Uz neatgriešanos • IR.lv

Uz neatgriešanos

Zelmas lomā Lāsma Kugrēna, Elmārs — Mārcis Maņjakovs. Foto — Kristaps Kalns
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Nacionālā teātra izrāde Cīrulīši ir smalka, psiholoģiska spēle bez ilūzijām

Salīdzinājums mākslā nudien nav labais tonis, bet, pirms rakstīt par režisora Edmunda Freiberga izrādi, tomēr paskatījos arī Oļģerta Dunkera 1980. gadā tapušo filmu. Jo  intriģē fakts, ka dažās pēdējās sezonās notiek aktīva atgriešanās pie nacionālās dramaturģijas padomju mantojuma — Gunāra Priedes, Harija Gulbja lugas kļuvušas par pastāvīgām repertuāra vienībām. (No jauna neatklāts pagaidām palicis nesen mūžībā aizgājušā Paula Putniņa sarakstītais.) Cerēju, ka salīdzinājums palīdzēs saprast, kāpēc teātriem liekas svarīgi vērsties pie aizgājušā, bet vēl neizvērtētā laika, kurā šīs lugas tapušas.

Atbildes varētu būt vairākas: nostalģiska vēlēšanās atgriezties jaunībā, kad zāle bija zaļāka, iespēja paironizēt par absurdiem laikiem un tikumiem vai izrēķināties ar tiem, vai arī — vienkārši uzvest labu dramaturģiju ar spēcīgiem raksturiem, ko nemaitā gadi un politisko sistēmu maiņa.

Otrais variants diezgan bieži izmantots, iestudējot Priedes darbus, jo viņa lugās palaikam ierakstīts ja ne padomju «pozitīvais tēls», tad vismaz nojausma par ideālu, kas tagad izskatās pavisam citādi. Edmunda Freiberga atkārtotā atgriešanās «jaunajos laikos» pie Harija Gulbja lugām — pirms pāris gadiem tapa Olivers — noteikti ir trešais gadījums, iespēja runāt par nepārejošo, proti, to, cik dažādi ir cilvēki un cik sarežģītas tāpēc viņu attiecības. Tomēr salīdzinājums ar filmu ļauj ieraudzīt, ka režisors arī kā prasmīgs arheologs un restaurators notīrījis uzaugušo «kultūrslāni», kaut kur ielicis pa nelielai «protēzei», lai luga vēstītu par cilvēkiem te un tagad.

Uzreiz krīt acīs, ka Edmunds Freibergs noņēmis lugas notikumiem jebkādu patētiku. Nav, kā filmā, Mātes, kas, bērnus no ligzdas izvadījusi, pati atgriežas Mājās. Skan kokles, un Māte Latvija paliek savā vietā. Neironizēju, tolaik zīmes tika lasītas citādi, zemteksti runāja par ko citu, un bija nepieciešama vismaz ilūzija, ka «mūsu zeme paliks». Tikko tapušajā izrādē viss ir daudz ikdienišķāk un bezcerīgāk. Taču tieši piezemētais, šķietami daudz reālistiskākais skatījums piešķir izrādei vispārinājumu un laikmeta garu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu