Kannu kinofestivāls. Bernardo Bertoluči jaunā filma pēc 9 gadu pauzes

Romāns Kokšarovs, F64
Kristīne Simsone

Vakar Kannās ārpus oficiālās konkursa programmas demonstrēja itāļu klasiķa Bernardo Bertoluči filmu, kuru noskatīties bija ieradusies arī franču Jaunā viļņa leģendārā režisore  Anjēze Varda.

Kā nekā šī ir pirmā Bertoluči filma pec deviņu (!) gadu pārtraukuma Lai gan  daudz mērenāka atšķirībā no citiem režisora darbiem, Es un Tu / Io e Te tomēr dažbrīd iemanījās uzdzīt nedaudz erotiskas trīsas, kā to savulaik pilnasinīgi darīja režisora iepriekšējie darbi.

Fokusā, kā ne mazums Bertoluči filmās – jauns, nedaudz apjucis jauns vīrietis. Patiesībā Lorenco ir tikai puišelis, kas ir, vai nu pārāk kautrīgs, vai kā vecāki apgalvo – pārāk narcisistiks, lai komunicētu ar pārējiem. Kad vientuļniekam ir iespēja braukt skolas izbraucienā uz kalniem, viņš ekskursijai atvēlēto naudu iztērē provianta iepirkumos, lai nedēļu neviena netraucēts pavadītu mājas pagrabā. Nost no visiem, lasot, vērojot tikko zooveikalā nopirkto skudru pūžņa iemītnieku cirkulāciju. Taču svēto mieru iztraucē šarmantā “bad-ass” pusmāsa, kurai ir kārs zobs uz heroīnu. Viņa it kā gribot, it kā negribot tomēr paliek “cellē” pie mazā brāļuka, lai notraustu atkarību. Mīlestības vārdā, protams.

Itāļu klasiķis ir īpaši talantīgs apjukušu vīriešu raksturu skulptors (atcerieties Maikla Pita Metjū no Sapņotājiem un Marlona Brando spēlēto Polu no Pēdējā tango Parīzē?). Tā arī šoreiz – katra mazākā darbība kalpo nevis kāda frivola pašmērķa vārdā, bet gan, lai prasmīgi atklātu zēna raksturu un portretētu viņa sajūtas. Protams, šajā visā Bertoluči neiztiek bez atsaucēm  – var tikai minēt, vai fakts, ka Lorenco lasa Interviju ar vampīru ir cieņas pilns citāts, vai gluži otrādi, grāmatas, un līdz ar to filmas noniecinājums, piekabinot tai nenobriedušu tīņu lasāmvielas leiblu. 

Viss jau, protams, ir prasmīgi uzkonstruēts un izstāstīts, taču problēma tajā, ka stāsts emocionāli ar savu oriģinalitāti nesaviļņo. Filmā dzirksteles pašķīst tikai dažreiz – piemēram, kad Bertoluči, rotaļādamies ar Edipa sindromu liek lentes galvenajam varonim pajautāt savai mātei, vai tā ar viņu gulētu, ja abi būtu vienīgie sava dzimuma pārstāvji uz Zemes. 

Verdikts ir visai neraksturīgs Bertoluči lentei – tā viegli skatāms Eiropas kino, kas nesagādā dziļus pārdzīvojumus. Taču, jāsaka, ka klasiķa ķēriens vienkārši lieliskā mūzikas piemeklēšanā un izmantošanā nav zudis. Noskaņas ilustrācijai skan Arcade Fire(?), bet dialogu aizstāj Deivida Bovija dziesmas Space Odity itāliskā versija Ragazzo Solo

 ⚫⚫⚫ Io e Te (2012), rež. Bernardo Bertolucci

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu