Valoda – mājas. Slieksnis – valoda

Aigars Eglīte, F64
inesematisane

Latvijas valsts un latviešu valoda ir vērtības, kas pašos pamatos nedrīkst tikt apšaubītas. „Latvijai nav jāpierāda kā apsūdzētajam tiesas priekšā sava unikālā kultūras un cilvēciskā vērtība. Mēs neesam uz apsūdzēto sola, mums nav visu laiku jātaisnojas, ka mēs esam tādi paši cilvēki kā citi, ka mūsu valoda ir tikpat vērtīga kā citas,”1 uzsver eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Mēs nevēlamies taisnoties, bet 18. februāra referendumā gribam atgādināt, ka mēs esam pārliecināti, ka jebkuras valodas – tai skaitā latviešu valodas – prasme ir vērtība. Neviens nevēršas pret konkrētu valodu kā tādu, jo ikvienam sociāli un ekonomiski aktīvam cilvēkam būtu jāprot vismaz trīs valodas. Tāpēc valodu prasme ir neaizskarama, tā var veicināt Latvijas ekonomiskos sakarus, bet latviešu valoda veido šo iekļaujošu pamatu Latvijas valstī, un integrācija notiek uz latviešu valodas prasmes un lietojuma pamata.

Latvijā dzīvojošais krievu rakstnieks un tulkotājs Roalds Dobrovenskis 2008. gada 21. oktobrī intervijā atceras: „Atmodas laikā bija tāds Latvijas Tautu forums. Es tur piedalījos. Mēs – krievi, poļi, pat viens Krimas tatārs, līvi, ebreji, ukraiņi un citu tautību pārstāvji–, atceros, pulcējāmies tagadējās Saeimas ēkā; vienreiz es nokavēju, un toreizējais valsts galva Anatolijs Gorbunovs, redzot, ka man nav kur apsēsties, parādīja ar roku – sēdieties manā krēslā! Es, būdams tomēr literāts, nopriecājos: uz tādu žestu nebūtu spējīgs, manuprāt, neviens tāda ranga politiķis ne Rietumos, ne jo vairāk Austrumos. Bet es ne par to… Ārkārtīgi svarīgi bija saņemt nelatviešu akceptu Latvijas neatkarības atjaunošanas idejai. Ne visi atceras, ne visi pat dzirdējuši, ka bija tāds referendums, kad burtiski izšķīrās zemes liktenis: vai atdalīties no Padomju Savienības? Un vairums, tai skaitā tūkstoši un tūkstoši nelatviešu, teica: „Jā.””2

Vai tiešām vajadzīga vēl viena Tautas fronte – uz to pašlaik neviens nevar atbildēt, tāpat kā nevar atbildēt, kas būs pēc referenduma. Vienīgi skaidrs ir viens – visi esam „cilvēki laivās straumes vidū”.3 Šodien ir īpaši svarīgi neaizmirst, ka Latvijas valsts ideālus un pilsonisko vienotību mēs veidojam visi kopā: latvieši, krievi, citas nacionālās un etniskās grupas. Cik tad ilgi varam pastāvēt vien idejās, būt lepni un neatkarīgi savās domās? Kuršu liktenis mums par biedinājumu atgādina – vēsturē ir brīži, kad tikai izšķirīga rīcība var glābt. Ikdienas cilvēka tuvredzībā (jo tieši šobrīd un tieši man jau nekas vēl nedraud) varam neatgriezeniski paspēlēt savu nākotni.

Politiķu uzkūdīti, Latvijas krievvalodīgie domā, ka valsts valodas politika Latvijā diskriminē viņu tiesības. Tā ir Krievijas inspirēta – gan 3. Atmodas laikā, gan tagad – kampaņa pret latviskas, neatkarīgas, demokrātiskas valsts pastāvēšanas jēgu un būtību, un „vienīgā iespēja darīt galu lielformāta provokācijām ir visai nācijai parādīt vienotu, pašapzinīgu savas zemes saimnieku stāju,”4 uzsvērts Atklātajā vēstulē Latvijas tautai, ko parakstījuši vairāki Latvijā populāri kultūras cilvēki.

Tiesa, tā vairs nav demokrātija, ja pilsoņi savā valstī jūtas neaizsargāti un pazemoti. Ekonomiskās grūtībās nonākuši, līdzīgi jūtas lielākā daļa Latvijas valsts iedzīvotāju. Bet kā valoda var pazemot?! Svešā valstī bez valodas nevar dzīvot, tas ir kroplīgi, un Eiropā no sākta gala ir uzskatīts, ka jārunā tās valsts valodā, kurā dzīvo.

Ikviena Latvijas pilsoņa pienākums ir aktīvi iestāties par latviešu valodu: mīlēt, cienīt, kopt, nostiprināt un popularizēt. Valodniekiem un politiķiem tas jādara, apliecinot nevis savas personas svarīgumu un manipulējot ar latviešu valodu kārtējās politiskās kampaņas laikā, bet gan domājot par tautu, jo valoda nepieder viņiem, valoda pieder tautai, kas to lieto. Turklāt jāņem vērā, ka savtīgas intereses nevar satuvināt ne indivīdus, ne tautas.

Mums ir ne mazums izcilu valodnieku, kas diendienā rūpējas par latviešu valodas skanējumu, ir valsts institūcijas (Latviešu valodas aģentūra, Valsts valodas centrs), kuru uzdevums ir aizsargāt latviešu valodu kā valsts valodu. Taču svarīgāk par visu ir ikvienam latvietim uzturēt sevī dzīvu latviešu valodas ideju un vienoties savās domās, pārliecībā un aktīvā rīcībā ar tiem, kas jau to dara. Lai viņi visu laiku jūt, ka mēs esam ar viņiem – PAR latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā, PRET divvalodību un krievu valodu kā otro valsts valodu. Mēs visi esam valodas nesēji, mēs glabājam latviešu valodu sevī, un neviens mums to atņemt nevar. Pat citas valodas vidē mums ir jātur latviešu valoda sirdī un jānosargā.

__________________________________

1 V. Vīķes-Freibergas runa konferencē

http://www.president.lv/pk/preview/?module=print_content&module_name=content&cat_id=2191&art_id=2626

2 Roalds Dobrovenskis: no patiesības neizbēgt http://www.lvportals.lv/index.php?menu=doc&id=182595

3 A. Bels. Cilvēki laivās.

4 „Šī zeme mums Dieva dota,/ Mums Latvijas likteni lemt” Diena, 14.02.2012.

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu