Kad Inguna Sudraba pieteica savu nodomu veicināt tautas vienošanos kustībā, daudzi viņu nesaprata vai nevēlējās saprast. Un katrs, kurš nesaprata vai nevēlējās saprast, ar saviem jautājumiem un komentāriem radīja apzinātu vai neapzinātu spiedienu kārtējās partijas dibināšanas virzienā.
Viņi gaidīja, ka Sudraba rīkosies tieši tāpat, kā to jau 20 gadus dara citi politiķi un kā pašlaik to dara, piemēram, E. Repše vai A. Šlesers: piesaista oligarhu naudu (tātad pārdod savus pakalpojumus oligarhijai), atver lepnu biroju, savāc komandu un reģistrē partiju, izvērš skaļu reklāmas kampaņu, bārsta solījumus un tukšus lozungus, kandidē un pēc tam ar lielu uzviju un uz jūsu rēķina atstrādā oligarhu aizdoto naudu, savus solījumus vēlētājiem ērti „aizmirstot”. Tas ir sistēmas ceļš, kura rezultātus (vilšanos) esam jau vairākkārt izbaudījuši. Tiesa, no tautas šāds ceļš neprasa gandrīz nekādu piepūli vai iniciatīvu (ja neskaita pasīvu reklāmu klausīšanos un aiziešanu uz vēlēšanu iecirkni), bet nekad nedod arī cerētos rezultātus. Kādi pūliņi ieguldīti, tādi arī rezultāti. Nekas nerodas ne no kā.
Patiesībā tautas kustība un partiju sistēma ir radikāli pretējas stratēģijas ar radikāli pretējiem mērķiem. Partiju sistēmas mērķis ir saglabāt esošo kārtību (lai viss paliek pa vecam, tikai vēl vairāk stiprinot oligarhijas varu), bet tautas kustība ir jauns sākums, kura mērķis ir šo kārtību fundamentāli mainīt tautas likumīgo vajadzību virzienā. Šoreiz centīšos pārāk neiegrimt dziļā filozofijā, tikai uzsvēršu vairākas, manuprāt, būtiskas atšķirības, raugoties no tautas nākotnes interešu viedokļa.
Kā jau minēju, paļaujoties uz daudzpartiju sistēmu, pati tauta paliek pasīva gaidītāja un partiju seklās retoriskas patērētāja. Tā nepārvērtē pati savu lomu vecās kārtības ietvaros. Tauta neapzinās savu spēku, bet pasīvi paļaujas, ka nepieciešamās pārmaiņas tās vietā veiks kāds cits. Tā ir infantila pozīcija, kas var būt piemērota bērniem, kuri tic Sala tētim un dāvanām, bet ne pieaugušiem cilvēkiem. Turpretī vienošanās tautas kustībā no tautas prasa kritisku līdzšinējās dzīves izvērtēšanu, savu interešu apzināšanos un aktīvu sadarbību nepieciešamo pārmaiņu īstenošanai. Vienoties tautas kustībā spēj cilvēki, kas mainījušies paši, attīrījušies no veciem mītiem un neproduktīviem ieradumiem, mainījuši savu attieksmi pret dzīvei svarīgām vērtībām. Tātad tas ir arī iekšējas transformācijas process, bez kā nekādas pārmaiņas nav iespējamas. Teiciens „kāda tauta, tāda valdība” arvien paliek spēkā un ir vērā ņemams.
Daudzpartiju sistēma sabiedrību šķeļ savstarpēji naidīgos partiju fanu pūļos, cilvēku sociālā enerģija tiek iztērēta savstarpējai apkarošanai un nomelnošanai. Partijas ciniski manipulē savu un konkurējošo elektorātu ar mērķi saglabāt esošo Status Quo un paralizēt sabiedrības spējas ietekmēt politiku („skaldi un valdi” princips). Piemēram, Latvijā jau vairākas reizes mainījusies valdošo partiju koalīcija, bet politika no tā nemainās. Turpretī tautas kustības mērķis ir nojaukt manipulatoru mākslīgi saslietās barjeras, atjaunot saprašanos starp cilvēkiem, panākt izlīgumu, kā arī šos cilvēkus vienot kopīgu mērķu īstenošanai. Kustība vieno, vairojot tautas iespējas, bet partijas šķeļ, šīs iespējas sadrumstalojot un iznīcinot.
Partijas ir slēgti, hierarhiski, birokrātiski veidojumi, kuros ierindas biedri bez ierunām pakļaujas partijas vadības un finansētāju gribai. Faktiski ierindas biedri ir tikai pasīvs balasts formalitāšu ievērošanai un melnā aģitācijas darba veikšanai. Citādi domājošie no partijas tiek izslēgti un nomelnoti. Iegūstot vietas parlamentā, frakcijas biedri tiek pakļauti partijas vadības disciplīnai, kas izslēdz jebkādu brīvu domāšanu vai radošu pieeju. Turpretī tautas kustība ir atvērta cilvēku pašorganizēšanās, kuras mērķis ir vienot tieši citādi domājošos (katrs cilvēks taču domā kaut mazliet atšķirīgi) un šajā uz brīvprātības principiem vienotajā organismā tomēr izkristalizēt tās vērtības, kas visiem kopējas un svarīgas sekmīgai dzīvei, pāri egoismam un šaurām, savtīgām interesēm stāvošas. Tautas kustības mērķis ir atbrīvot cilvēku brīvības alkas, taisnīguma un brālības izjūtu, entuziasmu un jaunradīšanas prieku, lai to ievirzītu auglīgā gultnē, no kuras labums tiek visiem. Protams, arī kustību kāda enerģiska demagogu kliķe var novirzīt neceļos, tāpēc ir izstrādātas demokrātiskas lēmumu pieņemšanas un īstenošanas procedūras, kuras pēc iespējas jāievēro, lai arī cik laika un pūliņu tas no mums prasītu. Kustībai nav jāsteidzas, tā var plūst lēni, bet nenovēršami – kā okeāna paisums un bēgums. Jebkura plaša kustība, pat ja tā iecerētajā laikā nesasniedz visus iecerētos mērķus, tomēr atstāj neizdzēšamas pārmaiņas turpmākajā sabiedrības dzīvē.
Partijas ir nelielas, tāpēc atkarīgas no ārēja finansējuma – jau minētajiem oligarhiem, ārvalstu fondiem vai pat kriminālā ceļā iegūtas naudas. Turpretī tautas kustība ir daudzskaitlīga, tāpēc pati spēj saziedot naudu savu mērķu īstenošanai, piemēram, savas preses un derīgu grāmatu izdošanai, telpu īrei, izglītojošu lekciju organizēšanai, nepieciešamo iekārtu iegādei u.c. Nav tādas jomas, kuru nevarētu izmantot tautas kustība. Tā var organizēt arī saimnieciskus uzņēmumus un kooperatīvus, lai savām vajadzībām gūtu papildus līdzekļus, vienlaikus nodrošinot darbu un iztiku saviem biedriem. Tautas kustībai ir ne vien morālas atjaunošanās, bet arī intelektuālas pilnveidošanās, kulturālās un materiālās kopdarbības veicināšanas funkcijas. Ar to kustība būtiski atšķiras no partijām, kuras nekad principiāli nerūpējas par savu biedru un atbalstītāju izaugsmi – jo partijām izdevīgs stulbs, infantilizēts elektorāts. Lai arī kandidēšana vēlēšanās var būt (bet var arī nebūt) tikai viena no daudzajām kustības funkcijām, lielas vajadzības gadījumā (lai starptautiski legalizētos) plaša kustība jebkurā laikā var no sava vidus izvirzīt sevi darbībā pierādījušus biedrus, lai tie kandidētu vēlēšanās. Ja partijas apspiež savu biedru iniciatīvu un pakļauj tos disciplīnai, tad sekmīgā kustībā tās darbības procesā veidojas jauna līderu paaudze, kas spēj nomainīt vecos partiju funkcionārus.
Es zinu, ka daudzi cilvēki Latvijā gribētu mainīt savu dzīvi, taču pietrūkst spēka, pietrūkst entuziasma, pietrūkst iedvesmas, pietrūkst padoma. Daudzi cilvēki jūtas izolēti, iestiguši rutīnā, noguruši, nevienam nevajadzīgi, vientuļi, nemīlēti un nesaprasti. To visu var labot pleca izjūta, ko varam gūt, apvienojoties tautas kustībā. Jo tautas kustība ir arī neizsmeļams prieka un enerģijas avots. Tautas kustība – tas ir jaunas dzīves sākums! Satraucošs, cerīgs un iedvesmojošs.
Priecīgus visiem šos maigi siltos Ziemas svētkus! Pēc ziemas nāks mūsu pavasaris!
Komentāri (31)