Kategorijas: 1 no 2 miljoniem

Juris un Ģirts, Ņujorkā radīja klipu Es izjāju prūšu zemi

Tā būs bomba, teikusi Anete Cīrule, viena no pirmajiem, kas redzēja samontēto klipu. Tajā redzams, kā viņas draugi Ņujorkā 12 dažādās vietās izdejo tautas deju Es izjāju prūšu zemi. Anetei bija taisnība! Kopš 8. oktobra, kad klipu publiskoja, skatījumu skaits YouTube sasniedzis gandrīz 12 tūkstošus, Facebook — vairāk nekā 222 tūkstošus. Par klipu ir paspējuši paziņot galvenie Latvijas ziņu portāli un televīzijas kanāli.

Ar sevi iepazīstinot, klipa idejas autors Juris Gogulis saka — horeogrāfs. Rūdolfs Cīrulis, kurš klipā visbiežāk ir līdzās Jurim, ir jauniešu deju kolektīva Austris dejotājs. Artūrs Fatjkins, redzams Ņujorkā lecam salto, ir no deju studijas Pro-X, piedalījies operas izrādē Karmena. Viņiem patīk dejot jebkur, kāpēc ne Ņujorkas ielās?

«Latvieši parasti sev nenotic. Šaubās par sevi,» Juris sāk stāstīt, kā viņam radās ideja par klipu. Gribējis parādīt, ka mums nav iemesla būt kautrīgiem un pieticīgiem. «Es arī mazliet šaubījos, kad Juris par to stāstīja,» atzīstas Ģirts. Abi reiz bija skolasbiedri Olaines 1. vidusskolā. Kad pērn Juris radīju savu deju izrādi Vēja stāsts, Ģirtu pieaicināja to filmēt. Šovasar, plānojot braucienu uz Ņujorku, aicināja viņu līdzi, tāpat kā Artūru, Rūdolfu un viņa māsu.  

Juris pirms tam divas reizes bijis Ņujorkā, vēlējies, lai arī draugi to iepazīst. Jurim bija ieplānotas vairākas tikšanās «sadarbības veicināšanai ar dejas un mākslas industrijas pārstāvjiem», viņš arī draugiem ieteicis izmantot lielpilsētas piedāvātās iespējas. Rūdolfs pieteicās nodarbībām aktieru meistarklasēs, bet Artūrs — Brodvejas deju centrā. Anetei kā mazajai māsai, kura vēl ir skolniece, nebija pienākumu, bet Ģirts gan katru dienu sāka ar mērķi filmēt un fotografēt. «Bija dienas, kad cēlos četros no rīta, lai brauktu un ķertu skaistākos Ņujorkas skatus,» saka Ģirts.

Jau pirms brauciena bija skaidrs, ka Juris un Rūdolfs noteikti dejos vietā, no kuras redzams Bruklinas tilts, Taimskvērā un pie Linkolna centra. Pārējās vietas izvēlētas nejauši, katru dienu nostaigājot vairāk nekā 10 kilometrus. Mazai epizodei Juris pierunāja dejot arī piecus amerikāņus. Ģirts lēš, ka no visa safilmētā klipam izmantojis tikai procentus piecus. Lai gan vīru deja Es izjāju prūšu zemi ļaužu pārpilnajā Taimskvērā un metro stacijā izskatās iespaidīgi, ņujorkiešiem par to nav bijis nekādas intereses. Acīmredzot viņus grūti pārsteigt.

Turpretī Latvijā klips izpelnījies ovācijas. Ir izdevies iedzīvināt ideju, ka latvieši un tas, ko viņi prot, lieliski iederas vienā no pasaules visvairāk apdzīvotajām, nozīmīgākajām un skaistākajām metropolēm.

Elīna un Laura, zelts konkursā EuroSkills 2018

Citi šovasar pludmalē baudīja karstumu, bet Elīna Skrindževska (23) un Laura Kreivina (19) satikās, lai modelētu lietusmēteli Eiropas jauniešu profesionālo prasmju konkursam. Žūrija bija devusi uzdevumu — iedvesmai atrast dziesmu, kurā minēts vārds «lietus», un izvēlēties tai piestāvošu mūzikas notikumu. Meitenes apstājās pie britu grupas Gorillaz skaņdarba Rhinestone Eyes un pašmāju Positivus. «Jauneklīgs festivāls, pazīstama situācija, «tipāžs» arī spilgts un jauneklīgs,» komentē Laura.

