Kategorijas: 1 no 2 miljoniem

Daina Strelēvica, brīvprātīgā kalpotāja sieviešu cietumā

Daina atver savas mājas durvis smalka un trausla, neliela auguma. Ar platu smaidu. Bet stingru, noteiktu stāju. Pirmrindniece pēc dabas, pati par sevi saka. Morālais kompass ielikts jau bērnībā ģimenē un mācoties Stendes pamatskolā, kur skolotāja mācēja arī komunistisko materiālismu skaidrot kā ētiskas nostādnes. Paklusām abas ar māsu padomju laikos nokristītas luterticībā. Tomēr Daina iestājusies arī komjaunatnē. «Man vienmēr bijis aktuāls jautājums — kā varu palīdzēt citiem? Dažiem tas varbūt nav paticis, ne jau visiem mana palīdzība ir vajadzīga, arī tas jāsaprot, bet tāda ir mana daba. Esmu iemācījusies toleranci, smalkjūtību.»

Baznīcas dzīvē Daina iesaistījās Atmodas laikā. Vēlējās nokristīt savu tobrīd 10 gadus veco puiku un arī pati pārkonvertējās katoļticībā. Iesaistījās draudzē, sāka strādāt Katoļu ģimnāzijā. Līdz krustmeita Ilze Dātava uzaicināja atnākt uz cietuma Mātes un bērnu namiņu. Darboties ar mazuļiem. «Par Dievu jau ar viņiem nerunāju, spēlējos. Bet sāku aizdomāties, ka turpat netālu ir arī sievietes, kurām varētu palīdzēt.» Nu jau 23 gadus Daina vairākas reizes nedēļā dodas uz Iļģuciema sieviešu cietumu, lai tiktos ar ieslodzītajām, rīkotu tikšanās ar garīdzniekiem, koncertus, dažādus pasākumus. Biedrībā Iļģuciema sievietes viņa vada arī vairākus sabiedrības integrācijas projektus.

Iegūt ieslodzīto uzticību nebija vienkārši. Pagāja vairāki gadi, līdz sievietes sāka atvērties, sarunāties. Jo cilvēki cietumā baidās runāt, uztraucas, ka teiktais var pavērsties pret viņiem pašiem. Sievietes baidījušās pat dziedāt līdzi garīgās dziesmas. «Liela daļa cilvēku ir pārliecināti, ka nav dziedātāji. Es par sevi arī domāju.» Bet, kad izdodas sevi pārvarēt un atvērties, kopēja dziedāšana kļūst ne tikai par patīkamu, bet arī atbrīvojošu nodarbi.

Visus šos gadus Daina pati ir mācījusies, ko nozīmē patiesi palīdzēt. Sākumā šķiet, ka labākais, ko vari darīt, ir nesavtīgi dot. Savu laiku, reizēm arī materiāli palīdzēt, atbildēt uz lūgumiem. Bet nereti svarīgāk ir dot otram iespēju. Arī cietumā. Iespēju mācīties, palīdzēt citiem, ieraudzīt pašam sevi citādi, mainīt vērtības. «Viņas man ir iemācījušas pamanīt cilvēka patiesās vajadzības. Atšķirt manipulāciju no īstas nepieciešamības.» Piemēram, jau daudzus gadus ieslodzītās ada zeķes, kas tiek nodotas bērnu slimnīcai, maznodrošinātām ģimenēm, bezpajumtniekiem. «Tas ir gan lietderīgs laika kavēklis, gan iespēja kaut ko dot citiem. Cietumā, kur cilvēki ir zaudējuši visu — brīvību, ģimeni, draugus —, sajūta, ka tomēr vari palīdzēt citam pat tad, kad pašam nekā nav, ir ļoti būtiska.» Cietumos neatrodas mūsu sabiedrības noziedzīgākā daļa, pārliecināta ir Daina. Tur atrodas sabiedrības mazāk aprūpētā, bēdīgākā daļa. Ir jāiegulda ļoti daudz pozitīvā, lai varētu viņus piecelt un panākt viņu atgriešanos sabiedrībā.

Elma Zadiņa, pūteļa meistare

Sātīgs paēdiens vakariņās. Veselīgi, un vēders ir mierīgs. Tā runā Elma, iecilādama rūgušpienā brūnganu pulveri. «Man jau pašai viņš tā kārojas, ka nevar sagaidīt!» norij mutē siekalas. «Ar koka karoti vajag maisīt, tas piederas vairāk pie pūteļa.» Klāt — mājas zemeņu ievārījums. Tiešām garšīgi!

Pūtelis, kā sauc šo brīnumu, Elmai Zadiņai pazīstams kopš bērnības. «Saldus pusē ir arī folklorists ar tādu uzvārdu. Cita žurnāliste gan vienreiz bija uzrakstījusi «pūdelis». Uzmanieties!» viņa brīdina.

82 gadus vecā kundze no Dundagas, pensionēta agronome, ir palikusi pēdējā zināmā, kas gatavo kurzemnieku tradicionālo ēdmaņu. Rudzi un kvieši, audzēti tepat, ģimenes zemnieku saimniecībā, vispirms lielā katlā jāuzbriedina, tad jāvāra. Jākaltē uz karstas krāsns, jāsamaļ elektriskajās dzirnavās un jāiemaisa rūgušpienā. Pūtelis gatavs!

Katru piektdienu tirgus kioskā pretī Dundagas baznīcai Elma pārdod gan pūteļa «bāzi», gan pašceptus sklandraušus. «Vasarā savi 100 sklandrauši ir vajadzīgi. Ziemā ir mazāks noiets, kādi 70—80,» viņa lēš. Un cik kilogramu pūteļa miltu aiziet tautās? «Domā, ka es sveru? Nav jau masveida ražošana,» saimniece met ar roku. «Tonnām ne, pēc vajadzības. Kad ir lielāki pasākumi, piemēram, lībiešu svētki Mazirbē, tad sagatavoju vairāk.»

Pastāvīgi klienti ir paši dundadznieki. «Kam garšo, tas pērk, kam negaršo, tas jau nepirks.»  Kādu laiku pirms mūsu viesošanās vietējais tūrisma informācijas centrs palūdzis ar pūteli un sklandraušiem pabarot 25 vācu tūristus. Ēduši un slavējuši. Elmas Zadiņas dzimtās mājas bija izvēlētas arī par pēdējo punktu novadniekam Krišjānim Baronam veltītajā maršrutā akcijā Pēdas.lv. Protams, viņa ekskursantus cienājusi ar sklandraušiem un pūteli.

Elmas bērnībā pūteli taisīja mamma. «Daudzas vecās saimnieces taisīja. Tas bija kā launaga ēdiens. Tur vēl ir lielā, sastīpotā bļoda, ar kuru mamma nesa uz pļavu strādniekiem launagu,» Elma rāda. «Ēda katrs ar savu karoti. Vislabāk pūtelis garšo vasarā, karstā laikā, ir atspirdzinošs.»

Mammas meistarstiķis bijis arī cits kurzemnieku ēdiens — skābputra. «Izvāra putraimus, ielaiž iekšā rūgušpiena kunkuļus, pieliek krējumu klāt, tad tam kādu dienu ir jāpastāv, jāieskābst.»

Elmas vīrs, vidzemnieks, par skābputru neesot bijis sajūsmā. «Vairs nevārījām, tas process ir aizmirsts,» viņa nopūšas.

Bet Imants Ziedonis Kurzemītes ceļojumos skābputru dažādās mājās baudīja un tik poētiski aprakstīja, kā kunkuļi noslīd kaklā! Vai pie Zadiņiem arī nebija iemaldījies. «Bija, bija!» Elma priecīgi atsaucas. «Viņš tur, kur ir Valpenes piramīda (pēc Ziedoņa ieceres par godu Krišjānim Baronam veidots akmeņu krāvums — red.), vēl stādīja bumbulvītolus. Man arī iedeva vienu stādu. Tas mūsu ceļa galā iestādīts, re, tur šķūnim pretī!»

Kārlis Gross, godalgots drona pilots

Nodarbe, kas reizē ir gan hobijs, gan sports, Kārlim Grosam (28) atnesusi bronzas medaļu sacīkšu dronu pasaules čempionātā Ķīnā. Sākotnējie treniņi tīra prieka pēc nu vainagojušies panākumiem, ļaujot puisim izcelties 34 valstu labāko dronu pilotu konkurencē.

Novembra sākumā izcīnītā medaļa pašam Kārlim ir milzīgs pārsteigums. Viņaprāt, katrs no sacensībās startējušajiem 128 pilotiem ir bijis ļoti ātrs, tādēļ cīņa bijusi spraiga jau no paša sākuma. Sacensību dalībniekiem ar dronu bijis jāizlido trīsdimensionāls maršruts, kas ved te augšā, te lejā, ap karogiem, caur vārtiem un vēl arī citiem elementiem, sacenšoties kā ātrumā, tā veiklībā. Šā sporta entuziastu skaits Latvijā sniedzas piecos simtos, bet pasaules čempionātā Ķīnā mūsu valsti pārstāvēja pavisam četri piloti — otrajam labākajam izdevās izcīnīt 8. vietu.

Gatavošanos čempionātam Kārlis sācis apmēram divus mēnešus iepriekš. Treniņi gan nav atšķīrušies no ierastajiem, kuros puisis ar dronu lido paša uzstādītajā trasē. To viņš izveido labi pārredzamā vietā, kur nav cilvēku un var brīvi lidot, tādēļ viena no treniņu vietām ir Lucavsala.

Tieši Lucavsalā ar dronu pasauli pirms diviem gadiem Kārli iepazīstināja viņa draugs. Kārlis iepriekš bija guvis pleca savainojumu, braucot ar longbordu. Atgūstoties pēc pleca operācijas, puisis vasarā meklēja sev kādu aktīvu nodarbi. Ievērojis, ka viens no draugiem lido ar dronu, nolēma aizbraukt līdzi uz Lucavsalu.

Tovakar notika Drone Racing Latvia treniņš. Dalībnieki ar saviem droniem lidoja pa trasi, un Kārlim sakārojās arī pašam pamēģināt. Sākumā palidinājis nelielu dronu, pēc tam jau sekoja treniņi simulatorā. Nedēļas laikā draugs Kārlim bija sagādājis visu nepieciešamo, lai varētu patstāvīgi trenēties lidošanai — dronu, pulti, baterijas, brilles, detaļas. Lai treniņi notiktu regulāri, vēlāk puisis savā dzimtajā Kandavas pusē pie mājām pat izveidojis trasi.

Kārlis stāsta, ka drona pilotam jāprot vairāk nekā tikai lidot, jo bez negadījumiem nevarot iztikt neviens. Piemēram, treniņos var gadīties ieskriet kokā, kad drons ir uzņēmis ātrumu 100 km/h. Pēc avārijām, ņemot rokā skrūvgriezi, lodāmuru un citus noderīgus rīkus, pašam arī jāprot salabot to, kas salūzis.

Lai pilots noslīpētu savu meistarību, šajā sportā jāiegulda laiks un pacietība, pārliecināts Kārlis. Iekļūšana pasaules labāko dronu pilotu trijniekā viņam ir liels pagodinājums, taču sacensību gars ar to tikai uzkurināts. Kārlis ir pārliecināts, ka turpinās piedalīties sacensībās un lidot ar dronu, jo tas vienkārši sagādā viņam prieku.

Sandija Bajo, iedegs Latvijas krāsas Niagārā

Pareizā krāsu salikumā būs sakārtoti 12 000 spilgtu LED gaismu. Kungs, kas ūdenskritumu ir izgaismojis jau 25 gadus, piekrita mums pastāstīt, kā tas notiek. Izklausījās gandarīts to darīt. Laikam jau parasti neviens viņam nepievērš uzmanību, Skype sarunā aizrautīgi stāsta Sandija Bajo (Sandija Bayot). Niagāras ūdenskritums netiks izgaismots kā Latvijas karogs, bet Latvijas karoga krāsās, viņa uzsver. Tehniskie risinājumi horizontāli ļauj projicēt tikai divas krāsu joslas, vertikāli — vairāk. Tāpēc sarkanbaltsarkans uz gigantiskās ūdens sienas iezīmēsies vertikāli.

17. novembra notikums Niagārā ir Sandijas ideja.

Jelgavniece 1991. gadā devās uz ASV pastrādāt meiteņu skautu vasaras nometnē par audzinātāju. «Tā ir bijusi ļoti gara vasara, jo vēl esmu šeit.» Sandijas moto ir latviski sarežģīti tulkojamais I never should have, could have, would have! — nepalaist garām nevienu iespēju. Izstudējusi politiskās zinības, viņa strādāja Latvijas vēstniecībā Vašingtonā, bet pēdējos astoņus gadus maizes darbs ir nevalstiskās organizācijas World Affairs Council of America Hjūstonas nodaļā. «Lekciju veidā runājam par pašreizējiem politiskajiem jautājumiem.» Brīvajā laikā Sandija nesavtīgi palīdz Latvijas vēstniecībai, goda konsuliem Teksasā un Ņujorkas štatā.

Domājusi — kādu pasākumu lai organizē par godu simtgadei? Latviešu hokejists Zemgus Girgensons spēlē Ņujorkas štatā, Bufalo Sabres. Varētu sarīkot kaut ko līdzīgu Kristapa Porziņģa latviešu vakaram, kas Ņujorkā notika gada sākumā. Tomēr izrādījies, ka tieši 18. novembra nedēļas nogales spēlē Zemgus nepiedalās. «Niagāras ūdenskritums!» kā zibens izskrējis cauri smadzenēm. «Ņujorkas štats, bet arī starptautiska robeža, jo otrpus upei ir Ontario pavalsts Kanādā — tik daudz simboliska! Tilti starp nācijām, gaisma, enerģija!» Izrādījies, ka izgaismošana ir ļoti reāla. Sandija nav pirmā, kurai šāda doma ir iešāvusies prātā. Niagārai ir pat īpaša valde — pieci cilvēki no Kanādas un pieci no ASV puses —, kas izskata izgaismošanas lūgumus. Enerģiskā latviete turklāt panāca, ka parasto 15 minūšu vietā Niagāra sarkanbaltsarkani mirdzēs trīs reizes — pa 15 minūtēm katrā apaļā stundā, sākot no plkst. 21.

Restorāns Kanādas pusē, no kura Niagāra redzama kā uz delnas, var uzņemt 300 cilvēku, vietas jau pilnas. Uzstāsies grupa Carnival Youth, kas sakritības dēļ tieši ir koncerttūrē Kanādā. Toronto latviešu cepējas sagādās pīrāgus un svētku kliņģerus. «Domāju, ap plkst. 22 mums vajadzētu izkustēties. Dzirdēju, ka svētku dienā Latvijā cilvēki vilks izrakstītus dūraiņus. Ha, kā būtu, ka mēs arī uzvelkam dūraiņus, ejam pie Niagāras bildēties!» sauc Sandija.

Cik cimdu pāru viņai pašai mājās ir? «Tikai divi. Teksasā gandrīz nekad cimdus nevelku.»

Igors Tkačenko, karoga aprūpētājs

Kad uz milzīgo Latvijas karogu AB dambja mastā skatās no apakšas, tas šķiet biedējoši liels. Lai 20 metrus garais un desmit metrus platais karogs turētos pie 60 metrus augstā, Turcijā ražotā masta, tajā ievērta kārtīga biezuma ķēde. Karogu pilsētai uzdāvināja biedrība Latvijas karogs, bet pašvaldība tā uzturēšanu nodevusi kompānijas Reck pārziņā. «Šis projekts ir kā bērns,» pastāsta kompānijas būvniecības projektu vadītājs Igors Tkačenko, kurš ikdienā rūpējas par plīvojošo valsts simbolu. Katru dienu viņš vai kāds no kolēģiem atbrauc uz dambi pārliecināties, vai ar karogu viss kārtībā. Un katrās brīvdienās kāds no kolēģiem neattaisot aliņu — jo jābūt gatavam reaģēt. Ja iegriežas pārāk stiprs vējš, karogs jālaiž lejā. Laika prognozēm Igors un kolēģi seko līdzi portālos Windguru un Meteo.lv un reizēm, ja vajadzīgs, sazinās arī ar lidostas speciālistiem. «Vējš ir lielākais karoga ienaidnieks,» saka Igors. Ja laika prognozes sola brāzmas 12 m/s, karoga komanda kļūst piesardzīga. Pie 15 m/s laiž zemē. Pēc pašreizējām prognozēm izskatās, ka karogs varētu netikt pacelts Lāčplēša dienā, Igors skumji noplāta rokas, bet cer, ka prognozes tomēr mainīsies.

Citreiz arī mazāks vējš nodara skādi. Ik pa laikam karogam ieplīst stūris. Vējš ar to spēlējas, līdzīgi kā reizēm dauzoties cilvēki mēdz uzsist ar dvieli, radot lielu skaņu un asu sitienu. Dažs kolēģis, ceļot augšā karogu, tā esot dabūjis atspirdzinošu pļauku. Lai būtu laiks bojājumus salabot, noliktavā stāv vēl pieci tikpat lieli karogi — maiņai. Reiz karogu saplēsis tajā ielidojis drons. Citu reizi to pasvilinājis privāti sarīkots salūts. Tāpēc karoga nebūs mastā arī valsts svētku salūta laikā — tas būtu pārāk bīstami. Karogu nepaceļ sēru dienās — konstrukcija neļauj to turēt pusmastā.

Lai 40 kilogramus smago karogu dabūtu augšā, nepieciešama sešu vai pat astoņu darbinieku komanda. «Kā tu iedomājies, vai jautri šādā vējā izklāt karogu,»  stāsta Igors. Karogs kā liela bura ceļas gaisā, un dažs darbinieks, tam pieķeroties, esot pat lidojis. Lai valsts simbols nebūtu jāliek uz zemes, tam apakšā paklāj brezenta kārtu. Laukums ir milzīgs — aptuveni tenisa laukuma izmērā.

Pāris reizes, kad pat uz AB dambja bijis bezvējš, karogs aptinies ap mastu. Tādā stāvoklī to nav iespējams nolaist zemē. Tomēr alpīnistiem vēl nav bijis jākāpj augšā — tiklīdz uzpūš vējš, karogs atrullējas vaļā.

Kad karogs tiek nolaists, Igors vienmēr informē Rīgas domi, pašvaldības policiju un Rīgas Videonovērošanas centru — lai zina, ka tas nav nekāds vandalisms. Par laimi, arī sabiedrības acs karogu modri uzmana. Ja pa nakti tas ieplīsis, uzreiz sāk nākt ziņas sociālajos tīklos. Igors pats tos nelieto, bet ziņu nododot gan draugi, gan ģimenes locekļi.

Vaicāts, kur svinēs valsts svētkus, Igors plati pasmaida: «Rūpēšos par karogu, jo jums visiem būs salūts.» Neilgi pirms uguņošanas karogs tiks nolaists, un pēc salūta darbinieki vērtēs, vai iespējams to uzreiz atkal pacelt, vai tomēr būs jāgaida rīts.

Krista Valteris, cilvēka izglābēja

No visiem aptuveni 20 tūkstošiem latviešu, kuri dzīvo Īrijā, tikai viens ir ieguvis visu īru pateicību par īpašu drosmi. Tā ir 12 gadus vecā Krista, Tulovas vidusskolas skolniece, kura oktobrī kopā ar 19 citiem valsts iedzīvotājiem saņēmusi Īrijas Nacionālo drosmes balvu (National Bravery Award). Kristai un viņas draudzenei Keišai, kas izglāba slīkstošu sešus gadus vecu zēnu, tika pasniegts goda raksts par varonību.

Notikums, kura dēļ abas meitenes kļuva slavenas visā Īrijā, risinājās jau pagājušā gada 30. augustā. Meitenes gājušas pastaigāties pa vienu no Tulovas pastaigu takām, kas atrodas netālu no dīķa. Pēkšņi izdzirdējušas bērna kliedzienus: «Brāli! Brāli!» Krista žurnāliem jau daudzkārt ir stāstījusi, kā ar draudzeni pieskrējušas pie dīķa, ieraudzījušas slīkstošu puiku un, kamēr Krista tikusi līdz viņam, viņš jau bija sarijies ūdeni un sācis slīkt. Krista viņu saķērusi aiz rokas un ar Keišas palīdzību izvilkusi krastā. Tieši latviete bija tā, kura zināja, kā elpināt no mutes mutē, pamācījusi Keišai, kā tas darāms, un tad steigusies saukt palīgā pieaugušos. Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi un policisti drīz ieradušies, un, pēc pieredzējušu glābēju teiktā, tieši meiteņu ātrā un pareizi sniegtā palīdzība izglābusi zēna dzīvību. Vēlāk arī tika noskaidrots, ka puika kopā ar lielāko brāli dīķī peldējis, bet, kad mazākais nokļuvis pārlieku dziļi un sācis slīkt, vecākais bijis panikā.

Pirmās palīdzības sniegšanu Krista apguvusi kajaku klubā, kur jau piekto gadu trenējas airēšanā. Klubā nopietnu uzmanību pievēršot drošībai uz ūdens. Tieši tur apgūtā pirmās palīdzības sniegšana ļāva Kristai satraucošajā situācijā rīkoties ātri un prātīgi. «Tagad viņa ir lepna. Apzinās, ka ir izdarījusi labu darbu,» saka Marika Metla, Kristas mamma. Slava meiteni neesot apreibinājusi, tikai stiprinājusi Kristas apņēmību mācīties tik labi, lai varētu studēt Policijas akadēmijā. Marika atbalsta meitas mērķi reiz kļūt par policisti. «Viņa patiešām ir drosmīga, viņai ir daudzi diplomi par sasniegumiem mācībās, un viņa ir apzinīga,» uzskaita Kristas mamma. 

Marikas Meltas ģimene, kurā aug četri bērni un arī divi mazbērni, uz Īriju pārcēlusies jau sen — tiklīdz Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Krista piedzima Īrijā, Latvijā viesojusies reti un tāpēc atšķirībā no mammas un vecākās māsas latviešu valodā gandrīz nerunā. Tomēr sevi uzskata par latvieti un sola kādreiz atbraukt uz Latviju.

Krīgeru ģimene, pieturas uzbūvētāji

Braucot no Smiltenes uz Valku, nevar nepamanīt Varicēnu pieturu. Tā izskatās kā hobitu namiņš. Celta no māla un salmiem, ar vēlēnu jumtu, un pa logiem iespīd krāsaina rīta gaisma. Iekšā ir soliņš, kur piesēst, un arī grāmatas, ko palasīt. Namiņš te stāv jau gadu, un tā autori ir Krīgeru ģimene, kuru mājas ir apmēram 200 metru no pieturas. «Katru rītu ar vīru pavadījām bērnus uz pieturu un izjutām to pašu, ko viņi, — vēju, lietu un sniegu. Nodomājām, ka derētu kāds jumts, kur patverties, kamēr pienāk skolas autobuss,» stāsta Līga Krūmiņa-Krīgere, trīs bērnu mamma un skolotāja. Viņas vīrs Tomass, pēc tautības vācietis, ir zinošs ekodizainā un permakultūrā un organizē par šīm tēmām seminārus. Pirms kāda laika viņš viesojās ekociematā Itālijā un iedvesmojās, tāpēc ierosināja pašiem uzbūvēt pieturu. To vajadzēja saskaņot ar Latvijas valsts ceļiem un būvvaldi Smiltenē, arī ar tuvējiem kaimiņiem, uz kuru zemes daļēji atrodas pietura.

Pagājušā gada vasarā Krīgeru mājās Lejas Varicēnos tika organizētas darbnīcas, bērni gatavoja materiālus būvniecībai. Piemēram, veidoja zaru pinumus un dažādās krāsās krāsoja stikla burkas. «Mēs dzīvojam tādā vidē, ka loģiski ir nodot zināšanas caur darīšanu. Personīgais piemērs iedarbojas labāk nekā lekcijas,» saka Līga.

Kad sākās pieturas būvniecība, tā izraisīja apkārtējo interesi, un daudzi iesaistījās palīgos. Kāds anonīms labvēlis bija atstājis krāsas bundžu ar zīmīti: «Lai veicas!» Kad namiņš bija gatavs, to novērtēja garāmbraucēji, piestāja nobildēties. «Esmu pamanījusi, ka bieži vien automašīnu sliedes ved līdz nojumei, apgriežas un brauc atpakaļ. Tātad speciāli ieradušies fotografēties. Pat kāzinieki brauc iemūžināt,» stāsta Līga. Nepiepildoties sliktie pareģojumi, ka pieturu izdemolēs vai piemētās ar pudelēm.

Krīgeru bērni Linda un Lukas mācās Bilskas pamatskolā, bet Elīna — bērnudārzā. Bērni katru dienu vecākiem palīdz lauku un mājas darbos, un atrašanās dabā viņiem ir saprotama lieta. Vecākā meita Linda, kurai ir 13 gadu, izrādījusi vēlmi uzbūvēt savu hobitu māju. Kopā ar tēti sastādījusi tāmi, rēķinājusi vajadzīgo materiālu daudzumu, mācījusies naglot. «Ja kaut ko taisi pats, vērtības izjūta izmainās. Plus vēl pilnvērtīgi pavadīts laiks kopā ar tēti,» pārliecināta ir Līga.

Juris un Ģirts, Ņujorkā radīja klipu Es izjāju prūšu zemi

Tā būs bomba, teikusi Anete Cīrule, viena no pirmajiem, kas redzēja samontēto klipu. Tajā redzams, kā viņas draugi Ņujorkā 12 dažādās vietās izdejo tautas deju Es izjāju prūšu zemi. Anetei bija taisnība! Kopš 8. oktobra, kad klipu publiskoja, skatījumu skaits YouTube sasniedzis gandrīz 12 tūkstošus, Facebook — vairāk nekā 222 tūkstošus. Par klipu ir paspējuši paziņot galvenie Latvijas ziņu portāli un televīzijas kanāli.

Ar sevi iepazīstinot, klipa idejas autors Juris Gogulis saka — horeogrāfs. Rūdolfs Cīrulis, kurš klipā visbiežāk ir līdzās Jurim, ir jauniešu deju kolektīva Austris dejotājs. Artūrs Fatjkins, redzams Ņujorkā lecam salto, ir no deju studijas Pro-X, piedalījies operas izrādē Karmena. Viņiem patīk dejot jebkur, kāpēc ne Ņujorkas ielās?

«Latvieši parasti sev nenotic. Šaubās par sevi,» Juris sāk stāstīt, kā viņam radās ideja par klipu. Gribējis parādīt, ka mums nav iemesla būt kautrīgiem un pieticīgiem. «Es arī mazliet šaubījos, kad Juris par to stāstīja,» atzīstas Ģirts. Abi reiz bija skolasbiedri Olaines 1. vidusskolā. Kad pērn Juris radīju savu deju izrādi Vēja stāsts, Ģirtu pieaicināja to filmēt. Šovasar, plānojot braucienu uz Ņujorku, aicināja viņu līdzi, tāpat kā Artūru, Rūdolfu un viņa māsu.  

Juris pirms tam divas reizes bijis Ņujorkā, vēlējies, lai arī draugi to iepazīst. Jurim bija ieplānotas vairākas tikšanās «sadarbības veicināšanai ar dejas un mākslas industrijas pārstāvjiem», viņš arī draugiem ieteicis izmantot lielpilsētas piedāvātās iespējas. Rūdolfs pieteicās nodarbībām aktieru meistarklasēs, bet Artūrs — Brodvejas deju centrā. Anetei kā mazajai māsai, kura vēl ir skolniece, nebija pienākumu, bet Ģirts gan katru dienu sāka ar mērķi filmēt un fotografēt. «Bija dienas, kad cēlos četros no rīta, lai brauktu un ķertu skaistākos Ņujorkas skatus,» saka Ģirts.

Jau pirms brauciena bija skaidrs, ka Juris un Rūdolfs noteikti dejos vietā, no kuras redzams Bruklinas tilts, Taimskvērā un pie Linkolna centra. Pārējās vietas izvēlētas nejauši, katru dienu nostaigājot vairāk nekā 10 kilometrus. Mazai epizodei Juris pierunāja dejot arī piecus amerikāņus. Ģirts lēš, ka no visa safilmētā klipam izmantojis tikai procentus piecus. Lai gan vīru deja Es izjāju prūšu zemi ļaužu pārpilnajā Taimskvērā un metro stacijā izskatās iespaidīgi, ņujorkiešiem par to nav bijis nekādas intereses. Acīmredzot viņus grūti pārsteigt.

Turpretī Latvijā klips izpelnījies ovācijas. Ir izdevies iedzīvināt ideju, ka latvieši un tas, ko viņi prot, lieliski iederas vienā no pasaules visvairāk apdzīvotajām, nozīmīgākajām un skaistākajām metropolēm.

Elīna un Laura, zelts konkursā EuroSkills 2018

Citi šovasar pludmalē baudīja karstumu, bet Elīna Skrindževska (23) un Laura Kreivina (19) satikās, lai modelētu lietusmēteli Eiropas jauniešu profesionālo prasmju konkursam. Žūrija bija devusi uzdevumu — iedvesmai atrast dziesmu, kurā minēts vārds «lietus», un izvēlēties tai piestāvošu mūzikas notikumu. Meitenes apstājās pie britu grupas Gorillaz skaņdarba Rhinestone Eyes un pašmāju Positivus. «Jauneklīgs festivāls, pazīstama situācija, «tipāžs» arī spilgts un jauneklīgs,» komentē Laura.

Viņas radīja koši zilu, sintētisku mēteli ar lielu, ielocēs saliktu rūķa kapuci, kas var piesegt valkātāja seju no lietus vai ziņkārīgiem skatieniem. Pirms septembra beigās notikušā konkursa organizatori gan atsūtīja auduma paraugus pavisam citā, tumši sarkanā krāsā — visiem dalībniekiem vienādus. «Tā sasaucās ar konkursa vietā izkarinātā Latvijas karoga krāsu. Latvijai simtgade, brīnumi visās malās!»

Jaunajiem apģērbu modelētājiem, pavisam 13 komandām no Eiropas, lietusmēteļus vajadzēja uzburt dienas laikā. «EXPO hallē Budapeštā bijām vienā «aplociņā», zonas atdalītas ar lenti, to nedrīkstēja pārkāpt, lai nezaudētu punktus,» atceras Laura. «Citiem redzējām pat asaras: laiks bija beidzies, bet viņi nebija paspējuši visu sašūt. Mums gāja gludi, pēc plāna.» Jelgavas Amatu vidusskolas absolvente Elīna, kas pagājušogad bija labākā atlasē Latvijā un piedalījās arī konkursā WorldSkills Abū Dabī, ir spēcīga tērpu tehniskajā realizācijā. Šī gada Latvijas posma uzvarētāja Laura, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkne — veiksmīga ideju un skiču ģeneratore. Iepriekš kopā nebija strādājušas. Elīna Budapeštā gatavoja lekālus un šuva, Laura palīdzēja ar sīkiem darbiņiem. Turpat radīja tehnisko zīmējumu un četru citu tērpu skices, par to saņēma papildu punktus.

Dizaina sarežģītība, ko par kritēriju uzvarai izvirzīja žūrija, izrādījās lielākais konkurentu klupšanas akmens. Mājās izveidoto prototipu atkārtojot stresa apstākļos, daudziem gadījās kļūdas. «Vienai komandai bija mētelis, kuru varēja valkāt arī kā sarafānu, citai — mētelis ar daudzām kabatām. Mums vienīgais «sarežģījums» bija kapuce, bet Elīna to zināja no galvas.»

Vai «Gorillu mēteļi» drīz parādīsies Rīgas ielās? Varbūt tos valkās autores?

«Ar dizaineriem ir tā, ka viņi taisa vienu, bet valkā pavisam ko citu. Es ikdienā izvēlos ērtu, bet neuzkrītošu apģērbu,» atbild Laura. Arī Elīnai tuvāks esot konservatīvais stils. Par mēteli tomēr jau radusies pircēju interese, pat poļu eksperte Budapeštas žūrijā kārojusi to iegūt īpašumā. «Tas ir labākais kompliments!» secina meitenes.

Viktors Karpenko, restaurē altārgleznas Elzasā

Strasbūras katedrāle ir milzīga. Notre Dame sānā aiz masīvām, gaišzilām durvīm atrodas katoļu garīgais seminārs, kur ir restauratora Viktora Karpenko darbnīca, viņš ir rīdzinieks no Imantas. Francijā Viktors strādā gandrīz 15 gadus. Pirmo viņš parāda lielu altārgleznu ar svēto Ulrihu, tā tikko atceļojusi no kādas Elzasas baznīcas. To viņš restaurēs aptuveni gadu, jo ir vēl citi darbi: uz galda čuč svētā Jāzepa un Jēzus bērna statuja, kurai jābūt gatavai šoruden. «Statuja bija pārkrāsota pelēka. Kāda gados vecāka kundze atcerējās, ka tā bijusi krāsaina. Aizbraucu, apskatīju, notestēju — tiešām krāsaina. Vedu uz Strasbūru restaurēt.»

Viktors no Latvijas aizbrauca, jo apnika darba kultūra — par rekonstrukciju Melngalvju namā nesamaksāja visu summu. Konferencē Kanādā bija iepazinies ar itāļu  restauratoru, kurš strādāja Otavā un aicināja palīgos. Lai to darītu, vajadzēja augstāko izglītību, tāpēc, 2000. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu restaurācijā, Karpenko ar ģimeni devās pāri okeānam. Kursos apguva franču valodu, strādāja restaurācijā un Monreālas Universitātē maģistrantūrā studēja muzeoloģiju. Nesen Viktors amata prasmes papildinājis arī Florencē.

Kad Kanādā aptrūkās darba, Latvija tobrīd bija iestājusies Eiropas Savienībā, tika atvērts darba tirgus, un 2004. gadā Viktors devās uz Strasbūru. Kolēģi bija stāstījuši, ka Elzasā ir daudz katoļu baznīcu un reģions bagāts ar sakrālo mākslu. «Bet es te biju svešais. Man vaicāja, ko esmu restaurējis Francijā. Neko. Katram reģionam ir savas prasības, un mana Kanādas pieredze viņiem bija mazsvarīga.» Viktors pirmo darbu atrada pie kāda poļu priestera, kurš kalpoja Strasbūrā. Tas deva zaļo gaismu. Četrus gadus Viktors strādāja savā darbnīcā, līdz katoļu seminārs piedāvāja pārcelties pie viņiem — kapelā restaurēt vairākas gleznas.

Altārgleznas Viktors mīļi dēvē par pacientiem un rāda kādu no 17. gadsimta. «Lūk, svētā Marija. Viņai bija tādas jocīgas lūpas, kā piepumpētas ar botoksu. Noņēmu virskārtu, un atklājās, ka kāds vietējais mākslinieks bija pārgleznojis.» Viktors rāda mapi ar avīžrakstiem par savu darbu vācu un franču valodā, un visvairāk aprakstīta ir kāda pagrabā atrasta glezna, kas bijusi tik dramatiskā stāvoklī, ka Viktora sieva smējusies, ka tai vajadzīga reanimācija, nevis restaurācija.