Kategorijas: Dzīve

Laimīgie puiši

Ketija Karlsone (29) pirms neilga laika atvēra kafijas namiņu Kurts Coffee, lai palīdzētu savam dēlam Oliveram Kurtam. Liels atbalsts viņai ir brālis Rihards, kuru Ketija sastiprinājusi tā, ka viņš nu spēj gandrīz visu. Arī Rihards ir īpašs

Jebkurš bērns gribētu piedzīvot tādu brīdi mamma paņēmusi klēpī un dejo. Skan mūzika, un Kurts griežas ciešā satvērienā, mammas matiem sitoties sejā. Puisēns smaida. Dejas vieta ir Krišjāņa Barona ielā pie kafijas namiņa, uz kura rotājas no lampiņām veidots liels uzraksts «Kurts». Jā, pašam sava kafejnīca, un tās logā rakstīts: «Šis kafijas namiņš ir veltījums mazajam Kurtam. Puisēnam ar īpašām vajadzībām viņa spēju, veselības un prieka vairošanai.»

Mēneša laikā namiņš vairojis prieku, un reti ir brīži, kad pie tā nav dzirdams kāds uzmundrinošs vārds. Pirmdienās namiņā saimnieko Ketija ar Kurtu, pārējās dienās baristas. Aukstas lates ar sīrupiem un skanošiem lediem, kapučīno ar putukrējuma torni, rozā un gaišzilām pastilām, un nu jau arī pankūku smarža tinas ap namiņu. Kurta ģimene neprasa ziedojumus, bet pārdod kafiju.

Vīra ideja

«Kādu sīrupu vēlēsies?» Ketija vaicā un pagatavo man ledus lati. Smaida balti, un balss priecīga, it kā čivinātu bezdelīgu svīta. Saku Ketijai, ka viņai jau sen vajadzēja strādāt šādā kafijas vietā, jo labi te iederas. Absolūti cita enerģija ir šim mazajam namiņam, jo cilvēki nāk pēc kafijas ar domu, ka samaksa par to nonāks maza zēna lielajai dzīvei.

Ideja par namiņu pieder Ketijas vīram Ērikam. Tā ienākusi prātā pirms aptuveni gada, kad kādu vakaru ar sievu runājies par to, kas notiks ar dēlu, kad viņš izaugs un vecāku vairs nebūs. Visticamāk, par brāli rūpēsies abas māsas. Bet par kādu naudu? Pat ar labākajām prognozēm ir skaidrs, ka Kurts nestrādās, nestaigās un nerunās. Valsts noteiktais pabalsts ne tagad, ne pēc 18 gadu vecuma nespēs nodrošināt zēna vajadzības. «Uz mūsu valsti diemžēl paļauties nevar. Pabalsts ir apsmiekls. Tikai īpašo bērnu vecāki saprot, ka bērniņš ģimenei izmaksā ļoti daudz,» saka Ketija.

Kurta nākotni negribējās atstāt neatrisinātu, un Karlsoni domāja un runāja, līdz saprata, ka tas nebūs lūgums ziedot, bet kāds cits ilgstošāks un stabilāks — veids, kā gūt ieņēmumus un novirzīt tos Kurta vajadzībām. Ideja par kafijas vietu radās tāpēc, ka puisēnam patīk kafijas smarža. «Kad viņš to sajūt, taisa vaļā muti, it kā gribētu pats dzert. Protams, viņš nedzer, bet aromāts ļoti patīk,» stāsta Ketija. Ēriks drīz vien noskatīja nomai nelielo kiosku Krišjāņa Barona ielā. Kafijas vieta bija vajadzīga arī pašiem Karlsoniem, gluži kā vaļasprieks un vides maiņa, jo abi ir pārstrādājušies un noguruši. «Gribējās darīt kaut ko jaunu un kopēju,» stāsta Ketija, kurai ir sava skaistumkopšanas vieta AUCH Beauty Home, bet Ēriks nodarbojas ar interjera dizainu, ir Carlson Design Home dibinātājs.

Vai tad kafejnīcas radīšana nav vēl viens darbs un papildu nogurums? «Ir, bet tas nogurums ir citāds, jo mēs no namiņa saņemam daudz pozitīvas enerģijas. Tas ir tas, ko mums vajadzēja: cilvēki novēl veiksmi un veselību Kurtam. Cik spēcīgs ir vārds! Ļoti!» Ketija sasit plaukstas un spīdošām acīm stāsta par pircējiem, kuri visi ir uz pareizā viļņa un sapratuši Karlsonu ideju. «Ne tikai nobauda kafiju, bet aizdomājas par to, cik laimīgi ir, mācās novērtēt to, kas dots: staigāt, runāt, just. Strādāt, pilnveidoties. Kurtam šīs iespējas nav un nebūs.»

Puikam pirmdienās patīk būt pie namiņa, jo viņu mīļo un sabučo, nodod spēcinošu enerģiju. Katru dienu feisbukā Ketija saņem daudz vēstuļu, cilvēki iesaka dažādus veidus, kā uzlabot zēna veselību. «Ieteikumi un idejas citādiem risinājumiem dod enerģiju un cerību jauniem meklējumiem.» Kāda pircēja Svetlana nesen Kurta kafijas namiņa Facebook lapā ierakstījusi: «Nedodieties turp aiz žēluma dodieties pēc iedvesmas, sirds siltuma un labas kafijas.»

Piekusušie vecāki

Karlsonu ģimenē aug trīs bērni: dvīņi Olīvija Keita un Olivers Kurts (6) vārdi likti tā, lai kopā ar uzvārdu saīsinājums būtu O. K. Pirmā meita Mia Emīlija (8) piedzima, kad Ketijai bija 21 gads. «Gribēju būt jauna mamma, un, kad Ēriks par to ierunājās, es biju par. Kad tad vēl, ja ne jaunam esot? Un tā 23 gados man jau bija trīs bērni un plāns izpildīts,» smaida Ketija.

Ar Ēriku viņu iepazīstināja kopējs draugs, un pēc neilga laika sekoja bildinājums. «Sākumā nebija tā, ka Ēriks patiktu tik ļoti, ka žigli jāprecas. Vienā brīdī nāca atklāsme, ka man ar viņu ir tik labi, varu būt es pati, un nav jāizliekas. Un jūtos droši.» Naudas kāzām nebija, taču mīlestība gan: stāvēdami kedās un apdrukātos kreklos, abi dzimtsarakstu nodaļā sarakstījās. No kāzām nav nevienas bildes, un iecerētā ballīte tā arī nav notikusi. Piedzima Mia un, kad viņai bija pusotrs gads, dvīņi. «Kļuva grūti ar visu tikt galā. Viena vietā — divi. Kopā trīs un pavisam mazi. Jā, gribējām otru bērnu, lai viņam ar pirmo ir maza vecuma starpība un var dzīvot roku rokā kā ar labāko draugu. Gan man, gan Ērikam māsas un brāļi ir ar lielu gadu starpību.» Dvīņu grūtniecības laikā viss bijis labi. Dzemdības Rīgas Dzemdību nama personāla attieksmes dēļ Ketija gan atcerēties nevēlas.

«To, ka ar Kurtu kaut kas nav labi, sapratām trīs mēnešu vecumā, kad sākās epilepsija. Ārsti vainu novēla uz grūtniecību,» saka Ketija. Taču viņai tas nešķiet ticams arguments, jo, pēc Apgares skalas (vērtējums, ko neonatologs nosaka uzreiz pēc bērna nākšanas pasaulē — red.), Olivers Kurts saņēma 9, bet māsiņa Olīvija bija mazāka un tika pie 6.

Pēc pirmās epilepsijas lēkmes viņi nokļuva slimnīcā uz izmeklējumiem. Mediķi ieteica nekustināt bērnu, jo katrs ārējais faktors varot viņu ietekmēt, izsaukt jaunas lēkmes. «Ja mēs klausītu, viņš būtu nomiris jau pirmā gada laikā. Labi, ka sākām meklēt palīdzību un cīnīties.» Ketija ietur pauzi, izelpo. «Sākumā bija skaidrs, ka Kurts atpaliek par četriem mēnešiem. Daudz ko darījām un cerējām, ka būs kāda attīstība, taču ļoti, ļoti lēna,» Ketija noslauka acis un turpina stāstīt par puisēna pirmo dzīves gadu. Daudz palīdzēja fizioterapeite Klaudija Hēla, kurai ir pieredze, strādājot ASV. «Cik daudz pierakstu mēs viņai izjaucām, jo, ejot uz fizioterapiju, Kurtam bija lēkme, un pēc tās muskuļi atslābuši, Kurts guļ. Nav jēgas darboties. Klaudija neko neteica. Stundu gaidīja nākamo klientu,» atceras Ketija.

Hēla ne tikai palīdzēja izkārtot braucienu uz klīniku Vācijā, kur ar augstas izšķirtspējas magnētisko rezonansi tika veikts izmeklējums Kurta galvai, bet arī brauca līdzi. Taču vispirms Karlsoni saņēma tāmi ap 30 000 latu. Pašiem tādas naudas nebija, lūdza Ziedot.lv palīdzību. «Cilvēki nedēļas laikā saziedoja. Paldies visiem, kuri to darīja.» Kurtam Vācijā veica arī diennakts elektroencefalogrammu un pārbaudīja ģenētiku. Tas bija kā siena kaudzē meklēt adatu atrast iemeslu, vai var palīdzēt ķirurģiski.

Kurtam ir dziļa garīga atpalicība un migrējoša parciāla epilepsija. Lai arī apraksts norāda, ka bērni ar šādu diagnozi reti nodzīvo ilgāk par septiņiem gadiem, ar Kurtu «tā nebūs, jo viņš ir spēcīgs un mēs daudz ieguldām: līdzekļus, mīlestību». Vecāki samierinājušies ar diagnozi un spītīgi cīnās tālāk. Paši meklē risinājumus, jo zāles pret šo epilepsijas veidu nelīdz.

Pirmais gads Karlsoniem bijis smagākais. «Bija dienas, kad lēkmes nepārgāja. Mēs viņu turējām savos apskāvienos diennaktīm. Mājās bija skābekļa ierīce un līgums ar paleatīvās aprūpes nodaļu, jo tobrīd viņš pats nespēja ēst, likām zondes, lai pabarotu.» Kādu dienu Ketija pēc pašas iniciatīvas izslēdza no Kurta ēdienkartes piena produktus un glutēnu saturošus produktus, un situācija uzlabojās.

Šobrīd zēnam lielas lēkmes ir reti, bet ik dienu jācīnās ar mazām, ko no malas ieraudzīt grūti. «Ne brīdi nevaram atslābt. Atnākam mājās no darba, gribētos sacelt kājas un pasniegties pēc glāzes vīna, taču sākas otrā maiņa: jāpabaro, jānomaina pampers, jātīra zobiņi, un var gadīties arī lēkme,» nopūšas Ketija. Uzmanību prasa arī meitas. Abas labprāt nāk līdzi uz mammas darbā organizētajām spa ballītēm mazām meitenēm, kur lido rožu ziedlapiņas un smaržo kāju vannītes. «Ne jau īpašais bērns sadragā attiecības. Vecāki ir piekusuši un nejaudā. Man māja ir bardakā, jo netieku galā. Es neesmu ideāla. Pasarg Dievs! Taču, kad mēs ar Ēriku kaut ko darām, tad no sirds.» Vīrs bijis tas, kurš mudinājis atgriezties darbā, jo sapratis, ka mājās ar trim bērniem un visiem pārdzīvojumiem sieva sajuks prātā. Ik pa laikam abi divatā kaut kur izraujas kad Ērikam darba brauciens, sieva uzprasās līdzi. «Ir brīži, kad viss karājas mata galā. Arī attiecībām nepieciešams restarts. Mūsu laulībai palīdz gan abas Kurta māsiņas, gan kopā pavadītais laiks. Tagad arī Kurts Coffee. Milzu paldies mūsu ģimenēm, it īpaši manai mammai, kura ar Kurtu ir kopā diendienā un saka: ņemu visus bērnus, jūs brauciet,» Ketija valda asaras. Karlsoni daudz strādā, un nav tā, ka nevarētu atļauties paceļot, apmeklēt koncertus, aiziet uz restorānu. «Esam jauni, spēcīgi un negribam sūdzēties. Tāpēc strādājam un dzīvojam, lai, mīlot sevi, spētu dot citiem.»

Pārvarēt robežas

Ketijas lielākais atbalsts ir vīrs Ēriks un brālis Rihards (23). Brālis ir ar īpašām vajadzībām kopš dzimšanas. Dzemdības bija smagas, un «tā vietā, lai uztaisītu ķeizaru, lika mammai dzemdēt», Ketijas stāsta.

Kad pie namiņa iepazīstos ar gaišmataino un sportisko Rihardu, viņa īpašās vajadzības nekādi neliek sevi manī. Puisis šiverē ap kiosku, runājas un veikli pienes jaunas kafijas krūzītes. Ketija stāsta, ka grūtības rodas, kad vajag pašam veikalā kaut ko nopirkt, jo puisis ne vienmēr izprot naudas vērtību. «Brāli, ko tu vari nopirkt par diviem eiro?» Ketija prasa Rihardam. «Padzerties kolu!» viņš pašpārliecināti atbild. Ketija paskaidro, ka kolas pudele nemaksā divus eiro. «Cik ledus pakas sanāk par diviem eiro?» — «Četras.» — «Pareizi!» To Rihards zina labi, jo katru dienu skrien uz veikalu tām pakaļ, lai apgādātu Kurts Coffee namiņu. «Nezinu, ko es bez Riharda darītu. Viņš kājām ved Miu uz skolu un Olīviju uz bērnudārzu. Sagādā visu ko gan namiņam, gan manam kabinetam,» Ketija samīļo brāļa plecu.

Rihards no bērnības dzīvo kopā ar ģimeni, un tajā pašā mājā ar vīru un bērniem mīt arī Ketija. Lai Rihards spētu būt tik labs palīgs, tuvie daudz laika un līdzekļu ieguldījuši viņa attīstībā. Sākumā brālim bija bail pārvarēt savas robežas. Pirms pāris gadiem, kad māsa lūdza aiziet uz veikalu, viņš ieslēdzās istabā. Neiešot. Saprotams, ka ne, jo nejutās droši. «Un tad māsa ir fūrija un dusmīgā, jo liek darīt un nepalīdz. Taču tieši ar bakstīšanu esmu iekustinājusi jaunus ceļus un Rihards kļuvis patstāvīgāks,» secina Ketija. Uz veikalu viņam tiek dota precīza nauda vai pat vairāk, un, ja kaut kas nav skaidrs, liels atbalsts ir telefons var apmainīties ar bildēm, lai saprastu, kas tieši nepieciešams. «Ja nevar kaut ko atrast, saku, lai iedod pārdevējai telefonu un es izstāstīšu. Pārsvarā viņas neatsaka, taču ir bijuši daži izņēmumi. Atceries, kā bija nesen pie saldētavām ko tu te nāc virsū? Nerunāšu,» Ketija nopūšas, domājot par to, kā darba tirgū un sabiedrībā iekļaut tādus kā viņas brālis. Viņa plāno uztaisīt lapiņu, ko Rihardam nēsāt līdzi: «Esmu jaunietis ar īpašām vajadzībām, palīdziet man atrast produktus vai atbildēt pa telefonu.»

Taču kopš decembra Rihardam ir oficiāls darbs. Iedzīvotāji pārņēma apsaimniekošanā ēku Artilērijas ielā, kurā paši dzīvo, un brālis iekārtots par sētnieku. Ja kaut kas nevedas, ģimene nāk palīgā. «Viens par visiem, visi par vienu!» Viņš no bērnības slaucījis pagalmu un izstūmis miskastes, taču toreiz viņam par to nemaksāja. Tagad ir sava naudiņa, un varēs sakārtot sociālās garantijas.

Pie Kurts Coffee pienāk puisis, kuram Rihards paspiež roku. Sergejs ir bijušais klasesbiedrs no Rīgas 1. speciālās internātpamatskolas. Tagad strādā Islandē par pavāru. Pastāsta, ka tur viņu iekārtojuši radinieki. Islandē esot labi, tikai nežēlīgi auksts. Par kafiju Sergejs samaksā 10 eiro, atlikumu atstājot Kurta krājkasītē. «Arī te tuvinieki ir izcīnījuši viņa dzīvi,» Ketija saka. Latvijā šis puisis diez vai iekļautos darba tirgū.

Kādu vakaru interneta komentāros Ketija par Kurts Coffee izlasīja ierakstu: «Baigais mārketings, vai vispār tāds bērns pastāv.» Tātad tomēr ir cilvēki, kuri neaizdomājas, ka ar katru no mums var notikt jebkas. «Cilvēki bieži vien nesaprot, ko runā,» saka Ketija. Viņa zina, ka daļu sabiedrības Kurts Coffee ideja neaizsniegs. Nesapratīs, ka ir tāds mazs zēns, no kura izvilināt smaidu var vai nu ar deju uz ielas, vai kutinot un berzējot krūtiņas. Mazais Kurts, kurš ar savu namiņu māca citiem būt garā lieliem un pateicīgiem par katru piedzīvoto dienu. Liels Rihards, kurš palīdz Kurta namiņam. Laimīgie Ketijas puiši.

Bišu strops ar internetu

Latvieši radījuši pasaulē unikālu autonomas biškopības risinājumu, palīdzot bitēm dzīvot mierīgāk un atvieglojot dzīvi to kopējiem

Liels dzeltenmelns irsis saķēris biti un nes to prom saplosīšanai. Gaisā pastiepjas kaila roka, satver plēsīgo kukaini plaukstā un notriec zemē ar visu medījumu. Bitenieks Jānis Vainovskis sargā savas bišu saimes, kas izkārtotas Latvijas Universitātes Botāniskā dārza nomalē, labu gabalu aiz Palmu mājas. Ja liels iršu pūznis iemitinājies bišu saimes tuvumā, tad stundā aiznes pa vienai bitei, Jānis stāsta pieredzēto kādā citā no savām 350 bišu saimēm. Katrā mīt 50—60 tūkstoši bišu. Pagaidām gan tikai vienam stropam, tepat Botāniskajā dārzā, ir interneta pieslēgums. Kopš maija pieslēgti sensori, kas mēra stropā notiekošo un ērtā tiešsaistes lietotnē rāda viegli pārskatāmus datu grafikus. Šāds risinājums ir unikāls visā pasaulē.

Autonomo biškopību ar Latvijas Lauku attīstības programmas atbalstu īsteno vairāki partneri — Rīgas Tehniskās universitātes Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūts, Latvijas Interneta asociācija, biškopības uzņēmums Meduspils, enerģētikas jaunuzņēmums Mazzy un Latvijas Biškopības biedrības pētnieks Valters Brusbārdis. Trīs no viņiem — Anatoliju Zabaštu no RTU, Viesturu Šeļmanovu-Plešu no Mazzy un Jāni Vainovski no Meduspils satieku sutīgā piektdienas pusdienlaikā pie maigi zumošas bišu dravas. Pirms cauri krūmiem izejam pļaviņā, Jānis izdala visiem bitenieku cepures ar melnu tīklu priekšā sejai. Viesturs atmet ar roku: «Tu teici, ka šīs ir mierīgas.» Bet Anatolijs mazliet satraukts tomēr paņem rokās cepuri. Arī es velku, jo — ar bitēm nekad neko īsti nevar zināt. Galu galā šīs bites izrādās gluži rāmas. Vēlāk, jau sarunas beigās, bitenieks mudina pat vienu paglaudīt gluži kā kaķēnu ar mīkstu un pūkainu muguriņu, bet citu nelielu biti uzliek man uz vaiga. Lai uztaisot bildi!

Bišu spiegs

Tikpat mierīgi kā žurnālistu klātbūtni bites pacieš arī vairākas nelielas kastītes aptuveni sērkociņu kārbiņas lielumā, kas izvietotas stropā. Pavisam nemanāmi, bez skaņas un vibrācijas, tās mazos un dabā tik nozīmīgos kukaiņus izspiego — mēra temperatūru un mitrumu stropā. Turklāt visa bišu māja uzlikta uz jutīgiem svariem, kas tiešsaistē rāda smaguma izmaiņas. Savā viedtālrunī Viesturs demonstrē iegūtos datus. Gluži kā kardiogramma, rādītājs ar precīzu frekvenci lec lejā un augšā — iezīmē rītu, kad bites dodas pēc nektāra, un vakaru, kad čaklie kukainīši atgriezušies mājās. Ar katru dienu zigzags vienmērīgi kāpj uz augšu. Bišu saime dienā atnes aptuveni kilogramu nektāra, kas vēlāk pārtop 500—700 gramos medus. Bet mēdz būt arī izņēmumi. Piemēram, šogad liepas noziedēja tik strauji, ka bites kā apdullušas strādāja bez mitas. Dienas laikā sanesa 5—7 kilogramus nektāra. «Ja bitenieks redz, ka tā notiek, skaidrs, ka tūdaļ strops būs pilns un bites  neko vairs nenesīs — nebūs, kur likt. Tad viņš sēžas mašīnā un brauc likt medus krātuvei virsū nākamo stāvu,» Viesturs iezīmē, kāpēc ir svarīgi sekot līdzi bišu darbam. Tāpat var saprast, ja bites nav atgriezušās stropā — iespējams, radies kāds drauds.

Sensori mēra temperatūru un mitrumu vairākās stropa vietās un vienā vietā ārpusē. «Centrālais sensors, kas ir pašā vidū, rāda, ka bites tur uztur konstantu temperatūru,» Jānis demonstrē līniju savā telefonā. Kritumi un kāpumi turas viena grāda ietvaros, un vidējā temperatūra ir 34,8 grādi, lai vai kādi ārā būtu laikapstākļi. «Atklājām, ka 15 centimetru attālumā stropa iekšpusē un ārpusē krasi mainās temperatūra,» stāsta komandas vīri. Regulāciju bites veicot, pa vienu skrejas jeb stropa ieejas pusi dzenot ārā gaisu, pa otru laižot to iekšā. Lai noregulētu temperatūru līdz galam, lidojošie kukaiņi sanes ūdeni no āra un izsmidzina to. Vienmērīgā temperatūra, ko bites centīgi uztur pašā centrā, nav rūpes par medu. «Tur audzina jauno paaudzi,» smaida bišu saimnieks. Ziemā bites savelkas bumbā, kur viducī ir mamma, bet ārpusē vecākās bites. Kamēr centrā tiek uzturēts 20 grādu siltums, ārmalā esošās bites var salt no tāda paša aukstuma, kāds ir ārpus stropa. Pētnieki cer, ka šoziem sensoru izdosies ievietot kamola pašā vidū, lai sekotu līdzi notikumiem tieši no ziemošanas bumbas centra.

Autonomais biškopības risinājums sniedz iespēju palielināt bišu stropa ražīgumu, jo bitenieks var ātri reaģēt uz situācijas izmaiņām, skaidro Anatolijs no RTU, šā projekta vadītājs. Tas ļauj arī samazināt izdevumus, jo lieku reizi nevajag doties pārbaudīt bišu saimi, ja tai viss ir kārtībā. Nav jāstrādā «uz aklo». Turklāt attālinātā datu ievākšana, bez vajadzības netramdot bites un neceļot nost stropa jumtu, palīdz tām dzīvot mierīgāku dzīvi. Tiklīdz jumts atvērts, bites satraucas. To varot redzēt pēc tūlītēja temperatūras kāpuma stropā. «Katru reizi, bites traucējot, izsitam viņas no ritma,» stāsta Jānis. «Viņas pēc tam visu dienu nevar savākties,» papildina Viesturs, bet Jānis viņu palabo. Tik traki neesot: «Ir dažas bišu rases, kas ļoti pārdzīvo, bet ir tādas, kas ir mierīgākas.» Šīs esot diezgan nesatricināmas.

Latviešu izstrādātais risinājums ir iespēja uzlabot bišu uzturēšanās apstākļus. Ja ziemā samazinās barības krājumi un pieaugusi stropa temperatūra, tas liecina, ka bites nonākušas stresā. «Nav bišu mātes, vai zīlītes par daudz traucē, vai cauna grauž, vai dzenis atnācis kalt, vai griežas vēders no nepareizas ziemas barības,» iespējamos iemeslus uzskaita Jānis. Ja bitenieks laikus saņem signālu, viņš var nekavējoties doties un padzīt kaitniekus vai papildināt barības krājumus. Turpretim tradicionāls bišsaimnieks šādu signālu nesaņems, un tas var beigties ar to, ka bišu strops nepārziemos.

Iespēja sekot līdzi bišu dzīvei un reaģēt uz pārmaiņām tik lielam biškopim kā Jānis ir būtiska. «Katra diena var izmaksāt pustonnu medus, ja nepareizi rīkojas,» viņš iezīmē kļūdas cenu. Jau šobrīd biškopjiem ir pieejami risinājumi, kas veic mērījumus stropā un reizi stundā vai reizi dienā nosūta rezultātus īsziņā, taču iespēja aplūkot svaigākos datus ērti pārskatāmos grafikos tiešsaistē ir jaunums, saka komanda. Turklāt, visticamāk, būs krietni lētāka iespēja, nekā piedāvā esošie konkurenti. Pagaidām gan vēl pāragri prognozēt, kad latviešu radītais risinājums būs nopērkams. Šogad  prototips tiks testēts tikai Botāniskajā dārzā, bet nākamgad izmēģināts vairākās Latvijas pļavās.

Ceļojošās bites

Kamēr Viesturs no enerģētikas jaunuzņēmuma Mazzy azartiski rāda mērījumus un stāsta par tiem, bitenieks aizrāda: «To roku baigi nevicini!» Viesturs atjoko, ka gribas bites izaicināt, bet Anatolijs tēvišķi satraucas: «Nevajag. Nevajag!» Viesturs un Anatolijs pazīstami jau vairākus gadus. Citā projektā viņi izstrādājuši šiem sensoriem nepieciešamos risinājumus — darbojušies ar programmēšanu un datu apstrādi. Šajā projektā, kas saņēmis 98 tūkstošus eiro lielu ES finansējumu no Latvijas Lauku attīstības programmas, viņi strādā pie tehnoloģijas praktiskās lietošanas.

Vēlāk komanda stropam pievienos arī meteoroloģisko staciju, lai var novērot laikapstākļus un salīdzināt, kā tie ietekmē medus kvalitāti un daudzumu. Nākamajā sezonā iecerēts izvietot sensorus vairākos stropos gan Jāņa saimniecībā, gan biškopja Valtera Brusbārža saimēs Talsu pusē. Tālākā nākotnē Viesturs plāno pievienot arī mākslīgā intelekta algoritmus. «Biškopis šobrīd visus lēmumus pieņem, skatoties uz datiem. Pēc būtības datos ir redzams, kas notiek ar bitēm. Šo pieredzi mēs varētu pārnest uz algoritmiem, lai sistēma biteniekam automātiski dotu padomus un brīdinājumus.»

Stropā izmantotos mitruma un temperatūras sensorus Viesturs ar savu uzņēmumu Mazzy izmanto, lai komunālsaimniecībās individuāli un ērti nomērītu siltuma, ūdens, elektrības un gāzes patēriņu. Šogad šis start-up uzņēmums uzvarēja enerģijas un tīro tehnoloģiju jaunuzņēmumu sacensību PowerUp! reģionālajā finālā, iegūstot iespēju pārstāvēt Latviju konkursa finālā Prāgā, kur pie lauriem gan diemžēl netika. Viesturs cer autonomo biškopības risinājumu tālāk izmantot, radot jaunu start-up, un ideju pilnveidot kādā jaunuzņēmumu inkubatorā vai paša spēkiem. «Interese ir — cilvēki raksta un prasa,» viņš saka.

Jau pirms laba laika abi tehnoloģiju pārzinātāji — Viesturs un Anatolijs — iepazinušies ar Valteru Brusbārdi no Biškopības biedrības un izdomājuši, ka šāda modernāka pieeja noderētu biškopjiem, kas lielākoties joprojām strādā pēc sentēvu metodēm. Turklāt drīzumā komanda plāno risinājumu uzlabot, uzstādot saules baterijas, lai sensori spētu nosūtīt datus uz mākoni, darbināti tikai ar alternatīvo enerģiju. Tāpat arī pievienot videokameras pie stropa skrejas un tā iekšienē. «Šobrīd uz skrejām redzam, ka stropā ir maz vietas. Ir karsts, bites guļ laukā. Bet redzam arī, ka viņas intensīvi nāk mājās ar dzeltenām nastiņām — Kanādas zeltslotiņas nektāru —, tātad ienesums ir, viss kārtībā. Ja es nebūtu noņēmis medu un viņas šādi gulētu laukā, tas liecinātu, ka ienesums ir beidzies un bitēm nav, kur palikt,» bitenieks stāsta, kāpēc svarīgi attālināti saprast, kas notiek stropā.

To, kādu nektāru bites nes uz mājām, varot pateikt pēc attiecīgā laika perioda. Agri pavasarī var atnest no kļavām. Pēc tam nāk ābeles, plūmes, ķirši. Citviet seko kārkli, pūpoli, tad pienenes. «Kur bites novieto, uz tādu medu var cerēt,» stāsta saimnieks. Kā šāda bišu novietošana darbojas? «Rekur mašīna stāv,» Anatolijs pamet ar roku uz baltu busiņu. Vai bites nepamūk no stropiem un nelidinās pa visu mašīnu, vaicāju, neslēpdama pārsteigumu. «Ja pamūk, tad lido,» bez emocijām atsaka Jānis, paskaidrodams, ka šāda vadāšana bitēm ir diezgan bīstama. Lai veiktu pārvešanu, skreja tiek aiztaisīta, bet, ja temperatūra stropā uzkāpj virs 40 grādiem, «tad ir cauri». Lai tas nenotiktu, pareizi jāsagatavo strops un jānodrošina dzesēšana mašīnā. Pārvešana sagādā biteniekiem papildu darbu, toties ļauj ievākt vairāk medus, turklāt aizvest stopus tieši pie vēlamajiem augiem.

Labākais liepu medus — Rīgā

«Rīgā ir tīrs un garšīgs medus,» stingri nosaka Jānis, vaicāts, kāpēc atvedis bišu saimes uz pilsētas vidu — LU Botānisko dārzu. Tikko biškopju saietā par labāko liepu medu atzinību saņēmusi saimniecība, kas to iegūst pie Stradiņa slimnīcas un uz Latviešu biedrības nama jumta. «Divas pirmās vietas,» viņš paskaidro. Taču neesot problēmas arī laukos pie rapšu lauka ievākt tikpat tīru medu. Vaicāts, vai tas ir tikpat vērtīgs, saimnieks aizrautīgi skaidro: «Jebkuram medum ir sava vērtība. Rapšu medus nav alerģisks bērniem, jo nav tik stiprs kā pārējie. Tas nesatur minerālvielas, tāpēc nemaina ēdiena vai tējas garšu, līdz ar to ir populārākais medus, ko liek pie tējas, lai izjustu tīru tējas garšu un nebūtu jālieto cukurs.» Reti kad vairs gadās tādi zemnieki, kas savus laukus apsmidzina ar neatļautiem līdzekļiem, kas var būt nāvējoši bišu saimēm. Šajā jomā zemniekiem esot lielas sankcijas, zina teikt Jānis, bet vienlaikus dod mājienu, ka arī atļautos līdzekļus derētu paretināt. Bišu nāve nav vienīgais posts, ko ķīmija nodara, — netiekot izvērtēts, kā šie līdzekļi ietekmē bišu auglību un nervu sistēmu. Tomēr viņš priecājas, ka autonoma bišu uzraudzība sniegs palīdzību arī šajā ziņā. «Ja beigtas bites krīt ārā no skrejas, uzreiz vari izsaukt inspektoru un meklēt vainīgo. Ja bišu saimnieks to pamana tikai pēc nedēļas, ķīmija jau ir sadalījusies, atrast vainīgo vairs nevarēs,» stāsta Jānis.

Vaicāts, vai bite ir pasaules svarīgākais kukainis, Jānis domīgi atsaka: «Tuvu tam.» Šis mazais radījums esot spējīgs apputeksnēt 80% no augiem, kam vajadzīga svešappute. Turklāt viņas gatavas intensīvi lidot 2—3 kilometru rādiusā, lai iegūtu nektāru. Un, ja bitēm ļoti interesē kāds augs, viņas atnāks arī septiņus kilometrus, piezīmē Jānis. Tomēr atrast tādu bioloģisku stūrīti, kur apmēram 10 kilometru rādiusā daba ir neskarta, Latvijā neesot viegli. «Mēs esam Rīgas centrā, un te medus ir labāks nekā Gaujas Nacionālajā parkā, kur vienu gadu atklājās smagie metāli. Šogad kritiskā sausuma dēļ nezinām, kas būs augos iekšā,» bitenieks nosaka. Tāpat arī piemin kādu pētījumu, kurā analizēts medus sastāvs dažādos Latvijas nostūros. Arī viņi atraduši smagos metālus — bet Latgalē. Kā izrādās, vainīga nelegālā degviela, ko daudzi pierobežā dzīvojošie ieved no Krievijas — ar svinu sastāvā.

Tomēr viņš vedina domāt cerīgi, jo bites izvēlas labu nektāru. «Ja bitēm būs iespējams aizlidot uz vietu, kur nav piesārņojuma, viņas ies uz turieni. Ja pa ceļam ielidos kaut kur, kur ir kāda eļļas garša, — kāpēc viņai to ēst? Tā ir dzīvība, kas mūs aizsargā no mūsu pašu piesārņojuma,» saka bitenieks Jānis Vainovskis.

Dārgumu skaitītāji

Kartēs ir iezīmēts mežs vai pļava, bet dabā tā vairs nav — to atklāj dabas eksperti, kājām izstaigājot Latviju un uzskaitot biotopu bagātības. Vēlāk valstij būs jāsaprot, kā glābt vērtīgo un skaisto, kas izzūd mūsu acu priekšā

Nezinātājs nekad nesaprastu, par ko aiz sajūsmas spiegt kādā saules apspīdētā klajumiņā netālu no Kolkasraga priežu takas. Padomju laikā te bijusi armijas mācību šautuve, tagad — izcils biotops, par ko priecājas bioloģijas zinātņu doktori Brigita Laime un Didzis Tjarve. «Tā ir pelēkā kāpa,» saka Brigita. Nosaukums ir pelēcīgā kladoniju ģints ķērpja dēļ, kas klāj zemi. Kādu brīdi vērojam, kā sīkā bedrītē, kas tikai dažu milimetru diametrā, put smiltis. Tur skudrulauva, ar žokļiem mētājot smiltis, aprok savu dienišķo maltīti — skudru. Brigita aizved līdz kādam augam spirdzinošā zaļumā, kas klāj kāpas kā mīksts paklājs. Tā ir miltene, kas var izplesties līdz pat metram un sasniegt 60 gadu vecumu. «Šis nelielais, necilais pleķītis ir absolūti unikāls Eiropas mērogā,» saka zinātniece.

Pelēkā kāpa ir apdraudēto biotopu sarakstā, jo šādas ķērpjiem un miltenēm apklātas vietas, kurās patīk dzīvot stepes čipstei un sila cīrulim, ir ļoti retas. Vienreizīguma iemesls ir… nabadzīga vide. Izrādās, ka Latvijā, tāpat kā Rietumeiropā, rūpniecisko izmešu dēļ augsne ļoti strauji bagātinās ar slāpekli un fosforu, kā rezultātā izzūd tas, ko biologi sauc par nabadzīgajām ekosistēmām: dabiskās smiltāju pļavas, pelēkās kāpas un kāpu meži.

Baiba un Didzis ir divi no 250 ekspertiem, kas iesaistīti šo zūdošo vērtību apzināšanā. Pērn sākusies un nākamgad noslēgsies vērienīga dabas skaitīšana — pirmo reizi valsts vēsturē tiek apzināti dabiskie biotopi. Balstoties zinātniski pamatotā informācijā, tālāk tiks izstrādāts plāns bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai. Lai saprastu, kā zinātnieki «skaita dabu», kopā ar Brigitu un Didzi pavadu kopā vienu dienu Kolkā, kur izstaigājam piejūras mežu, atklātas kāpas un pļavas.

«Iedošu savas mājas atslēgas»

Jau pagājušajā gadā Brigita, Didzis un vairāk nekā desmit citu dabas ekspertu ar kartēm un anketām apsekoja Dienvidkurzemes piekrasti Nidā, Papē, Nīcā, Ventspils apkārtnē, kā arī piekrasti no Jūrmalas līdz Saulkrastiem. Šogad viņi kājām apstaigā Ziemeļkurzemes pludmales, kāpas no Mazirbes līdz pat Engurei un jūras krastus Vidzemē. Katrā no biotopu veidiem (zālāji, mežaudzes, purvi, jūras piekraste, upes un ezeri, alas un atsegumi) strādā attiecīgās jomas speciālisti, un katra savāktos datus precizitātes labad dabā pārbauda vēl kāds no kolēģiem.

«Ja ir domstarpības, par tām jāvienojas jau dabas skaitīšanas laikā,» paskaidro Brigita, kura ir kāpu biotopu eksperte, savukārt Didzis — mežu biotopu pārzinātājs. Tomēr viņu zināšanas ir tik plašas, ka abi zina gan mežu un kāpu, gan pļavu dzīvotnes. Tieši tāpēc viņi ir to ekspertu vidū, kuriem uzticēta dabas skaitīšana Slīteres nacionālajā parkā.

«Vislielākā bēda, ka mums ir jāpabeidz dabas skaitīšana trīs gadu laikā. Tā ir milzīga steiga,» soļojot pa priežu ieskauto taku, saka Brigita. Skaidrojumu tam dod dabas skaitīšanas vadītāja Irisa Mukāne. Šim vērienīgajam projektam Latvijā vajadzēja sākties jau 2015. gadā. Kaimiņzemēs biotopu apzināšana jau ir notikusi. Taču mūsu valstī Vides un Zemkopības ministrija un Pašvaldību savienība nav spējušas vienoties par biotopu apzināšanas metodiku, un darbu sākšana aizkavējās. No ES Kohēzijas fonda dabas skaitīšanai, aizsardzības plānu izstrādei un datu digitalizācijai vajadzīgie 9,5 miljoni kļuva pieejami tikai 2016. gada vēlā rudenī. Ekspertu darbs dabā sākās pērn.

Lai saplānotu darbus, Latvijas teritorija tika sadalīta 495 mazos kvadrātos — katrs ir 12,5 x 12,5 kilometrus liels. Katra gada apsekojamās platības sasniedz ap 500 tūkstošiem hektāru dabisko mežu, pļavu, purvu, upju un ezeru un jūras piekrastes. Eksperti ik gadu saņem kartes, kurās iezīmēta izpētāmā teritorija. Kartēšanai jābūt pabeigtai līdz 2019. gada beigām, darba grafiks ir saspringts, un, pēc aptuveniem aprēķiniem, katrs no ekspertiem dienā nostaigā vidēji 20 kilometrus.

To teritoriju īpašniekiem, kurās dabas eksperti strādā, pētot vērtīgos biotopus, Dabas aizsardzības pārvalde izsūtīja vēstules — tikai lai paziņotu, ka notiek dabas skaitīšana. Vēstulēs ir telefona numurs, kur piezvanīt, ja ir jautājumi. Irisa atceras pirmo saņemto telefonzvanu: «Mēs dzirdējām apmēram šādus vārdus: es tā priecājos, ka beidzot arī Latvijā tas notiek, iedošu savas mājas atslēgas, lai eksperti brauc un dzīvo manā mājā, lai pēta visu apkārtni!» Šogad saņemts jau ap 1500 telefonzvanu, kuros cilvēki stāsta par ziedošām pļavām, vērojumiem mežos un aprūpētiem dižkokiem.

Kādas alas īpašniece izstāstījusi, ka viņas alā aug sūnas, kas naktī spīd. Alu un atsegumu eksperts bijis pārsteigts, cik daudz šajā alā bijis spulgsūnu.

Pērn dabas skaitīšanu daži blēži pamanījušies izmantot, lai mudinātu ļaudis pārdot savus īpašumus. Apgalvojuši, ka biotopu dēļ būs liegumi tajos saimniekot. Dabas aizsardzības pārvalde rīkoja īpašu informatīvu kampaņu, kurā uzsvēra, ka ļaudis var mierīgi saimniekot kā līdz šim. «Dabas skaitīšana ir kā inventarizācija,» saka Irisa. Projekta noslēgumā jāsagatavo vērtējums par biotopu teritoriālo izplatību un kvalitāti.

Jo vecāks, jo bagātāks

Kopā ar Brigitu un Didzi piedaloties dabas skaitīšanā, uz jūru ejam caur kāpu mežu. Priedes tievas, bet Didzis tām dod ap gadiem 80. Jo plikās smiltīs priedes aug daudz lēnāk nekā, piemēram, Tērvetes auglīgajā zemē.

«Visticamāk, kāpas te bija apmežotas, lai apturētu kāpu klejošanu. Lēnām, krājoties nokritušajām lapām un skujām, augsne bagātinājās un kļuva auglīga. Tad sāka augt viena no visbiežāk sastopamajām visā pasaulē — stāvaine. Tā uzkrāj slāpekli. Apakšā zem tās auga sēnes, kas nodeva barības vielas tuvākajiem kokiem. Tad parādījās mellenes, brūklenes, citi sīkkrūmi un lakstaugi un mežs sāka augt aizvien ātrāk,» Didzis īsi izstāsta visu meža vēsturi. Brigita gan šo mežu uztver bez sajūsmas. «Paskatieties, cik biezi saaugusi stāvaine!» viņa mēģina ar rokām parakties zem sūnas, iegremdējot rokas līdz elkoņiem zemē. «Ja visi meži saaug ar šādu sūnu, ķērpjiem vairs nav vietas. Šādās sūnās priedes sēklai nav, kur uzdīgt. Stāvaines radītā blīvā zemsedze ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā ne visur var iesēties un augt priedes. Priežu sēklām, lai izdīgtu, vajag smilšainas un atklātas vietas.»

Biologi atplaukst smaidā, kad paejam kādus pārsimt metrus uz priekšu. Tur priedes esot 200 gadu vecas, dažas pat 400. «Redziet nokaltušus kokus, kas izskatās pēc pieminekļiem,» Brigita rāda uz priedēm. Veciem kokiem kalstot, tajos iemājo un cita citu nomaina desmitiem kukaiņu sugu. Vislielākā vērtība esot veci un resni koki, kuros ilgi saglabājas mitrums. Tur dzīvo daudz retu kukaiņu sugu.

Izvelkot no līdzpaņemto papīru kaudzes sīksīki aprakstītu anketu, Brigita tajā velk ķeksīšus un skaidro, kāpēc šis senais kāpu mežs ir izcils: «Blakus mežā vecu koku nebija, te — ir. Liela izmēra sausokņi — daudz, kritalas — viena, otra, trešā. Te ir ķērpji, krūmi, sausi koki, kas apauguši ar dažādu sugu ķērpjiem, atsegti, saulaini laukumi. Te ir dažādas meža attīstības stadijas, un tas bioloģiskai daudzveidībai ir būtiski.»

Didzis norāda arī uz dažiem dobumainiem kokiem, kas noder putniem. Kādreiz tādi kā mazvērtīgi vilkti no mežiem ārā, tagad tiek saglabāti pat izcirtumos. Piepilsētu mežos, kas pārlieku sa-frizēti, tagad mežkopji ievedot un atstājot citviet nozāģētus lielus, resnus kokus. Lai mežs bagātinās ar kukaiņiem un putniem!

Krasti, ko atņem jūra

Pa priežu taku aizejam līdz vietai, no kuras tālāk redzama jūra. Kad 2005. gadā pār Latviju bija nācis orkāns Ervīns jeb Gudruns, tas pamatīgi noskaloja jūras krastu un izgāza kokus. Tagad te izveidojusies plaša pludmale un samērā augstas kāpas. «Lai izveidotos labs mežs, vajadzīgs vairāk nekā simt gadu, bet, lai izveidotos atklātas kāpas, pietiek ar desmit gadiem,» saka Didzis.

Latvijas Universitātē strādājot ar studentiem, viņš ir lieliski iemanījies raiti izstāstīt, kā veidojas biotopi. Kāpa top tā — vispirms smiltīs iesakņojas graudzāles un viengadīgi piekrastes augi, kas aiztur smiltis. Tās krājas, līdz izveidojas tā sauktās embrionālās kāpas. Kad tās paaugas, aiz tām veidojas aizvēja zona, kur smiltīs var iesakņoties arī sūnas un ķērpji, līdz pamazām veidojas pelēkā kāpa. Savukārt pelēkajā kāpā var arī iesēties priedes, un, tām izaugot, izveidojas mežainās kāpas jeb kāpu mežs.

Brigita norāda, ka kāpu veidošanos ietekmē smilšu daudzums pludmalē. Diemžēl Kolkā to trūkst, jo smiltis aiztur rūpnieciskas būves un ostas Kaļiņingradā, Klaipēdā, Liepājā un Ventspilī. Kāpas Kolkā Vaides virzienā Brigita atzīst par labām. To viņa ieraksta anketā, norādot arī, cik plata ir pludmale, vai ir akmeņi un peļķes. Vai ir vismaz viena izteikta kāpa? Jā, tāda ir! Un ir arī divas trīs augu sugas, kam patīk smiltis: smiltāju kāpu niedre, Baltijas kāpu niedre, smiltāju kāpukviesis ar zilganām lapām. «Ļoti laba pazīme ir viengadīgi augi. Un te ir Baltijas šķēpene,» viņa pieved pie auga ar violetiem ziediņiem, uz kuriem uzsēduši trīs smaržas pievilināti tauriņi. Rīgas jūrmalā atpūtnieku dēļ šķēpene nevar izaugt liela, bet Kolkā tā varot izplesties pat metru diametrā.

Dabas skaitīšanas anketā ir sadaļa, kurā jāraksturo cilvēka ietekme, piemēram, krastu nostiprinājumi, apbūve, kempingi, sadzīves atkritumi, izbraukāšana. Kolkas kāpas, it īpaši Kolkasraga apkārtnē, ir izstaigātas — līdzās ir vairākas atpūtas vietas. Tomēr tas neesot pat salīdzināms ar Ragakāpas piekrastē Jūrmalā redzēto. «Izejam pludmalē kāpās, bet pa labi no manis ir milzīga nojume, pa kreisi — vēl varenāka,» stāsta Brigita. «Liela daļa pludmales un kāpu ir pārveidota. Savulaik Ragakāpas piekrastē bija daudzveidīgas pludmales. Tur mijās mitras pludmales ar sausām, bija liela augu dažādība. No tā visa ir palicis pavisam maz.»

Aizejot aiz Kolkasraga, kur satiekas mazā un lielā jūra, skatam paveras mistiska aina — jūras noskalotā krastā balo desmitiem priežu stumbeņu, izslējuši pret debesīm kailos zarus. Pierādījums zinātnieku brīdinājumiem, ka strauji palielinās krasta atkāpšanās ātrums, un Kolkasraga tuvumā tas sasniedz pat piecus metrus gadā. Klimata pārmaiņu dēļ jūra ik gadu samazina Latvijas teritoriju. Arī te 100—150 metrus plato krastu ir paņēmusi jūra.

Vērtīgākais izzūd

Brigita uzskata, ka būtu labi, ja dabas skaitīšanas rezultātā varētu izstrādāt rekomendācijas piekrastes pašvaldībām — kas tām jādara bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. «Ne jau tikai pašvaldībām, bet arī Dabas aizsardzības pārvaldei, kas apsaimnieko lielu daļu aizsargājamo teritoriju, būtu iespēja izmantot dabas skaitīšanas rezultātus, lai zinātu, kur un ko darīt labāk,» viņa saka.

Kad kartēšana tiks pabeigta, ekspertu savāktie dati tiks digitalizēti un būs pieejami dabas datu pārvaldības sistēmā Ozols, vēlāk man pastāsta Irisa. Jau tagad Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā atrodamajā Ozolā redzama informācija par dižkokiem, īpaši aizsargājamām sugām, mikroliegumiem, 2017. gadā dabas skaitīšanas laikā apsekotiem bioloģiski vērtīgiem zālājiem.

Taču viens no galvenajiem uzdevumiem pēc datu analīzes ir izstrādāt dabas aizsardzības plānus 20 īpaši aizsargājamām dabas teritorijām — arī Ragakāpai, Vidzemes akmeņainajai jūrmalai, Gaujas un Ķemeru nacionālajiem parkiem. Plāns būtu jāņem vērā gan valsts, gan pašvaldību institūcijām. Taču pēc Irisas teiktā nojaušams, ka varētu būt interešu sadure teritoriju izmantošanā. Tāpat paredzēts izstrādāt aizsardzības plānus piecām Latvijas dabai svarīgām dzīvnieku sugām: roņiem, dzeņiem, pūcēm un divu sugu sikspārņiem. «Roņi vairojas Igaunijā, bet uz Rīgas līci peld ēst. Zvejnieku murdi vai tīkli roņiem ir kā zviedru galds. Mums būs jāatbild uz vairākiem jautājumiem, piemēram, vai Zemkopības ministrijai jāmaksā atbalsta maksājumi par saplēstajiem tīkliem,» skaidro Irisa. «Pētniekiem jāsaprot, cik labas dzīvotnes ir pūcēm un dzeņiem Latvijā. Katra mikrolieguma izveidei nepieciešams vērtējums.»

Pēc pērn apkopoto datu analīzes pirmās prognozes ir tādas — mums nopietnāk nekā jebkad jāgādā par dabu, lai to saglabātu arī turpmāk. Jo daudzviet teritorijās, kas kartētas kā meži, koku vairs nav. Tikai piektdaļā teritorijas, kur, pēc iepriekšējiem datiem, varēja būt zālāji, tie tiešām arī tika atrasti. Aizaug palieņu pļavas, jo ar izkaptīm tās vairs nepļauj, bet traktori grimst mitrajā dūksnājā. Taču palieņu zālāji ir vienīgā dzīvotne aptuveni 30 putnu sugām. No lauku ainavām gandrīz pazuduši arī siena zārdi, kuros, izžūstot augiem, izkrīt sēklas. Vērtīgie biotopi esot arī pārlieku izkaisīti, līdz ar to nenotiek sugu apmaiņa un to bagātināšanās. «Ja tuvāko 20 gadu laikā turpināsies biotopu sadrumstalošanās un nebūs vienotas valstiskas nostājas dabas vērtību saglabāšanai, riskējam zaudēt vairākas augu un dzīvnieku sugas,» brīdina Irisa.

Divas pļavas

Dabas skaitīšanu kopā ar Brigitu un Didzi todien pabeidzam divās pļavās, kas atrodas gandrīz līdzās viena otrai, bet ļoti atšķiras. Aizvedot uz to, biologi grib, lai ieraugu, kā mūsu acu priekšā zūd pasakains skaistums.

Vispirms izejam cauri pļavai, kur starp daudzām smilgām vējo dažas zilas pulkstenītes. «Tā pirms dažiem gadiem bija tik krāšņa, visa vienās pulkstenītēs! Vienreizēja. Bet tagad tā ir beigta, jo neviens to nepļauj. Pļavu nedrīkst atstāt novārtā!» ar milzu žēlumu saka Brigita, vēl klusi nočukstot: «Katastrofāli!» Šī pļava piederot saimniekam, kurš par to nerūpējas. Lai gan ir zināms, cik apdraudētas Latvijā ir dabiskās pļavas, valstī nav plāna, ko darīt to aizsardzībai. Katras pļavas liktenis ir atkarīgs no tās saimnieka.

Divu platu soļu attālumā no aizaugušās pļavas, aiz koka sētas ir lauku sēta Ūši. Tās saimniece Dženeta Marinska cenšoties kopt savas pļavas. Tā ir pļauta vai zirgu noganīta, un, lūk, smilšainajās pļavās tajā viz pelēkais ķērpis, neļķu dzimtas purpurkrāsas dzirkstelītes, dzeltenīgās īstās madaras, zilās apaļlapu pulkstenītes, tīruma pēterene gaiši violetām bumbiņām, pļavas dzelzene un kalnu āboliņš. Brigita saka — šāda pļava ir ne tikai bioloģiska, bet arī kultūrvēsturiska vērtība.

Lai veidotos izpratne, kā saglabāt šādas bagātības, Dabas aizsardzības pārvalde katrai teritorijai, arī Kolkai, izstrādās priekšlikumus apsaimniekošanai. Jau tagad dažādās Latvijas vietās dabas eksperti rīkojot tikšanās ar iedzīvotājiem un skaidrojot, piemēram, kāpēc un kā pļaujama pļava. Līdzšinējā pieredze liecina, ka pašvaldībās gaidot šos ieteikumus. Kaut vai tāpēc, lai saprastu, vai atļaut izcirst tuvāko mežu, kur ierīkot veloceliņus un laivu piestātni ezerā. Vairums ļaužu esot patiesa interese saglābt vērtīgāko, kas mums Latvijā ir, — dabas skaistumu.

Neredzami. Kāpēc?

Visi bērni ir skaisti, un vecāki viņus mīl tādus, kādi viņi ir. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, piedalās fotogrāfes Aritas Strodes-Kļaviņas rīkotajā fotoprojektā Neērtie bērni

Ieguvusi maģistra grādu baltu filoloģijā, Arita Strode-Kļaviņa maz strādājusi darbu, kas saistīts ar valodām. Nu jau četrus gadus viņa ir profesionāla fotogrāfe, kas specializējusies ģimeņu fotosesijās.

Taču Arita ir pārliecināta, ka fotogrāfam bez maizes darba ir vajadzīga arī aizraušanās. «Ja to nedara, ir grūti pilnveidoties. Fotogrāfam visu laiku jāmeklē jauni izaicinājumi.» Vislabprātāk viņa veido portretus, kuros cilvēki atšķiras no citiem. Grib parādīt personības skaistumu, kam uz āru palīdz izlauzties koši mati, traki tetovējumi, kaut vasarraibumi. Tā tapa fotogrāfiju izstāde Neparastie latgalieši, kurā bija redzami Aritas dzimtā novada mūziķi, mākslinieki, tetovētāji, podnieki. «Gribēju parādīt, cik dažāda var būt Latgale un tās cilvēki,» saka fotogrāfe, kas dzīvo Jelgavā, tomēr par mājām uzskata Viļānus.

Viņa arī aicināja uz fotosesijām mammas, kuras neatbilst stereotipam par mātes tēlu. Bildējot sievietes, kam patīk militarizēts vai cits neierasts vizuālais tēls, tapa fotoprojekts Alternatīvās mammas. Tajā viņa iepazinās ar vijolnieci un tulkotāju Velgu Polinsku, jaunu sievieti, kura aizraujas ar heavy metal mūziku un arī atbilstoši ģērbjas. Velga ir mamma Austrai un Madaram, kuram ir Dauna sindroms. «Piedāvāju fotografēties ar ģimeni, un viņa piekrita. Tad man radās ideja fotografēt ģimenes ar īpašiem bērniem,» saka Arita. «Ja šo attēlu dēļ kaut viens cilvēks tiek vaļā no aizspriedumiem par bērniem, kuriem ir diagnoze, — tas ir daudz. Man gribējās šādām ģimenēm kaut ko uzdāvināt. Ar naudu nevaru šķiesties, bet bildes gan varu iedot.»

No ieplānotajām 15 fotosesijām deviņas jau ir notikušas. Pārsteidzoši, bet, uzzinājuši par Aritas ideju, vecāki bija atsaucīgi. «Priecīgi par to, ka kāds šai tēmai pievēršas. Katra no ģimenēm ir vismaz vienu reizi piedzīvojusi negatīvas emocijas cilvēku attieksmes dēļ. Viens no veidiem, kā kompensēt negatīvo, ir iegūt jaukas emocijas fotosesijā. Fotogrāfijās nevar pamanīt, ka bērniem ir invaliditāte, bet var redzēt ģimeni, kurā viens, tad otrs vecāks nēsā bērnu uz rokām. Acīm redzams, ka bērniņš tiek mīlēts tāpat kā visi pārējie bērni.»

Kādu iemeslu dēļ ģimenes piekrita publicitātei fotoprojektā Neērtie bērni, pajautājām trim no tā dalībniekiem.

Fotogrāfe Arita Strode-Kļaviņa savu
fotoprojektu Neērtie bērni īsteno tikai ar vienu mērķi — darīt labu

Jēkaba ģimene: «Tādi bērni kā Jēkabs padara mūs labākus»

Kad ieraudzīju Aritas ideju, man likās, ka tas ir tieši tas, kas mums ir vajadzīgs. Sešus gadus esmu mamma bērnam ar invaliditāti. Jo lielāks auga mūsu Jēkabs, jo labāk sapratu, cik daudz mums vēl jārunā par cilvēkiem ar invaliditāti, — stāsta Vineta Grigāne-Drande. Viņa un Ēriks ir vecāki trīs bērniem. Vienam no viņiem — Jēkabam — ir bērnu cerebrālā trieka. Vineta ir arī Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības vecāku iniciatīvas grupas vadītāja, labdarības projektu koordinatore.

«Mūsu sabiedrībā vēl arvien ir daudz stereotipu par bērniem, kuri neatbilst vispārpieņemtiem priekšstatiem. Kamēr man nebija bērniņa ar invaliditāti, arī es bieži ievēroju citu cilvēku nepilnības, man bija grūti ieraudzīt šādu personību individualitāti. Tagad varu teikt, ka mums kā sabiedrībai ir vēl tāls ceļš ejams, lai aiz invaliditātes ieraudzītu individualitāti. Šis Aritas projekts palīdz parādīt bērnu personību. Fotomirklis parāda izskatu un tā neatbilstību standartiem, bet vienlaikus arī cilvēka būtību. Šis projekts arī palīdz skaidrot, ka ģimenes, kurās aug bērni ar invaliditāti, ir tādas pašas ģimenes kā pārējie. Neesam ne alkoholiķi, ne narkomāni, ne mūsu vainas dēļ piedzimis citādāks bērns. Esam tādi paši vecāki kā citi, mīlam savus bērnus, darbojamies kopā ar viņiem, smejamies, mūsu bērni ir priecīgi un laimīgi. Esmu dzirdējusi, ka par manu Jēkabu saka «nabaga bērns». Nē, viņam ir laimīga bērnība, viņš ir dzīvespriecīgs puisītis. Cerebrālās triekas dēļ kustas citādāk, bet tas nepadara viņu par nabaga bērnu. No viņa nav jāizvairās vai jābaidās.

Kaut kādā ziņā projekts ar nosaukumu Neērtie bērni ir provokatīvs. Mums un tuviniekiem Jēkabs nav neērts. Bet nosaukums ir pareizs, jo bērni ar invaliditāti ir neērti ministrijām, valsts un pašvaldību iestādēm, sabiedrībai kopumā. Kā pret sienu sitamies sarunās ar cilvēkiem, kuriem ir lēmēj- un izpildvara. Taču, jo biežāk skaidrojam savas vajadzības, jo labāka ir izpratne. Pēdējos sešos gados attieksmē pret invaliditāti vērojama izaugsme. Tādi bērni kā Jēkabs sabiedrību padara labāku, esmu par to absolūti pārliecināta. Fotoprojekts ir solis pretī humānākai, atvērtākai, domājošākai sabiedrībai. Tas mudina paskatīties dziļāk par vispārpieņemtiem skaistuma un laimes etaloniem. Tāpēc mani uzrunāja Aritas projekts.» 

Madara ģimene: «Latvijā ir 397 bērni ar Dauna sindromu. Cik no viņiem jūs redzat?»

Ikdienā mēdzu izjust, ka mūs negrib. Atrod iemeslus, kāpēc mūsu Madaru nepieņemt vai kā izvairīties no viņa, — Velga Polinska sāk stāstu par to, kāpēc kopā ar vīru Lauri un abiem bērniem Austru un Madaru piedalījās fotosesijās. «Gribēju parādīt, ka mēs esam tāda pati ģimene kā pārējās un nekautrējamies no tā, ka mūsu bērnam ir īpašas vajadzības. Ir bijušas aukles, kas atteikušās Madaru pieskatīt, privātie bērnudārzi ir atteikušies viņu uzņemt. Esmu saņēmusi daudz atteikumu — tiklīdz uzzina, ka bērnam ir Dauna sindroms, saka nē. Bieži aizbildinās, ka nezina, kā tikt ar tādu bērnu galā. Bet, būsim godīgi, ja gribētu, uzzinātu, kā to izdarīt. Kaut arī lielākoties mediķi ir zinoši, ir gadījies runāt ar ārstiem, no kuru teiktā mati ceļas stāvus un es nesaprotu, par ko mani kaunina un liek raudāt.

Arī pašvaldības Izglītības pārvaldes darbinieks ir aizrādījis — ja Madars ies bērnudārza grupiņā, kur paredzētas logopēdiskās korekcijas nodarbības, viņš atņems grupā vietu kādam veselam bērnam, kam logopēda palīdzība noderētu vairāk nekā manam puikam. Tas parāda, cik maz ir zināms par Dauna sindromu, kāds ir izpratnes un tolerances līmenis. Kopš 2000. gada Latvijā dzimuši 397 bērni ar Dauna sindromu. Cik no viņiem jūs redzat? Cik vispār publiski redzami cilvēki ar invaliditāti? Neiecietības dēļ daudzi izvēlas palikt neredzami.

Projekta nosaukums Neērtie bērni ir patiess. Jo jebkurš vecāks grib sev veselu bērnu. Bērnam ar īpašām vajadzībām vajag daudz vairāk uzmanības, līdzekļu, laika, pacietības un pieņemšanas nekā veselam. Raugoties no sadzīviskā aspekta, Madars nav ērts. Taču nav tā, ka bērns ar īpašām vajadzībām nozīmē tikai nebeidzamas raizes un pārdzīvojumus. Piemēram, Madars spēj izrādīt tādu beznosacījuma mīlestību, kādu neesmu izjutusi ne no viena cita. Kā viņš priecājas, ieraugot mani! Nezinu daudz trīsgadnieku, kuri ir tik laimīgi, pēc divu stundu pauzītes ieraugot mammu. Esmu iepazinusies ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem, kurus nesastaptu, ja nebūtu nokļuvusi šajā īpašo vajadzību pasaulē. Madara dēļ esmu ievērojami mainījusi savus uzskatus par visu, kas notiek. Mainījušās vērtības, esmu pazeminājusi savas ambīcijas. Esmu audzināta tiekties pēc maksimuma, un no saviem bērniem arī būtu prasījusi, lai viņi būtu labākie klasē, starp labākajiem skolā un izcili vismaz vienā jomā. Bet man piedzima bērns ar Dauna sindromu, un man vairs nevajag, lai mani bērni ir vislabākie. Gribu, lai viņi dara savu spēju robežās. Nevajag desmitnieku latviešu valodas diktātā!» 

Aleksandra ģimene: «Viņš ir skaists bērns. Viņu nav jāslēpj»

Ja ģimenē ir bērns ar diagnozi, tas ir ļoti sāpīgi. Sāp ne tikai mums, vecākiem, jo ar daudz ko varam samierināties. Sāpīgi bērnam, kuram liegts tas, kas citiem ir pašsaprotami, — saka Madara Stūre. Viņas un Edgara ģimenē aug divi bērni: meita Sofija un dēls Aleksandrs. Puisītim, kuram pašlaik ir gads un trīs mēneši, diagnosticētas vairākas slimības, no kurām vissmagākā ir epilepsijas forma West sindroms. «Fotogrāfijās gribējām pateikt, ka mūsu ģimenē aug šāds bērns, kuru mīlam ne mazāk kā veselo. Centīšos darīt visu, lai viņš izaugtu pēc iespējas patstāvīgāks. Gribējās fotosesiju arī tāpēc, ka manās acīs Aleksandrs ir skaists, fantastisks bērns. Man gribējās, lai fotogrāfs attēlos parāda, ka šādu bērnu var mīlēt, par viņu var priecāties, mums viņš nav jāslēpj. Gādājot par īpašu bērnu, jāuztraucas par tagadni, nākotni, sīkumiem un globālām lietām. Jebkurš atbalsts — pāris vārdi, draudzīgs plecs, uz kura paraudāt, dzirdīgas ausis — ir zelta vērtē. Pēc šīs fotosesijas dzirdējām tik daudz sirsnīgu vārdu, ka to dēļ vien bija vērts piedalīties.»

Otrs iemesls, kāpēc Madara uzskata par savu pienākumu dalīties stāstā par Aleksandru, — West sindroms jeb infantilās spazmas ir reto slimību sarakstā, ar to saslimst vidēji viens no 2000 bērniem. Simptomi parādās vecumā līdz diviem gadiem, un ne tikai Latvijā, visā pasaulē mediķi tos nereti neatpazīst un nepareizi nosaka diagnozi. Taču šī epilepsijas forma neārstēta, pēc Madaras vārdiem, «atņem bērnam pilnīgi visu, ko viņš ir iemācījies» — bērns attīstībā regresē. «Gribam pievērst uzmanību šai slimībai, lai pēc iespējas biežāk un ātrāk tiktu atpazīti simptomi un sākta ārstēšana,» saka Madara. «Zināšanas var glābt. Es arī uzaugu sabiedrībā, kur invalīdu nav jeb, precīzāk runājot, viņi sēž mājās un tāpēc viņus neredzam. Kad nokļuvu līdzīgā situācijā, man tas šķita netaisnīgi. Pilsētvide jo-projām nav piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, un tas izraisa lielas dusmas. Negribu, lai mūs žēlo, bet ar fotosesiju gribēju pateikt, ka mēs esam. Esam laimīgi tādi, kādi esam. Un mēs neslēpsimies.»

Vienradža medībās

«Ģipsis», ar kuru var iet peldēties, un kafija, ko var uzkost gluži kā šokolādi? Ir dodas safari braucienā pie spiciem Rīgas jaunuzņēmumiem

Vienradži. Latvijā tādu zvēru pagaidām nav, toties Igaunijā ir veseli četri! Un nupat Igaunijas prezidente Kersti Kalju-laida sociālajā tīklā Twitter palielījās, ka nevienai citai mazai nācijai nav palaimējies tikt pie tik liela vienradžu skaita. Bez jokiem — mītiskā dzīvnieka vārdā start-up vidē mēdz dēvēt jaunuzņēmumus, kuru tirgus vērtība tiek lēsta vismaz miljarda eiro vērtībā. Igaunijā šādus galvu reibinošus panākumus bez plaši pazīstamā Skype izpelnījusies arī tiešsaistes spēļu kompānija Playtech, naudas pārvedumu organizētājs TransferWise un arī pie mums izplatītais Taxify, bet Latvija joprojām ir sava pirmā vienradža gaidās.

Izšaut var ikviens, un pretendentu ir daudz —  Latvijā ir 350 jaunuzņēmumu, un pērn tie kopumā piesaistījuši vairāk nekā 62 miljonu eiro lielas investīcijas. Turklāt investīciju apjoms ik gadu strauji kāpis —  vēl 2013. gadā tie bija tikai seši miljoni.

Attīstīties gaismas ātrumā —  tāda ir jaunuzņēmumu būtība. Parasti to palīdz izdarīt tajos ieguldītās investīcijas. Dažiem šis ātrums piešķiļ jaudu, ar kuru tie kā raķete uzlido izplatījumā, bet lielākajai daļai censoņu lidojums izbeidzas, pat lāga nesācies. Lai vai kurš scenārijs beigās piepildās, procesā tas sagādā daudz azarta un prieka, tāpēc  start-up kustība kļuvusi par dzīvesstilu. Uzņēmēji darbojas modernās koprades telpās, sanāk kopā uz atvērtiem pasākumiem, kuros pie glāzes alus dalās pieredzē, piesakās inkubatoros un akseleratoros viscaur pasaulē, lai piesaistītu finansējumu un meklētu labākos ceļus savu ideju attīstīšanai. Šāds jaunuzņēmēju kopienas pasākums ir arī Startup safari, kas pirmo reizi Rīgā notika jūnija vidū, un Ir nelaida garām izdevību tuvāk iepazīt šo augošo biznesa nozari.

Kļūdas cena

Tādām miegamicēm kā man pulkstenis rāda agru rīta stundu —  ir deviņi. Sapulcējušies uz brokastīm starptautiskā milža Microsoft Rīgas birojā, kopā ar pārējiem interesentiem sēžamies autobusā, kas mūs visas dienas garumā izvadā pa netipisku savannu —  galvaspilsētas vietām, kur pulcējas jaunie stārtaperi.

Man blakus autobusā sēžas Mārtiņš Lasmanis no riska kapitāla fonda Imprimatur Capital. Mūsu tikšanās nav nejauša. Uz Latvijas start-up vidi esmu nolēmusi palūkoties caur investora skatu leņķi, un Mārtiņš piekritis mani šajā izbraucienā pavadīt. Viņš ir cilvēks, pie kura daudzi jauni uzņēmumi nāk ar cerību iegūt finansējumu savu ideju realizēšanai. Ne par velti, protams. Pretī tiek piedāvātas uzņēmuma daļas, kas veiksmīgas pārdošanas gadījumā investoram atnesīs atpakaļ vairāk naudas, nekā sākotnēji ieguldīts.

Lai gan pirms atbildes sniegšanas investori rūpīgi izpēta uzņēmumus, veiksmes faktors spēlē milzu lomu tajā, vai kompānijām izdodas piepildīt nospraustās ambīcijas. Visi šie uzņēmumi ir agrīnā stadijā, un nav iespējams paredzēt, kādi apstākļi mainīs to attīstību, Mārtiņš skaidro un atklāj —  savulaik pie viņa vērsās arī Igaunijā reģistrētās aplikācijas Taxify komanda, kas ikvienam šoferim ļauj iejusties taksista lomā un piepelnīties, paņemot savā mašīnā līdzbraucējus. Likās —  drīz Latvijā ienāks Uber, kur tur būs bizness? — viņš atklāj tābrīža pārdomas. 2013. gadā dibinātās kompānijas īpašniekam Markusam Villigam (Markus Villig) tolaik bija tikai 19 gadu. Tomēr šobrīd Taxify darbojas 25 valstīs, tam ir vairāk nekā pusmiljons šoferu un desmit miljoni klientu. Mārtiņš atzīst —  arī investori kļūdās.

Modes lieta?

Autobuss apstājas Ķīpsalā, iepretim peldbaseinam. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes telpās jau kopš 2014. gada iekārtojusies Dizaina fabrika un IdeaLAB studentu inkubators. Darbnīcā, kur fonā zum 3D printeri un darbam gatavi jaudīgi lāzergriezēji, studenti un citi interesenti var doties attīstīt savas idejas no pašas sēklas — izstrādāt prototipus, meklēt veiksmīgākos risinājumus.

Mājīgās telpās pie augstiem darba galdiem elektromašīnas skici savā planšetdatorā šeit zīmē dizaineris Fricis Kalvelis. Viņš iecerējis radīt divvietīgu kvadraciklu ar jumtu. Tas būtu uzlādējams ar elektrību un ar pilnu bateriju spētu nobraukt kādus 30 —  70 kilometrus. Fricis ir nepilnas slodzes darbinieks Dizaina fabrikā, bet vienlaikus tā ir arī vieta, kur radīt pašam savas jaunās idejas. Un to viņam netrūkst. Piemēram, uzņēmuma Gamechanger Audio sastāvā viņš piedalījies PLUS Pedal   īpaša ģitāras skaņas ierakstītāja un pavairotāja —  radīšanā. Kopš pagājušā gada puišu komanda izsūtījuši pircējiem jau 2000 pedāļu, vairāk nekā pusi uz Ameriku. Pie šāda pedāļa ticis gan Pink Floyd dibinātājs Rodžers Voters, gan grupa Red Hot Chili Peppers. Fricis tomēr saviebjas, kad nosaucu viņus par stārtaperiem.

Daudz labprātāk komanda vēlas tikt uzrunāta vienkārši par jauniem uzņēmējiem. Investīcijas uzņēmumam viņi nav piesaistījuši un uzņēmuma daļas uz āru nav atdevuši, bet tas nav īstais saviebšanās iemesls. «Uz start-up kultūru skatāmies un smejamies. Liekas, ka tā lieta ir mākslīgi uzpūsta: ir stilīgi to darīt un daudzi to dara tikai tāpēc, lai varētu valkāt start-up vārdu.» Fricis ir īsts inovators. Savulaik viņš pavīdēja mediju starmešos, kad radīja amizantu guļamvelosipēdu, kas darbināms ar elektrību. Tagad pieslēdzies palīgā komandai, kas izstrādā īpašu ēdiena piegādāšanas elektro motorolleri RMR motorbikes. Tomēr atdot uzņēmuma daļas, lai piesaistītu finansējumu, viņam liekas jocīgi. Tad vairs pašam savā uzņēmumā nav tik lielas teikšanas, jāņem vērā arī investora domas.

Arī Mārtiņš uzskata, ka start-up kultūra kļuvusi par modes lietu. «Tas man sāk nepatikt. Tas pārvēršas par tādu kā popkultūru, bet patiesībā tas ir smags darbs, kas var novest līdz reālam izdegšanas sindromam. Vari pārkarst un daudz ko zaudēt,» viņš nopietni saka. «Jaunie uzņēmēji piesaista pāris simtus tūkstošu eiro un dodas uz konferencēm dažādās pasaules malās stāstīt par saviem panākumiem. Īstenībā par to nebūtu jārunā. Ir jāstrādā ar saviem klientiem, jābrauc pie viņiem, jādomā, kā palielināt savus pārdošanas apjomus, un jāfokusējas uz biznesa attīstību. Tā veiksmes stāstu kultivēšana zemapziņā rada komforta sajūtu — visi jau par tevi runā, visi par tevi zina, tu ej kā superstārs. Bet realitāte ir tāda, ka sasniegums ir tad, ja tu pārdod uzņēmumu, bet tādu piemēru mums ir ļoti maz. Nav par ko priecāties,» viņš mazliet pakliedē safari izbrauciena eiforiju. Zināms, ka no Latvijā radītajiem jaunuzņēmumiem, visdrīzāk veiksmīgi pārdota jautājumu un atbilžu vietne Ask.fm, vizualizāciju rīks Infogr.am, kontaktu pārvaldītājs Cobook un virsmu pārklājumu tehnoloģiju meistari Naco Tehnologies. Taču darījumu vērtība publiski nav atklāta.

To, ka Latvijas uzņēmējiem ir kur augt, rāda arī skaitļi. Kamēr latvieši kopīgiem spēkiem pērn piesaistījuši 62 miljonus eiro lielas investīcijas, igauņi —  270 miljonus. Kāpēc nevaram panākt ziemeļu kaimiņus? «Lai arī cik banāli tas izklausītos, Igaunijā ir bijis Skype efekts. Cilvēki, kas bija iekšā uzņēmumā kā pirmie programmētāji, noticēja un saprata ka tas ir iespējams —  uzbūvēt globālu kompāniju un to pārdot par miljardiem,» racionāli iezīmē Mārtiņš. Lai gan Latvijā ir daudz atbalsta mehānismu, piemēram, Latvijas investīciju attīstības aģentūra vai Startin.lv asociācija, turklāt finansējumu piesaistīšana dažādos fondos šobrīd esot daudz pieejamāka nekā jebkad agrāk, Latvijas start-up kopienā nav daudz cilvēku ar šādu pieredzi. Vienlaikus Mārtiņš izsaka cerību šādus panākumus sagaidīt no kompānijām, kurās Imprimatur Capital ieguldījis naudu šobrīd. Panākumus viņš prognozē tuvāko divu —  trīs gadu laikā.

Viskarstākās tēmas start-up vidē, pēc Mārtiņa domām, šobrīd ir fin tech jeb finanšu jaunuzņēmumi: datu vākšana un analīze, mākslīgā intelekta izmantošana, lai automatizētu monotonas darbības, ko veic cilvēki.

Ēdama kafija un printēts ģipsis

«Tā ir jauna aplikācija kafijai. Vecā bija dzert kafiju. Jaunā ir modernāka, ilgtspējīgāka un augstākas kvalitātes,» pajoko stārtaperis Raivis Vaitekuns mūsu nākamajā pieturas punktā —  plašajā koprades telpā The Mill. «Mēs gribam mainīt pasauli —  radīt kaut ko, kas ir vajadzīgs, ļoti vienkāršs un tai pašā laikā unikāls,» viņš izklāj savas ambīcijas uz galda. Izmantoju iespēju un pagaršoju Coffee Pixels   nelielās rūtiņās sadalītu ēdamu kafijas batoniņu. Patiešām garšo labi! Tas satur tikpat daudz kofeīna kā espreso tasīte, stāsta uzņēmuma līdzdibinātājs. «Espreso uzsūcas ātri. Kas ātri uzsūcas, ātri izstrādājas. Batoniņa burvība ir tāda, ka tas uzsūcas lēni. Efekts stājas spēkā vēlāk, tā ir kafijas mikrodozēšana,» skaidro Raivis. Kad batoniņš ir apēsts, kofeīna radīto uzmundrinājumu var sākt just pēc minūtēm četrdesmit, taču pēc tam tas turpinās kādas četras stundas.

Ar patentu aizsargātās biznesa idejas autori ir radinieki — Raivis un viņa divi brālēni. Kopš 2010. gada viņi saimnieko kafijotavā Miit Coffee, bet pirms pusotra gada nolēma savu darbību paplašināt, paši kaut ko radot. Tā dzima ideja par kafijas pikseļiem, kurus kopš pagājušā gada septembra viņi ražo Baldonē, bet pirms tam kā mājražotāji darbojās Rīgā. Coffee Pixels tiekot radīts no vislabākajām izejvielām, Raivis paliela savu lolojumu. Kafijas pupiņas tiek pirktas Etiopijā, bet paša augļa izcelsme esot Nikaragvā.

Sākotnējā kafijas batoniņu ražošanas kapacitāte Baldones fabrikā bija 15 tūkstoši batoniņu mēnesī. Nu tā trīskāršota, bet jau pēc pusgada komanda cer palielināt apjomu uz 450 tūkstošiem batoniņu mēnesī —
četrarpus tonnām! Kas to pirks? Kā izrādās, našķi iecienījuši kafijas mīļotāji ne vien Latvijā, bet arī Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs. Coffee Pixels nopērkams gan benzīntankos, gan pārtikas veikalos un interneta tirgus plačos. Pēc tā radies pieprasījums arī Japānas pūļa finansēšanas vietnē Makuake. Nu jau uz Āzijas valsti aizsūtījuši trīs tūkstošus batoniņu, un tur atradies partneris, kas gatavs plāksnītes importēt un attīstīt biznesu. Arī Amerikas tirgū sperti pirmie soļi —  cilvēki pasūta kafijas pikseļus internetā un pērk kādā kafijas veikaliņā Čikāgā, kur uzņēmumam izveidojusies sadarbība. Lai gan viens investors kompānijai jau ir, tagad tā plāno piesaistīt aptuveni 1,2 miljonus eiro, lai paplašinātu ražotni, komandu un mārketinga aktivitātes, izplešoties vēl straujāk. Arī Mārtiņš nogaršojis kafijas batoniņu un atzīst: «Coffee Pixels komanda radījusi gardu alternatīvu kafijas krūzītei.» Tomēr Imprimatur Capital šajā nozarē ieguldījumus neveic, tapēc kā potenciālo investīciju objektu Mārtiņam jaunuzņēmumu grūti izvērtēt.

Ar reibinošiem panākumiem dalās jaunie uzņēmēji arī nākamajā safari pieturas punktā. Mājīgajās kopstrādāšanas telpās Teikums iekārtots Startup Wise Guys birojs. Akselerators palīdz atsperties jaunajiem uzņēmējiem, piedāvājot gan investīcijas, gan zināšanas uzņēmuma attīstīšanā. Palīdzīgu roku te saņēmuši arī Castprint -—  komanda, kas ar 3D printeru palīdzību rada individuāli modelētus «ģipšus». Nepieciešamības gadījumā ārsts vai fizioterapeits to var viegli noņemt un uzlikt atpakaļ, stāsta Castprint līdzdibinātājs Sigvards Krongorns. Krāsainais un gluži kā «mežģīnēm» cakotais fiksators radīts no bioloģiskās polipienskābes plastmasas. Šāds «ģipsis» ir daudz vieglāks, perfekti der un skaisti izskatās, turklāt ar to var iet arī peldēties, stāsta Sigvards. Liegums peldēt ar tradicionālo, balto ģipsi un grūtības uzvilkt kreklu, kad uzņēmuma līdzdibinātājam Jānim Oliņam bija lauzta roka, abus jaunos vīriešus pamudināja domāt par labāku risinājumu. Vairāk nekā pusgadu viņi pavadīja sarunās ar ārstiem un slimnīcu vadītājiem. Faktiski studēja medicīnu, ar ko agrāk nekad nav bijuši saistīti, jo strādā kā auditori. Centās saprast, ar kādām traumām cilvēki visbiežāk vēršas pie ārsta, kā tiek likti ģipši un kādi uzlabojumi šajā procesā vajadzīgi. Pēc astoņu mēnešu darba viņi uzlika pirmo  3D printēto fiksatoru, un tagad viņi jau noslēguši sadarbības līgumus ar vairākām klīnikām Rīgā, Tallinā un Stokholmā. Lai «ģipsi» izveidotu, māsiņas slimnīcā traumēto roku vai kāju dažu sekunžu laikā noskenē ar planšetdatoru un skenējumu nosūta uz Castprint biroju. Nepieciešama aptuveni pusstunda, lai skenējumu pārvērstu drukas failā. Un tad kādas 12 stundas, lai «ģipsi» izdrukātu.

«Uzņēmums, ko attīsta jauna, enerģiska komanda ar pasaules mēroga ambīcijām. Tieši tas ir nepieciešams, lai piedāvātu inovatīvu risinājumu tādā konservatīvā nozarē kā medicīna,» Castprint paliela Mārtiņš. Personalizētā medīcīna noteikti esot nākotne, un šādā uzņēmumā investors pat labprāt izvērtētu iespējas ieguldīt, taču Sigvardam un Jānim vēl būtu jāpierāda uzņēmuma komerciālais potenciāls, piemēram, jāsasniedz vismaz 5000 eiro atkārtotie ieņēmumi mēnesī.

Diena ir bijusi gara un notikumiem bagāta. Safari noslēgumā stārtaperi aicināti koprades telpas TechHub pagalmā uz bārbekjū un alu. Redzot azartu un ambīcijas, ar kādām jaunie uzņēmēji ķērušies pie savu ideju realizēšanas, arī man gribas noticēt —  agrāk vai vēlāk, bet vienradzis ganīsies arī Latvijā!

RTU Dizaina fabrikā studenti un citi interesenti var darboties ar 3D printeriem, lāzergriezējiem un citiem instrumentiem, lai radītu savu ieceru prototipus. Profesionālā foto skola, Megija Grīnerte un Aleksejs Gluhovs

«Mēs gribam mainīt pasauli — radīt kaut ko, kas ir vajadzīgs, ļoti vienkāršs un tai pašā laikā unikāls,» koprades telpā The Mill stāsta ēdamo kafijas batoniņu Coffee Pixels līdzdibinātājs Raivis Vaitekuns. Profesionālā foto skola, Megija Grīnerte un Aleksejs Gluhovs

Ciemakukulī — komposts

Linda Bilsēna-Brole, kuras mazdārziņu Vašingtonā apbrīnoja Mišela Obama, nesen Rīgā sniedza padomus par atkritumu pārstrādāšanu. Tāpat kā Latvijas kolēģei Santai Krastiņai, viņai vides zinības kļuvušas par profesiju

Santa un Linda satikās pagājušoruden Amerikā un nesen Latvijā. Santa Krastiņa, studējusi vides zinības un uzņēmējdarbību Latvijas Universitātē, vadīja vides organizāciju homo ecos:, tagad strādā ar Eiropas inovāciju un tehnoloģiju institūta Climate-KIC projektiem. Saņēma Amerikas valdības stipendiju, lai gūtu pieredzi savā nozarē aiz okeāna. Organizācijā Institute for Local Self-Reliance ar sēdekli Vašingtonā viņai pirms gada atsaucās darbiniece Linda Bilsēna-Brole. «Sarunājām Skype interviju, e-pastā lasīju kontaktpersonas vārdu, uzreiz nodomāju: izklausās latviski,» Santa atceroties smaida.

Viņas ātri atrada kopīgus krustpunktus ne tikai vides jomā, bet latviešu sabiedrībā. Arī Linda ir studējusi vides zinības, Institute for Local Self-Reliance viņas maizes darbs ir mācīt cilvēkiem kompostēšanu, bezatkritumu dzīvesveidu. Santai, kas jau vairāk nekā 10 gadus darbojas NVO kustībā, bijis interesanti vērot, kādas aktivitātes un kampaņas Linda veic, kā sadarbojas ar citām organizācijām Vašingtonā.

Lindas un vīra Ērika Broļa zvaigžņu stunda, protams, bija 2016. gadā, kad vizītē ģimenes dārziņā Bruklendas mikrorajonā ieradās Mišela Obama, toreiz vēl ASV pirmās lēdijas statusā. Tolaik Linda pašvaldības programmā konsultēja pilsētas dārzkopības entuziastus, bet tagad pievērsusies tieši kompostēšanai. Patiesību sakot, arī Broļu dārza titulēto viešņu vairāk par dabas veltēm piesaistīja Ērika būvētā komposta kaste ar nodalījumiem.

Nesen Linda Bilsēna-Brole kompostēšanas pieredzē dalījās Latvijā: Teikas iedzīvotāju biedrībā, Latvijas Neredzīgo biedrībā, Ikšķiles Brīvajā skolā, Repair Cafe pasākumā, ko katra mēneša pēdējā sestdienā Kaņepes kultūras centrā organizē aktīvistu grupa. Kompostēšanas padomi atrada dzirdīgas ausis pat Zadiņos, lauku saimniecībā pie Smiltenes. Tajā darbojas vairākas ģimenes, kas aizraujas ar permakultūru.

Linda: ko cilvēki ēd citur
Lindai ar vīru Ēriku joprojām pieder dārziņš Bruklendā. Viņa smejas, ka tikai pēc Obamas vizītes vecāki beidzot noticējuši, ka jauniešu interese par zemes darbiem ir nopietna. Viņi bieži mēdz pārsteigt radus ar pašaudzētu salātu pušķiem.

Vai abi ar vīru lauksaimnieku pieredzi ieguvāt no vecākiem? Varbūt viņi bija modernie amerikāņi, kuri negribēja neko dzirdēt par zemnieku pagātni Latvijā?
Mēs esam pirmā paaudze, kas piedzima Amerikā.  Manai mammai un vecmāmiņai, kas pie mums dzīvoja, vienmēr bija vismaz pašas audzēti gurķīši un tomāti, rabarberi un pupiņas. Mums dārzā arī bija komposts. Tā gan bija tikai kaudzīte, kur visu ko svieda, es tagad mazliet nopietnāk ar kompostu nodarbojos.

Taču mana vīra vecvecākiem bija īsta ferma Ņujorkas kalnos, viņi visu paši izaudzēja.

Dārzu Vašingtonā sākāt veidot, tiklīdz apprecējāties?
Pirms septiņiem gadiem ar Ēriku kopā apceļojām pasauli. Bijām Eiropā, Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā. Ar nolūku vērojām, kāda ir lauksaimniecības prakse ārpus Amerikas. Man šķiet, Amerikas pārtikas ražošana ir ļoti nejēdzīga. Daudz resursu tiek iztērēti, kamēr citur pasaulē cilvēkiem trūkst ēdiena. Amerikas patērētāji ir izvēlīgi. Grib, lai tomāti izskatās perfekti. Un 40% no tā, kas izaudzēts Amerikā, tiek izsviests. Arī mājās cilvēki nevērīgi izturas pret ēdienu.

Kad 2012. gadā atgriezāmies Amerikā, sākām veidot dārzu Vašingtonā, kur arvien mīt arī mana vīra ģimene. Mūsu mājai ir smuks pagalmiņš. Ērika brālis ar sievu tur jau bija iestādījuši kāpostus un rozmarīnu, mēs to paplašinājām. Ceļojuma laikā bijām daudz lasījuši par ilgtspējīgo lauksaimniecību, gribējām pierādīt, ka spējam tā dzīvot. Vīrs pat sāka biznesu: būvēt infrastruktūru pilsētas dārzkopībai — kastes un dobes. Tas, ka viņš pārzina dārzkopību, Amerikā bija un vēl joprojām ir diezgan neparasti.

Prezidenta Obamas dzīvesbiedre laikā, kad mūs apciemoja, reklamēja savu veselīgā dzīvesveida kampaņu Let’s move!, mēs acīmredzot bijām labs piemērs. Mūs bija ieteikusi vīra brāļa sieva Nadja, kas strādā Nacionālajā arborārijā. Jau 70. gados ierīkotā dārziņā rāda pilsētas bērniem, no kurienes nāk viņu ēdiens.

Obamas kundze gan mūs apciemoja ziemas vidū, kad dārzā auga tikai ķiploki un kāposti — Vašingtonā klimats ir maigāks nekā Latvijā.

Visu gadu sevi apgādājat ar dārzeņiem?
Ar ķiplokiem un garšaugiem — jā. Vasarā, kad cītīgi piestrādājam, mums dārzeņi vispār nav jāpērk, pārējā laikā gan to darām.

Tagad mans vīrs strādā citu darbu, bet es Institute for Local Self-Reliance mācu pilsētas iedzīvotājiem kompostēšanu — lai viņi varētu veidot kompostēšanas kopienas, izvairītos no problēmām ar grauzējiem, no smakas. Stāstu, kur mūsu atkritumi nonāk, kad tos izsviežam, kāpēc kompostēšana ir tik svarīga.

Uz Latviju arī atbrauci, lai runātu par kolektīvo kompostēšanu.
Jā, dažās ASV pilsētās, kā Ņujorkā un Vašingtonā, to pat atbalsta pašvaldība. Cilvēkiem tiek dotas vairākas izvēles iespējas, kurp vest pārtikas pārpalikumus. Var aizvest uz dažiem zemnieku tirdziņiem, tur pārtikas atkritumus vāc kompānija, ar ko pašvaldībai ir kontrakts. Viņi piedāvā arī servisu, kad paši piebrauc pie cilvēku mājām, bet par to ir jāmaksā. Zemnieku tirdziņos organisko atkritumu nodošana ir par brīvu, tos aizved uz kopienu dārziņiem, kur brīvprātīgie tos pārstrādā kompostā.

Pašvaldība atbalsta arī dārziņu kolonijas?
Jā, atbalsta publiskos parkus un kopienas dārzkopību. Pašvaldība īpaši atvēl zemi, katrs īrē dobīti — daudz mazākā platībā nekā jūsu mazdārziņi šeit.

Dārziņu kustība iet plašumā?
Jā, tā ir ļoti stilīga un populāra. Īpaši mūsu vecuma cilvēkiem, ap 30, un tiem, kam ir mazi bērni.

Santa: dāvinu pieredzi
Santa ir ļoti aizņemta jauna rīdziniece, kura vāveres ritenī skrien no viena vides projekta uz otru, bieži vien kā kurpnieks pati paliekot bez kurpēm. Tomēr, uzklausot Lindas padomus, viņa ir cieši pārliecināta: «Vietā, kur nākotnē dzīvošu, noteikti taisīšu kompostu.»

Vašingtonā ar Lindu strādājāt kopā?
Es Lindai palīdzēju organizēt aktivitātes, piemēram, Vašingtonā notika Food Recovery Week — «Ēdiena atgūšanas» nedēļa. Lekcijas, darbnīcas… Mācījām konservēšanu, ēst gatavošanu, runājām par šīm tēmām politiskā līmenī. Kāpēc neizmest ēdienu, ko vari darīt ar pārpalikumiem, kā konservēt. No vienas puses — Latvijā tas taču pašsaprotami! Bet vai tiešām mūsdienās tas tā ir?

Latvijā tomēr neizmetam 40% ēdiena kā Amerikā?
Protams, nevaram salīdzināt Vašingtonu ar Rīgu. Bet bioloģiskie materiāli tik un tā ir kādi 30% no mūsu atkritumu urnas. Lielais vairums atkritumu rodas, izejot ārpus mājas. Ēdnīcās, kafejnīcās, skolās pat nepamanām, cik daudz paliek pāri. Bērniem kaut kādu iemeslu dēļ var nepatikt ēdiens, ko tur pasniedz.

Psiholoģiski grūtāk droši vien ir izmest kaut ko, ko pats esi izaudzējis vai gatavojis.Latvijā dārziņi laukos ir gandrīz katram.
Kā Linda stāstīja, Amerikā pilsētu mazdārziņi ir mazāki, tikai tādas paceltas dobītes, piemēram, pie universitātēm. Katra no tām pieder kādam cilvēkam vai pārim.

Taču daudziem cilvēkiem, kuru priekšteči vēsturiski bijuši vergi, ir kauns, ka viņu vecāki strādājuši lauksaimniecībā. Viņi negrib sev dārziņu. Arī Lindas mājai blakus dzīvo melnādaina sieviete, kas atļāva Lindai ar vīru lietot viņas zemi. Viņa mēģina izsisties sabiedrībā, un rušināties pa zemi ir kauns.

To pašu varētu attiecināt uz latviešiem, kas uz Īriju aizbēguši no sava «lauku lāsta»?
Par to būtu jājautā kādam antropologam. Tas vienkārši ir fiziski smags darbs. Ir cilvēki, kas vēlas būt kontaktā ar zemi, un citi, kas labāk sēž pie datora, ar mazāku darbu iegūst lielāku finansiālu stabilitāti.

Rīgā atšķirībā no Vašingtonas mazdārziņu koloniju liktenis ir apdraudēts. Varbūt pilsētas domes vīzija par mazdārziņiem ir mainījusies?
Lucavsalas kolonijā līgumi jāatjauno katru gadu, nevari būt drošs, ka tas turpināsies. Cilvēkiem ir vēlme un vajadzība, bet nav drošības. Ir aktīvisti, kas lobē, iestājas par dārziņiem pilsētas attīstības plānos.  Bet Vašingtonā tiek meklētas vietas, kur vēl varētu būt dārziņi. Nelielas teritorijas centrā.

Vai tiešām Rīgā ir daudzdzīvokļu mājas, kuru iedzīvotāji sadarbojas kompostēšanā?
Zinot, ka Linda brauks, sāku interesēties, kas ar komposta lietām notiek pilsētā. Uzzināju, ka Kazarmu ielā ir daudzdzīvokļu māja, kurā viens aktīvs cilvēks pārliecināja pārējos, ierosināja mājas apsaimniekotāju biedrībā sākt kompostēšanu. Iežogotā pagalmā atrodas no dēļiem būvēta kaste, sētnieks apmaisa kompostu, viss notiek! Ne visi cilvēki ir atvērti, joprojām kopīgajā urnā izmet kartupeļu mizas, tomēr daļa regulāri tās liek kompostā. Es ticu, ka Rīgā vēl ir šādi stāsti. Pat slieku komposti kļūst arvien populārāki. Cilvēkus interesē, kā dzīvokļos ierīkot mazu vermikompostu, kurā ir sliekas. Nelielam atkritumu apjomam tas labi der.

Facebook aktīva ir bezatkritumu jeb Zero Waste kustība, arī pieminētā Kaņepes centra Repair Cafe, kur cilvēki satiekas, lai kopā salabotu salūzušas lietas.
Jā, ir tāda paaudze, kas ir ļoti aktīva, kam rūp, kas grib eksperimentēt, izmēģināt kaut vai to pašu bezatkritumu dzīvesveidu. Viens — apzināties, cik daudz plastmasas ir apkārt. Cik daudz atkritumu urnā ir plastmasas. Cilvēki pievēršas minimālismam, un tas vairs nav tikai Rīgas fenomens. Viņi saprot, ka atkritumu apjoms ir milzīgs, mēs ietekmējam vidi kopumā, kaut kas ir jādara.

Vēl viens aspekts — kā es, sēžot šeit, Bruņinieku ielā, ar saviem pirkumiem ietekmēju cilvēkus Āfrikā un Āzijā?

Un kā tu ietekmē?
Kaut vai šokolāde un kafija! To nopērkot, daudzi nepēta, no kurienes nāk pupiņas, cik daudz ir samaksāts cilvēkiem, kas tās vāc, kādi ir viņu dzīves apstākļi. Ja izvēlamies preci ar Fair Trade zīmotni, tad zinām, ka šie cilvēki saņem godīgu atlīdzību, netiek nodarbināti bērni, tiek ievēroti standarti attiecībā pret vidi.

Palmu eļļu redzam ne tikai pārtikas produktos, bet, piemēram, krēmos. Tiek izcirsti tropu lietusmeži un audzētas eļļas palmas, tāpēc, ka pieprasījums ir ļoti liels. Palmu eļļa ir lēta, tai nav izteiktas smaržas, to var plaši lietot. Ja eļļa nav sertificēta, nav zināms, kāda ir tās izcelsme, kāda ir iegūšanas politika konkrētajā teritorijā.

Izvēles Latvijā parasti nosaka arī maciņš.
Protams, kvalitatīvi produkti arī vairāk maksā. Bet ir vērts skatīties uz vietējiem produktiem, uz tiešās pirkšanas grupām, kur cilvēki iegulda savu brīvprātīgo darbu, lai pirktu pa tiešo no ekoloģiskajiem zemniekiem. Kādam produktam varbūt ir aug-stāka cena, bet kādam pat lētāka, nekā pērkot veikalā.

Vēl jau ir runa par apjomu, cik daudz mēs vispār patērējam gan pārtiku, gan pārējās lietas. Aizvien svarīgāka kļūst pieredze, kopā būšana. Ejot ciemos, var dāvināt nevis mantas, lētu štruntiņu, bet kādu pieredzi. Kopīgu braucienu uz jūru, pikniku, kaut ko paša uzzīmētu, uzadītu.

Ko pati dāvini jubilejās?
Mēģinu dāvināt kādu jaunu pieredzi. Masāžu vai teātra apmeklējumu — kas cilvēkam nepieciešama. Ja pie kāda drauga ejam vairāki viesi, vienojamies, ka varam samesties kādam piedzīvojumam — piemēram, uzdāvināt festivāla biļetes.

Linda Bilsēna-Brole ar vīru Ēriku Broli (pa kreisi) un viņa brāli Andreju savas pagalmā Vašingtonā

Mišela Obama pie komposta sijāšanas rata

 

Lindas komposta recepte

2—3 reizes lielāks apjoms «brūno» organisko materiālu (žagari, salmi, sausas lapas un šķelda) nekā «zaļo» (augu valsts un ēdiena pārpalikumi, arī kafijas biezumi).

Iesaku izvairīties no gaļas, zivīm, kauliem, piena produktiem, eļļainiem ēdieniem, dzīvnieku mēsliem. Lai gan tie ir kompostējami materiāli, tie paaugstina varbūtību, ka parādīsies problēmas ar grauzējiem un smakām.

Procesam nepieciešams mitrums un gaiss. Nodrošināt gaisa cirkulāciju var, ieliekot žagarus kā pamatu komposta kaudzei, kā arī iemaisot lielgabarīta «brūnos» materiālus (piemēram, šķeldu). Jāpielej ūdens, lai maisījums ir līdzīgs mitram sūklim. Ja no kaudzes nāk sēra smaka, tad kaudzei trūkst skābekļa — tā ir jāpamaisa vai jāpārcilā.

Kad kaudze ir apmēram 1 kubikmetra lielumā, jāpārstāj pievienot bioloģiskos «zaļos» atkritumus. Šāda izmēra kaudzei aktīvais kompostēšanas process ilgst apmēram 6 nedēļas. Tad, kad komposts vairs tik aktīvi nesadalās (temperatūra vairs nepalielinās mitrinot un pārcilājot), nāk komposta stabilizēšanas periods, kas ilgst apmēram 2 mēnešus. Komposts gatavs, kad vairs nav manāmi nekādi ēdiena pārpalikumi, kad tam ir tumši brūna krāsa un tas smaržo kā meža augsne.

Stipri kā ozoli

Kā dzīvo ģimene, kurā aug desmit bērni? Brīnišķīgi! Baiba un Māris Ozoli reiz apzināti pieņēma lēmumu veidot kuplu ģimeni, un ar katru bērnu tā kļuva aizvien stiprāka

Kad nesen Jelgavas jaunā grupa Cryin’White sarīkoja sava pirmā videoklipa prezentāciju, Kreklu kroga pagalmā kopā ar vasaras saules apreibinātiem jauniešiem bija arī Ozolu ģimene. Dēls Matīss grupā spēlē taustiņinstrumentus, divi jaunākie brāļi un māsa piedalījās videoklipa veidošanā, vecākais brālis Jēkabs ir grupas menedžeris.

Taču tā ir tikai daļa no Ozolu jaunākās paaudzes. Kopā viņi ir desmit: Jēkabs ir arhitektūras students, Matīss ir viens no labākajiem kanoe airētājiem Latvijā, Marta darbojas Spīdolas ģimnāzijā skolēnu parlamentā, Kārlis un Ernests trenējas futbolā, Anna — vieglatlētikā, Gustavam patīk zīmēt, pašiem mazākajiem talanti vēl ir atklājami.

Bērni ir gājuši mūzikas skolās, dejojuši tautas deju kolektīvos, izcilo sekmju dēļ atzīti par savas skolas lepnumu. Bet galvenais — viņi ir priecīgi. Kā Baibai un Mārim, šo desmit bērnu mammai un tētim, ir izdevies to panākt?

Sapnis par ģimeni

Katru no desmit bērniem Baiba (41) un Māris (43) gaidīja ienākam pasaulē un mīl tā, it kā viņš būtu viens vienīgais. Viņi ilgi var stāstīt par katru atvasi. Atbildes uz jautājumiem par atpūtu un laiku sev kā izlijuša dzīvsudraba pilieni satek atpakaļ pie bērniem.

Ozolu ģimenes vecākais dēls Jēkabs piedzima, kad Baibai bija 20 gadi. Tieši tik, cik pašlaik ir Jēkabam. Tagad Baiba un Māris nospriež, ka apprecoties paši bijuši «pilnīgi bērni». Kāzās Māris jokojis, ka viņiem būs desmit atvases, bet abi to uztvēra kā joku. Ne Baiba, ne Māris nenāk no ideālas ģimenes. Par Baibu pēc vecāku šķiršanās gādāja vectētiņš un vecmāmiņa, Māri uzaudzināja mamma. Taču viņiem abiem bija sapnis par īstu ģimeni. Kā bērni viņi to nepiepildīja, kā vecāki — jā.

«Jēkabs tagad jau dzīvo Rīgā, mācību dēļ fakultātē pavada diennaktis,» Baiba saka. Studijām ieguvis Vītolu fonda stipendiju. 18 gadus vecais Matīss, kurš nule absolvējis Spīdolas ģimnāziju, arī pretendē uz šī fonda stipendiju. Būdams Latvijas olimpiskās vienības kanoe airētājs, nolēmis studēt aktiermākslu. Kāds no fonda gribējis Matīsu pierunāt neiet aktieros. Tas nelīdzēja. Matīss esot apskaužami mērķtiecīgs. «Atceros, ka viņš paprasīja, kur ir guašas krāsas, uzzīmēja uz baltas lapas olimpiskos apļus un pielika to pie savas gultas. Teica — katru dienu jāskatās uz savu mērķi,» saka Baiba. Visas ballītes, arī pēdējā zvana un izlaiduma, puisim gājušas secen sacensību vai treniņnometņu dēļ. Toties viņš jau ir piedalījies Eiropas čempionātā kanoe. «Jā, Matīss ir ambiciozs. Brāļi un māsas to no viņa mācās,» ar cieņu konstatē mamma.

Sešpadsmitgadīgā Marta mācās Spīdolas ģimnāzijā. Savulaik viņai vecāki atļāvuši pamest gan tautas deju kolektīvu, gan mūzikas skolu. Bet tagad meitene izlēmusi padziļināti mācīties mūziku un nu pārmet vecākiem, ka tie nav piespieduši turpināt mūzikas skolu. «Bērni ir tik atšķirīgi,» nopūšas Baiba. 14 gadus vecā Kārļa dēļ Ozolu ģimene nu jau vairākus gadus aizraujas ar skriešanu.

Kad viņam bija astoņi gadi, puika pavēstījis, ka grib tautas sacensībās noskriet piecus kilometrus. Bet kā tādu mazo palaist tūkstošgalvīgā pūli? Tā mammai un māsai Annai nācās trenēties skriešanā. Divpadsmitgadīgā Anna šā iemesla dēļ dejošanu nomainījusi pret vieglatlētikas treniņiem. Meitene tos iemanījusies apvienot ar mācībām mūzikas skolā. «Annai ir tāds pats raksturs kā Matīsam, tikpat ambicioza. Viņai vajag visu vai neko,» saka Baiba. «Neesam to apzināti audzinājuši, bet bērni redz, ka mēs, vecāki, arī nekad nepadodamies. Varbūt tāpēc ir mērķtiecīgi un neatlaidīgi.»

Vēl jāizstāsta par Ernestu, kuram drīz būs desmit gadi. Būdams mazs, kopā ar mammu pavadījis vecāko brāli Kārli uz futbola treniņiem, un tagad arī pats trenējas futbola kluba Jelgava akadēmijā, kas gatavo jaunos futbolistus. «Vēl jau Ernests tāpat kā Anna šogad izpelnījās skolas lepnuma godu,» piebilst tētis Māris. Vecāki gan neprasot, lai bērni būtu teicamnieki. Jēkabs pamatskolā mācījies viduvēji, bet vidusskolas gados — ļoti labi. Tātad — kad sapratis izglītības jēgu, tad arī ķēries pie lietas. Tāpēc Baiba un Māris gādā, lai bērniem veidojas izpratne, kāpēc jāmācās. Gustavs, kurš septembrī sāks skolas gaitas, tāpat kā Ernests mācīsies mākslas klasē. Teicis, ka gribētu iet mākslas skolā. «Bērnudārza audzinātājas iedeva skolai raksturojumu, kurā minēts, ka Gustavam ir tieksme uz līderību,» Māris saka vairāk Baibai nekā man.

Trīs jaunākās meitiņas vēl ir mazas: Austrai ir četri, Rūtai divi gadi, Grietai — septiņi mēneši. Īpašs stāsts ir par Rūtas dzīves sākumu. Trīs nedēļu vecumā viņai tika diagnosticēta sirds mazspēja, kuras dēļ meitenīte nokļuva Bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļā. Bija vajadzīgs ilgs laiks, līdz Rūtas sirsniņa bija gatava strādāt patstāvīgi, bez medicīnas iekārtām. «Tas bija milzīgs pārbaudījums un mūsu ģimeni vedināja uz pārdomām, kas dzīvē patiešām ir svarīgs,» saka Baiba. «Iemācīja pieņemt lietas, kuras nespējam mainīt. Sapratām, ka spējam izturēt bēdas, ja ticam labajam.»

«Sen atpakaļ, kad gatavojos beigt studijas un mums bija divi bērni, mēs ar Māri piedzīvojām attiecību krīzi,» stāsta Baiba «Aizbraucām uz laulāto rekolekcijām. Manu uzmanību piesaistīja pāris, kuriem tobrīd bija septiņi bērni. (..) Varbūt mana misija ir būt lielas ģimenes mammai? Tajā dienā sirdī beidzot kļuvu mierīga, jo biju atradusi savu dzīves aicinājumu».
Foto ­­— Alise Šulca, Picture Agency un no privātā arhīva

Lēmums neizvairīties

Baiba un Māris ne par ko nesūdzas, pat par nogurumu ne. Tikai jārēķinās, ka loģistika Ozolu ģimenē ir kā mazā uzņēmumā. Baiba tajā ir menedžere, kas diendienā koordinē bērnu gaitas no skolas uz mūzikas skolu, treniņiem, mēģinājumiem un tad uz mājām. Ozoli lielākoties brauc ar riteņiem, un Baiba ceļu uz nodarbībām izmanto nedalītai uzmanībai kādam no bērniem. Minot pedāļus, var netraucēti aprunāties par mācībām, draugiem, sapņiem un arī grūtībām. Māris, atbraucis mājās no darba, mēdz aiziet līdz veikalam, katru reizi ar kādu citu bērnu. Lai katram ir kopābūšanas laiks ar tēti.

Uz neērto jautājumu, kāpēc Ozolu ģimenē ir desmit bērni, abi atbild: «Neesam par to domājuši.» Jā, viņi atzīst, ka liela nozīme ģimenes dzīvē ir ticībai Dievam. Lai gan abi iepazinās studentu ballītē, viņu pirmais randiņš bija baznīcā.

«Sen atpakaļ, kad gatavojos beigt studijas un mums bija divi bērni, mēs ar Māri piedzīvojām attiecību krīzi,» Baiba sāk stāstīt. «Toreiz aizbraucām uz laulāto rekolekcijām. Manu uzmanību piesaistīja pāris, kuriem tobrīd bija septiņi bērni. Sieviete mirdzošām acīm, ar smaidu un prieku stāstīja, cik viņa ir laimīga, būdama lielas ģimenes mamma. Es viņai noticēju. Mamma atgādināja Jēzus vārdus, kuri mani īpaši uzrunāja: «Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs
esat man darījuši.» Aizdomājos, ko es daru saviem vismazākajiem? Ko atcerēšos, kad būšu nodzīvojusi savu dzīvi? Labas darbavietas? Varbūt mana misija ir būt lielas ģimenes mammai? Tajā dienā sirdī beidzot kļuvu mierīga, jo biju atradusi savu dzīves aicinājumu. Kopā ar vīru pieņēmām katru no bērniem, ko Dievs mums deva. Ticēju —  ja Dievs dāvās bērnus, gadās arī par maizīti, ar ko viņus pabarot.»

Nelūdzot palīdzību nevienam

Valstī, kurā politiskās partijas un to atbalstītās organizācijas mētājas ar saukļiem par bērniem kā mūsu vienīgo bagātību un ģimeņu tradicionālajām vērtībām, 70% mājsaimniecību nav bērnu. Atzīmējot Latvijas valsts dibināšanas simtgadi, valdība nolēma 2018. gadu izsludināt par Goda ģimenes gadu, kurā cildināt Latvijas ģimenes. Taču nevienā valsts institūcijā nav skaidrs, cik Latvijā ir daudzbērnu ģimeņu. Vienīgais orientieris ir «3+» apliecības, kas dažādu atlaižu saņemšanai tiek piešķirtas ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk bērnu. Šogad tādas ir 24 207 vecākiem un 9499 bērniem. Izveidot daudzbērnu ģimeņu reģistru, lai būtu dati ģimeņu atbalsta politikas izstrādei, — tā pagaidām ir tikai valdības un ministriju ierēdņu apņemšanās.

Līdz šim nekāda atbalsta nav bijis, liecina Ozolu ģimenes pieredze. «Kad piedzima Ernests, Māris finanšu krīzes gadā pazaudēja darbu un ilgi nevarēja atrast citu. Mēs uz ārzemēm tomēr neaizbraucām. Lai gan ir bijušas pāris reizes, kad tik ļoti nogurām no cīņas par izdzīvošanu, ka bijām gatavi emigrēt. Tik nevajadzīgi jutāmies,» stāsta Baiba. «Nebijām ne trūcīga, ne maznodrošināta ģimene. Nevienam neko nelūdzām, nesūdzējāmies, un tādu ģimeņu iztikšana nevienu neinteresē.» Tieši gadu pēc visas ģimenes svētceļojuma uz Aglonu Māris atrada labu darbu uzņēmumā, kurā strādā vēl šobaltdien.

To, ka reiz vecākiem nebija naudas ēdamajam, bērni pat nezina. Vecāki nestāstīja, tikai divatā lūdza Dievu palīdzēt rast risinājumu. Aizņemties naudu, nezinot, vai varēs atdot, Baiba un Māris tobrīd negribēja. «Pēc stundām divām Jēkaba krusttēvs atveda mums pārtiku no laukiem. «Mamma piekrāmēja somas un teica, ka tās jāaizved Ozoliem,» viņš teica. Tur bija kartupeļi, burkāni, bietes, ievārījumi, cukurs, un mēs sapratām, ka mierīgi varam iztikt pusotru nedēļu, līdz kontā tiks ieskaitīta nauda. Saki vēl, ka Dieva nav,» smejas Baiba un piebilst, ka Dievs darbojas caur cilvēkiem.

Ir bijusi tikai viena vienīga reize, kad ģimene ir lūgusi palīdzību Jelgavas domei. Ozolu ģimene ilgus gadus dzīvoja 44 kvadrātmetrus lielā divistabu dzīvoklī, un ģimenes draugs, žurnālists Gaitis Grūtups, ierosināja pārbaudīt, kāda būs pašvaldības pretimnākšana lielāka mājokļa atrašanā. «Ilgi centās mūs šim eksperimentam pierunāt. Rezultātā uzrakstījām lūgumu palīdzēt. Bet pašvaldības darbinieki izpētīja, ka Mārim ir mantota nekustamā īpašuma domājamā daļa. Rakstiskajā atbildē bija teikts, ka, pārdodot to, varētu uzlabot savus materiālos ap-stākļus. Otrs variants — uzdāvināt mūsu dzīvokli pašvaldībai, lai no tās īrētu četristabu dzīvokli,» stāsta Baiba.

Viņa un Māris nožēloja, ka lūguši palīdzību. Domes darbiniekiem taču zināms, ka kopīpašuma daļa nav pārdodama bez citu īpašnieku piekrišanas. Un kāpēc lai Ozolu ģimene atteiktos no sava dzīvokļa, lai mētātos pa īrētiem? «Tajā dienā, kad saņēmu Jelgavas domes vēstuli, man nolaidās rokas. Izgāju ārā un nejauši uz ielas satiku priesteri (Ozoli nevēlas minēt viņa vārdu). Viņš man teica: «Ja jums nav iebildumu, es savu četristabu dzīvokli apmainītu pret jūsējo.» Kā apmainīties? Mums nav naudas, lai piemaksātu par lielāku mājokli. Nē, naudu nevajagot. Varam kaut mēneša laikā ievākties viņa dzīvoklī, jāpalīdz tikai priestera bibliotēku pārvest. Tagad mums ir simts kvadrātmetrus liels dzīvoklis, beidzot vecākiem ir atsevišķa guļamistaba, liela virtuve un visa ģimene var apsēsties pie viena galda,» stāsta Baiba.

Šī pieredze ir stiprinājusi Ozolu ticību. Bērni saprotot, ka ir lietas, bez kurām var iztikt. Bet, ja nevar, jāspēj nopelnīt. Kad Jēkabs, Matīss un Marta gribēja labākus telefonus par vecāku pirktajiem, pašiem bija jāpelna nauda. «Pagājušajā gadā braucām lasīt mellenes. Tas bija ļoti audzinoši. Kad mazā Austra čīkstēja, ka vairs negrib mežā, Gustavs viņai teica: «Kad mēs abi pielasīsim šo trauciņu un pārdosim mellenes, nopirksim sev saldējumu!» Anna iegāja azartā un ar mellenēm nopelnīja ap pussimtu eiro. Visas drēbes, ko gribēja, sev nopirka,» stāsta Baiba. Bērni nestāvēja ar mellenēm tirgū. Vēl mežā esot, izsūtīja draugiem un paziņām īsziņas, vai nevēlas nopirkt ar bērnu rokām lasītas mellenes. Daudzi gribēja.

«Pagaidām politiķi mēģina ģimeņu politiku ietekmēt ar pabalstiem, bet vajag, lai visas valsts, pašvaldību institūcijas, arī uzņēmumi būtu pretimnākoši ģimenēm,» saka Māris. Ir bijusi reize, kad Ozoli nav varējuši izmantot bezmaksas ieejas kartes zoodārzā, jo, lai tur nokļūtu, vilciena un tramvaja biļešu iegāde desmit cilvēkiem iecirstu pārāk lielu robu ģimenes budžetā. Kāpēc bērniem sabiedriskā transportā nebraukt par brīvu? Kāpēc kino un teātra biļetes bērniem nevarētu būt lētākas nekā pieaugušajiem? Kas jādara, lai vēl vairāk veikalu un kafejnīcu priecātos par ģimenēm ar bērniem? Māris un Baiba uzskata, ka atbildes uz šādiem jautājumiem būtu jāmeklē valsts politikas īstenotājiem.

Kopā muzejā un mežā rotājot eglīti.
Foto ­­— Alise Šulca, Picture Agency un no privātā arhīva

«Vajadzīgs pilnais komplekts»

Ja kāds no bērniem ir vairāku dienu prombūtnē sacensībās, treniņnometnē, pie krustvecākiem vai drauga, mamma un tētis ilgojas pēc viņa. Reizēs, kad mājās nav divu vai trīs bērnu, Baiba ar Māri aicina pie sevis viesus. «Lai tukšās vietas aizpildās! Tik ļoti man vajadzīgs mūsu ģimenes pilnais komplekts,» saka Baiba, kura atzīstas, ka neprot pagatavot maltīti diviem cilvēkiem. Arī bērni cits citam vajadzīgi. Kad visi mājās, mēdz iet kā pa mazo ellīti: viens dusmīgs, ka jātīra koridors, otrs īgņojas par trauku mazgāšanu. Bet, kad vecāku nav mājās, paši sadala darbus: Kārlis nomazgā traukus, Anna gatavo ēst, Marta uzņemas mammas lomu.

Kādā sarunas brīdī Baiba mazliet aizdomājas. Par to, ka vecākie bērni jau gatavojas patstāvīgai dzīvei. «Labi, ka ir mazie,» viņa nosaka, piekārtodama segu ratos guļošajai Grietiņai.

Ar vizmu plecos

Tērpu mākslinieci Eviju Dāboliņu, uzpošot Dziesmusvētku virsdiriģentus, iedvesmojis Raiņa stils. Bet auduma faktūrās un latviešu rakstos viņa atradusi mirdzumu, kas rotāsies svētku starmešu gaismā

Ja jau tērpi simtgadei, tad acu priekšā ir mūsu spilgtākie cilvēki pirms 100 gadiem, atsauce uz 20. gadsimta sākumu. Kā spilgtāko tā laika kungu es pieņemu Raini, viņa tēlu esmu pētījusi jau sen — izceldama no pārvalka Dziesmusvētku virsdiriģenta goda kārtu, stāsta tērpu māksliniece Evija Dāboliņa.

«Smalka nianse, bet iedod toni visam koncertam — Raiņa apkaklīte ar sprādzīti, tik eleganti grezna, cēla, svinīga!» Dzejnieka fotogrāfijās uzietajam aksesuāram Evija ierādījusi noteiktu lomu virsdiriģenta tēlā. Raiņa sprādzītei nebija Nameja vijuma kā Tālivalža Kivlenieka šiem svētkiem īpaši kaltajai rotai, taču tā tieši tāpat gan saturēja apkaklīti, gan lika nēsātājam iztaisnot muguru.

Fraka — arī garš, rainisks siluets, kas izceļ diriģenta žestu. «Rainim bija visādu veidu mētelīši. Kā redzam fotogrāfijās, viņš bija tievs,» Evija pasmaida, atceroties cik ilgi meklējusi zeltaino audumu. Atradusi fabrikā Itālijā.

Simtgades diriģentus sildīs bambusa šķiedra ne tikai skaists, bet arī elpojošs un praktisks uzvalka audums. Īpašu to darīs gan aristokrātiskais mirdzums, gan sietspiedes apdruka plecu daļā — latvju raksti. Dienasgaismā gandrīz neredzamas, kā autore piebilst, «saglabājot latvisko atturību». Bet, kad fraka ar valkātāju nonāks gaismu kūļos, mugura iemirdzēsies. «Domās ieraudzīju diriģentu tribīnē ar vizmu uz pleciem,» iesaucas māksliniece.

Zīda vestes zem frakas katram diriģentam būs atšķirīgas, darinātas ar roku smalkā šuvumā, respektējot viņa saknes, dzimtās puses rakstus.

Bikses? «Bikses taisās ciet, un pretēji manām vēlmēm kabatas nav aizšūtas,» noslēguma koncerta režisors Uģis Brikmanis, kas piedalās mūsu sarunā, pamet joku, kurā ir liela daļa nopietnības. «Iebāzīs mobilo, nevarēs atrast… Visi koristi nojauš, cik ļoti uztraucas diriģents, kad toņdakšu ieliek ne tajā kabatā,» pieredzējušais profesionālis piemiedz ar aci. «Mans darbs ir nodrošināt, lai visi akmentiņi no ceļa ir nolasīti tajā brīdī, kad viņš kāpj tribīnē, paceļ rokas un ļauj skanēt mūzikai.»

«Arī mans uzdevums ir nodrošināt, lai viņam, paceļot roku, būtu ērti, lai viņš labi justos,» piebalso tērpu autore.

Divi balti krekli

Dāmas virsdiriģentes Aira Birziņa, Agita Ikauniece-Rimšēviča, Māra Marnauza un Ilze Valce, ievērojot svētku rīkotāju vadlīnijas, posīsies pašu izvēlētu modes mākslinieču uzraudzībā. Goda virsdiriģente Terēzija Broka nāks košā Latgales tērpā. Evija Dāboliņa svētkiem izdaiļojusi kungus — Kasparu Ādamsonu,  Gintu Ceplenieku, Ivaru Cinkusu, Mārtiņu Klišānu, Sigvardu Kļavu, Andreju Mūrnieku, Māri Sirmo, Intu Teterovski un Romānu Vanagu, kā arī goda virsdiriģentus Arvīdu Jansonu, Jāni Erenštreitu, Jēkabu Ozoliņu, Andreju Jansonu, Juri Kļaviņu, Arvīdu Platperu, Edgaru Račevski un Jāni Zirni.

Pēdējā tērpa mērīšana Mārtiņam Klišānam, kurš pirmoreiz ir arī noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs, ir ātra. Satiekamies Latvijas Mūzikas akadēmijas telpās. Koru vadonim tūlīt jābūt preses konferencē, kur svētku rīkotāji dos operatīvas norādes.

Evija piekoriģē bikses, pāršuj vestes pogu. Mārtiņš, priecīgi satraukts kā pirmklasnieks jaunajā uzvalkā, nodemonstrē, cik ērti ir attaisāma sudraba važiņa frakas priekšā. Tērpu mākslinieces izgudrojums ļauj diriģējot atplest rokas plašākā vēzienā, arī skaisti sasaucas ar «Raiņa sprādzīti».

«Jā, tur ir vesela «skunste»,» dziesmu pavēlnieks ģērbjoties draudzīgi ierunājas. «Tērpam ir jābūt tādam, lai diriģēšanas žesti neciestu, lai izskatās labi gan ar paceltām rokām, gan ar rokām gar sāniem, gan sēdus, gan stāvus. Ja kaut ko pērc, kas nav speciāli darināts šai vajadzībai, tad ir jāpērk izmēru par lielu.» Divi pieskaņoti balti kokvilnas krekli, ko šogad gādīgi sarūpējuši organizatori, patiesībā esot «izdzīvošanas minimums».  Ģenerālmēģinājumam nākamajā dienā seko koncerts, krekls ir vistuvāk ādai gan fiziski, gan garīgi. «Sportists droši vien piedzīvo līdzīgu svara zudumu kā diriģents, bet diriģents piedzīvo arī absolūtu garīgu un emocionālu iztukšošanos,» nosaka Mārtiņš, tad turpina uz optimistiskākas nots. «Diriģēšana ir ļoti veselīga, visu laiku vingro. Diriģentiem ir gari un veselīgi mūži.»

Diriģents jūtas smuks

Šie Mārtiņam Klišānam būs trešie Dziesmusvētki virsdiriģenta godā. Pirmajos viņam bijusi uzticēta viena kompozīcija, šoreiz jau trīs.

Bet pirmoreiz — īpaši šūts «ancuks». Skapī vēl karājas 2003. gada svētku organizatoru centralizēti iegādātā bēšas krāsas garā fraka, visiem virsdiriģentiem tās bija vienādas. Tā uzticīgi kalpoja gan divos nākamajos, gan pa vidu vēl skolēnu Dziesmusvētkos. Diriģents nav Anglijas karaliene, dzeltenā prese par šādu taupīgumu paniku necēla.

«Mākslinieka darināts tērps — nesalīdzināmas sajūtas, atšķirībā no sērijveida uzvalka, kuram nav faktiski nekādu emociju, tikai tik, cik pats viņas «iesvīdini»,» pasmaida Klišāns, novelkot vesti, kas izšūta skujiņām un Laimas slotiņām. Mamma no Kurzemes, tēvs no Sēlijas — Mārtiņš sevi nosauc par jaukteni, skaidrojot, ka tik specifisku novada motīvu kā latgalietim Mārim Sirmajam viņa vestē nav. Tomēr katrā kustībā redzams — valkātājs ir laimīgs.

«Vislabākais, kad tērps jau nāk gatavs un saproti — diriģents jūtas smuks. Tas, ko es piedzīvoju, stāv pāri emocijām jebkurā citā individuālajā darbā, kas ir veikts,» Evija Dāboliņa nosaka, dziļi ievelkot elpu. «Ieraugi acis, muguru, kas iztaisnojas. Skatiens spogulī, viņš sajūtas ļoti labi. Tas brīdis! Tas viss būtu bijis jāiemūžina.»

Uzprovēs Evija diriģentu tērpus fotografējusi un filmējusi, lai redzētu, kā tie «strādā» ne tikai Mežaparka Lielajā estrādē, kur pulcēsies aptuveni 30 000 skatītāju, bet arī televīzijas ekrānos, kur noslēguma koncertu varētu vērot ap 200 000 interesentu visā pasaulē. Viņa jau desmit gadus ir aizkadra «bitīte» producentu grupas Mēmais šovs televīzijas raidījumos, tikpat ilgi nodarbojas ar Dziesmusvētku dalībnieku ģērbšanu. Deju kolektīvi, kori, solisti… «Taisīju  kleitas, piemēram, 200 «baltajām meitenēm», kas ar Renāru Kauperu uzstājās gabalā Manai tautai,» Evija palepojas.

Jau 2016. gada maija vidū Uģa Brikmaņa zvans viņu aicināja dizainēt kostīmus 5000 deju svētku dejotājiem uzveduma Māras zeme pirmajā daļā. Protams, tik liels pasūtījums nevarēja izritināties tikai no mākslinieces mazās darbnīciņas Imantā. Atbildība deleģēta daudziem sadarbības partneriem. Tapuši arī tērpi pūtēju orķestru virsdiriģentiem Raitim Ašmanim, Haraldam Bārzdiņam, Guntim Kumičevam un Jānim Puriņam, Dziesmusvētku noslēguma koncerta vadītājiem Ingai un Gundaram Grasbergiem, vairākiem solistiem.

Bez visa nosauktā Dāboliņas «otai» pieder rozetes, ko godināšanas ceremonijā 1. jūlija rītā no kultūras ministres rokām saņems visi virsdiriģenti: «zeltains audums, kārtots ielocēs, vidū sudraba saulīte ar zelta iegrebumu — sprēslīcās, koklēs bieži sastopama saules zīme», skaidro autore.

Tradicionālā karoga kāta nagla labākajam korim savā kategorijā — arī viņas dizains. Un vēl Lielā balva, reljefa, darbietilpīgi ar rokām un mašīnu šūta rozete. Tāda jau aizceļojusi pie labākā deju kolektīva, pūtēju orķestra un koklētāju ansambļa, koru karu uzvarētājs to saņems 30. jūnijā.

«Šajā brīdī runājam par nobriedušu kultūru, par virsdiriģentiem, kas ir nacionālās kultūras simboli. Šī kultūra grib būt redzama izkoptā kvalitātē, nevis tāda, kura visu laiku izmisīgi cenšas sevi pierādīt,» pēc uzlaikošanas sapakodams Mārtiņa Klišāna tērpu un saudzīgi ietīdams plēvē kastes ar rozetēm un balvām, svētku vizuālo identitāti rezumē Uģis Brikmanis.

Pārvietojamais spēks

Lai paglābtu pļavas no iznīcības, Latvijas Dabas fonds izdarīja kaut ko nepieredzētu — izveidoja mobilo ganāmpulku

Sieramuižā Jelgavā 14 sprogainas govis un viens bullis ar aizdomām noskatās ļaudīs, kuri ieradušies Lielupes palienes pļavā, Natura 2000 jeb īpaši aizsargājamā teritorijā. Sieramuižas privātmāju iemītnieki govis pagaidām uzlūko kā viesus. «Vēl jau tikai divas nedēļas lopi te ganās. Man šķiet, ka tās vairāk nobradā, nekā apēd,» smejas Valdis Velme. Līdz šim divus hektārus palienes pļavu, kas ir viņa īpašumā, Valdis uztvēris kā apgrūtinājumu. Pļavas nav uzaramas, tās ir saglabājamas un kopjamas tikai un vienīgi kā pļavas. Valdim pļaujmašīnas nav, nācies to īrēt, bet savāktais siens nevienam nebija vajadzīgs. Tāpēc viņš ir priecīgs, ka Latvijas Dabas fonda ļaudis piedāvāja ielaist govis viņa piemājas pļavas garajā zālē. Tagad tā ir izbrienama un izraibināta govju pļekām, kurās kā pa savām mājām rosās desmitiem dažādu sīkbūtņu.

Ar mobilā ganāmpulka izveidi sācies Latvijas Dabas fonda projekts GrassLIFE, kura mērķis ir atjaunot 1320 hektārus dabisko pļavu. No iecerētā 75 liellopu un 250 aitu lielā pulka, kura misija ir apsaimniekot Natura 2000 pļavas visā Latvijā, 60 Galovejas šķirnes govju un vairāk nekā 200 Romanovas aitu šovasar ir sākušas darbu. 

No šī mobilā ganāmpulka, kā arī Dabas fonda un Latvijas Universitātes ekspertu darba turpmākajos gados ir atkarīgs, vai nākamās paaudzes Latvijā vēl redzēs dabiskās pļavas. Iepriekšējo simt gadu laikā to platības ir sarukušas dramatiski — mūsu vecvecāku laikos trešdaļa Latvijas bija pļavās, pašlaik to ir tikai 0,7%. Pēc dabas aizsardzības ekspertu vārdiem, šīm pļavām ir tāda pati kultūrvēsturiska vērtība kā Doma baznīcai, pilskalniem vai Kuldīgas vecpilsētai.

Lopi var glābt

Ne tikai Latvijā, visā Eiropā pēdējos 50—70 gados ir izzuduši vairāk nekā 90% no dabisko zālāju platības. «Zemnieki vairs nenodarbojas ar lopkopību tik plaši kā kādreiz. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc zālāju platības sarūk,» saka Dabas fonda eksperte Baiba Strazdiņa. «Pietrūkst motivācijas pļavu uzturēšanai.»

Centrālās statistikas pārvaldes ikgadējie ziņojumi par lauksaimniecību apstiprina Baibas teikto — zemnieki aizvien mazāk nodarbojas ar lopkopību. Pēdējos gados visos Latvijas reģionos samazinās slaucamo govju skaits, īpaši strauji Zemgalē, kur piena govju 2016. gadā bija par 9% mazāk nekā 2015. gadā.

Ir iespēja no Lauku atbalsta dienesta saņemt tā sauktos platību maksājumus par bioloģiski vērtīgu zālāju uzturēšanu. 5000 zemnieku īpašumos tādi ir. Bet, kā secinājuši Dabas fonda eksperti, ar subsīdijām vien nepietiek, lai apturētu dabisko pļavu sarukumu. Zemnieki visbiežāk par pļavām parūpējas, tās nopļaujot. Taču ir tādas, kuras pļaušanas dēļ kļūst nabadzīgākas. «Ir tādas augu sugas, kam ir svarīgi, lai tās tiktu nograuztas vai nomīdītas. Noganītās pļavās augu un kukaiņu sabiedrība veidojas citāda nekā nopļautos zālājos,» paskaidro Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa.

Nopļautā pļavā visām sugām ir vienādi konkurences apstākļi, bet ganībās izdzīvo tās augu sugas, kas pļautos zālājos nespēj konkurēt ar aktīvi augošām augu sugām.

Latvijas Dabas fonds ilgi loloja ideju par mobilā ganāmpulka izveidi, un 2015. gadā tā eksperti uzrakstīja finansējuma pieteikumu un projektu Eiropas Komisijas programmai LIFE, kas finansiāli gādā par Eiropas Savienības vides un klimata politikas īstenošanu. Projekts GrassLIFE tika atbalstīts, un pašlaik tā kopējais budžets ir 4,4 miljoni eiro, no kuriem 3,2 atvēlējusi Eiropas Komisija, pārējo finansē Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācija no valsts budžeta līdzekļiem un projekta partneri: Latvijas Dabas fonds, Latvijas Universitāte, Vides risinājumu institūts un 12 zemnieku saimniecības. Lielākais un nozīmīgākais darbs — izveidots mobilais ganāmpulks, kam tika atvēlēts pusmiljons. Nauda izmantojama lopu un tehnikas iegādei, ikdienas darbiem un metodes pārbaudei piecu projekta gadu laikā.

Izvēloties lopus, priekšroka dota Galovejas šķirnes govīm un Romanovas šķirnes aitām. Bez ragiem, maza auguma, pieticīgi un mierīgi — tāpēc izvēlēti tieši šo šķirņu lopi. «Tas mums der, ņemot vērā, ka tie jāpārvadā vairākas reizes sezonā,» saka Baiba Strazdiņa. Turklāt skotu šķirnes liellopiem ir tik kupli un skaisti kažoki, ka kūti tām pat ziemā nevajag. Arī aitām biezās vilnas dēļ pietiek ar nojumi, ko viņām slej Gaujas Nacionālā parka teritorijā Līgatnē. Teļiem, kas dzimst ganāmpulkā, nolemts dot dabisko pļavu puķu vārdus. Ganībās izies govis vārdā Auzene, Bezdelīgactiņa, Ceļteka, Debestiņa, Gaiļbiksīte, Kaķpēdiņa un bullīši Zvagulis, Nārbulis, Timotiņš.

«Smaržoja nenormāli»

Mobilais ganāmpulks sadalīts trijās mazākās vienībās, kas pašlaik noēd pļavas trijās vietās: Jelgavas palienes pļavās, Gaujas Nacionālajā parkā un Valkas pagasta saimniecībā Marsi. 25 hektāriem zemes, kur 14 hektāri ir īpaši aizsargājamās pļavas, īpašnieks ir Alfrēds Martens, jauns cilvēks, kas ikdienā strādā un kopā ar ģimeni dzīvo Valkā. Līdz pat 2008. gadam Alfrēda vecmāmiņa rūpējās, lai četras govis noganītu pļavas. Taču tagad, kad viņai jau ir simt gadu, tas ir par grūtu. Alfrēds un viņa tētis piebraukā, lai parūpētos par vectēva celtajām mājām, bet pļavas, kurās aug ozoli, ar tehniku izpļaut sarežģīti.

Kaimiņos dzīvo dabas aizsardzības speciālists Viesturs Lārmanis, kurš ieteicis iznomāt mobilo ganāmpulku. Pagaidām noteiktā īres maksa — 50 eiro gadā par katru ganāmpulka apsaimniekoto hektāru — nav liela. Alfrēds pieteicās uzņemt lopus, un no 21. maija Marsu pļavās ganās 11 teles un 153 aitas. «Šogad vasara ir sausa, tāpēc ātri tika galā ar zāli. Aitas jau sāk blēt, un tas nozīmē, ka zāles virskārtu tās ir noēdušas, vajadzīgas jaunas ganības,» stāsta Alfrēds. Tagad, kad Marsos nopļaušanai atstāts tikai grīslis, kas aso lapu dēļ atzīts par neēdamu, ganāmpulks gatavs pēc Jāņiem doties strādāt uz citām aizsargājamo ainavu apvidus Ziemeļgauja pļavām.

«Pļavas ir vairāk skaistumam nekā jebkam citam,» saka Alfrēds, kura bērnība aizritēja Marsos. Viņš cer reiz atjaunot mājas tā, lai varētu tajās dzīvot. Taču ar lauksaimniecību nodarboties nedomā, viņa nolūks ir saglabāt lauku skaistumu. «Man patīk Gaujmalas ozoli un pļavas. Gribas atjaunot to puķu daudzumu, kas te bija kādreiz, kad vecmāmiņa saimniekoja. Tad puķes smaržoja… nenormāli. Ceru, ka šis projekts palīdzēs,» stāsta Alfrēds Martens.

Dabas fonda ganāmpulks mielojas pļavās, kas ir valsts īpašumā, bet to var arī nomāt tādi pilsētnieki un zemnieki kā Valdis Velme un Alfrēds Martens, kuriem nav iespēju turēt savus lopus. Taču GrassLIFE projektā paredzēts, ka pļavās strādās ne tikai mobilais ganāmpulks. Lopus dabisko pļavu noganīšanai iepirks arī tajās 12 zemnieku saimniecībās, kuru īpašnieki kopā ar dabas ekspertiem apņēmušies gādāt par pļavu atjaunošanu. Vairums Natura 2000 pļavu saglabājušās Vidzemē un Latgalē, tāpēc desmit no 12 projektā iesaistītajām zemnieku saimniecībām ir šajos novados. «Man ir prieks, ka liela daļa no īpašniekiem ir jaunie zemnieki. Viņiem palīdz vecāki, bet ideja rūpēties par dabiskajām pļavām pieder tieši jaunajiem,» saka Baiba. Paredzēts, ka katrā no zemnieku saimniecībām būs no 5 līdz 50 lopiem, kopumā saimniecības iegādāsies 170 liellopus.

Būs gaļa un medus

Mobilais ganāmpulks ir tikai viens no veidiem, kā vairāk nekā četrus miljonus vērtajā projektā dabas aizsardzības eksperti, lauksaimnieki un zinātnieki plāno atjaunot dabiskās pļavas.   

Viens no projekta mērķiem ir noskaidrot, kā nodrošināt pļavu savietojamību, lai saknes, sēklas un ziedputekšņi nokļūtu no vienas pļavas citā. Eksperti secinājuši, ka pirms simt un vairāk gadiem laukos noritēja daudzi darbi, kuru dēļ pļavu augi viegli izplatījās. Tas notika, dzenot lopus no vienām ganībām uz citām, siena un mēslu vešanas talkās, gatavojot pakaišus un mēslojot laukus. Tagad, kad aizvien mazāk zemnieku uztur nelielus ganāmpulkus, lopi netiek dzīti ganībās, tie tiek baroti ar skābsienu, bet zemi visbiežāk mēslo ar minerālmēsliem. «Kad pļavas aizņēma trešdaļu Latvijas teritorijas, tās bija savienotas, un notika sugu apmaiņa. Tagad pļavu ir maz, un tās ir atrautas cita no citas. Ja sugas vairojas ierobežotā teritorijā, tā var pastāvēt tikai īsu laiku, to iznīcība ir paredzama,» stāsta Baiba Strazdiņa. Tāpēc Latvijas Universitātes pētnieki, apbraukājot dabiskās pļavas, mēģina noskaidrot, kuras no tām pa dažādiem ceļiem ir savietojamas un sugu daudzveidībai noteikti saglabājamas. Projektā pētīs un izmēģinās dažādas metodes, kā palīdzēt pļavām, kas saglabājušās nošķirti no citām — iesējot tajās pļavu augu sēklas, pārvedot uz tām citu pļavu velēnas vai tajās novākto sienu.

Dabas fonda ļaudis rēķinās, ka, ja ganāmpulkā dzims telēni un starp tiem būs buļļi, agri vai vēlu būs jādomā — pārdot tos kā šķirnes dzīvniekus vai nodarboties ar liellopu gaļas tirdzniecību. Ko darīt, vēl nav izlemts, taču projektā noteikti būs vajadzīga dabiskajās pļavās ganījušos lopu gaļa — to plānots salīdzināt ar kūtī audzēta liellopa gaļu. Citu valstu pētījumos esot pierādīts, ka produkti, kuru izcelsme saistīta ar dabiskajām pļavām, ir augstvērtīgāki. «Pārbaudīsim!» saka Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Projektā iesaistītie zinātnieki salīdzinās arī dabiskās pļavas ziedu medus bioloģisko sastāvu ar citu, piemēram, pilsētas liepziedu medu.

Viens no galvenajiem nosacījumiem, ar kuru Eiropas Komisija piešķīra naudu pļavu noganīšanai un dažādiem ar to saistītiem zinātniskiem pētījumiem, — darbam jāturpinās arī pēc finansējuma izmantošanas. Latvijas Dabas fonda cilvēki apzinās, ka būs jārūpējas par mobilajiem ganāmpulkiem vēl daudzus gadus. Arī zemnieki, kuri GrassLIFE projektā ieguvuši finansējumu, apņēmušies dabiskās pļavas uzturēt vēl vismaz 20 gadus.

Uz veserību!

Kora Veseris 23 vīri Dziesmusvētkos ieradīsies pa vistālāko ceļu — no Austrālijas. Tikai pirms trim gadiem izveidoto kori sapulcinājusi melburniešu Biržu ģimene. Sandra ir diriģente, Roberts — kora vadītājs

Šobrīd jūs esat mūsu mājas virtuvē, kur koristus pirms mēģinājuma cienājam ar uzkodām un atspirdzinājumiem. Uzņemam kā mīļus draugus, arī viņi dāsni atnes kaut ko līdzi, diriģente Sandra Birze Skype sarunā no Melburnas vēlā vakara stundā pagriež datora kameru tā, lai varu apskatīt visu telpu. «Es, ja ir vēsāks laiks, uztaisu kaut ko siltu,» piebilst viņas vīrs, kora Veseris vadītājs Roberts Birze, apsēdies līdzās Sandrai. «Robīša specialitāte ir bulciņas,» steidz turpināt sieva. «Man patīk tā omulīgā sajūta, kad koristi sanāk pie mums. Esam gatavi strādāt ar prieku, nejūtamies par daudz pārslogoti pēc dienas darba.»

Sekoju datora kamerai uz «mūzikas telpu», kā Birzes tagad sauc 24 kvadrātmetrus lielo bijušo dzīvojamo istabu. Izvāktas visas mēbeles, palicis flīģelis. «Un Robīša dūdas, kuras mēs arī vālējam,» iesmejas Sandra. «Kaimiņi ir ļoti laimīgi, visapkārt pārdod mājas kaut kādu iemeslu dēļ,» viņa pajoko.

No 14 gadu vecuma

Melburnas vīru koris Veseris mēģinājumos pie Birzēm sanāk divas reizes nedēļā. Uz divām stundām ceturtdienas vakaros un tad atkal svētdien dienas vidū. Silts ēdiens, Roberta ķimeņbulciņas pēc omītes receptes vai Austrālijas tradicionālie «desu ruļļi» sniedz papildu komfortu ne tikai tāpēc, ka pašlaik dienvidu puslodē ir ziema, kad gaisa temperatūra var nokrist līdz nullei. Tie koristi, kas dzīvo «jūrmalā» (tā Melburnas latvieši sauc okeāna piekrasti), uz Biržu mājām, ja ir aktīva satiksme, brauc pusotru stundu vienā virzienā. Viktors Brenners no Melburnas kaimiņu pilsētas Džilongas ceļo šurp divas stundas.

Kad Roberts Birze pirms trim gadiem dibināja Veseri, lielie Austrālijas attālumi nebija diskusiju centrā. Viņš pats pie Sandras gadsimtu mijā pārcēlās no 900 kilometru attālās Sidnejas. Kā abi secina, Austrālijā, kur daudzus latviešus vieno radniecība, Sidnejas puiši regulāri ieskatījušies skaistajās Melburnas meitenēs. Un vairākās paaudzēs dziedājuši vīru korī.

«Mans tēvs gadiem ilgi bija Sidnejas latviešu vīru kora priekšnieks, es tur sāku dziedāt 14 gadu vecumā, 1984. gadā — kopā ar vectēvu Miķeli un tēvu Ivaru. Arī omamma dziedāja sieviešu korī,» stāsta Roberts. «Sidnejā sieviešu koris noturējās līdz 70. gadiem, bet vīru koris ir vecākais ārpus Latvijas, šogad svin 62. jubileju.»

Pēc ierašanās Melburnā Roberts vēl kādu laiku devās kuplināt sava Sidnejas kora rindas vismaz koncertos, Sandra šim korim reizēm pildīja pianistes pienākumus, līdz abi 2010. gadā pievienojās Melburnas jauktajam korim Daina. Doma par vīru kora izveidošanu mītnes pilsētā urdīja arvien stiprāk.

«Jauktajā korī mums bija spēcīga veču rinda, kādi 14, koncertos bieži uzstājāmies ar vienu vai divām vīru kora dziesmām. Sākām domāt, ko tādu īpašu taisīt uz Austrālijas latviešu kultūras dienām Melburnā, kuras notika 2016. gada beigās. YouTube noskatījāmies Uģa Prauliņa Pagānu gadagrāmatu kora Gaudeamus iestudējumā, un uzreiz zinājām, kas jādara,» atceras Roberts.

Viņš uzrakstījis e-pastus un piezvanījis kādiem 40 muzikāliem vīriem. Ne tikai Dainas kolēģiem, bet katram latvietim, kas var noturēt melodiju. «Mēs, uzaugot Austrālijā, dziedājām visu laiku: latviešu skolās un bērnudārzos, vecvecāki mājās mācīja latviešu dziesmas. Tas bija normāli — dziedāt. Ejot latviešu sabiedrībā, biju dzirdējis, kurš to var, kurš nevar.»

Pirmajā mēģinājumā 2015. gada 29. augustā Biržu mājas durvis vēra 12 interesenti. «Vīri sanāca, saspiedāmies turpat pie klavierēm. Liekas, pirmajā reizē es pat saliku krēslus,» atmiņās kavējas Sandra. «Tagad ir ierasts noturēt mēģinājumus stāvus. Puiši neģībst, viņiem ir izturība. Viņi dzied ar diafragmu, viss sanāk.»

Šobrīd diviem vecākajiem vīriem ir pāri 60, Viktors Bremmers, tāpat kā Dāvids Zemdegs, ir bijis visu laiku slavenākās Austrālijas latviešu rokmūzikas apvienības Ļembasts dalībnieks. Melburnas latviešu luterāņu draudzes mācītājs Aldis Elberts atvedis līdzi dēlu Lūkasu. Jaunākajam Vesera dziedātājam Edijam Eimanim, kura tēvs Andris arī pievienojies korim, ir 16 gadu.

Kora nosaukumu Roberts domājis ilgi. «Gribēju kaut ko spēcīgu: vai no viduslaiku karavīriem — šķēps, zobens, vairogs —, vai no kalēja kalves. Ienāca prātā veseris, maz lietots vārds. Parunājām ar diriģentu Ivaru Cinkusu no Latvijas, viņš teica, tas ir labāk nekā āmurs, par ko cilvēki dažreiz groza pirkstu pie deniņiem. Veseris ir labs vārds, tas tagad ir stingri iesēdies.»

Kora diriģents nebija tālu jāmeklē. Roberts ikdienā ir pilsētplānotājs, strādā vietējā pašvaldībā, savukārt Sandra, kurai ir maģistra grāds klavierspēlē un kompozīcijā, maizi pelna ar klavierskolotājas un mūzikas vidusskolas kormeistares un pianistes darbu. Diriģēšanas pamatus apguvusi Ivara Cinkusa Austrālijā vadītajos diriģentu kursos. «Esmu apmeklējusi šādus kursus arī austrāliešu mūzikas sabiedrībā, bet tur — tas varbūt neizklausās politiski pareizi — tik daudz neieguvu kā pie Ivara. Tomēr priekšā vēl ir garš process,» viņa secina.

Kaut gan lielajā valstī sastopami pat kori, kas muzicē velsiešu un gruzīnu tradicionālajā manierē, austrāliešiem nav tik nopietnu kora mūzikas tradīciju kā Latvijā.

«Mums visi dziedātāji ir latvieši, dzimuši šeit. Austrālieši nav dziedoša tauta,» apstiprina Roberts. «Te visi sporto, spēlē futbolu, regbiju… Kafijas pauzē runā par spēļu rezultātiem, nevis par kora repertuāru. Kad kolēģiem pasaku, ka es dziedu korī un to iesāku kopā ar savu sievu, un tas ir vīru koris, viņi patiešām brīnās — ko?»

«Mums kaimiņš teica tā: es gluži nevaru saprast jūsu žanru, kas jūs tādi esat?» no sirds smejas Sandra.

Kadru kalve Gaudeamus

Tagad Veserī, neskaitot diriģenti Sandru, ir 24 dalībnieki. Sandrai diriģēšanā palīdz arī Ivara Cinkusa diriģēšanas kursu beidzēji Ivars Štubis un Edgars Vegners.

Lai ko arī par to domātu viņu austrāliešu draugi un kaimiņi, dzinējspēks kora dibināšanas brīdī nav bijis pat Dziesmusvētki senču dzimtenē Latvijā, bet vīru balsu skaistā vienošanās dziesmā. «Vīru koris ir gandrīz kā korporācija, ir kaut kas sevišķs veču draudzībai, sanākšanai kopā un dziedāšanai. Vīru kora mēģinājumā ir citāda jušana nekā jauktā kora. Kaut kas dziļāks,» pārliecināts Roberts.

Vesera pirmā apgūtā kompozīcija bijusi studentu korporācijas dziesma Saldu vīna kausu sniedziet. Korī dzied vairāku korporāciju biedri: seloņi, letgaļi, letoņi, latvji. «Sākumā ņēmām arī kaut ko pavisam klasisku un gandrīz aizmirstu, Biķeri miroņu salā no Gaudeamus repertuāra,» atceras Roberts. «Un skanīgo Krāc jūrmalas priedes. To uzvedām pat Melburnas valsts bibliotēkā. Akustika bija kā sapnis. Atvērās durvis, un sākām dziedāt — latviski, jā. Ivars Cinkuss arī tajā laikā bija Melburnā un diriģēja.»

Kora Gaudeamus «motors» mūsu sarunā ar dziļu respektu tiek pieminēts vairākas reizes.

Birzes ar Cinkusu iepazinušies jau 2002. gadā, kad Latviešu kultūras dienu Sidnejā atklāšanas koncertu kuplināja Gaudeamus, kopā ar īpaši izveidotu Austrālijas latviešu kamerorķestri nododot skatītājiem arī Sandras Birzes komponēto skaņdarbu Karogs ar Edvarda Virzas vārdiem. «Nekad neaizmirsīšu šo lielo gandarījumu,» Sandra kļūst emocionāla. «Un Jānis Laurs, čellists, kas toreiz bija kamerorķestrī, tagad turpina Veserim sniegt, kā es vienmēr saku, samtaino toni. Kad viņš spēlē, tad visi raud.»

Izrādās, Veseris īsajā pastāvēšanas laikā ne tikai ieguvis tādu atpazīstamību, ka uz tā koncertiem ierodas publika no citām Austrālijas pilsētām, bet pat devis pienesumu Gaudeamus. Andrejs Daliņš, Ingus Purēns un Arnis Gross, trīs Austrālijas koristi, kas pārcēlušies uz Latviju, atraduši tur jaunas muzikālās mājas.

«Divi gadi Veserī man bija biļete uz Gaudeamus,» apstiprina viens no viņiem Arnis Gross. «Man ir bijis viegli ieslīdēt Gaudeamus, tāpēc ka repertuārs pārklājas.»

Pirms gada atbraucot uz Latviju, veserietis varējis bez muzicēšanas nociesties tikai trīs četras nedēļas, tad pieteicies pie Ivara Cinkusa. «Man ļoti pietrūka vīru kora! Tas bija jūnijs, piektdiena pirms Eslingenas dziesmu svētkiem Vācijā. Ivars pārbaudīja balsi, teica — tu vari uzreiz braukt mums līdzi! Dažas nedēļas vēlāk Gaudeamus mani piesaistīja Pagānu gadagrāmatā Alūksnē, komponista Uģa Prauliņa apaļajā jubilejā. Nekādu problēmu, mēs ar Veseri un kori Daina Austrālijā taču dziedājām Pagānu gadagrāmatu iepriekšējā gadā!»

Kā koris Veseris tik strauji varēja sasniegt augstu līmeni, apgūt ne tikai Dziesmusvētku repertuāru, bet arī sarežģītus mūsdienu Latvijas komponistu skaņdarbus?

«Katrā balsī mums ir pāris vīru, kuriem ir milzīga pieredze, visu mūžu dziedājuši. Instrumentālistu arī ir daudz, katrs trešais šeit spēlē ģitāru, klavieres vai perkusijas. 70. un 80. gados Austrālijas pamatskolās bija jāmācās mūzikas pamati, es līdz 6. klasei spēlēju stabulīti,» skaidro Roberts. «Un mēs ļoti piestrādājām. Tie, kas nebija bijuši korī, piestrādāja ārprātīgi daudz.»

Arnis Gross, kurš vēl februārī, kad bija darba darīšanās Austrālijā, pieslēdzās Veserim Dziesmusvētku skatē, atzīmē, ka Sandra Birze, kas tagad ir koncertmeistare arī jauktajam korim Daina, liek dziedātājiem ievērot stingrāku režīmu nekā Gaudeamus. «Viņa Veserim saka: okej, mēs tagad izvilksim vienu no katras balss, un jūs četratā nodziedāsit. Tas ir izaicinoši. Man patīk arī, ka viņa dod daudziem iespēju izmēģināt sologabalus. Kā angļu teicienā, liek stāvēt uz pirkstgaliem, lai nevari slinkot, nevari pazust kopējā masā.»

Taču Vesera mēģinājumos netrūkst arī humora. Par iekšēju joku kļuvis, kora kolēģim nošķaudoties, novēlēt «uz veserību!». Dažreiz, no latviešu valodas pārtulkojot vārds vārdā angliski kādas dziesmas tekstu, rezultāts ir visai interesants. Roberts nesauc piemērus, bet nopietni rezumē: «Latviešu dziesmu dziedāšana palīdz arī apgūt valodu.»

Nu jau drīz viņi latviešu valodu dzirdēs Rīgā. Uz Dziesmusvētkiem nav varējis tikt tikai viens veserietis. Pirms mūsu sarunas bijis pēdējais mēģinājums, vairāki vīri jau aizlidojuši. «Mums ir daži tādi, kuri Latvijā ir bijuši 80. gados un nav atgriezušies līdz šim brīdim. Mēģinām viņiem iestāstīt, cik lielas ir pārmaiņas,» atklāj Roberts. «Citi veči, tāpat kā es, darbā krāj brīvdienas un katrus piecus gadus tēmē uz Dziesmusvētkiem Latvijā. Šinī pasaules pusē par to jādomā trīs četrus gadus uz priekšu. Daži veči var paņem brīvas tikai divas nedēļas, Dziesmusvētki aizņem vienu. Biju ārkārtīgi pārsteigts, ka 23 mūsējie bija gatavi braukt, iet gājienā un turēt Vesera karogu.»

Jau tagad zināms, ka Austrālijas Latviešu kultūras dienās Adelaidā gada beigās Veseris vienosies balsīm ar Latvijas «brāli» Gaudeamus, kur dzied arī Daniels Liepiņš no Kanādas un Pēteris Zārds no Amerikas, izauguši no turienes koriem. «Tāds vīru spēks!» priecājas Arnis Gross.