Pirms sešiem gadiem iznākušajā Sofijas Kopolas filmā Marija Antuanete bija kā izlutināts bērns krāšņumlietu ielenkumā. Tagad, franču režisora Benuā Žako lentē “Ardievu, mana karaliene” redzamā Antuanete ir daudz interesantāka. Viņa ir pieaugusi un, varbūt pat iekšēji novecojusi, par spīti nemainīgi košajai ārienei.
Nesalīdzināmi daudzšķautņaināka par kolēģi Kirstenu Denstu Kopolas lentē, Diāna Krīgere Marijas Antuanetes lomā burtiski staro. Visai nedaudzajās viņai atvēlētajās ainās aktrise ar emocionālu intensitāti nospēlē gan bezrūpīgu frivolitāti, gan aukstu atsvešinātību un beigu beigās – histēriju. Taču Antuanete, līdzīgi kā viņas favorīte un kaisles objekts – hercogiene de Polinjaka (Ledojēna) ir tikai otrā plāna personāži. Taču kā pierāda britu aktrises Džūdijas Denčas nopelnītais Oskars par aptuveni 8 minūšu garo performanci filmā Iemīlējies Šekspīrs – labu sniegumu nemēra hronoloģiski.
Rakstnieces Šantālas Tomā tāda paša nosaukuma noveles ekranizācija ir stāsts no kalpones – priekšlasītājas Sidonijas Labordes (jauneklīgā Lea Seidū) perspektīvas. Sidoniju fascinē karaliene, un, brīdī, kad Antuanete ar parfīmu ierīvē kalpones knišļu sakostās rokas, jaunā mamzele karalienei neprātīgi pieķeras, sev aplami iegalvojot, ka valdniece pret viņu lolo kādas nebūt siltas jūtas.
Īstā filmas atmosfēra un attiecību stāsta konteksts ir sajūtams pāris stāvus zemāk par karaliskajiem apartamentiem. Kalpu un augstmaņu telpās valda haoss un izskatās kā stacijā. Ir 1789. gada 15. vai 16. jūlijs, un ziņas par Bastīlijas ieņemšanu dzen panikā Versaļas galmu. Pa pili ceļo saraksts ar aptuveni 300 dekapitējamo personu vārdiem, kuru pārlapojot, sačākstējušie aristokrāti te ģībst, te histērijā pamet pili. Antuanetes vārds rotā listes galvgali un Sidonija ir pašaizliedzīgi norūpējusies par karalienes drošību, savukārt viņa – par savas favorītes – hercogienes de Polinjakas galvas palikšanu uz pleciem.
Ardievu, mana karaliene ir trausls, līdz galam neatklāts triju sieviešu vienpusējas mīlestības trijstūris, kura varoņu raksturu un attiecību portretējums uz gaidāmās revolūcijas baiļu un neziņas fona ir izdevies lieliski. Baudāms Eiropas kino.
⚫⚫⚫⚫ Ardievu, mana karaliene / Les adieux à la reine (2012), rež. Benuā Žako
Komentāri (21)