Vilis Daudziņš. Ignorēt laiku nav radoši • IR.lv

Vilis Daudziņš. Ignorēt laiku nav radoši

Edīte Tišheizere

Vilis Daudziņš šogad ir saņēmis visas balvas, kādas vien aktieris Latvijā var dabūt: Lielo Kristapu par bijušā policista un kinologa lomu filmā Ar putām uz lūpām,  nozīmīgākajā teātra saietā Spēlmaņu nakts — gada aktiera balvu gan žūrijas, gan skatītāju vērtējumā par JRT nospēlēto proletariāta vadoni iestudējumā Pēdējā Ļeņina eglīte un Omi izrādē Cerību ezers aizsalis. Turklāt šogad Vilis Daudziņš kopā ar Valmieras teātra aktieri Mārtiņu Meieru Mūzikas namā Daile uztaisījis lekcijizrādi Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi un sācis rakstīt pasakas vai mistifikācijas par kādu Latvijas kultūras leģendu. Gads pilns līdz malām, bet ar visu aizņemtību Daudziņš piekrīt reflektēt par balvām, Latvijas simtgadi, lomām un politiku no profesijas viedokļa

«Man simtgade bija Dziesmusvētkos. Tik laba sajūta nebija bijusi kopš barikāžu laikiem. Pilnīgi droši zini, ka visi, kas līdzās, ir savējie, ka viņiem ir svarīgas tās pašas lietas, kas tev. Tāda liela paļaušanās un drošības sajūta. Un tā veselu nedēļu no vietas — fantastiski! 18. novembra uguņošana šīm sajūtām nestāv līdzās, bet varbūt arī nevajag. Galu galā, tas ir cits žanrs.

Ar balvām, redz, ir kā ar bitēm — neko nevar zināt. Iepriekšējā  sezonā man bija divas lielas, nozīmīgas lomas — Fransuā Velbeka romāna inscenējumā Pakļaušanās un Vladimirs Marienhofa Ciniķos. Beidzot pēc ilgiem laikiem tās bija lomas man atbilstošā vecumā, nevis onkulīši dažādās sabrukuma stadijās. Likās, ieguldīts tik milzīgs darbs, arī par publikas atsaucību nevarētu žēloties, domāju — nu taču jābūt. Bet Fortūna jeb žūrija novērsās. Un te pēkšņi piezvana Uldis Tīrons un piedāvā nospēlēt Ļeņinu, kuram viena kāja jau kapā. Vladislavs Nastavševs grib, lai es nospēlētu viņa mirušo omi. Un Fortūna žilbinoši uzsmaida… un vēl simtgadē… Ko man par to domāt?

Ome ir īpašs gadījums. Līdz šim vēl nekad nebiju veidojis lomu, nevis pētot prototipu, bet vērojot, kā man to rāda priekšā cilvēks, kurš šo prototipu pazina. Vai tā bija Vladislava vecmāmiņa vai nospiedums viņa  atmiņā — kas to lai zina. Tāda vairāklīmeņu studija, kurai pievienotas manas atmiņas par šīm īgnajām tantiņām brūnos mēteļos. Bērnībā es domāju, ka viņas tādas jau piedzimušas — ar dermatīna somām un mohēras micēm. Iedomāties, ka viņas kādreiz bija mazas meitenītes, nekādi nebija iespējams. Bet bija taču… Mēģinājumu zālē mums uz galda stāvēja paleolīta laikmeta Vilendorfas Veneras bilde. Mītiskā pirmmāte. (Starp citu, šo Veneru ar koķeti atšautu kājeli varēja apskatīt pie ieejas Mākslas akadēmijā.) Ar laiku vecmāmiņa kļuva aizvien reālistiskāka, taču es visiem spēkiem centos, lai viņā paliktu kaut kas no tās pirmatnējās, tūkstošgadu senās grācijas. Galu galā, mana pirmā dāmu loma!

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu