurām sākts process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu.

Tiesai nācies lemt arī par personu piespiedu atvešanu — pieņemti 11 šādi lēmumi par 28 personām, tajā skaitā 7 cietušajiem un 21 liecinieku.

Šobrīd tiesas procesā ir pauze līdz 6. decembrim, jo prokurori ir lūguši laiku apsūdzības formālai grozīšanai.

Jānis Beseris,
Maxima Latvija Korporatīvo attiecību direktors

Maxima Latvija sniegusi visplašāko atbalstu cietušajiem un turpina to darīt. Pašlaik sniegtā atbalsta apmērs cietušajiem tuvojas 9 miljoniem eiro, ietverot atbalstu gan bērniem, kas zaudējuši vecākus, gan bojāgājušo tuviniekiem un fiziski cietušajiem. Vienošanās par finansiālu atbalstu ir noslēgtas ar praktiski visām bojāgājušo ģimenēm un cietušajiem, kas guva vieglas, vidējas vai smagas fiziskas traumas.

Bērniem, kuri Zolitūdes traģēdijā zaudējuši vienu vecāku, tiek izmaksāts 711 eiro ikmēneša pabalsts līdz pat pilngadības sasniegšanai. Bērniem, kuri traģēdijā zaudējuši abus vecākus, pabalsts tiek maksāts dubultā apmērā.

Tāpat jau pirmajos mēnešos pēc traģēdijas vairāk nekā 300 000 eiro tika izmaksāti cietušajiem un bojā gājušo tuviniekiem neatliekamākajām vajadzībām, smagāk cietušo rehabilitācijai un ārstēšanās izdevumiem.

2016. gada novembrī Maxima Latvija un cietušo pārstāvji panāca vienošanos par finansiālu atbalstu ģimenēm 100 000 eiro apmērā par katru bojāgājušo tuvinieku. Šobrīd uzņēmums ir noslēdzis vienošanos ar praktiski visām bojā gājušo ģimenēm..

Savukārt 2017. gada augustā tika sākta atbalsta izmaksa cietušajiem, kas guva fiziskas traumas, no 5000 līdz 75 000 eiro atkarībā no traumas smaguma pakāpes saskaņā ar ekspertīzēm krimināllietā.

Pašlaik esam sarunu procesā ar biedrību Zolitūde 21.11 un cietušo pārstāvjiem par palīdzības nodrošināšanu arī morāli cietušām personām.

 

Drošībā un bez viesuļiem

Pēc divu gadu prombūtnes Amerikā Lauma Kadiķe (29) atbrauca uz Latviju, lai atpūstos. Siltā vasara ievilka, Lauma atrada darbu un nolēma palikt

Pēc karija un čili smaržo biroju ēkas Jaunā Teika pagalms. Tajā piestājis uzkodu vāģis. Pirmajā stāvā dažādās valodās čalo cilvēki ar pusdienu kastītēm, gaidīdami liftu. Atmosfēra te daudz neatšķiras no kāda biroja Eiropas pilsētā. Jaunajā Teikā mājas atraduši vairāki starptautiski uzņēmumi. Piemēram, Solvay, beļģu kompānija, viens no lielākajiem ķīmiskās rūpniecības uzņēmumiem pasaulē. Latvijas birojā vien strādā 180 darbinieku. Lauma Kadiķe ir viena no viņiem. Staltu muguru, taisni izstieptu roku sveicienā un mirdzošām acīm. Ir viegli sākt sarunu uz tu, jo Lauma jau pirmajā minūtē noķer atnācēja noskaņojumu un raksturu. Personāla vadības speciāliste, kura izstudējusi Latvijas Universitātē psiholoģiju, Somijā mācījusies starptautisko biznesu un divus gadus strādājusi Amerikā.

Apgūt pasauli

«Pirmoreiz aizmuku pusotra gada vecumā. Vecāki jau tad saprata, ka nebūšu mājās sēdētāja. Ciema slota esmu bijusi visu mūžu,» Lauma smejas. No vecāku mājām Iecavā viņa izvācās 16 gadu vecumā, lai mācītos Jelgavā, Spīdolas valsts ģimnāzijā. Īrēja istabiņu pie kādas kundzes un apguva patstāvību. Laumas vecāki novērtēja izglītības lomu, un arī abi brāļi mācījās Spīdolas skolā. «Cik vien atceros, esmu sevi apzinājusies kā kosmopolīti: skatījos ārzemju seriālus, centos vairāk uzzināt par to, kas notiek pasaulē, un gribēju daudz ko redzēt. Man Latvija bija maza daļa no lielā veseluma, un es gribēju apgūt pasauli.»

Jau pamatskolā Laumai bija vēstuļu draudzene no Zviedrijas, un meitenes viena otru apciemoja. Angļu valodu Lauma trenēja apzināti, jo zināja, ka savu dzīvi saistīs ar starptautisko vidi. Vidusskolā, protams, viņa brauca jauniešu apmaiņas programmās uz dažādām valstīm, un bakalaura darbu Latvijas Universitātē rak-
stīja starpkultūru psiholoģijā. Viņa lūkojās uz studijām ārzemēs, jo, pirmkārt, gribēja otru izglītību, otrkārt, urdīja doma, kā tas ir — dzīvot citā valstī. «Varbūt tas ir sapnis, varbūt burbulis, kas jāsaplēš. Bet nepamēģināsi — nezināsi. Negribēju dzīvot ar domu — varbūt citur ir labāk.»

Pilnīgi nejauši pirms trim gadiem viņas ceļi aizveda uz Somiju. Lauma strādāja CVO Recruitment Latvia par personāla atlases speciālisti, bet vasarā pieteicās par brīvprātīgo starptautiskā regatē Tall Ship Race. Iemīlējās jaukā somu burātājā. Kādu laiku abi sarakstījās, un Lauma nolēma doties dzīvot pie puiša un arī studēt. Somijas izglītības sistēma ir pasaulē augstu novērtēta un — bezmaksas. Lauma izturēja visus pārbaudījumus, tika universitātē un 2015.gada rudenī sāka dzīvi Helsinkos. Somijā viņai patika. Dzīves līmenis un kvalitātes standarti — augsti, domāšanas veids tāds, uz ko tiekties jebkurai sabiedrībai.

«Somijā izjutu absolūtu drošību. Varētu iet pa ielu kaila un būtu pasargāta.» Lauma nedomā, ka skaistā ziemeļvalsts ir ideāla, taču citu mērogu apjaust viņai bijis vērtīgi. Somiem savā starpā esot tik labi, ka papildu saites viņi nemeklē, tāpēc daudz draugu vietējo cilvēku vidū viņa neieguva. Ar studentiem no Vjetnamas, Peru, Indijas un Lielbritānijas gan izveidojās labs kontakts.

Pēc septiņu mēnešu dzīves Helsinkos Lauma saņēma ielūgumu uz kāzām Floridā. Precējās viņas draugi — latviete ar vietējo puisi, kuru Lauma labi pazina, jo 2009. gadā bija četrus mēnešus pavadījusi Amerikā. Atgriezties Somijā Lauma negrasījās, tāpēc aicināja savu somu draugu-burātāju braukt līdzi, padzīvot tur. Viņš nevēlējās. «Somija bija laba pieredze, jo sapratu, ka ir kvalitātes standarti, uz ko tiekties. Taču es tur nevarētu dzīvot ilgi. Tāpēc arī negribējās maldināt draugu, sakot, ka padzīvošu un atgriezīšos.»

Amerikā Lauma sāka ar tīklošanu, jo vajadzēja atrast darbu. Gāja līdzi draugiem uz dažādiem pasākumiem un kādā no tiem iepazinās ar uzņēmēju, kurš dzimis Amerikā, bet dzimtas saknes ved uz Taivānu. Brūsam piederēja firma, kas ražo drošības rīkus galdniekiem. Ar Laumu viņš vienkārši pačaloja un — aizrunājās līdz politikai. Pēc nedēļas Brūss zvanīja un teica, ka meklē darbinieku. Paticis ar Laumu parunāties, viņa esot tāda worldy persona, vai vēlas pievienoties komandai. Jā! Un Lauma uz mēnesi atgriezās Latvijā, lai nokārtotu darba vīzu.

Nelielais piecu cilvēku uzņēmums darbojās intensīvi un auga. Lauma kā projektu vadītāja un reizē arī personiskā asistente palīdzēja ikdienas darbos: rūpējās par vadītāja biznesa braucienu plānošanu, piegādāja pusdienas, atbildēja uz klientu jautājumiem, palīdzēja rīkot izstādes, apstrādāja pasūtījumus Amazon.com, palīdzēja sakārtot iepirkumu procesus. Pat atlasīja četrus darbiniekus. «Darbs mani aizrāva. Alga? Ne tāda kā Amerikā, bet es dzīvoju kā latviete, tāpēc man pietika,» saka Lauma.

Divi gadi pagāja nemanot. Bez lielām skumjām pēc mājām, jo parunāt latviski viņa varēja gan ar draudzeni, gan virtuāli ar ģimeni. «Man prieks, ka ikviens latvietis pasaulē ir latvietis un lepojas ar savu valsti,» Lauma priecīgi uzskaita dažādus lepnuma iemeslus: kultūra, Dziesmusvētki, tirgū pie tantes nopirkti ekoloģiskie tomātiņi, lai iegūtu brīvību, cilvēki sastājās Baltijas ceļā utt.

Lauma būtu vēl palikusi Amerikā, bet beidzās darba vīza. Brauca uz Latviju ar domu, ka vasarā atpūtīsies un pa to laiku iegūs jaunu vīzu. Bet nemaz tai nepieteicās. «Man bija stress, nenoteiktības sajūta. Ko tālāk?» Lauma atceras. Vasara bija tik silta un fantastiska, draugi tik sen neredzēti, ka vairs negribēja nekur doties. «Dzīvoju lauku sētā pie vecākiem, gāju uz pasākumiem.» Lai arī Amerikā viņu gaidīja draugs, atbraucis uz Latviju, viņš saprata, ka šeit tomēr nepaliks. Nācās abiem samierināties ar šķiršanos. «Florida nav vieta man. Biju nogurusi no tās vides, kur visu mūžu staigāt flipflopos šķiet O.K. Ja būtu citā štatā, varbūt vairāk pacen-stos, lai iegūtu vīzu un atgrieztos.»

Lauma jau bija domājusi par to, ar kādiem noteikumiem atgrieztos Latvijā. Viņas redzeslokā bija pieci starptautiski uzņēmumi, kuros labprāt strādātu un darbs būtu pakāpiens karjerā. Sakritība — par vienu pastāstīja bijusī kolēģe, uzaicinot Laumu pusdienās. Lauma pieteicās uz vakanci Solvay. «Šo darbu es nedabūtu, ja pārliecināti neteiktu, ka neiešu uz kompromisu par algu, nedarīšu vēl dažas lietas. Pašpārliecinātību es ieguvu Amerikā,» Lauma smaida un piebilst, ka latviešiem nav raksturīgi sevi pietiekami augstu novērtēt un ar to lepoties. Pašiem šķiet, ka tā ir lielīšanās, taču «tas ir tikai faktu izklāsts par to, ko esi darījis un māki.» Darbs Solvay Laumai patīk. Viņas pienākums ir pārrunas ar iespējamajiem darbiniekiem, motivēšana, vadītāju un darbinieku atbalsts, kā arī darba devēja zīmola veidošana Latvijā. Solvay visā pasaulē strādā ap 26 000 darbinieku. Uzņēmums iesaistījies kustībā Latvija strādā, kurā apvienojušies vairāk nekā 50 darba devēji, lai veicinātu reemigrāciju un līdz ar to arī ekonomisko izaugsmi.

Trīs gadu laikā, dzīvojot ārpus Latvijas, Lauma sapratusi, ka var izdarīt visu, ja patiešām dara. «Ja izdomāju, ko vēlos, tad daru visu, lai to iegūtu. Apzinu, kādi resursi vajadzīgi, un izdaru.» Gribēja uz Ameriku, atrada juristus un nokārtoja vīzu. Gribēja darbu — atrada. «Jā, emocionāli bija augšas un lejas, bet izdarīju to, jo man bija mērķis. Latvieši bieži aizmaldās kā tāds Sprīdītis purvā maldugunīs, jo nav skaidra mērķa.»

Pirmos mēnešus uz darbu Rīgā Lauma braukāja no Iecavas, kur «ģimenei ir šķirnes trušu saimniecība, tātad riktīgi lauki». Nu ir izremontējusi īres mitekli netālu no darba un tikusi pie kaķēna. Katru rītu, izejot uz ielas, Lauma jūtas droši. «Nevis kā Amerikā, kur katram otrajam ir ierocis un var pēkšņi nošaut.» Divu gadu laikā Floridas štatā vien bija trīs apšaudes skolā un divi orkāni, tāpēc Lauma izbauda Latvijas dabu un to, ka «pašiem sava maza, mierīga zeme, kurā var atrast iespējas». Droša, ar labu ēdiena kvalitāti, tikai vēl jāvairo iecietība, jo Laumai šķiet nepieņemami, ka sabiedriskajā transportā sveši cilvēki var kļūt rupji. Un Latvijā tiešām viss ejot uz augšu: gan algas, gan rēķini.

Pusgada laikā, kopš atkal dzīvo Latvijā, Lauma paspējusi novērtēt, cik liela lieta ir redzēt, kā aug brāļa bērni. Kā tas var būt, ka palaida to garām! Latvijas simtgadi Lauma nosvinēja ar ģimeni, 12 cilvēkiem uzrīkojot svētku vakariņas. «Ja tas, ko zaudē, ir vairāk nekā iegūsti, tad jābrauc atpakaļ. Jā, arī dzīvojot Latvijā, var zaudēt — tad jābrauc prom. Cilvēkiem jādzīvo tā, kā viņi jūtas laimīgi. Nav jāpaliek par katru varīti. Būt laimīgam tur, kur esi, — tas ir svarīgi!»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
«Manas Floridas ģimenes — tā es dēvēju piecus draugus, ar kuriem daudz ko kopā darījām. Man pietrūkst arī iespēju. Kā vegāne novērtēju augļu un dārzeņu pieejamību visu gadu, labās cenas zīmolu precēm.»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā?
«Viss ir iespējams, ja vien vēlies un dari visu, lai to piepildītu. Nepadoties, iet uz mērķi. Pieturēties pie tā. Draugi novērojuši, ka esmu kļuvusi pašpārliecinātāka. Esmu ieguvusi briedumu un ticu sev.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
«Uz servisu orientētu kultūru laikam nesanāks. Ļoti labus un ātrus interneta veikalus kā Amazon, Ebay utt., kas nodrošina augstas klases servisu.»

Sentimentāla lieta,

kas atvesta līdzi
«Esmu sentimentāla: pārvācoties no Somijas uz ASV, puse kofera bija pilna

ar bildēm rāmīšos, suvenīriem, grāmatām. No Amerikas atvedu

mīļu Ziemassvētku rotājumu

no keramikas, kuru speciāli

man darināja darba

devēja sievas vecāki.»

 

Sapnis par Kanādu

Jau no bērnības ilgojusies nokļūt vecvectēva mītnes zemē Kanādā, Ilze Dirba pierunāja vīru Viesturu izmēģināt spēkus jauno profesionāļu programmā. Darbu vīram Toronto izdevās atrast pēc pusgada, bet viņš to atveda sev līdzi uz Latviju

Dirbu ģimenes virtuve Rīgas centra namā smaržo pēc kanādiešu tartēm. «Kļavu sīrups ar sviestu un cukuru, pekanrieksts vidū, klasiska kūciņa, mums iepatikās!» Ilze piedāvā nogaršot.

Viņi nodzīvoja Toronto 3,5 gadus, nu jau gandrīz tikpat ilgu laiku ir atpakaļ. Ilzes vecāki Latvijā vasarās pie sevis ņēma vecāko mazdēlu Krišjāni, kas tagad iet 5. klasē. Bet viņa pēc atgriešanās palīdzēja vecākiem viesmīles darbā, kad no Talsiem uz Rīgu tika pārcelts ģimenes restorāns Martinelli. Abi ar vīru Viesturu sadala dienu, katrs atšķirīgā laikā strādājot un auklējot pusotru gadu veco dēlu Oskaru. Martinelli vīnu kartē ieguldītas arī Ilzes Kanādā iegūtās zināšanas, viņa aiz okeāna saņēma starptautiskos WSET sertifikātus vīnzinībās.

Uz piepūšamiem matračiem

«Mans vecvectētiņš uz Kanādu bija aizbraucis pēc kara kā bēglis. Viņa meita — mana vecmāmiņa — ar mammu diemžēl palika šeit. Viņš nodibināja jaunu ģimeni, tomēr uzturējām kontaktus. Kopš bērnības man bija liels sapnis aizbraukt uz Kanādu,» atzīstas Ilze.

Viņai jau bija piedzimis vecākais dēls Krišjānis, kad uzzināja par Kanādas Working Holiday programmu jauniem profesionāļiem. Ar mazu bērnu mesties tādā piedzīvojumā — pilnīgs neprāts, vīrs Viesturs pārcelties nemaz negribēja. Visi apkārt centušies atrunāt: «Kur tad brauksit, jums taču te tik labi darbi!» Viesturs ir programmētājs, bet Ilze strādāja par grāmatvedi, kaut gan izglītību bija ieguvusi sociālajās zinātnēs, sabiedrības pārvaldē. «Sapnis nelika mieru. Pielauzu Viesturu iesniegt dokumentus Kanādas programmai,» viņa atceras. «Aizgājām uz vēstniecību, taču rindā bijām 102. un 103., bet uzņēma tikai 100 cilvēkus. Mūs ielika gaidīšanas sarakstā. Pēc nepilna mēneša atnāca e-pasts, ka kādi cilvēki ir atkrituši, un mūsu pieteikumus izskatīs. Dabūjām atvērtās darba atļaujas uz gadu.» Viesturs gan joprojām bijis skeptisks, bet Ilze, mūžīgā optimiste — viss sanāks! Iepriekš viņa strādāja uzņēmumā, kur darba valoda ir angļu, ar to nebija problēmu.

2012. gada februārī ar trim koferiem un Krišjāni, kam bija tikai 4,5 gadi, viņi devās nezināmajā. «Laikam uz kaut ko tādu vēlreiz nebūtu gatava parakstīties, bet nenožēloju ne mirkli. Mums tobrīd bija 25 gadi,» pasmaida Ilze.

Pirmās divas nedēļas pagāja vecmāmiņas brāļa mājā Bērlingtonā, 50 km no Toronto. «Ātri sapratām, ka jāatrod dzīvoklis Toronto, jo ceļš bija dārgs un laikietilpīgs, darba meklējumiem tas nepalīdzēja. Negribējām arī apgrūtināt radus. Pēc trim nedēļām jau bijām savā dzīvoklī,» viņa dalās atmiņās.

«Onkulis iedeva piepūšamos matračus, dažus traukus. Nekādu mēbeļu, tikai kaste uz grīdas tukšā istabā. Nākamajā rītā vokpannā vārījām ūdeni kafijai. Dzīvokli Toronto turklāt nevari noīrēt, ja nav darba. Vai arī kontā jāuzrāda 12 mēnešu īres maksa, aptuveni 12 000 Kanādas dolāru. Onkulis par mums galvoja, taču tik un tā vajadzēja iemaksāt īres maksu par četriem mēnešiem. 4000 dolāru, visu naudu, kas mums bija līdzi!»

Viestura piesardzībai bija pamats. Lai arī likās, ka IT speciālistam ar darba atrašanu nevajadzētu būt problēmām, gāja grūtāk, nekā bija domājuši. «Kanādā Latvijas izglītība un pieredze nevienam neinteresēja. Varbūt, ja tā būtu Anglija, Vācija vai Francija, būtu cits stāsts.» Viesturs piestrādāja pie latviešiem, remontējot privātmājas, darbu savā jomā ieguva tikai pēc pusgada.

Ilzei gāja labāk. Jau no 2. klases visus vasaras brīvlaikus pavadījusi vecāku restorānā Talsos, komunikablā latviete drīz vien tika pieņemta par viesmīli mazā itāļu trattoria. Grāmatvedības jomā Kanādā pat neplānoja startēt, viesmīlības industrijā var labi nopelnīt. Tajā nedēļā, kad Viesturs tika pie darba, arī viņa nokļuva labākā vietā. «Franču bistro Toronto centrā, vienā no respektablākajām restorānu grupām Oliver & Bonacini Restaurants. Atradās blakus koncertzālei, šovu naktīs publikas bija daudz. Arī kolēģi bija fantastiski, cilvēcisko attiecību un pieredzes ziņā nekad neesmu piedzīvojusi tādu izaugsmi. Pēc diviem gadiem pārgāju strādāt uz tās pašas restorānu grupas vecāko restorānu, īstu fine dining vietu ar baltiem, gludinātiem galdautiem. Pamatīga skola, gan mācoties no kolēģiem, gan apkalpojot augstas amatpersonas un slavenības. Meitene no mazās Latvijas atbrauc, bet citi cilvēki gadiem veido savu karjeru, lai tiktu tādā restorānā,» Ilze runā ar nostalģijas pieskaņu. Paralēli darbam arī ieguva divus vīnzinības sertifikātus. No 17 kolēģiem, kas katrs pārstāvēja citu restorānu, eksāmenus nokārtoja pieci, Ilze vienīgā — ar izcilību.

Nebūšu!

Arī Krišjānis bija iedzīvojies savā «darbā», mācījās skolas bērnudārzā. «Viņš sākumā nerunāja nevienu vārdu angliski, bet iejutās labi, pirmajā dienā atnāca mājās un teica: mamm, esmu pārliecināts, ka skolotāja ir latviete, viņa visu saprot! Tiešām, pirmajā gadā viņam bija fantastiska skolotāja, kas labi mācēja ar bērniem darboties,» atceras Ilze. Atgriežoties Latvijā, dēlam angļu valoda jau dominēja, kaut gan vecāki centās saglabāt latvietību. Krišjānis ne tikai katru vasaru brauca pie vecvecākiem uz Latviju, bet arī gāja skolā Toronto Latviešu centrā. Ilze dziedāja latviešu korī, 2014. gadā piedalījās latviešu dziesmusvētkos Hamiltonā. «Kanādas pieredze ar bilingvālajām ģimenēm ir liela, mums visi uzsvēra: turpiniet mājās runāt savā dzimtajā valodā, neizdariet kļūdu, runājot ar bērnu angliski. Pirmkārt, jūs viņam iemācīsit nepareizu valodu, otrkārt, dzimtā valoda ir svarīga attīstībai.»

Pats galvenais — viņi netaisījās pārcelties uz Kanādu pavisam, lai arī beigās nodzīvoja trīsreiz ilgāk par sākotnēji paredzēto gadu. «Strādājot celtniecībā, likās — kaut kā tas gads jānovelk un jābrauc mājās, bet, kad dabūju darbu profesijā, — nu jau varētu palikt arī ilgāk,» pasmaida Viesturs. Viņa darba devējs uzņēmums CMIC, kas specializējas celtniecības firmu programmatūrā, nokārtoja birokrātiskās procedūras, lai Dirbas var palikt. Viesturam bija darba atļauja, kas ļauj strādāt tikai šajā uzņēmumā, Ilzei kā sievai vēl izdevīgāk — atvērtā darba atļauja. «Projām braucām ar domu, ka noteikti būsim atpakaļ Latvijā, bet pēc nepilniem trim gadiem Toronto bija kļuvusi par mūsu mājām,» secina Ilze.

Multikulturālajā pilsētā viņa nekad nav jutusies kā svešiniece, jo visi kanādieši ir emigranti, dažādu tautību kokteilis. «Sākām domāt, ka jābeidz dzīvot tādā pagaidu variantā — vai nu braucam uz Latviju, vai, ja paliekam Kanādā, jāsāk domāt, kā nostabilizēties. Es visu mūžu negribētu par viesmīli strādāt, jo darbs ir brīvdienās un vakaros.» Viņi būtu varējuši pat kārtot pastāvīgo iedzīvotāju statusu, imigrācijas programmas bija Viestura profesijai labvēlīgas. «Taču, lai cik forša izrādījās dzīve, ļoti pietrūka mājas. Te ir vecāki un vecvecāki, katru gadu atvaļinājumu iztērējām, atbraucot uz Latviju. Tad visu atlikušo mūžu tā dzīvosim? Nu nē! Bija gan skaidrs, ka esam paši iešāvuši sev kājā, jo, atbraucot mājās, mums pietrūks Toronto. Pieņēmām lēmumu, ka tomēr laižam mājās.»

2015. gada pavasarī Ilzes māsai bija kāzas Itālijā, Dirbas atlidoja uz tām, pēc tam devās pielikt punktu Kanādas epopejai. Rīgā atgriezās 1. augustā, lai iedzīvotos pirms dēla skolas gaitām.

«Izkāpām no lidmašīnas ar četriem koferiem. Par vienu vairāk nekā aizbraucot. Neko lieku jau nevari atvest,» iesmejas Ilze. «Arī naudu iekrāt nepaspējām, tas nav mūsu stils. Mums patīk aiziet uz restorāniem, dzīvojam šim brīdim. Algas Kanādā ir lielākas, bet lielāki arī izdevumi. Uz beigām jau sāka krist uz nerviem, ka viņi vērtē cilvēkus pēc tā, kas viņiem pieder. Parasti vispirms ir izglītība, tad — karjera, tad nopērc nekustamo īpašumu par miljonu, jo tur viss ir ļoti dārgi. Un tikai tad vari sākt domāt par ģimeni. Tā nav mūsu filozofija.»

Taču Latvijā abi ieradās ar darba līgumiem ķešā. Ilze savējo bija parakstījusi mēnesi pirms atgriešanās, pēc divām Skype intervijām. «Sāku skatīties sludinājumus, Cv.lv biju ielikusi savu résumé. Mani uzmeklēja no personāla atlases kompānijas Workingday, meklēja grāmatvedi uzņēmumam SmartLynx Airlines. Pat nebiju cerējusi, ka viss tik veiksmīgi atrisināsies.»

Savukārt Viesturs līdzi varēja vest to pašu IT darbu, ko bija sācis Kanādā. «Raksturs tāds, ka nepatīk neko daudz mainīt, nu jau sešus gadus strādāju šajā uzņēmumā,» viņš stāsta. «Īstenībā biju atradis darbu Latvijā, bet nācās atteikt, Kanādas uzņēmums, kad uzzināja, ka braucam prom, piedāvāja palikt strādāt pie viņiem. Viens džeks viņiem strādā arī no Kambodžas. Tagad ir lielas iespējas — vari darīt darbu no jebkuras vietas, nav lielas nozīmes, kur sēdi.»

Latvijā bāzētā uzņēmumā Viesturs šajā laikā varbūt būtu ticis mazliet augstāk pa karjeras kāpnēm, kļuvis, piemēram, par grupas vadītāju. Bet, kamēr jaunākais dēls vēl ir mazs, attālināts darbs citā laika zonā esošam uzņēmumam ir ērta iespēja. Ilze strādā līdz plkst. 17, ap 14 Viesturs noliek Oskaru diendusā un ķeras pie saviem darbiem. Līdz mammas atnākšanai uz pāris stundām pieslēdzas Krišjānis vai auklīte. «Citreiz ir sajūta, ka esi atrauts no visiem, otrā pasaules malā, pa laikam atnāk ielūgumi uz uzņēmuma pasākumiem, jāraksta — nebūšu,» vīrs nosaka. «Darbā runājām, ka reizi gadā vajadzētu atbraukt uz Kanādu, pāris nedēļas uz vietas pastrādāt, tāds piemērots brīdis gan īsti nav pienācis.»

Visgrūtāk iedzīvoties bijis Krišjānim, kurš Latvijā sāka mācības 2. klasē, bet sākumā īsti neprata ne lasīt, ne rakstīt latviešu valodā. «Vasarā nometnē Talsos bērni viņu bija izsmējuši par to, ka viņam ir akcents,» stāsta mamma. «Pamazām gan viss aizgāja, viņa skolā vide ir saprotoša, daudzi bērni ir kādu laiku dzīvojuši ārzemēs. Kad runājām, kā viņam Latvijā pietrūkst, viņš teica, ka gribētu ņemt līdzi kastītē savas pusdienas, kā tas bija Kanādā. Viņa skolā ir otrās brokastis, pusdienas un vēl launags — kur vēl labāk! Bet viņš ir izvēlīgs ēdājs.»

Vispriecīgākie par bērnu atgriešanos, protams, bija vecāki. «Viestura ģimenē ir līdzīga situācija, viņa brālis Vācijā studēja doktorantūrā, šobrīd ir Japānā, vēl nezina, kur viņa ceļi vedīs. Mana māsa ir Itālijā uz palikšanu, precējusies ar itāli. Māsīca dzīvo Vācijā, strādā Bundestāgā,» stāsta Ilze. Kanādā, protams, bija liela radu ģimene, kur varēja ciemoties un svinēt Ziemassvētkus, bet savu vecāku ļoti pietrūka.

«Esmu patriotiski audzināta, mīlu Latviju, esmu priecīga, ka mums ir sava valsts — tik ārkārtīgi skaista. Valoda, kultūras tradīcijas, vēsture! Gribu, lai mani bērni aug Latvijā, lai ir īsti latvieši,» emocionāli runā Ilze. «Neesmu no tiem, kam liekas, ka Latvijā ir slikti. Neviens nav piesiets vietai, mums ir iespēja brīvi ceļot. Kanādas pieredze daudz deva pašapziņai un darba spējām, komunikācijas prasmēm. Nenožē-lojam, ka aizbraucām, bet nenožēlojam arī nevienu pašu mirkli, ka esam atgriezušies.»

Līdzatvestās atziņas

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
«Galvenais, ko sev noformulējām: iespēju robežas ir tikai tavā prātā. Atliek gribēt un censties, un visu var sasniegt. Tā apziņa palīdz arī tagad. Nekas nav neiespējams, paši sev robežas noliekam.»

Kā visvairāk pietrūkst?
«Pietrūkst restorānu, kur vari dabūt jebkuru pasaules virtuvi — indiešus, pakistāniešus, tajus. Viss ir labs, autentisks, kvalitatīvs un pieejams. Toronto varēja nopirkt produktus no visas pasaules, arī saldētus Kāruma sieriņus un Cielaviņu

Ko gribētu ieviest Latvijā?
«Mums te pietrūkst iecietības, laipnības, draudzīguma un atvērtības. Kanādā cilvēki pieņem savādību, uz ielas ir normāli sākt sarunu ar svešu cilvēku. Cilvēki vienmēr sasmaidās, pārmij pāris vārdus. Ja nejauši uzskrien kādam virsū, uzreiz ir iemesls sarunai: «Atvainojos! Nē, nē, es biju vainīgs! Nē, tā bija mana vaina.» Tas sākas jau skolā, kur par katru mazāko apcelšanas pazīmi uzreiz tiek izsaukti vecāki. Latvijā skolotāji uz to piever acis: «Ai, tas normāli, puikas jau kaujas.» Tur skolotājs vecākiem ir absolūta autoritāte, ja kaut kas tika sacīts, tas uzreiz arī tika risināts.»

Foto — Gints Ivuškāns

Sentimentāla lieta, kas atvesta līdzi
«Esam kafijas mīļotāji, bet tās garša mainās atkarībā, no kādas krūzītes to dzer. Kanādā mums iepatikās Starbucks krūzītes ar rollerīša attēlu. Māsa dzīvo Itālijā, un tur daudzi ar tiem brauc. Visus Kanādas gadus no tām dzērām kafiju, un bija loģiski, ka krūzes atbrauca mums līdzi uz mājām.»

Hemingveja vasara

Šovasar 37 brīvprātīgie kļuvuši par Latvijas armijas rezerves karavīriem. Pēc smagiem treniņiem, nedēļu ilgas izdzīvošanas un apšaudes mežā un tulznām uz kājām brīvprātīgie nav zaudējuši humora izjūtu. Piecas nedēļas vasaras svelmē esot pavadītas kā spa kūrortā ar armijas elementiem

Šokēts esmu. Nebiju gaidījis, ka kursantiem būs tāda motivācija, Aizsardzības ministrijā lepni saka Kājnieku skolas komandieris majors Oļegs Dubovs. Viņa uzraudzībā šovasar grupiņa brīvprātīgo kļuva par rezerves karavīriem un pēc mēnesi ilgām militārajām mācībām deva svinīgu zvērestu pie 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekļa Alūksnē.

Rezerves karavīri nav jauns jēdziens armijas dzīvē. Tādu ir jau trīs tūkstoši. Taču līdz šim par rezervistiem kļuva izdienējušie karavīri vai zemessargi. Tagad par tādu var kļūt jebkurš 18—50 gadus vecs Latvijas pilsonis ar labu veselību, valsts valodas zināšanām un bez kriminālas sodāmības. Alūksne bija gatava uzņemt 50 kursantus, un pieteicās gandrīz uz pusi vairāk interesentu, taču galu galā zvērestu pie pieminekļa nodeva 37 brīvprātīgie, arī septiņas sievietes.

Brīvprātīgo vidū bija visdažādākie cilvēki — mamma ar dēlu, kas dzimuši Krievijā. Brālis ar māsu. Latvijas Televīzijas darbinieki, kas par pieredzēto veido dokumentālo filmu. Daži brīvprātīgie pa ceļam atbira, daži pārdomāja pie Ādažu militārās bāzes vārtiem. Lēmums bija jāizsver rūpīgi, jo rezerves karavīra zvērests ir uz mūžu. Nopietnāk nekā laulība, smejas brīvprātīgie. Ja armija reizi trijos vai četros gados mobilizē rezerves karavīrus uz mācībām, atrunām nav vietas. Tikai ar likumu noteiktos attaisnojošos gadījumos var neierasties. «Visi, kas izgāja šīs mācības, var veikt militāros uzdevumus,» skaidro majors.

Intensīvās mācībās jūlijā un augustā kursanti bez brīvdienām apguva armijas disciplīnu, reglamentus un tādas praktiskās iemaņas kā uguns un kustība, lauka kaujas iemaņas, šaušana ar dažādiem ieročiem, darbības ar prettanku ieročiem, pirmā palīdzība. Pēc tam zvērestu nodevušie rezerves karavīri kopā ar profesionāļiem piedalījās apjomīgajās militārajās mācībās Namejs 2018.

Vai tika galā? «Protams, mēs viņus labi apmācījām,» saka majors Dubovs. Tomēr neliedzas — vislielākais izaicinājums bija pielāgot mācības tā, lai tās derētu visiem brīvprātīgajiem. Piemērot vienu slodzi gan 18, gan 49 gadus vecam kursantam, nav viegli. Tomēr visiem bijusi apbrīnojami augsta motivācija un pietiekami laba fiziskā sagatavotība. Motivācija tik liela, ka treniņos skrējuši ar mugursomām, kas rezerves karavīru mācībās nemaz nebija iekļauta. «Viņi redzēja, ka pamatprogrammā apmācāmie skrien, un paši uzprasījās,» majors pasmaida.

«Daži pēc 200 metriem saprata, ka tas nav viegli izdarāms.» Lai skrietu 5—7 kilometrus ar mugursomu, jābūt dziļo muskuļu sagatavotībai, turklāt dažādos uzdevumos mugursomas sver no 5 līdz 30 kilogramiem. «Kas izcīnīja brīvības cīņas? Ne tikai armija, arī studenti un parastie cilvēki. Aizstāvēt valsti nevar tikai armija vai zemessardze. Krīzes brīdī jābūt gataviem palīdzēt,» majors atbild, kāpēc ir svarīgi ieviest šādas brīvprātīgas mācības.

Spa ar armijas elementiem

«Tas ir grūtāk nekā šķiršanās,» skriešanas treniņa laikā Irbe Šmite sauca savai kolēģei. «Tas ir grūtāk nekā dzemdības,» viņai atbildēja biedrene. «Riktīga Hemingveja vasara,» par Alūksnē pavadītajām mācībām smaida Irbe. «Šortos, viskijā un ledus vannā būtu jādzīvo. Tā vietā saņēmām vasaras zābakus,» viņa rotaļīgi stāsta par piedzīvoto.

Irbē enerģija mutuļo. Savulaik izmācījusies par galdnieci, izstudējusi arhitektūru, līdzdibinājusi tautisko apakšveļas zīmolu Kūsiņš, bet tagad flirtē ar domu par virsnieku kursiem un pievienošanos profesionālajai armijai. Irbe atceras pirmo dienu, kad tika dalīts ekipējums, — 28. jūliju. Somu knapi varēja pacelt. «Oi, būs nenormāli smagi,» viņa nodomāja. Bet pēdējās dienās to pašu somu «uzmet plecā un «piļī»». Bikšu lielums samazinājies par izmēru, viņa priecājas par izmaiņām, ko nesušas smagās mācības. Svarīgākais, ko pēc tām sapratusi, — «es neesmu tāds memļaks».

Viņasprāt, sievietēm šajā gadsimtā to svarīgi saprast. Šādu pārbaudījumu pievarēšana ļauj celt pašapziņu un noticēt, ka vari visu. «Man kādreiz likās, ka armija ir vieta, kur tevi saskalda, uztaisa visus par vienu. Bet patiesībā, kad noņem nost tavas lietas un jūs visus noliek vienādus, tava personība un tu pats ir viss, kas tev ir palicis. Tu savu personību atklāj,» viņa stāsta par piedzīvoto, ko pati nosauc — spa ar armijas elementiem. Kāpēc spa? Tāpēc, ka katru vakaru tulznām noklātās kājas meitenes mērcēja karstās sāls vannās. Tās ļoti palīdzējušas. Viena no kolēģēm šādu paņēmienu bija iemācījusies, dodoties 800 kilometru garajā pārgājienā uz Santjago.

«Atceros, kā seržants veda mūs ēst. Paņemam ēdienu, apsēžamies. Tāda maza meitene, čiepiņa, prasa — cik ilgā laikā jāpaēd? Viņš uzlicis sev uz šķīvja gaužām maz, laikam vienu burgeru: «Parasti visi paēd tad, kad paēd seržants.» Bet mēs sakrāmējuši pamatīgus šķīvjus. Tad sākās rīšana,» pirmo mācību dienu atceras LTV žurnālists Kārlis Roķis.

Ikdiena kursantiem sākās plkst. 6.30. Brīvprātīgie bija sadalīti četrās grupās. Kamēr pārējiem rīta rosme, viena grupiņa uz maiņām dežurē — tīra aptuveni 500 kvadrātmetru plašās kazarmas. Viss jāizmazgā. Katru rītu. «Ir 21. gadsimts! Aizsardzībai 2% no IKP — paņem kaut kādu industriālo i-robotu un palaid,» Kārlis iesaucas. Šā uzdevuma jēgu kursa seržants pateicis tikai pašās beigās. Mācībās tas nav bijis paredzēts. «Ne vella! Strādāsit tāpat, kā visi te strādā. Kāpēc? Tāpēc, ka citādi jums disciplīnas vispār nebūtu. Nekādas atlaides,» Kārlis atstāsta.

Pēc brokastīm un rīta sasveicināšanās ar vadību sekoja dažādiem pārbaudījumiem pilnas mācības. Visiem tika izsniegti arī ieroči — G36 karabīnes. Ar tām pavadīts tik daudz laika, ka kursanti karabīnēm devuši vārdus. Piemēram, Irbe savu ieroci nosauca par Induli, bet Kārlis — par Matildi.

«Neesmu baigais disciplīnas un organizētības fans, bet, ja vajag, es to varu. Protams, ir nenormāli celties sešos no rīta. Bet normāli cilvēki uz rezervistiem neiet,» pajoko brīvprātīgais rezerves karavīrs Andrejs Andrejevs, kurš vada nelielu produktu izstrādes kompāniju. Par iespēju iziet militārās mācības, kas prasītu mazāk laika nekā, piemēram, darbība zemessardzē, viņš bija interesējies sen. Šis bija tieši laikā! Tomēr, sākot treniņus, Andrejam nācās atvadīties no garās matu astes.

Griešanu mobilajā telefonā saglabājis Kārlis un parāda arī man. «Es paredzēju, ka tā var notikt,» Andrejs mazliet skumji atzīst. Vaicāts, vai nebija žēl, viņš saka: «Mati izaug 5—6 gados, salīdzinoši ātri.»

Piedzērušies mednieki

Visvairāk Andrejam patika nedēļa, ko kursanti pavadīja mežā, Lāčsila poligonā. Kursantiem bija jāguļ zem pončo, ko iesien starp diviem kokiem kā zemu nojumi. Mežā bija jāpilda dažādi taktiskie uzdevumi, jārok ierakumi, uz maiņām naktī jādežurē, katram pa stundai pusotrai. «Super! Kur vēl labāk? Celies no rīta — vāverīte skrien, migliņa ceļas, saulīte aust, un klusi, no saviem guļammaisiem vēl neizlīduši, dienas pirmo cigareti aizpīpē kaprāļi. Sēž un skatās uz mums,» ar smaidu stāsta arī Irbe. Mazgāšanās šajās dienās, kā jau mežā, — ar dvielīti un ūdens blašķi.

Mācāmie bija sadalīti četrās grupās. Irbe, Kārlis un Andrejs bija pirmajā. Kāds no grupas biedriem lazaretē dzirdējis baumas — pie brīvprātīgajiem sūtīšot uzbrukumā profesionālā dienesta kursu. Visi bijuši kā uz adatām. Kādu nakti Kārļa dežūras laikā atskanēja šāvieni, lidoja signālraķetes, sprāga mācību granātas. Apkārt skrien cilvēki, par kuru klātbūtni liecina tikai mazas sarkanas gaismiņas. Kārlis pamodināja grupu, bet no vadības nekādas pavēles. Ko darīt? Brīvprātīgie pieņēma lēmumu šaut pretī. Ar mācību patronām, protams. Pēkšņi viss apklust. «Izskrien ārā mūsu instruktori. Ko te pa nakti šaudāties uz medniekiem, kas piedzērušies klaiņo. Jūs galīgi prātu izkūkojuši?» atstāsta Kārlis. Protams, tie nebija mednieki, brīvprātīgos vienkārši izjokoja.

«Vienu vakaru esi asins garšu sajutis. Bet nākamajā vakarā nekas nenotiek, pēc tam atkal nekas. Un tā trīs naktis. Viņi speciāli tur tādā vieglā stresā. Staigā riņķī, bet mums ir nosacījumi, ka uguni var atklāt tikai tad, kad redzi, no kurienes šauj. Viņi iet dažus metrus no mums, bet vienīgais, ko redzi, ir lampiņa, ēna,» Kārlis stāsta par naktīm mežā. Pēdējās dienas rītā pie kursantiem atnāca seržants, prasīja, kā sokas. «Seržanta kungs, kauties gribas,» atbildēja Kārlis. «Labi,» atbildējis seržants un Latvijas Televīzijas komandai piekodinājis uzlikt mazās GoPro kameras. Viss bija skaidrs. Tūlīt ies vaļā. Šaudīšanās bija nopietna. «Stobrs kūpēja,» stāsta Kārlis. «Vienīgais, par ko tobrīd domā,  — ierocis būs jātīra,» pajoko Andrejs.

Mācību patronas nevar savainot, bet ierocī atstāj vairāk palieku nekā kaujas patronas. Tika mestas dūmu granātas. Viena no tām, atsitoties pret koku, nokrita tieši pie Kārļa, kurš gulēja zemē. Kārlis tika savainots — izrauts plecs. Tāpēc kreisā roka viņam joprojām piesaitēta. Tikai pēc atgriešanās no meža Kārlis saprata, kāpēc armijas kazarmās gultas sauc par gultiņām. «Ieraugi gultu un sauc: gultiņa!»

Kas ir karavīra svarīgākā īpašība, brīvprātīgajiem vaicāja pulkvedis. «Humora izjūta,» atbildēja Irbe. Viņš piekrita. «Nav tā, ka bez humora izjūtas nevar izturēt. Bet tajā pašā laikā ir brīži, kad baigi vajag «nolikt kluci», bet vēl ilgi jāstāv ierindā, un tu jau sāc svīst. Vai visi jau nostājušies ierindā un gaida tevi, kamēr tu tualetē «liec kluci», kā bija ar vienu kolēģi. Kad viņš atskrien ar biksēm pusmastā, nevari nesmieties. Lai arī saproti, ka par tādu uzvedību visiem būs «jāstāv pumpīšos»,» Irbe stāsta un ļaujas smiekliem.

Viņa piebilst — ir brīži, kad jābūt nopietniem. Kad mācās mest granātu. Kad mācās izveidot slēpni, kurā ienaidniekam nav jāizdzīvo. «Tajā pašā laikā instruktors rāda, kā šaut no celīša, un saka, ka formas tērpiem ir viena problēma — stakle plīst. Un viņam saplīst stakle,» Irbe atkal smejas. «Pēc tam paskaties uz džekiem, un visiem… Citam aizplīsis līdz celim. Daudzi puiši man nesa šūt bikses tāpēc, ka māku šūt!»

No vienas ģimenes

«Tas vēl ir maz — teikt, ka iekšā bija kņudoņa,» atceroties zvēresta došanu, saka Kārlis. «Kad esi izgājis tam visam cauri… Tā nav kariņa spēlēšana. Bija 30 grādu. Pastāvīgi esi sasvīdis. Dehidrācija ir ļoti iespējama, un tās dēļ vienu brīdi padzīvoju lazaretē. Tev ir noberzts viss. Mugura sāp. Kājas, rokas atsistas zilas. Esi pārguris, negulējis, netīrs, smirdīgs, pats sev riebies kādā brīdī. Taču centies saglabāt humoru un cīņassparu. Jo vairāk kam tādam kāp pāri, jo stiprāks kļūsti. Kad dod zvērestu, saproti, ka kaut kādā mērā esi līdzīgs čaļiem, kam piemineklis Alūksnē ir uzcelts. Esi no vienas ģimenes,» kļuvis pavisam nopietns, stāsta Kārlis. Ceremonijas laikā viņam tika pasniegts labākā karavīra goda raksts. «Teikšu godīgi, tas ir visgrūtāk nopelnītais goda raksts manā dzīvē.»

Andreju ceremonija saviļņoja mazāk. Viņš uzteic biedrus, kam izdevies labi maršēt un nodziedāt Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros. Šis projekts, viņaprāt, ir pareiza ideja. Daudz labāks variants nekā obligātā militārā dienesta atjaunošana. «Nav tas laikmets, kad cilvēkus var piespiest ar pavēles palīdzību. Tā vietā eksistē reklāma un mārketings, ar ko var iemānīt cilvēkam gandrīz jebko. Uztaisīt tā, lai ir interesanti, lai ir motivācija darboties. Ļaudis nāks brīvprātīgi, cīnīsies un atbalstīs šo lietu. Turklāt tos, kuri negrib nākt brīvprātīgi, es nemaz negribētu redzēt staigājam ar ieroci rokās,» viņš spriež.

Bet Irbe, vaicāta par ceremoniju, saka: «Es to nedarīju zvēresta dēļ.» Lielākais ieguvums, ko viņai nesušas mācības, ir pašpārliecinātība. «Ja ir sūdi, es zinu, ko darīt,» viņa vienkāršo. «Zinu, ka citiem bija asaras. Man nebija. Man likās, ka tam tā vienkārši būtu jābūt. Mēs katrs esam savas valsts karavīri. Ja visi būtu tik izglītoti, sabiedrība justos labāk. Un mēs atbrīvotos no daudziem kompleksiem. Ja tavs dienas spilgtākais notikums ir pārvilkt zeķes no rīta, citas problēmas liekas mazas,» viņa pajoko. «Tas nav par patriotismu. Tas ir par sevi. Es jūtos tik brīva,» viņa saka. «Man patīk arī kleitu nopirkt, uz teātri aiziet, kokteili iedzert, bet es varu arī sēdēt naktī kaut kur ārā, nomālējusies brūni zaļa. Un normāli eksistēt bez aizspriedumiem.»

Bet viņa uzreiz atkal pajoko: «Iedomājies, ja sākas panika. Visi skrien katrs uz savu pusi. Es tāpat kaut kur skriešu, bļaudama un raudādama. Bet tagad vismaz es skriešu kādā konkrētā virzienā. (Ar uzspēlēti saraudātu balsi.) «Kur ir mans kontrolpunkts? Man jābūt rezervē.»»

Uz klusumu

Pēc ilgiem gadiem trokšņainā Mančestrā, kur Eva un Sandis strādāja labi apmaksātos darbos un izbaudīja lielpilsētas dzīvi, abi atgriezušies uz dzīvi Skrundas pusē. Mežmalā, kur atrodas viņu mājas, nav nekā no tā, kas bija Anglijā. Taču viņi ir laimīgi, pat ļoti

Ja Eva pirms tam nebūtu izstāstījusi, kā nokļūt līdz namiņam, kur dzīvo viņa, Sandis un abu meitas, atrast to būtu grūti. Behmaņu ģimenes māja nav tālu no Liepājas šosejas, bet nostatus no apdzīvotām vietām. Ēku ieskauj liels mežs un koku šalkoņas radīts milzīgs miers. Pašu māju sargā sirmas ābeles, un, lai gan vieta ir nomaļa, šķiet, tā ir visdrošākā pasaulē. Sētā šiverējas vistas, zīdaiņa ratos saldi šņākuļo Anna. Pirms četriem mēnešiem piedzimusi Latvijā, savukārt viņas deviņgadīgā māsa Emilia ir dzimusi un augusi vienā no lielākajām pilsētām Anglijā. Tieši Emilias spītēšanās nerunāt latviski bija viens no iemesliem, kāpēc mamma un tētis sāka apsvērt iespēju atgriezties. Domāja viņi ilgi, un arī atbraukšana nenotika vienkārši. Taču tagad, kad ģimene ir savās mājās Trīsuļos, viņi domā — viss notika tieši tā, kā bija jānotiek.

«Vajadzēja izbaudīt dzīvi»

Eva un Sandis ir skrundenieki, kuri pirms 12 gadiem, vēl būdami jauni, gribēja padzīvot lielpilsētā. Vispirms 2006. gada pavasarī Sandis kopā ar brāli aizbrauca uz Blekbērnu atrast darbu un nopelnīt naudu, drīz viņiem pievienojās Eva. «Nekāda iemesla braukt prom nebija. Mēs bijām tik jauni, ka vienkārši gribējās padzīvot citādā vidē,» atceras Sandis. Dzīve Lielbritānijā iepatikās. Jauniem cilvēkiem no mazas valsts un pilsētiņas viss izraisīja sajūsmu.

Eva taisnā ceļā no skolas sola un vecāku pajumtes nonāca drauga azotē lielpilsētā, kur varēja gandrīz visu, ko sirds kāro, — pa naktīm dauzīties diskotēkās, baudīt koncertus, satikties ar draugiem no Latvijas. Darbu jaunieši atraduši ātri, kādu laiku strādājuši šokolādes fabrikā, bet gribējuši kaut ko interesantāku, tāpēc pārcēlušies uz Mančestru.

«Pirmos trīs gadus nemaz neilgojāmies pēc Latvijas. Nebraucām uz šejieni ne uz Ziemassvētkiem, ne citiem svētkiem,» ar vieglumu atceras Sandis. «Mums vajadzēja izbaudīt dzīvi, ballējāmies,» mierīgā balsī paskaidro Eva, učinot rokās Annu. Draugu bijis daudz.

Kādā reizē Sandis saskaitījis 25 paziņas no Skrundas, kas dzīvoja Anglijā un ar kuriem viņi bija satikušies. Laika gaitā iepazinušies ar citiem latviešiem, arī poļiem un lietuviešiem. «Tas bija neizbēgami, jo dzīvojām austrumeiropiešu rajonā. Kā visās lielpilsētās, arī Mančestrā ir pakistāniešu un indiešu rajoni, un ir arī rajoni, kur vairums iedzīvotāju ir poļi, latvieši un lietuvieši,» stāsta Sandis.

Ar laiku Evas un Sanda dzīve nostabilizējās un katram izveidojās sava karjera. Sandis bija sācis nodarboties ar lietotu automašīnu detaļu tirdzniecību un pamazām izveidoja savu uzņēmumu. Eva apguva loģistiku, un 2008. gadā sāka strādāt uzņēmumā, kas Lielbritānijā importē Šveicē ražotus pulksteņus. Jāstrādā bijis daudz. «Man ļoti patika mans darbs, tas bija labi apmaksāts,» piebilst Eva. «Bet kaut kādā brīdī vairs nebija svarīgs ne tas darbs, ne tā nauda.»

Brauca atpakaļ divus gadus

2009. gadā piedzima Emilia. Viņa ir dzīvespriecīgs, ņiprs un gudrs bērns. «Bet, kad viņai bija četri vai pieci gadi, paziņoja, ka nerunās vairs latviski. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc izlēmām braukt atpakaļ,» stāsta Sandis.

Meitas spītēšanos vecāki saprata. Bērns visur ārpus mājas dzirdēja tikai angļu valodu. Bērnudārzā un vēlāk skolā (Lielbritānijā bērni skolas gaitas sāk no piecu gadu vecuma) Emilias draugi runāja angliski, ciparus, burtus un krāsas viņa mācījās nosaukt angļu valodā. Durvis uz pasauli viņa atvēra angļu valodā. Kāpēc runāt latviski? Eva un Sandis pazīst latviešu ģimenes, kurās bērni nerunā dzimtajā valodā. «Mēs gribējām, lai meita apzinās, ka ir latviete. Lai apjauš savas saknes,» saka Eva. «Otrs iemesls, kāpēc atgriezāmies, — lai arī Anglijā bija daudz draugu, viņi tomēr nav mūsu ģimene. Šķita svarīgi, ka bērnam ir kontakts ar omītēm un opīšiem, brālēniem un māsīcām, tantēm un onkuļiem.»

Pagāja pāris gadi, ik pa laikam apsverot visus atgriešanās plusus un mīnusus. 2015. gadā Eva un Sandis nosvinēja Latvijā kāzas, un pēc tām atceļā Eva paziņoja kategoriski — viņa grib dzīvot Latvijā. «Tas nebija pēkšņs lēmums. Mēs par to bijām daudz runājuši!» saka Eva.

Atgriešanās izvērtās divu gadu garumā. Evai nebija grūti aiziet no algotā darba, taču Sandim pamest savu uzņēmumu un klientus vienā dienā bija neiespējami. Vispirms 2016. gadā Eva un Emilia atgriezās Skrundā. Behmaņu ģimenei Latvijā nebija sava mājokļa, tāpēc abas dzīvoja te pie Evas vecākiem, te Sanda vecāku dzīvoklī. «Emiliai sākumā bija diezgan grūti,» atzīst Eva. Viņai nebija saprotams, kāpēc bērnudārzā visi nav tik draudzīgi kā angļu bērni, kāpēc pieaugušie ne vienmēr atņem maza cilvēka sveicienus un reti smaida. Taču, septiņu gadu vecumā sākot mācīties 1. klasē, meitene ātri iedzīvojās skolā. Skrundā ir daudz interešu nodarbību bērniem, un meitene to izbauda: iet teātra pulciņā, dejo tautasdeju kolektīvā, apmeklē mākslas studiju un vēl četras dienas nedēļā iet uz mūzikas skolu. Viņai viss patīkot, labprāt pavadot laiku arī skolas bibliotēkā. Sandis atceras, ka Mančestrā interešu nodarbību klāsts bija daudz mazāks un vietu skaits — ierobežots.

Arī Evas dzīvi atgriešanās Skrundā pamatīgi mainīja. Kā loģistikas speciāliste viņa meklēja iespēju arī Latvijā strādāt uzņēmumā, kas nodarbojas ar eksportu un importu. Taču drīz vien kādā no darba intervijām apjauta, cik maz viņu tas interesē. Pieteicās Skrundas novada domē strādāt kā brīvprātīgā, viņai piedāvāja darbu jauniešu centrā. Tagad Eva ir algota jauniešu darba speciāliste. Rīkojot jauniešiem laivu braucienu, pārgājienus, radošās darbnīcas, Eva paplašina viņu redzesloku. Pieļauj, ka mazpilsētas bērni grib izrauties plašajā pasaulē. Viņiem esot jāļauj to redzēt. Kad būs šis tas pieredzēts, tie, kuri gribēs, noteikti atgriezīsies.

Pašpietiekami

Šogad arī Sandis beidzot pārdeva visu, kas viņam piederēja Mančestrā, un pievienojās ģimenei. It kā starp citu izmet, ka arī labprāt mainītu nodarbošanos gluži tāpat, kā to izdarīja Eva. Viņu uz tādām domām pamudināja saimniekošana jaunajās mājās.

Dzīvojot te kopā, te atsevišķi, te Mančestrā, te Skrundā, Eva un Sandis meklēja sev māju. Pieradusi pie lielpilsētas, Eva sākumā uzstāja, ka tai noteikti jāatrodas vismaz Rīgas tuvumā. Taču ar laiku meklējumi aizvien ciešāk savilkās ap Skrundu, kuras apkārtnē esot daudz pamestu nekustamo īpašumu. «Kad ieraudzījām šo māju, bija skaidrs, ka dzīvosim te,» paša izremontētajā istabā Sandis tīksmi izstiepj kājas, pārlaizdams skatienu pāri gaišajām sienām.

Trīsuļos ģimene sāka dzīvot šāgada augustā, uzpucēta ir tikai viena istaba. «Te viss bija vēl briesmīgāks nekā tur,» Eva norāda uz priekštelpu, kur ir nokvēpuši melni griesti, sienas ar nodrupušu apmetumu un veca, izkurtējusi dēļu grīda. «Bet mēs mākam saskatīt, kā te būs tad, kad būsim izremontējuši visu. Ja galvā ir vīzija, vairs nešķiet tik briesmīgi.»

Šoks ir bijis, uzzinot, cik daudz naudas uzņēmums Sadales tīkls vēlas par elektrības ievilkšanu nomaļajā mājā. Tā, ilgus gadus pamesta, palikusi bez elektrības piegādes. «Uzņēmums par elektrības ievilkšanu mums paprasīja nieka 128 tūkstošus eiro. Labsirdīgi cilvēki būdami, iedeva mums 50% atlaidi,» ar ironiju stāsta Sandis. No tuvākās elektrosadales vietas ir tikai divarpus kilometru.

Radiem Kanādā elektrības ievilkšana Aļaskas lauku mājā no elektrosadales vietas septiņu kilometru attālumā izmaksāja ap 67 tūkstošiem eiro, tāpēc Sandis un Eva nolēma, ka Latvijas elektroapgādes uzņēmumu izcenojumi ir tik lieli, ka ir vērts saglabāt neatkarību. Tāpēc Sandis uzlika mājas pagalmā saules bateriju. Līdz šim ar tās radīto elektroenerģiju mazajai ģimenei pilnīgi pietiekot. «Ja ziemā nepietiks, ieslēgšu ģeneratoru,» Sandis ir apmierināts.

Māju un vidi ap sevi ģimene nolēmusi veidot pašpietiekamu un ekoloģisku. Daudz dzīvojuši īrētā mājoklī, ģimene grib sev mājas, kur viss līdz pat sienas krāsai un skrūvei sienā ir drošs un uzticams. Tik ilgi pirkuši pārtiku lielveikalos, ka tagad Sanda mērķis ir izveidot piemājas saimniecību, kurā var atrast visu ikdienas maltītēm nepieciešamo. Viņam jau ir bišu saimes un krūmmellenes, ir doma stādīt zemenes, avenes un ķiplokus. «Sliecos domāt par to, ka arī darba dzīvi gribu pie mājas. Ar paša izaudzēto taču var nopelnīt!» Sandis stāsta un smiedamies atceras sevi pusaudža gados, kad šķita — nav nekā riebīgāka par dārza darbiem. Bet tagad viņam aizvien vairāk tie iepatīkas. Vairs neesot svarīgi ne ar šiku mašīnu braukt, ne «krutā» rajonā dzīvot.

Jautāti, vai Mančestrā tomēr nav kas tāds, ko nevar dabūt Skrundas laukos, Sandis pārliecinoši saka: nē! Te gan nav muzeju un parku, kurus Behmaņi bija iemīļojuši Anglijā, bet no viņu mājām līdz Liepājai var aizbraukt nieka 40 minūtēs, līdz Rīgai — pusotrā stundā. «Pēc dzīves Anglijā attālumi no vienas pilsētas līdz otrai Latvijā šķiet smieklīgi mazi,» saka Sandis.

«Laimīgi?» pārjautāju drošības dēļ. «Pat ļoti!» skan atbilde.

Līdzatvestās atziņas

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
To ir daudz. Dzīvot citā valstī bija nenovērtējami svarīgs lēmums, jo deva pieredzi, kas ļauj uz pasauli skatīties citādām acīm. Ja nebūtu dzīvojuši svešumā, nenovērtētu to, kas tagad ir Latvijā.

Kā visvairāk pietrūkst?
Laba kebaba. Jā, Latvijā ir kebabnīcas, ir kebabi, bet tie nav tik garšīgi kā Mančestrā.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Gribētu pamainīt izglītības sistēmu, īpaši sākumskolā. Emilias pieredze Mančestrā pārliecināja, ka spēlējoties var mācīties. Mazi bērni tā iemācās pat krietni vairāk, nekā mēģinot gandrīz visu dienu nosēdēt skolas solā.


Sentimentāla lieta, kas atvesta līdzi
Nodzeltējusi karte, kas pirkta kādā no Lielbritānijas krāmu tirdziņiem. Tā liecina par britu ieradumu visu, kas pašiem nav vajadzīgs, par mazu naudu atdot citiem. Nelielos lauku tirdziņos ir iespēja tikt pie dažādām vērtīgām lietām, sākot no grāmatām un beidzot ar mēbelēm.

Man gribējās mājās

Jānis Dzenis (36) aizbrauca, lai iegūtu pieredzi un izglītību, taču aizķērās Lielbritānijā un Amerikā septiņus gadus. Pietrūka latviešu valodas, pietrūka savējo un vilka uz mājām. Šovasar viņš atgriezās, jo atrada tādu darbu, kādu vēlējās

Mannā putra! Cik jauki -— Jānis priecīgi iesaucas, ieraudzījis brokastu piedāvājumu savas darbavietas kafejnīcā. Jānis pasūta putru un stāsta, ka tā viņam rada nostalģiju, jo bērnībā katru vakaru vecmamma mazdēlam vārījusi mannā putru. Kopš jūlija viņš atkal ir Latvijā un strādā par Luminor Group stratēģijas un korporatīvas attīstības vadītāju. Pirms tam septiņus gadus dzīvojis Londonā un regulāri devies ilgos komandējumos uz Ameriku, Cīrihi un Tuvajiem Austrumiem. Tagad viņa darbības lauks ir Baltija: no rīta Viļņā, pusdienlaikā Tallinā, bet vakarā jau atpakaļ Rīgā.

Studēt Londonā

Jānis ir rīdzinieks. Īstāks par īstu: uzaudzis Āgenskalnā, skolā mācījies Vecrīgā. Latvijas Universitātē izstudējis psiholoģiju gan bakalauros, gan maģistros, viņš strādāja personāla vadībā. «Četru gadu laikā vairākās Latvijas bankās esmu darbā pieņēmis kādus 350 baņķierus,» Jānis lēš. Pēc tam sekoja darbs starptautiskā darījumu konsultāciju pakalpojumu uzņēmumā Ernst & Young, sakārtojot personālvadības procesus. Viss mainījās 2008. gadā, kad sākās ekonomiskā krīze un personāla speciālistiem darba kļuva mazāk. Vajadzēja pārorientēties, un Jānis iesaistījās Ernst & Young biznesa projektos par organizācijas efektivitātes uzlabošanu un izmaksu samazināšanu. Jo intensīvāk darbojās jaunajā jomā, jo skaidrāk saprata, ka bizness viņu saista. Juta, ka pietrūkst zināšanu finanšu pārvaldībā, tāpēc vēlējās tās apgūt labā un prestižā augstskolā — Londonas Biznesa skolā. Studiju izmaksas tajā ir milzīgas, vajadzēja domāt par atbilstošu darbu. Iestrādes bija, jo vairākus gadus Jānis sadarbojās ar Ernst & Young kolēģiem no Londonas, kuri ieradās Rīgā, lai apvienotu dažādas bankas Baltijā. Jānis bija komandā, un ar britiem viņam izveidojās labs kontakts. Uzzinājuši, ka latvietim ir interese par Angliju, uzaicināja strādāt Londonas birojā. «Man paveicās. Tika veidota jauna komanda par banku apvienošanas lietām, un viņi redzēja tajā mani. Britiem latvieši patīk, jo viņi ir strādīgi, gudri un kritiski. Latvieši izdara to, ko apsola.»

Londonas Ernst & Young birojā Jānis nostrādāja piecus gadus. «Gāju kājām uz darbu pāri slavenajam Tower Bridge. Smejos, ka Ķīnā esmu redzams uz lielāka skaita bilžu, nekā man pašam ir savu fotogrāfiju.» Sākot darbu, Jānim šķita savādi, ka ir tik daudz konferenčzvanu, taču pierada. Tagad Latvijā nākas apjaust, ka te tas nav iecienīts darba organizācijas veids.

Pēc pirmajiem diviem Londonā nostrādātajiem gadiem Jānis bija gatavs mācīties. Izturējis konkursu, sāka maģistra studijas Londonas Biznesa skolā. Lekcijas notika sestdienās un svētdienās. «Tie bija divi grūti gadi. Bez brīvdienām. Uz Latviju atbraucu reizi gadā. Studijas bija tā vērtas: citi bauda teātri, es — lekcijas. Tās bija izcilas!» 2015. gadā viņš ieguva maģistra grādu finansēs un turpināja darbu Ernst & Young ar lielajiem darījumiem Eiropā un Amerikā. Komandējumi dažkārt bija tikai dienu gari, citreiz pat sešas nedēļas un nogurdinoši: viesnīca—darbs—viesnīca. Tieši kādā no komandējumiem Jānis pirmo reizi izjuta ilgas pēc Latvijas, pēc mājām. Londonā tās piezagās mazāk, jo viņš dzīvoja kopā ar draudzeni un īrēja dzīvokli kopā ar vēl vienu latvieti. Latviskās vides tur netrūka, jo vietējā kopiena organizē dažādus pasākumus. «Taču man gribējās mājās. Gribēju draugus, savu vidi.»

Komandējumi bija arī nākamajā darbavietā Swiss Re Life Capital M&A biznesa attīstības komandā, kurai Jānis pievienojās 2016. gadā. Viņš strādāja ar dzīvības apdrošināšanas jautājumiem un daudz laika pavadīja Cīrihē un Ņujorkā. «Londonas pluss ir tās kokteilis — krāsainā vide, dažādie cilvēki, plašums. Var satikt cilvēku, kurš dzīvo Singapūrā, Keiptaunā vai Stambulā. Izrunājies un saproti, ka pamatvērtības — mīlestība, cieņa, draudzība un uzticība  — visur ir tās pašas.»

Atrada caur LinkedIn

Domas par braukšanu atpakaļ uz Latviju Jāņa galvā iešāvās ik pa brīdim, taču neatradās piemēroti darba piedāvājumi. Bankas Luminor cilvēki viņu atrada LinkedIn un uzaicināja uz pārrunām. Luminor ir apņēmusies panākt, lai dzimtenē atgriežas vismaz deviņi cilvēki, jo banka iesaistījusies sociālajā kustībā Latvija strādā. Šai kustībai pievienojušies vairāk nekā 50 darba devēju, lai veicinātu remigrāciju un līdz ar to arī ekonomisko izaugsmi. Jānim patika piedāvājums, un viņš piekrita, taču no «jā» brīža līdz pirmajai darbdienai pagāja deviņi mēneši. «Pārrunas nebija ātras, tikos ar vairākiem cilvēkiem. Vajadzēja arī sakārtot lietas Londonā: biju ieracies darbos, vajadzēja tos pabeigt.» Protams, Londonā darba iespējas ir neaptverami plašas, taču konkurence ir krietni lielāka, un par šādu amata pozīciju būtu jācīnās. Latvijā iespēju ir mazāk, taču — augsta ranga amatā var tikt ātrāk.

Jānis uz Londonu aizbrauca 2011. gada aprīlī un atgriezās 2018. gada Jāņu rītā. Pirmās dienas pagāja emocionāli. Draugi un ģimene ļoti priecājās. «Man nebija grūti iedzīvoties, jo nejūtos izkritis no aprites: daudz braukāju uz mājām un kontaktējos virtuāli,» Jānis saka. Šajos septiņos gados viņam mainījusies attālumu uztvere — Londona nešķiet tālu, un maršruts Rīga—Londona nebija kā ceļojums, bet gan ceļš no mājām uz mājām. Kad vecāki uzzināja par atgriešanos, Jānis teica: «Ja domājat, ka redzēsit mani biežāk, padomājiet vēlreiz.» Darbs paņem ne mazāk laika kā Londonā.

Ikdienā visapkārt dzirdot latviešu valodu, Jānis joprojām sevi pieķer pie domas: wow, runāja latviski? «Māju sajūta mani pārņem, pat izejot cauri Vecrīgai. Nav obligāti jāiet pie vecākiem. Arī Londonā man ir sava veida mājas sajūta. Ja dzīvo vienā vietā vairāk nekā trīs gadus, tāda rodas. Taču Latvijā tā ir īpaša — to rada ģimene un draugi.» Jānis stāsta, ka saprot arī draugus, kuri neatgriežas Latvijā, jo māju sajūtu atraduši citā zemē. Saku Jānim, ka to var saprast, bet kas notiek ar tiem, kuri pazaudē dzimtenes sajūtu un tik ļoti pieķeras jaunajai dzīvesvietai, ka mājas pat nievā? «Tas atkarīgs no visa, ko pēta attīstības psiholoģija — ģimene, pieredzētais, vide. Ja cilvēks mājās nav juties labi, kāpēc lai pēc tām ilgotos? Varbūt nav paveicies uzaugt mīlošā ģimenē un sabiedrībā.»

Jānis ir spēcīgs organizāciju psiholoģijā, ne tikai finansēs. Tāpēc pavaicāju, kā viņš raugās uz jaunās valdības veidošanu. Jānis nopūšas. «Domāju, visiem iesaistītajiem vajadzētu vienā telpā kopā pavadīt 48 stundas. Strādāt atkal un atkal, līdz nonāk pie risinājuma. Ja nevar vienoties, ir jāmēģina vēl, nevis jāsatiekas, jāparunā un jāšķiras.»

Šo dažu mēnešu laikā Jānim jau izveidojušies savi paradumi, dzīves ritms. Rītos viņš pamostas un vēro lapas pa logu — te zaļas, te jau dzeltenas, tad aizskrien uz tuvējo veikalu pēc sieriņa Kārums. Klausās Latvijas Radio. «Cits smeķis, ka latviešu valoda skan visapkārt, nevis tikai fragmentāri.» Katru dienu Jānis skrien. Vasarā noskrējis no Āgenskalna līdz Jūrmalai un izpeldējies jūrā, kas nebūtu iespējams Londonā. Šo četru mēnešu laikā ne reizi nav sajuties nelāgi. Jānis pacilāti stāsta, kā ar draugiem gājis pārgājienā pa Rauni, kā plāno svinēt Latvijas simtgadi. «Man ir paveicies, esmu izdarījis pareizos lēmumus,» saka Jānis. Vēl viena nākotnes apņemšanās ir izveidot ģimeni. Latvijā, protams.

Jo ilgāk un tālāk Jānis bijis prom no Latvijas, jo vairāk sapratis, cik latvieši ir bagāti: mums ir sava zeme, valoda, tauta un sava valsts. Pasaulē ir miljardiem cilvēku, kuriem tas ir daļēji vai nav nemaz. «Mums ir, tāpēc cienīsim, mīlēsim un lolosim mūsu Latviju.»

Līdzatvestas atziņas

Jauna lieta, ko saprata ārzemēs
Angļi pateiks labo arī tad, ja galvenā ziņa ir slikta. Ja cilvēks kaut ko nav izdarījis pareizi, to var pateikt dažādos veidos. Var nesmuki un asi, bet var ar angļu laipnību un cieņpilni, norādot arī uz labo. Šo komunikācijas veidu cenšos ieviest arī Latvijā.

Kā pietrūkst no dzīves ārvalstīs?
Nav nekā tāda, kā ļoti pietrūktu. Reizēm varbūt tās burzmas, kas raksturīga Londonai un Ņujorkai, kas man radīja miera sajūtu. Rīgā tāda ir tikai piektdienas pēcpusdienā centrā.

Ko gribētu ievIest Latvijā no piedzīvotā?
Pozitīvo domāšanu. Lai ikreiz, kad domājam par slikto, padomājam arī par labo. Latvijā negatīvo saskata vispirms. Jā, ir valstiskas problēmas — korupcija, nesakārtotība, bet ir arī daudz izdarīts. Nekad neesam dzīvojuši tik labi kā tagad.

Sentimentāla lieta, kas paņemta līdzi no dzīves ārpus Latvijas
Man pie ledusskapja ir magnētiņi no katras valsts, kur esmu bijis. Kopumā — ap 30. Darba dēļ sanācis izskriet šur un tur, un, ja atliek stunda brīva, ieeju kādā tūristu veikaliņā nopirkt magnētu.

Foto — Edmunds Brencis

 

Tu esi tā valsts

Pirms desmit gadiem Diāna un Nikijs bija starp tiem tūkstošiem, kas pameta Latviju. Viņi pārcēlās uz dzīvi Norvēģijā. Apguva valodu, veiksmīgi iedzīvojās un labi pelnīja. Tomēr ar gadiem sākuši arvien vairāk izjust vajadzību pēc piederības valstij. Savai valstij. Tāpēc viņi atgriezās un ne reizi nav nožēlojuši šo izvēli

Trekna zīlīte, vēderu grozīdama, rosās otrpus loga rūtij. «No rītiem mūs modina, kad kaut kur kaļ mājā,» stāsta Diāna, kas saimnieko nelielā guļbūvē koku ieskautā uzkalnā Madonas novada Liezēres pagastā. Māju, precīzāk — ēkas karkasu, abi ar dzīvesbiedru Nikiju iegādājušies pirms četriem gadiem, kad atgriezās Latvijā. Kopš tā laika gan daudz kas ir mainījies. Nams pamatīgi labiekārtots, Kalnu ģimenē — pieaugums.

Māte ar divarpus gadus veco meitu Laumiņu ieritinājušās uz Nikija celtā mūrīša istabas vidū, cienā ar pašu gatavotu riekstu, kakao, dateļu našķi un zāļu tēju. Garšo pēc pelašķiem. «Laumiņa šorīt kaut kādu miksli uztaisīja,» saka Diāna.

Neilgi pirms ekonomiskās krīzes — 2008. gada vasarā — Nikijs ar Diānu pameta Latviju. «Tolaik mēs nesām sevī aizvainojumu par nesakārtoto valsts pārvaldi un nepārdomāto ekonomiku,» saka Diāna. Ģimene pārcēlās uz dzīvi Norvēģijā, kur Nikijs ar māsu senāk studiju laikos bija piepelnījušies. Strādājuši vienkāršus darbus apkopšanas sfērā. Sākumā — darba devējam, bet pēc vairākiem gadiem atvēruši savu uzņēmumu. Darbs gājis no rokas, un ģimene neplānoja atgriezties. «Viss mums labi izdevās, no finansiālā viedokļa bija lieliski.» Iedzīvojušies ātri, jo Nikija māsa bija precējusies ar norvēģi, «līdz ar to mums bija iespēja būt dziļākā saiknē ar to kultūru».

Arī valoda padevusies viegli un ātri. Diāna ir filoloģe — Latvijas Universitātē studējusi somu filoloģiju, savukārt Nikijam ir maģistra grāds jurisprudencē.

Apmetušies nelielā miestā starp Stavangeru un Bergenu. «Dzīvojām mazā, mazā ciematiņā un visus zinājām. Un visi mūs pazina. Visi bija draudzīgi — apstājās, apsveicinājās, parunājās,» stāsta Nikijs. Tomēr, jo ilgāku laiku tur pavadījuši, jo biežāk bijusi sajūta, ka, neraugoties uz labām valodas zināšanām, «tā ir tāda virspusēja laipnība».

«To dziļo pieņemšanu nejūti, ka viņš tevi ir pieņēmis. Viņš tik un tā pajautās vienreiz gadā — vai brauksi mājās uz Ziemassvētkiem?»

Nikijs uzskata — ja neesi izaudzis citā kultūrā, neorientējies tajā, tad ārzemēs pavadīto gadu skaits nemaina lietas būtību, tā īsti savējais nebūsi. «Un kaut kā ikdienā sāc dzīvot ar to arvien pieaugošo vajadzību pēc piederības. To var dot tikai dzimtene.» Turklāt ar gadiem sapratuši, ka dzīvesveids dziļi laukos nav īsti realizējams tādā valstī kā Norvēģija.

Latvijā abi atgriezās 2013. gada oktobrī. Pirms tam ceļojumā izmetuši loku caur Spāniju, Taizemi, Kambodžu, Vjetnamu un Laosu. Sākumā apmetušies pie draugiem, Diānas mammas. Uz dzīvi Norvēģijā bija pārvākusies visa Nikija ģimene, tāpēc viņa dzimtās mājas Liepājas pusē bija pārdotas, un tagad pašiem viss bija jāsāk no nulles. Sākuši ķemmēt sludinājumus, meklēt mājas. Trijos mēnešos apbraukājuši gandrīz visu Latviju. «Mums bija ierobežota summa, līdz kurai iekļaujamies. Bija arī grūti atrast, kur uzreiz varētu iet un dzīvot,» stāsta Diāna. Raukši Liezēres pagastā izrādījās īstie. «Aizbraucām, sajutām — jā, beidzot, šī ir tā vieta, kur iekšējā sajūta saka, ka te būs labi,» atceras Diāna.

Sākums neesot bijis viegls. Kad 2014. gada janvārī ievākušies jaunajā miteklī, iekštelpās bija mīnus trīs grādi, bet apkurei ierīkota tikai neliela krāsniņa. Pamazām sākuši iekārtoties, katru gadu īstenojot pa vienam lielākam projektam. «Svarīgākais bija ūdens. Aku Nikijs izraka pats un ievilka mājās ūdeni, tad šo mūrīša krāsni uzbūvēja, tad tapa vannasistaba ar tualeti,» Diāna uzskaita. Nikijs papildina — dzīvošana laukos bijusi apzināta izvēle. «Es varu izvēlēties, vai sēžu Rīgā birojā un pelnu varbūt vairāk, bet tad man ir jāizsauc brigādes un jebkas no šiem darbiem ir jāņem no malas, un tas izmaksā līdz pat piecām reizēm dārgāk, vai arī pašam patīk to darīt.»

Abi dzīvo laukos un strādā no mājām — tulko un skaipā pasniedz norvēģu valodu. Internets viņu mājās ir labi pieejams, telefona signāls — arī. «Visi klienti ir Norvēģijā dzīvojoši latvieši, kas grib apgūt valodu,» stāsta Nikijs. Diāna piebilst — «lielākā peļņa ir netērēšana», jo Nikijs pats visu taisa savām rokām.

Šādi apstākļi viņam nav nekas jauns — bērnībā uzaudzis laukos Liepājas rajonā. Diāna nāk no Jelgavas. Viņai pilsētas sabiedrības reizēm pietrūkstot, taču to kompensē braucieni pie draugiem un tuviniekiem.

«Mums palaimējies, ka šajā reģionā ir daudz tādu alternatīvu jauniešu, jaunu ģimeņu ar bērniem, kas arī mēģina dzīvot dabai draudzīgi,» saka Diāna. Savukārt Nikijs uz šo lietu raugās filozofiski. «Cilvēku ziņā pilsēta varētu būt pat vientuļāka vide, ja dzīvo daudzstāvu mājā, kur nevienu kaimiņu nepazīsti. Šeit kaimiņi ir mazlietiņ tālāk, bet visus pazīsti. Cits citam palīdz.» Diāna papildina — «viens pats laukos īsti nevari izdzīvot, vajag cilvēkus, kas palīdz kartupeļus sarakt, malku sagādāt». Tieši tas arī stiprina kontaktus starp ģimenēm, «kas, iespējams, trūkst tādā pilsētas dzīvē».

Modināt latvietību

Kalnu ģimenes namiņš atrodas nelielā uzkalniņā, turpat ielejā — Tulejas upīte. Saimniecībā izaudzējot visu nepieciešamo, izņemot kartupeļus. Tos nopelna kartupeļu talkās. Kā abi vērtē no diasporas skanošo kritiku par problēmām, kuru dēļ aizbraucēji neatgriežas? «Latvietim ir tā problēma, ka viņam patīk sūkstīties un vainot savās nelaimēs kādu citu,» saka Nikijs. «Mums jāsaprot, ka tu esi tā valsts, tu esi tā daļiņa no valsts — brauc un darbojies, nevis gaidi, kad tev iedos un noliks priekšā.»

Diāna uzskata, ka justies labi var jebkur. «Ja ir iekšējs miers un esi harmoniska personība, tad atradīsi prieku dzīvot gan Īrijā, gan Latvijā, gan Norvēģijā.» Ko varētu ieteikt — kā valsts varētu palīdzēt cilvēkiem atgriezties? «Es gribētu, lai cilvēks atgriežas, ja viņš tiešām grib atgriezties,» saka Diāna. Viņasprāt, nekādas akcijas nevajadzētu taisīt — ja kādam ceļš ved uz citām valstīm un tur šie cilvēki ir laimīgi, tad tas ir pats galvenais. Līdzīgs viedoklis ir arī Nikijam. «Mākslīgi nevienu nav jāmēģina atsaukt.» Varbūt šādā veidā kāds apgūs valodas vai citas zināšanas, kas varētu noderēt. «Aizbraucot un Skandināviju, piemēram, mēs kā lielu pārsteigumu redzējām, cik ļoti tēvi iesaistās bērnu audzināšanā. Tajā brīdī Latvijā tas bija tā diezgan sveši,» saka Nikijs.

Viņaprāt, vienīgā recepte pašreizējos apstākļos ir diasporas pārstāvjos «modināt aizmigušo latvietības garu». «Pašiem sevī ir jākultivē tā vēlme — nezinu, sauksim to par latvietību. Apzināties, ka esmu čakls, krietns cilvēks un gribu dzīvot vidē, kur apkārt ir tādi paši latvieši, kur cits citu saprotam. Es gribu lepoties ar Latviju, gribu lepoties ar to, ko es daru. Es taču to nevaru izdarīt Anglijā, varu izdarīt tikai Latvijā.»

Abi piemin arī latvisko dzīvesziņu. Bez ironijas vai pārspīlējumiem — kā sev piemērotu dzīvesstilu. «Latviskās dzīvesziņas vērtības — čaklums, krietnums, pieticība, kārtība, tīrība, samērība savās vēlmēs — tas, ko dainas mums cauri gadsimtiem ir mācījušas,» saka Diāna. To viņi cenšoties ievērot. Ikdienā arī dziedot un muzicējot, to darot arī, tiekoties ar draugiem. Vieni no tiem ir dziedošā Vītolu ģimene. Pirms trim gadiem Nikijs pats uztaisījis kokli. Tas esot viņa pirmais pašdarinātais mūzikas instruments. «Tā es lēnām pa ziemām esmu to uzknibinājis.» Viņš stāsta, ka kādas 20 dziesmas varot pavadīt.

Nikijs aicina latviešus ne tikai svētku reizēs apzināties savu latvietību, bet arī ikdienas rīcībā un lēmumos to kultivēt. «Mēs gribam ļoti sakāpināti iekāpt skaistā linu tērpā, nodejot koncertā, lai mammas un omītes skatās, asaras birdinot, bet ikdienā aizmirstamies planšetes ekrānā,» viņš saka.

Zilie ekrāni šajā ģimenē gan nav problēma. Laumiņa vēl nevienu multeni telefonā nav redzējusi. Pašiem uz diviem ir viens vecs telefons, ko izmanto tikai un vienīgi zvanīšanai.  «Tā ir nākotne, bez tā iztikt nevar, bet šobrīd šķiet, ka jau ir par daudz visa tā,» saka Diāna.

Brrrr un birokrātija

Ko viņi no ilgajiem ārzemēs pavadītajiem gadiem gribētu pārņemt Latvijā? «Ikdienas sirsnība un laipnība — vai tas ir veikalā vai citur,» atbild Nikijs. Diāna papildina, ka, dzīvojot Norvēģijā un atvaļinājumu laikā atgriežoties Latvijā, izjutuši pretstatu, «kad kāds šeit tev uzreiz burbina virsū — bbrrrrr, tāda riešanās cilvēku starpā». Kopš atgriešanās paši mēģina  vairot ikdienā laipnību vienam pret otru.

Patikusi arī sociālā drošība, ko novēlētu labāku Latvijā. «Cilvēks Norvēģijā jūtas drošs. Pat ja paliksi bez darba vai notiks kāda nelaime, tev būs sociālā aizsargātība, materiālie līdzekļi vienmēr būs. Latvijā tomēr dzīvo mazliet šaubās, ka šeit nav tik izteikta labklājības valsts,» saka Diāna. Viņai šobrīd tas nav tik būtiski, taču viņa jūt, ka daudziem Latvijā tā pietrūkst.

Nikijs piebilst, ka gribētu vienkāršāku komunikāciju ar valsts pārvaldi. Piemēram, ja bērns piedzimst Norvēģijā, viņu atliek tikai reģistrēt, un valsts automātiski piešķir visu, kas pēc likuma pienākas. Latvijā katram pabalstam ir jāraksta atsevišķs iesniegums, varbūt pat dažādās iestādēs. «Mani tas pārsteidza, ka cilvēkam tagad ir jābūt gandrīz vai juristam un nenormāli informētam par savām tiesībām,» saka Nikijs. Kāpēc visu nevar vienkāršot? Pašreizējā prakse sekmējot savstarpējo neuzticību un nevēlēšanos maksāt nodokļus, sajūtu, «ka valsts grib kaut kā izgrozīties — pats vainīgs, sorry, nezināji!».

Visu šo gadu laikā nevienu reizi Kalnu ģimenei nav bijis brīža, kad nolaidušās rokas un nožēlota atgriešanās. «Es teiktu, ka mums ir veiksmes stāsts,» saka Nikijs. Grūtākais bijis iedzīvoties pilnīgi jaunā vietā, taču Kalniem paveicies. «Brīnišķīgi kaimiņi un līdzcilvēki 25 kilometru rādiusā tajā pašā Druvienas, Jaunpiebalgas pusē. Taču paiet laiks, kamēr apzini cilvēkus un izveido šīs attiecības.» Šis periods bijis izaicinājums. «Bija tāds vientulības laiks, kad esi viens pats jaunā vidē,» saka Diāna. Taču visu laiku abiem bijusi pārliecība par pareizo izvēli. «Protams, ķibeles ir visiem cilvēkiem, bet, ja ir sajūta, ka esmu laimīgs un tur, kur man jābūt, tad tā ir svarīgākā sajūta,» saka Diāna.

Līdzatvestās atziņas

Jauna lieta, ko iemācījās ārvalstī. Laipnību un atsaucību pret jebkuru sastapto cilvēku jebkurā dzīves sfērā un situācijā.

Kā visvairāk pietrūkst? Skaistās dabas un sabiedrības atbildības un rūpju par to.

Ko gribētu ieviest, ieteikt Latvijā? Patiesi izprast vienlīdzību un nedalīt cilvēkus pēc amata, darbavietas, ienākumiem, izglītības, dzīvesvietas, pārliecības vai piederības.

Sentimentāla lieta, kas atvesta līdzi. Nav lieta, bet ieradums — apciemot visus kaimiņus un draugus laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, uzdāvināt kādu paštaisītu dāvaniņu, uzdziedāt kādu dziesmu un pateikties par pagājušo gadu.