Kategorijas: Dzīve

10 baušļi un risoto

Ko māca Tieslietu ministrijas organizētajās pirmslaulību mācībās? Ir žurnāliste pārbauda uz savas ādas

Pašā Vecrīgas sirdī, šaurā ieliņā iepretim Svētās Marijas Magdalēnas baznīcai, veru Svētās ģimenes mājas durvis. Uz ģimenes atbalsta centru, ko pirms trim gadiem atklāja un iesvētīja katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, neesmu ieradusies pēc garīga dziedinājuma. Te notiek valsts apmaksātās pirmslaulību mācības personām, kas vēlas reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļā.

Ideja par šādu mācību nepieciešamību nāk no 2016. gadā dibinātā Demogrāfisko lietu centra, kura pārziņā pēc premjera Māra Kučinska rīkojuma ir tautas ataudzes atbalsta pasākumu izstrāde un pilnveidošana. Centra vadība nodota Saeimas deputāta, Nacionālās apvienības biedra Imanta Parādnieka rokās.

Ir jūnijs. Telpā skan liriska un mazliet smeldzīga melodija, man pretim lūkojas acis no svētbildēm. Esmu ieradusies laikus, tāpēc brīvi varu izvēlēties, kur piesēst. Nelieli galdiņi pārklāti baltiem galdautiem. Pie katra divi ne pārāk ērti izvelkami krēsli, uz galda neliela vāzīte ar svaigiem ziediem. Kad tuvojas nozīmētais sākuma laiks, pulksten pieci, telpā sanāk seši pārīši un ieņem vietas pie atlikušajiem galdiņiem. Zālē ieslīd viesmīļa stumti ratiņi ar servētām risoto porcijām. Apstākļu sakritības pēc esmu vienīgā, kas pie romantiski klātā galdiņa apsēdusies bez partnera.

Četrus vakarus garajām mācībām par laulības institūcijas civiltiesiskajiem, psiholoģiskajiem un sadzīves aspektiem pieteicos ne tikai profesionālas ziņkāres urdīta, bet arī personīgu iemeslu dēļ. Grasos drīzumā precēties, tāpēc nolēmu uzzināt, ko šādās mācībās varu apgūt.

Kad vakariņu šķīvji iztukšoti un psihoterapeits Gatis Līdums nolasījis lekciju par laulāto savstarpējām attiecībām un krīzes brīžiem, sanākušie tiek aicināti ķerties pie praktiska uzdevuma. Katram galdiņam tiek izdalīti krāsaini flomāsteri un baltas lapas. Uzdevums — divatā bez sazināšanās uzzīmēt savu ģimenes ģerboni. Arī uz mana galdiņa tiek nolikti visi nepieciešamie rīki.

Esmu viena, tāpēc psihoterapeits pie manis norīko mācību organizatori Vinetu Preisu. Pret jauko un laipno Vinetu man, protams, nav nekādu iebildumu, bet kopīgi zīmēt ģimenes ģerboni šķiet mulsinoši. Uz manām iebildēm saņemu maigu rājienu. Arī Vineta neizskatās priecīga, tomēr sēžas man blakus — iepazīstamies un zīmējam. Psihoterapeits mūs nodēvē par alternatīvo ģimeni.

Ģerbonis sanāca tāds tīri neko, bet pēc uzdevuma beigām mūsu alternatīvo attiecību formu izbeidzām, aizbildniecību pār kopējo mākslas darbu atstājot manā ziņā.

Turpmākās trīs vakariņas Svētās ģimenes mājā es baudīju divatā ar savu nākamo dzīvesbiedru. Piesolīju būt mūžam pateicīga, ja viņš neatstās mani vienu un neliks zīmēt ģimenes ģerboņus ar svešiem cilvēkiem. Viņš tā arī darīja.

«Tādu mācību mums nav»

Kad pagājušā gada maijā medijos izskanēja ziņa par Tieslietu ministrijas organizētajām pirmslaulību mācībām, sekojot sniegtajām norādēm, es piezvanīju uz dzimtsarakstu nodaļu. Darbinieces balss tonis ļāva domāt, ka mana interese uztverta kā joks. «Tādu mācību mums nav,» saņēmu atteikumu stingrā balsī. Esmu neatlaidīga. Skaidroju, ka par šādu iespēju esmu lasījusi ziņās. Darbiniece mani savienoja ar kādu citu kolēģi.

Bingo! Šī darbiniece ir dzirdējusi par mācībām un aicina mani braukt uz jebkuru dzimtsarakstu nodaļu aizpildīt pieteikšanās anketu.

Pēc dažām dienām ierodos Rīgas Austrumu izpilddirekcijā, kur man tiek izdrukāta veidlapa. Tajā jāieraksta informācija par sevi un līgavaini. Jāizvēlas arī vieta, kur vēlos mācības apmeklēt. Sarakstā minētas piecas, bet tikai divas no tām sniedz pakalpojumu galvaspilsētā — Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA) un Svētās ģimenes māja. Kad pavaicāju, kuru no tām labāk izvēlēties, darbiniece bez kavēšanās norāda uz otro. Sekoju padomam, ievelku ķeksīti un atdodu aizpildīto anketu. Tomēr viņa pēkšņi samulst. Izrādās, anketas dzimtsarakstu nodaļa ir saņēmusi, bet, kur tās tālāk likt, neviens nav paskaidrojis. Darbiniece nosūkstās par Tieslietu ministriju, kas mācības sarīkojusi tādā steigā, un lūdz, vai tomēr varu ar Svētās ģimenes māju sazināties pati. Anketu iebāžu kabatā un dodos prom.

Par manu pieredzi pārsteigta ir Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Solvita Saukuma-Laimere. Pirms mācībām dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem esot rīkoti vairāki semināri, kuros klāstītas instrukcijas šādiem gadījumiem. «Varbūt darbinieks īsti nebija kompetents to visu jums izstāstīt,» viņa mudina domāt, ka šis misēklis bijusi tikai nelaimīgu apstākļu sakritība.

To, kuras izglītības organizācijas tiek pie iespējas skolot saderinātos, Tieslietu ministrija nolēma, rīkojot konkursu. Aptaujāja 27 iestādes un lūdza tās iesūtīt savu cenu piedāvājumu. Kā labākās Rīgas reģionā izraudzītas abas pieteikuma anketā minētās. Kad grupa jau bijusi nokomplektēta, ministrija lūdza abas iestādes apliecināt, ka tās gatavas veikt sadarbību, bet RPIVA atteikusi, tāpēc abas grupas — vasarā un rudenī — mācības izgājušas Svētās ģimenes mājā. Akadēmija vasarā neesot varējusi nodrošināt ne kafijas pauzi, ne arī lektorus, skaidro Saukuma-Laimere.

Kopumā kristīgajā ģimenes atbalsta centrā pērn laulības dzīvē iesvaidīti 16 pāri, to vidū arī es ar draugu. Atsaucība bijusi mazāka, nekā cerēts, tāpēc no budžetā paredzētajiem astoņiem tūkstošiem eiro iztērēti tikai 2240. Vidēji — 140 eiro uz pāri.

«Mīļie kristieši, kāds ir ceturtais Bībeles bauslis?» Šādu jautājumu otrās nodarbības sākumā uzdod Vineta Preisa, biedrības Alise vadītāja un šo mācību organizētāja. Ar viņu pirmajā nodarbībā zīmēju ģerboni. Šoreiz viņa pati vada nodarbību par vecāku pienākumiem un atbildību. Publika zina pareizo atbildi. Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē. Kā izrādās, vairums sanākušo plāno laulāties baznīcā, turklāt turpat pāri ielai. Kādā no nākamajām nodarbībām lektors nodod sveicienus no Andra Kravaļa, un, šķiet, mēs ar draugu esam pārliecinošā mazākumā, jo neatpazīstam Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu draudzes prāvestu.

Kā putekļusūcēju tirgotāji

Ideja par valsts naudu rīkot mācības pāriem, kas plāno laulību reģistrēt dzimtsarakstu nodaļā, rādās, ir izgāzusies. Bet baznīcas parasti līdzīgas mācības saderinātajiem rīko pašas — draudzes ietvaros.

«Mēs aicinājām jebkuru pāri apmeklēt šīs nodarbības uz absolūti brīvprātīga pamata. Nekādu ierobežojumu nebija, lai noteiktu, ka šie var un tie nevar,» uz manu novērojumu atbild Tieslietu ministrijas pārstāve Saukuma-Laimere. Sākotnējais nodoms ne vienmēr vainagojas ar rezultātu, un ministrijas mērķis nav bijis koncentrēt uzmanību uz to, kur pāris rezultātā noslēgs laulību, bet gan tas, ka šim pārim ir vēlme mācīties un apgūt.

«Saderināto kursi baznīcā ir principā citādi. Tie ir balstīti kristīgā ticībā, viņi šīs lietas pasniedz no teoloģiskā aspekta,» ierēdne turpina, piebilstot, ka pērn laulību noslēguši aptuveni 13 200 pāru, bet tikai septītā daļa no tiem baznīcā. «Lielākajai sabiedrības daļai, kas šādus [baznīcas] kursus neapmeklēs, mēs piedāvājam kaut ko līdzvērtīgu. Nešķirojam, vai cilvēks pauž atbalstu vai ieinteresētību uz reliģiju. Mūsu sabiedrībā baznīca no valsts ir nodalīta, un mūsu skatījumā tas ir normāli,» viņa skaidro kursu nepieciešamību.

Uz norādi, ka, manuprāt, mācības tomēr nebija nodalītas no baznīcas ideoloģijas, saņemu striktu atbildi: «Programmas mērķis bija nodalīt šīs lietas. Atbilstoši vienošanās noteikumiem iestādei ir uzlikts pienākums īstenot mūsu izstrādāto pirmslaulību programmu un norobežoties no teoloģiskajām lietām.»

Piemēram, nodarbībai par vecāku pienākumiem mērķis ir apgūt zināšanas un pilnveidot izpratni par bērna attīstību, vecumposmus raksturojošām iezīmēm un vecāku lomu bērna attīstības veicināšanā.

Vīrieša pienākums ir kopt un sargāt, bet sieviete ir viņa palīgs — šāda atziņa izskan šīs lekcijas laikā un manī rada pretestību, ko tūdaļ noskaloju ar vīna glāzē ielietu ūdeni. Pārtraukumā, stāvot rindā uz labierīcībām, pavaicāju priekšā stāvošajam puisim, manam nodarbību biedram, viņa domas par mācībām. Kā vakariņas, kuras rīko putekļusūcēju tirgotāji, lai prezentētu un pārdotu savus produktus, viņš salīdzina. Ar putekļusūcēju tirgotājiem šādi satikusies neesmu, bet sapratu, par ko viņš runā.

Puiša piemērs man atsauca atmiņā citas, pirms vairākiem gadiem notikušas vakariņas. Toreiz biju maza. Ielūgumu saņēma mamma — tā bija balva izlozē, kurai viņa pieteicās lielveikalā. Mammai zvanīja kādas firmas pārstāvji, apsveica ar uzvaru un aicināja uz vakariņām ņemt līdzi kompanjonus. Mamma paņēma mani un draudzeni. Joprojām atceros neveiklo sajūtu, liekot mutē kartupeli un vienlaikus pieklājīgi mājot ar galvu pārdevējai, kas kaismīgi reklamēja rokās paņemtu baltu spilvenu. Arī mamma jutās neērti, tomēr spilvenu nenopirka.

Saskaņā ar Kunga gribu

Finanšu pratība un ģimenes plānošana, šīm divām tēmām veltīta trešā nodarbība. Par to, kā plānot ģimenes budžetu, sekot līdzi pensiju plānu ienesīgumam un atbildīgi tērēt naudu, apstāsta Dainis Stikuts no Finanšu ministrijas, pirmais precētais katoļu baznīcas diakons Latvijā. Bet stāstu par ģimenes plānošanu turpina viņa sieva, piecu bērnu māmiņa, vecmāte un dūla Baiba Stikute.

Stāstu par apaugļošanos, grūtniecības laiku un dzemdībām viņa papildina ar ierosinājumu iepazīties ar portālu Augliba.lv, ko uztur Ģimenes ekoloģijas institūts. Tajā var atrast padomus, kā izvairīties no kontracepcijas līdzekļu lietošanas, tā vietā sekojot līdzi sievietes bioloģiskajam ciklam.

Mājaslapā lasāmi raksti, kā hormonālās kontracepcijas līdzekļi vairo insulta risku, un padomi, kā risināt priekšlaicīgu sēklas noplūdi dzimumakta laikā.

Turpat arī atsauksmes no Madonas draudzes namā notikuša auglības vebināra. Dalībnieki dalās pieredzē, ka grib dzīvot saskaņā ar Kunga gribu, nelietojot kontracepciju. «Pēc šī mazā vebināra es uzzināju, ka būs vebināru cikls, kur pilnīgāk izstāstīs par šo metodi. Tik jāgaida pāris mēneši. Un es pārkāpu savam solījumam — ļāvu vīram nopirkt prezervatīvus, un mēs tos lietojām kā pagaidu variantu, kamēr mēs noklausīsimies kursus,» raksta viena no dalībniecēm.

«Tā ir katras iestādes atbildība,» par to, kas izvēlas mācību lektorus, skaidro Saukuma-Laimere no Tieslietu ministrijas. Turklāt katram pasniedzējam esot noteiktas specifiskās prasības — izglītība, kvalifikācija, pieredze pedagoģijas darbā.

Beidzamo nodarbību par laulības tiesiskajiem aspektiem vada Rīgas pilsētas pašvaldības policijas ilggadējais priekšnieks, tagadējais Rīgas Satiksmes valdes loceklis Jānis Geduševs, kurš izskaidro gan to, kāda ir vecāku atbildība, gan laulāto tiesības un šķiršanās sekas. Lektora stāstījums labi nostādītā balsī ir interesants un vienlaikus lietišķs, Geduševs citē likumu pantus un skaidro nianses.

«Paradoksāli, ka mūsdienu informācijas telpā lielai sabiedrības daļai ir ārkārtīgi sekla izpratne par lietām, kas skar ģimeni, katru individuālu personu. Šis bija mūsu redzējums un piedāvājums cilvēkiem, kas grib brīvprātīgi, bez maksas mācīties,» Tieslietu ministrijas ierēdne rezumē stāstu, kāpēc mācības vajadzētu turpināt. Valsts budžetā tam šogad neesot paredzēti līdzekļi, bet, ņemot vērā sabiedrības pieprasījumu un ieinteresētību, ministrija tomēr plānojot turpināt mācības atbilstoši savām finansiālajām spējām.

Nav tā, ka Svētās ģimenes mājā pavadītais laiks būtu zemē nomests — dažas atziņas par attiecību krīzes brīžiem un lektoru personīgās pieredzes stāsti varbūt patiešām palīdzēs būt labākai sievai. Tomēr kristīgā ideoloģija, kas caurauda nodarbības, par vīrieti kā ģimenes galvu, nevis sievieti un vīrieti kā līdztiesīgiem partneriem, par bioētikas jautājumiem un atziņu, ka auglis jūt, ja māte grūtniecības laikā kaut vai tikai iedomājas par abortu, liek šaubīties, vai saturs ir piemērots valsts apmaksātai programmai.

Ar adatu un mīlestību

Alūksnē atklāj ārzemju latviešu veidoto Stāstu segu — veltījumu Latvijai simtgadē

Viss, ko biju izdomājusi uztaisīt savā gabaliņā, jau bija atsūtīts. Lielais ozols pie lauku mājas, kur gadsimtiem dzīvojuši mūsu senči? Tāds tagad ir kādos piecos gabaliņos. Stārķis, kas katru pavasari atgriežas ligzdā mājas pagalmā? Tikpat populārs! Izlēmu — vienkārši mēģināšu šūt krustdūrienā latviešu rakstus. Redzēs, kas iznāks! Esmu pirmā sieviete savā dzimtā, kura nav darinājusi latviešu tautastērpu un rokdarbus, saka muzeja un pētniecības centra Latvieši pasaulē biroja vadītāja Marianna Auliciema. Akcijas Stāstu sega — dāvana Latvijas simtgadē iniciatore, četrdesmitgadniece, dzimusi Kanādā, bet uzaugusi Austrālijā — tur pēc dīpīšu nometnēm satikās viņas vecāki. Auseklīti un Laimas slotiņas, kas ieturēti mazliet neparastā krāsu gammā, Mariannas kvadrātiņa malās papildina stilizēti ananasi uz košzila fona. Viņas skolu Brisbenā ieskāva ananasu lauks, bet virs galvas bija mūžam zilas debesis.

Ar Latvijas vēstniecību, latviešu biedrību, skolu un baznīcas draudžu starpniecību muzejs 2016. gada rudenī aicināja emigrācijas latviešus gada garumā darināt 18 x 18 cm lielus kvadrātiņus Stāstu segai. Nu sega ir gatava. Tās ceļojums pa Latvijas novadiem sākas 8. februārī Alūksnes muzejā. Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), Stāstu sega ieradīsies Dziesmusvētku laikā. Pēc tam līdz gada beigām turpinās priecēt cilvēkus Latvijas lielākajās pilsētās.

Akciju koordinē Amerikā dzimusī Aija Abene, kas ikdienā atbild par gidu darbu un ekspozīciju VDK muzejā Stūra mājā Rīgā. Viņa segai izveidoja pat divus auduma kvadrātiņus. Uz viena uzkopēja fotogrāfiju, kur četri Abenu bērni, ieskaitot Aiju, mammas izšūtos tautastērpos piedalās trimdas dziesmusvētkos Gotlandē. Aija šim kvadrātiņam piešuva stūrīti no sava vecā tautastērpa krekla. Uz otra kvadrātiņa uzlīmēja koka jostas fragmentu ar dzintara inkrustāciju, ko viņas tēva māte Vanda Filadelfijā pagājušā gadsimta 60. gados saņēma no Rīgā palikušās māsīcas.

Aija ar vīru — Kanādas latvieti — Latvijā pastāvīgi dzīvo kopš 2007. gada. Mariannas Auliciemas ģimenes trīs paaudzes atgriezās gadsimtu mijā. Stāstu segas akcija gan vairāk bijusi domāta likteņa biedriem, kas joprojām mīt aiz robežām, bet Marianna un Aija spontāni izlēma arī pašas ķerties pie rokdarbiem un aicināja to darīt citus Latvijā atkal iesakņojušos emigrācijas tautiešus. Viņas neslēpj, ka pirmajos mēnešos pēc akcijas izsludināšanas ārzemju latviešu aktivitāte bijusi zema, radušās bažas, vai projekts vispār izdosies.

Cilvēki acīmredzot rūpīgi pārdomāja dalību. Noslēguma fāzē pēc ilg–stoša klusuma pērnruden akcija pēkšņi iegriezās kā sniega bumba. Rīkotājas bija cerējušas uz aptuveni 500 sūtījumiem, taču saņēma 1097 kvadrātiņus no visiem kontinentiem, kur dzīvo latvieši. 564 no ASV, 188 no Eiropas, 183 no Kanādas, 117 no Austrālijas, 24 no Dienvidamerikas, 11 no Āfrikas, deviņus no Dienvidamerikas, astoņus no Āzijas valstīm, viens no Jaunzēlandes, vienam valsts piederība nav zināma. 840 kvadrātiņus iesūtījušas sievietes, 257 ir vīriešu roku darbs.

Kopienas portrets

Stāstu segas vēsture patiesībā nav tikai gadu gara. To iedvesmojis līdzīgs darinājums, ko uz V Eiropas Latviešu dziesmu svētkiem Anglijā 1982. gadā radīja rokdarbnieces no Līdsas un Bredfordas.

Vidū — krustdūrienā izšūti rombi, ārējā malā — auduma strēmeles dūraiņu formā, katra ar cita Latvijas novada dūraiņu rakstu. Gabaliņu aizmugurē — izšuvēju vārdi. Segu muzejam Latvieši pasaulē uzdāvināja Anglijas latviete Rita Jefimova, kura, starp citu, arī vecumdienas pavada Latvijā. «Kopienas pašportrets,» definē Marianna Auliciema, pēc izglītības antropoloģe,  strādājusi Kvīnslendas muzejā Austrālijā.

Tekstilmozaīkas (patchwork) segas angliski runājošo zemēs mēdz iegūt simbolisku nozīmi, tiek arī mantotas no paaudzes paaudzē. Segās iešūtie auduma gabaliņi, piemēram, no kāzu un kristību kleitām glabā atmiņas par nozīmīgiem dzīves notikumiem. Šādu segu šūšanai tradicionāli rīkoja talkas (quilting bees), kur ar sarunām un dziesmām stiprināja kopienas saites.

Pēc nostāstiem, arī latviešu rokdarbnieču kopu veidotas gabaliņu segas emigrācijā tapušas vairākkārt. Ritas draudzene Ilona Uskalis, kas tāpat no ārzemēm atgriezusies vecāku dzimtenē, 80. gados piedalījusies līdzīgas segas šūšanā La Ville au Maire pilī Francijā, latviešu tautas augstskolā Abrene. Simtgades Stāstu segai Ilona veltījusi uz Latviju atvesta Abrenes palaga fragmentiņu, kam pievienojusi vēstījumu: «Mēs, [latvieši Abrenē], mantojām simtiem linu palagu, kas bija palikuši no ogļraču bērnu vasaras nometnēm. Tos lietojām gan uz gultām, gan saplēstus lupatās, slaukot putekļus, sviedrus, asaras.»

Bet Rita Jefimova simtgades segas kvadrātiņā iestrādājusi savas mamas Elzas Slejas šūto tautastērpa krekla apkakli un piedurkņu galus. «Viņa mīlēja rokdarbus, sākot ar Jūlija Madernieka metiem, kas bija modē 30. gados. Manam tēvam [stūrmanim] tvaikoņa kabīnē šādas segas rotāja sienas. Mēs, četras meitas, pat bēgļu gaitās vienmēr bijām skaisti apģērbtas.»

Fragmenti no šatiera segām, spilvendrānām, palagiem, dvieļiem, tautastērpu brunčiem ir bieži izmantoti Stāstu segā, tā ir interesants radošas tekstilmozaīkas piemērs. Tomēr to īpašu dara stāsti.

Vēstījumu par savu saikni ar Latviju muzejs lūdza ne tikai veidot uz katra kvadrātiņa, bet arī klātpieliktā aprakstā koncentrēt aptuveni 75 vārdos. Paredzēts, ka Stāstu segas ceļojumu pa Latvijas novadiem pavadīs multimediāla prezentācija ar rokdarbnieku atsūtītajiem tekstiem. «Jūtas ir daudzslāņainas un komplicētas. Ir tiešām ārkārtīgi grūti tās reprezentēt vienā mazā gabaliņā, ja tu ļoti godīgi pieej tam,» atzīst Marianna Auliciema. Viņa viena no pirmajām atvēra akcijas dalībnieku aploksnes. Auduma gabaliņus un vēstījumus cauraudusi mīlestība pret Latviju, prieks par joprojām aktīvo saikni ar senču dzimteni, taču vairākkārt pausta arī vilšanās par nespēju veidot savu dzīvi Latvijā.

Ivars Zušēvics no ASV, piemēram, uz Stāstu segas gabaliņa aplicējis savas dzimtas vēsturiskā lauku īpašuma Auces Zutiņu 1930. gada plānu. Klātpieliktajā tekstā lepni vēstījis, ka mājas joprojām piederot Zušēvicu ģimenes locekļiem, ciltskokā ir astoņas paaudzes. Ģeoloģe Astrīde Sīlis no Kanādas kvadrātiņā izšuvusi «iežu slāņus, kas savijas no Hamiltonas Kanādā līdz Latvijai, sākot no senā pamatieža, tad ordovika, silūra un devona slāņi līdz pat jūrai un debesīm.» Katru reizi, braucot mājās no Latvijas, viņas koferī esot kāds akmens kā talismans no apciemotās senču lauku sētas. Stāstu segas kvadrātiņam zinātniece toties pievienojusi Kanādas akmeņu paraudziņus, kas katrs pārstāv citu ģeoloģisko laikmetu. «Vienīgi dzintars ir no Latvijas — izvests bēgļu laikā. Tas tagad kopā ar kvadrātiņu atgriežas tēvzemē.»

Vivita Lamberte, kas dzīvo Dublinā, savukārt izveidojusi zilas jūras fragmentiņu ar akmentiņiem un gliemežvākiem «kā sveicienu no Īru jūras Baltijas jūrai» un atklāti rakstījusi: «Atbraucu pirms 17 gadiem materiālu apstākļu dēļ. Cik tas arī būtu sāpīgi, bet cilvēks dzīvo tur, kur viņam ir labi. Latvija vienmēr sirdī paliks mana dzimtene.»

Akcijas organizatores īpaši saviļņojis kāds minimālistiks Stāstu segas gabaliņš, meitenes siluets ar bizītēm. Autore Kima Hardestija (Kim Hardesty) no ASV teikusi, ka tas veltīts Latvijas bērniem, kuri 1941. un 1949. gadā izsūtīti uz Sibīriju. «Lai arī mana mamma nebija to skaitā, bērnībā izrauta no padomju okupētās Carnikavas, viņa kļuva par emocionālu bāreni, par dreifējošu kuģi bez piestātnes. Bērnības trauma viņā bija izraisījusi tādas bailes, ka viņa apgalvoja esot aizmirsusi pat savas tēvzemes valodu.»

Vairāk nekā puse kvadrātiņu atceļojuši no Amerikas, kur Stāstu sega pagājušovasar aktīvi reklamēta latviešu nometnēs un Garezera vasaras vidusskolā. Gabaliņi veidoti arī latviskā mantojuma nometnē (Latvian Heritage camp), kas Katskiļos pie Ņujorkas tiek organizēta cilvēkiem ar latviešu saknēm, kuri vairs nerunā senču valodā. Latvijā dzimušo, Ņujorkas štatā dzīvojošo muzeja Latvieši pasaulē valdes priekšsēdi Maiju Hinkli, pensionētu biofizikas profesori, līdz asarām aizkustinājis mazmeitas darinātais kvadrātiņš, kur saikne ar Latviju aprakstīta vienā vārdā — «Omī».

«Arī ja cilvēki nevar vairs izteikties latviski, viņiem ir tik paliekošas saites ar Latviju, kas maniem itāļu vai grieķu izcelsmes vienaudžiem noteikti nav. Pat Brazīlijas latvieši, kuru senči no Latvijas aizbraukuši jau pirms gandrīz 100 gadiem, ir atsūtījuši kvadrātiņus — interesants pētījums sociologiem par identitātes jautājumiem,» izsakās koordinatore Aija Abene, pedagoģijas vēstures doktore. «Tad, kad vairs nebūs jāuztraucas par organizatoriskiem jautājumiem, gribētos uzrakstīt akadēmisku rakstu par Stāstu segu kā par identitātes marķieri.» Abene uzsver: bieži vien Otrā pasaules kara bēgļi un viņu pēcteči, definējot savas attiecības ar senču zemi, izvairās lietot terminu «emigrācija», bet jo-projām runā par «trimdu» un «trimdiniekiem» vai «trimdīšiem». Daudzi «trimdīši» veidojuši kvadrātiņus savu vecāku vai vecvecāku piemiņai, savukārt latvieši no nesenās emigrācijas gatavojuši kvadrātiņus savu bērnu vietā. «Varbūt viņi tā mēģina izstāstīt savu sāpi vai vainas sajūtu? Ir skaidrs, ka viņi mīl Latviju un viņiem trūkst Latvijas dabas vai, piemēram, pīrāgu, bet nezinu, vai viņiem trūkst mūsu valsts. Nemīlēt savu valsti — tas ir bēdīgi.»

Ārpus Latvijas patlaban dzīvo ap 370 000 latviešu. 87% dzimtenē palikušo atzīst, ka viņiem ir kāds tuvs draugs vai ģimenes loceklis, kas devies emigrācijā, vēsta muzejs Latvieši pasaulē. Tā krājumā savākts vairāk nekā 3000 eksponātu par dažādiem emigrācijas viļņiem, visvairāk — par izceļošanu pēc Otrā pasaules kara. 2007. gadā dibinātā iestāde ir privāta bezpeļņas nevalstiska organizācija ar biroju Rīgā. Tā izvērsusi visai daudzveidīgu darbību. Izstāde Latvieša koferis Stūra mājā bija daļa no Rīga — Eiropas kultūras galvaspilsēta pasākumiem 2014. gadā. 2017. gadā notika muzeja veidotās, Brazīlijas latviešiem veltītās dokumentālās filmas Vārpa: apsolītā zeme pirmizrāde. Pašlaik top atmiņu stāstu grāmata NYET, NYET SOVIET par ārzemju latviešu demonstrācijām, pieprasot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bet Nacionālajā bibliotēkā 7. jūnijā atklājamā izstāde Es (arī) esmu latvietis vētīs diasporas latviešu identitāti, informē Marianna Auliciema. 10 gadu laikā gan nav atrasta mājvieta muzeja pastāvīgās ekspozīcijas izveidošanai. Uz Stāstu segas kvadrātiņu iesūtītāju bieži uzdoto jautājumu, kur tā rotāsies pēc akcijas beigām, muzeja darbiniece atbild, ka tā papildinās šīs iestādes krājumu.

Ilona Uskalis (no kreisās) un Rita Jefimova Anglijā un Francijā jau 80. gados šuvušas latviskas mozaīkas segas.
Foto no privātā arhīva

Pieskatīt pilsētu

Lai iepretim pilij neuzceltu būvmateriālu lielveikalu Depo, jelgavnieki nolēma izveidot biedrību Jelgavas attīstībai. Pilsētai tas ir liels ieguvums, jo nu jau gadu tai ir septiņi priecīgi un gudri draugi

Piektdienas rītā pusdeviņos jelgavnieki ir gatavi intervijai. Saorganizējas zibenīgi un neīd, ka būtu par agru. Ieradušies seši no septiņiem. Tiekamies laikraksta Zemgales Ziņas telpās Jelgavas centrā, jo biedrībai Jelgavas attīstībai ir tikai virtuālās mājas Facebook/depojelgava. Tajā lasāms, ka pagājušajā nedēļā biedrība piedalījās savā pirmajā tiesas sēdē un 6. februārī solās būt spriedums par to, vai tiks atjaunota būvatļauja Depo celtniecībai iepretim Jelgavas pilij. Šā gada martā biedrība svinēs gada jubileju.

Cīnīsimies

Depo gadījums ir nedaudz līdzīgs Pāvilostas kuģim-mājai. Pirmkārt, publiska jezga sacēlās ar laika nobīdi, otrkārt, likumiski viss bija sakārtots tā, lai ēku tur drīkstētu celt. Tas, ka Lielupes krastā ieplānota celtniecība, bija zināms jau kopš 2014. gada, taču ne jau jelgavniekiem, bet gan Jelgavas domei. Zemi Lielupes krastā dome paklusām nodeva privātās rokās SIA Auras centrs, kas ir igauņu investīciju fonda EfTEN Capital meitasuzņēmums.

2016. gada augustā to uzzināja Zemgales Ziņu žurnālists Gaitis Grūtups un uzrakstīja laikrakstā ziņu. Gaitis rāda izdrukātu lapu angļu valodā, kas igauņu investora mājaslapā savulaik vēstījusi, ka Lielupes krastā tiks būvēta 16 000 m2 liela Depo ēka ar autostāvvietu 280 automašīnām.

Tās pašas dienas vakarā, pēc darba, Gaitis pieklauvēja pie kaimiņa Jāņa durvīm: «Klausies, netālu no pils taisās būvēt Depo.» Jānis Āboliņš vaicāja, ko varētu darīt, jo tas taču nav pieļaujams. Jānis ir īsts jelgavnieks, absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, viņa tēvs bija universitātes profesors. «Mēs esam jelgavnieki un katru dienu lietojam šo pilsētu. Dzīvojam, braucam, ejam, elpojam, iepērkamies. Mēs nevaram būt vienaldzīgi pret šo vietu,» skaidro Jānis. Pēc pāris dienām viņš ar Gaiti sēdās automašīnā un devās uz Lielupes krastu. Nostājās vietā, kur iecerēts būvēt veikalu. Abis stāvēja un runāja. Nolēma, ka cīnīsies. «Bet kā? Tās bija tikai emocijas. Mēs bļāvām, un viss,» atceras Jānis, kurš todien feisbukā ierakstīja, ka vēlas cīnīties pret veikala celtniecību.

Ar ierakstu dalījās daudzi, pauda sašutumu. Taču pietrūka jēgpilna un konstruktīva «sašutuma». Gaitis saka: «Varējām jau aiziet pie upes ar plakātiem un protestēt, bet ko tas mainītu? Neko. Tādās lietās vajag profesionālu palīdzību.» Gaitis piezvanīja dizaineriem Ilonai un Ilmāram Drīliņiem ar lūgumu palīdzēt grafiski sakārtot Facebook lapu un izveidot kolāžu, lai varētu viegli uztvert, kur veikalu plānots celt. Drīliņi atsaucās un palīdzēja, vēlāk arī izveidoja biedrības logo. Facebook lapa tika skatīta 33 000 reižu. «Taču mums nebija stratēģiska plāna, vienkārši bļāvām,» atceras Jānis.

Zemgales Ziņu portālā ziņu par veikalu pamanīja arhitekts Vents Grietēns. Viņam nosāpēja, ka skaisto upes malu grasās saķēzīt. Grietēnam ir liela pieredze, viņš ir projektu biroja Grietēns un Kagainis līdzīpašnieks. Vents strādājis arī pie tā, lai Jelgavā būtu labiekārtota promenāde. «Lielupes krasti pēdējo gadu laikā kļuvuši sakopti, tajos parādījusies dzīvība. Tur, kur plānots veikals, vasarā ir pilns peldētāju. Kāpēc tur vajadzētu lielveikalu?» viņš jautā. Vents gan nav pret to, ka tur kaut ko būvētu, taču iebilst pret būvmateriālu veikalu. Labprātāk tur redzētu jebko citu, kas saistīts ar atpūtu ģimenei.

Vents bija tas, kurš Gaitim un Jānim pastāstīja, ka būvēt Lielupes krastā ir atļauts. Parasti šādās reizēs tiek izlikts plakāts ar detālo plānojumu un informēti kaimiņi, un veikta publiskā apspriešana. Tajā piedalījās tikai četri kaimiņi un žurnālists Gaitis Grūtups. Viņiem netika sniegta informācija, ko tieši Lielupes krastā plāno celt. Vajadzīgais ķeksītis apspriešana bija ievilkts, un Jelgavas domē process bez problēmām aizritēja tālāk. Deputātiem pirms balsojuma rādīja ieceres bildes, kas nepavisam nelīdzinājās iecerētajam Depo, un Jelgavas dome lokālplānojumu apstiprināja. Tikai pēc būvatļaujas izsniegšanas Cukura ielā parādījās plakāts par konkrēto Depo ieceri, bet šajā brīdī apspriešanas process sabiedrībai bija jau liegts.

Aktīvistiem atlika tikai pretoties, lai iepretim pilij uzceļ kaut ko pievilcīgāku par būvmateriālu veikalu. «Es nedomāju, ka galvenais ir ēka, bet gan tās funkcija. Vai tur vajag Depo? Tas paģērētu arī satiksmes pārkārtošanu, un smago transportu vajadzētu virzīt cauri dzīvojamajai zonai. Bruģēts laukums ar automašīnām blakus vietai, kur vasarā cilvēki peldas. Gribētos, lai pilsēta domā ilgtspējīgāk.» Grietēns stāsta, ka pirms gadiem pieciem viņam radās ticība, ka Jelgava atgūs ūdens malas, kas jebkurā pilsētā ir ekskluzīvas un novērtētas vietas.

Grietēns zina stāstīt, ka pirmās Depo ieceres Jelgavas būvvalde noraidījusi, jo arī viņiem šķitis, ka tik brutālai būvei Lielupes krastā nevajadzētu būt. Tomēr skiču konkursā tika dota zaļā gaisma.

Kā labus piemērus izpratnei par pilsētas un dabas mijiedarbību arhitekts min Ventspili un Saldu. Tur mēri ieklausās būvvaldēs un arhitektos. Piemēram, ar Latvijas Arhitektūras gada balvu novērtētās Saldus Mūzikas un mākslas skolas gadījumā arhitekti un būvnieki ar cieņu un pietāti izturējās pat pret nelielo Cieceres upi. «Tā, lai skaistums rada skaistumu,» saka Vents.

Kā zivis pret ledu

Pēc Venta «lekcijas» Jānis un Gaitis sašļuka. Bija skaidrs, ka jāmeklē juridiskā palīdzība, taču aplēses liecināja, ka prasības pieteikums tiesā par būvatļaujas apturēšanu izmaksātu ap 2000 eiro.

Taču pēkšņi uzspīdēja milzu veiksme. Facebook ziņu pamanīja Mārtiņš Daģis, kam ir juridiskā izglītība. Mārtiņš strādā par advokāta palīgu birojā Cobalt. Uz mūsu rīta tikšanos Zemgales Ziņās viņš ieradies uzvalkā, jo pēc sarunas dosies uz darbu Rīgā.

Mārtiņš atceras, ka 2017. gada februārī izlasījis medijos ziņu par izdoto būvatļauju. «Aizrakstīju Facebook, nezinot, kas to izlasīs. Tagad zinu, ka tas bija Jānis,» smejas Mārtiņš. Drīz vien viņš iepazinās ar krastmalas pieskatītājiem. Nolēma, ka cīnīsies tiesā. Jānis ieminējās par biedrības dibināšanu, par kuru bija dzirdējis no Jūrmalas kāpu sargātājiem. Mārtiņš bija par. Tā pagājušā gada martā dzima biedrība Jelgavas attīstībai.

Mārtiņš un Vents lika prātus kopā un iesniedza pieteikumu administratīvajā rajona tiesā Jelgavā, pieprasot atcelt būvatļauju. «Līdz tam sitāmies kā zivis pret ledu. Kopš mums ir Mārtiņš un Vents, esam stiprāki,» saka Gaitis.

Tiesā 24. janvārī biedrību pārstāvēja Mārtiņš. Tiesa skatīja aktīvistu lūgumu atcelt domes izsniegto būvatļauju. Daģis piebilst, ka biedrība nebija vienīgā, kas cīnās par Lielupes krastu. Tiesā bija vēl divi prasītāji. Viena bija Jelgavas vides draugu biedrība, kuru pārstāvēja jurists Jānis Vaits, kas tiesā par Depo teica: «Solīja, ka būs mersedess, bet mums tagad mēģina iesmērēt KIA ar miglas lukturiem.» Otri protestētāji bija Lielupes krastam tuvējās Cukura ielas un vēl divu ielu iedzīvotāji. Viņus jau 2014. gadā iekustināja Gunārs Valentīns Segliņš, kurš gan biedrībā Jelgavas attīstībai iestājās tikai pirms mēneša. Pēc formālās lokālplānojuma apspriešanas domē un ziņas, ka tiks celts Depo, viņš trīs dienu laikā iesaistīja 80 jelgavniekus savu interešu aizstāvībā. Gunārs arī atrada advokāti Agnesi Osīti, kura par simbolisku samaksu uzņēmās iedzīvotājus pārstāvēt tiesā. Gunārs ir pensionēts būvinženieris un ekonomikas maģistrs, viņam ir 75 gadi.

To, vai būs izdevies apturēt būvatļauju, sabiedrība uzzinās 6. februārī, kad tiks nolasīts tiesas spriedums. «Nav tā, ka esam pret Depo. Mēs esam par kvalitāti,» saka arhitekts Grietēns un stāsta, ka biedrība domē iesniegusi vairākas idejas, kā uzlabot vidi Lielupes krastā. Piemēram, arhitekts Ingurds Lazdiņš pa draugam biedrībai izstrādājis vīziju, ka Depo nosedz uzbērums uzkalniņš, reljefs valnis, kurā izveidotas terases. Tajās pilsētnieki varētu sēdēt, atpūsties, un upes mala paliktu zaļa. Attīstītājs gan šīs idejas nevēlas pat apskatīt. «Aizejiet uz kādu Depo stāvlaukumu Rīgā un iedomājieties netālu kādu peldam. Nav runa par veikala kvalitāti, bet to, ka katrai lietai jābūt savā vietā. Ar cieņu pret cilvēkiem,» komentē Jānis. Viņam pievienojas arī dizainere Ilona Drīliņa, sakot, ka iecerētā būve nav reprezentabla ne pēc satura, ne formas. Viņa tur gribētu redzēt koncertzāli vai restorānu. «Pilsētu var graut ar bumbvedējiem un var graut arī šādā veidā. Rundāles pilij iepretim taču arī neceļ veikalu, ir vajadzīgs kāds kilometrs, lai pili no tālienes uztvertu. Tas ir pašsaprotami,» saka Ilmārs Drīliņš.

Biedrība Jelgavas attīstībai bijusi ciemos arī pie pilsētas mēra Andra Rāviņa, kurš jelgavnieku iebildes nosaucis par emocijām. Un žurnālistam Gaitim Grūtupam vēl norādījis: «Un tu vispār klusē.» Domes argumenti par labu būvei bijuši šādi pilsēta iegūs pusmiljonu eiro gadā, un būs darbavietas. Jānis iebilst: «Bet nerēķina, ka varbūt tāpēc kāds cits veikals izputēs, vai arī daudzi strādās divās darbavietās. Viss tiek rēķināts kā Excel tabulā.» Vents papildinoši norūc: «It kā nauda izteiktu visu. Jā, mēs nevaram iebilst pret brīvo tirgu un konkurcenci, taču kaut kādu cieņu pret pilsētu, kurā vēlies to darīt, vajadzētu.»

Ja uzceltu Depo, tad, iebraucot pilsētas centrā, sagaidītu nevis uzraksts «Jelgava», bet «Depo». To vairākkārt sarunā uzsver dizaineri Drīliņi. Viņi uzskata, ka Lielupes krastā jābūt būvei, kas kvalitātes un vērtību ziņā līdzvērtīga Jelgavas pilij.

Piešķirt vērtību krastmalai. Attīstīties jēgpilni un ilgtspējīgi. Pieskatīt pilsētu. Tā savus mērķus min biedrības Jelgavas attīstībai biedri. Un neapstāties tikai pie krastmalas pieskatīšanas, bet sekot pilsētas attīstībai. Piemēram, drīzumā pānots nojaukt cietumu upes krastā. Kas tur būs pēc tam, neviens vēl nezina.

«Mēs daudz iegūstam tiekoties un runājot. Tagad esam gudrāki, pateicoties Mārtiņam un Ventam. Tāpēc jau tik maz sabiedrība protestē, jo nav zināšanu. Tikai izsaka viedokli, un ar to viss beidzas. Redz, ka nevar pretoties domei, kas dara, kā grib,» saka Ilmārs.

Agrāk biedrība tikās reizi nedēļā, tagad reizi mēnesī. Tāda protestēšana un domāšana taču bojā nervus, un vai nebūtu bijis labāk vakaros panūjot? Visi smejas: «Nebūs, kur! Krastmalu aizbūvēs! Par to jau ir stāsts, ka drīz nebūs, kur nūjot!» Vents smaida sieva arī jautājot, kāpēc piecu bērnu tēvs iesaistījies biedrībā. Taču, tieši par viņiem domājot, Vents to darījis. Lai viņiem būtu Lielupes krasts, kur peldēties. Kur pastaigāties. Lai ir dzīvība.

Portālā Manabalss.lv savākti 3935 paraksti, lai nosargātu Jelgavas pils vēsturisko ainavu. Vajadzīgi 10 000.

Brauc bez šofera

Latvijas zinātnieki rada mākslīgā intelekta risinājumu, kas jebkurai automašīnai ļauj kļūt gudrai un braukt bez cilvēka palīdzības. Lai to panāktu, mašīna jātrenē un jāskolo gluži kā cilvēks

Uz aizmugurējā sēdekļa nedroši iekārtojas satiksmes ministrs Uldis Augulis un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, bet vadītāja sēdeklī sēžas pētnieks Ingars Ribners. Sudrabpelēka Mazda ar rūsas mežģīnēm riteņu arkās lēnām sāk ripot, lai gan Ingars nepieskaras ne stūrei, ne pedāļiem. Patiesībā tikpat labi ministri būtu varējuši sēdēt divatā un automašīnas priekšējie sēdekļi varētu būt tukši. Tikai piesardzības labad Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks pavada ministrus ceļā. Biķernieku trases apli mašīna spēj izbraukt bez cilvēka palīdzības — tikai ar iepriekš ieprogrammētu maršrutu. Kāda bija ministru reakcija? «Tādi mazliet sabijušies viņi tur sēdēja,» par pērnā pavasara notikumiem pasmaida institūta pētnieki.

Bezpilota automašīnas ir karsta tēma visur pasaulē. Pie šādiem risinājumiem strādā inovatīvā elektromobiļu kompānija Tesla, tehnoloģiju gigants Google un citas lielas korporācijas. Ar daudz pieticīgāku budžetu pie bezpilota auto risinājumiem strādā arī Latvijas zinātnieki Dzērbenes ielā izvietotajā Elektronikas un datorzinātņu institūtā. «Lai viņi atbrauc pie mums un palaiž tās mašīnas tādā dienā kā šodien. Tās nekur neaizbrauks. Mašīnām vajag redzēt ceļa baltās līnijas, bet te viss balts, un līnijas ceļa malās ne vienmēr ir. Un kad automašīnas sāks kratīties pa bedrēm, sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā,» par tehnoloģiju milžu radītajiem konkurentiem smaida institūta direktors un vadošais pētnieks Modris Greitāns. Zinātniekus apciemojam vēsā janvāra dienā, no gaisa krīt skaistas, lielas sniegpārslas. Vai pašu radītais risinājums spēs pabraukt pa sniegotu ceļu, viņi pārliecināsies drīzumā — tests paredzēts tuvākā mēneša laikā.

Arī mašīnas mācās

Ņemu rokās PlayStation datorspēlēm līdzīgu pulti, kas iesprausta portatīvajā datorā. Stāvot mašīnas ārpusē un kustinot pults «prieka puļķi» (joystick) jeb kursorsviru, atbilstoši griežas automašīnas stūre. Lai cik maigi cenšos pieskarties vadības svirai, stūre veikli apmet loku ap savu asi — kustības sanāk asas. Visticamāk, tāpēc ka īkšķim trūkst datorspēļu rūdījuma. Nospiežot vienu no pults pogām, mašīnas motors ierēcas un tahometra stabiņš priekšējā panelī uzlec līdz diviem tūkstošiem dzinēja apgriezienu minūtē — poga atbild par gāzēšanu. Trešā vadības poga neizdveš ne skaņu, lai arī cik reizes to spiežu, — tās ir bremzes.

Vairāk nekā tonnu smagā automašīna pārvēršas ar pulti darbināmā rotaļlietā, kas paklausīgi reaģē uz pirkstu kustībām. Šis ir vienkāršākais no trim veidiem, kā darbināmas bezpilota automašīnas Elektronikas un datorzinātņu institūtā. Ministri Augulis un Ašeradens paļāvās uz iepriekš ieprogrammētu maršrutu, kuru automašīna paklausīgi izpildīja — pulti rokās neviens neturēja.

Taču visprogresīvākās veids, kā vadīt bezpilota automašīnu, ir mākslīgais intelekts jeb dziļā mašīnmācīšanās. Automašīnai tiek norādīts sākuma un beigu punkts, bet lēmumu par to, kādu marš-rutu izvēlēties un kā braukt, mašīna pieņem pati. Auto iespējams apmācīt arī ceļu satiksmes noteikumu ievērošanā, luksofora gaismas, ceļa zīmes, ātruma ierobežojumi un nevietā uz ceļa izlēkuši gājēji — to visu mašīna var ņemt vērā bez cilvēka palīdzības. «Viņai tiek iemācīts, kā braukt ir pareizi un ka, piemēram, nobraukt no ceļa ir nepareizi,» skaidro zinātnieks Greitāns.

Par automašīnas mācībām zinātnieki runā gandrīz vai kā par suņu skolas treniņiem, uz kuriem saimnieki ved savus mīluļus. Mašīna mācās no paraugiem. Ir jādodas izbraukumā pa pilsētu ar ieslēgtu videokameru. Ar neironu tīkla palīdzību mašīna mācās no šofera rīcības konkrētās situācijās. Ja luksoforā iedegas dzeltenā gaisma, šoferis bremzē. Atkārtojot šādu darbību vairākas reizes, mašīna saprot, ka tā šādās situācijās ir atbilstoša rīcība. «Mašīna nesaprot, ka tā ir dzeltenā gaisma, bet tā redz, ka bildē kaut kas tāds parādās un es bremzēju. Tā saprot, ka līdzīgās situācijās jārīkojas tāpat,» skaidro pētnieks. Kas notiktu, ja ielas malā parādītos gājējs ar dzeltenu lietussargu? «Ja tā nebūtu pietiekami apmācīta atšķirt luksoforu no citas dzeltenas gaismas, mašīna bremzētu,» profesors salīdzina, ka mašīnas mācās līdzīgi kā bērni. «Tikai bērni to izdara ātrāk.» Lai iemācītu mašīnai konkrētu rīcību, nepieciešami tūkstoši, pat miljoni piemēru. Bērns to pašu apgūst no krietni mazāka piemēru daudzuma, viņš skaidro. «Tas ir strīdīgs jautājums,» azartiski iedegas komandas pētnieks Krišjānis Nesenbergs. Ja bērnam rāda vienu piemēru, viņš uz to skatās ilgāku laiku, uztverot kādu miljonu kadru. Vai tas ir tikai viens piemērs vai miljons piemēru?»

Skaidrs, ka zinātnieku vidū vienprātības nav un vēl jāiegulda daudz darba, lai iemācītu mašīnai atpazīt visas iesējamās situācijas, ar kādām var nākties sastapties uz ielas. Taču skaidrs arī tas, ka automašīnu var trenēt dažādiem pētnieku nospraustiem mērķiem —  drošai braukšanai, ekonomiskai braukšanai vai jebkam citam. Elektronikas un datorzinātņu institūts, piemēram, trenē mašīnas sacensībām.

Entuziasti

Latvijas komanda jau divreiz — 2011. un 2016. gadā — piedalījusies Eiropas Komisijas atbalstītajā konkursā Grand Cooperative Driving Challenge, kas notika Nīderlandē.

Tās nav tradicionālas sacensības, kur būtiskākais ir ātrums, — sudrabotā Mazda izmēģinājuma braucienos kustas ar 15 kilometriem stundā — sprinteris Huseins Bolts to apdzītu bez iesildīšanās. Pērn Ingars Ribners mēģinājis braukt ar ātrumu 70 kilometru stundā, tomēr mašīna bijusi pārāk nestabila. Jo lielāks ātrums, jo asākai jābūt mašīnas reakcijas spējai. Lai šāda traukšanās būtu droša, nepieciešams uzlabot sistēmas algoritmus.

Sacensībās tiek vērtēts, kā dažādu autoru radītās automašīnas spēj sadarboties uz ceļa — sazināties un reaģēt. Piedalīties sacensībās var augstskolas un zinātniskās institūcijas, kuras pirms tam izturējušas atlasi — tikai automašīnas, kuru «gudrība» novērtēta kā pietiekama, drīkst nostāties uz starta līnijas. Līdz ar Latviju startēja komandas no Francijas, Spānijas, Zviedrijas, Vācijas un Nīderlandes.

Viens no pārbaudījumiem bija krustojuma izbraukšana tā, lai nevienai mašīnai nav jāgaida uz citu. Tām jāsaprot, kad ātrums jāsamazina, lai krustojumu izbrauktu secīgi, nevienam netraucējot un neliekot gaidīt. Cits pārbaudījums bijis uz šosejas, kur no divām joslām jāizveido  viena — pēc rāvējslēdzēja principa. To visu mašīnām jāpaveic pašām — bez šoferiem pie stūres.

Latvijas zinātnieki saņēmuši uzslavas par izveidoto lietotāja saskarsmi ar mašīnu un sistēmas arhitektūru, kā arī lielu apbrīnu par spēju pielāgot mašīnas autonomai braukšanai ar salīdzinoši  nelielu naudas summu. Citi Eiropas zinātnieki darbojoties autobūves kompāniju paspārnē, bet latviešiem finansējums bezpilota auto vadības risinājumiem nāk no valsts pētījumu programmas SOPHIS. Trīsarpus gados pētniecībai, izstrādei un darbinieku algām tērēti 150 tūkstoši eiro. Pārējās komandas latviešus uzlūkojot kā entuziastus.

Kā tas darbojas?

Tas, ka elektromobiļi mācās atpazīt luksofora signālu krāsas un ceļa zīmes, nebūtu pārsteidzošs jaunums, taču ievērības cienīgs ir fakts, ka Elektronikas un datorzinātņu institūtā darbs notiek ar automašīnām, kurām jaudu dod parastā — benzīntankos iepildāmā — degviela. Kopš 2010. gada pēc pazīstamā latviešu zinātnieka Leo Seļāvo iniciatīvas tika sākts darbs pie nu jau cienījamu vecumu sasniegušās Mazda automašīnas pārveides, bet rudens beigās kompānija LMT institūtam nopirka jaunu KIA, kļūstot par zinātnieku sadarbības partneri.

Lai ar datoru būtu iespējams vadīt tradicionālu mašīnu, algoritmu meistariem bija vajadzīgi papildspēki. Rīgas Tehniskās universitātes meistari palīdzēja tehniski pārbūvēt mašīnu. Mehānisms, kas regulē degvielas padevi, tiek vadīts ar elektrību, bremzes tiek darbinātas ar motoriņu, kas no priekšpuses pavelk pedāli, un arī stūrei pievienots elektromotors.

Ja šofera sēdeklī sēž pilots, kurš kādā brīdī grib pārņemt mašīnas vadību, viņam atliek pieskarties stūrei vai pedāļiem — sistēma atslēdz darbu. Mašīnā ir arī liela, sarkana poga. Gluži tāda pati, kādu karikatūristi attēloja kodolpogu uz ASV prezidenta Trampa galda pēc lielīšanās Ziemeļkorejas līderim Čenunam. Šī krīzes poga vajadzības gadījumā atslēdz autonomo braukšanu.

Aprīkot mašīnu, lai tā būtu vadāma attālināti, nav dārgi — to var izdarīt par dažiem tūkstošiem eiro. Visdārgākais ir ar sensoru palīdzību piešķirt tai maņas. Piemēram, speciāls radars, kas ar gaismas palīdzību nosaka attālumu līdz objektiem, un precīza pozicionēšanas sistēma maksā apmēram 30 tūkstošus eiro katra.

Pasaules elpa

«Visi šausmināsies — zinātniekiem dod naudu, lai spēlētos ar mašīnītēm,» iesmejas institūta direktors Modris Greitāns, kad pamanu komandas darba telpās trīs nelielas ar pulti darbināmas automašīnas. Līdzīgas tām, kas atrodamas bērnu spēļmantu plauktos. Testēt kooperatīvos braukšanas algoritmus ar abām institūta rīcībā esošajām mašīnām būtu riskanti. «Nedod Dievs, ja algoritmā ir kļūda un tās saskriesies — tas būtu sāpīgi,» palikšanu bez divām vienīgajām projektam atvēlētajām mašīnām skaidro direktors. Šī iemesla dēļ testēšana notiek ar spēļu auto, kas aprīkoti ar lielajām mašīnām līdzīgām «smadzenēm». Visas trīs mašīnas spēj savā starpā sazināties un braukt, neuzskrienot cita citai virsū. Modeļi ir 18 reizes mazāki salīdzinājumā ar īstajām automašīnām, un drīzumā institūtā plānots izveidot tāda paša mēroga pilsētas modeli vairāku simtu kvadrātmetru platībā. Tas ļaus mašīnām braukt, imitējot īstu satiksmi. Viens no mazo mašīnu algoritmiem jau pārnests uz lielo auto, un zinātnieki secinājuši — tas strādā, jāpieslīpē tikai nianses.

Darbs pie bezpilota automašīnas izveides neizdotos bez Latvijas start-up uzņēmuma Pilot Automotive. Viņu veikums ļauj gudro sistēmu piemērot jebkurai parastai automašīnai, kādas vien redzamas uz ielas. Jaunuzņēmums dibināts Singapūrā, jo tur esošajā tehnoloģiju akseleratorā Enchant 2016. gadā Pilot Automotive izdevās piesaistīt 50 tūkstošu dolāru investīcijas. 2017. gada vasarā viņi turpināja darbu prestižajā Jaguar Land Rover inkubatorā ASV, kur cer izstrādāt sensoru risinājumu, kas maksātu tikai apmēram tūkstoti dolāru.

Lielu palīdzību Elektronikas un datorzinātņu institūta pētniekiem sniedz arī Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Universitātes doktoranti, kas pieslēdzas dažādu risinājumu uzlabošanā.

Kopš 2010. gada palīgu skaits strauji mainījies. Komandas dalībnieki sauc pētnieku vārdus, kas nu devušies zinātniskajā darbā uz ārzemēm vai pārvilināti darbam industrijā. «Latvijas zinātnē cilvēki maz noturas,» piebilst pētnieki. Komandā patlaban darbojas lielisks piecnieks. Bez Ingara Ribnera, Krišjāņa Nesenberga un Modra Greitāna te strādā arī Nauris Dorbe un Aleksandrs Ļevinskis.

«Tas nav viegls jautājums,» Modris Greitāns iegrimst pārdomās, vaicāts, kad bezpilota automašīnas varētu nonākt ikdienas satiksmē. «Viena pieeja, kas izskan Eiropā, ir tāda, ka izzudīs atšķirība starp privāto un sabiedrisko transportu,» pētnieks zīmē ainu, kurā bezpilota automašīnas cilvēki izsauks gluži kā taksometru Taxify lietotnē, norādot sava ceļojuma sākuma un beigu punktu. «Mobilitāte būs kā serviss,» viņš uzskaita rūpes, kas šādā gadījumā atkristu, — apdrošināšana, mašīnas remonts, tehniskā apskate, degvielas uzpilde.

Skaidrs, ka šādām tehnoloģijām nāk līdzi arī riski. Hakeri var ielauzties pat vissarežģītākajās sistēmās. «Drošība ir pasaules problēma,» piekrīt pētnieks Krišjānis Nesenbergs.

Tikmēr īpaši pielāgotu mobilo sakaru tīklu autonomo testu trasei Rīgā plāno piedāvāt LMT sadarbībā ar Nokia. Testa trasē būs viedās pilsētas infrastruktūra — gudrie luksofori un datorredzes kameras. «Līdz ar 5G attīstību savienoto auto tehnoloģijas attīstīsies ļoti strauji, un Latvijai ir labas iestrādes, lai mēs kļūtu par nākotnes transporta infrastruktūras kompetenču centru,» cer Latvijas Mobilā telefona viceprezidents Ingmārs Pūķis.

Atbilde deviņdesmitajiem

Dānis Stigs Stasigs dokumentēja Maskavas forštati 1992. gadā. Pagājušovasar atgriezās, lai ar jaunākajām tehnoloģijām pieliktu punktu šim darbam. Rezultāts vēl līdz 21. janvārim apskatāms Latvijas Fotogrāfijas muzejā

Esmu uzņēmis šīs fotogrāfijas pirms 25 gadiem. Ja tu tur atpazīsti kādu cilvēku, lūdzu, pasaki man to! Ar bilžu albumu, kurā bija ielikta šāda informācija krievu valodā, pagājušovasar Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, pārvietojās dāņu fotogrāfs Stigs Stasigs (57). Viņš, fotogravīras konsultants Dānijas Karaliskajā tēlotājmākslas akadēmijā, gatavojies akcijai kā mākslas projektam. Minēto aicinājumu pat drukājis ar rakstāmmašīnu, eBay nopircis vecu padomju papīru, kāds Latvijā bija apgrozībā 90. gadu sākumā.

Bijušo PSRS viņš pazina gana labi, kopš 1988. gada dāņu fotoaģentūras uzdevumā ir strādājis Armēnijā, Gruzijā, Magadanā Sibīrijā, Sanktpēterburgā, protams, Maskavā un arī Rīgā. Fotografējis krustu atjaunošanu Rīgas Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrālei, kur padomju laikā bija iekārtots planetārijs, asiņainos 1991. gada janvāra notikumus Baltijas valstīs. «Jocīgi, ka ne tikai manās vecajās fotogrāfijās, bet arī atmiņās viss bija melnbalts… No PSRS vai no Latvijas es neatceros nekādas krāsas. Vienīgais, kas izlec, — sarkanās Kremļa zvaigznes,» viņš domīgi ierunājas.

«Kad 2017. gada vasarā atgriezos Maskačkā, uzreiz pamanīju — tur ir parādījies ļoti daudz grafiska «trokšņa», spožu krāsu. Pat tramvaji kļuvuši koši zili. 1992. gadā tie bija mierīgi dzelteni un sarkanbrūni, pilnīgi saplūda ar vecajām mājām, bet tagad traucas kā citplanētieši. Un visas jaunās mašīnas, reklāmas…! Vecā Maskačka joprojām atrodas turpat, bet vairs nav fiziski ieelpojama kā 1992. gadā, ir ieraugāma tikai mazos lodziņos.»

Stigam pirms 25 gadiem Maskačkas iepazīšanai uzradās ekskluzīvi daudz laika. Starptautiskajai labākā jaunā fotožurnālista balvai, ko viņš bija saņēmis, līdzi nāca prāva naudas summa. Profesionālis izlēma iepauzēt stresaino darbu fotoaģentūrā. Sapņoja nopirkt vecu militāro džipu un, kamēr vēl nav dzimuši bērni, ar sievu Šarloti aizceļot postpadomju nekurienē.

Kāpēc nekur neaizbraucāt, bet gan uz gadu aizķērāties Rīgā?
Bijām plānojuši šeit sākt mūsu ceļojumu, taču Šarlotei pēkšņi piedāvāja labu darbu dāņu tūrisma firmā. Tagad to sauc Via Hansa.

Izlēmām palikt. No sākuma īrējām dzīvokli, pēc tam privātmājas stāvu Teikā. Džipa vietā nopirkām vecu zaļu žiguli. Šķiet, uz Maskačku mani aizsūtīja fotogrāfs Aivars Liepiņš. Laikam, lai uz brīdi tiktu no manis vaļā. (Smejas.) Ar viņu biju iepazinies caur Ilmāru Znotiņu, ko satiku jau iepriekš Kopenhāgenā. Izmantoju šo puišu laboratoriju, katru piektdienu nopirku viņiem un sev «piektdienas alu»… Ilmārs joprojām ir viens no maniem labākajiem draugiem.

Tajā laikā Rīgas ielās laikam nestaigāja daudz ārzemnieku.
Jā, vienīgi daži diplomāti, bet viņi bija varen garlaicīgi. (Ironiski smiekli.)

1992. gada janvārī ierodoties Rīgā, sajūta bija kā provincē. Nekas nenotiek, ko gan es šeit darīšu? Iepriekšējo reizi, kad pabiju Rīgā, 1991. gada janvārī, te gan bija, ko fotografēt. Lieli, dinamiski notikumi, barikādes un cilvēki!

Tad lēnām sāku fotografēt Maskačku.

Tikpat kā neviena auto. Bruģētas ieliņas. Cilvēki valkā vecu, bezkrāsainu apģērbu. Īsta laika mašīna! Dāņi, kam nesen rādīju šīs fotogrāfijas, minēja: piecdesmitie gadi? Nē, deviņdesmitie! Fotogrāfus tiešām aizrauj tādas eksotiskas lietas. Ciniski izsakoties: tas, kas nav pārāk labs cilvēkiem, ir labs fotogrāfijai.

Kad [pirms diviem gadiem] sāku apstrādāt šīs fotogrāfijas izstādei, aizdomājos: kāds fotogrāfs tad es biju tajā laikā? Varbūt biju cilvēku personisko traģēdiju kolekcionārs? Es taču sēdēju ar viņiem uz soliņa, smēķēdams cigaretes, pats kļūdams depresīvs. Taču dvēseli sildīja doma — jau rīt varu nopirkt biļeti atpakaļceļam, ja tas viss sāk palikt par traku.

Protams, laiks pēc neatkarības atgūšanas izrādījās smags visiem Latvijā, bet Maskačkas iedzīvotāji bija dubultā ievainojami: krievvalodīgi pensionāri, čigāni… Pēkšņi viņiem vairs nebija naudas elementārai izdzīvošanai. Katrs centās kaut ko pārdot.

Manā atmiņā 90. gadi gan ir trūcīgs, bet arī ļoti optimistisks laiks.
Nē, viņi likās pilnīgi zemē iedzīti, neredzēja nākotni. Es to manīju, lai gan mūsu nelielā komunikācija sastāvēja tikai no tā, ka es viņiem devu cigaretes un kapeikas. Protams, viņi mani pieņēma šo cigarešu dēļ, laikam arī patika, ka es par viņiem interesējos. Neviens no viņiem nestrādāja.

Man vajadzēja piezemēties šajā atmosfērā. Radīt pašam notikumus: vīrietis iekāpj autobusā, sieviete šķērso ielu…

Pēc gada atgriezdamies Dānijā, steidzīgi meklēju darbu, šīs fotofilmas vienkārši iegūla manā arhīvā. Milzīga, nekārtīga negatīvu kaudze. Man tā bija pagātne.

Tai pieskāros tikai 2015. gadā, kad sieva atgādināja: «Nāk PSRS sabrukšanas 25. jubileja, tev kaut kas ir jādara!»

Piezvanīju kādam puisim un apjautājos, kā negatīvus vislabāk ieskenēt. Viņš teica: «Neskenē, es tev palīdzēšu.» Ierādīja, kā tos pārfotografēt. Tik ātri! Sākumā pat nebiju domājis pievērsties Maskačkai, jo man bija daudz fotogrāfiju no visas bijušās PSRS. Mēneša laikā digitalizēju 7000 uzņēmumu. Un tur pēkšņi izlīda Maskačka. Viena bilde te, otra tur, pusfilma, vesela… Pamanīju, ka tās rakstītas ar pavisam citu «gramatiku». Kā klusa dzeja. Kā mierīga klaviermūzika, ko nevar lietot kopā ar trauksmaino padomju materiālu.

Varbūt tāpēc, ka pats jau kļūstu vecs, es tur varēju saskatīt skaistumu, ko nesaredzēju 1992. gadā, kad biju vitāls un agresīvs. Pamanīju, ka esmu fotografējis daudz brīvāk, nekā to darīju iepriekš. Tagad liekas, ka Maskačka ir bijusi labākais periods manā fotogrāfa dzīvē. Man piederēja brīvība. Ne tikai tā dēvētā mākslinieka brīvība. 1992. gadā neviens man nevarēja piezvanīt vai uzrakstīt e-pastu. Par manu pasauli kļuva Maskačkas cilvēki, ar kuriem pavadīju daudz laika. Bet, protams, tā bija izolācija, man brīžiem sametās sevis žēl.

«Ko es daru šeit?»
Jā, ko es daru? Dānijā arī ir sociālās problēmas, bet ne tik brutālas. Tas viss iespiežas tevī. Pat tad, kad atsāku strādāt ar šo materiālu, vienā brīdī tā visa kļuva par daudz.

Tad satiku Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāju Mairu [Dudarevu], lai runātu par izstādi. Ieraudzīju, kādā vecā mājā atrodas muzejs. Tā nav moderna balta kvadrāta galerija. Un mani 1992. gada attēli arī ir tādi vecmodīgi. Mierīgi ar tiem varētu piepildīt divas muzeja izstāžu telpas. Bet nodomāju: tad tas viss kopumā izskatīsies pēc tālas vēstures. Pēc kaut kā, kam nav nekāda sakara ar tagadējo laiku. Taču fotogrāfija tikmēr ir mainījusies no analogas, melnbaltas uz krāsainu un digitālu! Un arī es esmu mainījies gan kā cilvēks, gan kā fotogrāfs! Man vajadzētu radīt kaut ko jaunu, lai tomēr cilvēkiem norādītu — tās problēmas, ko redzat vecajās bildēs, nav izgaisušas. Šie cilvēki sēž uz ielas aukstumā varbūt pat tikai 100 metrus no muzeja.

Klaidoņi? Tie paši, kas 1992. gadā?
Jā, daži no viņiem.  Paņēmu veco Leica kameru, bet man nekas nesanāca. Jo nebiju lietojis šo aparātu 15 gadus. Tāpat kā ar ģitāru — ja neesi ņēmis to rokā kaut vai pusgadu, tev atkal jātrenējas.

2017. gadā Leica vairs nebija daļa no manis kā agrāk. Pat pastaigāt es vairs nespēju tik ilgi kā toreiz. Sasodīts, ko lai tagad daru?

Izlēmu no 1992. gada attēliem izveidot albumu, uzfilmēt video. Paņēmu līdzi sievu, ļoti izpalīdzīgi bija arī jaunieši no [organizācijas] Free Riga. Ar riteņiem braucām pa Maskačku un, ja redzējām kaut kur apsēdušos cilvēkus, apstājāmies, parādījām viņiem albumu. Tas uzreiz mainīja atmosfēru! Ja tu vienkārši pieej pie četrotnes, kas dzer uz soliņa, atmosfēra var būt nedaudz agresīva. Bet, skatoties albumu, gandrīz izgaist dzērums. «O — tā taču ir mana dzīve!» Viņi sāk atcerēties, sāk stāstīt stāstus. Ja ļoti paveicas — atcerēties cilvēkus.

Tolaik, kad staigāju viens, īpaši labi nerunādams krieviski, neko daudz nesapratu no notiekošā. Pēkšņi nonācu daudz intīmākā telpā. Tad sāku satikt cilvēkus, ko esmu fotografējis. Tas bija lieliski!

Bērnus, kas ir vecajās bildēs?
Jā, šis puisis, piemēram, ir gangsteris. (Stigs rāda zēnu kādā no fotogrāfijām.) 1996. gadā nonācis cietumā par laupīšanu. Vēlāk izceļojis uz Angliju, tagad atgriezies. Es uz ielas viņam iedevu cigareti un atvainojos, ka slikti runāju krieviski. Bet viņš man atbildēja angliski, jo bija iemācījies. Parādīju viņam albumu, šo pašu bildi, un viņš iesaucās: «Nē, nevar būt! Tas esmu es.» Un šī bija viņa vecmāmiņa, babuļa. Un viņa māsa. Viņi visi ir čigāni. Vecmāmiņa Daugavpils ielā kādreiz dzina kandžu. Māsa arī pabijusi cietumā — gan par nelegālu samogona pārdošanu, gan par to lietu uzpirkšanu un pārdošanu, kas bija atņemtas cilvēkiem «Razģevalkā»*. Tu taču zini tuneli Daugavpils ielas galā?

Kur cilvēkus apzaga?
Jā, naktī ieejot «Razģevalkā», ārā iznāksi kails! Babuļai bija labs bizness — mantas apmaiņai pret samogonu. Gangsteris man teica: ««Razģevalka» 90. gados bija pati bīstamākā vieta Rīgā.»

Un jūs tolaik par to nenojautāt?
Jā. [Pagājušovasar] pat satiku cilvēku, kas bija laupījis «Razģevalkā» tajā laikā, kad es fotografēju Maskačku. Jānis, viņš nomira rudenī. No skata ļoti patīkams vecs vīrs ar vienu kāju, sēdēja ratiņkrēslā. Apjautājos viņam par «darbu» «Razģevalkā», ko viņš bija veicis kopā ar Edgaru un Igoru: «Tātad jūs atstājāt cilvēkus kailus?» — «Nē,» viņš atbildēja. «Mēs tikai paņēmām viņu apavus.» (Smejas.) Protams, viņi ņēma arī naudu un pulksteņus, bet viņiem esot bijusi sava profesionālā ētika: neuzbrukt bērniem un sievietēm.

Kad uzzināju par Jāņa nāvi, noskumu. Man taču viņam vēl bija 100 jautājumi!

Kāds cits izstāstīja par [manis fotografēto] ebreju vīrieti, kuru visi nezin kāpēc sauca par Mazo Ļeņinu. Maskačkā visiem bija iesaukas.

Tātad 2017. gadā beidzot sapratāt, kam bijāt pieskāries pirms 25 gadiem?
Es pat nebiju zinājis par [Maskavas priekšpilsētas] ebreju geto! Esmu uzņēmis jauku bildi, kur bērni spēlējas kādā skvērā, bet tagad tur ieraudzīju mūri no sinagogas pamatiem. Toreiz tur vēl nebija monumenta. Tagad, skatoties uz bērniem, arī domās redzu ebrejus, kas tika dzīvi sadedzināti 1941. gada 4. jūlijā. Šis stāsts vairs nelaiž vaļā.

Domāju: un ko lai daru ar «ebreju lietu», kas ir tik milzīga? To nepieminēt izstādē būtu augstprātīgi. Tā izlēmu fotomuzeja augšstāva zālē veidot ekspozīciju, kas ir absolūti atšķirīga no apakšstāva fotogrāfiju izstādes. Tās nolūks ir parādīt, ka vecais Maskačkas stāsts turpinās. Ka tās ir cilvēku dzīves, nevis tikai melnbaltā fotogrāfija.

Ar Free Riga puišiem runājām, ka arī šādus stāstus ir svarīgi savākt — tāpat kā senos laikos, kad cilvēki vāca tautasdziesmas un pasakas.

Latvijā biju saticis puisi, kas ir uztaisījis Overly lietotni (ar to var mobilajā telefonā vērot daudziem izstādes objektiem pievienoto papildinformāciju, fotogrāfijas vai videomateriālu — red.). Viņš teica: «Lieliski, tu vari to lietot!»

Bet šeit [no drona uzņemtā attēlā] var redzēt pilsētplānošanu. To, kā cilvēki [Maskačkā] patiesībā staigā, ir izveidojuši savus «īsceļus». Sava veida protests pret to, ko no viņiem vēlas varas iestādes. Man vienmēr interesē redzēt, kā cilvēki, kaut vai miermīlīgā veidā, iebilst pret sistēmu.

Jaunās tehnoloģijas tātad deva iespēju izvērstāk pastāstīt par vecajām fotogrāfijām?
Jā, Overly lietotne visu mainīja.

Cilvēkiem gribēju sniegt ieskatu arī savā darbā: tāds detektīva vai žurnālista darbs. Arī izstādes apmeklētājiem sanāk «pastrādāt» ar mani kopā. Daudz tiešāka pieeja lietām! Tiklīdz tu attēlu ierāmē, tas kļūst par mākslu, par kaut ko attālinātu. Es to gribēju mainīt.

Izstādē gan var arī apskatīt manas fotogravīras [ar Rīgas motīviem], ļoti vecu, laikietilpīgu fototehniku, kādu lietoja 19. gadsimta 40. gados. Man ir meistardarbnīca, kurā strādāju šādā tehnikā. Attēlus izdrukāja kolēģi, kuri mākslas drukas jomā ir slaveni visā pasaulē.

Un skaties, tepat blakus ir [nofotografēta] grāmata, ko kādā ebreju slēptuvē [Maskačkā] atrada Free Riga. Zukunftsglaube — tulkojumā «ticība nākotnei».

Simboliski.
Jā. Kad es to ieraudzīju, domāju — tas taču nav iespējams!

Izstādē ir arī cigarešu paciņa: kad strādāju Maskačkā, man katru rītu bija jāpērk četras tādas, lai izdalītu. Nē, ne jau 1992. gada cigaretes. Kosmos, Mir, tās joprojām var uziet Maskavas ielā.

Bet te — stikla lauskas no gangstera Volvo. Kāds teica, ka viņš ir tur un tur un viņa mašīna ir sasista. Es turp devos, un nebija ne viņa, ne mašīnas, tikai šie stikli. Es tos savācu. Viņu satiku vēlāk, sēžam pie dzelzceļa stacijas. Viņš joprojām ir viena no apkārtnes autoritātēm.

Ko šī atgriešanās nozīmēja jums pašam?
Tikai tagad sapratu, ka visu laiku tomēr biju gribējis pabeigt šo projektu, uzlikt tam vāku. 1992. gadā tas nebija iespējams. Tagad es varu internetā meklēt informāciju, uzzināt par geto un ebreju vēsturi. Kaut vai staigāt pa Maskačku ar Google Maps — viss ir kļuvis tik vienkārši!

Mani patiešām pārsteidza, cik kompleksi ir stāsti, kas izlīda ārā no vecajām fotogrāfijām. «Razģevalka», geto un pat Brīvības pieminekļa glābēja Vera Muhina, kura, izrādās, ir dzimusi rajonā, ko es fotografēju!

Kas no šī visa ir svarīgs un kas nav? Protams, es varētu izstāstīt ļoti strukturētu stāstu par Maskačkas kriminālo sistēmu, bet tā būtu tikai neliela daļa no visa. Tāpat kā tavā dzīvē un manā — nav striktas līnijas, nekas nav vienkārši.

1992. gadā biju strādājis kā vientuļais vilks, bet tagad man bija vesela komanda, kurā pat iesaistīju dzejnieku Sergeju Timofejevu. Ļoti atšķirīgs process, cilvēki, kas piedāvā dažādus risinājumus. Tā izrādījās liela dāvana — šeit atgriezties!

Vai izstādes atklāšanā redzējāt to veco krievu vīrieti uzvalkā? Viņš vēlējās spiest man roku, klāstīja, ka Maskačkā ir pagājusi viņa jaunība. Ka es viņam esot atdevis atpakaļ kādas atmiņas. Mana sieva bija vērojusi, kā viņš kopā ar draugu rūpīgi apskatīja katru lietu, abi krietnu pusstundu par to runāja. Kas gan var būt labāks!

Kopenhāgenā es neko tādu nepiedzīvotu. Kāds man pateiktu: «O, tu gan esi labs fotogrāfs!» Okej.

* Ģērbtuve — no krievu val. Pazemes gājēju tunelis, kurā cilvēkus aplaupīja.

Gaiss kā degviela

Automašīnas, ko darbina gaiss! Tas vairs nav sapnis, kopš izgudroti mazie un ņiprie pneimobiļi. Latvijas studentu skrūvētie braucamie jau startējuši starptautiskajās autosacīkstēs, gāžot no uzvarētāju pjedestāla deviņkārtējos čempionus ungārus

Ar Māri Ciršu tiekamies Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Laboratoriju mājā. «Ēkā, kurai uz jumta helikopters,» viņš telefonsarunā precizē vietu. Smaidīgais un enerģiskais students sagaida mūs autodarbnīcā. Smalka auguma puisis kopā ar motociklista aizsargtērpu, ar kuru kāpj uz sava pneimobiļa, nesver vairāk par 65 kilogramiem. Tas ir viņa trumpis, lai veiksmīgi startētu sacensībās — automobilim ar pilotu jāsver pēc iespējas mazāk, lai tas ātrāk brauktu. Īpašas diētas gan neesot. «Ar velosipēdu daudz braucu, nesanāk to svaru dabūt.»

RTU automobiļu laboratorijā sagatavoti divi pneimobiļi — viens mašīnas tipa, otrs — vairāk motociklam līdzīgs. Māra veikums ir močveidīgais braucamrīks, un pagājušajās sacensībās 2017. gada maijā tas izcīnīja gada labākā pneimobiļa titulu, apsteidzot deviņkārtējos čempionus ungārus. Savu pneimobili Māris vada sacensību trasē, projektē un skrūvē kopā, neiztiekot bez komandas atbalsta. Moto un auto ir viņa kaislība. Tas būtu skaidrs ikvienam, kurš dzirdētu viņa bikšu kabatā ieliktā telefona zvana melodiju — populārā teleseriāla Kobra tituldziesmu.

Pneimobiļi patiešām gūst enerģiju braucienam no gaisa. Sacensībās tiek izmantoti desmit litru slāpekļa baloni, bet to vietā tikpat labi varētu būt kompresora gaiss. No balona gaiss plūst caur spiediena regulēšanas sistēmu un drošības vārstiem, kam seko plūsmu daļa, kas padod gaisu uz pneimocilindriem, kuros elektronika regulē vārstus. Tālāk katras komandas uzdevums ir atrisināt, kā viņi pārtaisa lineāro kustību rotācijā, tādējādi iekustinot riteņus.

Starptautiskās pneimobiļu sacensības notikušas jau desmit reižu, bet Latvijas komandas tajās piedalās divus gadus. Tradicionāli sacensības notiek Ungārijas pilsētā Egerā, parkā netālu no slaveniem vīna pagrabiem. Sacensību rīkotājs Aventics katrai studentu komandai bez maksas dod pneimatikas aprīkojumu un desmit litru slāpekļa balonu. Pārējais komandām jāsagādā pašām. Rīkotāja dotais aprīkojums ir vairāku tūkstošu eiro vērtībā, taču, lai braucamo uzbūvētu, ar to vien nepietiek.

Komandai izdevies piesaistīt sponsorus, kas apgādā arī ar gultņiem un citām detaļām, taču daudz ko vajag pirkt pašiem. «Cilindros kāds simtiņš aiziet, vārsti kaut ko maksā, velodetaļas kādus septiņus simtus, plastmasas arī maksā,» Māris skaita līdzi. Kopumā bez sponsoru atbalsta esot ieguldīti aptuveni divi tūkstoši eiro, nerēķinot savu darbu un rūpīgi sekojot līdzi izmaksām. «Krāsu pirku par savu naudu, tāpēc ļoti taupīju,» Māris datorā rāda bildi ar pneimobiļa virsbūves detaļu, kuras malas ir oranžas, bet vidus tukšs. «Vidū līmēs numuru, tur var nekrāsot.»

Īpaši daudz palīdzēja Automobiļu katedras laboratorijas vadītājs Jānis Rudzītis, kurš pneimobilī ieguldījis savus līdzekļus.  Darbs pie «gaisa motocikla» RTU laboratorijā noritēja no rīta līdz vēlam vakaram. «Pēdējo mēnesi gājām prom no universitātes tikai tad, kad apsargs nāca iekšā un lūdza iet prom,» saspringto laiku atceras Māris.

Tas vainagojies ar panākumiem. Māra projektētais pneimobilis izcīnīja pirmo vietu divās no trim disciplīnām — paātrinājuma disciplīnā jeb dragreisā, kur spēja uzrādīt vislielāko ātrumu — 51,92 kilometrus stundā, un ilgizturības konkursā, kur ar vienu pilnu balonu mobilis nobrauca 7,7 kilometrus garu distanci, otrās vietas ieguvējus vāciešus atstājot 200 metrus aizmugurē.

Kāda bija viņu veiksmes atslēga? «Nokrāsot pneimobili apelsīnu krāsā. Nopietni! Galvenais ir attieksme, ar kādu pieej darbiem. Nevis — ai, gan jau būs labi. Bet maksimāli!» Turklāt Ņūtons visu esot pateicis priekšā jau pirms 300 gadiem — pneimobilis jātaisa pēc iespējas vieglāks. Lai samazinātu svaru, Māris apvirpoja pat katru skrūvīti. Rezultātā mocis svēra 62 kilogramus.

Svarīgi arī, lai braucēja svars ir mazs un nav bail azartiski laisties trasē. Pneimobilis sacensībās ieskrienas līdz pat 50 kilometriem stundā. «Uz līkumiem, kad tas sagāžas slīpi, brīžiem tirpiņas skrien pār muguru,» stāsta Māris, kuram moči un ātrums patīk.

Pie pirmā mopēda viņš tika 16 gadu vecumā — Rīga 16. Tagad nopircis Honda CBR 600. «Drusciņ ātrāks,» viņš smejas. Izsaku cerību, ka viņš ar jaudīgo moci brauc prātīgi, bet Māra sejā smaids nepazūd: «Prātīgi ir mans otrais vārds.»

Par abām pirmajām vietām (dragreisā un ilgizturībā) Māra komanda saņēma balvas — katrs pa diviem flekšiem. Balvas visās disciplīnās izrādījās vienādas. Taču to izdevās vērst par labu, jo Polijas komanda bija ieguvusi divas otrās vietas — katrs pa divām urbjmašīnām. Viņi labprāt piekrita vienu no tām iemainīt pret fleksi. «Puišiem tās ir labas lietiņas, bet šogad mēs cīnīsimies par miljonu,» sarunai pievienojas pneimobiļu meistaru lielākais atbalstītājs, pasniedzējs Jānis Rudzītis. Uzvarētāja balva būs viens miljons ungāru forintu. Pārvērsta eiro, summa gan kļūst pieticīgāka — ap 3000 eiro.

Māris gan cīņā par šo vairs nepiedalīsies — pagājušās sacensības viņam bija pēdējās. «Viņam dzīves apnikums,» Māri pavelk uz zoba laboratorijas vadītājs Rudzītis.

Nē, patiesībā nākamgad močveidīgie pneimobiļi sacensībās vairs nebūs atļauti. Organizatori izlēmuši, ka drošāk braukt tikai ar mašīnām līdzīgajiem pneimobiļiem, kuros ir gan drošības jostas, gan stieņi. Ļoti daudz laika jāiegulda, lai izstrādātu pilnīgi jaunu modeli, Māris stāsta un neslēpj: «Piedalīties nav interesanti, man gribas uzvarēt.»

Nitišam par lēnu

«Mēs nebraucam pa pirmajām vietām, bet nobraucam no A līdz Z,» stāsta otrs Latvijas pneimobiļu entuziasts — Latvijas Lauksaimniecības universitātes metālapstrādes mašīnu pasniedzējs Mārtiņš Ziemelis. Vēl pagājušajā gadā viņš pats brauca sacensībās kā students, bet šogad plāno braukt līdzi kā pasniedzējs, lai gan doktorantūras studijas nav galā un students viņš joprojām skaitās.

«Tas bija 2015. gada oktobris, kad mana institūta direktors sēdē teica, ka uz fakultāti atnācis tāds projekta piedāvājums. Viņš ar smīnu teica: Mārtiņ, tev ir garlaicīgi, varbūt vēlies piedalīties projektā,» sarunbiedrs atceras pirmo reizi, kad izdzirdēja par pneimobiļiem. Tobrīd pat nenojauta, kas tie tādi. Aizgāja mājās un sāka pārmeklēt internetu. YouTube bija ievietoti video no sacensībām Egerā. «Paskatījos, papētīju un — āķis lūpā,» smaida Mārtiņš.

Saprašanas, kā pneimobili uzbūvēt, īsti nebija. Mēģināja izlobīt, kas saprotams no publicētajiem video, lasīja 50 lapas garo sacensību nolikumu un sāka projektēt. Aizbrauca uz izstādi, kur savu pneimobili izrādīja Lietuvas komanda. «Sapratu, ka esmu daudz ko nepareizi izdarījis. Aizbraucu mājās un sāku no sākuma.» Projekts un visa nepieciešamā dokumentācija sacensību rīkotājiem jāiesniedz līdz 31. decembrim, tāpēc pie rasējumiem Mārtiņš pirms diviem gadiem pavadīja visus Ziemassvētkus. Janvāra vidū organizatori apstiprināja saņemtos rasējumus, deva zaļo gaismu būvniecībai un nodeva pneimatikas ierīces, kas pieprasītas dokumentācijā. To, kā pneimobilis izskatīsies, Mārtiņš zināja jau pašā sākumā. Kopā ar kolēģi Krišjāni Galiņu nolēma, ka braucamais būs Latvijas karoga krāsās un ar tautiskiem rakstiem. Pneimobiļa krēslu rotā gar malu iešūta skaista prievīte. Krēslu polsterēja un ar rokām apšuva Mārtiņa māsa Baiba Ziemele. Pirmajā gadā komanda saņēma daudz komplimentu, diemžēl balvu par skaistāko dizainu tā arī neieguva. Mārtiņš domā — tiesneši nav noticējuši, ka studenti to izdarījuši paši.

Iepriekšējās sacensībās pērn Mārtiņš uzbūvēja vēl vienu pneimobili, mācoties no pieļautajām kļūdām, tāpēc pie starta līnijas stājās divi LLU braucamie. Ar otrās automašīnas projektēšanu Mārtiņam jau veicās vieglāk. Līdz februārim viņš meklēja sponsorus, kas varētu atbalstīt pneimobiļa būvniecību, un līdz maijam braucamais bija gatavs. Mārtiņš rēķina, ka kopējā mobiļa vērtība ir ap 10 tūkstošiem eiro, liekot klāt arī ceļa izmaksas komandai. Sešus tūkstošus saņēmuši pneimatikas ierīcēs no Aventics, četri tūkstoši — pārējie izdevumi. «Tas ir, nerēķinot ne manu darbu, ne to, ka mājās dedzinu elektrību un ņemu skrūvītes no sava plaukta,» Mārtiņš precizē.

Vislielāko palīdzību devusi Jelgavas dome. «[Mērs Andris] Rāviņš pats pabeidzis «mehus», un tā ir viņa sirdslieta. Astarte mūs abus gadus atbalstījusi un Leax Baltix, Signum un citi,» Mārtiņš uzteic atbalstītājus. «Nezinu, kā ir citās fakultātēs, bet pie mums «mehi» ir ļoti draudzīgi savā starpā. «Mehs» «mehu» nepamet nelaimē, vienmēr mēģina palīdzēt. Uz to arī izejam, kad mēģinām sponsorus atrast,» stāsta Mārtiņš, kurš pats tērpies melnā fakultātes džemperī. Uz tā muguras rakstīts: «Ej, sadedz, spīdi!»

Katrs pneimobilis tiek radīts atbilstoši pilota augumam. Tam jāpieguļ kā uzvalkam, salīdzina Mārtiņš. Kad Mārtiņš ieraušas mašīnā, drošības stienis atduras pret galvu — galvenais pilots ir īsāks un vieglāks. «Esmu gandrīz kārtīgs latvietis,» par sevi pajoko automobiļa projektētājs. Kārtīgs latvietis ir arī pats pneimobilis. Tā svars ir 142 kilogrami. «Viņam jānomet nost. Motoru pārprojektēsim,» plānus nākamajām sacensībām maijā kaldina Mārtiņš. Tāpat viņš grib attīstīt inovāciju, kas jau pērn izmantota, bet vēl jānoslīpē — liekts, nevis taisns zobstienis, kas ļauj pārnesumkārbu iebūvēt motorā un tādā veidā iegūt lielāku ātrumu. Visticamāk, nākamajā gadā šo nošpikos vēl kāda komanda, bet «es lepojos ar to, ka biju pirmais».

Pirmais modelis, tikko uzbūvēts, svēra 69 kilogramus, taču pēc pārbūvēm, kas uzlaboja tā stabilitāti, svars izauga līdz 130 kilogramiem. «Tas arī ir par daudz,» secina Mārtiņš.

Galvenie pneimobiļa montēšanas darbi norit Mārtiņa mājās — lauku saimniecībā Jelgavas apkārtnē. «Man patīk strādāt manā vidē, ko pats esmu izveidojis,» viņš paskaidro, kāpēc darbam neizvēlas universitātes darbnīcu. Abus gadus pneimobiļu būvē palīgā pieslēgušies studenti. Īpaši vēlas izcelt Mārtiņu Jansonu un Kārli Uzkuru — bez viņiem tas nebūtu izbraucis no garāžas. «Pa dienu viņi palīdzēja universitātē skrūvēt veco modeli, kaut kad arī uz lekcijām aizgāja un pa naktīm būvēja šo jauno pie manis garāžā,» viņš stāsta, cik intensīvi noticis darbs. Studenti rindā nestāv, lai iesaistītos projektā, — īpaši grūti ir atrast pilotu, jo tam jābūt ar mazu augumu, prasmi braukt un drosmi. «Šīs mašīnas nekur nav testētas, katra ir unikāla. Piemēram, pilots Rūdolfs Lejnieks pagājušajā gadā sacensībās brauca uz diviem riteņiem. Atsaldētība. Tā sacensībās ir vajadzīga,» azartisks ir Mārtiņš.

Automašīnas ir viņa kaislība jau kopš astoņu gadu vecuma, kad vectēvs uzdāvināja zapiņu, abi likuši to kopā. Drošības pēc pārbaudu, vai neesmu pārklausījusies. Astoņu? Vai 18 gadu vecumā? «Nē, 18 gadu vecumā man jau bija žigulis. Ā, nē, laikam jau golfs.»

«Es cienu un apbrīnoju Andri Dambi. Ja kāds man par šo maksātu, katru dienu varētu cīnīties un darīt. Vienu brīdi domāju, ka jāsūta Dambim CV — varbūt pieņems par apkopēju,» Mārtiņš stāsta. Viņa pneimobili iemēģinājusi arī Latvijas rallijkrosa zvaigzne Reinis Nitišs. «Teica, ka par lēnu priekš viņa, bet tā jau forši.»

Vai pneimobiļiem ir potenciāls izaugt par ikdienas mašīnām? «Varu atbildēt ar pretjautājumu. Vai pirmās mašīnas, kas tika ražotas, tērēja piecus litrus degvielas uz 100 kilometriem? Kravas mašīnas tērēja pat 100 litrus uz 100 kilometriem,» Mārtiņš atgādina auto vēsturi un izsaka cerību — attīstot tehnoloģiju, būtu iespējams palielināt nobraucamo distanci. Turklāt šādus auto varētu izmantot laboratorijās, braukt pa rūpnīcu teritorijām. Tikpat labi pneimobilis var braukt uz priekšu, barojoties no kompresora gaisa. «Ko viņš izpūš ārā, varam mierīgi elpot, tas nerada nekādu piesārņojumu,» iededzies Mārtiņš.

Bez stresiņa!

Latvija šogad svinēs 100 gadus. Gadsimta ballīte būs arī valsts vienaudzim Ērikam Tomsonam. Savulaik viņš vadājis uz Zviedriju bēgļus — latviešus, kuri bēga no kara

Tomsona kungam ir 99 gadi, un viņš ir ļoti neatkarīgs. Mūsu tikšanās laiku noliek samērā konkrēti un piebilst, ka turēsies uz to brīdi pie mājas. Citādi viņš varot būt pie friziera, veikalā vai Gaujmalā. Tik cienījamā vecumā tādi apgriezieni vareni!

Ēriks mūs gaida uz savas mājas sliekšņa Burtnieku novadā, pie pašas Valmieras robežas. Sāk ar komplimentu: «Lasu jūsu žurnālīti, patīk. Laikam atkal abonēšu.» Kungs atvainojas, ka sliktāk dzird, taču redzēšana ir laba, un viņš ikdienā lasa, skatās televizoru. «Ne vairāk kā stundu. Reti kad patrāpās kas labs,» stāsta Ēriks un noglāsta mazu lapsas krāsas sunīti. Loriju. Otrs suns ir Libertija. «Mazmeitas salika vārdus. Man ir trīs suņi. Vēl ir Bruklins. Kā lielais tilts Amerikā,» smejas Ēriks un sniedz šokolādkasti. «Paņemiet sirsniņu,» viņš mudina un miedz ar aci. Sirsniņai esot gards marmelādīgs vidus. Iebilstu. Kantainai ir labāks vidus, tāds krēmīgs. «Tad es ņemšu sirsniņu!» smaida Ēriks.

Pirms viesošanās bijām sarunājuši, ka Tomsons uz bildēšanu uzvilks mazmeitas radītu džemperi ar trim zvaigznēm. Simtgades tematikā Mildas zvaigznes iederētos bildē. Bet Ēriks ir neatkarīgs savos 99 un neklausa meitenes. «Es esmu jūrnieks, tāpēc atstāju jūrnieka kreklu,» viņš saka un noliek priekšā grāmatu par Latvijas jūrniecības vēsturi. Tajā par Tomsonu ir pagarš ieraksts.

Veda tumsiņā

Par jūrnieku kļūt viņš izdomāja, jau puika būdams. Gribējis kā tēva brālis braukt uz kuģiem pa pasauli. «Esmu dzimis pie jūras, Salacgrīvas pusē. Skolā biju lielākais palaidnis un dabūju stāvēt kaktā. Skolotājs teica: no palaidņiem iznāk riktīgi veči. Nu nezinu,» stāsta Ēriks. Tēvs bija iecerējis dēlam lauksaimniecības skolu, taču jaunākais no četriem bērniem gribēja kļūt par jūrnieku.

1943. gadā Tomsons pabeidza Krišjāņa Valdemāra jūrskolu Rīgā. Divdesmit piecus gadus vecais vīrietis Otrajā pasaules karā nekaroja, jo skaitījās neaizvietojams: brauca uz tirdzniecības flotes tvaikoņiem un strādāja arī jūrniecības departamentā, kas apkalpoja ostas. Ieraksts kuģniecības vēstures grāmatā liecina, ka 1944. gadā Tomsons iesaistījies bēgļu pārvešanā uz Zviedriju no Mērsraga ostas. Latvieši bēga, lai netiktu izsūtīti uz Sibīriju vai izbēgtu no citām padomju varas represijām. Uz Zviedriju aizceļoja ap 4500 cilvēku.

Ēriks atceras, ka vienā reisā ar mazo velkonīti pārvedis ap 50 cilvēku: vakarā izbrauca un no rīta jau bija Gotlandē. Tomsons lēš, ka tumsiņā pār jūru aizvedis astoņas bēgļu «porcijas». «Tas viss notika nelegāli. Apzinājos — ja mani pieķertu, sanāktu lielas ziepes. Izsūtītu uz Sibīriju,» atceras kungs. Pēdējā braucienā Tomsons pats arī palika Zviedrijā. Nākamo reisu, ko stūrēja kāds kolēģis, krievi pārtrauca, jo kāds bija nodevis.

Zviedrijā Ēriks brauca uz pasažieru kuģīša kā mehāniķa palīgs, strādāja arī rūpnīcā. «Dzīvoju Stokholmā. Pasaka, zin’, tā pilsēta! Atceros — pirmoreiz izkāpu krastā Gotlandē, kā mūs tur sagaidīja! Ar kafiju un kūciņām.» Gar krastu vietējie iedzīvotāji bija sakūruši ugunskurus, lai atrastu piestātni. Katru pārvesto bēgli nofotografēja salas fotogrāfs Holmerts. Viņa atraitnes izdoto grāmatu Ērika meitai izdevās nopirkt, viesojoties Gotlandē 2010. gadā.

Zviedrijā Ērikam bijusi arī kāda simpātija, taču viņa izvēlējusies nevis veidot ģimeni, bet doties studēt uz Zviedrijas otru galu. Tomsonam joprojām ir kontakts ar bijušo pārcēlāju Pēteri Jansonu (95), kurš pēc bēgļu gaitām Latvijā neatgriezās, jo Gotlandē satika skaistu un staltu zviedru meiteni Ingu, viņu laulībai šogad aprit 71 gads. Vēl pirms četriem gadiem Ēriks bija ciemos pie Pētera Gotlandē. Tomsons bija tik dūšīgs, lai dotos braucienā pa Baltijas jūras salām un piestātu arī Gotlandē. Un šajā Vecgadā, kā ierasts, viņš ņēma rokās telefonu un apzvanīja savus draugus Zviedrijā.

Jūra Tomsonam ir viss. Kādā brīdī viņš nocitē arī dzejoli: «Glaužas vējiņš baltās burās, zilie viļņi apkārt šalc. Tālutāl uz plašās jūras brīva sirds un jautrs prāts. Paliek sveikas latvju meičas, tālu tālu jābrauc mums, kad uz plašās jūras brauc, brīva dziesma brīvi skan!»

Pirmo smuko!

Karš beidzās, gribējās uz mājām. Tomsons ar kuģi 1946. gadā ieradās Skultes ostā. Toreiz viņš pildīja arī īpašu pretošanās kustības dotu uzdevumu — atrast un palīdzēt nokļūt Rietumos svarīgam šīs kustības biedram. Mērķis bija saglabāt sakarus ar Latviju un veicināt drīzāku neatkarības atjaunošanu. Tomsons uz kuģa, pašam nezinot, bija uzņēmis kādu VDK sakarnieku. Padomju versija par tā laika notikumiem parādīta filmā Kad lietus un vēji sitas logā. Tomsonu Rīgā arestēja. Sekoja nopratināšana un fiziska ietekmēšana Stūra mājā. Kā īpaši bīstamu padomju varai Tomsonu pārveda uz cietumu pie Maskavas. Tad eskorts atpakaļ uz Latviju.

Tā pagāja visa 1947. gada ziema, līdz beidzot padomju vara lēma, ka viņš ir nodevējs un līdzvainīgs spiegošanā, tāpēc piesprieda 25 gadus un nosūtīja uz Noriļsku. Stāstu Ērikam, ka manas vecmammas brālis arī bija izsūtījumā Noriļskā un tā ir vieta pie Polārā loka, no kuras Latvijā neatgriezās. Bada dēļ. Ēriks to apstiprina. «Visi veči, kas bija divus metrus gari, aizgāja. Es esmu maza auguma, man vajadzēja mazāk pārtikas, lai izdzīvotu. Mēs ēdām tādu šķidru kāpostu zupu un kukurūzas maizīti, un kaut kā izdzīvoju.»

Reiz visi «noziedznieki» ar vilcienu no Noriļskas tika pārvesti uz darba nometni Vladivostokā, un no vitamīnu trūkuma piemetās tā sauktais vistas aklums. Redze kļuva ļoti slikta — iestājoties krēslai, saskatīt jelkādu priekšmetu kontūras varēja, tikai grozot acu ābolu, it kā šķielējot ar vienu acs kaktiņu. Piemetās arī cinga: kājas kļuva jēlas, āda pelēka, zobi kustējās. «Par laimi, Sibīrijas mazajās stacijās sieviņas stāvēja ar melleņu spaiņiem. Mums atļāva izkāpt un nopirkt. Cinga un aklums pārgāja. Palīdzēja arī zivju eļļa. Tā visu savu mūžu godā turu mellenes un allaž atceros, ka tās izglāba mani.»

Piespriesto 25 gadu vietā Ēriks Noriļskā sabija 10 gadus. Strādāja būvniecībā, organizēja arī darbus zelta raktuvēs Kolimā. Un vēl Ēriks labi zīmēja. «Tā zīmēšana mani izvilka. Es ar zīmuli skicēju portretus uz papirosu paciņām, jo papīru nopirkt nevarēja. Puikas pasūtīja portretus, lai ir, ko aizsūtīt sievām uz māju. Lai redz, kā izskatās. Fotogrāfu jau ar’ tolaik nebija.» Tā viņš šo to nopelnījis. Ar zīmēšanu arī iepaticies vadībai. Kad kultūras daļas priekšnieks meklēja, kas māk plakātus zīmēt, viņš pieteicās. Priekšniekam tā patika, ka uzaicināja uz savām mājām, lai uzzīmē viņa portretu. Tikmēr sieva cienājusi ar kafiju.

«Kad man pateica, ka esmu brīvs, neticēju,» atceras Ēriks. Uzzinājis labo vēsti, viņš aiz laimes sareibis gājis mājās. Paņēmis iekrāto naudu un palicis zem spilvena, lai neviens nenozog un rīt var nopirkt biļeti mājup. «Aiz pārdzīvojuma es visu nakti paliku nomodā,» Ēriks atceras.

Mājās. Ieraudzīja priedes jūrmalā, Tomsons bija saviļņots. Sameklēja tēva mājas. Tās bija izpostītas, jo ģimene bija izsūtīta uz Sibīriju un atgriezās pāris gadus pēc Ērika, tikai 1957. gadā. «Pirmos gadus traki gāja, bet, ko darīt, bija jādzīvo tālāk. Ar tagadējo pieredzi varu teikt: katra diena, ko nodzīvo, ir laba.»

Par visu visvairāk Tomsonam gribējās izveidot ģimeni. Bija jau ap 40 gadiem. «Nodomāju tā apprecēšu pirmo smuko meiteni. Tā arī darīju. Mana māsa drusku palīdzēja, lai iepazītos ar Ainu. Ar ko man viņa iepatikās? Skaista bija!» Aina bija četrus gadus jaunāka un ar īpašumu pie Valmieras. Vajadzēja tikai vīru, kurš ceļ māju uz zemē jau ielietajiem pamatiem. Un to Ēriks paveica pats savām rokām.

Tomsoniem ir divas meitas Daiga un Dace. «Ar sievu norunājām, ka meitām būs augstākā izglītība. Mums abiem šādas iespējas nebija kara laikā, abi ar vidējo, un darījām visu, lai meitām būtu,» — tā Ēriks. Abas izskolojās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā: Dace pabeidza grāmatvedības un ekonomikas fakultāti, Daiga zooinženierus. Daces dēls Jānis Neiders nu ir arhitekts, meita Ilze Dzene datorzinību maģistre. Savukārt Daigas meita Karīna Siliņa kļuvusi par bioloģijas zinātņu doktori un strādā pie vēža izpētes Cīrihes Universitātē. Jaunākā mazmeita Elīna Untāla mantojusi Ērika mākslinieka gēnu, jo studē dizainu Latvijas Mākslas akadēmijā. Ērikam ir septiņi mazmazbērni: Marta, Madara, Rūta, mazās dvīņu māsas Lāsma un Elza, un puiši Stefans un Ābels.

Tikt pie upes

Ar Ainu Ēriks nodzīvoja kopā visu mūžu. Pirms desmit gadiem sieva no šīs pasaules aizgāja. «Dzīvojām labi. Pa gadiem pieslīpējāmies. Es biju uz kuģiem pieradis komandēt un drusku valdonīgs. Pamazām viņa mani dabūja zem tupeles,» smejas Ēriks. Piemēram, pierunājusi beigt strādāt, jo vēl 70 gadu vecumā viņš darbojies kā atslēdznieks dārzniecībā un pirms tam ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā. Pirms iet prom no darba, Ēriks tomēr izrādījis savu neatkarību un izvirzījis sievai prasības: ies prom no darba, ja ik dienu laidīs makšķerēt. Aina kompromisam piekrita. Ēriks modās agri, ap pieciem, un brauca uz upi. «Viss apkārt bija mierīgs. Es viens ar makšķeri un metu iekšā. Un ir zivs! Kāds kilograms, pusotrs. Prom uz māju, notīru. Kamēr visi guļ, uzcepu. Pamostas un ēd slavēdami: «Vaii, cik garšīgi asarīši!» (Ēriks kāri bučo pirkstu galus.) Kādreiz labi ķērās līņi ar’. Vienas no garšīgākajām zivīm.»

Ērikam ir Triju Zvaigžņu ordenis. To viņš saņēma no atjaunotās Latvijas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa. Aicināts vērtēt prezidentus, kurš labākais, Ēriks saka: «Par lieliem vīriem sliktu nevar runāt. Prezidents ir valsts rota. Ja pats esi normāls, arī citi būs normāli.» Ilgāk tincināts, Tomsons tomēr atzīst, ka Vaira Vīķe-Freiberga visvairāk bijusi savā vietā. Arī viņš, līdzīgi kā nesen prezidente filmā, novēl Latvijai saules mūžu. «Un demogrāfisko uzlabojumu, jo citādi tā saules mūža nebūs. Nav vienkārši, es saprotu. Atceros, man bija divas meitas un domāju kā viņas pabarošu, kā izskološu. Bet, ja labi grib, daudzko var izdarīt.»

Ne reizi mūsu sarunas laikā kungs nav žēlojies par valdību. Redzējis dažādas varas, un neviena no tām neesot ideāla. Padomijā nebija nekā personīga, jo viss piederēja valstij. Cilvēki instinktīvi pierada: ja jau valsts, tad var izsaimniekot. Dažs labs šo gēnu esot pārmantojis mūsdienās. Piemēram, Šlesers, Lembergs un Šķēle. «Nevaru izturēt viņus. Īpaši Lembergu. Līdz šejienei man viņš,» Ēriks rāda ar pirkstu pie kakla.

Meita Daiga iznāk no virtuves un ienes šķīvi ar kaltētiem tomātiem. Pati iemācījusies kaltēt, taču tomātus šovasar izaudzējis tētis. «Viņam ir divas milzīgas siltumnīcas, pilnas tomātu!» saka meita. Tētis atmet ar roku: «Tās ir plēvju mājas, ne siltumnīcas! Maziņas, ko nu tur!»

Dārzs ir Ērika enerģija. Viņš pavasaros rok zemi, stāda ogu krūmus un tomātus.  Tieši mazi darbiņi esot tie, kas viņu uztur pie mundruma. «Stresiņš daudziem ir problēma, un tas daudz sabojā. Es dzīvoju bez stresiņa, jo strādāju dārzā. Ziemā kaut ko salodēju vai saurbju. Uzspēlēju klavieres, ar sunīšiem uz Gaujmalu aizbraucu ar rolleri,» saka Ēriks. Kad meita likusi manīt, ka ar mašīnu braukt vairs nevajadzētu, jo ir tomēr 95 gadi, nopirkts rolleris jeb šopraiders.

Četru riteņu elektromobilis, ar kādu mēdz braukāt amerikāņi un pat pa veikaliem. Kurvī priekšā sēž Lorija, bet starp kājām Libertija. Un aiziet uz Gaujmalu! Elektromobilis iet ar 30 km/h, un kungs arī tos mēdz izspiest līdz galam, un var braukt divas stundas. «Es taču reiz uzkāros trotuārā,» Ēriks paklusām atzīst, ko savārījis. Tas nu tā. Nesen raidījumā Gāzi grīdā viņš redzējis, kā ar tādu pašu braucamo raidījuma vadītāji palikuši veikalā, jo tas izlādējies. «Es smējos līks par to raidījumu, kā viņi atvainojās, lai tiktu no veikala ārā.»

Ilgi Ēriks dziedāja vīru korī Baltie bērzi, jo mūzika pacilājot. Jaunībā bieži uzdziedājis jaukā kompānijā un uzspēlējis ģitāru. «Sestdiena šķita neizdevusies, ja nebija baļļuka! Īpaši jau vasarā,» atceras kungs.

Vēl pērn Ēriks ceļoja. Nebaidoties par to, ka Latvijā tikai retā kompānija apdrošina ceļojumam 98 gadus vecus pilsoņus, Tomsons ar lidmašīnu devās uz Cīrihi apciemot mazmeitu Karīnu. Garajā mūžā viņš apceļojis desmitiem jūras valstu, taču cietzemē tik tālu nebija laimējies nokļūt. Ēriks izbraukāja Alpus, redzēja Reinas ūdenskritumu un Cīrihē nogaršots siera fondī. «Ja Dieviņš atvēlēs, arī simtajā dzīves gadā lūkošu, kur paceļot. Vecums nav diagnoze!» saka Ēriks.

Un nu pie svarīgākā šī gada jautājuma. Kā var nodzīvot Latvijas mūžu? «Man ir iedomu mērķi. Tie palīdz. Piemēram, nodzīvot līdz mellenītēm. Biju sastādījis krūmus, gribējās sagaidīt ogas. Izdevās. Un tad nodzīvot līdz dzērvenītēm, ko sastādīju. Izdevās. Solīti pa solītim. Nospraužot mazu mērķi. Tā, lūk.»

Latvieši uzkarst

Protestētāju plakāti pie tirdzniecības centra Origo ieejas Rīgā veido līdzīgu virteni kā svētku rotājumi virs durvīm. «Tuvāk mājām, tālāk no sirdsapziņas. Sprostu olas? Tas nav mans Rimi. Palīdzi vistām izplest spārnus! Lielām ciešanām — mazas cenas.» Un vēl, un vēl. Jau otro decembra sestdienu pēc kārtas te noteiktā laikā pulcējas vairāki desmiti biedrības Dzīvnieku brīvība aktīvistu. Balss megafonam pieslēgtā audioierakstā vēsta par dējējvistu nožēlojamo eksistenci, ieslēgtām sprostos industriālajās fermās. Tur izdētās olas joprojām tirgo arī šajā lielveikalu ķēdē, kas sevi reklamē kā sociāli atbildīgu uzņēmumu.

Šogad dumpinieku acīgums audzis, sociālās aktivitātes publiskajā telpā un internetā bijušas īpaši pamanāmas. No protestiem pret Rīgas remontdarbu haosu līdz dzīvnieku tiesību un dabas aizsardzības tēmām, no iebildēm pret globālo politiku līdz oponēšanai vietējo likumdevēju lēmumiem. Sieviešu maršs, Par sievietes tiesībām lemt par savu ķermeni, 100 kailcirtes Latvijas simtgadei, Par kokiem Rīgā, Kuldīgas ielas koki, Par cirku bez dzīvniekiem, Par Āgenskalna tirgus glābšanu

Viss sākās ar ziloņiem

«12 piketi!» jau no aprīļa ilgušos protestus, paģērējot 2025. gadā no tirdzniecības izņemt sprostos dētas olas, saskaita biedrības Dzīvnieku brīvība vadītājs Aivars Andersons.

Diplomēts filozofs strādā datoru tehniskās dokumentācijas sfērā, bet brīvo laiku velta dzīvnieku tiesību aizstāvībai. «Publicējām medijos pētījumu no trīs Balticovo vistu fermām — Iecavā, Madonā un Daugavpilī, cilvēkiem pirmoreiz bija iespēja uzzināt, kādos apstākļos dzīvo vistas. Šauri metāla sprosti, likumīgi atļautā platība vienam putnam — A4 lapas izmērā. Vistas nevar izplest spārnus, pastaigāt vai paskraidīt. Viņām apgriež knābju galiņus, lai viņas nenodarbotos ar kanibālismu. Protams, industriālajās fermās ir arī putnu parazītu problēma. Vistas, vēl dzīvas esot, izskatās kā noplūktas kaušanai,» aktīvists iezīmē «olu dumpja» cēloni.

Neatlaidīgo protestu rezultātā no šādām olām atteikušies deviņi Latvijas restorāni. Lielveikali vēl klusē. Andersons neslēpj: daļu līdzekļu kampaņas tehniskajam nodrošinājumam piešķīrusi Atplesto spārnu alianse, kurā apvienojušās organizācijas no vairāk nekā 40 valstīm. «Filantropi visā pasaulē sāk ieraudzīt dzīvnieku aizsardzības nozīmi, jo šeit ir milzīgas ciešanas milzīgam skaitam justspējīgu būtņu. Šī, protams, nav mūsu vienīgā kampaņa. Pret savvaļas dzīvniekiem cirkā nācās piketēt vēl ilgāk, tikai pēc kādiem 50 protestiem panācām uzvaru,» Andersons piemin akciju Par cilvēcīgu cirku.

Ar Dzīvnieku brīvību, kas 2012. gadā radusies kā domubiedru grupa, 2014. gadā sazinājās pensionēts pāris no Lielbritānijas, ziloņu aizstāvji. Uz Latviju brauca bēdīgi slavens ziloņu dresētājs Larss Holšers, kurš Lielbritānijā pieķerts sitam un sliktos ap-stākļos turam šos dzīvniekus, izraisījis skandālu masu medijos. «Rakstījām Rīgas cirka vadībai, aicinot atteikties no sadarbības ar Holšeru, bet viņi atbildēja, ka viss esot kārtībā. Nekas cits neatlika, kā sākt protestus,» atceras Andersons.

«Cirka vadība vēl pagarināja līgumu ar viņu. Tā mēs visu vasaru pirms katras izrādes gājām protestēt.» Aicinājumam Par cilvēcīgu cirku radušies arvien vairāk sekotāju, 2016. gadā pieslēgušies intelektuāļi un kultūras darbinieki. Kad Saeimas tautsaimniecības komisija vairākās sanāksmēs atteicās apmierināt dzīvnieku aizstāvju prasības, protesti auga augumā. 2017. gada 15. jūnijā Saeima galīgajā lasījumā tomēr atbalstīja Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumus, aizliedzot dažādās atrakcijās, tajā skaitā cirka izrādēs izmantot savvaļas zvērus. «Jā, vēsturisks aizliegums, kaut kas līdz šim nebijis — ar sabiedrības aktīvu iesaistīšanos tiek panāktas pārmaiņas,» ar lepnumu saka Andersons.

Atsakoties no gadsimtiem senās cirka tradīcijas dzīvnieku labturības vārdā, Latvija seko globālai tendencei. Vispirms savvaļas dzīvnieku uzstāšanās tikusi aizliegta vairākās Rietumeiropas valstīs: Lielbritānijā, Austrijā, Kiprā, Grieķijā. «Latvija ir pirmā no bijušajām PSRS republikām, mums sekoja Igaunija, arī Rumānija. Indija, Īrija, Itālija, ko, starp citu, vēl nesen cirka aizstāvji izmantoja par piemēru — kāda kulturāla zeme, un viņiem ir cirks ar dzīvniekiem! Bet Itālijā uzreiz aizliedza izmantot ne tikai savvaļas, bet visus cirka dzīvniekus. Šogad valstu saraksts ir strauji papildinājies, pat slavenais Ringling Brothers cirks Amerikā ir paziņojis, ka vairs neizmantos ziloņus.»

Dzīvnieku brīvība sevi piesaka kā ilgtermiņa spēlētāju, kas gatavs cīnīties līdz rezultātam. Šogad organizācija bija iesūtījusi aktīvistu pastrādāt vienā no Latvijas lielākajām cūku fermām Baltic Pork. Dokumentētie dzīvnieku labturības pārkāpumi industriālajā cūkaudzēšanā visnotaļ atgādina situāciju ar vistām sprostos. Uz Pārtikas un veterinārā dienesta lūgumu uzlabot situāciju uzņēmums neesot reaģējis.

Gaidītās pārmaiņas nav ieviesuši arī 2013. gadā ar TV3 radījuma Nekā personīga starpniecību publiskotie skandalozie videomateriāli no sešām Latvijas kažokzvēru audzētavām. Vietnē Mana balss izveidotā iniciatīva par zvēraudzēšanas aizliegumu Latvijā ātri vien savāca 10 000 balsu, «bet, nonākot Saeimā, deputāti to noraidīja, balstoties pārsvarā ekonomiskos argumentos: trīs miljoni eiro nodokļos, ko gadā nes šī industrija, atsverot sabiedrības vēlēšanos,» nopūšas Andersons.  «Mums tik un tā ir prieks par šo pirmo lielo kampaņu, iedzīvotāji Latvijā tagad zina, kas ir zvēraudzēšana, aizliegums ir tikai laika jautājums. Šajā sistēmā ir neatrisināmas labturības problēmas, tā pēc sava dizaina ir cietsirdīga.»

Nesen aizliegums pieņemts Nīderlandē, kas bija otrā lielākā ūdeļu audzētāja pasaulē. Šobrīd aktīvas debates risinās Polijā, kur arī ir liela ūdeļu audzēšanas industrija. «Tātad pat industrijas peļņa nevar kalpot par attaisnojumu šādai dzīvnieku mocīšanai. Sabiedrībai ir leģitīmas tiesības uz ētisku attieksmi pret dzīvniekiem.»

Amerikāņu kalniņi

Trīs aktīvisti no kustības Pilsēta cilvēkiem, nākot uz sarunu redakcijā, ielas malā netālu no Leļļu teātra iedēstījuši Ziemassvētku kociņu. «Egles sākām stādīt decembra pirmajā nedēļā, notikušo atspoguļojām Facebook platformā Rīgas taktiskie urbānisti (Riga Tactic Urbanists), kurā var satikties cilvēki, kas grib kaut ko reāli darīt: iet ielās, krāsot, stādīt,» lietišķi informē viens no viņiem, Oto Ozols.

«Sākot Barona ielas pārveidi, cilvēkiem tika solīts, ka tas būs zaļās ielas paraugs, iestādīs kokus. Pastaigājiet! Pilns ar tukšām dobēm.»

Pilsēta cilvēkiem bruģa ieskautajās zemes saliņās mudināja dēstīt eglītes. Pirmais kociņš nostāvēja trīs dienas, nākamos gandrīz uzreiz novāca. Egles rotātājiem pie LU Ekonomikas fakultātes garāmejot pievienojies pat Operas direktors Zigmars Liepiņš. Nākamajā dienā — koka vairs nav. «Cilvēki redzējuši, ka atbrauc automašīna un pie bijušās Sporta pils eglīti savāc, bet dubļainajās bedrēs sastāda barjeras — vadstatņus. Rīgas varai acīmredzot ir neērti cilvēki, kuri nav apmierināti ar situāciju pilsētā,» puiši runā cits caur citu.

Pilsētu cilvēkiem 2016. gada sākumā kā Facebook profilu izveidoja Kaspars Zandbergs. Aizrautīgs velobraucējs, pēc profesijas — tirdzniecības menedžeris. Impulss interneta vietnes radīšanai — informācija, ka pilsētas vadība plāno paplašināt auto brauktuvi velosipēdistiem un gājējiem jau tagad ne pārāk draudzīgajā Aleksandra Čaka ielā. «Regulāri piedalījos velosipēdistu nakts izbraucienos, reizēm tur kopā sanāca vairāki simti cilvēku. Domāju, kā šo spēku varētu vērst pret Čaka ielas projektu,» viņš stāsta. Veloentuziastu kopienai, tikai citai, piederējis arī arhitekts Oto Ozols un Okupācijas muzeja gids Kārlis Krēķis.

«Viss saslēdzās — Kaspars aktualizēja to, par ko mēs visu laiku runājām. Viens no lapas mērķiem ir mainīt cilvēku domāšanu. Skaidrot, parādīt, ka pilsēta var būt citāda,» uzsver Oto, profesionāli norādot: kamēr Rietumeiropā jau no 60. gadiem pilsētvide orientēta uz cilvēkiem, Rīgā tā ar katru gadu vairāk pielāgota automašīnām. «Pilsētas centra ūdensmalas pārvērta par automaģistrālēm, likvidēja ūdenstransportu, Čaka, Avotu, Brīvības un Valdemāra  ielas tramvaju līnijas. Diemžēl šī domāšanas veida inerce joprojām turpinās. Arī mūsdienās Rīgas domes Satiksmes departaments plāno ielas mašīnām. Domā nevis par vairākumu — 80% rīdzinieku, kuri brauc ar sabiedrisko transportu, velo un iet kājām, bet par 20%, kuri brauc ar mašīnām.»

Tēmas aktualitāti atzinuši 10 000 sekotāju, kas divos gados pievienojušies Pilsētas cilvēkiem latviešu un krievu valodas profiliem. Aktīvisti izveidojuši sabiedriskā labuma organizāciju. Gatavo publikācijas portālā, raksta pretenzijas Rīgas domei. «Piemēram, bēdīgi slavenie «amerikāņu kalniņi», kur ziemā gājēji krīt, — iebrauktuves sētās, kas pielāgotas automašīnām, nevis cilvēkiem. Tikko remontētie Lāčplēša un Avotu ielas posmi — visi vienos «amerikāņu kalniņos». Tas bija viens no topa rakstiem portālā. Šogad apmales tika nomainītas, ietve ir taisna,» puiši runā priecīgi. «Viens no mūsējiem, Māris, bija uzrakstījis iesniegumu par apmalēm pie visiem parka celiņiem, kas iziet uz Brīvības pieminekli. Tās bija 15 cm augstas, grūti pārvaramas cilvēkiem ratiņos un riteņbraucējiem. Mēneša laikā tās pazemināja. Mēs aicinām arī iedzīvotājus rakstīt iesniegumus, portālā esam uztaisījuši pamācību.»

Vasarā, Rīgas remontdarbu haosā, aktīvisti norobežoja gājējus no riskantas lavierēšanas starp automašīnām Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī. Vienkārši uzlika sarkanbaltās barjeras, kuras remontdarbu veicēji turpat bija sakrāvuši kaudzē, video lejuplādēja sociālajos tīklos. Pēc pāris stundām viņu risinājums bija nojaukts, bet pēc pāris dienām… atzīts par labu esam un atjaunots. Vēl viena uzvara!

Brīvības un Tallinas ielas rajonā, kur pēc remonta neparādījās jau kopš 2014. gada plānotā velojosla, velopartizāni to pa nakti uzkrāsoja tik profesionāli, ka pārmaiņām noticēja pat rūdīti riteņbraucēji. Nākamajā dienā, kad krāsu notīrīt ieradās pašvaldības nolīgtie strādnieki, Pilsēta cilvēkiem organizēja velojoslas svētkus, sociālajos tīklos aicināja riteņbraucējus palīgā tos sargāt. «Tas turpinājās stundas trīs, policijas bija vairāk nekā velobraucēju. Specvienības ar bruņu vestēm un ieročiem… Pateica: ja nenovāksieties, jūs visus sametīs policijas busiņos,» atceras Kaspars.

«Tas pats stāsts bija par Pērnavas ielu, tur notika koku glābšanas akcija. Vara iedzīvotāju aktivitātes vēlas pēc iespējas ātrāk paslēpt, jo negrib, lai cilvēki redz nepildītos solījumus,» iesaucas Oto. «Saka: tas ir politisks pasūtījums, jums ir samaksāts. Bet nē, esam parasti rīdzinieki, kuri cīnās par labāku pilsētu.»

Oto, kas bija ielūkojies Rīgas domes plānos par Skanstes ielas apkārtnes attīstību, vienā pavasara vakarā uztaisīja vizualizāciju — koki izcirsti, ietves likvidētas, toni nosaka četras auto un divas tramvaja joslas. Ar Kaspara palīdzību tapa plakāts. «Divatā gājām un sējām pie kokiem. Policija sastādīja protokolu, pa nakti kāds atkal novāca plakātus.» Kampaņu ievēroja arī Žaņa Lipkes muzeja vadītāja Lolita Tomsone un režisore Krista Burāne, viņas izdomāja, ka jātaisa kustība Par Pērnavas ielas kokiem, tur jārīko pikniki. «Skaidrs, ka aktīvo cilvēku nav daudz. Esam ieinteresēti viens otru atbalstīt,» saka Oto.

Akcijas gan neesot pašmērķis, bet galējais solis, ja neizdodas sarunas ar politiķiem. «Mums ir vīzija, kādai pilsētai vajadzētu būt, pirms vēlēšanām pieteicāmies ar visām partijām runāt, Saskaņa vienīgā ignorēja. Tomēr izdevās satikties ar [vicemēru] Andri Ameriku, saruna bija bēdīga — viss jau ir izdomāts, Rīgā neko nevar mainīt, jo nav naudas,» sāji pasmaida Kaspars.

«Viena gada kredītmaksājums par Dienvidu tiltu ir 54 miljoni eiro. Par šo naudu varētu izbūvēt ap 170 km veloceļu. Tas ir tikai stāsts par prioritātēm.»

Dzemdes pieder valstij

«Darbs!» Lolita Tomsone zīmīgi izslejas, atbildot, vai mūsu sarunas dienā ir tikusi uz protestu pret vēsturiskā Āgenskalna tirgus izsaimniekošanu. «Vismaz pie Saeimas mēs tos taisām agri,» viņa komentē. Deputāti gan izliekoties aizmirsuši «olšūnu protestus», ko viņa parlamenta priekšā sāka organizēt pirms pusotra gada, tie būs jāatkārto.

«Saeimas Sociālo lietu komisija pilnīgi negaidīti noraidīja gan Vienotības frakcijas, gan Labklājības un Veselības ministrijas priekšlikumu neierobežot olšūnu ziedošanas iespējas nedzemdējušām sievietēm. Tā arī ignorēja Saeimas juridiskā biroja un tiesībsarga norādīto, ka šāds ierobežojums būtu pretrunā Satversmei,» Lolita lasa ziņu lenti. «Deputāti Ražuks, Klementjevs un Šics pārliecināja pārējos, ka šis ir medicīnisks jautājums un jāaizsargā jaunas meitenes, kas neorientējas, nav nobriedušas, skrien pa klubiem…»

Sievietes dzemdē arvien vēlāk, taču pēc 35 gadu vecuma olšūnas vairs ziedot nedrīkst. Aizliegums šo misiju izpildīt nedzemdējušām sievietēm būtiski samazina donoru loku, Lolita liek galdā argumentus. Pats spēcīgākais — viņai ir divas draudzenes, kuras ar citu ziedotu olšūnu palīdzību tika pie veselīgiem mazuļiem.

«Totāla demagoģija! Šics stāsta, ka protestus organizē sieviete, kam ir olšūnu bizness, acīmredzot es,» Lolita aizrautīgi smejas, atbildot, kas pašai ticis no šiem protestiem. Uzbraucieni! «Esat jebkurā akcijā, vai tie būtu dzīvnieki, koki vai sieviešu tiesības,» viņa parodē. «Jums tiešām nav nekā labāka, ar ko nodarboties?» Bet, mīļais cilvēk, Latvijā ir pulcēšanās brīvība! Norādīt cilvēkiem, ar ko viņiem būtu labāk nodarboties, tas ir tik tipiski!»

Lolita tiešām pagājušajā gadā šķiet klātesoša katrā lielākā publiskajā akcijā. «Jā, atbalstīju arī Cirku bez dzīvniekiem,» viņa apstiprina. Dzīvnieku brīvības vadītājs prasīja, vai es būtu ar mieru piketā saukt saukļus ar megafonu. Viņam, protams, ir arī citi aktīvisti, brīnišķīgi cilvēki. Bet es, 14 gadus dzīvojot Izraēlā, biju jau dzīvnieku aizstāvju protestos piedalījusies, tur tie ir daudz masveidīgāki. Ir cilvēki, kas gadiem ar to nodarbojas — karo pret gaļas industriju, pret vistām sprostos.»

Ar šo brīvdomības pieredzi viņa atļāvusies arī izgājienus, kas Latvijā varētu tikt pārprasti. Zibakcijā pie Polijas vēstniecības sētas cīņā pret abortu aizliegumu šajā katoliskajā valstī kārusi drēbju pakaramos, ar kādiem tiek taisīti nelegālie aborti. Pie Krievijas vēstniecības akcijā Atstājies no Ali protestējusi pret to, ka uz dzimto Uzbekistānu grasās izdot geju, kam par valsts varas kritizēšanu un netradicionālo seksuālo orientāciju tur draud nāve. «Drīzāk solidaritātes akcija, jo kā gan lai ietekmē Krieviju? Latvijā it kā nesvarīga lieta — kāda uzbeku geja nāve… Bet ir 21. gadsimts!»

Cilvēkiem, kas iziet Latvijas ielās ar piketiem, ir skaidri jāapzinās, ka citi var tevi sodīt par šo uzdrīkstēšanos, liecina viņas pieredze. Eiroskeptiķis Sigurds Graudiņš, arī aktīvs piketētājs, izdrukājis milzīgu plakātu ar Lolitas attēlu: «Māsa Vera». Ironija par laiku, kad viņa agrā jaunībā kalpojusi Kārsavas pareizticīgo baznīcā. Nākamajā reizē Graudiņš vicinājis uzrakstus gan ar pareizticīgo krustu, gan ebreju zvaigzni, norādot uz Tomsones darbu ebreju glābēju muzejā. «Ierakstīja arī YouTube video ar totāliem meliem — man piederot zeme zem cirka. Paziņoju policijai, bet tā neredz nekādu nozieguma sastāvu, vai nav dīvaini?» Lolita sadrūmst.

«Bet, protams, protestos atrodi domubiedrus,» jau atkal ar prieka dzirksteli acīs garu uzvārdu rindu sauc muzejiste, kas ārpus darba pienākumiem otro gadu pie Brīvības pieminekļa 30. novembrī organizē arī piemiņas akciju Rumbulā nogalināto ebreju atcerei. «Iziet kopā pie Saeimas — vienkārši brīnišķīga sajūta! Ja man būtu kaut kas labs jādomā par Latvijas simtgadi, tad tā ir cilvēku empātija un solidaritāte, kuras dēļ gatavi teikt — tas nav pareizi! Kāpēc sievietes pašas nevar izlemt, kad viņas ziedo olšūnas? Balsot par šiem dīvainajiem deputātiem viņām ir tiesības, bet ziedot olšūnas — tur pēkšņi visas dzemdes pieder valstij.»

Par jaunu pansionātam

Šoruden portālā Ziedot.lv bija lasāms ne tik ierasts stāsts. Elvīra no Saldus prasīja pēc padoma, kur atrast darbu. «Elvīras sapnis ir strādāt par konditori. Iepriecināt cilvēkus ar gardiem un ar mīlestību gatavotiem saldumiem,» ziņoja portāls. Elvīra būtu gatava darīt arī kādu citu darbu, kur nevajag kājas, jo viņa pārvietojas ratiņkrēslā.

Dažos mēnešos tika saziedots meitenes rehabilitācijai un transporta izdevumiem līdz centram Poga Rīgā, taču darba piedāvājuma — neviena.

Elvīras stāsts ir par to, ka cilvēks bez ģimenes atbalsta, nonākot tikai valsts aprūpē, ir ļoti nevarīgs. Nenovērtēts. Dzīve pansionātā ir tas, ko valsts spēj piedāvāt jaunajai sievietei.

Kūlenis ar auto

Braucam ar fotogrāfu uz Tērveti pie Elvīras. Mežš ir piesnidzis. Visapkārt kluss, mīksts un skaists kā pasakā. Sociālās aprūpes centrs Tērvete ir dziļi mežā, tālu no administratīvā centra. Parādes durvju priekšā gaida deviņi melni un pelēki kaķubērni, saslējuši asti, kas trīc no prieka un vēsuma. Kaķēni mīņājas uz vietas un gaida kārumus. Elvīra mūs satiek aiz nākamajām durvīm, pie dežurantes. Priecīga par svešajiem viesiem. Satraukusies.

Elvīrai paveicies, viņa istabiņā dzīvo viena. Pārsvarā pansionāta iemītnieki ir izmitināti pa diviem. Koplietošanas telpā televīziju skatās garu mūžu nodzīvojuši cilvēki. Noskaņa ir padrūma. Klusumu pāršķeļ tikai seriāla dialogi: «viņš tevi nemīlēs» un tādā stilā. Elvīra kopā ar citiem TV neskatās, viņai istabiņā ir pašai savējais. Pusdienlaikos noskatās Mīlas vīnu, vakarā — Nakts karalieni. Cītīgi sekojusi X Faktoram.

«Es vēlos jūs uzcienāt!» Elvīra piedāvā tēju un tad atceras, ka ir palūgusi kādai sociālajai darbiniecei nopirkt čipsus. Veikli aizrullē tiem pakaļ un ir atpakaļ ar čabošu paku. «Ar krējumu un sīpoliem!» smaida Elvīra. Pirms diviem mēnešiem slēgts aprūpes centra veikals, tāpēc čipsus tik vienkārši iegādāties vairs nevar. Otrdienās ierodas autoveikals, ceturtdienās pieved saldējumu.

Uz plaukta Elvīras istabā ir trauks ar garšvielām, jo viņai patīk gatavot. Aizripinās līdz kopīgajai virtuvei un uzcep krāsnī dārzeņus. Istaba ir ļoti kārtīga, un Elvīra pasmaida: «Es pati varu arī gultu saklāt!»

Pēdējā gada laikā ir uztrenējusies no ratiem tikt gultā bez palīdzības. Arī dušā viņa tiek galā pati. Tā ir liela lieta, jo vairākumam pansionāta iedzīvotāju vajadzīga palīdzība. Tāpēc viņi tiek mazgāties tikai reizi nedēļā. Tērvetes darbiniecei dienā jānomazgā astoņi cilvēki. Elvīra var pati, tāpēc mazgāties tiek biežāk.

Uz brīdi viņa novērš skatienu. Nopūšas un apvalda asaras. «Man te ir grūti. Cilvēki regulāri mirst. Gribu prom. Jā, ir te psihologs, parunājos, bet tas nepalīdz. Izraudos, bet arī nekļūst vieglāk. Es gribu mājās.»

Mājas ir Saldū. Tētis dzīvo vienistabas dzīvoklī, kas ir apkurināms ar malku, un nav siltā ūdens. Tualete koridorā. Tētis ir bezdarbnieks un piestrāda mazus darbiņus. Elvīras mamma ir Rīgā, ar meitu nekontaktējas kopš pavasara. «Esmu dzīvu vecāku bārenis,» Elvīra nopūšas. Smagi.

Vecākiem aprūpes tiesības uz meitu atņemtas bērnībā. «Man bija divi gadi, kad mamma aizgāja. Kādu dienu viņas vienkārši nebija mājās,» atceras Elvīra. Par iemesliem nevēlas runāt, tikai pastāsta, ka tolaik augusi ar pusbrāli no mammas puses. Viņš bijis vecāks un nokļuvis pie tantes Ventspilī. Elvīra palika ar tēti, taču aizbildnībā meiteni paņēma vecmāmiņa. Tētis bieži meitu apciemoja. «Man ir vēl viens pusbrālis no mammas puses, bet es nekad neesmu viņu redzējusi. Viņš dzīvo audžuģimenē,» stāsta Elvīra.

Kopš 1. klases meitene mācījās Cieceres internātskolā un pie vecmāmiņas dzīvoja tikai brīvdienās. Kad Elvīra gāja
5. klasē, vecmāmiņa nomira. Tad par Elvīras aizbildni kļuva tēvamāsa. Pēc internātskolas beigšanas sekoja konditora aroda iegūšana tehnikumā Kuldīgā. Kādu brīdi Elvīra bija bez darba, taču tad atrada: sāka strādāt Saldū — vietējā uzņēmumā pakoja maizi un cepumus. Darbiņš patika.

Liktenīga meitenei izrādījās piektdiena, 2015. gada 21. marts. Elvīra pabeidza darbu un domāja, ko darīt. Vakara plāni ar draudzeni bija izjukuši. Negribējās sēdēt mājās. Vakarpusē piezvanīja kāds draugs un teica, ka ir plāns braukt uz Pampāļiem. Tā ir apdzīvota vieta 25 km aiz Saldus. «Neatceros, kāpēc braucām tieši turp. Laikam kādam no puišiem bija jāsavāc mašīnas dokumenti. Koroče, man gribējās tajā vakarā kaut ko darīt,» saka Elvīra. Tumši sarkanajā BMW bija seši pasažieri: pieci puiši un Elvīra. Piesprādzējusies viņa nebija. Šoferis nebija lietojis alkoholu. Taču uzprasījās pabraukt viņa draugs. Viņš bija iereibis. «Tad bija kūlenis un attapos uz zemes,» atceras Elvīra. Bojā gāja viens no puišiem. Šoferis palika dzīvs, pārējie pasažieri tikai apdauzījās.

Elvīra nonāca slimnīcā Dobelē. Ārstējās pāris mēnešu. Mugurkaula lūzums liecināja, ka viņa paliks uz gultas. Sekoja rehabilitācija Vaivaros. Tad nokļua slimnīcā Saldū, kur sociālā dienestā teikts, ka «tev tāpat nebūs, kas mājās palīdz, un, visticamāk, būs jābrauc uz kādu pansionātu». Elvīra atbildējusi, ka gan jau tētis palīdzēs. Kad tētis nācis uz slimnīcu ciemos, meita vairākkārt atkārtojusi: «Es tev, tēti, nepiedošu, ja ieliksi mani pansionātā.» Stāstījusi, ka bērnu un vecāku attiecībās ir jāpalīdz tam, kuram iet sliktāk. Atkārtojusi, ka ir taču viņa meita. Tētis piekritis ņemt viņu uz mājām.

Pēc četru mēnešu dzīves medicīnas iestādēs Elvīra beidzot nokļuva mājās. Ar tēti. Vienistabas dzīvoklī. «Mums gāja raibi. Tētim bija grūti pieņemt, ka meita ir ratiņkrēslā. Ka konkrētos laikos jābūt mājās,» atceras Elvīra. Apstākļi nebija piemēroti: bez tēta palīdzības izkļūt no mājas Elvīra nevarēja, jo nebija uzbrauktuves. «Visu dzīvi esmu paļāvusies uz saviem
spēkiem, taču tad prasīju palīdzību sociālajam dienestam,» teic Elvīra. Nepiedāvāja ne iespēju uzbūvēt pacēlāju, ne arī vietu sociālajā mājā. Neesot brīvu dzīvokļu.

Pēc pusgada Elvīras tētis saprata, ka vairs nespēj ne fiziski, ne emocionāli. Kāds draugs viņam bija teicis: ja būtu viņa vietā, sen būtu ielicis pansionātā. Kādā februāra dienā 2016. gadā Elvīru, kā ierasts, tētis aizstūmis uz fizioterapiju. Izvingrojusies. Gaidījusi, kad viņš vedīs mājās. «Tētis neatnāca. Durvīs ieraudzīju sociālā dienesta darbinieces, kurām bija piezvanījusi fizioterapeite. Tētis necēla klausuli. Sociālās darbinieces teica, ka šādā krīzes situācijā nav citas vietas, kur palikt, kā pansionāts. Un tētis iepriekš esot tam piekritis. Es teicu, ka esmu pilngadīga, pati varu izvēlēties, kur dzīvošu. Bet man taču ir kaķis vēl mājās. Mantas jāsakravā. Nekā.» Elvīrai sākušas birt asaras. Sociālā darbiniece pateikusi: «Nemanipulē ar asarām. Mājās tāpat netiksi.» Pati sociālā darbiniece telefonsarunā ar Ir noliedz, ka tā būtu teikusi.

Kad bira asaras, aizrakstīja

Nākamā gada februārī būs divi gadi, kopš Elvīra dzīvo pansionātā. «Es saprotu tēti, ka viņam bija grūti ar mani. Paša bērns ratiņkrēslā. Mums ir labas attiecības: viņš man sūta naudu un ciemojas. Bet es viņam nepiedošu, ka esmu šeit,» saka Elvīra. Par mammu viņa runāt nevēlas. Sāpīgi. Šajā pavasarī pilnībā pazudis kontakts. «Viņa it kā solīja, ka pieņems mani un rūpēsies, bet nekā. Pa telefonu pateica, ka tomēr ne. Lai es pati tieku galā,» saka Elvīra. Mamma ar draugu dzīvojot Rīgā.

Kādu dienu, kad bira asaras, Elvīra nolēma, ka aizrakstīs Ziedot.lv. Nebija neviena cita, kam vaicāt pēc palīdzības un padoma, kā izkļūt no pansionāta. Ziedot.lv darbinieki atsaucās ātri. Piedāvāja vākt līdzekļus rehabilitācijai un publicēt Elvīras stāstu par darba meklējumiem. Pāris mēnešos tika saziedoti 4176 eiro, un tos Elvīra izlietos rehabilitācijas kursam, kā arī speciālā transporta apmaksai braucieniem no Tērvetes uz Rīgu. Viens kurss rehabilitācijas centrā Poga viņai jau ir bijis, un par to Elvīra samaksāja ar avārijas kompensācijas naudu. «Un vēl nopirku to, ko ļoti gribēju: ķēdīti un telefonu,» Elvīra rāda smalku ķēdīti ar mazu sirsniņu. Pārējie līdzekļi nokļuva Pogā, kur Elvīra «staigāja» G-EO System gaitas robotā. Tajā kustību uzlabojumus panāk ar fizioloģiskās gaitas simulāciju un biežu noteiktu kustību atkārtojumu. Tagad par saziedoto naudu plānota fizioterapija un slinga terapija.

Elvīras veselības stāvoklis uzlabojas. Viņa katru rītu rīvējas, kā iesaka Inese Ziņģīte. «Inese Ziņģīte man ir paraugs. Viņa pati sevi dabūja uz kājām,» Elvīra stāsta, ka rīvēšanās ar dvieli tiešām palīdz. Asinsrite uzlabojas. Rītos meitene pati cenšas rāpot pa grīdu mazus aplīšus uz elkoņiem, tad ar adatainu bumbiņu norullē sev pēdas. Apmazgājas, dodas brokastīs. Pusdienas Elvīra gatavo sev pati. «Es vispār daudz varu izdarīt pati. Tas, ka man kājas slimas, nenozīmē, ka galva slima. Pēc avārijas man vēl vairāk gribas dzīvot. Sapratu, cik dzīve ir īsa,» viņa saka.

