Prezidents Vējonis: Mums nav daudz laika • IR.lv

Prezidents Vējonis: Mums nav daudz laika

11
Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Foto: Edmunds Brencis
Nellija Ločmele, Aivars Ozoliņš

Valsts prezidents Raimonds Vējonis intervijā Ir otrdien atbildēja uz jautājumiem par valdības veidošanas procesu, komentēja čekas maisu atvēršanu un simtgades svinības.

Kāpēc jūs no paša iezīmētajiem trim premjerministra amata kandidātiem izvēlējāties Jāni Bordānu?
Šos trīs kandidātus iezīmēja pats Latvijas vēlētājs. Trijām partijām, kuras nosacīti varam saukt par jaunajiem politiskajiem spēkiem — KPV, JKP un Attīstībai/Par! — bija pietiekami liels atbalsts sabiedrībā. Es respektēju vēlētāju balsojumu, ka šīm partijām ir dots lielāks uzticības mandāts nekā pašreizējā koalīcijā esošajām partijām. Tāpēc sākotnēji izvēlējos šo trīs partiju premjera kandidātus. Gala izvēle notika starp KPV un JKP, jo viņi no šīm trim partijām bija ieguvuši visvairāk sabiedrības atbalstu, viņiem ir pa 16 deputātiem parlamentā.
Kāpēc Bordāna kungs? Ļoti lielu lomu nospēlēja viņa pieredze. Bordāna kungs ir bijis tieslietu ministrs, ir strādājis Ministru kabinetā un tomēr ir daudz zinošāks par to, kā vispār notiek lēmumu pieņemšana valsts pārvaldē, kā virzās dokumenti. Tāpēc mana izvēle krita uz pieredzi. Jo mums jau nav tik daudz laika, lai veltītu mācībām. Redzam arī, ka parlamentā deputātiem būs ļoti daudz jāmācās, parlaments ir ļoti būtiski atjaunināts. Līdz ar to izvēlējos Bordāna kungu ar domām un cerībām, ka viņš, salīdzinot ar Gobzema kungu, ir profesionālāks, zinošāks, pieredzējušāks. No programmu aspekta, protams, katrai partijai ir savs redzējums, kas valdībai jādara, bet valdības veidošanas procesā jāmēģina atrast to kopsaucēju.

Pabriks arī ir pieredzējis politiķis.
Nu, protams! Bet viņa pārstāvētajam partiju blokam atbalsts bija mazāks.

Bet principiālā atšķirība starp Bordānu un Pabriku ir piecu vai sešu partiju koalīcija. Vai izvēle par labu Bordānam nozīmē, ka arī jūs par optimālo uzskatāt piecu partiju modeli bez ZZS?
Izdarot izvēli, es nekādā gadījumā nerēķinājos ar to, ir vai nav ZZS [koalīcijas] sastāvā. Kā Valsts prezidents es, protams, nepārstāvu vairs nevienu partiju — es savā ziņā pārstāvu visas partijas, pārstāvu visu Latvijas tautu. Bordāna kungam ir iespēja veidot tādu koalīciju, kādu viņš uzskata par nepieciešamu, lai varētu iegūt vairākumu. Kāds modelis būs — par to tad partijas savā starpā vienojas. Ja ZZS netiek iekļauta sarunās, nu, tas ir viņa piedāvājums — uz priekšu!

Kāpēc valdības veidotājam devāt konkrētu termiņu — divas nedēļas —, lai izpildītu uzdevumu? Šāda prakse nav bijusi. Vai, jūsuprāt, šāda uzticība ar īsu derīguma termiņu vairo vai samazina kandidāta iespējas izveidot valdību?
Jāsaka tā, ka partijas un kandidāti nokaitināja mani. Parasti, ņemot vērā vēsturiskās tradīcijas, mēnesis līdz pirmajai [Saeimas] sēdei ir periods, kad var meklēt iespējamos koalīcijas partnerus, lai uz pirmo sēdi jau būtu skaidrība par to, kā parlamentā sākt amatus ievēlēt un kā varētu izskatīties valdības koalīcija. Šajā reizē kaut kā principiāli iestājās — nē, mēs to īsti nedarām. Kaut gan mēģināja panākt kopsaucējus atsevišķos jautājumos, bet visi nepiedalījās kaut vai tajās pašās darba grupās, kuras organizēja Attīstībai/Par!.
Tāpēc, ja esam vienu mēnesi pazaudējuši, es neredzu iemeslu atstāt nelimitētu periodu, jo tad mēs varam aiziet šausmīgi tālajā — nepārtraukti runāt, runāt, runāt bez rezultāta. Tas ir bīstami Latvijai, jo pašreizējā brīdī ļoti daudz būtisku lēmumu jāpieņem — kaut vai par noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanas sistēmas pilnveidošanu, kur laiks iet, bet ir virkne darbu jārealizē, lai mēs nenokļūstam pavisam slikto valstu sarakstā.
Mums ir arī starptautiskās lietas, jo iet runas jau par Eiropas nākotnes budžetu no 2021.gada, Brexit tūlīt būs — pēdējās sarunas iet par nosacījumiem. Ja mēs pilnvērtīgi nepiedalīsimies visos šajos procesos, varam kaut ko pazaudēt. Un tas nav piedodami — tāpēc, ka mums bijušas vēlēšanas un politiķiem nav bijusi spēja vienoties, tagad ilgtermiņā zaudēsim kaut ko. Tāpēc arī ir šis termiņš — divas nedēļas, un, vai nu ir piedāvājums vairākumam, vai nu – ja nav, dos nākamajam.

Bet vai konkrētais termiņš palīdz Bordāna kungam veidot valdību?
Redzam, ka tagad viss process ir neapšaubāmi intensificējies, jau runā par to, kāds varētu izskatīties Ministru kabinets sadalījumā pa politiskajām partijām. Procesi notiek ātrāk. Protams, no vienas puses, termiņš ir salīdzinoši īss. Bet, nu, bija mēnesis laika šo darbu darīt! Neizmantoja, nu, tad tagad divas nedēļas — ir vai nav. Jo es pieļauju, ka par [valdības] deklarāciju, ja būs vienojušies par iespējamo vairākumu, arī pietiekami ilgi runās.
Es pats esmu piedalījies vairāku valdību veidošanas procesā un zinu, ka deklarācijā par katru vārdu, par katru komatiņu notiek lielas cīņas. Partijām priekšvēlēšanu programmās ir dažādas prioritātes, nebūs vienkārši panākt arī vienošanos par valdības deklarāciju, tas vēl prasīs laiku. Ja nākamnedēļ Bordāna kungs pateiks — man ir vairākums —, viņš turpinās darbu pie valdības deklarācijas.

Tad ko jūs gaidāt 21.novembrī — koalīcijas līgumu?
Es gaidu, ka Bordāna kungs atnāks un teiks — jā, man ir izveidojušās iespējamās koalīcijas aprises, un šajā koalīcijā darbosies tā un tā partija. Protams, es izmantošu iespēju pārprasīt pašām partijām, vai tās tiešām ir gatavas atbalstīt Bordāna kungu. Ja tas tā ir, tad Bordāna kungs turpina darbu. Ja Bordāna kungs nāks un teiks — diemžēl man joprojām ir mazākums… Nu, ja ir mazākums, tad jādod iespēja citam cilvēkam.

Un cik ilgu laiku jūs dosiet deklarācijas uzrakstīšanai?
Par deklarāciju, ļoti iespējams, termiņu nedošu. Bija labā griba daudzām partijām līdz 18.novembrim valdību izveidot, bet, nu, neizveidoja. Manā izpratnē, pats vēlākais, līdz gada beigām ir jābūt valdībai. Mums jau vajag arī budžetu apstiprināt, ir arī apsolījumi — [celt] algas mediķiem, tiesnešiem un tā tālāk. Ja tas nenotiks, augs neapmierinātība. Tāpēc mums vajag rīcībspējīgu valdību un rīcībspējīgu parlamentu, kas ir gatavs apstiprināt budžetu un attiecīgi iet uz priekšu.

Bet, ja viņi deklarāciju taisa mēnešiem ilgi, kam būs jānotiek, lai jūs atsauktu savu piedāvājumu?
Ja jau ir vairākums, tad vairs nekāda atsaukšana nebūtu loģiska. Bet es apelēšu pie politiķiem — nu, būsim atbildīgi un darīsim savu darbu! Jo nav jau tiem politiķiem tik ļoti daudz tā darba, ka nevarētu vienoties. Galu galā, ja mums vajag kaut ko izdarīt, mēs taču sēžam, neejam ārā no kabineta, runājam, vienojamies, nevis — šodien izrunāsim vienu tēmu, pēc divām nedēļām nākamo. Tā jau nav atbildīga rīcība. Arī medijiem lūgšu palīdzību radīt šo spiedienu. Jo vajag atbildīgi izturēties pret darbu. Nevis, ka ievēlēšana parlamentā tev ir tāds bonuss, ka viss, tagad četrus gadus tur sēdi.

Tātad jūs sagaidāt arī no partijām, ka tās līdz 21.novembrim skaidri pasaka, vai atbalsta vai neatbalsta Jāni Bordānu? Jo var būt arī situācija, ka partija saka — kamēr deklarācijas nav, mēs nezinām, vai atbalstām.
Jebkurā gadījumā uz 21.datumu ir jābūt skaidrībai par vairākuma atbalstu.

Un ja Bordāna kungs nezina, vai viņam ir vairākums, tad tas nozīmē — nē?
Tad ir nē. Tad es atsaukšu rīkojumu par viņa aicināšanu, un būs jādomā par nākamo.

Vai nākamais būtu no šiem trim, un kādi būs kritēriji izvēlei?
Nu, droši vien, ka būs no šiem atlikušajiem. To tajā brīdī vērtēšu.

Jūs pieminējāt pieredzi kā kritēriju. Vai tas nozīmē, ka Gobzema kungs uzreiz tiek diskvalificēts? Jo viņam šajā brīdī nekāda pieredze Ministru kabinetā nevar rasties.
Šajā brīdī bija izvērtēšana starp diviem politiskiem spēkiem ar vienādu balsu skaitu Saeimā. Un tur es priekšroku devu neapšaubāmi JKP pārstāvim Bordāna kungam.

Bet ja tālāk izvēle ir starp KPV ar lielāku balsu skaitu un Attīstībai/Par ar pieredzējušāko premjerministra kandidātu, kas jūsu svaru kausos būs būtiskāks — balsu skaits vai pieredze?
Pēc loģikas būtu jāskatās uz to, kam ir balsu skaits. Mans galvenais kritērijs jau bija, ka kādam no viņiem ir jānāk ar piedāvājumu, kā redz vairākumu. Nu, viņi to laiku ir notranģierējuši un diemžēl, kādi viņi bija pirmajā minūtē pēc vēlēšanu noslēgšanās, tādi paši bija arī pēc pirmās Saeimas sēdes — ne par soli [nav] pagājuši uz priekšu. Varbūt atsevišķos jautājumos panākuši kaut kādus kopīgus viedokļus, bet nekas vairāk.

Aizkulisēs jau tagad cirkulē runas par premjerministru no malas. Vai var būt apstākļi, kuri liktu jums aicināt valdības veidotāju ārpus ievēlēto deputātu loka?
Jebkura personas aicināšana no ārpuses brīžiem ir pat ar vēl lielākiem riskiem nekā mēģināt atrast starp tiem cilvēkiem, kas ir parlamentā. Jo, ja viņi savstarpēji nespēj vienoties par kādu personu, kas varētu būt līderis koalīcijai, tad cilvēkam no malas, kurš nav ne pie vienas partijas, ir ļoti, ļoti sarežģīti dabūt šo atbalstu.

Šķēlem izdevās savulaik.
Nu, tas bija kurš — trešais piegājiens? Pirmie divi ar parlamentā pārstāvētajiem cilvēkiem bija neizdevušies. Es tomēr ceru, ka izdosies Bordāna kungam, bet, ja nu neizdodas, tad nekādā gadījumā tas nebūs cilvēks no malas. Viņiem jāmēģina tomēr kaut kā, galu galā mēs esam viņiem devuši mandātu. Jā, varbūt spektrs parlamentā ir ļoti sadrumstalots, tas apgrūtina koalīcijas sarunas, jo vismaz piecām partijām ir jābūt. Tas nav vienkārši, tomēr ir jāpanāk normāla, skaidra vienošanās.
Jo arī jebkuram kandidātam no ārpuses būs problēma virzīt reformu jautājumus — ja viņam nebūs partiju atbalsta, tad mēs stagnēsim. Tagad jau ir bažas par stagnāciju. Jo, ja ir tik sadrumstalots parlaments, es neizslēdzu, ka atsevišķos jautājumos būs ļoti daudz diskusiju, un līdz lēmumam varbūt nemaz nevarēs nonākt. Tas varētu nozīmēt, ka varbūt kaut kādos jautājumos mēs vispār apstāsimies attīstībā, vienkārši būs status quo, bet virzība uz priekšu var nenotikt.

No jūsu pesimistiskā redzējuma varētu secināt, ka var veidoties situācija, par kuru arī jau runā aizkulisēs — rīkot pirmstermiņa vēlēšanas. Vai jūs šādu iespēju apsverat?
Es apsveru tikai un vienīgi iespēju pašreizējā brīdī, ka esošās partijas, par kurām esam vēlējuši, spēs vienoties un piedāvāt modeli, kas varētu darboties.

Tātad jūs paliekat pie šiem trim kandidātiem, un, ja Bordāna kungam neizdodas, ejat tālāk pie nākamā no šiem trim, kamēr visus izsmeļat?
Nu, droši vien. Ja neviens no šiem trijiem kandidātiem nav, mums vēl paliek tie kandidāti, kas ir no tā saucamajiem vecajiem, kā bija priekšvēlēšanu periodā — jaunie spēki, vecie spēki. Zīles kungs, Kučinska, Kariņa kungs, kas ir no Jaunās Vienotības, kas patiesībā Vienotība jau vien ir.

Tad jūs ietu pie tiem vecajiem?
Domāju, ka mēs tik tālu nenonāksim, mums tomēr ir partijas ar salīdzinoši lielu pārstāvniecību, un tās spēs konstruktīvi… (Smejas) Nē, tas nav pareizais vārds, jau lamuvārds bez maz vai. Bet, ka partijas tiešām spēs atrast kompromisus, saskaņot viedokļus un vienosies par koalīcijas modeli.

Kā vienu no nosacījumiem valdības veidotājam, lai arī kurš tas būtu, jūs izvirzījāt nemainīgu eiroatlantisko kursu. Kā jūs pārliecināsities par kursa nemainīgumu? Vai pietiks ar to, ka valdības deklarācijā būs šāda frāze?
Protams, ir labā ticība tam, ko sola — ka tā arī notiks. Attiecībā uz nemainīgu eiroatlantisko kursu viens no kritērijiem neapšaubāmi būs arī tas, kas ir rakstīts deklarācijā. Un neviena partija nevienā brīdī, kad tikāmies, pat neizteica versijas, ka tagad kaut kas varētu mainīties. Pilnīgi visas partijas ir vienotas, ka tas nedrīkst mainīties. Bet, protams, rādītājs būs arī tie kandidāti, ko piedāvās ministru amatiem. Ņemšu vērā šo kandidātu dzīves pieredzi.

Vai šī saskaņošana jau notiek? Vai Bordāna kungs ir jums licis priekšā kandidatūras?
Nu, pašlaik viņš ļoti aktīvi strādā, lai nākamnedēļ varētu varbūt kaut ko piedāvāt.

Vai ministru kandidātus prasāt jau nākamajā otrdienā, vai tomēr esat gatavs pagaidīt?
Es esmu lūdzis uz 21. dot redzējumu, kā varētu izskatīties vairākuma koalīcijas aprises. Lai kā mēs sakām, ka ministriju sadalījums nav svarīgākais, bet svarīgākie ir veicamie darbi, nu, tie ir paralēli — ir svarīgi veicamie darbi, bet tikpat svarīgi, kā sadalās ministri. Jo tas tāpat ir jebkuras vienošanās pamats.

Tātad jūs gribētu redzēt arī ministru amatu kandidātus?
Tas arī bija lūgums — gribētu redzēt, kā pašlaik tas izskatās. Arī svarīgākie darbi valdībai, ko tad jaunā koalīcija gribēs realizēt. Protams, darbu būs daudz, tas būs valdības deklarācijā aprakstīts, bet, nu, tie paši svarīgākie, uz ko būs tendēta koalīcija, kas būtu jārisina pirmām kārtām.

Piemēram, Rinkēviča kungs pašlaik ir ārlietu ministrs un ir to piecu partiju skaitā, kuras varētu būt Bordāna koalīcijā. Kā jūs vērtējat — vai viņam būtu jāpaliek amatā?
Rinkēviča kungs ir ļoti profesionāls cilvēks, kas sevi ir ļoti labi parādījis ārlietu ministra amatā. Katrā ziņā nekādas šaubas par eiroatlantiskā kursa maiņu tad nerastos, un, protams, viņš ir ļoti labi pārstāvējis Latvijas intereses.

Bergmaņa kungs ir no ZZS un neietilpst Bordāna koalīcijas modelī. Vai par aizsardzības ministra kandidātu jums jau ir bijušas kādas neoficiālas konsultācijas?
Sagaidu, ka nākamajā nedēļā kaut kas jau būs. Varbūt jau pat šonedēļ kaut kas parādīsies.

Kāpēc jūs saskaņojamo ministru lokam pievienojāt arī iekšlietu ministru?
Nu, nav jau gluži tā, ka esmu kaut ko pievienojis.

Kā tad ir?
Bija runa obligāti par ārlietu un aizsardzības ministriem, jo eiroatlantisko kursu ir ļoti svarīgi saglabāt. Un, protams, runāt par visiem pārējiem ministriem, tajā skaitā arī par iekšlietu. Jo man ir svarīga gan valdības veidotāja, gan ministru profesionalitāte un reputācija. Tas jau būtu normāli, ka premjera kandidāts iepazīstina ar iesējamajiem kandidātiem uz ministru amatiem. Bet par skaņošanu es lūdzu šos divus.

Tātad neesat lūdzis saskaņot tieši iekšlietu ministru? Tās ir baumas?
Esmu lūdzis iepazīstināt ar pilnīgi visiem ministriem, tajā skaitā arī iekšlietu. Gan arī VARAM, uz ko savā laikā nebija liela konkurence, bet tagad visi grib VARAM ministri būt. Nē, nu, tas ir ļoti patīkami, vienīgais — ja nodarbotos arī ar vides jautājumiem, tad būtu vēl patīkamāk. Jo visi jau skatās tikai un vienīgi caur pašvaldību prizmu, kā mēģināt uzraudzīt un ietekmēt vairāk, bet neviens nedomā par vides aizsardzību, kas mani, protams, pārsteidz.

Pieminējāt reputāciju. Vai uzskatāt, ka cilvēki, kuri nav ievēlēti Saeimā tāpēc, ka vēlētāji ir viņus izsvītrojuši, varētu būt ministru kandidāti? Neoficiāli ir izskanējuši, piemēram, Parādnieks, Viņķele. Un arī cilvēki, kas iesaistīti skandālos, piemēram, Šmits no KPV ir tagad iepīts krabju zvejas skandālā.
Reputācijas jautājums jebkurā amatā ir svarīgs. Mans personīgais viedoklis — ja vēlētājs ir bijis noskaņots pret kādu konkrēto politiķi, tas būtu jāņem vērā valdības vadītājam, izvēloties savus kandidātus.
Tajā pašā laikā partijas, protams, uzstāj uz kādiem konkrētiem cilvēkiem, un tad tā ir valdības vadītāja izšķiršanās, vai viņš pakļaujas partijas spiedienam, vai tomēr, atbilstoši tam, kā ir rakstīts — ka premjera kandidāts izvēlas kandidātus — nodrošina šī principa ievērošanu dzīvē. Tas varbūt līdz šim nekad nav izdevies, jo tomēr nozares tiek sadalītas starp partijām, un partijas vienmēr izvirza kādus savus kandidātus un visbiežāk uzstāj uz savu redzējumu.
Es ceru, ka beidzot mēs spēsim politiskajā kultūrā pārkāpt pāri šim guļošajam sunim, lai tiešām premjera kandidāts izvēlas ministrus un šis princips reāli darbojas.

Vai jūsu neparastā prasība, ka premjerministra amata kandidātam jāspēj saņemt pielaidi valsts noslēpumam, nozīmē šaubas par kāda no trijiem spēju to saņemt?
Tas nenozīmē šaubas. Šo prasību izvirzīju tāpēc, ka premjeram jau no pirmās dienas ir nepieciešama pielaide gan nacionālajiem dokumentiem, gan Eiropas Savienības un NATO dokumentiem. Man ir grūti iedomāties situāciju, ka premjeram pēkšņi nav pielaides valsts noslēpumam — kā viņš vispār varēs vadīt valdības sēdes? Tas nozīmē, ka viņš nevar piedalīties veselā virknē sanāksmju, arī starptautiski. Tas būtu skandāls.

Kā pašlaik ir — vai jūs jau zināt, ka visi trīs varēs saņemt pielaidi?
Tas jums drīzāk jāprasa [SAB vadītājam] Maizīša kungam, viņi veic pārbaudes, tur viss ir procesā.

SAB vēl nav atbildējis? Viņi solīja divu nedēļu laikā, pēc iespējas ātri.
Tieši šodien paiet divas nedēļas, bet pagaidām man informācijas nav. Tas jau nenozīmē, ka šodien pēcpusdienā man uz galda stāvēs papīrs — mēs jau zinām, ja rodas kādi papildu jautājumi, tad tiek veiktas padziļinātas izpētes.

Bet tas arī nav zināms, vai kādam vajadzēs padziļināto izpēti?
Tas jau tikai SAB ir zināms, par to mani neinformē.

Ministriem arī ir nepieciešama pielaide. Vai jūs prasīsiet valdības veidotājam, lai pārliecinās, vai ministra amata kandidāti spēj to saņemt?
Neapšaubāmi, ka to prasīšu — likumā ir skaidri un gaiši ierakstīts, ka šīs ir tās amatpersonas, kurām ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, tas jau automātiski izriet no likuma. Līdzīgi kā deputātiem, kas piedalās atsevišķās komisijās, piemēram Nacionālās drošības komisijā nemaz citādāk nevar būt, obligāti jābūt pielaidēm valsts noslēpumam.
Protams, es arī tāpēc izvirzīju šo prasību premjeram, jo man kā Nacionālās drošības padomes vadītājam jāspēj noturēt NDP sēdes, kurās premjers pārstāv valdību. Bez pielaides viņš nekādi nevar. Tāpēc es uzreiz to pateicu. Tas ir arī jautājums cilvēkiem pašiem, ja viņiem ir šaubas par to, ka kaut kas nav kārtībā.

Tāpēc jau mums radās šis jautājums, jo šī prakse ir neparasta. Agrāk prezidenti to nebija prasījuši. Tas norāda, ka jums bija šaubas.
Nē, man šaubu nebija. Bet, ņemot vērā, ka ir ļoti daudz jaunu cilvēku ievēlēts parlamentā, kuriem nav bijusi saskarsme ar šiem jautājumiem, es uzreiz sākumā skaidri un gaiši pasaku — lai nav pēkšņi pārsteigumi viņiem pašiem, kāpēc man jāprasa kaut kāda pielaide valsts noslēpumum? Pats kādreiz biju jauniņais — ienākot tu daudz ko nezini.
Vienkārši šāds ir likums, un labāk uzreiz zināt, ar ko tev ir jārēķinās. Lai pēc tam nav pārmetumu. Jo bieži arī nepamatoti šos pielaižu jautājumus mēģina sabiedrībā saasināt, ka tas ir kaut kāds veids, kā politiski izrēķināties ar kādu. Tā gluži nenotiek. Nu, ja tu esi kaut ko grēkojis, tad tu esi grēkojis. Ja tas atbilst kritērijiem, kāpēc nedod pielaidi, nu tad tā ir.

No trim premjerministra kandidātiem tikai viens ir jaunais — Gobzems. Par viņu jums bija šaubas?
Man par viņu šaubas nebija, bet vienkārši Pabrika kungs kā aizsardzības ministrs un Bordāna kungs kā tieslietu ministrs ir ar to saskārušies, bet Gobzema kungam nav bijusi tā iespēja. Protams, mēs zinām, kāda ik pa brīdim izskan retorika, arī no KPV publiskajā telpā par kaut kādiem jautājumiem — man negribētos, lai tajā brīdī, kad pēkšņi uzzina, ka vajag šo pielaidi, sāk to kaut kā izmantot pret dienestiem. Nu, tu zini, ka ar to ir jārēķinās, un viss.

Jūs pats uzsvērāt pirmīt, ka pēc premjerministru kandidāta nosaukšanas valdības veidošanas darbs pamatīgi intensificējies. Kā jūs pašlaik kopumā novērtējat valdības veidošanas procesu? Iepriekš devāt vērtējumu — neapmierinoši. Kā ir tagad?
Protams, ka biju neapmierināts — tas bija neefektīvs darbs mēneša garumā, kas arī nenesa nekādu rezultātu. Tagad piecas partijas mēģina kopīgi kaut ko darīt, katrā ziņā situācija ir neapšaubāmi uzlabojusies. Nākamnedēļ redzēsim, vai viņi spēj vai nespēj panākt vismaz sākotnējās vienošanās par iespējamo koalīcijas modeli.

Bet jau dažas minūtes pēc jūsu aicinājuma Bordānam veidot valdību otrs kandidāts Gobzems šeit pat pilī uzbruka trešajam — Pabrikam. Vai tas ir labs sākums sadarbībai koalīcijā?
Tāpēc es arī aicināju Saeimas uzrunā — labi, priekšvēlēšanu laikā mēs bieži vien izsakām kaut kādus apvainojumus, bet tagad ir jāsāk reāli strādāt, jo tagad tā ir viņu atbildība par to, kas notiek un notiks valstī.
Protams, šis žests nav labās gribas solis, lai aizmirstu kaut kādus aizvainojumus. Varbūt norakstīsim uz to, ka viņš ir pirmo reizi aktīvajā politikā.

Nu labi, norakstīsim šo gājienu, bet pagājušonedēļ Gobzems paziņoja, ka ārlietu ministra amatā redzot Attīstībai/Par! politiķi Mārtiņu Bondaru, kas tiesājās par Krājbanku. Vai jūs šādu kandidātu saskaņotu? Un kā jūs vērtējat šo gājienu?
Man jau liekas, ka pašām partjām jātiek skaidrībā ar saviem kandidātiem, un norādīt citām partijām, ko virzīt vai nevirzīt uz kādu amatu, tas nav korekti. Pats tiec savā mājā kārtībā, ko piedāvāsi. Premjera kandidātam tad ir izvēle, kas viņam liekas pieņemamākie cilvēki. Ja tā skatāmies, tad [ārlietu ministra amatam] Rinkēviča kungs būtu visatbilstošākais.

Bet kāpēc šāda destrukcija? Jautājums nav tikai par emocijām, vai tās nav mērķtiecīgas darbības? Fonā ir aizdomas par to, kā notika KPV kampaņa un vai aiz tās nestāv Šlesers — Dienas Bizness reklamēja Saskaņu un KPV, milzīgas summas tika tērētas. Vai jūs neredzat, ka šeit varbūt kāds no malas cenšas valdības veidošanas procesu ietekmēt?
Es ceru, ka nē. Katra partija pati pieņem lēmumus par to, būt vai nebūt kādā koalīcijas piedāvājumā. Ja tas notiek kādu sponsoru ietekmē, protams, tas būtu nepareizi. Tāpēc ir ļoti svarīgi runāt par partiju finansēšanu principā — man liekas, ka tam vajadzētu būt pilnībā no [valsts] budžeta, lai pēc iespējas mazāk no ārpuses kāds varētu ietekmēt partijas, jo tad tā būs nelikumīga darbība par ko var attiecīgi piemērot sodus. Un tas atkal ir jautājums par kontrolējošo institūciju kapacitāti, cik tās ir spējīgas visu nokontrolēt un pierādīt.

Vai jūs lūgsiet partijām, lai jaunās valdības deklarācijā iekļauj arī šādu apņemšanos?
Man liekas, tas partiju piedāvājumos bija gandrīz lielākajai daļai ierakstīts. Jebkurā gadījumā, pašām partijām ir jātiek skaidrībā, kādi ir principi, kādā veidā finansējums notiek, jo mums ir valsts, kurā ir ļoti daudz dažādu partiju.

Par valdības darbiem. Kā pirmo jūs jau pats sacījāt Moneyval ziņojumu un naudas atmazgāšanas apkarošanu. Kad tikāties ar premjera kandidātiem, vai jums palika iespaids, ka visi trīs saprot, cik nozīmīgs ir šis jautājums — ja mēs nākamajā gadā nenovērsīsim problēmas un iekļūsim pelēkajā sarakstā, mums būtībā ir tautsaimniecības krīze?
Visi viennozīmīgi apliecināja, ka tas ir viens no būtiskajiem jautājumiem valdībai, pat ja viņiem priekšvēlēšanu programmā tas varbūt nebija ierakstīts. No visām partijām es guvu apliecinājumu, ka tas ir neapšaubāmi svarīgs jautājums un tas ir jārisina.

Vēl viens jautājums — valdības veidošanas procesā daudz runā par administratīvi teritoriālo reformu. Jūs pats daudzus gadus bijāt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, labi pārzināt pašvaldību specifiku. Kādai, jūsuprāt, reformai būtu jābūt?
Kad pirms desmit gadiem tika pieņemts lēmums par teritoriāli administratīvo reformu, mums jau tā nav gluži līdz galam ieviesta. Tur bija virkne kritēriju, tajā skaitā arī attiecībā uz iedzīvotāju skaitu, bet tas [realitātē] tā nav. Manuprāt, pirms sākam runāt par nākamo posmu — samazināt pašvaldību skaitu — no sākuma jānoslēdz pirmais etaps, jāizveido pašvaldības atbilstoši tiem kritērijiem, kas likumā ir ierakstīti. Tad jau samazināsies pašvaldību skaits. Un tad skatāmies, vai vēl ir jāiet uz pašvaldību skaita samazināšanu, bet tam jābūt pakāpeniski. Nu te izskan pat līdz piecām pašvaldībām vai valdības ieceltiem prefektiem — tas vispār Krievijas modelis. Tad pazudīs tas, kāpēc mēs vispār runājam par pašvaldību vēlēšanām, ka mēs ievēlam savus priekšstāvjus un tad mums kā vēlētājiem ir iespēja prasīt atbildību, varam domāt, kā pastiprināt šo atbildību.

Tad faktiski jūs neatbalstāt ideju, kas partijām ir, ka pašvaldību reforma jāveic?
Reforma neapšaubāmi ir jāturpina, bet no sākuma jānoslēdz pirmais posms, par kuru lēmām pirms desmit gadiem, un tad skatāmies — ja tiešām vajag vēl vairāk samazināt, nu tad darām to. Bet mums arī jāpatur prātā, ka ir jānodrošina arī tas, lai situācija pēc reformas nepasliktinātos. Mums jau tā cilvēki, sabiedrība ir pietiekami jūtīga uz dažādiem jautājumiem — satricinājumi arī rada pamatu varbūt pat aizbraukt no valsts. Jo reforma ir vērsta uz situācijas uzlabošanos, bet, ja paliek sliktāk, nu es nezinu, vai tas ir pareizais lēmums. Jebkuram lēmumam ir jābūt pārdomātam.

Vēl viens fundamentāls jautājums ir, ka Latvijā daudzās jomās tā dēvētie politbiznesmeņi izmanto ietekmi valsts pārvaldē vai vienkārši korupciju, lai ierobežotu konkurenci un saņemtu pārspīlēti dārgus valsts pasūtījumus. Kādi soļi nākamajai valdībai būtu jāsper, lai šo patērētājiem un nodokļu maksātājiem kaitīgo kārtību izskaustu?
Es jau te minēju dažus, pirmkārt, partijām vajadzētu pāriet uz valsts finansējumu. Otrkārt, kontrolējošās institūcijas ir jāstiprina. Protams, ir jautājums par lobēšanu, kas ir mūžīgais jautājums.

Tas ir mūžīgs tāpēc, ka netiek atrisināts.
Es 12.Saeimai prasīju šo jautājumu risināt, kaut vai iesākt ar to, ka pamatojam priekšlikumus likumiem — lai nav tā, ka atnes kaut kur no pilsētas kādus priekšlikumus, iesniedz parlamentā, nobalso un viss! Nav jānorāda, no kurienes tie nākuši, kāpēc, ko uzlabo vai precizē. Šīs lietas vajadzētu daudz stingrāk regulēt.

Tās jūs turēsiet 13.Saeimas darba kārtībā?
Protams.

Bordāns tagad iekļāvis valdības deklarācijas projektā priekšlikumu piešķirt pilsonību jaundzimušiem nepilsoņu bērniem, ko jūs virzījāt jau pagājušogad. Vai tā iekļaušana bija jūsu iecere?
Tikšanās laikā ar visām politiskajām partijām es atgādināju, ka 13.Saeimā šo jautājumu atkal atjaunošu, jo 12.Saeima nebija gatava tajā brīdī atbalstīt. Manuprāt, vienreiz ir jāpieliek punkts, jāatrisina.

Vēl viens jautājums, kur tagad ir pielikts punkts — čekas maisu publiskošana šā gada nogalē. Sabiedrībā izskan pretēji viedokļi, no vienas puses ir atvieglojums, ka pagātnes nasta tiks beidzot atklāta, no otras puses — bažas, ka trūkst vēsturnieku paskaidrojumu un var sākties raganu medības. Kāds ir jūsu viedoklis un varbūt arī padoms?
Parlamentā pārliecinošs vairākums vēlējās, lai tiktu pielikts punkts, tāpēc es to [likumu] parakstīju. Protams, arī man ir bažas un drošības institūcijas izteica bažas, kā sabiedrība var noreaģēt, izdarot nepareizus secinājumus no publicētajiem sarakstiem, jo paskaidrojumu diemžēl nav. Un te ir pārmetums VDK dokumentu izpētes komisijai, kas nepilnu četru gadu laikā nespēja sagatavot šos paskaidrojumus. Tagad tas būs droši vien kaut kā fragmentāri — ko arhīvā strādājošie zinātnieki spēs sagatavot. Tas ir feileris no komisijas puses.

Šobrīd būs finansējums publicēšanai un digitalizēšanai, bet vai tomēr valstij nevajadzētu atbalstīt kādu formātu arī pētniecībai? Vienreiz jau bija 700 tūkstoši piešķirti, bet darbs nav izdarīts.
Te jau ir tā [problēma] — vēlreiz izdalīt naudu būtu diezgan muļķīgi. Tas ir jautājums darba pieņēmējiem, ko tad viņi īsti pieņēma? Patiesībā bez maz jāprasa atpakaļ nauda, ja nepadara darbu. Tā kā iedot jaunu naudu būtu pietiekami sarežģīti un visdrīzāk tas [pētniecības process] notiks esošā finansējuma ietvaros tajās institūcijās, kur šie dokumenti nonāks. Bet šim jautājumam bija vienreiz jāpieliek punkts. Mums ir nepatīkama vēstures daļa, un izsakām šaubas, ka varbūt kādā daļā sabiedrības varētu veidoties neapmierinātības noskaņojums, kad ieraudzīs kādu vārdu un uzvārdu, bet es gribētu aicināt tomēr neizdarīt priekšlaicīgus secinājumus. Jo tur tiešām būs tikai vārds un uzvārds, nebūs rakstīts iespējamais nodarījums. Ņemot vērā to, ka zinātnieki, kas saņēma naudu, diemžēl darbu neizdarīja, arī tiem cilvēkiem, kas potenciāli varētu būt tajos sarakstos, vajadzētu pašiem to skaidrot, lai neveidotos kaut kāds nepareizs viedoklis par šo konkrēto cilvēku.

Tikai mirušie, protams, neko nevarēs skaidrot.
Jā, diemžēl. Manuprāt, lielākā kļūda — mums vajadzēja jau deviņdesmitajos gados pielikt punktu par to maisu daļu, kas Latvijā palika. Protams, lielākā daļa ir izvesti, bet, lai kā negribējās, vajadzēja pieņemt to lēmumu, un miers.

Noslēgumā divi jautājumi par simtgadi. Šajā nedēļā notiek svinību kulminācija. Kā vērtējat simtgades atzīmēšanu, kas līdz šim ir bijuši spilgtākie iespaidi un ko atbildat tiem, kas saka, ka svinības bijušas pārspīlētas?
Manuprāt, pats svarīgākais ir izteikts simtgades moto Es esmu Latvija — katrs no Latvijas iedzīvotājiem, katra pašvaldība, katrs uzņēmums var iesaistīties simtgades organizēšanā un svinēšanā, ko ļoti daudzi arī ir darījuši. Tas ir ļoti pozitīvi, jo tas veicina sabiedrisko aktivitāti. Man kā simtgades patronam ir bijusi iespēja piedalīties dažādos pasākumos, ko ir organizējušas arī vienkāršas aktīvistu grupas, un tas ir ļoti, ļoti labi. Tas liecina, cik esam radoši un aktīvi cilvēki.
Par novēlējumu — būsim aktīvi, darbosimies katru dienu! Mums ir ļoti labi piemēri, kā tajā brīdī, kad veidojās Latvijas valsts, neskatoties uz ļoti grūtiem apstākļiem, cilvēki spēja mobilizēties. Mēs tagad dzīvojam krietni, krietni labākos apstākļos. Valsts ir uzbūvēta, mums tā jānostiprina. Tāpēc mums vajag visiem strādāt tā, lai katrs mūsu darbs stiprinātu mūsu valsti.

Kādus redzat galvenos izaicinājumus, ar kuriem mums Latvijas valsts otrajā simtgadē būs jātiek galā, kas jāsasniedz?
Pirmkārt, ja skatāmies starptautiski, mums ir ļoti svarīgi, lai saglabātos Eiropas vienotība. Lai mēs būtu daļa aktīvās Eiropas, kas piedalās lēmumu pieņemšanā un kopumā Eiropas stiprināšanā. Iekšpolitiski — mums ir svarīgi turpināt attīstību un mazināt sašķeltību sabiedrībā. Tai ir dažādi iemesli, ne tikai pēc tautībām, arī sociālā noslāņošanās. Tas būtu galvenais — mazināt sociālo nevienlīdzību, lai mēs tiešām kļūtu par plaukstošu un turīgu Latviju.

Komentāri (11)

vvilums 16.11.2018. 09.02

A.Bērziņš Nr 2. Kas un kāpēc mums bīda tāda līmeņa prezidentus?

+3
0
Atbildēt

1

    vitalisvita > vvilums 17.11.2018. 11.15

    Es gan uzskatu, ka mums patreiz ir nedaudz labāks par to Bērziņu prezidents, bet vēl dziļākā skatījumā “mums tāda līmeņa prezidentus” nodrošina savlaicīgi nelikvidētās okupācijas sekas, kuras jau gandrīz 30 gadus mūsu nacionāli neatkarīgajā (?) valstī izpaužas kā politiska iecietība pret “bijušajiem” un viņu atstāto “5.kolonnu.” Un kamēr jau tā lustrācija mūsu Valsts pārvaldē nebūs notikusi, tamēr arī to mūsu iecietību pret “svešo un citādo” nāksies nepārtraukti palielināt…
    Prezidentam taisnība: “Mums nav daudz laika”

    +4
    0
    Atbildēt

    0

pepe 29.11.2018. 13.16

”Tāpēc mana izvēle krita uz pieredzi. Jo mums jau nav tik daudz laika, lai veltītu mācībām.”

Tas varētu būt oficiālais latviešu darbāņēmēju moto. Vajag ātrāk saraut, ka tik kaut kā, un jāņem tas, kurš jau no pirmās dienas varēs raut atspēries. Kvalitāte un ilgtermiņa domāšana nevienu neinteresē. Tādēļ arī ir vienmēr jārauj un jārauj iepriekš savārītie sū, jo darba kvalitāte nekad nav bijusi prioritāte.

0
0
Atbildēt

0

QAnon 20.11.2018. 10.00

Bērziņš bija visnesliktākais prezidents, vismaz, atšķirībā no Freibergas un Zatļera, neradīja valstij neatgriezeniskus reputācijas zaudējumus un kā Rumpītis neaģitēja par Pilsonības likuma “0” variantu.

0
-2
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu