Kategorijas: 1 no 2 miljoniem

Rihards Fjodorovs un Mirko, godalgoti tabakas okšķeri

Mirko izskatās ļoti labi. Vīrišķīgs, stiprs un ātrs. Intervijas pirmajās minūtēs strauji metas apošņāt visas somas. «Viņš zina — ja kaut kur atbraucis, būs jāstrādā,» saka Rihards Fjodorovs, kurš ar Mirko no Rēzeknes ieradies Rīgā uz tikšanos Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ēkā. Abi ir VID Muitas pārvaldes darbinieki un ikdienā strādā uz Latvijas un Krievijas robežas, meklējot cigarešu kontrabandu. Nesen Mirko atgriezās no sacensībām Moldovā, kur ieguva 2. vietu deviņu valstu konkurencē. Viņš nu savācis visu medaļu komplektu, jo iepriekš sacensībās Krievijā ieguvis arī zeltu un bronzu. Latvijā kopumā ir 43 darba suņi, kuri specializējas narkotiku vai tabakas meklēšanā. Tikai trīs no tiem spēj sameklēt abas vielas.

Mirko ir dzimis Ungārijā, smalkā vācu aitu šķirnes suņu ģimenē, taču līdz gada un divu mēnešu vecumam dzīvojis Nīderlandē, dienesta suņu audzētavā. Kad muitā pieņēma lēmumu iegādāties tieši Mirko, Rihards bija tikko kā izmācījies par kinologu, «jo, vērojot, kā strādā kolēģi, arī gribējās. Iepriekš darīju biroja darbu. Un, jā, gribējās suni.» Kad Rihards bija sagaidījis   lidostā Mirko, sekoja kopējas četru mēnešu mācības tabakas meklēšanā. Tās notiek spēles veidā: Rihards noslēpj bumbiņu, un Mirko meklē, jo ļoti grib ar to spēlēties. Pakāpeniski tai tiek pievienota tabaka. Pamazām bumbiņas vietā tiek paslēpta tikai tabaka, taču spēles princips saglabājas. «Visa pamatā ir labas attiecības ar suni,» skaidro Rihards. Reizēm Mirko nevēlas pakļauties un dažādi mēģina sevi pierādīt. «Viņš ir puika, un liels puika. Ļoti enerģisks. Bet mēs atrodam kompromisus.» Mirko darbs ir katru  dienu meklēt tabakas izstrādājumus: automašīnās, telpās. «Viņš māk atrast tādus slēpņus! Reizēm automašīnas ir tā pārtaisītas, ka no malas nepateiksi, ka tur ir dubultgrīda un zem tās cigaretes.» Brīžos, kad Mirko ir atradis tabaku, vainīgie taisnojas un līdz pēdējam apgalvo: suns melo.

Rihards un Mirko ir kopā septīto gadu un arī pēc darba, jo suns dzīvo ar Fjodorovu ģimeni daudzdzīvokļu namā Rēzeknē. «Nē, gultā vai dīvānā viņš nelec, nodalām darba un mājas dzīvi,» smaida Rihards. Turklāt pēc darba Mirko ir nosmērējies ar automašīnu putekļiem un eļļām, un tādam lēkt dīvānā nebūtu vēlams.

Kā Mirko reaģē uz smēķēšanu? Nerej, domādams, ka atradis? «Nē. Es reizēm smēķēju, taču tas viņu netraucē. Tabaka ir darba sastāvdaļa, un viņš zina, ka to meklē transportā vai objektos un pēc komandas. Pie katras kabatas, kurā ir cigarešu paciņa, viņš nerej.»

Lojāls, pacietīgs, labi panes stresu. Tāds ir Mirko. Un — nodeva karjerai, diez vai viņš būs tētis. Ja nu vienīgi, kad atvaļināsies.

Laine Treidena, Rīgas centra puķudobju autore

Esplanādē iekārtotajā puķudobē oranžās un violetās tulpes sasaucas ar violetajiem parka ceriņiem. Tā nav nejaušība, bet apzināta ainavu arhitektes Laines Treidenas izvēle. Jau piecus gadus pēc viņas zīmējumiem un norādēm tiek pucētas aptuveni 50 galvaspilsētas puķudobes. To dizains tiek plānots katru gadu no jauna. Rīgas dārzi un parki darbinieki dobēs sastādījuši no Nīderlandes pasūtītos tulpju sīpolus, narcises, atraitnītes vai citus ziedus. Vēlāk pavasara ziedus dobēs nomainīs viengadīgās vasaras puķes.

Idejas dobju dizainam Laine ved mājās no ceļojumiem, uzmeklē sociālajos tīklos. Gadu laikā apgūtas arī vairākas viltības. Piemēram, izvēloties tulpes, kas zied dažādos laikos, papildinot tās ar narcisēm vai atraitnītēm, tiek pagarināta dobes ziedēšana, turklāt raibumā mazāk pamanāma kāda neizdošanās, ja nu tāda radusies. Laine sapratusi, ka cilvēkiem ļoti patīk krāsas. Sākotnēji mēģinājusi eksperimentēt ar pasteļtoņu ziediem, bet apjautusi, ka parkā tie pazūd un baudāmi tikai tuvumā.

Dažās dobēs šogad izmēģināts ielikt arī kādu hiacinti. Bet ar bažām — «jebkurš tāds ļoti īpašs zieds mudina nogriezt viņu», stāsta Laine. Pērn izgāzies eksperiments iestādīt tulpes Arkādijas parkā — visas tika noplūktas. Par spīti nejaukajam atgadījumam, cilvēki tomēr paliekot krietni saudzīgāki pret publiskajām dobēm. «Kas var būt foršāk, kā ieiet parkā un redzēt, ka cilvēki guļas un sēžas pie dobēm, grib fotografēties,» Laine iesaucas. Pie Brīvības pieminekļa valsts karoga krāsās veidotās tulpju dobes sagūlies puišu bariņš. «Arī džeki pamana puķes,» Laine priecājas. Un piekodina: «Dobes jātaisa tā, lai nevar nepamanīt. Lai ir pārsteigums.» Tam vajadzīga drosme un uzdrīkstēšanās. Kad, zīmējot skices, prātā piezogas šaubas, viņa sevi pārliecina: «Un ja nu sanāks?» Līdz šim risks vienmēr attaisnojies.

Lai modelētu puķudobes, jāsaprot auga uzbūve, struktūra un augums. «Iesācējam tas varētu būt sarežģīti. Var skaisti sazīmēt baigās idejas, bet jāzina arī kopšanas tehnoloģijas. Piemēram, samtenēm regulāri jākniebj ārā ziediņi, tas nozīmē, ka nevari tās ielikt milzīgā paklājdobē pašā centrā,» skaidro Laine.

Šogad skaistas būs arī vasaras puķu dobes, viņa stāsta. Vairākās ziedi kārtosies latviešu spēka zīmēs, piemēram, pie operas un Zemitāna laukumā Teikā. Uzvaras parkā pie sakurām ap Jāņu laiku ziedēs klājs ar dekoratīvajiem sīpoliem. «Būs ļoti smuki. Pļava pilna ar ziliem bumbuļiem,» skatu uzbur Laine. Nerealizēts gan paliek Laines sapnis par narcišu pļavu Arkādijas parkā. Domes saistošie noteikumi uzliek pienākumu intensīvi pļaut zālāju, bet, lai narcises sīpoliņš dzīvotu vairākus gadus, sīpolam jāļauj nogatavoties, un tad vieta izskatoties nesimpātiski. «Rīgā tam vēl neesam nobrieduši,» viņa piebilst.

Tulpju sīpoli arī varētu būtu izmantojami vairākus gadus, bet publiskajos dārzos ar to neriskē. Lai būtu liela pārliecība, ka dobes būs tādas, kā iecerēts, katru gadu septembrī tiek veikts pasūtījums nākamajai vasarai. Turklāt Rīgas dārzniekiem nav pieejami tādi plašumi, kur tulpju sīpolus žāvēt un apčubināt, bet zemē tos atstāt nevar.

Ilze Blāķe, pirmā beziepakojuma veikala veidotāja

Lai samazinātu iepakojuma maisiņu, turzu un kastīšu patēriņu, par ko veikalā maksājam liekus centus, bet vēlāk izmetam miskastē, Ilze Blāķe nolēmusi radīt vienu īpašu Turzu. Tā sauks pirmo beziepakojuma veikalu Latvijā, kam pašlaik Projektu bankā tiek vākts pūļa finansējums.

Ilze ir molekulārā šūnu bioloģe, un viņas ikdiena aizrit, testējot dažādas farmācijā un kosmētikā izmantojamas vielas ar dzīvnieku un cilvēku šūnām. Kļūstot par mammu, Ilze arvien vairāk aizdomājās par to mantojumu, ko atstājam nākamajām paaudzēm, tādēļ savā ģimenē jau pāris gadus piekopj zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveidu. Cenšoties iepirkties dabai draudzīgi, radās ideja rīkoties pašai — atvērt pašapkalpošanās veikalu, kur gan parasto, gan ekoloģisko pārtiku un higiēnas preces būtu iespējams iegādāties vienuviet. «Ērti iepirkties, līdzi ņemot savus iepakojumus, šobrīd nav iespējams, jo ir jāizskrien vai puse Rīgas, lai dažādos veikalos iegādātos atsevišķus produktus.»

Veikals Turza ir plānots nelies un mājīgs — ikvienam, kurš vēlas pēc sevis atstāt mazāk atkritumu un arī lieki netērēt naudu. Projekta autori atgādina dažādos pētījumos apkopoto informāciju, ka vidēji 10—15% no produktu cenas veikalos veido tieši iepakojuma izmaksas. «Klients varētu nākt uz veikalu ar saviem traukiem vai iegādāties veikalā atkārtoti izmantojamus, dabai draudzīgus traukus, uzpildīt pēc savas vajadzības un samaksāt tikai par produktu, nevis iepakojumu, ko mājās izmet miskastē,» skaidro Ilze.

Ilzei ideju palīdz īstenot grafiskais dizainers Artis Tauriņš un Madara Bundzeniece, kas strādās veikalā. Tikai ar saviem līdzekļiem plānus pārvērst realitātē šobrīd nav iespējams. «Ejot uz banku un runājot ar investoriem, viņi grib redzēt, ka tā nav tikai dažu cilvēku vēlme. Lai to pierādītu, iesniedzu ideju Projektu bankā — tā iegūšu gan līdzekļus, gan pierādīšu skeptiskajiem ierēdņiem, ka rīdzinieki vēlas šādu veikalu un tas nav nepieciešams tikai man,» smejas Ilze.

Brīdī, kad sūtām šo žurnālu uz tipogrāfiju, Turzas ideju jau atbalstījuši vairāk nekā 350 cilvēku. No nepieciešamajiem 10 000 eiro iegūti aptuveni septiņi, bet vēl ir laiks — kampaņa noslēgsies 31. maijā. Ilze precizē, ka nauda nepieciešama īpašu uzpildāmo trauku un plauktu iegādei. Ja izdosies savākt iecerēto summu, jau šīs vasaras beigās Rīgā parādīsies pirmais beziepakojuma veikals, kuru idejas autore redz ne tikai kā iepirkšanās vietu, bet arī kā telpu, kur satikties domubiedriem, rīkot izglītojošus pasākumus par zero waste dzīvesveidu.

Juta Stīla, bērnu grāmatas autore

Pirms desmit gadiem Juta Vējiņa studēja Rīgā, Banku augstskolā. «Bija ekonomikas krīze, draugi, kas strādāja bankās, teica — cilvēkus masveidā atlaiž. Domāju: kad pabeigšu, man būs jāsacenšas ar tiem, kuriem jau ir pieredze.» Dzimtajās Cēsīs viņa bija sākusi trenēties karatē, kikboksā, Rīgā — arī boksā. «Varētu kļūt par boksa treneri,» viņa sprieda. «Bet vajadzētu aizbraukt uz Angliju, noskaidrot, kāpēc viņi uzvar. Arī mēs trenējamies smagi, esam fantastiski sportisti, tomēr — kāpēc mums nav pasaules mēroga panākumu?» (Maira Brieža vārdu Juta bija dzirdējusi jau tolaik, taču viņš vēl neplūca laurus.) «Anglijā atradu labu treneri. Divas reizes kļuvu par Anglijas čempioni amatieru līgā svara kategorijā līdz 63 kg. Kādreiz biju lielāka, resnāka,» pasmaida. «Tas nav tik svarīgi — tagad augsta līmeņa meitenes boksā ir atlētes, nevis izsitējas.» Sportā viņa lietoja pseidonīmu Juta Steel — Juta Tērauds.

Kāpēc angļi uzvar, sapratusi ātri. «Latvijā cilvēkiem trūkst pašapziņas. Vēsturiski izveidojusies attieksme: «ko nu mēs…» Neticam sev, un mums netic. Es tikai karjeras beigās kļuvu par tehnisku sportisti, taču treneris man noticēja. Pienāca pirms pusfināla. «Juta, ja tu uzvari, nākamā cīņa būs par čempiones titulu. Es zinu, tu to vari!» Man kā latvietei šie vārdi nozīmēja daudz.»

Lai varētu trenēties, Juta strādāja nakts darbos — kazino par krupjē, naktsklubu apsardzē. Pārgāja uz MMA: dažādu cīņu apvienojumu. Arī tur uzvarēja BJJ čempionātā, bet diemžēl treniņā salauza rokas īkšķi. Pēc tam «pārtrenēja» ceļgalus. 2016. gadā nācās gulties uz operāciju galda, pēc gada — vēlreiz, ilgi veseļoties mājās. Jutas draugs angļu mūziķis Sems Hārdijs ierosinājis — tev vajadzētu uzrakstīt grāmatu. «Atbildēju kaut ko bērnišķīgu, kā man bieži gadās,» Juta iesmejas, «bet viņš: raksti bērnu grāmatu!» Stundas laikā tapis pirmais stāstiņš par putniņu Tomu. «Man patīk putni, bērnībā tos daudz vēroju. Dzīvoju fantāziju pasaulē, ārā man bija savas mājas, koki.» Juta izdomājusi, ka katram stāstiņam būs morāle. «Piemēram, ko vajag darīt, lai gūtu panākumus sacensībās. Putniņš ceļas agrāk, trenējas vairāk, ēd veselīgāk. Tieši tā man bija bērnībā — ja piepumpēšanās jātaisa 20 reizes, taisīju 21. Ja gribi būt labākais, tā vajag!»

Kad bija gatavi pieci stāsti, Juta feisbukā vienkārši uzrakstījusi izdevniecības Zvaigzne ABC vadītājai Vijai Kilblokai, aizsūtījusi tekstu paraugus. «Viņa atbildēja: labi, kad būsi Latvijā, satiksimies!» Autore joprojām nespēj noticēt, cik viegls bijis ceļš uz Putniņa Toma stāstu grāmatu. «Patika, kā teica viena no manām divām māsām: varbūt panākumu atslēga ir prāts, kas atvērts iespējām?»

Sandija Segleniece, helikoptera pilote

Sandija ir unikāla. Pašlaik Latvijā nav nevienas citas sievietes militārajā jomā, kurai būtu helikoptera pilotēšanas tiesības. Virsnieces Seglenieces oficiālais amats ir Nacionālo bruņoto spēku gaisa spēku aviācijas eskadriļas 2. posma pilote. «Kāpēc ne pirmā posma? Ir vēl, kur uzkalpoties,» stāsta Sandija. Helikopteram ir dubultā vadība, un viņa ir otrā pilote, kas atbild par navigāciju. Vajadzības gadījumā var pārņemt lidaparāta vadību. Protams, Sandija stūrē helikopteru arī pati. Piemēram, nesen lidoja uz Ādažiem tā sauktajā maršruta lidojumā: apsekot lidlaukus un nosēšanās vietas. Palidot Sandijai izdodas vidēji reizi mēnesī. «Būtu biežāk, ja es dežurētu glābšanas un meklēšanas darbos. Pagaidām nav bijusi tāda iespēja,» atzīst Sandija. Visas vajadzīgās zināšanas viņai ir, taču jāattīsta prakse. NBS vīri vēlas Sandiju pasargāt no smagiem uzdevumiem, tāpēc neaicina glābt kaitbordistus, pacelt ūdeni virs degošu riepu laukuma vai nolaist uz kuģa ārstu. Ikdienā Sandija dara papīru darbus: organizē mācības, piesaka komandējumus militārajām mācībām.

Bērnībā Sandija darbojās jaunsardzē, jo viņas tētis dienēja profesionālajā armijā. «Es labi zināju, ka dzīvi saistīšu ar militāro jomu. Nekad nebiju lidojusi, bet gribēju kļūt par piloti,» viņa saka. Priekšnoteikums tam ir augstākā izglītība un virsnieka statuss, tāpēc Sandija iestājās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Pēc tam divus gadus mācījās lidošanas koledžā Ukrainā. «Mans pirmais lidojums pasažieru lidmašīnā bija uz pilotu mācībām. Paldies Dievam, lidot man patika,» Sandija atceras.

Pirmoreiz helikopteru viņa vadīja 2009. gada martā. «Pārņemot vadības sviru, negāja gludi, bet ar zigzagiem,» atceras Sandija. Lai vadītu helikopteru, jāstrādā visam ķermenim: labajā rokā ir galvenā svira, bet katra kāja uz sava pedāļa, kuri regulē astes rotoru jeb propelleru. «Ar dibenu jājūt viduspunkts attiecībā pret zemi. Īpaši svarīgi tas ir glābšanas darbos, kad stabili jākarājas gaisā.» Pabeigusi koledžu Ukrainā un nolidojusi 200 stundu, Sandija atgriezās NBS. Tad pieteicās meitiņa, un lidošanu uz laiku nācās pārtraukt.

«Latvija visskaistākā ir rudenī,» saka Sandija. Tieši no augšas viņu pārņemot lepnums par savu valsti. «Un mīlestība. Ja nemīli savu zemi, tad arī nevēlies sargāt.»

Īšani Kočhara, Okupācijas muzeja ekskursiju vadītāja

Pērn augustā Īšani Kočhara (Eeshani Kochhar) ieradās Rīgā, lai Erasmus+ programmā gadu studētu Latvijas Universitātē. Pa-pildus mācībām viņa gribēja atrast pusslodzes darbu, kas dotu iespēju ne tikai nopelnīt, bet arī iegūt pieredzi. Taču latviešu valodu indiešu meitene nezināja, un darbu atrast nebija viegli. Kādu dienu fakultātē pamanīja nelielu sludinājuma lapiņu, kas vēstīja, ka Okupācijas muzejā tiek meklēti gidi. «Pirmoreiz dzīvē maksāju nodokļus un daru to Latvijā!»

Ieguvusi bakalaura grādu politikas zinātnē, Īšani nolēma, ka maģistrantūrā vēlas studēt kaut ko ar iepriekšējo izglītību saistītu, tomēr specifiskāku. Eiropas studiju programmu Manipalas Universitātē, kur viņa mācās, atbalsta Eiropas Savienība, kas ļauj indiešu studentiem piedalīties arī Erasmus mobilitātes programmā. Kad bija jāizvēlas, uz kuru partneraugstskolu doties, viņas izvēle bija par labu Rīgai, jo studiju kursi un režīms šeit šķita vispiemērotākie indietes interesēm. Tā Īšani pirmoreiz nokļuva Eiropā.

Iejusties nebija grūti. Ikdiena Ķengaragā, internacionālā studiju vide un darbs muzejā viņai radījuši daudzšķautņainu priekšstatu par dzīvi Latvijā. «Jokoju, ka jūtos kā latviete.» Muzejā viņa sāka strādāt novembra beigās. Protams, ekskursiju vadīšanai nepieciešamo zināšanu apjoms ir liels, un to apgūt īsā laikā nebija vienkārši. «Tā nav mana vēsture.» Tomēr ir arī priekšrocības — dažādos vēstures faktus viņa neuztver personīgi un spēj tos pasniegt analītiskāk un objektīvāk. Okupācija nav process, ko īstenojušas tikai padomju vai nacistu valdības. Zināmas paralēles var vilkt pat ar nīderlandiešu un britu kolonizatoriem — lai gan procesi ir atšķirīgi, šajā aspektā Latvijas un Indijas vēstures noteikti ir salīdzināmas. Tomēr kopumā līdzību nav daudz. «Ideja par to, ko nozīmē būt latvietim, ir ļoti homogēna.» Savukārt Indiju drīzāk iespējams salīdzināt ar Eiropu kopumā — dažādi reģioni, dažādas kultūras.

«Man zināmā mērā ir identitātes krīze,» meitene smaida, atbildot uz jautājumu, no kura Indijas reģiona viņa ir. Tēva darba dēļ ģimene bieži mainīja dzīvesvietu. Dažādie reģioni tik ļoti atšķiras, ka grūti nepārprotami atbildēt uz jautājumu, no kurienes esi.

Pēdējos septiņus gadus Īšani dzīvojusi prom no vecākiem, tāpēc pēc atgriešanās Indijā viņa vēlas pavadīt laiku ar ģimeni. Tomēr nākotnē neizslēdz iespēju, ka varētu atgriezties Eiropā un strādāt kādā no Eiropas Savienības institūcijām. «Ja būšu Šengenas zonā, es noteikti apciemošu Latviju. Citādi tas diemžēl ir ļoti tālu un dārgi.» Savukārt viņas Latvijas draugi smejoties stāsta, ka uz Indiju baidās braukt, jo tur ir tik daudz cilvēku. «Un tā ir taisnība. Ņūdeli ielās ik dienu ir tik daudz cilvēku kā Daugavas krastmalā 18. novembrī!»

Inta Šķiņķis, rīko simtgades pasākumu ar New York Knicks

Man 7. aprīlī jābūt uz strīpas plkst. 14, enerģiski runā Inta Šķiņķis Ņujorkā. Jāpalīdz ALJA biedriem iekārtot vietu latviešu tusiņam krogā Stitch Bar & Lounge. Tas atrodas Manhetenas 8. avēnijā, netālu no Kristapa Porziņģa baskebola kluba New York Knicks arēnas Madison Square Garden. Jāizliek liels plakāts, ko visi varēs parakstīt, — sveicieni Kristapam, kurš atkopjas no ievainojuma! Plkst. 16.30 Inta arēnā ievedīs Ņujorkas latviešu kori. Viņi pirms ņujorkiešu basketbola spēles ar Milwaukee Bucks, kas sāksies plkst. 19.30, tautastērpos dziedās ASV himnu. Plkst. 17.30 Inta sagaidīs tautiešus, kuri vinnējuši iespēju vērot komandu iesildīšanos. Plkst. 18 ierādīs vietas Ņujorkas latviešu skautiem un gaidām, viņi veidos high five tunnel — goda sardzi laukumā uznākošajiem sportistiem. «Un tad es uzvilkšu kreklu ar Porziņģa parakstu un cepuri latviešu krāsās, dabūšu alu un pīrāgus, varēšu atpūsties,» laimīgi nopūšas.

Ņujorkiete turpina vecāku Jāņa un Maijas Šķiņķu darbu ar skautiem un gaidām, bet ikdienā ir informācijas tehnoloģiju projektu vadītāja investīciju firmā Warburg Pincus. Un fano par New York Knicks, kopš kluba rindās ir Kristaps Porziņģis. Klātienē redzējusi 20 viņa spēles.

Padzirdējusi, ka Kanādā tiek rīkots lietuviešu vakars par godu Toronto Raptors spēlētājam Jonam Valančūnam. «Domāju, vai nebūtu interesanti, ka Ņujorkā būtu tāds latviešu vakars? Gāju uz Madison Square Garden, aprunājos ar Kolu Šlesindžeru, kurš mums, 10—20 latviešu grupiņām, jau vairākas reizes ir pārdevis biļetes.» Pagājušā gada novembrī viņu un Latvijas Republikas goda konsulu Dari Dēliņu arēnas administrācija uzaicināja uz sarunu par Porziņģim un Latvijas simtgadei veltītu Latvian Heritage Night — latviešu vakaru. «Teicām, ka vajadzētu latviskus kreklus, Aldara alu, pīrāgus, latviešu mūziku. Janvārī vienojāmies par datumu. Nepilnu divu dienu laikā latviešiem tika pārdots 100 biļešu, divu nedēļu laikā — 400. Šlesindžers bija priecīgi pārsteigts. Marta beigās bija pārdotas 668 biļetes, ceram, ka tiksim līdz 700.»

6. februāri, kad Porziņģis sarāva ceļgala krusteniskās saites, Inta atceras spilgti. Televizorā pamanot, kā latvietis krīt un tiek aizvests no laukuma, fanes sirds asiņoja. «Fani uzreiz teica, ka tagad ir vēl vairāk iemeslu izrādīt Kristapam atbalstu. Nevienam citam ārzemju spēlētājam New York Knicks nav bijis tāda tautiešu vakara. Mēs esam ar viņu!»

Raimonds Mežaks, kasešu žokejs

Trijos gados Cēsu mākslas telpā Mala notikušas jau desmit kasešu naktis. Tajās ir uzstājies leģendārais padomju laiku pagrīdes ierakstu mūzikas izplatītājs Juris Lapinskis un kasešu izdevējs Lauris Vorslavs, alternatīvās mūzikas veterāns Ingus Baušķenieks un 90. gadu hita Aka Aka autors Roberts Gobziņš. Kasešu naktīs melomāni ir klausījušies gan avangarda grupas Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas, gan divdesmitgadīgu disko mūziku. Kasešu naktis ir izveidojusies par Latvijas mūzikas dzīves notikumu, un ideja par tām radusies mežzinim Raimondam Mežakam.

Pirms trim gadiem Raimondam iešāvās prātā doma sarīkot savas dīdžejošanas divdesmitgades ballīti. 90. gadu vidū, kad Raimonds mācījās Ogres Meža tehnikumā, viņš vadīja diskotēkas. Toreiz lielākā daļa mūzikas ierakstu bija pieejami kasetēs, un apmēram 20 gadus tās glabājās lielos maisos. Kad viņš tās uzgāja, dažas ielika parastā, vecā magnetolā un saprata — skan labi. 2015. gada aprīlī Malā tika sarīkota pirmā mazā Kasešu nakts ballīte, kurā Raimonds uzstājās ar nelielu lekciju un līdz pat trijiem rītā izklaidēja viesus ar 90. gadu deju mūziku. «Biju noguris, bet priecīgs — cilvēkiem bija interese. Tā kā daudzas kasetes palika neiztītas, nolēmu vasarā sarīkot vēl vienu pasākumu,» stāsta Raimonds.

Arī ar otru Kasešu nakti vēl nebija gana. Pēc trešās ballītes tika nolemts tās intelektuāli piesātināt ar ciemiņu performancēm, lekcijām vai dīdžejošanu. Tāpēc turpmākajos Kasešu nakts pasākumos allaž ir piedalījusies kāda personība, kas ir piedalījusies mūsu mūzikas ierakstu vēstures veidošanā. Pirmais viesis bija viens no Latvijas elektroniskās deju mūzikas pamatlicējiem, pirmās deju mūzikas grupas Dvēsele dibinātājs, Liepājas lenšu žokejs Mārcis Grīnbarts. Ap 300 cilvēku sapulcināja lenšu žokejs Trakais Mārtiņš jeb Mārtiņš Kreilis, kurš 80. gadu vidū Cēsīs vadīja diskotēkas.

Turpmākie Kasešu nakts pasākumi Raimondu pārliecināja, ka melomāniem ir milzīga interese par kasešu ierakstiem, avangarda un pagrīdes mūziku, Laura Vorslava, Ingus Baušķenieka, Roberta Gobziņa darbu. Leģendāro mūzikas pirātu Juri Lapinski, kurš padomju laikos bija pat sēdējis cietumā par ierakstu izplatīšanu, Cēsīs sagaidīja ar orķestri. Tagad jau 75 gadus vecā Lapinska uzstāšanās Malā 2017. gada vasarā iekrita vienā no festivāla Positivus dienām. Raimonds bažījās, vai Mala nepaliks tukša. Taču desmitiem ļaužu gribēja dzirdēt, kā runā un dīdžejo Lapinskis.

«Sākumā Kasešu naktis man bija kaut kāda nostalģija, bet pēcāk katrs pasākums jau bija izraušanās no šādām sajūtām. Nostalģija var sākt garlaikot. Gribas arī zināt, kādu mūziku mūsdienās ieraksta kasetēs,» saka Raimonds, kurš redz, ka Kasešu naktīm ir nākotne. Arī turpmāk Malā tās plānotas trīs reizes gadā.

Vija Balode-Taube, atdeva muzejam Rozentāla gleznas

Es un mana brāļa Jāņa ģimene Losandželosā — tikšanās sākumā Rīgas dzīvoklī Vija uzskaita radiniekus, kuri pagājušogad Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM) pārsteidza ar neparastu dāvinājumu, divām Jaņa Rozentāla gleznām — Gulbju jaunavas (ap 1910.) un Sievietes portrets (otrs nosaukums — Smaids, 1914.). Pirmais darbs uzreiz atlasīts izstādei Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs, kas no 10. aprīļa būs aplūkojama Orsē muzejā Parīzē.

Arī Sievietes portretu Vija Balode-Taube pazīst visu mūžu. Ģimene gleznas saņēma mantojumā no vectēva brāļa Jāņa Taubes, kurš nomira divus gadus pirms Vijas dzimšanas. Veconkulim, liela vēriena uzņēmējam un mākslas mīļotājam, Krievijā piederējusi dzensiksnu rūpnīca. Viņš bijis pirmais Latvijas Republikas goda konsuls Petrogradā, pēc atgriešanās Latvijā ievēlēts Satversmes sapulcē. Kad Latvija 1920. gada 11. augustā noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju, Taube no Petrogradas ar kuģi uz Rīgu pārveda iedzīvi un rūpnīcas iekārtas. Ap to pašu laiku Latvijā no Somijas atgriezās arī Jaņa Rozentāla atraitne Elija Forsele. Gulbju jaunavas atceļojušas līdz ar viņu.

Vijas tēvs, arī Jānis Taube, bijis onkulim īpaši mīļš, ciemojies Petrogradā pie viņa. Vēlāk pārņēmis ne tikai rūpnīcu un zirglietu veikalu Vecrīgā, bet arī gleznu kolekciju.

«Kad es dzimu, ģimene mēģināja atmest vācisko uzvārdu «Taube» un kļūt tikai par Baložiem. Bet sanāca, ka palikām ar diviem uzvārdiem,» skaidro Vija.

Otrā pasaules kara beigās Baložiem-Taubēm bēgot no Latvijas, starp nedaudzajām līdzi ņemamajām lietām bija arī Rozentāla darbi. Vija ar vecākiem un brāli bēgļu drāmu nav izjutusi tik asi kā citi. Sākumā bijusi patīkama ciemošanās Freivaldovā, Sudetijā, kur mammas māsai ar čehoslovāku vīru piederēja sanatorija. Kad arī šai vietai tuvojies padomju karaspēks, viņi ar gleznām pa kalnu ceļiem kājām gājuši uz Prāgu. No turienes vilcienā — uz Drēzdeni, tālāk — Berlīni un Lībeku, kur sagaidījuši kara beigas. «Vilcieni pilni, jāstāv kājās, gleznu kasti visi uz maiņām nesām.»

Bēgļu nometnē Pinebergā Hamburgas pievārtē Vijas tēvu iecēla par komandantu, drīz ģimenei radās iespēja strādāt kāda miljonāra mājās Kanādā. «Ar kuģi Samaria braucām uz Kvebeku. Gleznas atkal kastēs līdzi,» viņa atceras. «Muitas toreiz vēl nebija, bēgļu straumes…»

Toronto pabeigusi māsu skolu un medicīnas menedžmenta studijas, Vija lielāko daļu mūža bijusi vecākā medmāsa Ņujorkā, slimnīcā tieši līdzās Dvīņu torņiem. Brālis izmācījies par ķīmijas inženieri. Rozentāla gleznas atradās abās kontinenta pusēs — Smaids pie Vijas, Gulbju jaunavas — Jāņa ģimenē Losandželosā.

«Smaids atgriezās Latvijā ar manām mēbelēm 1995. gadā. Gulbjus Jānis atveda 1996. gadā, kad te ierīkoja sev dzīvokli,» pastāsta Vija.

Pirms diviem gadiem Vijas brālis devās mūžībā. Viņa sieva Dace lūgusi, lai mantas no Rīgas dzīvokļa nosūta uz Ameriku. Gulbju jaunavas, vienīgais LNMM zināmais Rozentāla darbs no vairāku variāciju cikla, okeānu otrreiz nešķērsoja. «Kad brālis bija dzīvs, es jau biju domājusi — gleznas jāatdod Latvijas muzejam, lai visi latvieši redz. Bet nekad neuzdrošinājos likt to viņam priekšā,» ieminas Vija. «Pagājušogad aprīlī Dace atsūtīja e-pastu: «Mēs domājam, ka gleznas vajadzētu Latvijai atdāvināt.»

Vija Rozentāla darbus uz muzeju aizveda 15. augustā. Tajā rītā vēl nofotografējās ar Smaidu, kas atradās virs gultas viņas Rīgas guļamistabā. «Aija Brasliņa, Rozentāla speciāliste, kad gleznas izpakojām, apraudājās,» atceras. Sabiedrībai vēsts par dāvinājumu izziņota tikai februārī. Muzejā pie gleznām būšot uzraksts «Taubes ģimenes dāvana Latvijai simtgadē».

Anita Smeltere, ved pastaigā pa Svina garšas vietām

Ja jums patīk Māra Bērziņa romāns Svina garša, noteikti jāsatiek Anita Smeltere no Rakstniecības un mūzikas muzeja. 24. martā un 28. aprīlī viņa vedīs pastaigā pa Torņakalnu. Tieši pa vietām, kuras drīz pēc romāna iznākšanas 2015. gadā raidījumā Personība. 100 g kultūras izstaigāja pats rakstnieks. Toreiz viņš norādīja, kur romāna galvenais varonis Matīss ar draugiem Rūdi un Kažu šķērsoja dzelzceļa sliedes. Tad viņus pamanīja sarkanarmietis, kurš apsargāja Atgāzenes staciju, sākās apšaude, un viena nomaldījusies lode trāpīja Matīsam vaigā. Kopš tā laika viņam mutē bija svina garša. «Realitātē tā tas notika. Tās ir manas atmiņas. Neko nevar darīt,» toreiz teica Māris Bērziņš un pasmaidīja. Anita Smeltere, gluži tāpat kā rakstnieks, liek noticēt — viss Torņakalnā noticis tieši tā, kā aprakstīts romānā. 

Pirms Anita sagatavoja pastaigu interesentiem, viņa Torņakalnu izstaigāja kopā ar rakstnieku. Tur joprojām ir zemes ceļi, kurus no abām pusēm ieskauj dēļu sētas, bet aiz tām — mājas. Vienā no šiem namiem bērnībā un arī romāna rakstīšanas laikā dzīvoja Māris Bērziņš. «Mūsu mājai arī bija slēģi. No rīta vajadzēja iet un slēgt slēģus vaļā. Vakarā — slēgt ciet,» viņš atcerējās, ieraugot koka namu ar slēģiem.

Pēc rakstnieka stāstītā, Matīsa tēlā ir daudz kas no Māra Bērziņa tēva un viņa paša. Taču arī citi tēli veidoti no tuvinieku stāstiem par Torņakalna iedzīvotājiem. Krustmāte reiz izstāstījusi, kā viņa ar draudzeni bērnībā skrējusi uz Vienības gatvi skatīties kaujas. Tā tapa romāna epizode, kurā Matīss ceļā uz Vienības gatvi satiek divas meitenes, kuras bēg no redzētajām šausmām. Rakstot romānu, rakstnieks turējis sev priekšā vecas, melnbaltas fotogrāfijas. Kādā redzams viņa tēvs ar paziņu. Lūkojoties bildē, Māris Bērziņš iztēlojās, kā varētu izskatīties Matīss un Rūdis.

Rakstniecības un mūzikas muzejā Anita sāka strādāt 2014. gadā, kad tā telpas Pils laukumā 2 tika slēgtas rekonstrukcijai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Anitas darba ikdienā būtiska sastāvdaļa ir ceļojošās izstādes un nodarbības. Pastaiga pa Svina garšas vietām nav pirmais šāds pasākums. Vismaz reizes 20 viņa kopā ar interesentiem Grīziņkalnā ir izstaigājusi vietas, ko bērnības atmiņās aprakstījusi Vizma Belševica. «Muzejs vairs nav tikai vieta, kur tu ej skatīties uz eksponātiem. To, ko esam uzzinājuši un izpētījuši, esam gatavi iznest arī ārpus muzeja sienām. Tas man pat mūsu darbā šķiet svarīgākais — iet pie cilvēkiem, nevis gaidīt, kad viņi nāks pie mums,» saka Anita, kura ar ceļojošajām muzeja izstādēm un nodarbībām ir izbraukājusi visu Latviju no Krāslavas līdz Ventspilij.