Darīt sēdošu darbu Elvīra varētu itin labi. Piemēram, cept kūkas. Vai būt manikīra meistare. «Nauda manikīra kursiem man būtu, bet kurš mani uz tiem izvadās? Ja izmācītos, varētu klientus arī mājās pieņemt, taču man jau nav māju,» skaidro Elvīra. Kā manikīra meistare viņa pati varētu veidot savu grafiku, lai savienotu ar rehabilitāciju. Nesen no nelabvēļiem dzirdējusi jautājumu: un kur tad tu liksies, kad dabūsi darbu un nesanāks? Taču Elvīra ir noskaņota apņēmīgi. Viņa nedomā par to, ka atgriezīsies pansionātā. «Es domāju par to, ka izdosies. Noskaņoju sevi uz labu rezultātu.»

Šis ir veco ļaužu pansionāts!

Ko valsts spēj piedāvāt Elvīrai? Labklājības ministrijas preses pārstāve Aiga Ozoliņa stāsta, ka katram sociālā aprūpes centra iemītniekam ir jājautā pēc iespējām apmeklēt vēlamos kursus, jo «regulējošie MK noteikumi uzliek iestādei par pienākumu nodrošināt klientiem saturīgu laika pavadīšanu, un labā prakse liecina, ka sociālās aprūpes centros arī tiek organizēti dažādu veidu pulciņi un interešu izglītības nodarbības». Kā arī jāprasa pēc transporta pakalpojumiem. Tērvetes vadītāja Signe Vintere paskaidro, ka nevar tos atļauties, jo uz 213 klientiem ir pieejami tikai divi auto. «Prioritāri šis ir veco ļaužu pansionāts, un nevaram atļauties manikīra kursus vienam cilvēkam,» piebilst Vintere.  Un norāda, ka meiteni pieteikuši Sociālās integrācijas Valsts aģentūras koledžā Jaundubultos, kur jāierodas janvārī un jāaizpilda testi, pēc kuriem tiks piemeklēta atbilstošā apmācības programma tieši viņai. Vadītāja novērojusi, ka Elvīra atsakoties no dažādiem darba piedāvājumiem, kas šo mēnešu laikā tikuši piedāvāti viņas Facebook kontā pie ieraksta par darba meklējumiem. Elvīra pati skaidro, ka vēlas tos apdomāt, jo  «tie visi ir darba piedāvājumi, bet vajadzīga vispirms ir dzīvesvieta ar pieejamu vidi».

Savukārt Saldus sociālā dienesta darbiniece Inta Vanaga stāsta, ka joprojām nav dzīvokļu. Nesen rosinājumu meklēt dzīvokli uz sociālo dienestu aizsūtījusi Poga. «Šobrīd Saldū nav iespējams atrast dzīvokli pirmajā stāvā sociālajā mājā,» saka Vītola. Viņa atzīst, ka divu gadu laikā dienestam būtu vajadzējis rast risinājumu, jo Elvīras tēva īpašumā — 14 m2 dzīvoklī — nav iespējams dzīvot diviem cilvēkiem.

Par visu vairāk Elvīra vēlas sevi stiprināt. Lielais mērķis ir tikt uz kājām.  Atrast darbu. Dzīvokli. «Parūpēties par sevi. Būt savā vietiņā. Būt neatkarīgākai. Kad tētis kļūs švakāks, lai varu arī par viņu parūpēties. Brīnumi notiek, es lūdzu Dievu. Kaut kam jau ir jātic un kaut kas ir jādara. Nevar gaidīt, ka viss pats notiks,» saka Elvīra. Viņa tic, ka kļūs patstāvīga. Tic, ka viņai ir vairāk spēka, nekā pati domā.

Mūsu saruna galā, dodamies uz izeju. Fotografēties. Elvīra saskumst. Vēlas mani apskaut. Es viņu arī. Vaicā, vai vēl atbraukšu ciemos uz pansionātu. Saku, ka ne. Tikai uz viņas jaunajām mājām, un lai nākamreiz, kad redzamies, viņa man pucētu nagus!

Kamēr fotogrāfs bildē Elvīru sniegā pansionāta pagalmā, pienāk klāt trīs dusmīgi cilvēki. Tērvetes vadība. Mēs neesot saskaņojuši bildēšanu, kas notika telpās.  «Elvīra, par visiem, kas pie tevis nāk, ir jāinformē vadība!» Elvīra norij asaras un atvainojas. Jo viņai tur jādzīvo. Jāsvin priecīgi Ziemassvētki.

Par tiem, kuri nepakļāvās

Pretošanās kustības vēstures apzināšanās ir cieši saistīta ar nācijas pašapziņu. Tā uzskata Ugāles uzņēmējs Andrejs Ķeizars, kurš izveidojis muzeju Rubeņa bataljonam. Latvijai tās simtgadē viņš kopā ar citiem kurzemniekiem gatavojas dāvināt pilnveidotu Nacionālās pretošanās muzeju

Zemnīca, paslēpta Usmas mežos netālu no Ilziķu ezera, ir tumša un auksta. Tajā ir tik vien kā koka galds, divstāvu gulta un karogs pie sienas. 1944. gada rudenī no šīs barakas 27 gadus vecais leitnants Roberts Rubenis komandēja paša izveidoto bataljonu. 650 vīru, kuriem bija jākļūst par daļu no atjaunotās Latvijas valsts armijas. Kad 1944. gada 14. novembrī ģenerāli Jāni Kureli, kurš mēģināja veidot šo armiju, un viņam pakļautos karavīrus Puzē arestēja, rubenieši nolēma nepadoties un turpināja kaujas līdz pat 9. decembrim. Rubenis gūto ievainojumu dēļ mira, bet viņa karavīri Kurzemē vēl mēnešiem un daudzi pat gadiem ilgi pretojās okupācijas varām, cerot uz Latvijas Republikas atjaunošanu.

Šo cilvēku nepakļaušanās iedvesmoja Ugāles uzņēmēju Andreju Ķeizaru pētīt pretošanās kustības vēsturi Kurzemē. Dibinājis Roberta Rubeņa fondu, viņš ar tā palīdzību Kurzemē ir izveidojis trīs nacionālās pretošanās kustības piemiņas vietas: Roberta Rubeņa bataljona muzeju Ugālē, Nacionālās pretošanās kustības muzeju Rendā, kura telpas pašlaik remontē, un bunkuru Rubeņa rotas apmetnes vietā.

Ne krievus, ne vāciešus

«Nekā es nezināju,» Ķeizars atzīstas, kad jautāju, vai 90. gadu sākumā, kad viņš ar ģimeni pārcēlās no Rīgas uz Ugāli, bija kaut ko dzirdējis par Rubeņa bataljonu. Lai gan Andrejs Ķeizars ir vēsturnieks, 80. gados vadīja Latvijas Nacionālo bibliotēku. Taču tad ar sievu un trim bērniem nolēma atgriezties mātes un tēva dzimtajās vietās Kurzemē, lai kļūtu par zemnieku. Bija sailgojies pēc vienkāršas lauku dzīves.

Vairākus gadus mēģināja iztiku gādāt ar aitu ganāmpulku, tad nomāja mežu, līdz izveidoja uzņēmumu Līcīši un partneri, kas klāj skaidu jumtus. Strādājot Usmā un Ugālē, saausījies no vietējiem stāstus par Rubeņa bataljonu un sācis par to interesēties.

«Ir tieksme vienkāršot vēsturi un domāt, ka Rubeņa bataljons bija vai nu kopā ar sarkanajiem, vai nu uz vienu roku uz fričiem,» secinājis Ķeizars. «Bet viņus dziļi nīda gan sarkanarmieši, gan nacisti. Krievi viņus sita ar lielāku milnu nekā tos, kuri dienēja vācu armijā. Un vācieši viņus zvetēja nežēlīgāk nekā tos, kuri dienēja sarkanajā armijā. Krievi ar vāciešiem te kārtoja savas attiecības. Un kaut kādi nacionāli noskaņotie latvieši, kuri negribēja savā zemē ne krievus, ne vāciešus, maisījās viņiem pa kājām.»

Rubeņa bataljons bija viens no Kureļa izveidotajiem bataljoniem. Lai gan parasti stāstu par Kureļa vienību izveidi sāk ar faktu, ka 1943. gadā vācu okupācijas varas iestādes atļāva latviešiem atjaunot aizsargu organizāciju un pilnvaroja bijušo Latvijas armijas virsnieku ģenerāli Kureli izveidot Rīgas aizsargu pulku, Ķeizars uzsver — nē, šis stāsts jāsāk citādi.

Tā: 1943. gadā Latvijā izveidojās viena no lielākajām pretestības organizācijām — Latvijas Centrālā padome — un par tās militārās komisijas vadītāju iecēla Kureli. Padomei aizsargu organizācija bija tikai maskēšanās karaspēka izveidei, lai pēc kara beigām nepieļautu Latvijas okupāciju.

Iespējams, otrs aizsegs bija sadarbošanās ar vācu 16. armijas 212. Frontes izlūkošanas grupas darbinieku leitnantu Ervīnu Haselmani. Viņa uzdevums ir bijis organizēt diversijas sarkanās armijas okupētajā daļā. Ķeizaram esot liecības, ka 1944. gada maijā Kurelis esot redzēts kopā ar Haselmani.

«Bet tagad mēs zinām, ka vācu leitnants Haselmanis bija angļu spiegs,» saka Ķeizars, norādot uz vēsturnieka Ulda Neiburga pētījumos atklāto, ka Haselmanis un Latvijas Centrālās padomes darbinieks Pēteris Klibiķis bija starp britu izlūkdienesta nozīmīgākajiem informācijas avotiem Latvijā. Tātad vācu okupantu deguna priekšā Kurelis Latvijas Centrālās padomes uzdevumā veidoja armiju, kas pretotos jebkurai okupācijas varai. Rubeņa bataljons bija daļa no šīs jaunās armijas.

Uzticīgs latvietis

Ilgu laiku nekas neliecināja par Roberta Rubeņa spožajām militārajām spējām un apbrīnas vērtu drosmi. Lai gan kara laikā bija divdesmitgadnieks, viņš līdz pat 1944. gada martam, strādājot tēva saimniecībā Krustpils pagastā un par cukurbiešu inspektoru Jēkabpils apkaimē, bija izvairījies no iesaukuma leģionā. Taču tad viņu paņēma vācu armijā, un, tā kā Rubenis pirms kara bija dienējis Latvijas armijā un pabeidzis rezerves virsnieku kursus, viņu kā leitnantu nosūtīja uz 15. latviešu SS grenadieru mācību kursiem.

Vēsturnieks Neiburgs izpētījis, ka, iespējams, Rubenis 1944. gada jūlijā piedalījās cīņās Jelgavas apkārtnē un tieši pēc šīm kaujām kopā ar citiem karavīriem atkāpās Skrīveru virzienā, kur bija sākusies Kureļa grupas organizēšana. Rubenim uzticēja veidot rotu. Kureļa grupas štāba operatīvā adjutanta Jāņa Gregora dienasgrāmatā Rubenis cildināts kā «izdarīgs un enerģisks virsnieks un uzticīgs latvietis». Rudenī, ģenerāļa Kureļa grupai pārvietojoties uz Kurzemi, Rubenis kopā ar aptuveni 100 vīriem apmetās mežos netālu no Ilziķu ezera. Šeit dažu nedēļu laikā viņam izdevās vienību izaudzēt līdz 650 karavīru lielam bataljonam.

«Vietējie, kas puikas gados Robertu Rubeni bija redzējuši, saka — viņš bija ar virsnieka stāju, harismātisks cilvēks. Lai izveidotu un nostādītu bataljonu kaujas gatavībā bez jebkādiem rekrutēšanas un mācību centriem, vajadzīgs liels talants un organizatoriskās dotības,» uzsver Ķeizars.

Ieročus Roberts sagādāja ar vecākā brāļa Jāņa Rubeņa palīdzību, kas bija «ģeniāls sagādnieks». Kā bijušais pagastvecis mācēja daudz ko sarunāt un iesaistīties apmaiņas darījumos. Tā kā vācu karavīriem trūka pārtikas un degvielas, viņš iemanījās «speķi un spirtu» apmainīt pret viņu ieročiem. Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku mežos atrastās vācu, krievu, japāņu, angļu un franču patronas liecina, cik dažādi bija šie ieroči. Rubenieši šāva gan ar krievu, gan ar friču automātiem. «Ar vāciešu akceptu aizsargiem tika iedotas franču plintes, taču tās visas faktiski palika Vidzemē. Droši vien kaut kur pa mājām bija saslēpti angļu ieroči, jo tie bija bijuši Latvijas armijas bruņojumā. Grūti pateikt, kā te bija nonākuši japāņu ieroči, bet to bija diezgan daudz,» stāsta Ķeizars. Arī formas bijušas kāda nu kuram. Virsnieki bija ģērbušies Latvijas armijas formās, aizsargi — savējās, pārējie — civilās.

Kad Kurelis, kas ar aptuveni tūkstoš karavīriem bija apmeties Puzē, nepakļāvās SS un policijas augstākā vadītāja Ostlandē obergrupenfīrera Frīdriha Jekelna prasībām pāriet viņa pakļautībā, neuzņemt savās rindās dezertierus un iesaistīties cīņās ar partizāniem, nacistiem bija skaidrs — kurelieši ir bīstami. Turklāt Kurelis bija skaļi pieprasījis pēc kara atjaunot Latvijas valsti. 1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca un arestēja kureliešus. Uz Usmu tika nosūtīta tikai 70 vīru liela SS vienība, kurai bija uzdots atbruņot Rubenim pakļautos vīrus. Droši vien domāja, ka viņi, tāpat kā Puzē, padosies. Taču tā nenotika.

Rubenis nolēma pretoties

Virsnieku, kurš draudot vicinājās ar pistoli, rubenieši nošāva, pārējos esesiešus piespieda atkāpties. Rubenis pieņēma lēmumu pretoties. Iestājoties tumsai, viss bataljons, 650 vīru un 23 pajūgi, ar munīciju un pārtiku devās pa Usmas ezera krastu Rendas virzienā, lai ieņemtu kaujām labākas pozīcijas. «Pavisam dīvaina izskatījās šī latviešu kolonna. Tajā bija redzams sirms karavīrs, kas dienējis savā laikā Nāves salā, blakus 14 gadus vecs zēns, tālāk Volhovas purva cīnītāji cietām sejām. Tie paglābušies no aizsūtīšanas uz Austrumprūsiju, tagad iet vienā kopsolī, turēdami ticību, ka kaut ko spēs darīt dzimtenes labā,» vēlāk rakstīja kāds aculiecinieks.

Vēsturnieks Uldis Neiburgs raksta, ka 16. novembrī Abavas krastā pie Pērkoņu mājām Rubeņa bataljons sadūrās ar divām vācu automašīnām. Nākamajā dienā leitnants Rubenis, pierunāts sākt sarunas ar vāciešiem, ieradās Jekelna komandpunktā. «Ir liecinieks Šulcs, viens no rotas komandieriem, kurš labāk par Rubeni mācēja vāciski un tāpēc sarunās bija paņemts līdzi kā tulks. Pēc Šulca atmiņām, Jekelns bija nikns, ka uz pārrunām pie viņa ieradās kaut kāds puņķains leitnants. Bet Rubenis izturējies ar milzu pašcieņu un pavēstījis, ka ar viņu var darīt, ko grib, taču latviešu karavīri noskaņoti aizstāvēties,» stāsta Ķeizars. Jekelns nenošāva Robertu Rubeni, palaida.

Taču jau nākamās dienas, tas ir, 18. novembra, rītā sākās vāciešu uzbrukums rubeniešiem. Četras stundas ilgā kaujā, pēc Ķeizara vārdiem, latviešu bataljons lupatu lēveros sasita daudz lielākus vācu armijas spēkus. Taču Rubenis kaujās smagi ievainots vēderā, plecā un kājās. Nākamajā dienā viņa bataljons uzbruka Jekelna štābam un padzina to no mežsarga mājām Novadnieki. Šajās mājās Rubenis nomira. Karavīri svinīgi izsoļojuši cauri istabai, kurā gulēja viņu komandieris, izrādīdami viņam pēdējo godu.

Kaujas turpinājās vēl līdz 9. decembrim, kuru laikā vācieši zaudēja ap 300 karavīriem, bet divtik vairāk bija ievainoto, apsaldējumus guvušo un saslimušo. Bet arī Rubeņa bataljons izjuka — virsnieku trūkuma dēļ tas sadalījās mazākās grupās un izklīda. «Te ir kauju rajons, kur notika Zlēku kaujas. Tās te ir briesmu lietas,» saka Ķeizars, norādot uz kartē iezīmētiem krustiem, kas apzīmē vāciešu nodedzinātās mājas. Atriebjoties nacistu soda ekspedīcija nodedzināja vairākas Zlēku viensētas un nogalināja vismaz 80 iedzīvotāju. It kā par to, ka viņi atbalstīja padomju partizānus Sarkanā bulta, bet, kā uzskata Ķeizars, patiesais iegansts bija dusmas par Rubeņa bataljona pretošanos.

Iespējams, lai saistītu Rubeņa bataljonu ar sarkanajiem partizāniem, kāds Haraldam Biezajam, grāmatas Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki autoram, iedevis viltotas bataljona karavīra Kārļa Vīnakmeņa rakstītas atmiņas, kurās apgalvots, ka pēdējās kaujās rubeniešiem pievienojušies Sarkanās bultas partizāni. Ķeizars rāda ar dzeltenu marķieri izceltas rindas Vīnakmeņa īstajās atmiņās, kas izņemtas no Biezajam nodotajām atmiņām un aizstātas ar safabricētu stāstījumu. «Īstajās atmiņās Kārlis Vīnakmens stāsta, ka jau pirms kaujām uzzināja, ka viņa vecāki bēgļu gaitās nokļuva Valdemārpilī, tāpēc aizbrauca viņus apciemot, bet tur trāpījās žandarmi, kas visus, kam nebija pieraksta pilsētā, aizveda uz Vāciju. Zlēku kauju laikā Vīnakmens jau bija tālu prom no kaujas vietām,» lasot atmiņas, kas pirms dažiem gadiem nonāca Okupācijas muzejā, atklājis Ķeizars. Kas tās viltoja, nav zināms.

Lai gan bataljons bija izjucis, Ķeizars uzsver — līdz pat kara beigām Rubeņa karavīri mēģināja nodrošināt kārtību Kurzemes katlā. «Te faktiski nebija nekādas civilās pārvaldes, toties bija tūkstošiem bēgļu un vācu armijas vienības, kas jau bija morāli degradējušās. Cik esmu runājis ar vecajiem kurzemniekiem, valdīja absolūta patvaļa. Rubeņa bataljona vīri vietējiem radīja kaut nelielu drošības izjūtu. Ja friči darīja pāri meitenēm vai mēģināja izlaupīt mājas, rubenieši viņiem vienkārši sadeva pa rīkli,» emocionāli stāsta Ķeizars.

Par to, ka rubenieši aizstāvēja savas zemes ļaudis, ar viņiem izrēķinājās gan vācu, gan vēlāk padomju okupācijas varas pārstāvji. Vācijas koncentrācijas nometnēs ieslodzīja vairāk nekā tūkstotis kureliešu. Pēc Latvijas otrreizējās okupācijas čeka ierosināja krimināllietas pret 314 kureliešiem. Daudziem tika piespriests nāves sods, daudzi nomira Sibīrijas lēģeros un nometinājuma vietās. Vēl aptuveni 400 karavīru pēc kara turpināja pretošanās cīņas dažādās nacionālo partizānu grupās.

Veidojas muzejs un nācija

«Es domāju, ka mums ir bagātākais dokumentu un fotogrāfiju klāsts par Rubeņa bataljonu,» saka Ķeizars par paša veidotajiem muzejiem. Pārsteidzošākais, ka gan Rubeņa rotas bunkurs, gan muzeji Ugālē un Rendā veidoti pēc kurzemnieku iniciatīvas. Ķeizars 2007. gadā nodibināja fondu, lai būtu vieglāk vākt naudu, materiālus un cilvēkus, kas palīdz vēstures apzināšanā. Pašlaik fondā aktīvi darbojas 150 cilvēku.

«Nav mums Nacionālās pretošanās muzeja galvaspilsētā, tad veidosim Rendā!» saka Ķeizars. «Pašlaik ar talkām mēģinām atjaunot muzeja ēku Rendā. Tik lielas naudas, lai algotu būvfirmu, nav, tāpēc strādājam paši. Pēc pusgada būs brīnišķīga muzeja ēka. Tā mēs gaidām mūsu Latvijas simtgadi.»

Pēc Ķeizara pārliecības, apzinoties pretestības vēsturi, mēs varam atbrīvoties no tā, ko viņš sauc par «apspiestas nācijas mentalitāti» un veidoties par «politisku nāciju», tas ir, tādu, kas pilnā mērā un ar augstu pašapziņu uzņemas atbildību par savu valsti.