Grupas Dzeltenie pastnieki jaunā plate ir kā atgriešanās 80. gados
Berta hu, Berta bu, Berta herrrr… Berta bum, — ar šādiem vārdiem, kas ar spocīgu, atbalsojošu Ingus Baušķenieka balsi atkārtojas gandrīz piecas minūtes, sākas padomju sintpopa, jaunā viļņa leģendu — apvienības Dzeltenie pastnieki — jaunā plate (jā, ieraksts izdots vinilplatē) Nepieklājīgā meitene. Kas ir šī Berta? Kas ir šī nepieklājīgā meitene? To, visticamāk, veidojot šo albumu, īsti neapzinājās arī pats Baušķenieks. Tikai vēlāk, jau pēc plates iznākšanas, šajā 80. gados uzrakstītajā Hardija Lediņa dzejolī Berta hu viņš atpazinis kaut ko no amerikāņu bītņiku paaudzes rakstnieka Džeka Keruaka (1922—1969) daiļrades. Acīmredzot Lediņš 80. gados bija klausījies Keruaka dzejas lasījumu ierakstus un no tiem ietekmējies.
Kāpēc jāpiemin pagājušā gadsimta 80. gadi — laiks, kad «pastnieki» radīja savus nozīmīgākos ierakstus? Tūlīt paskaidrošu.
Lai arī grupa šajā gadu simtā izdevusi tikai vienu studijas albumu (Kaķis, 2003), pēdējo desmit gadu muzikālie eksperimenti bijuši nedaudz haotiski, tie nav spējuši materializēties kādā akceptējamā formā vai formātā. Konceptuālists Baušķenieks ir savu ierakstu bargākais kritiķis un cenzors, un, viņaprāt, ideja, kas reiz jau īstenota, nedrīkst atkārtoties. «Mēs ik pa laikam ar pastniekiem esam eksperimentējuši, taču saspēlētās idejas nebija īsti izmantojamas, tās būtu jāgraiza un jāgraiza. Tas viss kļuva neinteresanti un vienkārši apnika,» viņš atklāj. «Tad es atcerējos. Paga! Mums no seniem laikiem taču ir kaudzēm izstrādātu apakšu (pavadījumi — aut.).»
Minētie senie laiki ir laika nogrieznis no 1982. līdz 1986. gadam. Baušķenieka Bicycle Systems studijā Tērbatas ielā vecajās lentēs atrasti, no putekļiem izvilkti un atlasīti muzikāli pavadījumi, kas noderētu veseliem trim albumiem. Rezultātā izvēlēti septiņi dzīvotspējīgākie fragmenti, kuriem likumsakarīgi tika piemeklēti arī tikpat seni vārdi. «Ja jau veca mūzika, tad arī tekstiem jābūt veciem,» komentē Ingus Baušķenieks. «Pēc instinktīva izteiksmīguma atlasīti 86 Hardija Lediņa un Jura Boiko dzejoļi, no tiem sākumā palika 25 labākie un tad tikai sešpadsmit.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.