Koši pelēkais latvietis • IR.lv

Koši pelēkais latvietis

1
Ieva Pīgozne. Foto — Lauris Aizupietis
Gunita Nagle

Kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne krāšņi ilustrētā grāmatā Latviešu apģērbs izstāsta, kā mainījies latviešu ģērbšanās stils vairāk nekā tūkstoš gadu laikā

Ieva Pīgozne ir mākslas zinātņu doktore, daudzu akadēmisko pētījumu autore, kas uzstājusies ar lekcijām par apģērba vēsturi. Bet grāmata veidota tā, ka to var lasīt gan meita, gan ome, gan folkloras zinātāji un senu amatu meistari, gan cilvēki, kuri par tradicionālo kultūru neinteresējas. «Rakstīju grāmatu tādu, kādu pati reiz būtu labprāt izlasījusi,» saka Ieva.

Ar ko atšķiras vēsturiskais apģērbs no tautastērpa?
Vēsturiskais apģērbs visu laiku ir mainījies. Sākot no pirmās tūkstošgades, kad tajā izmaiņas notika tikai simt gadu periodā, līdz pat mūsdienām, kad mode mainās ik pa gadiem pieciem, varbūt desmit gadiem. Bija ikdienas un godu, kāzu apģērbs, bija ziemas un vasaras drēbes. Savukārt tautastērps mūsdienu izpratnē visbiežāk ir tā konstrukcija, ko 20. gadsimta 30. gadu sākumā salika no apģērbiem, kas bija savākti muzeju, pārsvarā Latvijas Vēsturiskā muzeja, krātuvēs. Veidojot komplektu, galvenais princips bija izvēlēties lietas, kas nākušas no viena pagasta, bet netika ņemts vērā, kādā laika posmā katrs no krātuvē nonākušajiem apģērbu gabaliem valkāts. Turklāt komplekti tika veidoti ar vēlmi parādīt skaistāko un labāko, lai popularizētu priekšstatu, ka esam senas un lielas kultūras tauta. Nekāda kalpu tauta, tāpēc atlika malā pastalas un priekšautus, linu jakas un pelēka auduma drēbes. Bet lietas, kas tika uztvertas par latviskām, krāsainām un skaistām, tika sakomplektētas vienā tērpā. Tagad bieži atdarinām šādas konstrukcijas un saucam to par tautastērpu. Kopš 30. gadiem latviešu apģērba izpētē ir darīts daudz, tāpēc var teikt, ka tautastērps vēsturiski valkātajam apģērbam neatbilst.

Čakli cilvēki tagad uzņemas sev darināt tautastērpu. Bet vai sendienās viens cilvēks varēja pagatavot visu apģērbu?
Rotas visbiežāk taisīja rotkaļi, arī apavus darināja tie, kam tas padevās vislabāk. Lūku vīzes un pastalas katrs varēja izgatavot, taču kurpes un zābakus 19. gs. mājās parasti netaisīja. Jo specifiskākas kļūst pagatavošanas tehnoloģijas, jo vairāk meistaru vajag. Ja ir vēlme visu darīt pašam, iesaku izgatavot seno tērpu. Tā darināšanā nav izmantotas tik daudzas un atšķirīgas tehnikas, arī piegriezums vienkāršāks. Bet 19. gadsimtā valkāta tērpa atdarināšanai vajag vairāk prasmju.

Kuras apģērba daļas visilgāk saglabājušās nemainītas?
Vissenākie ir apģērba gabali bez piegriezuma: villaine un taisnstūra auduma apliekamie brunči. Ir valodnieki, kuri uzskata, ka villaine sākotnēji ir bijusi āda ar nenoskūtu vilnu, kas saukta par villainu. Senākie atrastie villaiņu fragmenti saglabājušies no 7. gadsimta, un tā ir valkāta līdz pat 19. gadsimta vidum. Bet villaine ir arī viena no pirmajām, kas izzūd no tradicionālā apģērba. To aizstāj ar lielo lakatu. Auduma pamatnes vainagi, izšūti ar stikla pērlītēm, populāri kļūst jau 12. gadsimtā, bet valkāti līdz pat 19. gadsimta pirmajai pusei, kad modē nāk veikalos pirktie lakati. Mums grūti aptvert, bet 19. gadsimtā nekas, ko varēja pagatavot pašu rokām, nebija tik iekārots kā veikalā par naudu nopērkamais.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu