Tautu izglāba dziesmu gars!
( Auseklis Beverīnas dziedonis)
Dziesmu svētki….Latviešu spēka avots, kur tauta sanāk atveldzēties pēc pārvarētajām grūtībām un sasmelties spēku un izturību nākamajiem pārbaudījumiem. Laiks, kad sajūtam viens otra plecu un noskaņojamies uz viena viļņa…Uz vienas stīgas…Un pēdējie gadi Latvijai nav bijuši viegli. Tauta ļoti gaidīja šos svētkus, tāpēc bija tāda ažiotāža ap noslēguma koncerta biļetēm, bet…
Klausoties vienu vienmuļu jaundarinājumu pēc otra, manas acis sāka kavēties pie Dziesmu svētku karoga…Vaidelotis…Prātā nāca Ausekļa rindas no Beverīnas dziedoņa … kara vētra, kara vētra pili gāzīs gruvekļos… augstu, augstu vaļā logā Vaidelotis parādās…Manas domas aizklīda atmiņu ceļos…Manas jaunības notikumos…
Dziesmu svētki( 1985.g.). Gaismas pils. Haralds Mednis.
Pēc 1980.gada Dziesmu svētkiem, kur latvieši sava ļoti mīlētā un cienītā kordiriģenta Haralda Medņa vadībā bija ideoloģiski šaubīgo Gaismas pili no sirds un ar visu sirdu nodziedājuši trīs reizes tā kā Mežaparka priedēm galotnes locījās, padomju režīms izdarīja secinājumus un pieņēma mērus- Haralds Mednis un Gaismas pils tika izslēgti no Dziesmu svētku repertuāra. Kā ideoloģiski nepiederoši padomju tematikai.
Viss noslēguma koncerts gāja rātni līdz beigām, kopkoris braši rāva vaļā Deņj pobedi un maestro Mednis, kluss un neievērojams, sēdēja skatītāju rindās. Kultūras ministrs Kaupužs pašapmierināti noteica noslēguma runu, starojošs, ka viss tik ideoloģiski gludi izgājis, nosumināja visus pareizos virsdiriģentus, nolaida svētku, tā laika, oficiālo karogu….Un tad…Latvieši parādīja raksturu! Kopkoris sāka skandēt –Medni!, Medni!, Gaismais pili!, Gaismas pili! … Pievienojas publika. Ļoti daudzu tūkstošu balsis skaļi pieprasīja savu Dziesmu un savu Vaideloti. Un svešā vara padevās! Maestro Haralds Mednis, bijušais leģionārs, melnā uzvalkā un baltā kreklā, kāpa Dziesmu svētku tribīnē un dziesmā vienoja savu tautu dvēselē un garā…Gaismu sauca…Gaisma ausa! Augšām cēlās Gaismas pils!…
Kā pēc tam atcerējās Haralds Mednis – Tā bija mana zvaigžņu stunda. Es laikam tad nepiederēju sev. Es gāju.
Es laikam nepiederēju sev…Tas ir visprecīzākais apzīmējums, tam, kas notika tajā vakarā. Jo vaidelotis nepieder sev, viņš pieder latviešu tautai. Vaidelotis, tāpat kā Dziesmu svētku karogā, ir ieausts tautas liktenī.
Tajā vakarā lija, bet kam tas traucēja un rūpēja… Latvieši divreiz nodziedāja Gaismas pili un ar Pūt vējiņi, vienotā gājienā, klausītāji un dziedātāji-Tauta, noslaukot gar malām miličus un čekistus, dziedot, kājām devās uz Rīgas centru.
Dziļi simboliski, ka tieši 1985. gada Dziesmu svētkos, kuri oficiāli bija veltīti „40 gadadienai, kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā un 45.gadskārtai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā”, latvieši ar dziesmu, ko diriģēja sirms leģionārs, tika modināti cīņai par savas brīvības, neatkarības un savas nacionālās valsts atgūšanu. Trešās atmodas sākums.
Pēc tam nāca 1988. gada jūlijs – folkloras festivāls BALTICA, kad gājiena priekšgalā Dainis Stalts lepni pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Brīvās Latvijas karogu! Vēl pēc gada latvieši izgāja Baltijas ceļā. 1990.gada 4.maijā pasludināja Latvijas neatkarības atjaunošanu un 1991.gada janvārī nostājās Barikādēs.
Maestro Haralds Mednis… Viens ir skaidrs, – ja nebūtu saglabājušies Dziesmu svētki, Latvijas nebūtu.
p.s. LTV.lv mājas lapā sadaļā Dziesmu svētki/arhīvs ir ievietots 1985.gada Dziesmu svētku ieraksts, kur 5.daļa/ 44min. ir H.Mednis, Gaismas pils un Tauta.
Komentāri (6)