Politika?

Ir tādi, kas uzskata, ka politika ir tikai tā, ko ik dienas veic politikāņi. Bet politika varbūt ir katra cilvēka ikdiena, izvēle un rīcība – pieņemt vai nepieņemt citu rīkojumus, rīkoties pēc “savas politikas”. Pirms kāda laika satiku kādu gados vecu skolotāju, noteicu – 20 gadus esam dzīvojuši pilnīgi nepareizi, ja tie briesmīgie augļi tagad jāēd mūsu bērniem un bērnu bērniem.

Vēl te daļēji pārpublicēju vēstuli, ko nesen saņēmu – Hei, tiešām esmu te, pirmais šoks jau aiz muguras, tikai nevaru pierast staigāt tik drūmu seju kā uz kapiem, kā te pierasts. Liekas, ka esmu kaut kādā ēnu valstībā….iespaidi dara skumju….

Kapu ģīmis man tiešām nepiestāv, bet drausmīgi drūmi te cilvēki. Es 2 gadus neesmu te bijusi, un man te diezgan neomolīgi. Piedevām nav iespējams nopirkt vai vēl neesmu atradusi, kur – normālu pārtiku. Rīgā tiek tirgoti pēdējie mēsli par šausmīgu naudu. Purvciema tirgū, kur pirms 2 gadiem pirku dārzeņus no vietējiem, tagad vieni vienīgi uzpircēji, kas sacenšas savā starpā ne kvalitātes, bet cenu ziņā. Gribu aizbraukt uz Vidzemes tirgu, varbūt tur vēl kaut kas dabīgs un vietējs nopērkams.
Pat padomju laikos taču latvieši kaut ko audzēja un tirgos tirgoja. Vai tiešām tagad vairs neviens neko?
Zini, es nevaru pirkt puskilo sūdīgas kafijas par 7 latiem, tad jāpariet uz zāļu tējām. Lētāk un labāk. Vispār esmu tiešām šokā un brīnos, ka te vēl vispār kāds palicis, ka ne visi aizbraukušii…. Ko manu – Rīgā jūtami mazāk mašīnu kā pēdējos gados, kad te biju, toreiz praktiski no Rīgas uz Jūrmalu braucu apmēram tādā pat plūsmā kā1996. gadā, pēc tam sākās korķi, kuri vismaz šajās 2 dienās nav novēroti. Un vēl- neparasti maz cilvēku uz ielām, kā arī zudis jebkāds spožums, kas kādreiz piemita centram un Brīvības ielai. Maksāt par ēdienu kafejnīcā neatmaksājas, jo par tiem sūdiem, ko pasniedz, maksāt nav vērts. Atklāti sakot- baisi.
Zini, ka tas viss nav aiz augstpraatiibas, bet gan aiz sāpēm- meitu ņemšu līdzi, bet dēls tak dzīvo šeit, māsa dzīvo šeit, visi mani radi šeit…..
Vēl ko sapratu šajās dienās – neviens otram nevar izdarīt vairāk slikta, kā katrs pats sev. Es domāju, ka mēs esam viena lūzeru tauta un mums dabiski jaaiznīkst, un man nav nekas pret to. Zini, kad braucu caur Poliju( pirmo reizi mūžā), brīžiem jutos kā Amerikā tās intensitātes dēļ, kas valdīja ap ceļu. Jo tuvāk Austrumu robežai, jo klusāk palika, bet joprojaam lieliski ceļi un sakopti lauki, Lietuvā tas pats- brauc visi mierīgi, vide simpātiska, draudzīga, ceļš lielisks. Pēc Paņevežiem sākas kaut kāds rallijs, pilnīgi kā pēkšņi nonācis trako mājā – visi drāzēji un apdzinēji ar Latvijas numuriem. Tātad savus kompleksus uz ceļa bīda. Kad braucu no Bauskas uz Rīgu, raudāt gribējās aiz kauna, ko latvieši spējuši par Eiropas naudu uztaisīt, salīdzinot ar kaimiņiem-vienu vienīgi nožēlojamas kvalitātes sūdu. Pa to apvadceļu uz Tallinu, pa kuru man jābrauc uz manām mājām, drīkstētu braukt tikai pašnāvnieki. Šodien biju pie draudzenes Jūrmalā, man bail, vai mana mašīna var šitās bedres un lūkas izturēt. Es nekur neesmu braukusi pa nožēlojamākiem celjiem.

Es arī ar savu māju te kā ar čemodānu bez roktura…..
Un par tautu, jā tā esam mēs. Bet arī mēs neesam homogēna masa. Tautas pašlepnums, kas izpaužas tikai dziesmu svēttkos, ir bišķi par maz dzīvošanai, tas ir tāpat kā ar dzērājiem – kad nedzer, tad labs cilvēks, bet tas ir tik reti….
Ko piebilst? Neko? To, Ka jau pirms daudziem gadiem Zviedrijā teicu – te visu dara kārtīgi, bet L-jā, ka tik vairāk un ātrāk? To, ka, ja es varētu, arī brauktu prom? Ar vējdzirnavām necīnītos. Ar politikāņiem cīnīties ir tas pats kā ar vējdzirnavām. Es neesmu Dons Kihots. Un politikāņi cīnās tikai ar citiem politikāņiem. Ne ar, par vai pret tautu.