Kategorijas: Analīze

Graustu dedzinātāji

Kas notiks ar nodegušo Kalnciema ielas vēsturisko namu? Igauņu īpašnieki uzradušies neilgi pirms ugunsgrēka

Naktī uz 25. novembri ap pusčetriem kāds autovadītājs piezvanīja uz glābšanas telefona numuru 112 — deg ēka Kalnciema ielā! Septiņu minūšu laikā ieradās divas ugunsdzēsēju apakšvienības, taču liesmas bija pārņēmušas jau visus sešus jūgendstila nama stāvus. Līdz septiņiem rītā, kamēr izdevās ugunsgrēku lokalizēt, dzēšanas darbos piedalījās aptuveni 40 ugunsdzēsēju, desmit autocisternu un četras autokāpnes. Kā liesmas paspēja uzņemt tādu spēku? «Vai nu ugunsgrēks bija novēloti pamanīts, vai tas liecina par nestandarta gadījumu. Parasti degšana norisinās viena vai divu stāvu platībā. Ja ir liesma sešu stāvu augstumā… tad, iespējams, ir kādi citi iemesli,» stāsta majors Ģirts Forands, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģiona pārvaldes operatīvais dežurants, kurš tonakt pats piedalījās dzēšanas darbos.

Kalnciema ielas 2B nams ir viens no 612 graustiem Rīgā. Tas stāvēja neapdzīvots kopš 2013. gada. Par arhitekta Frīzendorfa projektētās, 1913. gadā celtās ēkas seno spozmi vairs blāvi liecināja tikai jūgendstila fasāde. Gadu gaitā māja bija tā nolaista, ka ugunsdzēsēji neriskēja doties tajā iekšā, dzēšana četras dienas notika tikai no ārpuses. «Periodiski iebruka starpstāvu pārsegumi. Uz āru krita dažādas ēkas atlūzas,» atceras majors Forands.

Rīgas domes Pilsētas īpašumu komitejas priekšsēdētājs Oļegs Burovs, kurš pēc Andra Amerika atkāpšanās ieņem arī vicemēra amatu, neilgi pēc ugunsnelaimes paziņoja, ka ugunsgrēks vienlaikus sācies trijās vietās. Valsts policija joprojām noskaidro notikušā apstākļus. Ugunsdzēsēji uz vietas redzēja, ka ēkas logi un durvis no pagalma puses bija vaļā, tai brīvi varēja piekļūt jebkurš. Tā tam nevajadzēja būt.

Kopš pērnās vasaras tā skaitījās «iekonservēta», jo atrašanās graustā bija bīstama. Šī «iekonservēšana» līdz jūlijam bija jāveic ēkas tobrīdējam īpašniekam K2B, taču uzņēmums šo uzdevumu neizpildīja. Dome darbus paveica pati un izrakstīja īpašniekam aptuveni 40 tūkstošu eiro rēķinu, kas tā arī netika samaksāts.

Zīmīgi, ka septembrī nomainījās K2B saimnieki — līdzšinējā, Kiprā reģistrētā īpašnieka vietā parādījās igauņu firma Tradesman EU. Bet pērn decembrī nams tika pārdots izsolē jau citai igauņu kompānijai Novira Capital, taču abas ir reģistrētas vienā adresē.

Ir izskanējušas bažīgas versijas, ka ieguvēji no neērtā grausta nodegšanas būtu jaunie īpašnieki. Raidījums Nekā personīga vēstīja, ka jaunajā Rīgas teritorijas plānā nodegušās ēkas kvartālā paredzēts palielināt atļauto būvju augstumu līdz 12 stāviem. Vai tiešām tāda ir shēma — nodedzināt graustu, lai tā vietā uzslietu augstceltni?

12 stāvu nebūšot

«Teikt, ka te ir ļaunprātīga dedzināšana ar mērķi izmantot 12 stāvu apbūvi, ir pilnīgi neloģiski. Arī pēc jaunā plāna nekas cits nesanāks, kā atjaunot ēku iepriekšējā apjomā,» Ir skaidro Rīgas domes Pilsētvides attīstības pārvaldes vadītāja Ilze Purmale. Proti, lai gan nodegušajai mājai nav valsts aizsargāta kultūras pieminekļu statusa, to dome novērtējusi par kultūrvēsturisku ēku, kas jāatjauno iepriekšējā augstumā. Šajā vietā atļauts ēku augstumu pakāpeniski — 45 grādu leņķī — pieaudzēt tikai kvartāla centrālajā daļā, kas šobrīd ir neapbūvēta. Taču uz nelielo apjomu te nesanākot 12 stāvu augstums — maksimāli deviņi stāvi, skaidro Purmale.

«Ugunsgrēks mums bija sliktas ziņas. Ceram, ka policija atradīs vainīgos,» satikts pēc Rīgas domes īpašumu komitejas sēdes, Ir saka jaunā īpašnieka Novira Capital partneris Aleksejs Nikolajenko. Šai firmai tagad pieder viss kvartāls ap nodegušo namu, un tā apmaksā būvnieku darbu ugunsgrēka seku novēršanā.

Vismaz šobrīd īpašnieks nevar garantēt, kas notiks ar šo kvartālu. Pirms ugunsgrēka esot plānojuši Kalnciema ielu 2B rekonstruēt, augšējos stāvos ierīkot dzīvokļus, lejā kafejnīcas, stūrī — biroja ēku. Vai plāni paliks tādi paši? «Skaidri šobrīd vairs nezinām,» atbild firmas partneris. Īpašuma izsole ritēja no 3. novembra līdz 3. decembrim. Ugunsgrēks iekrita pa vidu, tomēr jaunos īpašniekus nenobiedēja: «Mums pieder arī blakus īpašumi. Ja šo īpašumu nebūtu iegādājušies pēc ugunsgrēka, mēs šajā kvartālā neko nevarētu uzcelt. Ja uzcelsim jaunu māju pretī izdegušajai ēkai, mums taču neviens tur neko nepirks!»

Pilsētas īpašumu komiteja šonedēļ nolēma īpašniekiem uzlikt pienākumu līdz jūlijam veikt īpašuma piespiedu sakārtošanu un konservāciju, kā arī atjaunot ēkas fasādi iepriekšējā izskatā. Burovs sēdē uzreiz arī centās noskaidrot īpašnieku viedokli — vai patiesi atjaunos ēku vai apstrīdēs šo domes lēmumu. Īpašnieks skaidru atbildi nesniedza — to lemšot pēc akta saņemšanas.

Nodegušo Kalnciema ielas namu bija plānots pievienot kultūras pieminekļu sarakstam. Par to jau pagājušajā vasarā bija vienojusies Rīgas dome un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, kas ir Kultūras ministrijas struktūrvienība. Ja process būtu noslēdzies, īpašniekiem būtu likumā noteikts pienākums šo ēku atjaunot. Tagad gaidāmas juridiskas cīņas. Komitejā pieaicinātais domes jurists jau sēdes laikā brīdina kolēģus — prasībai atjaunot ēku iepriekšējā izskatā trūkstot juridiskas argumentācijas.

Nodegušajam namam kultūras pieminekļa statusu vairs neizdosies izcīnīt, bet Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde cer šajā sarakstā iekļaut turpat blakus esošo un šiem pašiem īpašniekiem piederošo namu Raņķa dambī 14. Tas celts 1912. gadā pēc arhitekta Alkšņa projekta. Par šo ieceri pārvalde ir informējusi īpašnieku, bet saņēmusi negatīvu atbildi. Aleksejs Nikolajenko nenoliedz — šādu statusu ēkai negrib, jo gatavojas to nojaukt. Viņu rīcībā esot ekspertu atzinums, ka no ielas nākošās vibrācijas ēku padarījušas nedrošu.

«Mēs palobēsim»

Kamēr domes telpās sarunājos ar Novira Capital partneri, pie mums pienāk Burovs, lai atvadītos no Nikolajenko. «Šī lieta ir ļoti emocionāla, to spēcīgi ietekmē tauta,» domes vicemērs krievu valodā saka uzņēmējam. Kad Nikolajenko bilst, ka situācija nevienam nav patīkama, Burovs piekodina — galvenais, lai pašvaldības dotā atļauja nojaukt daļu no bojātās fasādes neaiziet plašumā. Un kā atvainodamies skaidro: «Šodien viss aizgāja tā, kā aizgāja. Mēs to vairs nevarējām izmainīt. Man nebūtu problēmu to risināt citādi, bet tad tie, kas tagad domā, ka jūs to ēku aizdedzinājāt, domās, ka es pats tur ar sērkociņiem esmu stāvējis. Mums nebija cita varianta.»

To, ka Burovs jūtas kā situācijas ķīlnieks, demonstrē arī viņa joks kolēģiem sēdes pārtraukumā — ja ēkas fasāde netikšot nosargāta, viņš palikšot par «svoloču» jeb nelieti, kas nojaucis māju. Galu galā Burovs no Nikolajenko atvadās un piebilst — ja rodas problēmas būvvaldē vai Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, «jūs vienmēr varat nākt pie manis, mēs to labā ziņā palobēsim».

Šī Kalnciema ielas nama vēsture kopš denacionalizācijas nav nekāda spožā. Sākotnēji 90. gados tā piederēja piecām privātpersonām, bet vēlāk namu pakāpeniski pārpirka Parex ieguldījumu pārvaldes sabiedrība. Kad viss nams bija iegādāts, trekno gadu plaukumā 2006. gadā Parex to par septiņiem miljoniem latu pārdeva kompānijai Trineons, darījumā nopelnot piecarpus miljonus latu — tā var spriest pēc pirkumu summām, kas reģistrētas zemesgrāmatā.

Sākoties krīzei, 2010. gadā Trineons izputēja un māju tālāk izsolē par 7,9 miljoniem latu nopirka Dekarta Property. To-laik tā piederēja Vladimiram Zordem, bet drīz nonāca Kiprā reģistrētas kompānijas Dekarta Capital Limited īpašumā. Šī kompānija pieteica «karu» īrniekiem — atstāja māju bez apkures. 2013. gadā ēka tika atbrīvota no iemītniekiem, taču nākamos gadus tā arī stāvēja pamesta.

Lursoft dati liecina, ka Kipras firmas patiesais labuma guvējs bija kāds Krievijas pilsonis Mihails Nikolajevs. Taču kopš pagājušā gada septembra Dekarta Property vairs nav ēkas īpašnieks, tā pārgājusi igauņu uzņēmējiem.

Čekas maisu ķīlnieki

Latvijas Nacionālais arhīvs savā interneta vietnē publiskojis jau kopš 1991. gada karstus strīdus izraisījušās VDK aģentu kartotēkas. Cik drošticams ir šis vēstures avots?

Dzīvoklī jau ielauzās rīta gaisma, kad vietnē Kgb.arhivi.lv publicētos dokumentus pārtrauca lasīt vēsturniece, Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče. Viņas pētījumu lauks ir sabiedrības sociālā atmiņa un pieredze, arī padomju laiks. Tas bija aizraujošs materiāls, kuru 20. decembra pievakarē beidzot publicēja, — Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu trīs kartotēkas, VDK telefongrāmata un Latvijas kompartijas centrālkomitejas viena fonda saturs ar LKP CK dokumentiem par laiku no 1940. līdz 1991. gadam.

Sākumā vēsturnieci sagaidīja pārsteigumi — vienā no pirmajām kartītēm profesore ieraudzīja savas astoņgadīgās skolas nosaukumu un tad arī labi zināma cilvēka vārdu. Tas bija skolotājs un kaimiņš no skolas laika pagājušā gadsimta 70. gados, kad bez totalitārisma varas kontroles netika atstāts neviens padomjzemes nostūris, pat Latvijas nomales skola ar tās aptuveni 15 skolotājiem un gandrīz simt skolēniem.

Turpinot meklējumus plašākam vēsturnieku pulkam nepieejamajos VDK dokumentos, profesores pārsteigumu pēc kāda laika nomainīja nenoformulēta sajūta, jo ieraudzītā aina kartotēkās bija citāda, nekā gaidīts. «Atšķirīga no tās realitātes, kurā tika dzīvots,» saka Zelče. Jā, kartotēkās var atrast ne tikai paziņu, kursabiedru, augstskolas pasniedzēju vārdus, bet arī sabiedrībā pazīstamus zinātniekus un kultūras cilvēkus.

Zelče secināja, ka viņas dzimtā pagasta ļaudis VDK aģentu kartotēkā nebija iekļuvuši, izņemot minēto kaimiņu, turklāt viņa kartītei ir atzīme: rezervē uz «īpašu periodu». Profesore atcerējās, ka šis cilvēks pēc gada vai divu darba skolā saslima un ieguva invaliditāti. «Ja kaimiņš bija bijis «aģents», tad 70. gadu beigās viņš tāds vairs nevarēja būt. Kas tad notika skolā, ciemā, kolhozā? Vai valdīja bezpārraudzības laikmets, iestājās brīvība līdz pat PSRS sabrukumam? Tā var secināt no publicētās kartotēkas, ja to definē kā drošu vēstures avotu. Savukārt blakus pagasta vārds kartītēs pazibēja bieži. Kāpēc?» stāsta Zelče.

Un tad «pēc stundām, kas bija pavadītas, šķirstot kartotēku, bija sajūta, ka esmu redzējusi, kā saplīst mirdzošs ziepju burbulis, vai arī esmu uzminusi pūpēdim, kas noplakšķ un izšķīst».

Kartotēkas nav tikai interesanta lasāmviela, bet arī liek uzdot pagaidām neatbildētus jautājumus — kas ir šis kartīšu kopums, un ko mēs uzzinām par šo cilvēku sadarbību ar VDK. Jau iepriekš bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte brīdināja, ka kartotēkas bez papildu materiāliem radīs viltus realitāti. Viņaprāt, katrs gadījums, kad cilvēks piekrita sadarbībai ar VDK, bija individuāls un pelnījis izpēti par iemesliem.

Pēc publiskošanas pārsteigumu par sava vārda iekļaušanu kartotēkā jau paudusi pazīstama Latvijas Avīzes žurnāliste Vija Beinerte un LU lektors Rolands Tjarve, un abi noliedz sadarbošanos ar VDK.

Vienlaikus daudziem bija pārsteigums, ka daži vārdi, piemēram, dzejnieka Jāņa Rokpeļņa, kurš pērn pats nāca klajā ar atzīšanos sadarbībā, kartotēkās nav atrodami. Kāpēc tā?

Kā vērtēt maisu saturu?

Kamēr nav sīkāk izpētīts «maisu» saturs, Zelče var runāt tikai par sajūtām. Un tās ir — «tā ir speciāli izveidota informācijas kopa, kas būtu dziļāk analizējama kontekstā ar manipulācijām ar sabiedrību». Šajā dokumentu apkopojumā, saka Zelče, 80. gadu beigās iekļautas gan padomju režīmu apdraudošas personas, gan savā jomā perspektīvi zinātnes cilvēki un autoritatīvi kultūras darbinieki, garīdzniecības pārstāvji.

Ir arī jautājums par kartotēkā iekļauto aģentu faktisko darbību. Viens no pieredzējušākajiem VDK dokumentu pētniekiem ir Indulis Zālīte, kurš no 1995. līdz 2008. gadam vadīja TSDC, organizāciju, kurā līdz pērnā gada beigām glabājās VDK dokumenti. Zālīte savās publikācijās ir atzinis — viņa rīcībā esošā no VDK darbiniekiem iegūtā informācija liecina, ka divas trešdaļas no reģistrētajiem aģentiem ir balasts, proti, tie nesniedza nozīmīgu informāciju, VDK no viņiem nebija atdeves. Zālīte arī secina, ka Latvijā palikušajos VDK dokumentos «vērtīgo aģentu» ir mazāk nekā 30% un ka kartotēkas ticamu ainu par 80. gadu notikumiem nesniegs.

Zelče norāda uz paradoksu — ja šis dokumentu kopums ir VDK speciāli radīts, tad 80. gadu beigās sabiedriski aktīvie cilvēki tur ir ielikti ar noteiktu nolūku. Bet, ja tas ir ticams vēstures avotu kopums, tad, pēc Zālītes formulas, par aktīviem aģentiem būtu uzskatāmi tikai 30%, saka profesore.

Kāpēc radīta šī VDK dokumentu kopa, Zelče pagaidām nav gatava spriest. Viņa tikai piemin manipulācijas ar sabiedrību un uzskata, ka manipulēt izdodas. Kā zināms, VDK dokumenti pēc Latvijas neatkarības atgūšanas jaunās varas rīcībā nonāca tikai 1991. gada novembra beigās, vairāk nekā trīs mēnešus pēc neatkarības atjaunošanas de facto un VDK likvidācijas pašās beigās.

Zelče uzskata, ka arī tas, kas notiek pēc dokumentu publiskošanas, ir manipulācija — diskusijas mājās un darbavietās, bet pāri visam tenkošana sociālajos medijos un savstarpējās sarunās, cilvēku marķēšana: tie, kas ir maisos, un tie, kas nav, vai tie, kas nav, bet viņiem vajadzētu būt.

«Es teiktu, ka mana galīgā sajūta par maisiem nostiprinājās tad, kad tajos ieraudzīju arī trīs paziņas ar nopietnām veselības problēmām, un tajā naktī, sēžot pie datora, es vienā mirklī sāku smieties. Tad ir sajūta, kuras alegorijas esmu atradusi — šos pūpēžus un burbuļus, kas uzsprāgst,» saka Zelče.

Jau tagad pārāk daudz parametru liek Zelčei domāt, ka kartotēka nav drošticams avots.

Ekspertu domas par šo jautājumu atšķiras. Tiesnesis un arī VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas loceklis Juris Stukāns, kurš pētījis aģentu tiesu lietas, uzskata, ka saskaņā ar pašas VDK instrukcijām, kā arī VDK darbinieku un aģentu tiesās sniegtajām liecībām aģenta kartīte tika izveidota un ievietota kartotēkā tikai tad, ja persona sadarbībai bija piekritusi. Latvijas problēma, pēc viņa domām, ir tā, ka patlaban neesam spējīgi savākt dokumentus un pierādīt, kāda sadarbība ir notikusi un kāds bija informācijas saturs, ko persona VDK ir sniegusi, jo dokumenti ir aizvesti uz Maskavu.

Savukārt aģentu jautājumu vairāk nekā 20 gadus pētījušais Zālīte intervijā Ir savulaik minēja, ka VDK 80. gados mīkstināja reglamentā stingri noteikto praksi aģentu vervēšanā, proti, kartotēkā iekļāva arī bez paša aģenta paraksta. Tas attiecās uz 5. daļas jeb ideoloģiskās un zinātniski tehniskās izlūkošanas aģentiem.

Pēc Zelčes domām, kartotēkām ir arī liela funkcionāla problēma — kā šādu kartīšu kopumu varēja izmantot? Vai bija iespējams normāli strādāt un lietot kartotēku, kurā ir tik dažāds personu klāsts — cilvēki, kurus vēl tikai plānots vervēt, un cilvēki, kuri ir rezervē, kartītes, kas ir apzīmogotas ar zīmogu, ka tās ir mūžīgai glabāšanai, un kartītes, kas ir pārceltas no citām institūcijām? Vai šāda informācijas bāze ir funkcionāla? Tāpēc profesorei rodas jautājums — vai tā ir reāla datubāze, vai tā patlaban ir vēstures avotu kopa, kas izveidota ar noteiktu nolūku? «Bez analīzes atbildēt nevaru. Varu tikai uzdot jautājumus.» Pēc Zelčes pārliecības, uz šiem jautājumiem bija jāsniedz atbildes VDK dokumentu izpētes zinātniskajai komisijai.

Arī tiesībsargs Juris Jansons atzinis, ka VDK aģentu kartītes nesniedz pietiekamu informāciju un to publiskošanas laiks faktiski ir nokavēts. Zelče piekrīt — bija nepareizi šo dokumentu kopu noslēgt un padarīt nepieejamu sabiedrībai vairāk nekā divdesmit gadus.

Taču galvenais jautājums — kā un kāpēc šie dokumenti varēja tik ilgus gadus kalpot par nozīmīgu un obligātu mērauklu Latvijas iedzīvotāju pilsoniskajai lojalitātei, kāpēc «maisu mītam» tik ilgi ļauts pastāvēt — vēl nav atbildēts. Kam tas bija izdevīgi, vaicā Zelče un uzskata, ka «tā vai citādi šī dokumentu kopa ir vājinājusi valsts varu, vispirmām kārtām likumdevēju varu», jo lojalitāte, uzticamība valstij ir vērtējama pēc daudziem kritērijiem, ne tikai pēc esamības čekas maisos. Arī pēc cilvēka amata pozīcijas, politiskās karjeras sasniegumiem, pieejamības resursiem, jo padomju varai bija elites sistēma resursu pieejamībai.

Atbildes uz šiem jautājumiem nav sniegusi arī VDK dokumentu izpētes komisija. Viens no komisijas pārstāvjiem vēsturnieks Arturs Žvinklis atzīst, ka «neliešu un kangaru skaits nav noskaidrojams šādā veidā».

«Esam kļuvuši par šīs dokumentu kopas gūstekņiem, ķīlniekiem,» secina Zelče.

Postpatiesība un disbalanss

Priekšstats, kāds par cilvēkiem, kuri sadarbojās ar VDK, bija izveidojies un atmiņās saglabājies cilvēkiem, kas dzīvoja padomju laikā, Zelčes vārdiem runājot, «neatstarojas piedāvātajā materiālā». Droši vien šī sajūta arhīva interneta vietnē bija daudziem.

Neticamības vai disbalansa, postpatiesības sajūtu Zelčei vairoja ne tikai pārsteigums, aģentu kartotēkās atrodot kolēģus vēsturniekus Henrihu Strodu, Ēvaldu Mugurēviču un Antoniju Zundu, bet gan daudzu citu trūkums, kuri padomju varas laikā brauca uz ārzemēm, kontaktējās ar citvalstu zinātniekiem. Tāpat kā kartotēkā neesošie toreizējie komjaunatnes aktīvisti. Kāpēc ir tik maz bibliotēku un arhīvu darbinieku, bet tik daudz 80. gadu otrās puses studentu vārdu? Viņasprāt, tas nav līdzsvaroti un palielina neticamības izjūtu.

Kā vērtēt vismaz 13 bijušo Augstākās Padomes (AP) deputātu atrašanos maisos, kuri balsoja par Latvijas neatkarību, iepretim tikai trim, kuri nebalsoja par brīvu Latviju? Tas ir daudz vai maz, ja zināms, ka AP tika ievēlēts 201 deputāts?

Kā vērtēt to, ka kartotēkās atrodami Latvijas Tautas frontes divu sasaukumu domju, iespējams, vismaz 23 pārstāvju vārdi?

Kāpēc maisos nav dzejnieka Jāņa Rokpeļņa kartītes, lai gan viņš pirms gada publiski atzinās sadarbībā ar VDK, un arī Normunda Lakuča, partijas TB/LNNK atbalstītāja un viena no retajiem, kura sadarbību ar VDK konstatēja neatkarīgās Latvijas tiesa, vārda?

Un kāpēc CVK piezīmes par iespējamo sadarbību ar VDK sniedza par četriem 13. Saeimas deputātu kandidātiem Romualdu Maculeviču (NSL), Artūru Maltu (Par alternatīvu), Juri Strušelu (LSDSP/KDS/GKL) un Arvīdu Ulmi (ZZS), bet, atverot «maisus», tajos atradās arī Saskaņas deputāta kandidāta Igora Pimenova un Jaunās Vienotības kandidāta Romualda Ražuka vārds?

Kopumā trijās kartotēkās, pēc Satversmes aizsardzības biroja (SAB) sniegtās informācijas, atrodas 14 753 kartītes, par vairākiem cilvēkiem ir pat pāris kartītes. Savukārt daļai aģentu VDK kartītes un lietas iznīcināja. Kā Ir teica Indulis Zālīte, tā tas 80. gadu beigās notika ar Rokpelni un Lakuču. Vairāk informācijas par VDK aģentiem un viņu veikumu varēs uzzināt pēc 1. maija, kad Nacionālajam arhīvam jāsāk publiskot pārējie VDK dokumenti, to skaitā arī aģentu arhīva personas un darba lietu žurnāli, kuros būs aģentu segvārdi. Tad būs pieejama arī elektroniskā datubāze Delta, kuru VDK  lietošanai nodeva 1988. gadā. No šiem avotiem nāca informācija par Lakuču, jo viņa, tāpat kā Rokpeļņa, pseidonīmi vēl ir atrodami aģentu reģistrācijas žurnālos, bet Lakuča ziņojumi — datubāzē Delta.

Taču arī tad informācija nebūs pilnīga, jo personas lietu Latvijā nav, bet pēdējais ieraksts Latvijā esošajos VDK aģentu reģistrācijas žurnālos datēts ar 1987. gadu par aģentu ar personīgās lietas numuru 22 935. Kopumā, pēc Zālītes teiktā, Latvijā saglabājušies 53 aģentu personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāli, kuros segts laika periods no 1953. gada 6. marta līdz 1987. gada 12. janvārim. Taču ir skaidrs, ka aģenti tika vervēti arī pēc 1987. gada janvāra, bet Latvijā reģistrācijas žurnālu par laiku no 1987. līdz 1991. gadam nav. VDK dokumentu izpētes komisijas vadītājs vēsturnieks Kārlis Kangeris pirms kartotēku publiskošanas decembrī žurnālam Ir teica, ka vēl 1991. gada 8. augustā izveidota aģenta kartīte ar numuru 24 389. Zālīte lēš, ka 1953.—1991. gados VDK pretizlūkošanas aģentūras aparātā savervēti apmēram 24 000 cilvēku.

Vērtējot čekas maisu saturu, jāatceras arī, ka publiskots ir zemākais VDK sadarbībnieku līmenis. Indulis Zālīte savos rakstos atgādina, ka VDK kontrolei nepakļāvās, piemēram, tā inteliģences daļa, kas bija ievēlēta tālaika augstākajos likumdošanas orgānos par deputātiem vai ieņēma nomenklatūras amatus. To uzraudzīja Komunistiskā partija. VDK bija aizliegts vervēt tā laika padomju, partijas, komjaunatnes, arodbiedrību amatpersonas un to sekretariātu darbiniekus, kā arī prokuratūras un tiesu darbiniekus.

Runājot par minētajiem 13. Saeimas deputātu kandidātiem, Centrālās vēlēšanu komisijas žurnālam Ir sniegtais skaidrojums apliecina, ka pirms vēlēšanām tiek publiskotas ziņas tikai par tiem deputātu kandidātiem, par kuriem tiek saņemta TSDC informācija, ka kandidāts varētu būt sadarbojies ar VDK kā šī dienesta aģents. Ja par kandidātu tiesas ceļā pierādīts pretējais, proti, kandidāts nav sadarbojies ar VDK vai tiesa ir secinājusi, ka persona nav apzināti sadarbojusies ar VDK, tad par šādiem kandidātiem CVK ziņas vēlētājiem vairs nesniedz. Tā tas bijis Igora Pimenova un arī Arvīda Platpera gadījumā.

Pērn pieņemtie likuma grozījumi paredz šādu tiesas nolēmumu rezolutīvo daļu publiskot kopā ar attiecīgo aģenta kartīti. Pagaidām arhīvā to nav. Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža Ir teic, ka vēl nav saņemti visi dokumenti: «Lielākais izaicinājums [arhīvam būs], kā vislabāk pievienot tiesas spriedumu lemjošās daļas pēc tam, kad tie būs saņemti.» Kopš 1995. gada Latvijā no tiesās ierosinātajām 380 pārbaudes lietām bijuši 13 tiesas spriedumi, kas konstatēja pārbaudāmās personas sadarbību ar VDK.

Interesanti ir ar bijušā LTF līdera Romualda Ražuka kartīti. Ražuks tajā atzīmēts kā kandidāts vervēšanai, tāpēc likums nenosaka, ka šī kategorija būtu jāpublisko. Indulis Zālīte Ir skaidroja, ka vervēšanas kandidāts «neko nezina, ka par viņu tiek vākta informācija», kas atbilst arī paša Ražuka teiktajam pēc kartotēku publiskošanas.

Trūkst izpētes

VDK kartotēku publiskošana paveikta labi pārskatāmā un lietotājam ērtā veidā. Lai arī vietnē atrodami skaidrojumi par VDK struktūru un dokumentiem, lasītāji atzīst, ka komentāru un vēsturnieku izpētes materiālu viņiem pietrūkst. To pēc kartotēku lasīšanas tviterī ierakstījusi režisore Kristīne Želve: «Iztrūkst vēsturiskās izpētes un komentāri; nav radīts nekāds vienots rāmis, kurā iesaistītajiem publiskot savu stāstu. Tomēr nu esam spiesti konfrontēties ar pagātnes mantojumu.»

Pēc maisu atvēršanas pa vienam vien kāds nāk klajā ar savu stāstu. Blogā vēstījumu bērniem un mazbērniem publicēja bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, kurš sociālajos tīklos nekavējoties tika konfrontēts ar pirms četriem gadiem LTV paša teikto noliegumu par iespējamo sadarbību ar VDK. Savu versiju par kartītes esamību sniedza arī pašreizējais LU rektors Indriķis Muižnieks, bet vēl viens bijušais universitātes rektors Ivars Lācis par saikni ar VDK publiski izteicās jau pirms pāris gadiem. Novembrī savu stāstu atklāja bijušais LTV darbinieks un savulaik populārā mūzikas raidījuma Varavīksne vadītājs Aldis Ermanbriks, bet pazīstamais ārsts Dins Sumerags LNT nule stāstīja, ka VDK viņu uzrunājusi kā pēdējās klases skolnieku pirms brauciena uz Zviedriju.

Vēsturniece Vita Zelče domā, ka situācija no morālā viedokļa ir sarežģīta, jo tā vai citādi šie cilvēki taisnojas. Taču vēstures avotu kritikā viens no galvenajiem jautājumiem ir — ar kādu nolūku ir radīts tas vai cits dokuments, atgādina Zelče.

Viņai nav receptes, kā atrisināt situāciju, kuru pēc būtības ir radījis Ministru kabinets ar savu rīkojumu, savulaik izveidojot VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisiju. Tā pērn pieņēma lēmumu un valdībai rekomendēja publiskot VDK dokumentus un kartotēkas. «Latvijas valsts likumīgā vara šo situāciju bez attiecīgiem komentāriem un kontekstuālā materiāla ir izvietojusi [arhīva mājaslapā], un viņas pienākums ir arī to atrisināt,» uzskata Zelče.

Mazie soļi būtu sākt kvalificētu pētniecību ar «normāli valsts konkursa kārtībā iegūstamu pētniecības grantu». Par VDK izpētes komisijas četriem sējumiem Zelče ir kritiska — maz konceptuālu pētījumu, liela daļa ir dokumentu publikācijas un neanalītiski pirmā līmeņa pētījumi. Konceptuālam pētījumam būtu jāsniedz jaunradītas zināšanas, kas mūslaiku sabiedrībai ļauj saprast un kritiski vērtēt šos procesus.

Zelče arī uzskata, ka sabiedrībai lielāku skaidrību par VDK dokumentiem tagad sniegtu Induļa Zālītes un Alda Bergmaņa Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu sējumos savulaik publicētie pētījumi par VDK, ja tos izdotu jaunā apkopojumā. Profesore viņu paveikto uzskata par godprātīgu darbu, bet VDK dokumentu izpētes komisijas veikumu vērtē kā politizētu procesu.

Tikmēr Nacionālā arhīva VDK dokumentu vietnē reģistrējušos skaits no 22 000 personu pirmajā dienā nedēļas laikā pieaudzis līdz 31 000. Taču interese par dokumentiem pakāpeniski samazinās. Speciālisti to jau paredzēja.

Viedoklis


Skaidrīte Lasmane
, LU emeritētā profesore

«Noslēpt vēsturi nevar un nevajag. Agrāk vai vēlāk, bet tās faktus nāktos atklāt sabiedrībai kā pakļaušanās liecību, bezspēcību absurdas varas priekšā vai kaunpilnas brīvprātības dokumentu. Jautājums, protams, par veidu, kā pēc iespējas taisnīgāk un precīzāk arhīvu atvērt, nepieaudzējot jau tā lielo upuru skaitu. Bet nu jau izdarīts, un visatšķirīgākās atbalsis turpināsies sāpīgi un ilgi. Vienprātības nebūs ne par pašiem sarakstiem, ne par to publiskas pieejamības veidu. Kāds varbūt piekļūs vai tuvināsies patiesībai, kāds cietīs un vaimanās, kāds taisnosies, vēl kāds atviegloti uzelpos, savu vārdu neatrazdams, vai izbaudīs ļaunu prieku par citu iekļūšanu melnajās lapās. Privātās Dzīves lietotāju skaits uz laiku, iespējams, saruks, jo tās publika sev atradīs svaigāku ganību lauku.

Nekā cēla un morāli pilnveidojoša 2018. gada 20. decembra pagātnes atgādinājumā neatrast. Lipīga ziņkārība, neapvaldīts sodītprieks, godīga un negodīga pašaizstāvēšanās ir tikai dažas no pašreizējām reakcijām. To apzinoties, nākas cerēt uz racionāliem, profesionāliem, patiesi dziļiem un niansētiem sociologu un vēsturnieku pētījumiem gan par nupat atvērto pagātni, gan, kas ne mazāk būtiski, par tās nenovēršamajām migrācijas pēdām un traumatiskām atskaņām mūsdienu sabiedrībā.»

Interese

Cik daudz apmeklējumu decembrī bijuši Nacionālā arhīva vietnē Kgb.arhivi.lva

Skandāli, kas turpināsies nākamgad

Ātri sabrūk, lēni likvidē

Trieciens bija negaidīts — un iznīcinošs. ASV iestāde FinCEN 13. februārī paziņoja, ka Latvijas ceturtā lielākā banka ir padarījusi «naudas atmazgāšanu par savas biznesa prakses pīlāru», un rosināja to iekļaut institūciju sarakstā, ar kurām ASV uzņēmumiem aizliegti  darījumi. Jebkurai bankai tas būtu nāves spriedums. Rezultātā Eiropas Centrālā banka piektdien, 23. februārī, konstatēja, ka ABLV «brūk vai, visticamāk, sabruks», un jau pirmdien, 26. februārī, akcionāri paziņoja par bankas likvidāciju.

Taču ar to tikai sākās cīņa par pāris miljardus vērtajiem aktīviem. ABLV 3. martā iesniedza pašlikvidācijas plānu, kas naudas atdošanu kreditoriem būtībā atstātu pašas bankas rokās. Pret šādu liberālu pieeju asi iebilda ASV pārstāvji — tā zustu iespējas izķert netīro naudu.

Nonācis spīlēs, finanšu uzraugs FKTK vilcinājās krietni ilgāk nekā sākumā paredzētās 30 dienas un tikai 12. jūnijā paziņoja, ka ABLV tiks pakļauta sevišķam, no ārpuses kontrolētam pašlikvidācijas procesam. FKTK uzskatīja, ka iecelt pilnīgi neatkarīgu likvidatoru nebūtu juridiska pamata.

Sākās nākamais cēliens — aizdomīgu kreditoru atpazīšanas metodoloģijas izstrāde. Spiedienu izveidot vissmalkāko sietu, caur kuru neizlīstu neviens netīrs cents, pastiprināja augustā publiskotais Moneyval ziņojums par Latviju. Tas dod valstij vienu gadu sakārtot savu naudas atmazgāšanas apkarošanas sistēmu, vai arī nonākt «pelēkajā sarakstā» un līdz ar to nodarīt nopietnu kaitējumu visai tautsaimniecībai. Moneyval pārstāvji apliecināja, ka tieši ABLV likvidācijas process un Latvijas spēja celt apsūdzības naudas atmazgātājiem var būtiski ietekmēt viņu gala lēmumu.

Jo lielāka spriedze, jo smagāka lemšana. Kreditoru vērtēšanas metodoloģija, ko cerēja pabeigt oktobrī, joprojām nav gatava. FKTK decembrī brīdināja — ja izmaksas kreditoriem turpinās kavēties, valsti var piemeklēt tiesvedības. Savukārt Kontroles dienesta vadītāja Ilze Znotiņa, kuras iestāde saredzēja nozīmīgus trūkumus auditorfirmas EY izstrādātajā metodoloģijā, tagad cer, ka janvārī izdosies par to vienoties. Tad varēs sākt vētīt gandrīz 3300 kreditoru, kuri pieteikušies uz diviem miljardiem eiro

Rimšēvičs runā, lieta sabremzējas

Ilmārs Rimšēvičs ar advokātu dodas prom no KNAB 19. februārī.
Foto — LETA

Atpūta Kamčatkā un 250 tūkstoši eiro «graudā» — aizdomās par šāda kukuļa pieņemšanu KNAB februārī aizturēja Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču. Kriminālprocess ierosināts pēc Trasta komercbankas (TKB) valdes locekļu iesnieguma par viņu pašu veiktu kukuļdošanu Rimšēvičam 2010. un 2013. gadā. Par kukuļošanas aizdomām jau iepriekš liecināja KNAB noklausītās sarunas Taureņu pirtī. Sīkākas detaļas par TKB pārstāvju pēkšņās vaļsirdības iemesliem nav zināmas. Iespējams, to sekmējusi cita izmeklēšana, kurā vēta TKB vadības lomu atmazgāšanas shēmās.

Par lietas apstākļiem pieejama skopa informācija. No prokurores paustā var secināt, ka TKB vadītāji 2010. gadā uzsaukuši Rimšēvičam braucienu uz Kamčatku, lai tas palīdzētu bankas komunikācijā ar finanšu uzraugu FKTK. Tas pats mērķis bijis otrajā epizodē — 500 tūkstošu eiro kukulis norunāts un puse summas saņemta 2013. gadā. Pateicoties tieši Rimšēviča padomiem, banka tikusi pie iespējas, ka ilgstoši «FKTK pret TKB pieņēma labvēlīgus lēmumus», skaidro prokurore Viorika Jirgena.

Atšķirībā no daudziem citiem procesiem KNAB izmeklēšanu pabeidza rekordtempos — jau jūnijā lietu nodeva prokuratūrā kriminālvajāšanas sākšanai. Tomēr līdz tiesai tā vēl nav nonākusi. Iemesls — Rimšēvičs, kurš KNAB izmeklēšanas laikā izmantoja tiesības neliecināt, tagad to aktīvi dara prokuratūrā. Savu vainu gan viņš noliedz. Aizstāvībai noalgojis virkni advokātu, to skaitā ilggadējo prokurores Jirgenas kolēģi Ģenerālprokuratūrā Aldi Punduru.

Taču novembrī medijos izskanēja neoficiāla informācija par vēl vienu izmeklēšanu — KNAB izvērtē aizdomas arī par kukuļa pieprasīšanu no ABLV bankas. ABLV līdzīpašnieks Ernests Bernis šādi iztulkojis pirms pāris gadiem sniegtu Rimšēviča ieteikumu izmantot konkrētus lobistus savu interešu aizstāvībai ārzemēs. Bernis toreiz atteicies, bet tagad tiek vētīts, vai Rimšēvičs nav sabiezinājis krāsas, sniedzot informāciju ASV tiesībsargiem par situāciju bankā. Par šo epizodi nekas oficiāli nav zināms.

Rimšēvičs joprojām ir LB prezidents, lai arī darba pienākumus liegts pildīt. Viņu aizstāj vietniece Zoja Razmusa. Ja tiesa nelems ātrāk, Rimšēviča pilnvaru termiņš beigsies 2019. gada 20. decembrī.

Pusmiljons par Bunkus slepkavu atklāšanu

Mārtiņš Bunkus sašautais auto Aizsaules ielā 30. maijā.
Foto — LETA

Pēdējo gadu skaļākā pasūtījuma slepkavība — 30. maija rītā Aizsaules ielā pie Meža kapiem no garāmbraucošas mašīnas raidītas Kalašņikova automāta lodes izdzēsa ietekmīgā maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus (38) dzīvību. Viņa vārds bija īsajā banku likvidatoru sarakstā, bet par šiem «kumosiem» simtiem miljonu vērtībā risinās nopietnas cīņas gan pašu administratoru vidē, gan finanšu tirgus uzraudzības varas gaiteņos un Saeimā.

Kurš un kāpēc pasūtījis Bunkus slepkavību, joprojām nav zināms. Izmeklēšana turpinās, bet Bunkus ģimene kritizē progresa trūkumu. «Mūsu secinājumi neliecina par profesionālāko policijas darbu ne uzreiz pēc nozieguma izdarīšanas, ne vēlāk,» paziņojis Bunkus brālis Kristaps. Decembrī ģimene izsludinājusi 500 tūkstošu eiro atlīdzību par slepkavības pasūtītāju, izpildītāju un atbalstītāju izdošanu.

Kriminālpolicijas priekšnieks Andrejs Grišins pārmetumus gan noraida — lietas izmeklēšana esot prioritāte, piesaistīti labākie kadri, ekspertīzes veiktas ārpus kārtas. Policija sadarbojoties ar vismaz septiņām valstīm, arī ārpus ES. «Aktīvi esam strādājuši, un nenoliedzami rezultāti un panākumi izmeklēšanā ir,» saka Grišins. Policijai esot skaidrs, kā noziegums izdarīts un kas ar to varētu būt saistīts — slepkavība notikusi Bunkus profesionālās darbības dēļ, tās izpildē iesaistīta starptautiskā noziedzība, tajā skaitā ar Latvijas noziedzīgo vidi saistīta. «Šis noziegums ir ļoti rūpīgi, ilgstoši plānots. Iesaistīti ļoti daudzi cilvēki.» Pierādījumu nostiprināšanai vēl vajadzēs laiku, tāpēc lietas tālāko virzību esot pāragri prognozēt.

Bunkus apjomīgākais darba lauks pēdējos gados bija saistīts ar TKB likvidāciju, kur viņš sadarbojās ar administratoru Armandu Rasu. Bet pēdējos mēnešos pirms nāves viņš Latvijā un ASV aktīvi lobēja sevi kā iespējamo ABLV likvidatoru, kamēr bankas akcionāri centās panākt citu risinājumu — pašlikvidāciju. Pāris nedēļas pēc Bunkus slepkavības FKTK beidzot pieņēma ilgi vilcināto lēmumu, atbalstot bankas akcionāru plānu. ABLV ir treknākais kumoss, kāds Latvijā jelkad nonācis pa administratoru tvērienam — slēgšanas brīdī bankas aktīvi pārsniedza 2,4 miljardus eiro.

Sprūdu beidzot sāks tiesāt

Māris Sprūds pēc pusmiljona eiro drošības naudas iemaksas 16. februārī atstāj Centrālcietumu.
Foto — LETA

Gada nogalē tiesai nodota ilgi izmeklētā krimināllieta, kurā apsūdzēts kādreiz ietekmīgais maksātnespējas administrators Māris Sprūds. Patiesībā šajā lietā saplūduši divi kriminālprocesi. Viens no atzariem — Ir jau pirms vairākiem gadiem aprakstītās shēmas, kuru rezultātā ar Sprūdu saistītu personu rokās nonāca miljonus vērta zeme Ķīšezera krastā. Šo lietu, kurā iesaistīti divi Sprūda administrēti maksātnespējīgie uzņēmumi Dzimtā sēta un Peltes īpašumi, policija izmeklēja jau kopš 2014. gada, nespējot tikt uz priekšu un nomainot vairākus izmeklētājus, līdz beidzot šogad procesu apvienoja ar Trasta komercbankas likvidācijas nelikumību izmeklēšanu, kurā arī figurē Sprūds. Prokuratūra atteicās no komentāriem pirms tiesas, taču LETA izdibinājusi, ka pirmajā epizodē Sprūdu apsūdz par 2,6 miljonu eiro piesavināšanos, bet saistībā ar TKB — par 1,2 miljonu eiro izspiešanu.

Ar banku saistīto izmeklēšanu policija sāka 2017. gada janvārī — bija aizdomas par naudas izspiešanu no kreditoriem, liekot daļu no prasījuma summām nodot kādām trešajām personām. 2017. gada vasarā vairākus aizdomās turētos apcietināja, bet Sprūds pavadīja aiz restēm visilgāk — astoņus mēnešus. Tikai šā gada februārī viņu atbrīvoja par 500 000 eiro drošības naudu. To iemaksāja viņa brālis Kristaps Sprūds, taču neskaidrā naudas izcelsme medijos saistīta ar igauņu miljonāru, par kukuļdošanu tiesājamo Oļegu Osinovski.

Līdz ar Sprūdu apsūdzēti vēl desmit cilvēki. To skaitā vairāki viņa biznesa partneri: par nolaidību apsūdzētais TKB likvidators Ilmārs Krūms, kurš dāsni algoja Sprūdu, un tā vai citādi Ķīšezera lietā iesaistītie — bijušais maksātnespējas administrators Aigars Lūsis, bijusī tiesnese Diāna Mašina, Sprūda dzīvesbiedre un maksātnespējas administratore Ilze Gulbe un jurists Oskars Ercens.

Izspiešanā un naudas atmazgāšanā apsūdzēts arī finansists Jorens Raitums (viņš līdz ar miljonāru Jūliju Krūmiņu iesaistīts arī krimināllietā par nelikumīgu finansējumu ZZS un No sirds Latvijai). Apsūdzēto vidū ir arī vairāki uzņēmēji — Vjačeslavs Holmins, Mārtiņš Krūms, Guntars Slišāns, kā arī Īrijas pilsonis Timotijs Kellijs. Pirmā tiesas sēde plānota 25. janvārī.

Meklē premjeru!

Pēc otrā nesekmīgā mēģinājuma valdības veidošana sāk atgādināt Antiņa grūto ceļu stikla kalnā. Uz kādiem kompromisiem gatavas partijas?

Izbaudījis valdības veidošanu nesteidzīgās sarunās KPV premjera kandidāts Aldis Gobzems prezidenta dotā divu nedēļu termiņa beigās piedzīvoja strauju krahu. Koalīcijas kāršu namiņš sabruka piektdien, kad par Gobzema skaļāko aizstāvi pieteicās Ainārs Šlesers un abi vienlaikus kā labāko Latvijai piedāvāja nepolitisku profesionāļu valdību. «Oligarhu iedēta ola,» no Gobzema norobežojās JKP frakcijas vadītāja Juta Strīķe. «Mērkaķis ar granātu,» neitralizēt premjera kandidātu aicināja Attīstībai/Par līderis Juris Pūce, kura apvienību kā iespējamo valdības gāzēju Gobzems jau iepriekš bija izslēdzis no sarunām. Arī Nacionālā apvienība tādiem eksperimentiem nebija gatava, ZZS izbrīnā raustīja plecus, bet paša Gobzema partijas līderis Artuss Kaimiņš paziņoja, ka šāds risinājums neder, jo vairotu Saskaņas ietekmi.

Pirmdien konstatējis, ka vairākuma atbalsta Gobzemam nav, prezidents atsauca viņa nomināciju un otrdien noturēja jaunu sarunu apli ar visām Saeimas frakcijām.

Prezidenta izvēli atviegloja trešais «jauno spēku» kandidāts Artis Pabriks no Attīstībai/Par — neredzot vairākuma atbalstu, pats atteicās tērēt laiku neauglīgās diskusijās. Viņa vietā apvienība ieteikusi prezidentam nominēt mazākās frakcijas Jaunās Vienotības premjera kandidātu Krišjāni Kariņu, par kuru pozitīvi atsaukušies arī NA un JKP pārstāvji.

Kariņš pats Saeimas vēlēšanās nekandidēja un turpina deputāta darbu Eiropas Parlamentā. «Jūs esat trešā žurnāliste, kas zvana, es tikai no preses avotiem to uzzinu,» Kariņš otrdienas pēcpusdienā bija pārsteigts, taču gatavs sēsties pie sarunu galda. Viņa partija gan uzstāj, ka nākamais mēģinājums jāuztic A/P.

Kādas ir politiķu sarkanās līnijas un vēlamie koalīcijas modeļi, Ir jautāja sešu partiju līderiem, kuri apliecinājuši gatavību strādāt valdībā bez Saskaņas. Un cik ticams šķiet ārkārtas vēlēšanu scenārijs, kuru pēc savas neveiksmes izskandinājis Gobzems?

Sarkanās līnijas

Jautājumā par nevēlamiem koalīcijas partneriem vienprātība ir liela. Vienīgā partija, kas sešinieka vidū ir novilkusi vēl kādu stingru sarkano līniju, ir JKP — pret ZZS —, bet pārējie spēki nevienu no sešinieka neizslēdz. Vismaz šobrīd.

«Mēs runājam par jaunu politiku, un es domāju, ka jebkurā partijā ir jaunas politikas nesēji un ir arī vecās piekritēji, tā ka tādās kategorijās, ka viens ir labs, bet otrs slikts, es negribētu runāt,» skaidro KPV valdes locekle Linda Liepiņa. (Frakcijas vadītāju Ata Zakatistova un Artusa Kaimiņa viedokli Ir neizdevās uzzināt.) Arī Pabriks uzsver — izņemot Saskaņu, citu «sarkano līniju nav». Tieši tāpat kā ZZS vadītājs Armands Krauze un NA priekšsēdētājs Raivis Dzintars.

NA gan izvirzījusi vēl papildu nosacījumu, ka koalīcija jāveido vismaz piecām partijām, lai vairākums būtu stabils. «Koalīcija ar 50 vai 53 balsīm ir ļoti riskanta,» skaidro Dzintars, taču šis valdes lēmums neesot akmenī cirsts — ja situācija prasa, to var pārskatīt.

Vēl soli tālāk iet JV, kas aizstāv visplašāko koalīciju. «Redzam sešu partiju modeli, kas varētu būt ilgtspējīgākais šobrīd,» skaidro Arvils Ašeradens.

Iepriekš sarunās iezīmējās JKP un KPV īpašā kopība, lai gan oficiāla partiju bloka nav. Vai šī saikne joprojām ir spēkā? «Tā mums noteikti palīdzētu atteikties no vairākām negatīvām lietām, kas saistītas ar ZZS, un arī balansētu to ietekmi, kas veidotos, ja būtu tie ekonomiskie grupējumi, kas ir ap [Attīstībai/Par pārstāvi Edgaru] Jaunupa kungu,» skaidro JKP līderis Jānis Bordāns. Tātad JKP gatava turpmāk sadarboties ar «oligarhu iedēto olu»? «Jā, pret citām oligarhu iedētām olām,» atbild Bordāns.

Sarunās kopš vēlēšanām partijas vēl nekad nav vienojušās par kopēju darbu plānu, un to saskaņot nebūs vienkārši, jo priekšvēlēšanu solījumi atšķiras. «Viss valdības veidošanas process nesekmējas tieši tāpēc, ka JKP vēlas reformēt tās izmeklēšanas iestādes, par kurām runā ASV vēstniece un Moneyval ziņojums,» Bordāns uzsver tiesiskuma prioritāti. Savukārt ZZS vadītājs Krauze kategoriski iebilst pret JKP ierosinājumu nelielā apjomā pārdot lielo valsts vai pašvaldību uzņēmumu kapitāldaļas: «Tā ir nodevība pret tautu. Izlaupīt valsts īpašumus mēs neļausim!» Tikmēr A/P uzstāj, ka nākamajā valdībā vēlētos sabalansētu ministriju sadalījumu, «lai nav vienai partijai tikai spēka struktūras pārāk daudz, otrai — ekonomiskās», saka Pabriks.

Kurš būs premjers?

Sākot valdības veidošanu, Valsts prezidents nosauca trīs «jauno spēku» kandidātus, kurus redz premjerministra amatā, — no šī saraksta Bordāns un Gobzems ir izgāzušies, bet Pabriks pats sevi atstatījis. «Situācijā, kad rīcībspējīgas valdības izveidošana ir Latvijas stabilas attīstības priekšnoteikums un mana kandidatūra atsevišķu politiķu aizvainojuma un ambīciju dēļ varētu traucēt vienoties, esmu pieņēmis lēmumu atteikties no nominācijas iespējas,» otrdien pavēstīja Pabriks.

Neviens no pārējo partiju pārstāvjiem uz amatu neraujas. Vienīgi JKP līderis joprojām lolo cerības, ka pēc neveiksmīgu mēģinājumu virknes varētu atkal atgriezties «pie sākumiem», proti, atkārtotām sarunām par Bordānu premjera amatā.

Toties NA kandidāts Roberts Zīle jau pagājušajā nedēļā paziņoja, ka esošās koalīcijas partijas ir zaudējušas vēlēšanās un viņš nav gatavs uzņemties valdības vadīšanu tik sadrumstalotā modelī, kad visi partneri «sitīs» premjera partiju. Arī ZZS atzīst, ka vēlētāji veco seju vietā pieprasa jaunas. «Šobrīd redzu, ka premjera iniciatīva jādod Attīstībai/Par rokās,» saka JV pārstāvis Ašeradens, aicinot prezidentu līdz galam īstenot principu, ka valdības veidošanas iespēju dod visiem «jaunajiem» spēkiem.

Tomēr tieši JV premjera kandidāta Kariņa vārds izskanējis otrdien partiju konsultācijās pie prezidenta. To piedāvāja Attīstībai/Par, bet vēlāk atzinīgi novērtēja arī NA un JKP, pieļaujot iespēju strādāt viņa vadībā.

Pašu Kariņu, kuru Ir sazvanīja otrdienas pēcpusdienā, nebija vēl uzrunājušas ne citas partijas, ne prezidents. Vienīgi Pabriks viņu esot informējis par savu lēmumu nekandidēt un pieļāvis atbalstu Kariņam. «Tas, iespējams, ir glaimojoši, bet es esmu piedalījies vairāku valdību veidošanā un vēl nekad neesmu piedzīvojis, ka kāds cits izveidotu valdību un pēc tam paziņotu potenciālajam premjeram — viss ir gatavs, galds ir klāts, kā uz Svēto vakarēdienu baznīcā. Tā nemēdz būt!» Viņš uzsvēra, ka «neskrien prom no atbildības», taču vispirms jānotiek sarunām. «Ar mani neviens nav runājis un, ja runātu, varbūt mainītu teikto [par atbalstu], jo nepiekristu tam, ko es saku,» viņš skaidroja. «Mums ir tikai astoņas balsis Saeimā. Tas nenozīmē, ka mēs nebūtu gatavi darīt, bet jābūt saprašanai, ka tiešām visas pārējās iespējas ir izsmeltas. Valstij nav vajadzīga nestabilitāte.»

Kādu koalīciju Kariņš veidotu? «Tas ir tā drusku grūti. Protams, kā esam teikuši, koalīcijai jānāk no tām 77 balsīm, kas ir visas frakcijas, izņemot Saskaņu. Jāredz, vai visi spēj vienoties. Ja nevar, kuri tad var, un vai tur sanāk vairākums.»

Neviens no partiju līderiem otrdien nopietni nerunāja par premjeru ārpus partijām, par ko prezidents arī esot apjautājies. Izņēmums bija tikai ZZS, kas to pieļāva kā vienu no iespējām. «Situācija nav laba, jo ir gan sarkanās līnijas no politisko spēku puses, gan sarunāts pietiekami daudz dažādu apvainojumu, arī personīgi. Tāpēc cilvēks no malas — tas ir viens no variantiem, kurš varētu izdoties,» teica Krauze.

Ārkārtas vēlēšanas?

Atstājot prezidenta pili, nesekmīgais premjera kandidāts Gobzems kā risinājumu piedāvāja ārkārtas vēlēšanas. Tomēr viņam šobrīd nav domubiedru, Ir pārliecinājās, uzdodot partiju līderiem jautājumu, kādos apstākļos būtu jāapsver ārkārtas vēlēšanas. «Ja vēl vienu vai divas reizes neizdotos sastādīt valdību,» saka Bordāns, kura ieskatā šis būtu labākais risinājums, lai gan uz to viņš netiecoties.

Citi ir vēl atturīgāki. «Mēs vēl neesam visas iespējas izsmēluši,» saka Pabriks. Ja valdību neizdotos izveidot līdz vasarai, tad varētu sākt domāt. «Ar ļoti lielu ticamību līdzīga pārstāvniecība saglabāsies, un mēs varam atgriezties pie tām pašām problēmām, tikai zaudējot laiku un paildzinot politisko haosu,» prognozē Dzintars, un viņam piebalso Ašeradens. «Būtu bezatbildīgi no politiķu puses uzvelt šo jautājumu atpakaļ tautai, jo tauta jau ir nobalsojusi,» saka Krauze. Kvēls atbalsts neskan arī KPV. «Tauta jau ir pateikusi savu gribu, un ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai mēs nonāktu pie valdības,» saka valdes locekle Liepiņa

Lasītāju aptauja

«Mēs gribējām vakcinēt»

Pusotra mēneša laikā bērnu slimnīcā nomira divi zīdaiņi: viens nebija saņēmis vakcīnu pret garo klepu, otrs — K vitamīna devu, lai arī vecāki to vēlējās. Kāpēc mediķi to palaida garām, un ko darīt, lai tas neatkārtotos?

Kristīne savu trīsarpus mēnešus veco Vanesu zaudēja 3. novembrī un kopš tā brīža katru dienu iet pie meitas kapa. Jau nedēļu viņa atkal ir darbā, Kristīne ir viesmīle Vecrīgas kafejnīcā. «Mājās bija smagi. Meitas dārziņā, vīrs darbā, es — viena. Domāju — nomiršu, tāpēc atsāku strādāt,» saka Kristīne. Trīs un piecus gadus vecās meitas dzimušas Rīgas Dzemdību namā, visas potes saņēmušas pēc kalendāra. «Es neesmu pret vakcināciju, arī Vanesu gribējām vakcinēt,» saka Kristīne. Meitiņa saņēma tuberkulozes poti un K vitamīnu, bet poti, kas pienākas divu mēnešu vecumā, ģimenes ārsts ieteicis vēlāk. «Atnācām potēties, bet māsiņa teica, ka vakcīnas nav. Ārsts noplātīja rokas,» Kristīne atceras. Tā bija kompleksā pote, kurā ietilpa arī garais klepus.

Jau nākamajā dienā Vanesai sākās iesnas, temperatūra uzkāpa līdz +38,7 grādiem. Kristīne izsauca ātro palīdzību, mediķi izklausīja mazulītes sirdi, plaušas un pateica, ka izsaukti lieki. Iesnas pārgāja, sākās klepus. Ziņoja ģimenes ārstam. Sākās lēkmes, ārsts atbrauca uz mājām, paklausījās un izrakstīja zāles pret klepu. Neatpazina garā klepus simptomus. Pēc nedēļas slimošanas Kristīne teica vīram Anatolijam, ka jābrauc uz slimnīcu. Tur uzreiz konstatēja garo klepu. Vanesai bija nepieciešama pilna asiņu apmaiņa trīs reizes, taču tas nelīdzēja. «Līdz pēdējam elpas vilcienam cerējām, ka izķepurosies,» saka Kristīne. Pediatrs Reinis Balmaks, kurš bērniņu ārstēja intensīvās terapijas nodaļā, stāsta, ka garais klepus ir bīstama infekcija, ar kuru vieglā formā slimo pieaugušie un pilienu veidā var aplipināt bērnus. «Infekcijas laikā izdalās toksīni, kurus nevar apstādināt pat ar antibiotikām. Asinis kļūst biezas, sastrēgst plaušās.»

Vanesas vecāki uzrakstījuši iesniegumu Veselības inspekcijai, aicinot izvērtēt ģimenes ārsta Nikolaja Šabanova atbildību. Vaicāts, kāpēc praksē nebija vakcīnas, ārsts telefoniski saka: «Es nevaru atbildēt.» Un nomet klausuli.

Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvis Jurijs Perevoščikovs stāsta, ka vakcīnas laikus ir jāsagādā ārstam vai māsiņai. Parasti uz pasūtījuma dokumenta ir ārsta paraksts, tas notiek ar viņa ziņu. Arī Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece norāda, ka tas ir ārsta pienākums, taču pati savā praksē vēl šogad augustā pieredzējusi, ka nekavējoties vakcīnas iegūt nevar un nākas zvanīt vairākkārt.

Veselības ministrijā noliedz, ka vakcīnu trūktu. Ministrijas pārstāve Jana Feldmane skaidro: gadījumos, kad zināms, ka vakcīnu trūkst, tiek meklētas alternatīvas.

Slimību profilakses un kontroles centra dati rāda, ka komplekso poti, kurā ietilpst arī garais klepus, pērn valstī nesaņēma 394 bērni. Visticamāk, vecāki atteikušies. Perevoščikovs uzskata, ka ģimenes ārstiem vairāk jāskaidro potēšanās nozīme un jāzvana vecākiem vairākkārt, jāpārliecina. «Reizi gadā ģimenes ārsti mums sūta potēšanas pasu auditu, un mums ir dati,» skaidro Jurijs Perevoščikovs. Viņš uzskata, ka nevajag ieviest citu kontroles mehānismu, pietiek ar to, ka, piemēram, šo 394 bērnu vecāki aizdomātos par to, kas notika ar Vanesu. «Es ceru uz presi, kas par to ziņos, un vecāki apdomāsies,» saka ierēdnis.

Svarīgais vitamīns

Dēlu Kārli 26. septembrī zaudēja Edgars un Kristīne. Puisītis bija piecas nedēļas vecs. Vecāki telefonintervijā stāsta, ka tas bija viņu pirmais bērns, tāpēc apmeklēja vairākus pirmsdzemdību kursus un tajos par vakcinēšanos netika stāstīts, taču abi jau iepriekš bija nolēmuši, ka mazulis saņems visu, kas pienākas. Dzemdēt dēlu radību mājā Harmonija vecāki izvēlējās, jo tā ir reģistrēta kā medicīnas iestāde un vecmātei Aijai Mikovai ir laba reputācija. «Man ir smagi lasīt komentārus, ka esmu mājdzemdību un nevakcinēšanas piekritēja. Tā nav. Mēs ar vīru neesam nekādi hipiji,» saka Kristīne.

Pēc Kārļa piedzimšanas Kristīne jautāja vecmātei, vai puisēnam tiks dotas kādas vakcīnas, bet vecmāte atbildēja, ka nekas. Par visām potēm jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas izvērtēs nepieciešamo. Kristīne vaicāja, vai K vitamīnu dēls nesaņems. Vecmāte atbildēja, ka nav nepieciešamības, jo to dod tikai tad, ja ir bijušas smagas dzemdības vai asinsreces slimības ģimenē. «Vecmāte mums neko nejautāja, mēs paši prasījām, un viņa teica, ka nevajag. Es neesmu ārsts, tāpēc uzticējos viņai,» saka Kristīne. Arī neonatoloģe Ilze Eglīte no Vidzemes slimnīcas neko par K vitamīnu neieminējās. Radību mājā Harmonija viņa piestrādā piecus gadus. «Neinformēju vecākus, jo to, pēc mūsu līguma, parasti dara vecmāte uzreiz pēc dzimšanas. Es uzskatu, ka ir jādod, un Vidzemes slimnīcā dodam. Man vajadzēja uzstāt viņiem,» saka Eglīte.

Vecmāte Aija Mikova telefonsarunā apstiprina, ka vecāki piekrita viņas ieteikumam. «Tā ir mana vaina, ka neizskaidroju visu K vitamīna būtību. Brīdī, kad bērns tikko nācis pasaulē, vecāki nespēj pienācīgi uztvert viņiem teikto, tāpēc par visu, ko bērns saņem pēc dzemdībām, būtu jāstāsta kursos, kurus vada pediatrs nevis tādos kā pašlaik, kad to var darīt katrs pirtnieks,» saka Mikova.

Vecmāte norāda, ka daudzi bērni, kas dzimuši Harmonijā, nav saņēmuši K vitamīnu un ir veseli, un «asinsizplūdums smadzenēs var rasties no ļoti daudz kā». Taču Kārļa vecāki apstiprina — oficiālajā izrakstā no pataloganatomiskā protokola rakstītais nāves iemesls bijis «K vitamīna deficīta koagulopātija» jeb traucējumi asins recēšanas procesā.

Reinis Balmaks, kurš ārstēja puisēnu, uzskata, ka jebkuram ārstam ir pārdroši balstīties tikai uz savu pieredzi. «Tāpēc ir pētījumi, kas tapuši vairāk nekā viena cilvēka mūža garumā, un tie pierāda K vitamīna vajadzību.» Bērniem, kuri nesaņem K vitamīnu pēc dzemdībām, ir 80 reižu lielāks asiņošanas risks. Vitamīns aktivizē noteiktas olbaltumvielas, kas vajadzīgas pareizai asins recēšanai.

«Ja mediķu mērķis ir dabīgums, tad tomēr būtu godīgi izstāstīt, ar ko viņi riskē. Kādas ir sekas,» — tā Balmaks.

Nav atbildīgo?

Otrai iespējai mazajam Kārlim tikt pie K vitamīna vajadzēja būt pie ģimenes ārstes Zandas Oliņas-Putenes. Viņa nozīmētu vecākiem to iegādāties, un viņi paši iedotu. Vecāki pastāstīja ārstei, ka vitamīns pēc dzemdībām nav dots. Vaicāja viedokli. Saņēma atbildi: ja nav bijis iedots pirmajā dienā, tad nevajag dot vispār. «Ja mediķis saka — nevajag, kāpēc, lai es apšaubītu?» vaicā mamma. Telefonsarunā daktere apstiprina, ka nav ieteikusi K vitamīnu, jo pilienu veidā to vajag iepilināt zīdaiņa mutē trīs reizes: 1. dzīves dienā, 7. dienā un 1. mēnesī. «Bet nekur nav pateikts, kas jādara, ja bērns nav saņēmis devu pirmajā dienā. Medikamentu instrukcijā tas nav rakstīts. Ja nav sākts, es neturpinu. Nav arī vadlīniju par to, kā vajadzētu būt. Ārstiem par to trūkst informācijas,» saka ģimenes ārste. Uz norādi, ka to var iegūt, ārste klusē.

Bērnu slimnīcas neonatoloģijas klīnikas vadītāja Dace Sniedze norāda, ka zāļu instrukcijā nebūs aprakstīta lietošana izņēmumu gadījumos, jo tam domāts ārsta redzējums. «Ja K vitamīns nav saņemts pirmajā dienā, to tikpat labi var dot arī trešajā vai kādā citā. Galvenais ir K vitamīnu iedot profilaktiski pēc jebkuras no shēmām, jo augstākais asiņošanas risks saglabājas līdz divu mēnešu vecumam,» norāda Sniedze un stāsta, ka nodaļā ārstējas bērni, kas nav saņēmuši K vitamīnu ar pilieniem mutē, tāpēc visu devu saņēmuši ar šļirci.

Zanda Oliņa-Putene zināja, ka ir arī iespēja vitamīnu iešļircēt, taču «es vadījos pēc vecmātes un neonatologa izvērtējuma, ka bērnam šis vitamīns nav vajadzīgs, un neonatologs taču ir zinošāks par jaundzimušajiem». Ārste vēl piebilst, ka vecākiem būtu jāizvēlas nopietnākas dzemdniecības iestādes, kur K vitamīna saņemšanu vairāk atbalsta.

Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece uzskata, ka ārstei ar vecākiem bijušas komunikācijas problēmas, un neraugoties uz to, vajadzējis K vitamīnu šļircēt. Bērnu slimnīcas mediķi domā, ka tas Kārli būtu glābis. Savukārt neonatoloģe Sniedze norāda uz MK noteikumiem, kas nosaka K vitamīna profilakses vajadzību jaundzimušajiem. «Es gribētu, lai vecmātes Latvijā pievērš tam uzmanību, jo mammas ļoti uzticas tieši viņām.»

K vitamīnu katrs ģimenes ārsts iepērk pats vai nozīmē to darīt vecākiem, tāpēc nav datu, cik bērnu to nav saņēmuši. «Un tādu datu nav visā pasaulē,» saka Latvijas Neonatologu biedrības vadītāja Inese Bļodniece. «Biedrība rekomendē K vitamīna profilaksi jaundzimušajiem, bet katrs mediķis atbild par savu rīcību.» Piemēram, Rīgas Dzemdību namā pirms gandrīz 10 gadiem K vitamīna devu jaundzimušajiem noteica kā obligātu — pēc kāda mazuļa nāves.

Kristīnes un Edgara bērns nomira diennakts laikā no brīža, kad viņš mājās atgrūda pienu, kurā mamma saskatīja asinis. Nelīdzēja operācija, asinis nerecēja. Ģimene zaudēja savu pirmdzimto. Viņi vērsušies Veselības inspekcijā un apsver iespēju tiesāties.

Sāk ar stukačiem

Vairāk nekā 20 gadus muļļātais čekas maisu noslēpums tuvojas atrisinājumam — aģentu kartītes publiskos jau decembra sākumā

Diezin vai par čekas dokumentiem pirms Ziemassvētku brīvdienām būs tik liela interese kā par Dziesmusvētku biļetēm, kad «uzkārās» serveris, komentē vēsturnieks un deputāts Ritvars Jansons (NA), kurš iepriekšējā Saeimas sasaukumā vadīja lemšanu par VDK mantojumu. Taču Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnei jābūt pietiekami jaudīgai, lai pēc «čekas maisu» publiskošanas tā pirmajos mēnešos izturētu apmeklētāju pieplūdumu, turklāt aizsargātai no hakeriem.

Līdz šim VDK dokumentiem bija ierobežota pieejamība, bet tagad ar tiem varēs iepazīties LNA arhīvā un interneta vietnē. 17. oktobrī spēkā stājās jaunākie grozījumi likumā par VDK dokumentiem, kas nosaka diezgan detalizētu to publicēšanas kārtību.

Process notiks divos posmos — līdz šā gada beigām jāpublisko VDK aģentu kartotēkas. Neoficiāla informācija liecina, ka tas varētu notikt jau nākamajā nedēļā.

Otrs posms būs pēc 2019. gada 1. maija, kad jāpublisko pārējie digitalizētie dokumenti. To veiks pakāpeniski, jo kopējo apjomu pašlaik nevar pateikt pat LNA speciālisti, saka deputāts Jansons. Arhīva direktore Māra Sprūdža intervijā Ir min, ka tie varētu būt aptuveni 10 miljoni lapu. Svarīgi, ka visi VDK dokumenti, kas tagad atrodas dažādās vietās, turpmāk glabāsies LNA kā vienots vēsturisks kopums.

Galu galā, Sprūdža vēlas VDK dokumentiem izveidot līdzīgu interneta lapu, kādu Lietuvā ir izveidojis Genocīda un pretošanās pētījumu centrs — Kgbveikla.lt. Tajā pieejami gan dokumenti, gan vēsturnieku komentāri un saites uz notikumu kontekstu skaidrojošiem rakstiem. Vietni gan veidos nākamgad, kad būs saņemts tai paredzētais finansējums.

Sprūdža lēš, ka VDK dokumentu digitalizācijai 2019. un 2020. gadā arhīvam no valsts būs nepieciešami 220 647 eiro ik gadu. Darba pietikšot vismaz četriem gadiem, bet, ja papildu finansējums netiks saņemts, tad esošā budžeta ietvaros publiskošana var aizņemt pat 10 gadus. Lietuvieši darbu ar čekas dokumentu publiskošanu veica pakāpeniski 20 gadus, bet Latvijā gribam sprinta tempu, atgādina arhīva vadītāja.

Sāk ar kartotēku

Sabiedrības lielākā interese ir par čekas maisiem jeb VDK aģentu kartītēm, un tās PDF formātā būs brīvi pieejamas arhīvā ikvienam cilvēkam jau decembrī. Kartīšu digitalizēšanu nodrošina SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC), kuram Saeima novembrī piešķīra vairāk nekā 90 tūkstošus eiro VDK dokumentu digitalizācijai. Nepilni 49 tūkstoši eiro tika arī LNA, lai iekārtotu speciālo lasītavu ar aprīkojumu VDK dokumentu publiskai pieejamībai.

Līdz šā gada beigām tiks publiskotas trīs VDK kartotēkas — aģentu alfabētiskā un statistiskā kartotēka, kā arī VDK ārštata operatīvo darbinieku kartotēka. Tāpat vēl šogad jāpublisko arī VDK štata darbinieku 1988. gada telefongrāmata, kas atrodas TSDC rīcībā. Un arī viens no Latvijas Komunistiskās partijas arhīva fondiem — 101. fonds, kura materiāli LNA jau ir digitalizēti un tikai tāpēc likumdevējs tos iekļāvis pirmajā publiskošanas kārtā. Jansons atzīst, ka šis fonds vienkāršam interesentam nebūs saistošs, drīzāk noderīgs pētniekiem, jo satur dokumentu aprakstus un arī LKP augstākās nomenklatūras lietas. Tajā varēs gūt priekšstatu, kādi dokumenti par kompartijas un VDK saistību atrodas LNA rīcībā. Arhīva darbinieks un pētnieks Gints Zelmenis gan norāda, ka šajā fondā atrodamas tikai 80. gadu kompartijas augstākās nomenklatūras personu lietas, taču nav 40.—70. gadu personu lietu, kas jāmeklē citā fondā.

Vēsturniekiem nepatīk, ka VDK dokumentu publiskošana sākas ar aģentu kartotēkām, jo no tām vien nav iespējams saprast, kā minētie cilvēki ir vai nav sadarbojušies ar VDK. Vienām pašām kartītēm bez operatīvajām lietām, aģentu reģistrācijas žurnāliem un Deltas datubāzes ierakstiem par ziņojumu saturu ir maza vērtība, uzskata Zelmenis. Taču šie VDK dokumenti tiks publiskoti tikai no nākamā gada maija. Turklāt VDK digitālā datubāze Delta, kuras oriģinālā versija no TSDC nonāks LNA, nebūs pieejama ikvienam, bet tikai pētniekiem — zinātniekiem, vēsturniekiem, juristiem, augstskolu studentiem, arī literātiem un žurnālistiem, norādot pētījuma mērķi.

Arhīva vadītāja Sprūdža uzsver, ka ļoti svarīgi publiskotajai čekas kartotēkai pievienot arī tiesu spriedumu rezolutīvo daļu par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Jansons gan atgādina, ka tiesas spriedumi pārsvarā bijuši attaisnojoši, tomēr vairākos gadījumos personas sadarbība ar VDK ir pierādīta.

Kā piemēru Jansons min, ka informatoru kartotēkās ir arī «aģenti kaujinieki», kuri pēc kara slepkavoja nacionālos partizānus. Vairākiem no viņiem ir bijušas apsūdzības, bet tiesas spriedums nav sagaidīts, jo persona nomirusi. Šīs celtās apsūdzības čekistiem ir pietiekami spēcīgas, lai atklātu sabiedrībai noziegumus pret cilvēci, kuriem nav noilguma, uzskata Jansons. Viņaprāt, tas ir pat svarīgāk nekā kāda informatora darbošanās 70.—80. gados.

Jansons būtu gandarīts, ja VDK dokumentu publiskošana sāktos ar totalitārās varas piramīdas augšu — ar dokumentiem par kompartijas lomu VDK darba organizēšanā, pavēļu došanā. Tagad iznāk, ka atklātībā vispirms nonāks VDK zemākā līmeņa sadarbībnieki.

Arhīvā glabājas pietiekami daudz kompartijas biroju lēmumu pat līdz 1988.—1989. gadam, kas VDK orientē uz konkrētu darbību. «Piemēram, «kalendāra nemieru» laikā 1987. vai 1988., 1989. gadā. Kā VDK tiek orientēta uz procesu kontroli, atsevišķu individuālu represiju prasīšana notiek no toreizējā kompartijas ideoloģiskā sekretāra Anatolija Gorbunova puses — par akcijām pie Brīvības pieminekļa. Šī saikne parādīsies uzskatāmā veidā,» saka Jansons.

Datu aizsardzība

Pēc arhīva vadītājas Sprūdžas teiktā, VDK dokumentu arhīvu varētu izvietot līdzīgi, kā pašreiz darbojas LNA vietne Redzidzirdilatviju.lv — tā neatrodas uz arhīva serveriem, bet gan virtuāliem serveriem, ko arhīvs nomā uzņēmumā DEAC. Tas ļauj izvairīties no kapitālieguldījumiem infrastruktūrā, operatīvi mainīt jaudas risinājumus, saka direktore. Turklāt tādējādi tiek operatīvāk risinātas tehniskās problēmas un garantēti arī augsti drošības standarti. Arī LNA serveri atbilst drošības prasībām, taču arhīvs nenodrošina nepārtrauktu tehnisko atbalstu jebkurā diennakts stundā.

Dokumentu apjoms ir milzīgs, tāpēc vietne regulāri tiks papildināta ar skaidrojumiem un saitēm uz tēmai svarīgiem rakstiem — tiem vajadzētu sniegt vēsturisko kontekstu, jo ne viss par padomju periodu mūsdienu lasītājam būs saprotams.

Vēsturnieki arī brīdina, ka daļai sabiedrības VDK dokumentu publiskošana var radīt vilšanos — tie pārsvarā ir krievu valodā, turklāt daudzi rokrakstā. Arī datubāzē Delta atrodamie ziņojumi ir krievu valodā. Datubāze radīta pagājušā gadsimta 80. gados, tāpēc meklēšana tajā nebūs tāda kā mūsdienīgās datubāzēs.

VDK aģentu kartotēkas būs pieejamas pilnā apjomā, bet pārējiem dokumentiem tiks veidotas divas dažādas kopijas — ar aizklātiem datiem un pilnās, norāda Sprūdža. Internetā tiks publicētas kopijas, kurās būs aizklātas nepublicējamās ziņas, piemēram, trešās personas, cietušie, izsekotie, ziņas par cilvēka ģimenes stāvokli, veselību un tamlīdzīgi.

Pilnās kopijas būs izmantojamas zinātniskās, vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām — Fizisko personu datu apstrādes likums pieļauj datu publiskošanu, ja tas ir sabiedrības interesēs. Dokumentu pilnās versijas būs pieejamas arhīva lasītavā.

Sensitīvā informācija par personām digitalizācijas gaitā būs jāaizklāj arhīva darbiniekiem. Tas ir liels darbs, atzīst vēsturnieki. Zelmenis zina teikt, ka šādu aizklāto vietu ļoti daudz varētu būt VDK operatīvajās lietās, kur ir «pilns ar sensitīviem datiem».

Lai nonāktu līdz 1. maijā publiskojamo dokumentu kopumam, arhīva speciālisti sākotnēji izveidos minimālo programmu. Pie dokumentu atlases strādās vēsturnieki Ainārs Bambals un Gints Zelmenis, kuri darbojās arī VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijā. Savukārt digitalizācijai arhīvam vajadzēs papildspēkus — Sprūdža jau lūgusi papildus piecus cilvēkus.

Jansons uzskata, ka būtu svarīgi sabiedrībai parādīt dokumentus, kuros atklājas padomju varas kontrolējošā un represīvā loma. Šajā kontekstā viņš īpaši izceļ divas lietas, kuru publiskošana būtu vērtīga. Viena ir vācbaltu jurista Andreja Dītriha Lēbera lieta pagājušā gadsimta 70. gados, kurā ir trīs sējumi ar dokumentiem par viņa izsekošanu un mēģinājumiem «pāraudzināt» padomju garā. «Tā ir laikmeta liecība, kas parāda, kā cilvēks tiek spaidīts un izsekots.»

Otra ir ģenerāļa Roberta Kļaviņa lieta, kuru PSRS savervēja jau 30. gadu beigās, — tā atklāj, kā notiek noziedzīga darbība pret Latviju. Šīs lietas ir pietiekami senas, lai varētu publicēt pilnībā, jo visi iesaistītie cilvēki varētu jau būt miruši — uz viņiem vairs neattiecas personas datu aizsardzība, jo tā attiecas tikai uz dzīvajiem.

Savukārt par raksturīgākajām iznīcinātāju bataljonu lietām, kas sabiedrībai būtu jāredz pirmām kārtām, izvēli Jansons atstāj arhīva darbinieku ziņā. Tāpat kā raksturīgāko kompartijas un VDK sarakstes dokumentu publiskošanu. Taču ir «pilnīgi skaidrs, ka jāpublicē visu to čekistu lietas, kas ir partijas nomenklatūras uzskaitē».

Kā tas izskatīsies?

VDK dokumentu eksponēšanai LNA mājaslapā direktore Sprūdža gribētu izmantot virtuālo izstāžu pieredzi. Kā piemēru viņa min virtuālo izstādi 1983. gada politiskās prāvas okupētajā Latvijā, tāpat Tiesas procesi pret Gunāru Astru.

Lai lasītu un pētītu šogad publiskotās VDK aģentu kartotēkas, arhīva mājaslapā būs jāreģistrējas, norādot personas vārdu un uzvārdu, kā arī mērķi, kādam dokumenti tiks izmantoti, stāsta Sprūdža. «Arhīvs ir birokrātiska iestāde, un vēlamies zināt, kādi cilvēki ar kādām interesēm un vēlmēm te ienāk.»

Virtuālajiem apmeklētājiem būs arī jāizdara atzīme, ka cilvēks ir iepazinies ar likumā noteikto atbildību par dokumentu tālāko izmantošanu vai informācijas izpaušanu.

Mājaslapā varēs atrast saiti uz VDK dokumentu krātuvi. Spiežot uz saites, sākumā atvērsies neliels ievadteksts par tēmu un varēs izvēlēties, kādas dokumentu grupas cilvēks grib lasīt — krātuvē varēs lasīt gan vēsturnieku tekstus, gan pašus VDK dokumentus.

Iecerēts, ka arhīva mājaslapā varēs atrast ne tikai VDK dokumentus, bet arī ceļvedi jeb aprakstu, kā tos lasīt, kas būtu vēl jāpēta, būs pievienotas atsauces uz jau internetā publicētiem rakstiem, tajā skaitā uz VDK dokumentu zinātniskās komisijas pētnieku labākajiem rakstiem.

Jansons uzskata, ka tagad varēs sākties arī plašāka čekas pētniecība arhīvā. Viņaprāt, ideāls variants būtu, ja pētnieks VDK izpētē strādātu kopā ar kādu no VDK kartotēkā minētajiem. Cilvēka stāstījums par to, kā viņu VDK savervēja, ienesīs jaunas detaļas, no savas vēsturnieka pieredzes zina Jansons.

Krievijas pirksts?

Pēterburgas miljonāram Pāvelam Meļņikovam, ar kuru saistītos īpašumos Somijas salās notika milzīga kratīšanas specoperācija, pieder plaši īpašumi arī Latvijā — gan pie jūras, gan pierobežas novados Latgalē, noskaidroja Ir. Viņam ir termiņuzturēšanās atļauja, bet pašlaik Drošības policija veic atkārtotu izvērtējumu

Klusums jūrā un krastā. Vienā no trim kempinga Klintis karogu mastiem uzvilkts Latvijas karogs. Pārējie divi stāv tukši. Gabaliņu tālāk pie sētas piestiprināta vēl viena smaila kārts. Vietējie novērojuši, ka tā palīdz orientēties helikopteram, kas tepat zālājā nolaižas. Tas gan notiekot reti. «Šovasar kādas divas reizes atlidoja,» par kempinga saimnieku ierašanos stāsta kaimiņiene Gaida Rinke, kuras īpašums atrodas blakus.

Kempingā ir vairāki koka namiņi, pirms gadiem uzbūvēts krodziņš, kas darbojas tikai vasarā, daudzi atpūtas galdi un dažas lapenes. Lai gan klientu rudens un ziemas sezonā tikpat kā nav, īpašums tiek cītīgi apsargāts — ir sargs, notiek pastāvīga videonovērošana, bet naktīs teritorija ir izgaismota.

Kempings Klintis atrodas Tūjas tuvumā, tas plešas divos zemesgabalos 10,7 hektāru platībā dabas lieguma teritorijā. Īpašums pieder firmai Baltijas Pērle, kuras dibinātājs ir Pāvels Meļņikovs (54) — miljonārs no Sanktpēterburgas, kurš pie turības ticis santehnikas biznesā.

Viņš ir tas pats Krievijas pilsonis, kura īpašumos Somijas rietumu krasta arhipelāgā šoruden notika vērienīgas kratīšanas.

Aptuveni 400 somu policistu un karavīru 22. septembrī vienlaikus izsēdās 17 salās. Tur saimnieko Meļņikova dibinātas firmas, kuras deklarējušas savu darbību tūrisma un nekustamo īpašumu nozarē. Reida laikā konfiscēti 3,5 miljoni eiro skaidrā naudā, firmas biroja pagrabā atrasts sakaru centrs ar parastam tūrisma uzņēmumam netipiski modernām ierīcēm un milzīgiem datu apjomiem.

Kratīšanu oficiālais iemesls — aizdomas par naudas atmazgāšanu un nodokļu nemaksāšanu. Publiski gan izskanējušas arī aizdomas, ka Somijas militāro objektu tuvumā esošos īpašumus varētu izmantot Krievijas militārajām interesēm. Teritorijā izvietotas novērošanas kameras, uz vienas nelielas salas izbūvētas deviņas kuteru piestātnes, helikopteru laukums un virkne mājiņu, kurās varētu satilpt neliela armija.

Ir izpētīja, ka šim Krievijas pilsonim arī Latvijā pieder prāvi īpašumi. Somijas salās Meļņikovam vai viņa dibinātām firmām pieder aptuveni 50 hektāru, bet Latvijā — vismaz divreiz lielākas teritorijas. Latgalē tie ir vairāk nekā 100 hektāru Aglonas un Krāslavas novados, tajā skaitā divi ezeri.

Spriežot pēc oficiālo reģistru datiem, Meļņikovs pirmos īpašumus Latvijā iegādājies 2011. gadā — divas privātmājas jūras krastā Mellužos par nepilnu miljonu latu.

Tobrīd apgriezienus uzņēma Aināra Šlesera lobētā imigrācijas politika, kas par ieguldījumu nekustamajā īpašumā ļāva Krievijas un citu valstu pilsoņiem tikt pie uzturēšanās atļaujas Latvijā.

Taču nākamajā gadā Meļņikovs īpašumu iegādei pievērsies jau sistemātiski — 2012. gada februārī reģistrēja firmu Baltijas Pērle, kura iepirkusies gan Salacgrīvas novadā, gan Latgalē. Un pats Meļņikovs turpinājis privātīpašumu uzpirkšanu Jūrmalā. No vairāk nekā duča īpašumu, kurus Ir identificēja, lielāko daļu Meļņikovs vai viņa firma iegādājusies tieši 2012. gadā, pēc tam vēl pāris pirkumi veikti 2014. un 2015. gadā. Kopumā īpašumu iegādē ieguldīti gandrīz pieci miljoni eiro, no tiem četri — Jūrmalā. Prāvas summas vēlāk ieguldītas arī īpašumu attīstīšanā. Taču šis bizness Meļņikovam pagaidām prasījis tikai ieguldījumus — Baltijas Pērle nekad nav strādājusi ar peļņu, un sešu gadu laikā zaudējumi tuvojas 0,8 miljoniem eiro.

Iepērkas Latgalē

Netālu no Dagdas, nostatus no apdzīvotām vietām, firmai Baltijas Pērle pieder divi zemesgabali kopumā 43 hektāru platībā. Baltkrievijas robeža taisnā līnijā ir apmēram sešu kilometru attālumā. Šis ir vienīgais redzamais īpašums visā apkaimē, kuru apjož žogs — tāds pašvaks gan pēc skata. Teritorijā tiek veikta videonovērošana. Mana apmeklējuma laikā vārti uz īpašumu ir atvērti un, neviena neaizkavēta, dodos meklēt saimniekus. Neatrodu. Ir tikai vīrietis, kurš sakās pieskatām saimniecību. Runā krieviski un latviski, Ernests vārdā, bet uzvārdu negrib teikt. Kam pieder īpašums? «Es nezinu saimnieku. Viņš te nebija nevienu reizi.» Nekādu Pāvelu neesot redzējis. Vai arī helikopters uz šejieni nav lidojis? «Es neredzēju, es tikai nesen… Mani pa ziemu paņem pieskatīt šitās mājas.»

Īpašums izskatās sakopts. Ir vairākas ēkas un jaunbūve gleznainā Suhorukovas ezera krastā. Spriežot pēc kadastra informācijas, īpašumā iekļaujas arī viss ezers. Pie iebraukšanas teritorijā ir brīdinājumi, ka šeit nedrīkst ienākt, laivot un zvejot, bet sods par pārkāpumu būs 1000 eiro. Apjoztajā īpašumā pa vidu ir vēl viena ar sētu īpaši nožogota neliela izmēra teritorija — izskatās, ka tur pazemē atrodas kāda būve.

Ernests izrāda neapmierinātību par manu apmeklējumu un fotografēšanu, tāpēc dodos prom. Kad esmu jau gabalā, Ernests kāpj automašīnā un panāk mani, pieprasa uzrādīt dokumentus un nofotografē manu auto. Pēc tam viņš atgriežas vēlreiz, kad pamana, ka uz ceļa ārpus žoga uzņemu video.

Vēl divi nekustamie īpašumi Baltijas Pērlei pieder netālu — Aglonas novada Kastuļinas pagastā. Kadastra informācija liecina, ka firmai pieder viss Idaņa ezers 27 hektāru platībā, kā arī turpat piegulošais zemesgabals 44 hektāru platībā. Te ir nomaļa vieta, tuvumā nemana citus kaimiņus, kas dzīvotu pastāvīgi. Īpašums izskatās vairāk atstāts novārtā, bet, līdzīgi kā citos Baltijas Pērles īpašumos, pie ieejas ir sēta un brīdinājums par videonovērošanu un liegumiem. Tālāk redzami sagāzušies koki un nemana nekādu rosību.

Baltijas Pērles vadības ziņojumā par 2015. gadu norādīts, ka firma darbojas tūrisma jomā. Nākamajos gados uzņēmums bija plānojis turpināt apjomīgus celtniecības un uzlabošanas darbus savos īpašumos, kā arī veidot sadarbību ar Somijas tūrisma operatoriem un attīstīt agrotūrismu. Par vēlākajiem gadiem vadības ziņojumi gan vairs nav pieejami.

Miljonus iegulda Jūrmalā

Neskaitot uz firmu vārda reģistrētos īpašumus, Meļņikovam pieder arī vairākas privātmājas Jūrmalā. Lielākais īpašums atrodas pie Puķu un Jēkaba ielas — tie ir vairāki savstarpēji saistīti zemesgabali pašā jūras krastā, daļēji kāpās. Divas mājas Puķu ielā Meļņikovs nopircis jau 2011. gadā, 2014. gada nogalē īpašumus paplašinājis, no nekustamo īpašumu magnāta Edgara Šīna iegādājoties vēl divus zemesgabalus, kas šobrīd nav apbūvēti. Faktiski par 1,7 miljoniem eiro piepirktais zemes pleķis ir diezgan klajš laukums kāpās, ko var izmantot kā helikoptera nosēšanās laukumu.

Arī šis īpašums ir pamatīgi apsargāts. Mani mēģinājumi saskaitīt ap ēkām novietotās videonovērošanas kameras beidzas nesekmīgi — tik daudz to ir. Dažādu izmēru un formu, dažādās vietās pa teritorijas perimetru un aiz ēkām. Jūras pusē aiz sētas uzmanību piesaista prāva izmēra brezenta telts, kas šķiet neiederīga glaunajā īpašumā. Citādi viss šeit izskatās rūpīgi apkopts un maksimāli noslēgts. Pat liela daļa māju logu ir aizvērti ar žalūzijām. Pagalmā Mercedes un BMW automašīnas. Uz zvanu neviens neatbild.

Līdzīga aina paveras arī vairākos citos Meļņikova Jūrmalas īpašumos — liela daļa no tiem izskatās pēc viena stila jaunbūvēm, kas nav apdzīvotas.

Vēl viens īpašums Meļņikovam Jūrmalā pieder caur firmu Jomas 30. Tā ir daļa no daudzstāvu biroju un dzīvokļu ēkas pie Majoru dzelzceļa stacijas. Pašu firmu gan te neizdodas atrast, toties šajā adresē ir notāres Santas Terjohinas darbavieta. Viņa arī darbojusies Baltijas Pērles vārdā, kaut gan noliedz, ka būtu sniegusi kādus pakalpojumus Meļņikovam. «Man personīgi nebija nekādu darījumu ar viņu,» Terjohina saka, sastapta birojā.

Tas gan ir pretrunā ar Ir izpētītajiem dokumentiem, kuros redzams — Terjohina darbojusies Baltijas Pērles vārdā. Pie-mēram, uzņēmuma dibinātāju sapulces protokolā 2013. gadā lasāms, ka tajā piedalījies viens dalībnieks — Meļņikovs, protokolu parakstījusi Baltijas Pērle pilnvarotā pārstāve Terjohina. Arī kempinga Klintis iepriekšējais saimnieks Uldis Kukurs atminas, ka tieši notāre Santa palīdzējusi nokārtot zemes pārdošanas darījumu ar Meļņikovu. Pirms tam Meļņikovs esot izvizinājis Kukuru savā helikopterā: «Uz Ķurmragu un atpakaļ.»

Izskaidrot savus parakstus uz Baltijas Pērles dokumentiem notāre Terjohina nespēj un par savu lomu Meļņikova darījumos nevēlas runāt. Tāpat notāre nevēlas komentēt, kā viņas vīrs Sergejs Terjohins dažus mēnešus pēc Baltijas Pērles dibināšanas kļuva par Meļņikova biznesa partneri, pārņemot 51% uzņēmuma. «Es nevaru atbildēt par citu cilvēku darbībām,» saka Terjohina. Vēlāk viņa sazinās ar Ir un pavēsta, ka aizliedz žurnālā publicēt iepriekš sniegtos komentārus, atsaucoties uz datu aizsardzības regulu. Ir uzskata, ka sabiedrības interesēs ir zināt šīs valsts amatpersonas teikto.

Vai valsts notāre drīkst savienot amata pienākumus ar atsevišķu klientu apkalpošanu šādā veidā — jautājām Latvijas Zvērinātu notāru padomei. Pēc Ir jautājumiem padome pieprasījusi paskaidrojumus no Terjohinas. Atbildi no padomes līdz raksta pabeigšanai neesam saņēmuši.

Dzīvoklis Gardenē

Līdz pat šā gada sākumam Meļņikovs kā vienīgais valdes loceklis turpināja vadīt Baltijas Pērli un bija tās līdzīpašnieks, taču pērn decembrī uzņēmums ar daudzajiem aktīviem reģistrēts uz 29 gadus vecā Ronalda Šaltena vārda. Viņš šobrīd ir vienīgais Baltijas Pērles īpašnieks un valdes loceklis. Uz prokūras pamata viņš pārstāv Meļņikovu arī otrā uzņēmumā — jau minētajā Jomas 30.

Interesanti, ka no 2015. gada Šaltenam pieder arī uzņēmums RSPRO. Šis uzņēmums atšķiras no pārējiem ar to, ka nav redzami vērtīgi aktīvi, taču firma piesaista uzmanību ar atrašanās vietu. Tā reģistrēta daudzdzīvokļu ēkas dzīvoklī Gardenē — savulaik padomju armijas vajadzībām uzbūvētā pilsētiņā pie Dobeles, kur netālu atradās tanku poligons.

Mana apmeklējuma laikā tur neviens durvis neatver, bet kaimiņi stāsta, ka dzīvoklī šobrīd dzīvo tikai kāda veca kundze. Par Šaltenu vai viņa firmu neviens neko nav dzirdējis.

RSPRO nodarbošanās minēti būvdarbi, bet uz norādīto telefona numuru atbild grāmatvede Natālija Jegorska. «Nu, pašu [Ronaldu] jūs nesadabūsiet, viņš ir ārzemēs, un es šaubos, ka viņš jums var kaut ko atbildēt,» grāmatvede aicina visus jautājumus uzdot viņai. Kad saku, ka esmu žurnāliste, Jegorska kategoriski atsakās atbildēt uz jautājumiem. «Es saprotu, par ko jūs rakņājaties, es zinu visu to situāciju, bet nevienam netaisos neko teikt, jo tās ir manas tiesības!»

Tālruņa numurs, kas norādīts Gardenē reģistrētajai firmai, ir tas pats, kas abām Meļņikova dibinātajām firmām — Jomas 30 un Baltijas Pērle. Bet minētā grāmatvede Jegorska pati šobrīd ir firmas Baltijas Cemping īpašniece, šī firma saimnieko kempingā Klintis. Tur strādājošie un apkaimes iedzīvotāji, ar kuriem runāju, ir pārliecināti, ka īpašumu saimnieks bija un ir Pāvels Meļņikovs, viss pārējais izskatās pēc dekorācijas. Ronalds Šaltens kempingā manīts pirms gada vai diviem, bet tikai kā Pāvela izpilddirektors.

«Tur viņi visi īpašnieki. Sākot ar grāmatvedi, tā arī bija līdzīpašniece, bet nekāda līdzīpašniece viņa nav,» stāsta kāds vietējais iedzīvotājs, kas labi pārzina situāciju uzņēmumā. Īpašnieks esot Pāvels, krievs multimiljonārs — kā nu kurš viņu dēvē, bet visi kā viens norāda uz Meļņikovu. Kāda darbinieka teiktais arī liecina, ka, neraugoties uz saimnieka turību, firma algas maksājusi aploksnē. «Kaut ko uz karti uzskaita, bet pārējo konvertā, lai nodokļi nav jāmaksā,» viņš saka. Sezonā šādi nodarbināti pieci seši cilvēki, nesezonā mazāk. Tāpat viņš atklāj neglītas detaļas par saimniekošanu dabas liegumā — izpildot vadības uzdevumus, apkārtējā vide piesārņota ar sadzīves notekūdeņiem un citiem atkritumiem. Ievērojot viņa lūgumu, šī cilvēka identitāti Ir neatklās.

Gatavojot šo rakstu, Ir vairākkārt dažādos veidos centās sazināties ar Meļņikovu un saņemt viņa komentārus par visu šeit minēto, taču nesekmīgi.

Kukurs — vīrs, kurš Meļņikovam pārdeva zemi Salacgrīvā, netic, ka viņa piesegā Somijā varētu rosīties krievu armija. «Tās ir muļķības!» Kad vēl abi komunicējuši, runājuši arī par Krieviju. «Viņš pateica — tur nav, ko darīt. Pagaidām, kamēr tur nebūs stabila zeme, tur nav, ko darīt,» atminas Kukurs.

Kempingā Klintis neko aizdomīgu, kas vedinātu domāt par slēptām militāra rakstura aktivitātēm, neviens neesot manījis. Kaimiņi gan atminas pērn kempingā redzējuši ļoti lielu «zaldātu tusiņu», mūsu pašu karavīrus no Ādažiem. Aizsardzības ministrijā Ir apstiprināja, ka tur tiešām noticis «ar dienesta pienākumu pildīšanu nesaistīts korporatīvs pasākums NBS karavīriem un ģimenēm».

Ņemot vērā kratīšanas Somijā, Ir lūdza arī Drošības policijas viedokli par Meļņikovu. Vai viņš bijis DP redzeslokā līdz notikumiem Somijā un vai ir tagad? Vienīgā DP atbilde — apstiprinājums, ka Meļņikovs 2011. gadā ir saņēmis uzturēšanās atļauju Latvijā, bet tagad notiekot atkārtota viņa izvērtēšana, tāpēc plašāku komentāru nebūs.

Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis Ir skaidroja, ka šobrīd tiek darīts viss, lai pēc iespējas ātrāk saprastu — vai jebkādām bažām par Meļņikova saimniekošanu Latvijā ir pamats vai nav. Drošības policija esot sazinājusies ar kolēģiem Somijā, atbildes vēl gaidot. «Skaidrs, ka ir jāvērtē, vai šie īpašumi un kopumā viņa darbība nerada kādus draudus mūsu nacionālajai drošībai,» pauda ministrs, vienlaikus uzsverot, ka secinājumus izdarīt vēl esot pāragri.

Kļūdas labojums. Sākotnējā raksta versijā bija nepareizi norādīts Ir identificētais Meļņikova īpašumu skaits – patiesībā īpašumu skaits pārsniedz duci, nevis pusduci.


Pāvels Meļņikovs

Krievijas Novaja Gazeta noskaidrojusi, ka Meļņikovs ir ietekmīgs spēlētājs Krievijas santehnikas tirgū — viņam pieder vairāki pazīstami zīmoli, to skaitā veikalu tīkls Vesta Trading. Firmu kopējais apgrozījums pērn pārsniedzis 10 miljardus rubļu (132 miljoni eiro). Viņš arī patentējis ūdens skaitītāju bloku, kādi tagad tiek ieviesti Krievijas dzīvokļos.

Tūkstošgades sākumā Meļņikova biznesa partneris Pēterburgā bijis Vasilijs Aržancevs, agrākais Krievijas Federācijas Padomes priekšsēdētāja sekretariāta vadītājs.

Meļņikovam kopš 2011. gada ir uzturēšanās atļauja Latvijā, bet 2015. gadā viņš saņēmis arī Maltas pilsoņa pasi.

Īpašumi Latvijā

Foto — Indra Sprance

Laiks pārskaņoties

Tieslietu padomes ziņojums par tiesnešu kļūdām maksātnespējas lietās tiks ņemts vērā, vērtējot katra tiesneša kvalifikāciju

Klusi un lielā vienprātībā — tā 26. oktobrī Latvijas Tiesnešu biedrības kopsapulcē tika izskatīts jautājums par maksātnespējas lietu izpētē konstatētajām tiesnešu kļūdām. «Mēs, protams, nevaram mainīt pagātnes notikumus. Mēs varam izdarīt secinājumus un atstāt iespaidu uz nākotni, ka nepieļausim šīs problēmas, mēs rīkosimies,» biedrības vadītājs Juris Siliņš pauda kopējo noskaņu.

Vienprātīgi pieņemtā rezolūcija aicināja katru tiesnesi apzināties savu lomu tiesiskuma nodrošināšanā, pastāvīgi rūpēties par savu kvalifikāciju un būt neiecietīgiem pret tādām parādībām tiesu darbā, kas var radīt iespaidu par neētisku vai prettiesisku rīcību un tā mazināt sabiedrības uzticēšanos.

Uz kopsapulci bija ieradušies 83 no 194 biedrībā esošajiem tiesnešiem — tātad aptuveni 17% no visiem Latvijas tiesnešiem. Biedrības kopsapulce bija pirmā reize, kad tiesneši plašākā lokā apsprieda augustā publiskoto spriedumu analīzi, kas tika veikta, reaģējot uz pērn žurnālā Ir izpētītajiem pārkāpumiem 2008.—2014. gadā skatītajos maksātnespējas procesos. Lietās, kur apgrozās miljoni, tiesneši bija lēmuši pretēji likumiem un judikatūrai, raisot jautājumus ne tikai par kvalifikāciju, bet arī par godaprātu un iespējamu korupciju. Jāatgādina, ka šāds Tieslietu padomes pieprasīts izvērtējums notika pirmo reizi Latvijas tiesu sistēmas vēsturē, un tā ietvaros tiesu varas pārstāvji atzina tiesnešu pieļautās nopietnās kļūdas.

Lai gan disciplināri sodīt par šīm kļūdām tiesnešus vairs nav iespējams noilguma dēļ, šie pārkāpumi tomēr nepaliks vienkārši pagātne. Ir noskaidroja, ka tiesnešu Kvalifikācijas kolēģija, kas reizi piecos gados izvērtē katra soģa profesionalitāti, plāno Tieslietu padomes ziņojumu ņemt vērā nākamajā tiesnešu vērtēšanas reizē.

Vairāk drosmes!

«Es šo maksātnespējas lietu izpēti redzu kā vienu tortes gabaliņu, paņemtu no visas tiesu prakses,» biedrības kopsapulcē pauda Augstākās tiesas (AT) tiesnese Rudīte Vīduša. Viņa ir viena no AT tiesnešiem, kas pirmie pēc Ir publikācijām aicināja Tieslietu padomi rīkoties un arī pati piedalījās maksātnespējas lietu vētīšanā. Vīduša uzskata, ka ekspertu ziņojumā konstatētās kļūdas neattiecas tikai uz maksātnespējas jomu, aicinot raudzīties uz problēmām plašāk. Kā pirmo viņa piesauca formālu tiesību normu piemērošanu un aicināja domāt par mācībām, kas situāciju uzlabotu. Tāpat viņa norādīja uz nepietiekamu iedziļināšanos izskatāmo lietu faktiskajā situācijā un pušu argumentos. «Ja spriedums tiek atcelts tāpēc, ka nav novērtēti pierādījumi vai kādi argumenti, manuprāt, tas ir tiesu brāķis,» pauda Vīduša.

Tiesnese pieminēja arī pērn publiskoto pētījumu, kurā Latvija ES valstu vidū izceļas ar satraucoši zemiem rādītājiem tiesnešu neatkarības pašnovērtējumā — aptaujā tiesneši savu neatkarību bija novērtējuši ar sešām ballēm no 10. «Pienācis laiks pārskaņoties. Ja mēs paši sevi necienīsim un neredzēsim sevi kā drosmīgas un taisnīgas amatpersonas, tad arī citi mūs tādus neredzēs. Un iznākums būs tieši tāda formāla turēšanās pie likuma burta,» pauda Vīduša.

Arī AT Civillietu departamenta vadītājs Aigars Strupišs, analizējot ekspertu ziņojumu, uzsvēra tajā atklātu būtisku problēmu: tiesneši nav ņēmuši vērā lietā esošos materiālus. Tam varot atrast juridisku skaidrojumu — paļaušanos uz likumu, kas nosaka, ka maksātnespējas administratoram ir pienākums nodrošināt procesa likumīgu un efektīvu gaitu, taču «tas nav labs attaisnojums», pauda Strupišs. Nevienam, arī tiesnešiem, neesot bijis noslēpums, ka «pārāk daudz administratori darbojās nevis kā neitrāli, objektīvi speciālisti, bet pilda advokāta funkcijas vai nu par labu parādniekam, lai izvilktu viņu ārā no problēmām, vai nu par labu kādam atsevišķam kreditoram, vai vispār, es teiktu, tādās gandrīz vai kriminālās situācijās». Tāpat Strupišs kā problēmu atzīmēja to, ka tiesneši nav ņēmuši vērā kreditoru iebildumus, formāli aizbildinoties, ka viņi nav lietas dalībnieki. Tas viss kopumā iezīmē plašākas problēmas, kas redzamas arī citu kategoriju lietu izskatīšanā.

«Apmēram trešā daļa no atceltajiem nolēmumiem kasācijas instancē ir nevis par tiesību jautājumiem, bet par pierādījumu vērtēšanas jautājumiem. Tas skaitlis ir nenormāli liels,» pauda Strupišs. «Ja tā ir trešā daļa no visiem nolēmumiem kasācijas instancē, kur būtu jāskata tikai atbilstība tiesību normām, tas ir nepiedodami augsts!»

Pēc abu AT pārstāvju secinājumu uzklausīšanas neviens no klātesošajiem neuzdeva jautājumus, ne arī vēlējās paust savu viedokli, taču visi vienbalsīgi atbalstīja valdes izstrādāto aicinājumu visiem Latvijas tiesnešiem (skat. izcēlumā tā galvenos punktus).

«Ja tiesnesis prasa no citiem sabiedrības locekļiem likumpaklausību, tad tiesnesim ir jābūt tam, kas rāda piemēru,» vēlāk Ir sacīja biedrības vadītājs Siliņš. Vaicāts, vai tiesnešiem ir vienota izpratne par ētiku, Siliņš atzīmēja, ka «ejam soli pa solim» — pēdējā laikā iesniegumu skaits Ētikas komisijai pieaugot.

Prokuratūra vēl vērtē

Tieslietu padomes secinājumi tika nosūtīti visām tiesnešu pašpārvaldes institūcijām, tajā skaitā arī tiesnešu Kvalifikācijas kolēģijai, kas reizi piecos gados vērtē ikviena tiesneša darbu. Tās vadītājs Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētājs Māris Vīgants intervijā Ir atzīst —  maksātnespējas lietu ziņojums satur informāciju, kas līdz šim Kvalifikācijas kolēģijai nebija zināma, un šis jautājums netika vērtēts pirmajā tiesnešu novērtēšanā. Taču tagad situācija mainījusies.

«Šim pētījumam ir daudz plašāka ietekme, nekā sākotnēji liekas. Es to sauktu par ilgtspējīgu ietekmi,» pauda Vīgants. Kolēģija šo ziņojumu ņems vērā jaunajā tiesnešu novērtēšanā, lai arī tā attiecas uz pēdējo piecu gadu termiņu, bet maksātnespējas lietu izpēte notikusi par senāku laika periodu. «Šis materiāls ir ar Tieslietu padomes lēmumu atzīts par tādu, kurš jāņem vērā, jāanalizē un kuram ir jāpievērš uzmanība,» skaidro Vīgants. Nav pamata apšaubīt šī materiāla autoritāti, tāpēc katram no tiesnešiem novērtējuma laikā būs jāspēj izskaidrot savus lēmumus. Šogad nevienam no ziņojumā pieminētajiem tiesnešiem gan vēl nav jāstājas kvalifikācijas kolēģijas priekšā, taču gaidāms, ka jau nākamgad varētu vērtēt vienu no viņiem — Rīgas rajona tiesas tiesnesi Raimondu Bulu. Tas notiks kārtējās novērtēšanas ietvaros.

Pagaidām vēl nav bijis neviena ierosinājuma veikt kāda tiesneša ārpuskārtas kvalifikācijas novērtējumu, lai gan septembrī Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja likuma grozījumus, kas šādu iespēju paredz. Vīgants uzskata, ka pastāv iespēja izmantot šo jauno regulējumu, ierosinot disciplinārlietas arī par Tieslietu padomes ziņojumā analizētajiem gadījumiem — pat ja šīs lietas noilguma dēļ būs jāizbeidz.

Veicot konkrētu maksātnespējas lietu analīzi, eksperti uzsvēra, ka viņu rīcībā nav instrumentu, lai izvērtētu iespējamu korupciju. Lai izvērtētu iespējamus kriminālpārkāpumus, ziņojumu Tieslietu padome nosūtīja arī Ģenerālprokuratūrai. Prokuratūrā Ir noskaidroja, ka pārbaude par ziņojumā minētajām lietām joprojām turpinās.

Tiesnešu biedrības aicinājums visiem tiesnešiem

Apzināties tiesu varas un arī sava individuālā darba lomu tiesiskuma nodrošināšanā.

Pastāvēt uz savu iekšēju un ārēju neatkarību.

Apzināties konsekventas un kvalitatīvas tiesu prakses nozīmi, veicinot tiesisko vienlīdzību sabiedrībā.

Pastāvīgi rūpēties par savu kvalifikāciju.

Būt neiecietīgiem pret tādiem notikumiem tiesas darbā, kas var radīt iespaidu par neētisku vai prettiesisku rīcību un mazināt uzticēšanos tiesai.

Apzināties koleģialitātes nozīmi tiesu varas kopējo problēmu risināšanā ar mērķi uzlabot tiesas spriešanas kvalitāti.

Tīrīšana?

Reformējot KNAB struktūru, birojs nupat zaudējis piekto daļu operatīvo darbinieku. No darba aizgājušajiem ir aizdomas, ka reforma izmantota, lai atbrīvotos no nevēlamiem kadriem un izrēķinātos par informācijas noplūdi deputāta Kļaviņa lietā. KNAB vadītājs Jēkabs Straume to kategoriski noliedz un uzsver — reforma ļaus palielināt darbinieku algas

Piektdienas pēcpusdienā KNAB ēkā Citadeles ielā valda klusums un miers, kuru pārtrauc tikai pa kādam garāmejošam darbiniekam. To kopskaits birojā septembrī bija 127. Šomēnes tas sarucis, jo pēc KNAB īstenotās reformas biroju pametuši septiņi cilvēki, seši no tiem devušies izdienas pensijā.

Uz kopējā fona tas nešķiet daudz, taču, palūkojoties tuvāk, aina ir satraucošāka, izrādās — biroju pametusi piektā daļa operatīvo darbinieku. Izdienas pensijā aizgājušie nav nekādi vecīši — tie ir spēka pilni četrdesmitgadnieki, kuri strādājuši ar tādām nopietnām lietām kā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča kukuļņemšanas skandāls, oligarhu lieta, Jūrmalgeita un daudzas citas.

Savukārt birojā palikuši, bet kardinālas izmaiņas darba pienākumos jeb pārcelšanu uz pilnīgi citu sfēru no 12. oktobra piedzīvojuši darbinieki, kas strādājuši pie Latvenergo amatpersonu kukuļošanas lietas un bēdīgi slavenās Saeimas deputāta Askolda Kļaviņa lietas. Kas īsti noticis KNAB?

Duncis mugurā

Birojā izveidota konceptuāli jauna iekšējā struktūra — tā 17. oktobrī paziņojumā medijiem vēstīja KNAB. Biroja priekšnieks Jēkabs Straume intervijā Ir skaidro, ka reforma tapusi, «lai efektivizētu darbu, mazinātu birokrātiju un paātrinātu informācijas apriti».

Mērķis esot arī palielināt dažādu jomu ekspertu un speciālistu strādāšanu daudz ciešāk.

«Pagātnē bija divi bloki, kur faktiski gandrīz vai viens otru nepazina,» Straume saka par tradicionāli pastāvējušiem diviem KNAB darba virzieniem — korupcijas novēršanu un apkarošanu. Konkrētas lietas, kas nogājušas šķībi un ko jaunā reforma novērstu, Straume nenosauc, jo tas varētu aizvainot kādu.

Straume kategoriski noliedz, ka reforma būtu saistīta ar informācijas noplūdēm no biroja. «Visus pasākumus attiecībā uz to, lai novērstu, ka no biroja noplūst klasificēta informācija, mēs veicām jau pagājušajā gadā,» viņš uzsver. Tomēr šogad augustā KNAB sāka jaunu izmeklēšanu saistībā ar informācijas noplūdi ZZS deputāta Askolda Kļaviņa lietā. Atgādināsim, ka Ir informēja par aizdomām, ka deputāts Kļaviņš brīdināts par kriminālprocesu, kamēr šī informācija vēl bija slepena. Viņu informējis partijas biedrs Indulis Emsis, kurš par KNAB interesi, iespējams, uzzinājis no premjerministra Māra Kučinska, kuru savukārt informējis KNAB priekšnieks.

Lai gan Straume šādu motīvu strikti noliedz, viens no KNAB pametušajiem darbiniekiem Ir pieļāva, ka reforma izmantota, lai pastumtu malā nevēlamus darbiniekus, arī tos, kas strādājuši Askolda Kļaviņa lietā.

«Straume uzskata, ka informācija noplūda no darbiniekiem — tādā veidā viņam ir iedurts duncis mugurā. Viņš pasniedz to tādā veidā, ka darbinieks ir slikti rīkojies, bet nevienā brīdī viņš neatzīst, ka problēma ir arī tajā, ka viņš pats varbūt nav pareizi rīkojies,» sacīja bijušais darbinieks, kurš lūdza viņa identitāti neatklāt.

Arī vairākos citos aspektos KNAB priekšnieka un aizgājušo darbinieku viedokļi par reformas īstenošanu atšķiras.

Lēmums divās dienās

Ir izdevās noskaidrot visus septiņus no KNAB aizgājušos darbiniekus, kas nepieņēma pārveidoto darba piedāvājumu, taču varam atklāt tikai daļu šo vārdu. Aizgājušo vidū ir oligarhu lietas izmeklētāja Ilze Kivleniece, valsts amatpersonu kontroles nodaļas speciālists Valentīns Platkovs, kā arī galvenais speciālists Alvils Strīķeris (viņš vienīgais nav devies izdienas pensijā, jo vēl neatbilda tās kritērijiem). Operatīvo darbinieku vārdi tiek aizsargāti izmeklēšanas procesa interesēs, un Ir tos neizpaudīs, respektējot šo personu lūgumu.

Ir vēlējās sīkāk uzzināt par visu operatīvo darbinieku aiziešanas motīviem, taču sarunai piekrita divi darbinieki. Skaidrojumos jūtams rūgtums par notikušo.

Viens no bijušajiem darbiniekiem ir tiešs — viņaprāt, pēc informācijas noplūdes Kļaviņa lietā reforma ir izmantota, lai atbrīvotos no visiem «Jutas un Jura cilvēkiem birojā». Juta Strīķe agrāk bija KNAB priekšnieka vietniece, Juris Jurašs vadīja operatīvo izstrāžu nodaļu, taču viņi tika atlaisti iepriekšējā biroja priekšnieka Jaroslava Streļčenoka laikā un tagad darbojas politikā, nupat ievēlēti Saeimā no Jaunās konservatīvās partijas saraksta.

«Es absolūti neuzskatu sevi par Strīķes un Juraša cilvēku, bet, ja kāds par mani tā domā, tad es uzskatīšu to par atzinību,» saka viens no darbiniekiem.

Darbinieki stāsta, ka lēmums par palikšanu vai aiziešanu no darba bijis jāpieņem nepilnās divās dienās.

Par plānoto KNAB reorganizāciju viņi neko neesot zinājuši līdz 4. septembrim, «kad jau bija Delfos publicēts». Tad sapulcē darbinieki informēti, ka tāda lieta būs, un visi aicināti turpināt darbu birojā, taču konkrētos piedāvājumus neesot zinājuši līdz pat 10. oktobrim. Tā ir KNAB dzimšanas diena. «Mēs smējāmies, ka KNAB jubilejā tiek atlaisti visi KNAB darbinieki, bet visiem arī kaut kas piedāvāts,» saka darbinieks. Atbilde uz piedāvājumu bija jāsniedz līdz 12. oktobrim. Ja nepiekrīt, tā arī ir pēdējā darba diena. «Lielākajai daļai piedāvāja, ka viņiem tiešām nekas nemainās.» Proti, lai gan organizācijas struktūra ir pārveidota un ieviests vairāk amatu kategoriju, lielākoties darba saturs pēc būtības nav mainīts. «Man piedāvāja, ka nekas nemainās. Bet, ja mēs paskatāmies — it kā visu paceļ par kategoriju augstāk, un, ja tev piedāvā iepriekšējo kategoriju, tad praktiski attiecībā pret citiem tu esi pazemināts,» darbinieks skaidro, kāpēc piedāvājums nešķitis labs. Viņš gan KNAB pamest plānojis jau agrāk, jo nav vēlējies turpināt strādāt KNAB priekšnieka vietnieka Jāņa Rozes pakļautībā. «Rozes faktors» esot bijis nozīmīgs vēl diviem operatīvajiem darbiniekiem, kas nolēmuši aiziet izdienas pensijā. «Mans personīgais viedoklis — viņš ne pēc savām personīgajām īpašībām, ne pēc zināšanām neatbilst pat krietni zemākam līmenim, nekā tagad ieņem. 90% apkarošanas bloka darbinieku uzskata, ka labākais, ko Roze var darīt, ir nedarīt neko,» komentē viens no aizgājušajiem darbiniekiem. Tāpēc viņš nolēmis izmantot iespēju, ko reforma pavērusi — atlaišanas pabalstu un izdienas pensiju.

Otram darbiniekam, kas piekrita pastāstīt par savu lēmumu, reformas rezultātā būtu mainīti darba pienākumi. Viņam piedāvāts atgriezties pie pienākumiem, kādus viņš veicis, kad pirms 15 gadiem sācis strādāt birojā. Viņš uzsver, ka šo darbu ar politikas plānošanu uzskata par vērtīgu un vajadzīgu, taču vairāk nekā 10 gadus darbojies korupcijas apkarošanas blokā un uzskata, ka to darījis sekmīgi un gribētu turpināt. «Varēju vēl strādāt, varēju turpināt darīt daudz ko,» viņš neslēpj rūgtumu par to, ka bijis jāaiziet. Tas viss pašam izvērties negaidīti, jo izdienas pensijā nebija plānojis doties. «Es cerēju, ka tā nebūs, ka priekšnieks izvēlēsies turpināt sadarboties ar mani. Bet šajā gadījumā viņam bija savi personiski apsvērumi, kādēļ viņš uzskatīja, ka mani pakalpojumi vairs nav nepieciešami iestādei, valstij.» Sīkāk viņš to nekomentē. Aiziešanas pabalsts ir gana liels, lai tuvākos mēnešus nebūtu jāmeklē darbs, bet strādāt tiesībsargājošajās iestādēs viņš vairs nevēlas, «vismaz pagaidām, kamēr prevalē emocijas».

Aizgājušie kolēģi šī darbinieka gadījumu izceļ kā īpaši nekorektu šajā reorganizācijas stāstā — viņam izteikto pienākumu nomaiņu salīdzina ar piedāvājumu «mehāniķim kļūt par grāmatvedi». Turklāt darbinieks bijis bērna kopšanas atvaļinājumā, taču, uzklausot Straumes personisku lūgumu, atgriezās no atvaļinājuma agrāk uz pusslodzi. «Kad atgriezos uz pilnu slodzi septembrī, viņš izvērtēja, ka es vairs neesmu nepieciešams, un tā mūsu sadarbība beidzās.»

Abi darbinieki uz atvadām saņēma KNAB apbalvojumu, taču neviens no viņiem nav tam aizgājis pakaļ. Viens darbinieks pauž neizpratni par apbalvojuma piešķiršanas apstākļiem. «Par ko tie apbalvojumi ir? Par to, ka es aizgāju? Vai par to, ko es 14 gadus esmu darījis valsts labā?» Abiem nav pieņemami, ka apbalvošanas komisijas locekļi pirms tam apbalvojuši cits citu, un tā pie KNAB atzinības ticis arī Roze. Bijušie operatīvie darbinieki neizprot Straumes nevēlēšanos risināt jautājumus, kas skar Rozes darba kvalitāti. Taču citādi gan Straumes darbs birojā novērtēts pozitīvi — vismaz salīdzinot ar iepriekšējā biroja vadītāja Streļčenoka destruktīvo vadību.

Kāpēc reformē?

Jēkabs Straume uzsver, ka reformas ideju ģenerēšana birojā sākusies jau šā gada sākumā. Tas neesot bijis tikai viņa lēmums, bet iesaistītas arī citas amatpersonas, un mērķis esot optimizēt KNAB darbu. Saskaņot pārmaiņas sākuši augusta sākumā, bet 4. septembrī valdība apstiprināja jauno biroja nolikumu. Aplūkojot šo jauno organizācijas struktūru, redzamas vairākas būtiskas pārmaiņas.

Pirmkārt, partiju finansēšanas pārkāpumu izmeklēšanu un koruptīvo noziegumu izmeklēšanu turpmāk pārraudzīs viens cilvēks — priekšnieka vietnieks izmeklēšanas darbību jautājumos. Šobrīd šajā amatā kā pienākumu izpildītāja iecelta līdzšinējā izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ineta Cīrule. Agrāk KNAB nosacīti bija iedalīts divos blokos — korupcijas apkarošanas bloks nodarbojās ar kriminālizmeklēšanu, bet novēršanas bloks vairāk ar prevenciju, uzraudzību. Korupcijas apkarošanas bloku, kuram bija pakļauta izmeklēšana un operatīvo izstrāžu nodaļa, savulaik ilgstoši vadīja Juta Strīķe, bet pēc viņas atlaišanas šo amatu ieņēma KNAB priekšnieka vietnieks Jānis Roze. Savukārt tā dēvēto novēršanas bloku, kurā ietilpa valsts amatpersonu darbības kontroles nodaļa un partiju finansēšanas kontroles nodaļa, ilgstoši vadīja KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča, kas īpaši aktīvi biroja vadībā darbojās Streļčenoka laikā. Aprīlī Jurča devās izdienas pensijā.

Tagad atbildības sadale ir mainīta — uz Cīrules pleciem gulsies viss korupcijas apkarošanas un partiju finansēšanas pārkāpumu izmeklēšanas darbs, savukārt Rozes pārziņā palikuši tikai operatīvo darbību jautājumi. Vienlaikus Roze saglabā priekšnieka vietnieka amatu.

Otra būtiskākā atšķirība — visa biroja struktūra saskaldīta sīkākās vienībās. Izveidotas piecas pārvaldes, kuru sastāvā ir divpadsmit nodaļas, plus vēl sešas atsevišķas nodaļas. Funkciju ziņā lielākajai daļai darbinieku gan no tā nekas nemainās, taču šie pārkārtojumi varētu pozitīvi ietekmēt darbinieku samaksu.

Tāpat kā citas valsts institūcijas, KNAB ir iekļauts vienotajā atalgojuma sistēmā. Atbilstoši iepriekšējam nolikumam virknē gadījumu nebija iespējams palielināt darbiniekiem atalgojumu, kaut gan citās tiesībsargājošajās iestādēs ir lielākas algas un arī nauda KNAB ir piešķirta. Tagad pie jaunās struktūras KNAB jau elastīgāk iekļaujas valsts birokrātiskajā aparātā. «Mēs faktiski esam pieaudzējuši amatu skaitu, man nav vairs tie griesti tik sāpīgi,» Straume skaidro, ka jaunā struktūra ļaus celt samaksu. Piemēram, iepriekš visi izmeklētāji bijuši 11. kategorijā, kurā samaksas griesti ir 1382 eiro, bet tagad puse no izmeklētājiem būs 12. kategorijā, kuras samaksas maksimālā likme ir jau 1647 eiro. Tāpat līdz šim birojā vispār neesot bijis 14. atalgojuma kategorijas  darbinieku, bet tagad tādi ieviesti. Nauda algu palielinājumam ir — šogad šim mērķim ir atvēlēti 600 tūkstoši eiro, nākamajos divos gados katrā vēl klāt pa 200 tūkstošiem. Tas gan nenozīmē, ka KNAB konkurētspējas problēmas darba tirgū būs atrisinātas. Kā stāsta Straume, pērn Valsts kanceleja sagatavojusi pārskatu, kurā salīdzināja Valsts policijas ekonomisko noziegumu apkarotāju, Iekšējās drošības biroja un Finanšu policijā strādājošo vidējās algas. KNAB algas bijušas viszemākās, par 20% atpaliekot no tuvākā līmeņa, stāsta Straume. Atbilstoši pašreizējam plānam situācija izlīdzināsies 2020. gadā, kad KNAB darbinieku atalgojuma budžets būs pieaudzis par vienu miljonu, salīdzinot ar 2017. gadu.

Pamatojis reformas ieguvumus, Straume uzsver, ka ļoti centies noturēt visus darbiniekus. Aizgājušo lēmumu viņš saista ar finansiālo ieguvumu — iespēju salīdzinoši jauniem priekšlaicīgi pensionēties, kā arī saņemt aiziešanas pabalstu. Atkarībā no nostrādātajiem gadiem pabalsts veido vidējo atlīdzību 3—4 algu apmērā.

«Man sirds sāp par operatīvo struktūrvienību. Ne tik daudz skaita ziņā, bet viņi bija ļoti pieredzējuši un labi darbinieki, bet, lai kā es centos, man neizdevās noturēt,» intervijā saka Straume. Viņš piesauc JKP priekšsēdētāja Jāņa Bordāna pausto intervijā žurnālam Ir, ka Straume turpinot Streļčenoka iesākto, ar ko acīmredzot domāta KNAB vājināšana. «Kā es varu turpināt, ja es viņiem piedāvāju līdzvērtīgu vai augstāku amatu un augstāku atalgojumu — kā es turpinu kaut ko?» saka Straume. Viņš uzsver, ka neviens nav dzīts ārā, taču, «tādēļ, ka man pastāv risks, ka kāds aizskries prom — izmantos šo pensiju un pabalstus —, netaisīt reorganizāciju arī nav saprātīgi, man ir jādomā par visu biroju». Straume uzsver, ka īpaši operatīvo izstrāžu nodaļā visiem tika piedāvāts turpat turpināt strādāt ar līdzvērtīgu vai pat augstāku amatu. «Es katru no viņiem mēģināju tomēr pārliecināt — jūs jautāsit, un viņi noteikti to apstiprinās», saka Straume.

Ir patiešām pavaicāja, tomēr apstiprinājumu nesaņēmām — tieši pretēji. Abi bijušie darbinieki, kas piekrita sniegt sīkākus komentārus, Ir uzsvēra, ka Straume ar viņiem personiski par jaunajiem darba piedāvājumiem nav runājis. «Tie ir pilnīgi meli!» saka viens no darbiniekiem. «Viņš visu reorganizācijas laiku nebija pieejams, vispār darbā nebija,» stāsta darbinieks, kurš piedāvājumu saņēmis no Straumes padomnieces — bijušās Streļčenoka biroja vadītājas Māras Priedītes. «Nebija iespējams ar Straumi parunāties, viņa vienkārši nebija — es nezinu, kāpēc. Bail viņam, kauns acīs skatīties?»

Uzzinot šos komentārus, Ir atkārtoti sazinājās ar Straumi, lūdzot skaidrot situāciju. Jautājām, kā viņš centies personīgi noturēt darbiniekus, ja viņiem nav bijušas iespējas pat aprunāties ar Straumi? KNAB šefs atbildēja, ka individuāli runājis ar struktūrvienību vadītājiem, savukārt visi KNAB darbinieki «kopsapulcē tika uzrunāti divas reizes». Kāpēc vēlējies uz citu sfēru pārcelt labi novērtētus korupcijas apkarošanas darbiniekus, kuri strādājuši ar tādām smagām lietām kā Latvenergo, Daimler, bet vienam pēdējā skaļākā lieta bijusi Askolda Kļaviņa degvielas čeku lieta? «Šie darbinieki tiek novērtēti kā profesionāļi, kuru zināšanas un pieredze var tikt izmantota arī citās struktūrvienībās, kur šāda pieredze ir nepieciešama un vēlama,» skaidro Straume. Viņš vēlreiz kategoriski noliedz, ka reformai būtu sakars ar informācijas noplūdi Kļaviņa lietā. «Šis apgalvojums ir nepatiess. Varu apgalvot, ka strukturālās izmaiņas tika plānotas un analizētas jau no gada sākuma.» Savukārt par atbrīvošanos no «Jutas un Jura cilvēkiem» skaidru atbildi nesniedz: «Šis ir nesaprotams konkrēto personu apzīmējums. Ir KNAB cilvēki. Cits apzīmējums nedrīkst būt!»

KNAB reformas rezultātā biroju atstājuši 7 darbinieki

Kombinēšana sākusies

Iniciatīvu jaunās valdības veidošanā uzņēmusies Jaunā konservatīvā partija, taču paralēli —  tikai slēpti no kamerām un medijiem — sarunas organizē arī Kam pieder valsts. Kāda būs koalīcija un vai valdība taps līdz valsts simtgades svinībām, neviens vēl neņemas prognozēt

Otrdienas priekšpusdiena, 9. oktobris, JKP birojs Vecrīgā. Kā pirmie uz sarunām ierodas KPV pārstāvji Alda Gobzema vadībā. KPV ieguvusi par dažiem tūkstošiem balsu vairāk nekā JKP, taču abām partijām ir vienāds mandātu skaits — 16.

Tieši šīs abas partijas katra atsevišķi uzņēmušās iniciatīvu jaunās valdības veidošanā, jo pirms vēlēšanām vairākuma jau novilktās sarkanās līnijas nozīmē, ka vēlēšanu līderim Saskaņai (23 mandāti) atkal jāpaliek opozīcijā.

Ja uzstādījums pret Saskaņu paliek spēkā un nevienas topošās frakcijas iekšienē nenotiek šķelšanās, tad zināmai politiskajai loģikai un vienlaikus aritmētikai atbilstošu vairākuma valdības modeļu šajā Saeimā nemaz nav tik daudz.

Viens varētu būt «jauno spēku» valdība, taču trim partijām kopā ir tikai 45 balsis, tāpēc vairākuma nodrošināšanai jāiekļauj kāds no esošās valdības partneriem. Kuluāru informācija liecina, ka pielaidīgāka attieksme varētu būt pret Jauno Vienotību, nevis ietekmi zaudējušo ZZS vai NA, ar kuru JKP asi plēsās pirms vēlēšanām. Ja jaunās partijas tomēr izlemj par labu sadarbībai ar «vecajām», tad iespējama valdība arī bez KPV, kas kampaņas laikā dedzināja tiltus, un tās saturiskā ievirze netop skaidra no 13 populistiskiem priekšvēlēšanu saukļiem.

Pagaidām neviens no spēkiem neprognozē optimālo koalīcijas modeli — vismaz ne sarunu pirmajā raundā.

Reāla tiesiskuma koalīcija

KPV sarunu grupā līdz ar Gobzemu ir Artuss Kaimiņš, Didzis Šmits un Atis Zakatistovs, bet no JKP puses —  Jānis Bordāns, Juta Strīķe, Tālis Linkaits un Gatis Eglītis. Pēc vairāk nekā stundu ilgās tikšanās sarunvedēji paziņo, ka partijām esot kopējs redzējums virknē būtisku jautājumu. Politiķi ir mierīgi un lietišķi. Bordāns runā uzmanīgi, Gobzems — pārliecinoši, bet bez priekšvēlēšanu bravūras. «Retas ir tās reizes, kad grūtāk ir atrast to, kas nevieno, nekā to, kas vieno,» pavēsta Gobzems. Bordāns norāda, ka partijām sakrīt viedokļi par valsts Rietumu virzību, ārpolitiku un drošību. «Otrs jautājums ir tiesiskuma bloks, kas arī mums būtībā sakrita visos jautājumos,» Bordāns turpina. Vēlāk īsā intervijā Ir viņš uzsver, ka tieši vienota izpratne tiesiskuma jautājumos JKP ir viens no būtiskajiem jautājumiem valdības veidošanā. «Mēs gribēsim tādu valdību, lai patiešām varam pateikt — šī nebūs šķietama tiesiskuma koalīcija, bet reāla,» saka Bordāns. Vai viņš redz šīs prioritātes īstenošanu kopā ar KPV, kuru sarunās pārstāv Kaimiņš un Zakatistovs, ko kriminālprocesā tur aizdomās par nelikumīgu partijas finansēšanu, un Šmits — agrākā oligarhu projekta PLL līdzgaitnieks? «Tas ir ļoti agrs jautājums,» atbild Bordāns, norādot, ka tiesiskuma ziņā viņam tikpat daudz vai «daudz vairāk jautājumu, godīgi sakot», esot arī Attīstībai/Par. Otrdien klātienē gan tie netika pārrunāti.

JKP plāno tikties ar visām partijām, izņemot Saskaņu. Tātad arī ar ZZS — jaunas sarkanās līnijas nenovilkšot. Arī nekādus blokus partijas šobrīd neveidošot.

Ne Gobzems, ne Bordāns neatklāj, vai ir gatavi piekāpties un strādāt otra vadītā valdībā. «Mums nebija šādas sarunas,» saka Gobzems. Par amatiem, personālijām un valdības aprisēm neesot spriests. Gobzems pēc vēlēšanām mainījis arī savu izturēšanos pret Ir. Kampaņas laikā viņš un pārējie KPV biedri pārtrauca atbildēt uz Ir jautājumiem — rezultātu sagaidīšanas pasākumā Kaimiņš pat skaļi aicināja klātesošos nerunāt ar Ir, bet tagad emocijas pierimušas un Gobzems ir atsaucīgs. Kā otrā lielākā spēka pārstāvis viņš uzskata, ka valdības veidošana būtu jāuztic tieši viņam. «Par KPV nobalsoja par vienu Smilteni vairāk [nekā par JKP], tā ir liela auditorija,» pamato Gobzems.

KPV šajās dienās arī organizē paralēlas tikšanās ar partijām, taču sīkāku informāciju par tām nesniedz, jo uzskata, ka sarunām nav jānotiek televīzijas kameru starmešos. Vai ideja par varavīksnes valdību joprojām ir darba kārtībā? «Pirms vēlēšanām es teicu, ka mans kā cilvēka mērķis ir saliedēt Latvijas sabiedrību. Iespējams, tas ir pārprasts kā valdības veidošanas modelis,» saka Gobzems. Skaidru atbildi, vai valdības veidošanas procesā tiksies ar Saskaņu, viņš nesniedz. «Mums vēl nav tāda lēmuma bijis.»

Par dinamismu

Atbilstoši Saeimā saņemtajiem mandātiem kā otrie uz tikšanos pie JKP otrdien ieradās Attīstībai/Par delegācija. Premjera kandidāta Arta Pabrika viņu vidū gan nebija. Daniels Pavļuts vēlāk skaidroja, ka Pabriks aizbraucis pildīt Eiroparlamenta deputāta pienākumus. Kopā ar Pavļutu bija ieradies Juris Pūce un Andris Skride.

Arī šajās sarunās politiķiem izdevies atrast kopējus saskarsmes punktus, pēc tikšanās pauda līderi. Tomēr Pavļuts izskatījās neapmierināts, norādot uz joprojām neskaidrajām koalīcijas aprisēm un veidu, kādā sarunu process tiek organizēts. Žurnālam Ir viņš gan pauda gatavību runāt ar visiem, izņemot Saskaņu — tikšanās norunāta arī ar KPV. «Mūsu galvenais uzdevums ir izveidot stabilu, bet dinamisku valdību, kas ir rīcībspējīga,» saka Pavļuts. Izšķiroša būšot spēja vienoties par darbiem — viņa apvienības prioritātes būšot «veselības aprūpes reformu seku likvidācija», jautājumi, kas skar izglītības reformas un novadu reformas īstenošanu, kā arī sociāli liberālie jautājumi iekļaujošas sabiedrības veidošanā.

Mazie brāļi

Ja neskaita jau pirms vēlēšanām novilkto sarkano līniju pret koalīciju ar Saskaņu, nekādas jaunas robežlīnijas nevelk arī trīs pašreizējās valdības partijas, kas zaudējušas krietnu daļu balsu — 13. Saeimā pašreizējai koalīcijai ir tikai 32 balsis.

«Mēs runāsim ar visiem vienlīdzīgi,» saka Nacionālās apvienības priekšsēdētājs Raivis Dzintars. NA prioritātes būšot atbalsta politika ģimenēm, lētā darbaspēka neievešana, izglītības reformas īstenošana.

Līdzīgi arī Jaunā Vienotība šobrīd nenosauc tīkamāko valdības modeli. «Viens vārds būtu «stabilitāte», lai pēc iespējas ilgāk šī valdība spētu strādāt un uzņemties reformu —  pārmaiņu kursu, ko iedzīvotāji ir pieprasījuši,» saka valdes loceklis Arvils Ašeradens. Vienotībai svarīgākie jautājumi sarunās būs valsts drošība — Eiroatlantiskā kursa nemainība, valsts pārvaldes reformas, to skaitā reģionālā reforma, sociālo jautājumu risināšana un ar valsts modernizāciju saistītais virziens —  digitalizācija, e-pārvalde u. c.

Jaunās valdības sarunās gatava iesaistīties arī ZZS. JKP ar šo partiju plāno tikties trešdien, taču tas notiks jau pēc žurnāla Ir nodošanas tipogrāfijā. Premjers Māris Kučinskis prognozē, ka valdību izveidot būs grūti. «Man ir ļoti laba pieredze ar triju partneru koalīciju, kas jau tā ļoti daudz prasa pie nosacījuma, ja tu gribi kaut ko izdarīt; ar četriem jau ir tuvu pie neiespējamā,» saka Kučinskis.

Savukārt pieredzējušākais ZZS politiķis Augusts Brigmanis, kurš gan pats jaunajā Saeimā nav ievēlēts, bet ir solījis turpināt vadīt Latvijas Zemnieku savienību, norāda —  jaunās valdības veidošana būtu jāuztic KPV. «Mēs turēsim pie vārda, lai būtu sešas ministrijas, lai nebūtu koalīcijas padomes, mēs turēsim pie vārda arī tos politiķus, kas teica, ka neapliekamais minimums būs no 500 eiro,» saka Brigmanis. Mūsu saruna notiek vēlēšanu naktī, kad politiķis neslēpj rūgtumu par vēlēšanu rezultātiem, tos salīdzinot ar Brexit balsojumu. Taču viņš uzsver, ka ZZS esot piedzīvojusi dažādus laikus un «arī šoreiz mums nebūs problēmas iet jaunā kapacitātē un strādāt». Valdošās partijas neveiksmi vēlēšanās viņš skaidro ar ZZS īstenotajām reformām un masīvo mediju kampaņu. «Ja bija mērķis ZZS nolīdzināt, vairāk vai mazāk izdevies. Nu, nebūs Lembergs — skatīsimies, kas to parādi regulēs.»