Kategorijas: Dzīve

Velomīlestība

Ape ir velobraucēju pilsēta. Par tādu izveidojusies bez īpašas stratēģijas un ieguldījumiem. Kā tas iespējams?

Piektdienas rīts nelielajā Vidzemes pilsētiņā ir dzestrs. Ceļi ir gaiši dzeltenām bērzu lapām kā brokastu pārslām nokaisīti. Ir rudens, bet velobraucēji turpina mīties. Nostājos centrālajā laukumā un sāku skaitīt, cik bieži kāds pabrauc garām. Sanāk, ka ik pēc piecām minūtēm. Jāteic gan, ka pusstundas laikā braucēji ir vieni un tie paši — acīmredzot apdara rīta darbus pilsētas centrā.

Ape robežojas ar Igauniju, uz to ved trīs kilometrus garš veloceliņš — vienīgais pilsētā, būvēts pirms diviem gadiem. Taču ne jau šis celiņš radījis Apē pēkšņu velomīlestību. Tā te bijusi vienmēr.

«Ape ir patiesa velopilsēta. Tur nevajag nekādu velo politiku un veloceliņus. Viss notiek dabiski. Visi brauc ar riteņiem, jo tas ir loģiski. Attālumi tādi, ka mašīnai pat motors nepaspēs uzsilt, nav jēgas darbināt,» saka Pauls Timrots, TV raidījuma Zebra vadītājs.

Apes novadā dzīvo 3684 cilvēki, un mērs Jānis Liberts lēš, ka pilsētu var šķērsot, nobraucot trīs kilometrus. Visu svarīgo viegli sasniegt gan ar kājām, gan ar velosipēdu.

Liberts uzskata, ka pilsētnieku braukšanas patika ir meklējama motosportā — Apes mototrase nesen atzīmēja 45 gadu pastāvēšanu. Pārvietoties uz diviem riteņiem Apes cilvēkiem vienkārši ir asinīs. Jauniem un ne tik jauniem.

Divus tādus sastopam pie pensionāru centra Namiņš: Benitu Auguli (67) un  Vladimiru Timofeju (89). Vaicāju, kāpēc nav ķiveru. «Mums taču te nav satiksmes, braucam no viena sakņu dārza uz otru,» smejas Benita. Vladimirs minas katru dienu, lai uzturētu veselību. No automašīnas atteicies pirms gada, bijis pārāk dārgs prieks. «Uzlika tādus nodokļus, ka nespēju mašīnu ar pensiju apmaksāt.» Tagad palūdz bērniem, lai aizved, kur vajag. «Katru dienu braucu ar riteni, un man ir arī — re! — kas,» rāda velosipēdista tiesības. Jaunībā no Apes aizminies apmēram 100 kilometrus līdz Pleskavai, kur dzīvoja viņa vecāki. Katru vakaru Vladimirs apbrauc apkārt pilsētai un iesaka to darīt katram.

Benita no auto atteicās pirms 10 gadiem. Tagad uz kapiem aizminas ar riteni — tie ir apmēram 15 kilometru tālu, tātad sanāk 30 kilometru brauciens. Ar velosipēdu sāka braukt, kad pēc 4. klases bija jāmaina skola, un kaut kā vajadzēja tur nokļūt. «Ritenis stāvēja istabaugšā, to labi atceros. Nonesa, lai sāku mācīties. Visādi gāja, arī dzeloņdrātis izmēģināju.» Benita ir diplomēta grāmatvede un piecu bērnu mamma, viņai ir četri mazbērni. Pēc ilgākas jautāšanas tomēr atzīst, ka kādu reizi «jau esmu piezemējusies, bet tā viegli». Vladimirs piebilst: «Es arī, bet esmu iemācījies pareizi krist.»

Gluži vai katrs Apē uz ielas vai veikalā sastaptais pastāsta par velomaratonu, kas šogad vedis cauri pilsētai. Tajā bija 1200 dalībnieku. Vivus.lv MTB maratonu pirms 11 gadiem sāka rīkot vietējie — Mairis Levans, Mārtiņš un Sandris Januši un Jānis Baltaisbrencis, Veloprofs veikala vadītājs Rīgā un līdzīpašnieks. Sazvanīts Mairis Levans pastāsta, ka šogad maratonā bijis vairāk dalībnieku no pašas Apes un tas viņu priecē. «Arī citās pilsētās daudzi brauc ar riteņiem un darītu to vēl vairāk, bet baidās, ka nozags. Apē šādas problēmas nav. Satiksme ir droša un piemērota, lai bērni dotos uz skolu ar velosipēdu. Apītē velosipēdus mīl. Tas tāpēc, ka pilsētā ir sportiskās tradīcijas,» nosaka Mairis.

Apē noķeram Sandri Janušu. Ja kādam vajag riteni, parasti dodas pie viņa. Tos mīlēdams, laika gaitā apaudzis. «Bērnībā ceriņos meklēju laimītes, vēloties velosipēdu. Tagad, kad man mājās ir kādi sešdesmit, saprotu — laimītes strādā! Ir!» Sandris smejas. Viņa pirmais velosipēds bijis Škoļņik, nokrāsoja to dzeltenu, lai ir tāds pats kā tēta moskvičs.

Sandra kaislība gan ir motokross, jo pa Vaidavas kausu dzīvojas kopš 1996. gada. «Netīšām esmu kļuvis par vadītāju,» viņš smejas. Janušs ir Apes BMX trases idejas autors, tā tika izveidota pirms diviem gadiem. Taču Sandris to sapņoja ierīkot jau tad, kad pašam bija vienpadsmit. «Neviens neļāva. Dusmīgs biju. Nodomāju: kad izaugšu, uztaisīšu,» viņš pasmaida. Ikdienā pats ar riteni brauc mazus attālumus. «Ritenis ir dzīvelīgs. Ritenis ir jāmīl. Ja nemīlēsi, nekur nevedīs,» saka Sandris un aicina atbraukt uz Api maijā, kad mototrasē dubļus spārdīs motocikli Vaidavas kausā.

Vai pārmaiņu pāvests?

Franciska lēmums apmeklēt Baltijas valstis mūsu simtgadē bijis pārsteigums un pagodinājums — piecos amatā pavadītajos gados viņš vēl nav viesojies pat katoļu «lielvalstī» Francijā

Pirmdiena, kad pāvests Francisks no Rīgas ar helikopteru atlidoja uz svēto misi Aglonā, bija trešā pilnā darba diena viņa vizītē Baltijas valstīs. Lietuvā uzņemts ar sajūsmu, Rīgā katoļu garīgais līderis izpelnījās kritiku par uzmanības neizrādīšanu sagaidītājiem. Viņu rindas, iespējams, sliktā laika dēļ, nebija kuplas. Bet arī Francisks negaidīti atcēla Rīgā izziņoto tiešo sasveicināšanos ar tautu tā dēvētajā papamobilī — tradīciju, ko Romas katoļu baznīcas līderi piekopj kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem. Sniegbaltais, vaļējais auto no Brīvības pieminekļa līdz Rīgas Domam un tālāk uz Jēkaba katedrāli tika aizvietots ar slēgtu transportlīdzekli. Papamobilis līdzās Valsts prezidenta pilij, kur Francisks tikās ar valsts augstākajām amatpersonām, kādu brīdi stāvēja tukšs, tikai lietus lāses kapāja vieglo jumtiņu.

Pēcpusdienā virs Aglonas bazilikas mākoņi sabiezēja pavisam draudīgi. Ap 50 000 sagaidītāju lietusmēteļos paspēja gan izmirkt, gan nosalt, taču pāvests dievlūdzējiem nelika vilties. Otrs papamobilis, jau iepriekš atvests uz Latgali, pa celiņiem sakrālajā laukumā riņķoja vairākus apļus. Ārzemju mediju kolēģi, kas iepriekšējā dienā bija piedzīvojuši svēto misi laukumā pie Kauņas katedrāles 100 000 cilvēku klātbūtnē, komentēja, ka tur tēvs Francisks tautu sveicis vēl ilgāk un aktīvāk. Lietuvā piedzīvota arī viņam raksturīgā spontanitāte. Pāvests izlēmis dot svētību neārstējami slimu cilvēku pulciņam, kas Viļņā bija iznācis pie kāda hospisa.

Žurnālisti zināja arī stāstīt, ka jau pirmajā no trim Baltijas valstīm viesis pamatīgi saaukstējies. Baidoties par 81 gadu vecā vīra veselību, ieviestas korekcijas Rīgas programmā. Tomēr 24. septembrī Rīgā pāvests dienas pirmajā pusē teica trīs detalizēti izstrādātas uzrunas un pēcpusdienā sprediķoja Svētā tēva homilijā Aglonā, no kurienes ar helikopteru atkal devās uz naktsmājām Viļņā, lai nākamajā rītā lidotu uz Igauniju.

Brokastis un vakariņas viņš ieturēja Lietuvā, Aglonā tika sagaidīts tikai ar nelielu kafijas galdu. Bet pusdienoja Rīgā kopā ar Romas Katoļu baznīcas arhibīskapu un trim bīskapiem blakus Sv. Marijas Magdalēnas baznīcai iekārtotās Svētās Ģimenes mājas zālē. Maltīti gatavoja Kaļķu vārtu pavāri. Vizītes galvenais organizators no Romas katoļu baznīcas Latvijā puses priesteris Juris Jalinskis atklāja, ka Vatikāna protokola vadītājs devis vadlīnijas, ka gan galda klājumam, gan ēdienam jābūt pēc iespējas vienkāršam. Tomēr tās bijušas svinīgas pusdienas «kā svētkos, kad uzņemam ciemiņus mājās, pārrunājam dažādas lietas un, galvenais, priecājamies viens par otra klātbūtni».

Stāvu augstāk Ģimenes mājā bija arī sarūpēta telpa pāvesta diendusai.

Pēc 25 gadiem

Juris Jalinskis atceras, ka uzaicinājumu koordinēt pāvesta 24. septembra vizīti Latvijā saņēmis pirms pusgada — februārī. Tas neesot bijis pārsteigums, jo informācija par svētā tēva ciešo nodomu apmeklēt Latviju baznīcas aprindās parādījusies jau decembrī. Priekšvēstnesis bijis vēl agrāk — Vatikāna valsts sekretāra Pjetro Parolina ierašanās Rīgā 2016. gadā. Šī cilvēka parādīšanās ir droša pazīme, ka Svētais Krēsls pēta situāciju un pāvests apsver vizītes plānus.

Kopš Jāņa Pāvila II ciemošanās Latvijā 1993. gada septembrī pagājuši 25 gadi. 2013. gada martā par Romas pāvestu ieceltais Francisks, īstajā vārdā Horhe Mario Bergoljo, jau pēc stāšanās amatā no katoļu baznīcas vadības bija saņēmis uzaicinājumu apciemot Latviju, un Valsts prezidents Raimonds Vējonis ielūgumu izteica pagājušā gada jūnijā, viesodamies Vatikānā. Kā akcentē otrs vizītes koordinators no baznīcas puses Kārlis Miķelsons, pāvesta lēmums ir bijis pārsteigums un pagodinājums — Francisks līdz šim nav viesojies pat katoļu «lielvalstī» Francijā un Vācijā, kurā katoļu ir aptuveni tik pat, cik protestantu — 25 miljoni. Turklāt šī, pēc skaita 25., pāvesta vizīte esot pirmais brauciens, kas nav piesaistīts kādam notikumam vai institūcijas apciemojumam. Protams, iemesls ir Baltijas valstu simtgade, taču 100. jubileja šogad ir vēl virknei citu pasaules valstu.

Gan kanonisko tiesību doktors Jalinskis, gan liturģijas (dievkalpojumu norises) students Romas Sv. Anselma pontifikālajā liturģijas institūtā Kārlis Miķelsons koordinācijas darbam izvēlēti, jo abi brīvi runā itāļu valodā, kas bija viena no vizītes oficiālajām darba valodām.

Pirms 25 gadiem Miķelsons, tolaik septiņus gadus vecs skolnieks, kopā ar klasesbiedriem uz pieblīvēta tilta Rīgā vēroja Jāņa Pāvila II ierašanos no lidostas, stundas tās dēļ bija atceltas. «Vispirms brauca policijas mašīna un skaļrunī teica: nedrūzmējieties, visi redzēs, visiem tiks. Viņš pabrauca garām papamobilī ar necauršaujamo stiklu, pēc atentāta mēģinājuma bija kļuvis piesardzīgāks,» Kārlis atceras. Bet Jalinskis, pavisam jauns priesteris, bija atbildīgs par Jāņa Pāvila II dievkalpojumu Mežaparkā. «Tas bija sen, pasaule bija mazāka, komunikācijas līdzekļi nebija tādi, tomēr drošības pasākumi bija pietiekami nopietni.»

Drošība. Šis aspekts dominēja arī pāvesta Franciska vizītē Latvijā. Vietējie mediji, kas lūguši akreditāciju, nepilnas divas nedēļas pirms pāvesta ierašanās saņēma detalizētu shēmu, tā ļauj akreditēties tikai atsevišķiem vizītes segmentiem. Piemēram, tiem, kas ir pieteikušies uz pāvesta runu prezidenta pilī, nav ļauts vērot dāvanu apmaiņu turpat pilī. Uz drošības pārbaudi jābūt jau pusotru stundu iepriekš, arī aiziet pēc segmenta apmeklējuma var tikai ar drošības darbinieka atļauju. Visas norises kontrolēja arī Vatikāna drošības dienests. «Citu valstu amatpersonas atbrauc satikties ar augstākajām amatpersonām konkrētā zemē, savukārt pāvests atbrauc gan augstākā līmeņa valsts vizītē kā Vatikāna valsts vadītājs, gan arī brauc pie vietējās katoļu baznīcas un visiem ticīgajiem. Satikšanās ar cilvēkiem ir neatņemama sastāvdaļa, tas pieprasa zināmus drošības pasākumus,» vēl pirms notikuma skaidroja Juris Jalinskis.

Taču arī akreditēto mediju interese bija rekordliela — 280 žurnālistu, to vidū pasaules ietekmīgākās ziņu aģentūras, prese un televīzija no valstīm, kur vēsturiski dominējusi katoļu reliģija, — Francijas, Polijas, Itālijas. 69 mediju pārstāvju grupa lidoja privātā reisā ar pāvestu jau no Vatikāna, no Viļņas uz Rīgu — ar airBaltic lidmašīnu. Pāvests ar šādu mediju svītu ierodoties visās vizītēs, ko pats sauc par svētceļojumiem, bet atpakaļceļā turpat lidmašīnā sniedz preses konferenci. Reisā ir pāvestu pavadošie garīdznieki, gan arī tā dēvētie laji, kas Vatikāna izbraukumos atbild par praktiskām lietām.

Arī liturģija Latvijā vispirms saskaņota ar Vatikāna pārstāvjiem, tad pāvesta ceremonijmeistars Gvido Marīni to vētījis visām Baltijas valstīm kopumā. «Izklausās pēc maksimālas kontroles, bet viņu mērķis nebija kaut ko ierobežot, pieeja bija brīva un radoša. Vizītei Jēkaba katedrālē, piemēram, komponists Rihards Dubra sacerēja divus jaunus skaņdarbus — pāvesta ienākšanai un iziešanai,» stāsta Kārlis Miķelsons. Aglonā atbildīga par mūziku bija Ieva Lazdāne, kas katru gadu veic šo darbu arī Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos. 80 Latgales dziedātāju kopkoris uzstājās tautastērpos.

Pāvests katrā valstī un katrā dievkalpojumā bija izvēlējies pievērsties citai tēmai. Lietuvā viņš runāja par toleranci pret bēgļiem un par emigrāciju no valsts, kā arī tikās ar katoļu jauniešiem, bet Latvijā, uzstājoties 300 cilvēku auditorijai Sv. Jēkaba katedrālē, īpašu uzmanību veltīja saviem vienaudžiem — senioriem, kas saglabājuši ticību cauri padomju laikiem, reliģiskās pārliecības dēļ arī tikuši represēti. Katoļu baznīcas vadība Latvijā tālab pasniedza viesim īpašu dāvanu — Rēzeknes mācītāja Vitālija Filipenoka gatavoto šaha galdiņa kopiju, kurā nu jau mirušais Bebrenes katoļu draudzes prāvests Staņislavs Čužāns izsūtījumā Sibīrijā slēpa Svētās mises atribūtus, biķerīti un paplāti maizītei, hostijai. Otra dāvana bija Preiļu rokdarbnieces Silvijas Skrivļas adītās dubultās vilnas zeķes ar Jaunavas Marijas zīmi un 12 zvaigznēm. Savukārt Valsts prezidents pāvestu apveltīja ar dekoratīvi veidotu 1993. gada Indriķa hronikas izdevumu — avotu par kristietības ienākšanu tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā, bet privāti dāvināja disku ar pāvesta iecienītā komponista Sergeja Prokofjeva mūziku latviešu diriģenta Marisa Jansona interpretācijā. Turpretī igauņi izmantojuši vizīti, lai izceltu tehnoloģisko attīstību — prezidente Kaljulaida pāvestam uzdāvinājusi Igaunijas e-rezidenta karti, kādu agrāk saņēmuši citi pasaules līderi.

Latvija nav izņēmums

Runā Doma baznīcā 1200 dažādu konfesiju kristiešiem pāvests pievērsās ekumenismam jeb sadarbībai starp dažādām kristīgajām baznīcām, nosaucot to par vienu no Latvijas īpašajām vērtībām, kas ir iemesls cerībai un pateicībai. Bet svētajā misē Aglonā runu veltīja Jēzus Mātei Marijai kā līdzcietības un spēka simbolam.

Uz Aglonas bazilikas terases, kuras apmali apvija Bulduru dārzkopības skolas darināta 25 metrus gara ziedu vītne, bija novietota vēsturiskā Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētglezna, kas iepriekš ārpus baznīcas tika iznesta pirms gadsimta ceturkšņa, Jāņa Pāvila II viesošanās dienā. Tāpat kā viņa priekšgājējs, arī pāvests Francisks Dievmātei dāvināja zelta rožukroni.

Kā stāstīja Viļānu priesteris tēvs Benedikts, kopš 1770. gada, kad dokumentos fiksēta Dievmātes altārgleznas atrašanās Aglonā, tā baziliku pametusi tikai sešas reizes īpašos gadījumos. Trīs stundas pirms pāvesta ierašanās to iznesa procesija, kurā bija uzaicināti latgalieši, kas pirms 25 gadiem piedalījās arī Jāņa Pāvila II sagaidīšanā. Šādu cilvēku svētās mises apmeklētāju vidū bija daudz. Ļaudis vienojās lūgšanā, samirkušajā zālē metās ceļos, neslēpa asaras.

Katoļticība joprojām ir svarīga Latgales tradicionālās kultūras daļa, kas daudziem sniedz cerību un mierinājumu. Pēc Romas katoļu baznīcas datiem, pērn katoļu reliģijai Latvijā sekojuši 377 474 cilvēki jeb 17% iedzīvotāju, savukārt Lietuvā 2 233 000 jeb 77% iedzīvotāju, bet Igaunijā tikai 5500 jeb 0,4% iedzīvotāju.

Sabiedriskais medijs Lsm.lv nācis klajā ar summu, ko pāvesta vizīte izmaksājusi valsts budžetam, kopumā tie ir 1,16 miljoni eiro. No tās 555 tūkstoši atvēlēti, lai savestu kārtībā Aglonas baziliku. Savukārt Rietumu mediji, kas atspoguļo pāvesta vizīti Baltijā, neaizmirst pieminēt konfliktus, kas līdz ar ticīgo skaita samazināšanos šausta arī pašu katoļu baznīcu. Piemēram, Francijas avīze Le Monde ar ironiju konstatē, ka šis ceļojums esot visai mierīgs pēc pāvesta brauciena augusta beigās uz Īriju, kuru nomocījuši katoļu baznīcā atklātie seksuālie uzbrukumi. Vācijas baznīca otrdien oficiāli sniedza ziņojumu, kas jau iepriekš tika nopludināts presē: no 1966. līdz 2014. gadam no 1967 garīdznieku seksuālās vardarbības cietuši vismaz 3677 bērni.

Diemžēl tieši pirms pāvesta vizītes seksuālās vardarbības skandāls ir skāris arī katoļu baznīcu Latvijā, pirmstiesas apcietinājumā atrodas Rēzeknes prāvests Pāvels Zeiļa. Aglonā sastaptie katoļu garīgā semināra audzēkņi, jauni ideālisti, kam dievkalpojumā bija uzticēts asistēt pāvestam, runāja par notikušo ar dziļām skumjām.

Reliģiju pētnieks, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns šajā skandālā nesaskata ko īpašu. «Tas bija gaidāms. Ja tas notiek citās valstīs, kāpēc lai Latvija būtu izņēmums? Tas ir izmeklēšanas iestāžu ziņā. Jo atklātāk par to runās, jo labāk būs pašai baznīcai. Skaidrs, ka tā ir gadsimtos veidota vide, kura ir bijusi labvēlīga šādām situācijām. Organizācijām ar tik hierarhisku sistēmu grūti pieņemt, ka viedokļi var būt dažādi, un katrs, kas kritizē baznīcu, nav tās ienaidnieks.»

Mūsdienu sabiedrība kļūst arvien sekulārāka, pāvestam vairs nav tādas lomas, kāda bija pagātnē, tā ir vairāk simboliska figūra, saka profesors. Vai no katoļu baznīcas inteliģences — jezuītu ordeņa — nākušais Francisks spēs ienest pārmaiņas? Baznīcas tradicionālākā daļa asi reaģējusi pat uz viņa pieļāvumu, ka, piemēram, pareizticīgie mācītāji, kas ar kaut kādiem nosacījumiem pāriet katoļticībā, varētu izņēmuma gadījumā saglabāt laulību. Turklāt pāvests ir cienījamā vecumā, kad nav viegli sākt revolūciju.

Vienīgais jezuītu mūks latvietis Jānis Meļņikovs ir cerīgs. «Francisks tiek uzskatīts par krīžu pāvestu. Kad viņš bija [baznīcas] priekšnieks Argentīnā, tur bija politiskā un ekonomiskā krīze. Tagad baznīca nav vieglā stāvoklī, un tāpēc pāvests atkal ir šeit. Viņš, iespējams, dara lietas citādi nekā citi. Veids, kā viņš pieņem lēmumus, nav tikai stratēģiski, matemātiski izrēķināts, bet garīgs, demokrātisks process. Tas ir satricinājis arī pašu baznīcu, dinamika ir mainījusies.»

Vitālijs Filipenoks.
Foto — Ieva Puķe

Vitālijs Filipenoks (30), izgatavoja dāvanu pāvestam

Vitālijam pāvesta Franciska vizītes rītā Aglonas bazilikā bija uzticēta grēksūdžu pieņemšana. Ikdienā viņš ir vikārs Rēzeknes Jēzus Sirds draudzē. Katlumājā, kas apsilda lielo katedrāli, iekārtojis mazu galdnieka darbnīcu. Viņam ir zelta rokas. Franciska vizītes organizatori zināja, kam uzticēt īpašo pasūtījumu — relikvijas kopiju, ko dāvāt pāvestam. Savulaik prāvests Staņislavs Čužāns šādā paša darinātā šaha galdiņā izsūtījumā Sibīrijā slēpa vīna biķerīti no alumīnija un mazu paplāti, kur svētajā misē uzliek hostijas. Katoļu priesterim mise ir jāsvin katru dienu, stāsta Vitālijs. «Kā nu kurš priesteris Sibīrijā izgrozījās. Viens celebrēja misi gultā, kad visi bija aizmiguši, — zem segas. Cits mežā uz celma. Nezinu, kā darīja Čužāns, bet lasīju, ka viņš izsūtījumā bija nosvinējis 1830 mises.»

Ticība! Vitālijs atbild, kāpēc kļuvis par katoļu mācītāju. Uzaudzis Zilupē, savu pirmo dievkalpojumu noturējis skaistajā Pasienes baznīcā. «Neteikšu, ka vecāki padomju laikā būtu bijuši praktizējoši ticīgie, bet vecmammas vienmēr par ticību runāja. Bija apziņa, ka baznīca ir blakām. Protams, mani ietekmēja cita priestera piemērs, Aigars Bernāns. Viņš divus gadus bija prāvests Zilupē, tagad kalpo Preiļu rajonā. Noteikti bija arī kaut kas no Dieva puses — mēs runājam par aicinājumu.»

Ko Vitālijam nozīmē pāvesta vizīte? «Tā ir iespēja būt klāt. Vienu reizi biju Vatikānā, laukumā sapulcējāmies daudzi cilvēki ar dažādu ādas krāsu, tautību. Un tad uz vakara dievkalpojumu gāja pāvests. Man radās stipras vienotības sajūta. Pāvests katoļiem ir vienotības redzamā zīme. Tas nenozīmē, ka mēs pāvestu kaut kā dievišķojam, bet viņš ir kā tēvs ģimenei, viņam ir autoritāte, viņā ieklausās. Man ir svarīgi, ka viņš vieno cilvēkus. Ar savu klātbūtni, mācību un to, ka viņš ir.»

Satriecošā brīvība

Vairāk nekā gadu Bērnu slimnīcā epilepsiju ārstē ķirurģiski, un nu jau deviņus bērnus vairs nepiemeklē smagās lēkmes. Latvijā līdz šim nebija pieejama metode, kas ļauj noteikt, kur tieši galvā mājo epilepsija

Kad Ralfam bija pieci gadi, viņš pēkšņi kļuva bāls un sāka domīgi skatīties vienā punktā. Atslēdzās. Zēna mamma Anita saprata, ka nav labi, un aizveda dēlu pie ārsta. Diagnoze — epilepsija. Ralfs sāka lieto zāles un turpināja to darīt 14 gadus. Tagad viņam ir pilni 20. Kad pirms dažiem gadiem skolā puisim uznāca smaga lēkme ar krišanu, viņa ārsts pieaicināja palīgos Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) neirologu Jurģi Strautmani, kurš pastāstīja par jauno iespēju epilepsiju novērst ķirurģiski.

Anita par to dzirdēja pirmoreiz. «Kad mums stāstīja, ka tiek izņemtas smadzeņu šūnas, man uzmetās zosāda. Līdzko tā nogāja, uznāca nākamā. Taču Ralfs gribēja uzlabot savu dzīvi, tāpēc piekrita riskantajai operācijai, kurā varēja zaudēt arī redzi,» stāsta Anita.

Ralfs vēlējās turpināt apgūt pavāra arodu, lēkmes laikā neuzkrītot ne uz nažiem, ne karstas plīts. «Tā bija iespēja,» Ralfs paskaidro, kāpēc piekrita operācijai. Pirms tās gan izlēma blociņā ierakstīt visas paroles un pinkodus, ja nu tomēr rodas kādi traucējumi ar atmiņu.

«Es tobrīd vienkārši raudāju,» atceras Anita.

Operācija 2017. gada 17. maijā bija veiksmīga. Palīgā bija atbraucis profesors Bertils Rīdenhags no Zviedrijas. Pēc operācijas visas paroles Ralfs atcerējās pats. Pēc pāris dienām staigāja, pēc nedēļas jau bija mājās. Zāles puisis vairs nelieto, un lēkmju nav. Nesāp galva, un ap sirdi priecīgi. «Es tagad dzīvoju viens. Agrāk visu laiku kādam bija jābūt man blakus, ja nu sākas lēkme. Bieži mani pavadīja vecmamma,» stāsta puisis. Diagnozes dēļ nevarēja sapņot par autovadītāja apliecību, tagad viņš gatavojas to iegūt. Ralfs patlaban strādā gaļas pārstrādes fabrikā un vēlas sapelnīt automašīnai. «Agrāk man bija jāsadzīvo ar slimību. Tagad es varu vienkārši dzīvot. Tā ir brīvība. Liels paldies ārstiem,» viņš saka.

Ralfs nebija pirmais pacients, kuram, lai ārstētu epilepsiju, BKUS tika veikta ķirurģiska operācija. Tas bija noticis dažus mēnešus pirms viņa — 2017. gada 4. janvārī. Nu arī trīsgadīgajai Vladai vairs nav lēkmju. Līdz šim brīdim slimnīcā veiktas 12 operācijas, un lielā mērā tās notikušas, pateicoties neirologa Jurģa Strautmaņa iniciatīvai. Saruna ar viņu notiek tikai tagad tāpēc, ka ir pagājis pietiekams laiks, lai konstatētu, ka pacienti jūtas labi. Arī skaļa publicitāte pēc pirmās veiksmīgās operācijas būtu lieka, jo radītu nevajadzīgu ažiotāžu.

Latvijā ir ap 2000 epilepsijas slimnieku, taču ne visas šīs slimības formas padodas ķirurģiskai ārstēšanai. Epilepsija ir galvas smadzeņu darbības traucējumi, kas cilvēkiem izraisa krampju, bezsamaņas vai cita veida lēkmes. Apmēram 30% epilepsijas pacientu tās saglabājas, arī lietojot speciālus medikamentus.

Novērot dienām

Ar Jurģi Strautmani tiekamies BKUS, kur viņš strādā par neirologu. Strautmanis ir arī Latvijas Bērnu neirologu biedrības vadītājs. Pieprasīts ārsts, pieraksts pie viņa jāgaida rindā aptuveni gadu. Tas saprotams, jo Strautmanis daudz laika velta, lai Latvijā attīstītu epilepsijas ķirurģisko ārstēšanu. Lai tas notiktu, bija vajadzīgi desmit gadi. Strautmanis atceras, kā piedalījies Starptautiskās pretepilepsijas līgas Baltijas jūras vasaras skolā 2007. gadā: «Man atvērās acis, ka dzīvojam akmens laikmetā.»  Jā, viņš tolaik jau zināja, ka epilepsiju var operēt, taču slimnīcā nebija tehniskā aprīkojuma un metodikas pirmsķirurģiskajai izmeklēšanai. Tieši neirologi ir tie, kuri ar dažādām metodēm nosaka epilepsijas perēkļa  atrašanās vietu, lai ķirurgs varētu darboties.

Viens no veidiem ir videoelektroencefalogramma — ierasti elektroencefalogrāfiju saprotam kā vadiņu, elektrodu salikšanu uz galvas, un procedūra ir aptuveni stundu gara, savukārt ar videonovērošanu šis process var ilgt pat vairākas dienas. Tas notiek speciāli aprīkotā telpā, kas no slimnīcas palātas atšķiras tikai ar to, ka pie griestiem ir pāris nelielas kameras. Šajā telpā vairākas dienas pacients mediķu uzraudzībā dzīvojas ar vecākiem.

«Lai mēs būtu pārliecināti, kur ir perēklis, ir jāvēro lēkme tieši aktivitātes brīdī. Piemēram, ja cilvēkam raustās labā roka, tad impulss rodas kreisās puslodes kustību zonā — tas nav nekas jauns, zināms kopš 19. gadsimta beigām. Ja pēc lēkmes cilvēks brauka degunu ar labo roku, tad zinām, ka tas ir specifiski labajai deniņu daivai,» stāsta Strautmanis.

Viņš vērojis visu 12 operēto bērnu videoierakstus un noteicis slimības atrašanās zonu. Videoelektroencefalogramma Latvijā pieejama kopš 2015. gada. Pirms tam Strautmanis bērnus sūtīja novērot uz klīniku Vācijā, pieprasot līdzekļus no Vese-lības ministrijas. «Kad bijām dažus aizsūtījuši, ministrija vaicāja, kāpēc izmeklējums maksā tik dārgi un vai to nevar darīt Rīgā. Atbildējām, ka labprāt, taču mums vajadzīgs ne tikai tehniskais aprīkojums, bet arī personāls. Labas encefalogrammas māsiņas ir deficīts. Viņas jāapmāca, kā rīkoties lēkmes brīdī.» Elektrodi jāsaliek ļoti precīzi, un māsiņu vajag daudz, jo viņām jāmainās — novērošana var ilgt līdz pat piecām diennaktīm. To stāstīdams, Strautmanis sāk saukt vārdus un uzvārdus, piebilzdams, ka viņas visas ir supermāsiņas.

Iegūtos videomateriālus neirologs ilgstoši vēro un mēģina saprast, kurā zonā lēkme sākas, kurā beidzas. Zonu noteikt nebūtu tas grūtākais, taču paša perēkļa vietu gan, jo ne vienmēr to var vizualizēt. «Arī atverot galvaskausu, nevar redzēt, jo perēklis izskatās tāpat kā veselas smadzenes,» skaidro ārsts.

Šajā brīdī mūsu sarunai pievienojas neiroķirurgs Basels Jakubs Vēbe, kurš tikko iznācis no neplānotas operācijas jaundzimušajam. «Mazs, divi kilīši. Galva tāda,» dakteris rāda dūri. Vēbes latviešu valoda ir izcila, viņš divus kilogramus sadzīviski nosauc par kilīšiem, taču ārsts dzimis Libānā un Rīgā ieradies, lai studētu medicīnu. Gandrīz desmit gadus viņš ir BKUS neiroķirurgs, specializējies galvas un muguras smadzeņu slimību ārstēšanā.

Kā izskatās epilepsijas perēklis? Ārsts stāsta, ka no skata tas neatšķiras no veselajiem audiem. «Pēc taustes var pateikt, jo audi ir cietāki. Taču tā nav pareiza prakse — atvērt galvaskausu un pataustīt ar pirkstu,» dakteris pasmaida. Audi ir cietāki tāpēc, ka sablīvējušies.

Strautmanis papildina, ka vesela cilvēka smadzenēs nepārtraukti notiek izlādes: viss, ko jūtam un domājam, ir elektriskas izlādes. Tas ir nepārtraukts process, milzīgos daudzumos un tempos. «Epilepsijas laikā notiek vēl vairāk šo izlāžu, tās ir pārmērīgas, gribai nepakļautas. Konkrētās nervu šūnas ir nepareizas uzbūves, nepareizi sakārtotas un nelietderīgas,» stāsta Strautmanis.

Lai epilepsija pazustu pavisam, ir būtiski izņemt visu perēkli un atrast robežzonu starp veselajiem un slimajiem audiem. Ja kādas cilvēkam būtiskas funkcijas ir tuvu perēklim, operāciju neveic, jo pastāv risks, ka pacients var zaudēt, piemēram, runas spējas vai rokas kustības.

Izgriezt smadzeņu šūnas

Vēbe ieslēdz telefonu un aicina apskatīt dažas fotogrāfijas no epilepsijas operācijām. Izskatās iespaidīgi. Galvaskausā ir apaļš caurums, kurā redzami sārti audi un asinsvadi. Kā ārsts var saprast, kur ir tas perēklis? Vēbe skaidro, ka zonu jau ir noteicis neirologs, un tālāk operācijas laikā liels palīgs ir neironavigācija — speciāla zondīte, kas palīdz ķirurgam orientēties un apzīmē robežas, kur varētu atrasties slimības perēklis.

«Kad esam atraduši perēkli, izgriežam to ārā bloka veidā. Jā, mēs izgriežam daļu smadzeņu un skatāmies zem mikroskopa. Mēs neko neliekam atpakaļ, jo šīs slimās šūnas tāpat bija bez funkcijas.» Vēbe stāsta, ka pacients to trūkumu turpmāk nejūt. Izņemtās šūnas ir pavisam niecīgs daudzums, pāris gramu.

Atceroties pirmo operāciju, Vēbe atzīstas, ka bija nedaudz satraucies. Lai arī gadu iepriekš piedalījās līdzīgās operā-cijās Gēteborgā, tik un tā satraukums. «Pirmais likums ir nedarīt pāri pacientam,» Vēbe atgādina. Tomēr viņam bija pārliecība, ka izdosies. To radīja daktera Strautmaņa iepriekš veiktie sagatavošanās darbi un operējošā komanda. Paciente bija tikai divus gadus veca. «Jo mazāku bērnu operē, jo labāk, jo epilepsijai nav bijis daudz iespēju darīt savu slikto darbu. Jo mazāks bērns, jo smadzenes plastiskākas,» piebilst Strautmanis. Turklāt divgadīgam bērnam vēl nav noformējies valodas centrs, un nav riska operācijā to aizskart. Pēc četras stundas garās operācijas kolēģi Vēbi aplēja ar aukstu ūdeni. «Un tad es, tāds slapjš, runāju ar pacienta vecākiem,» ārsts smejas.

Lēkmju vairs nav

«Rezultāti ir satriecoši. Visiem pacientiem ir lieli uzlabojumi,» vērtē Dāvis Ozoliņš, BKUS Neiroķirurģijas klīnikas vadītājs. Patlaban gandrīz visi operētie jūtas labi, lēkmju vairs nav. Vienam pacientam lēkmes atjaunojās. «Pasaules prakse rāda, ka desmit procentos gadījumu operācija jāveic atkārtoti,» skaidro Strautmanis.

Vēbe stāsta, ka saņem aizkustinošas īsziņas no pirmās pacientes mammas: meitenīte spēlējoties, runājot, dziedot un dejojot. Mamma uzskata, ka 2017. gada 4. janvāris ir meitas otrā dzimšanas diena. Pirms operācijas meitenei dienā bija desmit mazu lēkmju, patlaban — nevienas.

Ķirurģiskās iespējas epilepsijas samazināšanai nav tikai slimības perēkļa izņemšana. Tas iespējams, veicot klejotājnerva stimulācijas operāciju. Šogad tādas BKUS tika veiktas divas: piecus un 19 gadus veciem pacientiem. Klejotājnervs nodrošina kontroli pār lielāko daļu iekšējo orgānu. Implantācijas procedūras laikā pacienta zemādā ievieto elektrisku impulsu ģeneratoru, piestiprinot klejojošajam nervam, un caur tā atgriezeniskajām šķiedrām tiek veikta elektriska galvas smadzeņu stimulācija. Šāda operācija Baltijā tika veikta pirmoreiz. Viena elektrisko impulsu ģeneratora izmaksas ir ap 20 000 eiro, un tās sedza Bērnu slimnīcas fonds.

Statistika rāda, ka divām trešdaļām pacientu šāda operācija palīdz. Strautmanis stāsta, ka pēc operācijas implantu divas nedēļas neieslēdz — lai tas iedzīvojas. Pirmie impulsi ir vāji, ik pēc piecām minūtēm tiek radīta viegla stimulācija, un kakla apvidū var rasties nepatīkamas sajūtas. Vēlāk tās mazinās, un parametrus palielina. Pagaidām nav pagājis gana ilgs laiks, lai vērtētu operācijas efektivitāti un pacientu stāvokli. Tuvākās slimnīcas, kur epilepsija tiek ārstēta ķirurģiski, atrodas Lietuvā, Čehijā, Somijā un Zviedrijā. Tur operācijas veic arī pieaugušajiem.

Neirologs Strautmanis soļo uz priekšu. Prāto un plāno, kā varētu veikt pirmsķirurģiskos izmeklējumus vēl niansētāk un precīzāk. Piemēram, jau nākammēnes izmēģinās uzlikt mazus elektrodiņus uz smadzeņu virsmas: pacienta galvaskausā izurbs mazus caurumiņus un ar plānu adatiņu elektrodus ieliks smadzenēs. Viens vadiņš maksā no 200 līdz 1000 eiro, un tādi vajadzīgi no trīs līdz 15. Elektrodus sola pirkt Bērnu slimnīcas fonds. Ar šo metodi ārsti tiktu tuvāk smadzeņu audiem un nervu šūnu sakopojumiem — bazālajiem ganglijiem, kas ir kā tāda skaitļošanas stacija, jo regulē muskuļu tonusu un kustību koordinācijas precizitāti. Stacija, kurai Strautmanis un Vēbe mācās «skaitļot» līdzi un dara to ar prieku.

Bez sviedriem

Rīga pēkšņi kā piebirusi elektroskūteriem. Lai gan pareizāk latviski tos būtu saukt par skrejriteņiem, šo ierīču saimnieki kājas cilā minimāli — skrien tikai riepas. Kas motivējis tikt pie laikmetīgā rīka, jautājam dažiem braucējiem

Ēdiens atripo zibenīgi

Ar 800 eiro vērto Joyor X5 Toms Vītols brauc jau vairāk nekā gadu, esot kā saaudzis ar to. Doma, ka vajadzētu kaut ko «elektrisku», radusies brīdī, kad no mājām Mārupē regulāri vajadzēja nokļūt birojā pie t/c Domina. «Ar mašīnu no rītiem nenormāli sastrēgumi, ar sabiedrisko transportu arī nav baigi ērti. Viens variants ir velosipēds, bet gribējās kaut ko ātrāku. Ienāca prātā elektriskais skrejritenis,» viņš atceras.

Latvijā pagājušogad tikai sākuši parādīties pirmie pieaugušo elektroskūteri, veikalos pārsvarā tirgoti bērnu modeļi ar pieticīgu bateriju, kas ļauj pavizināties pa parku. «Tik ilgi meklēju, kamēr atradu. Gribēju tādu, ar kuru var veselu dienu braukt pa pilsētu un nebeidzas baterija. Lielai daļai šādu riteņu ātrums ir 16—20 km stundā, šim — 35, reāli — 45. Ar vienu baterijas uzlādi pietiek 70 km. Vienu reizi, pārbaudot bateriju, aizbraucu līdz Jūrmalai un tad vēl līdz Tukumam. Pa ceļam gan bija pauze kafejnīcā, uzlādēju.»

Trīs ātrumi, gāze, gaisma un skaņas signāls, Toms izrāda «saimniecību». Ātrumu, nobraukumu un baterijas stāvokli ērti vērot pie stūres piestiprinātā displejā.

Viņš pa Rīgu pārvietojas patiešām daudz. Gan mārketinga speciālista darbā dodas pie klientiem, gan vakaros piepelnās ēdienu piegādes firmā Wolt. Vairāk nekā par stilīgo transportu, ar ko ieradies ēdiens, cilvēki priecājoties par piegādes ātrumu. «Zināt, kā ir, kad gribas ēst?» iesmejas Toms. «Sastrēgumu laikā noteikti aizbraucu ātrāk par mašīnu. Super alternatīva, videi draudzīga. Braucu pat novembrī un decembrī, kamēr nav sniega.»

Protams, šī klusā un ātrā braucamā lietotājam transporta plūsmā jābūt uzmanīgam. «Valdemāra ielas veloceliņa krustojums ar Briāna ielu,» Toms min vienu no karstajiem punktiem. «Mašīnas, kas pa labi griežas, var tevi nepamanīt. Tur man ir bijis negadījums. Jāuzmanās pie durvīm un vārtrūmēm. Pieturās. Pa ielas braucamo daļu pārvietoties vispār ir reāli bīstami. Dažas mašīnas vienkārši pīpina. Lai arī turos pie pašas maliņas, acīmredzot uzskata, ka traucēju. Vienam «kolēģim», kas brauca pa Barona ielas veloceliņu, mašīna, kas tur bija apstājusies, priekšā pēkšņi atvēra durvis.»

Tomēr strauji augošais elektroskūteru skaits ir neapgāžams pierādījums — plusu noteikti ir vairāk par mīnusiem. «Pirms nedēļas redzēju kundzi sirmiem matiem, kas tādu riteni no Vācijas bija pasūtījusi ar visu sēžamo krēslu. Laida, ka prieks,» stāsta Toms.

Aleksandrs Blūms.
Foto — Gints Ivuškāns

Tik stilīgi!

Jauns darbs, jauns dzīvoklis un jauns ritenis — laimīgi paziņo Aleksandrs Blūms. Tikko atgriezies no sociālās politikas studijām Londonas Ekonomikas augstskolā, uzvarējis konkursā uz ierēdņa vietu Izglītības un zinātnes ministrijā, viņš žigli «apseglojis» arī jauno tehnoloģiju brīnumu. «Ievēroju, ka pa ceļam starp manu dzīvokli Kazarmu ielā un darbu Vecrīgā ir riteņbraukšanas taka. Redzēju, ka pa Rīgu uzvalkos «skūterē» apkārt vairāki cilvēki. Domāju — o, būtu interesanti nopirkt šādu!» puisis atceras.

Patiesībā pirmo «e-baiku» Rīgā esot ievērojis jau pirms nepilniem diviem gadiem ziemā Saktas puķu tirdziņā. «Viens, varbūt kāds režisors no Dailes teātra lielā melnā mētelī ar kaklasaiti, piebrauca ar savu skūterīti, nopirka milzīgu rožu pušķi un aizbrauca. Nodomāju — tas gan izskatās baigi stilīgi!»

Par pārsteigumu Aleksim, ekscentriskās ierīces cena nav rakstāma ar četriem cipariem. Balto XIAOMI M365 RD Electronics veikalā viņš pirms mēneša nopircis par 430 eiro. Gribējis melnu, bet šis bija palicis pēdējais. Divreiz nedēļā jāmazgā, jo ātri nosmērējas. Toties pats Aleksandrs vasaras tveicē darbā ieradies svaigs un tīrs. «Priekšnieks atminas ar velosipēdu nosvīdis, pārģērbjas. Es varu uzreiz «ieripot». Pat tad, kad ārā līst, varu vilkt smukās kurpes, tās nekad nepaliek dubļainas,» plusus uzskaita īpašnieks. Protams, fiziskās piepūles nav. «Londonā staigājot mierīgi sasniedzu 15 000 soļu dienā, šodien esmu nogājis tikai 4600,» Aleksandrs ieskatās viedpulkstenī uz rokas. «Ja pērk šo braucamo, tad vienīgi komplektā ar sporta zāles abonementu!» viņš smejas, tad atkal sarunā pāriet pie jaunās rotaļlietas priekšrocībām.

Izrādās, elektroskūtera ieslēgšanas poga nav tikai iztālēm līdzīga ar datoru. Ritenītis patiešām ir vieds. «Ar viedtelefonu varu pieslēgties tam caur Bluetooth, apskatīties baterijas uzlādi. Viena uzlāde der 30 km, vēl nekad visu neesmu iztērējis.» Braucis gan cītīgi. «Re, te var redzēt, ka mēneša laikā esmu to lādējis 35 reizes,» viņš rāda telefona ekrānā. «Ja uz stūres būtu stendiņš, kur to uzlikt, es varētu redzēt savu ātrumu kā spidometrā,» viņš piezīmē. Kamēr nav sākušās rudens lietavas, Aleksandrs kādu brīvdienu gribētu balto bērīti izdzīt, cik iespējams. «Vidusskolas laikā es jau sen būtu visas «fīčas» izmēģinājis, bet tagad tam nav laika,» aizņemtais profesionālis nopūšas, steigdamies atpakaļ uz biroju.

Antra Dzērve.
Foto — Gints Ivuškāns

Garām tramvajiem

Arī Antras Dzērves skrejritenis, katru rītu aizvizinādams saimnieci uz darbu, pēdējos metrus mēro pa Vecrīgas bruģi. Viņa ir Centrālās finanšu līgumu aģentūras vadošā eksperte projektu atlases nodaļā, pārrauga Eiropas Savienības fondu projektus. Uz biroju brauc no Juglas. «35—40 minūtes, aptuveni tāpat kā ar tramvaju,» viņa lietišķi secina. «Es arī ietaupu laiku, neejot kājām no tramvaja pieturas līdz manai iestādei. Mājās braucot sastrēgumu laikā, sanāk pat apdzīt tramvajus.»

Elektrisko «aparātu» Antra lieto divus mēnešus. «Kursabiedrs tādu bija iegādājies, vienkārši uz nedēļas nogali aizņēmos pabraukāt. Āķis lūpā!»

Viņas Segway Ninebot elektroskrejritenis, kura cena atkarībā no veikala un modifikācijas varot svārstīties 300—500 eiro robežās, pēc novērojumiem, ir viens no populārākajiem Rīgas ielās. Bet tam esot pavisam loģisks iemesls — šo iekārtu uz nomaksu sācis piedāvāt LMT. Ritenim ir tāds pats lādētājs kā datoram, tas ir ekonomiskāks nekā Rīgas sabiedriskais transports. Lai atpelnītu maksājumus, Antrai mēnesī esot jānobrauc tikai 6—7 darbadienas.

Izvēlētā modeļa mīnuss ir ierobežotā uzlāde, baterija «velk» 20—23 km, no viņas mājas līdz darbam ir aptuveni 10 km. «Iztērēju pusi baterijas un darbā trīs stundu laikā katram gadījumam uzlādēju līdz pilnai. Vakarā mierīgi varu braukt mājās. Vienreiz tomēr baterija izbeidzās, tad vienkārši atspēros un tiku mājās kā ar parastu skrejriteni. Kam negadās!»

Pie riteņa plusiem uzreiz tiek minēta sviedru aiztaupīšana, kas būtiska arī Antras «biroja higiēnā». «Un dāmām ar kleitām un svārkiem ar šo noteikti ir ērtāk braukt nekā ar velosipēdiem,» viņa piefiksē vēl vienu aspektu. «Tik labi no malas izskatās, kad brauc ar garākiem svārkiem!» Tikšanās dienas klasiskā kleitiņa un sportiskie legingi raksturo Antras stilu — «pa vidu starp oficiālo un vecumam atbilstošo». Mantas — mazā mugursomiņā vai auduma maisiņā uz pleca. Viņa pārsvarā slīd pa veloceliņu, taču dažubrīd nākas uzbraukt arī uz ietves. «Tad iet daudz lēnāk — protams, ņem vērā gājējus.»

Diemžēl skrejriteņa ražotāji nav padomājuši, kā dāmām šo ātri saliekamo, tomēr 11,3 kg smago verķi droši pieslēgt, piemēram, pie veikaliem. Tāpēc iepirkties Antrai visbiežāk sanākot ikdienas maršrutā esošajā lielveikalā Alfa. «Paņemu lielos ratus un viņu tur ielieku,» īpašniece runā gluži kā par dzīvu būtni.

Ceļš uz Leiputriju

Latvijā 60 alejas ir atzītas par aizsargājamiem dabas pieminekļiem. Bet ir simtiem gatvju, kas kādreiz veda uz muižām vai turīgo zemnieku mājām un kuras no zāģeriem neglābj nekāds statuss. Kas saudzēs un sargās simtgadīgās alejas?

Mērojusi garu ceļu uz Leiputriju, mazā Bille nogurumā aizmieg un sapņos redz šo teiksmaino vietu. Šokolādes māju un piena upju vietā tā ir saules caurstrāvota aleja, kurā Bille slīd virs zemes kā pasaku feja un apkārt viņai lidinās tūkstošiem baltu tauriņu. Ozolu aleja, kas redzama Ināras Kolmanes filmā Bille, atrodas Katvaru muižas parkā Limbažu novadā. Daudzi to atzīst par brīnišķīgu, taču milzu liepu gatve nav ierindota aizsargājamo dabas pieminekļu — aleju — vidū, un to nav pat plānots iekļaut šajā sarakstā. Tas nozīmē — ja kādam ienāktu prātā šo pasakaino vietu izcirst, šis skaistums būtu iznīcināms. Jo ceļu paplašināšanas vai rekonstrukcijas laikā ir izpostītas pat tādas alejas, kas bijušas valsts aizsardzībā.

Latvijā ir neskaitāmi daudz greznu koku rindu gar ceļmalām, un, meklējot atbildi uz jautājumu, kuras ir saudzējamas, atklājas — nav vienas atbildes.

«Alejas — tas ir smalki»

Vecā liepu aleja, kurā filmēta Bille, ir daļa no aptuveni 15 hektārus lielā Katvaru muižas parka. Tajā atrodas Katvaru ezers, un tieši gar ezera krasta terasēm stiepjas veco liepu rinda, kuru lapotne vasarā veido necaurredzamu arku. Vēl viena aleja ir stādīta ceļā no Katvaru muižas centra Limbažu virzienā — tur ozoli stiepjas vairāk nekā trīs kilometru garumā.

Lielākā daļa Latvijas aleju veidotas 18. un 19. gadsimtā gar ceļiem, kas veda uz muižu, stāsta parku vēsturiskās ainavas speciāliste Ilze Māra Janelis. Viņasprāt, alejām nebija ne funkcionālas, ne estētiskas nozīmes.

To vienīgais uzdevums ir bijis likt cilvēkiem, kas bija ceļā pie muižkunga, justies niecīgam, pazemīgam un bijīgam. 19. gadsimtā arī daudzi latviešu lielsaimnieki veidojas alejas ceļā uz savu sētu, un Janelis to izskaidro vienkārši — mēģinot iekopt saimniecības pēc vācbaltiešu muižu parauga, latviešiem šķita, ka «alejas — tas ir smalki un pareizi». Lielākoties Latvijā ir ozolu un liepu alejas, taču mēdz būt arī lapegļu, egļu, bērzu, kastaņu gatves.

Cik no šīm muižu alejām saglabājušās līdz mūsdienām — neviens nav skaitījis. Kopš 2005. gada, kad Latvijā tika pieņemti valdības noteikumi par aizsargājamām alejām, mums ir 60 dabas pieminekļu — aleju. Gandrīz puse no tām — 27 — atrodas Vidzemē, kur labāk nekā citos novados saglabājušās muižas un to parki. Pirms diviem gadiem eksperti Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā apsekoja visas aizsargājamās alejas un ieteica tās ne tikai turpināt sargāt, bet arī papildināt aizsargājamo aleju sarakstu ar vēl desmit. Veco koku gatves ir dzīvotnes tādām retām kukaiņu sugām kā lapkoku praulgrauzis un marmora rožvabole, kā arī retiem ķērpjiem. Pretēji pieņēmumam tie nepadara kokus bīstamus — ja par simtgadīgiem kokiem rūpējas, tie, nevienu neapdraudot, var nostāvēt vēl simt gadu. Turklāt alejas var uzskatīt par koridoriem, kas atvieglo sugu migrāciju no vienas dzīvotnes uz otru.

«Alejas ir nozīmīgas retu sugu saglabāšanai,» saka pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode un piebilst — par to runāts jau gadiem ilgi, bet par aleju saglabāšanu joprojām ir daudz domstarpību un pretrunīgu viedokļu. Alejas, kurām nav piešķirts dabas pieminekļa statuss, bieži tiekot iznīcinātas ceļu paplašināšanas darbos. Reiz ceļmalās stādītie koki traucē izbūvēt brauktuvi platāku, tāpēc alejas izcērt. «Pēc tam pašvaldības ir gatavas ieguldīt lielu naudu, lai stādītu jaunas. Bet mums jānovērtē vecās alejas no kultūrvēsturiskā un arī dabas daudzveidības viedokļa,» saka Strode, kura par savu uzdevumu uzskata pārliecināt citus, ka alejas ir vērts saglabāt.

Ko nesargā, to izzāģē

Cik apdraudētas ir alejas, var pārliecināties tajā pašā Limbažu novadā, kur atrodas Billes Leiputrija jeb Katvaru muižas aleja. Limbažu novads ir īpaši bagāts ar muižu alejām. Vietējā muzeja galvenais speciālists Gundars Plešs, kurš ir pētījis Limbažu novada alejas, ir saskaitījis, ka novadā to ir tuvu pussimtam. Turklāt viņš apzinājis tikai tās alejas, kas vijas ap ceļu uz kādu no muižām. Neesot jaudājis apbraukāt un saskaitīt koku gatves, kas pirms vairāk nekā simt gadiem stādītas pie turīgāko latviešu sētām. No visām Limbažu novada alejām tikai viena — Augstrozes lapegļu — ir dabas piemineklis.

Lielākā daļa aleju Latvijā pieder pašvaldībām. Tās izsniedz atļauju cirst kokus alejās, bet tām visbiežāk nav īpašu noteikumu aleju apsaimniekošanā. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Limbažu novadā pirms dažiem gadiem ceļa rekonstrukcijas laikā, pēc Pleša teiktā, «izkropļoja» simtgadīgu liepu aleja, kas ved uz Āsteres muižu. «Mans draugs bija meties zāģeriem ar koku virsū, dzinis viņus projām. Jo viņi nozāģēja veselīgus, skaistus kokus,» stāsta Plešs. Tagad no Āsteres muižas alejas, kura kādreiz stiepusies 2,6 kilometru garumā, saglabājies pusotru kilometru garš posms. Tikai tad, kad koki jau bija nogāzti, dabas aizsardzības eksperti konstatēja, ka vecās liepas bija lapkoku praulgrauža dzīvotne. Pēc Latvijas un ES likumiem, lai aizsargātu lapkoku praulgraužus, jāveido īpaši aizsargājamais mikroliegums.

«Tie paši zāģeri bija metušies virsū vēl vienai muižas alejai, kas bija uz Viļķenes—Rūstužu ceļa. To nelikvidēja, bet apzāģēja tik neprofesionāli, ka tagad koki ir pakļauti trupei,» stāsta Plešs. «Varētu domāt, ka ceļu būvnieki zāģējuši, lai iegūtu kokmateriālu. Bet nē — kokmateriāls vēlāk mētājās grāvjos. Loģikas nekādas!» Plešs toreiz noskaidrojis, ka aleju izzāģēšana saskaņota gan ar Limbažu novada pašvaldību, gan ar vietējo mežsaimniecību.

Lielākoties alejas ir uz vietējas nozīmes ceļiem, un, tā kā to struktūra Latvijā pēdējo simt gadu laikā nav būtiski mainījusies, ceļu paplašināšanas vai atjaunošanos darbos vecie koki nereti tiek uzskatīti par traucēkli. Latvijas valsts ceļos žurnālam Ir skaidro, ka koku saknes apgrūtina ūdens aizvadīšanu no ceļa konstrukcijām, savukārt lapas piesārņo grāvju teknes un caurtekas, turklāt ceļmalās augošie koki palielina ceļu satiksmes negadījumos cietušo upuru skaitu un traumu smagumu. Tāpēc vienmēr, atjaunojot un pārbūvējot ceļus, tie tiekot «atbrīvoti» no satiksmei bīstamiem kokiem. Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja alejas likvidēšanai vajadzīga tikai tajos gadījumos, ja gatves koki ir dižkoki, aleja ir dabas piemineklis vai atrodas dabas liegumā. Pārējos gadījumos ir pašvaldības ziņā — atļaut ceļu būvniekiem cirst alejas vai ne.

Pēc Gitas Strodes domām, pirms lemt par alejas iznīcināšanu, pašvaldībā būtu jārīko sabiedriskā apspriešana. Taču neviens likums to neprasa. «Es Limbažu pusē neesmu neko tādu piedzīvojis. Ir bijušas reizes, kad kāds redz, ka ceļu būvnieki zāģē aleju, un tad mēs sataisām ļembastu. Bet parasti vietējie iedzīvotāji tikai paburkšķ,» stāsta Plešs, kurš ir arī Limbažu novada domes deputāts.

Limbažu novada pieredze arī liecina, ka ne vienmēr ļaudis iestājas par kokiem. Kad pagājušā gada rudenī Dabas aizsardzības pārvalde liedza ceļu iztaisnošanas labad nocirst dižvītolus ceļā no Liepupes uz Limbažiem, daudzi vietējie to sauca par absurdu un sagatavoja pārvaldei vēstuli ar prasību ļaut likvidēt kokus. Citi iestājās, ka sirmie vītoli saglabājami. Diskusiju rezultātā nonāca pie kompromisa lēmuma pārstādīt simtgadīgos dižvītolus. Taču, pēc Dabas aizsardzības pārvaldes aprēķiniem, šādu darbu izmaksas būtu mērāmas «desmitos tūkstošu eiro». Pašvaldība atteicās segt izdevumus. «Parastam lauku iedzīvotājam tā varētu šķist pat naudas izšķērdēšana,» atzīst Strode. Tagad pārvaldei ir vai nu jāatrod nauda, lai milzu vītoliem atrastu jaunu vietu, vai jāatļauj tos iznīcināt.

Dažkārt pat dabas pieminekļa statuss nepaglābj no zāģa. Skrīveru—Madlienas ceļā ir bērzu aleja, kas atrodas aizsargājamo aleju sarakstā. Daļa koku tur tika nocirsti bez pārvaldes atļaujas. Tāpat Bukaišu alejā, kas ir dabas piemineklis Tērvetes novadā, gada sākumā ceļu remontdarbos tika nocirsti 80 gadus veci ozoli. Diemžēl administratīvie sodi, ko var piemērot pārvalde, nav, pēc Strodes teiktā, «tik milzīgi vai šausminoši, lai ko būtisku mainītu». Privātpersonām naudas sods ir no 30 līdz 1000 eiro, juridiskām — no 280 līdz 2100 eiro. Vairākas reizes ir ierosinātas krimināllietas par dabas pieminekļa postīšanu, taču Valsts policija tās visas esot noraidījusi, jo izdarītajā nav saskatījusi kriminālnoziegumu vai arī secinājusi, ka nodarītie zaudējumi valstij nav būtiski.

Satiksmes ministrija pavēstījusi, ka aleju aizsargāšanu nevar ietērpt likumam piemērotos teikumos, tāpēc vajadzētu izstrādāt vadlīnijas par to, kā sastrādāties ceļu speciālistiem un arboristiem. Taču vadlīniju līdz pat šai dienai nav.

Par alejām lemjam paši

Aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstu Dabas aizsardzības pārvalde vēlas papildināt ar vēl desmit alejām. Apsekojot gatves, konstatēts, ka daudzas no tām ir ne tikai ainaviski skaistas un ir dzīvotnes vecām sugām, bet tajās ir arī milzu dižkoki. Raiskuma alejā esot 21 dižkoks, Veckalsnavas liepu alejā — 15 dižkoki, Veismaņu muižas alejā — 14.

Dabas pieminekļa statuss dod kaut nelielu aizsardzību — izmaiņas tajās ir saskaņojamas ar pārvaldi. Taču Gita Strode uzskata, ka svarīgāks par juridisko statusu alejām būtu katra novada iedzīvotāju rūpes. «Ja cilvēki apzināsies aleju vērtību, viņi būs lepni, rūpēsies un kops,» saka Strode. Viņa to saka, uzsverot, ka statuss «dabas piemineklis» netiek piešķirts kopā ar naudas paku tā sakopšanai. Par alejām rūpējas īpašnieki, kas lielākoties ir pašvaldības. Bet tas nozīmē, ka visu izšķir cilvēki, kas diendienā iziet vai izbrauc cauri šiem koku stādījumiem. Ja viņi taisīs ļembastu, redzot, ka bez iemesla gatavojas zāģēt kokus, alejas var izdoties arī glābt.

Pa alejai no katra novada


Vidzemes novadā — Katvaru muižas liepu aleja
Katvaru muiža ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet tās parks diemžēl nav atzīts par dabas pieminekli. Liepu alejas, kas ir daļa no parka, aizpagājušajā gadsimtā, visticamāk, veidojis Katvaru muižas dārznieks Zemmers. Pie viņa bērnībā par palīgu strādājis Juris Neikens, rakstnieks, mācītājs un pirmo latviešu Dziesmusvētku Dikļos rīkotājs. Muižas dārznieka dēls Eižens Zemmers ir pasaulē pazīstams mikrobiologs.


Zemgales novadā — Bukaišu aleja
Aleju veido daudzu sugu koki: zirgkastaņas, liepas, kļavas, ozoli un gobas. Vecajos, dobumainajos kokos konstatētas trīs aizsargājamās bezmugurkaulnieku sugas: parka vīngliemezis, marmora rožvabole un lapkoku praulgrauzis. Tāpat alejā atrastas divas īpaši aizsargājamas ķērpju sugas — bālā sklerofora un kausveida pleurostikta.


Latgales novadā — Grancovas aleja
Vecākās liepas stādītas Katrīnas II laikā, tas nozīmē, 18. gadsimtā. Taču tajā ir arī jaunas liepas. Aleju par labu dzīvotni atzinusi vaboļu suga Lielais asmalis, tajās konstatētas arī trīs īpaši aizsargājamās ķērpju sugas: brūngalvainā henotēka, kausveida pleurostikta un liepu parmelīna. Liepu parmelīna Latvijā ir tikai divās no aizsargājamām alejām, tāpēc Grancovas aleja vērtējama kā īpaši nozīmīga.


Kurzemes novadā — Dundagas dižliepu aleja
Iespējams, viena no vecākajām alejām Latvijā, ko veido vecas un lielas liepas. Aleja ir 46 dobumaini koki, kuros dzīvo lapkoku praulgrauži un atrasta bālā sklerofora. 2016. gadā Latvijas Entomoloģijas biedrība ar Dundagas aleju sāka Latvijas aleju sakopšanas talkas, kas notiek divreiz gadā. Pēc talku dalībnieka Kristapa Vilka stāstītā, Dundagā dižliepas savulaik bija pārvērstas par «atkritumu tvertnēm», kur mestas plastmasas pudeles, skārdenes un citi gruži.

Foto — Jānis Deinats (filmas Bille uzņemšanas ainas), Nils Smelteris (no Limbažu novada tūrisma informācijas centra) un Kristaps Vilks (no Dabas aizsardzības pārvaldes fotoarhīva)

Laimīgie puiši

Ketija Karlsone (29) pirms neilga laika atvēra kafijas namiņu Kurts Coffee, lai palīdzētu savam dēlam Oliveram Kurtam. Liels atbalsts viņai ir brālis Rihards, kuru Ketija sastiprinājusi tā, ka viņš nu spēj gandrīz visu. Arī Rihards ir īpašs

Jebkurš bērns gribētu piedzīvot tādu brīdi mamma paņēmusi klēpī un dejo. Skan mūzika, un Kurts griežas ciešā satvērienā, mammas matiem sitoties sejā. Puisēns smaida. Dejas vieta ir Krišjāņa Barona ielā pie kafijas namiņa, uz kura rotājas no lampiņām veidots liels uzraksts «Kurts». Jā, pašam sava kafejnīca, un tās logā rakstīts: «Šis kafijas namiņš ir veltījums mazajam Kurtam. Puisēnam ar īpašām vajadzībām viņa spēju, veselības un prieka vairošanai.»

Mēneša laikā namiņš vairojis prieku, un reti ir brīži, kad pie tā nav dzirdams kāds uzmundrinošs vārds. Pirmdienās namiņā saimnieko Ketija ar Kurtu, pārējās dienās baristas. Aukstas lates ar sīrupiem un skanošiem lediem, kapučīno ar putukrējuma torni, rozā un gaišzilām pastilām, un nu jau arī pankūku smarža tinas ap namiņu. Kurta ģimene neprasa ziedojumus, bet pārdod kafiju.

Vīra ideja

«Kādu sīrupu vēlēsies?» Ketija vaicā un pagatavo man ledus lati. Smaida balti, un balss priecīga, it kā čivinātu bezdelīgu svīta. Saku Ketijai, ka viņai jau sen vajadzēja strādāt šādā kafijas vietā, jo labi te iederas. Absolūti cita enerģija ir šim mazajam namiņam, jo cilvēki nāk pēc kafijas ar domu, ka samaksa par to nonāks maza zēna lielajai dzīvei.

Ideja par namiņu pieder Ketijas vīram Ērikam. Tā ienākusi prātā pirms aptuveni gada, kad kādu vakaru ar sievu runājies par to, kas notiks ar dēlu, kad viņš izaugs un vecāku vairs nebūs. Visticamāk, par brāli rūpēsies abas māsas. Bet par kādu naudu? Pat ar labākajām prognozēm ir skaidrs, ka Kurts nestrādās, nestaigās un nerunās. Valsts noteiktais pabalsts ne tagad, ne pēc 18 gadu vecuma nespēs nodrošināt zēna vajadzības. «Uz mūsu valsti diemžēl paļauties nevar. Pabalsts ir apsmiekls. Tikai īpašo bērnu vecāki saprot, ka bērniņš ģimenei izmaksā ļoti daudz,» saka Ketija.

Kurta nākotni negribējās atstāt neatrisinātu, un Karlsoni domāja un runāja, līdz saprata, ka tas nebūs lūgums ziedot, bet kāds cits ilgstošāks un stabilāks — veids, kā gūt ieņēmumus un novirzīt tos Kurta vajadzībām. Ideja par kafijas vietu radās tāpēc, ka puisēnam patīk kafijas smarža. «Kad viņš to sajūt, taisa vaļā muti, it kā gribētu pats dzert. Protams, viņš nedzer, bet aromāts ļoti patīk,» stāsta Ketija. Ēriks drīz vien noskatīja nomai nelielo kiosku Krišjāņa Barona ielā. Kafijas vieta bija vajadzīga arī pašiem Karlsoniem, gluži kā vaļasprieks un vides maiņa, jo abi ir pārstrādājušies un noguruši. «Gribējās darīt kaut ko jaunu un kopēju,» stāsta Ketija, kurai ir sava skaistumkopšanas vieta AUCH Beauty Home, bet Ēriks nodarbojas ar interjera dizainu, ir Carlson Design Home dibinātājs.

Vai tad kafejnīcas radīšana nav vēl viens darbs un papildu nogurums? «Ir, bet tas nogurums ir citāds, jo mēs no namiņa saņemam daudz pozitīvas enerģijas. Tas ir tas, ko mums vajadzēja: cilvēki novēl veiksmi un veselību Kurtam. Cik spēcīgs ir vārds! Ļoti!» Ketija sasit plaukstas un spīdošām acīm stāsta par pircējiem, kuri visi ir uz pareizā viļņa un sapratuši Karlsonu ideju. «Ne tikai nobauda kafiju, bet aizdomājas par to, cik laimīgi ir, mācās novērtēt to, kas dots: staigāt, runāt, just. Strādāt, pilnveidoties. Kurtam šīs iespējas nav un nebūs.»

Puikam pirmdienās patīk būt pie namiņa, jo viņu mīļo un sabučo, nodod spēcinošu enerģiju. Katru dienu feisbukā Ketija saņem daudz vēstuļu, cilvēki iesaka dažādus veidus, kā uzlabot zēna veselību. «Ieteikumi un idejas citādiem risinājumiem dod enerģiju un cerību jauniem meklējumiem.» Kāda pircēja Svetlana nesen Kurta kafijas namiņa Facebook lapā ierakstījusi: «Nedodieties turp aiz žēluma dodieties pēc iedvesmas, sirds siltuma un labas kafijas.»

Piekusušie vecāki

Karlsonu ģimenē aug trīs bērni: dvīņi Olīvija Keita un Olivers Kurts (6) vārdi likti tā, lai kopā ar uzvārdu saīsinājums būtu O. K. Pirmā meita Mia Emīlija (8) piedzima, kad Ketijai bija 21 gads. «Gribēju būt jauna mamma, un, kad Ēriks par to ierunājās, es biju par. Kad tad vēl, ja ne jaunam esot? Un tā 23 gados man jau bija trīs bērni un plāns izpildīts,» smaida Ketija.

Ar Ēriku viņu iepazīstināja kopējs draugs, un pēc neilga laika sekoja bildinājums. «Sākumā nebija tā, ka Ēriks patiktu tik ļoti, ka žigli jāprecas. Vienā brīdī nāca atklāsme, ka man ar viņu ir tik labi, varu būt es pati, un nav jāizliekas. Un jūtos droši.» Naudas kāzām nebija, taču mīlestība gan: stāvēdami kedās un apdrukātos kreklos, abi dzimtsarakstu nodaļā sarakstījās. No kāzām nav nevienas bildes, un iecerētā ballīte tā arī nav notikusi. Piedzima Mia un, kad viņai bija pusotrs gads, dvīņi. «Kļuva grūti ar visu tikt galā. Viena vietā — divi. Kopā trīs un pavisam mazi. Jā, gribējām otru bērnu, lai viņam ar pirmo ir maza vecuma starpība un var dzīvot roku rokā kā ar labāko draugu. Gan man, gan Ērikam māsas un brāļi ir ar lielu gadu starpību.» Dvīņu grūtniecības laikā viss bijis labi. Dzemdības Rīgas Dzemdību nama personāla attieksmes dēļ Ketija gan atcerēties nevēlas.

«To, ka ar Kurtu kaut kas nav labi, sapratām trīs mēnešu vecumā, kad sākās epilepsija. Ārsti vainu novēla uz grūtniecību,» saka Ketija. Taču viņai tas nešķiet ticams arguments, jo, pēc Apgares skalas (vērtējums, ko neonatologs nosaka uzreiz pēc bērna nākšanas pasaulē — red.), Olivers Kurts saņēma 9, bet māsiņa Olīvija bija mazāka un tika pie 6.

Pēc pirmās epilepsijas lēkmes viņi nokļuva slimnīcā uz izmeklējumiem. Mediķi ieteica nekustināt bērnu, jo katrs ārējais faktors varot viņu ietekmēt, izsaukt jaunas lēkmes. «Ja mēs klausītu, viņš būtu nomiris jau pirmā gada laikā. Labi, ka sākām meklēt palīdzību un cīnīties.» Ketija ietur pauzi, izelpo. «Sākumā bija skaidrs, ka Kurts atpaliek par četriem mēnešiem. Daudz ko darījām un cerējām, ka būs kāda attīstība, taču ļoti, ļoti lēna,» Ketija noslauka acis un turpina stāstīt par puisēna pirmo dzīves gadu. Daudz palīdzēja fizioterapeite Klaudija Hēla, kurai ir pieredze, strādājot ASV. «Cik daudz pierakstu mēs viņai izjaucām, jo, ejot uz fizioterapiju, Kurtam bija lēkme, un pēc tās muskuļi atslābuši, Kurts guļ. Nav jēgas darboties. Klaudija neko neteica. Stundu gaidīja nākamo klientu,» atceras Ketija.

Hēla ne tikai palīdzēja izkārtot braucienu uz klīniku Vācijā, kur ar augstas izšķirtspējas magnētisko rezonansi tika veikts izmeklējums Kurta galvai, bet arī brauca līdzi. Taču vispirms Karlsoni saņēma tāmi ap 30 000 latu. Pašiem tādas naudas nebija, lūdza Ziedot.lv palīdzību. «Cilvēki nedēļas laikā saziedoja. Paldies visiem, kuri to darīja.» Kurtam Vācijā veica arī diennakts elektroencefalogrammu un pārbaudīja ģenētiku. Tas bija kā siena kaudzē meklēt adatu atrast iemeslu, vai var palīdzēt ķirurģiski.

Kurtam ir dziļa garīga atpalicība un migrējoša parciāla epilepsija. Lai arī apraksts norāda, ka bērni ar šādu diagnozi reti nodzīvo ilgāk par septiņiem gadiem, ar Kurtu «tā nebūs, jo viņš ir spēcīgs un mēs daudz ieguldām: līdzekļus, mīlestību». Vecāki samierinājušies ar diagnozi un spītīgi cīnās tālāk. Paši meklē risinājumus, jo zāles pret šo epilepsijas veidu nelīdz.

Pirmais gads Karlsoniem bijis smagākais. «Bija dienas, kad lēkmes nepārgāja. Mēs viņu turējām savos apskāvienos diennaktīm. Mājās bija skābekļa ierīce un līgums ar paleatīvās aprūpes nodaļu, jo tobrīd viņš pats nespēja ēst, likām zondes, lai pabarotu.» Kādu dienu Ketija pēc pašas iniciatīvas izslēdza no Kurta ēdienkartes piena produktus un glutēnu saturošus produktus, un situācija uzlabojās.

Šobrīd zēnam lielas lēkmes ir reti, bet ik dienu jācīnās ar mazām, ko no malas ieraudzīt grūti. «Ne brīdi nevaram atslābt. Atnākam mājās no darba, gribētos sacelt kājas un pasniegties pēc glāzes vīna, taču sākas otrā maiņa: jāpabaro, jānomaina pampers, jātīra zobiņi, un var gadīties arī lēkme,» nopūšas Ketija. Uzmanību prasa arī meitas. Abas labprāt nāk līdzi uz mammas darbā organizētajām spa ballītēm mazām meitenēm, kur lido rožu ziedlapiņas un smaržo kāju vannītes. «Ne jau īpašais bērns sadragā attiecības. Vecāki ir piekusuši un nejaudā. Man māja ir bardakā, jo netieku galā. Es neesmu ideāla. Pasarg Dievs! Taču, kad mēs ar Ēriku kaut ko darām, tad no sirds.» Vīrs bijis tas, kurš mudinājis atgriezties darbā, jo sapratis, ka mājās ar trim bērniem un visiem pārdzīvojumiem sieva sajuks prātā. Ik pa laikam abi divatā kaut kur izraujas kad Ērikam darba brauciens, sieva uzprasās līdzi. «Ir brīži, kad viss karājas mata galā. Arī attiecībām nepieciešams restarts. Mūsu laulībai palīdz gan abas Kurta māsiņas, gan kopā pavadītais laiks. Tagad arī Kurts Coffee. Milzu paldies mūsu ģimenēm, it īpaši manai mammai, kura ar Kurtu ir kopā diendienā un saka: ņemu visus bērnus, jūs brauciet,» Ketija valda asaras. Karlsoni daudz strādā, un nav tā, ka nevarētu atļauties paceļot, apmeklēt koncertus, aiziet uz restorānu. «Esam jauni, spēcīgi un negribam sūdzēties. Tāpēc strādājam un dzīvojam, lai, mīlot sevi, spētu dot citiem.»

Pārvarēt robežas

Ketijas lielākais atbalsts ir vīrs Ēriks un brālis Rihards (23). Brālis ir ar īpašām vajadzībām kopš dzimšanas. Dzemdības bija smagas, un «tā vietā, lai uztaisītu ķeizaru, lika mammai dzemdēt», Ketijas stāsta.

Kad pie namiņa iepazīstos ar gaišmataino un sportisko Rihardu, viņa īpašās vajadzības nekādi neliek sevi manī. Puisis šiverē ap kiosku, runājas un veikli pienes jaunas kafijas krūzītes. Ketija stāsta, ka grūtības rodas, kad vajag pašam veikalā kaut ko nopirkt, jo puisis ne vienmēr izprot naudas vērtību. «Brāli, ko tu vari nopirkt par diviem eiro?» Ketija prasa Rihardam. «Padzerties kolu!» viņš pašpārliecināti atbild. Ketija paskaidro, ka kolas pudele nemaksā divus eiro. «Cik ledus pakas sanāk par diviem eiro?» — «Četras.» — «Pareizi!» To Rihards zina labi, jo katru dienu skrien uz veikalu tām pakaļ, lai apgādātu Kurts Coffee namiņu. «Nezinu, ko es bez Riharda darītu. Viņš kājām ved Miu uz skolu un Olīviju uz bērnudārzu. Sagādā visu ko gan namiņam, gan manam kabinetam,» Ketija samīļo brāļa plecu.

Rihards no bērnības dzīvo kopā ar ģimeni, un tajā pašā mājā ar vīru un bērniem mīt arī Ketija. Lai Rihards spētu būt tik labs palīgs, tuvie daudz laika un līdzekļu ieguldījuši viņa attīstībā. Sākumā brālim bija bail pārvarēt savas robežas. Pirms pāris gadiem, kad māsa lūdza aiziet uz veikalu, viņš ieslēdzās istabā. Neiešot. Saprotams, ka ne, jo nejutās droši. «Un tad māsa ir fūrija un dusmīgā, jo liek darīt un nepalīdz. Taču tieši ar bakstīšanu esmu iekustinājusi jaunus ceļus un Rihards kļuvis patstāvīgāks,» secina Ketija. Uz veikalu viņam tiek dota precīza nauda vai pat vairāk, un, ja kaut kas nav skaidrs, liels atbalsts ir telefons var apmainīties ar bildēm, lai saprastu, kas tieši nepieciešams. «Ja nevar kaut ko atrast, saku, lai iedod pārdevējai telefonu un es izstāstīšu. Pārsvarā viņas neatsaka, taču ir bijuši daži izņēmumi. Atceries, kā bija nesen pie saldētavām ko tu te nāc virsū? Nerunāšu,» Ketija nopūšas, domājot par to, kā darba tirgū un sabiedrībā iekļaut tādus kā viņas brālis. Viņa plāno uztaisīt lapiņu, ko Rihardam nēsāt līdzi: «Esmu jaunietis ar īpašām vajadzībām, palīdziet man atrast produktus vai atbildēt pa telefonu.»

Taču kopš decembra Rihardam ir oficiāls darbs. Iedzīvotāji pārņēma apsaimniekošanā ēku Artilērijas ielā, kurā paši dzīvo, un brālis iekārtots par sētnieku. Ja kaut kas nevedas, ģimene nāk palīgā. «Viens par visiem, visi par vienu!» Viņš no bērnības slaucījis pagalmu un izstūmis miskastes, taču toreiz viņam par to nemaksāja. Tagad ir sava naudiņa, un varēs sakārtot sociālās garantijas.

Pie Kurts Coffee pienāk puisis, kuram Rihards paspiež roku. Sergejs ir bijušais klasesbiedrs no Rīgas 1. speciālās internātpamatskolas. Tagad strādā Islandē par pavāru. Pastāsta, ka tur viņu iekārtojuši radinieki. Islandē esot labi, tikai nežēlīgi auksts. Par kafiju Sergejs samaksā 10 eiro, atlikumu atstājot Kurta krājkasītē. «Arī te tuvinieki ir izcīnījuši viņa dzīvi,» Ketija saka. Latvijā šis puisis diez vai iekļautos darba tirgū.

Kādu vakaru interneta komentāros Ketija par Kurts Coffee izlasīja ierakstu: «Baigais mārketings, vai vispār tāds bērns pastāv.» Tātad tomēr ir cilvēki, kuri neaizdomājas, ka ar katru no mums var notikt jebkas. «Cilvēki bieži vien nesaprot, ko runā,» saka Ketija. Viņa zina, ka daļu sabiedrības Kurts Coffee ideja neaizsniegs. Nesapratīs, ka ir tāds mazs zēns, no kura izvilināt smaidu var vai nu ar deju uz ielas, vai kutinot un berzējot krūtiņas. Mazais Kurts, kurš ar savu namiņu māca citiem būt garā lieliem un pateicīgiem par katru piedzīvoto dienu. Liels Rihards, kurš palīdz Kurta namiņam. Laimīgie Ketijas puiši.

Bišu strops ar internetu

Latvieši radījuši pasaulē unikālu autonomas biškopības risinājumu, palīdzot bitēm dzīvot mierīgāk un atvieglojot dzīvi to kopējiem

Liels dzeltenmelns irsis saķēris biti un nes to prom saplosīšanai. Gaisā pastiepjas kaila roka, satver plēsīgo kukaini plaukstā un notriec zemē ar visu medījumu. Bitenieks Jānis Vainovskis sargā savas bišu saimes, kas izkārtotas Latvijas Universitātes Botāniskā dārza nomalē, labu gabalu aiz Palmu mājas. Ja liels iršu pūznis iemitinājies bišu saimes tuvumā, tad stundā aiznes pa vienai bitei, Jānis stāsta pieredzēto kādā citā no savām 350 bišu saimēm. Katrā mīt 50—60 tūkstoši bišu. Pagaidām gan tikai vienam stropam, tepat Botāniskajā dārzā, ir interneta pieslēgums. Kopš maija pieslēgti sensori, kas mēra stropā notiekošo un ērtā tiešsaistes lietotnē rāda viegli pārskatāmus datu grafikus. Šāds risinājums ir unikāls visā pasaulē.

Autonomo biškopību ar Latvijas Lauku attīstības programmas atbalstu īsteno vairāki partneri — Rīgas Tehniskās universitātes Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūts, Latvijas Interneta asociācija, biškopības uzņēmums Meduspils, enerģētikas jaunuzņēmums Mazzy un Latvijas Biškopības biedrības pētnieks Valters Brusbārdis. Trīs no viņiem — Anatoliju Zabaštu no RTU, Viesturu Šeļmanovu-Plešu no Mazzy un Jāni Vainovski no Meduspils satieku sutīgā piektdienas pusdienlaikā pie maigi zumošas bišu dravas. Pirms cauri krūmiem izejam pļaviņā, Jānis izdala visiem bitenieku cepures ar melnu tīklu priekšā sejai. Viesturs atmet ar roku: «Tu teici, ka šīs ir mierīgas.» Bet Anatolijs mazliet satraukts tomēr paņem rokās cepuri. Arī es velku, jo — ar bitēm nekad neko īsti nevar zināt. Galu galā šīs bites izrādās gluži rāmas. Vēlāk, jau sarunas beigās, bitenieks mudina pat vienu paglaudīt gluži kā kaķēnu ar mīkstu un pūkainu muguriņu, bet citu nelielu biti uzliek man uz vaiga. Lai uztaisot bildi!

Bišu spiegs

Tikpat mierīgi kā žurnālistu klātbūtni bites pacieš arī vairākas nelielas kastītes aptuveni sērkociņu kārbiņas lielumā, kas izvietotas stropā. Pavisam nemanāmi, bez skaņas un vibrācijas, tās mazos un dabā tik nozīmīgos kukaiņus izspiego — mēra temperatūru un mitrumu stropā. Turklāt visa bišu māja uzlikta uz jutīgiem svariem, kas tiešsaistē rāda smaguma izmaiņas. Savā viedtālrunī Viesturs demonstrē iegūtos datus. Gluži kā kardiogramma, rādītājs ar precīzu frekvenci lec lejā un augšā — iezīmē rītu, kad bites dodas pēc nektāra, un vakaru, kad čaklie kukainīši atgriezušies mājās. Ar katru dienu zigzags vienmērīgi kāpj uz augšu. Bišu saime dienā atnes aptuveni kilogramu nektāra, kas vēlāk pārtop 500—700 gramos medus. Bet mēdz būt arī izņēmumi. Piemēram, šogad liepas noziedēja tik strauji, ka bites kā apdullušas strādāja bez mitas. Dienas laikā sanesa 5—7 kilogramus nektāra. «Ja bitenieks redz, ka tā notiek, skaidrs, ka tūdaļ strops būs pilns un bites  neko vairs nenesīs — nebūs, kur likt. Tad viņš sēžas mašīnā un brauc likt medus krātuvei virsū nākamo stāvu,» Viesturs iezīmē, kāpēc ir svarīgi sekot līdzi bišu darbam. Tāpat var saprast, ja bites nav atgriezušās stropā — iespējams, radies kāds drauds.

Sensori mēra temperatūru un mitrumu vairākās stropa vietās un vienā vietā ārpusē. «Centrālais sensors, kas ir pašā vidū, rāda, ka bites tur uztur konstantu temperatūru,» Jānis demonstrē līniju savā telefonā. Kritumi un kāpumi turas viena grāda ietvaros, un vidējā temperatūra ir 34,8 grādi, lai vai kādi ārā būtu laikapstākļi. «Atklājām, ka 15 centimetru attālumā stropa iekšpusē un ārpusē krasi mainās temperatūra,» stāsta komandas vīri. Regulāciju bites veicot, pa vienu skrejas jeb stropa ieejas pusi dzenot ārā gaisu, pa otru laižot to iekšā. Lai noregulētu temperatūru līdz galam, lidojošie kukaiņi sanes ūdeni no āra un izsmidzina to. Vienmērīgā temperatūra, ko bites centīgi uztur pašā centrā, nav rūpes par medu. «Tur audzina jauno paaudzi,» smaida bišu saimnieks. Ziemā bites savelkas bumbā, kur viducī ir mamma, bet ārpusē vecākās bites. Kamēr centrā tiek uzturēts 20 grādu siltums, ārmalā esošās bites var salt no tāda paša aukstuma, kāds ir ārpus stropa. Pētnieki cer, ka šoziem sensoru izdosies ievietot kamola pašā vidū, lai sekotu līdzi notikumiem tieši no ziemošanas bumbas centra.

Autonomais biškopības risinājums sniedz iespēju palielināt bišu stropa ražīgumu, jo bitenieks var ātri reaģēt uz situācijas izmaiņām, skaidro Anatolijs no RTU, šā projekta vadītājs. Tas ļauj arī samazināt izdevumus, jo lieku reizi nevajag doties pārbaudīt bišu saimi, ja tai viss ir kārtībā. Nav jāstrādā «uz aklo». Turklāt attālinātā datu ievākšana, bez vajadzības netramdot bites un neceļot nost stropa jumtu, palīdz tām dzīvot mierīgāku dzīvi. Tiklīdz jumts atvērts, bites satraucas. To varot redzēt pēc tūlītēja temperatūras kāpuma stropā. «Katru reizi, bites traucējot, izsitam viņas no ritma,» stāsta Jānis. «Viņas pēc tam visu dienu nevar savākties,» papildina Viesturs, bet Jānis viņu palabo. Tik traki neesot: «Ir dažas bišu rases, kas ļoti pārdzīvo, bet ir tādas, kas ir mierīgākas.» Šīs esot diezgan nesatricināmas.

Latviešu izstrādātais risinājums ir iespēja uzlabot bišu uzturēšanās apstākļus. Ja ziemā samazinās barības krājumi un pieaugusi stropa temperatūra, tas liecina, ka bites nonākušas stresā. «Nav bišu mātes, vai zīlītes par daudz traucē, vai cauna grauž, vai dzenis atnācis kalt, vai griežas vēders no nepareizas ziemas barības,» iespējamos iemeslus uzskaita Jānis. Ja bitenieks laikus saņem signālu, viņš var nekavējoties doties un padzīt kaitniekus vai papildināt barības krājumus. Turpretim tradicionāls bišsaimnieks šādu signālu nesaņems, un tas var beigties ar to, ka bišu strops nepārziemos.

Iespēja sekot līdzi bišu dzīvei un reaģēt uz pārmaiņām tik lielam biškopim kā Jānis ir būtiska. «Katra diena var izmaksāt pustonnu medus, ja nepareizi rīkojas,» viņš iezīmē kļūdas cenu. Jau šobrīd biškopjiem ir pieejami risinājumi, kas veic mērījumus stropā un reizi stundā vai reizi dienā nosūta rezultātus īsziņā, taču iespēja aplūkot svaigākos datus ērti pārskatāmos grafikos tiešsaistē ir jaunums, saka komanda. Turklāt, visticamāk, būs krietni lētāka iespēja, nekā piedāvā esošie konkurenti. Pagaidām gan vēl pāragri prognozēt, kad latviešu radītais risinājums būs nopērkams. Šogad  prototips tiks testēts tikai Botāniskajā dārzā, bet nākamgad izmēģināts vairākās Latvijas pļavās.

Ceļojošās bites

Kamēr Viesturs no enerģētikas jaunuzņēmuma Mazzy azartiski rāda mērījumus un stāsta par tiem, bitenieks aizrāda: «To roku baigi nevicini!» Viesturs atjoko, ka gribas bites izaicināt, bet Anatolijs tēvišķi satraucas: «Nevajag. Nevajag!» Viesturs un Anatolijs pazīstami jau vairākus gadus. Citā projektā viņi izstrādājuši šiem sensoriem nepieciešamos risinājumus — darbojušies ar programmēšanu un datu apstrādi. Šajā projektā, kas saņēmis 98 tūkstošus eiro lielu ES finansējumu no Latvijas Lauku attīstības programmas, viņi strādā pie tehnoloģijas praktiskās lietošanas.

Vēlāk komanda stropam pievienos arī meteoroloģisko staciju, lai var novērot laikapstākļus un salīdzināt, kā tie ietekmē medus kvalitāti un daudzumu. Nākamajā sezonā iecerēts izvietot sensorus vairākos stropos gan Jāņa saimniecībā, gan biškopja Valtera Brusbārža saimēs Talsu pusē. Tālākā nākotnē Viesturs plāno pievienot arī mākslīgā intelekta algoritmus. «Biškopis šobrīd visus lēmumus pieņem, skatoties uz datiem. Pēc būtības datos ir redzams, kas notiek ar bitēm. Šo pieredzi mēs varētu pārnest uz algoritmiem, lai sistēma biteniekam automātiski dotu padomus un brīdinājumus.»

Stropā izmantotos mitruma un temperatūras sensorus Viesturs ar savu uzņēmumu Mazzy izmanto, lai komunālsaimniecībās individuāli un ērti nomērītu siltuma, ūdens, elektrības un gāzes patēriņu. Šogad šis start-up uzņēmums uzvarēja enerģijas un tīro tehnoloģiju jaunuzņēmumu sacensību PowerUp! reģionālajā finālā, iegūstot iespēju pārstāvēt Latviju konkursa finālā Prāgā, kur pie lauriem gan diemžēl netika. Viesturs cer autonomo biškopības risinājumu tālāk izmantot, radot jaunu start-up, un ideju pilnveidot kādā jaunuzņēmumu inkubatorā vai paša spēkiem. «Interese ir — cilvēki raksta un prasa,» viņš saka.

Jau pirms laba laika abi tehnoloģiju pārzinātāji — Viesturs un Anatolijs — iepazinušies ar Valteru Brusbārdi no Biškopības biedrības un izdomājuši, ka šāda modernāka pieeja noderētu biškopjiem, kas lielākoties joprojām strādā pēc sentēvu metodēm. Turklāt drīzumā komanda plāno risinājumu uzlabot, uzstādot saules baterijas, lai sensori spētu nosūtīt datus uz mākoni, darbināti tikai ar alternatīvo enerģiju. Tāpat arī pievienot videokameras pie stropa skrejas un tā iekšienē. «Šobrīd uz skrejām redzam, ka stropā ir maz vietas. Ir karsts, bites guļ laukā. Bet redzam arī, ka viņas intensīvi nāk mājās ar dzeltenām nastiņām — Kanādas zeltslotiņas nektāru —, tātad ienesums ir, viss kārtībā. Ja es nebūtu noņēmis medu un viņas šādi gulētu laukā, tas liecinātu, ka ienesums ir beidzies un bitēm nav, kur palikt,» bitenieks stāsta, kāpēc svarīgi attālināti saprast, kas notiek stropā.

To, kādu nektāru bites nes uz mājām, varot pateikt pēc attiecīgā laika perioda. Agri pavasarī var atnest no kļavām. Pēc tam nāk ābeles, plūmes, ķirši. Citviet seko kārkli, pūpoli, tad pienenes. «Kur bites novieto, uz tādu medu var cerēt,» stāsta saimnieks. Kā šāda bišu novietošana darbojas? «Rekur mašīna stāv,» Anatolijs pamet ar roku uz baltu busiņu. Vai bites nepamūk no stropiem un nelidinās pa visu mašīnu, vaicāju, neslēpdama pārsteigumu. «Ja pamūk, tad lido,» bez emocijām atsaka Jānis, paskaidrodams, ka šāda vadāšana bitēm ir diezgan bīstama. Lai veiktu pārvešanu, skreja tiek aiztaisīta, bet, ja temperatūra stropā uzkāpj virs 40 grādiem, «tad ir cauri». Lai tas nenotiktu, pareizi jāsagatavo strops un jānodrošina dzesēšana mašīnā. Pārvešana sagādā biteniekiem papildu darbu, toties ļauj ievākt vairāk medus, turklāt aizvest stopus tieši pie vēlamajiem augiem.

Labākais liepu medus — Rīgā

«Rīgā ir tīrs un garšīgs medus,» stingri nosaka Jānis, vaicāts, kāpēc atvedis bišu saimes uz pilsētas vidu — LU Botānisko dārzu. Tikko biškopju saietā par labāko liepu medu atzinību saņēmusi saimniecība, kas to iegūst pie Stradiņa slimnīcas un uz Latviešu biedrības nama jumta. «Divas pirmās vietas,» viņš paskaidro. Taču neesot problēmas arī laukos pie rapšu lauka ievākt tikpat tīru medu. Vaicāts, vai tas ir tikpat vērtīgs, saimnieks aizrautīgi skaidro: «Jebkuram medum ir sava vērtība. Rapšu medus nav alerģisks bērniem, jo nav tik stiprs kā pārējie. Tas nesatur minerālvielas, tāpēc nemaina ēdiena vai tējas garšu, līdz ar to ir populārākais medus, ko liek pie tējas, lai izjustu tīru tējas garšu un nebūtu jālieto cukurs.» Reti kad vairs gadās tādi zemnieki, kas savus laukus apsmidzina ar neatļautiem līdzekļiem, kas var būt nāvējoši bišu saimēm. Šajā jomā zemniekiem esot lielas sankcijas, zina teikt Jānis, bet vienlaikus dod mājienu, ka arī atļautos līdzekļus derētu paretināt. Bišu nāve nav vienīgais posts, ko ķīmija nodara, — netiekot izvērtēts, kā šie līdzekļi ietekmē bišu auglību un nervu sistēmu. Tomēr viņš priecājas, ka autonoma bišu uzraudzība sniegs palīdzību arī šajā ziņā. «Ja beigtas bites krīt ārā no skrejas, uzreiz vari izsaukt inspektoru un meklēt vainīgo. Ja bišu saimnieks to pamana tikai pēc nedēļas, ķīmija jau ir sadalījusies, atrast vainīgo vairs nevarēs,» stāsta Jānis.

Vaicāts, vai bite ir pasaules svarīgākais kukainis, Jānis domīgi atsaka: «Tuvu tam.» Šis mazais radījums esot spējīgs apputeksnēt 80% no augiem, kam vajadzīga svešappute. Turklāt viņas gatavas intensīvi lidot 2—3 kilometru rādiusā, lai iegūtu nektāru. Un, ja bitēm ļoti interesē kāds augs, viņas atnāks arī septiņus kilometrus, piezīmē Jānis. Tomēr atrast tādu bioloģisku stūrīti, kur apmēram 10 kilometru rādiusā daba ir neskarta, Latvijā neesot viegli. «Mēs esam Rīgas centrā, un te medus ir labāks nekā Gaujas Nacionālajā parkā, kur vienu gadu atklājās smagie metāli. Šogad kritiskā sausuma dēļ nezinām, kas būs augos iekšā,» bitenieks nosaka. Tāpat arī piemin kādu pētījumu, kurā analizēts medus sastāvs dažādos Latvijas nostūros. Arī viņi atraduši smagos metālus — bet Latgalē. Kā izrādās, vainīga nelegālā degviela, ko daudzi pierobežā dzīvojošie ieved no Krievijas — ar svinu sastāvā.

Tomēr viņš vedina domāt cerīgi, jo bites izvēlas labu nektāru. «Ja bitēm būs iespējams aizlidot uz vietu, kur nav piesārņojuma, viņas ies uz turieni. Ja pa ceļam ielidos kaut kur, kur ir kāda eļļas garša, — kāpēc viņai to ēst? Tā ir dzīvība, kas mūs aizsargā no mūsu pašu piesārņojuma,» saka bitenieks Jānis Vainovskis.

Dārgumu skaitītāji

Kartēs ir iezīmēts mežs vai pļava, bet dabā tā vairs nav — to atklāj dabas eksperti, kājām izstaigājot Latviju un uzskaitot biotopu bagātības. Vēlāk valstij būs jāsaprot, kā glābt vērtīgo un skaisto, kas izzūd mūsu acu priekšā

Nezinātājs nekad nesaprastu, par ko aiz sajūsmas spiegt kādā saules apspīdētā klajumiņā netālu no Kolkasraga priežu takas. Padomju laikā te bijusi armijas mācību šautuve, tagad — izcils biotops, par ko priecājas bioloģijas zinātņu doktori Brigita Laime un Didzis Tjarve. «Tā ir pelēkā kāpa,» saka Brigita. Nosaukums ir pelēcīgā kladoniju ģints ķērpja dēļ, kas klāj zemi. Kādu brīdi vērojam, kā sīkā bedrītē, kas tikai dažu milimetru diametrā, put smiltis. Tur skudrulauva, ar žokļiem mētājot smiltis, aprok savu dienišķo maltīti — skudru. Brigita aizved līdz kādam augam spirdzinošā zaļumā, kas klāj kāpas kā mīksts paklājs. Tā ir miltene, kas var izplesties līdz pat metram un sasniegt 60 gadu vecumu. «Šis nelielais, necilais pleķītis ir absolūti unikāls Eiropas mērogā,» saka zinātniece.

Pelēkā kāpa ir apdraudēto biotopu sarakstā, jo šādas ķērpjiem un miltenēm apklātas vietas, kurās patīk dzīvot stepes čipstei un sila cīrulim, ir ļoti retas. Vienreizīguma iemesls ir… nabadzīga vide. Izrādās, ka Latvijā, tāpat kā Rietumeiropā, rūpniecisko izmešu dēļ augsne ļoti strauji bagātinās ar slāpekli un fosforu, kā rezultātā izzūd tas, ko biologi sauc par nabadzīgajām ekosistēmām: dabiskās smiltāju pļavas, pelēkās kāpas un kāpu meži.

Baiba un Didzis ir divi no 250 ekspertiem, kas iesaistīti šo zūdošo vērtību apzināšanā. Pērn sākusies un nākamgad noslēgsies vērienīga dabas skaitīšana — pirmo reizi valsts vēsturē tiek apzināti dabiskie biotopi. Balstoties zinātniski pamatotā informācijā, tālāk tiks izstrādāts plāns bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai. Lai saprastu, kā zinātnieki «skaita dabu», kopā ar Brigitu un Didzi pavadu kopā vienu dienu Kolkā, kur izstaigājam piejūras mežu, atklātas kāpas un pļavas.

«Iedošu savas mājas atslēgas»

Jau pagājušajā gadā Brigita, Didzis un vairāk nekā desmit citu dabas ekspertu ar kartēm un anketām apsekoja Dienvidkurzemes piekrasti Nidā, Papē, Nīcā, Ventspils apkārtnē, kā arī piekrasti no Jūrmalas līdz Saulkrastiem. Šogad viņi kājām apstaigā Ziemeļkurzemes pludmales, kāpas no Mazirbes līdz pat Engurei un jūras krastus Vidzemē. Katrā no biotopu veidiem (zālāji, mežaudzes, purvi, jūras piekraste, upes un ezeri, alas un atsegumi) strādā attiecīgās jomas speciālisti, un katra savāktos datus precizitātes labad dabā pārbauda vēl kāds no kolēģiem.

«Ja ir domstarpības, par tām jāvienojas jau dabas skaitīšanas laikā,» paskaidro Brigita, kura ir kāpu biotopu eksperte, savukārt Didzis — mežu biotopu pārzinātājs. Tomēr viņu zināšanas ir tik plašas, ka abi zina gan mežu un kāpu, gan pļavu dzīvotnes. Tieši tāpēc viņi ir to ekspertu vidū, kuriem uzticēta dabas skaitīšana Slīteres nacionālajā parkā.

«Vislielākā bēda, ka mums ir jāpabeidz dabas skaitīšana trīs gadu laikā. Tā ir milzīga steiga,» soļojot pa priežu ieskauto taku, saka Brigita. Skaidrojumu tam dod dabas skaitīšanas vadītāja Irisa Mukāne. Šim vērienīgajam projektam Latvijā vajadzēja sākties jau 2015. gadā. Kaimiņzemēs biotopu apzināšana jau ir notikusi. Taču mūsu valstī Vides un Zemkopības ministrija un Pašvaldību savienība nav spējušas vienoties par biotopu apzināšanas metodiku, un darbu sākšana aizkavējās. No ES Kohēzijas fonda dabas skaitīšanai, aizsardzības plānu izstrādei un datu digitalizācijai vajadzīgie 9,5 miljoni kļuva pieejami tikai 2016. gada vēlā rudenī. Ekspertu darbs dabā sākās pērn.

Lai saplānotu darbus, Latvijas teritorija tika sadalīta 495 mazos kvadrātos — katrs ir 12,5 x 12,5 kilometrus liels. Katra gada apsekojamās platības sasniedz ap 500 tūkstošiem hektāru dabisko mežu, pļavu, purvu, upju un ezeru un jūras piekrastes. Eksperti ik gadu saņem kartes, kurās iezīmēta izpētāmā teritorija. Kartēšanai jābūt pabeigtai līdz 2019. gada beigām, darba grafiks ir saspringts, un, pēc aptuveniem aprēķiniem, katrs no ekspertiem dienā nostaigā vidēji 20 kilometrus.

To teritoriju īpašniekiem, kurās dabas eksperti strādā, pētot vērtīgos biotopus, Dabas aizsardzības pārvalde izsūtīja vēstules — tikai lai paziņotu, ka notiek dabas skaitīšana. Vēstulēs ir telefona numurs, kur piezvanīt, ja ir jautājumi. Irisa atceras pirmo saņemto telefonzvanu: «Mēs dzirdējām apmēram šādus vārdus: es tā priecājos, ka beidzot arī Latvijā tas notiek, iedošu savas mājas atslēgas, lai eksperti brauc un dzīvo manā mājā, lai pēta visu apkārtni!» Šogad saņemts jau ap 1500 telefonzvanu, kuros cilvēki stāsta par ziedošām pļavām, vērojumiem mežos un aprūpētiem dižkokiem.

Kādas alas īpašniece izstāstījusi, ka viņas alā aug sūnas, kas naktī spīd. Alu un atsegumu eksperts bijis pārsteigts, cik daudz šajā alā bijis spulgsūnu.

Pērn dabas skaitīšanu daži blēži pamanījušies izmantot, lai mudinātu ļaudis pārdot savus īpašumus. Apgalvojuši, ka biotopu dēļ būs liegumi tajos saimniekot. Dabas aizsardzības pārvalde rīkoja īpašu informatīvu kampaņu, kurā uzsvēra, ka ļaudis var mierīgi saimniekot kā līdz šim. «Dabas skaitīšana ir kā inventarizācija,» saka Irisa. Projekta noslēgumā jāsagatavo vērtējums par biotopu teritoriālo izplatību un kvalitāti.

Jo vecāks, jo bagātāks

Kopā ar Brigitu un Didzi piedaloties dabas skaitīšanā, uz jūru ejam caur kāpu mežu. Priedes tievas, bet Didzis tām dod ap gadiem 80. Jo plikās smiltīs priedes aug daudz lēnāk nekā, piemēram, Tērvetes auglīgajā zemē.

«Visticamāk, kāpas te bija apmežotas, lai apturētu kāpu klejošanu. Lēnām, krājoties nokritušajām lapām un skujām, augsne bagātinājās un kļuva auglīga. Tad sāka augt viena no visbiežāk sastopamajām visā pasaulē — stāvaine. Tā uzkrāj slāpekli. Apakšā zem tās auga sēnes, kas nodeva barības vielas tuvākajiem kokiem. Tad parādījās mellenes, brūklenes, citi sīkkrūmi un lakstaugi un mežs sāka augt aizvien ātrāk,» Didzis īsi izstāsta visu meža vēsturi. Brigita gan šo mežu uztver bez sajūsmas. «Paskatieties, cik biezi saaugusi stāvaine!» viņa mēģina ar rokām parakties zem sūnas, iegremdējot rokas līdz elkoņiem zemē. «Ja visi meži saaug ar šādu sūnu, ķērpjiem vairs nav vietas. Šādās sūnās priedes sēklai nav, kur uzdīgt. Stāvaines radītā blīvā zemsedze ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā ne visur var iesēties un augt priedes. Priežu sēklām, lai izdīgtu, vajag smilšainas un atklātas vietas.»

Biologi atplaukst smaidā, kad paejam kādus pārsimt metrus uz priekšu. Tur priedes esot 200 gadu vecas, dažas pat 400. «Redziet nokaltušus kokus, kas izskatās pēc pieminekļiem,» Brigita rāda uz priedēm. Veciem kokiem kalstot, tajos iemājo un cita citu nomaina desmitiem kukaiņu sugu. Vislielākā vērtība esot veci un resni koki, kuros ilgi saglabājas mitrums. Tur dzīvo daudz retu kukaiņu sugu.

Izvelkot no līdzpaņemto papīru kaudzes sīksīki aprakstītu anketu, Brigita tajā velk ķeksīšus un skaidro, kāpēc šis senais kāpu mežs ir izcils: «Blakus mežā vecu koku nebija, te — ir. Liela izmēra sausokņi — daudz, kritalas — viena, otra, trešā. Te ir ķērpji, krūmi, sausi koki, kas apauguši ar dažādu sugu ķērpjiem, atsegti, saulaini laukumi. Te ir dažādas meža attīstības stadijas, un tas bioloģiskai daudzveidībai ir būtiski.»

Didzis norāda arī uz dažiem dobumainiem kokiem, kas noder putniem. Kādreiz tādi kā mazvērtīgi vilkti no mežiem ārā, tagad tiek saglabāti pat izcirtumos. Piepilsētu mežos, kas pārlieku sa-frizēti, tagad mežkopji ievedot un atstājot citviet nozāģētus lielus, resnus kokus. Lai mežs bagātinās ar kukaiņiem un putniem!

Krasti, ko atņem jūra

Pa priežu taku aizejam līdz vietai, no kuras tālāk redzama jūra. Kad 2005. gadā pār Latviju bija nācis orkāns Ervīns jeb Gudruns, tas pamatīgi noskaloja jūras krastu un izgāza kokus. Tagad te izveidojusies plaša pludmale un samērā augstas kāpas. «Lai izveidotos labs mežs, vajadzīgs vairāk nekā simt gadu, bet, lai izveidotos atklātas kāpas, pietiek ar desmit gadiem,» saka Didzis.

Latvijas Universitātē strādājot ar studentiem, viņš ir lieliski iemanījies raiti izstāstīt, kā veidojas biotopi. Kāpa top tā — vispirms smiltīs iesakņojas graudzāles un viengadīgi piekrastes augi, kas aiztur smiltis. Tās krājas, līdz izveidojas tā sauktās embrionālās kāpas. Kad tās paaugas, aiz tām veidojas aizvēja zona, kur smiltīs var iesakņoties arī sūnas un ķērpji, līdz pamazām veidojas pelēkā kāpa. Savukārt pelēkajā kāpā var arī iesēties priedes, un, tām izaugot, izveidojas mežainās kāpas jeb kāpu mežs.

Brigita norāda, ka kāpu veidošanos ietekmē smilšu daudzums pludmalē. Diemžēl Kolkā to trūkst, jo smiltis aiztur rūpnieciskas būves un ostas Kaļiņingradā, Klaipēdā, Liepājā un Ventspilī. Kāpas Kolkā Vaides virzienā Brigita atzīst par labām. To viņa ieraksta anketā, norādot arī, cik plata ir pludmale, vai ir akmeņi un peļķes. Vai ir vismaz viena izteikta kāpa? Jā, tāda ir! Un ir arī divas trīs augu sugas, kam patīk smiltis: smiltāju kāpu niedre, Baltijas kāpu niedre, smiltāju kāpukviesis ar zilganām lapām. «Ļoti laba pazīme ir viengadīgi augi. Un te ir Baltijas šķēpene,» viņa pieved pie auga ar violetiem ziediņiem, uz kuriem uzsēduši trīs smaržas pievilināti tauriņi. Rīgas jūrmalā atpūtnieku dēļ šķēpene nevar izaugt liela, bet Kolkā tā varot izplesties pat metru diametrā.

Dabas skaitīšanas anketā ir sadaļa, kurā jāraksturo cilvēka ietekme, piemēram, krastu nostiprinājumi, apbūve, kempingi, sadzīves atkritumi, izbraukāšana. Kolkas kāpas, it īpaši Kolkasraga apkārtnē, ir izstaigātas — līdzās ir vairākas atpūtas vietas. Tomēr tas neesot pat salīdzināms ar Ragakāpas piekrastē Jūrmalā redzēto. «Izejam pludmalē kāpās, bet pa labi no manis ir milzīga nojume, pa kreisi — vēl varenāka,» stāsta Brigita. «Liela daļa pludmales un kāpu ir pārveidota. Savulaik Ragakāpas piekrastē bija daudzveidīgas pludmales. Tur mijās mitras pludmales ar sausām, bija liela augu dažādība. No tā visa ir palicis pavisam maz.»

Aizejot aiz Kolkasraga, kur satiekas mazā un lielā jūra, skatam paveras mistiska aina — jūras noskalotā krastā balo desmitiem priežu stumbeņu, izslējuši pret debesīm kailos zarus. Pierādījums zinātnieku brīdinājumiem, ka strauji palielinās krasta atkāpšanās ātrums, un Kolkasraga tuvumā tas sasniedz pat piecus metrus gadā. Klimata pārmaiņu dēļ jūra ik gadu samazina Latvijas teritoriju. Arī te 100—150 metrus plato krastu ir paņēmusi jūra.

Vērtīgākais izzūd

Brigita uzskata, ka būtu labi, ja dabas skaitīšanas rezultātā varētu izstrādāt rekomendācijas piekrastes pašvaldībām — kas tām jādara bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. «Ne jau tikai pašvaldībām, bet arī Dabas aizsardzības pārvaldei, kas apsaimnieko lielu daļu aizsargājamo teritoriju, būtu iespēja izmantot dabas skaitīšanas rezultātus, lai zinātu, kur un ko darīt labāk,» viņa saka.

Kad kartēšana tiks pabeigta, ekspertu savāktie dati tiks digitalizēti un būs pieejami dabas datu pārvaldības sistēmā Ozols, vēlāk man pastāsta Irisa. Jau tagad Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā atrodamajā Ozolā redzama informācija par dižkokiem, īpaši aizsargājamām sugām, mikroliegumiem, 2017. gadā dabas skaitīšanas laikā apsekotiem bioloģiski vērtīgiem zālājiem.

Taču viens no galvenajiem uzdevumiem pēc datu analīzes ir izstrādāt dabas aizsardzības plānus 20 īpaši aizsargājamām dabas teritorijām — arī Ragakāpai, Vidzemes akmeņainajai jūrmalai, Gaujas un Ķemeru nacionālajiem parkiem. Plāns būtu jāņem vērā gan valsts, gan pašvaldību institūcijām. Taču pēc Irisas teiktā nojaušams, ka varētu būt interešu sadure teritoriju izmantošanā. Tāpat paredzēts izstrādāt aizsardzības plānus piecām Latvijas dabai svarīgām dzīvnieku sugām: roņiem, dzeņiem, pūcēm un divu sugu sikspārņiem. «Roņi vairojas Igaunijā, bet uz Rīgas līci peld ēst. Zvejnieku murdi vai tīkli roņiem ir kā zviedru galds. Mums būs jāatbild uz vairākiem jautājumiem, piemēram, vai Zemkopības ministrijai jāmaksā atbalsta maksājumi par saplēstajiem tīkliem,» skaidro Irisa. «Pētniekiem jāsaprot, cik labas dzīvotnes ir pūcēm un dzeņiem Latvijā. Katra mikrolieguma izveidei nepieciešams vērtējums.»

Pēc pērn apkopoto datu analīzes pirmās prognozes ir tādas — mums nopietnāk nekā jebkad jāgādā par dabu, lai to saglabātu arī turpmāk. Jo daudzviet teritorijās, kas kartētas kā meži, koku vairs nav. Tikai piektdaļā teritorijas, kur, pēc iepriekšējiem datiem, varēja būt zālāji, tie tiešām arī tika atrasti. Aizaug palieņu pļavas, jo ar izkaptīm tās vairs nepļauj, bet traktori grimst mitrajā dūksnājā. Taču palieņu zālāji ir vienīgā dzīvotne aptuveni 30 putnu sugām. No lauku ainavām gandrīz pazuduši arī siena zārdi, kuros, izžūstot augiem, izkrīt sēklas. Vērtīgie biotopi esot arī pārlieku izkaisīti, līdz ar to nenotiek sugu apmaiņa un to bagātināšanās. «Ja tuvāko 20 gadu laikā turpināsies biotopu sadrumstalošanās un nebūs vienotas valstiskas nostājas dabas vērtību saglabāšanai, riskējam zaudēt vairākas augu un dzīvnieku sugas,» brīdina Irisa.

Divas pļavas

Dabas skaitīšanu kopā ar Brigitu un Didzi todien pabeidzam divās pļavās, kas atrodas gandrīz līdzās viena otrai, bet ļoti atšķiras. Aizvedot uz to, biologi grib, lai ieraugu, kā mūsu acu priekšā zūd pasakains skaistums.

Vispirms izejam cauri pļavai, kur starp daudzām smilgām vējo dažas zilas pulkstenītes. «Tā pirms dažiem gadiem bija tik krāšņa, visa vienās pulkstenītēs! Vienreizēja. Bet tagad tā ir beigta, jo neviens to nepļauj. Pļavu nedrīkst atstāt novārtā!» ar milzu žēlumu saka Brigita, vēl klusi nočukstot: «Katastrofāli!» Šī pļava piederot saimniekam, kurš par to nerūpējas. Lai gan ir zināms, cik apdraudētas Latvijā ir dabiskās pļavas, valstī nav plāna, ko darīt to aizsardzībai. Katras pļavas liktenis ir atkarīgs no tās saimnieka.

Divu platu soļu attālumā no aizaugušās pļavas, aiz koka sētas ir lauku sēta Ūši. Tās saimniece Dženeta Marinska cenšoties kopt savas pļavas. Tā ir pļauta vai zirgu noganīta, un, lūk, smilšainajās pļavās tajā viz pelēkais ķērpis, neļķu dzimtas purpurkrāsas dzirkstelītes, dzeltenīgās īstās madaras, zilās apaļlapu pulkstenītes, tīruma pēterene gaiši violetām bumbiņām, pļavas dzelzene un kalnu āboliņš. Brigita saka — šāda pļava ir ne tikai bioloģiska, bet arī kultūrvēsturiska vērtība.

Lai veidotos izpratne, kā saglabāt šādas bagātības, Dabas aizsardzības pārvalde katrai teritorijai, arī Kolkai, izstrādās priekšlikumus apsaimniekošanai. Jau tagad dažādās Latvijas vietās dabas eksperti rīkojot tikšanās ar iedzīvotājiem un skaidrojot, piemēram, kāpēc un kā pļaujama pļava. Līdzšinējā pieredze liecina, ka pašvaldībās gaidot šos ieteikumus. Kaut vai tāpēc, lai saprastu, vai atļaut izcirst tuvāko mežu, kur ierīkot veloceliņus un laivu piestātni ezerā. Vairums ļaužu esot patiesa interese saglābt vērtīgāko, kas mums Latvijā ir, — dabas skaistumu.

Neredzami. Kāpēc?

Visi bērni ir skaisti, un vecāki viņus mīl tādus, kādi viņi ir. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, piedalās fotogrāfes Aritas Strodes-Kļaviņas rīkotajā fotoprojektā Neērtie bērni

Ieguvusi maģistra grādu baltu filoloģijā, Arita Strode-Kļaviņa maz strādājusi darbu, kas saistīts ar valodām. Nu jau četrus gadus viņa ir profesionāla fotogrāfe, kas specializējusies ģimeņu fotosesijās.

Taču Arita ir pārliecināta, ka fotogrāfam bez maizes darba ir vajadzīga arī aizraušanās. «Ja to nedara, ir grūti pilnveidoties. Fotogrāfam visu laiku jāmeklē jauni izaicinājumi.» Vislabprātāk viņa veido portretus, kuros cilvēki atšķiras no citiem. Grib parādīt personības skaistumu, kam uz āru palīdz izlauzties koši mati, traki tetovējumi, kaut vasarraibumi. Tā tapa fotogrāfiju izstāde Neparastie latgalieši, kurā bija redzami Aritas dzimtā novada mūziķi, mākslinieki, tetovētāji, podnieki. «Gribēju parādīt, cik dažāda var būt Latgale un tās cilvēki,» saka fotogrāfe, kas dzīvo Jelgavā, tomēr par mājām uzskata Viļānus.

Viņa arī aicināja uz fotosesijām mammas, kuras neatbilst stereotipam par mātes tēlu. Bildējot sievietes, kam patīk militarizēts vai cits neierasts vizuālais tēls, tapa fotoprojekts Alternatīvās mammas. Tajā viņa iepazinās ar vijolnieci un tulkotāju Velgu Polinsku, jaunu sievieti, kura aizraujas ar heavy metal mūziku un arī atbilstoši ģērbjas. Velga ir mamma Austrai un Madaram, kuram ir Dauna sindroms. «Piedāvāju fotografēties ar ģimeni, un viņa piekrita. Tad man radās ideja fotografēt ģimenes ar īpašiem bērniem,» saka Arita. «Ja šo attēlu dēļ kaut viens cilvēks tiek vaļā no aizspriedumiem par bērniem, kuriem ir diagnoze, — tas ir daudz. Man gribējās šādām ģimenēm kaut ko uzdāvināt. Ar naudu nevaru šķiesties, bet bildes gan varu iedot.»

No ieplānotajām 15 fotosesijām deviņas jau ir notikušas. Pārsteidzoši, bet, uzzinājuši par Aritas ideju, vecāki bija atsaucīgi. «Priecīgi par to, ka kāds šai tēmai pievēršas. Katra no ģimenēm ir vismaz vienu reizi piedzīvojusi negatīvas emocijas cilvēku attieksmes dēļ. Viens no veidiem, kā kompensēt negatīvo, ir iegūt jaukas emocijas fotosesijā. Fotogrāfijās nevar pamanīt, ka bērniem ir invaliditāte, bet var redzēt ģimeni, kurā viens, tad otrs vecāks nēsā bērnu uz rokām. Acīm redzams, ka bērniņš tiek mīlēts tāpat kā visi pārējie bērni.»

Kādu iemeslu dēļ ģimenes piekrita publicitātei fotoprojektā Neērtie bērni, pajautājām trim no tā dalībniekiem.

Fotogrāfe Arita Strode-Kļaviņa savu
fotoprojektu Neērtie bērni īsteno tikai ar vienu mērķi — darīt labu

Jēkaba ģimene: «Tādi bērni kā Jēkabs padara mūs labākus»

Kad ieraudzīju Aritas ideju, man likās, ka tas ir tieši tas, kas mums ir vajadzīgs. Sešus gadus esmu mamma bērnam ar invaliditāti. Jo lielāks auga mūsu Jēkabs, jo labāk sapratu, cik daudz mums vēl jārunā par cilvēkiem ar invaliditāti, — stāsta Vineta Grigāne-Drande. Viņa un Ēriks ir vecāki trīs bērniem. Vienam no viņiem — Jēkabam — ir bērnu cerebrālā trieka. Vineta ir arī Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības vecāku iniciatīvas grupas vadītāja, labdarības projektu koordinatore.

«Mūsu sabiedrībā vēl arvien ir daudz stereotipu par bērniem, kuri neatbilst vispārpieņemtiem priekšstatiem. Kamēr man nebija bērniņa ar invaliditāti, arī es bieži ievēroju citu cilvēku nepilnības, man bija grūti ieraudzīt šādu personību individualitāti. Tagad varu teikt, ka mums kā sabiedrībai ir vēl tāls ceļš ejams, lai aiz invaliditātes ieraudzītu individualitāti. Šis Aritas projekts palīdz parādīt bērnu personību. Fotomirklis parāda izskatu un tā neatbilstību standartiem, bet vienlaikus arī cilvēka būtību. Šis projekts arī palīdz skaidrot, ka ģimenes, kurās aug bērni ar invaliditāti, ir tādas pašas ģimenes kā pārējie. Neesam ne alkoholiķi, ne narkomāni, ne mūsu vainas dēļ piedzimis citādāks bērns. Esam tādi paši vecāki kā citi, mīlam savus bērnus, darbojamies kopā ar viņiem, smejamies, mūsu bērni ir priecīgi un laimīgi. Esmu dzirdējusi, ka par manu Jēkabu saka «nabaga bērns». Nē, viņam ir laimīga bērnība, viņš ir dzīvespriecīgs puisītis. Cerebrālās triekas dēļ kustas citādāk, bet tas nepadara viņu par nabaga bērnu. No viņa nav jāizvairās vai jābaidās.

Kaut kādā ziņā projekts ar nosaukumu Neērtie bērni ir provokatīvs. Mums un tuviniekiem Jēkabs nav neērts. Bet nosaukums ir pareizs, jo bērni ar invaliditāti ir neērti ministrijām, valsts un pašvaldību iestādēm, sabiedrībai kopumā. Kā pret sienu sitamies sarunās ar cilvēkiem, kuriem ir lēmēj- un izpildvara. Taču, jo biežāk skaidrojam savas vajadzības, jo labāka ir izpratne. Pēdējos sešos gados attieksmē pret invaliditāti vērojama izaugsme. Tādi bērni kā Jēkabs sabiedrību padara labāku, esmu par to absolūti pārliecināta. Fotoprojekts ir solis pretī humānākai, atvērtākai, domājošākai sabiedrībai. Tas mudina paskatīties dziļāk par vispārpieņemtiem skaistuma un laimes etaloniem. Tāpēc mani uzrunāja Aritas projekts.» 

Madara ģimene: «Latvijā ir 397 bērni ar Dauna sindromu. Cik no viņiem jūs redzat?»

Ikdienā mēdzu izjust, ka mūs negrib. Atrod iemeslus, kāpēc mūsu Madaru nepieņemt vai kā izvairīties no viņa, — Velga Polinska sāk stāstu par to, kāpēc kopā ar vīru Lauri un abiem bērniem Austru un Madaru piedalījās fotosesijās. «Gribēju parādīt, ka mēs esam tāda pati ģimene kā pārējās un nekautrējamies no tā, ka mūsu bērnam ir īpašas vajadzības. Ir bijušas aukles, kas atteikušās Madaru pieskatīt, privātie bērnudārzi ir atteikušies viņu uzņemt. Esmu saņēmusi daudz atteikumu — tiklīdz uzzina, ka bērnam ir Dauna sindroms, saka nē. Bieži aizbildinās, ka nezina, kā tikt ar tādu bērnu galā. Bet, būsim godīgi, ja gribētu, uzzinātu, kā to izdarīt. Kaut arī lielākoties mediķi ir zinoši, ir gadījies runāt ar ārstiem, no kuru teiktā mati ceļas stāvus un es nesaprotu, par ko mani kaunina un liek raudāt.

Arī pašvaldības Izglītības pārvaldes darbinieks ir aizrādījis — ja Madars ies bērnudārza grupiņā, kur paredzētas logopēdiskās korekcijas nodarbības, viņš atņems grupā vietu kādam veselam bērnam, kam logopēda palīdzība noderētu vairāk nekā manam puikam. Tas parāda, cik maz ir zināms par Dauna sindromu, kāds ir izpratnes un tolerances līmenis. Kopš 2000. gada Latvijā dzimuši 397 bērni ar Dauna sindromu. Cik no viņiem jūs redzat? Cik vispār publiski redzami cilvēki ar invaliditāti? Neiecietības dēļ daudzi izvēlas palikt neredzami.

Projekta nosaukums Neērtie bērni ir patiess. Jo jebkurš vecāks grib sev veselu bērnu. Bērnam ar īpašām vajadzībām vajag daudz vairāk uzmanības, līdzekļu, laika, pacietības un pieņemšanas nekā veselam. Raugoties no sadzīviskā aspekta, Madars nav ērts. Taču nav tā, ka bērns ar īpašām vajadzībām nozīmē tikai nebeidzamas raizes un pārdzīvojumus. Piemēram, Madars spēj izrādīt tādu beznosacījuma mīlestību, kādu neesmu izjutusi ne no viena cita. Kā viņš priecājas, ieraugot mani! Nezinu daudz trīsgadnieku, kuri ir tik laimīgi, pēc divu stundu pauzītes ieraugot mammu. Esmu iepazinusies ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem, kurus nesastaptu, ja nebūtu nokļuvusi šajā īpašo vajadzību pasaulē. Madara dēļ esmu ievērojami mainījusi savus uzskatus par visu, kas notiek. Mainījušās vērtības, esmu pazeminājusi savas ambīcijas. Esmu audzināta tiekties pēc maksimuma, un no saviem bērniem arī būtu prasījusi, lai viņi būtu labākie klasē, starp labākajiem skolā un izcili vismaz vienā jomā. Bet man piedzima bērns ar Dauna sindromu, un man vairs nevajag, lai mani bērni ir vislabākie. Gribu, lai viņi dara savu spēju robežās. Nevajag desmitnieku latviešu valodas diktātā!» 

Aleksandra ģimene: «Viņš ir skaists bērns. Viņu nav jāslēpj»

Ja ģimenē ir bērns ar diagnozi, tas ir ļoti sāpīgi. Sāp ne tikai mums, vecākiem, jo ar daudz ko varam samierināties. Sāpīgi bērnam, kuram liegts tas, kas citiem ir pašsaprotami, — saka Madara Stūre. Viņas un Edgara ģimenē aug divi bērni: meita Sofija un dēls Aleksandrs. Puisītim, kuram pašlaik ir gads un trīs mēneši, diagnosticētas vairākas slimības, no kurām vissmagākā ir epilepsijas forma West sindroms. «Fotogrāfijās gribējām pateikt, ka mūsu ģimenē aug šāds bērns, kuru mīlam ne mazāk kā veselo. Centīšos darīt visu, lai viņš izaugtu pēc iespējas patstāvīgāks. Gribējās fotosesiju arī tāpēc, ka manās acīs Aleksandrs ir skaists, fantastisks bērns. Man gribējās, lai fotogrāfs attēlos parāda, ka šādu bērnu var mīlēt, par viņu var priecāties, mums viņš nav jāslēpj. Gādājot par īpašu bērnu, jāuztraucas par tagadni, nākotni, sīkumiem un globālām lietām. Jebkurš atbalsts — pāris vārdi, draudzīgs plecs, uz kura paraudāt, dzirdīgas ausis — ir zelta vērtē. Pēc šīs fotosesijas dzirdējām tik daudz sirsnīgu vārdu, ka to dēļ vien bija vērts piedalīties.»

Otrs iemesls, kāpēc Madara uzskata par savu pienākumu dalīties stāstā par Aleksandru, — West sindroms jeb infantilās spazmas ir reto slimību sarakstā, ar to saslimst vidēji viens no 2000 bērniem. Simptomi parādās vecumā līdz diviem gadiem, un ne tikai Latvijā, visā pasaulē mediķi tos nereti neatpazīst un nepareizi nosaka diagnozi. Taču šī epilepsijas forma neārstēta, pēc Madaras vārdiem, «atņem bērnam pilnīgi visu, ko viņš ir iemācījies» — bērns attīstībā regresē. «Gribam pievērst uzmanību šai slimībai, lai pēc iespējas biežāk un ātrāk tiktu atpazīti simptomi un sākta ārstēšana,» saka Madara. «Zināšanas var glābt. Es arī uzaugu sabiedrībā, kur invalīdu nav jeb, precīzāk runājot, viņi sēž mājās un tāpēc viņus neredzam. Kad nokļuvu līdzīgā situācijā, man tas šķita netaisnīgi. Pilsētvide jo-projām nav piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, un tas izraisa lielas dusmas. Negribu, lai mūs žēlo, bet ar fotosesiju gribēju pateikt, ka mēs esam. Esam laimīgi tādi, kādi esam. Un mēs neslēpsimies.»

Vienradža medībās

«Ģipsis», ar kuru var iet peldēties, un kafija, ko var uzkost gluži kā šokolādi? Ir dodas safari braucienā pie spiciem Rīgas jaunuzņēmumiem

Vienradži. Latvijā tādu zvēru pagaidām nav, toties Igaunijā ir veseli četri! Un nupat Igaunijas prezidente Kersti Kalju-laida sociālajā tīklā Twitter palielījās, ka nevienai citai mazai nācijai nav palaimējies tikt pie tik liela vienradžu skaita. Bez jokiem — mītiskā dzīvnieka vārdā start-up vidē mēdz dēvēt jaunuzņēmumus, kuru tirgus vērtība tiek lēsta vismaz miljarda eiro vērtībā. Igaunijā šādus galvu reibinošus panākumus bez plaši pazīstamā Skype izpelnījusies arī tiešsaistes spēļu kompānija Playtech, naudas pārvedumu organizētājs TransferWise un arī pie mums izplatītais Taxify, bet Latvija joprojām ir sava pirmā vienradža gaidās.

Izšaut var ikviens, un pretendentu ir daudz —  Latvijā ir 350 jaunuzņēmumu, un pērn tie kopumā piesaistījuši vairāk nekā 62 miljonu eiro lielas investīcijas. Turklāt investīciju apjoms ik gadu strauji kāpis —  vēl 2013. gadā tie bija tikai seši miljoni.

Attīstīties gaismas ātrumā —  tāda ir jaunuzņēmumu būtība. Parasti to palīdz izdarīt tajos ieguldītās investīcijas. Dažiem šis ātrums piešķiļ jaudu, ar kuru tie kā raķete uzlido izplatījumā, bet lielākajai daļai censoņu lidojums izbeidzas, pat lāga nesācies. Lai vai kurš scenārijs beigās piepildās, procesā tas sagādā daudz azarta un prieka, tāpēc  start-up kustība kļuvusi par dzīvesstilu. Uzņēmēji darbojas modernās koprades telpās, sanāk kopā uz atvērtiem pasākumiem, kuros pie glāzes alus dalās pieredzē, piesakās inkubatoros un akseleratoros viscaur pasaulē, lai piesaistītu finansējumu un meklētu labākos ceļus savu ideju attīstīšanai. Šāds jaunuzņēmēju kopienas pasākums ir arī Startup safari, kas pirmo reizi Rīgā notika jūnija vidū, un Ir nelaida garām izdevību tuvāk iepazīt šo augošo biznesa nozari.

Kļūdas cena

Tādām miegamicēm kā man pulkstenis rāda agru rīta stundu —  ir deviņi. Sapulcējušies uz brokastīm starptautiskā milža Microsoft Rīgas birojā, kopā ar pārējiem interesentiem sēžamies autobusā, kas mūs visas dienas garumā izvadā pa netipisku savannu —  galvaspilsētas vietām, kur pulcējas jaunie stārtaperi.

Man blakus autobusā sēžas Mārtiņš Lasmanis no riska kapitāla fonda Imprimatur Capital. Mūsu tikšanās nav nejauša. Uz Latvijas start-up vidi esmu nolēmusi palūkoties caur investora skatu leņķi, un Mārtiņš piekritis mani šajā izbraucienā pavadīt. Viņš ir cilvēks, pie kura daudzi jauni uzņēmumi nāk ar cerību iegūt finansējumu savu ideju realizēšanai. Ne par velti, protams. Pretī tiek piedāvātas uzņēmuma daļas, kas veiksmīgas pārdošanas gadījumā investoram atnesīs atpakaļ vairāk naudas, nekā sākotnēji ieguldīts.

Lai gan pirms atbildes sniegšanas investori rūpīgi izpēta uzņēmumus, veiksmes faktors spēlē milzu lomu tajā, vai kompānijām izdodas piepildīt nospraustās ambīcijas. Visi šie uzņēmumi ir agrīnā stadijā, un nav iespējams paredzēt, kādi apstākļi mainīs to attīstību, Mārtiņš skaidro un atklāj —  savulaik pie viņa vērsās arī Igaunijā reģistrētās aplikācijas Taxify komanda, kas ikvienam šoferim ļauj iejusties taksista lomā un piepelnīties, paņemot savā mašīnā līdzbraucējus. Likās —  drīz Latvijā ienāks Uber, kur tur būs bizness? — viņš atklāj tābrīža pārdomas. 2013. gadā dibinātās kompānijas īpašniekam Markusam Villigam (Markus Villig) tolaik bija tikai 19 gadu. Tomēr šobrīd Taxify darbojas 25 valstīs, tam ir vairāk nekā pusmiljons šoferu un desmit miljoni klientu. Mārtiņš atzīst —  arī investori kļūdās.

Modes lieta?

Autobuss apstājas Ķīpsalā, iepretim peldbaseinam. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes telpās jau kopš 2014. gada iekārtojusies Dizaina fabrika un IdeaLAB studentu inkubators. Darbnīcā, kur fonā zum 3D printeri un darbam gatavi jaudīgi lāzergriezēji, studenti un citi interesenti var doties attīstīt savas idejas no pašas sēklas — izstrādāt prototipus, meklēt veiksmīgākos risinājumus.

Mājīgās telpās pie augstiem darba galdiem elektromašīnas skici savā planšetdatorā šeit zīmē dizaineris Fricis Kalvelis. Viņš iecerējis radīt divvietīgu kvadraciklu ar jumtu. Tas būtu uzlādējams ar elektrību un ar pilnu bateriju spētu nobraukt kādus 30 —  70 kilometrus. Fricis ir nepilnas slodzes darbinieks Dizaina fabrikā, bet vienlaikus tā ir arī vieta, kur radīt pašam savas jaunās idejas. Un to viņam netrūkst. Piemēram, uzņēmuma Gamechanger Audio sastāvā viņš piedalījies PLUS Pedal   īpaša ģitāras skaņas ierakstītāja un pavairotāja —  radīšanā. Kopš pagājušā gada puišu komanda izsūtījuši pircējiem jau 2000 pedāļu, vairāk nekā pusi uz Ameriku. Pie šāda pedāļa ticis gan Pink Floyd dibinātājs Rodžers Voters, gan grupa Red Hot Chili Peppers. Fricis tomēr saviebjas, kad nosaucu viņus par stārtaperiem.

Daudz labprātāk komanda vēlas tikt uzrunāta vienkārši par jauniem uzņēmējiem. Investīcijas uzņēmumam viņi nav piesaistījuši un uzņēmuma daļas uz āru nav atdevuši, bet tas nav īstais saviebšanās iemesls. «Uz start-up kultūru skatāmies un smejamies. Liekas, ka tā lieta ir mākslīgi uzpūsta: ir stilīgi to darīt un daudzi to dara tikai tāpēc, lai varētu valkāt start-up vārdu.» Fricis ir īsts inovators. Savulaik viņš pavīdēja mediju starmešos, kad radīja amizantu guļamvelosipēdu, kas darbināms ar elektrību. Tagad pieslēdzies palīgā komandai, kas izstrādā īpašu ēdiena piegādāšanas elektro motorolleri RMR motorbikes. Tomēr atdot uzņēmuma daļas, lai piesaistītu finansējumu, viņam liekas jocīgi. Tad vairs pašam savā uzņēmumā nav tik lielas teikšanas, jāņem vērā arī investora domas.

Arī Mārtiņš uzskata, ka start-up kultūra kļuvusi par modes lietu. «Tas man sāk nepatikt. Tas pārvēršas par tādu kā popkultūru, bet patiesībā tas ir smags darbs, kas var novest līdz reālam izdegšanas sindromam. Vari pārkarst un daudz ko zaudēt,» viņš nopietni saka. «Jaunie uzņēmēji piesaista pāris simtus tūkstošu eiro un dodas uz konferencēm dažādās pasaules malās stāstīt par saviem panākumiem. Īstenībā par to nebūtu jārunā. Ir jāstrādā ar saviem klientiem, jābrauc pie viņiem, jādomā, kā palielināt savus pārdošanas apjomus, un jāfokusējas uz biznesa attīstību. Tā veiksmes stāstu kultivēšana zemapziņā rada komforta sajūtu — visi jau par tevi runā, visi par tevi zina, tu ej kā superstārs. Bet realitāte ir tāda, ka sasniegums ir tad, ja tu pārdod uzņēmumu, bet tādu piemēru mums ir ļoti maz. Nav par ko priecāties,» viņš mazliet pakliedē safari izbrauciena eiforiju. Zināms, ka no Latvijā radītajiem jaunuzņēmumiem, visdrīzāk veiksmīgi pārdota jautājumu un atbilžu vietne Ask.fm, vizualizāciju rīks Infogr.am, kontaktu pārvaldītājs Cobook un virsmu pārklājumu tehnoloģiju meistari Naco Tehnologies. Taču darījumu vērtība publiski nav atklāta.

To, ka Latvijas uzņēmējiem ir kur augt, rāda arī skaitļi. Kamēr latvieši kopīgiem spēkiem pērn piesaistījuši 62 miljonus eiro lielas investīcijas, igauņi —  270 miljonus. Kāpēc nevaram panākt ziemeļu kaimiņus? «Lai arī cik banāli tas izklausītos, Igaunijā ir bijis Skype efekts. Cilvēki, kas bija iekšā uzņēmumā kā pirmie programmētāji, noticēja un saprata ka tas ir iespējams —  uzbūvēt globālu kompāniju un to pārdot par miljardiem,» racionāli iezīmē Mārtiņš. Lai gan Latvijā ir daudz atbalsta mehānismu, piemēram, Latvijas investīciju attīstības aģentūra vai Startin.lv asociācija, turklāt finansējumu piesaistīšana dažādos fondos šobrīd esot daudz pieejamāka nekā jebkad agrāk, Latvijas start-up kopienā nav daudz cilvēku ar šādu pieredzi. Vienlaikus Mārtiņš izsaka cerību šādus panākumus sagaidīt no kompānijām, kurās Imprimatur Capital ieguldījis naudu šobrīd. Panākumus viņš prognozē tuvāko divu —  trīs gadu laikā.

Viskarstākās tēmas start-up vidē, pēc Mārtiņa domām, šobrīd ir fin tech jeb finanšu jaunuzņēmumi: datu vākšana un analīze, mākslīgā intelekta izmantošana, lai automatizētu monotonas darbības, ko veic cilvēki.

Ēdama kafija un printēts ģipsis

«Tā ir jauna aplikācija kafijai. Vecā bija dzert kafiju. Jaunā ir modernāka, ilgtspējīgāka un augstākas kvalitātes,» pajoko stārtaperis Raivis Vaitekuns mūsu nākamajā pieturas punktā —  plašajā koprades telpā The Mill. «Mēs gribam mainīt pasauli —  radīt kaut ko, kas ir vajadzīgs, ļoti vienkāršs un tai pašā laikā unikāls,» viņš izklāj savas ambīcijas uz galda. Izmantoju iespēju un pagaršoju Coffee Pixels   nelielās rūtiņās sadalītu ēdamu kafijas batoniņu. Patiešām garšo labi! Tas satur tikpat daudz kofeīna kā espreso tasīte, stāsta uzņēmuma līdzdibinātājs. «Espreso uzsūcas ātri. Kas ātri uzsūcas, ātri izstrādājas. Batoniņa burvība ir tāda, ka tas uzsūcas lēni. Efekts stājas spēkā vēlāk, tā ir kafijas mikrodozēšana,» skaidro Raivis. Kad batoniņš ir apēsts, kofeīna radīto uzmundrinājumu var sākt just pēc minūtēm četrdesmit, taču pēc tam tas turpinās kādas četras stundas.

Ar patentu aizsargātās biznesa idejas autori ir radinieki — Raivis un viņa divi brālēni. Kopš 2010. gada viņi saimnieko kafijotavā Miit Coffee, bet pirms pusotra gada nolēma savu darbību paplašināt, paši kaut ko radot. Tā dzima ideja par kafijas pikseļiem, kurus kopš pagājušā gada septembra viņi ražo Baldonē, bet pirms tam kā mājražotāji darbojās Rīgā. Coffee Pixels tiekot radīts no vislabākajām izejvielām, Raivis paliela savu lolojumu. Kafijas pupiņas tiek pirktas Etiopijā, bet paša augļa izcelsme esot Nikaragvā.

Sākotnējā kafijas batoniņu ražošanas kapacitāte Baldones fabrikā bija 15 tūkstoši batoniņu mēnesī. Nu tā trīskāršota, bet jau pēc pusgada komanda cer palielināt apjomu uz 450 tūkstošiem batoniņu mēnesī —
četrarpus tonnām! Kas to pirks? Kā izrādās, našķi iecienījuši kafijas mīļotāji ne vien Latvijā, bet arī Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs. Coffee Pixels nopērkams gan benzīntankos, gan pārtikas veikalos un interneta tirgus plačos. Pēc tā radies pieprasījums arī Japānas pūļa finansēšanas vietnē Makuake. Nu jau uz Āzijas valsti aizsūtījuši trīs tūkstošus batoniņu, un tur atradies partneris, kas gatavs plāksnītes importēt un attīstīt biznesu. Arī Amerikas tirgū sperti pirmie soļi —  cilvēki pasūta kafijas pikseļus internetā un pērk kādā kafijas veikaliņā Čikāgā, kur uzņēmumam izveidojusies sadarbība. Lai gan viens investors kompānijai jau ir, tagad tā plāno piesaistīt aptuveni 1,2 miljonus eiro, lai paplašinātu ražotni, komandu un mārketinga aktivitātes, izplešoties vēl straujāk. Arī Mārtiņš nogaršojis kafijas batoniņu un atzīst: «Coffee Pixels komanda radījusi gardu alternatīvu kafijas krūzītei.» Tomēr Imprimatur Capital šajā nozarē ieguldījumus neveic, tapēc kā potenciālo investīciju objektu Mārtiņam jaunuzņēmumu grūti izvērtēt.

Ar reibinošiem panākumiem dalās jaunie uzņēmēji arī nākamajā safari pieturas punktā. Mājīgajās kopstrādāšanas telpās Teikums iekārtots Startup Wise Guys birojs. Akselerators palīdz atsperties jaunajiem uzņēmējiem, piedāvājot gan investīcijas, gan zināšanas uzņēmuma attīstīšanā. Palīdzīgu roku te saņēmuši arī Castprint -—  komanda, kas ar 3D printeru palīdzību rada individuāli modelētus «ģipšus». Nepieciešamības gadījumā ārsts vai fizioterapeits to var viegli noņemt un uzlikt atpakaļ, stāsta Castprint līdzdibinātājs Sigvards Krongorns. Krāsainais un gluži kā «mežģīnēm» cakotais fiksators radīts no bioloģiskās polipienskābes plastmasas. Šāds «ģipsis» ir daudz vieglāks, perfekti der un skaisti izskatās, turklāt ar to var iet arī peldēties, stāsta Sigvards. Liegums peldēt ar tradicionālo, balto ģipsi un grūtības uzvilkt kreklu, kad uzņēmuma līdzdibinātājam Jānim Oliņam bija lauzta roka, abus jaunos vīriešus pamudināja domāt par labāku risinājumu. Vairāk nekā pusgadu viņi pavadīja sarunās ar ārstiem un slimnīcu vadītājiem. Faktiski studēja medicīnu, ar ko agrāk nekad nav bijuši saistīti, jo strādā kā auditori. Centās saprast, ar kādām traumām cilvēki visbiežāk vēršas pie ārsta, kā tiek likti ģipši un kādi uzlabojumi šajā procesā vajadzīgi. Pēc astoņu mēnešu darba viņi uzlika pirmo  3D printēto fiksatoru, un tagad viņi jau noslēguši sadarbības līgumus ar vairākām klīnikām Rīgā, Tallinā un Stokholmā. Lai «ģipsi» izveidotu, māsiņas slimnīcā traumēto roku vai kāju dažu sekunžu laikā noskenē ar planšetdatoru un skenējumu nosūta uz Castprint biroju. Nepieciešama aptuveni pusstunda, lai skenējumu pārvērstu drukas failā. Un tad kādas 12 stundas, lai «ģipsi» izdrukātu.

«Uzņēmums, ko attīsta jauna, enerģiska komanda ar pasaules mēroga ambīcijām. Tieši tas ir nepieciešams, lai piedāvātu inovatīvu risinājumu tādā konservatīvā nozarē kā medicīna,» Castprint paliela Mārtiņš. Personalizētā medīcīna noteikti esot nākotne, un šādā uzņēmumā investors pat labprāt izvērtētu iespējas ieguldīt, taču Sigvardam un Jānim vēl būtu jāpierāda uzņēmuma komerciālais potenciāls, piemēram, jāsasniedz vismaz 5000 eiro atkārtotie ieņēmumi mēnesī.

Diena ir bijusi gara un notikumiem bagāta. Safari noslēgumā stārtaperi aicināti koprades telpas TechHub pagalmā uz bārbekjū un alu. Redzot azartu un ambīcijas, ar kādām jaunie uzņēmēji ķērušies pie savu ideju realizēšanas, arī man gribas noticēt —  agrāk vai vēlāk, bet vienradzis ganīsies arī Latvijā!

RTU Dizaina fabrikā studenti un citi interesenti var darboties ar 3D printeriem, lāzergriezējiem un citiem instrumentiem, lai radītu savu ieceru prototipus. Profesionālā foto skola, Megija Grīnerte un Aleksejs Gluhovs

«Mēs gribam mainīt pasauli — radīt kaut ko, kas ir vajadzīgs, ļoti vienkāršs un tai pašā laikā unikāls,» koprades telpā The Mill stāsta ēdamo kafijas batoniņu Coffee Pixels līdzdibinātājs Raivis Vaitekuns. Profesionālā foto skola, Megija Grīnerte un Aleksejs Gluhovs