Kategorijas: Analīze

Skolas soma atvērta

Beidzot ir sācies simtgades vērienīgākais pasākums — Skolas soma. Diemžēl lauku skolās uzskata, ka viņiem tā nav tik labi pieejama kā rīdziniekiem. Kāpēc tā?

Kaut arī atklāta ar grandiozu koncertu Arēnā Rīga, kurā 6000 Latvijas skolēniem un pedagogiem uzstājās pat Raimonds Pauls, 13 miljonus eiro vērtā simtgades programma Skolas soma vēl daudziem iesaistītajiem tomēr ir mīkla. Skolām par katram bērnu jau ir pārskaitīti septiņi eiro, bet skolotāji vēl nezina, kā tos izmantot.

Vērienīgais pasākums arēnā 6. septembrī izskatījās gandrīz kā skolas starpbrīdis, kur trokšņaini bērni cits caur citu sarunājas, grauž ābolu vai garlaikoti skatās telefona ekrānā. Būtiskākā atšķirība — gaiteņos skolēni veidoja arī garas rindas, lai iepazītos ar Skolas somā piedāvātajām aktivitātēm: smilšu kino, muzeju, fotomākslas, animācijas un daudzām citām darbnīcām. Daudziem šī bija pirmā iespēja uzzināt, kādi pasākumi iekļauti Skolas somā. Šī 13 miljonus vērtā iniciatīva, kas paredzēta skolēnu kultūras izglītībai, atvēlētās naudas ziņā ir simtgades apjomīgākā programma.

Ielūgumi uz atklāšanas pasākumu bija sadalīti tā, lai piedalītos bērni no pilnīgi visiem novadiem proporcionāli tajos dzīvojošo skolēnu skaitam. No nepilniem 204 tūkstošiem Latvijas skolēnu gandrīz trešdaļa mācās Rīgā, tāpēc 1800 atklāšanas pasākuma dalībnieku bija rīdzinieki, bet no Vārkavas, Alsungas vai Rucavas atbrauca pa trim un četriem skolēniem. Rīgas pašvaldība arī sedza pusi no pasākuma izmaksām, kas kopumā sasniedza 300 tūkstošus eiro.

«Rīdziniekiem ir daudz priekšrocību,» secina Linda Astrauska no Grobiņas sākumskolas. Lielākā daļa no vērtīgākajiem 2000 pasākumiem, kas pašlaik Kultūras ministrijas mājaslapā tiek piedāvāti Skolas somā, notiek nacionālajos teātros, muzejos un koncertzālēs Rīgā. Piemēram, no 170 teātra un mūzikas notikumiem, kas paredzēti 5.—9. klašu skolēniem, 92 ir Rīgā. Taču par naudu, kas pārskaitīta skolām, jāspēj apmaksāt gan pasākuma biļetes, gan ceļš, tāpēc galvaspilsētas bērniem ir lielākas izredzes nekā vienaudžiem reģionos tikt pie kārotā. «Kaut kas nav līdz galam izdomāts,» secina Astrauska kopā ar kolēģi Aldu Cinkus no Grobiņas ģimnāzijas.

Skolas somas rīkotāji kopš paša sākuma zināja, ka visiem skolēniem tiks piešķirta vienāda summa. Šajā pusgadā tie ir septiņi eiro, nākamajos gados līdz pat 2021. gadam — 14 eiro gadā. «Tomēr nenoteicām nekādus attāluma koeficientus. Tas būtu mulsinoši, jo ne tikai Rīgā, visā Latvijā notiek vērtīgi pasākumi,» saka Skolas somas vadītāja Aija Tūna. Viņa iesaka skolotājiem izvēlēties sasniedzamus pasākumus, piemēram, Vidzemes bērnus vest uz notikumiem koncertzālē Cēsīs un teātra izrādēm Valmierā. Nav viss jāpaspēj tieši šajā semestrī — uz Rīgu varēs aizbraukt arī nākamajos, Tūna mierina.

Viņai zināms, ka daudzos novados Skolas somai tiek dots pašvaldību līdzfinansējums ceļa izdevumu segšanai. Rīkotāji gan esot izlēmuši to neizvirzīt kā obligātu nosacījumu Skolas somas finansējuma saņemšanai, lai bērni nepaliktu bešā tajos novados, kur dome nedod naudu transportam.

Kopš gada sākuma, kad tika jau konstatēts, ka 5.—9. klašu skolēniem kultūras pasākumu piedāvājums ir niecīgs, situācija ir uzlabojusies. Kultūras ministrijas mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka notikumu klāsts mazo, vidējo un vecāko klašu skolēniem mērāms vairākos desmitos. No 2000 kultūras norisēm skaitliski visvairāk — apmēram pusi —  veido muzeju un arhīvu piedāvātās nodarbības. «Diezgan tradicionālas,» atzīst Tūna. Taču piedāvājums turpmākajos gados nepārtraukti tikšot papildināts un atjaunināts.

Viņa arī atgādina, ka daudzus pasākumus — koncertus, teātra izrādes, filmu demonstrācijas, nodarbības — var organizēt uz vietas skolās, kas ļaus ietaupīt ceļa izdevumus. Tūna aicina skolas kooperēties, lai kopīgi apmaksātu dārgākus, bet augstvērtīgākus pasākumus. Turklāt ar skolai piešķirto var apmaksāt arī tādus kultūras un mākslas notikumus, kas nav iekļauti Skolas somas sarakstā, jo tas jāuztver tikai kā ieteikums. «Piemēram, ja Alūksnē uzstājas Vestards Šimkus, tam pilnīgi noteikti var izmantot Skolas somas naudu,» saka Tūna.

Kā ideju vērtē skolotāji?


Sanita Kārkliņa
, Kalvenes pamatskola
Mūsu skolā ir tikai 69 bērni, līdz ar to Skolas somai pārskaitītā nauda nesasniedz pat 500 eiro. Ideja ir fantastiska, bet mums daudzi pasākumi ir par dārgu. Tikai tad, ja pašvaldība izrādīs pretimnākšanu un segs transporta izdevumus, mums šis projekts kļūs interesants. Savā Aizputes novadā apspriedām arī iespēju skolām kooperēties, lai sarīkotu kādu pasākumu, piemēram, visām novada 5. klasēm. Bet šobrīd vēl taustāmies. Jau maijā rezervējām biļetes, lai novembrī Nacionālajā teātrī piedzīvotu izrādi Tikšanās vieta — Rīgas pilsētas II teātris par to, kā tika dibināta Latvijas valsts. Biļete skolēnam izmaksā piecus eiro.


Linda Astrauska
, Grobiņas sākumskola
Lauku bērniem daudz nopietnāk jārēķinās ar ceļa izdevumiem. Rīgā ir ļoti labi nacionālo muzeju piedāvājumi un tātad lielākas priekšrocības septiņu eiro izmantojumā, jo rīdziniekiem nekur nav jābrauc. Kad sākumā uzzinājām par Skolas somu, sapratām, ka mums būs iespēja no Grobiņas aizbraukt uz citiem Latvijas novadiem, piemēram, uz koncertzāli Gors Rēzeknē, uz Daugavpils cietoksni. Bet, ja katram skolēnam ir tikai septiņi eiro, mums nav tādu iespēju. Ja Skolas somas mērķis bija ļaut skolēniem iepazīt Latviju, tad kaut kas nav līdz galam izdomāts. Liepājas Lielā dzintara koncertus arī bez Skolas somas esam apmeklējuši atkal un atkal. Gribējām par Skolas somas naudu piedzīvot ko tādu, kas līdz šim par savu naudu nebija iespējams. Skolas soma laikam tomēr ir paredzēta, lai mācīšanās procesu padarītu interesantāku un bagātāku. Tā ka mums vēl nopietni jāsagatavo plāns, kā izmantot naudu.


Lāsma Volāne
, Siguldas pilsētas vidusskola
Mūsu skolā mācās gandrīz 800 skolēnu, atrodamies tuvu Rīgai, tāpēc man Skolas somas piedāvājums šķiet ļoti interesants. Vēl nav bijusi iespēja tajā iedziļināties, bet no redzētā patika Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodarbības un filmu studijas Animācijas brigāde darbnīcas piedāvājums. Esmu audzinātāja 7. klases bērniem un ļoti gribētu viņus aizvest uz kādu izrādi Rīgā. Ir daudz izrāžu mazajiem, savukārt vidusskolēni var iet uz pieaugušajiem domātām izrādēm, turpretim pusaudžiem ir grūti sameklēt kaut ko piemērotu.

Ar Skolas somas pasākumu klāstu var iepazīties Kultūras ministrijas mājaslapā

Nē, nē, nē!

Starp ZZS sarakstu līderiem neviens nepieļauj valdību ar Saskaņu, tomēr daži izvairās no atbildes

Vai jūs 13. Saeimā varētu atbalstīt valdību ar Saskaņu — kopēju koalīciju vai citu sadarbības formu? Šādu jautājumu Ir nolēma uzdot visiem ZZS ministriem, atkārtoti kandidējošiem Saeimas deputātiem un visu apgabalu sarakstu pirmajam piecniekam. Iemesls ir fakts, ka apvienības līderi oficiāli noliedz šādu iespēju, taču vienlaikus Ir noskaidroja, ka ZZS veic sabiedriskās domas aptauju Kurzemes apgabalā, cenšoties izzondēt, kāda būtu vēlētāju attieksme pret ZZS sadarbību ar Saskaņu.


Māris
Kučinskis, Ministru prezidents
«Nē, nē, nē!»


Raimonds
Bergmanis, aizsardzības ministrs
«Nē, nē!»


Artūrs Graudiņš,
Zemnieku savienības ģenerālsekretārs
«Skaidri un gaiši — nē!»


Dana
Reizniece-Ozola, finanšu ministre
«Nē, es pilnībā izslēdzu šādu iespēju.»


Anda
Čakša, veselības ministre
«Es domāju, ka ne.»


Līga
Kozlovska, Saeimas deputāte
«Nē, nē, nē!»


Valters
Dambe, Saeimas deputāts
«Nē!»


Uldis
Augulis, satiksmes ministrs
«Nē, ZZS jau sen ir to pateikusi, it sevišķi Latvijas Zemnieku savienība — mēs nesastrādāsimies ar Saskaņu


Guntis
Kalniņš, Saeimas deputāts
«Pašreiz es neesmu gatavs atbalstīt valdību kopā ar Saskaņu, un diezin vai tās domas varētu pamainīties.»


Ainārs
Mežulis, Saeimas deputāts
«Nē, es personīgi esmu kategoriski pret jebkurā formā.»


Jānis
Klaužs, Saeimas deputāts
«Godātā žurnāliste, kad es būšu nākamajā Saeimā, tad par to arī domāšu!»


Andris
Bērziņš, Saeimas deputāts
«Nē!»


Armands
Krauze, Saeimas deputāts
«Es personīgi ne.»


Edgars
Putra, Saeimas deputāts
«Nē, nekādā gadījumā. Ja kaut kas tāds notiktu, tad es kļūtu par neatkarīgu deputātu.»


Jānis
Dūklavs, zemkopibas ministrs
«Līdz šim esam savu viedokli pauduši — šobrīd mēs to nevarēsim atbalstīt. Ja man privāti jāsaka, tad šobrīd, kamēr Saskaņā nav pieņemti būtiski lēmumi attiecībā par valodām un visi šie konkrētie jautājumi, tikmēr nevarētu to darīt. Ja nostāja būtu būtiski mainījusies šajos pamatvalstiski svarīgajos jautājumos, tad varbūt mēs varētu apspriest šo jautājumu.»


Jānis
Vucāns, Saeimas deputāts
«Šī brīža situācijā, kad ZZS premjera amata kandidāts ir Māris Kučinskis, kurš paudis negatīvu attieksmi pret šādu sadarbību, tad — nē. Ja būs cita situācija, tad arī runāsim. Saskaņa arī mainās, mēs jau nezinām, ko ievēlēs. Manas domas par Saskaņu ir atkarīgas no tā, kā viņi ne tikai vārdos, bet arī darbos maina attieksmi pret latviešu valodu, tas ir visizšķirošākais — ka Latvijā vienīgā valsts valoda ne tikai de iure, bet arī de facto ir latviešu valoda.»


Valdis
Kalnozols, Saeimas deputāts
«Esmu par tiem cilvēkiem, kam ir kopīgs mērķis. Mans uzskats, ka sadalīt Latviju politiskās partijās ir «skaldi un valdi», tā ir nepareiza rīcība. Tā ir mana atbilde — ne jā, ne nē.»


Gundars
Daudze, Saeimas deputāts
«Esmu komandas cilvēks, es pilnīgi piekrītu ZZS viedoklim — mēs šobrīd neizskatām un neatbalstām nekādas koalīcijas vai sadarbības iespējas ar Saskaņu valdībā. Es pateicu to, par ko visi tagad cepas [par atbalstu sadarbībai ar Saskaņu intervijā Rīga TV24], bet es to neesmu teicis par valdību. Sadarbība parlamentā notiek visu laiku. Nevajag izraut no teksta, johaidīarārā, to, ko es neesmu teicis!»


Artis
Rasmanis, Saeimas deputāts
«Partijas vadība vairāk vai mazāk ir novilkusi sarkano līniju un pateikusi, ka nav gatava strādāt ar Saskaņu. Tas man liek domāt, ka mēs no saviem uzstādījumiem neatkāpsimies. Personiskais viedoklis ir tāds pats.»


Augusts
Brigmanis, Saeimas frakcijas vadītājs
«Nē, nekādos variantos. Es pat pateiktu vairāk — ja kaut kādā abstraktā veidā, kam es nedodu pat procentu iespējamības, ZZS varētu piekrist iet [kopā ar Saskaņu], tad es personīgi izstātos no ZZS.»


Jānis
Trupovnieks, Saeimas deputāts
«Šobrīd pietiekami skaidri mūsu attieksmi par iespējamo sadarbību ar Saskaņu ir pateicis frakcijas vadītājs Brigmaņa kungs — nē! Mēs neredzam tādu iespēju, un mūsu vēlētāji būs vīlušies, ja mēs to darīsim.»


Janīna Jalinska,
Daugavpils novada domes priekšsēdētāja
«Nē.»


Jānis Kļaviņš,
uzņēmējs
«Noteikti ne!»


Kārlis
Seržants, Saeimas deputāts
«Es nevaru atbildēt par 13. Saeimu, nezinot, kāds būs tās sastāvs, bet mans personiskais viedoklis ir kategorisks «nē» jebkādai sadarbībai ar Saskaņu valdības līmenī.»


Valdis
Skujiņš, Saeimas deputāts
«Personiski — nē! Liepājas partijai nav tāda uzstādījuma.»


Inese
Aizstrauta, Saeimas deputāte
«Šinī gadījumā personiskais viedoklis ir frakcijas viedoklis — mēs neatbalstām sadarbību ar Saskaņu


Juris
Vectirāns, Saeimas deputāts
«Kad ievēlēs, tad arī skatīsimies! Mēs ievērojam frakcijas viedokli, turklāt tas ir viennozīmīgs visu lēmums.»


Aija 
Barča, Saeimas deputāte
«Liepājas partija un arī ZZS lēmumu nav mainījusi un valdību ar Saskaņu negatavojas atbalstīt. Tas ir tas, ko es zinu.»


Edgars
Tavars, Zaļās partijas valdes priekšsēdis
«Es kā partijas priekšsēdētājs neredzu iespēju, kā ZZS, it īpaši Latvijas Zaļā partija, varētu veidot valdību kopā ar Saskaņu, atbalstīt tās nonākšanu koalīcijā.»


Jānis
Lediņš, Jūrmalas domes deputāts
«Nē, ir Zaļās partijas valdes lēmums, ka mēs ar Saskaņu nesadarbojamies.»

Foto — LETA un Facebook

Simpātiju procenti

Vai priekšvēlēšanu reitingi ir uzticami, un kā pareizi tos tulkot?

Vairāk nekā simt izlases punktos visā Latvijā aptuveni 80 intervētāju ik mēnesi dodas uz nejauši izvēlētām adresēm. Piemēram, katras trešās mājas 1., 4., vai 9. dzīvokli. Viņi klauvē pie durvīm un aicina piedalīties aptaujās. Puse atsaka, nav sasniedzami, ir slimi vai alkohola reibumā, bet tie, kas piekrīt sarunai, veido priekšstatu par visas sabiedrības noskaņojumu, arī prognozētajām izvēlēm 13. Saeimas vēlēšanās. Šis ir veids, kā top socioloģisko pētījumu kompānijas SKDS politisko partiju reitingi.

«Tā ir lielo skaitļu alķīmija,» vaicāta, kā tūkstotis aptaujāto var rādīt ainu par diviem miljoniem iedzīvotāju, skaidro SKDS projektu direktore Ieva Strode. Ja šāds pats cilvēku skaits tiktu uzrunāts vienā Rimi veikalā, dati nespētu radīt priekšstatu par iedzīvotāju noskaņojumu visā valstī. Knifs slēpjas aptaujāto izlasē. Tai jābūt nejaušai, turklāt uzrunātajiem cilvēkiem galu galā jābūt proporcionāli atbilstošiem Latvijas iedzīvotāju sastāvam — ne tikai dzimumu un vecumu grupās, bet arī pēc dzīvesvietām, skaidro Ieva Strode. Kā piemēru viņa atver Raosoft aptaujas izlases kalkulatoru un kā spēlējoties raksta tajā skaitļus. Ja pieņem, ka Latvijā dzīvo divi miljoni cilvēku un aptaujas rezultātiem ar 95% varbūtību pieļaujama 3% kļūda, jāaptaujā 1067 iedzīvotāji. Lai iegūtu šādu pašu ainu par Lielbritāniju, kur dzīvo 60 miljoni, būtu jāaptaujā tikai par vienu cilvēku vairāk. Savukārt, lai gūtu priekšstatu par grupu, kuru veido 2000 cilvēku, būtu jāuzrunā gandrīz katrs trešais. Šie skaitļi tiek rēķināti pēc statistikas zinātnē lietotām formulām.

Jutīgais reitingu jautājums

«Pirms vēlēšanām klejo daudz baumu. Ik pa laikam Twitter vai citos sociālajos tīklos parādās kaut kādi partiju reitingi, un nav skaidrs, no kurienes tie nāk un cik ticami ir,» novērojusi politoloģe Iveta Kažoka, biedrības Providus direktore. Arī Ieva Strode apstiprina — pirms jūlija reitingu publiskošanas paklīdušas baumas par it kā SKDS veiktiem mērījumiem. «Pat man to rezultātu nebija, tas nevarēja būt. Kas tie bija par datiem? Kas tos izplatīja?» Viņa tā arī nav guvusi atbildes.

«Greizas aptaujas var visdažādākajos veidos ietekmēt cilvēku rīcību atkarībā no tā, kāda mērķa dēļ tās izplatītas,» uz bīstamību norāda Kažoka. Turklāt manipulācijās var izmantot pat reālu aptauju datus. «Tām partijām, kuru popularitāte ir tuvu 5% robežai, reitingu jautājums ir ļoti jutīgs. Nebūtu jābrīnās, ja kādai no tām rodas kārdinājums ar reitingu tēmu paspēlēties,» norāda Providus direktore.

Šogad vēlēšanās startē 16 saraksti. Ja ņem vērā statistiskās kļūdas iespējamību, tikai trijiem nav pamata lielām bažām par 5% barjeras pārvarēšanu, bet daudzi mīņājas ap šo liktenīgo robežu. «Es nebūtu pārsteigta, ja vēlēšanu rezultātā mēs redzētu Saeimā četras vai pat deviņas partijas, jo pēc reitingiem šobrīd skaidras tendences nav,» norāda Kažoka. Turklāt reitingi ir svarīgs kritērijs medijiem, aicinot politiķus uz priekšvēlēšanu diskusijām, tāpēc arī šādā veidā tie ietekmē partiju iespējas tikt sadzirdētām un iebalsotām.

Līdz šim bijuši vairāki gadījumi, kad reitingi rādījuši kļūdainu priekšstatu, kas būtiski atšķiras no vēlēšanu rezultātiem. Pērn pašvaldību vēlēšanās Rīgā «jauno» partiju popularitāte reitingos strauji pieauga pēdējā brīdī, tomēr tik un tā atpalika no reālajiem rezultātiem. SKDS aptaujas maijā Jaunajai konservatīvajai partijai rādīja 2,9% lielu atbalstu, bet Reģionu apvienības un Latvijas Attīstībai sarakstam — 3%, taču vēlēšanās jūnija sākumā tās ieguva attiecīgi 13,4% un 13,7% balsu.

Savukārt 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijas faktu aptauja vēl nedēļu pirms vēlēšanām Vienotībai rādīja 14,6% popularitāti, bet reāli tā ieguva 46% balsu. Nacionālajai apvienībai reitingi solīja 6%, bet rezultāts bija 14%, Krievu savienībai — attiecīgi 1% reitingos un 6,4% vēlēšanās. «Tur nav jautājums par statistisko kļūdu vai neizlēmušajiem vēlētājiem. Tur ir dziļš jautājums, kā tika organizēta šī aptauja,» bažīga ir Iveta Kažoka. Jāpiebilst, ka Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis 2016. gadā kļuva par premjera Māra Kučinska (ZZS) ārštata padomnieku.

Viss vēl var mainīties

SKDS aptaujās iedzīvotāju dzīvesvietās, kurās tiek noskaidrotas arī politiskās simpātijas, netiek aptaujāti cilvēki, kas vecāki par 74 gadiem. «Līdz ar to neprecizitāte ir ieprogrammēta,» atzīst Ieva Strode. Tāpat netiek aptaujāti ārzemēs dzīvojošie vēlētāji.

Atšķirības atbildēs redzamas arī dažādos aptauju veidos. Telefonaptaujās cilvēki retāk izvēlas mazāk populārās partijas, jo cilvēkam pašam jānosauc tā viena, kuru viņš atceras un izvēlas. Klātienes intervijā vai interneta aptaujās visu partiju nosaukumi ir acu priekšā, taču te ir nākamais āķis — intervētāja klātbūtnē cilvēks var kautrēties paust savas patiesās domas. Internetā vari būt atklātāks, bet šīs aptaujas uzliek citu acīmredzamu šķērsli — piedalīties var tikai interneta lietotāji. Pat ja izdodas izpildīt visu demogrāfisko pārstāvniecību, jautājums paliek, vai vecākie aptaujas dalībnieki ir tipiski savai vecuma grupai, skaidro Ieva Strode.

Interesantu piemēru nesen tviterī publicēja SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, demonstrējot, kā augustā atšķīrušies partiju reitingi, kas iegūti klātienes un interneta aptaujā. Internetā 33% iedzīvotāju atklājuši, ka nezina, par ko balsot, bet klātienē — tikai 23%. Par Saskaņu klātienē solījuši balsot 21,5%, bet internetā tikai 14,3%, savukārt par KPV — klātienē 7,5%, bet internetā — 10,3%.

Seši procenti vēlētāju galīgo lēmumu pieņem vēlēšanu dienā — tā pēc pagājušajām Saeimas vēlēšanām aptaujā noskaidroja SKDS. Katrs desmitais — tikai trīs dienas pirms vēlēšanām. Tāpēc svarīgi vērtēt, kad aptauja ir veikta. Vērā ņemamas izmaiņas reitingos parādās, sākoties aktīvai reklāmas kampaņai, tāpēc Ieva Strode pieļauj, ka arī pašreizējie partiju reitingi līdz vēlēšanām var būtiski mainīties. Jūnijā SKDS iedzīvotājiem pavaicāja, cik pārliecināti viņi ir, ka balsos par aptaujā nosaukto partiju. Mazāk nekā puse teica, ka ir pilnīgi pārliecināti par izvēli.

Vispārliecinātākie bija Saskaņas un Krievu savienības atbalstītāji — abām partijām 63%. Arī Nacionālajai apvienībai stabili — 57%, bet, piemēram, par Jauno Vienotību pārliecināti bija tikai 29% tās tobrīdējo atbalstītāju, ZZS — 41%, KPV — 42%, par Jauno konservatīvo partiju — 39%, Attīstībai/Par — 24%.

Sekss ir, zināšanu nav

Trešdaļa pusaudžu atzīst, ka viņiem ir seksuālas attiecības, taču par ķermeni un veselību viņi zina pārsteidzoši maz. Kā to mainīt?

Visjaunākajai grūtniecei, kas pabijusi Bērnu slimnīcas ginekoloģes Lāsmas Līdakas kabinetā, bija tikai 12 gadu. Tas notika pirms nepilniem diviem gadiem. Meitene dzemdēja bērnu, par kuru rūpes uzņēmās viņas mamma, bet jau pēc četriem mēnešiem viņai atkal bija jauns draugs un ginekoloģei nācās skaidrot par kontracepciju. Kāda cita 15 gadus veca meitene šopavasar sāka lietot mammas apmaksāto hormonālo implantu — pēc tam, kad bija dzemdējusi otro bērnu.

Šie ir divi īpaši gadījumi, taču pirmās dzemdības vai abortu jau pusaudža vecumā Latvijā ik gadu piedzīvo vairāk nekā divi simti meiteņu. Un viņas visas nav no tā dēvētajām sociālā riska grupām. «Neviena meitene, kas bijusi jaunāka par 16 gadiem un kurai esmu konstatējusi grūtniecību, nav nākusi no nelabvēlīgas ģimenes,» saka Latvijas Ginekologu asociācijas viceprezidente Dace Matule.

Iemesls ir aizvien vājākas pusaudžu zināšanas par savu ķermeni un seksualitāti, skaidro ginekologi. To apliecina vēl kāds bīstams fakts: aizvien biežāk pusaudžiem atklāj hlamīdijas, vienu no visvairāk izplatītajām seksuāli transmisīvajām slimībām. Situācijai par labu nav nākuši pirms trim gadiem veiktie grozījumi Izglītības likumā, kas pieprasa «tikumisko audzināšanu», jo skolās tie radījuši apmulsumu — vai un kā pārrunāt ar bērniem pat mācību programmās iekļautās tēmas par seksualitāti?

Vairs nemēra zināšanas

Pēdējais diagnostikas darbs, kurā pārbaudītas bērnu zināšanas par veselību, notika 2013. gadā. Tajā piedalījās gandrīz visi 5. un 9. klašu skolēni. Rezultāti nebija viendabīgi. Piemēram, 88% bērnu zināja, ka dzimumkontaktā var saķert seksuāli transmisīvās infekcijas, bet tikai trešdaļa — ka meitene, kurai ir menstruācijas, var kļūt par māti. 61% pusaudžu bija pārliecināti, ka pirmajā seksa reizē nevar palikt stāvoklī.

Pēdējos piecos gados šādu atsevišķu diagnostiku par veselības tēmām vairs neveic. Valsts izglītības un satura centrā gan uzskata, ka jauniešu zināšanas tiek pārbaudītas, piemēram, medijpratības vai bioloģijas eksāmenos, taču Ir pārliecinājās — tajos ir jautājumi par drošību internetā vai olšūnu veidošanos, bet ne par seksuālo veselību.

Priekšstatu par jauniešu zināšanām var gūt organizācijas Papardes zieds aptaujā, kurā šogad piedalījās 500 jauniešu vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Tikai 39% uzskata, ka skolā dotās zināšanas par ķermeni un veselību ir pietiekamas.

«Ar skolā doto noteikti nepietiek,» jauniešiem piekrīt arī ginekoloģe Līdaka, kad darba dienas vakarā tiekos ar viņu kabinetā, no kura izgājusi pēdējā paciente ar mammu. «Vecāki domā, ka visu izstāstīs skolā, bet skolotāji uzskata, ka par tik personiskām lietām nav jārunā stundās, un pusaudzis paliek, zināšanu neskarts.»

Par lielāko problēmu ārste uzskata to, «ka neskatāmies acīs realitātei» — izliekamies, ka pusaudžu seksuālā dzīve neeksistē. Vairākos pētījumos konstatēts, ka vidējais dzimumdzīves sākšanas vecums Latvijā ir 17 gadi. Papardes zieda aptaujā trešdaļa pusaudžu atzinuši, ka viņiem ir bijis sekss. «Vecāki nevar piespiest bērnu pat cepuri ziemā uzvilkt — kā viņi piespiedīs nenodarboties ar seksu?» retoriski vaicā Līdaka.

Izplatās hlamīdijas

Nevēloties atzīt pusaudžu seksualitāti, ar viņiem par maz tiek runāts arī par seksuāli transmisīvajām slimībām. Papardes zieda aptaujā piektā daļa aptaujāto atzina — par to nezina neko. Viena no visvairāk izplatītajām slimībām ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā ir hlamīdijas. Slimībai nav īpašu simptomu, tāpēc tā var palikt neārstēta un vēlāk radīt komplikācijas, arī neauglību. «Visām meitenēm, kuras ir atzinušas, ka viņām bijušas dzimumattiecības bez izsargāšanās, nosūtu uztriepes pārbaudei. Katrai piektajai atklāj hlamīdijas,» stāsta Līdaka.

Oficiālā statistika ir maldinoši pozitīva zēniem, piemēram, pērn hlamīdijas atklātas 65 pusaudzēm un tikai trim puišiem. Ārste ir pārliecināta, ka inficēšanas netiek atklātas: «Meitenēm ir savs ginekologs, pie kura viņas agri vai vēlu aiziet, bet zēniem nav sava ārsta.»

Ginekoloģe ir pārliecināta, ka arī pusaudžu grūtniecība liecina par zināšanu trūkumu — to varētu samazināt, ja Latvijā darbotos jauniešiem paredzēti veselības centri un būtu pieejama bezmaksas kontracepcija. «Būtu arī labi, ja skolotāji nebaidītos no bērnu jautājumiem un smiekliem,» saka Līdaka.

Tikumības sargu iebiedēti

Vai prezervatīvs siltumā var sabojāties? Ko darīt, ja aizkavējas mēnešreizes? Cik bieži var nodarboties ar seksu? Šie ir tikai daži jautājumi, kurus skolās dzird īpaši sagatavoti jauniešu konsultanti no biedrības Papardes zieds. Kopš darbības sākuma 1994. gadā organizācijas mērķis ir rūpēties par seksuālo un reproduktīvo veselību. Taču tās vadītāja Iveta Ķelle nonākusi pie skarba secinājuma — līdz šim skolēniem nav bijušas tik virspusējas zināšanas par seksualitāti kā tagad. «Deviņdesmitie gadi bija pasakains laiks,» Ķelle atgādina, ka tolaik Latvijā darbojās 11 jauniešu centri, bija izstrādāta izglītības programma Seksualitāte un visus veselības mācības skolotājus nodarbībām sagatavoja psihologi.

Taču kopš 2005. gada veselības mācība vairs nav skolu programmā — visas ar veselību un arī seksualitāti saistītās tēmas ir integrētas dabaszinību un sociālo zinību stundās. Arī skolotāji vairs netiekot gatavoti runāt par tēmām, kas saistītas ar intīmo dzīvi.

«Ir pieņēmums, ka visi skolotāji spēj šīs tēmas par seksualitāti integrēt savās stundās un neviens no viņiem nemulst,» stāsta Ķelle. Papardes zieda rīkotajos kursos par to, kā runāt par seksualitāti skolā, pēdējos piecos gados ir piedalījušies 793 skolu darbinieki. Tātad nepilni 3% no visiem 29 tūkstošiem pedagogu.   

«Līdz nesenai pagātnei ik reizi, kad skolotāji netika galā — bija apsaukāšanās, ķiķināšana, krāniņu zīmēšana uz sienas —, viņi sauca palīgā Papardes ziedu,» stāsta Ķelle. Taču «tikumības grozījumi» Izglītības likumā situāciju vērsuši ļaunāku. Pēc tam, kad Priekuļu vidusskola bija saņēmusi biedrības Vecāku alianse rakstisku aizrādījumu, ka Papardes zieda nodarbības ir pretrunā ar jaunajām Izglītības likuma normām, vairākas skolas atteikušās no sadarbības. «Grozījumi likumā ir tik plaši interpretējami, ka raisa šaubas, ko un kā varam skolā runāt,» atzīst Ķekavas vidusskolas direktore Sandra Pugovka. Šai skolai gadiem bijusi laba sadarbība ar Papardes ziedu, taču nu esot bažas — ja nodarbībās tiks pieminēta homoseksualitāte, tas var izraisīt kādu vecāku iebildumus. Sociālo zinību mācību programma gan paredz, ka 7. klasē ar bērniem jāizrunā seksuālo orientāciju daudzveidība. «Ceram, ka ar skolotāju teikto nebūs neapmierinātības,» saka direktore. Lai pievērstu Saeimas deputātu uzmanību tam, kā «tikumības grozījumi» ietekmējuši skolēnu zināšanas par seksualitāti, Papardes zieds 6. septembrī pie Saeimas rīko akciju Latvijas nezināšanu diena.

«Mācās» no porno?

«Tā nevajadzētu būt,» saka Sandra Falka, izdzirdot, ka «tikumības grozījumu» dēļ skolotājiem bail runāt par tēmām, kuras ir mācību programmās. Valsts izglītības satura centrā viņa atbild par sociālajām zinībām un uzskata — skolotāji ir labi sagatavoti, un skolēniem ir labas zināšanas par seksualitāti. Taču Falkai nav faktu, ar ko pamatot šo pārliecību.

Tikmēr Papardes zieda aptauja uzrāda bīstamu tendenci — lai gan vairumam jauniešu pašiem vēl nav seksuālās pieredzes, daudzi priekšstatu par to ir guvuši no pornogrāfijas. «Paretam» vai pat regulāri pornogrāfiju skatās trešdaļa pusaudžu. Tas var traumēt personību — it sevišķi, ja pornofilmās redzamo jaunieši uztver kā īstenību un pēc šāda parauga cenšas veidot savas attiecības.

Lai kompensētu nepietiekamās zināšanas, virkne pašvaldību meklē papildu iespējas jauniešu izglītībai. Piemēram, 24 mazākas Latvijas pašvaldības projektā, ko līdzfinansē Eiropas struktūrfondi, piedāvā īpašas nodarbības par seksuālo un reproduktīvo veselību 5.—7. un 10.—12. klašu skolēniem.

Jaunajā izglītības saturā, kurš tiks ieviests no 2020. gada, tāpat kā līdz šim, reproduktīvās veselības tēmas plānots izrunāt dabas un sociālo zinību, kā arī bioloģijas stundās. Taču projekta Skola 2030 darba grupa, kas izstrādā jauno saturu, ņēmusi vērā Papardes zieda ieteikumu izstrādāt mācību stundu paraugus, kā runāt par seksualitāti. Skolas tos varēs izmantot pēc saviem ieskatiem. Obligāti tie nebūs — tātad nebūs arī garantiju, ka visi jaunieši skolā saņems zināšanas par savu fizisko pieaugšanu.

«Tā ir ilūzija — ka spēsim izdomāt ko tādu, kā rezultātā pusaudžiem vairs nebūs grūtniecības un seksuāli transmisīvo slimību. Tā nebūs!» ginekoloģe Līdaka aicina neslēpties no realitātes. «Tā vietā mums jāpanāk, ka pusaudži pieņem zināšanās balstītus lēmumus.»

15—18 gadus vecu pusaudžu aptauja

Atdzīvināšanas tests

Pētījums EuropeSim parāda, vai Latvijas slimnīcu uzņemšanas nodaļas ir pietiekami gatavas situācijām, kad jāglābj bērna dzīvība

Pirms pusotra gada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) reanimatologs Reinis Balmaks uzrakstīja svarīgu e-pastu. Adresāts: Marks Auerbaks, kurš vadīja pētījumu neatliekamās palīdzības nodaļās Amerikā. Balmaks viņa kontaktus bija atradis, jo gribēja Latvijā attīstīt līdzīgu izpēti — ar simulācijas lellēm pārbaudīt un uzlabot mediķu gatavību sniegt palīdzību. Dakteris Auerbaks bija gatavs dalīties ar pētījuma metodiku. Vadīt simulācijas Latvijas slimnīcām piekrita bērnu neatliekamās palīdzības ārste Izabela Grosa, kura ir Jeila Universitātes medicīnas skolas stipendiāte. Pētījumā tika iekļautas visu 16 slimnīcu nodaļas, kurās palīdzību bērniem Latvijā sniedz diennakti, to skaitā abas BKUS novietnes Rīgā. Pētījuma komandā darbojās BKUS un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) darbinieki: psihologs, bērnu aprūpes māsa, pediatrs un reanimatologs.

Pērn septembrī komanda devās uz pirmo slimnīcu, un «ceļošana» beidzās šā gada maijā. Braucienus atbalstīja Latvijas Pediatru asociācija, simulāciju lelles deva RSU. Lelles bija divas: zīdainis Sim Baby un Sim Junior, kas līdzinās 4—6 gadus vecam bērnam. Abām lellēm ir visi dzīvībai svarīgie rādītāji, piemēram, lelles sirdsdarbība vai elpošana var apstāties gluži kā īstam pacientam. Ko atklāja pirmais šāda veida un mēroga pētījums kopš Latvijas neatkarības?

Vājie punkti

Uzņemšanas nodaļu mediķiem tika doti četri reanimācijas scenāriji: zīdaiņa aizrīšanās ar lego, septiskais šoks — dzīvību apdraudoša infekcija, hipoglikēmiskie krampji, kā arī piecus gadus veca bērna slīkšana vannā.

Pētījuma autori publiski neatklāj katras slimnīcas uzrādītos rezultātus, jo mērķis bijis apjaust kopējo sagatavotību pediatriskai aprūpei, taču katra slimnīca savu vērtējumu ir saņēmusi. Vērtēšanas metode ir šāda — balstoties uz speciālu kontrollapu, tiek atzīmēti visi ideālas aprūpes punkti. Rezultāts procentos apzīmē to, cik lielā mērā Latvijas slimnīcu prasmes atbilst starptautiskās vadlīnijās rekomendētajam.

Pētījums rāda, ka mediķi reģionos salīdzinoši labi tiek galā ar elpceļu atbrīvošanu no lego un krampjiem zīdainim — abos gadījumos prasmes bijušas virs starptautiski rekomendētā vidējā līmeņa. Daudz sliktāki rezultāti ir septiskā šoka pacientam reanimācijā — reģionu slimnīcās kopumā rezultāts ir tikai 19% no ideālās aprūpes, bet slīkuša piecgadnieka glābšanā — 36%. BKUS rezultāti visās simulācijās bija būtiski augstāki.

Balmaks uzsver, ka piedāvātie scenāriji bija smagi, ikdienā reģionu mediķi tādus pacientus glābj reti, taču šādas prasmes ir jātrenē. «Varētu teikt, ka šī pētījumu metode ir no Amerikas un sanāk piekasīšanās mazām slimnīcām, taču Latvijā ir Rietumu medicīna. Mums ir modernās cilvēku slimības — bērni mirst no audzējiem, nevis caurejas un plaušu karsoņa kā Āfrikā,» skaidro ārsts. Arī tas, ka Rīgas mediķi simulācijās bija krietni spēcīgāki, ir pašsaprotami, jo BKUS gada laikā neatliekamās palīdzības nodaļā nonāk ap 70 000 bērnu, kamēr visās pārējās Latvijas slimnīcās kopā tikai ap 49 000.

Balmaks īpaši uzteic Balvu slimnīcu — laba komanda, pielāgota vide un jauna pediatre Dace Rudzinska, kura tikai pērn pabeigusi rezidentūru pediatrijā. «Man ir svaiga pieredze no studijām, kur bija līdzīgas simulācijas. Plus vēl pieredzējuši ārsti apkārt,» labos rezultātus skaidro pati Rudzinska. Visus scenārijus uzreiz atpazīt bijis grūti, taču rīkoties vajadzēja ātri. «Pēdējā gada laikā mums nav bijis neviena pacienta ar šāda līmeņa reanimēšanu, kādi bija simulācijās, izņemot vienu sepses pacientu,» atceras Rudzinska, novērtējot iespēju piedalīties EuropeSim. Uzņemšanas nodaļas māsa Baiba Zelča uzskata, ka šādas mācības vajag reizi gadā: «Lai apjaustu savas spējas un iespējas. Lai situāciju uzlabotu.»

Katra slimnīca saņēmusi apkopotus datus. Katra simulācija tika arī filmēta, un vēlāk Balmaks to skatījās, monitorējot kļūdas. Sīkāki dati par ārstu darbu gan netiks publiskoti. «Visi, kuri piedalījās simulācijās, ir profesionāļi ar vēlmi celt kvalitāti. Netika vērtētas individuālās prasmes, bet vide, kurā tiek strādāts,» skaidro Balmaks. Dažām kļūdām jau rasts risinājums. Piemēram, kā ievadīt precīzu medikamentu devu. Daudzviet tik elementāra lieta notika nepareizi, jo neviens nezināja mazā pacienta svaru. «Vecāki bieži vien nezina bērna svaru, tas ir fakts, tāpēc to vajag noteikt mediķiem,» saka Balmaks. Amerikā svari ir iebūvēti reanimācijas gultās, bet Latvijā tā nav. Ārsts iesaka pielietot speciālu mērlenti, jo, nomērot bērna garumu, pēc īpašas formulas var iegūt aptuveno svaru. Šādas mērlentes Bērnu slimnīcas fonds plāno uzdāvināt visām 16 slimnīcu nodaļām.

Sirdsapziņa un vadlīnijas

«Mani šie dati neizbrīna, jo mediķi strādā nedrošā sistēmā. Viņi nav vainīgi, ka tā ir tāda, kāda ir,» skaidro Balmaks. Daudzās slimnīcās trūkst mediķu, aprīkojuma un arī nav bijusi administratīva vēlme sakārtot uzņemšanu tā, lai spētu reanimēt bērnus. «Bet nevar jau visus sūtīt uz vienīgo bērnu slimnīcu Rīgā, ir jārod risinājums,» Reinis norāda uz Latvijas karti pētījumā, vaicādams, kas būtu efektīvāk — 16 vājas uzņemšanas nodaļas vai divreiz mazāk un spēcīgas?

Pētījumam bija arī otra sadaļa — anketa ar 16 jautājumiem, vai slimnīcā ir pieejams aprīkojums, sagatavoti atbilstoši apraksti un rīcības vadlīnijas. Piemēram, cik lielu staru slodzi rentgenā drīkst saņemt bērns gadā? Ko darīt, ja bērns nomirst? Vai bērnam konstatēti garīgās veselības traucējumi un viņš jāpārved uz citu slimnīcu? «Lielākoties šādu aprakstu nav. Mediķi rīkojas pēc labākās sirdsapziņas un katrs pa savam, taču vienotas vadlīnijas strukturētu un atvieglotu procesu,» stāsta Balmaks. Kvalitātes uzlabošanas plāns bija tikai trijām no 16 nodaļām. Trūkumi bija arī aprīkojumā, piemēram, ne visām bērnu vecumgrupām pieejams pulsa monitorings, jo sensori, ko uzsprauž kā knaģi uz pirksta, ir dārgi.

Slimību profilakses un kontroles centra dati rāda, ka Latvijā pērn nomira 147 bērni vecumā līdz 17 gadiem. Biežākie nāves cēloņi ir saistīti ar perinatālo aprūpi — 53 bērni miruši laikposmā no 22. grūtniecības nedēļas līdz septiņu dienu vecumam. No ievainojumiem, saindēšanās un citas ārējas iedarbes bojā gājuši 37, transporta negadījumos deviņi, noslīkuši astoņi.

No nākamā gada janvāra sāksies teorētiskas un praktiskas simulāciju mācības mediķiem. Līdzekļi mācībām piesaistīti, iesniedzot projekta pieteikumu Eiropas Sociālā fonda ietvaros. Mācību projekta autori ir RSU docenti un EuropeSim komanda. Balmaks pagājušajā nedēļā tikās arī ar reģionu slimnīcu vadību, iepazīstinot viņus ar pētījuma rezultātiem, un ieteica ieviest kvalitātes uzlabošanas plānus. «Un ārstiem neaizrauties ar lietām, kurās jūtas nepārliecināti,» — tā Balmaks. Uz šo tikšanos gan neieradās Veselības ministrijas pārstāvji. Par pētījumu esot informēti, taču tas ministrijā vēl neesot nonācis, tāpēc neviens to nevarēja Ir komentēt.

Reanimācijas tests uzņemšanas nodaļās

Kļūdas un anekdotes

Pārbaudot tiesnešu lēmumus maksātnespējas procesos, Augstākās tiesas izveidota darba grupa konstatē rupjas kļūdas. Konkrēta soda par tām gan nebūs — iestājies noilgums, un tiesneši turpina darbu

Ilgi gaidīts, pretrunīgs, tomēr tiesnešiem saudzīgs. Tā var raksturot Tieslietu padomes uzdevumā izveidotās darba grupas ziņojumu par tiesnešu kļūdām maksātnespējas lietās, kas skatītas 2008.—2014. gadā. Ziņojums balstīts pērn Ir rakstos Tiesneši pret likumu un Shēmotāju glābējeņģeļi pieminētajos 30 maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesu lēmumos, kā arī papildus vēl 14 ekspertu ieteiktās lietās. Šāds izvērtējums noticis pirmo reizi Latvijas tiesu sistēmas vēsturē, kādi ir secinājumi?

Atšķirīga pieeja

Labā ziņa: tiesu varas pārstāvji beidzot paši konstatējuši to, par ko Ir raksta jau gadiem, — ir tiesneši, kas pieņem ne tikai kļūdainus, bet saprātīgam vērotājam neizskaidrojamus lēmumus. Lietās, kur apgrozās miljoni, tiesneši lēmuši pretēji likumiem un judikatūrai, raisot jautājumus ne tikai par kvalifikāciju, bet arī par godaprātu un iespējamu korupciju. Eksperti gan uzsver, ka «viņu rīcībā nav izmeklēšanas vai operatīvās darbības instrumentu, kas ļautu pamatoti konstatēt korupciju kā iespējamo tiesnešu kļūdu motīvu», tādēļ šādi motīvi ziņojumā nav aplūkoti.

Sliktā ziņa: tiesnešu rupjas kļūdas un neizskaidrojamie lēmumi tiek pasniegti kā pagātne, lai arī visi ziņojumā nosauktie tiesneši turpina darbu. «Galvenā atziņa, ka tiesu sistēma kopumā tiek galā ar šīm problēmām,» secināja darba grupas loceklis, Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnesis Aigars Strupišs. «Jā, kļūdas ir, neviens nenoliedz  — kvalifikācija vienmēr var būt labāka, bet te nav pamata runāt par tiesu sistēmas krīzi,» uzskata Strupišs.

Kopsavelkot Strupišs rezultātus iedalīja trijās kategorijās. Pirmā — Ir aprakstītie procesi, kur darba grupa nekādus pārkāpumus nekonstatēja. Piemēram, tāda bijusi Saimnieks-Serviss lieta. To minējām kā piemēru dažādos noziegumos apsūdzētā administratora Māra Sprūda iespējamai ietekmei tiesu varā. Uzņēmums pirms tiesiskās aizsardzības mainīja adresi, lieta nonāca pie Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājas Ivetas Krēvicas, kura apstiprināja baltiem diegiem šūtu tiesiskās aizsardzības procesu. Pēc kreditora iesnieguma AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs par tiesneses lēmumu iesniedza un vēlāk pats arī atsauca savu protestu. Savukārt pēc Strupiša teiktā, šī lieta darba grupas locekļiem raisījusi «zināmu jautrību» — protests esot atsaukts pilnīgi pamatoti.

Savukārt par anekdoti, uz kuras uzķērušies profesionāli juristi, Strupišs nodēvēja citu skandalozu stāstu, kur arī figurē tiesnese Krēvica. Viņa apstiprināja Biznesa centra Tomo aizsardzības plānu, kas balstījās uz saskaņojumu ar tikai vienu kreditoru, kura prasījums par 11,6 miljoniem eiro bija nodrošināts ar padomju laika automašīnu Pobeda. «Šajā lietā tiesnesis, skatot lietu, nemaz nevarēja redzēt, kas ir nodrošinājuma priekšmets,» Krēvicas lēmumu aizstāv Strupišs.

Tomēr žurnālam Ir, iepazīstoties ar darba grupas secinājumiem, rodas iespaids, ka ziņojuma autori līduši gluži vai caur adatas aci, lai attaisnotu Krēvicas pieļautās kļūdas. Piemēram, nekāds vērtējums nav sniegts apstāklim, ka pie tiesneses ar vairāku gadu pārtraukumu nonākuši divi ar vienu īpašnieku saistīti uzņēmumi un abos Krēvica pieņēmusi prettiesiskus lēmumus, kurus pēc protestiem AT atcēlusi. Katra epizode izskatīta atsevišķi, rupji pārkāpumi nevienā nav konstatēti, lai gan uz vairāku citu tiesnešu kļūdām eksperti ir spējuši paskatīties plašāk un izvērtēt kopsakarības.

Arī citas epizodes darba grupas vērtējumos raisa priekšstatu par tiesu varas pārstāvju (kuru vairākums veidoja pārbaudes komisiju) mēģinājumiem tiesnešu lēmumus pēc iespējas attaisnot. Par to vedina domāt arī profesora Kalvja Torgāna teiktais, raksturojot darba apstākļus šajā grupā: «Sākumā es centos par katru lietu rakstīt savas atsevišķās domas, protokolu, bet tad sapratu — nē, es nespēju pret vairākumu visu laiku cīnīties.» Torgāns uzskata, ka sagatavotais ziņojums ir sākums kritēriju veidošanai, lai nošķirtu nenozīmīgas cilvēciskas kļūdas un rupjus pārkāpumus. Viņš uzsver, ka tiesu neatkarība «ir svēta lieta, kas ir jāsaudzē un jābūt ļoti piesardzīgiem, bet šis princips ir domāts godīgiem un taisnīgiem». «Ja līdz šim mēs pieņēmām, ka visi tiesneši ir godīgi, neuzpērkami un neietekmējami, tad šī izpēte liecināja, ka vismaz šaubīties ir pamats.»

Otra lietu kategorija, kuru darba grupai apzinājusi, — lietas, kurās bijušas kļūdas, bet tās eksperti atzinuši par «normālu» juridiskās prakses attīstības procesu. «Es pat nesauktu tās par kļūdām, jo nekur demokrātiskā pasaulē jūs neatradīsit, ka tiesnesi tiesātu par tiesību normas nepareizu interpretāciju, pasarg Dievs!» Tieslietu padomei ziņoja Strupišs.

Savukārt trešā kategorija — lietas, kur darba grupa nonāca pie slēdziena, ka kļūdas iziet ārpus likuma interpretācijas, ārpus tiesu prakses. Pamatā galvenais trūkums šajos gadījumos — tiesneši nav vērtējuši lietā esošos dokumentus un pierādījumus. «Tās ir nopietnas kļūdas — darba grupā nebija šaubu par šiem gadījumiem,» — tā Strupišs.

Viņš saskatījis 12 šādas lietas trīs tiesnešu izpildījumā, bet trīs nolēmumi, viņaprāt, bijuši īpaši neizskaidrojami. «Tie trūkumi ir vairāki, un viņi tā savienojas, ka tas jau liek domāt — tur varētu būt kaut kas nopietnāks apakšā,» skaidro Strupišs. Ir apkopotie dati no ziņojuma gan rāda nedaudz citus skaitļus — kopvērtējumā konstatētas 14 nopietnas kļūdas, no kurām piecas ir rupjas vai ļaunprātība.

Septiņi tiesneši

Ziņojumā padziļināti vērtēti sešu Ir publikācijās analizēto tiesnešu lēmumi (skat. raksta galveno ilustrāciju), bet saistībā ar viņiem vienā gadījumā pieminēta vēl septītā tiesnese — Velga Gailīte no Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas. Viņas darbība nav plašāk vērtēta, bet ziņojumā konstatēts, ka Gailīte pieļāvusi rupju kļūdu, bez argumentiem un pretēji lietas materiāliem noraidot iesniegumu par kreditora atrašanos koncernā ar parādnieku. Turklāt atsevišķu ekspertu vērtējumā viņa arī centusies pasargāt pārkāpumus pieļāvušu administratori.

Ziņojuma autoru — tieslietu sistēmas pārstāvju un ekspertu — viedokļi gan tiesnešu vērtēšanā pamatīgi atšķīrās. Piemēram, virknē gadījumu darba grupas locekļi no tiesu sistēmas daudz saudzīgāk izturējušies pret tiesnešu kļūdām nekā pieaicinātie eksperti no «ārpuses» Kalvis Torgāns un Helmuts Jauja, kuri daudzkārt pievienojuši ziņojumam savu īpašo viedokli.

Ko saka paši tiesneši? Raimonds Buls pārmetumus noliedz, savā komentārā uzsverot, ka «nevienā no lietām neesmu tīši pārkāpis likumu vai pielaidis nolaidību». Arī tiesnese Jolanta Zaškina ir pārliecināta, ka ir «strikti pieturējusies pie likumā noteiktā regulējuma». Iveta Krēvica norāda, ka ziņojumā viņai konstatētie pārkāpumi nav nopietni, un piebilst, ka jau apmēram divus gadus vairs neskata maksātnespējas lietas. Dainis Plaudis vienīgais savā atbildē Ir norādījis, ka «piekrīt ekspertu ziņojumā norādītajam». Tiesnese Valija Grebežniece ziņojumu nekomentēs, bet no Imanta Dzeņa nesaņēmām atbildi līdz raksta nodošanai tipogrāfijā.

Kas tālāk?

Noilguma dēļ nevienu tiesnesi par iespējami prettiesiskajiem lēmumiem vairs nav iespējams saukt pie atbildības. Visi ziņojumā nosauktie tiesneši arī šobrīd turpina darbu. Uzklausot ziņojumu, Tieslietu padome nolēma to nosūtīt Ģenerālprokuratūrai. «Tas ir viņu profils, viņu lauciņš — pārbaudīt, vai šāda nolēmuma esamība — neizskaidrojamu iemeslu dēļ, pretrunā ar jebkādiem likumiem, pretrunā ar judikatūru — gadījumā nav apstiprināma un pierādāma kā apzināta nelikumīga nolēmuma taisīšana,» pauda AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs.

Tāpat ziņojumu turpmākai rīcībai nosūtīs Tiesnešu kvalifikācijas komisijai un citām tiesnešu pašpārvaldes institūcijām, kā arī tiesu priekšsēdētājiem. Tieslietu padomes sēdē tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) nāca klajā ar iniciatīvu, kas ļautu tiesu varai ātrāk atbrīvoties no iespējami negodprātīgiem tiesnešiem, proti, tiesu priekšsēdētājiem jādod iespēja rosināt ārkārtas tiesnešu kvalifikācijas pārbaudes, ja tam ir pamatojums. Nav gan skaidrs, vai un kad šādas idejas varētu kļūt par konkrētiem likuma grozījumiem. Šobrīd parlamentā balsojumam galīgajā lasījumā jau ir priekšlikumi, kas paredz iespēju tiesnešiem uzdot ārpuskārtas novērtēšanu pēc atbilstoša disciplinārkolēģijas lēmuma. Taču tas tiešā veidā neskar darba grupas ziņojumā identificētos tiesnešus, jo disciplinārlietām šajos gadījumos sen iestājies noilgums.

Tāpat tiek solīts atbalsts Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai — sastāvs gan netikšot mainīts, bet varētu izveidot divu trīs cilvēku sekretariātu, kas palīdzētu komisijai apstrādāt informāciju tiesnešu darba novērtējumam. Tieslietu padome uzskata, ka jāveic arī tiesnešu mācību programmu audits, lai pilnveidotu kvalifikāciju. Tieslietu padome gatava problēmu risināšanai aktivizēt dialogu ar parlamentu, taču tas plānots pēc jaunā Saeimas sasaukuma ievēlēšanas. Arī pati padome tad jau būs citā sastāvā, jo virknei locekļu beidzas pilnvaru termiņš, un tiesu varai būs jāizvēlas jauni kandidāti darbam šajā institūcijā.

AT priekšsēdētājs, lūgts atbildēt, cik ilgu laiku tiesu varai vajadzēs, lai atbrīvotos no negodprātīgiem tiesnešiem, uzskaitīja pēdējo gadu laikā veiktās izmaiņas tiesu sistēmā — visu tiesnešu periodisku atestāciju, pastiprinātu kandidātu atlasi, lietu sadales mehānisma uzlabošanu, mazo tiesu apvienošanu. «Tas ir tas, kas tiek darīts. Runājot par konkrēto, jā, nu, mēs dzīvojam — vai nu par laimi, vai diemžēl — demokrātiskā valstī, tiesiskā valstī, kur visām procedūrām cilvēka saukšanai pie atbildības pastāv nevainīguma prezumpcija,» saka Bičkovičs. Iespējami negodprātīgo tiesnešu atrašanās tiesu varā neesot atkarīga no viņa gribēšanas. «Es ļoti vēlos, lai Latvijā tiesneši būtu cieņā un nedarītu kaunu ne sev, ne visai sistēmai kopumā,» pauda AT priekšsēdētājs.

Ko saka tiesneši, kas aicināja Tieslietu padomi rīkoties?

Veronika Krūmiņa, AT Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja
Lauma Paegļkalna, Administratīvā apgabaltiesa
Svarīgi, ka tiesu sistēma pati ir spējusi izvērtēt un argumentēti norādīt uz reputāciju graujošiem nolēmumiem. Reputācijas krīze ar ziņojumu nav atrisināta. Ziņojums ir tikai sākums tālākiem procesiem — gan tiesnešu darba profesionālajai izvērtēšanai, gan atsevišķu tiesnešu darba izvērtēšanai tiesībaizsardzības iestādēs.

Raugoties uz ziņojumā ietverto analīzi, nevar runāt par drosmes trūkumu. Iespējams, tiesībaizsardzības iestādēm, izmantojot jau savas iespējas, jāpievērš uzmanība arī tām lietām, par kurām dalījās darba grupas locekļu viedokļi.

Ziņojums uzrāda nopietnas problēmas tiesnešu profesionalitātē. Un primāri tas ir jautājums par tiesneša amata kandidātu atlasi — cik profesionāli sagatavotiem juristiem un nobriedušām personībām valsts atļauj lemt par cilvēku likteņiem.

Rudīte Vīduša, AT tiesnese

Ekspertu grupā tiku uzaicināta kā viena no tiesnešu pārstāvjiem, kuri parakstīja aicinājumu Tieslietu padomei izvērtēt maksātnespējas procesu tiesvedības. Varu apstiprināt, ka lietu izpēte notika atvērtā un objektīvā diskusijā, lielu daļu laika paņēma arī pašu ekspertu strīdi par tiesību normu piemērošanu.

Neuztveru ekspertu grupas darbu kā soda ekspedīciju — lai secinājumi būtu objektīvi, nevar neņemt vērā visas tās problēmas, ar ko tiesneši tolaik objektīvi saskārās. Tādēļ centos izprast, vai starp lietām ir kas tāds, kas liktu iedegties sarkanajai lampiņai, ka kaut kas ir ārpus normālām tiesu prakses svārstībām un kļūdām, ar ko diemžēl nevar nerēķināties nevienā tiesā. Kā redzams, tādas lietas tika identificētas.

Ekspertu rokās nebija instrumentu, lai noskaidrotu, kas bija formālas vai citādi nepilnīgas tiesas spriešanas iemesls — neprasme rast taisnīgumu vai nevēlēšanās to darīt. Tādus secinājumus varētu izdarīt tikai procesā, kuru paredz likums un kurā ir pienācīgas iespējas noskaidrot visus apstākļus — tiesnešu kvalifikācijas vērtēšanā, disciplinārlietā, kriminālprocesā.

Ceru, sabiedrība novērtēs, ka tiesu vara nav ieslīgusi pašapmierinātībā, bet (pat ja reizēm lēni) izskanējušo kritiku uzklausa un ir gatava problēmas risināt.

Kādas tiesnešu kļūdas atklāja eksperti?


Raimonds Buls,
Rīgas rajona tiesnesis
Ziņojums: analizējot 12 lietas, 5 gadījumos saskatāmas «nopietnas kļūdas, ko neizskaidro normatīvā regulējuma nepilnības». Atsevišķi eksperti redz rupjus pārkāpumus vēl 5 lietās.

Tiesnesis «pieļāvis rupju nolaidību vai rīkojies ļaunprātīgi» uzņēmumu Troja Immobilien un Ceturtā planēta lietā, kur administrators neatzina ar hipotēkām nodrošinātu Danske Bank kreditora prasījumu 3,9 miljonu eiro apmērā.

Spilgts citāts
Eksperts Helmuts Jauja: «Tiesneša Bula līdzšinējā profesionālā darbība tiesā diemžēl grauj sabiedrības uzticību tiesu varai un tiesu varas reputāciju sabiedrības acīs.»


Valija Grebežniece,
Rīgas rajona tiesnese
Ziņojums: analizējot 10 lietas, nopietnas kļūdas konstatētas 4 lietās, «tajā skaitā trīs sistēmiski viena veida pārkāpumi».

Atsevišķi eksperti norāda uz tiesneses uzkrītošu saikni ar vienu maksātnespējas administratoru Andri Bērziņu un pieļauj iespēju, ka abiem «bijusi kāda neatļauta vienošanās par sadarbību, kurā Grebežniece ir nodrošinājusi Bērziņam labvēlīgu nolēmumu pieņemšanu».

Spilgts citāts
Eksperts Helmuts Jauja: «Pat ja tiesnese šajā situācijā nebija materiāli ieinteresēta, bet uzskatīja, ka dara «cēlu» darbu, glābjot parādos nonākušus uzņēmumus (pat neskatoties uz acīmredzamām blēdībām), šāda pārliecība tomēr liek apšaubīt tiesneses tiesisko apziņu un spēju lemt objektīvu un taisnīgu tiesu.»


Jolanta Zaškina,
Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesnese
Ziņojums: analizējot divas lietas, nopietnas kļūdas saskatītas abos gadījumos — Winergy un Peltes īpašumu lietā —, kas tieši vai pastarpināti saistītas ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu.

Spilgts citāts
Eksperts Helmuts Jauja: «Saprātīgam vērotājam no malas lietas apstākļi rada pamatu domāt, ka tiesnese Zaškina ir apzināti «piesegusi» Sprūdu, t. i., pieņēmusi Sprūdam labvēlīgu lēmumu situācijā, kurā saprātīgam un objektīvam tiesnesim bija jāsaskata prettiesiska rīcība.»


Iveta Krēvica,
Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja
Ziņojums: analizējot 6 lietas, kurās saņemti protesti par tiesneses nolēmumiem, vienā gadījumā konstatēta nopietna kļūda.

Atsevišķi eksperti kā rupju pārkāpumu vērtē uzņēmuma Gabriels procesu, kurā apstiprināts nodrošinātais kreditors ar piecu miljonu eiro prasījumu, kas veidojies kā kompensācija par nenotikušu darījumu.

Spilgts citāts
Tiesnese Rudīte Vīduša: «Tiesnese nav mēģinājusi patiesi pievērsties kreditora iebildumiem pēc būtības. Formāli šāds lēmums ir attaisnojams, bet tiesnešiem būtu nopietni jādomā par tiesas pienākumu nepieļaut negodprātīgu tiesas procesa izmantošanu.»


Dainis Plaudis,
Zemgales rajona tiesnesis Ogrē
Ziņojums: analizējot 4 lietas, nopietnas kļūdas saskatītas divos gadījumos. Tās ir dažādas, tāpēc eksperti nesaskata sistēmisku kļūdu tendenci.

Spilgts citāts
Goda tiesnesis Kalvis Torgāns: «Konkrētā lieta apstiprina presē izteikto versiju, ka dažas personas ir izmantojušas iespēju «pārceļot» uz citu tiesu cerībā uz sev labvēlīgāku nolēmumu.» (Parādnieks ar 425 tūkstošu eiro saistībām bija atsavinājis īpašumus un tāpēc Jūrmalas tiesā saņēmis atteikumu ierosināt maksātnespēju, bet nomainīja adresi un Ogres tiesā panāca labvēlīgu lēmumu.)


Imants Dzenis,
Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesnesis
Ziņojums: analizējot 4 lietas, nopietna kļūda konstatēta skandalozajā Winergy lietā, bet vēl vienā gadījumā mazāk nopietna kļūda.

Spilgts citāts
Eksperts Helmuts Jauja: «Apstāklis, ka tiesnesis ir pieņēmis pieteicējam pozitīvu nolēmumu situācijā, kad visas pazīmes liecina par maksātnespējas ļaunprātīgu izmantošanu, ir saprotams pamats sabiedrībai šaubīties par tiesneša kompetenci un godaprātu.»

Indi vai kapli?

Kamēr Kalifornijā tiesa piespriež raundapa ražotājam simtiem miljonu sodu, jo šī līdzekļa dēļ dārznieks saslimis ar vēzi, Latvijas amatpersonas pārliecinātas — nezāļu inde nav kaitīgāka par gaļas ēšanu

Gandrīz 300 miljoni ASV dolāru. Šādu sodu tiesa ASV pilsētā Sanfrancisko piespriedusi agroķīmijas firmai Monsanto, jo atzinusi, ka tās ražotais nezāļu apkarotājs raundaps vainojams kāda bijušā dārznieka saslimšanā ar vēzi. Pirms četriem gadiem tolaik 42 gadus vecajam Deveinam Džonsonam tika atklāta limfoma pēdējā stadijā. Strādājot Sanfrancisko līča rajonā, raundaps un citi šīs firmas ražotie līdzekļi dārzniekam brāzmainā laikā reizēm nokļuva uz sejas. Reiz plīsusi šļūtene un Džonsons viscaur izmircis herbicīdā. Šos notikumus viņš vainoja saslimšanā ar vēzi, un tam piekritusi pirmā tiesas instance. Džonsons ir viens no vairākiem simtiem vēža slimnieku, kas iesūdzējuši Monsanto.

Kaislības ap šo pasaulē populāro nezāļu indi nav jaunums. Skandāla kulminācija bija 2015. gadā, kad ANO paspārnē esošā Starptautiskā Vēža pētniecības aģentūra paziņoja, ka raundapa un citu nezāļu iznīdētāju sastāvā esošais glifosāts ir iespējami kancerogēns.

«Šie lēmums ir emocionāls,» Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Augu aizsardzības departamenta direktors Vents Ezers vērtē Kalifornijas tiesas spriedumu. Viņš pārliecināts, ka nākamajās instancēs tas tiks atcelts. Vēža pētniecības aģentūras brīdinājumu par glifosāta kaitīgumu viņš sauc tikai par pieņēmumu. Eiropas pārtikas nekaitīguma iestāde un Eiropas ķīmikāliju aģentūra secinājušas, ka glifosāts nerada nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēku veselību vai apkārtējo vidi, un uz šiem atzinumiem viņš paļaujas vairāk. Turklāt Vēža pētniecības aģentūra iepriekš esot paziņojusi, ka arī karsti dzērieni un sarkanā gaļa varot būt kancerogēni. Pārvaicāts, vai tiešām uzskata, ka nezāļu inde vēža izraisīšanas riskā ir liekama vienā plauktiņā ar sarkano gaļu, viņš māj ar galvu: «Glifosāts ir ļoti netoksisks. Tas ir viens no drošākajiem augu aizsardzības līdzekļiem.»

Par šīs it kā tik nekaitīgās vielas turpmāku lietošanu ES dalībvalstīm bija jālemj pērn. Gandrīz pusotrs miljons Eiropas iedzīvotāju bija parakstījuši petīciju pret glifosātu, tomēr palika nesadzirdēti. 18 no 28 ES valstīm, to skaitā arī Latvija, nobalsoja par glifosāta atstāšanu atļauto vielu sarakstā. Taču tikai uz pieciem, nevis 15 gadiem, kā parasti. «Īsais termiņš saistīts ar sabiedrības lielo interesi, spiedienu un emocijām,» skaidro Vents Ezers.

Kāpinām apjomus

Latvijā strauji aug dažādu herbicīdu lietojums, kas iznīdē nezāles, to vidū populārākais ir raundaps. 2016. gadā Latvijā pārdots gandrīz miljons kilogramu nezāļu indējošo herbicīdu, redzams Eurostat datos. Tas ir nesalīdzināmi mazāk nekā Francijā, kur gadā iztirgoti 30 miljoni kilogramu, vai Vācijā un Spānijā, kur izplatīti vairāk nekā 15 miljoni, taču satraucošs ir nezāļu indes arvien kāpjošais apjoms Latvijā. Salīdzinājumā ar 2015. gadu tas audzis par 13%, bet ar 2011. gadu — par 27%.  Lielāko daļu patēriņa veido lielās zemnieku saimniecības, kas apmiglo laukus, lai sagatavotu tos apstrādāšanai vai dažas dienas pirms ražas novākšanas ar ķīmijas palīdzību paātrināti nogatavinātu graudus.

Raundaps un citas glifosātu saturošas nezāļu indes nevēlamos augus iznīdē pāris dienu laikā, tos vienkārši nokaltējot. Graudi vai citas kultūras, kurām viela paredzēta, ir iepriekš ģenētiski modificētas, lai inde uz tām neiedarbotos — vienkāršoti šo preparātu darbību skaidro Latvijas Dabas fonda eksperts Andrejs Briedis. Nezāļu indēšana ir daudz lētāka nekā lauka ecēšana vai kultivēšana. Lai uzveiktu nezāles, uz vienu hektāru zemes atļauts izsmidzināt 2—4 litrus raundapa. Pērkot vairumā, šis līdzeklis zemniekiem izmaksā 7—8 eiro litrā, stāsta firmas Baltic Agro pārstāvis un raundapa tirgotājs Egils Sviķis. Viņš arī piebilst, ka «vells nav tik melns, kā viņu mālē». Glifosāts, viņaprāt, neesot kaitīgāks cilvēka veselībai kā sāls un etiķis. Turklāt lai, piemēram, zaķis saindētos pļavā, tam esot jāapēd desmit hektāri tikko miglotas zāles, — tāda pārliecība ir Sviķim. Kaitīgi mēdzot būt dažādi piemaisījumi, ko herbicīdu kompānijas mēdz pievienot, piemēram, lai glifosāts augā labāk uzsūktos, tāpēc vislabāk esot izvēlēties parasto raundapu.

Lai drīkstētu laukus miglot, zemniekiem jāiziet īpašas mācības par darba drošību un vides aizsardzību. Mācības jāatkārto reizi piecos gados, un gada laikā tās izejot kādi divi tūkstoši cilvēku. Tomēr lauksaimnieki nebūt nav vienīgie, kas izmanto glifosātus cīņai ar nezālēm. Par 10—16 eiro litrā šīs vielas nopērkamas arī dārzniecības un būvmateriālu veikalos. Nopērkami pat gēli, ko var uzsmērēt uz nezāles lapām tā vietā, lai to vienkārši izrautu. Un mazdārziņu īpašniekiem nav vajadzīgi nekādi kursi, lai lietotu šīs indes. Cik liels apjoms no visiem nezāļu nīdējošajiem herbicīdiem tiek pārdots neprofesionālajiem lietotājiem, VAAD nezina, jo šādu informāciju neapkopo. Neesot arī vajadzības indes lietošanu mājsaimniecību vajadzībām ierobežot, jo «glifosāts ir viens no drošākajiem līdzekļiem». Esot tikai jāklausa veselajam saprātam un jāizlasa lietošanas nosacījumi uz iepakojuma.

«Nav mums kaplētāju»

Kamēr Zemkopības ministrija un VAAD apgalvo, ka glifosāts ir pilnīgi drošs, Eiropas Komisija rekomendējusi līdz minimumam samazināt to saturošu līdzekļu lietošanu publiskās vietās un rosina neizmantot glifosātu, lai kontrolētu ražas novākšanas laiku. Šīs rekomendācijas Latvija nav ņēmusi vērā. Publiskās vietās nezāļu indes atļauts lietot, ja apstrādājamā teritorija ir norobežota un izvietoti brīdinājumi. Kā Ir stāsta Rīgas mežu valdes loceklis Edgars Vaikulis, Daugavas kreisajā pusē, arī Rīgas centra apstādījumos, herbicīdi netiek lietoti vispār, taču retu reizi tos ņem talkā Pārdaugavā — Uzvaras parkā, Māras dīķa apstādījumos, Arkādijas parkā, Dzegužkalnā un Kobes dārzā —, lai novērstu nezāļu augšanu uz gājēju celiņiem un laukumiem.

Kāpēc neaizliedzam šīs indes publiskās vietās? «Ir situācijas, kad šos līdzekļus vajag lietot,» uzskata ZM Lauksaimniecības departamenta direktora vietniece Iveta Ozoliņa. Kā piemēru viņa min dzelzceļa sliežu malas, kur citādi grūti cīnīties ar nezālēm. «Arī parkos — nav mums daudz kaplētāju, kas bruģa starpiņas izkaplēs vairākas reizes sezonā.»

Latvijas Dzelzceļš skaidro, ka sliežu ceļos patiešām izmanto glifosātu pret nezālēm, jo ļoti būtiska ir laba redzamība. Tomēr jau septembrī kopā ar kompāniju Demola viņi sāks projektu, meklējot alternatīvu risinājumu glifosātam.

Savukārt lietot glifosātu, lai mākslīgi nogatavinātu graudus pirms ražas novākšanas it kā nav atļauts. Bet ir atļauts to lietot nezāļu apkarošanai graudaugu pilngatavības stadijā ne vēlāk kā septiņas dienas pirms ražas novākšanas, jo tad graudiem izveidojies apvalks un tajos viela neuzsūcoties.

Zaļais tuksnesis

Lai kontrolētu, vai zemnieki ievēro dažādu pesticīdu lietošanas noteikumus un nepārsniedz noteiktos apjomus, VAAD inspektori veic pārbaudes. Glifosāta atliekvielas graudaugos un rapsī pērn pārbaudītas 167 saimniecībās. 90 gadījumos šī viela nav konstatēta nemaz, bet 77 gadījumos — pieļaujamā līmenī. Taču par to, kādu ietekmi šo pesticīdu lietošana atstāj uz augsni, kas ik gadu tiek indēta ar ķimikālijām, pētījumu nav, sūrojas Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis. Viņš ir pārliecināts, ka pesticīdus Latvijā noteikti vajadzētu lietot mazāk. Viņam nesaprotama ir ZM un VAAD lielā lojalitāte pesticīdu industrijai un piesardzības trūkums.

«Nav jau tā, ka apēd kartupeli vai maizi, kur palikušas pesticīdu atliekvielas, un rīt saslimsti ar vēzi. Neviens nav pētījis, kas notiek pēc gadiem divdesmit.» Turklāt glifosāts esot tikai lauksaimnieku ērtība, nevis nepieciešamība. Iveta Ozoliņa no ZM gan uzskata — glifosāta aizliegšana Latvijā slikti ietekmētu vietējo zemnieku konkurenci.

Tikmēr Andrejam Briedim no Latvijas Dabas fonda nav šaubu par nezāļu apkarotāja kaitīgo ietekmi. Limfomas vēzis, ar kuru saslimis Sanfrancisko dārznieks, ir reti izplatīts, tāpēc pētījumos pierādīt skaidru sakarību starp indi un slimības rašanos neesot viegli. Turklāt liela daļa pētījumu, kas it kā apliecina glifosāta nekaitīgumu, finansējot pati industrija. Nav arī tā, ka vienīgi Vēža pētniecības aģentūra nākusi klajā ar secinājumiem par glifosātu kaitīgumu. Viņš atsaucas uz Dānijā veiktu pētījumu, kurā konstatēts, ka herbicīda ietekmē bitēm pazūd atmiņa. Citā, Nīderlandē veiktā pētījumā atklājies — glifosāts uzkrājas dūņās. «Baktērijas un sēnes, kas dzīvo augsnē, ar glifosātu varbūt arī tiktu galā. Bet augsne jau ir tā indēta, ka tur vairs nav organismu, kas glifosātu spētu apēst. Drauds dabas daudzveidībai ir tāds, ka rezultātā panākam ļoti lielus monokultūras sējumus. Ja viss ir nogalināts, tad tas ir tāds zaļais tuksnesis,» viņš skaidro.

Tālruņus seifā!

No septembra Francijas pamatskolās aizliegts lietot mobilos telefonus. Latvijā šāds lēmums nav dienaskārtībā, un skolu direktori paši domā veidus, kā viedierīces lietot gudri un atbildīgi

Laura Stokmane-Guillopē ir trīs skolēnu (12, 9 un 6) mamma, dzīvo Parīzē un strādā Latvijas vēstniecībā. Divi bērni mācās valsts skolā, viens — privātā. Uz visiem no septembra attieksies jaunais likums, kas liegs pirmsskolas iestāžu un pamatskolu audzēkņiem lietot viedtālruņus, planšetes, viedpulksteņus un jebkuru citu internetam pieslēgtu ierīci.

Laura stāsta, ka tās nebūs lielas izmaiņas, jo jau agrāk katra skola savos iekšējās kārtības noteikumos ir noteikusi, ko uz skolu var un nevar ņemt līdzi. «Līdz piektajai klasei nevarēja ņemt neko citu līdzās mācību materiāliem, tikai kādu grāmatu vai mazas stikla bumbiņas, ar kurām bērni starpbrīžos spēlējas,» skaidro Laura. Lielākajam bērnam, sākot iet pamatskolā, 6. klasē, bija noteikts, ka mobilo telefonu skolā izmantot nedrīkst ne tikai stundās, bet arī starpbrīžos. Ja kādam telefons bija līdzi, tas izslēgts gulēja somā un iedarbināt to drīkstēja tikai aiz skolas vārtiem. «Vienīgo reizi bērniem atļāva ieslēgt telefonus skolā, kad uzsniga desmit centimetru sniegs un visi varēja iet agrāk mājās, pirms tam sazvanot vecākus,» atceras Laura. Pārkāpumu gadījumā telefonu konfiscē uz visu dienu, bet atkārtotu pārkāpumu gadījumos vecākie ierodas skolā telefonam pakaļ.

Ko tad mainīs likums? Tas palīdzēs regulēt to, kā tiek piemēroti aizliegumi: vai telefons glabājams slēdzamos skapīšos vai jāatstāj mājās. Līdz augusta beigām solīts nosūtīt skolām vadlīnijas, lai palīdzētu īstenot jauno likumu. «Pagaidām mūsu ģimenē telefons ir lielākajam bērnam,» stāsta Laura. Pētījumu kompānijas eMarketer dati liecina, ka Francijā viedtālruņus visvairāk lieto bērni vecumā no 12 līdz 17 gadiem — aptuveni 86% jauniešu.

Pirmais tālruņu aizliegums Francijas skolās tika pieņemts jau 2010. gadā — tos nedrīkstēja lietot stundu laikā, taču varēja izslēgtus nēsāt somās. Tagad jaunais likums pilnībā aizliedz tālruņus paturēt pie sevis gan stundās, gan starpbrīžos. Jaunā norma attiecas uz pamatskolām jeb bērniem līdz 15 gadu vecumam. Savukārt uz vidusskolām jeb licejiem aizliegums neattiecas, taču tās var adaptēt likumu pēc saviem ieskatiem.

Jaunā likuma ieviešanas pamatojums ir dati par jauniešu atkarību no dažādu veidu ekrāniem — planšetēm, viedtālruņiem. Arī citu valstu pieredze: šāds aizliegums paaugstina koncentrēšanās spējas, tātad — sasniegumus mācībās. To apliecina London School of Economics 2015. gada pētījums, kuru veica četrās pilsētās Lielbritānijā, — skolās, kurās bija telefonu liegums, uzrādīja par 6% labākus rezultātus nekā tajās, kurās tie atļauti.

Izglītības ministrs Kārlis Šadursksis stāsta, ka Latvijā šāda regulējuma tuvākajā laikā nebūs, jo visu viedierīču apriti un lietojumu nosaka skolas iekšējās kārtības noteikumi. Par to vienojas skola ar vecāku padomi. «Ja izmanto jēgpilni mācību procesā, tas ir tikai normāli. Zvanīt un čatot stundā — tas ir bezjēdzīgi,» saka Šadurskis.

Izslēdz uz sliekšņa

Datus par to, cik skolu Latvijā ir ieviesušas jebkādus tālruņu regulēšanas noteikumus, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) neapkopo. Zināms, ka to jau pirms astoņiem gadiem izdarīja Jūrmalas Alternatīvajā skolā, nosakot, ka telefonam izslēgtam jāatrodas somā, kabatā vai citur, kur tas nav redzams. «Uz skolas sliekšņa ir jāizslēdz, ejot mājās var ieslēgt,» precizē direktors Egils Blūms. Šāda lēmuma iemesls bija tas, ka bērni stundu laikā sūtījuši īsziņas. Direktors norāda, ka telefons ir svarīga ierīce bērna drošībai un loģistikai, taču stundu laikā neatliekamā gadījumā vecāki var bērnu sasniegt, sazinoties ar audzinātāju. Mācību procesam skolā ir datori un planšetes, līdz ar to privāto telefonu izmantot nevajag. «Ja skolēns noteikumus neievēro, telefonu lūdzam ielikt seifā, un to atgūt var vecāku klātbūtnē. Mums bijuši trīs gadījumi, kad vecāki saka: o, vai jūs varat vēl nedēļu paturēt seifā?» pasmejas direktors.

Aizputes vidusskolā telefoni «nedarbojas» kopš 2017. gada janvāra. Direktore Gunta Vīgnere stāsta, ka ideja radās jau pirms trim gadiem, jo kļuva aizvien grūtāk apkarot telefonu lietošanu stundās. «Ilgi diskutējām ar vecākiem un skolotājiem par labāko veidu. Personīgi mani vairāk satrauca starpbrīži, kuros bērni savā starpā nesarunājas, nekustas, bet «sēž» telefonos,» saka Vīgnere, skolas direktore jau septīto gadu, bet pedagoģijā darbojas trīsdesmito. Viņa saprot, ka pretoties jaunajām tehnoloģijām nav iespējams un tās ir noderīgas mācību procesā, tāpēc nolēma — turpmāk telefonus stundās varēs lietot tikai pēc skolotāja uzaicinājuma, tos nav ļauts darbināt arī starpbrīžos. Daži vecāki reaģēja saasināti, publicējot Facebook ierakstus par skolu un ziņojot medijiem, ka tiek pārkāptas bērnu tiesības, taču ar laiku samierinājās.

Līdzīga prakse kopš 2016. gada ir Vecpiebalgas novada pamatskolā. Pirms diviem gadiem ziņu sižetā par liegumu skolniece Renāte Sakse no 8. klases komentēja šādi: «Tagad mums [starpbrīžos] sanāk komunicēt ar cilvēkiem, kuri varbūt nepatīk.» Tagadējais skolas direktors Andris Sakss, Renātes tēva brālis, stāsta, ka aizliegums skolēniem rada nelielu diskomfortu, jo ir «jāizkāpj» no Instagram un draudzeņu čata. Nelielajā lauku skolā noteikts, ka telefoni drīkst būt somā un ieslēgti, taču darboties ar tiem drīkst tikai pēc stundām vai ar skolotāja aicinājumu kādā stundā.

Tehnoloģijām — par

Ja Latvijā gribētu ieviest tādu likumu kā Francijā, iniciatīvai būtu jānāk no kādas sabiedriskas organizācijas, no Saeimas vai pašas ministrijas, stāsta IZM Izglītības kvalitātes dienesta vadītāja Jana Veinberga. Līdz šim tādas nav bijis. «Mums ir zvanījuši pedagogi un konsultējušies, kā rīkoties, taču katra direktora rokās ir izstrādāt savus iekšējos kārtības noteikumus,» stāsta Veinberga.

Arī Latvijas Izglītības vadītāju asociācija nav nākusi ar šādu ideju. Tās vadītājs Rūdolfs Kalvāns stāsta, ka asociācijas darba kārtībā tās tuvākajā laikā arī nebūs, jo «tas ir katras skolas autonoms jautājums, cik radoši to risina». Kā piemēru viņš min pamatskolu Siguldā, tur klasēs pie sienas ir izveidotas kabatiņas, kurās pirms stundas sākuma bērni ieliek mobilos tālruņus. «Es aicinātu veidot draudzīgus risinājumus, saglabājot telefonus kā instrumentu mācību procesā,» saka Kalvāns un piesauc Liepājas Raiņa 6. vidusskolu un tās direktoru Kārli Strautiņu, kurš mudina pedagogus stundās pielietot tehnoloģijas.

«Mūsu skolā tās patīk, mēs tās lietojam. Telefons var būt gan kā sensors, ar to var veikt mērījumus. Ir lietotne, kas darbojas kā pults — piespiežot kādu no atbilžu variantiem, skolēns nobalso, vai sapratis stundā skatīto tēmu,» stāsta Strautiņš. Tas ātri dodot skolotājam ieskatu par to, kura tēma stundā bija skaidra, kura mazāk.

Strautiņš uzskata, ka aizliegšana nav labs veids — tā vietā ir jāatrod metode, kā no telefona paņemt visu labāko. Viņa vadītajā skolā telefonus lieto pēc skolotāja aicinājuma, un starpbrīžos tie nav aizliegti.

Valsts izglītības satura centra projekta Kompetenču pieeja mācību saturā pārstāvis Guntars Catlaks uzskata, ka Latvijai nevajadzētu sekot Francijas piemēram. Viņš paredz, ka Latvijā pieaugs tehnoloģiju loma mācību procesā. «Problēma nav ierīcē, bet tajā, ko cilvēks ar to dara. Ir jāatrod jaunas metodes un paņēmieni, kā tās izmantot vērtīgi,» pārliecināts ir Catlaks. Viņš norāda, ka daudzviet skolās datoru klases ir novecojušas, tāpēc prātīgāk ir lietot modernos tālruņus.

Kurš atbildēs?

Ekspremjers Indulis Emsis brīdināja deputātu Askoldu Kļaviņu (ZZS) par kriminālprocesu. KNAB ierakstīja šo telefonsarunu, kurā atklājusies paša dienesta slepenās informācijas noplūde valdošajai partijai

Saeimas deputāts Askolds Kļaviņš otrdien nav visai runīgs. «Atpestījiet mani! Es negribu visās tajās intrigās piedalīties,» sazvanīts viņš atkratās no jautājumiem par lietu, kas nupat kļuvusi par pēdējā laika skaļāko skandālu. «Jūs mani esat nokāvuši kā cilvēku, viss! Ļaujiet padzīvot mēnesi vēl, un tad es pazūdu!» saka deputāts, ko KNAB tur aizdomās par krāpšanos ar degvielas kompensācijām. Kur tieši pazust, vēl neesot izdomājis, taču jaunajā Saeimā viņa nebūs. Kļaviņa vārds nav atrodams ZZS kandidātu sarakstā, tāpēc arī KNAB jūnijā veiktā kratīšana deputāta dzīvesvietā nekādu lielu traipu uz valdošās apvienības priekšvēlēšanu karoga nav atstājusi. Visticamāk, tā nav laimīga sagadīšanās. Žurnālam Ir kļuvis zināms, ka Kļaviņš jau 15. maijā — tātad piecas nedēļas pirms KNAB darbinieku ierašanās pēc viņa — tika brīdināts par ierosināto kriminālprocesu un iespējamību, ka Saeimai būs jālemj par viņa izdošanu kriminālvajāšanai.

Šīs izmeklēšanas informācijas noplūdē iesaistītas augstākās amatpersonas — KNAB priekšnieks Jēkabs Straume un premjerministrs Māris Kučinskis, bet tās nākšana gaismā saistīta ar likteņa ironiju: KNAB darbinieki, ar tiesneša sankciju noklausoties deputāta Kļaviņa telefonu, ierakstīja arī to sarunu, kurā viņš tika brīdināts par briestošajām nepatikšanām. Vai kāds atbildēs par šo slepenas informācijas izpaušanu, pašlaik nav skaidrs. Prokuratūra klusi atteikusies ierosināt kriminālprocesu, bet vēlēšanu kampaņas karstumā bijusī KNAB darbiniece, tagad Jaunās konservatīvās partijas politiķe Juta Strīķe aicina prokuratūru tomēr sākt izmeklēšanu, bet premjerministru un KNAB priekšnieku uz tās laiku atstāt amatus.

Emsis runā, KNAB klausās

Kriminālprocesu par deputāta Kļaviņa dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu KNAB ierosināja 2. maijā. Šis fakts tobrīd bija slepens, lai gan KNAB pārbaude notika par medijos iepriekš izskanējušām ziņām, ka Kļaviņš pēc kļūšanas par liepājnieku sācis saņemt piecreiz lielāku transporta kompensāciju. Kopumā pusotra gada laikā deputāts tā saņēmis papildus gandrīz 13 tūkstošus eiro. Izmeklēšana KNAB joprojām turpinās.

Taču jau drīz pēc izmeklēšanas sākuma KNAB piedzīvoja šoku. Turpmākajā notikumu rekonstrukcijā Ir balstās uz informāciju, ko žurnālam snieguši avoti, kas savu identitāti lūdz neatklāt, kā arī apliecina dokumenti, ar kuriem mums bija iespēja iepazīties.

9. maijā KNAB saņēma tiesas atļauju veikt Kļaviņa telefona sarunu noklausīšanos. Savukārt 15. maijā no rīta tiesībsargi fiksēja ekspremjera Induļa Emša zvanu partijas biedram Kļaviņam. Emsis sākotnēji aicināja Kļaviņu satikties, jo negribēja sakāmo paust pa telefonu. Taču Kļaviņš aicināja runāt vien — visi visu tāpat zinot. Tad nu Emsis atklāja, ka iepriekšējā dienā, 14. maijā, bijis Saeimā un tur runāts par Kļaviņa iespējamām problēmām. Kļaviņš atbildēja, ka neko par to nezinot. Emsis atklāja, ka pret Kļaviņu briest krimināllieta un nākotnē lūgums Saeimai sākt kriminālvajāšanu saistībā ar degvielas kompensāciju lietu. Emsis arī aicināja Kļaviņu padomāt, apskatīties, parunāt ar darbinieci, varbūt esot kaut kur kļūdījies. Abi sarunā nenosauc vārdā KNAB, taču Kļaviņš pats secina, ka to varētu darīt tikai viena iestāde.

Pēc sarunas Kļaviņš sazinājās ar kādu privātpersonu, kurai ir kontakti ar KNAB darbiniekiem, un lūdza izzondēt — vai taisnība, ka pret viņu ierosināts kriminālprocess. Tikmēr KNAB iekšienē šī ierakstītā saruna izraisīja tālāko darbību ķēdi — par informācijas noplūdi informēts gan lietu uzraugošais prokurors, gan Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurors Modris Adlers, kas ieteicis informāciju pārsūtīt ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram. To KNAB nekavējoties izdarīja. 

Tāpat KNAB ātri identificēja personu, kuru Kļaviņš sūtīja noskaidrot, vai pret viņu tiešām ierosināts process. Šī persona tika pārliecināta, ka nekādām bažām nav pamata, un šāda ziņa nonāca atpakaļ pie Kļaviņa. Tā KNAB centās operatīvi likvidēt informācijas noplūdes radītās sekas, un vēlāk, 21. jūnijā, notikusī izdošana kratīšanai Kļaviņu tiešām pārsteigusi.

Tomēr — kā tad Emsis uzzināja par kriminālprocesu? Ir avotu sniegtās liecības liek domāt, ka KNAB vadītājs Jēkabs Straume par Kļaviņa kriminālprocesu informējis premjerministru Māri Kučinski, kurš tālāk savukārt ZZS biedrus, kuriem tobrīd bija jālemj par vēlēšanu sarakstu veidošanu.

Atmiņas problēmas

Kad Ir otrdien sazvana Emsi, vispirms viņš liedzas, ka saruna ar Kļaviņu bijusi. Kad konkrēti atgādinām tajā teikto, viņš to vairs tik kategoriski nenoraida. «Ko es esmu runājis, tā ir privāta lieta. Es varu runāt, ko es gribu brīvā valstī. Un atcerēties es nevaru, ko es runāju,» tagad skaidro Emsis. No kurienes viņš uzzinājis par kriminālprocesu? «Kā saka, stāvēju pie autobusa pieturas, un tur tā runāja!» atbild bijušais premjerministrs.

Kad uzdodu konkrētus jautajumus, atmiņas grūtības piemeklē arī citu Zaļās partijas pārstāvi Ingmāru Līdaku. Vaicāju, vai arī Līdaka jau maija vidū zinājis par KNAB ierosināto kriminālprocesu? Viņš neatceras. «Es neskatos kalendārā, es sēžu savā zoodārzā.» Līdaka skaidro, ka par Kļaviņa nepatikšanām izlasījis avīzē un kopš tā laika bijušas pārdomas, kā notikumi varētu attīstīties. Līdaka arī atklāj, ka kopā ar Emsi, visticamāk, kādā no pavasara mēnešu pirmdienām (14. maijs šogad bija pirmdiena) bija iegājuši pie ZZS frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa ar jautājumu, ko viņš domā par Kļaviņa startēšanu sarakstā. «Mums vienmēr ir bijusi vēlme Askoldu redzēt sarakstā. Uz ko Brigmaņa kungs atbildēja —  tā ir Zaļās partijas iekšējā lieta, paši lemiet valdē.»

Tikmēr Brigmanis šādu sarunu kategoriski noliedz. «Man nekāda saruna ar viņiem nav bijusi par Askoldu Kļaviņu. Kāda man daļa gar Askoldu, ko viņi tur virza,» sazvanīts saka Brigmanis. Savukārt par Kļaviņa kriminālprocesu viņš esot uzzinājis tikai Saeimas sēdē, lemjot par deputāta izdošanu. «Saeimas sēdes laikā tādu informāciju es uzzināju —  kā visi deputāti, pirms tam manā rīcībā tāda informācija nav bijusi.»

Prokuratūra: kaitējuma nav

Jautājumus par šo lietu uzdevām arī premjeram Kučinskim, KNAB vadītājam Straumem un ģenerālprokuroram Kalnmeieram.

Sastapts pēc valdības sēdes, Kučinskis izvairījās sniegt tiešu atbildi uz Ir jautājumu, vai informāciju par KNAB ierosināto kriminālprocesu pret Kļaviņu viņš uzzinājis no Straumes. «Es tagad to hronoloģiju vairs nevarēšu pateikt,» Kučinskis saka, ejot lejup pa valdības ēkas kāpnēm. Jebkādu tālāku informācijas noplūdi no savas puses Kučinskis kategoriski noliedz — nekādu detalizētu informāciju ar Straumi neesot pārrunājis. Taču apliecina, ka saistībā ar kompensāciju skandālu esot paudis savas bažas kolēģiem ZZS valdē par Kļaviņa nonākšanu vēlēšanu sarakstos. «Es vienkārši paudu bažas savai frakcijai, ka šādus cilvēkus KNAB neatstās bez ievērības,» skaidroja premjers. Nekā nosodāma viņš tajā nesaskata. «Bažas nav detaļas.» Interesanti, ka šī Kučinska versija nesaskan ar Brigmaņa teikto — ZZS frakcijas vadītājs apgalvo, ka neko nezina par šādu premjera sniegtu informāciju valdei.  «Nē, neko tādu es neesmu dzirdējis. Es tādā sēdē neesmu piedalījies.»

Arī KNAB vadītājs Straume savos izteikumos ir skops, sazvanīts otrdien. Uz tiešu jautājumu, vai izpaudis premjeram informāciju par ierosināto Kļaviņa kriminālprocesu, atbild: «Šo jautājumu es jums nevarēšu komentēt, tāpēc ka tas, visdrīzāk, joprojām ir saistīts ar izmeklēšanas interesēm.» Straumes ieskatā kāds mēģinot ietekmēt, lai izmeklēšana šajā procesā neturpinātos. Viņš uzsver, ka informācijas noplūde, ja arī tāda bijusi, nav traucējusi izmeklēšanai. «Jebkurā gadījumā visi nepieciešamie pierādījumi vismaz tik, cik man ir zināms no izmeklētājiem, ir gan laicīgi iegūti, gan nostiprināti.»

Straume apstiprina, ka KNAB par iespējamo informācijas noplūdi informējis ģenerālprokuroru, un aicina visus jautājumus uzdot viņam. Ir mēģināja uzzināt Kalnmeiera viedokli, taču nesekmīgi — viņš šobrīd atrodas atvaļinājumā. Taču prokuratūra informēja, ka iesniegtā informācija ir pārbaudīta un 2. jūlijā pieņemts lēmums par atteikšanos sākt kriminālprocesu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Kāpēc tā un vai turpmāk visi potenciālie likumpārkāpēji ir tiesīgi saņemt šādu slepenu izmeklēšanas informāciju, vai tas attiecas tikai uz ZZS biedriem — atbildes mēģināsim noskaidrot, kad ģenerālprokurors atgriezīsies darbā.

Melni kā velni

Putekļu piesārņojuma normu pārsniegšana Rīgas ostā strauji tuvojas gada limitam, bet vides dienests mierina, ka akmeņogles esot «absolūti nekaitīgas»

Naktī nolijis lietus — pirmo reizi pēc ieilguša karstuma —, un zemi klāj slapja, melna masa, tāpēc jāuzmanās, lai nepaslīdētu. Trīsstāvu māju augstumā slejas ogļu kalni, bet laukuma otrā galā pārtraukumā devušies strādnieki, kuru sejas un apģērbs ir noputējuši melni. Nepārtraukti dun lielgabali, kas smidzina ūdeni, lai samazinātu ogļu putēšanu. Esam ostas teritorijā Andrejsalā, kur uzņēmums Strek pārkrauj ogļu kravas.

Lai gan šovasar lielā karstuma un sausuma dēļ putekļu mākoņi ir vēlušies pār ostas teritoriju un rīdzinieki gan medijos, gan sociālajos tīklos sūdzējušies par noputējušām dzīvokļu grīdām un palodzēm, «gaisa kvalitāte atbilst LR likumdošanā noteiktajām prasībām», bezkaislīgi secināts vides kvalitātes kontroles ziņojumos Rīgas ostā. Ir devās noskaidrot, kā īsti notiek šo mērījumu veikšana un kāpēc joprojām pilsētas centrā tiek pārkrautas netīrās kravas?

Piesārņojums pieaug

Tieši ogles ir starp biežāk pārkrautajām kravām Rīgas brīvostā — šā gada pirmajos sešos mēnešos tās veidojušas 39,5% no kopējā apjoma, liecina brīvostas statistika. Ar pārkraušanu 15 hektāru platībā nodarbojas divi uzņēmumi — Strek un Rīgas Centrālais termināls, kuriem ir izsniegta Valsts vides dienesta (VVD) atļauja piesārņojošu darbību veikšanai un noteiktas prasības, kas darba procesā ir jāievēro, lai samazinātu kaitējumu. Prasību izpilde ir jākontrolē VVD, savukārt pati brīvosta pēc VVD uzdevuma veic preventīvu uzraudzību, tajā skaitā monitorē gaisa kvalitāti piecās stacijās ostas teritorijā, stāsta brīvostas Vides dienesta vadītājs Vilis Avotiņš. Trīs stacijas mēra gaistošos organiskos savienojumus, bet divas — putekļus.

Abos Daugavas krastos — Voleru ielā Daugavgrīvā un Gāles ielā Vecmīlgrāvī — uzstādītās stacijas nepārtraukti mēra gaisa piesārņojumu, lai konstatētu, vai putekļi jeb noteikta izmēra cietās daļiņas diennaktī nepārsniedz 50 mikrogramus kubikmetrā. Šis robežlielums noteikts cilvēku veselības aizsardzībai, un to gada laikā nedrīkst pārsniegt vairāk kā 35 reizes. Ja līmenis pārsniegts, piesārņojums jākoriģē ar konkrētu rīcības plānu, nevis soda naudu, norāda VVD ģenerāldirektora vietniece Aina Stašāne.  Viņa stāsta, ka monitoringa staciju rādījumi nekādā veidā nenorāda uz kādu vainīgo, kuru varētu atrast un sodīt. VVD varot sekot līdzi pašu uzņēmumu monitoringa datiem un uzraudzīt, lai viņi veic vajadzīgos pasākumus un nepieļauj putēšanu. «Tā ir mūsu ietekmes zona,» skaidro Stašāne.

Šogad līdz jūlija beigām diennakts normas pārkāpumi Gāles ielas stacijā novēroti vienu reizi maijā. Savukārt Voleru ielā — vairāki pārkāpumi katru mēnesi, kopumā jau 27 reizes, tātad bīstami pietuvojoties maksimālajam skaitam gadā. Pēdējo desmit gadu laikā tas gan nekad nav pārsniegts.

Toties jūnijā, kaut sausums pieņēmās spēkā, vairs nav reģistrēts neviens pārkāpums, bet jūlijā — tikai viens. Jūnijā maksimālā piesārņojuma koncentrācija Voleros bijusi 46 mikrogrami kubikmetrā, bet Gāles ielā — 33.  Jūlija skaitļi vēl oficiāli nav publiskoti, taču Ir iegūtie mērījumu dati pa dienām liecina, ka augstākais līmenis Voleros sasniegts 30. jūlijā — 64,7 mikrogrami kubikmetrā, bet Gāles ielā 27. jūlijā — 29.2

Tomēr vairāki apstākļi liek šaubīties, vai dati atspoguļo reālo piesārņojuma situāciju. Pirmkārt, mērījumu nav par jūlija pirmajām divām dienām, kad iekārtām esot veikta tehniskā profilakse.

Otrkārt, kad Ir jūlija vidū intervēja VVD Piesārņojuma kontroles daļas vadītāju Elmāru Jasinski, viņš minēja, ka mēneša sākumā ir konstatēti putekļu līmeņa pārsniegumi. Vēlāk jūlija beigās Jasinskis atteicās sniegt detalizētus datus par piesārņojuma līmeni katrā mēneša dienā, un tikai pēc sūdzības iestādes vadībai šos datus izdevās saņemt.

Kāpēc tajos nav redzams neviens pārkāpums jūlijā un rodas pretruna ar iepriekš intervijā teikto? VVD ģenerāldirektora vietniece Aina Stašāne to skaidroja šādi — iespējams, Jasinskis bija domājis kādu citu staciju, kas atrodas kāda uzņēmuma teritorijā. «Ja jūs šos publiskos datus paskatāties un tur pārsniegumi netiek konstatēti, tad attiecīgi — tā tas arī ir. Mēs nezinām, kāds tur viņus koriģē vai nē — to monitoringu neveicam mēs, varam tikai paļauties, ka informācija ir ielikta atbilstoši reālajiem mērījumiem.»

Stašāne pastāstīja arī to, ka saskaņā ar pašu uzņēmumu iesniegtajiem datiem no monitoringa stacijām, kas atrodas pašu uzņēmumu teritorijā, kopš gada sākuma līdz jūlija beigām SIA Strek putekļu diennakts robežlielumu pārsniedzis 8 reizes, bet SIA Rīgas Centrālais terminālis — 19 reizes.

«Absolūti nekaitīgas»

Šogad putekļu piesārņojuma normu pārsniegšana ostā ir konstatēta krietni biežāk nekā citos gados. Pirmajā pusgadā abās novērojumu stacijās tās bijušas jau 27 reizes, bet pērn visa gada laikā pārsniegumi tika konstatēti tikai trīs reizes, 2016. gadā — 23 reizes, vēl gadu iepriekš — 15 reizes.

Brīvostas pārstāvis Avotiņš uzsver, ka ogļu pastiprinātā putēšana nav saistīta ar kravu palielinājumu, bet gan ar ilgstošo sausumu un vēja virzienu. Tieši ziemas spelgonī un sausās vasarās ienākot visvairāk sūdzību no iedzīvotājiem.

Arī VVD pārstāvis Jasinskis norāda, ka izteiktā ogļu putēšana esot tikai atsevišķi gadījumi — pie vainas esot lielās vēja brāzmas, kas rada «skatāmu, iespaidīgu efektu», kas redzams arī sociālajos tīklos izvietotos video. «Jā, situācija ir tāda izveidojusies, ka vienā ceļa pusē beidzas osta, otrā ceļa pusē sākas dzīvojamās mājas,» viņš atzīst, vienlaikus uzsverot, ka «tā nav visa Rīga, tas nav pilsētas centrs, tā ir tieši tuvējā apkārtne apmēram puskilometra rādiusā». Vienlaikus Jasinskis skaidro, ka jebkādi putekļi ir kaitīgi cilvēka veselībai, taču «pašas akmeņogles kā tādas ir absolūti nekaitīgas».

Rīgas Stradiņa Universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš norāda: «Par to var diskutēt bezgalīgi, kura koncentrācija ir kaitīga un kura nav. Ja veicot mērījumus ir konstatēti pārsniegumi, tad teikt, ka ogļu putekļi ir «nekaitīgi», nav pamata.» Saslimšanu ar astmu tie neizraisīs, taču putekļu ieelpošana ilgstošā laika periodā — vairāku gadu garumā — var izraisīt pneimokoniozes. Tie ir lēni ritoši iekaisuma procesi, kas noved pie tā, ka plaušu alveolu vietā ieaug saistaudi, samazinot plaušās to virsmu, caur kuru elpojam skābekli,» norāda Vanadziņš.

Pārcelsies uz Krievu salu

Lai neceltos putekļi, ogles regulāri jāmitrina — vasarā izmanto ūdens smidzinātājus, bet ziemā sniega lielgabalus. Ogļu pārkrāvēja Strek teritoriju Ir izrāda uzņēmuma pārstāvis Vladimirs Makarovs, kurš kādreiz aktīvi darbojies politikā un arī pats pildījis vides ministra pienākumus. Strek darbs ogļu pārkraušanā notiek nepārtraukti, diennakts laikā apkalpojot 24 tūkstošus tonnu. Teritorijā izvietoti 11 ūdens un sniega lielgabali, kas smidzina no Daugavas ņemto ūdeni virs milzīgajām ogļu kaudzēm. Tie atrodas 14 metru augstumā un aptver 50 metru rādiusu. Diennaktī tiekot patērēti aptuveni deviņi kubikmetri ūdens — šāds apjoms līdzvērtīgs apmēram 40 mucām, bet ūdens tiek izsmidzināts sīku pilienu veidā, kas visefektīvāk piesaista putekļus.

Šajā terminālī darbs ar ogļu pārkraušanu notiek jau 26 gadus, bet Makarovs piekrīt — ir pareizi atbrīvot pilsētas centru no ostas. Jau šogad Krievu salā jānoslēdzas infrastruktūras izbūvei, lai netīrās ogļu kravas pārceltu turp.

«Tās būs pilnīgi citas tehnoloģijas,» saka Makarovs. Pašlaik ogles ostā pieved vilcienu vagoni, kurus izkrauj ar celtņiem, bet Krievu salā izkraušanas process notiks pazemē — ogles tiks izgāztas pazemes tunelī, kur frēzmašīna tās sasmalcinās un tad pa slēgtu konveijera līniju nogādās uz kravu laukumu un tālāk jau kuģos. Šo termināļa teritoriju norobežos 23 metrus augsts putekļu žogs. Šādi norobežojumi beramkravu apstrādes teritorijās ir izplatīti citās pasaules ostās, piemēram, ASV un Kanādā, taču Latvijā tas būs jaunums, lepojas arī brīvostas pārstāvis Avotiņš.

Jau janvārī būvdarbiem Krievu salā jābūt pabeigtiem, bet Makarovs piebilst — jautājums vēl esot par tehnoloģisko iekārtu salāgošanu.