Spēlmaņu nakts gada jaunā skatuves mākslinieka balvu saņēmušais Nacionālā teātra aktieris Igors Šelegovskis (26) stāsta, kā no dusmīga repotāja nokļuva teātra pasaulē
Vitalitātes un enerģijas pārpilnais, ar skatuves šarmu apveltītais Šelegovskis teātra kritiķus pirmoreiz pārsteidza jau 2015. gadā, būdams Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas students. Toreiz Elmāra Seņkova izrādē Liesmojošā tumsa par neredzīgo skolas audzēkņiem viņš nospēlēja vienu no zēniem, Karlosu, un saņēma skatuves mākslas festivāla Patriarha rudens labākā aktiera balvu. Jaunais aktieris aizgrāba teātra mākslas pazinējus ar spēju domāt lomā, iekšējo procesu padarīt redzamu. «Viņš pabeidza akadēmiju kā viens no cerīgākajiem savā kursā,» saka teātra kritiķe Līga Ulberte. Liels uzticības avanss Šelegovskim bijusi galvenā loma 2016. gada Nacionālā teātra izrādē Zēns, ko iestudēja Elmārs Seņkovs, kā arī Trepļeva loma šī paša režisora izrādē Kaija.
Desmit repertuāra izrādes Nacionālajā teātrī, bet gribas vēl ko interesantu! Ar šādu motivāciju Šelegovskis kopā ar citiem jaunajiem aktieriem pagājušajā sezonā piedalījās režisores Ingas Tropas iestudējumā Dvēseļu utenis nevalstiskajā teātrī Dirty Deal Teatro. Viņi paši radīja izrādes tēmu un tekstu, kas skar nacionālās identitātes jautājumus. Provokatīvi un asprātīgi runāja par to, kas Latvijā šķiet neērts. Izrāde pagājušajā nedēļā plūca Spēlmaņu nakts gada labākā iestudējuma laurus. Šelegovskim tie bija īsti svētki, jo viņš bija nominēts kā gada labākais jaunais mākslinieks par lomām trijās izrādēs: Klūgu mūks un Arī vaļiem ir bail Nacionālajā teātrī, kā arī Dvēseļu utenis. Igors balvu arī saņēma. «Tas, ka aktieris, neraugoties uz daudzām interesantām lomām Nacionālajā teātrī, izrāda vēlmi piedalīties neatkarīgos projektos, liecina par viņu visu to labāko — viņš meklē jaunus impulsus,» vērtē Ulberte. Patlaban Šelegovskis kopā ar Dvēseļu uteņa komandu strādā pie jaunas izrādes Sidraba šķidrums. Pirmizrāde paredzēta 12. decembrī teātrī Kvadrifrons Rīgas cirkā. Tā atkal liks domāt par Latvijas sabiedrībā neērtu tēmu.
Intervijā aktieris stāsta, kāpēc pret pirmajiem panākumiem izturas piesardzīgi un neliešus vēlas spēlēt vairāk nekā antiņus.
Skatoties Spēlmaņu nakts ceremonijā jūsu pateicības runu, iedomājos: par kuru no trim lomām jūtaties balvu saņēmis visvairāk — vai nu grūtību dēļ, kas pārvarētas, vai kādu citu iemeslu dēļ?
Kad uzkāpu uz skatuves pēc balvas, nedomāju neko, biju afekta stāvoklī. Atskatoties varu teikt, ka Dvēseļu uteni uztaisīt bija ļoti sarežģīti. Bija vēlie nakts mēģinājumi, jo katram no mums pamatdarbs ir citur. Visi kopā meklējām izrādes formu. Šajā iestudējuma procesā visvairāk jutu to, ka esmu līdzautors. Nevis režisors atnāk un pasaka, kas jādara.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.