Viņas radīja koši zilu, sintētisku mēteli ar lielu, ielocēs saliktu rūķa kapuci, kas var piesegt valkātāja seju no lietus vai ziņkārīgiem skatieniem. Pirms septembra beigās notikušā konkursa organizatori gan atsūtīja auduma paraugus pavisam citā, tumši sarkanā krāsā — visiem dalībniekiem vienādus. «Tā sasaucās ar konkursa vietā izkarinātā Latvijas karoga krāsu. Latvijai simtgade, brīnumi visās malās!»

Jaunajiem apģērbu modelētājiem, pavisam 13 komandām no Eiropas, lietusmēteļus vajadzēja uzburt dienas laikā. «EXPO hallē Budapeštā bijām vienā «aplociņā», zonas atdalītas ar lenti, to nedrīkstēja pārkāpt, lai nezaudētu punktus,» atceras Laura. «Citiem redzējām pat asaras: laiks bija beidzies, bet viņi nebija paspējuši visu sašūt. Mums gāja gludi, pēc plāna.» Jelgavas Amatu vidusskolas absolvente Elīna, kas pagājušogad bija labākā atlasē Latvijā un piedalījās arī konkursā WorldSkills Abū Dabī, ir spēcīga tērpu tehniskajā realizācijā. Šī gada Latvijas posma uzvarētāja Laura, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkne — veiksmīga ideju un skiču ģeneratore. Iepriekš kopā nebija strādājušas. Elīna Budapeštā gatavoja lekālus un šuva, Laura palīdzēja ar sīkiem darbiņiem. Turpat radīja tehnisko zīmējumu un četru citu tērpu skices, par to saņēma papildu punktus.

Dizaina sarežģītība, ko par kritēriju uzvarai izvirzīja žūrija, izrādījās lielākais konkurentu klupšanas akmens. Mājās izveidoto prototipu atkārtojot stresa apstākļos, daudziem gadījās kļūdas. «Vienai komandai bija mētelis, kuru varēja valkāt arī kā sarafānu, citai — mētelis ar daudzām kabatām. Mums vienīgais «sarežģījums» bija kapuce, bet Elīna to zināja no galvas.»

Vai «Gorillu mēteļi» drīz parādīsies Rīgas ielās? Varbūt tos valkās autores?

«Ar dizaineriem ir tā, ka viņi taisa vienu, bet valkā pavisam ko citu. Es ikdienā izvēlos ērtu, bet neuzkrītošu apģērbu,» atbild Laura. Arī Elīnai tuvāks esot konservatīvais stils. Par mēteli tomēr jau radusies pircēju interese, pat poļu eksperte Budapeštas žūrijā kārojusi to iegūt īpašumā. «Tas ir labākais kompliments!» secina meitenes.

Viktors Karpenko, restaurē altārgleznas Elzasā

Strasbūras katedrāle ir milzīga. Notre Dame sānā aiz masīvām, gaišzilām durvīm atrodas katoļu garīgais seminārs, kur ir restauratora Viktora Karpenko darbnīca, viņš ir rīdzinieks no Imantas. Francijā Viktors strādā gandrīz 15 gadus. Pirmo viņš parāda lielu altārgleznu ar svēto Ulrihu, tā tikko atceļojusi no kādas Elzasas baznīcas. To viņš restaurēs aptuveni gadu, jo ir vēl citi darbi: uz galda čuč svētā Jāzepa un Jēzus bērna statuja, kurai jābūt gatavai šoruden. «Statuja bija pārkrāsota pelēka. Kāda gados vecāka kundze atcerējās, ka tā bijusi krāsaina. Aizbraucu, apskatīju, notestēju — tiešām krāsaina. Vedu uz Strasbūru restaurēt.»

Viktors no Latvijas aizbrauca, jo apnika darba kultūra — par rekonstrukciju Melngalvju namā nesamaksāja visu summu. Konferencē Kanādā bija iepazinies ar itāļu  restauratoru, kurš strādāja Otavā un aicināja palīgos. Lai to darītu, vajadzēja augstāko izglītību, tāpēc, 2000. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu restaurācijā, Karpenko ar ģimeni devās pāri okeānam. Kursos apguva franču valodu, strādāja restaurācijā un Monreālas Universitātē maģistrantūrā studēja muzeoloģiju. Nesen Viktors amata prasmes papildinājis arī Florencē.

Kad Kanādā aptrūkās darba, Latvija tobrīd bija iestājusies Eiropas Savienībā, tika atvērts darba tirgus, un 2004. gadā Viktors devās uz Strasbūru. Kolēģi bija stāstījuši, ka Elzasā ir daudz katoļu baznīcu un reģions bagāts ar sakrālo mākslu. «Bet es te biju svešais. Man vaicāja, ko esmu restaurējis Francijā. Neko. Katram reģionam ir savas prasības, un mana Kanādas pieredze viņiem bija mazsvarīga.» Viktors pirmo darbu atrada pie kāda poļu priestera, kurš kalpoja Strasbūrā. Tas deva zaļo gaismu. Četrus gadus Viktors strādāja savā darbnīcā, līdz katoļu seminārs piedāvāja pārcelties pie viņiem — kapelā restaurēt vairākas gleznas.

Altārgleznas Viktors mīļi dēvē par pacientiem un rāda kādu no 17. gadsimta. «Lūk, svētā Marija. Viņai bija tādas jocīgas lūpas, kā piepumpētas ar botoksu. Noņēmu virskārtu, un atklājās, ka kāds vietējais mākslinieks bija pārgleznojis.» Viktors rāda mapi ar avīžrakstiem par savu darbu vācu un franču valodā, un visvairāk aprakstīta ir kāda pagrabā atrasta glezna, kas bijusi tik dramatiskā stāvoklī, ka Viktora sieva smējusies, ka tai vajadzīga reanimācija, nevis restaurācija.

Ričards Umbraško, Vele2018.info izveidotājs

Sekojot līdzi pirmsvēlēšanu diskusijām, nevar neievērot kādu fenomenu — abpusējs interešu trūkums starp politiskajām partijām un jauniešiem. Uz to vēstulē no ASV norāda Ričards Umbraško (15), kurš šajā mācību gadā Rīgas 1. Valsts ģimnāziju nomainījis pret vidusskolu ASV Nebraskas štatā. Pārliecinieties paši — ne partiju programmās ir kāds vēstījums cilvēkiem, kuri drīz kļūs par vēlētājiem vai par tādiem kļuvuši nesen, ne arī jaunieši raujas iesaistīties sarunās par vēlēšanām. «Liels skaits balsstiesīgo jauniešu uzskata, ka viņu balsij nav nozīmes un tāpēc nav jēgas balsot,» secinājis Ričards. Lai to mainītu, viņš vienaudžiem izveidojis platformu Vele2018.info, kuras uzdevums ir vairot politisko pratību.

«Pagaidām mans lielākais projekts,» vēstulē raksta Ričards.

Viņš izlēma, ka ir nepieciešama interneta vietne, kur saprotamā valodā būtu izklāstīts viss par Saeimas vēlēšanām, partijām un dažādiem jēdzieniem, kas tiek lietoti politiskās diskusijās. Vele2018.info līdzās pamatinformācijai par desmit lielākajām politiskajām partijām, kas kandidē 13. Saeimas vēlēšanās, ir arī vārdnīca un politiskās pārliecības testi. Vietnei pagaidām ir tikai daži desmiti apmeklētāju dienā, tomēr Ričards paredz, ka apmeklējums augs. Viņš grib platformu attīstīt kā vietni, kur jaunieši raksta un diskutē par aktualitātēm politikā. Ričards saskata plašas iespējas uzlabot politisko izglītošanu Latvijā.

«Mana vīzija par to, kā tam vajadzētu norisināties, ir šāda: skolotājiem (pārsvarā vēstures un politikas) būtu jāiesaista skolēni diskusijās par aktuālo politikā. Tā tas notiek ASV vidusskolās. Dzīvojot ASV,  kā vienu no priekšmetiem esmu izvēlējies politiku, un katras stundas sākumā skolotājs apmēram 10—15 minūtes velta aktuālo politikas jautājumu apspriešanai, iesaistot diskusijā skolēnus,» stāsta Ričards.

«Vēl viens risinājums ir vidusskolā obligāti mācīt politiku, pastiprināti izvērtējot, kas ir demokrātija, vēlēšanas, kāda ir politiskās pratības nozīme jauniešu dzīvē. Lai veicinātu izpratni par elektorālo procesu, ideāls risinājums ir vēlēšanas skolā, piemēram, rīkot vēlēšanas skolēnu pašpārvaldei, pulciņu vadītāju iecelšanai vai skolas avīzes komandas apstiprināšanai,» uzskata aktīvais puisis.

Pēteris Ķepītis, zelta medaļa kokgāzēju čempionātā

Lillehammeres Olimpiskajā sporta kompleksā Norvēģijā augustā skanēja Latvijas himna — smiltenietis Pēteris Ķepītis (23) pirmo reizi Latvijas vēsturē izcīnīja zelta medaļu pasaules kokgāzēju čempionātā. Sacensību kopvērtējumā liktenīgas kļūdas dēļ 28 valstu konkurencē viņš palika 23. vietā, bet pie zelta tika kombinētās sagarumošanas disciplīnā. Tajā diviem virpotiem 37 centimetrus bieziem baļķiem, no kuriem viens novietots septiņu grādu slīpumā uz augšu, otrs — tādā pašā slīpumā uz leju, bija jānozāģē noteikta biezuma ripas. Turklāt zāģēt jāsāk no apakšas, bet jābeidz no augšas, precīzi savienojot abus griezumus. Visvai-rāk punktu dod precizitāte, bet arī laiks ir būtisks. Pēteris abu ripu nozāģēšanai iztērēja 26 sekundes.

Puisim labi veicās vēl trijās disciplīnās. Ķēdi zāģim uzlika 28 sekundēs. Dalībniekiem steigā ir būtiski nesavainoties, jo par to tiek atņemti punkti. Un ķēde jāuzliek labi, jo pēc tam ar šo zāģi pašam arī jāzāģē. Precīzajā sagarumošanā uz finiera saplākšņa novietotam baļķim viņš veiksmīgi  nozāģēja divas ripas tā, lai zāģējums būtu pēc iespējas tuvāk zemei, neiezāģējot saplāksnī. Savukārt atzarošanas pārbaudījumā virpotam kokam Pēteris nozāģēja 30 tajā iestiprinātas tapas. Noteikumi — tapa nedrīkst palikt uz āru vairāk nekā piecus milimetrus, un arī iezāģējums uz iekšu nedrīkst pārsniegt piecus milimetrus.

Taču Pēterim nepaveicās koka gāšanā. Šajā uzdevumā zemē tiek novietots atzarots stumbrs. Dalībniekam jāizvērtē, kur viņš vēlas šo stumbru nogāzt, un jānovieto tur kociņš. Katra centimetra nobīde no šīs atzīmes maksā punktu. Pēteris te zaudēja veselus 200. Precīzi nesalaida sazāģējuma vietu, tāpēc stumbrs nokrita divus metrus tālāk, nekā paredzēts. «Nepiedodama kļūda,» viņš nopūšas.

Katras valsts izlasē startē četri dalībnieki — viens juniors un trīs profesionāļi. Ķepīšu ģimene Latvijas izlasē bija pārstāvēta abās klasēs, jo piedalījās arī Pētera tētis Gvido — profesionāls mežcirtējs. Čempionātā savulaik piedalījies arī Pētera brālis Mārtiņš, pirms diviem gadiem Polijā izcīnot sudraba medaļu — arī kombinētās sagarumošanas disciplīnā. Pētera mamma gan kokus negāž, bet strādā ziedu veikalā.

Pēterim patīk strādāt mežā, tāpēc tagad, pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti, viņš aizsūtījis savu CV uz Latvijas valsts mežiem. Turpat Smiltenē ir Austrumvidzemes mežsaimniecība, kurā viņš cer tikt pie darba. Puisim ir arī citi vaļasprieki — ilgi spēlējis futbolu, bet tagad jau gadus septiņus aizraujas ar volejbolu. Pasaules čempionāti kokgāšanā notiek tikai reizi divos gados. Nākamreiz Pēterim būs jau 25 un junioru klasē piedalīties viņš vairs nevarēs. Tomēr valsti viņš gribētu pārstāvēt arī nākamajās sacensībās — šoreiz starp profesionāļiem.

Aina Pūliņa, gide Dundagas pilī

Pagaidiet, man tikai atslēgas jāpaņem. Parādīšu 13. gadsimtu, teiku izstāstīšu, kā tapusi pils. Un mums ir arī spoks, Zaļā jumprava. Jūs gan esat dienu nokavējuši. Zaļā jumprava šeit staigā pilnmēness naktīs, ceturtdienās. Vakar bija, vismaz viens tūrists tā apgalvoja. Arī rūķīši dzīvo mūsu mežos. Vai jūs šurpbraucot kādu redzējāt? Nē? Slikti! Tas nozīmē, ka ir ātrums pārsniegts. Mēs Dundagā ar radariem nekrāmējamies, mēs ar rūķīšiem mērām! Aina, tā runādama, dodas prom cienījamam 88 gadu vecumam neraksturīgā ātrumā. Padomju laikos bijusi sporta biedrības Vārpa izlasē vieglatlētikā, pēc tam pievērsusies garo distanču skrējieniem. 1990. gadā senioru mačos Budapeštā sava vecuma grupā kļuvusi par Eiropas čempioni. Pensionējoties no operāciju māsas darba Ventspilī, atgriezusies bērnības pilsētā Dundagā. Meita ierosinājusi nerimstošo enerģiju likt lietā, vedot viesus pa Slīteres rezervāta dabas takām un stāstīt Dundagas vēsturi.

Patiesībā jau Aina pati ir vēsture. Vācu valodu apguvusi bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara. «Pirmie vārdi, ko iemācījos, bija: Achtung, Achtung, die englisch-amerikanische Flugzeugbande kommt!» Aina piemin, kā Dortmundes apgabalā un Drēzdenē palikusi dzīva angļu un amerikāņu gaisa spēku uzlidojumos.

Sarunvalodu pusaudzes vecumā pieslīpējusi, strādādama frau Kastneres dārzeņu veikalā Hirschberg am See pilsētiņā Sudetijā, mūsdienu Čehijā. «Nezināju, ko nozīmē zagt. Vienīgais aizrādījums, ko saņēmu: karavīriem gan vajadzēja svērt tos nesmukākos ābolus un bērniem — skaistākos.» Ainas ģimenei neizdevās pārbēgt uz amerikāņu zonu. «Pēc kapitulācijas vāciešiem Čehijā bija jāstaigā ar baltu lenti uz rokas, viņi nedrīkstēja iet pa trotuāru, braukt ar tramvaju. Tā esmu nogājusi Vāclava laukumu visā garumā — karavīrs ar šauteni iet pa trotuāru, mēs pa ielu blakus. Nevarējām pierādīt, ka neesam vācieši, jo dokumentu nebija. Tad mūs kopā ar citām latviešu ģimenēm, arī mākslinieku Tillbergu ar kundzi, ielika lopu vagonā. Neviens neko nepaskaidroja, pārtikām tikai no tā, ko varēja pārdot. Latvijā atgriezāmies caur Donbasu. Vienu rītu atmostamies… Tallinā! Mums bija jādemonstrē, kā bēgļi atgriežas mājās — Latvijā kāpām ārā no skaista, tikko nokrāsota pasažieru vagona. Tas bija 1947. gads.»

Vācu tūristi esot pārsteigti par šo stāstu. Katru gadu ierodas arī kāds no pils pēdējo īpašnieku baronu fon Ostenzakenu senčiem. «Bet no Francijas atbrauca kungs, kurš teica: labdien, es ekskursijā neiešu, gribu tikt pie friziera. Rakstnieks Žans Pols Kaufmans grāmatā Kurzeme par Dundagu rakstīja, ka pirmoreiz atradis pilī frizētavu. Mums joprojām tāda ir. Friziere runā angliski, smējāmies — nu būs reklāma, no Parīzes brauks frizēties uz Dundagu,» Aina pajoko. «Tūristi ir brīnišķīga tauta, es viņiem vienmēr saku komplimentus. Krievu valodā ekskursijas vairāk grib lietuvieši. Bet ar Rīgas krieviem runājam latviski. Paziņoju — es runāšu lēnām un jūs, ja kaut ko nesaprotat, brīdiniet! Un, es jums pateikšu, visi līdz šim ir sapratuši.»

Jānis un Ilze Šipkovi, upē atrastā fotoaparāta īpašnieki

Jānis 24. augustā mierīgi pļāva dārza mauriņu, kad draugi un paziņas cits pēc cita sāka sūtīt īsziņas, ka Facebook izlikta bilde ar Šipkoviem un kāds meklē tajā redzamos cilvēkus. Kad Jānis un Ilze fotogrāfiju apskatīja, uzreiz bija skaidrs, ka tā ir no fotoaparāta, kas pirms astoņiem gadiem nejauši iemests un nogrimis Mēmelē. Kāds aparātu bija atradis.

«Tas bija tā apaudzis ar ūdensaugiem, ka sākumā nevarēju saprast, kas tas vispār ir. Kad apjautu, ka fotoaparāts, sapriecājos. Draugi teica, ka Mēmelē neko vairāk par pazaudētam saulesbrillēm neatradīšu. Bet te — fotoaparāts!» atceras kameras atradējs Jānis Priedītis. Viņš, tāpat kā Šipkovi, ir rīdzinieks, bet augustā atvaļinājumu pavadīja radu mājās Skaistkalnē pie Mēmeles. Tieši šovasar viņš sāka trenēties niršanā. Vietā, kur viņš uzgāja fotoaparātu, Mēmele ir trīs, vietumis pat četrus metrus dziļa. Pamanīt fotokameru izdevās tikai tāpēc, ka upei ir dzidri, tīri ūdeņi.

Nokasot no aparāta ūdensaugus, bija skaidrs — nestrādās. Bet TV raidījumos Jānis bija redzējis, ka arī no sabeigtiem fotorīkiem ir atgūstama atmiņas karte. Ar drauga palīdzību viņš pie tās tika un atklāja, ka labi saglabājušās aptuveni 50 fotogrāfijas. Vairumā no tām bija fiksēts tas pats laivu brauciens, kurā acīmredzot bija nogrimis fotoaparāts. Vienu no bildēm, kurā bija redzams visvairāk cilvēku, Jāņa radiniece Ivita Stroganova ievietoja feisbukā ar aicinājumu palīdzēt atrast kādu no attēlā redzamajiem cilvēkiem.

«Fantastiski!» saka Jānis Šipkovs, izstāstījis, ka no brīža, kad foto parādījās sociālajā tīklā, līdz viņš un Ilze tās ieraudzīja, pagāja tikai divas stundas. «Vienlaikus biedējoši!» piebilst Ilze un norāda, cik viegli ar sociālo tīklu palīdzību esam sameklējami. Tomēr visspēcīgākās emocijas ir lielais prieks par fotoaparāta un bilžu atgūšanu. Jāņa un Ilzes dēliem, kuri fotogrāfijās redzami deviņu un sešu gadu vecumā, tagad jau ir 17 un 14 gadi. Olympus ūdensizturīgais fotoaparāts ģimenei bijis īpaši mīļš. Jānis Šipkovs laiku pa laikam tam ieslēdzis filmēšanas režīmu un iemetis baseina vai dīķa ūdenī, lai redzētu, cik skaisti safilmēta ūdens burbuļošana un viļņošanās. Taču toreiz, 2010. gada augustā, fotoaparāts ūdenī iekrita nejauši. «Ķer!» viņš uzsauca Ilzei un meta to uz laivas otru galu. Olympus atsitās pret sievas roku un iekrita Mēmeles ūdeņos. Jānis metās pakaļ, bet ātri bija spiests mest mieru — straume aparātu aiznesa dziļumā.

Kopš tās reizes Šipkovi ikvasaras laivu braucienā vienmēr parūpējas, lai vērtīgākās mantas nenogrimst: dokumentus un naudu ieliek ūdensizturīgās somās, telefoni tiek noglabāti sviestmaižu kastītēs, jaunais Olympus piesiets pie Jāņa gumijas čības. Bet, lai atgūtu veco, mīļo Olympus, abiem Jāņiem vēl jāieplāno tikšanās.

Korijs Avots, Pērkons VR veidotājs

Mineapolisā, ASV, dzīvojošajam Korijam Avotam bija neparasta ideja. Jau vairākus gadus viņš nodarbojas ar digitālo tehnoloģiju izmantošanu radošiem projektiem, un viņa uzmanību piesaistīja virtuālās realitātes iespējas — uzliec galvā lielas brilles un jūties kā citā pasaulē. Bet — ko ar to darīt?

Korijs aizgāja pie sava šefa reklāmas aģentūrā Falon ar priekšlikumu — kā eksperimentu uztaisīsim virtuālās realitātes filmu par leģendāro latviešu rokgrupu Pērkons, tā savulaik palīdzēja sagraut PSRS.

Audzis Kanādā pie savas latviešu vecmāmiņas, Korijs, kura dzimtais uzvārds ir Makleods (McLeod), jaunībā aizrāvās ar teātri un 90. gadu sākumā bieži bija sastopams Latvijā. Tomēr ar teātri bija grūti iztikt, un viņš pievērsās tehnoloģijām. Saikni ar Latviju nekad nezaudēja, ar Korija palīdzību tika izstrādāta Rīgas Geto muzeja jaunā mājaslapa, kas tika nominēta prestižajai Webby balvai.

Jau 80. gados Pērkons uz Koriju bija atstājis spēcīgu iespaidu, un nu viņš saredzēja iespēju uztaisīt darbu par viņiem. Rīgā varētu domāt — kāpēc Amerikas vidienē kādam reklāmas bosam interesētu latviešu roks, taču, kā stāsta Korijs, priekšnieks bijis sajūsmā — darām! Projekts izrādījās sarežģītāks, nekā sākotnēji domāts. «Likās, ka uztaisīsim pāris nedēļās, bet tas prasīja divus gadus.» Tomēr šajā laikā tikai nostiprinājusies Korija pārliecība, ka filma būs tieši laikā. Pagājuši 35 gadi, kopš pirmo reizi Pērkonam aizliedza uzstāties, bet izrādījās, ka viņi joprojām apdraud komunistiskos režīmus. Maijā Parīzes jauno tehnoloģiju izstādē VivaTech bija plānota filmas Pērkons VR pirmizrāde. Taču skate gandrīz nenotika, jo paviljonu, kur bija domāts filmu rādīt, sponsorēja ķīniešu interneta tirdzniecības milzis Alibaba. Uzzinājuši par filmas saturu, ķīnieši aizliedza to savās telpās izrādīt — acīmredzot baidījās saistīties ar projektu, kurā redzams, kā mākslinieku brīvais gars palīdz graut cenzūru un apspiestību.

Korijs tic, ka vēsts par Pērkonu nav tikai stāsts par notikumiem 80. gados un varētu interesēt ne tikai latviešus. Ķīniešu cenzūra, arī izmaiņas Amerikā kopš Trampa ievēlēšanas viņu pārliecinājušas, ka Pērkona vēsturei ir universāla nozīme. «Tas ir stāsts par to, kā būt patiesam nepatiesā laikā.»

Stāsts veidots amerikāņu skatītājiem, un, uzliekot virtuālās realitātes brilles Oculus, viņi nonāk stilizētā telpā, kurā visapkārt virmo tēli un diktora balss stāsta par grupas gaitām — no pirmajiem aizliegumiem līdz 1991. gada janvāra barikādēm un PSRS sabrukumam. Skandālu izraisījušajā koncertā Ogrē 1985. gadā mūsdienu skatītājs stāv pūlī starp tā laika jauniešiem, kuru sejas izgrieztas no fotogrāfijām un atrodas visapkārt.

Šķiet, ka esi iekāpis dzīvā kolāžā, un tas nav nejauši. Veidojot filmu, Korijs iedvesmojās no Atmodas laikā populārā žurnāla Avots vizuālā stila. Koriju īpaši uzrunājušas mākslinieka Andra Brežes kolāžas — «kad veidoju filmu, noklāju veselu sienu ar viņa darbiem, lai radītu pareizo stilistisko sajūtu».

Filmas Latvijas pirmizrāde notiks galerijā Noass sestdien, 1. septembrī.

Brāļi Rusmaņi, grib mainīt pasauli

Kārlis ir pārliecināts, ka cilvēki var būt vēl labāki. Tieši tāpēc Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolēns Kārlis Krišjānis Rusmanis (18) ir izveidojis sociālu kampaņu Mēs mainīsim pasauli. Iemesls ir viņa brālis Rūdolfs Mārcis (15), kuram ir autisms. «Manam brālim patīk traktori, un viņš daudz runā,» stāsta Kārlis. Brālis dzīvo un mācās Mazsalacā, parastā skolā ar speciālu programmu un asistentu. Rūdolfs tekoši lasa, raksta un skaita līdz 100. Apieties ar naudu gan vēl jāmācās. «Brālim ir laba atmiņa, viņš var norunāt desmit multenes no galvas,» stāsta Kārlis un slavē brāļa radošo talantu, veidojot plastilīna figūriņas un spēju sīkās detaļās uzzīmēt kādu vietu, ko redzējis. Rūdolfam garšo melones: kamēr ģimenes locekļi no auto sanes mājās iepirkumus, viņš jau pusi būs apēdis.

To, ka brālis ir citāds, varēja apjaust, redzot, cik grūti viņam gāja bērnudārzā. Rūdolfs aizvien vairāk sāka dzīvot savā pasaulē un runāja tikai par to, kas interesē viņu. Otrā ieklausīties joprojām ir grūti. «Tev brālis tāds interesants,» Kārlis atceras savu klasesbiedru komentāru pirms vairākiem gadiem, kad aicināja viņus ciemos pie sevis uz mājām. Klasesbiedri tomēr atnāca, iepazina Rūdolfu un ar laiku iedraudzējās. «Tas ir pierādījums, ka katram no mums ir iespēja būt labākam. Tātad mainīt pasauli,» saka Kārlis. Šobrīd viņa labākais draugs ir arī Rūdolfa draugs.

Ideja par sociālu kampaņu Kārlim bija izdomāta jau pasen. Iespēja īstenot radās pērn, kad skolā varēja veidot projektu Junior Achievement — nevalstiskajā organizācijā, kas izglīto jauniešus biznesa jautājumos. Mēs mainīsim pasauli ideja iekļuva labāko divdesmitniekā Latvijā. Projekts nenes peļņu, un ieguldījums ir tikai paša laiks: Kārlis šovasar izveidoja Facebook lapu un ievietoja pirmo video, kurā iepazīstina ar brāli un pastāsta par viņu. Nākamajos video stāstīs, kā ar brāli veidot kontaktu, kā atbalstīt. Kā arī dos iespēju arī citiem stāstīt par to, kāds atbalsts vajadzīgs tuviniekiem. Sākotnēji bija iecerēts izglītot ar rakstiem un bildēm, taču Facebook lapas sekotāji pieprasa tieši video. Kārlis gatavs arī klātienē doties uz skolām vai darbavietām un stāstīt par brāli.

«Kampaņas mērķis ir internetveikals, kurā varēs iegādāties lietas, ko radījuši cilvēki ar īpašām vajadzībām.» Kārlis uzskata, ka Latvijā maz domāts, kā integrēt darba tirgū tādus cilvēkus kā viņa brālis. Piemēram, Zviedrijā esot dienas centrs, kur tā iemītnieki nodarbojas ar veļas knaģu pakošanu. Tik vienkārši un vienlaikus tik svarīgi. Kārlis uzskata, ka darba devējiem Latvijā būtu vajadzīgi mentori, kas palīdz pielāgot darbavietas cilvēku speciālajām vajadzībām «Manam brālim ir svarīgi būt novērtētam. Domāju, ka viņš varētu darīt dažādus darbus un būt patstāvīgs. Viss atkarīgs no tā, kā viņam palīdzēsim apgūt dažādas prasmes.» Piemēram, Rūdolfs labi skalda malku. Pat dejo tautas dejas Mazsalacas deju kopā. Nenācās viegli viņu pierunāt, taču izdevās.

Ar Mēs mainīsim pasauli Kārlis vēlas aptvert pēc iespējas vairāk cilvēku. Viņš ir gatavs nenogurstoši stāstīt par brāli, jo vēlas mainīt sabiedrības attieksmi. «Mēs bieži vien neaizdomājamies. Sadalām cilvēkus kastītēs. Es vēlētos, lai katrs, kurš izsaka spriedumu, pirms tam padomā: bet varbūt tā nemaz nav, kā pirmajā mirklī šķiet.»

Sarma Muižniece-Liepiņa, atrod grāmatām īsto vietu

Sarmai Muižniecei-Liepiņai ir īpašs talants retām un vērtīgām grāmatām atrast īsto vietu. ASV ir neformāli izveidojies neliels profesionāļu loks, kuru darbs ir privātām grāmatu kolekcijām uziet jaunas mājas, tas ir, bibliotēku. Sarma ir viens no šiem profesionāļiem, kuri prot katrai grāmatai sameklēt plauktu, no kura tai visvieglāk nokļūt tādu lasītāju rokās, kas to novērtēs. «Runa nav par prāvā skaitā trimdā izdotajiem romāniem un plaši abonēto presi, kura patiešām vēl ir atrodama pārpilnībā un bieži sastopama grāmatu maiņas plauktos,» sarakstē precizē Sarma, «bet par retākiem izdevumiem: vēstures, lingvistikas, folkloras, dzejas un kultūrvēstures nozares literatūtu. Arī sīkspiedi.»

Šovasar Sarma no Bostonā dzīvojošo latviešu privātkolekcijām atlasīja 68 grāmatas — trimdas folkloristikas izdevumus, arī bibliogrāfiskus retumus —, kuras uzdāvināja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtam. To vidū ir no 1922. līdz 1927. gadam apgādā Valters un Rapa izdoto Latvju dainu sējumu faksimilizdevums. Izdevums ilgi glabājies vērienīgajā Jāņa un Rūtas Bībelnieku bibliotēkā. Latvju dainu vāku mākslinieks Niklāvs Strunke katru no sējumiem rotāja ar ugunszīmi, kas padomju laikos kalpoja par ieganstu, lai šos sējumus aizliegtu. Rezultātā institūta Latviešu folkloras krātuvē bija pa kādam izdevumam, bet ne visi sējumi. Tikai tagad, līdz ar Sarmas dāvinājumu, krātuvei ir visi Latvju dainu sējumi. Dāvināto grāmatu klāstā ir arī solfedžo mācību grāmata ar latviešu tautas dziesmām, koklēšanas mācību grāmata, 1946., 1947., 1948. gadā latviešu bēgļu nometnēs izdotie dziesmu dienu bukleti ar dziesmu tekstiem. Kādā no tiem ir ar zīmuli izdarītas piezīmes, kurās dziesmas vietās jāaiztur elpa.

Jau gadiem ilgi Sarmas redzeslokā un arī mājās nonāk grāmatas, žurnāli, avīzes, sarakste, kas reiz piederējusi ASV latviešiem. «To man parasti nodod izšķirošanai un novērtēšanai privāto bibliotēku īpašnieku bērni vai mazbērni, kuri paši latviski maz lasa vai nemaz nelasa. Esmu arī šķirojusi latviešu grāmatas un arhīvus, ko man uztic amerikāņu advokāti — testamentu izpildītāji.» Rūpīgi atlasītos materiālus viņa ir nogādājusi desmitiem bibliotēku: Vašingtonas Universitātes, ASV Kongresa, Stenforda Universitātes bibliotēkām, Minesotas Universitātes Imigrācijas pētniecības centram, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Rīgas un Tukuma bibliotēkām, dažādiem pētniecības centriem. Nu arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtam.