Bija viss, kas vajadzīgs laimīgai dzīvei

Irēna Konrāde uz Lielbritāniju aizbrauca jau tad, kad Apvienotā Karaliste bija, bet Latvijas vēl nebija Eiropas Savienībā. Šogad kopā ar vīru un dēlu atgriezusies dzimtenē, viņa secina, ka viss te mainījies uz labo pusi, izņemot vienu — birokrātija, tāpat kā agrāk, prasa par daudz laika, naudas un nervu

Vairums cilvēku, pēc ilgākas prombūtnes atgriezušies, stāsta, kā viņus priecē dabas skaistums, iespēja diendienā dzirdēt latviešu valodu un, galu galā, dzīvot savā valstī. Arī Irēnai, kura kopā ar vīru Uldi un 12 gadus veco dēlu Dāvidu atgriezās pēc 15 Londonā nodzīvotiem gadiem, tas viss ir svarīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka viņa noklusēs to, kas viņai nu pavisam nepatīk — birokrātija. Tāpēc Irēnas stāsts ir ne tikai par iemesliem, kāpēc viņa devās prom un atbrauca atpakaļ, bet arī par nebūšanām, kas jāpiedzīvo reemigrantam.

Visi savējie Anglijā

Uz Angliju Irēna devās 2003. gadā pēc tam, kad viņas apģērbu tirdzniecības uzņēmums Saldū bija bankrotējis un pašai bija jāpārdzīvo laulības šķiršana. Sapratusi, cik grūti būs parūpēties par abiem bērniem, viņa lūdza draudzeni Anglijā sagādāt viņai biznesa vīzu iebraukšanai Lielbritānijā. Tas bija laiks, kad uz latviešiem Karalistes iedzīvotāji skatījās ar aizdomām.

«Uz robežas trīcēju kā apses lapa. Pusi no iebraucējiem sūtīja atpakaļ — vai nu nebija ielūguma, vai nu nebija skaidrības, kur dzīvos un strādās, iebraukt mēģināja arī cilvēki, kuri neprata valodu un nevarēja uzrādīt naudu, ar ko iztikt kaut dažas dienas.

Tāpēc rēķinājos, ka Anglijā varu arī netikt,» stāsta Irēna, kura godīgi atzīst — toreiz arī pati angliski neprata. «Bet man bija tik labi uzrakstīts ielūgums, ka palaida pāri robežai kā angļu ģimenes senu draugu. Iekļuvusi Londonā, no priekiem raudāju, ka varēšu strādāt un palīdzēt bērniem Latvijā. Meitai toreiz bija 13 gadu, dēlam — 18, un abus uz laiku biju atstājusi pie šķirtā vīra.»