Cerot uz ceremoniālu attīrīšanos • IR.lv

Cerot uz ceremoniālu attīrīšanos

2
Bijušais ārlietu ministrs (1993—1994) Georgs Andrejevs, kurš par sadarbību ar VDK pats paziņoja jau 90. gadu vidū. Publicitātes foto
Kristīne Simsone

Ginta Grūbes dokumentālā filma Lustrum — par Latviju VDK arhīvu ēnā

Visi gaida sensāciju, bet sensācijas nebūs, — kinozālē sēdošo publiku dokumentālās filmas Lustrum preses seansā, it kā pajokojot, uzrunāja režisors Gints Grūbe. Gandrīz vai komiski, bet šāds brīdinājums ir vietā, ņemot vērā, cik daudz kaislību publiskajā telpā esam piedzīvojuši saistībā ar «čekas maisu» jeb PSRS Valsts drošības komitejas darbinieku un ziņotāju kartotēkas nodošanu atklātībā. Taču filma Lustrum nav tapusi, lai, demonstratīvi rādot ar pirkstu, kādu atmaskotu vai publiski kauninātu. Grūbes režisētais darbs, kura scenārija līdzautore ir pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica izpilddirektore un redaktore Sanita Jemberga, drīzāk darbojas kā aicinājums uz pašrefleksiju pirms gada nogalē gaidāmās «čekas maisu» satura publicēšanas. Pēc neatkarības atjaunošanas sabiedrībā tā arī nenotikušais lustrācijas jeb pašatziņas process par sadarbību ar VDK ir atstājis vietu neskaitāmām šaubām, neskaidrībām un aizdomām par līdzcilvēkiem.

Filma nemēģina risināt neskaidrības vai meklēt konkrētas atbildes, bet mudina cilvēciski un izsvērti paraudzīties uz apstākļiem, kas apvij katru individuālo stāstu par sadarbošanos vai nesadarbošanos ar čeku pirms neatkarības atgūšanas — 80. gadu beigās.

Netiesāt

Filmas kodolu veido ietilpīgs personāžu tīklojums, sākot ar čekas darbiniekiem, beidzot ar kādreiz vervētajiem un savervētajiem, kā arī tiem, kuru dzīvi uzmanīja VDK. Sabiedrībā zināmi cilvēki — dzejnieks Jānis Rokpelnis, bijušais Nacionālā teātra direktors un raidījuma Labvakar! vadītājs Ojārs Rubenis, režisors un kinooperators Ivars Seleckis, eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un citi ar filmas veidotājiem dalās stāstos par to, kā viņi tikuši vervēti vai kā «uzmanīta» viņu dzīve. Vieni sadarbībai dažādu iemeslu dēļ ir piekrituši, citi ne, bet vēl kādi par to klusē. Tas, protams, filmai piešķir neskaidrības oreolu, skatītājam nevilšus liekot ar aizdomām uzlūkot gandrīz katru, kas piekritis runāt.

Taču ne jau aizdomu radīšana un pārmetumi ir filmas nolūks, tieši pretēji — Lustrum mēģina ieskicēt to, ka cilvēki čekas kartotēkā nokļuva dažādu iemeslu dēļ, ne vienmēr aiz brīvas gribas. Šo stāsta līniju visskaidrāk ilustrē sarunas ar latviešu disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani, kura vairākkārt uzsver savu nostāju un aicina uz lustrāciju. Taču, lai arī Doroņinas-Lasmanes kundzē klausīties allaž ir patīkami, filma kā dokumentāls materiāls vairāk iegūtu, ja refleksijas par lustrācijas nepieciešamību un izvairīšanos no linča tiesas notiktu ne tikai kā pazīstamās disidentes ilgpilna apcere, bet gan meistarīgāk izmantojot apkopotās liecības un intervijas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu