Aizkustinoša brīze • IR.lv

Aizkustinoša brīze

Dace Vīgante. Tad redzēs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.
Jūlija Dibovska

«Tad redzēs» ir tieši tāds grāmatas nosaukums, kas lasītājam liek vēl nezināmo tekstu uztvert kā viegli izaicinošu avantūru — sak, tad (jau) lasīs un redzēs, kāds tas būs. Šo pirmo reakciju nemaina autores skaidrojums, ka sava otrā stāstu krājuma nosaukumā izteikusi eksistenciālo izelpu «pēc pārdzīvotā»1. Arī smēķi iekvēlinošā būtne uz Kristas Jūlijas Kreišmanes zīmētā grāmatas vāka it kā gatava nogaidīt.

Taču nav nedz traku pārdzīvojumu, nedz satricinājumu ar smagu izelpu — Vīgante savos stāstos nepieskaras dzīves reālijām tik dziļi un pamatīgi, lai lasītājs izjustu vajadzību apstāties un aizdomāties. Arī bērnu un vecāku attiecību tēlojumā būtiskais drīzāk ir idillisks un sliecas uz «pareizā» parauga pusi. Abi prozas krājumi — gan Ledus apelsīns, gan Tad redzēs — šķiet salīdzināmi ar vieglu, siltu, pat rotaļīgu jūras brīzi, kas lasītājā patiesi spēj raisīt aizkustinājumu, jo autore ļoti centusies radīt tieši labestības spektram raksturīgās izjūtas.

Nav gan tā, ka krājuma Tad redzēs tēlu dzīvēs nebūtu nekādu sarežģījumu, tomēr dažkārt vienīgais tāds stāsta dramaturģijā ir savveida afekta stāvoklis: tēlojumā Sastingums vīrs laulātajai brokastīs pie pannas paziņo, ka vēlas mirt; neizvērstajā Gikā vecajam vīram kapos pazūd sieva; kā eksotiska ārzemju ceļojuma apraksta pārgaismotā ainā Starp diviem krastiem varone pašhipnozes stāvoklī izkaulē «labu» cenu gredzenam ar pērli, ko vēlāk pārspīlēti dedzīgi apskauž brauciena līdzbiedri autobusā. Un tomēr tās drīzāk ir labestīgas rotaļas, nevis skaudri dzīves vai likteņa sitieni.

Mēģinājumi pievērsties nopietnai psiholoģiskai drāmai, tostarp risinot arī mūsdienās aktualizēto seksualitātes un/vai sociālā dzimuma tēmu, manuprāt, rezultējušies diskutablā kvalitātē. Spilgtāki tēli izdevušies stāstā Eņģelis, kurā attēlotās galvenās varones bioloģiskais dzimums nesaskan ar pašpieņemto sociālo dzimumu. Tomēr jāteic, ka pirmā krājuma Ledus apelsīns teksti daudz stabilāk balstās tajos tematos un formās, ko Dace Vīgante prot tik labi izstrādāt — sentimentu, bērnību, mazas sociālas un romantiski «tradicionālas» drāmas. Kāpēc bija vajadzīgi eksperimenti ar psihi un orientāciju?

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu