Kategorijas: 1 no 2 miljoniem

Iveta Silkalne, gada pastniece Rīgā

Viņam te nav jābūt, viņš ir sētai pāri pārlēcis — Iveta gādīgi skatās uz raibu runci, kas griezīgi bļauj privātmājas pagalmā pašā pastnieces apgaitas sākumā pie Rīgas 6. pasta nodaļas Teikas lielajā krustojumā. «Te blakus ir tāds nelabs melns suns, kas sajūt, ka pastnieks ir pienācis, un grib lēkt uz kastītes pusi,» viņa komentē. Reiz, bēgot no nepieskatīta rotveilera, nācies uzrāpties uz dārza vārtiņiem. Pastā priekšniecība sastādījusi aktu, vīrs ar nikno zvēru bez pavadas vairs nav manīts.

Sešu septiņu kilometru maršrutā, kas aizved līdz pat kinostudijas ēkai Šmerlī, pastniece zina katru mājdzīvnieku, no galvas spiež desmitiem durvju kodu. Viņas pārziņā ir gandrīz 800 pasta kastīšu. Plkst. 9, kad dodamies ceļā, notiek jau otrā piegāde — parastas un ierakstītas vēstules. «Tās ir ļoti svarīgas, jebkurš klients vai firma gaida,» Iveta runā ar respektu. Pasta mašīna ar sūtījumiem ierodas ap plkst. 5, pirmo piegādi viņa sākusi jau plkst. 6. «No rīta svarīga ir prese, tā jāpiegādā līdz astoņiem. Man abonentu šogad ir vairāk nekā pagājušogad. Labi, ja nav ledus, var riteņa grozā ielikt un braukt. Divos tīkliņos un somā kādi 15 kilogrami sanāk. Kad vēl ir banderoles, reklāmas un smagi katalogi, var iznēsāt tikai trešajā piegādē.»

Senāk arī pēcpusdienās veiktas divas, reizēm pat trīs pasta piegādes. Ap trijiem, pusčetriem — avīze Rīgas Balss. «Darba nepaliek mazāk,» Iveta atmāj. «Citi pienākumi! Tagad daudzi pasūta sīkpaciņas.» Turklāt 6. pasta nodaļā no kādreizējiem 17 pastniekiem palikuši septiņi. «Tāpat spējam rajoniņu iziet. Neatstās neko pastā, viss ir jāpiegādā!» viņa iesmejas. Sportisks dzīvesveids? «Jā, skolā gāju vieglatlētikā, ļoti patika.»

Darbiniece, kam Latvijas Pasta klienti Rīgā anketās par 2017. gada veikumu veltījuši visvairāk balsu, 6. pasta nodaļā sākusi strādāt pirms 30 gadiem. 17 gadu vecumā. Dzīvojusi pāri ielai, vasaras brīvlaikā atnākusi palīdzēt. «Vai!» viņa iepleš acis. «Avīžu tad bija tik daudz, nevarēju saprast, kā tik ātri tās pastā var sašķirot. Aldziņa — 63 vai 73 rublīši. Bet iepatikās! Īpaši Jaunajā gadā, kad bija jāved kartītes. Ar ragaviņām vilku. Liku kastītēs pat pa 10—15. Domāju — vai tiešām viss salīdīs?»

Pa šiem gadiem arī kādi joki gadījušies, smieklīgi pārpratumi? Ivetai atbilde nav ilgi jāmeklē. «Es tos cenšos uztvert kā jokus: pastnieks piegādā ierakstītu vēstuli, pie durvīm prasa vārdu, uzvārdu. Cilvēks nelaipnā balsī atsaucas: «Jā.» Saku: «Jums ierakstīta vēstule.» — «Ko tu vispār te piegādā!» Viņš neņemšot, neparakstīšoties! Nākas par sevi noklausīties visu ko. Pastniekam atliek tikai paskatīties uz aploksnīti — sūta banka. Piedodiet, es jau neesmu banka, ne jau pastnieks ir vainīgs!»

Lorija Lietaviete, gide Itālijā

Pirms 15 gadiem Lorija aizbrauca brīvdienās uz Itāliju. Viena. Izvēlējās kalnu pārgājienu Umbrijas reģionā ēzeļa mugurā. Patika. Un ne tikai ēzeļi, bet arī pārgājiena gids Roberto. Lorija devās mājup, lai turpinātu politikas zinātnes studijas maģistrantūrā un darbu valsts iestādē. Pēc kāda laika Roberto apciemoja Rīgu un aicināja Loriju līdzi uz Itāliju. «Es domāju bet ko tur darīšu? Nolēmu apgūt krāču airēšanas pamatus un kļuvu par gidi. Vadāju tūristus pa Itālijas upēm,» atceras Lorija, kad pēc tūrisma izstādes Balttour tiekamies Rīgā. Pavadījusi vienu sezonu uz upes, Lorija saprata no airēšanas kļūs par muskuļu kalnu. Izdomāja, ka būs gide pārgājienos ar ēzeļiem, kopā ar nu jau vīru Roberto. Šo gadu laikā abi kļuvuši par saimniekiem 60 «kolēģiem»: ēzeļiem, mūļiem un zirgiem. «Sapratu, ka man patīk darbs, kur nav jumta uz galvas,» smejas Lorija.

Dzīve sašķobījās 2016. gada vasarā, kad Itālijas dienvidaustrumos Umbrijas reģionu satricināja vidēji spēcīga zemestrīce. Vairāk nekā 120 cilvēku gāja bojā. Cieta arī Roberto un Lorijas māja, ēzeļu stallim tika norauts jumts. «Trijos naktī jutu gulta kustas. Neko tādu nebiju piedzīvojusi. Kad gribēju izkļūt ārā, nespēju noiet pa otrā stāva trepēm, jo tās grīļojās,» atceras Lorija. Postījumi bija dramatiski. Sagruva 13. gadsimtā celta baznīca, un tūristu pilsētas Norčas dzīve apstājās. Lorijai ar vīru nācās padzīvot teltī. Kad par zemestrīci medijos izlasīja Lorijas draugi, viņi sāka vākt naudu dzīvojamā treilera vagoniņam. Pāris to nopirka, taču tas kalpoja tikai kā pagaidu risinājums. Oktobrī Norčas pilsētu satricināja vēl viena zemestrīce. Pēc tās Lorija saprata, ka vairs nav cerību māju glābt. «Plaisas mājas sienās bija tik lielas, ka varēja ielikt roku.» Nācās ar visiem ēzeļiem meklēt citu dzīvesvietu. Nu jau gadu Lorija, Roberto un ēzeļu saime mīt 10 km no Gardas ezera, īrē viesu māju, kurā dzīvo paši un uzņem viesus. «Dzīvojam kalnos un uz ezeru skatāmies no augšas. Tur ir ļoti skaisti. Ļoti,» saka Lorija. Ēzeļi mīt tuvējā olīvkoku plantācijā un ēd zāli. «Viņi neprasa daudz rūpju. Es to saucu par selfcatering,» smejas Lorija.

Kopā ar latvieti Inesi, kas Itālijā dzīvo septiņus gadus, Lorija nodibinājusi uzņēmumu Happy Donkey Tours, kas gan piedāvā ne tikai pārgājienus ar ēzeļiem, bet arī velosipēdu tūres. Liela piekrišana ir vairāku dienu pārgājienam ar ēzeļiem, kad līdzi neiet gids. Pirms doties ceļā, Lorija cilvēkiem iemāca, kā dzīvnieku kopt un barot. Naktīs ēzeli atstāj konkrētu viesnīcu aplokos. «Man liels prieks par bērniem, kuri iemācās dzīvot vienā ritmā ar dzīvnieku un uz trim dienām kļūst par ēzeļa saimniekiem. Pēc tam liek viņa bildi pie gultas un pēc gada atgriežas, lai dotos ceļā ar jau iepazīto draugu.»

Agita Ābele, olimpiskā tiesnese

Kad Agita Ābele ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā satiks Latvijas daiļslidotājus Denisu Vasiļjevu vai Diānu Ņikitinu, noteikti viņiem uzsmaidīs. Fakts, ka pēc 24 gadu pārtraukuma mūsu valsts daiļslidotāji dodas uz olimpiskajām spēlēm, pavēris iespēju tajā piedalīties arī viņai. Agita Ābele ir vienīgā augstākā līmeņa Starptautiskās Slidošanas asociācijas tiesnese individuālajos un pāru slidojumos Latvijā, kas tiesājusi Eiropas un pasaules čempionātus.

Jau gandrīz 20 gadus Agita strādā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Doktora grāds pedagoģijā, maģistra grāds psiholoģijā, daudzi zinātniskie darbi un pasniedzējas darbs bruģējis ceļu līdz profesores amatam. «Akadēmiskā pieredze palīdz tiesneša darbā, jo noliek vietā pie kritērijiem, skaitļiem, faktiem un teorijas,» viņa saka. Viņas stāstītais par daiļslidošanas vērtēšanas kritērijiem šķiet līdzvērtīgs augstākajai matemātikai. No galvas jāzina ne tikai simtiem tehnisko parametru, bet ir jābūt arī lieliskai izpratnei par slidošanas prasmēm, elementu izpildījumu, priekšnesuma kompozīciju, mūzikas izjūtu. Vai tik skrupulozi vērtējot sniegumu, ir kaut mazākās iespējas aizmirsties un baudīt? «Labu, prasmīgu meistaru sniegumu arī tiesājot var izbaudīt,» saka Agita. «Taču empātija tiesnesim jānoliek malā.»

Lai gan Agita pirmo reizi brauc uz olimpiskajām spēlēm, debitanta sajūsmas viņā nav. «Ceru, ka varēšu baudīt atmosfēru, bet darbs olimpiskajās spēles ne ar ko neatšķiras no citām augsta ranga sacensībām.» Agita jau četrus gadus ir augstākās kategorijas tiesnese.

Agita ar daiļslidošanu sāka nodarboties piecu gadu vecumā. Viņa ir bijusi Latvijas čempione daiļslidošanā, taču, kad sportistei bija 19 gadu un viņa bija Sporta pedagoģijas akadēmijas studente, potītes lūzums piespieda pārtraukt karjeru. Taču izlēma kļūt par sertificētu treneri un līdz pat šai dienai palīdz citiem apgūt slidošanas prasmes. Būdama uz ledus vismaz divreiz nedēļā, arī pati izslidojas. «Katram ir sava aerobika: vienam trenažieru zāle, otram pilate vai joga, bet man — daiļslidošana,» saka Agita. Pēc viņas vārdiem, pēdējo gadu laikā daiļslidošana, tāpat kā daudzi citi sporta veidi, augstu sasniegumu līmenī pietuvojušies cilvēka maksimālo spēju robežām. Lai ilustrētu izmaiņas, viņa kā piemēru min lēcienus — kādreiz divu apgriezienu lēciens bija lielas meistarības apliecinājums, tagad augstākā līmeņa sacensībās vērtē četru apgriezienu lēcienu.

Vai daiļslidošanas tiesneši, kas visi reiz bija sportisti, spēj ko tādu, ko jaunie nevar? Agita pārliecinoši atbild: «Jā, protams! Daļa daiļslidotāju nespētu izpildīt ģeometriskās figūras. Mums bija obligāta figūru zīmēšana uz ledus, vairākas reizes jānoslido pa vienu un to pašu sliedi. Tagad to integrē soļu virknējumos.»

Ingrīda Priedīte, korespondencšahiste

Pastkartes, kur šeihs spēlē šahu ar harēmu, diemžēl šeit nav. Tā, kur mīļākais iekāpj pa logu un dāma gultā jau ir atlocījusi šaha galdiņu, arī acīmredzot aizvesta uz lauku mājām. Smiedamās Ingrīda Priedīte Rīgas dzīvoklī cilā kurpju kastēs noglabātas kartītes ar šaha gājieniem. Ingrīda ir divkārtēja Latvijas čempione «dzīvajā» šahā, PSRS un Latvijas šaha meistare. Bet korespondencšahā, kur dalībnieki savus šaha gājienus sūtīja viens otram pa pastu, — lielmeistare un pasaules vicečempione. Viņas sniegumu neparastā veidā aktualizē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde par dzīvi pirms interneta Tev ir pienākušas 1243 ziņas.

«Korespondencšahā starp sievietēm ir daudz mazāka konkurence,» sportiste skaidro panākumus. «Laikam arī domāšana. Mihails Tāls, piemēram, nevarētu spēlēt korespondencšahu, pārāk grāmatvediska lieta.»

«Izstāstīšu, kā tās kartītes kursēja,» Ingrīda ķeras vērsim pie ragiem. «Pa pastu atnāk starta lapa. PSRS komandu čempionātā, kur arī piedalījos, startēja 15 republiku pārstāves, atsevišķas komandas bija Maskavai un Ļeņingradai. 16 pretinieces, katra no savas republikas. Jāizdara pirmie astoņi gājieni, kur man pēc izlozes ir baltās figūras. Uz visām kartītēm rakstiski iepazīstinu ar sevi: «Labdien, mani sauc Ingrīda, man ir 20 gadu, studēju ekonomiku.» Nosūtu, gaidu, kad atnāks tie astoņi gājieni, kur man ir melnās figūras.»

Šaha pulksteņa nospiešanas vietā — pasta zīmogi. 10 gājienu veikšanai paredzētas 30 dienas. Divreiz pārtērē laiku — zaudējums. Turnīram bija tiesnesis, kurš, ja gadījās kāds konflikts, tāpat ar pasta palīdzību pārbaudīja zīmogus. Kartīte, teiksim, uz Dušanbi varēja ceļot veselu mēnesi. Partija ilga trīs četrus gadus. Pasaules čempionāts, kurā Ingrīda ieguva sudrabu, risinājās no 1993. līdz 1998. gadam. «Vienreiz gadā drīkst ņemt 30 dienu atvaļinājumu. Dzimst bērni, uznāk slimības, brauc komandējumos.» Korespondencšahs bijis dzīvesveids. «Pasts Rīgā pie Saktas strādāja līdz vienpadsmitiem vakarā. Uzrakstu kartīti, auļoju, gaidu, lai darbiniece uzsit zīmogu. Blociņu, kurā rakstīju gājienus, nēsāju rokassomiņā.»

Latvijā slavenākā sieviete korespondencšahiste gan neesot Ingrīda Priedīte, bet Olita Rause, tikusi labāko desmitniekā pasaulē vīriešu konkurencē. «Nevarēja pie sievietēm spēlēt, jo jebkura partija pazeminātu viņas reitingu. Ingrīdai padomus arī bieži devuši vīrieši, kolēģi Vladimirs Bagirovs un Zigurds Lanka. Konsultēties bijis atļauts. Mūsdienās šaha partijas notiek datoros. «Starptautiskajai Korespondencšaha federācijai ir savs serveris, kartītes vairs nesūta, un partija nevelkas gadiem,» pasmaida Ingrīda. Viņa nav nospēlējusi nevienu elektronisko maču. «Atvērts ekrāns, dators visu nakti analizē. Pretiniekam tieši tas pats. Jautājums, cik tas vairs ir interesanti?»

Ramona Salmiņa, palīdz paliatīvās nodaļas pacientiem

Patiesībā Ramona (26) palīdz tiem, kuri dzīvo. Kāda sieviete, ar kuru viņa iepazinās Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļā, teica: «Cilvēks pat tad, kad zina, ka drīz mirs, dzīvo.» Tā arī ir! Ramona, jau piekto mēnesi apciemojot vēža slimniekus, kuri nav izārstējami, pārliecinās, ka daudzi no viņiem ir dzīvespriecīgi. Nav arī tiesa, ka viņi ir vientuļi. Daži ir noslēgušies sevī, tomēr vairumam ir radi un draugi, kuri viņus apciemo. Bet tik un tā dienas slimnīcā rit tik vienmuļi, ka viņi priecājas redzēt Ramonu. Vienu no 42 brīvprātīgajiem, kuri kopš pērnā gada septembra biedrības Svētās ģimenes māja un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas kopējā projektā sniedz atbalstu smagi slimajiem.

Ramonai bieži jautā, kāpēc viņa pieteicās šim darbam. «Kāpēc vajadzīga motivācija, lai darītu kaut ko labu?» Ramona apžilbina ar vienkāršu pretjautājumu. Vēlāk viņa atklāj, ka tic Dievam un vēlme palīdzēt varbūt pat ir īpašs aicinājums.

Taču septembrī pirmo reizi ejot uz Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļu, vienmēr par sevi pārliecinātā un komunikablā Ramona bija sabijusies. «Bija bailes, vai varēšu atbalstīt, vai man nebūs emocionāli grūti. Bet tad aptvēru, ka domāju par sevi. Es taču neeju sevis, bet to cilvēku dēļ, kas tur ārstējas!» Tā Ramona sevi iedrošināja. Šaubas izčabēja jau pirmajā reizē. «Satiku brīnišķīgu onkuli, un mums izvērtās jauka saruna. Onkoloģijas centrā esmu satikusi dažādus cilvēkus, bet nekad neesmu aizgājusi depresīvā noskaņojumā vai asarām acīm. Drīzāk bijušas prieka asaras, jo esam izsmējušies un izrunājuši. Brīnišķīgi iepazīties ar cilvēkiem, kuri dzīvo šodienai. Izjūtu vislielāko cieņu pret viņiem.»

Katrs brīvprātīgais pats izlemj, cik bieži doties uz slimnīcu. Ramona strādā par projektu vadītāju un spēj darbus saplānot tā, lai vienu darbdienas pēcpusdienu nedēļā būtu slimnīcā. Iemanījusies atpazīt, kurš no palātās sastaptajiem ir gatavs sarunai: «Eju pie cilvēkiem, ar kuriem izveidojas acu kontakts. Daži grib paši kaut ko pastāstīt, tad es klausos. Ja cilvēks vēlas uzzināt kaut ko no manis, pastāstu, kas jauns pasaulē. Tēmas ir dažādas. Ir arī runāts divas stundas tikai par suņiem un kaķiem.»

Brīvprātīgo darbība Austrumu slimnīcā sākusies tik veiksmīgi, ka labā ziņa par to ātri izplatījusies un projektam pieteikušies vēl 20 cilvēku. Koordinatore Saiva Luste no Svētās ģimenes mājas lūdz pa tālruņa numuru 29607792 pieteikties vēl interesentus, lai izveidotos brīvprātīgo kustība smagi slimu pacientu atbalstam citās slimnīcās. Ramona aicināt visus citus nodoties labdarībai neuzdrošinās. Palīdzēt citiem — tā esot liela atbildība, vieglprātībai te nav vietas. Tomēr laika gaitā Ramona redzējusi daudzus, kas grib darīt, bet šaubās. «Šaubas gan vajadzētu pārvarēt! Ja izdara kaut mazumiņu, bet ar lielu mīlestību, pasaule kļūst labāka.»

Ramona reizi pa reizei kā brīvprātīgā dodas strādāt Bruknas kopienā un atceras kādu sarunu ar priesteri Andreju Mediņu. Viņš teicis: «Zini, Ramona, kad tu iemācīsies dot ar patiesu mīlestību, tu pat negaidīsi paldies!» «Pagāja laiks, līdz es to iemācījos,» viņa atzīst. «Bet tikai tad, kad to iemācās, var patiesi un no sirds palīdzēt.»

Imants Zarembo, labākās datorspēles izstrādātājs

Labākā datorspēle Latvijā ir tapusi Rēzeknē. Rezrog ir spēle, kas pagājušajā nedēļā ieguva titulu Gada spēle 2017. Uz ceremoniju Rīgā tās izstrādātājs Imants (30) neieradās, bet nosūtīja kolēģi. Imants dzīvo Rēzeknē un telefonsarunā stāsta, ka par balvu ir priecīgs. Rezrog ir pirmā datorspēle, ko viņam izdevies ievirzīt starptautiskā tirgū. Pie tās izveides rēzeknieši strādāja gandrīz trīs gadus. Komanda vienubrīd izauga pat līdz astoņiem cilvēkiem. Imants pats domāja spēles mehāniku, taču grafiku kolēģi no Imantam piederošā uzņēmuma Soaphog.

Tā kā viņš pats ir lomu spēļu žanra cienītājs, tad arī Rezrog tapa tieši tajā. «Mēs gribējām, lai mūsu spēle izskatās kā galda spēle, bet ir spēlējama digitāli. Sajaucot žanrus un stilus, ieguvām Rezrog,» stāsta Imants. Spēles nosaukumam nav īpašas nozīmes. Tas radās «prātā vētrā», komandas biedriem izsakot idejas un par labāko balsojot. Bija svarīgi, lai nosaukums izrunājams arī ārpus Latvijas.

Rezrog ir pasaule, kurā notiek spēles darbība: gan uz zemes, gan pazemē. Spēles mērķis, protams, ir uzvarēt ļaunos. «Ļaunais burvis sūta savus monstrus pārņemt Rezrog zemi. Lai viņus atvairītu, tās iemītnieki cīnās. Viņi var sevi uztrenēt, aprīkot un iegūt jaunas spējas, lai zemi nosargātu,» spēli ieskicē Imants.

Pirms diviem gadiem ar spēles demo versiju Imants devās uz datorspēļu izstādi Gamescom Ķelnē, lai meklētu izdevējus. Atrada. Kasedo Games sāka spēles mārketingu, un, kad 2017. gada 31. maijā Imants to ievietoja digitālo spēļu izplatīšanas platformās Steampowered.com un Gog.com, uzreiz bija pircēji. «Šī ir mūsu pirmā lielā, komerciālā spēle. Kad to sāka lietot, sapratām savas tehniskās kļūdas. Ātri tās labojām, publicējām uzlabotu versiju,» atceras Imants. Izdevējs parūpējies par spēles tulkošanu astoņās valodās. Lielākais Rezrog tirgus ir Ziemeļamerikā. Šobrīd ir pārdots ap 6000 kopiju, vienas spēles cena ap 10 eiro.

Imants ir liels gudrinieks: bakalaurs kā programmētājam, maģistrs kā sistēmanalītiķim un doktors Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, kur pētīja semantiskās tehnoloģijas. Tas ir veids, kā autonomas mašīnas sazinās savā starpā. Imants gribētu to integrēt videospēļu izstrādē. Multimediji un videospēles ir viņa pamatdarbs — Soaphog veido interaktīvas lietotnes, ko izvieto muzejos, mācību iestādēs un stendos.

Linda un Daniils, izveidojuši Skolens.lv

Skolotāju istaba ir tukša. Linda un Daniils iecerējuši tajā sarunu, jo Rīgas Valsts 1. ģimnāzija (RV1Ģ) ir viņu skola. Abi te mācās no 7. klases. Šobrīd jau ir 12. klasē un — klasesbiedri.

Daniils runā vairāk, un viņa ceļš līdz ģimnāzijai ir neierastāks kā Lindas. Mācījies krievu plūsmas skolā, taču gribējis iestāties RV1Ģ. Izdevās un ar ļoti labiem rezultātiem matemātikas iestājeksāmenā. «Pirmās nedēļas skolā bija grūtas valodas dēļ, it īpaši bioloģijā. Joprojām nepareizi izrunāju plato un šauro «e»,» Daniils smejas. Toties spēcīgs viņš ir IT jomā, ko iecerējis studēt. Pēdējais viņa «priekšnesums» bija ģimnāzijas Ziemassvētku ballē — viņš izveidoja elektronisko biļešu sistēmu.

Kad Lindai radās ideja par Skolens.lv, protams, viņa prasīja padomu Daniilam. Viņš ir lapas izstrādātājs, Linda — koncepta un tekstu autore. «Ideja radās, kad sastapos ar grūtībām matemātikā. Palūdzu klasesbiedreni paskaidrot. Viņa to izdarīja ļoti saprotami. Apjautu, ka vislabāk iemācīt var tie, kuri vēlas otram palīdzēt,» atceras Linda. Uzklausījis ideju, Daniils ieteica veidot atsevišķu lapu. Linda bija pieticīgāka, iniciatīvu sākotnēji plānojot Facebook. Tieši tobrīd, pērnā gada pavasarī, organizācija Junior Achievement Latvija aicināja veidot skolēnu firmas. Daniils un Linda pieteicās, un tapa Skolensskolenam.lv. Mājaslapā reģistrējās tie, kuri palīdzētu citiem. Par to tika pieprasīta samaksa no lietotājiem. Tagad, kopš Skolens.lv ir biedrība, viss ir bezmaksas. Testa versijā pārsvarā tie bija RV1Ģ skolēni. «Kāda mana skolasbiedrene labi palīdzēja vācu valodā piektklasniecei no citas skolas. Ejot jau tik labi, ka meitene var pat runas konkursos piedalīties,» smaida Linda.

Skolēnu firmas var darboties tikai mācību gadā, tāpēc pērn vasarā portāls nedarbojās. Oktobrī Linda un Daniils nolēma, ka idejai ir lielāka nākotne, un nodibināja biedrību, kas var darboties visu gadu. Tagad Skolens.lv ir platforma, kurā ikviens var atrast sev palīgu mācībās. «Nevis kāds izrisinās uzdevumu priekšā, bet parādīs, kā to izdarīt. Jēgpilni. Un ilgtermiņā,» ideju skaidro Linda. Skolens.lv šobrīd ir 30 «pasniedzēju» profilu. Lai tiktu pie savējā, izmisušajam skolēnam portālā pat nav jāreģistrējas, tikai jāaizraksta pasniedzējam un jācer, ka drīz izlasīs. Samaksa par to netiek prasīta, ja vien skolēns pats nevēlas pateikties.

Skolens.lv ambīcijas ir kļūt par platformu jauniešiem. Jau tagad tas ir kā sludinājumu dēlis. Visvairāk lasītais ir RV1Ģ skolnieces blogs, kurā viņa apraksta savas gaitas apmaiņas programmā Islandē.

Kristīna Guste, izglīto skolēnus par labdarību

Palīdzēt ir vienkārši. Šo atziņu Kristīna atgādina ne tikai skolēniem, pie kuriem kā labdarības veikala Otrā elpa pārstāve dodas stāstīt par iespējām palīdzēt līdzcilvēkiem, bet arī pati sev. Labdarība nav kas tāds, ar ko var nodarboties tikai bagātie vai cilvēki, kuriem ir ļoti daudz brīvā laika. Lai atbalstītu citus, reizēm pietiek ar to, ka bikšu pāri, kas pašam vairs neder, nevis izmet miskastē, bet aiznes uz labdarības veikalu. «Ziedot ir normāli, tas nav nekas ārkārtējs, tikai izredzētiem paredzēts.»

Ideja, ka ar savu darbu vari kādam citam palīdzēt un atbalstīt procesus, kas pašam šķiet svarīgi, Kristīnai bija nozīmīga, kad viņa pieņēma piedāvājumu strādāt labdarības veikalā par pārdevēju. Materiāla atbalsta sniegšana cilvēkiem un organizācijām, kam tā nepieciešama, kā arī lietu otrreizējā izmantošana — tie ir divi galvenie Otrās elpas darbības aspekti. Tā kā labdarības veikala kolektīvs ir neliels, atbildības sadalījums nav tik strikts kā lielā uzņēmumā. Kristīnas pārziņā, jau sākot darbu, nonāca Liepājas veikala komunikācija, pēc pusotra gada viņa kļuva par projektu vadītāju.

«Mana darba mērķis ir skaidrot un popularizēt labdarības ideju.» Jau ilgāku laiku bijusi doma, ka par to vajadzētu stāstīt tieši jauniešiem. Trūka izdarības sākt. Taču, kad Kristīna kļuva par projektu vadītāju, viņa nolēma ķerties klāt. Pieaugušajiem ir jau izveidojusies pasaules uztvere, grūti viņus pārliecināt to mainīt, bet jaunieši ir ļoti atvērti jaunām idejām. Viņa izveidoja mācību stundas plānu un devās uz skolām.

Ar bērniem Kristīna runā ne tikai par Otro elpu, bet arī par laba darīšanu kā tādu. Kā var ziedot līdzekļus, savu laiku un, piemēram, doties uz patversmi staidzināt dzīvniekus. «Ziedot mantas ir visvienkāršākais labdarības veids. Sev neko neatņemot, var ziedot mantas, kas pašam vairs nav vajadzīgas.» Pēc labdarības stundas bērni mājās par to var aprunāties ar vecākiem, uzzināt, kur veikalā saņemtie ziedojumi nonāk. Caurskatāmība palīdz veidot sociālo atbildību, ļauj cilvēkam redzēt, ka, ziedojot dažas drēbes, piedalījies, piemēram, vietējā jauniešu centra attīstībā.

Bērni parasti saka — labdarība nozīmē palīdzēt. Un jautājums par to, vai vajadzētu palīdzēt, parasti nerodas. Tomēr nākas sastapties arī ar pretestību, neticību. Jārēķinās, ka klasē var būt arī kāds bērns, kurš varētu būt potenciāls palīdzības saņēmējs, tāpēc ar jauniešiem jāspēj runāt ne tikai viņiem saprotamā un interesantā veidā, bet arī gana iejūtīgi. «Tai vecuma grupai nav interesanti, ja atnāk viena tante un stāsta, ka tagad ir jādara tas un šitas. Tāpēc es jautāju, kāda viņiem pašiem ir labdarības pieredze. Lielākoties klasē ir skolēni, kuri jau kaut ko darījuši.»

Irēna Gedroviča, vēlas sasniegt polāro loku

Triju bērnu mammai Irēnai patīk skriet, patīk doties ekspedīcijās. Par spīti tam, ka četrpadsmit gadus sadzīvo ar artrītu, viņa vēlas sasniegt polāro loku. Un iemesls tam ir. Pirms kāda laika Irēna pamanīja, ka Zviedrijas apģērba ražotājs Fjällräven aicina cilvēkus no dažādām valstīm pieteikties ekspedīcijā. Šī ziņa izlēca viņas acu priekšā, jo Irēna savulaik feisbukā bija nospiedusi «patīk» zīmolam, kas daudziem pazīstams ar gulošas lapsiņas logo. «Manī kaut kas notrīcēja, ka es to gribu,» atceras Irēna. Viņa pastāsta, ka ekspedīcija ilgtu nedēļu, būtu 300 kilometru gara, vestu no Norvēģijas ziemeļiem un finišētu Zviedrijā. Viss maršruts ir aiz polārā loka. Aprakstā bija teikts, ka «lapsiņa» visu apmaksātu un nodrošinātu ar apģērbu un teltīm. «Ekspedīcijās liels uzsvars ir uz dabas aizsargāšanu. Piemēram, aiz suņiem savāc maisiņos un ved uz finišu. Daba ir jāsa-prot. Nevari taču aizsargāt to, ko nesaproti. Ja cilvēks dabā jūtas labi, viņš to nepiesārņos,» saka Irēna.

Suņu pajūgos paredzēts traukties 20 cil-
vēkiem — pa diviem no katra pasaules reģiona. Dalībniekus nosaka gan žūrija, gan atbalstītāji internetā. Irēna nosūtīja savu pieteikumu. Patlaban, kad lasāt rakstu, balsošana ir beigusies, un, cerams, Irēna aprīlī varēs traukties aiz haskijiem.

«Man ļoti gribas nedēļu katru dienu nevārīt zupu saviem trim bērniem,» smejas Irēna, stāstot, kāpēc tik ļoti vēlas doties ekspedīcijā. Jā, suņi jau arī būs jābaro  un pašai sev jāgatavo, taču vides nomaiņa vien ir sava veida atpūta. Ekspedīcija būtu fizisko un garīgo spēku pārbaude: jānakšņo teltī –20 grādu salā. Un tā nedēļu! «Bet es to vēlos. Esmu nogājusi pārgājienu Kolka—Dubulti, kopā ar vīru esmu uzkāpusi Kazbekā. Nebaidos no grūtībām.»

Irēnas darbs ir SOS ciematu digitālais mārketings un komunikācija, tādējādi rūpējoties par bērniem, kuriem pietrūcis ģimenes mīlestības. Irēnai pašai ir trīs bērni. Visa ģimene regulāri kopā dodas uz Stirnu bukiem. Divi lielākie skrien braši, mazākais tikai nesen iemācījies staigāt. «Man skriešanu ierādīja tēvs. Mēs ar vīru, ejot dabā, bērnus ņemam līdzi. Tad viņi to iemācīs arī saviem bērniem,» saka Irēna. Viņai svarīgi skriet, lai izskrietu visu, kas uzkrājies. Bieži tās ir četras reizes nedēļā. Pusmaratonu noskrējusi nepilnās divās stundās un bijusi apmierināta.

Šogad 18. novembrī kopā ar pašas izveidotās Facebook grupas biedriem Jaunmārupe skrien izskrējusi pa karavīru piemiņas vietām. Svētku kūka pēc tam tik labi garšojusi!

Kaspars Misiņš, digitālais nomads

Paša izveidotajā feisbuka vietnē Latvieši ceļo Kaspars pagājušonedēļ sniedza zinošus padomus tiem, kuru lidojumi atcelti Bali vulkāna izvirduma dēļ. Viens no Indonēzijas salas 100 000 «ķīlniekiem» bija arī viņš. Uz Bangkoku, kur paredzēts satikt draudzeni Unu Baufalu, nācās doties gan ar sauszemes, gan ar ūdenstransportu. Kaspars «nocopēja» autobusa biļetes, kas bija izpirktas vairākas dienas uz priekšu, ar prāmi no Bali sasniedza Ketapangas pilsētu Javas salā, no kuras jau var ērti nokļūt starptautiskajās lidostās Surabajā un Džakartā. «No Bali izbraukt  nav viegli. Līdz ar vulkānizvirdumu atnācis ciklons, ceļi ir pārplūduši. Runāju ar meiteni no Latvijas, viņai tūrisma aģentūra teikusi: viss kārtībā, pēc četrām dienām vari lidot no Džakartas. Nepaskaidroja, ka tikšana uz Džakartu prasīs kādas trīs dienas. Indonēzijā ātrums uz ceļiem ir tikai ap 30—40 km/h, mašīnu plūsma ļoti liela.»

Šī nebūs pirmā Eiropas ziema, ko Kaspars (31) ar Unu (27) pavadīs Āzijā. Pirms pieciem gadiem aizbraukuši ceļojumā, sapņoja to atkārtot. Nākamā tūre ilga 11 mēnešus, viņi atklāja arī brīvprātīgo darba iespējas. Sāka rakstīt blogu We are from Latvia. Pusgada darbs gaļas fabrikā Nīderlandē ļāva atsperties gada braucienam: Indija, Malaizija, Taizeme, Kambodža, Nepāla, pāri Krievijai ar Transsibīrijas vilcienu. «Tad sapratām, ka varam izmantot savas ceļotāju zināšanas, atradām veidu, kā pelnīt ar blogu.»

«Iepriekšējā dzīvē» Balvu puisis Kaspars bija interneta mārketinga speciālists, pārraudzīja sociālo tīklu komunikāciju kompānijā Bite. Apguva prasmi rakstīt kodolīgi. «Bet pagājušā gada rudenī Malaizijā satikām cilvēku, kas ceļojot pelna naudu ar interneta mājaslapām, viņš deva noderīgus padomus.»

Āzija ir pilna ar digitālajiem nomadiem, Čhīanmai Taizemē skaitās viņu galvaspilsēta. Lēti dzīvokļi, labs ēdiens, saule, ātrs internets. Daļa — blogeri, kas sarūpē iztiku, piedaloties tūrfirmu organizētajos ceļojumus, publicējot reklāmrakstus vai reklamējot atsūtītos produktus. Tas Kasparam neliekas vilinoši. «Mēs ar Unu vairāk strādājam ar pasīvo ienākumu modeli. Blogā iekļaujam linkus, kurā viesnīcā palikām, kādu ceļojuma apdrošināšanu pirkām. Ja cilvēks pēc mūsu ieteikuma rezervēs viesnīcu vai nopirks apdrošināšanu, saņemsim komisijas maksu. Jāiemācās, kā pārspēt lielos ārzemju blogus Google. Konkurence ir globāla.»

No ceļošanas, protams, var nogurt, ar laiku arī viņi meklēšot vietu, kur pavadīt ilgākus periodus. «Esmu jokojis, ka man jau patiesībā neko daudz nevajag — labu skaņu iekārtu, lielo ekrānu, pie kura pārsēsties no klēpjdatora. Lai varu ar kārtīgām tumbām paklausīties mūziku. Draudzene saka: viņai vajag vairāk drēbju, nekā vienā mugursomā var salikt.»