Rīga.

Kāda talliniete 1992.gada 20.jūnijā — viņa viena no pirmajām samainījusi padomju rubļus pret atjaunotajām Igaunijas kronām. Foto — AFP/LETA
Pūks
Print Friendly, PDF & Email

 

Rīga. Pilsēta, kurā piedzimu laikā, kad vēl nesen tika izcīnīta neatkarības atjaunošana- 1991.gada 11.augustā.
 Pilsēta, kuras vienā no trakākajiem rajoniem- Zolitūdē- pavadīju desmit dzīves gadus. Pilsēta, kuru mīlu un mīlēšu  vienmēr. Jautāsi kāpēc? Atbildēšu. Gan tekstuāli, gan vizuāli. Skaties un lasi vai otrādāk!

 

Brīvības iela. Esplanāde. Saule karsē melnās automašīnas karkasu. Vecs, kantains, noguris, taču joprojām spēcīgs BMW rībina skaļu, basiem pārpildītu, ritmisku mūziku. Logi līdz galam vaļā- braucoša diskotēka. Dzelzs kastes motors murrā, pakļaudamies tā vadītāja kājas te smagumam, te vieglumam.
Luksaforā iedegas oranžā gaisma. Riepas kauc, vadītājs iespiedis akselatora pedāli līdz grīdai, atlaižot sajūtu. Auto aizlido Brīvības ielas nebūtībā, aiz sevis atstājot vien svilušu riepu un veca dīzeļmotora dūmu smārdu.
Diskotēka aizbrauca, pilsētu pārņem citas, mierīgākas skaņas. Vasara un turpat pie Elizabetes un Brīvības ielas krustojuma dungojošais Radio 101. Miers. Ik pa brīdim vēl silts vējiņš uzpūš…

            Melngalvju nams. Uz Okupācijas muzeja kantaino ēku rūpīgi un domīgi lūkojas vairākas skulptūras.  Vēro un atcerās vēsturi. Ik pa brīdim šīs ēkas sastingst vēl ciešāk- lai pozētu fotogrāfiem. Tā arī kāds jaunietis- iemūžina šo amu savā mazajā, mellajā kastītē ar krāsainu displeju, stikliņiem un mikroshēmām. „Čiks,” nošņāpj fotoaparāts un jaunietis pieceļas, lai ļautu ēkām turpināt būt ēkām, nevis mākslai.

            Tunelis. Vienā pusē vēl tikko bija vēstures pieliets laukums. Otrā pusē sagaida varenā upe- Daugava. Un ne mazāk vēsturiska. Taču pa vidu ir tikai ceļš zem ceļa un gaismas. Šis tunelis ir kā ceļš starp dzīvi un nāvi. Abos galos balta gaisma. Atliek vien izvēlēties- uz kuru pusi?

            Cilvēki. Pilns ar cilvēkiem. Kā skudru pūznī- izskatās haotiski, bet katrs kaut kur dodās. Katram ir savs mērķis vai uzdevums. Kāds ejot smaida. Cits iet domu pārpilns. Vēl kāds steidzās. Ir cilvēki, kas nekur neiet- sēž uz soliņa, vēro, bauda. Mākslinieki, pensionāri, piekusušie,  rakstošie… Pasaule liela, vietas pietiek visiem un vēl visu izvēlēm. Pagaidām.

Cik gan daudzi no šīs cilvēku jūras domā par to, ka iespējams pati daba rūpējas par to, lai cilvēku uz pasaules nepaliktu pārāk daudz? Cik varētu apsvērt šādu iespēju?
Iespējams neviens. Latvijā un Rīgā dabas katastrofas ir retums. Tā notiek tikai ārzemēs. Varbūt tāpēc, ka esam maz. Taču savā prātā apzināti vai neapzināti to saprot ikviens. Vai Dievs, vai Daba, vai Visums, vai Liktenis. Varbūt vēl kaut kas cits. Varbūt nekas. Var arī viss kopā. Formāts mainas, ideja paliek.

            Krēsla un tumsa. Rīgu pamazām ieskauj nakts atvēsinošā burvība. Skudru pūznis pārvēršas par izslaucītu ielu tuksnesi. Dažbrīd pavīd kāds klejotājs, kas vēl krēslas skaisto esību atceroties, pašlaik soļo mājup. Vai kāda grupiņa, kas tieši pretēji- izlīdusi ielās, lai meklētu ballīti. Taču vairāk te ir vēja, kas Rīgas ielās rīko sacensības ar sevi- ko ātrāk aizpūtīšu?
Nakts Rīgu padara skaistāku. Ielas izgaismo laternu stabi un reklāmu stendi. Pilsētu pārņem dzerstiņš, līksmība, sekss un iedvesma. Un tā ikkatru silto nakti.

            Velosipēdists minās pa Vecrīgas ielām. Lēni, jo ir agrs un izbaudīšanas vērts- skaists rīts. Pulkstenis vēl nav ticis līdz pieciem no rīta. Saule gan- jau gandrīz uzaususi. Jauna diena ir gatava sākties.
Ielās pavīd pa kādam bezpajumtniekam, kas jau ieņēmis izdzīvošanas diedelnieka pozīciju. Redzami arī daži žūpas un alkohola lietošanas iesācēji- kur kurais- uz soliņa, zem soliņa, zālītē un uz asfalta. Guļ un ārstējas.
Taču skaistākie ir putni.Jau gar kanālu minoties, velobraucējs tos vēro un vēlas būt viens no viņiem. Brīvs. Jebkurā brīdī spējīgs pacelties virs Rīgas pilsētas vaibstotajiem mūriem. Kaut lidot prom uz siltajām zemēm. Tomēr ilgi tur gan nekavētos. Velobraucējs zina- pat putniem ir skaidrs, ka Rīga ir tā pati skaistākā vieta, kur būt.

            Arhitektūra. Cilvēki. Ikdiena. Idejas. Ritms. Pilsētvide. Nakts. Ielu mākslinieki. Steiga. Haotiskā struktūra. Rīgas dzīve. Viss.

Ikviens, kurš mīl savu zemi- Latviju, nespēs nemīlēt va aizmirst Rīgu- nekur, nekad un nekā. Ikvienam rīdziniekam apzināti vai neapzināti ir skaidra sajūta, kas kņud sirdī- „Es mīlu Rīgu.”

 

Piedāvāju arī šo sajūtu noķert tagad, apskatot manis veiktos fotouzņēmumus no vakardienas pastaigas pa šo neatkārtojamo pilsētu- Rīgu. Bildēs var pamanīt to Rīgu, kādu to redzu es.

https://picasaweb.google.com/114090641158404396501/ILoveRigaPirmdiena07062011

 

Paldies.

Ar cieņu, Mārtiņš Kubulnieks. 

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu