Kategorijas: Dzīve

Labākās zāles ir cilvēks

Mudīte, Maruta, Baiba un Anete ir auklītes bērniem, kuru vecāki slimnīcā nevar būt blakus. Viņas zina, cik liela laime ir kādam palīdzēt. Zina, kas ir pacietība un pieņemšana

Kādu vakaru pirms diviem gadiem jaunā māmiņa Linda Penēze (27) iegāja feisbukā, lai pameklētu sešus mēnešus vecajam dēlēnam drēbītes. Pamanīja kādas mammas ierakstu: «Help! Tā nu sanācis, ka esam ar dēliņu Bērnu slimnīcā, taču šoreiz stāsts nav par mums, bet gan par vienu skaistu trīs mēnešus vecu puisīti, kurš guļ ar mums vienā palātā. Liktenis nav žēlojis, mamma no puisīša atteikusies, un viņš guļ pilnīgi viens bez mantiņām. Varbūt kādai mammītei, kas dzīvo netālu, ir kāds mīkstais grabulītis vai miega lupatiņa, ko uzdāvināt bērniņam?» Lindai nosāpēja sirds par to, ka bērns slimnīcā ir viens. Viņa nevarēja iedomāties, ka tā mēdz notikt, līdz šim neko tādu nebija dzirdējusi. «Es gribēju palīdzēt.» Lai arī ziņa par vientuļo zīdaini nonāca medijos, situācija slimnīcā nemainījās. Bērnu slimnīcā bez vecākiem ārstējas aptuveni 70 bērnu gadā.

Linda sāka rīkoties pērn, kad viņai beidzās bērna kopšanas atvaļinājums. Nolēma neatgriezties darbā Kurzemes NVO atbalsta centrā Talsos, bet augustā nodibināja iniciatīvu Lielas rūpes par mazajiem. Ievietoja Facebook aicinājumu auklītēm pieteikties darbam slimnīcā. Gribētāju bija 40, uz tikšanos atnāca 20, savu CV atsūtīja tikai 10. Linda atlasīja sešas meitenes, noorganizēja viņām mācības pirmās palīdzības sniegšanā, emocionāli traumētu bērnu aprūpē. Visām meitenēm ir profesionālas aukles sertifikāts. No februāra viss notiek: katra auklīte strādā trīs dienas nedēļā un 12 stundas dienā. Arī Linda tikusi pie jauna darba — no gada sākuma viņa ir audžuģimeņu un aizbildņu atbalsta programmā Plecs. Linda cīnās, lai auklītēm par darbu tiktu samaksāts: patlaban naudas pietiek līdz oktobrim. Biedrības Latvijas Kristīgā alianse bāreņiem paspārnē ir izveidots arī ziedojumu tālrunis.

Lai auklītes varētu strādāt līdz gada beigām, pietrūkst 7000 eiro. Meitenes gan ir pieticīgas un lielā mērā šo darbu dara aicinājuma dēļ. Kāpēc? Par to stāsta Baiba, Mudīte, Maruta un Anete. Auklītes Krista Dārziņa un Karīna Voitova šoreiz palika aiz kadra.

Es vienkārši esmu blakus

Mudīte Tindenovska (32) no Kolkas ir vecākā māsa četriem brāļiem. Brāļi iemācīja iejūtību un rūpes. Izstudējusi sabiedriskās attiecības, viņa strādāja Tieslietu ministrijā par referenti lietvedi. «Man gribējās cilvēkiem dot vairāk. Prieku, pieskārienus, mieru,» stāsta Mudīte. Vēlme dot bieži vien rodas, ja pats esi ievainots un jūtīgāks. Atvērts. Tā bija arī ar Mudīti — pirms diviem gadiem viņa izšķīrās no vīra. Viss bija jāsāk no jauna.

Pagājušā gada novembrī Mudīte Bērnu slimnīcā apciemoja krustdēlu. Runājās ar viņa mammu par to, ka slimnīcā ir bērni, kam nav blakus neviena pieaugušā, un ka drīz būšot speciāls aukļu pakalpojums. «Krustdēls spēlējās bērnu stūrītī, un es piesēdu. Pēkšņi noklikšķēja: te man ir jābūt, te jūtos kā mājās. Tad pie sevis nodomāju: pag, bet te ir slimnīca!»

Pēc pāris dienām krustdēla mamma Facebook dalījās ar Lindas aicinājumu pieteikties darbam. Mudīte to izdarīja uzreiz. «Man gribējās dot un radīt — tiem obligāti nebija jābūt pašas bērniem. Liels paldies mammai, kura kādu dienu ieminējās: kā ar bērnunama bērniņiem?»

Pirmajā darbdienā Mudīte bija auklīte meitenītei ar īpašām vajadzībām no daudzbērnu ģimenes. Detalizētāk par bērna veselību auklītēm stāstīt liedz likums un bērnu tiesības. «Gāja labāk, nekā iedomājos,» priecīgi atceras Mudīte. Lai arī meitenīte nerunāja, abas sapratās. Naktī paciente gulēja labi, taču Mudīte ne. Bija vieglā stresā. Septiņos no rīta abas pamodās un gāja pastaigā pa gaiteņiem. Ja tādas auklītes nebūtu, bērns paliktu palātā.

Dienā, kad satiekamies, viņas auklējamais ir sešus gadus vecs, gulošs. Nerunā, neveido acu kontaktu, un ir ļoti jādomā, kā viņu iepriecināt. Mudīte uzliek mūziku un pamasē plaukstas, pēdas. Pakrāso mandalas, un bērniņš to vēro. «Varētu teikt, ka es vienkārši esmu blakus. Papaijāju galvu un pastāstu, ko mīlu,» viņa saka un brīdi padomā. Tad secina: «Te ir cita pasaule. Tas nav biroja darbs pie datora. Tam jābūt aicinājumam. Tā ir liela dāvana — redzēt un just otru. Esmu pateicīga, ka esmu tāda kā tagad.»

Kādu dienu Mudīti palūdza doties palīgā uz Bērnu slimnīcas filiāli Gaiļezerā, psihiatrijas nodaļu. Pacients bija divus gadus vecs puika. «Viņš daudz skrēja. Neviena māsiņa neizskrietu līdzi. Foršs puika, taču atteicās no slimnīcas ēdiena.» Tādos brīžos vecāki sagādātu citu, taču puikam tādu nebija. Par laimi, Mudīte vienmēr ņem kastītē līdzi savu ēdamo. Todien — dārzeņu sautējumu, taču samērā asu. «Viņam tā garšoja! Man palika pavisam maz. Turpmāk ņēmu vairāk, un ēdām abi kopā.» Vienubrīd Mudīte sajutusies pat kā mamma — dienā, kad puika devās uz pārbaudēm citā medicīnas iestādē. «Viņam bija miedziņa laiks: atslāba klēpī, iemiga. Sajutos kā mamma,» Mudīte smaida. Gaidot pie ārsta, puika lepni sēdējis klēpī, ar pašpārliecinātu seju: «Re, man arī ir mamma, kā jums visiem!»

Ne vienmēr auklītes vajag tikai bērnunama bērniem. Nesen kāda mamma ieradās ar diviem dēliem, abi bija spēcīgi saaukstējušies. Vajadzēja dēlus atstāt uz pāris stundām, jo ģimenē bija traģisks gadījums. Slimnīca un auklīte bija labākais, kam uzticēt abus bērndārzniekus. Puikas drīz vien tika uz kājām. Darbs ar bērniem Mudītei ir sava ego savaldīšana. Pacietības treniņš. «Ja sākšu stresot, bērni to uzreiz jutīs.» Svarīgi arī atrast pareizo veidu, kā atslēgties un rast pašai iekšējo mieru. Tas ir darbs ar sevi. Mudītei patīk visu izskriet: šovasar visus pusmaratonus un Stirnu buku posmus viņa veltīs bērniem, kuriem auklītes bijušas blakus.

Palīdzēt neaizsargātajiem

Maruta Skudra (28) pirms sarunas noslauka no pieres sviedrus. Palātā tikko ievests otrs bērns. Abi auklējamie ir no daudzbērnu ģimenēm: viens uz slimnīcu dodas regulāri, jo viņam ir iedzimtas kaites. Marutas pienākums ir būt līdzās, gluži kā mammai: ja vajag — nomainīt pamperu, izmasēt pēdas, padziedāt, pastaigāties, iziet ārā un iedot zāles.

Maruta uz darbu brauc no Lielvārdes. Kad apprecējās, ar vīru nolēma iegādāties īpašumu pilsētā, kura patīk. «To, ka strādāšu ar bērniem, zināju jau bērnībā. Pat kaķi ietērpu drēbītēs un vadāju ratiņos. Skolā aizstāvēju tos, kurus apcēla. Pati biju bosiks,» smaida Maruta. Viņa dzimusi Raunā. Tētis nomira, kad meitai bija divarpus gadu. «Iespējams, tāpēc zinu, kas ir empātija, un spēju iejusties bērna ādā, kam kaut kā pietrūkst. Man vienmēr svarīga bijusi drošības sajūta. Bērni ir vismazāk aizsargātie, tāpēc gribējās palīdzēt viņiem.» Izstudējusi kultūras menedžmentu, viņa papildināja zināšanas pedagoģijā. «Mani vienmēr interesējis, kāpēc bērns uzvedas tā, kā uzvedas. Trīs gadus nostrādāju privātā bērnudārzā Piņķos. Bija iekšējs pagrieziena punkts, ka jādodas tālāk. Jautāju Visaugstākajam: kas es esmu un kāpēc to daru?»

Pamanot feisbukā Lindas ierakstu, Marutā kaut kas novibrēja — varētu interesēt, tomēr bija arī bažas. «Bija bail, ka būs smagi. Bail no slimnīcas, jo bērnībā darīju visu, lai tikai nebūtu uz turieni jābrauc.»

Pirmajā darba dienā Maruta bija tuvu ģībonim. «Iegāju palātā, gaiss tik silts. Un divi guloši bērniņi. Latvijā daudz nerunā par to, ka ir slimi bērni. Gribas redzēt skaisto un labo.» Marutas uzdevumus bija abus pabarot ar putru. Viņa to darīja, domās pateikdamās Dievam, ka ir vesela: «Paldies, paldies, paldies!»

Mazākais auklējamais bijis sešus mēnešus vecs. No bērnunama. «Pirmoreiz piedzīvoju kaut ko tādu, ka no bērna nāk aukstums. Bērns bija tukšs.» Līdzko atrasta audžuģimene un jaunā mamma sākusi nākt ciemos, bērniņš mainījies. Jau pēc nedēļas izskatījies piepildītāks.

Nesen Maruta rūpējās par kādu gadu vecu bērniņu, kam ir iedzimti dažādi traucējumi. Vecāki sākumā nāca ciemos, taču vēlāk vairs ne. «Es nevienu nenosodu. Nezinām, kā paši rīkotos šādā situācijā.» Ko vientuļajiem bērniem slimnīcā vajag visvairāk? Maruta atbild īsi: «Mammu. Nedomāju, ka mēs varam viņu aizstāt.» Auklītes var dot mieru, klātbūtni, iepriecināt. Kāda meitene sākumā nevienu nepieņēma. «Mūsu uzdevums bija palikt klātesošām. Cilvēks viens otram ir labākās zāles. Dziedināšana,» saka Maruta.

Ar mazajiem pacientiem Maruta kopīgi sacer dziesmas, mīļo. Palutina. «Ja es būtu slimnīcā, man arī patiktu, ka ārpus kārtas kaut ko gardu nopērk. Citiem vecāki kaut ko nopērk, tāpēc es arī cenšos.»

Trīs mēnešu laikā bērni Marutai daudz iemācījuši. Pacietību un līdzcietību. Pieņemšanu. Tas ir liels darbs ar sevi — Marutai vakaros palīdz meditācija. «Mēs katrs nonākam tur, kur mums jānonāk, un man patīk darīt to, kam ir jēga. Neeju uz darbu, lai tikai nopelnītu naudu, bet izdarītu ko labu citiem. Tā es daru labu arī sev, jo bērni dziedina arī manas traumas.»

Dievs grib, lai esam tur

Baiba Blaus (34) divus gadus bija sevis meklējumos: strādāja kristiešu skolā Norvēģijā, ceļoja pa Nepālu. Tik ļoti tas patika, ka šķita — pāris gadus vēl varētu tā dzīvot. Tomēr vilka uz mājām, un bija vēlēšanās darīt ko jēgpilnu. «Es zināju, ka gribu dzīvi saistīt ar bērniem. Tikai nezināju, kā. Apjautu, ka nav jābrauc uz Āfriku, to var darīt tepat. Arī Latvijā ir bērni, kam vajag pateikt, ka ir gribēti un mīlēti,» saka Baiba. Latvijā viņa atgriezās pērn augustā un novembrī ieraudzīja Lindas ierakstu. Uzreiz saprata, ka tas domāts viņai, taču šaubījās, vai atbildīs prasībām un tiks galā. «Bet Dievs taču grib, lai esam pie bāreņiem. Varbūt nav jādomā, vai es deru, bet vienkārši jāsāk darīt?» Baiba ir vecākā četru bērnu ģimenē un zina, cik liela ziedošanās ir darbs ar bērniem. To apjautusi, raugoties uz savu mammu.

Pēc trīs gadu medicīnas studijām un darba par zobārsta asistenti Baiba sāka studēt kultūras socioloģiju. Viss mainījas, kad viņai bija 28 gadi, jo iepazina Jēzu. Guva atbildes uz svarīgiem jautājumiem, nostiprināja savu identitāti. «Desmit gadu vecumā man bija divi jautājumi: kas ir mīlestība, un kur ir patiesība,» Baiba smejoties atceras. Sekoja trīs gadu darbs misijā Pakāpieni. «Man vajadzēja nokāpt no pjedestāla un ieraudzīt cilvēku, nevis viņu nosodīt.»

Kad Baiba atnāca uz Lielas rūpes par mazajiem tikšanos, viņa nezināja, ka par darbu tiks arī maksāts. Bija gatava to darīt brīvprātīgi. Pirmā diena — iespaidiem pilna un nogurdinoša. Auklējamais bija desmit gadus veca meitenīte ar īpašām vajadzībām, kas nerunāja. «Ir jāsaprot, ka slimnīcā nav tikai mazi, mīļi, pūkaini bērni. Te ir slimi bērni,» atgādina Baiba. Ar katru ir jāatrod kontakts, jo viņi jau tā jūtas slikti un vēl jāpieņem svešs cilvēks. Baibai ir gandarījums, ja bērns izrāda emocijas. Tā ir maza uzvara.

Pēc 12 stundu dežūras Baiba ir piekususi. «Tādos brīžos ir jābūt atklātam pret sevi un jāsaprot, ka nevari būt viss: mamma, mediķis un auklīte. Jāsaprot, ka neizārstēšu bērnus, bet man ir privilēģija turēt bērna roku un uzslavēt viņu. Pateikt, ka viņš ir mīlēts un gaidīts.»

Nevar izšaut visu pulveri

Anete Jermacāne (24) iniciatīvā darbojas kopš pirmsākumiem. Pamanījusi Facebook ierakstu, pieteicās palīdzēt un izveidoja Lielas rūpes par mazajiem vizuālo tēlu, jo ir grafiskā dizainere. Anete arī devās kopā ar Lindu uz Bērnu slimnīcu pārliecināt, ka šāds auklīšu pakalpojums ir vajadzīgs. «Saprotu slimnīcas bažas, jo pirms tam visas iniciatīvas izbeigušās pašas no sevis,» saka Anete. Iepriekš tās balstījās tikai uz brīvprātības principa.

Uz darbu slimnīcā Anete dodas ar vilcienu no Ogres. Tur dzīvo arī mazā māsa un mamma, kas bijusi audzinātāja bērnudārzā. Anetei sarunas par un ap bērniem bijušas dienaskārtībā. «Mamma bērnībā ķēra vardes un rādīja man, kā tās izskatās. Ja māsa grib izpētīt to pūkaino tārpiņu, lai taču dara.»

Anetei sen bija sajūta, ka viņa gribētu darboties medicīnā. Iniciatīva Lielas rūpes par mazajiem šķita lieliska iespēja būt šadā vidē un pārbaudīt, vai tas viņai patīk. Studēt medicīnu vai ne. «Būtu muļķīgi iztērēt laiku un finanses, lai saprastu, ka nevaru — ieraugu slimo bērnu un sabrūku. Ir starpība, vai redzi bērnu divdesmit minūtes, vai visu dienu, un ej kopā ar viņu cauri krīzēm un uzvarām. Tas ir grūti, bet tajā pašā laikā ir ļoti laba sajūta. Tam, ko daru, ir vērtība.»

Pirmajā darbdienā Anete, protams, nesabruka. Ja pavasarī labi apgūs bioloģiju un noliks eksāmenu, rudenī sāks studēt fizioterapiju. Ģimene un draugi gan sākotnēji bažījās, vai Anete izturēs, jo darbs ar slimiem bērniem var iztukšot. «Tas nav darbs, ko daru ciparu dēļ kontā,» saka Anete. Sākot strādāt par auklīti, viņa arī turpināja darbu pārdošanā, cerot, ka spēs abus apvienot. «Ka būšu supersieviete. Nekā,» smejas Anete. Darbā ar slimiem bērniem ir vajadzīgas brīvdienas, lai atjaunotos. Nevar izšaut visu pulveri slimnīcā un sev neko neatstāt. Cilvēkiem, kuri vēlas darīt šo darbu, Anete ieteiktu ieklausīties sevī. «Tas nav tik skaisti kā tajā video, kur opītis glāsta jaundzimušā galvu,» Anete piemin populāru video, kas uzņemts kādā slimnīcā Amerikā, kur sirms kungs kā brīvprātīgais dodas pie zīdaiņiem. Anete arī gribētu strādāt jaundzimušo nodaļā, taču vairāk vajadzību ir citās. Ar neontoloģiju viņai ir īpašas attiecības, jo pati dzimusi pirms laika. «Un ārste, kura mani izglāba, te strādā joprojām.»

Kādā marta dienā, cenšoties apvienot abus darbus, Anete bija patiešām nogurusi. Devās iekšā slimnīcā un domāja: nevaru. «Esmu ticējusi un sajutusi, ka ir augšā kāds, taču todien to piedzīvoju. Mani burtiski kāda roka draudzīgi pastūma uz priekšu. Tas bija kaut kas!» atceras Anete. Nav tā, ka viņa katru dienu lūgtu Dievu. Sarežģītās situācijās mieru iegūst, izpildot vienkāršus elpošanas vingrojumus. «Ir jāsavācas. Ir jāpalīdz bērnam, lai arī cik grūti tas būtu. Miers ir vajadzīgs visiem, miers ārstē.» To Anete redz, kad atnāk pie bērna pusdienlaikā nevis no rīta. To piecu stundu laikā, kurās neviens pie viņa nav bijis, mazajā cilvēkā ir pamodusies trauksme. Ar auklīti blakus viņš pamazām kļūst omulīgāks un drošāks.

Anete atceras kādu pacienti, kura divas nedēļas ne ar vienu nekontaktējās: ne ar mediķiem, ne ar auklītēm. Meitene nerunāja, un Anetei vajadzēja pieslēgt sesto prātu, lai no žestiem un pēc sajūtām nolasītu viņas vajadzības. Kā apbalvojums nāca tas, ka meitene kādu dienu pienāca pie Anetes, uzsita pa gultas malu, pacēla rokas, lai paņem opā. «Kad ieeju palātā un bērns grib samīļoties, es jūtos gaidīta un vajadzīga.»

Šobrīd viņa auklē divus bērnus no daudzbērnu ģimenēm. Abus apmeklē vecāki, jo viņi nevar visu dienu būt klāt. Jāstrādā. Auklītes ar vecākiem apmainās telefona numuriem un sazinās par to, kā bērniņam klājas. «Mammas ir priecīgas un pateicīgas par mūsu darbu. Ar asarām acīs saka: paldies, ka esat.»

47 dienas ledū

No spožās saules sāpēja acis, kājas ik dienu bija slapjas un nosalušas. Tomēr latviešu zinātnieku azartu nenoslāpēja pat iekulšanās pamatīgā vētrā — vairāk nekā mēnesi pavadījuši Antarktikā, viņi gatavi pēc pāris gadiem doties atpakaļ pie pingvīniem un jūras leopardiem

Trīs stalti jauni vīrieši sagaida mani Latvijas Universitātes Dabaszinātņu mājā Torņakalnā. Ģērbušies lietišķi, glīti safrizēti. Grūti atpazīt viņus pirms mēneša uzņemtajās bildēs, kur redzami bārdām noauguši vīri Ģeogrāfu mafijas kreklos. Trīs pētnieki, Latvijas Universitātes pasniedzēji, tikai pagājušajā nedēļā atgriezās no vairāk nekā divus mēnešus gara piedzīvojuma — ekspedīcijas uz Antarktiku. Šādas iespējas gaidās viņi polāro apgabalu pētniecībā trenējušies piecus gadus, trīsreiz bijuši Islandē, vienreiz Grenlandē.

Ar zināšanām vien šādai ekspedīcijai ir par maz. Polārpētnieki Kristaps Lamsters, Māris Krievāns un Jānis Karušs pēdējos gadus intensīvi trenējas 3—4 reizes nedēļā: gāja uz svaru zāli, devās garos pārgājienos. «Tas nav vienkārši papeldēt vai ar riteni pabraukt,» saka Māris. Kā ar morālo sagatavošanos? Trijotne ir pārliecinoša — cits citu pazīstot labi un ir tā pieslīpējušies, ka Antarktikas ledājos nevarētu izlīst kāda iepriekš negaidīta personības šķautne.

Ledainajā kontinentā Latvijas zinātnieki mēģināja noskaidrot, cik lieli ir Argentīnas arhipelāga salu ledāji un kā tie vēsturiski attīstījušies. Lai pie šādiem secinājumiem nonāktu, pētnieki ieguva datus par salu ledus kupolu biezumu, struktūru, ledus virsmas un zemledāja reljefu, atveda uz Latviju vērtīgus nogulumu, augsnes un ledus paraugus. Par secinājumiem runāt gan vēl pāragri — dati būs apstrādāti un gatavi publiskošanai aptuveni pēc gada.

Kopumā 68 dienas garā ekspedīcija, no kurām 47 pavadītas polārstacijā, izmaksāja 30 tūkstošus eiro. Naudas summu, kurā ietilpst transporta izdevumi un uzturēšanās bāzes stacijā, sedza Latvijas Universitātes fonds un Ceļu būvniecības sabiedrība Igate. Papildus Kristaps saņēma ERAF projekta finansējumu savai algai, bet pārējiem pētniekiem atalgojumu maksāja Latvijas Universitāte. Lielu palīdzību pētnieku aprīkojuma un apģērba sagādāšanā sniedza arī sponsori — uzņēmumi Mikrotīkls, Spectre Latvia, Tribe, veikals Ceļotājs un Master Foto.

Ar kartupeļiem un kāpostiem

Ceļš uz Antarktiku nav vienkāršs. Vispirms pētnieki lidoja uz Dienvidamerikas pašiem dienvidiem. Par aptuveni desmit tūkstošiem eiro personai iespējams iegādāties biļeti uz kruīza kuģa, kas divas nedēļas vizina tūristus pa Antarktiku. Pētnieki kāpa uz šāda klāja, turklāt viņiem izdevās vienoties par vairākkārt zemāku cena un vēl kādu īpašu niansi — iepriekš norunātā vietā kuģis piestās, un trijotne to pametīs. Galindesa salas ziemeļrietumu galā atrodas Vernadska bāzes stacija, kuru 90. gadu vidū briti par vienu mārciņu pārdeva Ukrainai. Cauru gadu šeit uzturas 12 cilvēki — seši pētnieki un seši tehniskie darbinieki, to vidū arī pavārs un ārsts.

Netālu no salas kruīza kuģi gumijas laivās sagaidīja ukraiņu kolēģi un nogādāja latviešu pētniekus līdz divstāvīgai zilganzaļai ēkai ar mastā paceltu Ukrainas karogu. Gandrīz divus kilometrus augsta ledus kalna pakājē darbojas Vernadska. Lai tajā tiktu uzņemti, pētnieki veica ilgu un nopietnu saskaņošanu. Ir jāsaņem atļauja, lai veiktu pētījumus un izvestu paraugus.

Jāpiebilst, ka kruīza kuģa kabīnītē pētnieki iespiedās ar vairāk nekā simt kilogramiem kartupeļu, kāpostu un citu dārzeņu. Somās bija arī olas, zivju konservi un citi produkti. Gaļas krājumus noglabāja kuģa ledusskapjos. Antarktikā nav lielveikalu — ja gribi dzīvot bāzē, ir jābrauc ar saviem pārtikas krājumiem. Pētniekiem līdzi bija arī 120 kilogramu citu mantu, lielākoties pētījumiem nepieciešamās iekārtas, kā arī apģērbs un aprīkojums darbam uz ledāja.

Pirmajā vietā bija zinātne, un vieta koferos jāsadala brālīgi, tāpēc līdzi ņēma tikai pašu nepieciešamāko. Piemēram, katram pētniekam tikai trīs silto zeķu pāri. «Šajā kontinentā par milzīgu komfortu nedomā, tur ir jāizdzīvo,» smaida Kristaps.

Ukrainas bāzes stacija ir liela, ja stāv tai blakus. Ja uzkāpj leduskalnā un skatās uz leju, tā kļūst par mazu punktiņu, pētnieki pajoko. Polārstacijā paredzētas vietas līdz 20 cilvēkiem. Latviešiem ierādīta atsevišķa guļamtelpa ar četrām gultām, arī darba kabinets pētniecībai. Vernadskā ir stingri noteikumi. Piemēram, guļamistabās nedrīkst trokšņot, pat modinātāji aizliegti. Pirms aizmigt, katrs uzraksta uz tāfeles, cikos dežurantam jānāk viņu modināt. Citi pētnieki strādā arī naktīs, un kārtīga atpūta skarbajā kontinentā ir svēta lieta, tāpēc guļamtelpās klusumam jābūt visu diennakti. Darba telpās ir brīvāk — var arī klausīties mūziku un apciemot pētniekus citās laboratorijās. Stacijā nerāda TV un nevar noķert radiofrekvences. Arī interneta resursi ir ierobežoti — tikai zinātnisko datu nosūtīšanai un minimālai saziņai ar ārpasauli.

Kā smilšpapīrs pret seju

Latvijas polārpētnieku darba diena sākās 7.30 ar brokastīm. Tā ir vienīgā ēdienreize, kuru negatavo pavārs, tāpēc jāizlīdzas ar pusdienu un vakariņu pārpalikumiem. Pēc tam cilvēks, kurš pārzina jūras akvatoriju, ar gumijas laivu nogādā pētniekus viņu izvēlētajā vietā. Nometni drīkst pamest tikai, ja līdzi ir rācija. Kad pētnieki izkāpj no laivas, obligāti jāziņo bāzei. Pēc tam jādod ziņa ik pēc divām stundām. Tas ir veids, kā sekot līdzi pētnieku drošībai — ledāji ir bīstami, un laikapstākļi skarbi.

Zinātnieki pētīja salu ledājus ar ģeofizikālajām metodēm — ar ģeoradaru noteica ledus biezumu, veica apkārtējo salu aerofotografēšanu, izmantojot dronu. Ievāca nogulumus, augsnes un ledus paraugus. «Mēģināsim noskaidrot, cik lieli ir salu ledāji un kā vēsturiski attīstījušies. Līdz šim tas vēl nav darīts,» stāsta Jānis. Iespējas darīt to, ko pirms tam neviens nav veicis, šajā kontinentā ir lielas. «Tur ir 14 miljoni kvadrātkilometru, kurus lielākoties klāj līdz 4,7 kilometrus biezs ledus. Ko mēs par to zinām? Ir atsevišķi urbumi, bet pārējā ir netieši iegūta informācija,» azartiski piebilst Kristaps.

Nometnē jāatgriežas pirms tumsas, ap 19—20. Vispirms jāliek žāvēties drēbes un aprīkojums. Tad kaut kas jāuzkož, jāpieraksta dienas piezīmes, un ir jau 23, kad jāliekas gulēt.

Un nedrīkst aizmirst — uz tāfeles jānoliek magnētiņš ar savu vārdu pareizajā kolonnā. Vienā pusē tie, kas ir ārpus bāzes, otrā — kas atgriezušies. Likums ir ļoti stingrs: jebkādas izmaiņas uz tāfeles katrs drīkst atzīmēt tikai pats par sevi.

Temperatūra Antarktikā bija šķietami maigāka nekā Latvijā. Kamēr mums februāra beigās degunā cirta 20 grādu sals, tur — divi grādi virs nulles. Taču Antarktikā šis aukstums nozīmē pavisam ko citu. Gan lielā mitruma, gan spēcīgā vēja dēļ, kas brāžas ar ātrumu 20 m/s, daždien pat 28 m/s. Sajūta tāda, it kā seju kāds berztu ar smilšpapīru. Kad novelc cimdu, lai paņemtu izurbto paraugu, roka pilnībā nosalst 10 sekunžu laikā, vīri dalās piedzīvotajā.

47 dienu laikā, kuras pētnieki pavadīja tik tuvu Dienvidpolam, viņi izspruka bez saaukstēšanās, lai gan ne diena nepagāja, kad kājas nebūtu slapjas un nosalušas. «Atrodoties polārajos apgabalos, organismā izstrādājas adrenalīns. Organisms saprot, ka šeit nav laika slimot,» pajoko Jānis.

Antarktikā saule esot nepieredzēti spoža. Tas ir iemesls, kāpēc visās bildēs pētnieki redzami melnās saulesbrillēs. Uz acīm lika profesionālas brilles ar vislielāko aizsardzību, kāda pieejama. «Nākamais briļļu līmenis ir metinātāja maska,» salīdzina Jānis. Un tāpat acis nogura, parādījās pat nelielas sāpes. Tāpēc pētniekiem nav žēl, ka no visa Antarktikā pavadītā laika skaidras debesis bija tikai piecas dienas.

No pingvīniem pa gabalu

«Nav tā, ka iespējas pazust un aiziet viņsaulē ir uz katra soļa, bet ir daudzi bīstamības faktori,» skaidro Jānis. Vienreiz ekspedīcijas laikā viņi iekūlās lielā ķezā. No rīta stacijā bija labs laiks, bet meteorologi brīdināja — ap pusdienlaiku sāksies stiprs vējš. «Pievērsām uzmanību laika apstākļiem, bet nokavējām kādu pusstundu ar saprašanu, ka nu jau jābrauc prom,» stāsta Jānis. Viļņi bija lieli, laiva līdz pusei piesmēlās ar ūdeni. Pasažieri bija tā izmirkuši, ka Jānim nostrādāja glābšanas veste — sensoriem šķita, ka viņš ir iekritis ūdenī. «Lēnām, lēnām, knapi aizbraucām līdz bāzei,» viņš stāsta. Kādu citu dienu bāzes darbinieki pētniekus piespiedu kārtā noņēma no strīpas. «Puiši, pēc stundas jums būs pakaļ laiva,» teica rācijas otrā galā. Viņi bija septiņus kilometrus no bāzes — Antarktīdas pussalā. Vietā, kur pirmo reizi izbaudīja pilnīgu klusumu — nešņāca skaļie viļņi, nevarēja dzirdēt bāzes ģeneratoru. Tuvojās liels vējš. Pie bāzes tas bija jau 20 metri sekundē, bet septiņus kilometrus tālāk, pie viņiem, — gandrīz bezvējš. Tik mainīga ir Antarktika.

Bīstami ir lielie viļņi un ledus gabali, kas atdalās no aisbergiem. Ja vējš tos sapūš, piemēram, līcī starp divām salām, laiva nevar piebraukt pie bāzes — atgriezties atpakaļ vairs nav iespējams.

«Vēl ir trešā bīstamība — jūras iemītnieki,» piebilst Māris. Visbīstamākais esot jūras leopards. Stacijā viņi redzēja, kā izskatās šī dzīvnieka plosīta gumijas laiva. Labi, ka uzbrukuma brīdī tā atradās tieši pie jahtas — dzīvnieks paspēja «ieķert» tikai divas reizes, pirms laivu uzvilka atpakaļ augšā. No tās izplēsti pamatīgi gabali. «Jūras leopards ir liels, ar asiem zobiem, un viņš mēdz spēlēties,» saka Māris. Ar laivu viņš var rotaļāties kā kaķis ar peli. Jūras leopardu, par laimi, latvieši nesastapa. Bet roņus gan. Arī vaļus. Kā ar pingvīniem? «Bīstami nav, bet arī pie viņiem tu negribi iet klāt,» pasmīn Jānis. Izrādās, simpātiskie Antarktikas iedzīvotāji ļoti smird. «Ja pa vienam, tad tā smaka ir saprāta robežās, bet, ja tās ir kolonijas… Tur tikai biologi iet iekšā,» saka Jānis. Ap staciju varēja vērot daudzus simtus pingvīnu. Vēl pirms gadiem astoņiem tur bija sastopami tikai daži, bet, klimatam kļūstot arvien siltākam, aukstumu mīlošie dzīvnieki virzās uz Dienvidiem. Antarktikā dienvidos ir aukstāks, nekā ziemeļos.

Vaicāti, vai bāzes stacijā ir arī kāda jautrība, piemēram, dienās, kad laika apstākļi neļauj pamest nometni, puiši atteic: «Garastāvoklis ir labs visiem, tikai jāsaprot, ka uz staciju cilvēki brauc strādāt, nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem vai uzturēt staciju pie dzīvības. Visi tam pieiet profesionāli.» Salīdzinoši lielāka jautrība esot sestdienās, kad visi ietur kopējas vakariņas, bet saviesīgi pasākumi notiekot reti. Ja vējš neļauj doties veikt lauka darbu, pētnieki izmanto laiku, lai sistematizētu padarīto, apstrādātu iegūtos datus. «Visi momenti tika izmantoti lietderīgi,» stāsta Māris.

Zinātnieku ambīcijas nav pieticīgas. Tikko atgriezušies, viņi jau plāno nākamo ekspedīciju uz Antarktiku pēc diviem gadiem. «Jau no paša sākuma zinājām, ka gribam Latvijā attīstīt polāro pētniecību, nevis vienkārši braukt kopā ar kaut kādām ārzemju pētnieku grupām,» atklāj Jānis un cer, ka Dienvidpola kontinentu turpinās pētīt arī citi vietējie zinātnieki.

Gudrie brāļi

Ansis Gustavs (12) un Edgars (10) Andersoni ir pierādījums, ka arī skolēni no Pampāļu pamatskolas var būt konkurētspējīgi. Nesen brāļi uzrādīja izcilus rezultātus algoritmiskās domāšanas konkursā un matemātikā valsts mērogā

Brāļu Andersonu dzīves grafiks ir spraigs. Divos pēcpusdienā beidzas stundas skolā, un tad ir laiks intervijai. Pēc tam Ansim jādodas uz mūzikas skolu Saldū, kas ir ap 30 kilometru no mājām. Tās atrodas Saldus novada Zaņas Kaudzītēs. Ap to riņķo lieli traktori, jo sākusies graudu sēja.

Brāļu tētis Andris Andersons ir graudkopis, kā pats saka, ne no tiem lielajiem. Viņa saimniecībā ir ap 300 hektāru, un to kūrē kopā ar sievu Valdu. Abu lielākais projekts ir divi dēli: Ansis Gustavs un Edgars. Gada sākumā viņi uzrādīja izcilus rezultātus, savā vecuma grupā uzvarot ziemeļvalstu IT kompānijas Visma rīkotajā loģiskās un algoritmiskās domāšanas konkursā Bebr[a]s. Kā laukos var izaugt tādi gudrinieki?

Katram savs

Puikas ir apmulsuši no žurnālistes un fotogrāfa. Runīgāks ir Edgars, kurš ir divus gadus jaunāks par brāli. Viņam kājās ir zeķes, kurām uz pēdas rakstīts Wednesday, tātad trešdiena. Saku Edgaram, ka angļu valodu viņš tiešām māk, jo mūsu tikšanās ir trešdienā. «Jā, un es tiešām velku pa dienām. Sākumā lasīju nosaukumus, bet nu jau esmu sapratis, kurā krāsā ir katra diena, tāpēc uz nosaukumu vairs nevajag skatīties,» viņš pastāsta.

Nav šaubu, ka Edgars ir kārtīgs čalis. Mamma piekrīt. Lielais brālis esot vairāk pa gaisu. «Toties talantīgs,» piebilst tētis. «Katram ir savs,» — tā mamma.

Ansis mācās Pampāļu pamatskolas 6. klasē, spēlē klarneti un muzicē orķestrī, apmeklē programmēšanas kursus Druvas pamatskolā. Edgars mācās 4. klasē, apgūst trompetes spēli un darbojas mazpulkos. Brāļi sadzīvo labi, un ikdienas strīdi ir vienīgais cīkstēšanās veids. Kaušanās nav. Kā jau jaunākais, Edgars cenšas tikt līdzi brālim itin visā. Piemēram, ja kādā atrakcijā viņu auguma dēļ neielaiž, par spīti gribēs iekļūt. Ja no kāda karuseļa Ansim bail, Edgars tieši tajā kāps iekšā.

Jaunākais brālis gribēja sevi pierādīt arī konkursā Bebr[a]s, kurā gan piedalīties var, sākot no 5. klases. Par konkursu tētis uzzināja no Anša programmēšanas skolotāja Druvā. Bebr[a]s tulkojumā no lietuviešu valodas ir bebrs, un konkurss tā nosaukts tāpēc, ka 2005. gadā to izdomāja lietuvieši. Šogad tajā piedalījās 1,3 miljoni skolēnu 49 pasaules valstīs, risinot aizraujošus uzdevumus.

Ansis bija ar mieru pamēģināt. «Bet es vēl domāju, vai gribu,» saka Edgars. Tik-mēr Ansis kopā ar tēti nolēma parisināt iepriekšējā gada konkursa uzdevumus. Kļūdas bija: Ansim viena, Edgaram — trīs. Kopumā process patika, tāpēc pieteicās konkursam.

Pirmā atlases kārta notika novembrī tiešsaistē — abi brāļi mājās pie datora 35 minūtes pildīja uzdevumus. Tētis nepalīdzēja, jo otrajā kārtā taču tāpat nevarētu sēdēt klāt. Pēc pāris dienām puikas uzzināja, ka ir tikuši tālāk. Kopumā pirmajā kārtā tiešsaistē piedalījās 16 000 skolēnu no Latvijas.

Otrā kārta notika pēc diviem mēnešiem, janvārī Rīgā. Netālu no Nacionālā teātra, RTU Inženierzinātņu vidusskolā. Laiks uzdevumu risināšanai — 25 minūtes. Dalībnieku skaits — ap 100. Ansis pabeidza ātrāk, Edgars strādāja līdz pēdējai minūtei. Mamma ar tēti gaidīja, jo pēc tam visi kopā devās uz lidostu — jau rudenī ģimenei bija nopirktas biļetes uz Berlīni. Izlidošanas diena sakrita ar konkursa finālu. Nolaižoties un ieslēdzot telefonu, tētis saņēma ziņu no Vismas mārketinga vadītājas Mijas, ka brāļi Andersoni ieguvuši 1. vietu. Abi! Un ar maksimālo punktu skaitu! Kopumā tādu izdevās sasniegt astoņiem bērniem Latvijā. «Māca šaubas, vai Edgars spēs uzdevumus izrisināt. Biju pārsteigts, ka izdevās. Esmu lepns un viņš pats arī,» tētis smaida. Pie balvām — virtuālajām brillēm — brāļi tika, atgriežoties mājās no Berlīnes.

Kad konkurss bija noslēdzies, uzdevumus atrisināt mēģināja arī klasesbiedri Pampāļu pamatskolā. Vairāki atzina, ka tie ir grūti. Brāļi vienojas, ka sarežģītākais bijis uzdevums par apļveida krustojumu, kurā iebrauc dažādas automašīnas, un jāizrēķina, kura aizbrauks līdz konkrētai pilsētai. Paticis uzdevums par zvēriņiem atrakciju parkā, kuri, šļūcot pa renēm, samainās vietām. «Varēja būt tā, ka tas, kurš pirmais iebrauc, izbrauc pēdējais. Pamanīju, ka vidējais paliek visu laiku vienāds. Tā bija, vai ne?» Edgars vaicā brālim. Ansis  piekrīt.

Tas, kāpēc izdevies sasniegt tik labus rezultātus, ir atbildams jautājums. Puikas neapmulsa, nesasteidza, un viņi ir spēcīgi matemātikā. «Tā ir visa pamatā. Kad Ansis sāka Druvas skolā programmēt, skolotājs teica: padodas, jo viņam ir labs pamats,» tā tētis.

Ledenes un Poters

Kā var iepatikties matemātika? Ansis atbild pirmais: «Ja sanāk, tad arī iepatīkas.» Tētis stāsta, ka vajadzīgs mentors. Šobrīd tāds dēliem ir viņš, taču pašam pirmo interesi radīja vectēvs, kurš bijis uzskaitvedis. Nozīmīga loma bija Andra matemātikas skolotājam Salnājam. «Mācoties pamatskolā, darbdienās nakšņoju internātā, jo tos kilometrus kājām līdz mājām bija grūti pievārēt. Skolotājs man ik dienu nesa uzdevumus, ko bija iztulkojis no vācu žurnāliem, un lika risināt: «Andri, tev šodien jāatrisina šis un pēc tam — šis.» Un man patika.» Skolotājam nebija ģimenes un mājas dzīves, tāpēc daudz laika varēja veltīt skolēniem. Un rezultāts bija: Andris skolas laikā matemātikā bija labākais Latvijā olimpiādēs.

«Andris ar puikām daudz strādā,» saka mamma. Vīrs gan atgaiņājas, ka neko daudz jau nestrādājot — kad nav, ko darīt, tad parisina kādu uzdevumu. Pērn ar Ansi bijis uz atklāto matemātikas olimpiādi, kur puika ieguva 1. vietu starp piektklasniekiem, un sanācis parunāties ar vienu no Latvijas labākajām matemātiķēm. Prasījis, cik viņa daudz trenējas. Katru dienu pa stundai un vēl reizi nedēļā pie mentora. «Mēs te, mājās, desmito daļu no tā nedarām,» smaida tētis. Taču Ansis jauno matemātiķu konkursā patlaban cīnās par 1. vietu kopvērtējumā un neklātienes matemātikas skolā Profesora Cipariņa klubs ieguvis divreiz 3. vietu. Arī programmēšanā iet labi, jo plānots braukt uz Eiropas jauniešu programmēšanas olimpiādi Kazaņā. Savukārt Edgaram matemātikā ir tikai devītnieki un desmitnieki. «Jā, matemātika mums ir ejoša,» saka tētis. Brāļiem ir arī labi rezultāti novada olimpiādēs: sākot no latviešu valodas, beidzot ar, protams, matemātiku.

Mamma tomēr vēlreiz atgādina, ka vīrs ir krietni piestrādājis, pirms vēl puikas mācījās skolā. Pircis grāmatiņas ar atjautības uzdevumiem. «Interese ir jārada. Piespiest jau nav iespējams,» viņa saka.

Abiem brāļiem skolā datorika ir jau no 1. klases. Arī Edgars domā, ka varētu kādreiz mācīties programmēt, tāpat kā brālis. Ansim šobrīd dienaskārtībā ir sporta programmēšana. «Iedod uzdevumu ar datiem un paraugu, kas varētu sanākt, un ir jāatrisina. Ja risinājums ir universāls, vari sacensties ar citiem,» viņš stāsta.

Tēti Andri vienmēr interesējuši datori. Pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes beigšanas gribēja nodarboties ar zinātni.  Strādāja Valsts Meliorācijas projektēšanas institūtā Rīgā, pētniecības nodaļā, kur programmēja. Tomēr izlēma, ka 90. gadu sākumā sāks saimniekot dzimtas mājās. «Tas bija kārdinoši, jo tolaik varēja kļūt par jebko. Gribējās, ka pašam ir kaut kas savs.» Kaudzīšu zemi senči ieguva 1926. gadā ulmaņlaika reformā, kad  jaunsaimniecībām dalīja pa 16 hektāriem un kredīti bija paceļami.

Šobrīd Andersoni ir graudkopji. Priecājas, ka beidzot būs asfalts līdz Pampāļu centram. Saku — ļoti labi, varēs bērnus vest uz skolu Saldū, jo Pampāļu pamatskolu, visticamāk, skars izglītības reforma. Tajā mācās tikai 54 bērni, pirmsskolā — 25. «Skolotāji ir labi, bērni draudzīgi. Konkurences, protams, mazā skolā pietrūkst,» vērtē mamma. Savukārt tētis citē ģimenes ārsti: «Jauki, ka var mācīties par valsts naudu kā privātā skolā.»

Andris nedomā, ka Ansim vajadzētu turpināt mācības Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, jo, «piemēram, es spēju būt labākais Latvijā matemātikā, lai arī nemācījos Rīgā». Andris uzskata — ja ir loģiskā domāšana, tad esi labs jebkurā Latvijas vietā. Re, Pitagors savu teorēmu taču izgudrojis laikā, kad izglītības līmenis kopumā bijis zems. «Tagad tas ir krietni augstāks un visas iespējas izgudrot, ko vien vēlamies,» saka Andris.

Vakaros brāļi Andersoni lasa grāmatas un kopīgi ar vecākiem uzspēlē kādu spēli. Ideāli, ja uz galda ir trauks ar ledenēm. «Ļoti garšo konfektes,» paklusām pēc intervijas man pačukst Edgars. Hariju Poteru abi esot izlasījuši visu. Tētis stāsta: ja sarēķinātu datora un lasīšanas laiku, abi būtu līdzvērtīgi. «Ko izdodas atrast bibliotēkā, to lasu,» — tā Ansis.

Atļautais laiks datorspēlēm ir pusstunda. Gribas jau vairāk. Puikām patīk spēlēt Minecraft. Kad 30 minūtes pagājušas, vecāki sāk atgādināt, ka jābeidz. «Nedzird. Tad tiek atgādināts vēlreiz,» saka mamma. Kad puikas nav dabūjami prom no datora, tad tētis vienkārši pārslēdz internetu no G4 uz G2. «Un es spēlēju bezsaistes spēles,» nosaka Ansis.

Kad skolā ir karjeras nedēļas un var izteikties, par ko gribētu kļūt, visi Anša klasesbiedri stāstot, ka vēlas būt ugunsdzēsēji vai traktoristi, bet meitenes — modeles vai taisīt savu frizētavu. Ansis vairākkārt jau izteicis vēlmi būt programmētājs.

Un Edgars? «Es tad varbūt lauksaimnieks?» viņš ieminas. Tētis ar mammu sasmaidās: «Mēs tikai priecātos. Bet galvenais, lai pašam patīk tas, ko gribēsi darīt.»

Pamēģini atrisināt!

Uzdevumi no Bebr[a]s konkursa

1. Robots​​ apkopējs

Robots mazgā flīžu grīdu, izmantojot komandas:

F — pārvietoties uz priekšu par vienu flīzi (darbība aizņem 1 minūti)
R — pagriezties par 90 grādiem pa labi (tiek izpildīts uzreiz)
W — mazgāt flīzi (darbība aizņem 1 minūti)

Pirms darba sākšanas robots jānovieto kādā no stūra flīzēm (A, B, C vai D) un arī robotam jābeidz darbs kādā no stūra flīzēm (nav obligāti jāatgriežas tajā pat stūrī, kur bija sākumā). Darba laikā robotam jānomazgā visas flīzes.

Kāds ir mazākais iespējamais minūšu skaits, kas robotam jātērē, lai iztīrītu visu grīdu?

2. Digitālais pulkstenis

Bebra digitālais pulkstenis rāda 1001:101010. Pēc 10101 binārajām minūtēm bebram ir randiņš ar ķenguru. Kādu laiku rādīs ķengura tradicionālais pulkstenis abu tikšanās brīdī?

1) 9:42       2) 9:45       3) 10:03       4) 10:31

3. Sarokošanās spēle

Katru reizi, kad beidzas spēle, bebri sarokojas (tā kā redzams attēlā: katra komanda sastājas rindā un cits pēc cita sarokojas ar pretējās komandas bebriem). Sāk abu komandu pirmie bebri sarokojoties. Tad virzās tālāk un iesaistās nākamais bebrs. Ejot garām, viņi saka: «Paldies, par spēli!» Tas turpinās, kamēr katrs bebrs ir sasveicinājies ar katru pretējās komandas pārstāvi. Šajā spēlē katrā komandā ir 15 dalībnieku. Ja pieņem, ka katram spēlētājam nepieciešama viena sekunde, lai paspiestu roku un dotos pie nākamā, tad, cik daudz sekundes būs nepieciešamas kopumā, lai visi paspiestu pretinieka komandas visiem biedriem roku?

Latvijas gadsimts

Vērienīgā izstādē par godu valsts simtgadei 68 Latvijas muzeji apvienojas, lai meklētu atbildi uz jautājumu — kas ir Latvija? Izstādes saturisko vadību uzņēmies 31 gadu vecais vēsturnieks Toms Ķikuts

Pirmdiena. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja durvis apmeklētājiem ir slēgtas. Taču telpas nav tukšas un spocīgi klusas. Gluži pretēji — urbji dūc, un strādnieki rosās pa visu Brīvības bulvāra ēkas otro stāvu. Šeit tiek iekārtota grandioza Latvijas simtgadei veltīta izstāde, kas durvis apmeklētājiem vērs 4. maijā. Apkopojot dažādus priekšmetus no vairāk nekā sešdesmit Latvijas muzejiem, taps līdz šim vērienīgākais muzeju kopdarbs — izstāde Latvijas gadsimts.

Par izstādes saturu un izstādāmo priekšmetu izvēli ir atbildīgs Toms Ķikuts, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs. Jauns un enerģisks, tikai 2005. gadā iestājies vēsturniekos, bet desmit gadus vēlāk ieguvis doktora grādu. Saulaini dzeltenās biksēs un zilā bleizerā ar brūnām uzšuvēm elkoņos. Mūsu sarunu ik pa brīdim pārtrauc telefona zvans vai jautājums no darbiniekiem — kur likt atvestos krēslus, kādi eksponāti izstādāmi te vai tur —, viņš atšaudās uz jautājumiem zibenīgi. Izstādē darbi rit spraigi — darāmā vēl daudz. Gan telpas iekārtošanā, gan eksponātu izstādīšanā, tomēr, klīstot cauri melnajiem labirintiem, kuros izkārtotas izstādes sadaļas, Toms uzbur skaidru vīziju par to, ko apmeklētāji varēs aplūkot vērienīgajā izstādē, kas Nacionālajā vēstures muzejā būs apskatāma līdz 2021. gadam. Tajā gadā muzejam, kas kopš 2014. gada atrodas pagaidu mītnē Brīvības bulvārī 32, apsolīta atgriešanās īstajās mājās — atjaunotajā Rīgas pils vecajā daļā.

Šī nav sasniegumu parāde

«Cik blīva bija 20. gadsimta cilvēku pieredze — cik daudz viņi pieredzējuši!» izsaucas Toms Ķikuts. «Viens no akcentiem, ko gribam parādīt, — Latvijas vērtības nav kaut kas nemainīgs un statisks. Laikam ejot, mainās arī tas, kas ir svarīgi.» Izstādes mērķis ir rast atbildi uz jautājumu, kas ir Latvija, un «dažādos laikos atbildes bijušas atšķirīgas, bet summa no tā nemainās». «Tā ir mūsu kultūras identitāte, Latvija kā tēvzeme, pazīstamā ainava, Latvijas neatkarība, latviskums, tautiskums, tauta un etniskums — katrā no desmit izstādē izdalītajiem laika posmiem kāda no šīm vērtībām bijusi priekšplānā,» stāsta Toms. Mūsdienu cilvēks ir šīs dažādības summa.

Pēctecībai izstādes uzbūvē ir liela nozīme. Šī nav Latvijas simtgades sasniegumu parāde. «Cenšamies nevis aprakstīt laiku, bet atbildēt uz jautājumu — kā tas bija un ko tas ir nozīmējis pēc tam? Līdzās 30. gadu filmas Lāčplēsis plakātam vai divdesmito Es karā aiziedams būs arī 2009. gadā uzņemtās Bermontiādas plakāts, kas rāda, ka tradīcija Neatkarības karu uztvert kā mūsu varoņstāstu turpinās. Lietas, kas iet cauri laikam, ir tās, kas mūs interesēja, izstādi veidojot,» stāsta Toms.

Citā stendā redzamas četras tautastērpā ģērbtas lelles Baibas. 30. gadu versijai blakus 50. gados izgatavotā Baiba, rotāta ar sirpja un āmura simboliku. Trimdā radīts Baibas un Bārbijas krustojums ar spilgti zilām acu ēnām un mūsdienu Baiba — no suvenīru veikaliem.

Lai stāstu par aizvadīto gadsimtu padarītu personīgu, katru desmitgadi papildina cilvēku likteņu apraksti. Starp daudzām personām ir arī Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere Valija Vaščunas-Jansone, kas 20. gados apbalvota par varonību Neatkarības karā, vadot trieciengrupu.

Viņai līdzās 19 gadus vecā Kārļa Barona stāsts — dainu tēva mazdēls, kas krita Latvijas brīvības cīņās 1919. gadā un tika apbalvots ar šo pašu ordeni pēc nāves. Pie vienas no sienām arī dīdžeja Toma Grēviņa dzimtas priekštecis  — dzejnieks, tulkotājs un dramaturgs Valdis Grēviņš.

Lai iezīmētu 20. gadu jauncelsmi, līdzās skaistam gaiša koka urbim, kas izmantots kādas jaunsaimniecības būvēšanā, izstādīta tolaik populāro modernistu gleznu izstāde — Valdemāra Tones, Jēkaba Kazaka, Jāzepa Grosvalda darbi.

Toms pamet ar roku uz vietu, kur atradīsies skārienjutīgs ekrāns ar dažādiem 20. gadu Latvijas reprezentācijas pasākumiem Eiropā. «Pārsteigums, cik daudz šādu pasākumu ir bijis un cik daudzveidīgi tie bija! Daudz ko par šo laiku un mūsu ciešo būšanu Eiropā esam aizmirsuši padomju okupācijas dēļ. Bija intensīva līdzās būšana visam tam, kas notika Berlīnē, Varšavā, Prāgā un Parīzē. Arī satiksmes tīkli — tagad būvējam Rail Baltica, bet toreiz ar vilcienu varēja aizbraukt uz Berlīni un Parīzi.»

Svarīga tēma, kas vijas cauri izstādei, ir Latvijas valsts pēctecība. Toms rāda uz bildēm, kur redzama bērnudārza grupiņa 30. gados ar Latvijas karogiem un vēlāk trimdas protesta demonstrācija 70. gados. Attēli rāda, kā vērtības, kas savulaik bija ieliktas šajos bērnos, dzīvo tālāk trimdas latviešos.

Telpā, kas veltīta 50. gadiem, melno fonu nomaina zilizaļas sienas un restots logs — kolhozs. Aizlauztā Latvija. Tāds nosaukums dots izstādes daļai, kas rāda, kā padomju vara iznīcina viensētas un to vietā liek dzīvošanu ciematos. «Padomju vara mēģina salauzt latviskās vērtības, bet neizdodas, jo tās saglabājas arī tajos laikos. Lauki vienmēr bijuši viena no Latvijas identitātes daļām, arī tagad to tā uztveram — tās nav tikai saimniecības.»

Izstādes pēdējais loks ir mūsdienas. Stikla vitrīnās tiks izkārtota gan Marijas Naumovas kleita, kas dziedātājai bija mugurā, 2002. gadā uzvarot Eirovīzijas dziesmu konkursā, gan Latvijas olimpiešu sporta formas, gan liecības par pirmajiem tūrisma ceļojumiem.

Katram laikam veltītā platība izstādē nav liela, bet ar raksturīgiem stāstiem un priekšmetiem tiks mēģināts rast atbildi uz jautājumu, kas Latvija bija tajā konkrētajā brīdī, stāsta Toms. Arī viņa dzimtā šis gadsimts bijis tikpat raibs kā izstāde, kuru jaunais vēsturnieks iekārto. Lai gan trīsdesmitgadnieks Toms padomju laikus tikpat kā nav pieredzējis, viņa ģimenes vēsturē ir stāsti par jaunsaimniecībām, sarkanajiem strēlniekiem Krievijas pilsoņu kara laikā, par latviešiem Krievijā, kas palikuši tur pēc Pirmā pasaules kara un atgriezušies pēc Otrā, par cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši un strādājuši padomju laikā, un attāliem radiniekiem, kas devušies trimdā.

68 muzeji, 6000 priekšmetu

Darbs pie vērienīgās izstādes sākās pagājušā gada janvārī. Iniciatīva veidot grandiozu muzeju kopprojektu nākusi no Kultūras ministrijas, bet par tās saturu Toma Ķikuta vadībā domāja astoņu muzeju pārstāvju darba grupa. Viņi izlēma, kādus principus uzsvērt katrā gadsimta periodā, par katru sadaļu tika izveidoti tēmu saraksti un izsūtīti aicinājumi Latvijas muzejiem ieteikt priekšmetus, kas ir to rīcībā. Atsaucās 68, piedāvājot vairāk nekā 6000 eksponātu.

«No sākuma darbojāmies tikai tabulās, nezinot, kā priekšmets izskatās,» paskaidro Toms. Pēc pirmās atlases muzeji augšupielādēja mākoņserverī ar telefonu uzņemtas priekšmetu fotogrāfijas. Augšupielādēti un anotēti tika vairāki tūkstoši priekšmetu, bet gandrīz divi tūkstoši izvēlēti izstādei. Ne visi būs redzami stendos. Citi vīdēs ekrānos un projekcijās.

Tiks izstādītas arī muzeja pagaidu ēkas — Brīvības bulvāra 32 — atslēgas. Tās saglabājušās pie elektriķa Jāņa Ozola ģimenes pēctečiem un nonākušas Žaņa Lipkes memoriālā. Šajā namā savulaik tika slēpti ebreji, kas izglābušies no geto. «Interesanta ir šī tiešā sasaiste ar namu,» iestarpina Toms.

Nākamais izaicinājums — eksponātu transportēšana. Lielākā daļa muzeju paši tos veda uz Rīgu, kur tie tika nogādāti restauratoriem. «Iespēju robežās restauratori darīja kaut ko lietas labā, lai priekšmeti trīs gadus godam izturētu.»

Priekšrocība, ko dod šāds kopprojekts, ir iespēja vienuviet apkopot saglabātas mantas, kas piederējušas vienai personai, bet izkaisītas dažādos muzejos. Piemēram, Latvijas vecākā nacionālā partizāna Arvīda Blūzmaņa cepure un jaka nāk no Kuldīgas novada muzeja, bet viņa piezīmju grāmatiņa — no Okupācijas muzeja. Tukšs gan neviens Latvijas muzejs izstādes dēļ neesot palicis. «Uz bagātīgo muzeja krājumu fona šie gandrīz 2000 priekšmetu nav daudz.»

Stāsts nav viens

«Tā ir burvība, kas vijas ap vēsturi un pagātni, — no vienas puses, tiekšanās saprast, kā tad bija, no otras puses, neiespējamība to aptvert,» tāda ir Toma atbilde, kad jautāju, kāpēc izvēlējies kļūt par vēsturnieku. «Veids, kā stāstu stāstām, mainās visu laiku. Pēc 50 gadiem Latvijas vēsturi stāstīs citādi. Pagātne nav aptverama nevienā grāmatā, pat ne 50 sējumos. Ja mēs perfekti dokumentētu savu dzīvi šobrīd, katrs izvēlētos rakstīt to, ko uzskatītu par pieminēšanas vērtu. Vēsturi nevar izlasīt grāmatā — stāsts nav viens,» vēsturnieks vērš uzmanību uz padomju laiku traumu — apzināti izplatīto priekšstatu, ka ir viena vienīgā patiesība, kas ir vienā pareizajā grāmatā.

Izstādes veidotāji mēģinās atrast arī tās vērtības, kas ir aktuālas pašlaik un raksturos mūsu laiku pēc 10 vai 30 gadiem. «Ja katram posmam dodam nosaukumu — Latvija kā poētisks ideāls, Latvijas aizstāvēšana, Jauncelsmes ideāls, Latviskā Latvija, Aizliegtā valsts… Kas būtu šodien?» retoriski vaicā Toms. Un piebilst: «Šodien nevis cilvēki pirms mums ir vēstures veidotāji, bet mēs paši. Ir jautājums — ko es šodien daru Latvijai, lai tā kļūtu labāka, lai mēs radītu vērtību, kas būtu parādīšanas vērta pēc 50 gadiem?»

Uz jautājumu par mūsdienu Latvijas vērtībām apmeklētāji būs lūgti atbildēt izstādes noslēgumā. Kas ir šīs vērtības Toma skatījumā? «Domāju, ka tā ir atgriešanās pie pārliecības, ka apkārt būs tieši tik daudz, cik katrs būsim izdarījuši. Šī pārliecība kaut kur ir pazaudēta totalitārisma gados,» viņš atbild. «Tāpēc jautājums ir — ko es varu darīt Latvijai? Tā droši vien ir vislabākā nots, ar kuru iziet no izstādes.  Skaidrs, ka jebkurā laikā, arī pašlaik, varam atrast daudz slikta. Un par to ir jārunā, jo kritika ir laba lieta, ļoti svarīga demokrātiskas sabiedrības iezīme. Bet tajā pašā laikā jābūt pozitīvajam redzējumam, piedāvājumam, līdzdalības iespējai.»

Latvijas Republikas atjaunošanas dienā, 4. maijā, Toms būs muzejā. Šī būs pirmā diena, kad durvis tiks vērtas plašākai publikai. Parasti 4. maijā Toms satiekas uz «mazliet svinīgu maltīti» ar ģimeni vai draugiem. Balto galdautu gan līdz šim nav klājis, bet «balts galdauts vai sarkans, tas nav tik svarīgi kā ideja būt kopā, lai atzīmētu».

Īpaši izstādes priekšmeti. Toma Ķikuta izlase

«Ieskrienot mežā, cilvēki kļūst labāki»

Dažu gadu laikā Rimants Liepiņš izveidojis vienu no skaistākajiem tautas sporta pasākumiem Latvijā, kura dēļ visi šejienes taku skrējēji tiek saukti par stirnu bukiem

Lielai daļai Latvijas skrējēju jaunais gads, gluži kā pagānu laikos, sākas pavasarī. Tikai ne ar saulgriežiem, bet ar taku skrējienu seriāla Stirnu buks pirmo posmu. Tā gaidas nav salīdzināmas ne ar Ziemassvētku, ne pirmsjāņu laiku. Viegls satraukums mijas ar uztraukumu, vai fiziskā forma ir piemērota Latvijas augstākajiem pauguriem. Izskrienot piemājas parku vai mežu ceļus, noteikti gadās sastapt vēl kādu skrējēju, kuram samājoties jāpajautā: «Buks?» Parasti skan atbilde: «Jā!»

Pērn tika saskaitīti 7253 Stirnu buka ciltij piederīgo, kuri sezonas laikā skrēja vismaz vienā no septiņiem posmiem. Šāgada pirmajam posmam Tērvetē pieteikušies jau četrarpus tūkstoši, kas ir par tūkstoti vairāk nekā pērn visvairāk apmeklētajā posmā un desmitkārt pārsniedz dalībnieku skaitu pirmajās buku sacensībās 2014. gadā. «Buks» ir kļuvis par sugas vārdu, kas apzīmē latviešu taku skrējēju.

Arī vārds «lēkt» ieguvis vēl vienu nozīmi — skriešana pa augstākajām Latvijas vietām mežos un pļavās, lecot pāri kritalām, grāvjiem un avotiem. «Vai tu pagājušajā gadā lēci Korneti?» prasa viens buks otram, un abi saprot, ka tālāk var virpināt sarunu par grimšanu dubļos, krampjiem kājās, izmisīgo rāpšanos pilskalnā un vēlmi pēc finiša sakņupt un aizmigt lietū un sūnās. Bet, lai kā buki šķendējas, mēģinot pievārēt augstienes, ieraugot trases malā Rimantu Liepiņu, visi māj, uzsit viņam uz plecu un saka «paldies». Viņš pirms četriem gadiem kļuva par Stirnu buka ciltstēvu, ap viņu izveidojusies azartisku cilvēku komanda, kas rīko skriešanas seriālu pa Latvijas ainaviski skaistākajām vietām.

«Fāterīšu» priekšzīme

Četru gadu pieredze Rimantam ļauj saglabāt rāmumu pirms starta. Posmam Tērvetē pieteicies rekordliels dalībnieku skaits, bet Rimants zina, ka nākamajos posmos tas saruks. Līdz baltkvēlei nokaitētā vēlme joņot atslābs, kad būs izskriets Rīgas maratons, kas, savākdams vairāk nekā 18 tūkstošus dalībnieku, ir populārākais Latvijas skrējēju pasākums. Rimants arī zina, ka ap 40% izvēlēsies skriet Zaķa distanci, kas ir no 10 līdz 13 kilometriem. Pārējie dalībnieki vienmērīgi sadalās pa citām distancēm, kuru nosaukumus Rimants kopā ar draugiem izdomāja, pirtiņā sēdēdams, — Susurs (kilometru gara distance vismazākajiem), Vāvere (4—6 km iesācējiem un skolēniem), Stirnu buks (18—23 km pieredzējušiem skrējējiem) un Lūsis spēcīgākajiem, viņiem distances garums var sasniegt 35 km.   

Stāsts par Stirnu buka izcelšanos jeb pirmajām sacensībām 2014. gadā Šlokenbekā kļuvis par teiku. Tā vēsta, ka Rimants un viņa draugi bija pasākuši no Engures braukt uz Tukuma novada Āžu kalnu, lai tur skrietu izturības trenēšanai. Lietotnē Endomondo citi draugi viņus tik ilgi ķircināja, ko šie vieni paši pa Āžu kalnu, līdz Rimants nolēma virtuālos draugus uzaicināt izskriet takas, kuras pieminētas teikās par vilkačiem. Ieradās 482 skrējēji, un pēc finiša daudzi Rimantam teica: rīko vēl!

Rimants apstiprina, ka viss teiktais ir patiesība. Taču precizē, ka Stirnu buka kustības aizsākumi meklējami 2012. gadā, kad viņš ar draugu Gintu Freinātu nodibināja biedrību Engures sportam. «Neilgi pirms tam biju pārvācies dzīvot no Rīgas uz Ķesterciemu,» Rimants atceras laiku, kad bija pieteicis savas mūzikas izdevniecības Platforma Rekords maksātnespēju un urdīja sevi ar domu, ko jaunu pasākt. Nejauši vietējā avīzē izlasījis ziņu, ka ir iespēja pieteikties Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējumam infrastruktūras uzlabošanai.

«Gintam trīs bērni, man trīs. Nolēmām, ka viņiem un citiem ciemā vajag stadionu. Nodibinājām biedrību ar mērķi piesaistīt līdzfinansējumu,» stāsta Rimants un ar smaidu piemin, ka vēlāk Lauku atbalsta dienestā viņiem vaļsirdīgi teikts, ka uzlūkoti kā tipiski izšķērdētāji. Tomēr Rimants un Gints ne tikai izveidoja stadionu, bet nolēma bērniem rādīt priekšzīmi — ja «fāterīši» nesportos, arī viņu bērni to nedarīs. «Sākām skriet, līdz izveidojāmies aptuveni desmit draugu kopa,» Rimants stāsta un paskaidro ideju. «Mums bija savtīgi mērķi — ja nesportosim mēs, to nedarīs arī mūsējie un kaimiņu puikas. Skaidrs, ka stadions būs tukšs. Bija kopā jāsporto, lai iekustinātu bērnus.» Plāns nostrādāja. Stadionu līdz pat šai dienai izmanto Engures jaunā paaudze, turklāt pieskata, lai tajā nebūtu dzerstiņu un drazu. Zēnu un meiteņu aizraušanās ar volejbolu kļuvusi tik nopietna, ka tās finansēšanu no biedrības pārņēmusi Engures novada dome. Engures sportotāji, arī viens no Rimanta trim dēliem, ir līderi Latvijas volejbola čempionātā jauniešiem.

Kamēr jaunie sita bumbu, vecāki turpināja skriet, līdz piejūras asfaltētie ceļi un plakanās virsmas apnika. Sāka braukt uz tuvākajām augstienēm Jēkaba gravā, Milzkalnē, Āžu kalnu. Pēc pirmajām sacensībām 2014. gadā Rimants ar draugiem aizbrauca uz taku skrējienu Endurance Life Lielbritānijā. «Tur nāca apjausma, ka vajag kaut ko līdzīgu Latvijā. Šis skrējienu seriāls arī notiek reizi mēnesī un katru reizi citā skaistā vietā,» saka Rimants un atgādina — kad Latvijā tautas sporta sacensību kalendārā dominēja asfaltu skrējieni, daudzi bija koncentrējušies uz rezultātu. Bet, lai katras nākamās sacensības noskrietu labāk nekā iepriekšējās, vajadzīgi intervāla un tempa treniņi, garie un īsie posmi. «Anglijā atnāca apjausma, ka var arī citādi. Mežonīgajās kalnu takās nekādu tempu nevar noturēt, jo brīžiem skrien, klupdams un krizdams, brīžiem ej, tad rāpo, tad atkal skrien. Bet pēc finiša ir foršs burziņš draugu kompānijā. Sapratām, ka tikai daļa skrējēju skrien rezultāta dēļ, pārējiem svarīgāka ir cīņa ar sevi un laba atpūta,» Rimants stāsta, kā kopā ar draugiem nolēma rīkot pasākumu sev ar «līdzīgiem ērmiem».

Četru gadu laikā viņa komanda ir izaugusi līdz gandrīz simt cilvēkiem, no kuriem daļa ir apakšuzņēmēji, daļa — algoti darbinieki, bet visprāvākā skaitā ir brīvprātīgie. Tādi, kuri ierodas no posma uz posmu. «Pat nedomā neierādīt viņa posteni!» pasmaida Rimants.

Trases sevis pārvarēšanai

Rimants atzīst, ka finišā gandrīz vienmēr kāds ir «gatavs nožņaugt to idiotu, kurš to visu izdomāja». Sociālajos tīklos lasīts «ejiet ratā!» un «nekad vairs neskriešu Stirnu buku». «Nezinu, kādu endorfīnu vai kortizolu dēļ daudzi izgulējušies piesakās nākamajam posmam,» saka Rimants. «Tagad jau zinām — ja trases būs par vieglu, neviens nepriecāsies. Emocijas sagādā sevis pārvarēšana. Kā saka kāds mans draugs, viegli paveicams darbs ir tikai uzdevums. Cik ilgi var pildīt uzdevumus? Jābūt lielajam mērķim.»

Pirmajā gadā rīkotāju komanda pati meklēja trases, vēlāk skrējēji ieteica jaunas vietas. «Visi buki ir pustraki, bet ir īpaši trakie. Viens skrējējs, kurš nu jau kļuvis mums kā kolēģis, ņem atvaļinājumu, lai palīdzētu ierīkot trases. Sāka ar Līgatni, bērnības vietām. Izrādīja takas, nāca līdzi ar cirvīti un mačeti, pļāva, zāģēja, palīdzēja ar vietējiem saskaņot trases,» Rimants stāsta ar apbrīnu un pateicību. Tērvetē takas izrādījis skrējējs, kas ir dabas parka darbinieks. Gandrīz katrā no posmiem kāds skrējējs palīdz darbā ar pašvaldību. «Ne visi zina, kas ir Stirnu buks. Pagājušajā gadā mums prasīja, kas mēs par mednieku biedrību, uz kuras pasākumu sabrauc divi tūkstoši. Tāpēc svarīgi, ka pasākumu piesaka nevis nezināmi čaļi no Engures, bet kāds saka: eu, es taču tavu mammu pazīstu, vai varam sarunāt te vienu pasākumu?»

Stāstīt par trašu veidošanu Rimants var ilgi. 2016. gadā viens no posmiem bija Mākoņkalnā Latgalē, kas ekspedīcijā šķita brīnišķīga vieta — visapkārt meži, blakus Rāznas ezers. Taču cilvēku tik maz, ka taku nav. Grūti pa necaurejamiem mežiem trases veidot. «Labi, ka Latgalē iedzīvotāji ir atsaucīgi, ļāva skriet caur sētām, ganībām, pagalmiem. Šarms,» atceras Rimants. Līgatnē Gauja tieši pirms sacensībām noskaloja labi sagatavotu taku. Laimīgas sagadīšanās dēļ kādā Līgatnes pagalmā tika pamanītas pontona tilta daļas. Īpašnieks bija ar mieru izīrēt, un tika izveidota trase pāri ūdeņiem. Ar lielām bažām gaidījis pagājušā gada pēdējo posmu Liepājas Karostā. «Nekad nebijām lēkuši tik tuvu pilsētvidei,» Rimants paskaidro. Taču kilometriem garais skrējiens gar jūras krastu izvērtās pasakaini skaists, turklāt lūšiem bija iespēja skriet pa molu.

Pašam Rimantam sacensību dienās nav iespēju izskriet takas. Kāds ir viņa mērķis? «Pieveikt Vilkaču maratonu kontrollaikā,» Rimants piesauc pazīstamā skrējēja Sigņa Vāveres vadībā rīkotās sacensības Āžu kalnā vasaras viducī. Tajās septiņu stundu laikā finišē labi ja puse dalībnieku. Burvīgs un brutāls esot Vilkaču maratons.   

Misija — mainīt attieksmi

Daži no Stirnu buka, skrienot pa Latvijas pauguriem, gatavojas ultramaratoniem lielajos kalnos. Stirnu buks ir starptautiskās taku skrējēju asociācijas kalendārā, bet neko vairāk Rimants negrib. Pasaulē taku skrējieni lielākoties ir kalnos un vismaz 50 kilometru garumā, tātad pa spēkam dažiem simtiem rūdītu cilvēku, kuri mērķtiecīgi gatavojas šādam pārbaudījumam. «Bet mēs taisām burziņu tiem, kam patīk skriet mežā,» saka Rimants, kura Stirnu bukā pērn katrā posmā bija vidēji divarpus tūkstoši. Pērn, saņemot balvu par gada notikumu tautas sportā, Rimants darīja zināmu savu ambiciozo mērķi panākt, ka to bērnu un jauniešu īpatsvars, kas uzskata, ka skriet ir pretīgi, Latvijā kļūst nebūtiski mazs.

Stirnu bukā ir atsevišķs Latvijas čempionāts taku skrējienos skolu jauniešiem. Dalībnieku kļūst aizvien vairāk, un Rimants to panāk, katra posma vietā uzrunājot skolēnus. Tā pērn Lazdonas pamatskolas skolēni sāka piedalīties mačos. «Redzēju, cik bērni bija laimīgi, dabūjuši medaļu. Viņi gribot skriet vēl! Man bija sajūta, ko nevar ne par kādu naudu nopirkt. Tas varbūt skan patētiski, bet tas pamudina turpināt darboties,» saka Rimants.

Uz nākamajiem posmiem dalībnieki no Lazdonas pamatskolas brauca paši, neviena nemudināti. Tāpat no Engures vidusskolas sporta skolotāja, kura reiz Rimantu nosaukusi par jocīgu, jo «pie mums Engurē neviens neskrien», tagad pati uz Stirnu buku ved piekto daļu skolas audzēkņu. Viņu vidū ir arī Rimanta puikas. «Ja ved uz treniņu savu dēlu, paņem kaimiņmājas čali! Kopā viņiem ir lielākas iespējas izaugt fiziski aktīviem,» Rimants iesaka. «Sākumā parūpējies par saviem un kaimiņbērniem, tad ciema, un tad… Kāpēc lai mums nebūtu sportiski visi Latvijas bērni?»

Kā Rimants mainījis bērnu attieksmi pret skriešanu, tā Stirnu buka dēļ mainās dalībnieku attieksme pret vidi. Pirmajos gados bija ierasts, ka skrējēji izsūc spēcinošo želeju no iepakojuma, bet to turpat sūnās nomet — gan jau kāds pacels. Tagad maz tādu. «Ieskrienot mežā, cilvēki kļūst labāki,» saka Rimants. 15. aprīlī Latvijas Goda apļu skrējienā, kas notiks Kurzemes jūrmalciemos, Rimants ar draugiem nolēmuši sarīkot plogingu jeb miskastingu — skrējienu, kura laikā līdzpaņemtā kulē tiek savākti ceļā atrastie gruži. «To katrs no mums var izdarīt, tas neko nemaksā,» viņš saka.

Darīt to, kas patīk

Tieši ar domu, ka maču rīkošana draugiem nebūs nekas vairāk kā jauks hobijs, Rimants kādreiz sāka organizēt Stirnu buku. Bet tas kļuvis par darbu, kuram veltītais laiks atbilst skaitļiem «24/7». «Varbūt mums tik labi gājis tāpēc, ka visu esam darījuši nepareizi?» min Rimants. «Mums nekad nav bijis biznesa plāna, visu esam darījuši pēc sajūtām.»

Dodot nojausmu, ka elektroniskā laika kontroles iekārta, medaļas, skatuve, skaņu iekārtas, kvadracikli, pontona tilts izmaksā dārgi, Rimants atklāti pasaka — ar Stirnu buku nav pelnīta nauda. «Domājām — jo vairāk dalībnieku, jo vairāk ienākumu. Bet — jo vairāk dalībnieku, jo vairāk izmaksu,» viņš mēģina paskaidrot. «Mēs negaužamies, mēs kārpāmies. Šo gadu varētu beigt pa nullēm, bet kopš nākamā gada samazināsim izmaksas.»

Taču Rimantā nav jūtama ne mazākā spriedze vēlmē Stirnu buku pārvērst biznesā. «Man ir paveicies darīt to, kas patīk,» viņš saka. «Kad mūzikas bizness beidzās, divus trīs gadus laukos nodzīvoju, nezinot, ko īsti darīt dzīvē. Tad dzīve piespēlēja — pamēģini šo! Pēdējais laiks darīt to, kas patīk.»

Superstārs un viņa komanda

Lai mēs beidzot ieraudzītu cilvēkus ar īpašām vajadzībām, Anete un Miķelis Bendiki nolēmuši atklāti stāstīt par savu ģimeni. Tajā ar brāli Indriķi aug Hermanis, kura diagnoze — bērnu cerebrālā trieka — mainījusi apkārtējo dzīvi

Miera nav ne mirkli. Divarpus gadus vecais Indriķis un Hermanis, kuram maijā būs četri gadi, nemitīgi prasa uzmanību. Te Indriķis velk mammu klavieres spēlēt, te tētim jāatsit viņa spertās bumbas. Drīz Hermanis jāpatur rokās, lai viņš redzētu apkārt notiekošo, bet vēlāk jāpieskata viņa rāpošana. Pietiek ar nieka stundiņu, lai aptvertu, kā divu jaunu cilvēku dzīvi izmaina divi mazi bērni, no kuriem vienam ir cerebrālā trieka. Cilvēkiem no malas bieži nav izpratnes, kā palīdzēt, kā runāt par un ar Hermani. «Tas mūs pamudināja publiski par to stāstīt. Redzējām, ka draugiem grūti ar mums komunicēt — nezina, kā izturēties, vai drīkst jokot mūsu klātbūtnē,» Anete paskaidro, kāpēc viņa, kas reiz bija nolēmusi nekad nevienu savu bērnu foto nelikt sociālajos tīklos, tagad raksta blogu. Viņi grib padarīt redzamus bērnus ar īpašām vajadzībām, kādu Latvijā ir gandrīz 9000. Lauzt stereotipus, ka viņu ģimenēs valda nabadzība, posts un bēdas. Nē! Hermanim un Indriķim ir brīnišķīgi, jauni, skaisti, labi izglītoti, gudri, finansiāli patstāvīgi vecāki. Taču ikvienam ir skaidrs — ja ģimenē ir tāds bērns kā Hermanis, vajadzīgas lieliskas prasmes laika, naudas un citu resursu plānošanā. Diemžēl pagaidām valsts un pašvaldību palīdzības sistēmā var izveidoties caurumi, kuru dēļ jāvāc papīri. Birokrātiskās nejēdzības ir vēl viens iemesls, kāpēc Bendiku ģimene gatava par sevi stāstīt.

Kaut kas nav kārtībā

«Pirmais solis ir atzīt, ka dzīvojam stereotipos par invalīdiem,» saka Anete, kura savulaik blogā Esunmees rakstīja, ka esam nākuši no padomju laikiem, kuros nebija seksa, tualetes papīra un invalīdu. Runājot par stereotipiem, Bendikiem nav nekāda nosodījuma. «Kamēr mums nebija Hermaņa, paši bijām aizspriedumu pilni. Domājām, ka Latvijā nav tādu īpašo bērnu,» saka Miķelis, turot rokās Hermani. Stāvēt vai sēdēt zēns patstāvīgi nevar, tāpēc tikai tēta vai mammas rokās viņš redz apkārt notiekošo. Aiz brillītēm ir nopietnas acis, bet, kad puika smaida, vaigos izveidojas bedrītes. «Kādreiz gadu dzīvoju Norvēģijā un brīnījos — lai kur ietu, redzu cilvēkus ratiņkrēslos, cilvēkus ar Dauna sindromu un dažādām invaliditātes izpausmēm. Domāju — ar tiem norvēģiem kaut kas nav kārtībā,» stāsta Miķelis. «Bet, kad piedzima Hermanis, sapratu, ka patiesībā ar mums kaut kas nav kārtībā.» Latvijā katrs desmitais cilvēks ir ar invaliditāti. No 180 tūkstošiem pusei tā ir uz mūžu. Bet viņi ir kā neredzamie cilvēki. Lielākā daļa bērnu, kuriem ir invaliditāte, — 7855 — iet parastos bērnudārzos un skolās, liecina Izglītības ministrijas dati. Bet strādā tikai 38% invalīdu. Un tas ir daudz, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. «Mēs ar Aneti gribam, lai abi mūsu bērni dzīvotu pilnvērtīgi. Tas nozīmē, ka nevaram pieļaut, lai viņi paliktu neredzami. Mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kur cilvēki zina un pieņem dažādus cilvēkus, un zina viņu vajadzības,» saka Miķelis.

Neziņas pilnā pasaulē 

Par to, ka Hermanim būs sarežģījumi, Anete un Miķelis nojauta pirms dēla pirmās dzimšanas dienas. Anete negribīgi atminas, ka Hermani septiņarpus mēnešu vecumā aizveda pie neirologa, kurš pateica — bērns attīstās stipri par lēnu. Sekoja izmeklējumi. Vairākus mēnešus vecākiem bija nojausma, ka diagnoze nebūs laba, bet tas nemazināja šoku, uzzinot, ka puisēnam ir cerebrālā trieka. «Iedod diagnozi un izvada pa kabineta durvīm, aiz kurām sākas jauna, neziņas pilna dzīve,» Miķelis atceras abu bezpalīdzību. «Kaut ko uzzinājām Bērnu slimnīcā, kaut ko no neirologa, kaut ko Stradiņa slimnīcā. Nevienā brīdī neesam jutuši, ka palīdzības sniegšana būtu koordinēta. Nav neviena bukleta 15 lietas, kas jāzina īpašo bērnu vecākiem

«Man palīdzēja internets,» saka Anete. Ap to laiku, kad Hermanim noteica diagnozi, piedzima Indriķis. «Atceros, ka naktīs, barojot viņu, sēdēju telefonā. Pievienojos kādam miljonam īpašo vajadzību cilvēku kopienām Amerikā un Lielbritānijā. Sapratu, ka neesam vieni. Redzēju, ka ģimenes, kurās aug īpašie bērni, var būt laimīgas.»

Ar citu vecāku palīdzību Anete un Miķelis ieguva informāciju un atbalstu. Tāpēc Bendiki iesaka pievienoties kādai līdzīgu vecāku kopienai. «Ja kāds pavēsta — «es nezinu, ko lai tagad dara» —, visi steidzamies palīgā, jo esam bijuši šādā situācijā. Citi vecāki mani izvilka no divu mēnešu piņņāšanas, un tagad ar prieku palīdzu,» saka Anete.

Labklājības ministrijas mājaslapā gan ir sarindotas norādes par invaliditātes noteikšanu, pabalstiem, atvieglojumiem, rehabilitāciju. Bet sausā, birokrātiskā valodā bez skaidras virzības — kas kurā brīdī un kurā iestādē jādara. «Šajos gados daudzkārt esam piedzīvojuši, ka valsts un pašvaldības institūcijas saka: mēs sniedzam atbalstu,» saka Anete. Ar Karaliskās improvizācijas teātrī gūtu rūdījumu viņa attēlo, kā sociālajā dienestā teikts: «Ejiet pa to gaiteni līdz galam, pagriezieties pa labi, trešajās durvīs kreisajā pusē ejiet iekšā un pajautājiet, kādu palīdzību varat saņemt!» Tieši tik sarežģīta orientēšanās esot gan institūciju gaiteņos, gan tīmeklī. «Bet cilvēks, kurš uzzinājis, ka viņa bērnam ir diagnoze uz mūžu, visbiežāk ir šokā. Viņš nespēj sameklēt tās durvis. Atbalstam jābūt tiešam!» izsaucas Anete. Labklājības ministrijā gan sola, ka tās mājaslapa tiks mainīta un gādās, lai digitāli vienkopus būtu pieejama īpašo bērnu vecākiem vajadzīgā informācija saprotamā valodā.

Kad birokrātija ir stulba

Kopš ir zināma Hermaņa diagnoze, ģimenes ikdienas darbu plānošana ir pakārtota viņa terapijas nodarbībām. Pašlaik iknedēļas ritmā ir Portidžas (mācību metode bērniem ar agrīni konstatētiem traucējumiem un sarežģītām diagnozēm), baseina, fizioterapijas un logopēda nodarbības.

Par visu Bendiki maksā paši, lai gan bērniem invalīdiem rehabilitācijas izmaksas sedz valsts. Taču, lai tiktu pie valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, jāizstāv vairākas nedēļas garā rindā pie rehabilitācijas medicīnas ārsta. Kad viņš nozīmē terapijas veidu, atkal nedēļām ilgi jāgaida, kamēr valsts apmaksātās nodarbības kļūst pieejamas. Vienā reizē valsts sedz 15 terapijas nodarbības. Kad tās beigušās, vecākiem atkal jāpierakstās rindā pie rehabitologa. «Šāda sistēma izslēdz nepārtrauktu, secīgu terapiju. Tā kā Hermanim ir svarīgi saglabāt ritmu un terapeitiem viņš ir labi jāiepazīst, lai varētu motivēt strādāt, nolēmām paši segt izmaksas,» Anete stāsta. «Hermanis ir mūsu superstārs, mēs esam viņa menedžeri. Mums pie sienas ir liels plānotājs, lai ik dienu pārskatītu visu, kas darāms.» Miķelis, kurš ir biznesa efektivitātes eksperts lielā starptautiskā uzņēmumā, piebilst, ka tāda ir normāla projektu vadība. Arī Anete ir atsākusi strādāt un uzņemas aizvien lielāku slodzi pasākumu vadīšanā.

Savukārt abu dēli kopš pagājušās vasaras ir privātā bērnudārza Poga audzēkņi. Kad pienāca laiks jaunākajam iet bērnudārzā, Anete un Miķelis nolēma — arī vecākais ies. Pogā ir augstas raudzes profesionāļi un Hermani bērnudārza gaitās pavada asistente Gunta, kas specializējusies bērnu invalīdu aprūpē, tāpēc tas ir iespējams. «Mūsu mērķis bija panākt Hermaņa izaugsmi sociālajā jomā. Lai viņš pierod pie skaļas, dinamiskas vides!» stāsta Anete, bet Miķelis atceras, ka kādreiz vecāko dēlu citu bērnu spiegšana vai garāmbraucoša tramvaja troksnis varēja novest līdz histēriskām raudām. Tagad tā vairs nav. Pateicoties bērnudārza pieredzei, Hermanis kopā ar jaunāko brālīti var piedalīties bērnu ballītēs vai iziet pastaigā pa pilsētu.

Bet, kopš vecāki strādā, brāļi iet bērnudārzā, un vienam no viņiem ir piecas dažādas terapijas nodarbības nedēļā, ģimenes darbu kalendārs ir piepildīts no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tieši tāpēc Bendiki, tāpat kā desmitiem citu ģimeņu, sacēlušies pret birokrātisko bezjēdzību. Anete gatavo sūdzību un vāc vecāku pieredzes stāstus par to, kā bērniem tiek noteikta invaliditāte Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā. Hermanim pirmreizējo invaliditāti noteica pirms trim gadiem. Tagad, kad Bendiki savāca kaudzi ar ārstu izziņām, kas vēlreiz apliecina, ka dēlam ir bērnu cerebrālā trieka, komisija piešķīra invaliditāti tikai uz pieciem gadiem. «Ja ir skaidri zināms, ka bērnam ir šāda diagnoze, un dokumenti apliecina tās smaguma pakāpi — tas ir vienkārši stulbi!» sašutusi ir Anete. «Visi ārsti zina, ka diagnoze nav izārstējama un Hermaņa progress ir lēns, bet šī komisija kaut kādā savā kristāla lodē redz, ka pēc pieciem gadiem kaut kas mainīsies. Bērnam vairs nebūs cerebrālās triekas? Nē, tā viņi nesaka. Viņi saka —– tas ir veids, kā viņi uzrauga rehabilitācijas procesu.»

Uzraudzībā esot cits par citu absurdāki gadījumi. Piemēram, Bendikiem zināma ģimene, kurā aug neredzīgs zēns. Lai gan ārstiem skaidrs, ka bērns nekad nekļūs redzīgs, komisija piešķīrusi invaliditāti uz trim gadiem. «Mēs neprasām lielas reorganizācijas, mēs prasām, lai bērniem, kuru diagnozes iet roku rokā ar invaliditāti mūža garumā, piešķir invaliditāti līdz 18 gadu vecumam,» saka Anete.

Pēc ministrijā stāstītā, valdības noteikumi ļauj piešķirt invaliditāti līdz 18 gadiem visiem bērniem, kuriem ir anatomiski defekti. Tātad — ja redzes nav, pietiktu komisijā dokumentus iesniegt vienreiz. Taču bērnu cerebrālā trieka ir to diagnožu sarakstā, kurām var būt dažādas smaguma pakāpes, tāpēc invaliditāte piešķirama uz pieciem gadiem. Tagad, kad vecāki ir iebilduši pret šo kārtību, ministrijā tiek apsvērta iespēja sagatavot grozījumus, lai smagu un neatgriezenisku ierobežojumu gadījumā bērnam piešķirtu invaliditāti līdz pilngadībai.

Bendiki stāsta, ka komisija nav vienīgā, kas lieki prasa papīrus. Rīgas domē apmaiņā pret līdzfinansējumu Hermaņa līdzdalībai Portidžas korekcijas sistēmā ārstu izziņas par Hermanim noteikto diagnozi prasa reizi gadā. Ministrijā iebilst, ka ir taču invaliditātes informācijas sistēma, kurai pieslēgušās gandrīz visas valsts un pašvaldību iestādes, kas sniedz pakalpojumus arī invalīdiem. «Ierēdņi ik reizi, izdzirdot kādus iebildumus, aizstāvas — viss taču ir!» kā zinādama ministrijas reakciju, saka Anete. Viņa un Miķelis piekrīt, ka ir apmaksāti pakalpojumi, nodarbības, pabalsti un dažādi atvieglojumi. Taču ir arī nejēdzības, un vecāki uz tām norāda tikai cerībā, ka kopējiem spēkiem tās izdosies izskaust.

Hermanis izmaina pasauli

Anete un Miķelis strādā kā divi zobrati: viens pabeidz teikumu, otrs turpina domu, viens pievēršas Hermanim, tad otrs pārņem stafeti. Taču blogā Anete ir atklāti runājusi par situāciju, kādā nonāk daudzi īpašo bērnu vecāki: «Mēs saņemam daudz mīļus un atbalstošus vārdus par to, cik forša ģimene, kādi supervecāki esam. Bet realitātē ir arī izdegšana, bļaustīšanās vienam uz otru un arī bērniem, izmisums, pazaudēšanās un atkal celšanās kājās. Realitātē mēs ar Miķeli esam dārzā, kur gaisā ir pasviesti 15 baloni un spēles noteikums ir tos noturēt lidojumā, lai tie nepieskaras zemei. Mēs apņēmīgi skrienam, bet pēc kāda laika mēle jau pārgurumā karājas pāri plecam. Mēs sāpīgi saskrienamies viens ar otru, viļamies un dusmojamies uz sevi, viens uz otru, kad kāds no tiem nokrīt zemē vai saplīst. Bet viss turpinās. Nav laika apsēsties dārza stūrī un apvainoties uz dzīvi.»

Anete saka — liela daļa ģimeņu, kurās aug bērni ar invaliditāti, piedzīvo šķiršanos. «Kāpēc tā notiek, man ir dažādas versijas. Viena — neizejam kopā cauri sēru posmam. Dzīvojam katrs savos pārdzīvojumos, turklāt pēkšņi mums ir jāspēj žonglēt ne tikai ar visiem līdzšinējiem pienākumiem, bet vēl ar neskaitāmiem citiem. Kamēr viens vēl nespēj pieņemt bērnam noteikto diagnozi, otrs jau mudina — darām, meklējam, skrienam, ceram!» Anete stāsta par personīgo pieredzi. Ja nav psihoterapeita palīdzības, iet ļoti grūti. Tāpēc vecākiem esot svarīgi zināt, ka pēc pirmreizējās invaliditātes piešķiršanas viņiem pienākas bezmaksas psihoterapeita konsultācijas. Atkal — ja vecāki neprasa šo palīdzību, mēdz gadīties, ka neviens to pat nepiedāvā.

Iepriekšējo gadu pieredze iemācījusi Anetei un Miķelim apzināti izcīnīt laiku, kurā pabūt divatā. Kad abi centās Hermanim un Indriķim nodrošināt visu to labāko, ātri izdega. Slimoja. Tāpēc tagad uzsver, ka uzkrāt spēkus ir viņu pienākums. «Mēs, vecāki, esam daļa no rehabilitācijas procesa. Ja neesam kaut mazliet atpūtušies, vairs nevaram sniegt viņam to labāko,» Anete stāsta, ērtāk rokās iekārtojot Hermani, kamēr Miķelis palīdz Indriķim sameklēt no telefona ekrāna pazudušo cūciņu Pepu. «Turklāt Hermanim ir svarīgi, lai viņam būtu abi vecāki un viņi būtu kopā. Ja mums izdodas pavadīt laiku divatā, tas ir ieguvums visai ģimenei.»

Anete un Miķelis savirknē garu «paldies» virteni vecākiem un draugiem, kas Bendikiem palīdz parūpēties par zēniem, dažādi palīdzējuši arī draugu draugi un dzīvē nekad nesatikti cilvēki. «Hermanis motivē labam. Esmu lepns, ka Hermanis nepilnu četru gadu vecumā ir jau tik daudz laba izdarījis,» saka tētis. Anete piebilst, ka viņi māk novērtēt to, kas viņiem ir: atbalstoša ģimene, daudzi draugi, kuri palīdz, finansiāla stabilitāte. «Ja trūkst kaut tikai viena no šiem faktoriem, cilvēks, kuram ir īpašas vajadzības, kļūst depresīvs, maznodrošināts un izolējas no apkārtējās pasaules,» saka Anete. «Bet arī mēs šajā dzīves posmā, kur izjūtam laimi par visu, kas mums ir, nenonācām vienā brīdī. Esam izgājuši visus elles lokus. Gan katrs individuāli nonākot tādos prāta apcirkņos, par kuriem nezinājām, gan kā pāris esam milzīgu vētru izturējuši. Pārbaudījumi bijuši mūsu attiecībām ar draugiem, mainījušies mani un Miķeļa sapņi par karjeru.»

Taču tā visa rezultātā ģimene spēj just laimi par tādu dzīvi, kāda viņiem ir. Kādreiz Anete sapņoja — kad Hermanim būs četri gadi, viņi brauks ar riteņiem gar jūru. Sapnis nekur nav pazudis. Tikai tagad tajā Anetes vai Miķeļa ritenim pievienota bērnu velopiekabe, kurā iesēdināt abus zēnus. Un viņi četratā var braukt gar jūru.

Puiši maina spēles noteikumus

Zili zibeņi aparāta lodziņā, temperamentīgi ģitāras rēcieni un sauklis «Šis ir augstsprieguma rokenrols»! Tā sevi piesaka Plasma Pedal — Pārdaugavā radīts skaņas pārveidotājs, ko vietnē Indiegogo nopirkuši jau simtiem klientu visā pasaulē. Arī tādas slavenības kā Trents Reznors no Nine Inch Nails

Pirmajās trijās minūtēs un 45 sekundēs viņu kontā jau bija 30 000 dolāru un mēnesi ilgās kampaņas mērķis — izpildīts! Kāds austrāliešu puisis, kurš speciāli cēlies naktī, lai būtu starp pirmajiem pircējiem, nokavēja savu iespēju: kamēr aizgāja uz otru istabu pēc kartes, pirmie 250 pedāļu par izdevīgāko sākumcenu bija jau izķerti. «Atvērām kampaņu un pārlādējām vietnes pārlūku, pēkšņi redzam — 5000 dolāru! Pārlādējām vēlreiz, un skaitlis ir 8000, pēc pāris sekundēm jau 11 000. Nespējām noticēt savām acīm,» aizrautīgi stāsta Iļja Krūmiņš. Viņa un septiņu pārējo Gamechanger Audio puišu radītais Plasma Pedal šomēnes kļuvis par hitu pūļa finansēšanas vietnē Indiegogo, jau pirmajā dienā savācot vairāk nekā 100 tūkstošus dolāru. Un pircēji turpina reģistrēties, lai tiktu pie rīdzinieku izgudrotā skaņas pārveidotāja.

Gamechanger Audio sevi uz pasaules mūzikas industrijas kartes iezīmēja pērn ar pirmo produktu Plus Pedal, kas elektriskajiem instrumentiem pavēra vēl iepriekš neaizsniegtas skaņas iespējas. Pēc veiksmīgas prezentācijas mūzikas nozares izstādē NAMM Losandželosā, publikācijām populārajā mūzikas žurnālā Sound on Sound puiši turpina uzvaras gājienu. Viņu kontā ir ne tikai agrākie fani no Red Hot Chili Peppers un Pink Floyd dibinātājs Rodžers Voterss, bet tagad arī 200 tūkstoši dolāru jaunā produkta ražošanai un pavisam konkrēti izaugsmes plāni — ar malku kurināma būcenīša vietā drīz komanda pārcelsies uz renovētām divstāvu noliktavas telpām ar lieliem logiem un plašumu.

Zibenīgais skaņas lauzējs

Plasma Pedal, kuru pūļa finansēšanas vietnē jau iegādājušies vairāk nekā 1000 klientu visā pasaulē, ir jauns skaņas pārveidošanas rīks. Tas darbojas tā: instrumenta, piemēram, ģitāras skaņu signāls īpašā ksenona caurulē tiek pārveidots par elektrības izlādi. Tūliņ pēc tam ar puišu izgudrotas tehnoloģijas palīdzību to pārveido atpakaļ audiosignālā, kura skanējums ir tik specifisks, ka turpina pārsteigt mūzikas grandus visā pasaulē.

«Esmu novērojis, ka šajā industrijā ir zināma stagnācija. Līdz šim lielākā daļa cilvēku par labas skaņas etaloniem uzskatīja to, ar ko spēlēja Džimijs Hendrikss vai Džimijs Peidžs. Labs, dārgs ģitāras komplekts ar pedāļiem un pastiprinātājiem — tā ir klasiska skaņa. Es pats ļoti mīlu šādu klasisko skanējumu, bet industrija tiek piesārņota ar pedāļu firmām, kas ražo kastītes, kuras pat dažbrīd nevar atšķirt, jo šķiet, ka mainītas tiek tikai krāsas un logotipi,» savos novērojumos dalās uzņēmuma izveidotājs, idejas autors un mūziķis Iļja Krūmiņš.

Tieši Iļja līdz ar inženieriem Mārtiņu Merķi un Kristapu Kļavu pirms diviem gadiem izveidoja uzņēmuma kodolu, kam pievienojās Fricis Kalvelis un skolas laika draugs Didzis Dubovskis. «Fricis atbild par funkcionālo dizainu. Didzis nāk no korporatīvās pasaules. Mums ātri vien kļuva skaidrs — lai attīstītu veiksmīgu audioefektu uzņēmumu, ir nepieciešams inženierijas, biznesa un radošā komponente,» kompetences raksturo Iļja. Pērn jūlijā komandai piebiedrojās Matīss Tazāns, kurš sazinās ar klientiem un pārvalda sociālos tīklus. Par ražošanu atbild Kristaps Merķis. «Lomas gan ikdienā pārklājas, mēs visi cits citam palīdzam un pozitīvi maisāmies pa kājām,» smejas Iļja. Jaunākais papildinājums komandai ir  Niks Brensons — mūzikas pazinējs, kurš puišu darbam sekojis jau kopš pirmsākumiem 2016. gadā un tagad atbild par klientu apkalpošanu.

Jau pašā sākumā viņi vienojušies, ka nevēlas konkurēt ar tirgū esošu piedāvājumu, tāpēc galvenais uzstādījums bija nenodarboties ar atdarināšanu. «Mēs gribējām veltīt savu laiku tikai inovatīvām idejām, kas tagad ir rezultējies abos mūsu izgudrojumos,» saka Iļja. «Produkts kalpo idejai par pašu uzņēmuma nosaukumu Gamechanger. Abi mūsu produkti ir absolūti unikāli ne tikai detaļās, bet pašā būtībā. Arī mūsu pircēji mūzikā cenšas lauzt robežas,» papildina Niks. Jaunāko no pedāļiem jau paspējis iegādāties Trents Reznors no Nine Inch Nails, Nelss Klains no Wilco un vairāki talantīgi džeza mūziķi.

Kaķis maisā

Ja jums ir ģeniāla ideja, bet nav naudas tās īstenošanai, pūļa finansēšanas kampaņa ir īstais ceļš. Tās princips ir pavisam vienkāršs — interneta vietnē cilvēki var rezervēt preci, par to samaksājot, pirms produkts ir izveidots. «Galvenā doma ir ieinteresēt cilvēkus tik ļoti, ka viņi ir gatavi iet uz tādu pa pusei filantropisku gājienu. Cilvēki, kuri savā nišā fanātiski seko līdzi jaunumiem, vēlas būt pirmie pasaulē, saņemot visu «karstu no krāsns». Mūsu gadījumā tā ir mūzikas iekārta. Tie, kuri atbalsta un iegulda naudu, daļēji riskē, jo pērk «kaķi maisā», bet viņi tik ļoti ir pārliecināti par ideju, ka uzņemas risku un priecājas, ka būs pirmie pasaulē, kas ar mūsu produktu varēs ierakstīt savu mūziku,» stāsta Iļja.

Šādas pūļa finansēšanas platformas mūsdienās kalpo kā rādītājs tam, cik produkts būs dzīvotspējīgs. «Dažādi eksperti pasaulē izpētījuši, ka iepriekšpārdošanas kampaņas rezultāti veido apmēram 5% no kopējā tirgus noieta. Mūsu kampaņa ir pusē, un mums jau ir vairāk nekā 1000 klientu, kuri ir nopirkuši pedāli. Pēc teorijas varam prognozēt, ka kopējais klientu skaits būs apmēram 20 000.»

Produkta izveidotājiem šāda kampaņa dod drošības sajūtu un izpratni, cik lielos apmēros rēķināt ražošanu. «Tagad uzreiz zinām, ka varam droši pasūtīt detaļas un organizēt ražošanu, jo neriskējam ar savu naudu, ar reputāciju gan,» atklāti atzīst Iļja. «Būtībā tādi jauni džeki kā mēs bez investīcijām varam aktivizēt savus fanus, ievākt līdzekļus un ar drošu rezervi pasūtīt detaļas un sākt ražošanu.»

Gamechanger Audio kampaņas sākotnējais mērķis bija Indiegogo vietnē pārdot 250 pedāļu. «Mums nebūtu iespējams pasūtīt detaļas mazākam apjomam, tādēļ tas ir minimālais skaits, ar ko varam strādāt. Tas skaitlis kopā veidoja 30 000 dolāru, jo pirmos pedāļus pārdevām par ļoti zemu cenu, kas ir gandrīz pašizmaksas robežās. Ilgi «sildījām» publiku. Kad atvērām kampaņu, šie 250 pedāļu burtiski tika izķerti trīs minūšu un 45 sekunžu laikā,» atceras Iļja.

«Bija cilvēki, kuri speciāli gaidīja kampaņas palaišanas brīdi. Saņēmām komisku e-pastu no Austrālijas, kur kāds puisis speciāli cēlies četros no rīta, lai būtu viens no pirmajiem, kurš rezervē mūsu Plasma Pedal. Viņš bija sācis pirkšanas procesu, līdz saprata, ka jakā atstājis maku ar bankas karti. Kamēr aizgāja pēc dokumentiem uz otru istabu un ievadīja nepieciešamos datus, pirmie un lētākie jau bija izpirkti, un nācās maksāt vairāk. Tieši tik ātri viss notika. Šādus stāstus saņēmām daudz,» smejoties stāsta Matīss Tazāns, uzņēmuma sociālo mediju un reklāmas speciālists.

Ieguldījuši lielu darbu produkta reklāmā, puiši bija pārliecināti, ka naudu savāks, bet realitāte krietni pārspēja viņu cerības. «Atceros — kampaņas priekšvakarā runājām, ka būtu forši, ja mēs spētu iegūt pirmos 30 000 dolāru diennakts laikā, jo tad Indiegogo pie kampaņas uzliek visiem redzamu zīmogu «finansēts 24 stundu laikā». Beigās saņēmām zīmogu, kurš lepni paziņo, ka mūsu produkts finansēts stundas laikā,» saka Iļja, bet Matīss iespraucas: «Jo viņiem nebija zīmoga «finansēts mazāk nekā četrās minūtēs».»

Iepriekšējā pieredze ar pūļa finansēšanu kompānijai bija, pārdodot pirmo produktu Plus Pedal pērn. Toreiz viņi pedāli reklamēja savā mājaslapā un, uzrunājot konkrētus cilvēkus, kampaņa ilga 10 mēnešus. «Šoreiz gājām no otras puses —  nopietni strādājām pie produkta reklāmas, lai garantētu, ka brīdī, kad sāksies kampaņa, spēsim izpildīt tās mērķi.»

Par gatavošanos Kickstarter un Indiegogo kampaņām mūsdienās universitātēs lasa lekcijas un profesori raksta gudras grāmatas. «Mēs uztaisījām ar roku būvētu prototipu un izstrādājām produktu līdz līmenim, kad tas skan labi. Tad piesaistījām ļoti kvalitatīvus videooperatorus un režisorus, piemēram, mūsu videodraugu Uģi Olti. Uzfilmējām enerģisku videoreklāmu un publicējām sociālajos tīklos, kur tas veiksmīgi klejoja. Pēc tam, ieguldot savu naudu un saņemot finansiālu atbalstu no LIAA, apmēram 10 000 eiro iztērējām publicitātes braucienam uz NAMM izstādi ASV,» svarīgākos soļus stāsta Iļja.

Braucienā puiši aktīvi komunicēja ar presi, kā rezultātā viņu stendu izstādē apmeklēja vairāki pasaules līmeņa mūziķi un YouTube kanāla varoņi, kuri pēc tam savos video apsprieda latviešu «brīnumpedāli», un šos raidījumus noskatījās simtiem tūkstošu sekotāju. Redzot, ka interneta vietnēs cilvēki nepacietīgi jautāja, kad beidzot būs iespējams pedāli iegādāties, puiši uzkurināja publiku līdz pēdējam brīdim, atskaitot nedēļas, dienas un stundas līdz pēdējai laimīgajai minūtei, kad produktu būs iespējams rezervēt.

«Svarīgākais uztaisīt produktu un darīt visu, lai par to uzzinātu pēc iespējas vairāk cilvēku. Abiem produktiem mums galvenā mārketinga un izziņošanas vieta bija izstāde, kurā, ja prot atšķirties un piesaistīt mediju uzmanību, produkts izplatās pa dažādiem kanāliem — jo vairāk uzzina, jo vairāk nopērk un viss iet tālāk. Viens cilvēks ir durvis uz nākamo cilvēku,» skaidro Matīss.

Tiešraide no slotu skapja

Pārsteigt mūzikas grandus ar zibeni sperošiem mūzikas pedāļiem nebija gana — puiši ne mirkli neatslāba un trijās nedēļās uzbūvēja robotu, kas jau atkal latviešu vārdu ierakstīja pasaules populārāko mūzikas izdevumu Sound on Sound un Music Reader pirmajās lapās un blogā Ask Audio. «Mūsu uzbūvētais robots ir kas pilnīgi jauns, tā ir inovatīva platforma, kas balstīta uz YouTube tiešraidi, kurā klients var pārbaudīt, kā strādā un skan Plasma Pedal,» skaidro Niks.

Gamchanger Audio mājaslapas sadaļā Plasma Pedal ikviens var ielādēt audiofailu, izvēlēties iestatījumus un iestāties dzīvajā rindā. Robots pēc kārtas tiešraidē atskaņo pārveidotās dziesmas. Klients savā datorā, piemēram, Austrālijā klausās dziesmu, kas tajā brīdī ar nieka 10 sekunžu nobīdi tiek spēlēta caur robotu, kas atrodas necilā slotu skapī Pārdaugavā,» smejas Iļja. Šo iespēju izmantojuši apmēram četri tūkstoši cilvēku. «Par robotu interesi izrāda ne tikai mūzikas, bet arī tehnoloģiju pasaule. Viņi redz mūsu atšķirīgo pieeju industrijai,» papildina Niks.

Puiši atzīst, ka viņu galvenais virzītājspēks ir pašu nedalītā interese par mūzikas un tehnoloģiju attīstību. Pēc kampaņas noslēgšanas aprīlī nākamos mēnešus priekšā aktīvs ražošanas darbs. «Pirms diviem gadiem sākām savus sapņus īstenot virtuvē, tagad gadu mums ir garāžas fāze, un nākamais sekos birojs, uz kuru pavasarī pārvāksimies,» atklāj Iļja. Viņi pirmo reizi apdzīvos telpas, kur pašiem būs arī sava noliktava un statiskā ražošanas līnija. Pašlaik Gamechanger Audio sadarbojas ar elektronikas uzņēmumu HansaMatrix, tomēr tālākā nākotnē jau pavīd plāni par daļēju ražošanas procesa nodrošināšanu savās telpās. «Mēs ar laiku varētu paši veikt pedāļu skrūvēšanu, iepakošanu, glabāšanu un transportēšanu uz izsūtīšanas vietām. Tas ir industrijas standarts — vienā brīdī visas firmas vēlas ražot visu pie sevis mājās.»

Jautāti par tālākas nākotnes ambīcijām, Matīss atklāj, ka vēlētos iegūt tik lielu klientu uzticību viņu zīmolam un precēm, ka nākotnē pūļa finansēšanas kampaņas varētu atvērt, neatklājot, kāds ir konkrētais piedāvātais produkts. Zinot uzņēmuma iepriekš piedāvāto, klients būtu pārliecināts, ka vēlas iegādāties jaunāko produktu. Cilvēki uzticētos zīmolam, jo gadu no gada tas attaisnotu viņu prasības un vēlmes. «O, interesanta ideja!» kolēģa teiktais pārsteidz Iļju.

Tieši tik brīvā domas lidojumā un radošā mutulī turpina dzimt jaunas idejas. Kā saka Matīss, viņi nemitīgi jūtas multeņu varoņa, izgudrotāja Dekstera laboratorijas atmosfērā. Puiši cenšas aizstāvēt sava uzņēmuma ambiciozo nosaukumu un patiesi mainīt spēles noteikumus, kas līdz šim arī spīdoši ir izdevies.

Plasma Pedal mūzikas instrumenta skaņu signālu īpašā ksenona caurulē vispirms pārveido par elektrības izlādi un tūliņ pat atpakaļ audiosignālā, kura skanējums ir tik specifisks, ka turpina pārsteigt mūzikas grandus visā pasaulē.
Foto — Gamechanger Audio

Zinātnes nākotne

20 sekundes, 20 slaidi. Tāds bija ierobežojums konkursa Research Slam finālistiem — septiņiem dažādu augstskolu doktorantiem, lai atraktīvi un saprotami pastāstītu par saviem pētījumiem, kas paši par sevi jau liek elpai aizrauties. Iepazīstinām ar trim jaunajiem zinātniekiem

Ēvalds Urtāns grib radīt robotu mājkalpotāju

Grūti noticēt, ka Ēvalds nav izklaidētājs ar skatuves pieredzi. Ar fiziķim Vjačeslavam Kaščejevam līdzvērtīgu harismu viņš savaldzinātu pat neprašu. Ne tikai ar aizrautīgo runas veidu, bet arī neparastajām idejām. Zinātnieks cer, ka paša izstrādātais mākslīgā intelekta algoritms kādreiz nākotnē palīdzēs radīt robotu mājkalpotāju, kas pratīs iztīrīt māju, izmazgāt tējas krūzītes, ielikt mazgāties netīrās drēbes un apdarīt citus darbus. Būtībā Ēvalds grib radīt Roziju — mājkalpotāju robotu no savulaik populārā futūristiskā animācijas seriāla Džetsoni.

«Mums ir matemātiskais modelis, kas uzņem datus par to, ko viņš redz. Iedomājies, ka tas ir robots. Viņš redz to, ko mēs redzam. Viņam ir dotas darbības. Ja viņam ir roka, viņš var kaut ko pacelt, ja viņam ir skaļrunis, viņš var runāt. Starp datiem, kas ienāk un iziet ārā, ir matemātiskais modelis. Tu izdomā mērķi, ko gribi, lai robots dara, bet nesaprogrammē viņu pa solīšiem — pārvietojies 10 cm uz priekšu, tad pa labi… tā darīja agrākos laikos,» stāsta Ēvalds. Mācoties no savām kļūdām, robots atrod vispareizāko un efektīvāko veidu, kā izpildīt savu uzdevumu. Lai saprastu, vai darbs paveikts labi, lietotājs tam sniedz savu novērtējumu. Vai robots pats izdomātu pienākumus, kas jāizdara? Vai iedomātos noņemt pūkas no džempera? «Tas atkarīgs no tā, cik abstrakti aģents domā. Ja mērķa funkcija ir turēt māju tīru, tad viņš izdomātu veidus, kā ieraudzīt, kur ir netīrs. Atpūkotu arī tavu džemperi,» skaidro zinātnieks.

Lai izveidotu šādu komplicētu robotu, būtu nepieciešami gadi desmit. Taču Ēvalds ir pārliecināts, ka tuvākajā laikā varētu uztaisīt tādu robotu, kam ir ierobežotākas funkcijas. Viens novāktu traukus, otrs saliktu drēbes veļasmašīnā.

Robotu trenēšanu Ēvalds veic pie datora. Kad tie iemācījušies izpildīt savus pienākumus virtuālā telpā, ar nelielām papildu mācībām tie ir gatavi arī īstajai dzīvei. Vienā no treniņiem Ēvalds pārbaudīja aģentu spēju iziet no plaša labirinta. «Vari mūžību maldīties un neatrast izeju, ir jāizdomā plāns. Vai tu vienmēr zini, kā iziet labirintu?» Ēvalds pārtrauc stāstu un strauji pievēršas man. Pakratu galvu. «Tu turies pie vienas puses. Tas būtu fantastiski, ja aģents pats iemācītos šādu stratēģiju. Manējie to neiemācījās, viņi iemācījās neatgriezties vietās, kurās jau bijuši un, ja tālumā ieraudzīja durvis, gāja uz tām,» zinātnieks par virtuālajām radībām runā gluži kā par baltām laboratorijas pelītēm. Lai apgūtu, kā vislabāk izspēlēt spēli, aģentam vajadzīgi kādi simt miljonu mēģinājumu, kuru laikā tas mācās. Ar jaudīgo Rīgas Tehniskās universitātes superdatoru tas prasa tikai diennakti laika.

Idejas Ēvalda prātā nebeidz rosīties. «Vai tev mājās ir kaķis?» viņš cerīgi vaicā un mazliet sagumst, kad atbildu noraidoši. «Citreiz nav laika ar kaķi spēlēties, bet viņam tas patīk. Man bija ideja uztaisīt mazu pelīti, kas varētu izklaidēt kaķi, bēgt no viņa.» Par šo ideju varētu pasmaidīt — kurš gan nav apcerējis dažādas fantastiskas idejas, bet aizdomas izklīst, kad Ēvalds parāda, ko izdarījis līdz šim. Viņa izgudrojumi apkopoti mājaslapā Yellowrobot.xyz Tur redzams, piemēram, neliels minjons, kas ieliekams puķu podā un seko līdzi augiem — atgādina, kad tas jāaplaista, vai pasaka «paldies!», kad esi to izdarījis.

Robota balsi ierunājusi Ēvalda sieva, bet viņš to modificējis. Minjonam ir kamera, tāpēc sarunu viņš sāk tikai tad, ja zina, ka kāds ir blakus. Turklāt, ja kāds šādu robotu vēlas uztaisīt savam puķu podam, Ēvalds portālā ievietojis pamācību, kā to izdarīt. Zinātnieks arī uztaisījis virtuālās realitātes galda tenisu. Raketes ir īstas, bet bumbiņa virtuāla — to var redzēt tikai tad, kad uzliktas brilles. «Tu taču esi izgudrotājs,» sajūsmā iesaucos. «Jā, bez investora,» Ēvalds pasmīn.

Sadarbojoties ar Latvijas Universitātes zinātniekiem, Ēvalds izstrādājis arī mašīnmācīšanas algoritmu, ko pielietot HIV inficēto pacientu rezultātu analīzē. Viņa uzdevums bija no slimnieku DNS datiem izlobīt sakarības, lai apjaustu, kādi marķieri hromosomās ietekmē slimības attīstību. «Ja varētu iegūt datus no visiem cilvēkiem, varētu ne tikai HIV, bet visas slimības labāk saprast, būtu ļoti interesanti.»

Aizrautīgais zinātnieks sāka strādāt par programmētāju jau vidusskolā, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11. klasē. 2006. gadā, pēc skolas beigšanas, viņš devās mācīties datorspēļu mākslīgo intelektu uz Lielbritāniju, pēc tam atgriezās mājās un nodibināja savu uzņēmumu, kas nodarbojās ar spēļu izgatavošanu. Vēlāk Ēvalds izveidoja joku spēļu portālu Pasmejies.lv, bet nu jau strādā kompānijā ChromSword, kur veido matemātiskos modeļus ķīmijā.

Ēvalda pusotru gadu vecais dēliņš Jozefs, kaķis un putekļusūcējs esot viņu iedvesmojuši domai par Roziju. «Viņi sacenšas par to, kurš mājās iznīcinās vairāk lietu,» puisis pajoko. Nākamais Ēvalda projekts ir uztaisīt dēlam robotu, ar ko spēlēties. «Smieklīgs stāsts — Jozefs pārprogrammēja manu Roomba [robots putekļusūcējs] mājās. Viņam patīk to spaidīt. Naktī guļam, pēkšņi tas pabrauc zem gultas un skaļi bļauj vācu valodā: «Achtung, Achtung!» Nezināju, kā viņš valodu nomainīja, tikai pēc tam izlasīju, ka ir viens triks.»

Māra Pudāne.
Foto — Edmunds Brencis, Picture Agency
Zīmējums — Ernests Kļaviņš

Māra Pudāne māca datoram emocijas

Patiesībā visi cilvēka mehānismi ir izskaidrojami. Tas atņem zināmu daļu romantikas, bet daudz ko padara skaidru, — stāsta jaunā zinātniece Rīgas Tehniskās universitātes doktorante Māra Pudāne. Viņas ikdienas darbs ir emociju mācīšana datoram. Precīzāk — pētīt emocijās sakņotās iedarbības. Viņa rada virtuālus cilvēciņus, kuriem ieprogrammē intelektu, emocionalitāti un raksturu un pēc tam seko līdzi, kā tie reaģē savā starpā, kā uztver otra rīcību un emocijas. «Kāpēc cilvēks ir empātisks? Kad redzam, ka cilvēks raud, sākas pašsaglabāšanās — ķermenis ir tendēts atkārtot otra rīcību. To sauc par aplipšanu. Kā ar vīrusu,» viņa ar smaidu racionalizē sarežģīto jūtu pasauli.

Tas, kāpēc programmētāja izlēmusi pievērsties tik neparastai tēmai, sakņojas viņas pašas personībā. Pirms desmit gadiem pabeigusi Riebiņu vidusskolu, viņa prātoja, ko studēt tālāk — žurnālistiku vai programmēšanu. «Man patika matemātika, bet ļoti patika arī rakstīt, runāt ar cilvēkiem. Tā bija lielā dilemma,» viņa atceras. Devusi priekšroku informācijas tehnoloģijām, Māra paturēja sev arī mazliet mākslas, iesaistījās studentu teātra trupā. «Man vienmēr paticis spēlēt dzīvnieciņu lomas. Jo esi tālāk no cilvēka, jo vairāk vari izpausties. Kā teica mūsu teātra režisors Romans Grabovskis, teātris ir vieta, kur var notikt pilnīgi viss.»

Izrādījās, ka pilnīgi viss var notikt arī virtuālajā realitātē ar Māras radītajiem cilvēciņiem. Kad saprogrammēts to raksturs, emocijas un intelekts, savstarpējās attiecības tie veido paši ar mākslīgā intelekta palīdzību. Māra tikai dod impulsus un vēro reakciju. Nav gluži tā, ka datora monitorā redzams televīzijas projektiem līdzīgs šovs. Virtuālo cilvēciņu attiecību simulācijas notiek ar cipariem. «Dabīgās valodas izvade un apstrāde ir joma, kur ir vēl daudz darāmā,» skaidro Māra. Taču, lai vērošana būtu interesantāka, viņa katram virtuālajam cilvēkam piešķīrusi seju, kurā redzamas viņa emocijas, un nosaukusi tos kolēģu vārdos, «lai jautrāk».

Lai saprastu, kā veidot virtuālo cilvēku emocijas un raksturu, datorzinātniece gadu studēja psiholoģijas un socioloģijas grāmatas. «Kad es to visu sāku, man bija naiva doma, ka neiespringšu uz psiholoģiju. Koncentrēšos uz matemātiku un mākslīgo intelektu. Kad sāku to darīt, sapratu, ka bez psiholoģijas nevar,» zinātniece smaida. «Emocijas var aprakstīt vairākās funkcijās. Izraisītājs emocijām būs līdzīgs, bet intensitāte tam, kā iekšēji to izjūtam un izpaužam, atšķirsies,» Māra skaidro. Lai programmētu virtuālās personības, Māra izmanto piecu faktoru modeli, ko veido ekstraversija, nervozitāte, apzinīgums, atvērtība pret jaunu pieredzi un spēja sadarboties ar citiem. Savukārt emocijas tiek aprakstītas trīsdimensiju telpā — vai emocija ir patīkama vai nepatīkama, vai tā ir augsta vai zema uzbudinājuma un vai tā raisa augstu vai zemu pārliecību. Dusmas ir nepatīkamas, augsta uzbudinājuma un augstas pārliecības emocijas, bet bailes — nepatīkamas, augsta uzbudinājuma, bet zemas pārliecības, salīdzina zinātniece. «Šajā trīsdimensiju telpā mums visiem ir standarta stāvoklis. Tas izskaidro, kāpēc lielā uztraukumā viens bēg, otrs iet kauties — tas izriet no tā, kur viņš ir sākumā.  Ja dominance ir augsta, viņš ies kauties, ja dominance zema — bēg. Atkarībā no šīs telpas tiek klasificētas darbības, ko aģents izvēlas,» par veidu, kā virtuālie cilvēki pieņem lēmumu rīkoties, stāsta Māra.

Pētījumā, ko zinātniece izstrādā savam disertācijas darbam, virtuālie cilvēki spēlē Cirku. Paplašinātu spēles versiju, kurā katram ir papildu kauliņu skaits — viņi tos var izmantot vai iedot citam. «Tas, vai iedos kauliņu, atkarīgs no attiecībām. Ja mamma ar meitu spēlē, droši vien iedos,» viņa skaidro. Cilvēciņi apguvuši arī spēju manipulēt. Ja tā netiek atklāta, attiecības uzlabojas. Kā iespējams ieprogrammēt attiecības starp māti un meitu? «Atkal skaitlīšos. Vienkārši 1. Ja skala ir no -1 līdz 1, attiecības starp māti un meitu ir 1. Tuvākā sadarbība, kas var būt.»

Vai virtuālie cilvēki arī iemīlas? «Ja viņiem uzlabojas attiecības, tad viņi viens otram ļoti daudz palīdz. Ja to interpretē kā mīlestību, tad, jā, viņi iemīlas.»

Nav tā, ka Māras četru gadu darba augļi ir tikai izklaide, skatoties virtuālo spēli. Izmantojot psihologu izstrādātos sabiedrības modeļus, iespējams ģenerēt virtuālu pūli, kas līdzīgs reālajai sabiedrībai. Psiholoģiskajos pētījumos, kas tiek veikti ar īstiem cilvēkiem, zinātnieki nedrīkst pētīt galējās robežas. Māras simulācijas ļauj ielūkoties, kas notiek šajās melnajās zonās. Jo īpašu lielu uzmanību viņa velta dusmām, kas var būt graujošas. «Ja spējam paredzēt aptuveno pūļa emocionālo stāvokli, varam paredzēt, cik policistu vajadzētu pasākumā, kurā brīdī tas kļūst tik bīstami, ka ir jāaptur,» viņa skaidro iespējamos pielietojumus.

Tāpat arī Māra cer kādreiz izveidot spēli, kurā cilvēki trenētos pazīt un tikt galā ar emocijām. Patiesībā, tas bija pirmais impulss, kas viņu pamudināja doties šajā pētniecības virzienā. «Man nepatīk, ka cilvēki līdz ar IT attīstību un viedtālruņu ienākšanu ikdienā zaudē spēju runāt ar citiem. Bērni vairs neizprot scenārijus, kādos viņi ir novietoti, neattīsta emocionālās kompetences.»

Vai šobrīd, kad nācis klajā skandāls par to, kā Cambridge Analytica izmantojis Fa­cebook datus par 50 miljoniem cilvēku, lai manipulētu ar sabiedrību, nerada zinātniecē bažas par to, ka viņas veidotā sistēma varētu tikt izmantota negodprātīgi? Jautājums liek Mārai uz brīdi ievilkt elpu. «Man nekad nav bijusi doma, ka kāds šo ideju var izmantot sliktiem mērķiem. Gribas ticēt, ka to izmantos vajadzīgiem mērķiem. Jebkura zinātne sākumā nāk ar kaut ko labu. Kad parādās problēma, tad zinātne to risina.»

Ingus Pērkons.
Foto — Edmunds Brencis, Picture Agency
Zīmējums — Ernests Kļaviņš

Ingus Pērkons pēta, kur paliek zāles

No 33 savienojumiem, kurus kā bieži izplatītus un videi bīstamus izcēlusi Zāļu valsts aģentūra un Eiropas institūcijas, Rīgas notekūdeņos pētnieki neatrada tikai četrus. Pētījumā, kurā Latvijas Universitāte un zinātniskais institūts Bior sadarbojās ar Oslo Universitāti, doktoranta Pērkona darbs bija piesārņojuma testēšana. Viņa nākamais solis būs disertācijas pētījums, kura laikā viņš liks mērierīces Daugavā, lai noteiktu, kādi kaitīgi savienojumi atrodami tur.

Kad cilvēks iedzer zāles, naivi domāt, ka tās paliek tikai mūsu organismā un pēc pārstrādes neturpina ceļu tālāk vidē. Jo īpaši Ingus vērš uzmanību pretsāpju un pretiekaisuma līdzeklim diklofenakam, kas Rīgas notekūdeņos atrasts pamatīgā daudzumā. «Cilvēkam pret to ir laba tolerance, var lietot lielos apmēros, dažādus gēlus ziest uz sāpošām vietām, bet šo savienojumu lieto arī veterinārmedicīnā,» viņš norāda. Diklofenaka bīstamība videi atklāta Indijā, kur tradicionāli neēd liellopa gaļu, bet govis audzē, lai iegūtu piena produktus. Ja lopiņš nobeidzas, to pieņemts atstāt uz lauka, kur ar to barojas maitēdāji putni, piemēram, grifi.

Lai gan zīdītājiem diklofenaks ir salīdzinoši nekaitīgs, plēsīgajiem putniem tas ātri uzkrājas iekšējos orgānos, un, pat ja uzņemta salīdzinoši neliela deva, jau pēc diennakts putnam var iestāties nieru mazspēja — tas iet bojā. Izrādījās, ka putni indīgo vielu dabū no govs kautķermeņiem, jo pirms nāves tās ar šo līdzekli mēģināts ārstēt. Šādā veidā kopš 90. gadiem grifu populācija Indijā izmirusi par 99%, Ingus vērš uzmanību uz nopietno problēmu un tad turpina, ka citās valstīs konstatēta līdzīga diklofenaka ietekme arī uz ūdens organismiem. Taču cilvēki, kas mēdz rīkot protestus par dzīvnieku tiesībām izdzīvot, it īpaši tādu, kam ir pūkaini kažoki un lielas acis, reti aizstāv mikroorganismus vai zivis, Ingus ironizē.

«Deva nosaka indi,» Ingus citē renesanses laika ārstu Paracelzu, norādot, ka notekūdeņos daudz sastopamas arī paliekas no pretsāpju medikamenta Ibumetin, taču šie savienojumi ātri sadalās, tāpēc nerada videi būtisku kaitējumu. Savukārt savienojumi, kas atrodami pretapaugļošanās tabletēs, ir krietni mazākā apjomā, bet daudz kaitīgāki videi. «Jebkas ir indīgs, un jebkas nav indīgs. Varam pārdozēt arī sāli, ja apēdam padsmit gramu — organisms nav spējīgs tikt ar to galā un var aiziet bojā. Bet ikdienā nedomājam, ka sāls ir inde,» viņš stāsta.

Cilvēkam trakākā esot antibiotiku nonākšana vidē, Latvijas notekūdeņos to ir daudz. Rezultātā tās izraisa antibakteriālo rezistenci — infekciju slimības kļūst arvien grūtāk izārstēt. «Kad dažādi antibakteriālie medikamenti nonāk dabā, tie savu funkciju turpina pildīt. Daba sastāv no mikroorganismiem. Nav nevienas vietas, kur to nebūtu. Ja tur nonāk šis savienojums, kaut mazās proporcijās, tas var veicināt šajās kultūrās antibakteriālo rezistenci, un tālāk tās var migrēt atpakaļ pie cilvēka,» Ingus aicina pievērst uzmanību, ka, turpinot kā līdz šim, pēc gadiem desmit situācija būs traģiska. «Organiskie ķīmiķi un farmaceiti zina, ka jaunas antibiotikas sen nav izgudrotas. Jo mums būs lielāka savienojumu emisija apkārtējā vidē, jo vairāk cementējam problēmu, kas nākotnē uz mums skatās ar atņirgtiem zobiem.»

Kad pētnieki bija noskaidrojuši, kādi bīstami savienojumi atrodas notekūdeņos, nākamais solis bija pārbaudīt, kuras vielas turpina ceļu dabā arī pēc attīrīšanas iekārtām Daugavgrīvā. Diklofenaku un antibiotikas, piemēram, attīrīšanas iekārtas pilnībā uzveikt nespēj, tāpēc pētnieki sākuši meklēt, kādas kultūras varētu efektīvāk veikt attīrīšanas uzdevumu un kādu porainu platformu izvietošana esošajās sistēmās spētu piesaistīt kaitīgos savienojumus, neļaujot tiem aizplūst tālāk.

Salīdzinot ar Ķīnu, Indiju vai Spāniju, Latvijā kaitīgo savienojumu daudzums notekūdeņos nav liels, mierina Ingus. «Taču tas vien, ka esam maza valsts un emisijas ir nelielas, nenozīmē, ka tā nav problēma. It īpaši jāskatās uz ārstniecības sektoru. Nevar pa taisno izrakstīt pirmo antibiotiku ciklu, kas rokasgrāmatās ierakstīts, jo tas ietekmē ne tikai apkārtējo vidi, bet arī mūs pašus.»

Ar Mendeļejeva tabulu pret mošķiem

Ja cīņā ar datorspēles Minecraft ērmiem jāliek lietā ne tikai loģiskā domāšana, bet arī matemātika un dabaszinātnes, skolēni gatavi mācīties bez lielas skubināšanas. Tāpēc spēļu izgudrotāji un pedagogi domā, kā bērnu aizraušanos ar datorspēlēm izmantot viņu intelektuālo spēju uzlabošanai

Kad mamma 11 gadus vecajam Ronaldam aizrāda, ka viņš pārlieku aizrāvies ar populāro būvniecības datorspēli Minecraft un lai tik slēdz planšeti ārā, viņš parasti atrūc: «Tūlīt!» Bet, ja mamma neredz, vēl kādu pusstundu paspēlē.

Taču kopš februāra, kad Ronalds sāka apmeklēt Minecraft skolu, viņam ir vēl viena atruna: «Mamma, bet es taču mācos!»

Vairums vecāku pret šādu apgalvojumu izturas skeptiski, taču Minecraft skolā, kas no janvāra līdz aprīlim darbojas Microsoft Latvia paspārnē, tam patiešām tic. 35 bērni vecumā no deviņiem līdz 12 gadiem un 20 skolotāju izmēģina paplašināto Minecraft izglītojošo versiju, kurā spēle saistīta ar matemātiku, dabaszinātnēm, vēsturi un pat valodu apguvi. Skolotāji domā, ka pēc jaunā izglītības satura iedzīvināšanas, kad izzudīs striktie mācību stundu un priekšmetu ierobežojumi, pavērsies plašas iespējas datorspēles izmantot mācību metožu dažādošanai. Vai tas uzlabos skolēnu sekmes, pārliecības nav. Toties skolotāji ir droši, ka datorspēles palīdz viņiem atrast kopēju valodu ar bērniem un iesaistīt viņus mācību procesā.

«Pasaule ir ielādēta»

«Man šķiet, man bija kādi pieci gadi, kad pirmo reizi spēlēju Minecraft,» stāsta vienpadsmit gadus vecais Ronalds, kuru satieku nodarbībās. Tātad viņš pie spēles ticis drīz pēc tam, kad 2011. gadā Zviedrijas uzņēmums Mojang AB to izlaida. Šajā spēlē trīsdimensiju vidē no dažādu veidu blokiem var izveidot un arī sagraut veselas pasaules. 2014. gadā no zviedriem spēli nopirka Microsoft, un pēdējos gados tā vairākkārt uzlabota un paplašināta ar izglītojošo versiju.

Ronalds Minecraft skolā izmēģināja likt lietā matemātiku, un viņa secinājums: «Matemātika tur nav grūta — jāprot skaitīt un reizināt, lai veidotu pasauli.» Taču viņš ir pilnīgi noteikti pārliecināts, ka spēle viņam ir palīdzējusi attīstīt loģisko domāšanu.

Dienā, kad kopā ar fotogrāfu piedalāmies Minecraft skolā, tajā skolotāji un skolēni mēģina apjēgt dabaszinātņu pielietojumu spēlē. Klātienē Microsoft Latvija biroja telpās nodarbībā piedalās tikai viens skolotājs un astoņi Rīgas bērni: pieci puikas un trīs meitenes. Taču tiešsaistē skolai pieslēdzas skolotāji un skolēni no Jelgavas, Siguldas, Ventspils un Liepājas. Viņi visi ir pieslēgušies Minecraft izglītojošajai versijai un tiešsaistē ziņo: «Pasaule mums ir ielādēta. Ko tālāk?»

Mācības skolā vada Siguldas pilsētas vidusskolas vēstures, sociālo zinātņu un fizikas skolotājs Edgars Bajaruns. Viņš ir arī viens no jaunā izglītības satura izstrādātāju Skola 2030 komandas, atbildīgs par tehnoloģiju jomu. «Ko jūs zināt par ķīmiskajiem elementiem?» viņš prasa skolēniem. «Neko!» bērni atbild, jo neviens vēl nav ticis līdz 8. klasei, kad sāk mācīt ķīmiju. Tikai viens no puišiem var palepoties ar to, ka zina — ūdeņradis un skābeklis veido ūdeni.

Edgars mudina visus pieslēgties spēles radošajam režīmam, kur ir pieejams materiālu sadalītājs. Bērni, iejutušies tēlos, atrod dažādus izejmateriālus: koku, ogles, akmeni, zemi. Katru no tiem var ielikt materiālu sadalītājā, lai saskaldītu ķīmiskajos elementos. Piemēram, kad bērni mēģina sadalītājā iemest raktuvēs atrasto akmeņogli, atklājas, ka tā sastāv no oglekļa, ūdeņraža, sēra, skābekļa un slāpekļa.

Otra iespēja ir veidot no spēles kubiem visu Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulu. Trešā — sintezēt jaunas lietas, piemēram, ūdeni. Kamēr Edgars to stāsta, vienīgais skolotājs auditorijā Staņislavs Filatovs no Jelgavas 2. pamatskolas priecīgi iesaucas, ka tikko uztaisījis rādiju.

«Jūs gribat sarežģītu vai vienkāršu spēli?» jautā Edgars. Protams, bērni grib sarežģītu. Jo augstāka grūtības pakāpe, jo vairāk mošķu uzbrūk! Bet cīņā ar spēles ērmiem jāliek lietā ne tikai loģiskā domāšana, bet nu arī matemātika un dabaszinātnes.

Vizualizēšana strādā

«Pagaidām ne līdz galam izprotu, kā Minecraft varētu izmantot fizikas stundās,» atklāti pasaka fizikas skolotājs Staņislavs. Bet par to, ka ar Minecraft palīdzību šo to no dabaszinātnēm bērni apgūst, turklāt ar apbrīnojamu azartu, viņš pārliecinājies projektu nedēļā. Atlicis dažiem Staņislava datorā ieraudzīt Minecraft, kad viņi sāka skolotāju tincināt — vai viņš spēlē, ko tieši tur dara? «Tad paši piedāvājās projektu nedēļā padarboties Minecraft. Atnāca kādi desmit 6.—8. klašu skolēni un teicās spēlē izpētīt dabaszinātņu likumsakarības. Tiešām, viņi uztaisīja tādus kā amerikāņu kalniņus, lai skatītos, kā strādā inerce, ja pa tiem ripo vagoniņi. Bija jāaprēķina spēks, ar kādu jāiestumj vagoni, lai tie, noslīdējuši no viena kalna, uzstumtos otrā,» stāsta Staņislavs.

Tiesa, pašā Minecraft programmā nav iespēju aprēķināt ne spēku, ne inerci. «Taču bērni domāja, kādiem jābūt diviem kalniem, lai rati, nostumti no viena, uzstumtos otrā. Viņi saprata, ka otram kalnam jābūt zemākam.»

Staņislavs pamanījis, ka viens no spēles resursiem ir elektrība, taču pagaidām nav izdomājis, kā, izmantojot spēli, skolēniem palīdzēt saprast elektrību, strāvas padevi, elektrību kā enerģijas avotu. «Skolēni, darbojoties Minecraft, paši saprata, ka enerģija nekur nepazūd. Tā vienkārši pāriet no vienas lietas uz otru,» saka Staņislavs. «Viņi bija spiesti domāt, no kāda materiāla taisīt sliedes, lai būtu pēc iespējas mazāks berzes spēks. Ar kādu slīpumu tās jānoliek, lai berzes spēks būtu pēc iespējas mazāks. Spēle dod iespēju izmēģināt lietas, par kurām runājam stundās. Un viņiem rodas jautājumi, kurus var uzdot dabaszinātņu stundās.»

Vislielākās problēmas esot izdomāt, kā integrēt jebkuru datorspēli, ne tikai Minecraft, mācību procesā, ja stundai ir 40 minūšu ierobežojums. Spēlē arī nav strikti nodalāma fizika no ķīmijas un no matemātikas. Staņislavs pieļauj, ka jaunais izglītības saturs, kas paredz nojaukt striktās robežas starp stundu laikiem un mācību priekšmetiem un ir vērsts uz skolotāju sadarbību, dos iespēju viņam kopā ar kolēģiem mācību plānā iekļaut tādas spēles kā Minecraft. «Vizuālas demonstrācijas stundās strādā labi. Pietiek skolēniem vienreiz redzēt, un viņi to atceras labāk nekā skolotāja desmit reizes stāstīto. Fizikā tas ir svarīgi,» viņš saka.

Savukārt latviešu un krievu valodas skolotāja Ksenija Siliņa no Liepājas Raiņa 6. vidusskolas, kas Minecraft skolai pieslēdzas attālināti, jau ieradusi stundās izmantot izglītojošas lietotnes: Classkick, Nearpod, Socratic. «Tehnoloģijas palīdz dažādot mācību metodes. Tas, kas skolā derēja mums, neder tagadējiem skolēniem. Mēs kalām, neuzdodot jautājumus, bet tagad bērni nemitīgi jautā, kāpēc viņiem tas jāzina, un dažādi piemēri un interaktīvas spēles viņiem dod izpratni par zināšanu pielietojumu.»

Ksenija savās stundās lieto gan datorus, gan planšetes un interaktīvo tāfeli. Minecraft skolai pievienojusies tāpēc, ka, audzinot divus pusaugu bērnus, redzējusi, cik ļoti viņus aizrauj šī spēle. Iepazinusies ar to, un viņai uzreiz radusies ideja, ka krievu valodas stundā varētu izmantot Minecraft krievu valodas versiju un lūgt bērniem spēlē iekārtot māju. Tā viņi apgūtu leksiku, kas saistīta ar mājokļa iekārtojumu.

Nākotnē tehnoloģijas visiem

Minecraft skola izveidota, lai skolotāji kopā ar bērniem izmantotu to dažādos mācību priekšmetos: ne tikai dabaszinātnēs un matemātikā, bet arī vēsturē, literatūrā, svešvalodās, stāsta Edgars Bajaruns. Aprīlī, kad beigsies trīs mēnešus ilgušās mācības, katram no 20 skolotājiem būs uzdevums izveidot vienu mācību stundu, kurā viņš sava mācību priekšmeta mācīšanai izmantos Minecraft.

«Skaidrs, ka nevar no rīta atvērt datoru un visu dienu skolā spēlēt Minecraft. Tas būtu absurdi,» Edgars to saka, lai nerastos pārpratumi par tehnoloģiju lietojumu skolās. Datorspēles un lietotnes, viņaprāt, izmantojamas, lai ilustrētu apgūstamo. Viņš vēstures stundās vizualizējis viduslaiku pilsētu veidošanas pamatprincipus.

Minecraft ir izveidojams savienojums ar populārākajām bērnu programmēšanas vidēm, piemēram, Scratch, tāpēc tajā, veidojot mazus animācijas stāstus, var arī apgūt programmēšanas pamatus. «Programmēšanas sistemātiska apguve attīsta domāšanu,» saka Edgars. Viņa vadībā izstrādātais tehnoloģiju jomu saturs, ko skolās sāks īstenot no 2019./2020. mācību gada, paredz, ka no 1. līdz pat 12. klasei būtu jāapgūst datorika. Pirmajās četrās klasēs tam jānotiek integrēti citos mācību priekšmetos. Vai tas nozīmē, ka nākotnē visiem būs jāmāk programmēt? «Protams, ne,» viņš atbild. «Bet daudzas profesijas, kas pašlaik nav, nākotnē būs saistītas ar tehnoloģijām.»

Microsoft Latvia vadītāja Renāte Strazdiņa ir pārliecināta, ka informācijas tehnoloģiju prasmes nākotnē būs nepieciešamas gandrīz visās profesijās. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņas vadītais uzņēmums katru gadu īsteno trīs četrus izglītības projektus bērniem un jauniešiem digitālo prasmju attīstīšanai. «Programmēšana māca algoritmisko un loģisko domāšanu. Ir labi to mācīt jau no 1. klases. Ja skolas laikā iemācās loģiski domāt un radoši izpausties, veidojas personības, kuras spēj gan risināt problēmas, gan radīt ko jaunu. Katram nebūs jāprot programmēt, bet katram būs jāsaprot programmēšanas process. Tas vajadzīgs, lai nebūtu mītu, ka, piemēram, tehnoloģijas dara ko labu vai sliktu. Tehnoloģijas dara tikai to, ko kāds tām liek.»

Diemžēl pēdējo gadu dažādos pētījumos nav atrasti tieši pierādījumi par to, ka tehnoloģiju lietojums uzlabotu skolēnu sekmes. Pie šāda secinājuma nonāca 2015. gadā starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā PISA 2015, kurā piedalījās 540 tūkstoši skolēnu no 72 valstīm, viņu vidū arī 5750 latvieši. Datus par datoru pieejamību un lietošanas biežumu skolās un mājās korelējot ar skolēnu sekmēm, pētnieki konstatēja — pieaugoša interneta lietošana skolās pat negatīvi ietekmē mācību rezultātus. Investējot tehnoloģijās skolās, uz tām likts «par daudz nepamatotu cerību», 2015. gadā BBC teica OECD izglītības programmu vadītājs Andreass Šleihers (Andreas Schleicher). Psihologu pētījumos konstatēts, ka jaunieši, lekcijas un mācību tēzes pierakstot datortekstā, atceras tās sliktāk nekā tad, ja pierakstīts ar pildspalvu. Vairākos pētījumos norādīts, ka tehnoloģijas pasliktina komunikācijas un sadarbības spējas.

Taču Bajaruns, Minecraft skolas vadītājs, pieļauj iespēju, ka pētījumu metodes netiek līdzi tam ātrumam un jaudai, ar kādu pēdējo gadu laikā tehnoloģijas maina mācīšanos. Viņš un Strazdiņa norāda, ka programmvadāmās ierīces devušas iespēju ne tikai lejupielādēt PDF dokumentus un tos šķirstīt planšetē kā grāmatā, bet arī dažādot mācību metodes: vizualizēt matemātiku un dabaszinātnes, pārvērst uzdevumus spēlē, trīsdimensionāli pētīt augu struktūru, dzīvnieku uzbūvi un cilvēka anatomiju. «Tehnoloģijas atšķirībā no mācību grāmatām nemāca nonākt pie vienas pareizās atbildes,» saka Strazdiņa. «Tāpēc izsaku minējumu, ka tradicionālajā vērtēšanas sistēmā vēl nav kritēriju, pēc kuriem novērtēt skolēna domāšanas produktivitāti.»

«Zinu, ka ārzemēs skolās bieži Minecraft izmanto mācību procesā, un galvenais, kas skolotājus motivē to darīt, — ar spēles palīdzību skolēni darbojas. Labi zinu, ka liela daļa skolēnu spēlē Minecraft,» saka Bajaruns. «Ja varam izglītības saturu iepakot tajās lietās, ar ko skolēni aizraujas, iespējams, viņi iemācīsies vairāk nekā tradicionālās mācību stundās. Tas nebūt nenozīmē, ka viss ir jāpārvērš spēlē. Bet nereti spēle kalpo izpratnes veicināšanai.»

Kalnu slēpotāju tauta

Tā par latviešiem bez kripatiņas ironijas un ar patiesu apbrīnu saka slēpošanas instruktori. Ja Alpos redzams kāds skaisti slēpojam, visticamāk, viņš ir no Latvijas

Pirms vairāk nekā 15 gadiem nu jau slēgtā Latvijas kalnu slēpošanas trasē redzēju brašuļus džinsu biksēs, plikādas mēteļos, bez cepurēm, toties ar cigaretēm mutē. Viņi pirmo reizi uzkāpuši uz slēpēm, taisnā vīlē laidās no kalna lejā. Tādu slēpotāju Latvijā vairs nav. Spītējot maigajām ziemām, pēdējos gados kalnu slēpošanas kultūra ir pulēta un spodrināta kā ledus.

Vairāk nekā simt instruktoru, kuri strādā 12 Latvijas kalnu slēpošanas trasēs, atpūtai uz kalniem sagatavo tieši tāpat, kā to dara Eiropā un ASV. To garantē viņu sertifikāts. Latvieši vairs nekautrējas mācīties slēpot tehniski pareizi, droši un skaisti. Vairums Latvijas kalnus izmanto kā tramplīnu braucienam uz «lielajiem kalniem», visbiežāk Alpiem. Tur latvieši citu atpūtnieku vidū izceļas ar labām prasmēm. Kā gan zeme, kur lielākais kalns ir tikai nedaudz augstāks par 300 metriem, var izauklēt azartiskus kalnu slēpotājus un snovbordistus? 

Aivars Būris: «Snovbordā nenoveco»

«Lūk, tipisks piemērs!» pa Žagarkalna kafejnīcas logu Aivars Būris (36) norāda uz zēnu, kurš uz bērnu kalniņa lentveida pacēlāja apkritis kā vabole — guļ uz muguras, bet pie kājām ir sniegadēlis. «Tipisks» tāpēc, ka nolēmis snovošanu apgūt bez instruktora palīdzības. Latvijā lielākā daļa no tiem, kuri prasmes kustēties uz sniegadēļa ir apguvuši ar instruktora palīdzību, ir vai nu bērni, vai jaunas sievietes. «Visi džeki mācās paši. Tas nav saistīts ar viņu spējām, drīzāk ar kādiem kompleksiem, kuri traucē otram čalim paprasīt vismaz trīs pamatlietas, ko un kā darīt pareizi. Nezinu, kāpēc tas tā ir,» saka Aivars.

Viņš arī pieder pie tādiem čaļiem — 16 gadu vecumā šļūkt ar sniegadēli mācījās pats. «Pirmos divus trīs gadus vienkārši braukājos. Bet tad gan parādījās nepieciešamība pēc instruktora,» saka Aivars, kurš paša pieredzes dēļ skeptiski raugās uz zēniem, kas viens otram māca snovošanu.

Pārāk bieži uz kalna redzēts, kā viens bļauj: «Bremzē! Bremzē!» vai «Griez!», kamēr otrs noslīdējis jau līdz kalna apakšai. Šādā veidā varot diezgan daudz «sarīties sniega», bet neko neiemācīties. Meitenes, kuras nekautrējas lūgt padomu un vismaz sākumā turēties pie trenera, snovošanā «izpogājot» puišus. «Meitenes neeksperimentē, vienkārši cenšas izpildīt vingrinājumus. Bet čaļi mēģina kaut ko izfantazēt. Forši, līdz kļūst bīstami,» mierīgi stāsta Aivars.

Ieguvis maģistra grādu inženierzinātnēs, viņš strādā celtniecībā. Kam viņam instruktora darbs, ko tas dod? «Esmu iemācījies iecietību, pacietību, par cilvēku daudz ko varu pateikt pēc viņa kustībām, mīmikas un izturēšanās. Ģimenei esmu iemācījis sestdienas, svētdienas pavadīt uz kalna.» No trim meitām vecākā, kurai ir septiņi gadi, jau iemācījusies slidināties ar sniegadēli.

Aivars ilgus gadus nodarbojies ar BMX riteņbraukšanu, tāpēc ticu viņa teiktajam — ja tehniski nesagatavots cilvēks brauc ar sniegadēli, ir liels risks tikt pie traumām. Lai samazinātu risku, Aivars uz kalna neskopojoties ar padomiem. Pie pacēlāja un uz tā aprunājoties arī ar tiem «dēļotājiem», kas nav maksājuši par instruktora pakalpojumiem.

«Ir bijuši arī kuriozi. Reiz runāju, runāju ar puisi uz pacēlāja un brīnos, ka viņš nekādi nereaģē. Līdz, darbojoties uz kalna, izdzirdēju, ka viņš ar citiem runā pavisam citā mēlē. Protams, nekā no manis teiktā nav sapratis,» smejas Aivars. Žagarkalna kafejnīcā dzirdama igauņu, poļu valoda. Pēc Aivara vārdiem, agrāk uz Latvijas kalniem daudz braukuši lietuvieši. Pēdējos gados aizvien mazāk.

Vairums no Aivara audzēkņiem ir bērni. Kā instruktors viņš gan šaubās, vai pavisam maziņajiem, kuri nav sasnieguši skolēnu gadus, kaut kas no viņa mācītā aizķeras. Mazie vairāk skatās apkārt un izbauda slīdēšanu, nekā mācās. Reiz viņš stundu nostrādāja ar puisīti, visu laiku ar viņu runādams, līdz šis pacēlis acis un teicis: «Bet zini ko — es neko nedzirdu!» Zēnam galvā cepure un ķivere ar silto oderi.

Lai iemācītu slīdēt pa kalnu ar sniegadēli, Aivars izmanto trīs vingrinājumus: šļūkšana uz papēža kantes, šļūkšana uz pirkstgala kantes un šļūkšana, pēc vajadzības liekot lietā abas kantes. Kad tas apgūts, varot sākt mācīties pagriezienus. Lai to apgūtu, vajadzīgas četras piecas nodarbības. Vēlāk laiks esot jāvelta tehnikas un dažādu stilu izkopšanai.

Ja snovbordists vairs nav divdesmitgadnieks vai trīsdesmitgadnieks, viņš nav tipisks latvietis, secinājis Aivars. «Esmu vēl jauns, bet pieķēris sevi pie domas, ka kļūstu vecs. Kļūstu piesardzīgāks, pasīvāks, mierīgāks. Tāds cilvēks noteikti nav snovbordists. Tie, kuri mācās snovošanu, nenoveco. Viņi nebaidās izkāpt no komforta zonas, ir gatavi riskēt un pieņemt izaicinājumam. Tie ir cilvēki, kuri uzdrīkstas. Man bija viens klients, kurš dzimis Sanfrancisko, bet pēdējos 20 gadus dzīvo Rīgā. Viņam ir 59 gadi. Piekusa ātri, bet par stundu, ko pavadīja uz kalna, bija tik laimīgs! Nekad nav par vēlu apgūt snovbordu.»

Inga Smertjeva: «Latvieši ir apbrīnojami slēpotāji!»

Inga Smertjeva (43) ir vienīgā no latviešu kalnu slēpošanas instruktorēm, kurai ir augstākā līmeņa kvalifikācija. Un viena no retajiem, kurai instruktora darbs ir pamatnodarbošanās. Jau 2001. gadā viņa izveidoja Kaķīškalna slēpošanas skolu un gan ziemā, gan vasarā gādā, lai bērni iemācītos ne tikai slēpot, bet arī peldēt, braukt ar skrituļslidām un nodoties aktīvai atpūtai dabā.

Kalnu slēpošanā Inga trenējās no četru līdz pat 18 gadu vecumam. Studējusi psiholoģiju, maģistrantūrā uzņēmējdarbību, tomēr «dzīve pamazām aizvirzīja atpakaļ uz kalnu slēpošanu» un Inga ieguva sporta trenera sertifikātu. Ilgus gadus strādājot par instruktori, viņa prot savu darbu tā, ka ikvienu var iemācīt slēpot uz Kaķīškalna, kas, pēc Eiropas parametriem, ir melnā trase. Tātad grūtākā, stāvākā un sarežģītākā.

«Jebkuru slēpotāju var iemācīt tikt lejā pa Kaķīškalnu ar skaistiem griezieniem un smaidu sejā. Ar nelielu uzmundrinājumu un padomu no instruktora slēpes klausa, un kļūst skaidrs, ka slēpot nav grūti!» ar apburošu smaidu saka Inga. «Protams, jāsagaida īstais brīdis, kad cilvēks ir gatavs lielajam, stāvajam kalnam. Vispirms mācām slēpot pa lēzenākām nogāzēm, un tad, kad ir stabilitāte, pārliecība un ātrums, kad tiek kontrolēta situācija, var iet uz lielo kalnu. Tad viss izdodas.»

Ingu par instruktori izvēlas pieaugušie, kuri grib uzlabot prasmes, slēpot tehniski labāk, ātrāk, stabilāk un skaistāk nekā iepriekš. Un daudz esot arī tādu, kas visu mūžu ir slēpojuši, bet, nonākuši Kaķīškalnā, saprot, ka vajadzīga palīdzība.

Nav bijis neviena, kuram Inga būtu pateikusi — tev nebūs slēpot! Ikviens to var, un kā vislabāko piemēru viņa min savu mammu, kura 70 gadu vecumā izlēma kļūt par slēpošanas instruktori, nokārtoja eksāmenus un kopš tā laika strādā Kaķīškalnā. «Viņa ir kā omīte visiem bērniem, kuri grib apgūt kalnu slēpošanu. Pēc mēneša mammai būs jau 79 gadi, bet viņa joprojām slēpo un māca to mazajiem. Pirms pāris gadiem izmēģināja sniegadēli un aizrāvās,» palepojas Inga, uzsvērdama — daudzi cienījamā vecumā sāk izbaudīt ziemu uz kalna. «Pirms dažiem gadiem kāda sirma, apaļa, forša dakterīte atbrauca kopā ar kolēģiem uz kalnu, lai atzīmētu jubileju. Viņai tā iepatikās slēpot un tik labi sanāca, ka viņa jau vairākus gadus kopā ar kolēģiem regulāri brauc uz Kaķīškalnu.»

Daļa Siguldas kalnu slēpotāju atpūšas tur katru nedēļas nogali, daļa tikai sagatavojas atvaļinājumam Alpos vai citās augsto kalnu grēdās. «Latvieši ir apbrīnojami slēpotāji,» Inga saka ar lepnumu. «Ja lielajos kalnos redzam cilvēkus, kuri skaisti slēpo, tad ir liela varbūtība, ka viņi ir latvieši. Viņiem patīk, viņiem sanāk un, ja nesanāk, tad mācās. Tie, kuri netiek galā sarežģītākajās trasēs, paši uzmeklē instruktorus, lai uzlabotu prasmes. Cilvēki ir atsaucīgi, drosmīgi, ieklausās instruktorā, mēģina un, ja sanāk, tad vēl vairāk mēģina.»

Ansis Rozenbergs: «Pareizi slēpot ir viegli!»

«Tas bija 1954. gadā, kad PSRS bija direktīva gādāt arī par kalnu slēpošanu. Sporta treneri paskatījās, kuri uz kalna mazāk krīt, un savāca, lai trenētu viņus kalnu sportā. Iedeva inventāru un teica: mizojiet!» ar mazu ironiju atceras Ansis Rozenbergs (72), viens no pieredzes bagātākajiem kalnu slēpošanas instruktoriem Latvijā. «Rezultātā brauc, uz kuriem kalniem gribi, visur latvieši priekšā. Tiklīdz cilvēki saprot, ka prot noturēties uz kalna, grib uz lielajiem kalniem, un — prom!»

Ansis šļūkt ar slēpēm no Cēsu piemājas pauguriņiem sācis bērnībā kopā ar brāli. Tiklīdz abi ziemā atstāti nepieskatīti, tā kažociņi mugurā, koka slēpes ar ādas siksnām aizāķētas aiz zābakiem un — uz kalniņu. Bet tā pakājē tek Siļķupīte, kas kādreiz kalpojusi par kanālu netīrumu aizvadīšanai un tāpēc dēvēta par Sūdupīti. «Katru reizi slēpojot ieplēsām tur iekšā. Mamma dusmās mūs tā kratīja aiz sasalušajiem kažokiem, ka klabēja vien!» smejas Ansis.

Lai gan visu mūžu ir bijis saistīts ar sportu un kā kalnu slēpotājs PSRS laikos izbraucis visus kalnus līdz pat Urāliem, mākslu skolot Ansis sāka izkopt, mēģinot trenēt dēlu Jāni. Par profesionālu kalnu slēpotāju gan viņš nekļuva, tagad ir Cēsu pilsētas mērs. «Dēlu trenējot, pieļāvu lielu kļūdu. Es viņu represēju šausmīgi,» atzīst Ansis. Septiņu gadu vecumā Jānis bijis labākais Latvijā, bet 13 gadu vecumā pēc kādām sacensībām, kurās pārslodzes dēļ zaudēja samaņu, pavēstījis — ja gribi, vizinies, bet man liec mieru!

Tādu meistarības pakāpi, kādu Ansis prasīja no dēla, viņš vairs ne no viena nav prasījis. Taču lielu uzmanību allaž ir pievērsis tehnikai un līdz ar to kļuvis par cienītu, pat mīlētu instruktoru, kurš latviešiem iemācījis slēpot gan tepat Žagarkalnā, gan Kaukāzā un Alpos, uz kurieni vedis slēpotāju grupas. «Kad piedāvāju iemācīt slēpot, pie manis atnāca tikai sievietes. Dienas trīs pabraucām, un tad viņas aizgāja kopā ar vīriem paslēpot. Pēc tam vakarā viens, tad otrs prasa, vai varu kādu brīvu brītiņu viņam atrast,» stāsta Ansis. Vairums latviešu vīriešu uzskatot, ka nekādu skološanu viņiem nevajag — visu var paši. Bet, kad sievas slaidi un viegli aizslēpo garām, saņem dūšu lūgt padomu.

Pabijis, pēc paša vārdiem, visos labākajos Francijas, Vācijas, Austrijas un Šveices kalnu kūrortos, secinājis — latviešiem ir labas prasmes. «Virs vidējā,» viņš saka. «Atceros kādu gadījumu, kad divas ģimenes brauca slēpot uz Šveici un paņēma mani līdzi kā instruktoru. Vienā no trasēm meitene, lai gan bija laba slēpotāja, pēkšņi sabijās un atteicās slēpot. Trase tiešām bija stāva un ledaina, un viņa tikai murmināja, ka tepat arī nomirs.

Kamēr mēģināju viņu iedrošināt, no augšas kāds cits slēpotājs uztriecās, un mēs visi trijatā, cits citam virsū, noslīdējām kādu kilometru zemāk. Un visu laiku, kamēr šļūcām, tas, kurš nonesa mūs lejā, sauca: sorry, sorry, sorry!» Domāju, ka bailes lielajā augstumā meitenei radās skābekļa trūkuma dēļ. Visādi kalnos ir gājis, arī lavīnas ir bijušas. Bet kopumā ir interesanti. Tiesa, pēc lielajiem kalniem Žagarkalnā ir grūti. Tur ir pilnīgi cits grieziens.»

Pēdējos gados Ansis uz lielajiem kalniem brauc tikai sava prieka pēc, izslēpoties. «Laika maz,» viņš netieši norāda uz cienījamo vecumu, kas mudina dzīvi izbaudīt. Tāpēc tiekamies Cēsīs, viņa mājās, kur aiz loga trīs stirnas skrubina tūjas. Netālajā Žagarkalnā gan joprojām strādājot par instruktoru, bet godīgi pasaka — mācot tikai pazīstamus cilvēkus un tādus, kuri gatavi ieguldīt pūles slēpošanas tehnikas apguvei. «Tagad tiek prasīts, lai stundas laikā kaut ko iemāca. Es stundas laikā nevienu nelaižu cauri. Pamats ir jāieliek, bez tā cilvēks ir nelaimīgs,» Ansis pārliecināts. Bet kas ir pamats? «Stāja!» viņš saka un pieceļas kājās, lai parādītu, kā jāspēj noturēt augumu kalna slīpumā.

Tad apsēžas un uzzīmē piramīdu, kuras pamatlīnijā uzraksta «stāja», tad nākamajā līnijā — «grieziens», pēc tam esot jāapgūst kantēšana un kustību ritmika. «Ja ir stāja, cilvēks tiek no jebkura kalna lejā.» Pēckara paaudzē, kurā kopš mazotnes daudz laika pavadīts staigājot, skrienot, fiziski smagi strādājot un sportojot, cilvēkiem neesot grūti noturēt torsu. Olga Dreģe atbraukusi uz Žagarkalnu un, pļāpājot ar Ansi, iemanījusies noturēties uz kalna. Bijusi izbrīnīta: «Nemaz nezināju, ka protu slēpot!»

«Pašlaik gan inventārs ir tik labs, ka, ja cilvēks spēj nostāvēt uz slēpēm, tās pašas viegli griežas. Īpašu piepūli nevajag!» piebilst Ansis. Tomēr iemācīties pareizi slēpot esot svarīgi. Ja slēpo pareizi, to darīt ir viegli. Viņš novērojis, ka latvieši Alpos ir to vidū, kas spēj slēpot bez mitas — augšā, lejā, augšā, lejā! Ja stipras kājas un laba tehnika, kalnu slēpošana ir viena vienīga bauda.

«Manā dzīvē nav bijis neviena, kas daudz pretī runātu. Uz kalna, izdzīvošanas vārdā, klausa uz vārda,» puspajokam saka Ansis. Bet sarunas gaitā atklāj, ka nekad ne ar vienu nav sācis nodarbību ar pamācībām. «Diespasarg, uzreiz slēpot mācīt. Vispirms vajag jokus padzīt, papļāpāt par vīru, bērniem, hobijiem, līdz cilvēks pārstāj trīcēt aiz bailēm un viņa acīs parādās saprāta dzirksts. Līdz tam mēs tikai mīņājamies uz slēpēm, bet tad sākam mācīties.»

Viņš arī esot sapratis, ka nevajag ar padomiem uzmākties. Ja cilvēks tos neprasa un ir mierā, ka šā tā var nošļūkt no kalna, viss kārtībā! Taču vairumam kalnu slēpotāju pienāk brīdis, kad viņi saprot — var iemācīties slēpot vēl labāk.

Vladislavs Gedjuns: «Pārgalvība ir zudusi!»

Milzkalnā nedēļas viducī nekas neliecina, ka ir darba diena un liels sals. Slēpotāji brauc ar mašīnām un autobusiem. Lielie pametuši pusratā sāktos darbus, bērni basto skolu, visi ar ķiverēm galvā un slēpēm pie kājām. Spoža saule piespiedusies kalnam, un nav neviena, kas sūdzētos par mīnus desmit grādiem.

«Ideāla diena slēpošanai,» saulē samiedzis acis un platu smaidu saka Vladislavs Gedjuns (39). Saprot tos, kuri gatavi priekšniekiem kaut ko samuldēt, lai darba dienā tiktu uz kalna. Pats pirms pāris gadiem pameta darbu bankā, lai savu aizraušanos — kalnu slēpošanu un veikbordu — padarītu par vienīgo ienākumu avotu. Laimīgs.

Vairums slēpotāju Milzkalnu izmanto kā vietu, kur sagatavoties marta brīvdienām Alpos. «Mūsu 300 metru augstie kalni ir pilnīgi pietiekami, lai iemācītos labi slēpot. Mēs sagatavojam slēpotājus, kuri lielajos kalnos jūtas drošāk un pašpārliecinātāk par pārējiem atpūtniekiem,» saka Vladislavs, kuru uz kalna sauc par Vladeku. Polis, kurš sirdī ir latvietis, dzimtajā Polijā slēpojis krietni augstākos kalnos. Vai viņam Milzkalns ir kalns? «Protams, tas ir kalns,» smejas Vladeks.

Kad garām paslēpo opīša vecuma vīrs, klusi noelšos aiz sajūsmas. Izrādās, tas ir viens no pirmajiem Milzkalna slēpotājiem, kurš Vladeku iemācīja slēpot vēl tolaik, kad uz kalna, tāpat kā līdzenumā, izmantoja garas, taisnas slēpes. «Ar tām braucām skaistā izslidināšanas tehnikā. Pēc tam pārgāja uz īsākām, asākām karvinga slēpēm.» Vladeks stāsta to pašu, ko citi instruktori, — jaunākās paaudzes karvinga slēpes ir tik lieliskas, ka «strādā pašas». Slēpotājam tikai jāiemācās pareizi tās turēt un noturēt augumu, lai nenogāztos. Taču nu instruktori pamanījuši, ka slēpotāji vairs neprot «skaisto izslīdēšanas tehniku». Tāpēc, ja klients lūdz instruktoram tikai 50 minūtes garu nodarbību, neko vairāk kā iemācīties noturēties uz kalna viņš nevar. Ja gatavs veltīt nodarbībām vismaz vienreiz nedēļā tos pāris mēnešus, kad Latvijā ir ziema, iegūst prasmes skaisti izslidināties arī pa tehniski sarežģītām trasēm. «Iemācīt veco izslidināšanās tehniku, protams, ir sarežģītāk, nekā iemācīt griezt karvinga slēpes tā, lai noturētos uz kalna,» atzīst Vladeks.

Viņš novērojis, ka pēdējo desmit gadu laikā ir mainījušies Latvijas slēpotāju paradumi. Nav vairs pārgalvīgo, kas nesagatavoti traucas lejā no stāvākās trases. «Tagad es aizvien mazāk dzirdu stāstus, kā «aizbraucu ar draugiem slēpot, viņi mani uzveda pašā augšā, un tad man pašam kaut kā bija jātiek lejā». Agrāk tas bija standarts,» stāsta Vladeks. Kādreiz vajadzēja piesolīt atlaides, lai pierunātu bērniem uzlikt ķiveri, tagad tās ir gandrīz visiem: lieliem un maziem. Vladeks arī novērojis, ka cilvēki mēģina slēpot atbilstoši savām prasmēm. Brīvdienās rindas veidojas pie zilo, tas ir, vidēji grūto trašu pacēlājiem. Visos Latvijas kalnos ir izveidotas nogāzes iesācējiem un bērniem, un neviens vairs nekautrējas tur mācīties. «Mūsu klienti pārsvarā ir bērni līdz astoņu gadu vecumam. Vecāki rūpējas par bērniem, viņu drošību, tāpēc gādā, lai viņi iemācās slēpot pareizi,» saka Vladeks. «Bet ir arī pieaugušie, kuri ir slēpojuši katru ziemu vairāk nekā desmit gadus, līdz izlemj paņemt instruktoru prasmju uzlabošanai. Visbiežāk tas ir tad, kad cilvēki gadiem ilgi slēpojuši pa lēzenām nogāzēm, līdz pamēģina stāvās. Visus var iemācīt slēpot. Jā, pilnīgi visus! Ir bijuši gadījumi, kad kalna galā cilvēks saka — nē, ne par kādu naudu nebrauks lejā! Ir arī bijuši gadījumi, kad noņem slēpes no zābakiem un klumburē no kalna kājām. Bet tas nenozīmē, ka šis cilvēks nākamajā reizē neiemācīsies slēpot tā, ka var braukt, uz kādiem kalniem vien vēlas. Pat visbailīgākie iemācās labi braukt.»