Kategorijas: 1 no 2 miljoniem

Sarma Muižniece-Liepiņa, atrod grāmatām īsto vietu

Sarmai Muižniecei-Liepiņai ir īpašs talants retām un vērtīgām grāmatām atrast īsto vietu. ASV ir neformāli izveidojies neliels profesionāļu loks, kuru darbs ir privātām grāmatu kolekcijām uziet jaunas mājas, tas ir, bibliotēku. Sarma ir viens no šiem profesionāļiem, kuri prot katrai grāmatai sameklēt plauktu, no kura tai visvieglāk nokļūt tādu lasītāju rokās, kas to novērtēs. «Runa nav par prāvā skaitā trimdā izdotajiem romāniem un plaši abonēto presi, kura patiešām vēl ir atrodama pārpilnībā un bieži sastopama grāmatu maiņas plauktos,» sarakstē precizē Sarma, «bet par retākiem izdevumiem: vēstures, lingvistikas, folkloras, dzejas un kultūrvēstures nozares literatūtu. Arī sīkspiedi.»

Šovasar Sarma no Bostonā dzīvojošo latviešu privātkolekcijām atlasīja 68 grāmatas — trimdas folkloristikas izdevumus, arī bibliogrāfiskus retumus —, kuras uzdāvināja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtam. To vidū ir no 1922. līdz 1927. gadam apgādā Valters un Rapa izdoto Latvju dainu sējumu faksimilizdevums. Izdevums ilgi glabājies vērienīgajā Jāņa un Rūtas Bībelnieku bibliotēkā. Latvju dainu vāku mākslinieks Niklāvs Strunke katru no sējumiem rotāja ar ugunszīmi, kas padomju laikos kalpoja par ieganstu, lai šos sējumus aizliegtu. Rezultātā institūta Latviešu folkloras krātuvē bija pa kādam izdevumam, bet ne visi sējumi. Tikai tagad, līdz ar Sarmas dāvinājumu, krātuvei ir visi Latvju dainu sējumi. Dāvināto grāmatu klāstā ir arī solfedžo mācību grāmata ar latviešu tautas dziesmām, koklēšanas mācību grāmata, 1946., 1947., 1948. gadā latviešu bēgļu nometnēs izdotie dziesmu dienu bukleti ar dziesmu tekstiem. Kādā no tiem ir ar zīmuli izdarītas piezīmes, kurās dziesmas vietās jāaiztur elpa.

Jau gadiem ilgi Sarmas redzeslokā un arī mājās nonāk grāmatas, žurnāli, avīzes, sarakste, kas reiz piederējusi ASV latviešiem. «To man parasti nodod izšķirošanai un novērtēšanai privāto bibliotēku īpašnieku bērni vai mazbērni, kuri paši latviski maz lasa vai nemaz nelasa. Esmu arī šķirojusi latviešu grāmatas un arhīvus, ko man uztic amerikāņu advokāti — testamentu izpildītāji.» Rūpīgi atlasītos materiālus viņa ir nogādājusi desmitiem bibliotēku: Vašingtonas Universitātes, ASV Kongresa, Stenforda Universitātes bibliotēkām, Minesotas Universitātes Imigrācijas pētniecības centram, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Rīgas un Tukuma bibliotēkām, dažādiem pētniecības centriem. Nu arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtam.

Dainuvīte Roginska, vegānfestivāla organizētāja

Smaidīga meitene viļņotiem matiem un košiem auskariem darba dienas vakarā nāk pretī no LU Botāniskā dārza Palmu mājas. Šī zaļā pilsētas oāze jau pāris nedēļas ir viņas darbavieta. Dainuvīte (24) ir Botāniskā dārza sabiedrisko attiecību speciāliste. Tomēr krietni ilgāk, jau kopš novembra, viņa plāno kādu lielāku notikumu, kas šeit notiks svētdien, 12. augustā, — vegānfestivālu. Pērn augustā festivāls Latvijā notika pirmo reizi, fon Stricka villā pulcējot apmēram piecus tūkstošus interesentu. Šogad Dainuvīte ar vēl piecām kolēģēm centīsies šo panākumu atkārtot. Visas sešas, kā Dainuvīte pati pajoko — burvīgās meitenes —, pie šī projekta darbojas brīvprātīgi, nesaņemot atalgojumu.

Dainuvīte sevi nesauc par vegāni. Nepilnus divus gadus uzturā atteikusies no gaļas un zivīm, bet, «ja man ļoti gribēsies apēst biezpienu, es droši vien to izdarīšu». Būt par vegānu nozīmē svītrot no ēdienkartes dzīvnieku izcelsmes produktus, arī pienu, olas. Pareizākais veids, kā kļūt par vegānu, viņasprāt, ir pakāpeniski — domājot līdzi uzturam un dzīvesveidam. Piemēram, sākt ar atteikšanos no gaļas reizi nedēļā.

«Vienā brīdī sāku nesaprast, kāpēc ir tā, ka dzīvnieki iedalās kaut kādās kategorijās. Mums patīk suņi un kaķi, bet govi mēs apēdam. Manuprāt, visiem ir vienādas tiesības uz dzīvi,» meitenes stāsta, kā izlēmusi mainīt savus paradumus. Kopā ar draudzeni aizpagājušā gada rudenī pieņēma ikgadējo organizācijas Dzīvnieku brīvība vegānisko izaicinājumu — 30 dienas no ēdienkartes izslēgt dzīvnieku izcelsmes produktus — un katru dienu savā e-pastā saņēma vegāniskas receptes. Tas bijis jautri, izglītojoši, turklāt receptes noder joprojām. Tagad Dainuvīte pati iestājusies Dzīvnieku brīvībā un organizē šo festivālu.

Burvīgās meitenes sarūpējušas plašu piedāvājumu. Piemēram, meistarklases vegānisku suši un pankūku pagatavošanā. Dažādās lekcijās eksperti skaidros, kādā veidā vegāni uzturā var saņemt pietiekami daudz olbaltumvielu, kā dzīvesveids ietekmē vidi, un mēģinās lauzt stereotipus par vegāniem. Būs arī jogas nodarbības un pamācības, kā pareizi izvingrināt ķermeni pēc biroja krēslā pavadītas darbadienas. Lai lustīgāk, būs arī koncerts, kurā priecēs grupas Laime pilnīga, Kautkaili, The Creek un citi. «Labs veids, kā iepazīt vegānismu, — atnākt, saprast, pagaršot,» viņa sola.

Dainuvīte LU pabeigusi bakalaura studijas ģeogrāfijā un ieguvusi maģistra grādu vides zinātnē. Ikdienā viņa cenšoties dzīvot, piedomājot — kas paliks pēc manis.

Marija Sološenko, beziepakojuma veikala saimniece

Vairāk nekā 200 produktu. 16 veidu rieksti, arī žāvēti augļi, sukādes. 15 dažādu tēju, piecu šķirņu kafijas pupiņas. 30 veidu garšvielas, septiņu veidu milti, pārslas un klijas, 16 veidu putraimi, 10 veidu kaltēti pākšaugi. Un ēdienu maisījumi, ko no dabīgām lietām taisa vietējie ražotāji baudi:. Mauritāniešu plovs, risoto, lēcu zupa — jauno beziepakojuma veikaliņu Burka Barona ielā netālu no Bērnu pasaules izrāda Marija Sološenko. Gandrīz viss plauktos atrodamais esot «aukstais beramais», izņemot medu un agaves sīrupu kanniņās ar krāniņiem. «Piemēram, Krippu zirņu krekeri pēc svara speciāli mums — viņiem tas ir izaicinājums.» Mūsu tikšanās brīdī žāvētas cidonijas un kaltētu augļu un ogu asortus ienes Madonas novada z/s Mierkalni saimnieks, sirms vīrs. «Redziet, viens no piegādātājiem!» iepazīstina Marija. «Forši atsaucies mūsu prasībām, atvedis visu plastmasas spainīšos, izbērsim un atdosim.»

Sākumā viņa centusies piegādātājus atrast tikai Latvijā, bet, meklējot labākās cenas pircējiem, nācies ietiekties arī Igau-nijā un Lietuvā. «Gribēju, lai cilvēki redz, ka var ietaupīt, pērkot bez iepakojuma. Iepakojums veido 40%, garšvielām nereti pat 100% no preces vērtības. Cena plus kaitējums, ko nodarām dabai!» Tieši šī iemesla dēļ veikalā Burka lielākoties tirgošot konvencionāli ražotas preces. «Lai par zero waste [bezatkritumu kustību] aizdomājas vairāk cilvēku.» Dārgākie no «beramajiem» — Brazīlijas rieksti — 31,60 eiro kilogramā. «Pēc manā rīcībā esošās informācijas, lētāk nekā Rimi un Maxima,» piebilst Marija. «Lētākās — grūbas, 59 centi kilogramā.»

Viņa iepriekš nav bijusi saistīta ar tirdzniecību, mūsu tikšanās dienā mācās apieties ar kases aparātu. «Biju darbos aizņemts cilvēks, strādāju Valsts kontrolē par starptautiskās sadarbības daļas vadītāju. Pirms gada, esot dekrētā, pirmoreiz apstājos, bija laiks padomāt par kaut ko citu. Kā mēs šajā pasaulē dzīvojam?» Marija atceras. «Viens no pagrieziena punktiem — man no lielveikala piegādāja produktus uz mājām. Četrus lielus maisus, katrā iekšā atkal maisi. No laika gala, lai neieviestos kodes, vienmēr visas beramās lietas pārberu savās burciņās. Pēc pasūtījuma saņemšanas atklāju, ka man ir pilna miskaste tikai ar iepakojumu.»

Ideja par beziepakojuma tirdzniecību, kāda kļūst aizvien populārāka dažādās valstīs, Rīgā jau virmoja gaisā. Pūļa finansējumu vāca arī vēl neatklātais veikals Turza. Savā bodītē Marija ieguldīja visus ietaupījumus, arī devās pieredzes apmaiņā uz līdzīgiem veikaliem Barselonā. «Vislielākais motivators ir mana meita Elīza, viņai tagad ir deviņi mēnesīši. Gribētos darīt kaut ko, lai viņai pasaule ir labāka.»

Brāļi Grīnbergi, Pasaules talantu čempionāta zelta medaļnieki

Pāris dienu pēc garā lidojuma mājup no Amerikas brāļi ir runātīgi un gatavi arī uzspēlēt. Tiekamies vecāku darbnīcā Rīgas centrā, kur mamma Dace auž Lielvārdes jostas. Blakus ir brāļu mēģinājumu telpa. Kad sāk spēlēt, ir skaidrs — viņi to dara bieži, jo cits ar citu gandrīz vai nesaskatās. Kā skan! Kāds spēks! Cik labi! Kārlis (15) un Ansis (12) spēlē marimbu un perkusijas, bet Miķelis (7) — bungas. Tas viņam izdodas ļoti pārliecinoši. «Es spēlēju bungas septiņus gadus,» viņš saka. Viens pats mājās iemācījies no YouTube, savukārt brāļi sitamo instrumentu spēli apguvuši Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā. Grupa Brāļi Grīnbergi dibināta, kad Miķelim bija pieci gadi un viņš bija līdzvērtīgs mūziķis brāļiem. Puiši spēlē gan klasiskās, gan popmūzikas melodijas.

Mamma bērnībā spēlēja kokli. Tētis Gatis smej, ka viņam vienīgajam ģimenē nav muzikālās dzirdes, taču ir ritma izjūta, tāpēc iegādājies sev leijerkasti. Ģimenes kaislību uz sitamajiem instrumentiem atklāj Kārlis: vectētiņam tēlniekam Paulam Jaunzemam laukos bijis bungu komplekts bēniņos, un kādā jubilejā tas nonests lejā. Tā Kārlis pirmais sāka spēlēt, iestājās mūzikas skolā. Atteicās ar savu labo dzirdi mācīties kādu pūšamo instrumentu. Arī Ansis atteicās no vijoles, pārgāja uz sitamajiem.

Pasaules talantu čempionāts (World Championship of Performing Arts) jūlija vidū norisinājās 22. reizi, un tajā piedalījās dalībnieki no 63 valstīm. Mūziķi, dejotāji, dziedātāji, mākslinieki, aktieri. Lai tur nokļūtu, brāļi piedalījās atlasē, kas notika pavasarī, konkursā Uzlecošās zvaigznes. Rīgā to organizē Starptautiskais talantu centrs, kura vadītāja Grīnbergus iepriekš bija pamanījusi un uzaicināja izmēģināt spēkus. Brāļi ieguva 1. vietu, kas deva iespēju maijā uzstāties konkursā Mūzika apkārt pasaulei Izraēlā, kur viņi atkal ieguva galveno balvu un arī ceļazīmi uz Pasaules talantu čempionāta pusfinālu Holivudā. Viņi pievarēja to un 13. jūlijā uzstājās fināla lielajā šovā. Ceļošanu uz Ameriku gan nācās daļēji apmaksāt vecākiem. Nebija lēts prieks, jo līdzi bagāžā brauca arī marimba un perkusijas.

Kārlis atceras, cik labi organizēts bija pasākums Holivudā. «Aizskatuvē par mums visu laiku rūpējās. Pašiem nebija jāskatās pulkstenī, cikos jāiet uz skatuves. Līdz ar to satraukuma nebija,» — tā Kārlis. Savukārt Ansim patika uzzināt, kā notiek tik liela šova veidošana. Ballītē pēc konkursa izcēlies Miķelis, rādīdams deju kustības visu pasaules tautību meitenēm un puišiem.

Sigvards Petrāns, Dziesmu svētku bēbis

Mazo Sigvardu omīte pirmo reizi ieraudzīja nevis klātienē, bet Panorāmā, kas puisēnu filmēja Dzemdību namā. Mazulis izpelnījies plašu uzmanību, jo ir viens no diviem Dziesmu svētku bēbjiem. Dienu pirms viņa dzimusī Austra, kuras mamma uz Dzemdību namu tika aizvesta no ģenerālmēģinājuma koncerta, izrakstīta dienu ātrāk, un Sigvarda mamma Līga Petrāne viņu nav satikusi. «Būtu interesanti, ja abi pēc dažiem gadiem satiktos. Varbūt vēl apprecēsies,» viņa iesmejas labi trenētā altā.

Ķekavas jauktā kora Mozaīka dziedātāja pirms svētkiem cerēja — ka tik varētu nodziedāt Gaismas pili! Pēc tam var braukt uz Dzemdību namu.  Vēl pirms ģenerālmēģinājuma sestdien viņa aizgāja līdz ātrās palīdzības mediķiem estrādē. Vaicāja, vai viņi varēs pieņemt dzemdības, ja tās sāktos. Problēmu nebūtu — mediķiem līdzi bijis dzemdību speciālists.  Tomēr Līgai šā speciālista palīdzību nevajadzēja. Noslēguma koncerta dienā, jau apģērbusi tautastērpu un sagatavojusies iet uz autobusu, viņa sajuta — dzemdības sākas. Un patiešām divarpus stundu laikā Sigvards nāca pasaulē. Vienu minūti pirms noslēguma koncerta sākuma! «Dieviņš izspēlēja šitādu joku,» mierīgi smaida Līga. Ar vīru Sandi viņi dzemdību zālē nosprieda — notikumi ir tik zīmīgi, ka dēla vārds jāliek par godu svētkiem. Tā puisēns tika pie Līgas mīļākā diriģenta Sigvarda Kļavas vārda. Pilnīgi spontāni.

Tagad mazais Sigvards jau ir savās mājās, un dzīve iesākusies strauji — piecu dienu vecumā devās uz mammas krustmeitas kāzām. «Re, kur mūsu zvaigzne,» viņu ieraugot, priecājušies visi ģimenes locekļi.

Sigvarda mammai Līgai šie bija piektie Dziesmu svētki. Pirmajos piedalījās 1995. gadā — pēc piektās klases. Bet Mozaīkā viņa dzied no 2001. gada. Tur dziedāja Līgas kaimiņš Sandis, kuru gribējās biežāk satikt, —
tagad jau Līgas vīrs. Pirms astoņiem gadiem ģimenē ienāca pirmā atvase Leonards. Arī ar dziesmu — dienu pēc koru pavasara skates. «Domāju — ka tik nenoiet ūdeņi skates laikā,» Līga tagad ar smaidu atceras.  Pirms abu dēlēnu dzimšanas viņa dziedājusi līdz pēdējam brīdim, jo tic, ka šīs emocijas bērniem var nākt tikai par labu.

Ik pa brīdim mūsu sarunas laikā samtainā balsī ieraudas Sigvards. «Būs tenors,» draiski komentē Līga. Lai gan patiesībā vecāki apņēmušies dēlam hobijus neuzspiest. «Skatīsimies, kas viņam padodas un interesē. Cilvēkam katram jāatrod savs ceļš. Varbūt būs sportists.»

Viņa ir optimisma pilna. «Vieglāk dzīvot, ja domā pozitīvi! Ļoti novērtēju to, kas man dzīvē ir — jumts virs galvas, ir ko ēst, brīnišķīga ģimene. Nevajag gaidīt, kad tev kāds ko pienesīs gatavu. Jāiet, jādara, jāmīl līdzcilvēki.» Dziesmu svētkos viņai visvairāk patīk, ka ir tik daudz smaidīgu latviešu. «Uzsmaidi, un tev atsmaida pretī. Parasti jau — ja Latvijā kādam uzsmaidi, liekas — pa muti uzprasies?» viņa atkal pajoko. 

Darja Smirnova, piedalās jauniešu mūziklā

Darjai (16) no Latvijas šī bija iespēja pirmo reizi piepildīt sapni un būt vienai no Dziesmu svētku dalībniecēm. Kamēr Daugavas stadionā un Mežaparka estrādē izdejoja un izdziedāja mūsu tautas skaistāko mantojumu, Darja divas nedēļas pirms svētkiem no deviņiem rītā līdz vēlam vakaram kopā ar bērniem no Latvijas, ASV, Kanādas un Zviedrijas iedzīvināja mūziklu Brīnumputns, kas veidots pēc Annas Brigaderes pasaku lugas Lolitas brīnumputns motīviem. Projekta iniciators ir latviešu diriģents no Amerikas Andrejs Jansons, un pēc pirmizrādes VEF kultūras pilī izrāde apceļos Latvijas koncertzāles.

Par izrādi Darja uzzināja no savas mūzikas skolotājas Irinas Parahņēvičas. Dziedāt meitenei paticis jau kopš agras bērnības, tāpēc izaicinājums pieņemts, un pēc atlases, kurā meitene izpildīja dziesmu Nost no kājām no mūzikla Brīnumputns, pienāca atbilde, ka loma viņai būs!

Darja iejūtas Sūrmja lomā, kas šajā izrādē ir viņai speciāli pielāgota. «Mans tēls dara, ko vēlas, ārpus jebkādām uzvedības normām, tomēr sirdī Sūrmīte ir labsirdīga. Vieglprātīga. Iemīlas Alnī, bet visas lugas garumā palīdz viņam meklēt princesi Lolitu, par kuru abu mīlestību lugas beigās no sirds priecājas,» stāsta jauniete.

Darja mācās Rīgas 34. vidusskolā un, lai gan latviski dziedājusi arī iepriekš, viņa atzīst, ka tieši valoda radīja vislielāko uztraukumu. Un, protams, aktiermāksla, kurā meitene iepriekš nekad nebija sevi izpaudusi. «Man bija bail pēkšņi aizmirst tekstu un sastingt,» atklāti saka Darja. Garie mēģinājumi uz VEF Kultūras pils skatuves gan akcentu gandrīz izskauduši.

Kā vienu no lielākajiem šā projekta ieguvumiem Darja min iespēju iepazīties un strādāt kopā ar bērniem un jauniešiem no citām valstīm. «Man šķiet, ka tas ir tik skaisti, ka tieši Latvijas simtgadē mēs varam apvienot cilvēkus no tālākām zemēm, parādot, kā svinam, kā atzīmējam mūsu svētkus. Būt kopā — tas ir pats svarīgākais, vienalga, vai esi no Latvijas, Krievijas, ASV vai vēl kādas valsts, uz skatuves mēs visi esam vienoti.»

Šis mūzikls Darju ir pārliecinājis pievērsties aktiermākslai arī turpmāk, un nākamajos Dziesmu svētkos viņa cer dziedāt jau uz lielās Mežaparka estrādes. «Esmu soli tuvāk savam lielajam sapnim.»

Madara Vanaga, saraudināja prezidentu

Šī nebija pirmā reize, kad Madarai Vanagai no Carnikavas jauktā kora Vēja balss, nodziedot Ojāra Vācieša un Ulda Stabulnieka Baronu, no aizkustinājuma un prieka pār vaigiem lija asaras. «Bet ja tev sirdī tavas dainas/ Tad dzīvei tevi nesabraukt.» Raudāja ne tikai Madara, bet vēl vismaz sešas koristes. Šis bija īpašs brīdis: Dziesmu svētku koru karu fināls Latvijas Universitātes aulā. Koru uzstāšanos vēroja kultūras ministre Dace Melbārde un Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Tad tas notika — dziedātāju aizkustinājums pielipa Vējonim, apraudājās arī viņš. Diriģents Jurģis Cābulis steidzās pie saviem dziedātājiem, apkampa raudātāju no pirmās rindas. Koru karos Vēja balss ieguva augsto 4. vietu, bet tviterī daudzi skatītāji rakstīja, ka bija pelnījuši tikt trijniekā. «Mēs arī tā domājam,» sirsnīgi smejas Madara. Korī Vēja balss viņa kā otrais alts dzied divus gadus. Madara nāk no Balviem. Ar mūziku nodarbojusies kopš bērnības — mācījusies mūzikas skolā. Kā pusaudze sapņojusi par dziedātājas karjeru, «bet tie jau tikai bērna sapņi, līdzīgi kā citas meitenes grib būt dejotājas vai aktrises». Kopš studiju laika Madara dzīvo Rīgā, strādā mārketingā. Enerģijas meitenei ir  daudz, ļoti patīk savs darbs. Tieši tagad viņa ir pārmaiņu posmā — meklē jaunus profesionālos izaicinājumus.

Madara grib dzīvot un strādāt tieši Latvijā, jo savu valsti uzskata par vērtīgu un skaistu. Arī radu, paziņu lokā redz — tie, kas kādu laiku pastrādājuši tālu no dzimtās vietas, atgriežas. «Mans brālis atgriezies mūsu pilsētā Balvos, līdzi ņemot savu draudzeni no Kurzemes puses.  Viņi tur dzīvo gadu, un brāļa draudzenei jau jūtams Balvu puses jaukais akcents,» stāsta Madara.

Pēdējie mēneši daudziem Dziesmu svētku dalībniekiem pagājuši vienos mēģinājumos. Arī  kora Vēja balss dziedātājiem. Madara priecīgi stāsta par labo atmosfēru korī, lielisko diriģentu, kurš ar jokiem un trāpīgiem salīdzinājumiem trenē savu dziedātāju balsis. «Jums jāskan kā kristāliem, bet izklausāties pēc bižutērijas,» viņa min piemēru. Kad dziesmā Barons otrajiem altiem bijis grūti izdziedāt skaidru «r» frāzē «kur eņģelis», vienojušies, ka uzsvaru liks šādi — reņģelis. Tagad «r» dzirdams nepārprotami.

Iztaujāta par kora tradīcijām, Madara pastāsta, ka diriģents pirms kāpšanas uz skatuves katram koristam ar tēvišķīgu iedrošinājumu noglauda muguriņu. «Korī esam kā ģimene,» viņa saka.

Šonedēļ Madara pirmo reizi dziedās Mežaparka Dziesmu svētku estrādē. Viņa gaida koncertus ar lielu saviļņojumu. Skatītāju rindās būs vecāki. Virtuāli koncertus vēros arī Madaras draugs, kurš patlaban atrodas mācībās ASV. «Man vienmēr acis bijušas slapjā vietā,» Madara smejas. «Bieži apraudos tieši no prieka!»

Marita un Juris Redisoni, saderinājās 2013. gada Dziesmusvētkos

Kāzas nosvinētas. Bērni paaugušies. Mainījuši dzīvesvietu. Marita un Juris uzskaita, kas noticis kopš iepriekšējiem dziesmu un deju svētkiem. Tajos Juris sadūšojās un, palīdzot pārējiem jauniešu deju kolektīva dalībniekiem, no tribīnes Daugavas stadionā uzdeva lielo jautājumu: «Marita, precamies?» Lapas, uz kurām pa burtam šie vārdi bija uzrakstīti, joprojām noglabātas abu mājās. Nu Marita no Miltes kļuvusi par Redisoni. «Kā tad es viena paliktu Milte?» Vēl pirms kāzām smējušies, ka vismaz kaķis jānosauc viņas uzvārdā, lai ģimenē būtu līdzsvars.

Laiks pirms šiem Dziesmusvētkiem abiem ir saspringts. Koncerti un mēģinājumi dažādās Latvijas pilsētās. Tērvetniekus izdodas satikt vēlā sestdienas vakarā, kad noslēdzies deju koncerts Dobeles estrādē. Marita joprojām dejo Tērvetes kolektīvā Avots, savukārt Juris jauniešu kolektīvu nomainījis pret Penkules kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu Sadancis. Viņa ir dzimusi tērvetniece, viņš ieprecējies. «Tērvetes himnai jau dziedu līdzi,» Juris smejas. Pirms četriem gadiem kāzas abi svinēja sievas dzimtas mājās.

Šogad svētku laikā pāris varēs svinēt dubultjubileju — 3. jūlijā paies pieci gadi kopš bildinājuma, bet dienu vēlāk — kāzu gadadiena. Jurim spilgtākais noteikti bija bildinājums. «Bija jau traki, bet tiku tam pāri.» Uztraukums liels. Topošajai sievai, ieraugot Juri tribīnē, sākumā nemaz nebija skaidrs, par ko būs runa. Kaut arī abi svētku laikā dzīvojuši vienā skolā, blakus klasēs, Marita par Jura plānu pat nenojauta. Taču viņai vēl spilgtāk par bildinājumu atmiņā iespiedušās kāzas. Sākumā tās gribējuši pavisam klusas, bet vedēji pacentās. «Mums bija vienkāršas un foršas lauku kāzas. Pat vairāk, nekā gribējām,» stāsta Juris.

Redisoni ir kopā jau 11 gadus. Arī pāra bērni — desmit gadus vecā Elīna un piecgadnieks Edgars dzimuši Dziesmusvētku gados. «Šogad nav paredzēts,» smejas Marita. Šajos svētkos katrs kolektīvs dzīvos citā skolā, tāpēc kāzu gadadienas svinības Redisoni vēl nav izplānojuši. «Gan jau atradīsim laiku,» saka vīrs. «Mēģinājuma laikā stadionā,» smaidot piebilst sieva.

Abi ir dejotāji ar stāžu, tautas deju kolektīvos bija jau pirms iepazīšanās, taču kopā dejojuši tikai vienu sezonu. Arī vienas mīļākās tautas dejas viņiem nav. Tomēr ballēs Juris sievu vienmēr uzlūgs, ja skanēs Kurtizāņu ugunskurs. «Zinu — ja šī dziesma skan, vīrs atskries no jebkura gala.» Vai dejotāji, kuri pieraduši ik solī rēķināties ar partneri, arī ikdienā dzīvo saskanīgāk? «Kā nedejotāji nemaz neesam bijuši kopā. Bet, ja sākas diskusijas par dejām, tad iet karsti!» smaida Marita. Viedokļi mēdzot arī krietni vien atšķirties.

Eduards Kristons, Pippa Cafe saimnieks

Saldi smaržo vafeles, un dzindzina ledus gabali aukstajā augļu limonādē. Taču kafejnīcā nav brīvu vietu. Es piesēžu uz kaut kā apaļa un balta. Saimnieks smaidot norāda, ka tā ir miskaste, un veikli atrod krēslu. Tikai 14 kvadrātmetru nelielajā kafejnīcā ir ļoti jauki: pie letes sēž omīte ar mazmeitu un pasūta tapas, krēslos — medicīnas studentes pilda studiju darbus. Blakus viņām — ģimene ar zīdaini. «Te ir ļoti laba kafija!» saka tētis Kārlis, kurš uz Pippu Brīvības ielā brauc no Mežaparka. Pippa Cafe atrodas netālu no Cēsu ielas, nebūt ne pašā Rīgas centrā, tā darbojas tikai kā kafijas vieta un piecos vakarā tiek slēgta. Agri no rītiem Eduardam ir visvairāk darba, jo pēc kafijas nāk cilvēki no tuvējiem birojiem. Pippu iecienījušas arī divas aktrises: Dārta Daneviča un Agnese Cīrule. Novērtējot, ka var ienākt ar suņiem un ir laba kafija. Eduards stāsta, ka kafijas ik pa laikam mainās. Nesen bijušas pieejamas tādas augstvērtīgas šķirnes kā Panamas Geisha Alpes un dažādas Cup of Excellence kafijas.

Kafejnīcas īpašnieka Eduarda Kristona tētim Rīgā pieder divas ēdnīcas, tāpēc ēdināšanas vide Pippa saimniekam nav sveša: palīdzējis klāt banketus. Pirms diviem gadiem, kad Eduardam bija 21, viņš sāka strādāt Vincentā pie uzkodu sagatavošanas. «Rītiņš bija laba skola,» atceras Eduards. Iegūtais noderēja, strādājot pieczvaigžņu viesnīcas restorānā Vīnē. Atgriezies Latvijā, Eduards domāja, ko darīt. Tētis ieteica uzzināt ko vairāk par kafijām. Tā bija laba ideja. Kursos Eduards iepazina kafijas pasauli, apjauta, ka tā ir ļoti plaša. «Ir tik daudz dažādu pagatavošanas veidu, nianšu. Kļuva interesanti un gribējās savu kafijas vietu.» Eduards nodibināja firmu un domāja pa kafejnīcas nosaukumu. «Pirms pāris mēnešiem biju draudzenei uzdāvinājis punduršpicu Pippu. Vārdu suņuks ieguva, iedvesmojoties no Keitas Midltones māsas vārda — Pippa. Šķita piemērots.» Vispirms kafejnīcu Eduards atvēra Upīša pasāžā, taču tur «ar vietu nebiju trāpījis pareizajai publikai». «Nesaprata. Pēc pusgada meklēju citu vietu.» Atrada telpas Brīvības ielā, kur agrāk bijis apģērbu veikals.

Pati Pippa gan kafejnīcā neciemojas katru dienu. Viņai mājās jautri, jo tur ir deviņi draugi — Eduarda tētis ir pasaules vicečempions kamanu suņu sportā. Taču Pippas klātbūtne kafejnīcā jūtama it visur: pie sienām ir bildes, kurās punduršpics «fotošopēts» dažādās pasaules vietās.

«Rīt varu samaksāt?» atvadoties vaicā regulārais kafejnīcas klients Kārlis. Eduards piekrītoši pamāj.

Astrīde Rozīte, Straupes zemnieku tirdziņa izveidotāja

Rozīšu ģimenei Straupē, Valmieras ceļa malā, 15 gadus ir autoserviss Autostallis. Viņi no Rīgas šeit ieradās 1987. gadā. «Tēvs 15 gadus bija stāvējis rindā uz trīsistabu dzīvokli Purvciemā, bet mēs ar māsu pieaugām, es apprecējos, dzīvojām saspiestībā. Domājām — kāpēc nepārcelties uz Straupi pie vīratēva, neuzbūvēt tur māju?» atceras Astrīde. Stereotipam, ka izglītības kvalitāte laukos ir zemāka, viņa nepiekrīt. Vidējā meita, kas mācības sāka Straupes pamatskolā, tagad ir zinātņu doktore Lūleo Tehniskajā universitātē Zviedrijā, jaunākā ieguvusi maģistra grādu ķīmijā, dēls ir kuģa stūrmanis. Tas, kā bijušajai pilsētniecei patiešām pietrūka, izrādījās zemnieku tirgus.

«Man neizauga labi burkāni. Veikali pirms 10 gadiem zemnieku produkciju neņēma. Ārprāts: no laukiem dodos uz Rimi, lai nopirktu burkānus, kuri turklāt vēl ir «atbraukuši» no kādas citas valsts! Kaimiņiem prasīju — vai nevarat pārdot burkānus? Lauku burvība un šarms — vienu rītu pagalmā parādās milzīgs burkānu maiss. Cilvēks, kas atvedis, saka: nemaksā neko, ēd! Grūti viņam vēlreiz uzprasīt, lai viņš kaut ko atved. Tirdziņā tomēr ir citi noteikumi.»

Ierīkot tirgu kurbulējis arī sens draugs šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, «esam pazīstami 38 gadus, mums ir kopējs krustdēls, Mārtiņam pēc pārcelšanās uz Latviju bija sapnis, lai visur būtu zemnieku tirdziņi». Rītiņš pats tādu izveidoja Rīgas Berga Bazārā, bet tagad — Sporta ielas kvartālā, kur atklāšanas dienā bija nopērkami arī regulārie Straupes gardumi — Rehtšprehera siers, Aijas kūkas, Rožkalnu maize… Vairākiem ražotājiem tieši Straupes tirdziņš bijis pamats uzņēmējdarbības attīstīšanai.

Sākums nav bijis viegls, Astrīde neslēpj, ka pat publiski nosaukta par idioti. «Neticīgie teica — kurš tad te nekurienes vidū kaut ko pirks? Bet Straupe nav nekuriene. Vēsturiski tā bijusi Hanzas savienības pilsēta, te krustojas nozīmīgi ceļi, esam vienādā attālumā no Siguldas, Cēsīm, Valmieras, Limbažiem, netālu no Rīgas. Ja tas darbojās 14.-17. gadsimtā, kāpēc lai nedarbotos šodien?» Tomēr radās arī atbalstītāji, no pirmās dienas Astrīdei palīdz Baiba Smilga, Braslas kroga kādreizējā saimniece, un Rudīte Vasile, Pārgaujas novada deputāte. Vēlāk pieslēgušās Mirdza Kārkliņa un Brigita Puriņa.

Projektu pirms 12 gadiem apstiprināja vēl Cēsu rajona vadība. Lai sakārtotu dokumentus, dāmas strādāja divus gadus.  «Sarunājām, ka neņemsim pārpircējus. Neņemsim zemniekus no visas Latvijas, centīsimies stimulēt vietējo ekonomiku. Standarts: paši audzējam, ražojam un tirgojam. Nezin kāpēc toreiz pēc Ministru kabineta noteikumiem vienā vietā tirdziņš varēja notikt ne vairāk kā astoņas reizes gadā. Parēķinājām, ka ar četriem mēnešiem jau esam limitu izsmēluši. Iesniedzām priekšlikumu likuma grozījumiem. Tagad tirdziņš notiek katru pirmo un trešo mēneša svētdienu, izņemot janvāra pirmo svētdienu.»

Rīkotājas secinājušas, ka viņu tirdziņš atbilst slow food filozofijai, te nopērkama vietēja un godprātīgi audzēta produkcija. «Pirms četriem gadiem nodibinājām Slow Food Straupe biedrību, iekļāvāmies starptautiskās asociācijas Earth markets — zemes tirgu —  kustībā. Esam vienīgais tirgus Baltijā, kas parādās viņu mājaslapā internetā. Daudzi ceļotāji meklē šādus tirgus. Pašlaik konsultējam Sāremā Igaunijā, kas arī taisa līdzīgu tirdziņu.»