Satversmes tēvi, droši vien, bija iecerējuši nupat iedarbināto 48.pantu varas institūciju līdzsvaram. Mums par līdzsvaru runāt ir grūti – ja Saeimas frakciju vadītāji, tās priekšsēdētāja un pat Andris un Ainārs tagad visi kopā uzrunātu tautu un teiktu – balsosim par 10.Saeimas pilnu termiņu, pret prezidenta V.Zatlera patvaļu, par viņiem tikai pasmaidītu, jo viņu izredzes mobilizēt tautas atbalstu ir nekādas. Kādēļ Latvijā parlamentārās politikas milži ir tik neaizsargāti? Citu zemju parlamentos darbojas arī cilvēki ar morālu autoritāti un tur traumu ārsta iejaukšanās nav vajadzīga. Kādēļ mums nav paveicies?
Kamēr visas citas valsts varas institūcijas (ministrijas, tiesas, u.c.) spiestas rēķināties ar īsto realitāti, tad Saeima ilgstoši dzīvo virtuālā realitātē. Visu Saeimas neizprotamo lēmumu litānija aizņemtu pārāk daudz vietas, un daļu jau V.Zatlers minēja vakar īsi pēc LR1 vakara pasaciņas. Protams, nesenākie Saeimas sasaukumi ir nedaudz progresējuši, salīdzinot ar Gundara Valdmaņa, Ziedoņa Čevera un Joahima Zīgerista laikiem. Bet likumdevēja institūcija pamazām kļuvusi neatbilstoša krīzes laiku arvien pieaugošajām prasībām.
Vēlēšanas, šovi un loterijas
Pirms 30 gadiem padomju cilvēki spēlēja Sportloto (“6 skaitļi no 49”) – laimēja tie, kuri atminēja pareizo skaitļu kombināciju. Turklāt katram skaitlim bija arī nozīme: spēlētājs varēja atbalstīt gan hokeja, gan basketbola, gan, teiksim, vieglatlētikas attīstību. Mūsdienu spēlēs interaktivitāte parasti ir lielāka – papīra kartiņu vietā stājušies televīzijas šovi, skatītāji pa telefonu var balsot par savām simpātijām, tomēr visu to, kas notiek uz skatuves rūpīgi uzrauga šova režisori.
Mūsu iemīļotās spēles turpinās arī Saeimas vēlēšanu dienā. Pērnruden Vidzemes vēlēšanu apgabalā manā biļetenā Nr.2 bija nepotismā apsūdzēts cilvēks, Nr.3 – visu Saeimas sasaukumu “visneatkarīgākais deputāts” – arī nepotismā apsūdzēts, Nr.10 – uzņēmējs no Alūksnes, kurš bija īsā laikā paguvis nomainīt visādas partijas, PCTVL un TB/LNNK ieskaitot. Pie ļoti nepilnīgas informācijas bija jārisina viltīgs rēbuss, bet tādam, kurš politikai neseko līdzi, šāds saraksts bija īstas lamatas. Nr.3 turklāt tika pārvēlēts arī 10.Saeimā – un daudzi balsotāji šo savu izvēli vēlāk nožēloja. Domāju, ka nebiju izņēmums, jo citos apgabalos un citu apvienību sarakstos bija līdzīgi brīnumi.
Paskatīsimies uz šo procesu matemātiķa acīm. Vidzemes apgabalā vēlēšanu dienā tipisks vēlētājs izvēlējās vienu no 13 loterijas kartiņām. Uz kartiņas bija nodrukāti apmēram 30 numuri. Iespēju skaits, kā konkrētās vēlēšanu apvienības numuriem varēja salikt plusiņus vai tos izsvītrot ir divi trīsdesmitajā pakāpē, jeb 1073741824 (viens miljards septiņdesmit trīs miljoni) dažādu iespēju. Dažas no šīm kombinācijām (ja par tām nobalsotu pietiekami daudzi) varēja būt laimīgas – galu galā, vairākās partijās taču darbojas cilvēki, kuri padarīs nākamo Saeimu labāku. Un līdzīgi kā PSRS okupācijas laiku Sportloto – vēlētājs varēja likt likmes gan “par labu hokeju”, bet varēja atbalstīt arī E.Jaunupa loloto basketbola klubu.
Ja pieņemam, ka ikvienā Saeimā pārstāvētajā apvienībā ir apmēram 30 cilvēki, kuri reāli nosaka to, kuri cilvēki un kādā secībā tiks sarakstīti biļetenos, tad tie ir 150 cilvēki jeb 0.01% no mūsu 1.5 miljoniem vēlētāju. Viņi izveido spēles noteikumus, veic visu pasākuma režiju. Pārējie 99.99%, ieskaitot partiju ierindas biedrus, atbalstītājus, mazos ziedotājus, u.c. nodarbojas ar Sportloto – atzīmē laimīgos skaitļus. Nekādas citas līdzdalības viņiem nav. Latvijā nemēdz apspriest kandidātus pirms tie nonāk balsošanas zīmēs.
Partijas spice var arī pati neko nelemt, bet vienkārši iedot savu sarakstu ar komponistiem, svarcēlājiem, žurnālistiem un citiem labiem ļaudīm socioloģisko pētījumu firmai, un palūgt saranžēt tā, lai visos 5 apgabalos sarakstu augšgalā būtu pietiekami atpazīstami cilvēki. Tās nav tikai polittehnologu fantāzijas. Kā teica Ļeņins: Ir tāda partija!
Visbeidzot – tas, kas dzimis kā Sportloto, tas arī tālāk dzīvo kā Sportloto. Saeimā nekad nav trūcis īstas “spēles garšas” un azarta. Negaidītu pavērsienu un “uzmetienu”. Diemžēl, pietrūka daudz kā cita.
Priekšvēlēšanas
Varbūt daži vēl atceras 2008.g. priekšvēlēšanu (primary elections) sacensību starp vienas partijas kandidātiem – Hilariju Klintoni un Baraku Obamu. Šī sacīkste bija dažā ziņā dramatiskāka nekā īstās vēlēšanas (Obama un Makkeins). Protams, ASV ir mažoritārā sistēma. Tur vēlēšanas parasti ir izvēle viens variants no diviem vai trim (nevis viens no miljarda, kā pie mums). Es tiku radināts uzskatīt, ka Latvijā ir proporcionālā, partiju sistēma. Jo neesot tik svarīgi, kuri cilvēki tiek ievēlēti – galvenais, lai viņi visi klausa frakcijas vadītāja kartītei un apzinīgi cenšas īstenot savas partijas programmu un vēlētājiem dotos solījumus.
Tomēr šāds modelis īsti nestrādā – Latvija ir neliela valsts un visi īstenībā balso nevis par partijām, bet par personībām. Ja vēlētājs jau no sākta gala gribējis nobalsot par Īsto Saimnieku, tad, protams, viņam var būt pa prātam, ja šis pats Saimnieks arī izlemj, kas kur kandidēs. Savukārt, ja cilvēks atbalsta caurspīdīgu un demokrātisku lēmumu pieņemšanu un izlēmis atbalstīt partiju, kura šādu pieeju sola, tad viņam var rasties kognitīva disonanse redzot, ka būtiskos lēmumus pieņem, teiksim, Solvita, Artis un Edgars aiz slēgtām durvīm.
Lai 11. Saeimas vēlēšanas netaptu par kārtējo Sportloto izlozi (var būt, ka reiz arī šādā loterijā tautas kolektīvais saprāts uztaustīs pareizo kombināciju), ir vajadzīga katras apvienības biedru un atbalstītāju līdzdalība, stādot vēlēšanu sarakstus. Lai Nr.1 Rīgas apgabalā (tāpat kā Nr.13 Kurzemes apgabalā) būtu izcīnīts starp kandidātiem godīgā konkurencē, piemēram, klātienes sapulcē vai Interneta diskusijā, pelnot savas partijas biedru un atbalstītāju balsis. Lai priekšvēlēšanu procesa gaitā tiktu izdiskutēti strīdīgie partijas programmas jautājumi. Kandidāta vieta balsošanas sarakstā nedrīkst būt apvienības bosa dāvana. ISO 9000 standartu ieviešanā uzskata, ka tikai kvalitatīvs process var garantēt kvalitatīvu rezultātu. Bez kvalitatīva procesa nākas paļauties uz “varoņu mentalitāti” – uz to, ka rezultātu sasniegs izcila komanda ar pārcilvēcīgu spēku sasprindzinājumu. Šādu “kvalitātes pārvaldības” pieeju dažreiz ironiski dēvē par CMM, Level 1 jeb par paļaušanos uz trim vareniem palīgiem – „ja nu”, „iespējams”, un „kaut kā” (авось, небось и как-нибудь).
Kvalitatīvu kandidātu virzīšanas procesu mums neviens nevar uzdāvināt vai ierakstīt Satversmē. Tas jāprasa mums pašiem no mums katram mīļo politisko apvienību vadītājiem. Jāstājas partijās, jāziedo nauda un jākandidē pašiem, ja citādi nevar iespaidot to, kas tur notiek.
Komentāri (26)