Svešo nav

Janas Egles stāsti ir kā bolero, kas pieņemas spēkā un skaļumā

Jana Egle ir rakstījusi dzeju, taču prozā debitēja jau nobriedušā vecumā, un tas notika pagājušajā gadā ar stāstu krājumu Gaismā, kas uzreiz tika novērtēts ar Latvijas Literatūras gada balvu prozā. Nupat iznācis liepājnieces otrais stāstu krājums Svešie jeb Miļeņkij ti moj.  Janas Egles darbi var patikt, var nepatikt, taču augstais novērtējums, gan vairākkārt uzvarot Kurzemes un arī Rīgā notiekošajos Prozas lasījumos, gan gandrīz neiespējamais gadījums, kad Literatūras gada balvu par labāko prozas darbu 2017. gadā saņēma debitante, pierāda, ka darīšana ir ar spilgtu rakstnieci, kuras balsij latviešu literatūrā nav līdzinieka.

Janas Egles tēma ir laikabiedri, savu stāstu sižetus viņa reizēm izlasa kriminālhronikās, reizēm tie ir cilvēki no paziņu loka. Pirmajā krājumā, vēl tikai iepazīstot Egles rakstīto, mani visvairāk pārsteidza autores prasme savērpt sižeta intrigu, kas notur lasītāja uzmanību, atklājoties pamazām. Egles stāsti sākās kā bolero — no pieklusinātām, skopām taktīm, neatlaidīgi pieņemoties spēkā un skaļumā. Vai, ja salīdzinājumam izmantojam pašas autores pirmā stāstu krājuma nosaukumā doto atslēgu, — gaismā pamazām nāk sarežģīts, daudzslāņains stāsts.

Nesen iznākušajā stāstu krājumā Svešie jeb Miļeņkij ti moj šī autores spēja izkopta jau pilnīgi jaunā pakāpē. Grāmatā ir astoņi stāsti — Margaritas, Haralda, Aļevtinas, Teofila, Veronikas un citu. Šos stāstus var lasīt kā pašpietiekamus, kā nosaukto personāžu dzīves stāstus — te ir ielu muzikants, dzīves neveiksminiece, maza meitene, arī situēta, izglītota sieviete, kas nogurusi neveiksmīgās ģimenes attiecībās.  Tikai tiekot līdz grāmatas beigām, ieraugi kādu lielāka mēroga kombināciju, pasauli kopumā, un šis brīdis ir līdzīgs apskaidrībai. Vienas no varonēm — Aļevtinas — uz ielas dziedātās krievu tautasdziesmas Miļeņkij ti moj tekstā tīši iedēstīts paradokss. Lai varētu palikt mīļotā tuvumā, sieviete balādē piedāvājas būt viņam sieva vai māsa; kad izrādās, ka tas nav iespējams, pat nākt līdzi kā svešiniece. Dziesmas traģika slēpjas tajā, ka svešinieci viņa var tikai tēlot, jo dziesma ir par mīlestību, un viņa jau ir bijusi vīrietim daudz tuvāka par sievu vai māsu. Janas Egles stāstu krājums Svešie ir par to, ka svešo nemaz nav, mēs visi pasaulē nākam ar smalkām saitēm sasieti un turpinām saiknes veidot dzīves laikā. Kādu ir veidojis laiks, laikmets, netaisni iekārtotas pasaules nodarījumi, kāds ir kāda cita nejauši izvēlēts upuris, vēl kādu saista radniecība vai kopējs noziegums, kāds kādam ir garāmgājējs, pēc notikušas autoavārijas pēkšņi izrādoties par dzīvības glābēju. Mēs esam laikabiedri vai pēcteči, vai līdzdalībnieki.

Otrs, kas mani ikreiz satriec Egles stāstos, ir viņas empātijas spēja, patiesa līdzjūtība pret saviem varoņiem. Kad viņa stāsta par pieskārieniem, ko cilvēks spēj dot otram cilvēkam — rūpes, ar kādām ģērbjam mazu bērnu, brīdis, kad vīrietim poliklīnikas reģistratūrā sēdošā pelēkā «pele» liekas īpaša, kad atraitne atceras, kā vīrs viņu saucis mīļvārdiņā, vai kad jauns vīrietis izlemj nolaupīt naudu, kas vajadzīga operācijai, lai kāds dzīves apdalītais varētu dzīvot —, pazūd literatūras robežas, tas ir tik ļoti atpazīstami, pa īstam, ka nav ne mazāko šaubu, ka kādreiz tas kaut kur ir noticis. Pat ja ne ar tevi pašu.