Analogais skaistums • IR.lv

Analogais skaistums

Mārtiņš Eglītis. Foto — Lauris Aizupietis
Krista Vāvere

Fotografēt, klausīties mūziku, ierakstīt skaņu un to atskaņot — viņi atrod piepildījumu nodarbē, kas citiem jau šķiet par lēnu

Ierakstīt savu skaņu celiņu ir laikietilpīgāk, nekā sameklēt rudens lapu čaboņu internetā. Krāt lenšu ierakstus ir dārgāk, nekā vākt Spotify dziesmu sarakstus. Attīstīt fotogrāfijas vannasistabā ir sarežģītāk, nekā tās knipsēt ar mobilo tālruni. Un tomēr ir cilvēki, kurus neinteresē dzīve pēc principa — ātrāk, ērtāk, vairāk. Viņi nesteidzas. Vai viņi nezina, ka dzīve ir īsa? Ko viņi atrod priekšmetos, no kuriem citi naski atbrīvojās pirmajā jūsmā par digitālo? Kas analogā procesa mīļotājiem ir svarīgāks par digitālā ērtību? Vai tā ir pretošanās paviršai dzīvei steigā? Šiem trim cilvēkiem analogais ir veids, kā dzīvot interesanti. Tas ir sajūtu tveršanas, uzglabāšanas un atgādināšanas veids. Arī redzēšanas un domāšanas metode.

Bez fotošopa

Fotogrāfija ir tik svarīga daļa no Mārtiņa Eglīša dzīves, ka robežas starp to, kur beidzas viņš pats un sākas interese par fotografēšanu, nav. Pēc īsiem biogrāfiskiem pieturpunktiem viņš ātri pāriet pie stāsta par savu izaugsmi fotogrāfijā. Jauns čalis tumšiem, zirgastē saņemtiem matiem, rūtainā kreklā, uz ceļgala saplēstiem džinsiem un melnās auduma kedās. Izskatās, ka tepat varētu būt longboard, bet nav. Toties mugursomā ir fotoaparāts. Analogais. 1974. gada Fuji GW670II. Mārtiņa ideālais fotoaparāts. Un viņš zina, ko runā, jo ir izmēģinājis vairākus. Mārtiņš fotografē 13 gadus. Sācis ar mobilo tālruni. Astoņpadsmitajā dzimšanas dienā no vecākiem dāvanā saņēmis digitālo kameru. Tagad no digitālā aparāta atteicies, bet sākumā tas bija labs skolotājs. Digitālais pamazām raisīja interesi par analogo. Mārtiņš izmēģināja dažādus fotoaparātus un fotofilmas, vannasistabā pašizveidotajā laboratorijā eksperimentēja ar bilžu attīstīšanas tehnikām. «Jo vairāk iepazinu vecmeistarus, jo vairāk mani fascinēja tas, kā viņi varēja sasniegt tik izcilus rezultātus. Rezultāti ir perfekti noslīpēti. Es vēlējos būt tikpat talantīgs kā cilvēki tad, kad nebija fotošopa un digitālo aparātu.» Tas kļuva par Mārtiņa mērķi: apsteigt digitālo iespēju kvalitāti. Mērķa īstenošanai viņš divus gadus mācījies fotogrāfiju ISSP skolā, izfotografējis simtiem filmiņu un nobraucis tūkstošiem kilometru, meklējot bilžu stāstus. Viņu vilina vietas, kurās vairums redz neglīto. Vietas, no kurām daudzi cenšas izvairīties. «Mani saista industriāli objekti. Bērnībā patika ar tēvu braukt uz augstsprieguma apakšstacijām un skatīties elektrības stabus. Fascinē industrijas milzīgais mērogs. Sākotnēji bija mērķis fotografēt industriālus objektus Latvijā. Vēlāk uzzināju, ka Krievijā ir ne tikai objekti, bet pat industriālas pilsētas, kas bāzējas, piemēram, ap tērauda ražotnēm. Magņitogorska ir trešā visvairāk piesārņotā pilsēta Krievijā. Ziemā tur krīt melnas sodrēju sniegpārslas. Tikai mazam procentam iedzīvotāju ir veselas plaušas. Jau iebraucot pilsētā, mutē var sajust sārmainu garšu.» Šo garšu var sajust, arī skatoties Mārtiņa bildes. Kūpoši rūpnīcu skursteņi, elektrības stabi un līnijas, pamestas mašīnas un ēkas ar izdauzītiem logiem, arī milzīgi daudzdzīvokļu nami, kas izskatās gan nomācoši savā pārapdzīvotībā, gan vientuļi atsvešinātībā. «Man patīk vērot. Neiesaistīties kā ielu fotogrāfijā, kad kameru bāž sejā. Ir sajūta, ka esmu ārpus tā visa. Neredzams. Cenšos tvert telpiskumu. Arī formāts, kurā strādāju, atgādina gleznu, nevis mūsdienās izmantoto fotogrāfiju formātu.»

Daudzas fotogrāfijas tapušas Krievijas ziemā, un tam analogais formāts ir piemērotāks. 50 stundu garajā pārbraucienā vilcienā ne vienmēr pieejama elektrība, lai uzlādētu baterijas digitālajam fotoaparātam. Arī fotografējot salā, vairāk var paļauties uz filmu kameru. «Reiz Krievijā aiz polārā loka ielūzu ledū. Vide piemēslota. Nevarēja saprast, kas ir zem kājām. Jo vairāk centos tikt ārā, jo vairāk ielūzu. Aparāts bija dubļos, es biju dubļos, bet turpināju fotografēt. Cilvēki uz mani dīvaini skatījās, taču negribēju tērēt laiku, zaudēt dienu, mazgājot drēbes.»

Lai attēlā samazinātu rūpniecisko rajonu skarbumu, Mārtiņš nosprauda sev vēl vienu tehnisku mērķi — analogi veidot arī krāsainu fotogrāfiju. Pašam attīstīt filmiņas un kopēt bildes. «Runāju ar vecmeistariem, krāsu speciālistiem, rakstīju forumos. Lielākā daļa cilvēku vai nu nezināja, ko man ieteikt, vai teica, ka tas nav iespējams, jo šis process ir paredzēts mašīnām. Nepieciešama temperatūru regulēšana, ķīmija ir toksiska, to ieteicams izmantot tikai slēgtās mašīnās. Izdomāju, kā procesu var apiet mājās, vannasistabā. Tas bija dārgs eksperiments, jo nezināju, kāds būs rezultāts. Visu sarežģīja tas, ka visam jānotiek tumsā. Taču visu biju rūpīgi izplānojis, un man izdevās krāsaina bilde jau pirmajā reizē! Tas aizrāva. Visu savu fotoizstādi nokopēju mājas apstākļos.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu