Bumiputra un Latvijas sabiedrība

Neirolingvistisks programmanas speciliste Dace Rolava
Kalvis Apsītis

Bumiputra ir no sanskrita malajiešu valodā aizgūts vārds (“bhumi” nozīmē zeme, bet “putra” – dēls). Tādēļ šis nosaukums burtiski nozīmē “zemes dēli”. Izrādās, ka tādus var sastapt arī pie mums.

Kad Malaizija ieguva neatkarību 1963.gadā, tās etniskais sastāvs bija visai raibs. Apmēram 0.5% no iedzīvotājiem bija Orang Asli (DA Āzijas pirmiedzīvotāji), apmēram puse bija etniskie malajieši, kuri arhipelāgā ieceļoja mūsu ēras sākumā, kā arī daudzi ķīnieši un indieši (pārsvarā tamili), kuri britu koloniālisma laikā bija ieņēmuši dominantas pozīcijas Malaizijas sabiedrībā kā tirgotāji, ārsti, juristi un citi kvalificēti ļaudis. Lai izvairītos no etniskām nesaskaņām, kas uzliesmoja starp malajiešiem un ķīniešiem 1969.gadā, Malaizijas valdība 1970-tajos gados īstenoja pozitīvas diskriminācijas programmu, kuras nolūks bija palīdzēt nevis kādai minoritātei, bet tieši Malaizijas iedzīvotāju vairākumam. Izveidoja īpašu institūciju (bumiputra jeb bumiputera), kas aptvēra Malaizijas pamatiedzīvotājus – gan malajiešu musulmaņus, gan arī dažas pirmtautas, piemēram, jau minētos Orang Asli.

Valsts sniegtās priekšrocības ietvēra uzņemšanas kvotas dažādās augstskolās (tostarp juridiskajās, medicīniskajās un inženierzinātņu specialitātēs) kā arī daudzus valsts pasūtījumus, ko varēja saņemt vienīgi bumiputru uzņēmumi. Šī programma īsā laikā ļāva rasties malajiešu buržuāzijai, tomēr tā nekādi nesekmēja vienkāršo cilvēku integrāciju. Un  uzņemšanas kvotas augstskolās radīja arī saprotamu nepatiku un aizdomas no ķīniešu un indiešu studentu puses. Lai cik kvalificēts nebūtu kāds malajiešu students, allaž pastāvēja aizdomas, ka viņš universitātē ir iekļuvis nevis pateicoties savām spējām, bet gan blata sistēmai. 1990-tajos gados protekcionisma sistēma vēl vairāk izvirta – radās atsevišķas īpaši ienesīgas operācijas (piemēram, importa automobiļu reģistrācijas pakalpojumi), ar ko nodarbojās bumiputras ar labiem kontaktiem valdošajās aprindās, kas nopelnīja miljardus uz savu līdzpilsoņu, tostarp citu bumiputru rēķina. Vai šim stāstam ir laimīgas beigas, nav vēl zināms. Malaizijas tautsaimniecība parasti attīstās veiksmīgi, bet to visos līmeņos būtiski apdraud korupcija. Tā rezultātā šī valsts atpaliek no kaimiņiem – tostarp kaimiņos esošās Singapūras.

Stāsts par Malaizijas bumiputrām nāk prātā ikreiz, kad Latvijas politiķi ierunājas par atbalstu “nacionālajai buržuāzijai”. Nebūtu nekas iebilstams pret nacionālo buržuāziju – un 1990-tajos gados tās rašanās bija mūsu valsts izdzīvošanas jautājums. Bija jārada sociāls slānis, kurš būtu tieši ieinteresēts Latvijas valsts pastāvēšanā – tie ir cilvēki, kuriem bija ko zaudēt. Kuri ja ne ar paaudžu tradīcijām, tad vismaz ar savu pašreizējo sociālo lomu varēja atlicināt laiku un līdzekļus politiskajai dzīvei.

Diemžēl vēlme pieprasīt sev labumus, aizbildinoties ar “zemes dēlu” statusu izrādījusies lipīga. Tā pārņēmusi ne vienu vien valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību, ar to nodarbojas gan vecās oligarhu partijas laukos, gan Saskaņas centram pietuvināti darboņi “Rīgas siltums”, “Rīgas satiksme”, “Rīgas namu pārvaldnieks”. Bet sākās tas viss ar ļoti pareiziem latviskiem saukļiem, ar to, ka “autortiesību aģentūra” AKKA/LAA piesavinājās sev tiesības iekasēt nodevu par katru datu nesēju, ko es vai kāds cits programmētājs iegādājas Latvijā.

Kā mēs redzējām pagājušo sestdien, daudzi cilvēki ir noguruši no uzmundrinošiem saukļiem vēl vienu reizīti atbalstīt “nacionālo buržuāziju”, apelēšanas pie patriotiskām jūtām un atmodas laiku retorikas. Un neko te pēc būtības neglābtu NA un V kopīga saraksta izveidošana vai jebkurš cits kosmētisks triks vai esošo muzikantu pārsēdināšana. Rēzeknē šāds latvisko partiju megasaraksts tika veiksmīgi izveidots un saņēma … 2 deputātu vietas no 13. Savukārt SC tur saņēma 8 deputātu vietas. Rezultātu var uzlabot tikai ar neatlaidīgu darbu – arī to cilvēku labā, kuriem nav palaimējies iekārtoties par bumiputrām.

Un vēl viena lieta – vēlētājs ir jāizglīto. Jo pilsētas vai veselas valsts pakāpeniska izputināšana (fiskālas bezatbildības vai demogrāfisko procesu rezultātā) ir pamanāma tikai tad, ja vēlētāji prot sekot statistiskiem datiem. Mums nepalīdzēs, ja mēs tikai šausmināsimies par to, ka kļūstam lumpenu ķīlnieki, bet nepalīdzēsim izglītot tos, kur – daudzas likumsakarības (kas notiek ar pensijām, ja ir ļoti zema dzimstība; kādēļ ir izdevīgi siltināt mājas; kādēļ nav labi dzīvot uz parāda) ir izstāstāmas arī cilvēkam ar 9 klašu izglītību. Domāju, ka ikviens skolotājs, kurš pārzina pamatskolas izglītības standartu, piekritīs. Tanī standartā ir ļoti daudz kas labs – vienkārši ir jāceļ gaismā un jāaktualizē. Un jāzīmē grafiki – par to, kā tiek izlietots katrs apkures santīms, kāda izskatīsies “demogrāfiskā eglīte” pēc 10 un 20 gadiem, kas notiks ar Rīgas parādu nastu. 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu